zintām

Štrunts, ja garām, toties skaisti

jeb seši stāsti par radošajām zintām

Fil! Signe Nikolajeva izrādē Visādi panti.

Foto: Jevgeņija Steinberga

Fil! Viktorija Belerte, zinta

Šis nenopietnais izteiciens pirms daudziem gadiem bija zintu moto korporāciju sporta spēlēs, kas atspoguļo mūsu tiekšanos pēc visa skaistā; ideja ierasties sporta laukumā svārkos, šķiet, radusies tieši zintu vidū. Taču, ja nopietni, tad arī Zintai līdzās pamatvērtībām, tādām kā draudzība, nacionālā pašapziņa, goda prāts, ir arī sievišķība, maigums, dziesma, proti, viss skaistais. Par to runā mūsu vapenis – kokle stāsta par mūziku un dziesmu, liepu lapas un ziedi – par sievietes maigumu un sievišķīgo dabu, kas praktiskajā dzīvē pārvēršas visdažādākajās interesēs un sievišķīgos vaļaspriekos, spilgti izpaužoties zintu talantos; un tie netiek slēpti zem pūra, jo zintas ar tiem pēdējos gados iepazīstina, māca un stāsta citām zintām literārajos vakaros. No sirds lepojamies ar mūsu talantīgajām zintām un priecājamies, ka šī sievišķība ir tik dažāda – rakstām dzeju, lugas, blogus, stāstus, spēlējam teātri, izgatavojam rotas un kroņus, pērļojam, gatavojam kūkas, šujam, dziedam, gleznojam, dejojam un vēl, un vēl. Lai nu kā, bet zintas darbu uz vēlāku neatliek un patiesībā trāpa mērķī, un dara to arvien skaistāk! Teātris notiek tikai šeit un tagad

Fil! Signe Nikolajeva spēlē teātri jau vairāk nekā divdesmit gadus, sākot savas skatuves mākslas gaitas Jēkabpils Tautas teātrī, kurp viņu pēc skolēnu daiļlasīšanas konkursa uzaicināja teātra režisore Inta Ūbele. Signe šaubās, ka pati jelkad būtu izlēmusi mēģināt teātra mākslu, taču, kad sāka studijas Latvijas Universitātē (LU) Rīgā, saprata, ka teātra pietrūkst. Tāpēc otrā studiju gada sākumā uzmeklēja LU Studentu teātri, kurā darbojas joprojām. Signe nav mācījusies ne aktiermākslu, ne režiju. Vienīgā skola ir pieredze vairākos amatierteātros un atsevišķas meistarklases teātra festivālos. Signe saka: “Esmu caur un cauri pašdarbnieks – daru, kā pati jūtu un saprotu.” 2008. gadā Signe piedalījās Anša Rūtentāla Kustību teātra 30. gadu jubilejas izrādē. Šī pieredze piesaistīja kustību teātra valodai. Viņai nebija pārliecības vai ambīciju, ka spētu pati iestudēt izrādi, taču, tā kā LU Studentu teātrī kustību izrādes tiek iestudētas reti, bet Signe vēlējās veidot tieši tādu izrādi, nekas cits neatlika kā darīt pašai. Tā nu Signes vadībā teātrī darbojas kustību grupa, un Signe iestudējusi trīs kustību izrādes, ar kurām būts arī starptautiskos teātra festivālos Itālijā, Bulgārijā, Baltkrievijā un Lietuvā un gūts augsts novērtējums, jo kustību valodai tulkojums nav nepieciešams. “Mans pēdējais iestudējums bija kāda mana sena sapņa realizācija – veidoju izrādi bērniem, jo bērni ir brīnišķīga publika. Bērni nenoklusē, ja viņiem nepatīk, viņi arī patiesi dzīvo līdzi, ja izrāde viņus aizrauj. Savu dzejas izrādi bērniem Visādi panti esam spēlējuši gan lielās, gan mazās telpās, uz skatuves, bērnudārzā, bibliotēkā, muzejā, baznīcā, un tā vienmēr ir brīnišķīga un pozitīvām emocijām piesātināta pieredze,” atzīst Signe. Arī zintu C!Q! bija no viena no vietām, kur Visādi panti satika mazos skatītājus, kuri ļoti tiešā un personiskā veidā veidoja saikni ar Studentu teātra aktieriem.

Nodrukāti pāris kilometri kolekcijas auduma

Taut! Aija Stepanova saistīta ar rokdarbiem – šūšanu viņa apguvusi pašmācības ceļā, ņemot vērā mammas padomus. Šobrīd Aija vada savu audumu veikaliņu ZIILE fabrics. Ideja par audumu veikalu radās, apmeklējot Viļņu; tur ieraudzīja veikaliņus, kādu Latvijā toreiz nebija. Nodomāja – ja jau tepat kaimiņos var, kāpēc Latvijā nevarētu? Un no pirmā impulsa līdz veikala atvēršanai pagāja tikai pieci mēneši. Taču Aija gāja vēl tālāk un radīja unikālu latvju zīmju rakstu audumu kolekciju.

“Manas audumu kolekcijas jeb latvisko audumu ideju smēlos no kādas klientes, kura iepriekš apdrukāja apģērbus ar termodrukas uzlīmēm latviskos rakstos. Pieprasījums bija, bet tādu kokvilnas audumu, kas būtu piemēroti apģērbu šūšanai, Latvijā nebija. Par kolekcijas izveidi uzrunāju bērnu dienu draudzeni, kas bija studējusi dizainu Londonā un atgriezusies Latvijā. Dienu pirms Līgo saņēmu pirmo drukas partiju, un ašākie klienti pat paspēja sašūt kādas lietas uz svētku tirdziņu. Šī kolekcija laika gaitā tika papildināta ar vēl citiem rakstiem un toņiem un ir bijusi nemainīgi populāra vairāk nekā trīs gadus. Nodrukāti vismaz pāris kilometri auduma, un sašūtajos apģērbos šī kolekcija ir – nebaidos teikt – visās pasaules malās. Igauņiem un lietuviešiem šis dizains šķiet tuvs un saprotams, bet tas patīk arī austrāliešiem un amerikāņiem,” teic Aija. Viņu saista ātrs rezultāts, tāpēc ļoti sarežģītas lietas viņa nešuj. Pati izaicinošākā bijusi telts virs bērnu gultiņas; izskatījies diezgan iespaidīgi – audums bijis izklāts pa visu istabu. Jāpiebilst, ka sievišķīgākas un pikantākas lietiņas, kā, piemēram, sieviešu apakšveļu, var iemācīties šūt Aijas organizētajās meistarklasēs.

Taut! Aijas Stepanovas latvisko audumu kolekcija.

Foto: Aija Stepanova

Mūsu rokdarbu karaliene

Fil! Ārija Kaņepe ir izmēģinājusi teju visus rokdarbu veidus. Turklāt ne tikai izmēģinājusi – viņai viss lieliski izdodas! Skolas laikā Ārija apmeklēja zīmēšanas pulciņu. Pēc vidusskolas viņai bija divas izvēles – Mākslas akadēmija vai matemātika. Uzvarēja ekonomika un matemātika. Rokdarbi palika otrajā plānā ar domu, ka gan jau vēlāk. Tas pienāca ar interneta laikmetu un iespēju pārpilnību apgūt jaunas prasmes dažādos kursos. Kad bērni bija izauguši, Ārija varēja sākt darīt to, kas sagādā prieku sev un arī citiem.

Ārija stāsta: “Man patīk pats process. Gandrīz visus savus rokdarbus (konfekšu pušķus, tamborētas amigurumi rotaļlietas, adītus maučus ar pērlītēm, apgleznotu zīdu, punktu mandalas, dekupētus priekšmetus) esmu dāvinājusi gan draugiem, gan bērniem un paziņām. Saņēmēju prieks mani iepriecina un iedvesmo.” Rokdarbu pasaulē ienāk arvien jaunas tehnikas, un Ārijai vēl priekšā izaicinājumi, ko apgūt, piemēram, uz zīda darināt rozes ar alkohola krāsām un fēnu. Ārijas lielākais darbs, kas prasīja četru mēnešu pacietību, ir smalki adīta jaciņa ar pērlītēm mazmeitai.

Talants mācīties jaunas lietas

Fil! Laura Viļuma sāka gleznot

2020. gada beigās, kad ieplānotos ceļojumus nācās atcelt un mājsēdē pietrūka kā skaista un iedvesmojoša. Sociālajos tīklos Laura ieraudzīja, ka kāda paziņa sākusi mācīties gleznot, un viņai arī radās vēlme pamēģināt: “Kopš bērnības esmu uzskatījusi, ka man nav mākslinieciska talanta, taču tagad esmu sapratusi, ka talants ir kombinācija no aizrautīguma un ieguldītā laika prasmju izkopšanā. Patiesībā vienīgais talants, kas man piemīt, ir prasme mācīties jaunas lietas. Droši vien tāpēc arī strādāju universitātē.” Laura joprojām tikai mācās, katrs jauns projekts ir izaicinājums un mazliet sarežģītāks par iepriekšējo. Šobrīd viņa apgūst arhitektūru, bet iedvesmu gūst dabā, pasaulē sev apkārt un citu mākslinieku darbos.

Varētu kaut visu dienu dekorēt un rotāt

Fil! Lilita Trūpa ir viena no zintām, kura pašmācības ceļā apguvusi konditoreju; Lille cep kūkas – vēsta Lilitas Facebook profils. Pirmā kūka, ko pati uzcepa, bija 5. klasē – Melnais princis. Mājturības stundā cepa cepumus, kūkas, pēc tam to pašu atrādīja mājās. Kā uzskata Lilita, pašceptās kūkas ir interesantākas, nav standarta ražojums. Kūkas viņai vienmēr ir visās jubilejās, meitām līdz gada vecumam – arī uz mēneša jubilejām. “Visvairāk man patīk kūkas dekorēt, es teiktu, ka cept nepatīk vispār. Ja kāds ceptu biskvītus un pamatnes, es varētu kaut visu dienu dekorēt un rotāt,” teic Lilita, kas kūku meistarklasē arī zintām devusi daļu no savas degsmes.

Redzēto pierakstīt stāstos

Taut! Evija Laganovska sāka rakstīt

jau sen, vienmēr bijusi ar bagātu fantāziju apveltīta. Sākumā viņas prasmes attīstīja latviešu valodas un literatūras skolotājas, vēlāk arī Literārā akadēmija un dramaturģijas kursi. Tomēr vislielāko soli uz priekšu deva maģistrantūra Liepājas Universitātes rakstniecības studijās, kas ne tikai teorētiski sakārtoja galvu dažādos žanros, bet daudz bija jādarbojas arī praktiski kopā ar jomas profesionāļiem – jāraksta dzeja, proza

Fil! Lauras Viļumas glezna.

Foto: Laura Viļuma

un dramaturģija. Laba pieredze bija dzīvošana Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī. Evijas stāsti un raksti publicēti lasītavā Kultūras Diena, Satori, žurnālos Ievas Stāsti un Skola & Ģimene, Austrālijas laikrakstā Latvietis, Latgalīšu kulturys ziņu portalā lakuga.lv. Evija piedalījusies festivālā Prozas lasījumi gan Rīgā, gan Kurzemē, gan Latgalē. Pašlaik Evija ir ceļā uz savu pirmo stāstu krājumu. Studentu un studenšu korporāciju Teātra festivālā zintas plūca laurus ar Evijas lugu Birutiņas laime.

“Mana mūza ir kāds novērojums un klikšķis, kas galvā rada ideju. Ikdienā ļoti patīk vērot cilvēkus un notikums, redzēto pierakstīt stāstos, kuru lielākais virzītājs ir humors, arī rotaļīga un zobgalīga ironija, reizumis par sevi. Par savu guru stāstveidē un novelistikā uzskatu Rūdolfu Blaumani,” atzīst Evija.

Taut! Evija Laganovska

Prokrastinācija prokrastinācija ir mācīšanās variācija nevis slinkuma glorifikācija un to jau man skolā mācīja ka darbs dara skaistu – saka nācija jo vajadzīga kvalifikācija un laba specializācija konkurējoša personalizācija izcila orientializācija groda informācija un, protams, disertācija un varbūt aiz loga – akācija. Balta.

***

ceriņš ar jasmīnu sagāja zaros plūme noliecās bumbiere ne karos ķirsis uzziedēja ābele baros –saprata stīvDžobss un nokodās

*** Mīlestība baigā štuka Tā, kas īstā, nevis pirmās trīsas. Apsolījums, gredzens pirkstā, Daži gadi – pannas, zeķes. Pirmie strīdi – Viņš mani nesaprot! Vai viņš vispār ir man īstais? Pamācīt mums patīk abiem Un kopā trennuškās skatīties kino. Blakus brīvdienās bieži tik labi, Bet citreiz tā gribas pabūt brīvai. Un kad pienāk lielā vienpatības reize, Vienīgais, kas manās domās elpo, Ir nebeidzamā ilga –kā man pietrūkst Tevis.

Nu nerunā

Nu nerunā. Un skūpstam acis ver, Kad pasaulē nu esam divi vien, Un manu roku pirkstu galiem tver.

Jo kad tev gribas tikai nedaudz laimes, Es tevim pretim raugos rīta zvaigznēs

Un mīlu. Pat aiz galaktikas mākuļiem.

U!