Vai Vācijā dibinātie konventi no citiem atšķiras?

VĒSTURE

Vai Vācijā dibinātie konventi no citiem atšķiras?

Foto no Fraternitas Cursica arhīva

Neesmu veicis ne socioloģisku, ne antropoloģisku, ne psiholoģisku, pat ne prozopogrāfisku tēmas analīzi. Tās ir tikai manas polemiskas pārdomas, redzētais, dzirdētais, secinātais, varbūt pat iedomātais. “Mānīt. Ticēt. Zināt,” savulaik rakstīja mans tuvs draugs un konfilistrs Ilgvars Dancis, Pinnebergas laika students. Ar šo vēlos uzsvērt neviennozīmīgās norises sabiedrībā un tikpat neviennozīmīgo izziņas ceļu par tām.

Fil! Valters Ščerbinskis, frater cursicus

Dažkārt izskan viedoklis, ka, lūk, mēs, Vācijā dibinātie, atšķiramies, esam citādāki. Uzskatāms apliecinājums šim faktam šķietami rodams arī savstarpējā solidaritātē, cīnoties ar ikdienas mazajām pretrunām un dažkārt smieklīgajos, taču korporāciju vidē svarīgajos ķīviņos. Arī savstarpējā draudzībā, kas, kā saka, sakņojas kopējā vēsturiskajā pieredzē un līdzīgajos apstākļos pēc darbības uzsākšanas Latvijā.

Vai šiem apsvērumiem ir kāds nopietnāks pamats? Vai atrodami argumenti par labu atšķirīgumam? Vai uzskats par atšķirīgumu nav saistāms tikai ar kopīgo dibināšanas gadu (un līdz ar to kopīgajām jubileju svinēšanām)? Vai tas nav komplekss korporāciju biedriem, kuri lielajos gājienos vecākuma secībā allaž braši noslēdz korporāciju arjergardu?

Fakts, ka visas četras studentu (par studenšu konventiem šoreiz nerunāšu) korporācijas dibinātas 1947. gadā Rietumu okupācijas zonās Vācijā. Miljoniem bēgļu, visapkārt valdīja sabrukums, posts un nabadzība. Agrāk dibinātās korporācijas jaunus biedrus neuzņēma bažās par iespējām atjaunot standartiem atbilstošu iekšējo dzīvi. Izveidotā Baltijas Universitāte solīja ne tikai zināmu atspērienu tālākajā dzīvē, bet arī iespēju veidot sabiedrisko

Fraternitas Cursica zēni pēc veiksmīgas fukšu bēgšanas. Pinneberga, Vācija, 1947.–1949. gads. Pirmie krāsas saņēmušie Fraternitas Cursica zēni. Pinneberga, 1947. gads.

dzīvi un latvisku vidi. Neapšaubāmi, ka lielākā daļa bija dzirdējuši par korporācijām, un to spožums saistījās ar mierlaika Rīgas dzīvi. Reti kurš bija studējis pirms 1940. gada. Ja arī bija, tomēr dažādu iemeslu dēļ korporācijām nebija pievienojies un uz tām vien noraudzījies pa gabalu.

Agrāk dibinātās korporācijas jaunus biedrus neuzņēma bažās par iespējām atjaunot standartiem atbilstošu iekšējo dzīvi.

Vairums korporāciju dibinātāju, pirmo coetu dalībnieku, bija karavīri. Tikko atbrīvojušies no armijas, dažādos veidos un ceļos nonākuši Pinnebergā un Minhenē. Lielākā daļa bija 20–25 gadu vecumā, bet varēja arī būt gados vecāki vīri. Ar nelielu dzīves (bet lielāku kara) pieredzi, bez studentu dzīves piedzīvojumiem, rakstītām un nerakstītām tradīcijām un visiem smalkumiem, kas ar to saistīti. Liekas, šis apstāklis bija pamatā tam, ka

Pinnebergas un Minhenes sabiedrībās nebija vietas elitārismam, pārākuma izjūtai, zināmai iedomībai, un likumsakarīgi – nav vietas tam arī šodien. Korporāciju dibinātāji, pirmie coeti, gandrīz visos gadījumos bija vienkārši puiši, no kuriem kāds gan bija saņēmis Dzelzs krustu par varonību kaujas laukā, bet neviens nebija no Rīgas vai lauku smalkajām ģimenēm. Jaunu korporāciju dibināšana vienmēr saistīta ar milzīgu entuziasmu, degsmi, bet vienlaikus ar diezgan

nelielām praktiskajām zināšanām. Iesaistoties vairākiem mentoriem (kuršu gadījumā citu vidū īpaši nozīmīgs bija Lettonia filistrs Aleksandrs Plensners), tika uzsākta korporāciju tradīciju veidošana. Vecajām korporācijām nācās darbību piemērot bēgļu un vēlāk trimdas apstākļiem, bet jaunās organizācijas buršu pasaules tradīcijas

ar mentoru palīdzību jau izveidojās šajos jaunajos

un skarbajos apstākļos. Tas, kas nebija iespējams Pinnebergā no Rīgas un Tērbatas laikiem, gluži vienkārši netika nemaz ņemts vērā. Citas lietas, kuras jau bija sākušas izzust konventu dzīvokļos 20. gadsimta 30. gados, bet bija saglabājušās Plensnera un citu kuratoru gaišā atmiņā no vēl senākiem laikiem, tika pārņemtas tiešā veidā un cītīgi glabātas visu trimdas laiku, daļēji tās sargājot arī mūsdienās.

Izklīstot trimdā pa visu pasauli, izklīda arī Pinnebergā un Minhenē radītie konventi ar savām jaunajām un arī pavisam vecajām tradīcijām. Kopumā vairums konventu atrada ģeogrāfiskās nišas (par spīti sīvajai cīņai par jaunajiem latvju studentiem) un noturēja itin pieklājīgu skaitu

un aktivitāti, lai 20. gadsimta 90. gados būtu pamats

pārcelt darbību uz Latviju. Tomēr diezgan liels skaits biedru korporācijām zuda – gan ģeogrāfiskā attāluma, gan ne pārāk izveidojušos ciešo saišu, gan sarežģītās komunikācijas dēļ.

Nonākot Latvijā, šīs korporācijas atkal veidojās no teju neko par korporāciju dzīvi nezinošiem augstskolu cilvēkiem (piemēram, manis paša), kas, taustoties, raugoties un mācoties, mēģināja saprast, kas mēs esam un kurp ejam. Atceros, gandrīz visiem Latvijas laikā dibinātajiem konventiem 20. gadsimta 90. gadu sākumā bija vecā filistērija, kuri allaž zināja visas atbildes par to, kā īstenam buršam klājas uzvesties. Mūsu (mani) skolotāji bija nedaudzie ārzemēs pastāvīgi dzīvojošie filistri, kuri neregulāri iegriezās

Fraternitas Cursica biedri sarīkojumā, dziedot dziesmu. Pinneberga, Vācija, 1947.–1949. gads.

Latvijā. Daži gan pakāpeniski pārcēlās uz Latviju un kļuva par būtiskiem stūrakmeņiem un neapšaubītām autoritātēm korporācijas lietās gan toreiz, gan šodien. Es teiktu, ka saņēmām ne tik daudz zināšanu par korporantu smalku uzvedību un kārtīgu savstarpēju āzēšanu, bet drīzāk par vispārcilvēciskām vērtībām un Latvijas mīlestību. Lai gan ar lielām acīm kāri tvērām veco konventu jautrās Latvijas laika izdarības Rīgā, tomēr vairums no tām laikam īsti neiedzīvojās. Vai vispārcilvēciskās vērtības allaž iedzīvojās, protams, arī ir liels jautājums. Negrasos idealizēt mūsu sabiedrību (sabiedrības). Tomēr korporāciju tradīcijas jaunrades elements nodrošināja diezgan lielu ideālisma devu visā procesā. Gribējās darīt, kā labāk, kā skaistāk, kā skaļāk, kā, galu galā, buršikozāk.

Atgriežoties pie jautājuma par atšķirīgumu, liekas, kopumā

Vācijā dibinātajiem konventiem un to biedriem nekad nav bijis tik liela psiholoģiskā spiediena un tajā pašā laikā vēstures pārmantojamības izjūtas atbalsta, kādu izjutuši tie, kuriem tradīciju zinātāji bija arī konventa

dzīves atjaunotāji. Tajā pašā laikā grūtības un zināmu autsaidera statusu tas gan varbūt nodrošināja.

Katram konventam ir atšķirīgas regālijas, pavisam nedaudz atšķirīgas tradīcijas. Dažādu paaudžu iedibināta atmosfēra konventos. Gersikāņi, imantieši ir skaitliski lieli konventi, bet kurši un vanēņi laikam jāieskaita vidēja lieluma sabiedrībās. Visām šīm korporācijām trūka fundamentālas izpratnes par filistērijas institūcijas nozīmi korporācijas dzīvē. Gluži vienkārši filistri un filistru organizācijas tradicionālā izpratnē tām nekad nebija bijušas. Saprašana par filistru nozīmi nesniedzās tālāk par ikdienas lietu organizēšanu un formālu statusu. Varbūt tieši tāpēc imantieši un gersikāņi bija tik atturīgi iesaistīties Filistru biedrību savienībā. Vēl viena iespējamā institucionālā atšķirība saistīta ar izceļošanas specifiku. Vecajiem konventiem bija izveidojies kodols, ap kuru trimdā tika būvēta darbība jaunajos apstākļos, kuršiem tā nebija. Pinnebergas kuršu vairums puslīdz lielā skaitā nonāca divās pasaules daļās – Sidnejā un Toronto –, kas turpmākos trimdas gadus darbojās gandrīz vai kā divas saistītas, bet atsevišķas organizācijas ar savām tradīcijām, lietu kārtību un kuršiem, kuri cits citu nepazina.

Pinnebergas un Minhenes sabiedrībās nebija vietas elitārismam, pārākuma izjūtai, zināmai iedomībai.

Kurši, tāpat citi, arī Rīgā un Tērbatā dibinātās organizācijas, 21. gadsimtā dzīvo savu ikdienas dzīvi, ar katru jaunu amatpersonu iesaukumu no jauna cīnās ar administratīvā darba pienākumiem un izrietošajām grūtībām, cenšas ar siltumu raudzīties uz pagātni un skaidru skatu – uz nākotni. Gribu ticēt, ka līdzīgi ir arī citur. Tad jau sanāk, ka atšķirības, lai arī ir, tomēr nav nedz daudz, nedz tās ir būtiskas. U!