Stipra ģimene ir stipras sabiedrības pamats

PĒTĪJUMI, ANALĪZE, VIEDOKĻI

Stipra ģimene ir stipras sabiedrības pamats

Foto: Latvijas Radio

Katru gadu Centrālā statistikas pārvalde publicē pastāvīgo iedzīvotāju skaitu pēc dažādām demogrāfiskajām pazīmēm. Tautas skaitīšanas laikā 2021. gada 1. janvārī Latvijā bija 1 893 223 iedzīvotāji. Latvijā ik gadu piedzimst nedaudz vairāk zēnu nekā meiteņu (vecumā līdz 1 gadam Latvijā ir 52% zēnu un 48% meiteņu), tomēr starp senioriem vecumā virs 70 gadiem ir 31% vīriešu un 69% sieviešu. 62% no visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir darbspējas vecumā (15–63 gadi). 16% iedzīvotāju ir līdz darbspējas vecumam (līdz 14 gadiem), bet 22% ir virs darbspējas vecuma (64 un vairāk gadi). Darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvaram ir tendence samazināties. 2021. gada sākumā 45% no visiem Latvijas pilngadīgajiem iedzīvotājiem (18 gadi un vecāki) bija precējušies, 29% – neprecējušies, 15% – šķirti, bet 11% – atraitņu.1

Saruna ar demogrāfu FIL! ILMĀRU MEŽU, gersicanus, par demogrāfiskajām tendencēm Latvijā.

Brīdī, kad tiekos ar Ilmāru, ģeopolitiskā situācija vēl nav tik dramatiski mainījusi prioritātes globālā līmenī un cilvēku ikdienā, kā tas ir 2022. gada februāra izskaņā. Ja neņemam vērā ģeopolitisko saspīlējumu un pandēmiju, tad iedzīvotāju skaita samazināšanās Latvijā ir nākamais drauds mums kā nācijai – uzreiz aiz diviem iepriekš minētajiem. Demogrāfiskās tendences Latvijā ir tēma, par kuru netiek pietiekami daudz un atklāti runāts.

Com! Rūdolfs Ziņģis, gersicanus

UZZIŅAI

Ja identificētu galvenos problēmpunktus Latvijas demogrāfiskajā situācijā, kādi tie, tavuprāt, būtu?

Pirmais būtu zemā dzimstība, bet tā nav tikai Latvijas problēma. Dzimstības kritums vērojams visā pasaulē. Tā ir tendence, kas redzama jau gadsimtu, it īpaši Eiropā – jo augstāks labklājības līmenis sabiedrībā, jo mazāka dzimstība. Šobrīd ES valstīs dzimstība ir starp vienu un diviem bērniem uz vienu sievieti. Otrais būtu emigrācija. Latvieši vairs neemigrē uz ārzemēm tik izteikti, kā tas

notika pēc ekonomiskās krīzes 2008. gadā, bet joprojām statistika rāda, ka no Latvijas izbrauc vairāk latviešu nekā iebrauc. Trešais, manuprāt, uzmanības vērtais fakts ir, ka daļai vīriešu (apmēram 20%) ir intereses trūkums veidot ģimeni. Šī ir nianse, kura bieži vien paliek neieraudzīta. Protams, ir grūti noteikt precīzu skaitu, bet ir skaidrs, ka tādu vīriešu ir daudz. Varam teikt, ka ir daļa vīriešu, kuri nevēlas ģimenes saistības. Uz to norāda arī statistika – cik liela daļa latviešu vīriešu ir apprecējuši savas partneres? Gandrīz 30% nav precējušies pat vienu reizi. Tas ir tikai viens no piemēriem, kas norāda uz šīs vīriešu daļas nevēlēšanos veidot saistības un attiecīgi arī ģimeni, jo bērni ir viena no lielākajām dzīves saistībām. Tas ir pienākums, ko daudzi jauni vīrieši nevēlas uzņemties. Varbūt es sabiezinu krāsas, bet vēlos norādīt, ka latviešu vīriešiem jāuzņemas lielāka atbildība ģimenes radīšanā.

Daļai vīriešu Latvijā ir intereses trūkums veidot ģimeni. Šī ir nianse, kura bieži vien paliek neieraudzīta. Ir uzņēmumi, kas mērķtiecīgi meklē latviešus ārzemēs, piedāvājot atgriezties un turpināt karjeru Latvijā.

Ko šīs situācijas labā var darīt valsts?

Latvijas valdībai būtu jāturpina palielināt ieguldījumus ģimeņu valsts politikā. 2,5% no IKP ģimeņu valsts politikai ir mērķis, uz ko tiekties, un tas ir ES vidējais rādītājs. Šobrīd šim mērķim atvēlētie līdzekļi ir nepietiekami. Jāatzīst, ka ir novērojams ļoti labs progress māmiņu algu apjomam tām māmiņām, kuras jau strādājušas algotu darbu un veikušas sociālās iemaksas valsts budžetā, bet būtu jādomā arī par tām, kurām vēl nav sociālo iemaksu, piemēram, studentēm vai sievietēm lauku reģionos, kur darba iespējas ir ierobežotākas. Valstij, tostarp pašvaldībām, būtu straujāk jārisina vietu trūkums bērnudārzos, bet nevar divos gados atrisināt divdesmit gados ielaistu problēmu. Kopumā svarīgi, lai valsts veidotu apstākļus, kuros finansiālais aspekts nebūtu par šķērsli cilvēkiem radīt bērnus un veidot lielu ģimeni; tā savu ģimeņu atbalstīšanas politiku veido Skandināvijas valstis. Jāveido apstākļi, lai radīt bērnus un kuplu ģimeni būtu prestiži.

Vai privātais sektors var sniegt ieguldījumu demogrāfisko procesu atbalstīšanā? Kādus atbalsta procesus, tavuprāt, tas var veikt?

Protams, visvienkāršākais ir finansiāls atbalsts darbiniekiem. Jau šobrīd ir daudz uzņēmumu, kuros darbiniekiem tiek piešķirtas prēmijas par bērnu piedzimšanu. Varbūt tas kādam var šķist sīkums, bet nozīme ir arī žestam, kā darba devējs parāda, ka viņam rūp darbinieku un viņu ģimeņu labklājība. Radīt darbavietā apstākļus, kas ir ģimeni iesaistoši. Ir darba devēji, kas birojos izveido bērnu stūrīti gadījumiem, ja bērniņu nākas paņemt līdzi uz darbu. Arī tas ir daudz, un darbinieki to novērtē. Svarīgi, lai darba devējam būtu iejūtīga attieksme, domājot par darbinieku labklājību ilgtermiņā. Ja apskatām demogrāfisko procesu uzlabošanu ne tikai no dzimstības, bet arī no migrācijas viedokļa, tad būtu jāuzteic uzņēmumi, kas mērķtiecīgi meklē latviešus ārzemēs, piedāvājot atgriezties un turpināt karjeru Latvijā. Varbūt tādu nav daudz, bet tas ir lielisks piemērs pārējiem.

Neskaitot kuplas ģimenes dibināšanu, ko latvietis kā indivīds vēl var darīt, lai palīdzētu risināt zemās dzimstības problēmu?

Jāsāk ar vērtību sakārtošanu. Nav runa par to, ka ikvienam cilvēkam būtu obligāti jādibina ģimene. Ir cilvēki, kas to nevēlas, un tā var būt. Bet dažkārt rodas iespaids, ka daļa cilvēku savu dzīvi savtīgi dzīvo tikai šodienai. Tas, ko katrs no mums var darīt, ir ik pa brīdim apstāties ikdienas steigā, pārskatīt vērtības un prioritātes un atcerēties, ka stipra ģimene ir stipras sabiedrības pamats.

Burši ir inteliģenta sabiedrības daļa. Arī mums būtu jāizjūt liela atbildība par ģimenes veidošanu, jo mūsu vērtības ir balstītas Latvijas valsts pastāvēšanā un attīstīšanā. Mums jāizjūt vēl lielāka pienākuma apziņa saviem bērniem mācīt šīs vērtības. Runa vairs nav par to, ko tu vari paveikt dzīves laikā, bet gan – kurš turpinās tevis iesākto…

Saules mūžu Latvijai!

U!