Ambīcijas par klimata kūkas ēšanu un paturēšanu

Ambīcijas par klimata kūkas1 ēšanu un paturēšanu

Periodā, kad vispirms pandēmija un tad konvencionāls karš Eiropā kļuva par svarīgākajiem tematiem, cīņa ar klimata pārmaiņām bija tēma, caur ko tika skatīts gandrīz viss. Atļaujoties būt pārgalvīgam optimistam un pieņemot, ka gan pandēmijai, gan karam ir laikā ierobežots raksturs un abiem saskatāms gals, apskatīsim vienkāršoto sabiedrības skatu uz klimata pārmaiņu novēršanas metodēm, jo tēmas aktualitāte garantēti atgriezīsies.

Com! Niklāvs Rungainis, frater vanenicus

Man radies viedoklis, ka sabiedrībā paralēli vērojamas vairākas nepatīkamas tendences attieksmē pret lēmumiem, kas būs jāpieņem saistībā ar klimata pārmaiņām. Par tiem īsti netiek domāts, tie tiek trivializēti vai arī tiek gaidīti kādi notikumi nākotnē, kas, iespējams, liks rīkoties ilgtspējas virzienā.

Runājot par ļaužu grupu, kas uzskata, ka klimata pārmaiņas ir viena vienīga ažiotāža un nekrietna sazvērestība, nebūšu pildījis savu pienākumu, nepievienojot sveicienus no starpgalaktiskās ķirzakcilvēku džirgas.

Populāra sadzīviska disonanse – priecāties par pārmaiņām, kas pašu neskar. Slavēt kaimiņu, kas brauc ar velosipēdu, bet pašam rītu pirms darba pavadīt trīs tukšu sēdekļu kompānijā sastrēgumā uz tilta. Piesaukt lēto vēja enerģiju, kad tiek apspriesta atomelektrostacija, bet piketēt, ja vēja parks būs tavā pagastā. Līdzīga rakstura ķieģelis ekoloģiski apzinīgo ļaužu dārziņā ir sev tuvu slikto industriju pretproduktīva apkarošana. Piemēram, panākot energointensīvas būvmateriālu ražotnes slēgšanu Skandināvijā, vide zaudē, ja ražošana vēja un ūdens enerģijas bagātā reģionā tiek aizvietota ar importu no valsts, kas lielāko daļu enerģijas iegūst, dedzinot ogles.

Populāra sadzīviska disonanse – priecāties par pārmaiņām, kas pašu neskar.

Cita ar šo saistīta problēma klimata aktīvistu vidē ir skhizma2 starp tiem, kas spēj un nespēj pieņemt tādus nepieciešamos ļaunumus kā kodolenerģija vai intensīva kalnrūpniecība. Pāreja no fosilās degvielas uz elektrību transportā un industrijā būs daudz grūtāka, ja mēģināsim ar nepastāvīgiem atjaunojamiem enerģijas avotiem aizvietot vienlaikus divus bāzes jaudas avotus. Savukārt plaša transporta elektrifikācija jau drīzumā iespējama tikai ar jaunām (videi pavisam nedraudzīgām) litija, vara un retzemju metālu atradnēm.

Pēdējos gados lielu uzsvaru uz klimata apzinīgumu lika dažādi, īpaši Rietumu, zīmoli un ražotāji. Līdzīgas tendences vērojamas arī privāto investīciju jomā – jauni, ekoloģiski domājoši profesionāļi, kam ir, ko ieguldīt, cer uzkrāt teorētiskām vecumdienām un mainīt pasauli, vienlaikus investējot vēja turbīnās vai elektroauto ražotājā un atsakoties atbalstīt kalnrūpniecības vai naftas kompānijas. Šī ir saprotama tendence – balsot ar savu naudu –, bet ne panaceja. Gan investīciju fonds, gan ātrās modes apģērbu zīmols vispirms būs ienesīgs un tikai tad apzinīgs. Populāra prakse ir greenwashing jeb zaļmaldināšana – produkta vai aktīva uzdošana par ekoloģiski apzinīgāku, nekā tas patiesībā ir. Bizness, kam klimata pārmaiņas primāri ir publisko attiecību izkārtne, nav piemērotākais instruments cīņai ar tām. industriālas sabiedrības labumus, un tām, kas pie šī galda ir pienākušas nesen, bet ar ievērojami lielāku populāciju. Var saprast kādas Dienvidāzijas valsts vēlmi sniegt pavalstniekiem Rietumos baudītu dzīves kvalitāti, saprast var arī, ka teju pusotra miljarda cilvēku apgādāšana ar gaisa kondicionieriem nav gluži klimata apzinīga perspektīva.

Slavēt kaimiņu, kas brauc ar velosipēdu, bet pašam rītu pirms darba pavadīt trīs tukšu sēdekļu kompānijā sastrēgumā uz tilta. Plaša transporta elektrifikācija jau drīzumā iespējama tikai ar jaunām, videi pavisam nedraudzīgām litija, vara un retzemju metālu atradnēm.

Loģiskāk meklēt klimata glābējus būtu institūcijās ar dziļām kabatām, mazāku nepieciešamību gūt ātru peļņu, ar noteicošu nozīmi tirgū un sabiedrībā – valstī. Valstij diemžēl eksistē citi ierobežojumi – atkarība no vēlētāja, nepieciešamība nodrošināt konkurētspēju un ietekme relatīvi mazā daļā pasaules, kas dala vienu (robežas nepazīstošu) atmosfēru. Loģika diktē, ka ierobežojumi (piemēram, saražotā CO2 taksēšana) būtu jēgpilni, ja tos ieviestu globāli un tie būtu saistoši visām valstīm. Pagaidām neatrisināts jautājums ir godīgums starp valstīm, kas visilgāk ir baudījušas Zināms, ka globāli vairākas valstis ambiciozi paziņojušas par plāniem līdz gadsimta vidum sasniegt neto nulli CO2 izmešu. Ļoti cerams, ka plāni izrādīsies reālistiski, bet jāņem vērā, ka procesa sākums būs vieglāks, beigas – grūtas. Siltināt mājas, rakt siltumsūkņus, ceļot ar vilcienu, nevis aviolaineri, un pāriet uz elektroauto būs daudz vienkāršāk nekā atrast veidu, kā klimatam draudzīgi ražot cementu, kausēt tēraudu vai peldināt tūkstošiem tonnu smagu kravu. Un jāņem vērā, ka efektivitāte ne vienmēr ir saistīta ar patēriņa kritumu, – ieviešot efektīvākus risinājumus, mēs tos lietojam vairāk, samazinot kopējo guvumu klimatam.

Lielu daļu problēmas, kā parasti, var reducēt līdz izmaksām un to sadalījumam. Ja par klimata apzinīguma politiku maksās valsts, tad jārēķinās ar ievērojami lielāku valsts parādu vai lielu oglekļa nodokli. Ja pienākums par to maksāt ir katram individuāli, jārēķinās ar dārgāku dzīvi. Protams, ir arī lētā un nepopulārā opcija – samierināties ar zemāku dzīves līmeni, bez auto un bez kondicioniera. Kuram modelim dodam priekšroku, ir jautājums, uz kuru katram jāspēj rast atbildi, rēķinoties, ka šīs izvēles eventuāli izšķirs vēlēšanas.

Viss iepriekšminētais, visticamāk, izklausās drūmi un skumji, bet mans mērķis nav pārliecināt par cīņas pret klimata pārmaiņām bezjēdzību un šķēršļu nepārvaramību. Pasaulei ir gan iespējams, gan

nepieciešams ieviest politiku, kas mazina klimata pārmaiņu skarbākās izpausmes un saglabā civilizācijai labvēlīgu klimatu ilgtermiņā. Uzdevums ir sarežģīts un nav sabiedrībai pierasts masīvā mēroga un ilgā termiņa dēļ, bet alternatīvas ir daudz drūmākas un potenciālais guvums – milzīgs.

Mums nozīmīgākos lēmumus cīņai pret klimata pārmaiņām tuvākajā nākotnē pieņems tās pašas valsts struktūras, kas šobrīd reaģē uz Krievijas iebrukumu neatkarīgā kaimiņu valstī, lemj par sankcijām iebrucējam, atvēl resursus un nosūta palīdzību Ukrainai. Tās pašas valdības, kuras rīkoties mudina un iedrošina sabiedrības demonstrētais atbalsts Ukrainai un signāli, ka publika ir gatava samierināties ar uzlikto sankciju vai sniegtās palīdzības sekām un izmaksām. Arī vērtējot klimata politikas jautājumus un izšķiroties par atbalstāmo rīcību, publikai būs svarīgi būt reālistiskai un apzināties, ka pieņemtajiem lēmumiem būs vērā ņemamas sekas un izmaksas.

Atbalstot vai iebilstot pret valdības klimata politiku, jādistancējas no fantāzijām un jārēķinās ar riskiem. Pārāk ambiciozi, vērienīgi, strauji plāni izgāzīsies, jo būs pārāk dārgi vai nesasniegs tālos mērķus un papildus saindēs politisko diskursu, apgrūtinot tālāku, potenciāli veiksmīgāku ieceru pieņemšanu un realizēšanu. Pārāk pieticīga pieeja rezultēsies ar mazāku guvumu klimata pārmaiņu priekšā un papildus veicinās kūtrumu gan lokāli, jo kaut kas jau tiek darīts, gan arī plašāk, veroties no spēļu teorijas skatu punkta, – kāpēc sevi ierobežot un apgrūtināt, ja citi klimata labā izvēlas neciest. klimata aktīvistiem ar ļoti augstām prasībām pret jebkuru klimata jautājumu, kuri nebūs mierā ar mazākā ļaunuma pieeju un nepieņems klimata risinājumus, ja tos uzskatīs par kompromisu. Nav izslēgts, ka ar ierastā aktīvisma un demokrātiskās iekārtas panākto progresu neapmierināti klimata aktīvisti izšķirsies par labu ekoterorismam (piemēram, uzbruks fosilā kurināmā infrastruktūrai), kam atkarībā no mēroga var būt neprognozējams iespaids uz klimata aktīvismu kopumā.

Pusotra miljarda cilvēku apgādāšana ar gaisa kondicionieriem nav gluži klimata apzinīga perspektīva. Bizness, kam klimata pārmaiņas primāri ir publisko attiecību izkārtne, nav piemērotākais instruments cīņai ar tām.

Vienotu sabiedrības izpratni par jēgpilnu klimata politiku negatīvi ietekmēs ievērojams spiediens no divām pretējām pusēm. Pirmkārt, no klimata izmaiņu skeptiķiem, kas netic šīm izmaiņām vispār vai vismaz cilvēces ietekmei uz klimatu, un – mazākā mērā – no tiem, kas ir skeptiski par iejaukšanos tirgū no valsts puses vai citādi no augšas. Otrkārt, no ideālistiskiem Uz šāda fona būtu lietderīgi veidot pozīciju starp klimata politikas galējībām – sabiedrības daļu, kas apzinās nepieciešamību cīņai ar klimata pārmaiņām, ir ar mieru mainīt to, kā dzīvojam, saprot, ka nozīmīgākie guvumi nebūs par velti, un spēj saredzēt kompromisus, virzoties uz ilgtspējīgu sabiedrību. Ja spēsim kultivēt šādu attieksmi, brīvu no fatālisma vai apātijas, varēsim būt daudz optimistiskāki. Ilgtspējīgo tehnoloģiju industrijai ir liels potenciāls arī ar klimata pārmaiņām tieši nesaistītu problēmu risināšanā – siltumsūknis pie privātmājas par kripatu samazina enerģētisko atkarību no kaimiņvalsts, pāriešana uz velosipēdu uzlabo izredzes neiedzīvoties sirds ligā, komposta kaste un mazdārziņš nozīmē labāku pārtikas nodrošinājumu (ja notiek neiedomājamais un veikalā nav tomātu, jo tam trāpījusi kaimiņvalsts raķete), un gandrīz visas iepriekšminētās lietas ir ar pievienoto vērtību tehniskās izpratnes jomā tiem, kas tās lieto.

Grūtajām ilgtspējas izvēlēm pretī ejot, noslēgumā visiem novēlējuma vietā atļaušos pārfrāzēt to līdz spīdumam nodeldēto frāzi: Lai mums vēss prāts pieņemt tās pārmaiņas, ko nespēsim ietekmēt, lai mums griba novērst pārmaiņas, ko spēsim, un lai pietiek gudrības atšķirt vienu no otra. U!