Seši stāsti par gersikāņiem Zemessardzē

Fil! Jānis Kļaviņš, gersicanus

Foto: Nacionālie bruņotie spēki

Seši stāsti par gersikāņiem Zemessardzē

Dienestam ir nozīme

Mans dienests Zemessardzē aizsākās 1994. gadā, kad Latvijai vēl bija desmit gadu ilgs ceļš līdz uzņemšanai Ziemeļatlantijas līguma organizācijā un Zemessardze vēl nebija svinējusi trešo dibināšanas gadadienu. Papildu bažām, ka lielā kaimiņvalsts varētu apdraudēt Latvijas neatkarību, katram zemessargam tobrīd bija jāsastopas ar iekšējiem valsts ienaidniekiem. Tie bija reketieru laiki, un vienīgie, uz ko tauta varēja paļauties, bija zemessargi. Ar lepnumu klausījos Zemessardzes Speciālo uzdevumu vienības vīros, kad viņi stāstīja, kā saukuši pie kārtības kādu kārtējo noziedzīgo autoritāti. Pats arī piedalījos kārtības sargāšanā Rīgā. Viena šāda nakts patrulēšana sadarbībā ar Valsts policiju man un biedriem beidzās policijas iecirknī. Jau nākamās dienās rītā mūsu vārdi bija atrodami divās avīzēs pie iepriekšējās nakts kriminālajām ziņām. Šobrīd lasītājiem būs grūti saprast, kāpēc vispār zemessargiem bija jāpatrulē Rīgā, ja tas ir Valsts un pašvaldības policijas pienākums. Neskatoties uz to, ka mūsu darbība visos līmeņos bija saskaņota ar policiju, mēs bez atlīdzības, riskējot ar savu veselību, ziedojām naktis, lai sargātu mieru pilsētā, tomēr zemessargu gods tika noķengāts dzeltenajā presē. Ne jau tikai padomju miličiem, bandītiem un politiķiem nebijām tīkami, arī no pašu tautiešu puses nācās dzirdēt – zemeņu sargs, zemeszirgs utt. Pēc vairāk nekā piecu gadu dienesta es un vēl daudzi citi mani biedri atstājām Zemessardzes rindas. Tas bija brīdis, kad apjautu, ka mans dienests valstij vairs nav vajadzīgs, ja mana kā zemessarga vienīgais pienākums ir reizi mēnesī dežurēt naktī pie bataljona štāba. Šobrīd ar lepnumu skatos uz labi

ekipētajiem vīriem, kuriem formastērpa labās rokas plecu rotā zīmotne Latvijas karoga krāsās un burti LZ. Esmu pārliecināts, ka uz viņiem Latvija var paļauties un viņu dienestam ir nozīme. Turpinājumā lasiet piecu studentu korporācijas Gersicania zemessargu pārdomas par viņu dienesta gaitām Zemessardzē.

Rakstura norūdīšana un pašpaļāvība

Zemessargs com! Kārlis Sils, gersicanus

Kļūšana par labi sagatavotu karavīru Zemessardzē līdzās militāru prasmju apgūšanai ietver arī dažādu grūtību pārvarēšanu lauka apmācībās. Ikvienam zemessargam zināms, ko nozīmē nerimstošs lietus, stindzinošs aukstums, negulētas naktis un smeldzošas kājas. Izejot cauri visiem šiem pārbaudījumiem, viennozīmīgi lielākais ieguvums ir rakstura norūdīšana un pašpaļāvība. Pašpaļāvība ļauj justies pārliecinātam par sevi ne vien dienestā, bet arī civilajā dzīvē. Lai kāds būtu klimats un cik smags būtu nesamais (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), ar visu iespējams tikt galā – tikai jāgrib un jāapzinās spējas. Un, ja vienam pārbaudījums nav pa spēkam, nav jābaidās lūgt palīdzību un grūtības risināt kā komandai.

Zemessardze ir Latvijas pilsoņu kopēja lieta.

Zemessardzes vērtība ir arī biedriskums, kas izpaužas cilvēciskajā kontaktā mācību laikā, kad kopīga grūtību pārvarēšana un savstarpējs atbalsts veicina vienotības garu. Zemessardze ir viena no tām retajām institūcijām, kurā Latvijas pilsoņiem no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem un profesionālajiem gājumiem ir iespēja sadarboties. Zobārstei ir izdevība pildīt dienestu kopā ar elektriķi, aktierim ar akmeņkali, bet grāmatvedim ar slēpošanas instruktoru. Tāpēc bez mazākajām šaubām varu teikt – Zemessardze ir Latvijas pilsoņu kopēja lieta.

Gribi mieru, gatavojies karam!

Fil! Uldis Stunda, gersicanus

Notikumi Ukrainā parādījuši, ka vispirms valsts iedzīvotājiem jābūt vēlmei un varēšanai to aizstāvēt un tikai tad var gaidīt palīdzību no citām valstīm. Citējot manas vienības komandieri: “Karš Ukrainā dod mums laiku sagatavoties!”

Lai veiksmīgi cīnītos, jābūt ne tikai vēlmei un varēšanai, bet arī zināšanām un pieredzei (vismaz teorētiskai). Ja nav domas kļūt par profesionālā dienesta karavīru, tad var būt zemessargs vai rezerves karavīrs. Zemessargam vidēji gadā ir aptuveni 20 apmācību dienas, kurās gan jāapgūst jaunas zināšanas un prasmes, gan jāatkārto līdzšinējās. Līdz ar to katrs var saprast, cik daudz viena gada laikā instruktoru vadībā apgūst zemessargs un cik profesionālā dienesta karavīrs, kurš trenējas vairāk nekā 200 dienu gadā. Daudzi burši, arī Gersicania biedri, iestājās Zemessardzē 2014. gadā, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainas austrumos. Savukārt man vēlme kļūt par zemessargu radās 2016. gada 18. novembrī, kad līdzās notikumiem Ukrainā Eiropu bija pārpludinājuši bēgļu miljoni un tā brīža ASV prezidents Donalds Tramps kādā no savām runām norādīja – kāpēc ASV karavīriem būtu jādodas uz kādu citu valsti to aizstāvēt, ja tās valsts iedzīvotāji paši nevēlas to aizsargāt? Gersicania filistrs E. Šulcs atgādināja, ka ir labi ar vārdiem aizstāvēt Latviju, bet svarīgi

Teiciens Gribi mieru, gatavojies karam diemžēl aktuāls kļūst tikai tad, kad karš ir sācies (ja ne savā valstī, tad ļoti tuvu). Daudzi mēģina rast iemeslus, kāpēc neiestāties Zemessardzē: mācības, darbs, ģimene, fiziskā sagatavotība. Tomēr tas ir prioritāšu un laika plānošanas jautājums. Vidēji vienu nedēļas nogali reizi mēnesī var ieplānot. Protams, dzīve ir dinamiska, bet tas nenozīmē, ka tas nav iespējams!

Daudzi mēģina rast iemeslus, kāpēc neiestāties Zemessardzē: mācības, darbs, ģimene, fiziskā sagatavotība.

to darīt arī praktiski. Iestāšanās formalitātes un medicīniskās pārbaudes var biedēt, bet jāatceras, ka arī tas ir pārbaudījums, ar kuru jātiek galā. Kādam tas padosies viegli, citam grūtāk. Pamatapmācību laikā var iegūt jaunus draugus, ar kuriem kopā pēc tam turpinās militārais dienests. Tie ir dažāda vecuma, rakstura un dzīves pieredzes cilvēki, no katra var ko iemācīties un uzzināt. Tāpat katrs var izzināt savas stiprās un vājās puses, pie kurām piestrādāt; ir arī iespēja pielāgot individuālo ekipējumu un uzlabot fizisko stāvokli. Un, protams, mācīties, mācīties, mācīties! Mani pirms apmācībām ļoti uztrauca fakts, ka zemessargi guļ zem klajas debess jebkuros laika apstākļos. Es līdz tam biju gulējis ārā tikai vasarā teltī. Toreiz ar pamatapmācību biedriem sarīkojām nelielu pārgājienu ar nakšņošanu ārā, lai varētu aprast ar apstākļiem. Turpmākās dienesta gaitas un profesionālā izaugsme galvenokārt atkarīga no paša zemessarga. Ja grib, tad var!

”

Mācīties un nebūt par lielgabalu gaļu

Vecākais zemessargs fil! Harijs Sils, gersicanus

Līdz 2014. gadam biju pārliecināts, ka nekad vairs nebūšu militāras vienības sastāvdaļa, jo esmu divus gadus dienējis padomju armijā un vēl divus gadus mācīts karot Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Kara katedrā, tomēr viss mainījās.

Man ir draugi Krievijā, un esmu daudz ceļojis pa Krieviju, kas ir lielākā valsts pasaulē un kurai it kā nebūtu vajadzības uzbrukt kaimiņvalstīm. Tāda bija mana pārliecība par Krieviju, bet viss mainījās pēc Krimas un Donbasa notikumiem. Laiks, kad par Latvijas patriotu sevi varu uzskatīt tikai tāpēc, ka esmu studentu korporācijā, ir pagājis uz neatgriešanos. Nenožēloju ne mirkli, ka salauzu sevī nepatiku pret militārismu un iestājos Zemessardzē. Kaut arī man bija militārā pieredze, Zemessardzē apguvu daudz jaunu un noderīgu iemaņu, un tas palīdz uzturēt fizisko formu. Dienests man aizņem apmēram 20 dienas gadā, un tas nav īpaši ietekmējis dzīves ritmu. Tieši otrādi, ir sajūta, ka ļoti kvalitatīvi un pilnvērtīgi pavadu brīvdienas, kuras citādāk būtu kaut kā nobumbulējis. Jau pirmajā dienesta gadā zemessargi tiek apmācīti, lai pietiekami pilnvērtīgi varētu piedalīties kaujas darbībās, bet ar katru nākamo gadu šīs zināšanas un prasmes tiek papildinātas. Labāk sagatavotie zemessargi daudz neatpaliek no profesionāliem karavīriem, bet dažkārt ir pat kaujas spējīgāki. Studentu bataljons, kurā dienu, regulāri iegūst godalgotas vietas Latvijas bruņoto spēku sporta un militārajās sacensībās.

Es ļoti kvalitatīvi pavadu brīvdienas, kuras citādāk būtu nobumbulējis.

Šodienas zemessargs ir labi ekipēts un fiziski sagatavots karavīrs. Manā uztverē būt par Latvijas patriotu nozīmē regulāri veltīt laiku militārajām mācībām un būt sagatavotam kaujai, ja radīsies nepieciešamība aizstāvēt Tēvzemi, nevis valsts apdraudējuma gadījumā ar patriotiskiem saukļiem iet karot kā bezjēdzīgai lielgabalu gaļai!

Pareizā attieksme, lai pārvarētu grūtības

Gersicanis, kurš vēlas palikt anonīms

Visspilgtāk atmiņā man palikusi pamatapmācību noslēguma nometne. Tāds pārbaudījums, piedzīvojums un tāda pieredze citur nav rodama. Regulāri apmeklējot mācības, jau apmēram zinājām, ko gaidīt, tomēr izrādījās ievērojami grūtāk, jo bija daudz aspektu, ko nepieredzējuši topošie zemessargi nespēj iedomāties.

Kad karstā vasaras dienā, dodoties pildīt uzdevumu, uz ādas krīt pirmās lietus lāses, sajūta ir brīnišķīga. Beidzot kāds vēsumiņš! Beidzot nebūs jācepas saulē un varēsim aktīvi darboties. Bet tad lietus kļūst stiprāks. Samirkst cepure, pleci un stilbi. Sāk gāzt. Viss slapjš, sākas drebuļi. Izmirkušie zābaki žļurkst un berž. No papēžiem nokrīt plāksteri. Pēdu āda samirkst un kļūst mīksta. Ir maz kā tāda, kas tik ļoti sagrauj motivāciju kā ilgstošs, spēcīgs lietus. Lai gan lietus pārstāja, zābaki bija slapji vēl vairākas dienas. Šādos brīžos labākais atbalsts ir biedru joki. Bieži vien kā muļķi rēcām pat visnepiemērotākajos apstākļos. Kad viss ir slikti, raisās radošā domāšana un visi kļūst par lieliskiem komiķiem. Varbūt vienkārši nogurums iedarbojas līdzīgi kā dzērums. Likās jau, ka esam galīgi neadekvāti, bet instruktori teica, ka tā ir pareizā attieksme, lai pārvarētu grūtības. Bez humora cauri grūtībām netiksim. Kājiniekiem nav nepārvaramu šķēršļu: grāvji, purvi un meža brikšņi ir droši pārvietošanās ceļi. Arī, kad priekšā ir Gauja, skaidrs, ka jāiet pāri. Protams, bez priekšzināšanām un kārtīgas teritorijas izpētes tas būtu neprāts. Atradām labāko vietu, kur šķērsot, sagatavojām aprīkojumu, rīcības plānu un gājām pāri. Drēgnajā rītā Gaujas ūdens bija stindzinoši auksts. Par laimi, sildīja adrenalīns, sevišķi tos, kuri neprata peldēt. Lai gan vietām ūdens bija līdz kaklam un spēcīga straume, ar pareizu tehniku visi tikām otrā krastā, lai turpinātu uzdevumu. Pievirzīšanās pretiniekam naktī ir ļoti savdabīga operācija. Jāspēj saprast, kur esam un kā nonākt līdz galamērķim, neredzot nekādus orientierus. Tikmēr vēl jāskatās zem kājām un jāvēro apkārtne, vai neapdraud pretinieks. Jāspēj būt klusiem un nemanāmiem. Nogurums un tumsa spēlējas ar prātu, jo liekas, ka aizsegā kāds slēpjas. Reiz milzīgā miega badā pat šķita, ka redzu priekšā uz ceļa bērnu, bet citi gan neredzēja. Tomēr miegainumu strauji izklīdina adrenalīns, kad pievirzies pretinieka apmetnei un saproti, ka nu ies karsti. Nometnes noslēgums nebija skaidri nosprausts. Vienā no pēdējām dienām, pārvietojoties ar personāla transportu, tas noslāpa un mums nācās ceļu turpināt kājām. Pēdējās trīs diennaktis bija gandrīz bez miega un ēšanas, nepārtrauktos aktīvos uzdevumos, tāpēc nevienam nebija ne enerģijas, ne gribasspēka. Kājas bija

Šodienas zemessargs ir labi ekipēts un fiziski sagatavots karavīrs.

vienās tulznās. Bija ļoti grūti uzturēt marša tempu, un laiku pa laikam kāds biedrs vai grupiņa iepalika. Bija jādara viss iespējamais, lai kāds netiktu atstāts vai nepadotos. Brīžiem kāds jau teica, ka padodas, bet biedri tomēr spēja uzmundrināt un palīdzēja nest smagākos piederumus. Kad pēc mokoša, gara marša, ar pēdējiem spēkiem ceļot uz priekšu sāpošās kājas, ieraudzījām komandieru grupu, atvieglojums bija neaprakstāms. Neviens nebija padevies, lai gan to panākt bija milzīgs emocionāls un fizisks ieguldījums.

Iespējas augt atbilstoši vēlmēm un laikam

Zemessargs com! Armands Astukevičs, gersicanus

Latvijas valsts aizsardzības koncepcijā viens no tās pamatiem ir visaptverošas valsts aizsardzības ieviešana, kuras mērķis ir nodrošināt, ka valsts institūcijas, sabiedriskās organizācijas un pilsoņi vēlas aizstāvēt valsti un ir gatavi atbalstīt Nacionālos bruņotos spēkus. Šajā sistēmā nozīmīga vieta ir arī Zemessardzei.

Zemessardze ir skaitliski vislielākā un teritoriāli visplašāk pārstāvētā Latvijas Nacionālo bruņoto spēku struktūra, kas ir primārais instruments sabiedrības iesaistei, dodot katram pilsonim iespēju līdzdarboties valsts aizsardzībā. Lai gan Zemessardzes primārais uzdevums ir valsts aizsardzības nodrošināšana, tai ir liela nozīme arī citās jomās, esot vienai no tām organizācijām, kas pirmā gatava reaģēt un sniegt atbalstu sabiedrībai un institūcijām, ja tas nepieciešams. To labi pierādīja gan zemessargu atbalsts Covid-19 pandēmijas novēršanas pasākumos, gan iesaiste Latvijas–Baltkrievijas migrācijas krīzes pārvarēšanā, nodrošinot valsts robežas aizsardzību, kā arī iesaiste citos ne mazāk nozīmīgos uzdevumos. Vienlaikus Zemessardzei ir būtiska nozīme arī individuālā līmenī. Zemessardzē ir iespēja atrast jomu, kas visvairāk interesē un kurā iespējams sniegt savu pievienoto vērtību. Vairāku gadu laikā, attīstoties Zemessardzes spējām, audzis to specialitāšu klāsts, kurās ir iespējams darboties, un tās ir: civilmilitārā sadarbība, komunikācija, kiberaizsardzība, medicīna, autovadīšana vai ieroču speciālists. Katrs var atrast piemērotāko jomu, kas atbilst gan interesēm, gan spējām. Vienlaikus dienests Zemessardzē dod iespēju apgūt arī prasmes un iemaņas, kas sniedz nozīmīgu pievienoto vērtību ikdienas darbā savā profesijā, ko it īpaši var attiecināt uz stresa noturības un sadarbības prasmju pilnveidi. Arī pati Zemessardze laika gaitā ir mainījusies – tā kļūst par aizvien nozīmīgāku organizāciju, kurā katram zemessargam ir iespējas augt atbilstoši vēlmēm un ieguldītajam laikam.

Cilvēki, kuri būtu gatavi rīkoties, uzskatāmi par patiesu Latvijas sabiedrības eliti.

Aplūkojot statistiku, Latvijā aktīvo zemessargu skaits ir ap 8200 cilvēku, kas ir vien nepilns procents no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita. Vienlaikus tie ir cilvēki, kas sniedz ļoti būtisku ieguldījumu mūsu valsts aizsardzības spēju nodrošināšanā un ir gatavi ikdienā ieguldīt laiku, enerģiju un zināšanas šī mērķa labad. Katra zemessarga viens no sākotnējiem pienākumiem ir dot svinīgo zvērestu, kas manā atmiņā saglabājies ļoti spilgti. Zvēresta došanas ceremonijā, kas Studentu bataljona zemessargiem tiek noturēta Rīgas Brāļu kapos, Zemessardzes kapelāns uzrunāja zemessargus, lietojot apzīmējumu sabiedrības elite. Konkrētos runas vārdus neatminos, tomēr mani nav pametusi šī doma un sajūta, ka cilvēki, kuri, neskatoties uz jebkādiem apstākļiem, nepieciešamības gadījumā gatavi rīkoties, lai nosargātu savu sabiedrību un valsti, noteikti ir uzskatāmi par patiesu Latvijas sabiedrības eliti. U!