Alma Mater 2023 3/4

Page 1

2023 3/4

www.lu.lv

ISSN 1691-8185

Mākslīgais intelekts uzraudzīs mutes palaišanu internetā Desmit pacienti un tikai viena iespēja

Filozofi, kuri nenoveco

Putnu gredzenošana – jo agrāk sāk, jo labāk sanāk


Augstskola (mācīšanās, darbs tajā) izsenis bijusi statusa un prestiža sastāvdaļa. Tāpēc arī tikpat tuvu vienmēr bijusi augstskolu savstarpēja konkurence. 15. gadsimta vidū šāda skriešanās notika mūsu pašu, Baltijas jūras, reģionā. Zviedri gribēja apsteigt dāņus. Lai gan dāņi atļaujas saņemšanas no pāvesta procesu sāka agrāk – 1474. gadā –, varas vīri un sievas dāņu zemē pārāk aizrāvās ar visādām politiskām intrigām un kaislībām, un zviedri ar Upsalas Universitāti kaimiņus apsteidza (1477). Par diviem gadiem. Šī vēsturiskā ainiņa minēta bez kādiem slēptiem mājieniem Latvijas augstākās izglītības sistēmas virzienā, tomēr vienu gan var secināt. Ja valstsvīri un sievas vēlas kaut ko jēdzīgu paveikt augstākajā izglītībā, tad tas ir jādara nopietni, nevis starplaikos. Pāvests Siksts IV zviedriem atļauju deva 1477. gada 27. februārī, topošā universitāte nepieciešamo regulējumu ieguva 2. jūnijā, un tā paša gada rudenī mācības varēja sākties [1]. Tā lūk. Ja vēl mazliet par vēsturi, tad minēšu kādu nedaudz dauzonīgu piemēru kontekstā ar vienu no tekstiem šajā Alma ­Mater numurā. Plaši un smalki izrunājāmies ar par bioētikas un medicīnas filozofijas tēmām. Sagadījās lasīt arī kādu tekstu [2] par asins pārliešanas praksi 17. gadsimtā. Priekšroka dota dzīvnieku asinīm. Šāda izvēle no mūsdienu cilvēka viedokļa var likties pilnīgi aplama, bet, raugi, 17. gadsimtā bija savi ar ētiku saistīti apsvērumi. Proti, dzīvnieki neesot tik samaitāti un nejauki kā cilvēki, tāpēc viņu asinis esot labākas. Diezgan racionāli. Vēl šajā numurā lasāma saruna par t. s. mākslīgo intelektu. Tēma, par kuru izteikties vēlas daudzi – vai nu priecīgās priekšnojautās berzējot rokās, vai šausminoties. Man šķiet, ka viena laba lieta patiešām varētu būt. No

2

zinātnes socioloģijas viedokļa raugoties, pētniekam nav diža prieka par to, ja eksperiments nav izdevies. Tā pie slavas un naudas netikt. Taču – neveiksme pamatīgi atvieglo dzīvi citiem konkrētajā jomā strādājošajiem pētniekiem, signalizējot, ka šajā virzienā, tā teikt, nav vērts rakt. Pretruna. Un te, lūk, ir īstais lauciņš mākslīgajam intelektam, jo tam, cik saprotu, nepiemīt tādas jūtas kā nožēla par velti patērēto laiku, skaudība, bailes no konkurences un līdzīgi. Lai tas māk­ slīgais internets tik ķeras, piemēram, pie dažādu ķīmisko savienojumu kombināciju tūkstošu sijāšanas un uzņemas neveiksmi pētnieka vietā. Numurā ir saruna par putniem, sikspārņiem un kukaiņiem. Tā ir ļoti nopietna tēma – pat ja jūs neinteresē šīs dzīvās radības. 2023. gada septembrī Nature publicēja pētījumu [3], kas vēsta: pēdējo trīs desmitgažu laikā kukaiņu biomasa pat Centrāleiropas aizsargātajās dabas teritorijās ir samazinājusies par apmēram 75%. Ja jums kukaiņi nepatīk, tad atļaušos tomēr atgādināt, ka vispār tie piedalās apputeksnēšanā, organisko atlieku sadales procesā un ir barība citām dzīvām radībām. Ja mēs negribam dzīvot vidē ar švaku augu un putnu klātesamību, toties ar visādiem, atvainojiet, līķīšiem ik uz soļa, kukaiņi ir jāpēta. Noslēgumā piezīme par dažkārt publikā dzirdamu čīkstēšanu žanrā “Latvija maza valsts, latviešu valodā runā maz ļaužu” un tādā garā. 2023. gada septembrī tika publicēts pirmais zinātniskais teksts [4] U ­ chinaaguchi valodā. Ja īsi, tā ir valoda, kuru UNESCO ir atzinusi par apdraudētu, kas diemžēl nav pārsteigums, jo tajā runā Japānas Okinavas reģionā, un skaidrs, ka cilvēkiem parocīgāk ir runāt japāņu valodā. Tomēr tas vismaz dažu okinaviešu izpratnē nemazina viņu valodas vērtību, un to viņi pierāda, sarakstot akadēmisku tekstu savā apdraudētajā valodā. Mums nav iemesla depresijai. Māris Zanders [1] Salonen, K., & Jensen, K. V. (2023). Scandinavia in the Middle Ages, 900–1550: Between Two Oceans. Routledge, 221. lpp. [2] Beast in the Blood: Jean Denis and the “Transfusion Affair” – The Public Domain Review [3] Weather explains the decline and rise of insect biomass over 34 years | Nature [4] How to say ‘jumping ants’ in Uchinaaguchi (phys.org)

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2023 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta IZDEVUMU SAGATAVOJIS: LU Komunikācijas un inovāciju departaments un LU Akadēmiskais apgāds FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments, Shutterstock MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš


Saturs 4 8

Mašīnmācīšanās mācās atpazīt dezinformāciju “Kad mēs produktu vēlamies dot sabiedrībai vai komercializēt, parādās ētikas jautājumi.”

8

Dzīve ar putniem, sikspārņiem un spārēm “Pat profesionāļu vidē katrs cilvēks tos putnus gaisā redz citādāk. Tas pats attiecas uz ligzdošanu. Ja cits cilvēks iet pa tā paša meža tās pašas stigas malu, tad viņš principā redz citādi.”

meklē iespējas ūdeņraža potenciāla 12 Latvijā izmantošanai “Ir pamats uzskatīt, ka ilgtermiņa skatījums parādās arī valsts politikā, un tas ir apsveicami.”

pie viena galda apsēžas biologi, juristi, 14 Kad mediķi un filozofi… “Dilemma ir apmēram tāda: kaut ko pētot, tu vari nodarīt kaut kādu kaitējumu, bet tu vari nodarīt kaitējumu arī tad, ja kaut ko nepēti.”

14 12

kuras rezonē arī gadsimtu vēlāk 18 Tēmas, “Ja mēs runājam par klasisku liberālismu, nevis kreiso neoliberālismu, tad liberālisms uzskata, ka cilvēkam pašam sevi jāveido.”

notikumi 21 Nozīmīgi Latvijas Universitātē

4

3


Mašīnmācīšanās mācās atpazīt dezinformāciju

2023. gada 27. septembrī Latvijas Universitātē notika ideju konference “Informācija, puspatiesība, meli – kas ir kas?”. Ar priekšlasījumu “Izaicinājumi globālajā mediju monitoringā” konferencē uzstājās LU Datorikas fakultātes asociētais profesors, Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Normunds Grūzītis. Ar Normundu Grūzīti sarunājas Māris Zanders.

Ja

mēs paliekam jūsu priekšlasījuma tematiskajā lokā, tad pirmais jautājums ir šāds: vai, mēģinot pamanīt agresijas, naida runas izpausmes tīmeklī, algoritms – man vienkārši apnicis lietot apzīmējumu “mākslīgais intelekts” – pamana konkrētus vārdus – vai arī spēj novērtēt kontekstu? Paskaidrošu. Vārdi “vatņiks”, “fašists” – te viss it kā skaidrs. Tomēr ir, piemēram, neonacistu aprindās vesela šķietami nevainīgu jēdzienu

4

buķete. “88” – man un jums ir skaitlis. Noteiktās aprindās tie ir alfabēta burti pēc kārtas, kas nozīmē “Heil Hitler”. Tātad algoritms “saprot” nepārprotamas pazīmes – vai arī spēj “saprast” kontekstu? Patiesībā jau tieši konteksts ir tas, kas apmēram pēdējo gadu laikā ir “cēlis zirgā” visus šos mākslīgā intelekta modeļus. Agrāk patiešām konteksts, ko šie modeļi spēja aptvert, bija salīdzinoši neliels. Aptvērums pēdējo gadu laikā ir palielinājies no dažiem desmitiem vārdu līdz

vairākiem tūkstošiem vārdu, un šie modeļi strādā tik labi, ka spēj pamanīt kopsakarības. Proti, skaidrs, ka izolētam vārdam vai vārdu kopai – sauksim tādas par “atslēgvārdiem” – var dot tikai norādes par kādu potenciālu kontekstu. Savukārt tā sauktie transformeru tīkli tiek lietoti gan attēlu, gan tekstu, gan audio tekstu saprašanai. Labi. Ja turpinām runāt par to, cik pareizi tiek saprasts izteikuma konteksts, labs piemērs ir dažādu indivīdu sociālajās platformās,


teiksim, “Facebook”, žēlošanās par to, ka platforma viņus ir bloķējusi par, piemēram, naida runu. Lai gan indivīds saka, ka nekādas naida runas nav bijis, un nereti patiešām nav bijis. Var gadīties, ka pārcenšas “Facebook” strādājošie, un tad ir cerība, ka algoritms, lai cik amizanti tas skan, būs labāks izvērtētājs nekā cilvēks. Tomēr tikpat labi nē, būs vēl trakāk. Kā jums liekas? Es gan ieteiktu paturēt prātā, ka “­Facebook” vai kādas citas platformas darbinieku gadījumā varētu

būt spēkā kādi politiski apsvērumi, tomēr skaidrs arī, ka informācijas apjoms ir tāds, ka cilvēki vien šo monitorēšanu veikt nevar, tāpēc jau tagad ir iesaistīti dažādi modeļi un algoritmi. Bet tad nu uzreiz man jāsaka nākamais – cilvēkiem patīk idealizēt tehnoloģiskos risinājumus. Lūk, algoritms strādā precīzi, cilvēkam savukārt raksturīga subjektivitāte un tā tālāk. Tā gluži nav. Piekrītot, ka jēdziens “mākslīgais intelekts” ir jau nodrāzts, es lietošu “mašīnmācīšanās”. Kas ir mašīnmācīšanās? Tā ir tādu problēmu risināšana, kurām nevar uzrakstīt precīzus algoritmus. Ir problēmas, kas var būt ļoti sarežģītas, bet to pamatā ir precīzi algoritmi – te kā piemēru var minēt grāmatvedības programmas. Savukārt mašīnmācīšanās nodarbojas ar problēmām, kuras nevar aprakstīt ar skaidriem likumiem, tāpēc tā mācās – piemēram, lasot milzīgus tekstu apjomus. Ja mēs šo konstrukciju salīdzinām ar svariem, tad tajos ir miljoni, miljardi skrūvīšu, kuras mācīšanās procesā tiek pagrieztas vaļīgāk, piegrieztas ciešāk. Šā procesa neizbēgama sastāvdaļa ir arī testēšana. Tāpat kā testēšana ir obligāta jebkurai datorprogrammai, kas domāta tirgum. Un mēs jau gan gribētu, lai mašīnmācīšanās modeļu precizitāte būtu 100%, bet patiesībā – atkarībā no problēmas sarežģītības – tā var būt 70, 80, 90 procenti. Iespējams, ka vieglāk saprotams piemērs te būtu runas atpazīšana. Ja mēs šo mūsu sarunu atdotu programmai, lai jums pašam nav tā jāatšifrē, skaidrs, ka transkripcijā būs kļūdas – varbūt kāds no mums būs pārāk neskaidri vai ātri izteicies. Mēs varam jau pirms programmas iesaistīšanas vienkārši prognozēt, ka būs 10–20% pašiem vēlāk jāpielabo. Parunāsim par darbošanos ar “skrūvītēm”. Pirms dažiem mēnešiem lasīju par ķīniešu modeli “Ernie”, ko paši ķīnieši, protams, slavē. Tikai, lūk, kāda ķeza – kad modelim jautā par Covid-19 izcelsmi, tas “dod ārā” klasiskus murgus par “amerikāņu militārām laboratorijām”, savukārt par protestiem Tjaņaņmeņas

Cilvēkiem patīk idealizēt tehnoloģiskos risinājumus laukumā 1989. gadā neko “nezinot”. Tātad principā cilvēks modeli var būtiski ietekmēt, veicot tā saukto “data poisoning”. Pirmā un diplomātiskā atbilde ir tāda, ka tāpēc jau ir tādi modeļi, kurus cilvēki pasaulē grib lietot un lieto, un ir tādi, kurus nelieto, jo tas ir bezjēdzīgi. Kopumā jautājums ir interesants. Mēs laboratorijā – un, protams, arī citur pasaulē tas notiek – esam diskutējuši, nonākot pie secinājuma, ka šie tā sauktie neironu tīkli ir jauna tehnoloģija, savā veidā jauns dators. Un tāpat kā datoru gadījumā – ja kādam bija tāda vēlme – varēja šo “mašinēriju” ietekmēt, tāpat neironu tīklus, tikai tīklu gadījumā runa ir par valodu. Tāpēc, ja ķīnieši dod tādus datus, kas atbilst viņu pasaules skatījumam, tas būs viens modelis, bet tikpat labi tas varētu būt modelis, kas atbilst amerikāņu pasaules skatījumam. Un tomēr mums gribētos ticēt, ka brīvā tirgus ekonomika visu beigu beigās noregulē, jo sliktie modeļi nebūs interesanti lietotāju vairākumam. Paturpināsim par “skrūvēm” vai modeļu apmācīšanu. Ir priekšstats, ka mūsdienu pasaulē ir datu pārbagātība. Vai taisnība, ka modeļu izstrādātājiem datu sāk pietrūkt, tāpēc viņi meklē jaunus datu masīvus, piemēram, tos, kuri uzkrājas zvanu centros? Šis jautājums ir cieši saistīts ar iepriekšējo. Tāpat tas ļoti saistīts ar to, par kuru valodu mēs runājam. Skaidrs, ka angļu vai ķīniešu valodā pieejamo datu apjoms ir daudz lielāks nekā latviešu valodā. Lai gan latviešu valoda, starp citu, nav tā mazākā – ir virkne citu, kurām situācija ir vēl grūtāka. Vai tā ir problēma? Pieļauju, ka tie, kuri par šiem

5


LU Datorikas fakultātes asociētais profesors, Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Normunds Grūzītis

modeļiem interesējas, būs pamēģinājuši ChatGPT un pamanījuši, ka tas komunicē ne tikai angļu, bet arī latviešu vai, teiksim, lietuviešu valodā. Proti, “maģija”, kas šajos lielajos neironu tīklos darbojas, ir tā, ka galu galā ir tādas zināšanas par pasauli, kas ir vispārzināmas, ontoloģiski fakti. Un nav svarīgi, kurā valodā tas ir pateikts. Mēs varam mācīties par fiziku angliski, bet mēs varam sarunāties par fiziku ar šo modeli arī latviski, jo nav obligāti, lai modelis par fiziku būtu lasījis tieši latviešu valodā. Modelis būs par fiziku lasījis angliski, krieviski, ķīniski un tā tālāk. Galvenais, lai modelim būtu priekšstats par latviešu valodu – kā tiek veidoti teikumi, kā izskatās mūsu leksika. Kad ChatGPT vēl bija tikai GPT, proti, kad ar šo modeli darbojās

6

nevis plašāka publika, bet pētnieku grupas, mēs arī paspēlējāmies. Uzdevums bija radīt latviešu tautas pasaku, dodot pirmo teikumu, kas būtu raksturīgs tipiskai latviešu pasakai. Kāds bija rezultāts? Gramatiski pietiekami kvalitatīvs teksts, savukārt šādas pasakas dzīves ziņa – lai gan iekšēji loģiska – vairāk atbilstu kādai sabiedrībai ar kapitālistiskāku pasaules uztveri (iesmejas). Respektīvi, modelim bija spēja sarunāties lat­viski – pat ja šī spēja balstījās salīdzinoši nelielā apjomā, vienā teikumā –, bet zināšanas bija iegūtas kaut kur citur. Tāpēc, protams, paliek jautājums par to, lai modeļi spētu darboties ar specifiskiem kultūras kontekstiem, lai mēs varētu sarunāties par konceptiem, kas varbūt citām kultūrām nav svarīgi.

Ja esam tikuši līdz tam, ko mēs sagaidām no šiem modeļiem, tad es gribētu saprast komercializācijas pusi. Tātad pie jums atnāk Latvijas valdība – lai būtu divdomīgāk, “atnāk kādas valdības pārstāvji”. Ko viņi var gribēt? Labi, sabiedrības noskaņojuma analīzi, proti, vai pieaug trauksme, agresivitāte. Ko vēl? Faktiski pasūtītāju ierobežo vienīgi viņa domas lidojuma spējas, tomēr es ierosinu sašaurināt jautājumu līdz agresijas, dezinformācijas tēmai. Pirms gandrīz desmit gadiem mēs kopīgi ar Rīgas Stradiņa universitātes komunikācijas jomas ekspertiem sākām nelielu eksperimentu, kas vairāk ir dzīvojis, balstoties uz entuziasmu – agresijas mērīšanu


Regulācija nav nekas slikts arī no pētnieku vai biznesa viedokļa, ja šī regulācija rada visiem vienādus spēles noteikumus. Tomēr kopumā ar regulēšanu ir jāuzmanās

ziņu portālu tiešsaistes komentāros. Vienkāršoti izsakoties, sākotnēji mēs varējām zīmēt līkni – tā iet augšup, lejup –, kas pati neko daudz neizsaka. Labi, var skatīties, kas tajā dienā noticis, un meklēt cēloņsakarības. Sākotnēji tātad šis darbs balstījās uz atslēgvārdiem. Turklāt te jāņem vērā, ka, piemēram, vārda “karš” parādīšanās vien nenozīmē, ka komentārs ir agresīvs. Tad atslēgvārdu meklēšana izauga līdz detalizētāku kritēriju kopumu, kas ļauj komentāru izvērtēt kopumā. Te parādās mašīnmācīšanās. Tas, ko savukārt mums dod jau šie jaunie modeļi, ir mēģināt saprast – vai komentārā, kurā, mūsuprāt, ir dezinformācija, ir, piemēram, apzinātas manipulēšanas, apzinātas propagandas elementi. Te, protams, jāpatur prātā, ka šie jaunie modeļi vienalga būtībā dod atbildi, vadoties pēc tā, kāda ir ticamākā atbilde konkrētajā kontekstā. Tomēr, ja atbildes pamatā ir lieli datu apjomi, tad arī šī ticamākā atbilde vairumā gadījumu izrādās pietiekami precīza. Bet, protams, vienalga ir nepieciešama komunikācijas vai, teiksim, ģeopolitikas eksperta klātbūtne. Replika par “dzīva cilvēka” nepieciešamību. Mēs esam pamanījušies devalvēt tik daudzus jēdzienus – piemēram, “genocīds” –, ka šī jēgas devalvācija var, ja tā drīkst teikt, sajaukt galvu arī gudram algoritmam.

Taisnība, bet šo lielo valodas modeļu priekšrocība ir tā, ka mēs varam jēdzienus vajadzības gadījumā pārdefinēt. Proti, mēs varam modelim uzdot jēdzienu “genocīds” saprast tā, kā mēs to saprotam. Tātad šie modeļi kļūst arvien labāki. Sabiedrības kopīgais ieguvums būtu iespēja laikus pamanīt kādas tendences. Taču – var teikt, ka ar šo modeļu palīdzību kāds var kontrolēt sabiedrību. Proti, var laikus pamanīt ne tikai, piemēram, dezinformācijas palielināšanos, bet arī pilnīgi leģitīmas no sabiedrības interešu viedokļa sociālās protesta pazīmes. Šī dilemma ir kopš alu laikiem – ar nazi vai cirvi var rīkoties ļoti dažādi. Modeļi, par kuriem mēs runājam, šajā izpratnē nav nekāds izņēmums. Taisnība, bet tā ir arī pārāk ērta atbilde. Varu formulēt citādi. Vai modeļu izstrādātājiem ir kaut kas līdzīgs profesionālajai ētikai? Jā, par to tiek runāts sen, un pēdējā laikā arvien vairāk. Jo tā ir – kamēr mēs runājam par zinātnes un izpētes līmeni, iesaistītie spēlējas brīvi. Kad mēs produktu vēlamies dot sabiedrībai vai komercializēt, parādās ētikas jautājumi. Turklāt ar to nodarbojas ne tikai pētnieki vai bizness, bet arī valdības. Un te var atsaukties uz Eiropas Parlamenta deputātu Ivaru Ījabu, kurš nesen publiski atzina, ka Eiropas Savienība varbūt atpaliek no ASV tehnoloģiju inovācijās, toties ir līderis, ja ir runa par inovācijām šo tehnoloģiju regulēšanā. Regulācija nav nekas slikts arī no pētnieku vai biznesa viedokļa, ja šī regulācija rada visiem vienādus spēles noteikumus. Tomēr kopumā ar regulēšanu ir jāuzmanās. Ir lieli riski un mazi riski. Ja cēlais mērķis ir mazināt lielos riskus, tad tas nenozīmē, ka “jānoslauka” ir viss, kam ir kaut kāds potenciāls kļūt pat par mazu risku. Piemēram, datu izmantošana, un es te nerunāju par autortiesībām. Ziņas ir pilnas ar nejauši, uzsveru – nejauši, pieminētiem cilvēkiem. Personas datu aizsardzība attiecas arī uz viņiem. Tas viss rada

problēmas, risku nonākt kaut kādā “pelēkajā zonā” no regulējama viedokļa. P. S. Jau pēc sarunas Normunds atsūtīja divas piezīmes, kuras šķiet būtiskas. “Interesanti, ka, ieminoties par runas sintēzi [ārpus intervijas es Normundam minēju par kādas populāras TV ziņu moderatores šoku, kad viņai studijā tika atskaņots viņas it kā teiktais par pašas darbavietu – Aut.], šobrīd priekšplānā izvirzījušās bažas par balss viltošanu, bet oriģinālais mērķis ir pavisam cits un godprātīgs: ģenerēt audiogrāmatas (īpaši non-fiction, īpaši neredzīgajiem, bet ne tikai), nolasīt priekšā “avīzi” vai pienākušās ziņas, braucot mašīnā, utt. Tā pati Ilvara Jansona sintezētā balss mums radās sadarbībā ar Neredzīgo bibliotēku, kurai viņš daudz ierunājis grāmatas, bet nevar jau visu ierunāt, un daudz kam nav vērts tērēt dzīva cilvēka resursu. Katrā ziņā, ja kāds gribēs kādu viltot un ja mērķis attaisnos pūles, tad to izdarīs. Vienkārši sabiedrībai jākļūst gudrākai un kritiskākai, līdzīgi kā mēs jau sen neticam aizdomīgiem spam e-pastiem, tā arī ir jādomā līdzi aizdomīgiem attēliem, balss ierakstiem utt. Mākslīgā intelekta ētika tikusi apspriesta jau sen, bet līdz šim tie pamatā bija futūristi, un citi tam lielu uzmanību nepievērsa. Pēdējos gados situācija ir strauji mainījusies, top Eiropas Savienības regula u. c. aktivitātes, ieskaitot dažādas atklātās vēstules. Pirms šā gada vēstules (OpenAI kontekstā) iepriekš bija viena paliela aktivitāte par mākslīgā intelekta ierobežošanu letālu ieroču izstrādē, taču, kā parāda Ukrainas pieredze, piemēram, droni-kamikadzes, kas spēj finiša taisnē rīkoties autonomi, jo sakari ar operatoru tiek bieži vien noslāpēti, ir nepieciešami. Tas, protams, ir koks ar diviem galiem, jo ienaidnieks arī dara līdzīgi. Bet tur jau tā problēma, ka ienaidniekiem un ļaundariem ētikas normas un regulas parasti neko nenozīmē, un vienpusēja ētika var izrādīties liktenīga mums pašiem.”

7


Dzīve ar putniem, sikspārņiem un spārēm Latvijas Universitātes struktūru pētnieki strādā ne tikai Rīgā. Ziņa, ka Papes Ornitoloģisko pētījumu centrā atklāta Latvijai jauna spāru suga, bija labs iemesls plašākai sarunai par centra darbu. Ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītāju Oskaru Keišu sarunājas Māris Zanders.

P

ētnieks nodarbojas ar putnu migrāciju. Tas ir konkrēts, regularitāti paģērošs darbs. Kādi ir laika nogriežņi – pieci, desmit gadi –, kad šis pētnieks var apkopot savu ikdienā fiksēto un kaut ko pateikt par tendencēm, izmaiņām? Piemēram, ka klimata izmaiņu dēļ kāda suga migrē mazāk. Vai vairāk. Vai agrāk. Varbūt parādās jaunas sugas. Visvienkāršāk ir ar pēdējo variantu. Viena brīdī pētnieks redz – ir jauna suga. Tāda, kādas iepriekš nebija. Un cik šādiem gadījumiem jābūt, lai pētnieks secinātu, ka tā ir tendence, nevis nejaušība? Es gribētu teikt, ka jaunu sugu gadījumā tā vienmēr ir nejaušība. Jo tās ir retas – vācieši tādas sauc par “maldu viesiem”. Bet, protams, ja pētnieks ar kaut kā pētniecību – teiksim, spāru

8

vai sikspārņu ķeršanu – nodarbojas intensīvi, ik dienu, tad šīs jaunās sugas fiksēšanas iespēja ir lielāka. Bet ir arī tādi novērojumi – piemēram, raibais zemesstrazds, laikam Ogrē – kur putns tantei bija atnācis pie barotavas. Arī tā gadās. Tomēr skaidrs, ka no šādiem, ja tā var teikt, artefaktiem tā lielā zinātne nesanāk. Tāpēc, atgriežoties pie pirmā jautājuma, mēs varam pieņemt kritēriju – desmit gadi. Tomēr tas vienalga būs pat patvaļīgi izvēlēts laika nogrieznis. Ir saules aktivitātes cikls – 11 vai 12 gadi. Un ir mūsu desmit gadi, kuru laikā kaut kas notiek. Tā būs korelācija vai cēloņsakarība? Droši vien, ka korelācija. Tomēr vēl kāds būtisks aspekts. Putnu pētniecības stacijā, kā Falsterbo Zviedrijā, netālu no Lundas, bija viens cilvēks, kurš konkrētus novērojumus veica piecdesmit gadu garumā. Es to stāstu tāpēc, ka pat profesionāļu vidē

katrs cilvēks tos putnus gaisā redz citādāk. Tas pats attiecas uz ligzdošanu. Ja cits cilvēks iet pa tā paša meža tās pašas stigas malu, tad viņš principā redz citādi, un tā skaitīsies jauna datu rinda. Tāpat ir tāds teiciens, ka laukā jālieto acis, mežā – ausis. Man personīgi ir tās ausis, un es uz putnu novērojumiem gaisā nemaz tā neraujos – zinu, ka citiem kolēģiem, iespējams, sanāks labāk. Sapratu piezīmi par, tā teikt, cilvēka faktoru, un tomēr – vai mēs periodā X redzam pārmaiņas? Ja izvēlamies kā atskaites punktu 1992. gadu, kad var runāt par daudzmaz sistematizētiem datiem, tad – jā, trīsdesmit gadu laikā mēs redzam pārmaiņas, kas nav nejaušas. Vai, piemēram, kur nav tā, ka kādai sugai ir mainījušies kaut kādi specifiski lokālie apstākļi. Tomēr te es uzreiz gribu iezīmēt nākamo pētniecības pakāpi – vienalga, vai runa būtu par


Mūs, pētot migrāciju, interesē ne tik daudz skaits, cik tas, KĀ viņi to dara

putniem, sikspārņiem vai kukaiņiem – pētīt, kā viņi uzkrāj ceļošanai nepieciešamo enerģiju. Cik lielu gabalu viņi spēs ar to nolidot? Vai viņi – es te runāju par sikspārņiem – naktī lidojot, pa ceļam izmanto iespēju arī baroties? Respektīvi, mūs, pētot migrāciju, interesē ne tik daudz skaits, cik tas, KĀ viņi to dara. Piemēram, kā ķikuts – tāds baloža lieluma putns – aizlido 8000 kilometru no Āfrikas līdz Zviedrijai gandrīz vai vienā paņēmienā? Mēs gan paši Papē strādājam ar tādiem mazākiem putniņiem, bet ceru, ka jūs domu sapratāt. Tomēr es atceros arī jūsu jautājumu, un skaidrs – dienvidiem raksturīgās sugas nāk uz ziemeļiem. Mēs to redzam, piemēram, spāru sugu un bišu dzeņu gadījumā. Jāsaka gan, ka te nekā ļoti negaidīta nav – tas bija prognozējams. Kolēģi Eiropā, ja pareizi atceros, Katalonijā, ir izdevuši īpašu klimatisko izmaiņu prognožu atlantu, kas modelē un prognozē, kā varētu mainīties sugu izplatība, balstoties uz ligzdošanas iespējām. Ir mājas strazds – tipisks gājputns, un ir viedoklis, ka pēc izšķilšanās un būrīša pamešanas šis mājas strazds lido prom – vispirms uz Poliju; tā saucas starpmigrācija. Vēlāk jau aizlido uz īsto ziemošanas vietu – Francija, Lielbritānija, varbūt arī Spānija. Mēs esam šo jautājumu pētījuši pēdējo 3–4 gadu garumā un esam secinājuši, ka tā dara tikai tie mājas strazdi, kas ir Gulbenē, kuri, jā, izveda mazuļus un 11. jūnijā aizlidoja. Tie, kuri ir Engurē, palika Latvijā apmēram līdz novembra sākumam, un tad vienā paņēmienā aizlidoja uz Lielbritāniju. Es negribu jūs provocēt uz pārsteidzīgiem izteikumiem no pētnieka viedokļa, tomēr es vienalga gribētu saprast šādu

izmaiņu cēloņus. Tie var būt saistīti ar klimata izmaiņām – teiksim, teritorijā ilgāk ir silts, var lidot prom vēlāk. Tikpat labi tie var būt saistīti ar cilvēka darbību citā formā – piemēram, cilvēks pamanījies, pats varbūt to neapjaušot, izmainīt konkrētai sugai nepieciešamās barības bāzi. Ir tāda Kārļa Vilka grāmatiņa Atmiņas par putniem (izdota 1986. gadā – Aut.)] Viņš bija ārsts psihiatrs, bet savā ilgajā mūžā viņš apgredzenoja apmēram miljonu putnu. Viņš apraksta, kā pirmie melnie meža strazdi sāka ziemot Strenčos, un viņi ēda psihoneiroloģiskās slimnīcas virtuves atkritumus. Tātad cilvēks faktiski radīja iespēju putnam baroties ziemā. Mūsdienās Latvijā mēs redzam, ka, protams, daļa melno meža strazdu aizlido, bet daļa paliek, jo viņi var atrast sev barību. Dzīvnieki pielāgojas. Tajā pašā laikā mums ir cita suga – plukšķis –, kas skaitās ziemeļu reģionu putns, bet kura skaits Latvijā samazinās. Kad es pats vēl gāju skolā, ieiet mežā un atrast plukšķa ligzdu nesagādāja ne mazākās grūtības, taču, kad pirms gadiem diviem trim atradu vienu ligzdu Baltinavā, tas bija liels notikums. Es domāju, ka mēs patiesībā nezinām, kādēļ viena suga ir tik plastiska, lai pielāgotos, savukārt cita nav. Parunāsim par metodēm. Domāju, ka lielai daļai sabiedrības tās asociējas ar lieliem tīkliem, no kuriem putnu tiek izķimerēti ārā, uzliek gredzentiņu, kaut ko nomēra, teiksim, spārnu garumu, un tad palaiž vaļā. Es pieļauju, ka ir arī citas metodes, vai ne? Tas, ko jūs aprakstījāt, joprojām ir pamatmetode. Turklāt to ir jāmāk darīt – kaut vai lai nesalauztu spārnu. Es pats putnus gredzenoju no trīspadsmit gadu vecuma, un tas nav nekāds rekords. Harijs Mihelsons (1930–1981) gredzenoja no desmit gadu vecuma. Un tas ir pareizi. Te, iespējams, ir līdzība ar valodu mācīšanos – jo agrāk sāk, jo labāk sanāk. Un man ir labs paziņa Edgars Lediņš,

ar kuru kopā dažkārt gredzenojam. Reiz bija jau tāda krēsla, un Edgars man saka: es tev paspīdināšanu ar bateriju. Savukārt es saku, ka gan jau es to paceplīti izņemšu no tīkla tāpat. Un izdevās. Man tagad ir četrdesmit deviņi gadi (iesmejas). Es gribu teikt, ka vispirms ir jāmāk ātrā un ērtā veidā iemācīties dabūt putnus, lai jau pēc tam varētu ar viņiem veikt smalkākus pētījumus. Pēdējo apmēram piecpadsmit gadu laikā tas lielais solis uz priekšu ir bijuši ģeolokatori. Tā ir apmēram pusotru gramu smaga iekārta, kas pirmajā “piegājienā” reģistrē gaismu. Ņemot vērā, ka dienas ilgums, izņemot ekvinoksu, ir atšķirīgs, tad pēc šā ilguma var aptuveni noteikt, kur tas putns atrodas. Nākamās paaudzes ģeolokatori reģistrē ne tikai gaismu, bet arī temperatūru un gaisa spiedienu. Eiropā ir plašs meteostaciju tīkls, un šie papildu dati palīdz precizēt, kur šis putns ir bijis. Mēs paši šo metodi izmantojam, pētot mājas strazdus. Lielākiem putniem, piemēram, melnajiem stārķiem, seko ar raidītājiem. Proti, ģeolokators nav raidītājs, tas mazajiem putniņiem būtu par smagu. Nu, un mums tas lokators jādabū atpakaļ. Ko nozīmē “dabūt atpakaļ”? Noķert otrreiz. Mēs, piemēram, šogad noķērām divpadsmit mājas strazdus, kuriem iepriekšējos gados bijām uzlikuši. Mājas strazdu gadījumā tiek atgūti 16–20 procenti. Bet te jāsaprot, ka dažādām sugām šis īpatsvars var būt atšķirīgs. Savulaik zviedru kolēģi salika ģeolokatorus 150 griezēm un dabūja atpakaļ tieši nevienu.

Mēs patiesībā nezinām, kādēļ viena suga ir tik plastiska, lai pielāgotos, savukārt cita nav 9


putnus vai sikspārņus, lai iegūtu jaunas zināšanas per se. Un tad ir variants, ka mēs pētām migrāciju, metabolismu un tā tālāk, saprotot, ka putni un sikspārņi mums, cilvēkiem, pašiem ir vajadzīgi kā ekosistēmas sastāvdaļa.

Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs Oskars Keišs

Cik nejauki no griežu puses. Jūs pieminējāt, ka pēta, kā dzīvā radība spēj tik ilgi un tālu lidot. Tas nozīmē, ka tur no svara ir organisma metabolisms. Tātad jāņem kaut kādi paraugi? Jā, līdz šim es stāstīju par gredzenošanu un putna vietas noteikšanu. Vienkāršākais metabolisma pētīšanas veids ir ievākt paraugus no tā, ko dzīvnieks izelpo. Es runāju par sikspārņiem. 2011. gadā, kad atbrauca vācu kolēģi, man likās, ka tas būs ļoti sarežģīti, tomēr izrādījās, ka tehniski tas paveicams salīdzinoši viegli. Kad paraugs iegūts, jūs varat skatīties, kāds oglekļa izotops ir paraugā. Tas savukārt var pastāstīt, kādu enerģiju sikspārnis izmanto – uzkrāto, proti, to, kas viņam taukos, vai to, ko viņš iegūst, noķerot un apēdot kukaini. Zviedrijā, Lundā, ir vēja tunelis. Tātad var laist pretvēju – šajā gadījumā es runāju par putniem –, lai putni lido, un tad ir iespējams kontrolētos apstākļos mērīt metabolismu. Šai metodei ir varianti. Vienu no tiem ir plānots pamēģināt Latvijā tieši strazdu

10

pētīšanā. Proti, mājas strazds labprāt pārvietojas, teiksim tā, skrienot, bet viņu var pamudināt lidot. Mēs ieliekam strazdu tādā kā ritenī, kurā ir arī bumbiņa. Bumbiņa pinas strazdam pa kājām, vedinot viņu lidot. Diezgan loģiski rodas jautājums par visu šo darbību mērķi. Proti, es vienmēr esmu atbalstījis viedokli, ka jaunas zināšanas ir vērtīgas, pat ja tām nav, kā saka, pielietojamas vērtības. Pētām

Ja cilvēki grib turpināt lidot ar lidmašīnām, tad vismaz aviācijas industrijai vajadzētu zināt, kur un kad varētu būt putnu bari

Es piedāvātu nedaudz citādus soļus. Ir dāņu skolotājs Hanss Kristiāns Mortensens, kurš 1899. gadā sāka putnu gredzenošanu. Ilgāku laiku gredzenošana bija vienīgā metode, tad parādījās radioraidītāji, un tad GPS raidītāji. Kad es studēju pirms trīsdesmit viena gada, tādi jau bija. Cik atceros, tos vispirms sāka lietot, strādājot ar vaļiem. Nu, un tagad mums tehnoloģijas ir tā attīstījušās, ka tās varēs lietot pat kukaiņu gadījumā. Un tagad nonākam pie jautājuma – kādam nolūkam tas viss? Man šķiet, 2009. gadā uz Frontiers in Ecology and Evolution vāka bija lidmašīna, kas bija spiesta nolaisties Hudzonas upē – jo bija saskrējusies ar zosi. Ja cilvēki grib turpināt lidot ar lidmašīnām, tad vismaz aviācijas industrijai vajadzētu zināt, kur un kad varētu būt putnu bari. Vai lai tos aizbaidītu vai izvairītos no šādām vietām. Cita pielietojama tēma, kura, starp citu, interesē arī amatpersonas Latvijā. Kur ir putnu migrācijas trases, lai to ņemtu vērā, būvējot vēja parkus? Papē es un mani kolēģi šīs trases pētām – nu jau vairāk nekā piecdesmit gadu –, bet par visu Latvijas teritoriju šādus apgalvojumus izteikt mēs neuzņemtos. Pirms tam bija pētījums pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, kur tika minētas astoņas vietas, bet problēma tā, ka runa bija tikai par piekrasti, un konteksts bija cits – lai saprastu, kur veidot, piemēram, Papes ornitoloģisko staciju. Kas notiek iekšzemē, mums īsti skaidrs nav. Ja mēs runājam par putniem, tad viena tēma ir, kur putni ligzdo, un cita, kur viņi ziemo. Ligzdošanas periods, vērtējot visa gada griezumā, ir neliela daļa. Ja mēs domājam, ka putni būtu jāsaglabā un jāaizsargā, tad mums svarīgi ir arī citi periodi. Ir tā, ka pavasaros putni cenšas ligzdošanas vietās atgriezties maksimāli


ātri. No vienas puses, ir risks, protams, ka viņi būs pasteigušies, vēl ir auksts, un kāds nosalst, tomēr, no otras puses, tie, kuri pagūst pirmie, arī aizņem labākās vietas. Savukārt rudens migrācijā šādas steigas nav, ir vietas, kur putni apmetas pa ceļam uz ziemošanas vietu. Un skaidrs, ja šādās vietās parādās, piemēram, ēkas vai ja niedrāja vietā ir kaut kas cits, tad tas viss putnus negatīvi ietekmē. Piliens pēc piliena. Parunāsim par sikspārņiem. Iespējams, par putnu pētīšanu publikai jautājumu nav – jauki, smuki dzied. Kāpēc jāpēta sikspārņi? Kā teica profesors Jānis Vīksna (1936–2015), viss, kas par putniem bija zināms jau vismaz divdesmit gadus, sikspārņu gadījumā bija kaut kas pavisam jauns. Tāpēc arī paliekoša interese par sikspārņiem ir arī citur, piemēram, vācu kolēģi aktīvi brauc pie mums. Nav gluži tā, ka Vācijā vispār nebūtu sikspārņu, bet salīdzinoši mums ir krietni vairāk. Papē vienā migrācijas sezonā rekords bija 14 tūkstoši noķertu eksemplāru. Tas bija 2021. gada rudenī. Cik ir noķerto īpatsvars? Trešo gadu Papē ir radars, un, kad būs skaidrs, kā radarā atšķirt putnu no sikspārņa, es varēšu atbildēt. Izmantojiet mākslīgo intelektu. Tas var visu, kā zināms. Ironizēju. Radars ir šveiciešu, viņi ar šo jautājumu strādā. Kolēģis Gunārs Pētersons sikspārņus pēta jau četrdesmit gadus, tostarp ierakstot ultraskaņu naktīs. Ilgāku laiku tas notika, kā saka, manuāli, pēdējos desmit gados automātiski. Tomēr te ir metodoloģiska problēma. Sikspārnis var ap iekārtu riņķot. Respektīvi, tiek fiksētas reizes, kas nav tas pats, kas sikspārņu skaits. Atgriežoties pie jautājuma par sikspārņu “labumu”. Nu, varbūt kādam kļūst vieglāk, saprotot, ka sikspārņi ķer odus.

Kā teica profesors Jānis Vīksna, viss, kas par putniem bija zināms jau vismaz divdesmit gadus, sikspārņu gadījumā bija kaut kas pavisam jauns

Man likās, ka sikspārņi nākuši “modē” saistībā ar viņiem kā dažādu vīrusu pārnēsātājiem. Ja lietojam apzīmējumu “mode”, tad, piemēram, Vācija modes lieta ir vēja parki, tāpēc vācieši cenšas izpētīt, kā vēja parki var sadzīvot ar sikspārņiem. Jo patiesībā sikspārņu nav daudz, tie ir atzīti par aizsargājamām būtnēm, un vācieši pret šādiem regulējumiem izturas nopietni – ja aizsargāti, tad tiešām jāaizsargā. Un viņi ir gatavi šo vēja parku darbību ierobežot uz laiku, kad notiek sikspārņu migrācijas “pīķis”. Lai tā notiktu, šie dzīvnieki ir jāpēta. Saistībā ar kovidu mums sikspārņi nav aktuāli. Tie ir aktuāli saistībā ar trakumsērgu. Tas, ka sikspārņi pārnēsā trakumsērgu, ir zināms. Tāpat ir zināms, ka Latvija ir no trakumsērgas brīva teritorija, bet tas tā ir, ja runa ir par vilkiem, lapsām, suņiem, apmēram tādiem dzīvniekiem. Sikspārņu gadījumā aina ir komplicētāka. Jo vairāk tāpēc, ka mēs varam veikt pārbaudes, bet kontrolēt trakumsērgu sikspārņu populācijā nav iespējams. Sikspārņiem nevar izkaisīt vakcīnas (kopā ar ēsmu) mežā. Ja drīkst nedaudz muļķoties, tad es saprotu, ka jūs interesē viss ar spārniem. Putni, sikspārņi, un tā esat tikuši līdz spārēm. Papē trīsdesmit gadu laikā ir atrastas 35 Latvijai jaunas naktstauriņu sugas. Pirmais sistemātiskais pētījums par spārēm notika 2016. gadā, kad no Šveices atbrauca studente

un visu sezonu nodzīvoja Papē. Tika izstrādāts maģistra darbs. Šoziem ar mani sazinājās pētnieki no Tībingenes Universitātes, kuru iecere bija Baltijas reģionā ar izotopu metodi mēģināt saprast spāru ceļus, no kurienes tās lido. Šogad, 2023. gadā, tas bija pilot­ projekts, kas notika Papē un Kabli Igaunijā, ar cerībām vēlāk iegūt lielāku finansējumu un projektu izvērst plašāk. Ja ir kāds, kurš katru dienu ķer tos kukaiņus, tad prognozēti rodas arī kādas jaunas sugas atklājums. Ko nozīmē izotopu metode attiecībā uz spārēm? Vienkāršoti skaidrojot, tas nozīmē: nogriežam spārei spārnu, spārnā ir elementi. Parasti skatās četrus no tiem – ūdeņradi, sēru, slāpekli un oglekli. Un šiem elementiem ir izotopi. Mēs varam paskatīties to “parakstu” spāres spārnā un salīdzinām ar karti. Proti, “paraksts” ir saistīts ar vietu, kur spārei izauga spārns. Kad spārns ir izaudzis, izotopu “paraksts” spāres dzīves laikā nemainās. Tradicionāli intervijas noslēguma jautājumam ir jābūt par nākotnes plāniem, iecerēm un ambīcijām. Profesors Vīksna pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā izteicās, ja ņemam vecākas jēdzienu vārdnīcas, tad vispār “ambiciozs” nozīmē “uzpūtīgumu”... Ja nopietni, iecere ir Papē izvērst šo navigācijas pētniecības daļu. Ne tikai sikspārņu, iespējams, ka arī baložu. Var likties, ka baloži ir daudz pētīti, bet patiesībā ir tikai hipotēzes par to, kādas maņas putni lieto, lai nokļūtu sev vajadzīgajā vietā. Par sikspārņiem ziņu ir vēl mazāk. Esmu lasījis, ka dažas putnu sugas vadās pēc magnētiskā lauka. Pieņemsim, ka tā. Jautājums: kā viņi to dara? Ar kādu maņu dzīvnieki uztver magnētisko lauku? Un vēl manos personīgajos mērķos un ambīcijās ir turpināt piesaistīt, censties ieinteresēt jaunus, vēl pirms augstskolas vecuma, cilvēkus.

11


Latvijā meklē iespējas ūdeņraža potenciāla izmantošanai 2023. gada septembrī Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts (LU CFI) informēja, ka noslēgusies gandrīz gadu ilga ūdeņraža tehnoloģiju un to pielietojuma apmācības programma, kuru apguvuši 12 AS “Latvenergo” darbinieki. Oktobrī LU CFI kopīgi ar sadarbības partneriem rīkoja starptautisku hakatonu “Hydrogen X Future Hackathon”, kurā trīs dienas desmit komandas strādāja ar nākotnes enerģiju saistītām tēmām. Ar LU CFI Attīstības daļas vadītāju Jāni Latvelu sarunājas Māris Zanders.

Ū

deņradis kā enerģētisks resurss ir gan būtiska, gan populāra tēma, kas ir sazobē ar Eiropas Savienības izvirzītajiem ambiciozajiem mērķiem klimata jomā. Šis konteksts mudina organizācijas un uzņēmumus meklēt risinājumus šo mērķu, piemēram, Green Deal (Zaļā vienošanās) definēto mērķu, sasniegšanai. Ūdeņradis ir viena no šādām iespējām – piemēram, lai uzglabātu no saules un vēja iegūto enerģiju. Proti, nav noslēpums, ka šī uzglabāšanas problēma ir ļoti aktuāla, jo, vienkāršoti izsakoties, vēja un saules enerģijas īpatnība ir tā, ka var nesakrist laiks, kad šīs enerģijas ir daudz, un laiks, kad mums enerģija ir visvairāk nepieciešama. Ar Latvenergo mums ir jau ilgstoša sadarbība – piemēram, regulāro sacensību 5.–12. klašu skolēniem Saules kauss organizēšanā. Sarunās izkristalizējās, ka interesē arī ūdeņradis kā enerģētikas sastāvdaļa un uzņēmums vēlas labāk saprast, kas tas ir un ko ar to var darīt. Tā mēs tikām līdz apmācības programmai. Paralēli

12

nobrieda viedoklis, ka interese un nepieciešamība ir plašāka par vienu lekciju ciklu, un mēs nonācām līdz hakatonam, kurā kā partneri piedalījās Rīgas brīvostas pārvalde, lidosta Rīga, Zaļo un viedo tehnoloģiju klasteris un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tehnoloģiju biznesa centrs. Pirms hakatona notika arī, ja tā var teikt, iesildošs pasākums – World Turns Deep Tech –, kurā vairāk tika runāts par to, kas šajā tēmu lokā notiek zinātnē. Proti, CFI pētnieki pastāstīja par pieciem projektiem, kas saistīti ar nākotnes enerģiju, tostarp ar ūdeņraža, klātbūtni. Skaidrs, ka ūdeņradis ir “karsta tēma” – “The Economist” 2023. gada 8. jūlija numurā minēts, ka pasaulē šobrīd ir apmēram 1000 ar ūdeņradi saistītu projektu, no tiem vairāk nekā 350 sākti 2022. gadā vien. 2030. gadā investīcijas tajos var sasniegt 320 miljardus ASV dolāru. Tātad jūsu un sadarbības partneru pievēršanās šai tēmai ir loģiska. Savukārt es gribētu saprast, kādā stadijā šī domāšana un viedokļu apmaiņa

Zinātnē ūdeņradis patiešām nav nekas jauns, mēs esam ar to strādājuši

ir. Jo ūdeņradi var iegūt dažādi. To var iegūt veidā, kas klimatam izmaiņu mazināšanas izpratnē neko nedod, tad ir “zilais” ūdeņradis, kura iegūšanas procesā oglekļa dioksīda izmešu apjoms ir būtiski samazināts, un tad ir “zaļais” ūdeņradis, kur faktiski oglekļa nav, jo, teiksim, ūdens sadalīšana ūdeņradī un skābeklī – es tagad vienkāršoju, protams – notiek, izmantojot atjaunojamo enerģiju. Jāsāk ar to, ka zinātnē ūdeņradis patiešām nav nekas jauns, mēs esam ar to strādājuši. Mums CFI ir jau bijusi laboratorija – tagad tā saucas Enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas materiālu laboratorija –, kas šajā virzienā darbojas. Pieļauju, ka zināt zinātnieku Jāni Kleperi, kurš to vadīja. Īsi


sakot, tēma mums kā pētniekiem nav pilnīgi jauna. Savukārt, ja runājam par uzņēmumiem, tad diezgan saprotami, ka tie vēl vērtē, skatās – viens ir saražot, cits – saražoto jēdzīgi izmantot. Tas gan. Savulaik bija lielas cerības ūdeņradi izmantot transportā, bet tās izrādījās nedaudz pārspīlētas. Piemēram, amerikāņu “Nikola” solīja, ka būs ar ūdeņradi darbināmi kravas auto, bet tas beidzās ar samānīšanos un tiesu darbiem. Tātad nu uzsvars ir enerģētika? Tostarp. Tomēr kopumā jāsaka, ka iespējas vēl tiek apzinātas, turklāt tas attiecas ne tikai uz Latviju. Proti, ir deklarēti mērķi, ir izpratne par potenciālu, bet detalizētāka izpēte vēl notiek. Jo neaizmirsīsim arī to, ka viens aspekts ir, teiksim, fizika kā zinātne, bet ir arī ekonomiskā izdevīguma aspekts. Vai un kad tas parādās. Protams. Jo izmaksas var diezgan būtiski atšķirties – cik saprotu, amplitūdā no 2,4 līdz 7 ASV dolāriem par ūdeņraža kilogramu. Tāpēc uzņēmumi definē mērķus atbilstoši savām specifiskajām interesēm. Piemēram, lidosta Rīga runā par “maza izmēra ūdeņraža ieleju”. Zaļo un viedo tehnoloģiju klasteris hakatonam izvirzīja tēmu – Biznesa modelis Zaļajam amonjakam Latvijā un Eiropā. Latvenergo lieto formulējumu – Pakalpojumi, biznesa modeļi un tehnoloģijas AS “Latvenergo” ūdeņraža biznesam. Tomēr būtiski, ka šie uzņēmumi runā ar jums, ar institūtu. Jo principā var

Priecīgi, ka saruna ar uzņēmumiem ir sākusies, un abas puses plāno ilgtermiņā

LU Cietvielu fizikas institūta Attīstības daļas vadītājs Jānis Latvels

gaidīt, kamēr kaut kur citur pasaulē, piemēram, spāņu “Iberdrola”, kas ļoti nopietni strādā ar ūdeņradi, izdomās kaut ko labu, un tad pārņemt. Jā, pastāv arī šāds variants – ja kaut kāds izcils risinājums radīsies citur, to izmantos, turklāt visur. Tomēr būtu aplami neizmantot tās iespējas – piemēram, zinātni –, kas jau ir Latvijā. Turklāt jāņem vērā, ka konkrētai valstij vai reģionam vajadzību un iespēju konteksts var atšķirties no, teiksim, Dienvideiropas konteksta. Tas ir viens no argumentiem par labu šādam hakatonam Latvijā. Mēs pirmo – Deep Science Hackathon – organizējām 2018. gadā, sākotnēji lielāks uzsvars bija uz informācijas tehnoloģijām. Sapratām, ka tas ir labs veids, kā mudināt pētniekus padomāt par komercializējamām idejām. Proti, skaidrs, ka zinātnisku ideju vienā nedēļas nogalē radīt diez vai iespējams, toties ir iespējams padomāt par biznesa plānu kādai idejai. Rezultāti, protams, ir dažādi. Piemēram, vienā no pirmajiem hakatoniem mūsu

pašu zinātniece Ilze Aulika nāca klajā ar domu, ka varētu izveidot robota “ādu”, kas ļautu robotam strādāt ar ļoti trausliem priekšmetiem. Tobrīd tā bija tikai ideja, bet ap to izveidojās komanda, pētniece no idejas neatteicās. Un – projektā Apvārsnis Eiropa pērn tika apstiprināts četru miljonu eiro projekts Sestosenso, kurā kopā ar CFI šo ideju attīstīs arī citu valstu zinātnieki, cik zinu, piemēram, no Itālijas. Pagāja būtībā trīs gadi, bet iznākums ir ļoti labs. Jebkurā gadījumā gan apmācības programma, gan hakatons nav vienreizēji pasākumi – mēs esam priecīgi, ka saruna ar uzņēmumiem ir sākusies, un abas puses plāno ilgtermiņā. Tāpat ir pamats uzskatīt, ka šis ilgtermiņa skatījums parādās arī valsts politikā, un tas ir apsveicami. Piemēram, ir Latvijas Zinātnes padome, ir Inovāciju fonda nozaru pētījumu programma. Tā iedalās divos lielos blokos, viens no tiem – Fotonika un viedie materiāli, tehnoloģijas un inženiersistēmas. Es neapgalvošu, ka viedo materiālu daļā uzsvars ir tieši uz ūdeņradi, tomēr šī tēma ir.

13


Kad pie viena galda apsēžas biologi, juristi, mediķi un filozofi… 2023. gada 23.–26. augustā Latvijas Universitātē notika 35. Eiropas medicīnas un veselības aprūpes filozofijas konference. Konferences tēma – Metodes bioētikā un medicīnas filozofijā. Ar Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieku Ivaru Neideru sarunājas Māris Zanders.

I

epazinos ar ziņojumu tēmām konferencē, un, jāsaka, loks ir tik plašs, ka pareizāk būs, ja vispirms lūgšu tavus subjektīvos iespaidus un atziņas.

Šīs ikgadējās konferences es apmeklēju jau vairāku gadu garumā, bet šoreiz sanāca tā, ka man vairāk nācās nodarboties ar organizatorisku

14

jautājumu risināšanu, kas paņēma daudz laika. Paliksim pie tā, ka pamattēma bija: kādas metodes tiek izmantotas bioētikā. Skaidrs, ka izmaiņas skar arī šīs metodes, piemēram, vairāk ir dažādu digitālo rīku izmantošana. Latvijā var pamanīt, ka, piemēram, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā pētnieki jau kādu laiku

aktīvi darbojas digital humanities jomā, un, kā jau minēju, bioētika šajā kontekstā nav izņēmums. Tāpat var konstatēt izmaiņas mūsu attieksmē pret empīriskajiem datiem. Proti, pētnieks ne tikai sēž pie sava rak­ stāmgalda, bet arī cenšas ievākt datus par to, ko cilvēki domā par kādu jautājumu. Ja tā var formulēt, ir vērojama pavēršanās ar seju pret


Pētnieki vairāk domā, kā kaut ko pētīt, neizmantojot dzīvniekus

empīriku. Turklāt te abas tendences var mijiedarboties – piemēram, pētnieks var izmantot tā saukto lielo datu (big data) masīvus, lai pētītu, ko cilvēki domā par vakcināciju, kas par to tiek runāts sociālajās platformās. Labi, es tagad jautāšu par tēmām, kuras interesē specifiski mani un kuras, kā man šķiet, skar bioētiku. Ir skaidrs: ja eksperimentos un pētījumos tiek izmantoti dzīvnieki (es te nerunāju par cilvēkiem), tad pareizi būtu samazināt stresu, sāpes, kam šie dzīvnieki tiek pakļauti. Tajā pašā laikā te parādās jautājums, uz kādām dzīvām būtnēm var attiecināt stresa un sāpju jēdzienus. Ļoti vulgarizējot – sākot ar kādu attīstības pakāpi, organisms spēj just sāpes? Un te mēs redzam, ka biologi – plašā nozīmē – atklāj šo pakāpi organismos, kurus iepriekš uzskatīja par būtnēm, kas nav tik komplicētas. Tādējādi mēs nonākam pie zināmā mērā paradoksālas situācijas, kad jaunas zināšanas var apgrūtināt pētnieku darbu, ja viņi vēlas rīkoties bioētiski. Es atbildēšu, balstoties nedaudz citā kontekstā. Skaidrs, ka virknē lielu pētījumu programmu, piemēram, Eiropas Savienības Horizon, jau to sākumā tiek pieļauta iespēja, ka turpmākos posmos var rasties bio­ ētiska rakstura problēmas. Un tāpēc tiek piesaistīti eksperti šo problēmu identificēšanai un risinājumu meklēšanai. Piemēram, es un kolēģe Signe Mežinska esam iesaistīti ­Horizon projektā Family (Ģimene), kura uzdevums ir pētīt veidus, kā pēc iespējas ātrāk – izmantojot datus par uzvedību, ģenētiku un citus – noteikt cilvēka risku saslimt ar smagām psihiskām slimībām (šizofrēnija un līdzīgas). Tātad ir, sauksim to

tā, paredzēšanas instruments, un neizbēgami ir jautājumi, kad mēs šo instrumentu izmantojam, kādu nosacījumu gadījumā drīkst izmantot. Respektīvi, konkrēts pētniecības virziens – šoreiz saslimšanas risku savlaicīga prognozēšana – rit savu gaitu, bet paralēli notiek darbs ar bioētiskajiem jautājumiem. Tu jau tiki līdz cilvēkiem, bet es runāju par citām būtnēm. Vēlreiz vienkāršošu. Līdz brīdim X pētnieki var droši darboties ar visādām radībām, izņemot, teiksim, pērtiķus un suņus, sakot, ka eksperimentu “objektiem” tāpat nav apziņas. Un tad atnāk pētnieka kolēģi un saka: nē, arī šai būtnei ir apziņa, tā var just sāpes un tā tālāk. Teorētiski tam vajadzētu sašaurināt eksperimenta iespējas. Es teiktu, ka sekas ir tādas, ka pētnieki vairāk domā, kā kaut ko pētīt, neizmantojot dzīvniekus. Teiksim, orgāni “uz čipa”. Man šķiet, tev jāsaprot, ka bioētika nenozīmē vienu disciplīnu ar vienu metožu kopumu. Ja tu aizbrauc uz bioētikas jautājumiem veltītu konferenci, tu sastapsi filozofus, juristus, biologus, ārsti. Varētu pat teikt tā, ka lielā atšķirība, kāda vērojama jomā, par kuru mēs runājam, starp, piemēram, pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem un mūsdienām, tieši ir šo dažādo disciplīnu saskarsme. Tu uzdevi jautājumu, kas skar eksperimentus ar dzīvniekiem. Tajā pašā laikā ir citi skata punkti. Piemēram, mediķu aprindās ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem, ja tā drīkst teikt, bāžas virsū ļaudis no citām disciplīnām... Jo viņi taču ir devuši Hiprokrata zvērestu. ... Jā, un ar to pietiek, lai uzskatītu, ka ar ētiskajiem jautājumiem viss ir kārtībā. Man patīk, ka tu norādi uz šo dažādo disciplīnu klātbūtni. Te pat varētu minēt sociālās zinātnes, kuras ietekmē mainīgie politiskie diskursi. Neapgalvoju, ka tieši

bioētiskā izpratnē, un tomēr. Vēl salīdzinoši nesen arheologam nebija baigi jāuztraucas par to, vai izraktā indivīda etniskās grupas locekļi – vai personāži, kuri paši sevi uzskata par tādiem – sāks protestēt, norādot, ka pētnieks ir iztraucējis “garus”, iztraucējis pirms vairākiem gadsimtiem mirušā pēcnāves dzīvi un līdzīgi. Zinātnieks pēta kaut kādas tropiskās slimības džungļos, un izrādās, ka viņam ir jāsaņem atļauja no džungļos dzīvojošajiem, jāpārliecinās, ka visi visu ir pienācīgi sapratuši un tā tālāk. Tas, kā es formulēju jautājumu, varbūt izklausās nedaudz politnekorekti, bet mani vienkārši interesē spēles noteikumu maiņa. Tu runā par pētnieku profesionālo ētiku, un te jāatceras vēsturiskais konteksts. Ja izmantojam tavu piemēru par slimību pētniecību, nav nekāds noslēpums, ka lielās Rietumu farmācijas korporācijas šādus un līdzīgus pētījumus nereti ārnolīga (“autsorsēja”) reģionos, kur prasības bija vieglāk izpildāmas. Teiksim, ja tiek pētīta kādas jaunas ārstniecības metodes, pētniecības normu uzskaitījumā diezgan droši ir prasība nodrošināt pētījuma dalībniekiem iespējami labāko līmeni. “Iespējami labāko” – kur? Pieļauju, ka dažādos reģionos šie līmeņi būs dažādi. Un te mēs nonākam līdz delikātajam jautājumam par konkurētspēju. Atceries, kad Rietumos sākās diskusijas par to, līdz kuram termiņam pētnieki drīkst veikt kaut kādas manipulācijas ar cilvēka apaugļotu olšūnu, ar embriju, bija

Piemēram, slavenais psihologs Stīvens Pinkers publiski izteicās, ka bioētiķi stāv ceļā zinātnes progresam 15


Jautājums par politiskā lēmumu nozīmi paliek. Minēšu citu piemēru. Ir klimata pārmaiņas. Tēlaini izsakoties, atnāk viena pētnieku grupa un piedāvā šo problēmu risināt ar ģeoinženierijas palīdzību. Teiksim, izsmidzinot stratosfērā sulfātus. Atnāk cita grupa, kura saka: jā, tas varbūt uzlabos situāciju daļai no pasaules, bet būs reģioni, kur situācija ne tikai neuzlabosies, bet varbūt pat pasliktināsies. Taisnību, ja tā var izteikties, saka abas grupas. Lēmums tātad jāpieņem politiķiem. Bioētiķi ar saviem apsvērumiem var, piedod, iet mājās.

Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks Ivars Neiders

balsis – tad mēs vienkārši pārcelsim pētījumus uz Ķīnu, kur regulējums nav tik stingrs. Tas arī it kā nebūtu labi, vai ne? Ir šāds jautājums, piekrītu. Piemēram, slavenais psihologs Stīvens Pinkers publiski izteicās, ka bioētiķi stāv ceļā zinātnes progresam. Ja mēs sarunas labad vienkāršojam, tad dilemma ir apmēram tāda: kaut ko pētot, tu vari nodarīt kaut kādu kaitējumu, bet tu vari nodarīt kaitējumu arī tad, ja kaut ko nepēti. Pareizais un vienmēr pielietojamais risinājums šādai dilemmai vēl nekur nav parādījies. Tāpēc ir bioētiķi, kuri mēģina formulēt citādi: atsperoties nevis pret to, ko nevajag darīt, bet noskaidrojot, ko mums vajadzētu pētīt. Kur te parādās bioētikas un pētniecības saskarsme ar politiskiem lēmumiem, politisko loģiku? Labi zināmā problēma: ar šo kaiti slimo 1% populācijas; no ētiskā viedokļa arī šim 1% cilvēku ir tiesības. Pētnieki vispār ir gatavi ķerties pie darba. Un tad atnāk politiķi, kuriem principā ar publiskās naudas starpniecību (apmaksājot zāles, piemēram) šis pasākums vismaz daļēji būtu jāfinansē, un šie politiķi saka: ziniet, mūsu prioritāte ir kaite,

16

kas apdraud 10% populācijas. Patiesībā līdzīga pozīcija ir arī nozares biznesam. Ko darīt? Šis ir ļoti plašs jautājums. Skaidrs, ka demokrātiskās valstīs politiskajai varai ir iespējas ietekmēt pētniecības virzienu tādā izpratnē, ka, piemēram, Eiropas Savienība deklarē konkrētus virzienus, tēmas, kuru izpēti gatava un vēlas finansēt. Zinātnieki ar to rēķinās. Un ir tādi Eiropas Savienības granti, kuri tiek piešķirti savu izcilību jau pierādījušiem zinātniekiem – Latvijā, šķiet, tāds ir Andris Ambainis –, kuri neizvirza šādus nosacījumus, būtībā atstājot šīm izcilībām brīvas rokas.

Nereti sarežģīti jautājumi vienkārši nav seksīgi. Pret tiem pat it kā nav noraidošas attieksmes, bet tie neliekas gana interesanti, būtiski

Man šķiet, ka ar šādu situāciju ir vienkārši jārēķinās. Ja vēlies, jāsamierinās. Tu sēdi pie viena diskusiju galda ar daudziem cilvēkiem, starp kuriem, ļoti iespējams, ir tādi, kuri spēj izteikties pārliecinošāk par tevi. Vēlams, lai gala rezultāts būtu kaut kāds kompromiss. Es varu piekrist tēzei: jā, politiķi, kad viņiem tas ir izdevīgi, ekspertos un zinātniekos ieklausās vairāk, savukārt citos gadījumos mazāk. To jau ikviens var pamanīt – vienas pārmaiņas notiek ātrāk, citas – lēnāk. Piemēram, jautājums par asistēto pašnāvību. Kurš politiķis ies uz vēlēšanām, sakot, ka starp viņa programmas būtiskiem punktiem ir asistētā pašnāvība? Var gadīties, ka daudziem vēlētājiem īsti nav iebildumu pret asistētās pašnāvības iespēju, tomēr, ja par to dedzīgi iestājas kāds politiķis, tas var likties aizdomīgi. Nereti sarežģīti jautājumi vienkārši nav seksīgi. Pret tiem pat it kā nav noraidošas attieksmes, bet tie neliekas gana interesanti, būtiski. Tēlaini izsakoties, uz T krekla neuzrakstīt problēmu, kuras saprašanai vien tev jāpatērē diena. Seksīga esot personas datu aizsardzības tēma. Man šķiet, ka te atkal ir ētiska problēma. No vienas puses, lai medikamenti vai medicīnas risinājumi būtu maksimāli efektīvi, mums arī nepieciešama detalizētāka informācija par indivīdu nekā “dzimums, vecums, kaitīgi paradumi, ar ko slimojis”. Principā mēs gribam šos maksimāli efektīvos


risinājumus un medikamentus. No otras puses, es īsti nevēlos “izklāties” un dalīties ar šādu informāciju. Jautājumu sapratu, bet es atbildēšu nedaudz citādi. Ir virkne veselības apdraudējumu, kad man pietiek ar tavu ģenētisko paraugu, kuru es varu “saslēgt” kopā ar informāciju par cilvēku, kuriem konkrētā problēma jau konstatēta, ģenētisko datu paraugiem. “Pieslēdzot” vēl klāt datus par tavu vecumu un dzīves veidu. Vai tu savu ģenētisko paraugu uzskati par pārliecīgi detalizētu informāciju? Galu galā neviens jau tev pakaļ neskrien, lai to iegūtu; tu pats esi piekritis to izsniegt. Tikai ņem vērā to, ka mana piekrišana vēl nenozīmē, ka es precīzi saprotu, kam es piekrītu. Proti, ka es pilnībā saprotu, ko jūs, velni tādi, ar to manu paraugu tālāk darīsiet. Pieļauju, ka dažādās struktūrās varētu būt dažādi detalizācijas līmeņi tam, cik plaši tev tas tiek izklāstīts, zem kā tu paraksties, kam tu piekrīti. Un vēl, manuprāt, atšķirīgumu varētu noteikt tavs kultūras fons – dažādās kultūrās atšķiras, ko cilvēki uzskata par savām tiesībām prasīt, uzzināt. Kultūras fonam ir nozīme. Varu minēt saturiski cita veida piemēru, kas saistīts ar to, ka es strādāju gan ar latviešu, gan ārvalstu studentu grupām. Ārvalstu studenti vairāk tev prasīs, uzdos jautājumus, arī par to, kādēļ tu esi studenta darbu novērtējis tieši tā. Vietējie studenti acīmredzot vairāk orientējas uz docētāja autoritāti, zināšanām. Es piekrītu, ka kultūras fonam ir nozīme, bet vai tas arī nenozīmē raibumu – no bioētikas viedokļa – kāda pētījuma veikšanā? Piemēram, es aizbraucu uz kādu tālu ciematu stepē, kur cilvēki, kā saka, liekus jautājumus neuzdod, un ņemu gēnu paraugus uz velna paraušanu, vispār neko neskaidrojot. Jā, bet tev vienalga projektā, kurā tu esi iesaistīts, būs jāatskaitās,

Ja nav precīzi aprakstīta algoritma, tad var gadīties, ka lēmums ir atkarīgs no konkrētā ārsta. Tas nav godīgi nedz attiecībā pret pacientu, nedz ārstu

kur un kādā formā tu paraugus esi dabūjis. Protams, pastāv iespēja, ka tu darbojies projektā valstī, kur šādas atskaites tev neprasīs. Ja es pareizi saprotu, tu atkal velc uz jautājumu par konkurētspēju. Es nenoliedzu, ka šī problēma ir, bet, manuprāt, tas nav attaisnojums tam, ka tu, piemēram, pētī kāda medikamenta iespējamo efektivitāti valstī, zinot, ka šīs valsts iedzīvotāju vairākums šo medikamentu nevarēs nopirkt. Mani vienmēr interesējis jautājums par indivīda tiesībām. Man ir tikai viena dzīve, tāpēc man ir tiesības. Un ir, simboliski izsakoties, vēl entie indivīdi, kuriem arī katram ir tikai viena dzīve un attiecīgi tiesības. Saņemt medicīnas pakalpojumu. Viena akna, uz kuru pretendē desmit pacienti, jā? Patiesībā šī tēma jau ļoti aktualizējās pandēmijas laikā. Intensīvās terapijas gultas un tā tālāk. Mēs Latvijā, par laimi, nesaskaramies ar tik dramatiskām situācijām kā, piemēram, Itālijā. Vispār attīstītajās valstīs ir diezgan precīzi algoritmi, kas apraksta, kurš pacients uzskatāms par prioritāru. Savukārt Latvijā mani īsti neapmierina tas, ka nav īsti skaidrs, kurš un kā rīkojas. Vismaz es tādu rakstisku dokumentu neesmu redzējis. Ja nav precīzi aprakstīta algoritma, tad var gadīties, ka lēmums ir atkarīgs no konkrētā ārsta. Tas nav godīgi nedz attiecībā pret pacientu, nedz ārstu. Tāpēc nereti tieši medicīnas sfērā

strādājošie paši ir tie, kuri prasa: mums ir šāda jau esoša vai iespējama problēma, mēs gribam saprast, kā rīkoties. Tieši no ārstiem nāca iniciatīva mēģināt saprast, ko darīt, kad ļoti kritiskā situācijā – es vienkāršošu – principā cilvēku, kurš pats savu gribu paust nevar, atdzīvināt var, bet jautājums ir, vai viņš pats to gribētu, ja viņam pēc tam nāksies dzīvot ar ļoti smagām sekām. Labā ziņa ir tā, vēl pirms kovida pie viena galda apsēdās dažādu jomu eksperti, kovida laikā tēma par veltīgu ārstniecību “iepauzēja”, tomēr 2023. gada augustā attiecīgie grozījumi Pacientu tiesību likumā tika nodoti sabiedriskajai apspriešanai. Tas ir pareizi, tikai ir viena problēma – jūs, eksperti, vēlaties, lai es kā indivīds aizdomājos par šādu iespēju, kuru, kā pats saproti, es uzskatu par niecīgu. Es taču uzskatu – ironizēju, protams –, ka ar mani nekas tik slikts dzīvē nevar atgadīties. Patiesībā te divritenis nav jāizdomā. Daudzās valstīs cilvēkam, kad viņam izsniedz pasi vai auto vadītāja apliecību, piedāvā apsvērt un parakstīt (vai neparakstīt) arī šāda satura dokumentus. Tavai ironijai savukārt varētu piekrist. Savulaik runājos ar ķirurgu, kurš veic transplantācijas, un jautāju, vai viņa praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēks ir vai nu atļāvis, vai aizliedzis, jebkurā gadījumā jau iepriekš formulējis, savu gribu. Šis ķirurgs kaut kā nevarēja atcerēties. Tomēr vēlreiz – tas, ka pašreizējā situācija mūsu cilvēkiem var likties pārāk ķēpīga, nenozīmē, ka to nevar padarīt ērtāku un saprotamāku. Konferences nosaukumā ir arī jēdziens “medicīnas filozofija”. Kā tu to saproti? Varētu teikt, ka tas ir veids, kā ar noteiktām filozofiskām metodēm runāt un domāt par konkrētām medicīnas problēmām. Piemēram, kas ir slimība? Kā mēs klasificējam slimības? Te paveras plašs lauks diskusijām.

17


Tēmas, kuras rezonē arī gadsimtu vēlāk Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdevis spāņu filozofa Hosē Ortegas i Gaseta (1883–1955) darba “Masu sacelšanās” tulkojumu latviešu valodā. Ar tulkotāju Signi Sirmo sarunājas Māris Zanders.

K

Caur teoloģiju – esmu pabeigusi Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. Pēc tam studējusi Romā, Itālijā. Te, protams, ir diezgan liela saistība ar filozofijas autoriem.

Es nevaru uzdoties par šā autora speciālisti, jo viņš tomēr ir sarakstījis desmit kopoto rakstu sējumus. Savukārt priekšvārdu tulkojumam rakstīja profesors Havjers Samora Bonilja, kurš šim autoram ir veltījis četrdesmit sava mūža gadus. Es tikai trīs. Ortega kādā vietā raksta, ka ir cilvēki, kuri cenšas izteikt spriedumus, pat piecas minūtes nepadomājot. Es esmu pavadījusi kopā ar šo autoru ilgāk, tāpēc mēģināšu atbildēt. Lai gan kopš grāmatas iznākšanas ir pagājuši gandrīz simts gadi, man nebija sajūtas, ka es tulkoju novecojušu darbu. Tēmas joprojām ir aktuālas – karš, miers, masu spēks. Es ceru, ka mēs – atšķirībā no Ortegas viņa tekstu tapšanas laikā – neatrodamies starp diviem kariem, tomēr ir sajūta, ka viņš būtu pārcēlies uz mūsdienām. Turklāt nebija tā, ka tulkojot es visos jautājumos Ortegam uzreiz piekristu. Tomēr, redzat, viņš ir tik viltīgs, ka spējis pārvilināt mani savā pusē, un es jūtu, ka dažkārt savā komunikācijā sāku izmantot Ortegas argumentus.

Pat ja konkrēto autoru tulkot jums piedāvāja, man šķiet, lai tulkotu kādu autoru, šim autoram ir jābūt kaut nedaudz interesantam arī pašam tulkotājam. Ko jums, 21. gadsimta cilvēkam, nozīmē Ortega i Gasets?

Dažkārt arī par filozofiem saka, ka konkrētais autors ir “tipisks vācu filozofs”. Vai franču. Respektīvi, tiek apgalvots, ka kaut kas autora izteiksmes veidā vai pat domāšanas veidā ir raksturīgs kādai kultūrai. Vai Ortega ir “spānisks”?

āds bija jūsu ceļš uz šo autoru un darbu?

Ja man pašai būtu jāizvēlas, kā sākt tulkošanas no spāņu uz latviešu valodu ceļu, tad diez vai es būtu izvēlējusies tieši Ortegu i Gasetu. Dzīvē, kā zināms, dažkārt ir nejaušības, un šis bija piedāvājums no Latvijas vēstniecības Spānijas Karalistē – uzņemties misijas darbu. Un es piekritu. Ja tobrīd būtu zinājusi par visiem izaicinājumiem tulkošanas procesā, diez vai būtu piekritusi. Savukārt interesantais aspekts ir tas, ka mēs dažkārt dzīvē jūtamies gatavi kaut ko darīt pēc tam, kad jau esam to izdarījuši. Arī es sajutu, ka esmu gatava tulkot šo darbu pēc tam, kad biju iztulkojusi (iesmejas). Un kāds ir jūsu ceļš uz filozofiju?

18

Jūs aizskārāt ļoti jūtīgu tēmu. Sākot tulkot, mani, protams, ļoti interesēja, ko paši spāņi domā par šo autoru, kā viņi viņu uztver. Un es biju pārsteigta – ļoti daudzi, arī intelektuālās sfēras pārstāvji, man teica: “Bet viņš taču nav filozofs!” Jā, rakstnieks, publicists, bet ne filozofs. Tam, ka liela spāņu sabiedrības daļa Ortegu neuztver kā filozofu, varētu būt dažādi iemesli. Piemēram, kā viņš savulaik pasniegts skolās. Varbūt ļoti daudzi šo autoru nemaz īsti nav lasījuši. Atgriežoties pie jūsu jautājuma, varētu teikt, ka Ortegas rakstīšanas veids ir barokāls – kādā vietā viņš pats lieto šo apzīmējumu.


Tulkotāja Signe Sirmā

Un nebija tā, ka tie spāņi, kuri man palīdzēja, varēja vienmēr uzreiz pateikt, ko Ortega konkrētajā gadījumā patiesībā domājis. Arī viņiem bija nepieciešama iedziļināšanās šajos skaisti savītajos tekstos. Proti, veids, kādā Ortega domu pasniedz, ir ļoti sarežģīts. Būdams intelektuālis un valodu pratējs, viņš spēlējas ar svešvārdiem, jo viņš te jūtas kā zivs ūdenī. Mani ieinteresēja jūsu teiktais par mūsdienu spāņu attieksmi pret šo autoru. Varbūt ir vēl kāds iemesls – nevēlēšanās interesēties par Spānijas vēsturei ļoti sarežģītu periodu? Cik saprotu, pēdējā desmitgadē zaudē spēku ilgstoši pastāvējusī nerakstītā vienošanās smagas atmiņas nepieminēt, tomēr vairākas desmitgades tāda bija. Man šķiet, ka nebūtu pareizi, ja es par šo tēmu izteiktos, jo neesmu tik zinoša. Tomēr man šķiet, ka tas, ka Ortega 1936. gadā bija spiests doties trimdā, viņam bija ļoti sāpīgi. Faktiski viņš tā pa īstam – atšķirībā no ģimenes – Spānijā neatgriezās. Es varbūt

Veids, kādā Ortega domu pasniedz, ir ļoti sarežģīts. Būdams intelektuālis un valodu pratējs, viņš spēlējas ar svešvārdiem, jo viņš te jūtas kā zivs ūdenī paraudzīšos no cita aspekta. Esmu jautājusi profesoram Samoram, jo mani tas ļoti interesēja, vai Ortega pats apzinājās savu vārdu spēku. Jo, cik es saprotu, tas, ko viņš kopā ar līdzgaitniekiem vēlējās izprovocēt – šo republikas vīziju –, bija viens no spāņu pilsoņu kara iemesliem. Un, jā, šīs tēmas Spānijā ir jūtīgas, bet pakāpeniski cilvēki par tām sāk runāt. Vēl nav tā, ka visi būtu vienprātīgi par notikušā vienu versiju, tomēr šīm tēmām pievēršas.

Tagad provokatīvs jautājums, kas saistīts ar jūsu teologa izglītību. Kad kādā tekstā – turklāt runa nav tikai par Ortegu – sāk lietot tādus apzīmējumus kā “vienkāršais cilvēks”, “masu cilvēks” un līdzīgi, man tas nešķiet baigi … kristīgi, ja tā var teikt. Man principā nav iebildumu pret distancēšanos vērtētāja pozīcijā, pret elitārismu, bet tas grūti savienojams ar kristīgo tradīciju, manuprāt. Ortegas vecāki, šķiet, nebija ļoti aktīvi kristīgās ticības praktizētāji, tomēr viņi sūtīja dēlu uz jezuītu ordeņa skolām. Diemžēl šī pieredze Ortegam nav bijusi laba. Nevarētu teikt, ka viņš kļūst par ateistu, bet viņš diezgan asi kritizē jezuītu metodes. Man būs ļoti personīga atbildes versija uz jūsu jautājumu. Lasot un tulkojot Ortegu, mana sajūta ir, ka te nav “melns – balts”, “es – un viņi”. Es par šīm tēmām domāju ļoti personiski. Ir situācijas, kurās es pati uzvedos kā cilvēks – masa! Mēs parunājām par personīgo attieksmi pret Ortegu, par spāņu attieksmi, bet nu mani interesē, kādu

19


rezonansi jūs vēlētos redzēt cilvēkos Latvijā, kuri lasīs šo tulkojumu? Es savus bezmaksas eksemplārus atdāvināju manas dzimtās puses bibliotēkām cerībā, ka būs cilvēki,

kuri gribēs šo darbu izlasīt. Kādu aizraus Ortegas doma, kādu ieinteresēs viņa spāniskais izteiksmes veids, par kuru nedaudz runājām, jo tāds tik bieži nemaz nav sastopams. Bet es varbūt rīkošos gudrāk un izmantošu

to, kas ir teikts kādā Konstantīna Raudives (1909–1974) tulkotās grāmatas anotācijā – ka Ortegas apceres joprojām ir saistošākas nekā dažs labs romāns.

Ar izdevuma zinātnisko redaktori, LU profesori Maiju Kūli sarunājas Māris Zanders.

K

ad tikāmies ar Salamankas Universitātes pasniedzējiem un studentiem Spānijā, mēs varējām teikt, ka mums, Latvijā, Ortega i Gaseta patīk jau sen. Starpkaru Latvijā viņu citēja mūsu filozofi Teodors Celms, Pauls Jurevičs. Padomju laikā bija apsīkums, tomēr dažu darbu tulkojumi bija, tiesa, krievu valodā. Deviņdesmitajos gados Ortega parādījās atkal latviešu valodā – Mīlestība un gudrība. Ortega ir filozofs, kura darbi rezonē. Ir filozofi, kurus lasīt ir grūti, piemēram, [Johans Gotlībs] Fihte. Savukārt Ortega raksta, ja tā var teikt, literatūrfilozofiskā valodā. Tā nav novecojusi. Tāpat tēmu loks, par kurām viņš rakstīja, joprojām ir aktuāls. Piemēram, kas notiek ar kultūru? Kas notiek ar cilvēka dvēseli? Kad Ortega rakstīja, Vācijā un Francijā pastāvēja eksistencālisma filozofija, un es Ortegu arī sauktu par eksistenciālistu. Tikai viņš ir tāds maigāks, viņš neplosās kā [Žans Pols] Sartrs. Ortega saka: jā, cilvēks individualizējas, tas ir Rietumu liberālais gars, bet sākas arī periods, kad cilvēks kļūst par masas daļiņu. Kad es skatos, kādas tēmas izvēlas studenti maģistra vai bakalaura darbiem, var nojaust, ka mūsdienās tēma “indivīds un masa” nav sevišķi modē. Pirms Otrā pasaules kara gan bija, iespējams, kontekstā, kas notika, piemēram, nacistiskajā Vācijā. Un man šķiet, ja paveras uz mūsdienām – populismu, patērniecību –, tad atgādināt par Ortegas brīdinājumiem atkal noderētu. Tā varētu būt, bet kur būtu Ortegas atšķirīgums no, piemēram, Eliasa Kaneti (1905–1994) ar viņa “Masa un vara”?

20

Manās acīs Ortega ir smalkāks, elegantāks. Es nekādi negribu noniecināt Kaneti, tomēr viņš vairāk velk uz sociālo psiholoģiju. Tai ir sava valoda, bet tai, manuprāt, nav tādu kultūras horizontu, kādi ir Ortegam. Viņam ir teksti par filozofijas vēsturi, un, kad mēs ar Rihardu Kūli rakstījām savu mācību grāmatu [iespējams, domāta Filozofija, 1996], es šo tekstu tulkojumus pārlasīju un varēju vien brīnīties, kā var vienlaikus tik precīzi un metaforiski stāstīt par Eiropas filozofijas vēsturi. Kad izkristalizējās doma par šā tulkojuma izdošanu, turklāt grāmatas formā, nevis internetā, es, protams, domāju, cik būs pircēju. Man bija sajūta, ka sevišķi daudz varbūt arī nebūs, tomēr tie, kuri lasīs, atradīs Ortegā sev, mūsdienu cilvēkam, būtisko. Ja mēs runājam par klasisku liberālismu, nevis kreiso neoliberālismu, tad liberālisms uzskata, ka cilvēkam pašam sevi jāveido. Un Ortega saka: ja tu esi pūļa daļa, tu to nespēj darīt, tu netiec sev klāt, jo tu pārņem klišejas. Mēs redzam, kas notiek, piemēram, mūsdienu politikā. Kad vēlētājiem pārmet, ka atkal sabalsoti populisti, atbilde nereti ir tāda, ka politikā neko nevarot saprast, tā esot tik sarežģīta. Nu tad, mīļais cilvēk, mēģini sevi saprast!

Es Ortegu arī sauktu par eksistenciālistu. Tikai viņš ir tāds maigāks, viņš neplosās kā Žans Pols Sartrs

Ja drīkst turpināt skeptisko līniju – vai nav tā, ka ir zināma, saukšu tā, kultūrpesimisma tradīcija, kas veidojās noteiktā vēsturiskā kontekstā 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs. Konteksts tomēr ir mainījies. Vai tad mēs Osvalda Špenglera (1880–1936) žēlabas arī tulkosim? Tās ir būtībā 20. gadsimta sākuma cilvēka žēlabas. Vai tad mums nav aktuālāku žēlabu, atvainojos par sarkasmu? Nu, žēlabas par interneta un digitālo tehnoloģiju ietekmi, piemēram. Vajag tulkot, tikai Špenglers ir baigi biezs. Bet es vēlreiz saku: manuprāt, Ortega nav novecojis. Man, teiksim, mīļi ir neokantiāņi, tomēr, jāatzīst, Heinrihs Rikerts (1863–1936) ir vecišķs. Viņu teksti tiešām mūsdienās, kā saka, nestrādā – tie tikai filozofiem semināros... Bet Ortega – nē, es jums nepiekrītu. Un kādēļ tad jūs žurnālistikā nesakāt, ka Martins Heidegers (1889–1976) ir pagātne? Tāpat var piebilst, ka filozofi, kuri strādā ar lieliem cilvēku kultūras arhetipiem – un Ortega ir tāds –, savu nozīmi saglabā daudz ilgāk nekā filozofi, kuri pin iekšā politiku un ideoloģiju. Nupat minēju žēlabas un pesimismu, bet Ortegas darba noslēguma daļa par Eiropu, tās vienotību ir diezgan optimistiska. Jums neliekas, ka šis optimisms bija pamatots viņa dzīves kontekstā, bet ne 21. gadsimta trešajā desmitgadē? Un kādas ir alternatīvas? Mēs taču redzam, kas notiek pasaulē, cik daudzas valstis sliecas autoritārisma virzienā. Mums Eiropā jāturas kopā, jo galu galā indivīda brīvība ir lielākā vērtība.


Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē L

ai īstenotu Latvijas Universitātes strukturālās pārmaiņas un veicinātu starpdisciplinaritāti, 2023. gada 16. novembrī LU Padome ar lēmumu ir atbalstījusi LU rektora Konsolidācijas priekšlikumu par piecu fakultāšu modeli. “Veidojot mūsdienīgu un efektīvā pārvaldībā sakņotu augstskolas struktūras modeli, mēs tiecamies uz augstāku kvalitāti studijās un izcilību zinātnē, sekmējot starpnozaru un komandu darba pieeju. Mūsu mērķis ir radīt apstākļus, lai katram būtu iespēja efektīvi īstenot savas izaugsmes potenciālu, veidojot adaptīvus plānus, izmantojot daudzveidīgu pētījumu piedāvājumu un izvēloties akadēmiskas vai profesionālas karjeras ceļus. Līdz ar to ieguvēji ilgtermiņā būs gan darbinieki, gan studenti, gan Latvijas sabiedrība kopumā,” uzsver Latvijas Universitātes rektors profesors Indriķis Muižnieks. Jauno piecu fakultāšu modeli veidos LU Medicīnas, dabaszinātņu, matemātikas un datorikas fakultāte, LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāte, LU Humanitāro zinātņu fakultāte; LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultāte un LU Juridiskā fakultāte. Šajās fakultātēs būs apvienotas 29 LU akadēmiskās iestādes. Augstskolas jaunās struktūras modeļa idejas attīstībā un izveidē līdz šim notikušas vairāk nekā 30 tikšanās un diskusijas, kuru laikā ar fakultāšu un zinātnisko institūtu darbiniekiem, studentiem, absolventu pārstāvjiem, LU senioriem, LU Padomi, LU Padomnieku konventu un Ekspertu padomi tika apspriesti universitātes attīstībā ieinteresētu sabiedrības grupu viedokļi. Lēmums stāsies spēkā ar 2024. gada 2. janvāri, paredzot pārmaiņas ieviest pakāpeniski. Lai

pārmaiņu process neietekmētu augstskolas darbības nepārtrauktību, reformas ieviešanai paredzēts pārejas posms līdz 2024. gada 1. septembrim. LU Padomes priekšsēdētājs profesors Ivars Kalviņš uzsver: “Ar šo lēmumu par apvienoto fakultāšu modeli mēs esam sākuši vērienīgas un būtiskas pārmaiņas Latvijas Universitātes struktūrā ar nolūku koncentrēt spēkus, lai sasniegtu izcilību kā pētniecībā, tā studiju kvalitātē. LU jau tagad ir spēcīga un nopelniem bagāta universitāte. Tomēr mums vēl ir daudz darāmā, lai spētu iekarot vietu pasaules labāko universitāšu galvgalī. Jaunais modelis ir pirmais solis uz pārmaiņām. Mūsu uzdevums ir sekmēt spēcīgu starpdisciplināru pētnieku komandu veidošanos LU fakultātēs un nodrošināt studentiem iespēju tajās piedalīties un apgūt modernākās pētniecības metodes. Apvienojot docētāju akadēmiskos spēkus un īstenojot tenūras profesūras ieviešanu, jaunās fakultātes spēs nodrošināt studentiem izcilākos mācībspēkus.” LU Medicīnas, dabaszinātņu, matemātikas un datorikas fakultātē ietilps Bioloģijas fakultāte, Datorikas fakultāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Fizikas, matemātikas

un optometrijas fakultāte, Ķīmijas fakultāte, Medicīnas fakultāte, Ģeodēzijas un ģeoinformātikas institūts, Ķīmiskās fizikas institūts, Astronomijas institūts, Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūts, Atomfizikas un spektroskopijas institūts, Materiālu mehānikas institūts, Bioloģijas institūts, Fizikas institūts, Starpnozaru izglītības inovāciju centrs un Dabas resursu izpētes centrs. LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē ietilps Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte, Sociālo zinātņu fakultāte, Eiropas un sabiedrības attīstības studiju akadēmiskais centrs. LU Humanitāro zinātņu fakultātē ietilps Humanitāro zinātņu fakultāte, Vēstures un filozofijas fakultāte, Teoloģijas fakultāte, Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Vēstures institūts, Latviešu valodas institūts, Starptautiskais Indijas studiju institūts un Lībiešu institūts. LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultāte būs mainīts līdzšinējās LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes nosaukums, savukārt LU Juridiskā fakultāte saglabās līdzšinējo identitāti, turpinot sagatavot nozares profesionāļus un saglabājot savu identitāti nozares ilgtspējas nodrošināšanā.

21


L

atvijas Universitātes Dabas mājā 2023. gada 8. novembrī norisinājās konference Inovāciju fonds – nozaru pētījumu programma (IF-NPP): viedie materiāli, fotonika un biomedicīna, pulcējot plašu ekspertu un nozaru pārstāvju loku. Konferences fokusā bija gan zinātnieku rezultātu prezentācijas par 2022. gadā Ekonomikas ministrijas izveidotās valsts pētījumu programmas IF-NPP projektu MOTE un BioMedPharm ietvaros paveikto, gan diskusija par valsts pasūtījuma nozīmi zinātņietilpīgu inovāciju un pētniecības attīstībā. Paneļdiskusijā piedalījās pārstāvji no politikas veidotāju, ražojošā sektora un pētniecisko institūciju vidus – Raimonds Lapiņš (Ekonomikas ministrija), Lauma Muižniece (Latvijas Zinātnes padome), Indriķis Muižnieks (Latvijas Universitāte), Tālis Juhna (Rīgas Tehniskā universitāte), Vitālijs Skrīvelis (Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācija), Normunds Bergs (Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācija), Andris Anspoks (Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts), ­Osvalds Pugovičs (Latvijas ­Organiskās sintēzes institūts) un Dāvids Štēbelis (­Eiropas Kosmosa aģentūra). Pētniecisko institūciju pārstāvji pauda atbalstu IF-NPP programmai, un tā tika atzīta par pozitīvi vērtējamu iniciatīvu, kas ne tikai stimulē pētniecības organizāciju sadarbību, bet arī ļauj veikt praktiskās zinātnes pētījumus, kas individuālām zinātnieku grupām nav pa spēkam. Pētnieku vidū valdīja vienprātība par to, ka ilgtermiņa pētniecības platformu veidošana ir veicināma un atbalstāma, jo tās dod iespēju pētniekiem mobilizēties multidisciplināru zinātnisku uzdevumu risināšanai. Tas ļauj veidot gan zinātnes kapacitāti un ekselenci konkrētās jomās, gan ataudzi. Šai iniciatīvai gan vajadzētu būt harmonizētai ar politikas veidotāju apņemšanos nodrošināt pētniecības finansējumu un ideālā gadījumā arī ar zinātniskās infrastruktūras attīstības stratēģiju uz šo platformu bāzes. Mūsdienu zinātne prasa arvien

22

dziļāku specializāciju, kas ietver gan specifisku aparatūru, gan atbilstošas zinātnieku kompetences. Nepieciešams nostiprināt šos centrus, tajā pašā laikā nodrošinot ilgtspējīgu atvērtās piekļuves mehānismu infrastruktūrai. Andris Anspoks, izvērtējot MOTE un Cietvielu fizikas institūta pieredzi, aicināja sākt ar pilotprojektu, kurā varētu stiprināt centrus apvienotā fotonikas, viedo materiālu un biomedicīnas platformā. Šāds tests kopienā, kura jau tam ir gatava, dotu pārliecību par to, kā tas darāms visas valsts mērogā, un ļautu izvairīties no kļūdām. Pētniecisko organizāciju pārstāvji akcentēja esošā valsts regulējuma neelastību pētniecības projektu izvēlē un īstenošanā. Vairāki runātāji norādīja, ka IF-NPP atbalstāmo pētniecības virzienu formulēšanā līdz šim nav bijusi pietiekama industrijas iesaiste. Lai veicinātu zinātniskās sabiedrības un komercsektora diskusiju, Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācija, Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācija un Organiskās sintēzes institūts organizē regulārus seminārus, kuros aktualizē esošos pētniecības virzienus un identificē jaunus. Analizējot citu valstu pieredzi, būtu nepieciešams pilnveidot valsts pētījumu programmu normatīvo regulējumu. Ilgtermiņa investīcijas zinātnes virzienos prasa lielāku

elastību, nekā nodrošina šā brīža valsts pētījumu programmas ietvars. Piemērots risinājums būtu platformu finansēšana kombinācijā ar ātru ideju izvērtēšanu un realizāciju pa soļiem, nodrošinot nepārtrauktu iespēju pieteikt jaunas idejas un turpināt tikai tās, kuras dod plānoto rezultātu. Šeit varētu izmantot Organiskās sintēzes institūta pieredzi Eiropas projektā ENABLE, kurā jau tika realizēta platformu pieeja un rezultāti atzīti par ļoti labiem, piemēram, Zviedrijas valdība šādu platformu tagad finansē no nacionālā budžeta. Farmācijas un biomedicīnas nozares asociācija jau ir skaidri formulējusi komercsektora intereses, kuru sasniegšanai nepieciešama intensīva zinātnes iesaiste, un tas ir saistīts ar zāļu transportformu izstrādi, esošo zāļu pārprofilēšanu, mūsdienīgāku medikamentu ražošanas tehnoloģiju izstrādi un biolīdzinieku attīstīšanu. “Industrija bieži nav gatava agrīnas fāzes tehnoloģijām, tāpēc svarīgs ir atbalsta finansējums ideju pārbaudei un prototipu izstrādei, kas samazina beigu tehnoloģiskos riskus,” pauda Dāvids Štēbelis. Kā izcils instruments tika novērtēta Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras tehnoloģijas pārneses programma, kas veicināja un atbalstīja prototipu izstrādi un tehnoloģiju pilnveidošanu. Konferences dalībnieki rosināja atjaunot šo programmu, lai veicinātu un atbalstītu komercializācijas praksi universitātēs.


N

ovembrī tika starptautiski izsludināta pieteikšanās Latvijas Universitātes astoņām tenūrprofesūras amata vietām bioloģijā, medicīnā, fizikā, datorzinātnēs, valodniecībā, filozofijā, sociālajās un izglītības zinātnēs. Tenūras sistēma, kas ieviesta vairākās Eiropas valstīs, tostarp Latvijā, paredz, ka vēlētam akadēmiskajam personālam – asociētajiem profesoriem vai profesoriem – var tikt nodrošināts beztermiņa darba līgums. “Prasības pretendentiem ir augstas, bet, neraugoties uz to, ka atalgojums Eiropas kontekstā varētu būt konkurētspējīgāks, jau novērojam interesi par Universitātes piedāvājumu. Mēs ceram piesaistīt augsta līmeņa kandidātus gan no vietējiem, gan ārvalstu speciālistiem. Tenūras profesūras izveide ir vēl viens solis Universitātes stratēģisko mērķu sasniegšanai zinātnes izcilībā,” komentē LU Padomes priekšsēdētājs profesors Ivars Kalviņš. Viņš norāda, ka LU Padome ļoti rūpīgi seko līdz tenūras sistēmas ieviešanai LU, īpaši raugoties ārvalstu

E

iropas Komisijai 2023. gada 31. oktobrī tika iesniegts Eiropas kopējās aktivitātes (Joint Action) projekts par visaptverošu iniciatīvu vēža skrīninga programmu uzlabošanu visās

kolēģu piesaistes virzienā. Tāpēc arī Padome aicināja LU pagarināt pieteikšanās termiņu, lai informācija plašāk izskanētu akadēmiskajā vidē Latvijā un ārvalstīs. Tenūrprofesora galvenajos pienākumos ietilpst noteikt prioritārās pētniecības jomas un virzienus konkrētajā zinātņu nozarē, piesaistīt pētniecības programmas

īstenošanai nepieciešamo finansējumu, vadīt pētniecības projektus, iesaistīties starptautiskos konsorcijos un projektos. Ne mazāk svarīgi ir izstrādāt studiju programmas un kursus maģistra un doktora studiju līmenī, vadīt promocijas darbu izstrādi, veicināt zinātnes nozares plašāku atpazīstamību sabiedrībā.

Eiropas Savienības dalībvalstīs. Pēc Veselības ministrijas pilnvarojuma projektu Latvijā un Eiropā koordinēs Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūts.

Projektā iesaistītie partneri no Latvijas puses ir Slimību profilakses un kontroles centrs, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca un Rīgas Stradiņa universitāte. Eiropas vēža uzveikšanas plāns paredz izveidot jaunu vēža skrīninga shēmu, lai nodrošinātu vēža skrīninga programmu augstu veiktspēju visās dalībvalstīs. Tas nodrošinās ilgtspējīgu augstas kvalitātes krūts, dzemdes kakla un kolorektālā vēža skrīninga ieviešanu, nesen ieteikto plaušu, prostatas un kuņģa vēža skrīninga programmu ieviešanu, veicinās vēža radīto slogu samazināšanu visā Eiropas Savienībā. Konsorcijā pārstāvētas 29 partnervalstis, tostarp 25 ES dalībvalstis, Ukraina, Moldova, Norvēģija un Islande. Projektu koordinēs Latvijas Universitāte, un tajā tiks iesaistītas papildus 28 kompetentās iestādes, 59 saistītie partneri un 10 asociētie partneri. Projekta ilgums būs 48 mēneši, kopējais budžets – 38 749 916,70 EUR.

23



Issuu converts static files into: digital portfolios, online yearbooks, online catalogs, digital photo albums and more. Sign up and create your flipbook.