Pārpublicēšanas un citēšanas gadijumā atsauce uz izdevumu obligāta
IZDEVUMU SAGATAVOJA
LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS
ŽURNĀLISTE ZANE ENIŅA
DIZAINS
MĀRIS VĒVERIS
DAINA SPROĢE
FOTOGRĀFI
TOMS GRĪNBERGS
TOMS NORDE
VISVALDIS PĀVULS
LU APGĀDS
UNSPLASH
KOREKTORES
JANA SAULĪTE
ILZE TUMULKĀNE
Saruna ar jauno LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes dekānu Aigaru Ekeru par pieredzi ārvalstīs, par iemesliem atgriezties Latvijā un dot savu ieguldījumu Latvijas Universitātes izaugsmē.
Pieredzes stāsts
Tenūrprofesore Inta Mieriņa par ceļu uz Eiropas Pētniecības padomes (European Research Council, ERC) grantu – par kļūdām, par gatavošanos, par idejas aizstāvēšanas ceļu.
Doktorante Elīna Pavlovska par ceļu uz publikāciju prestižajā žurnālā “Nature”.
Dārgo lasītāj!
Doktorantūras skolas direktore Zanda Rubene par izaicinājumiem doktorantūras jaunā modeļa ieviešanā.
Saruna ar projekta “Mākslīgais intelekts dezinformācijas atmaskošanai” (AI4Debunk) vadītāju, profesori Innu Šteinbuku un Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes vadošo pētnieci Žanetu Ozoliņu.
Latvijas Universitātē ir sācies jauns akadēmiskais gads – ar rekordlielu uzņemto studentu skaitu un apņēmību turpināt virzību uz izcilību zinātnē un studijās. Šī numura stāstu varoņi pierāda - mēs varam! Mēs varam iegūt Eiropas Pētniecības padomes grantus. Mēs varam kļūt par celmlaužiem mākslīgā intelekta izmantošanā, lai stātos pretī dezinformācijai. Mūsu jaunie pētnieki kopā ar pieredzējušiem kolēģiem spēj veikt atklājumus, par kuriem raksta prestiži starptautiskie zinātniskie izdevumi. Mēs varam celt doktorantūras prestižu un piesaistīt zināt un pētīt kārus jaunos speciālistus.
Šajā “Alma Mater” numurā publicētos rakstus caurvij tēma par Latvijas zinātnieku ceļiem pasaules pētniecības telpā un to, ka patiešām lieli darbi nav paveicami bez neatlaidības, gatavības riskēt, urdošas zinātkāres un dzirksteles acīs. Intervijās LU pētnieki un darbinieki stāsta par šķēršļiem, apvedceļiem un laimīgām nejaušībām, ar ko nācies sastapties ceļā uz mērķa sasniegšanu, un to, kā spēja palūkoties pāri konkrētas jomas “smilšu kastes” šaurajiem rāmjiem var aizvest pie pārsteidzošiem rezultātiem.
Žurnāla “Alma Mater” redakcija
NUMURA INTERVIJA
SARUNA AR DEKĀNU
AIGARU EKERU
FOTO: TOMS GRĪNBERGS
Ar vīziju spēlēt lielo puiku un meiteņu līgā
PĀRMAIŅAS IR ĪSTAIS BRĪDIS, LAI PANĀKTU DAŽĀDUS UZLABOJUMUS.
AR ŠĀDU PĀRLIECĪBU PĒC 11 DARBA
GADIEM KARAĻA ABDULAS ZINĀTNES UN TEHNOLOĢIJU UNIVERSITĀTĒ (KING ABDULLAH UNIVERSITY OF SCIENCE AND TECHNOLOGY –KAUST) SAŪDA ARĀBIJĀ AIGARS EKERS PIEŅĒMA LĒMUMU ATGRIEZTIES
LATVIJĀ, LAI KĻŪTU PAR LATVIJAS UNIVERSITĀTĒ (LU) REFORMAS GAITĀ
IZVEIDOTĀS EKSAKTO ZINĀTŅU UN TEHNOLOĢIJU FAKULTĀTES DEKĀNU.
JAUNAJĀ AMATĀ DARĀMO DARBU
SARAKSTS IR GARŠ, UZDEVUMI
UN IZAICINĀJUMI PLEŠAS ĀRPUS
AUGSTSKOLAS SIENĀM, TAČU
JAUNAJAM DEKĀNAM IR REDZĒJUMS
PAR VIRZIENU UZ RISINĀJUMA
UN ATTĪSTĪBAS PUSI. AR DEKĀNU
SARUNĀJĀS ŽURNĀLISTE ZANE ENIŅA.
FOTO: DANIELLE SUIJKERBUIJK, UNSPLASH
Kā nokļuvāt akadēmiskajā vidē? Varbūt jau bērnībā sapņojāt par šādu karjeru?
Droši vien, ka tā nebija. Tad es gribēju būt ugunsdzēsējs, policists vai vēl kaut kas cits, bet skolas laikam apmēram pa vidu man patika lasīt zinātniskās fantastikas grāmatas. Bija tāda sērija „Fantastikas pasaulē” – to izlasīju pilnīgi visu. Visu, kas bija latviski atrodams. Man ļoti patika arī sērija „Apvārsnis”. Bija interesanti saprast, kā pasaule darbojas, piemēram, zvaigznes, planētas. Vēlāk skolā sapratu, ka patiesībā daudzas atbildes sniedz fizika. Ka matemātika patiesībā nav nemaz tik grūta. Ja mācās, tā kļūst vienkārša un pat ļoti noderīga!
Piedalījos fizikas, astronomijas olimpiādēs, tā nu pēc devītās klases man vidusskola jau bija kļuvusi garlaicīga. Izdomāju, ka nav ko ilgi krāmēties, pabeidzu 10. un 11. klasi vienā gadā un iestājos Universitātē fizmatos.
Kurā skolā mācījāties?
Rīgas 69. vidusskolā. Vienkārši viena normāla, parasta vidusskola. Ja runājam par padomju laikiem, viena no labajām lietām bija tā, ka izglītības sistēma bija tāda, ka jebkurš, kurš gribēja mācīties, varēja iemācīties. Mācību programmu apguvis vidusskolas absolvents bija spējīgs iestāties jebkuras klasiskas augstskolas jebkurā fakultātē – gan humanitāro un sociālo, gan eksakto zinātņu virzienos. Šobrīd, izglītībai matemātikā netiek pievērsta pietiekama uzmanība un netiek veltīti pietiekami resursi. Karjera sociālajās un humanitārajās jomās ir laba un vajadzīga, bet pat sengrieķu Platona akadēmijā matemātika bija centrālā disciplīna un kodols filozofijai, jo tā mācīja sistemātiski domāt.
KARJERA SOCIĀLAJĀS UN HUMANITĀRAJĀS JOMĀS IR LABA UN VAJADZĪGA, BET
PAT SENGRIEĶU PLATONA AKADĒMIJĀ MATEMĀTIKA BIJA
CENTRĀLĀ DISCIPLĪNA
UN KODOLS FILOZOFIJAI, JO TĀ MĀCĪJA SISTEMĀTISKI DOMĀT.
Turpinot par mani… Jau tad, kad biju pirmajos kursos, man gribējās ātrāk tikt tuvāk zinātnei. Nokļuvu pie profesora Māra Jansona. Viņš tajā laikā bija Latvijas Universitātes Spektroskopijas nodaļas vadītājs. Tur mani fascinēja lāzeri. Bija interesanti uzzināt, kā viss kaut kas interesants notiek ar gaismu un ko ar to var izdarīt. Es tur
paliku, tur izstrādāju savu bakalaura darbu, tad –maģistra darbu, un iesāku gatavot disertāciju, taču jau maģistra darba gaitā bija skaidrs, ka manus eksperimentālos projektus ir grūti realizēt: iekārtas bija novecojušas, daudz kā trūka.
Par kuriem laikiem ir runa?
Par “mežonīgajiem” deviņdesmitajiem. Bija eksperimenti, kurus uz vietas nebija iespējas realizēt, jo trūka iekārtas. Bija jāmeklē iespējas ārzemēs. Tur parasti ņēma pretī, ja cilvēks nāca ar sakarīgām idejām. Daudzi arī gribēja palīdzēt jaunajai Latvijai, piemēram, zinātnieki Zviedrijā. Bija kopīgi eksperimenti un radās publikācijas.
Kad jau biju doktorantūrā, pieteicos uz Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta (DAAD) stipendiju. Aizbraucu uz Kaizerslauternu, kur bija ieplānota pētniecība gada garumā. Bet tad pāragri aizsaulē aizgāja mans mentors un darba vadītājs, mans skolotājs Māris Jansons. Mana darba vadīšanu pārņēma profesors Mārcis Auziņš, un par manu mentoru kļuva profesors Klaas Bergmann Kaizerslauternā. Veicu Vācijā izšķirošos eksperimentus disertācijai, atbraucu uz Latviju, aizstāvēju. Uzrakstīju pieteikumu Marijas Sklodovskas-Kirī stipendijai, un man arī bija skaidrs, ka es noteikti gribu kādu laiku strādāt ārzemēs – ar
domu, ka tad, kad būšu liels un nobriedis, braukšu atpakaļ uz Latviju [pasmaida].
Vai pētījumi, kuros piedalījāties ārzemēs, joprojām bija saistīti ar lāzeriem?
Lāzers vienmēr bija instruments. Pētīju atomu un molekulu sadursmes. Kādā brīdī kā instruments tika izmantota kvantu stāvokļa manipulācija, lai noteiktā veidā šīs sadursmes pētītu, meklējot atbildi uz jautājumu, kā tās iespējams kontrolēt. Piemēram, divus atomus nav iespējams salikt kopā, jo tie atgrūdīsies. Tur kaut kas jādara! To var panākt, ja, piemēram, šajā procesā atrauj vienu elektronu. Tad atomi var salipt kopā. Ja to nedara, tad tie vienkārši atgrūdīsies un nekas nesanāks, bet ja ar to manipulē, piemēram, ar lāzera starojumu, tad, kad atomi tiek ierosināti noteiktos kvantu stāvokļos, kad viņi ir kopā, tad principā ir iespējams viņus salikt kopā. Tad parādās dažādi interesanti efekti, kurus ir saistoši papētīt.
Tāda bija tematika, un man bija skaidrs, ka pēc noteiktā laika Vācijā es gribu atgriezties Latvijā. 2005. gadā ar tām iekārtām, ko izstrādāju Vācijā, pārcēlos uz Latviju, līdzdarbojos Lāzeru centra izveidošanā, izveidoju savu laboratoriju un sāku vienkārši strādāt.
FOTO: D KOI, UNSPLASH
Strādāt ar līdzīgiem pētījumiem?
Strādāju ar tām pašām iekārtām, bet tēmas attīstījās. Gribēju strādāt ar aukstām sadursmēm, kad atomi ir atdzesēti līdz superzemām temperatūrām. Ar tādiem aukstiem atomiem ir labāk strādāt, jo tad netraucē sadursmju efekti. Teiksim, tādā telpā kā šī, kur mēs sēžam, gaisa atomi un molekulas milzīgā ātrumā lido visapkārt un sitas kopā, un tur savus eksperimentus nevarēju izdarīt.
Vajadzīga speciāla vide?
Atomus atdzesē tā, ka tie praktiski stāv uz vietas –tad ar tiem var visu ko interesantu darīt. Sāku būvēt šādu iekārtu. Man bija doktorants, kas pie tās strādāja. Jau tad, kad taisījos atgriezties, tam gatavojos, biju uzrakstījis Eiropas Komisijas granta pieteikumu – ar to man pietika, lai varētu kādus pirmos četrus gadus strādāt. Kad četri gadi bija pagājuši, nāca krīze.
2008./2009. gada finanšu krīze?
Jā. Redzēju, ka tiks taupīts uz izglītības un zinātnes rēķina. Runāju ar tā laika izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību. Tā nebija gatava nopietni protestēt. Sarēķināju un sapratu, ka plānoto zinātni nebūs iespējams realizēt. Bija arī ģimenes apstākļu faktors. Rezultātā nokļuvu Strasbūrā –Eiropas zinātnes fondā (European Science Foundation, ESF). Bija interesanti – ieskatīšanās aiz priekškara, kā notiek zinātnes izvērtēšana un finansējuma piešķiršana plašākā Eiropas līmenī.
Pēc dažiem gadiem bijušie kolēģi aicināja piedalīties Fotonikas ekselences centra izveides projektā. Ideja bija laba, pieslēdzos. Projekts bija veiksmīgs. Pēc tam kļuvu par Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktoru – tas bija tas pats institūts, kurā mans mentors profesors Māris Jansons bija bijis direktors. Pēc pāris gadiem bija nākamais izaicinājums – priekšlikums doties uz Saūda Arābiju, uz tikko dibinātu starptautisku universitāti ar lielām ambīcijām.
Augstskolu saīsināti sauc KAUST, t.i., King Abdullah University of Science and Technology. Karaļa Abdulas vīzija bija radīt “Gudrības namu”. Karalim Abdulam – viņš jau ir devies aizsaulē – bija vīzija. Proti, Viduslaikos, kas Eiropā bija tumši un
mežonīgi, arābu pasaulē zinātne plauka un bija vadošā pasaulē. Tur tulkoja sengrieķu filozofu darbus un lika pamatus tam, ko mēs saucam par moderno zinātni – vai tā būtu matemātika, ķīmija vai medicīna. Arī algoritmus neieviesa Rietumu pasaule – termins ir cēlies no arābu zinātnieka Al-Horezmī vārda. Karaļa vīzija bija par “Gudrības namu” kā “cerības, miermīlības un izlīguma bāku, kas kalpos Karalistes iedzīvotājiem un visām pasaules tautām”. Tā bija misija, kurā man šķita vērts piedalīties.
Ideja bija veidot starptautisku universitāti, un tā sāka rekrutēt profesorus no visas pasaules. Piesaistīja patiešām ļoti spēcīgus cilvēkus, jo universitāte jau ir tikai tas, kas ir tās cilvēki. Var uzbūvēt skaistas mājas, bet, ja iekšā nav cilvēku, kas strādā, nekas nesanāks. Šajā augstskolā tika ieguldīti lieli resursi, lai cilvēkiem radītu apstākļus produktīvam darbam. Tad, kad es uz turieni aizbraucu, šī universitāte darbojās vien piekto gadu – tā bija vēl veidošanās fāzē.
IDEJA BIJA VEIDOT
STARPTAUTISKU
UNIVERSITĀTI, UN TĀ SĀKA REKRUTĒT
PROFESORUS NO VISAS
PASAULES. PIESAISTĪJA PATIEŠĀM ĻOTI SPĒCĪGUS CILVĒKUS, JO UNIVERSITĀTE JAU IR TIKAI TAS, KAS IR TĀS CILVĒKI.
Kā šī augstskola jūs atrada? Kā izlēmāt pieņemt piedāvājumu?
Pirmkārt, tur darbojas hedhanteri 1. Otrkārt, tur bija aizbraucis mans bijušais kolēģis no Eiropas Zinātnes fonda. Viņš man teica – brauc! Šī ir unikāla vieta ar ambīciju un resursiem. Saistoša bija karaļa vīzija un iespēja piedalīties kā zobratam “Gudrības nama” veidošanā. Tomēr domāju – nu nē, uz Saūda Arābiju gan es nebraukšu, par turieni taču dzird visādus briesmu stāstus. Sieva arī teica nē.
Bet tad es izlasīju Heninga Mankela – tas ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem – grāmatu „Leoparda acs”. Stāsts bija par kādu zviedru jaunieti, kurš nelaimīgi iemīlējās, un tā sieviete izdarīja pašnāvību. Bet viņai bija bijis sapnis aizbraukt uz Āfriku. Un tad viņš aizbrauca izdzīvot viņas sapni. Atceros to momentu, kad viņš kāpj ārā no lidmašīnas un viņam pretī nāk karstums. Lasot domāju – es gan tā nevarētu, tas man būtu par traku. Bet… Ir tāds pazīstamības princips (familiarity principle – angļu val.) – tas, kas ir pazīstams, ir drošs, bet tas, kas nav pazīstams, var būt bīstams, tāpēc no tā jābaidās. Laikam tas, ka es sev tādu jautājumu jau biju uzdevis: „Vai es tā varētu? –Droši vien nevarētu.” – bija licis šai domai sākt manī dzīvot. Kad pienāca laiks izlemt, tā doma vairs nebija sveša. Tā es izdomāju, ka patiesībā jau būs interesanti. Es pilnīgi nekā par to zemi nezinu! Tas nozīmē arī iziešanu ārpus komforta zonas, kas nozīmē to, ka cilvēks iemācās kaut ko jaunu. Notiek attīstība. Un tā es pieņēmu lēmumu, ka došos uz turieni un pamēģināšu.
Un ģimene piekrita?
Ģimene brauca līdzi, visi bērni tur pabeidz skolu. Mans darbs tur bija administratīvs, biju asistējošais dekāns. Tas nozīmē, ka bija jānodrošina visādi mehānismi, lai tas viss darbotos. Sākumā tas bija diezgan izaicinoši, bija specifiskas problēmas, kādu šeit nav. Tās mēdza uzpeldēt pēkšņi, ne no kurienes, bija vienkārši jāiemācās tikt ar visādām situācijām un problēmām galā.
Kādas, piemēram, mums neiedomājamas problēmas tās varēja būt?
Lai cik savādi tas nebūtu, vairums problēmu universitātēs ir līdzīgas. Mums top skaists kampus (sarunājamies dekāna kabinetā jaunajā Zinātņu mājā – aut.). Pēc skata man patīk. Bet nepraktiski. Piemēram, te nav iespējams atvērt logu. Kopīga problēma – nepietiek, kur cilvēkus izsēdināt. Ir stāvs, bet tik daudz profesoru, tik daudz studentu, ka nevar visus dabūt iekšā. Nāk vēl jauni klāt, jo turpinās augšanas fāze. Ko darīt? Izdevās pārliecināt KAUST universitātes vadību, ka vajag visu to, kas tur bija iekšpusē uzcelts, nojaukt un pārbūvēt tā, lai radītu daudz vairāk ofisu un darba vietas. Tur tas bija efektīvs risinājums. Arī LU būs vēl jādomā, kā mūsu jaunās un skaistās ēkas padarīt praktiskākas. Arī citi izaicinājumi bija līdzīgi. Piemēram, kā ieguldīt resursos – laboratorijās, iekārtās, lai būtu maksimāls rezultāts un ietekme.
IZDEVĀS PĀRLIECINĀT KAUST UNIVERSITĀTES
VADĪBU, KA VAJAG VISU TO, KAS TUR BIJA IEKŠPUSĒ UZCELTS, NOJAUKT UN PĀRBŪVĒT TĀ, LAI RADĪTU DAUDZ VAIRĀK OFISU UN DARBA VIETAS.
1 Personāla atlases konsultants (“galvu mednieks” – head hunter – angļu val.), kura uzdevums ir nolūkot topošam vai esošam uzņēmumam nepieciešamos speciālistus citos jau darbojošos uzņēmumos.
Man vēl tāds jautājums – arābu pasaule tomēr ir vīriešu pasaule…
Vairs ne, jo kroņprincis ir ļoti progresīvs un grib pārmaiņas. Otra lieta – Saūda Arābijā ir augsta dzimstība, tāpēc tagad tur ir daudz jaunu cilvēku, kuri grib dzīvot savādāk. Viņi grib koncertus, mūziku, dejas, futbolu. Jaunie vīrieši grib iet ar sievietēm kopā, un tas tur tagad arī notiek. Diezgan strauji notikušas lielas izmaiņas, daži pat saka, ka pārāk strauji, bet es domāju, ka temps ir labs. Teiksim, pavisam nesen sievietes nedrīkstēja braukt ar auto, bet tagad drīkst sēsties pie stūres. Pavisam nesen sievietēm bija obligāti jāstaigā ar pilnībā nosegtu galvu un augumu, bet tagad var izvēlēties. Un ir pietiekami daudz sieviešu, kuras tomēr izvēlas staigāt tradicionālā apģērbā.
Sievietes arī studē un strādā par pasniedzējām?
Jā, studē, un – tas ir ļoti svarīgi, kāpēc tur viss sāka strauji attīstīties. Jau iepriekšējais karalis sūtīja jauniešus studēt ārzemēs. Vienkārši iedeva stipendiju, apmaksāja studijas – ar domu, lai brauc mācīties un tad lai atgriežas. Tas ir noticis jau ilgāku laiku. Daudzi no tiem, kas ir izstudējuši, ir atgriezušies un strādā, un viņiem ir pavisam cits skatījums, viņi grib dzīvot citādāk. Domāju, ka ir sasniegta zināma izglītoto cilvēku kritiskā masa, lai daudz kas mainītos. KAUST pastāv jau vairāk nekā 15 gadus. Arī no turienes ir nākuši studenti, kurus ir mācījuši augstākā līmeņa profesori ar Rietumu metodēm, tāpēc viss sāk mainīties. Ir pietiekami daudz cilvēku, kas grib dzīvot citādāk, un viņus laikam vairs nav iespējams apturēt.
IR PIETIEKAMI DAUDZ
CILVĒKU, KAS GRIB DZĪVOT CITĀDĀK, UN VIŅUS LAIKAM VAIRS NAV IESPĒJAMS
Saūda Arābijā nostrādājāt vairāk nekā 10 gadus. Kāpēc galu galā tomēr atgriezāties? Šķiet, ka jums tur klājās labi!
Nostrādāju tur 11 gadus, un bija labi, bet tās nebija mājas. Man patīk Latvijā. Mums ir vieta, kur mums patīk aizbraukt – mums tur ir vasaras mājiņa, kur mēs esam dabā. [Dzīvojot Saūda Arābijā] to varējām tikai atvaļinājuma laikā – atbraucām pa vasaru, fiksi turp aizskrējām, un viss. Īstas izbaudīšanas nebija. Tas ir viens, bet otrs – izaicinājums. Universitātes vadība mani uzrunāja, vai es būtu šādam darbam gatavs. Redzēju, ka universitātei ir jauna vadība, kas ne tikai grib pārmaiņas, bet patiesi vēlas panākt, lai būtu labāk, efektīvāk, produktīvāk. Es par to domāju. Tas atkal nozīmētu iziešanu ārpus komforta zonas. Bet ja tā padomā, ja var kaut ko izmainīt… Ņemsim kādas klasiskas universitātes simts gadus vecu fakultāti. Vai tur var kaut ko izmainīt? Var, bet ļoti grūti, tāpēc, ka viss ir jau nostabilizējies, viss ir izveidojies. Šeit bija situācija, kad Universitātē notika reforma, konsolidācija, viss tika pārveidots. Tas ir brīdis, kad jau tāpat visam ir jāmainās, nemainīties nevar. Tāpēc šķita, ka tā ir iespēja, kad kaut ko varētu darīt un izdarīt tā, lai būtu labāk. Tagad ir jādara!
ŠEIT BIJA SITUĀCIJA, KAD UNIVERSITĀTĒ NOTIKA REFORMA, KONSOLIDĀCIJA, VISS TIKA
PĀRVEIDOTS. TAS IR BRĪDIS, KAD JAU TĀPAT VISAM IR JĀMAINĀS, NEMAINĪTIES NEVAR. TĀPĒC ŠĶITA, KA TĀ IR IESPĒJA, KAD KAUT KO VARĒTU DARĪT UN IZDARĪT TĀ, LAI BŪTU LABĀK. TAGAD IR JĀDARA!
Kas būtu jāmaina?
Ir viena lieta, kas ir kritiska un par ko es domāju vēl pirms braukšanas uz šejieni, kad apsvēru, kāda varētu būt mana vīzija un ko vajadzētu darīt. Ja paskatāmies uz demogrāfiskajiem rādītājiem, kopš 1991. gada iedzīvotāju skaits ir krities. Bija ap 2,7 miljoniem, tagad – 1,9. Tas ir dramatisks kritums, dzimstība iet uz leju, skolēnu skaits iet uz leju, skolas tiek taisītas ciet. Jebkurai valstij ir ārkārtīgi svarīgi, ka tai ir klasiska universitāte, kurā tiek mācītas klasiskās akadēmiskās disciplīnas valsts valodā. Bet problēma ar visām šīm lejupejošajām līknēm ir tāda, ka tad, kad mēs sāksim pieciem studentiem mācīt kādu klasisku disciplīnu, tas valstij vairs neatmaksāsies. Vai tiešām vairs nebūsim spējīgi mācīt astronomiju? Vai Latvijas vēsturi?
Ko mēs varētu darīt lietas labā un ko mēs līdz šim neesam pietiekami izmantojuši, ir tādi modeļi, kā, piemēram, Anglijā, kur universitātēm pašām jāpelna, un tās lielā mērā par samaksu piedāvā savu izglītību ārvalstu studentiem. Arī mēs varam kļūt par starptautiski konkurējošu universitāti, kas, kā saka, sāk spēlēt ar lielajiem puikām un meitenēm viņu līgā! Bet ir arī otra medaļas puse. Ne visi studenti
ir spējīgi par studijām samaksāt. Ir jādomā, kā piesaistīt talantus – piemēram, ar stipendijām.
Respektīvi, starptautiskajā tirgū?
Tieši tā! Kāpēc mēs neejam un nesākam konkurēt ar viņiem! Mums jau ir kaut kādas angliskās programmas, kur studenti maksā studiju maksas. Viens ir skaidrs medicīnā – tur viņu ir daudz gan šeit, gan Stradiņos. Šajā fakultātē nav tik daudz tādu disciplīnu, uz kurām visi rausies tā, kā uz medicīnu, jo fizika… Fiziku jau tā īpaši daudz nemācās. Mums ir datorzinātnes, kas diezgan veiksmīgi piesaista ārvalstu studentus, ir optometrija. Matemātikā un datu zinātnē lēnām pieaug ārvalstu studentu skaits. Bet tas jau vēl nav viss! Mums ir daudz vairāk iespēju, tikai mēs neprotam ārzemniekus atvilināt.
Lai to panāktu, mums vajadzētu piedāvāt jaunas programmas – tādas, kas varētu būt interesantas. Matemātika un datu zinātne ir viens virziens, un es ceru, ka tur viss nākotnē būs veiksmīgi – tad, kad mēs iemācīsim mārketingu. Ir arī citas programmas, piemēram, kiberdrošība. Tur tagad ir sācies darbs, veidojot jaunu programmu kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU). Vēl ir mikro- un nanoinženierijas
FOTO: TOMS GRĪNBERGS
LAI TO PANĀKTU, MUMS
JAUNAS PROGRAMMAS –TĀDAS, KAS VARĒTU
BŪT INTERESANTAS. MATEMĀTIKA UN DATU
ZINĀTNE IR VIENS
VIRZIENS, UN ES CERU, KA TUR VISS NĀKOTNĒ
BŪS VEIKSMĪGI – TAD, KAD MĒS IEMĀCĪSIM MĀRKETINGU.
programma – arī par to notiek sarunas ar RTU. Ceru, ka šis jautājums drīz tiks izlemts abu universitāšu vadības līmenī, un mēs vienkārši startēsim.
Patlaban mēs cenšamies apzināt, kur mums ir resursi, kur vēl varam izveidot programmas angļu valodā. Otrs – mums jāiemācās atrast ārzemju studentus. Līdz šim fokuss ir bijis vairāk
uz austrumiem, uz Āziju, kas tagad ar KrievijasUkrainas karu daļēji atkrīt, lai gan ukraiņu studenti mums ir. Vēl pie mums ir sevišķi daudz studentu no Pakistānas, Indijas un Bangladešas. Man nav nekas pret šīm valstīm, bet kāpēc mēs protam dabūt no turienes, bet neprotam, piemēram, no Latīņamerikas? Tur ir ļoti labi sagatavoti studenti. Ja runa ir par Brazīliju, Argentīnu, Kolumbiju un Meksiku, tur kopā vien būs miljards cilvēku. Kāpēc mēs viņiem nepiedāvājam to, kas mums ir? Spānija viena pati viņus visus neuzņems, tur augstskolās jau tagad nav brīvu vietu matemātikas studijās.
Tur ir pārpildīts?
Tur spēj uzņemt divreiz mazāk, nekā ir gribētāju. Puse no tiem, kas grib, netiek iekšā! Mums vajadzētu tur būt un teikt – pie mums var studēt, nav dārgi! Mēs varam piedāvāt konkurētspējīgas cenas.
Varbūt traucē valodas barjera?
Parasti tomēr universitātes līmenī cilvēki angļu valodu saprot. Kritiski ir tas, ka mēs neprotam pateikt, ka mēs šeit esam, ka pie mums var studēt un ka mums ir labas programmas. Ja es pajautātu, teiksim, kolumbiešu studentam, vai viņš ietu studēt uz Latviju, viņš droši vien man prasītu, kas tā par vietu. Viņi vienkārši nezina, bet ja mēs neejam un nestāstām, tad, protams, neviens pie mums nenāks. Tāpēc mārketinga daļa ir supersvarīga!
Vēl uzzināju no kāda sava somu drauga, ka Somijā daudzi grib studēt ģeogrāfiju. Tas ir ļoti populāri, bet viņiem nepietiek vietu – daža universitāte spēj uzņemt tikai ap 10 % no studētgribētājiem. Mums arī ir ģeogrāfi! Varbūt, ka arī pie mums to var studēt? Patiesībā potenciāls ir, un tas ir diezgan liels, man tā šķiet.
Ja izdotos piesaistīt studentus no citām valstīm, daļa varētu izvēlēties palikt šeit un strādāt.
Precīzi! Viss ir atkarīgs no cilvēka. Vēl viena lieta, kas mums ir jādara, – dabūt vairāk cilvēku, jo ir novecošanas faktors. Pasniedzēju sastāvā šajā ziņā ir pietiekami lielas problēmas. Ir zinātnes
Un ko tur var darīt?
Līderi acīmredzot ir jāizglīto. Vai nu viņi ir jāatrod kaut kur ārpusē un jāatved, vai jāizglīto tepat uz vietas. Te jārunā par tādu lietu kā postdoki2. To mērķis ir ļaut cilvēkam sasniegt to līmeni, kad viņš var uzsākt neatkarīgu darbību. Proti, tad, kad cilvēks pabeidz doktorantūru, viņš vēl nav gatavs darboties kā neatkarīgs zinātnieks. Viņš ir veicis pētījumu, parādījis – jā, es varu, bet vēl trūkst pieredzes. Vēlāk, kļūstot par grupas vadītāju, jādarbojas gandrīz kā privātajā biznesā – ir jāatrod finanses projektu veidā, lai varētu samaksāt par zinātni un par cilvēkiem, kas pie zinātnes strādā, – algas doktorantiem, algas postdokiem. Par projektiem ir jākonkurē, jo naudu jau tāpat vien nedod. Tiek uzrakstīts projekta pieteikums, kur tiek sarakstītas
LĪDERI
2 Pēcdoktorantūra, pēcdoktorantūras pētniecība. nozares, kur situācija ir nopietna, jo ir grūtības ar paaudžu maiņu. Visur ir vajadzīgi līderi. Jebkurš līderis kādreiz noveco, bet ne visur ir sagatavots jauns līderis vietā. Pie tā mums būs stipri nopietni jāpiestrādā dažās nozarēs.
visas idejas, kas un kā tiks darīts un kāds no tā būs labums, un tas tiek aizsūtīts uz izvērtēšanu. Un tad labākie saņem finansējumu. Tātad grupas vadītājam ir jābūt tādam, lai ievērojama daļa no pieteikumiem ir veiksmīgi, lai būtu finansējums un varētu darboties. Bet tas ir jāiemācās. Lekcijās to tā nemaz nemāca.
Kā to izdarīt vislabāk? Vislabākais veids, kā to darīt, ir postdoks, kad jaunais speciālists izvēlas kādu lielu, pieredzējušu speciālistu un aizbrauc pie viņa strādāt. Viņš ar šo speciālistu kopā strādā un no viņa mācās, kopā uzraksta projektu pieteikumus un ir integrēts pētnieciskajā grupā. Viņš redz, kā šāda grupa tiek vadīta. Viņam varbūt palīdz kāds doktorants vai maģistrants. Viņš jau iemācās, kā ar šiem cilvēkiem strādāt, kā viņus vadīt.
Un vēl – jaunajam speciālistam izveidojas kontaktu tīkls. Lielajam speciālistam ir sadarbība visā pasaulē, un postdoks iepazīstas ar to laterāli. Sāk strādāt ar šiem cilvēkiem kopā, un viņam izveidojas savs tīkls. Un tajā brīdī viņš ir gatavs uzsākt savu neatkarīgo darbību.
ACĪMREDZOT IR
JĀIZGLĪTO. VAI NU VIŅI IR JĀATROD KAUT KUR
ĀRPUSĒ UN JĀATVED, VAI JĀIZGLĪTO TEPAT UZ VIETAS.
Pie mums postdoka koncepts valdības līmenī nav izprasts. Jā, ir postdoka grants, doktorants uz to piesakās un turpina darboties tajā pašā grupā, kur strādāja pirms tam. Bet grantam vajadzētu būt tādam – ņem un pazūdi no šejienes uz trim gadiem! Lai redzētu, kas un kā notiek citur, jo, sēžot uz vietas, perspektīva nepaplašinās. Doktoranti jau mums ir! Mums ir, kam aizbraukt.
Postdoku līmenis tātad ir nepietiekami attīstīts, bet vai doktorantūrā viss ir kārtībā? Tik ilgi taču bija jācīnās, līdz paaugstināja stipendijas!
Tās ir visas Latvijas nepietiekamā finansējuma problēmas. Nevienai valdībai nav iespējams iestāstīt, kam zinātne un izglītība vispār ir vajadzīgas, jo, līdzko kaut kas notiek, pirmais, kam atņem finansējumu, ir izglītība un zinātne. Ja paskatāmies, kur Latvija ir investīciju ziņā zinātnē un attīstībā no IKP, mēs esam Eiropas Savienībā (ES) pašā apakšgalā kopā ar Rumāniju un Bulgāriju.
Bija Nacionālās attīstības plāns, kurā bija rakstīts,
ka šiem ieguldījumiem jāsasniedz 1,5 % no IKP. Nu nebija, bija apmēram puse no tā. Tagad Nacionālās attīstības plānā līdz 2027. gadam atkal ierakstīti 1,5 %. Kad mēs rakstījām zinātnes pašnovērtējuma ziņojumu, teicu kolēģiem, lai uztaisa grafiku un salīdzina, kas solīts plānā un kas ir realitātē. Ekstrapolējot uz 2027. gadu, ne tuvu nav šiem 1,5 %.
Ja valsts iedomājas, ka zinātnē naudu var neieguldīt, bet doktorantus vajag, kur tad tie doktoranti tā radīsies? Labi, ka ir Doktorantūras skola, labi, ka ir modelis. Bet es domāju, ka tas vēl joprojām ir nepietiekami. Valstij vajadzētu vienreiz saprast, ka mēs jau varam dzīvot tā, kā dzīvojam, mums nāk struktūrfondu nauda, mēs to visur kur ieguldām, bet kādā brīdī mēs vairs nebūsim tā paplašināšanās valsts. Un tas brīdis, man liekas, pienāks jau diezgan drīz. Un ko tad darīt?
Ko tas nozīmē? Ka naudas zinātnei vairs nebūs vispār?
Kādā brīdī mums pārstās dot struktūrfondu naudu, ko dod jaunajām dalībvalstīm, lai tās varētu pacelties ES līmenī. Mums būs jāspēj pašiem sevi finansēt. Kā mēs varam paši sevi finansēt? Jāiemācās radīt pievienoto vērtību. Kā var radīt vislabāko pievienoto vērtību? Ar tehnoloģijām! Lai mēs to varētu darīt, mums jāsāk šīs tehnoloģijas radīt. Tam ir nepieciešama kapacitāte, un kapacitāte rodas šeit – tie ir visi tie doktoranti, kurus mēs izglītojam.
Ne visiem doktorantiem ir jāpaliek taisīt akadēmisko karjeru. Piemēram, ja jūs parunāsiet ar doktorantiem Vācijā, viņi teiks – nē, es negribu akadēmisko karjeru, tur ilgi jāmācās, nenormēts
darba laiks un nav normālu brīvdienu. Turpretī, ja es eju uz industriju, tur man darba laiks ir no – līdz, ja es strādāju virsstundas, man vēl jāpiemaksā, man ir vīkendi, man ir mans privātais laiks, viss ir sakārtots, un es nopelnu vēl vairāk nekā profesori.
Zinu, ka 90–95 % no doktorantiem pēc tam, kad ir pabeiguši, aiziet strādāt privātajā sektorā, jo tur ir labāk. Mums arī vajadzētu šai mentalitātei izmainīties. Mums tas ir jāiemācās. Tagad mēs esam Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultāte. Zinātnes jau mums ir, bet tehnoloģiju gan vēl ne. Pie tā mums tagad nopietni jāstrādā.
Izklausās, ka ir vajadzīgs ne tikai aktīvāks mārketings, bet varbūt arī lobisms politikā.
Tas jau ir rektora un prorektoru darbs – iet un runāt ar ministrijām un pārliecināt par to, kas ir vajadzīgs ne tikai LU, bet valstij. Ka ir vajadzīga izglītība. Fakultātes daļa ir radīt veiksmes stāstus, lai sabiedrība redzētu, ka no ieguldīšanas izglītībā un zinātnē ir reāls labums. Izglītības sistēmas problēmas ir sarežģītas, piemēram, iestājās pirmajā kursā studenti, bet ne visi var pavilkt matemātiku. Tā ir problēma valsts mērogā – eksakto zinātņu mācīšana nav bijusi prioritāte. Pie tā skolotāja profesijas prestiža vai, pareizāk sakot, tā trūkuma es nezinu, kā mēs vispār bērnus turpmāk šai valstī izglītosim. Būtu nepieciešams pateikt, ka mūsu prioritāte ir bērnu izglītība, tāpēc skolotāja profesijai ir augsta atbildība un augsts prestižs, un attiecīgi augsts atalgojums. Tā tam būtu jābūt. Saprotu, ka līdzekļi ir ierobežoti, bet tam ir politiķi, lai izdomāt, kā to var izdarīt! Es balsošu par partiju, kura piedāvās risinājumu.
GRĪNBERGS
FOTO: TOMS
PIEREDZES STĀSTS
FOTO: VISVALDIS PĀVULS
„Uzskatu sevi par anomāliju!” 02
SARUNA AR LATVIJAS UNIVERSITĀTES
TENŪRPROFESORI INTU MIERIŅU
UNIKĀLA PIEREDZE, PACIETĪBAS UN NEATLAIDĪBAS
TRENIŅŠ, IEDROŠINĀJUMS CITIEM PĒTNIEKIEM –
ARĪ TĀ VAR RAKSTUROT SOCIOLOĢES, LATVIJAS
UNIVERSITĀTES (LU) TENŪRPROFESORES INTAS
MIERIŅAS CEĻU LĪDZ EIROPAS PRESTIŽĀKĀ
PĒTNIECĪBAS GRANTA – EIROPAS PĒTNIECĪBAS PADOMES ( EUROPEAN RESEARCH COUNCIL, ERC )
MĒRĶFINANSĒJUMA – SAŅEMŠANAI. PIRMS INTAS
MIERIŅAS TAS IZDEVIES TIKAI VIENAM LATVIEŠU
ZINĀTNIEKAM – LU PROFESORAM ANDRIM
AMBAINIM AR KVANTU SKAITĻOŠANAS METOŽU
PĒTĪJUMU. STARPTAUTISKA PĒTNIEKU GRUPA
INTAS MIERIŅAS VADĪBĀ PIEVĒRSĪSIES ATTIEKSMEI PRET KRIEVIJAS–UKRAINAS KARA BĒGĻIEM. AR
ZINĀTNIECI SARUNĀJĀS ŽURNĀLISTE ZANE ENIŅA.
Par to, ka esat granta saņēmēja, tika paziņots pērnā gada 3. decembrī. Kas pa šo laiku jau izdarīts?
Diezgan ilgs laiks pagāja, kamēr līgums tika noslēgts formāli, jo daudz laika prasīja dažādu ētikas procedūru saskaņošana ar Eiropas Komisiju (EK). Komisija ārkārtīgi strikti skatās uz dažādiem jautājumiem, kas ir saistīti ar personas datu aizsardzību, ar ētisku pieeju informētai piekrišanai utt. Tā nu tikai 1. jūnijā esam oficiāli uzsākuši projektu.
Kādi varētu būt riski, kas saistās ar personas datiem? Kāpēc tam pievērsta tāda uzmanība?
Viena no lietām, kas satrauca komisijas pārstāvjus, bija, piemēram, tas, ka tiks noalgotas kompānijas, kas mūsu vārdā veiks socioloģiskās aptaujas. Komisiju ļoti interesēja tas, lai šīs kompānijas, pasarg dievs, nesavāktu nekādus liekus datus. Arī jautājums, kā mēs spēsim kontrolēt, ka šīs kompānijas nenopludina kaut kādu informāciju par respondentiem vai ka netiek ievākti kādi potenciāli sensitīvi dati. Tātad ne tikai tas, kā mēs varam koordinēt un nokontrolēt procesu, ievērojot visas Eiropas regulas par personas datiem, bet kā to visu nodrošinās arī noalgotie uzņēmumi. Tāpēc dažkārt nācās izvēlēties pat tehniski piņķerīgus risinājumus, piemēram, palikām pie tā, ka kompānijas, kas rekrutēs dalībniekus, uzaicina šos cilvēkus piedalīties mūsu intervijās un tā vietā, lai nodotu kontaktinformāciju mums, lūgs šiem cilvēkiem pašiem sazināties ar mums.
Bija arī jautājumi, kas attiecas uz darbu ar sensitīvām grupām, jo mums ir paredzētas arī fokusgrupu diskusijas ar bēgļiem no Ukrainas. Protams, mēs viņus informēsim par visām personas datu aizsardzības procedūrām, bet tik un tā radās jautājums, kā šie cilvēki to uztvers un vai sapratīs, uz ko viņi parakstās. Un vai nevar notikt, piemēram, tā, ka viens cilvēks fokusgrupā pazīst otru cilvēku un var datus par viņa teikto kaut kur nopludināt. Īsi sakot, ir daudz un dažādu nianšu, bet mums ir jāparedz visas šīs situācijas, jo tie ir ERC granti, un man šķiet, ka tur ir tik strikti ētikas principi, kā reti kur. Tas arī mūs Latvijas Universitātē piespiež mācīties, piespiež domāt ļoti sīki un smalki par datu aizsardzību un pētījumu ētiku. Mēs mācāmies, mūsu Ētikas komisija mācās, mūsu datu
drošības speciālisti mācās, jo mēs kopā soli pa solim ejam cauri šim procesam un domājam, kā šīs lietas risināt.
Un runa ir par pētījumu organizēšanu četrās valstīs!
Jā, un tas arī, protams, padara šos ētikas jautājumus mazliet komplicētus, jo sākotnējais EK uzstādījums bija tāds, ka būtu vajadzīga Ētikas komisijas atļauja katrā no šīm valstīm. Jautājums, kur to vispār var dabūt, jo mums nav sadarbības partneru šo valstu universitātēs vai institūtos. Nav tādas Valsts ētikas komisijas, teiksim, Polijas Sociālo zinātņu Ētikas komisija – tāda lieta neeksistē! Parasti tās ir piesaistītas universitātēm.
Pārliecinājām, ka mēs to nedarīsim, ka tomēr ir vienotā Eiropas datu regula, mēs tai sekosim un prasīsim viedokli konkrēto valstu datu inspekcijām.
Vēl viena lieta, ar ko atšķiras šis pētījums un kas zināmā mērā varētu būt inovācija, – mēs vēlētos fragmentus no intervijām un fokusgrupu diskusijām, kas tiks nofilmētas, izmantot tālāk pētījuma eksperimentā. Piemēram, izgriezt fragmentu, kur cilvēks runā par savu motivāciju, kāpēc viņam patīk vai nepatīk migranti, un izmantot to kā fona informāciju, kas tiek parādīta respondentam kvantitatīvajā aptaujā, lai pēc tam jautātu, kāda ir viņa attieksme pret iebraucēju uzņemšanu. Tad mēs skatītos, kā noteikta veida naratīvi, ko ir pauduši mūsu padziļināto interviju jeb fokusgrupu dalībnieki, rezonē plašākā sabiedrībā. Tā ir metodoloģiskā inovācija. Bet atkal rodas ētikas jautājums – kas notiek ar šiem videofragmentiem. Jo tajos ir redzami cilvēki. Kur šie video paliek, kā tiek izmantoti un vai neradīs draudus vai riskus šiem cilvēkiem?
Sociālajās zinātnēs ētikas jautājumi ar katru gadu kļūst arvien stingrāki, un tas prasa milzīgu laiku un milzīgu darbu, lai visu izdarītu korekti.
SOCIĀLAJĀS ZINĀTNĒS ĒTIKAS JAUTĀJUMI AR
KATRU GADU KĻŪST ARVIEN STINGRĀKI, UN TAS PRASA MILZĪGU
LAIKU UN MILZĪGU
DARBU, LAI VISU
KOREKTI.
Un tagad viss, viss ir paredzēts un visi riski novērsti?
Mēs joprojām slīpējam atsevišķas nianses, piemēram, par video runājot, radās doma, ka varbūt varētu attēlus ģenerēt ar mākslīgo intelektu, bet paturēt oriģinālo skaņu.
Veidot avatāru?
Jā, bet mēs pārbaudījām no visām pusēm jaunākās iespējas, un tu tik un tā redzi, ka tas ir mākslīgs cilvēks. Feiks1. Mūsu pētījuma metodoloģijas kontekstā tas neder – tiklīdz redzi, ka tas ir feiks, tas uzreiz ietekmē attieksmi. Mēs tā nevaram. Dzīvais cilvēks tomēr ir ļoti svarīgs.
Ko vēl var? Var atskaņot tikai audio, bet arī tas nav tas, ko gribējām. Mums ir arī tā saucamais ekspertu panelis, kas man palīdzēs un konsultēs vajadzīgos brīžos. Tajā ir speciālisti no dažādām disciplīnām, no dažādām valstīm, ir arī zinātnieki ar pieredzi tieši ētikas, datu un metodoloģijas jautājumos. Ar viņiem arī diskutējam par šiem jautājumiem, kā labāk rīkoties. Domāju, ka mēs paliksim pie kāda vidus varianta.
Mums reizēm ir frustrācija – nu, cik var ņemties ar tām ētikas un datu drošības lietām! Bet tas ir svarīgi. Savā ziņā mēs te, Centrālajā un Austrumeiropā, neesam pie tā pieraduši. Tā kā relaksētāk un brīvāk esam pret to izturējušies. Man šķiet, daļēji arī tāpēc, ka mūsu pašu cilvēki vienkārši nav pietiekami informēti par savām tiesībām. Tas mainās, un mums ir jāiet tam līdzi. Šie lielie projekti mūs noliek uz sliedēm, mums nekas cits neatliek, kā darīt visu maksimāli korekti.
LIELIE PROJEKTI MŪS NOLIEK UZ SLIEDĒM, MUMS NEKAS CITS
NEATLIEK, KĀ DARĪT VISU MAKSIMĀLI KOREKTI.
Jums jau ir izveidojusies arī sava komanda?
Esam tajā projekta fāzē, kad veidojam komandu. Darbam projektā esam dažādos avotos izvietojuši uzsaukumu pēcdoktorantūras pētniekiem, tajā skaitā gan EURAXESS, kur pamatā izvieto šāda veida piedāvājumus, gan arī „LinkedIn” un „ResearchGate”. Esam informējuši arī dažādas nozaru asociācijas – sociologus, politologus, vēsturniekus utt. Tās visas ir projektam atbilstīgas jomas. Tagad gaidām rezultātu, un cilvēki sāk pieteikties.
Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas ir ar kompetencēm konkrētajās valstīs, jo pētījums norisināsies Latvijā, Polijā, Ungārijā un Itālijā. Tātad – mums ir vajadzīgi speciālisti, kam katra no šīm valodām ir dzimtās valodas līmenī un kas pārzina konkrētās valsts kultūru, kontekstu, politisko dzīvi u. tml. Šobrīd ir diezgan daudz pieteikumu no Polijas, no Itālijas, bet mazāk – no Ungārijas. Vēl gaidām.
1 No angļu valodas fake – viltots, nepatiess.
CIK ZINU, ŠIS IR PIRMAIS
MĒĢINĀJUMS LU, KAD MĒS PIEDĀVĀJAM
DOKTORANTA
POZĪCIJU KOMPLEKTĀ AR DOKTORANTŪRAS STUDIJĀM.
Un papildus, protams, mēs meklējam doktorantu, kas man palīdzēs darbā projektā. Cik zinu, šis ir pirmais mēģinājums LU, kad mēs piedāvājam doktoranta pozīciju komplektā ar doktorantūras studijām. Respektīvi, faktiski ir izsludināts uzsaukums uz darbu projektā un doktorantūrā. Tātad tas būs cilvēks, kas apvieno šīs abas lietas – līdzīgi kā tas ir daudzviet ārzemēs.
Mans pētījums ir ļoti starpdisciplinārs, tā ka mums der cilvēki gan no socioloģijas, gan no politoloģijas, komunikācijas zinātnes, starptautiskajām attiecībām, arī no humanitārajām jomām, piemēram, no vēstures, no sociālās atmiņas pētījumu lauka. Bieži vien ir tā, ka, tieši strādājot starpdisciplinārā vidē, rodas dažādas inovācijas, jo tad mēs paskatāmies uz jautājumiem no tāda leņķa, kā neesam raduši. Tad rodas dažādas svaigas idejas. Tas vienmēr ir ļoti vērtīgi!
Uz cik ilgu laiku Jūsu vadītajā pētījumā ir visi šie darba piedāvājumi?
Mūsu pēcdoktoranti strādās gandrīz piecus gadus. Uzsvēršu, ka vēlamies strādāt komandā šeit, uz vietas, nevis attālināti. Lai būtu komandas sajūta. Kamēr vēl nav uzcelta LU Rakstu māja, mūsu darbavieta būs Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.
Es pati savulaik strādāju kā pēcdoktorantūras pētniece līdzīgā projektā Varšavā, un es zinu, cik daudz tas nozīmē, ka tu reāli nāc uz darbu un kopā ar visiem strādā un darbojies, apmainies ar idejām. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi.
Šajā projektā par vienu no saviem uzdevumiem uzskatu ne tikai to, lai mēs īstenotu projekta mērķus, protams, zinātniskie mērķi ir pati prioritāte, bet svarīgi arī ļaut un palīdzēt mūsu grupas pētniekiem augt. Man pašai kā pēcdoktorantei tas ļoti daudz nozīmēja. Man tā bija tāda iespēja, kādas nekad nebija bijis – patiešām koncentrēties tikai vienam projektam, tikai vienai tēmai. Mierīgā garā, bez pastāvīgas raustīšanās vēl pa daudziem dažādiem paralēliem projektiem un idejām. Latvijas zinātnē tas ir retums, ka tu vari piesēsties pie viena darba, tas arī ir tavs vienīgais pienākums, un tu sēdi un dari. Neviens netraucē, neviens nelūdz paralēli lasīt lekcijas vai gatavot konferenču krājumus. Tas ļoti veicina produktivitāti un izcilību.
LATVIJAS ZINĀTNĒ TAS IR RETUMS, KA TU VARI
PIESĒSTIES PIE VIENA
DARBA,
TAS ARĪ IR TAVS VIENĪGAIS PIENĀKUMS, UN TU SĒDI UN DARI.
Vai sagaidāt, ka arī Itālijas, Polijas un Ungārijas kolēģi brauks strādāt uz šejieni?
Jā, jā! No sākuma bija bažas par to, vai kāds gribēs no saulainās Itālijas braukt pie mums, bet grib! Konkurence uz pēcdoktorantūras pozīcijām ir milzīga. Faktiski – uz jebkādām akadēmiskām pozīcijām. [..]
Vai nevar notikt tā, ka pētījuma gaitā jautājuma aktualitāte mazinās? Karš Ukrainā, cerams, beigsies un bēgļu plūsma apsīks.
Ja strādā, piemēram, ar kaut kādiem praktiskajiem pētījumiem un ir jāveido, teiksim, politikas rekomendācijas, tad, protams, var gadīties, ka tajā brīdī, kad esi pabeidzis pētījumu, situācija ir mainījusies, un rekomendācijas vairs nekam neder. Mūsu gadījumā Eiropas Pētniecības padomes grantu galvenais mērķis ir zinātniskā izcilība, tātad – pienesums mūsu izpratnē par sabiedrību. Šis pienesums nav situatīvs. Tas nav atkarīgs no konkrētā laika sprīža. Tas, ko mēs vēlamies atklāt, ir daudz dziļākas sakarības, kas attieksies ne tikai uz šo vēsturisko laika periodu, kurā mēs dzīvojam, bet, iespējams, palīdzēs mums skaidrot arī citus vēsturiskos periodus, kam mēs esam gājuši cauri, palīdzēs izprast citas līdzīgas situācijas citviet pasaulē. Tam būs plašāka zinātniska ietekme, nekā tikai tas, ka mēs konkrētā brīdī piedāvājam kādas rekomendācijas. Tā ka tas mani baida mazāk.
Protams, mēs rēķināmies – un to es arī norādīju
pētījuma pieteikuma vērtēšanas ekspertiem –, ir iespējams, ka situācija mainās. Un mēs ļoti ceram, ka karš Ukrainā beigsies un ka cilvēki varēs atgriezties. Bet jebkurā gadījumā to, ko mēs esam iecerējuši, būs iespējams īstenot.
Mums jārēķinās ar to realitāti, kas ir konkrētajā brīdī, kas varētu būt mazliet atšķirīga no tās, kāda bija, teiksim, pirms gada vai diviem, bet ievērojama pētījuma daļa balstīsies arī uz retrospektīviem datiem, respektīvi, tie mums ir pieejami ļoti ilgstošā periodā, un cik mums tas ir nepieciešams, piemēram, mediju dati. Mēs analizēsim naratīvus
FOTO: TOMS GRĪNBERGS
par migrantiem medijos un salīdzināsim naratīvus par Ukrainas bēgļiem ar naratīviem par cita veida bēgļiem, piemēram, no Sīrijas vai Krievijas, vai Afganistānas. Retrospektīvi mums ir pieejamas arī politiķu runas. Analizēsim, kā par bēgļiem un migrantiem runā parlamentā vai Ministru kabinetā. Domāju, ka šie dati jebkurā gadījumā būs relevanti un ārkārtīgi interesanti. [..]
Atslēgas vārds ir naratīvi – tas, kā mēs vispār runājam par šīm lietām, kā cilvēki runā. Jo bieži vien ir tā, ka mēs kaut kādās aptaujās redzam kaut kādus ciparus, bet trūkst dziļāka skaidrojuma. To mēs šajā pētījumā centīsimies darīt – iet niansēs un saprast, kāpēc un kā veidojas attieksmes un kāpēc atsevišķas grupas ietveram jēdzienā „mēs” un rūpējamies par viņiem kā par savējiem, bet citas grupas tomēr atgrūžam. [..]
Vēlos vēl pajautāt par ceļu līdz grantam – cik zinu, ka tas ir bijis garš un ar pirmo reizi iegūt finansējumu nav izdevies.
Ar ceturto. Es nezinu, kādam ģēnijam jābūt, lai dabūtu ar pirmo reizi, lai gan tādi gadījumi ir. Tā bija ceturtā reize, kad es nonācu finālā. Tur ir divu pakāpju pieteikums. Tu piesakies un, ja tavs pieteikums ir labs gana, tad nonāc otrajā kārtā, un tiec uz intervijām.
Vai katru reizi startējāt ar vienu un to pašu ideju?
Doma par to, ka es pieteikšos Eiropas Pētniecības padomes grantam, man radās jau ļoti, ļoti sen –tajā laikā, kad pati strādāju šādā grantā Varšavas Universitātē profesores Nataljas Letki vadībā. Tad es sapratu, cik tā ir lieliska iespēja – īstenot savas ambiciozās idejas nelielā komandā. Tas ir tieši tas, ko es vienmēr esmu gribējusi – neatkarība darīt to, ko gribi. Tajā brīdī notēmēju, ka es to tiešām gribu, taču uzzināju arī, ka tas ir ļoti grūti iegūstams grants un ka tas ir viens no prestižākajiem Eiropas pētniecības grantiem. Uztvēru to kā izaicinājumu. Pierādīt sev, ka es to varu.
Pirmo reizi es pieteicos 2016. gadā, gandrīz pirms desmit gadiem. Tas bija par citu tēmu, par emigrējušo diasporām. Tiku līdz finālam, bet grantu nedabūju. Pieteicos nākamajā gadā atkal, atkal tiku līdz finālam un atkal nedabūju. Pēc tam es vairs nevarēju kvalificēties tā saucamajam starting grantam, tātad – sākotnējam grantam, jo bija jau pagājuši noteiktie gadi kopš doktorantūras. Tāpēc pieteicos consolidator2 grantam, jau ar citu tēmu. Tad man likās ļoti interesants Ukrainas jautājums. Tā kā biju strādājusi pie attieksmes pret migrantiem pētīšanas, apvienojās manas zināšanas no vēsturiskās atmiņas pētniecības, kas bija darīts kopā ar kolēģiem Mutvārdu vēstures centrā, ar manām zināšanām politikas socioloģijas lauciņā, ar sadarbību ar kolēģiem starptautisko attiecību lauciņā. Diezgan īsā laikā sagatavoju pieteikumu, atkal tiku līdz finālam un… atkal nedabūju!
2Viens no ERC grantu veidiem; domāts zinātniekiem, kuri vēlas nostiprināt savu neatkarību, izveidojot pētniecības komandu un turpinot attīstīt karjeru Eiropā. Pieteikties var pētnieki ar 7–12 gadu pieredzi kopš doktora grāda iegūšanas, ar daudzsološiem zinātniskiem sasniegumiem un izcilu pētījuma priekšlikumu (informācija no ERC mājaslapas internetā www.erc.europa.eu).
Nenolaidās rokas?
Grūtākais ir tikt līdz finālam, līdz intervijai. Tad teorētiski pēc statistikas ir 50:50 iespēja saņemt grantu. Un man bija jau ceturtā reize, protams, radās jautājums, ko es daru nepareizi.
Tad bija tā, ka tikko biju ieguvusi tenūrprofesores pozīciju. Pirmkārt, tas man ļāva uzlabot CV, un, otrkārt, parādījās brīvi līdzekļi, par kuriem varēju noalgot konsultantus, kuri man ārkārtīgi palīdzēja sagatavoties intervijai – tam, kas man līdz šim nebija izdevies.
Tie bija vietējie konsultanti?
Holandiešu izcelsmes austrālieši. Vienmēr ar viņiem sazvanījāmies apmēram sešos no rīta, kad viņiem Austrālijā bija pēcpusdiena. Pamatīgi gatavojāmies –divu mēnešu garumā mēs sazinājāmies patiešām ik pēc pāris dienām. Konsultanti man uzdeva ļoti āķīgus jautājumus par manu pieteikumu – kas tur ir jauns, kāpēc tas ir vajadzīgs utt. Tas ļoti palīdzēja sakārtot domas, tāpēc vēlāk tiešām pirmo reizi man bija tā, ka tad, kad stājos pretī vērtētāju panelim – tajā ir 12 līdz 17 cilvēku – bija sajūta, ka esmu gatava visiem jautājumiem. Nebija pārsteigumu, es patiešām biju sagatavojusies, un tas atstāja labu iespaidu, jo bija redzams, ka saprotu, par ko runāju.
Ar to gribu pateikt, ka šādi granti nenokrīt vienkārši no gaisa. Tas ir ļoti pamatīgs darbs, piemēram, es rīkoju tā saucamās mock interview paneļu prezentācijas jeb testa intervijas – sarunāju cilvēkus, kuriem prezentēju savu pētījuma ieceri un kuri man uzdeva āķīgus jautājumus, cenšoties iegāzt. Iepriekš mana kļūda bija tāda, ka es šajās testa intervijās piesaistīju sev zināmus cilvēkus, kas strādā ar konkrētajiem jautājumiem, – tuvākus vai tālākus kolēģus.
Kļūda tā bija tāpēc, ka šie cilvēki bija labvēlīgāk noskaņoti?
Jā, labvēlīgāk, nekā būtu noskaņots cilvēks no malas. Taču es konsultējos gan ar profesoru Ambaini, kurš ir Latvijā vienīgais, kas pirms manis saņēmis šo grantu, gan ar Daci Dzenovsku, kura tieši iepriekšējā gadā bija dabūjusi consolidator grantu, tiesa, no Oksfordas Universitātes. Profesors Ambainis ieteica, ka šis panelis ir stratēģiski jābūvē
tā, lai tas atbilstu tiem cilvēkiem, kas atradīsies īstajā ekspertu panelī. Par viņiem ir iespējams atrast informāciju – vismaz par tiem, kas tur bijuši iepriekšējos gados. Es patiešām izstudēju katru no šiem cilvēkiem. Izpētīju viņu publikācijas. Man bija burtiski portfolio par katru no viņiem. Mēģināju ielīst viņu ādā un saprast, kādus jautājumus es viņu vietā uzdotu, ja es, piemēram, būtu vācu demogrāfe, kas ir pētījusi Ukrainas migrantus no tāda vai citāda leņķa, vai ja es esmu, teiksim, britu vēsturnieks. Tas man ļāva prognozēt un izveidot šo mock paneli tādu, kas būtu līdzīgs īstajam. [..]
MĒĢINĀJU
IELĪST VIŅU ĀDĀ UN SAPRAST, KĀDUS JAUTĀJUMUS ES VIŅU VIETĀ UZDOTU, JA ES, PIEMĒRAM, BŪTU VĀCU DEMOGRĀFE, KAS IR PĒTĪJUSI UKRAINAS
MIGRANTUS NO TĀDA
VAI CITĀDA LEŅĶA, VAI
JA ES ESMU, TEIKSIM, BRITU VĒSTURNIEKS.
Cik gara ir intervija?
Vispirms ir piecu minūšu prezentācija. Tā, protams, bija noslīpēta līdz pēdējam, jo garumam ir jābūt punkts punktā, nedrīkst ne sekundi iet pāri, jo tad vienkārši pārtrauks.
Var teikt, ka katrā iepriekšējā reizē es sapratu, ko nevajag darīt, piemēram, vienu gadu biju sagatavojusi prezentāciju, kas stipri gāja pāri noteiktajam laikam. Mani pārtrauca. Protams, ka pēc tam tajā stresā nevari vairs labi atbildēt uz jautājumiem, jo esi izsists no līdzsvara. Citu gadu man teica – labi, metodoloģija ļoti jauka, skaista, bet kādi ir galvenie jautājumi un hipotēzes? Ko tu gribi pierādīt? Tad es sapratu, ka vajag hipotēzi, vajag pamatīgu teorētisko pamatu, teorētisko pienesumu. Visa šī pieredze bija ļoti vērtīga, un tā mani beigu beigās aizveda pie veiksmīga rezultāta.
Atšķirībā no citu valstu pētniekiem mēs tomēr esam ļoti grūtā pozīcijā, jo mums nav tik daudz, ar ko pakonsultēties, nav tik daudz veiksmīgo kandidātu, kas varētu palīdzēt. Rakstot pieteikumu, es nebiju redzējusi nevienu veiksmīga pieteikuma paraugu, līdz ar to tā bija pilnīgi mana interpretācija par to, kā es iztēlojos, kas tur jāraksta. Tas nav salīdzināms ar to, kā ir citās valstīs, teiksim, Somijā vai Itālijā, kur ir veselas datu bankas ar daudziem šādiem veiksmīgu pieteikumu paraugiem, kur var paskatīties un iedvesmoties. [..]
Igaunija un Lietuva šajā ziņā ir bijušas daudz veiksmīgākas. (Igaunija saņēmusi kopumā 21 ERC grantu, Lietuva – septiņus – red.) Teiksim, igauņiem ir daudz attīstītāka sistēma, kā viņi cits citam palīdz, kā projektu daļa viņus atbalsta, kā viņi mācās, kā atrod konsultantus. [..]
Tagad jūs esat lokālā eksperte!
Uzskatu sevi par pilnīgu anomāliju, pilnīgi nopietni! [Smejas] Uzskatu, ka manai veiksmei pamatā ir nejaušu faktoru kombinācija, kas ietver to, ka es biju strādājusi Eiropas Pētniecības padomes grantā, tātad apmēram zināju, kā varētu izskatīties komanda, kādus uzdevumus varētu veikt. Otra lieta – es pati ilgstoši esmu strādājusi un turpinu strādāt par EK vērtēšanas eksperti, respektīvi, es vērtēju Horizon un citus pieteikumus – arī tā ir lieliska pieredze, kas palīdz saprast, ko un kā rakstīt un uz ko vērtētāji skatās.
Vēl man ir arī starpdisciplinārā pieredze. Nekad neesmu strādājusi vienā ļoti izteiktā šaurā laukā. Mani vienmēr ir interesējis ielēkt kaut kur citur, paskatīties savādāk no citas disciplīnas skatījuma. Kad tu tā paskaties, pēkšņi saskati kaut ko atšķirīgu. Tas atšķirīgais bieži vien var būt interesants.
Savā ziņā mums šeit, Latvijā, ir ļoti grūti būt konkurētspējīgiem, ja runa ir par šāda veida grantiem, tāpēc, ka mums nav institucionālā pamata, bāzes un pieredzes, nav atbalsta sistēmas tik lielā mērā, kā tas ir daudzviet citur. Bet savā ziņā tas, ka mēs esam mazliet nomaļus un varbūt ne vienmēr iekšā pētniecības burbuļos, kas pieturas noteiktām idejām, dod iespēju uz lietām paraudzīties no unikāla leņķa. Manā pētniecības pieredzē ir bijuši vairāki tādi gadījumi. [..]
Svarīgi apzināties, ka lielākā daļa zināšanu sociālajās zinātnēs tiek ražota Rietumvalstīs, un tā ir ļoti rietumcentrēta zināšanu bāze, kam ir savi trūkumi. Izstāstīšu piemēru. Sociālā kapitāla laukā bieži vien tiek minēts Roberts Patnems (Robert D. Putnam –red.). Viņam ir tēze par to, ka, ja cilvēki cits citam neuzticas, viņiem vienkārši jānāk kopā, jāsocializējas un jārunā, un tad viņi sāks vairāk uzticēties, un viss notiks. To lasot, es kā cilvēks no Austrumeiropas saku – nē, es zinu, man ir pētījumi, kas liecina, ka dažkārt notiek pretējais, piemēram, jauni cilvēki iestājās partijas jauniešu organizācijās, atnāk ar milzīgu entuziasmu un totāli pieviļas. Un viņiem sagrūst visa uzticēšanās, viņi aiziet ar vēl mazāku uzticēšanos, nekā atnākuši. Tā kā tas viss ir ļoti atkarīgs no tā, par kādām grupām mēs runājam.
Ja tagad kāds zinātnieks sadūšotos tēmēt uz ko tādu kā ERC grants, Jūs dalītos ar savu pieredzi un palīdzētu ar padomu?
Absolūti, jo es zinu, cik ļoti man tas būtu palīdzējis!
Starp citu, interesanti – mana priekšniece Varšavas Universitātē tā arī nedalījās ar savu pieteikumu. Viņa uzskatīja, ka viņa pati to ir izcīnījusi un ka citiem arī tas ir jāpanāk pašu spēkiem. Runājām arī ar cilvēkiem no Lietuvas un no Igaunijas, un viņiem ir līdzīga problēma: veiksmīgo pieteikumu bāze ir maza, tāpēc varbūt ir vērts veidot datu banku kopā.
Varbūt pētījumu objekts varētu būt arī tas, kāpēc mums ir tik maz šādu grantu un stipendiju?
Cilvēkiem, kas uz to tēmē, par to jādomā ļoti savlaicīgi, piemēram, lai būtu sagatavots CV, projektu vadīšanas pieredze, stipendijas, balvas. Arī noteikts skaits zinātnisko publikāciju labos zinātniskos žurnālos. Bet daudzi izvēlas vieglāko ceļu – labāk vairāk, bet kādos nedaudz zemāka līmeņa žurnālos. Jo tad droši zini, ka tev publikācija būs, jo augstā līmeņa žurnālā, protams, iekļūt ir grūtāk, tas var prasīt ilgāku laiku… Bet, ja cilvēks izvēlas vienkāršāko ceļu, tas pēc tam var iegriezt Labāk piecas publikācijas augsta līmeņa žurnālos, nevis 20 zemāka līmeņa izdevumos. Svarīgi arī, vai esi viens no 15 autoriem, vai vienīgais, vai galvenais autors, jo ERC grantu pieteikumu autoru CV tiek meklēts apstiprinājums izcilībai. Tā ka par šīm lietām ir jādomā stratēģiski, un tam ir jāgatavojas gadiem ilgi.
Es zinu, ka mums ir ļoti spēcīgi jaunie zinātnieki, un es ļoti, ļoti ceru, ka būs vairāk uzdrīkstēšanās.
SVARĪGI APZINĀTIES,
FOTO: HENRY BE, UNSPLASH
ZINĀTNES ZVAIGZNE
Elementārdaļiņu horeogrāfijas pētniece
FOTO: TOMS NORDE
AUTORE: ZANE ENIŅA, ŽURNĀLISTE
AR ĪPAŠU EKSPERIMENTU UN JAUNU UNIVERSĀLU
MATEMĀTISKO METODI NĒLA
INSTITŪTA (GRENOBLĒ, FRANCIJĀ) ZINĀTNIEKI
SADARBĪBĀ AR LATVIJAS KOLĒĢIEM IZPĒTĪJUŠI
ELEKTRONU UZVEDĪBU UN NOSKAIDROJUŠI, CIK ELEKTRONU NEPIECIEŠAMI, LAI TIE SĀKTU UZVESTIES
KOLEKTĪVI UN KĀDĀS GRUPĀS TIE SADALĀS, ATDUROTIES PRET ŠĶĒRSLI. KOPDARBA REZULTĀTI APRAKSTĪTI ZINĀTNISKĀ
PUBLIKĀCIJĀ PRESTIŽAJĀ
AKADĒMISKAJĀ IZDEVUMĀ „NATURE”. SPĒJU SADARBOTIES, RUNĀT VIENĀ VALODĀ UN IZSKAIDROT SABIEDRĪBAI
TAMLĪDZĪGU PĒTĪJUMU NOZĪMI ŠAJĀ KONTEKSTĀ
IZCEĻ VIENA NO PĒTĪJUMĀ
IESAISTĪTAJĀM ZINĀTNIECĒM UN PUBLIKĀCIJAS LĪDZAUTORĒM –LATVIJAS UNIVERSITĀTES (LU)
DOKTORANTE ELĪNA PAVLOVSKA.
“Šķiet, par elektronu dejām un horeogrāfiju visi jau ir dzirdējuši,” Elīna Pavlovska pasmaida par pašas un kolēģu metaforām, kas izmantotas dažādās intervijās cenšoties izskaidrot, kāpēc ir svarīgi noskaidrot, kas ietekmē elektronu uzvedību un kādas likumsakarības tajā novērotas. Elementārdaļiņas un to mijiedarbība raksturota, gan salīdzinot ar bumbām, ko met pret sienu, gan ar pasažieriem, kas drūzmējas tramvajā un izvēlas izeju, bet kā virzienu dzīvē izvēlējusies pati pētniece?
“Nepavisam nebija tā, ka jau no bērnudārza gribēju būt fiziķe, ka fiziķi bija visi manā ģimenē. Nē! Tuvākajos rados, cik es zinu, fiziķu, tādu eksakto cilvēku daudz nav,” stāsta Elīna Pavlovska. Iespējams, interesi par pētīšanu, vēlmi iedziļināties viņa aizguvusi no vecvecākiem – vēstures doktoriem, kuri daudz piedalījušies Elīnas audzināšanā bērnībā. “Varbūt zinātnes ceļš, izzināšanas vēlme, nepieciešamība uzdot jautājumus un nebīties nāk no viņiem.”
Ar fiziku Elīna iepazinusies 8. klasē, kad šis priekšmets iekļauts mācību programmā. Izklausīsies klišejiski, bet tā bijusi mīlestība no pirmā acu uzmetiena. “Pēkšņi es ieraudzīju, ka tādas man iepriekš pilnīgi mistiskas lietas var ļoti skaisti formalizēt, organizēt tādā skaistā matemātiskā valodā un izskaidrot, piemēram, jebkuru kustību vai, teiksim, miglu, gaismu vai negaisu, vai to, kā veidojas attēls.”
(…)
Rīgas 1. ģimnāzijas fizikas skolotāja Ata Krūmiņa pamanījusi, ka skolniecei ir interese un izdodas, tāpēc jau drīz devusi arvien sarežģītākus uzdevumus un sūtījusi uz arvien augstāka līmeņa fizikas olimpiādēm. “Turpināt pievērsties fizikai motivēja gan sacensības gars, gan arī tas, ka ir jautājumi, kas nav tik viegli atbildami, kā skolas solā sēžot,” Elīna apraksta, kā gluži dabiski kļuvusi par fizikas studenti un
FOTO: TOMS NORDE
pētnieci ar interesi tieši par elektronu kustību – ar to cieši saistīts gan pētījums, kas aprakstīts zinātnes izdevumā „Nature”, gan viņas topošā doktora disertācija LU tenūrprofesora fizikā Vjačeslava Kaščejeva vadībā, gan arī pētījums, kas bijis kā iepriekšējais pakāpiens.
“Kopā ar kolēģiem no Grenobles pētījām, kas notiek, ja ir līdz pieciem elektroniem, bet pirms tam ķēros pie pētījuma ar diviem elektroniem, kad uzsāku savu doktorantūru,” skaidro zinātniece. “Pētījumā ar pieciem elektroniem izmantojām kolaideru jab daļiņu paātrinātāju, un arī iepriekš Vācijas Nacionālajā metroloģijas institūtā mūsu izcilais kolēģis un partneris Nīls Ūbelode (Niels Ubbelohde) bija izveidojis šādu kolaideru diviem elektroniem: tie katrs no savas puses nāk, saduras, izkliedējas. Un tad tiek samērīts, kāds ir šīs izkliedēšanās rezultāts.
”Eksperiments realizēts ar ārkārtīgi augstu precizitāti, tādējādi eksperimentālais sasniegums bijis tāds, ka elektronus bijis iespējams kontrolēt ar sekundes triljonās daļas – ar pikosekundes – precizitāti. “Es joprojām domās atgriežos pie šīs interesantās ierīces,” stāsta Elīna. “Zināms, ka elektriskā strāva ir elektronu plūsma – miljoniem, triljoniem elektronu plūsma –, bet jautājums, kas būtu mazākais sensors jeb mazākā strāvā. Droši vien, ka viens elektrons! Un izrādās, ka viens elektrons jūt otru elektronu. Ja tas ir viens, tas uzvedas citādi, nekā tad, ja ir vēl kāds.”
“Šādam elektronu sadursmes eksperimentam vajadzēja arī teoriju, un es pie tās sāku strādāt kopā ar savu vadītāju Vjačeslavu Kaščejevu,” stāsta pētniece, piebilstot, ka viņai tā bijusi pirmā kopdarba pieredze ar eksperimentētājiem. Izrādījies, ka līdzīgi eksperimenti notikuši arī Lielbritānijā, Nacionālajā fizikas laboratorijā Londonā, un Elīnas Pavlovskas radītā teorija darbojas, aprakstot arī šos pētījumus. Nedaudz atšķirīgs, bet līdzīga virziena pētījums realizēts Grenoblē. “Un tie bija mūsu nākamie partneri.” Par divu elektronu pētījumiem tapušas trīs publikācijas, kas klajā nākušas vienlaikus vienā un tajā pašā izdevumā. Tās lielā mērā arī kalpojušas par pamatu turpmākai sadarbībai.
Teorētiķim sastrādāties ar eksperimentētāju esot kā sarunāties vienā valodā, bet ļoti atšķirīgos dialektos. “Instrumentu autori būvē visas šīs skaistās iekārtas, viņiem ir tik daudz izaicinājumu, viņi tās dzesē līdz
LAI
CIK TU BŪTU KĀ JAUNS ZINĀTNIEKS
AMBICIOZS, CENTĪGS
VAI TALANTĪGS, APKĀRT
IR NEPIECIEŠAMI
CILVĒKI, KURI VADA,
IEDVESMO.
mīnus 270 grādiem pēc Celsija un tamlīdzīgi, bet mēs sēžam pie datora vai pie tāfeles un mēģinām izdomāt teoriju,” apraksta Elīna Pavlovska, uzsverot, ka tieši nepieciešamība spēt saprasties, sarunāties vienā valodā un pēc tam sasniegumus izskaidrot plašākai sabiedrībai arī fiziku padara par sociālu zinātni.
Elektronu sadursmes eksperimentā komunikācija ar franču pētniekiem notikusi angliski, un savu tiesu laika prasījusi tieši fizikas “pārtulkošana”, proti, teorētiķi nereti darbojas bezdimensiju mērvienībās, turpretī praktiķiem ir iekārtas, kurās mēra garumu, elektrisko vai magnētisko lauku un citus konkrētus lielumus. Augstos sasniegumus nodrošinājusi tieši spēja saprasties, vēlreiz pasvītro zinātniece.
“Grenoblē notika milzīgs eksperimentāls sasniegums – tika salikti vēl trīs, četri un pieci elektroni. Es ar šiem datiem atbraucu mājās, domāju, domāju un tad aizgāju pie Slavas,” doktora darba vadītāju Elīna Pavlovska uzrunā kā tuvu draugu. “Viņš man pateica tikai vienu vārdu –kumulanti. Te nu jāteic – lai cik tu būtu kā jauns zinātnieks ambiciozs, centīgs vai talantīgs, apkārt ir nepieciešami cilvēki, kuri vada, iedvesmo. Un manā gadījumā tas ir Slava – viņš man pasniegs roku un izvedīs no meža, ja būšu apmaldījusies. Šajā gadījumā tas bija šis viens vārds, šī ideja. Sāku pētīt literatūru, kas ir tie kumulanti. Ātri vien kļuva skaidrs, kur ir pareizais virziens, jo iepriekš viss bija tāds samudžināts, skaistās dejas neatklājās. Sapratu, ka jārēķina kaut kas cits, un sekoja pavērsiens. Tad
jau viss kļuva skaisti sakārtots, izdalīts pa kārtām, pa pāru dejām, pa trim, pa četriem… Redzēju skaistos vilnīšus, horeogrāfijas rakstus, kuru nebija, ja nenotika elektronu mijiedarbība – tad bija vienkārši taisna, garlaicīga līnija. Tas ļāva pilnīgi citādāk paskatīties uz šo sistēmu, labāk atklāt noteiktas īpašības.”
Tas, ko Elīna Pavlovska apraksta, tika paveikts aptuveni sešos mēnešos, bet tas bijis tikai sākums lielam komandas darbam, sekojis vēl gads pētījumu un aprakstīšanas. “Esmu ļoti pateicīga, ka šim darbam man bija dots viss manas doktorantūras laiks, jo citkārt ir jūtams, ka ir spiediens ātrāk publicēties, lai būtu kāds apliecinājums, ka pētījums virzās uz priekšu,” uzsver pētniece. “Slava nestāvēja blakus ar pulksteni, nespieda mani, neskubināja – nu, kur ir rezultāts?
Laba zinātne prasa laiku. Ļoti novērtēju, ka varējām to darīt savā ātrumā.” Un tas atmaksājies – publicēti nevis puscepti, bet rūpīgi pārbaudīti un augstvērtīgi rezultāti prestižā izdevumā. Pilnīgi noteikti ar to pētījumiem nav pielikts punkts, daļiņu dejās ir vēl daudz nezināmā, tāpēc Elīna Pavlovska cer – viņas panākumi kalpos par iedvesmu un iedrošinājumu citiem jauniem zinātniekiem.
Tieši to var uzskatīt par vienu no būtiskākajiem šī izcilā fundamentālās zinātnes sasnieguma
pozitīvajiem blakusefektiem, tāpat arī jauniegūtos sadarbības partnerus.
Labāka matērijas uzvedības izpratne ir arī nepieciešamais starpposms un substrāts jaunu tehnoloģiju attīstībā – jaunatklātā metode ir pietiekami universāla, lai to izmantotu, pētot arī eksotiskās kvantu daļiņas un to grupēšanos. Tomēr
ŠIS
IR TIKAI VIENS NO PIRMAJIEM SOĻIEM
PĒTĪJUMU VIRKNĒ, KAS, IESPĒJAMS, VAR AIZVEST PIE KAUT KĀ TĀDA,
PATLABAN VĒL NAV PAT NOJAUSMAS.
ir pāragri solīt, ka šī procesa iznākums noteikti būs kaut kas “taustāms”, teiksim, kvantu skaitļotājs, ko tā cer uzbūvēt daudzi zinātnieki. Šis ir tikai viens no pirmajiem soļiem pētījumu virknē, kas, iespējams, var aizvest pie kaut kā tāda, par ko nevienam patlaban vēl nav pat nojausmas.
Uzziņa
“Nature” publikācija tapusi, sadarbojoties Nēla Institūta Francijā, LU un Rūras Universitātes Bohumā, Vācijā, pētniekiem. LU pētnieku grupu veidoja Elīna Pavlovska, Ralfs Šuba un Vjačeslavs Kaščejevs (LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultāte). Pētījums tapis ar Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda projekta “Kvantu tehnoloģiju iniciatīva” (Nr. 2.3.1.1.i.0/1/22/I/CFLA/001) un Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas projekta “Iespējošā pētniecība vienelektronu kvantu tehnoloģijām” (Nr. lzp-2021/1-0232) atbalstu.
AKTUĀLI
Sapere aude –uzdrīksties zināt! 04
PROF. ZANDA RUBENE, LATVIJAS UNIVERSITĀTES (LU) DOKTORANTŪRAS SKOLAS DIREKTORE
FOTO: TOMS GRĪNBERGS
Doktorantūra Latvijā arvien ir stereotipu apvīta. Lai arī sen atspēkoti, tie turpina dzīvot sabiedrības prātos. Tikai dažas no klišejām: doktorantūrā mācās tikai tie, kas grib taisīt karjeru zinātnē vai akadēmiskajā vidē (strādāt augstskolās vai institūtos); doktorantūra ir “dzīvošana no rokas mutē”, jo algu tur nemaksā, bet stipendija niecīga.
Doktorantūrā mācās tikai tie, kas dzīvē nevar atrast “normālu darbu” un doktoranti ir “lētais darbaspēks” pieredzējušo pētnieku projektos utt. Muļķīgo uzskaitījumu varētu turpināt.
Šie un daudzi citi faktori ir iemesls, kāpēc Latvijā doktoru skaits pašlaik ir krietni mazāks nekā vajadzētu. Turklāt Latvijā bieži vien doktorantūru vieglprātīgi mēdz uzskatīt par nākamo studiju posmu pēc maģistrantūras, uzskatot doktora disertāciju par “mazliet padziļinātu maģistra darbu”. Taču doktorantūra nav promocijas darba izstrāde, bet gan ilgtermiņa karjeras mērķis – nodarboties ar zinātni. Tā ir nopietna izvēle – būt par pētnieku.
TAČU DOKTORANTŪRA NAV PROMOCIJAS DARBA IZSTRĀDE, BET GAN
ILGTERMIŅA KARJERAS
MĒRĶIS – NODARBOTIES AR ZINĀTNI. TĀ IR NOPIETNA IZVĒLE – BŪT PAR PĒTNIEKU.
Latvijas Nacionālās attīstības plāns 2021.–2027. gadam paredz ievērojami palielināt doktora grādu ieguvušo skaitu vecumā līdz 35 gadiem. Viens no veidiem, kā to izdarīt, ir kardināli mainīt pašu doktorantūru. Proti – lai tā nebūtu, kā ļaudis uzskata, “turpinājums maģistratūrai, tikai mazliet nopietnāk”, bet gan nopietns pētnieciskais darbs jau no pirmās dienas līdz pat promocijas darba aizstāvēšanai un tiesībām saukt sevi par zinātņu doktoru.
Saskaņā ar 2025. gada Eiropas Universitāšu asociācijas pētījumu, kurā piedalījās arī Latvijas Universitāte, vairāk nekā puse jeb 52 % Eiropas doktorantu plāno karjeru ārpus akadēmiskās vides, savukārt 29 % apgalvo, ka vienmēr ir gribējuši veidot karjeru augstākās izglītības jomā. Šie dati atklāj, ka doktora grāds kļūst par būtisku pieturas punktu ne tikai akadēmiskajā karjerā, bet arī profesionālajā jomā, tostarp valsts pārvaldē, industrijā un dažādu nozaru inovāciju procesos. Zinātniski pamatoti lēmumi ir nepieciešami, lai rīcībpolitika risinātu lietišķus, sabiedrībā būtiskus problēmjautājumus. Savukārt studijas doktorantūrā piedāvā jaunajiem pētniekiem iespēju ietekmēt valsts un sabiedrības, ekonomikas un izglītības attīstību, vienlaikus apgūstot pētniecībai nepieciešamās zināšanas un prasmes.
Jau pērn Latvijā sākām ieviest jaunu doktorantūras modeli, kura mērķis ir būtiski mainīt studiju finansēšanas sistēmu, nodrošināt pētniecībā balstītas studijas, kur doktoranta uzdevums ir izstrādāt oriģinālu pētījumu, kas inovatīvi risina kādas zinātņu nozares vai starpnozaru (LU piedāvājam studijas 13 doktorantūras programmās), industrijas vai valsts pārvaldes problēmjautājumu. Doktorants tagad ir ne tikai studējošais, bet arī aktīvs Latvijas zinātnes kopienas loceklis.
Jaunā finansēšanas kārtība vērsta uz to, lai doktorants pēc iespējas vairāk laika un uzmanības veltītu savam pamata uzdevumam – pētījumam, nevis domātu par izdzīvošanu, strādājot trīs darba vietās un šad tad brīvā brīdī “piesēžoties pie grāmatām”. LU pašlaik piedāvā vairākus ceļus, kā
īstenot doktorantūras studijas. Tas ļauj pielāgot studijas gan tiem, kuri vēlas palikt akadēmiskajā vidē, gan tiem, kas vēlas attīstīties industrijā vai valsts pārvaldē.
Jaunajam pētniekam, kurš vēlas iegūt doktora grādu, ir iespēja kļūt par LU darbinieku, kura darba pienākumi ir saistīti ar pētniecību un studiju rezultātu sasniegšanu. Doktorants var arī būt nodarbināts LU kā zinātniskais asistents vai lektors, vienlaikus studējot doktorantūrā. Taču doktorants var būt nodarbināts arī ārpus LU, piemēram, skolā, slimnīcā, pētnieciskajā institūtā, citā augstskolā Latvijā. LU piedāvā arī iespēju studēt kopīgā doktorantūrā kādā ārvalstu universitātē, īstenojot tā saucamo co-tutelle modeli, kas paredz iegūt dubulto doktora grādu. Šāds modelis ļauj doktorantiem strādāt starptautiskos pētniecības tīklos, izstrādājot augsta līmeņa promocijas darbu.
LU arī būtiski paplašinājusi iespējas nākamajiem pētniekiem stiprināt saikni starp zinātni, industriju un sabiedrību jau studiju laikā. Industriālā doktorantūra ir viens no jaunā doktorantūras modeļa stūrakmeņiem. Tas nozīmē, ka doktorants vienlaikus veic pētījumu LU un sadarbojas ar konkrētu nozares partneri, piemēram, ražošanas uzņēmumu. Doktorants strādā vienlaikus divās vietās – LU un industrijas organizācijā (uzņēmumā, muzejā, skolā, ministrijā vai citviet). Šāda pieeja dod iespēju doktorantūrā iesaistīties krietni plašākam interesentu lokam, tai skaitā uzņēmumos strādājošiem jaunajiem pētniekiem, ne vien nezaudējot esošo darba vietu, bet pat radot darba devējam pievienoto vērtību – jaunas zināšanas, datus, prototipus u. tml.
LU nodrošina zinātnisko vadību un pētniecības infrastruktūru, savukārt industrija piedāvā darba vidi un aktuālu problēmjautājumu pētīšanai. Šis modelis attīsta inovatīvas zināšanas konkrētā nozarē, nodrošina doktoranta nodarbinātību profesionālajā vidē, kā arī veicina pētījumu komercializāciju. Būtībā doktorants vairs nav tikai students – viņš ir pētnieks, kas ar savu pētniecisko darbu dod labumu sabiedrībai.
Rosinot doktorantiem savu pētniecības darbu vērst uz praktiski nozīmīgām tēmām, LU nākamajā studiju gadā plāno organizēt promocijas darbu tēmu biržu, kur dažādu industriju pārstāvji prezentēs aktuālās pētniecības vajadzības. Iespējams, jau pašlaik ne viena vien uzņēmuma vadība sapņo, ka varētu attīstīt kādu konkrētu produktu vai pakalpojumu, bet iekšējie resursi ir “par īsu”, lai izpētītu šādas idejas dzīvotspēju. Te ir lieliska iespēja – noformulēt savu ideju, saprast, ko vajag izpētīt, un nākt uz LU ar piedāvājumu – lūk, šī ir mana vajadzība, palīdziet to izpētīt! Savukārt Universitāte nākamajiem doktorantiem, kuri meklē sev interesējošu pētījumu lauku, var šīs idejas piedāvāt kā promocijas darbu tēmas, kam veltīt savu enerģiju un zināšanas.
Mēs apzināmies, ka jaunais doktorantūras modelis nav brīnumnūjiņa, kas vienā mirklī palielinās doktorantu un doktora grāda ieguvēju skaitu, jo, kā ikvienā jaunā sistēmā, vēl ir daudz nezināmo un risināmo jautājumu. Tomēr šis ir plašs solis uz doktorantūras plašāku pieejamību, kā arī zinātnes un sabiedrības ciešākai sadarbībai.
LU Doktorantūras skolas zāli rotā uzraksts latīņu valodā “Sapere aude” (latviski – Uzdrīksties zināt!). Tas ir mūsu moto un aicinājums visiem zinošajiem un drosmīgajiem, kuri vēlas pētīt un mainīt pasauli!
LU NĀKAMAJĀ
FOTO: TOMS GRĪNBERGS
AKTUĀLS PĒTĪJUMS
AIZSTEIGTIES PRIEKŠĀ DEZINFORMĀCIJAI
AUTORS: ZANE ENIŅA, ŽURNĀLISTE
LAI IEVĒROJAMI UZLABOTU CĪŅU PRET DEZINFORMĀCIJU UN RADĪTU JAUNUS, IEDARBĪGUS RĪKUS TĀS ATMASKOŠANAI, 2024. GADA SĀKUMĀ TIKA UZSĀKTA ČETRU GADU PĒTNIECĪBAS AKTIVITĀTE “MĀKSLĪGAIS INTELEKTS DEZINFORMĀCIJAS ATMASKOŠANAI” ( PARTICIPATIVE ASSISTIVE AI-POWERED TOOLS FOR SUPPORTING TRUSTWORTHY ONLINE ACTIVITY OF CITIZENS AND DEBUNKING DISINFORMATION ), SAĪSINĀTI – AI4DEBUNK. TO ĪSTENO STARPDISCIPLINĀRS KONSORCIJS, KURĀ IETILPST 13 PARTNERI NO ASTOŅĀM VALSTĪM; TO VIDŪ IR ARĪ LATVIJAS UNIVERSITĀTE (LU). TUVOJOTIES PROJEKTA VIDUS POSMAM, KOPĀ AR PROJEKTA VADĪTĀJU, LU PROFESORI INNU ŠTEINBUKU UN LU EKONOMIKAS UN SOCIĀLO ZINĀTŅU FAKULTĀTES (ESZF) POLITIKAS ZINĀTNES NODAĻAS VADOŠO PĒTNIECI ŽANETU OZOLIŅU IESKATĀMIES LĪDZ ŠIM PADARĪTAJĀ.
TAČU MI VAR KĻŪT ARĪ PAR PRETINDI, PAR INSTRUMENTU DEZINFORMĀCIJAS ATMASKOŠANAI.
Dezinformācija kļuvusi teju vai par mūsu ikdienu un sasniedz sabiedrību visdažādākajos un reizēm pat neiedomājamos ceļos, ieskaitot humora šovus, reliģiskos rituālus, iepazīšanās vai recepšu portālus, nemaz nerunājot par sociālās tīklošanās vietnēm.
Dezinformācijas plašo izplatību mēdz dēvēt par infodēmiju, un Eiropas Savienība (ES) ir iesaistījusies infodēmiskā globālā naratīvu cīņā, kurā tās galvenās pretinieces ir Krievija un Ķīna – valstis, kuru rīcībā ir gan pamatīga pieredze, gan bagātīgs dezinformācijas izplatīšanas rīku arsenāls, ieskaitot mākslīgo intelektu (MI). Taču MI var kļūt arī par pretindi, par instrumentu dezinformācijas atmaskošanai.
Pētniecības aktivitātes AI4Debunk mērķis ir sniegt būtiski pienesumu cīņā pret dezinformāciju un atbalstīt uzticamas tiešsaistes aktivitātes.
FOTO: GILLES LAMBER, UNSPLASH
„Aktivitāte ir izteikti starpdisciplināra, tajā piedalās partneri no dažādām jomām,” stāsta Inna Šteinbuka. “Mums ir cilvēki, kas nodarbojas ar politoloģiju, antropoloģiju, medijpratību, socioloģiju, bet otra komandas daļa ir mākslīgā intelekta pārzinātāji, informācijas tehnoloģiju eksperti.” Projekta vadītāja uzsver, ka tieši sadarbība starp tik ļoti atšķirīgu jomu speciālistiem ir viens no lielākajiem šī projekta izaicinājumiem, savukārt Žaneta Ozoliņa to izceļ kā vērtīgu pieredzi: “Šis ir tāds projekts, kur katrs dalībnieks iegūst kādu sev ļoti svarīgu jaunu, specifisku zināšanu kopumu, jo, visu laiku darbojoties tikai savas nozares ietvaros, neteiksim, ka nogursti, bet kļūst nedaudz garlaicīgi.”
Runājot par to, kas līdz šim paveikts, abas pētnieces to raksturo kā metodoloģisku ietvaru, kas palīdz identificēt dezinformāciju. Lai to izveidotu, bijis jānonāk pie kopsaucēja par dezinformācijas jēdzienu, izpētot, ar ko tā atšķiras no propagandas, no kurienes nāk, kāds ir tās konteksts, uz kuru sabiedrības grupu tā mērķēta, kāda veida informāciju satur, cik intensīvi tiek izplatīta, kā tiek panākts, ka to sadzird un ka tā iesakņojas sabiedrības priekšstatos, vai uz to reaģē citi informācijas izplatīšanas līdzekļi un vēl daudz citu parametru. “Mēs izveidojām tādu kā matricu, kuru var nosacīti uzlikt dezinformācijas faktam un to aplūkot no dažādiem skatpunktiem,” skaidro Žaneta Ozoliņa un salīdzina ietvaru ar Rubika kubu, kuru var virpināt, grozīt un skatīties, kura krāsa veidojas uz visām virsmām, galu galā ļaujot saskatīt vienotu ainu.
Nākamais būtiskākais uzdevums bijis dezinformācijas faktu vienību krājuma izveide, lai informācijas tehnoloģiju eksperti varētu apmācīt topošo dezinformācijas atpazīšanas un apkarošanas rīku. Dezinformācijas vienības vāktas divos lielos tematiskos blokos – klimata pārmaiņas un karš Ukrainā. “Šī izvēle ir mērķtiecīga, jo mums bija svarīgi saprast, vai tās dezinformācijas kampaņas, kas tiek īstenotas klimata pārmaiņu laukā, ir identiskas vai ļoti līdzīgas tām, kas notiek kara kontekstā,” pamato Žaneta Ozoliņa.
Kā vienu no dezinformācijas piemēriem, kas izmantoti metodoloģiskā rāmja piemērojamības testos, Žaneta Ozoliņa nosauc gadījumu ar pārveidotu video, kurā redzami Francijas lauksaimnieki, kuri it kā protestē pret Ukrainas lauksaimniekiem. Lai panāktu skatītāja uzticēšanos,
“MĒS IZVEIDOJĀM TĀDU KĀ MATRICU, KURU
VAR NOSACĪTI UZLIKT
DEZINFORMĀCIJAS FAKTAM UN TO APLŪKOT
video manipulatīvi izmantots reāli eksistējoša un respektabla plašsaziņas līdzekļa logo, savukārt kādam franču arodbiedrības aktīvistam piedēvēti vārdi, ko viņš patiesībā nav teicis. Šādas dezinformācijas nolūks ir mazināt sabiedrības atbalstu Ukrainai karā pret iebrucēju Krieviju. Raugoties plašāk, tamlīdzīgi vēstījumi tiek izplatīti, lai ietekmētu sabiedrisko domu, panākot šķelšanos un skepsi par atbalstu kara nogurdinātajai valstij. Šādas dezinformācijas autori cer izraisīt pārmaiņas politisko lēmumu pieņemšanā Rietumos, vājinot Eiropas Savienības (ES) vienoto nostāju par palīdzības sniegšanu Ukrainai.
Savukārt otrā dezinformācijas blokā – maldināšanā par vides jautājumiem – testēti centieni manipulēt ar sabiedrības domu, lai vairotu nepatiku pret ES īstenoto “zaļo kursu” un konkrēti – pret vēja enerģiju. Proti, ziņa par to, ka Francijā pieņemts lēmums grozīt vēja turbīnu trokšņa mērīšanas protokolus, Bulgārijā pasniegta kā pilnīgs vēja enerģijas aizliegums. Šāda dezinformācija saskan ar Krievijas un fosilā kurināmā un degvielas atbalstītāju interesēm, kuri pretojas atjaunīgās enerģijas politikai, skaidro Žaneta Ozoliņa.
Nākamais lielais veikums – lielāko dezinformācijas mērķgrupu identificēšana. Notikušas dažādu grupu pārstāvju intervijas, lai saprastu, kā cilvēki uztver dezinformāciju, vai spēj to pazīt, vai bijuši tai pakļauti un kādus risinājumus meklējuši, kādus rīkus
lietojuši u. tml. Iznākumā noteiktas sešas grupas: politiķi, uzņēmēji, pētnieki, žurnālisti, NVO pārstāvji un krieviski runājošā diaspora, “jo karš Ukrainā, protams, visvairāk skar tos cilvēkus, kas ir vai nu kara bēgļi, vai kuri citu apstākļu dēļ dzīvo Eiropā,” skaidro Žaneta Ozoliņa. Šos rezultātus tuvākajā laikā plānots publicēt tīmekļa vietnē ai4debunk.eu/. Mērķgrupu identificēšana bija svarīga, lai dezinformācijas atpazīšanas MI rīki būtu pēc iespējas precīzāk kalibrēti, taču tie būs domāti plašai sabiedrībai, piemēram, jauniešiem, kuri interneta vidē ir visaktīvākie, digitāli –visprasmīgākie, taču kritiskās domāšanas ir par maz, tāpēc šī sabiedrības grupa kļūst par viegli sasniedzamu mērķi.
“Mūsu uzdevums ir skriet ātrāk par laiku,” saka Inna Šteinbuka, atzīstot, ka šādu rīku izstrāde ir milzīgs izaicinājums, jo tas ir mēģinājums apsteigt dezinformācijas izplatību un tehnoloģiju attīstību. AI4Debunk mērķis ir izstrādāt četras
IZSTRĀDE IR MILZĪGS
IZAICINĀJUMS,
JO TAS IR MĒĢINĀJUMS APSTEIGT DEZINFORMĀCIJAS IZPLATĪBU
uz MI darbināmas saskarnes: tīmekļa spraudni, sadarbības platformu, viedtālruņa lietotni un paplašinātās/virtuālās realitātes saskarni (AR/VR). Spraudnis būs paredzēts savienošanai ar tīmekļa pārlūkprogrammām un sociālo mediju platformām, nodrošinot tūlītējus paziņojumus lietotājiem, kad viņi nonāk saskarē ar nepatiesu saturu. Sadarbības platforma savukārt ļaus lietotājiem ziņot par aizdomīgu saturu, ko pēc tam pārbaudīs eksperti. Savukārt lietotne ļaus atklāt dezinformāciju viedtālrunī, bet AR/VR saskarne sniegs vadlīnijas, kā turpmāk rīkoties ar dezinformāciju sociālajos medijos. Iecerēts, ka jauno rīku demo versijas pirmām kārtām izmēģinās mērķgrupu pārstāvji, kā arī partneru grupas, ar kurām pētnieki konsultējas, – uzņēmēji, politiķi, aizsardzības eksperti u. c.
Par AI4DEbunk
Projekta vadītāja: prof. Inna Šteinbuka
Projekta partneri:
■ Latvijas Universitāte (Latvija) – vadošais partneris, projekta koordinators,
■ Euractiv.bg (Free Media Bulgaria, Bulgārija),
■ Pilot4DEV (Beļģija),
■ Monsas Universitāte (Beļģija),
■ Internews Ukraine (Ukraina),
■ Itālijas Nacionālā pētniecības padome (Itālija),
■ Florences Universitāte (Itālija),
■ Barselonas Superskaitļošanas centrs (Spānija),
■ DOTSOFT (Grieķija),
■ Golvejas Universitāte (Īrija),
■ F6S Innovation (Īrija),
■ Utrehtas Lietišķo zinātņu universitāte (Nīderlande)
■ INNoVaTiVe POWER (Nīderlande).
Projekta īstenošanas periods: 01/2024–12/2027
Projekta numurs: Horizon 101135757
Projektu finansē: ES programma “Apvārsnis Eiropa”
FOTO: ZENG YILI, UNSPLASH
LU APGĀDA JAUNUMI
JAUNUMI
FOTO: TOMS GRĪNBERGS
Lāsma Pirktiņa ”Notikums. Filosofiska notikumu tipoloģija”
Šī grāmata ir vācu teksta pirmizdevums (Lāsma Pirktiņa. Zur Philosophie des Ereignisses: Eine Typologie. Dresden: Verlag Text & Dialog, 2023).
Autore vēlējās padarīt šo darbu pieejamu arī latviešu valodā. Tas nav filosofiski pētniecisks darbs, bet cenšas rast atbildi uz jautājumu par to, kas ir notikumi un kā tie “darbojas”. Notikumi ir īpaši atgadījumi cilvēka dzīvē, kas pievērš uzmanību, paliek atmiņā, tiek stāstīti tālāk, tie var cilvēku satricināt un pat izmainīt viņa dzīvi. Šajā grāmatā autore sakārto notikumu haosu, nošķirot kopskaitā deviņus notikumu tipus un izstrādājot to struktūru. Grāmata ir mēģinājums pietuvoties vienai un tai pašai lietai no dažādām pusēm ar dažādiem paņēmieniem. Citāti un izmantotās literatūras saraksts ir pielāgoti latviešu lasītājam.
Andris Začests “Abas krāsas vienā tonī. Glezniecības optiskās struktūras”
Andris Začests ir gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors. Viņa docētie akadēmiskie priekšmeti ir glezniecības tehnoloģija un glezniecības kopēšana. Gleznas uzbūves vēstures un tai atbilstošu tehnisko paņēmienu praktiska pārvaldīšana cieši savijas ar vienu no autora radošās darbības virzieniem – zudušo gleznu rekonstrukciju izgatavošanu un kopiju gleznošanu. Šajā grāmatā autors stāsta par to, kas veido gleznu, bet par ko skatītājs parasti neiedomājas, ko viņš redz, bet neatpazīst. Grāmatā aplūkotas arī vecmeistaru glezniecības tehnikas un viņu izmantoto materiālu īpašības un lietošana, skatīts materiālu lietojums dažādos glezniecības vēstures periodos un skolās, pieskaroties arī senajiem, mūsdienās nelietotiem, bet kādreiz nozīmīgiem materiāliem un gleznošanas tehnikai.
Ineta Kivle, Raivis Bičevskis (sastād.) “Uz zināmā un nezināmā robežas”
“Te apkopoti augstvērtīgi raksti, kas dažādu humanitāro zinātņu nozaru pārstāvjiem sniedz iespēju satikties un veidot sarunu par filozofijas, literatūras, mākslas un grāmatzinātnes savstarpējo attieksmju dinamiku. Starpdisciplinārās pētniecības sērija rosina rakstu autoriem domāt neierastās kategorijās, izejot ārpus akadēmiskās ikdienas, piedāvājot interesantus un intriģējošus skatpunktus, un tieši te meklējama tās veiksme.” (Pauls Daija) Izdevumā lasāmi I. Kivles, R. Bičevska, V. Hesles, M. Kūļa, R. Kūļa, V. Vēveres, J. Dreimanes, A. Auzānes, L. Gediņas, I. Gaugeres, K. Mirončukas un G. Leitlandes darbi, meklējot pamatojumu zināmā–nezināmā dinamiskajai robežai filozofijā, sabiedrībā, politikā, varas kolīzijās, ironijā, dzimšanā un nāvē, komunikācijā.
Valdis Segliņš “Kad putni lēma par cilvēkiem”
Monogrāfija veltīta putnu uzvedības novērojumiem nolūkā izzināt dievu nodomus un gribu. Senatnē tā bija visai attīstīta māksla un prakse, kuras atblāzmas arvien sastopamas dažādu tautu ticējumos un paražās. Mūsdienās ir tendence daudz ko vienkāršot, un ir paviršība pret daudzām dabas parādībām un elementiem. Pievēršanās senajām zināšanām, kuras uzkrāja un pēc savas izpratnes izmantoja civilizācijas, ļauj labāk izprast sabiedrības un tās vajadzību attīstību un skatīt vēsturi daudzšķautņaini. Grāmatā apskatīti svarīgākie avoti un sniegts mūsdienīgs seno manuskriptu izvērtējums, kā arī piedāvāts Plīnija Vecākā darba “Dabas vēsture” X sējuma “Par putniem” tulkojums. Tas palīdz labāk novērtēt pētnieku sasniegto un atbalsta vēlmi iepazīt dabu, atklāt tās bagātību un daudzveidību mijiedarbībā ar cilvēkiem.
Latvijas Universitātes žurnāls “Vēsture”, 2025 (19)
Izdevumu ievada Zemgales 19. gadsimta slieču transportam veltītais LU vēstures un arheoloģijas doktora studiju programmas studentes Unas Bērentes pētījums.
Etnogrāfijas kā zinātnes nozares vēsturei padomju laikā ir veltīts LU vadošās pētnieces Ilzes Boldānes-Zeļenkas darbs par latviešu padomju etnogrāfu publikācijām Maskavā iznākošajā šīs jomas nozīmīgākajā zinātniskajā žurnālā “Sovetskaja Etnografija”.
Savukārt abi militāro konfliktu vēsturei veltītie raksti aplūko atsevišķas, nošķirtu cilvēku grupas divos dažādos konfliktos. LU zinātniskās asistentes Gintas Ievas Bikšes rakstā analizēta Spānijas pilsoņu karā iesaistītās Leona Paegles vārdā nosauktās latviešu grupas izveidošanās, sastāvs un dalība kaujās.
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis pievērsies Spānijas pilsoņu kara tikai dažus gadus vēlākiem notikumiem, proti, Vācijas un PSRS kara sākumposmam 1941. gada vasarā, vienam no Otrā pasaules kara posmiem un bruņotajai pretpadomju kustībai šajā laikā.
Liepājas muzeja vēsturniece
Ieva Sila pievērsusies Liepājas pilsētas vēsturei no 1920. līdz 1934. gadam, konkrēti tās iedzīvotāju pilsoniskās līdzdalības izpausmēm, tādām kā dalība pašvaldības vēlēšanās un dažādu lūgumu un ieteikumu iesniegšana pašvaldībai.
Recenziju sadaļā piedāvāti četru grāmatu apskati, kuras, līdzīgi kā raksti, aptver ļoti dažādu tēmu loku.
