ASV un britu militāro virsnieku loma Baltijas Universitātes dibināšanā un darbībā

Baltijas Universitāte (B!U!), kas pastāvēja no 1946. līdz 1949. gadam, bija unikāls veidojums pēckara pasaulē un atstāja būtisku ietekmi baltiešu bēgļu dzīvē. B!U! izveide norāda uz tā laika akadēmiskās saimes uzņēmību, sīkstumu, rūdījumu un organizatoriskajām spējām, jo vairums universitātes dibinātāju bija agrākie Latvijas Universitātes (LU) mācībspēki. Viņiem rūpēja latviešu jaunatne kara izpostītajā Vācijā, viņi vēlējās dot tiem iespēju uzsākt vai turpināt izglītību, kas kara apstākļos bija pārtrūkusi.

Fil! Guntis Bērziņš, frater cursicus

Kad Hamburgā 1946. gadā dibināja B!U!, nebija pagājis pat gads, kopš beidzies Otrais pasaules karš. Vācija bija sakauta valsts, tās lielās pilsētas bija sagrautas aviācijas uzlidojumos un ielu kaujās. Tā bija sadalīta četrās militārās okupācijas zonās, un Hamburga atradās britu zonā, kurā noteicēja bija britu militārā pārvalde. Toties par bēgļu apgādi gādāja UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration).

B!U! dzīvi noteica un iespaidoja cilvēki no abām struktūrām, un tie galvenokārt bija esošie vai bijušie ASV un britu armijas virsnieki. Bez šo cilvēku atļaujām, piekrišanas, labvēlības, simpātijām un personīgas draudzības, kaut arī dažkārt ar atšķirīgiem viedokļiem, nebūtu iespējama ne B!U! dibināšana, ne darbība.1 Viņu bija daudz, bet rakstā pieminēšu tikai Hamburgas Zoo un Pinnebergas nometnes komandantus, ar kuriem bija galvenā saskarsme.

B!U! par atbildīgo sakaru virsnieku akadēmiskajos jautājumos un faktiski nometnes komandantu nozīmēja amerikāņu armijas virsnieku Robertu Riglu (Robert Riggle). Pirmskara civilajā dzīvē viņš bija Ohaio Universitātes profesors ASV, un tā bija laimīga sagadīšanās, ka viņam ļoti simpatizēja baltiešu bēgļi un viņu centieni dibināt universitāti. Viņa simpātijas var saklausīt intervijā, kuru Rigls sniedza raidorganizācijai BBC: “Kā bijušais universitātes profesors es ļoti labi pārzināju universitātes dzīvi un administratīvās problēmas normālos apstākļos, miera laikā, kad visa bija diezgan. Bet pārdrošā ideja radīt universitāti toreizējā haosā, kad pat dzīves nepieciešamības bija grūti sameklēt, bija savā ziņā neiedomājama dēka, kurā nevarēju nepiedalīties. Kad es sāku darbu ar organizācijas komiteju, mani tūlīt iespaidoja viņu drosme un viņu griba pārdzīvot un panākt savu. Viņi bija profesori – bēgļi, un viss, kas viņiem piederēja, bija dažas personīgas mantas, gultas vieta pārpildītā istabā, ikdienas zupa un kādreiz kāda Sarkanā Krusta paciņa. Kā

Zoo nometnē Hamburgā 1946. gada 25. maijā. No kreisās: nezināms virsnieks, Apvienotās Karalistes ministrs Hors Beliša, B!U! prezidents profesors Fricis Gulbis, nometnes sakaru virsnieks Roberts Rigls.

Hamburgas Zoo un Pinnebergas nometnes komandants Roberts Rigls. Otrā pusē veltījums Lūcijai un Arvīdam Bērziņiem. Britu virsnieks, domājams, Pinnebergas nometnes komandants majors Korbets 1948. gadā. Pa kreisi no virsnieka Arvīds un Lūcija Bērziņi.

Atrašanās Pinnebergas nometnē projām no lielpilsētas vilinājumiem deva iespēju uzplaukt piecām jaunām korporācijām.

amerikānis, kas pieradis pie pilnības, es biju pārsteigts par viņu garīgo drosmi un apņēmību”. 2

Liktenis bija lēmis, ka arī maniem vecākiem bija iespēja vairākus gadus piedalīties B!U! dzīvē. Laikā, kad dibināja universitāti, mūsu ģimene bija izmitināta netālajā Hannoverē, kur abi mani vecāki strādāja britu militārajā pārvaldē. Mana māte korporācijas Daugaviete filistre Lūcija Bērziņa īsi pirms kara beidza LU un bija iecelta par Filoloģijas un filozofijas fakultātes docenti. Diemžēl došanās bēgļu gaitās uz Vāciju ar diviem maziem bērniem 1944. gada augustā, kad padomju armija tuvojās Rīgai, pārvilka svītru viņas akadēmiskajai karjerai. 1946. gada sākumā, dzīvojot Hannoverē, māte bija dzirdējusi, ka Hamburgā veidojas universitāte, ko dibina bijušie Baltijas valstu mācībspēki. Māti tas intriģēja, un, lai noskaidrotu apstākļus, viņa ledainā ziemas naktī, sēžot atklātā preču vagonā, aizbrauca uz Hamburgu. Notiekošais viņu iepriecināja, un viņa pieņēma piedāvājumu kļūt par asociēto profesori B!U! un pasniegt lekcijas angļu un amerikāņu literatūrā. Tā mēs visa ģimene aprīlī pārcēlāmies uz Hamburgu un sākām dzīvot mazā barakā tā saucamajā Zoo nometnē, kurā mita lielākā daļa B!U! studentu. Arī mans tēvs Arvīds Bērziņš, vēlāk korporācijas Fraternitas Cursica filistrs, pasniedza lekcijas ekonomikā un kļuva par nometnes sagādnieku (quartermaster) un beigās par tās vadītāju (camp leader).

Hamburgā studentiem lekcijas lasīja netālajā Hamburgas Vēstures muzeja ēkā, kas, lai gan bija nopietni cietusi aviācijas uzlidojumos, tika daļēji saremontēta, lai būtu piemērota lekcijām. 1946./1947. gada ziemā B!U! pārcēla no Hamburgas uz netālo Pinnebergu, kur tai bija ierādītas bijušās vācu lidotāju kazarmas. Atrašanās Pinnebergas

nometnē projām no lielpilsētas vilinājumiem deva iespēju uzplaukt universitātes un studentu dzīvei, ieskaitot piecu jaunu korporāciju dibināšanu.

Diemžēl starp UNRRA dibinātājām bija arī Padomju Savienība, kas pret bēgļiem bija naidīgi noskaņota, un bija dažādi mēģinājumi traucēt universitātes darbību. B!U! labvēlis Rigls darīja visu, lai universitātes darbs varētu normāli turpināties. Pretēji UNRRA apgabala direktora rīkojumiem viņš nometnē uzņēma visus kvalificētos jauniešus un negaidīja uz oficiāliem dokumentiem. Arī citādi viņš veicināja B!U! attīstību. To ievēroja UNRRA nelabvēļi un drīz paziņoja, ka ir sašutuši par doto instrukciju pārāk brīvu

iztulkošanu, un 1947. gada martā Riglu pārcēla darbā uz Frankfurti. Tā B!U! zaudēja vienu no lielākajiem draugiem un labvēļiem.3

Viņi bija profesori – bēgļi, un viss, kas viņiem piederēja, bija dažas personīgās mantas un gultas vieta pārpildītā istabā.

Mani vecāki labi prata angļu valodu, un viņiem ar Riglu bija izveidojusies sirsnīga draudzība. Esmu no vecākiem mantojis Rigla fotogrāfiju, uz kuras viņš atvadoties otrā pusē uzrakstījis: “Diviem labiem draugiem Lūcijai un Arvīdam Bērziņiem no Roberta Rigla – 1947. gada 14. aprīlī.” Par Rigla simpātisko raksturu varu liecināt no personīgās pieredzes. Hamburgas Zoo nometnē vienreiz spēlējāmies kopā ar draugu Ēriku, kad Rigls brauca garām ar savu džipu. Mēs ar draugu, tolaik mazi puišeļi, sadomājām, ka mums arī gribētos ar džipu pabraukāties, un nostopējām Riglu. Mums par lielu pārsteigumu, viņš mūs, divus septiņus gadus vecus knēveļus, tiešām kādu gabaliņu pavizināja. Saprotams, abi bijām kā septītajās debesīs!

Tā gada vidū UNRRA vietā Pinnebergas nometnes vadību pārņēma militārās Vācijas kontrolkomisijas īpašā vienība, ko vadīja britu majors Barels (Barrell). Viņš bija pavisam cita rakstura un noskaņojuma cilvēks nekā Rigls. Kā tēvs stāstīja referātā 1986. gadā: “Barels pilnīgi ignorēja universitātes vadību, iejaucās akadēmiskajā dzīvē, noliedza vai novilcināja mācībspēku un studentu uzņemšanu, ieveda atļaujas nometnes atstāšanai, nomontēja nometnes vācu telefonus utt. Līdz ar šiem ierobežojumiem nāca rīkojums neuzņemt jaunus studentus un mācībspēkus.” 4

Tomēr majora Barela pārvaldes laiks bija īss un beidzās dramatiski: “Apmēram sešus mēnešus pēc viņa iecelšanas kāds Fraternita Imantica komiltonis pārsteidza maj. Barela sekretāri, atverot privātās pasta pakas. Kaut viņam piesolīja ievērojamu naudas summu, viņš lietu nenoklusēja. Arī citas nebūšanas majora rīcībā nāca gaismā, un viņš no nometnes pazuda, bet viņa sekretāre nošāvās.”5

B!U! Filozofijas un filoloģijas fakultātes mācībspēki un studenti Pinnebergā 1947./1948. gadā.

Viņu aizvietoja cits britu virsnieks, majors Lorencs Korbets (Lawrence Corbett), un viņa palīgs pulkvežleitnants Džeimss Viers (James Weir). Pretēji Barelam abi izrādījās B!U! labvēļi un drīz ieguva universitātes saimes nedalītas simpātijas. Par to liecina kaut vai tas, ka viņi abi melnos deķeļos piedalījās dažos Pinnebergas koporāciju sarīkojumos.6

Kara beigām attālinoties, Rietumu sabiedrotie vēlējās Vāciju pēc iespējas atbrīvot no bēgļiem, un 1948. gada novembrī kļuva skaidrs, ka britu militārā pārvalde nolēmusi B!U! likvidēt, izvietojot mācībspēkus un studentus pa citām nometnēm. Jau tā gada novembrī nometnē ieradās smagās mašīnas, lai daļu studentu vestu projām. Tomēr studenti protestēja un atteicās braukt. Pateicoties britu augstākās pārvaldes, arī Baltijas valstu vēstniecībām ārvalstīs un īpaši majora Korbeta un pulkvežleitnanta Viera iesaistei, B!U! atļāva vēl pastāvēt līdz 1949. gada septembrim. Pateicībā par majora Korbeta pūlēm B!U! labā studenti viņam noorganizēja lāpu gājienu.7

Pēdējais nometnes komandants bija pulkvežleitnants Boikots (Boycott). B!U! slēdza 1949. gada 30. septembrī.

Noslēgumā paudīšu domu, ka B!U! eksistence norāda arī uz politisko gudrību, kas valdīja baltiešu vidū, nodibinot kopēju B!U!, jo šaubos, vai būtu iespējams nodibināt tikai latviešu universitāti.

Aizgājušajos gados man bijusi iespēja satikt daudz bijušo B!U! mācībspēku un studentu, un viņiem visiem ir siltas atmiņas par laiku B!U!. Gribētos cerēt, ka arī mēs, kas esam Pinnebergā un pēckara Vācijā dibināto korporāciju biedri, spēsim vienmēr nest tālāk šīs universitātes unikālo garu, ko esam mantojuši.

Vivat, crescat, floreat Vācijā dibinātās 3 Skat. 1. atsauci, 25. lpp. korporācijas in aeternum! 4 Skat. 2. atsauci. 5 Skat. 2. atsauci. 6 Skat. 1. atsauci, 34. lpp. 7 Bērziņa, L. Pa svešiem lielceļiem. Latviešu Rakstnieku apvienības grāmatu klubs, ASV, 1991., 251.–252. lpp., pārspiesta apgādā Arka, Rīga, 1994. U!