12 minute read
Vēlot stāvēt latviešu valodas sardzē
PĒTĪJUMI, ANALĪZE, VIEDOKĻIPĒTĪJUMI, ANALĪZE, VIEDOKĻI
Atjaunotnes ideālu piekritēji ceļā uz Latvijas Tautas frontes organizēto manifestāciju 11. novembra
Advertisement
krastmalā. 1989. gads. Foto: Igors Vārpa
Vēlot stāvēt latviešu valodas sardzē
Foto no Spīdolas arhīva
Šis ir stāsts par izcilu personību – latviešu valodas sargātāju, Dr. habil. philol. emer., FIL! AINU BLINKENU, spīdolu, kura kritiskā brīdī izšķīra latviešu valodas likteni. Lai arī valodnieces darbi spoži spīdēja atmodas laikā, viņas devums valodas attīstībā un nostiprināšanā bijis nepārtraukts un paliekošs. Akadēmiķe, profesore, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece. Aina bija arī pirmā Spīdolas seniore Rīgā – kopai, kas sāka Spīdolas ceļu brīvajā Latvijā.
Izvēle starp mākslu un valodniecību
Aina piedzima 1929. gada 5. septembrī Limbažos skolotājas Lilijas Andersones un zemkopja Jāņa Andersona ģimenē. Skolas gaitas aizsāka 1937. gadā, un jau pirmajās četrās pamatskolas klasēs tik labi tika iemācīti pareizrakstības un gramatikas pamati, ka vēlāk, pat studiju gados, tos vajadzēja tikai mazliet papildināt. Nebija viegli izvēlēties apgūstamo profesiju, jo Ainai padevās ne vien valodas, bet arī zīmēšana. Viņa atrada kompromisu un 1948. gadā iestājās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Mākslas zinātņu nodaļā, kuru drīz vien likvidēja, tāpēc Aina izvēlējās Latviešu valodas un literatūras nodaļu. No šī brīža sākās padziļināta pievēršanās latviešu valodai, ko viņa nekad nav nožēlojusi.
1949. gada 25. martā Ainas dzīve sagriezās nežēlīgā virpulī – tēvs tika izsūtīts uz Sibīriju, no kurienes atgriezās tikai 1957. gadā. Izsūtāmo sarakstā bija visa ģimene, taču mātei, Ainai un viņas māsai izdevās paglābties, jo liktenīgajā naktī tēvs mājās bija viens. Pēc viņa izsūtīšanas Ainas ģimene no lauku mājām pārcēlās uz Rīgu. Kaut arī sadzīves apstākļi Rīgā bija smagi, studente Aina nepadevās. Andersonu ģimenē ieaudzinātā latviskā dzīvesziņa, izturība un optimisms neļāva nolaist rokas.
Zinātniskā darba vadītājs profesors Endzelīns
Studijas Aina beidza 1953. gada pavasarī un drīz sāka strādāt Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā; tur pagāja viss viņas ilgais darba mūžs – no jaunākās zinātniskās līdzstrādnieces Gramatikas sektorā līdz sektora vadītājai un institūta direktora vietniecei zinātniskajā darbā.
Jaunās zinātnieces ceļš gluži likumsakarīgi veda uz aspirantūru, kur viņas zinātniskā darba vadītājs bija profesors Jānis Endzelīns. “Kad darbs bija gatavs,” atceras Aina Blinkena, “un profesors to bija izlasījis, saņēmu laikam visīsāko recenziju latviešu valodniecības vēsturē: “Man nav, ko iebilst pret šā darba aizstāvēšanu.”” Disertācija Jautājuma un pamudinājuma teikumi mūsdienu latviešu valodā sekmīgi tika aizstāvēta 1958. gadā.
Kopumā Aina ir vairāk nekā 450 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autore, ar priekšlasījumiem uzstājusies daudzos valodas un valodniecības jautājumiem veltītos kongresos un piedalījusies skolu mācību grāmatu sagatavošanā. Šo visu darbu vidū ir arī monogrāfija Latviešu interpunkcija, par kuru valodniece 1970. gadā ieguva filoloģijas zinātņu doktores grādu. Ainas interešu daudzpusību un zinātnisko aktivitāti pierādīja viņas iesaistīšanās vēl citās darbības sfērās – pedagoģijā un terminoloģijā, arī folklorā un dialektoloģijā. 1985. gadā viņa kļuva par Latvijas Universitātes (LU) profesori.
Rusifikācija un latviešu valodas vājināšana
A. Blinkena piedalījās daudzās zinātniskajās konferencēs pašmājās un kaimiņvalstīs. 1986. gada aprīlī Vissavienības konferencē Maskavā valodniece uzsvēra nepieciešamību republikās pastiprināt krievu valodā runājošo iedzīvotāju prasmi lietot tās republikas pamatiedzīvotāju valodu, kurā viņi dzīvo. Taču šīs konferences atreferējums tā arī nekad netika publicēts.
Šajā stāstā esam nonākuši 80. gadu beigās, tāpēc dažiem no jums atgādināšu, bet dažus iepazīstināšu ar valodu situāciju tā laika Latvijā, kurā dzīvoja talantīgā valodniece.
Vispirms aicinu mazliet aizdomāties. Vai varat iztēloties šādas situācijas? Darba meklējumos jums vajadzētu doties uz Latvstroj, Piščeprom, Čermet vai arī uz Latbumprom; visās valsts un pašvaldību iestādēs lietvedība būtu jākārto tikai krievu valodā; ja latviešu sapulcei pievienotos viens vienīgs krievu tautības pārstāvis, turpmāk visiem obligāti būtu jārunā krieviski. Citādi par jums sāktu interesēties
Ainas vecāki Jānis un Lilija. Kopā ar māti Liliju divu gadu vecumā, 1931. gads. Studiju gados Latvijas Valsts universitātē.
partijas komiteja un sauktu par nacionālistu (kam tajā laikā nepavisam nebija glaimojoša nozīme). Pirms 30 gadiem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) iedzīvotājiem tā bija ikdiena. Tā bija jādara, un visi tā darīja.
Kopš okupācijas pirmajām dienām rusifikācija Latvijā notika neatlaidīgi un mērķtiecīgi. Latviešu valoda pakāpeniski tika vājināta, lielākajā daļā iestāžu un uzņēmumu visa lietvedība tika pārkrieviskota, arī apspriedes un sanāksmes rīkoja krieviski. Mainījās arī iedzīvotāju sastāvs. Lai labāk varētu apjaust šo valodu situāciju pirms 30 gadiem, paskatīsimies uz statistikas datiem. 1979. gadā latviešu īpatsvars Latvijā bija 53,7%, bet 1989. gadā tikai 52%, un lielajās pilsētās tas bija vēl mazāks. Piemēram, Rīga kļuva par vienīgo galvaspilsētu Eiropā, kur pamatnācijas īpatsvars bija zem 40% – tikai 38%.
1989. gadā 80% LPSR dzīvojošo latviešu prata krievu valodu, bet latviešu valodu zināja tikai 20–25% cittautiešu. Arvien auga nepieciešamība izmantot krievu valodu kā starpnacionālu sazināšanās veidu. 80. gadu vidū pastiprinājās mēģinājumi samazināt latviešu valodas lietošanu arī augstākās izglītības sistēmā.
Oficiāli krievu valodai it kā nebija speciāla statusa PSRS, tā bija viena no 15 republiku valodām, taču līdztekus tam tā tika dēvēta par starpnacionālās saziņas līdzekli. 80. gados arvien vairāk runāja par jaunu vēsturisko tautu kopību – padomju tautu –, kas, protams, runā krievu valodā.
Tam laikam drosmīgā laikraksta Padomju Jaunatne redaktors Andrejs Cīrulis atcerējās, ka valdīja ļoti spēcīga rusifikācija, tāpēc neviens nevarēja iedomāties, ka un kā šis apstāklis varētu mainīties. Tumsa un okupācijas slogs latviešu valodai kļuva smags. Tomēr – tikai tumsā mēs spējam ieraudzīt spilgtas cerību zvaigznes. Un tās beidzot iemirdzējās – cita pēc citas. To ietekmēja gan Gorbačova nākšana pie varas 1985. gadā, gan varbūt cilvēku domu vienotība, bailes zuda… 1986. gada jūnijā Liepājā tika dibināta Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa Helsinki 86. Jau nākamā gada 14. jūnijā latviešu sabiedrību pārsteidza un iedvesmoja viņu rīkotā akcija – gājiens uz Brīvības pieminekli, pieminot komunistiskā terora upurus. 1987. gada jūnijā pirmo reizi padomju varas okupētās Latvijas vēsturē ar sabiedriskās iniciatīvas palīdzību izdevās apturēt Vissavienības nozīmes projektu – Daugavpils HES būvniecību. Arvien uzradās vēl mazākas un lielākas epizodes, kurās cilvēki spēja kaut ko ietekmēt, mainīt, kas bija tik neierasti valdošajā komunisma noskaņā.
Doma par valsts valodas statusa atjaunošanu
Bet tikai 1988. gadā atkal radās iespēja brīvāk paust savas idejas par valodas jautājumiem, un 1.–2. jūnijā
Latvijas Radošo savienību plēnumā pirmoreiz publiski tika izteikta doma par valsts valodas statusa atjaunošanu latviešu valodai. Pirmo reizi atklāti tika apspriestas latviešu tautas 20. gs. vēstures problēmas, tautas dramatiskais stāvoklis ekonomikas, politikas, demogrāfijas un kultūras jomā. Mavriks Vulfsons nolasīja Molotova–Ribentropa pakta slepenos protokolus, atklāti paziņojot, ka Latvija ir okupēta. Rezultātā pieņemtā rezolūcija iezīmēja ceļu uz demokratizācijas procesu virzību Latvijā un kļuva par Latvijas Tautas frontes dibināšanas ierosinātāju. Pēc šīm divām dienām Latvija bija kļuvusi citādāka. Plēnums ielika pamatus Trešajai atmodai un Latvijas ceļam uz neatkarības atjaunošanu. Negaidīti ziņas par latviešu inteliģences sanāksmi izskanēja tālu pasaulē.
11. jūnijā LPSR Augstākās Padomes (AP) prezidijs izveidoja darba grupu priekšlikumu izskatīšanai par LPSR Konstitūcijas un citu republikas likumdošanas aktu pilnveidošanu; tās uzdevumos ietilpa izskatīt arī valodu jautājumus. Tā bija lielā iespēja, un to veiksmīgi izmantoja Aina, kura bija šīs darba grupas priekšsēdētāja vietniece un praktiskā darba darītāja.
Un tā 1988. gada augustā laikraksta Padomju Jaunatne redakcijā ieradās zinātnieku rindās jau atzītā filoloģijas doktore A. Blinkena, līdzi nesot pašas sarakstītu rakstu. Aina jau bija lasījusi Padomju Jaunatnē nesen publicēto tam laikam skaļo diskusiju par Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, kas izsauca samērā lielu ažiotāžu un lasītāju viedokļus daudzās vēstulēs. Viņai jau iepriekš bija laba sadarbība ar redakciju, sniedzot ieteikumus valodas kultūras jautājumos. Aina stāstīja: “Gāju uz visu banku un rakstīju pilnīgi atklāti: valoda ir pēdējā barjera, aiz kuras sākas ceļš uz nekurieni. Atklāti jāteic, īsti neticēju, ka raksts ieraudzīs dienas gaismu.” Bet 1988. gada 30. augustā laikrakstā Padomju Jaunatne tika publicēts Ainas raksts par latviešu valodas statusu Latvijā. Rakstā viņa uzsvēra valodas nozīmi tautas identitātes saglabāšanā un attīstīšanā. “Viens no stiprākajiem vienotājiem, kas saista tautu, ir valoda, un līdz ar tautu tā aug un attīstās vai nīkst un iet bojā.” Viņa runāja par valodas oficiāla statusa noteikšanas nozīmību, par esošo divvalodības nesimetriju, pie kuras “acīmredzot vainojama lielākās nācijas pārākuma apziņa”.
Jaunā zinātņu doktore pēc disertācijas aizstāvēšanas 1970. gadā. Seniore Aina Blinkena starp fil! Austru Eihmani un fil! Ildzi Klesamani.
Noslēgumā viņa lūdza republikas iedzīvotājus izteikties, kā risināt situāciju, piedāvājot arī trīs priekšlikumus – noteikt latviešu valodu kā valsts valodu, nostiprināt to kā oficiālo valodu valsts iestādēs un lietvedībā, visbeidzot, tomēr esot reālistei un apzinoties, ka no krievu valodas neizbēgt, noteikt harmonisku divvalodību.
Ar ģimeni 2002. gadā.
Aicinājums izteikt savas domas šai jautājumā guva nepieredzētu tautas atsaucību. LPSR AP prezidijs un laikraksta redakcija saņēma 9 385 vēstules ar vairāk nekā 354 tūkstošiem parakstu. Tā bija pati lielākā sabiedrības aptauja, kāda līdz tam pieredzēta Latvijā. Rakstījuši bija gan atsevišķi cilvēki, gan darba kolektīvi, dažādu sociālo slāņu pārstāvji no dažādiem Latvijas novadiem. Rakstīja ne tikai latvieši. Lielais vairums vēstuļu autoru prasīja piešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu. Vēstules skaudri parādīja latviešu valodas stāvokli, kas izrādījās daudz bēdīgāks, nekā to varēja spriest pēc atsevišķu cilvēku vērojumiem. Bet nu beidzot sabiedrībā sāpīgais jautājums tika atvērts. Aina atceras, ka pēc raksta publicēšanas viņu vairākkārt izsauca arī uz Komunistiskās partijas Centrālo komiteju aizstāvēt savu viedokli.
Izpildot tautas prasību, jau 29. septembrī LPSR AP prezidijs piekrita komisiju priekšlikumam par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai un iesniedza šo jautājumu izskatīšanai LPSR vienpadsmitā sasaukuma AP devītajai sesijai.
Interesanti, ka starp visiem šiem notikumiem A. Blinkena piedalījās PSRS Nacionālo valodu padomē, kur visiem par šausmām tika izteikts priekšlikums – vienkāršības labad visās Baltijas valstīs rakstībā pāriet uz krievu alfabētu. A. Blinkena uzstājās ar runu par latviešu valodas nozīmi un vēsturi, beigās piebilstot, ka valodai jau piešķirts valsts valodas statuss. “Es blefoju – šāds lēmums vēl nebija oficiāli pieņemts,” vēlāk stāsta Aina. Bet padomei vairs nebija, ko teikt, un runas par kirilicu izbeidzās.
1988. gada 6. oktobrī LPSR AP šo lēmumu apstiprināja un LPSR Konstitūcija tika papildināta ar pantu, kurā latviešu valodai tika piešķirts valsts valodas statuss, nodrošinot valodai valsts aizsardzību un izaugsmi. Jau 1988. gada 27. oktobrī LPSR AP prezidijs izveidoja komisiju likumprojekta izstrādāšanai par valodu lietošanu Latvijā. Komisiju ar 24 dažādu nacionalitāšu un profesiju pārstāvjiem vadīja A. Blinkena. Šajā un citos sarunu procesos Ainai nācās izmantot tā laika diplomātijas paņēmienus un argumentus, nereti marksisma-ļeņinisma citātus. Jāsaka gan, pēc valsts neatkarības atgūšanas viņai tas nereti tika arī pārmests.
Pēc daudzām emocionālām diskusijām, it sevišķi pēc Interfrontes darbības aktivizēšanās (Aina teikusi, ka bijuši gan draudu zvani, gan telefonsarunu noklausīšanās), 1989. gada 5. maijā tika pieņemts LPSR Valodu likums – viens no pirmajiem toreizējās PSRS republikās.
Šajā likumā latviešu valoda noteikta par valsts valodu saskaņā ar LPSR Konstitūciju; nodrošinātas tiesības visiem Latvijas iedzīvotājiem apgūt latviešu valodu, finansējot no valsts budžeta tās mācīšanas programmu; noteikta latviešu valodas un citu valodu lietošana valsts, tautsaimniecības un sabiedriskās darbības sfērās, kā arī pilsoņu valodas izvēles tiesības un valodu aizsardzība; apstiprināta valsts cieņpilna attieksme pret visām Latvijā lietotajām valodām un dialektiem. Likuma ieviešanai tika noteikts trīs gadu pārejas posms. Šis likums bija nenoliedzams sasniegums un aizsāka ilgstošo valodu hierarhijas maiņas procesu. Ar grozījumiem likums kopš 1992. gada darbojas arī neatkarīgajā Latvijā.
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni
Atkāpei jāmin, ka Latvijas Republikas Satversmē latviešu valodu par valsts valodu nostiprināja tikai 1998. gada 6. novembrī – desmit gadus pēc latviešu valodas pasludināšanas par valsts valodu. Un vēl 2012. gada sākumā latviešu valodas statuss nonāca uzmanības centrā, jo Latvijas
iedzīvotājiem atkal bija jāizsaka viedoklis – vai Latvijā jābūt vēl vienai valsts valodai. Toreiz pret šādu ieceri nostājās teju 75% vēlētāju.
Tas šobrīd šķiet neaptverams notikums, kā no brīža, kad laikrakstā tika publicēts Ainas raksts, jau teju pēc mēneša latviešu valoda republikā ieguva oficiālu statusu, un pēc deviņiem mēnešiem tika izstrādāts valodu likums, nosakot latviešu valodas aizsardzību. Vēl pāris gadus pirms tam tā būtu utopija. Kā stāstīja Andrejs Cīrulis, Padomju Jaunatnes tā laika redaktors, “tas laiks bija neticams, “ar garaspēku pret karaspēku”, citā laikā tas nebūtu iespējams. Un šajā laikā A. Blinkena bija pārliecināta par to, ko dara. Viņa bija izcila dāma. Dāma ar izcilu misiju.” Arī pati Aina atzina: “Ar apbrīnu atceros, kā tas varēja notikt, ka tajos apstākļos, kad vēl nebija Latvijas Valsts, kad noteicošā bija viena lielā, kā toreiz sauca, starpnacionālās saziņas valoda, radās doma, ka latviešu valodai nepieciešams valsts valodas statuss.”
Viss A. Blinkenas apbalvojumu un goda statusu saraksts ir iespaidīgs – viņa ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, ieguvusi emeritētās zinātnieces statusu LU. Viņa ir Kārļa Mīlenbaha balvas laureāte, Jāņa Endzelīna balvas laureāte. Tāpat Aina saņēmusi LU balvu par zinātniskās skolas izveidi. Par nozīmīgu veikumu valsts valodas likuma izstrādē A. Blinkenu 2001. gada 12. aprīlī apbalvoja ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Valodniece 2010. gadā.
Latviešu valodas prasmes latviešiem un cittautiešiem
1989. gadā. Autores veidots pēc statistikas datiem
Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs no 1920. līdz
2021. gadam. Autores veidots pēc statistikas datiem
Bet kā Aina kļuva par spīdolu?
Manuprāt, daudz pasaka šīs Ainas atmiņas: “Man bija lemts piedzimt tieši tajā nedēļā, kad nomira Rainis. Šīs ziņas dēļ man dažas dienas pat bija jāiztiek bez mātes piena. Rainis un Aspazija bija manas mātes Lilijas dievinātie dzejnieki.” Aina ilgu laiku palīdzēja arī Raiņa Kopoto rakstu sagatavotājiem, caurskatot visus sējumus, vērtējot problemātiskos gadījumus Raiņa valodā un rakstībā. Valodniecei jau bija saikne ar Raini un Raiņa Spīdolu. Ainu kopā ar citām dāmām uzņēma Spīdolas Brīvības coetā, kas ir pirmais coets Latvijā. Aina kļuva arī par Rīgas kopas pirmo seniori. Kā atceras viņas coeta māsas, Aina bija lieliska organizatore un viņas vadībā spīdolu darbība Latvijā sākās ļoti veiksmīgi un aktīvi. Viņa bija nepārspējama tautasdziesmu zinātāja un dziedāt pratēja. Šīs prasmes un zināšanas vienmēr noderēja korporācijas pasākumos. Allaž no sava dziesmu pūra Aina atrada vispiemērotāko. Viņa bija fantastiska sarunu biedrene – ar plašām zināšanām, asprātīga, apveltīta ar sirsnīga humora dzirkstelīti. Aina lepojās ar to, ka ir korporācijas locekle, dzīvoja pēc korporācijas draudzības principiem. Liela bija Ainas vēlēšanās un apņēmība 2017. gada 18. novembri pavadīt kopā ar spīdolām, taču veselības stāvoklis to nepieļāva, un 22. novembrī Aina no mums šķīrās.
Bet pāri visam Aina bija un joprojām ir mūsu valodas sargātāja, jo, pateicoties viņas devumam, mums ir sava valsts valoda. Šķirstot Ainas dāvinātās grāmatas savai korporācijai Spīdola, lūk, kādu viņas rakstītu citātu var atrast: “Vēlot stāvēt latviešu valodas sardzē.”
Tātad savu uzdevumu viņa nodevusi ikvienam no mums.
U!
Izmantotie avoti:
Fil! Ances Saulītes, spīdola, sarunas ar Andreju Cīruli 2018. gadā. Blinkena, A. Par latviešu valodas statusu – vēlamo un esošo. Laikraksts Padomju Jaunatne, 30.08.1988. Blinkena, A., Hirša, Dz., Veisbergs, A. Valodas situācija 60.–80. gados un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodas likums. Valsts valodas komisija. Latviešu valoda 15 neatkarības gados. Rīga, 2007. Bluķe, D. Radošo savienību plēnuma 25 gadi. Radošo savienību padomes mājaslapa. Pieejams: https://makslinieki.lv/aktualit%C4%81tes/Rado%C5%A1osavien%C4%ABbu-pl%C4%93numa-25-gadi. Cīrulis A., Lasāmviela pirms referenduma. Ziņu portāls Apollo. Pieejams: https:// www.apollo.lv/5698146/lasamviela-pirms-referenduma. Cīrulis, A. Pateicības vārdi Ainai Blinkenai. Izcilā valodniece mūžībā. Laikraksts Latvietis, 488. numurs, 20.12.2017. Pieejams: http://latviannewspaper.com/ laikraksti/Latvietis488.pdf. Druviete, I. Valodniece Aina Blinkena – zinātniece, jauno zinātnieku audzinātāja, sabiedriska darbiniece, 2017. Jansone, I. Nekrologs: Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, valsts emeritētā zinātniece Aina Blinkena. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 72. sējums, 2. numurs, 2018. Pieejams: http://ww3.lza.lv/LZA_VestisA/72_2/11_nekrologs_AINA_BLINKENA.pdf. Korp! Spīdola. In memoriam – fil! Aina Blinkena, 2017.
