ĪSĀ PAMĀCĪBA, KĀ KĻŪT PAR “TUMŠZILO”
“ DEMOKRĀTIJAI ŠOBRĪD IR GRŪTS LAIKS” saruna ar MANABALSS.LV
“Tilde” attīstās, bet misija – nemainīga
ATBILDĪBA TRAĢĒDIJĀS Kurš vainīgs?
EKSKLUZĪVI:
“Avantūra“ dežūrā kopā ar Valsts policiju
10
biatlonistei BAIBAI BENDIKAI
Kad ķermenis pieviļ… jeb traumas profesionālajā sportā
PILOTI – cilvēki uz zemes, bet profesionāļi gaisā
NOCIRST NEVAJAG SARGĀT –kur liksim komatu?
“Romantiski esam mēs visi“
Kamēr studentiem rit pēdējais mēnesis pirms sesijas, citi jau steidz gatavoties Ziemassvētkiem. Bieži vien šajā skrējienā aizmirstam par sevi un savas iekšējās pasaules labsajūtu. Gribu, lai atceries — to, ko šajā gadā vēl neesi paspējis paveikt, var turpināt arī Jaunajā gadā.
Decembris man vienmēr ir pārdomu laiks — brīdis, kad pārcilāju domas par visu, kas šogad noticis. Ir bijuši arī priecīgāki gadi, taču, neskatoties ne uz ko, svētki ir jāsvin! Patiesībā jāsvin ir katra dzīves diena. Tā ir galvenā mācība, ko 2025. gads man ir devis. Manuprāt, decembrī mēs katrs pārtopam par savas dzīves pilotu, kas gatavo savu lidmašīnu nākamajam divpadsmit mēnešu lidojumam. Visi esam gatavi tai veikt remontu un uzpildīt degvielu, lai tā izturētu garo ceļu.
Savā ziņā decembrī mēs it kā beidzam spēlēt izrādi — kļūstam atklātāki gan pret sevi, gan pret citiem. Arī mūsu rezultāti — sekmju izrakstos, banku kontos un sasniegumos — ataino mūsu īsto bilanci. Tieši tāda ir arī žurnāla “Avantūra” jaunā komanda — atklāta, bezbailīga un draudzīga.
Šis ir mans pirmais žurnāla numurs galvenās redaktores amatā, un esmu patiesi priecīga par rakstiem un intervijām, ko esam paveikuši. Tikāmies ar lielisko Raimondu Celmu, devāmies dežūrā kopā ar policistiem, baudījām latviešu kino šedevrus un runājām ar uzņēmīgiem, atbildīgiem un patriotiskiem Latvijas cilvēkiem, kuri iedvesmos arī jūs — tāpat kā viņi iedvesmoja mūs.
Ceru, ka jaunākais žurnāla “Avantūra” numurs padarīs tavu decembri gaišāku un priecīgāku. Žurnāla komanda novēl, lai ikviens piepilda savus sapņus!
Patīkamu lasīšanu!
Amanda Anna Niedre Žurnāla “Avantūra“ galvenā redaktore
Visi “Avantūra“ numuri ir atrodami issuu.com/universitate
Žurnāla “Avantūra“ komanda
Amanda Anna Niedre Galvenā redaktore @amanda.anna.n
Elēna Andersone Rakstu autore, fotogrāfe @elena_andersone_
Madara Tupiņa Rakstu autore @madaratupina.06
Mihails Štolcs Rakstu autors @michael_shtolts
Anna Ošiņa Maketētāja @osina_design
Edvards Sokolovskis Rakstu autors @eeedvards
Annika Dukse Rakstu autore, fotogrāfe @annika.dukse
Sabrīna Liepa Rakstu autore @sabriinaliepa
Liene Baumane Rakstu autore @lieenukssss
Dita Hadaņonoka Rakstu autore, fotogrāfe @ditah.8
Diāna Zālīte Rakstu autore @zalite.diana
Indra Grudule Rakstu autore, fotogrāfe @iindra.g
Laura Ramanova Maketētāja @misterslaura
Signe Lapiņa Rakstu autore, fotogrāfe @zalalapina redakcija@avantura.lv zurnals_avantura | zurnalsavantura producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv 03 05 07 09 11 13 19 21 23 25 27 31 33
Demokrātijai šobrīd ir grūts laiks
Kas patiesībā bija vainīgs traģēdijā?
“Mežs – resurss vai dzīvības sistēma? Latvijas dabas cena”
Kad ķermenis pieviļ… jeb traumas profesionālajā sportā
Dežūrā ar policiju par gājēju atbildību un drošību ceļu satiksmē
“Romantiski esam mēs visi” –Intervija ar Raimondu Celmu
“Tilde” ieguldījums latviešu valodas digitalizācijā
Citādāks veids kā pavadīt jaunību
10 jautājumi slavenībai –biatloniste Baiba Bendika
Basketbols ir īstens sieviešu sports – Tīklā TTT
Starp izredzētajiem. Īsā pamācība, kā kļūt par “Tumšzilo”
Kaķis – tā ir vērtība
Piloti – cilvēki uz zemes, bet profesionāļi gaisā
Žurnāls “Avantūra” tikās ar pilsoniskās līdzdalības portāla “Manabalss.lv” vadītāju Imantu Breidaku un galveno redaktori Signi Valtiņu, lai runātu par platformas pirmsākumiem, uzvarām un izaicinājumiem. Portālā ikviens Latvijas pilsonis no 16 gadu vecuma var iesniegt savu iniciatīvu vai priekšlikumu, ko viņaprāt būtu jāizskata Saeimā vai pašvaldībā. Kad savākts nepieciešamais parakstu skaits, ierosinājums nonāk pie lēmumu pieņēmējiem. Viena no “Manabalss.lv” lielākajām priekšrocībām — iniciatīvas nav jāformulē juridiskā valodā, bet gan vienkārši un saprotami. Taču, neraugoties uz plašo sabiedrības atbalstu, portāls šobrīd saskaras ar sarežģītu finansiālo situāciju.
Raksta autors: Edvards Sokolovskis, Foto: Elēna Andersone
Panākts kompromiss
Šķietami tālajā 2008. gadā, tāpat kā daudzas citas pasaules valstis, arī Latviju skāra ekonomiskā krīze. Desmitā daļa iedzīvotāju pameta dzimteni, bet iekšzemes kopprodukts saruka par 25%. Tam sekoja liels sabiedrības neapmierinātības vilnis. Kā stāsta pilsoniskās līdzdalības portāla “Manabalss.lv” vadītājs Imants Breidaks, 2010. gadā aktīvisti sāka sarunas ar Saeimu par digitālo referendumu sistēmas izveidošanu. Galvenais mērķis bija palielināt sabiedrības iesaisti politisko lēmumu pieņemšanā. Valdībai šis priekšlikums nešķita pieņemams, taču aktīvisti neatkāpās, un vairāku mēnešu laikā abas puses nonāca līdz kompromisam.
Pēc ilgas sagatavošanās 2011. gada 8. jūnijā Rīgā notika vērienīgs pasākums — “Oligarhu kapusvētki”, kurā valsts mēroga sabiedrībā zinā-
mi cilvēki, tostarp Baiba Sipeniece-Gavare, iepazīstināja klātesošos ar jaunu, revolucionāru pilsoniskās līdzdalības rīku — “Manabalss.lv”. Tajā pašā laikā tika pieņemts likums: ja kāda iniciatīva sasniedz 10 tūkstošus parakstu, Saeimai tā obligāti jāizskata. “Šī platforma ir kļuvusi par negaidīti sekmīgu politikas instrumentu,” stāsta I. Breidaks. “Valdība negaidīja, ka mazais logs, kas tolaik tika pavērts, 15 gadu laikā pavērs ceļu 82 mainītiem likumiem.” Kopumā līdz šim Saeimas balsojumam nodotas 140 iniciatīvas, no kurām aptuveni 60 % tikušas pieņemtas — pasaulē tas ir viens no rezultatīvākajiem rādītājiem šāda tipa sistēmām. “Manabalss.lv” izceļas arī citos rādītājos, un platforma saņēmusi apbalvojumus gan no Eiropas Parlamenta, gan Eiropas Komisijas.
Platforma draudzīga visiem
Var rasties šaubas un nepareizs uzskats, ka vecāko paaudžu pārstāvji, turoties pie savām vērtībām un pārāk neizmantojot jaunās tehnoloģijas, par portālu “Manabalss.lv” nemaz nav dzirdējuši. Platformas galvenā redaktore Signe Valtiņa uzsver, ka arī seniori ir aktīvi: „Mūsdienās cilvēki šajā ziņā ir ļoti prasmīgi. Arī vecāka gadu gājuma cilvēki iesniedz iniciatīvas un balso, bibliotēkā vai mājās, ar kāda radinieka palīdzību.” Viss, kas ir nepieciešams, lai autorizētos, ir internetbanka vai e-paraksts. Grūtākā daļa esot tieši savas idejas pārveidošana tekstā. Ikdienā bieži vien tiek saņemti zvani no dažāda vecuma cilvēkiem, kuros tiek lūgti padomi par tekstu, virsrakstu un iesniegšanas procesu.
Visas idejas netiek publicētas. Portālā ir skaidri izklāstīti kritēriji, kuriem iniciatīvai jāatbilst. Tām jābūt reālistiskām, ar konkrētu piedāvājumu, risinājumu kādai problēmai, nevar būt pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi. Iesniegumu izvērtēšanā bieži iesaistās juristi un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes mācībspēki, reizēm arī studenti.
To, vai iniciatīvai izdosies sasniegt nepieciešamo balsu skaitu, nosaka vairāki faktori. Viens no tiem ir tēmas aktualitāte. Iniciatīvai vajadzētu pieskarties kādai „karstai” tēmai, kas sabiedrībā tiek aktīvi apspriesta. Noteicoša ir arī autora spēja ideju izplatīt. “Ar publicēšanu darbs nebeidzas,” uzsver S. Valtiņa. Lai savāktu balsis, nepieciešams piesaistīt cilvēku uzmanību ar ierakstiem sociālajos medijos, jāveido kampaņas, it īpaši, ja runa ir par ilgtermiņa attīstību un tēmām, kas tieši neskar parastā cilvēka ikdienu. Atkarībā no tā, vai iniciatīva tiek iesniegta Saeimā vai kādā pašvaldībā, atšķiras arī nepieciešamo balsu skaits, lai tā tiktu izskatīta.
Pirmais ieskats politikā jauniešiem
tīšana vienai idejai esot ārkārtīgi sarežģīta. Milzīgs ir arī brīvprātīgā darba ieguldījums. Latvijā sistēma ir, bet kā ir pie kaimiņiem? I. Breidaks stāsta, ka Lietuvā tādas nav, toties Igaunijā un Norvēģijā ir ieviestas digitālo referendumu iespējas. Līdzdalība neesot augsta — iesaistās tikai tie, kas arī ir motivēti piedalīties valsts politikā. Diskusijas par digitālajiem referendumiem Latvijā notiekot jau ilgi, tomēr šobrīd tā neesot primārā vajadzība. Atminoties Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) tehniskās problēmas ar balsu skaitīšanu šī gada pašvaldību vēlēšanās, ir skaidrs, ka šobrīd jārisina citas lietas. „Neeksistē neviena simtprocentīgi droša, internetam pievienota sistēma. Taču šāda veida uzlaušanas izmaksas ir neiedomājami dārgas. Tādas mazas valsts kā Latvijas gadījumā Kremlim daudz efektīvāk būtu izplatīt dezinformāciju, kas palīdz viņiem izdevīgajām partijām, nekā tieši iesaistīties vēlēšanu rezultātu viltošanā,” uzsver “Manabalss.lv” vadītājs.
Mainīts valsts pamatlikums
Partijas meklē idejas, kā uzrunāt un viegli iegūt elektorātus. Tā ir ātrā, slinkā socioloģija.
“Manabalss.lv” nelielo komandu iepriecina, ka 15 gadu laikā iegūts ļoti labs un noturīgs statuss sabiedrībā. Pat piekto klašu skolēniem, tiek stāstīts par šo platformu un digitālo demokrātiju. Vienīgais veids, kā 16 un 17 gadus veci skolēni var piedalīties valsts politiskajos procesos, ir iesniedzot vai balsojot par iniciatīvām caur portālu “Manabalss.lv”. Rezultātā, jauniešu iesaiste ir jūtama. S. Valtiņa atminas, ka bijis gadījums, kad pāris dienu laikā no Rīgas tika iesniegtas četras iniciatīvas saistībā ar pašvaldības problēmām — viena no tām bijusi par nakts transportu. Priekšlikumi un argumenti bijuši kvalitatīvi, tādēļ tā tika apstiprināta. Tikai vēlāk, sazinoties ar vienu no autoriem, atklājies, ka iniciatīva radusies kā skolas projekta darbs. Visas četras idejas, skolēnu radītas, kvalificējās kritērijiem un tika publicētas platformā. „Šis un citi gadījumi liecina par to, ka Latvijā aug ļoti stipra jaunā paaudze ar plašām idejām un spēju pareizi formulēt savas domas,” slavē “Manabalss.lv” galvenā redaktore. Portāla komandai ir plāni rīkot hakatonus, mini akadēmijas, seminārus, lai vēl vairāk iesaistītu jauniešus, tomēr tam visam ir nepieciešami resursi.
Grūtību netrūkst
Portālam šobrīd ir pienācis izaicinošs laiks. “Manabalss.lv” ir neatkarīga organizācija, kura nesaņem valsts finansējumu. Lai īstenotu jebkādas papildu aktivitātes ārpus platformas darbības, vajadzīgi papildu resursi, kuru nav. Šobrīd daļa atbalsta nāk no pašas sabiedrības, ziedojumu veidā. Reizēm cilvēkos ir jūtama neticība — ka no šāda veida platformas nav jēga. Tomēr 15 gadu statistika — 82 pieņemti priekšlikumi, liecina par ko citu. „Latviešu mentalitāte ir atšķirīga no, piemēram, francūžiem, kuri bieži vien dodas ielās, lai protestētu. Mums šāda parādība ir daudz retāka — esam gatavi fiziski izteikt savu nepatiku ekstrēmos gadījumos, kā, piemēram, par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Iespēja iesaistīties digitāli latviešiem ir daudz parocīgāka — tas ir viens no daudziem iemesliem, kādēļ “Manabalss.lv” eksistencei jāturpinās,” saka S. Valtiņa. Lai gan vēlēšanu aktivitāte valstī ir zema, iedzīvotāju līdzdalība tieši šajā platformā ir liela. „Mikroziedojumi šobrīd ir “Manabalss.lv” dzīvības līnija,” stāsta platformas vadītājs. Centienos iedrošināt sabiedrību palīdzēt portālam, mājaslapā publicēta informācija par to, kādas ir katra paraksta izmaksas — 0,77 EUR. I. Breidaks atklāj, ka apmēram 10% no visiem lietotājiem ziedo. Daudzi portālam atvēl arī 5, 10, 20, pat 100 eiro ziedojumus. Līdz ar to tiek panākts līdzsvars, tomēr komanda cenšas skaidrot lietotājiem, ka atbildība uzturēt platformu ir uz visu, nevis tikai dažu pleciem. Ik pa laikam Manabalss saņem arī grantus, tomēr to atkārtota piesais-
Par pašu spilgtāko pieņemto “Manabalss.lv” aizsākto iniciatīvu abi uzskata ierosinājumu 2019. gadā padarīt Valsts prezidenta vēlēšanas atklātas. Tās rezultātā tika veikti grozījumi Satversmē – I. Breidaks norāda, ka tā bija pirmā reize, kad izmantots digitālās demokrātijas rīks, lai mainītu kādas valsts pamatlikumu. Tas nozīmēja, ka katra Saeimas deputāta balss bija visiem zināma. Saknes šai iniciatīvai radušās 2011. gadā, kad amatā ievēlēts Andris Bērziņš. Pēc balsojuma, kā ierasts, mediji vaicāja deputātiem, kuram kandidātam atdevuši savu balsi. Protams, saliekot visas atbildes kopā, balsu skaits nesakrita, tātad kāds nestāstīja patiesību. Tā radās nostāja — ja deputāti nespēj būt godīgi, tad prezidenta vēlēšanām jābūt atklātām. Parakstu vākšanas process bijis laikietilpīgs, jo ne katram iedzīvotājam tā bija aktuāla problēma. Neskatoties uz to, četru gadu laikā nepieciešamais skaits tika sasniegts. Darbs ar to nebeidzās — autori nogaidīja līdz labākajiem apstākļiem, kuros vairākums Saeimā par iniciatīvu arī nobalsotu. Tagad, kopš likuma stāšanās spēkā, aizvadītas jau divas atklātas Valsts prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarēja Egils Levits (2019) un Edgars Rinkēvičs (2023).
Valsts likums šobrīd neparedz, cik ilgā laikā jāizskata iniciatīvas. Astoņus gadus novārtā tika atstāts ierosinājums, kas paredzētu, ka Saeimas deputātiem jāaizliedz iespēja „atturēties” no balsojumiem. Tikai pateicoties televīzijas izvēlei aktualizēt šo jautājumu, tika pieņemts lēmums to noraidīt. Tas norāda uz to, ka mediju un sabiedrības kopējais spiediens ir ļoti svarīgs. I. Breidaks saka, ka to ietekme uz politiski informatīvo telpu ir liela: „Es iesaku pilnīgi visiem pievērst uzmanību partiju avīzēm, bukletiem, kas tiks publicēti pirms nākamā gada Saeimas vēlēšanām. Paši esam ievērojuši, ka daži politiskie grupējumi slinko — vienā no izdevumiem, kurus apskatījām, četri no septiņiem nākotnes solījumiem bija tobrīd publicētās vai noraidītās “Manabalss.lv” iniciatīvas. Partijas meklē idejas, kā uzrunāt un viegli iegūt elektorātus. Tā ir ātrā, slinkā socioloģija. Ja politiķis prot izmantot šo brīvpieejas informāciju, viņš var ļoti ātri iegūt 10 000 jaunus atbalstītājus.”
Ambīciju netrūkst
Par “Manabalss.lv” attīstību esot jāpateicas daudziem. Sākot ar balsotājiem, iniciatīvu autoriem, ziedotājiem un beidzot ar Saeimu. Visas sastāvdaļas uzturot šo komplekso mehānismu. Arī mediji spēlē lielu lomu iniciatīvu parakstu vākšanā. I. Breidaks atceras, ka kāds ziņu portāls rakstu par jaunu ierosinājumu platformā pārpublicējis vien piecas minūtes pēc tā ievietošanas Manabalss mājaslapā. Sadarbība un savstarpējā uzticība no abām pusēm esot veiksmes atslēga.
Nākotnē “Manabalss.lv” komanda vēlas ne tikai turpināt veidot sadarbību un partnerības ar vietējām organizācijām, bet tiekties arī ārpus Latvijas robežām. „Pēc analītikas datiem ir redzams, ka aptuveni 60 pasaules valstīs mēs varētu ieviest mūsu sistēmu. Ir daudzi nosacījumi, kas jāņem vērā — sabiedrības digitalizācija, godīga konkurence starp politiskajām partijām, brīva prese, gana augsta internetbanku vai e-parakstu sistēma. Valstu klubs, kurā šāda tipa platformu ir iespējams ieviest, nav pārāk liels,” par ieceri stāsta I. Breidaks. Pārstāvji no Japānas ir izteikuši interesi par “Manabalss.lv”, politologi no Šveices arī slavējuši sistēmu. Esot daļa sabiedrības, kuriem šķiet, ka portāls ir nemirstīgs un tiek uzturēts ar valsts finansējumu, tomēr tā nav. I. Breidaks uzsver, ka, ja cilvēki vēlas, lai šis politiskās ietekmes logs turpinātu darbību arī turpmāk, ir jāziedo. „Demokrātijai šobrīd ir grūts laiks. Mēs nedrīkstam sēdēt “ierakumos” un domāt, ka viss atrisināsies no sevis,” uzsver S. Valtiņa.
Raksta autore: Dita Hadaņonoka
Šī gada 1. oktobra vakarā Imantā notika traģēdija — sadursmē ar vilcienu bojā gāja divas 13 gadus vecas meitenes, kuras ar nomātu elektrovelosipēdu mēģināja šķērsot pārbrauktuvi. Rīgas mērs Viesturs Kleinbergs nekavējoties pozicionēja uzņēmumu “Ride Mobility”, kā galveno vainīgo. Taču vai individuālās un sabiedrības kopējās atbildības izslēgšana šādās traģiskās situācijās neaizēno dziļākas sociālās problēmas?
Pēc traģiskās avārijas uz dzelzceļa pārbrauktuves oktobra sākumā, kurā dzīvību zaudēja divas nepilngadīgas meitenes, šķērsojot sliedes, nepārliecinoties par drošību, Rīgas mērs Viesturs Kleinbergs publiski aicināja Patērētāju tiesību aizsardzības centru (PTAC) izņemt konkrētā uzņēmuma mikromobilitātes rīkus no aprites. Lai arī elektrovelosipēds likumiski atbilst velosipēda specifikācijai un ar to satiksmē drīkst piedalīties personas no 10 līdz 17 gadu vecumam ar derīgu velosipēdista apliecību, pats uzņēmums nomas braucamrīkiem ir noteicis vecuma ierobežojumu — no 18 gadu vecuma.
Krīzes situācijās un krīzes komunikācijā parasti tiek meklēts viens vainīgais, uz kuru iespējami agri novirzīt sabiedrības uzmanību. Lai gan uzņēmuma “Ride Mobility” pakalpojumu noteikumu pārkāpšana deva nepilngadīgajām meitenēm piekļuvi nomas elektrovelosipēdam, arī šajā gadījumā — kā lielākajā daļā traģisku notikumu — fokusam būtu jābūt uz individuālo atbildību un spēju pieņemt situācijai atbilstošus lēmumus.
Šī notikuma rezultātā tika aktualizēts mikromobilitāšu izmantošanas likumiskais ietvars. Ceļu satiksmes likuma I nodaļas 1. pantā velosipēda definīcijā tiekļauts, ka “Velosipēds var būt aprīkots ar elektromotoru, kura galvenā funkcija ir palīdzēt mīt pedāļus vai griezt rokturus, kura jauda nepārsniedz 1 kilovatu un kurš atslēdzas, kad transportlīdzeklis sasniedz ātrumu 25 kilometri stundā vai kad velosipēda vadītājs pārstāj mīt pedāļus vai griezt rokturus.” Velosipēdu, kā arī elektrovelosipēdu drīkst izmantot ceļu satiksmē jebkura persona no 10 gadiem līdz 17 gadiem ar derīgu velosipēdista apliecību. Jaunietes, nomājot “Ride mobility” elektrovelosipēdu ir pārkāpušas ne tikai uzņēmuma pakalpojumu lietošanas noteikumus, bet arī valsts noteiktos nosacījumus mikromobilitātes izmantošanā. Attīstoties dažādu pakalpojumu pieejamībai, piemēram, elektrovelosipēdu un skrejriteņu nomai, ceļu satiksmes negadījumu skaits ir audzis ne tikai ar individuālu traumu gūšuanu, bet arī iesaistot citus satiksmes dalībniekus. Ļoti būtisks stūrakmens ceļu satiksmes drošības nodrošināšanā ir cilvēku izglītošana, kas jāsāk jau agrā vecumā, lai sekmētu to drošu un atbildīgu dalību satiksmē.
Kopš 2023. gada Satiksmes ministrija kopā ar Ceļu satiksmes un drošības padomi radīja digitālo tēlo “Asvalters” kampaņā “Laid kā lielais!”, kuras mērķis ir izglītot bērnus un jauniešus tēmās, kas saistās ar ceļu satiksmes drošību. Tēls caur teksta rīmēšanu izskaidro tādus tematus kā atstarojošu elementu nozīmi, Ceļu satiksmes noteikumus un mikromobilitāšu izmantotāju drošību. Viena no atpazīstamākajām kampaņām, kas caurvijas cauri 2000. gadiem ir Valsts izglītības satura centra, “Latvijas Dzelzceļš”, “Latvenergo” u.c. partneru filmu sērija
“Lai dzīvo bērni!”, kurā tika attainoti dažādi nelaimes atgadījumi un to sekas.
Neraugoties uz pastāvīgajām “Latvijas Dzelzceļš” mārketinga kampaņām, kas pievērš uzmanību drošības ievērošanai dzelzceļas tuvumā, izglītošanai mācību iestādēs un tēmas aktualizēšanas medijos, kas seko pēc kārtējiem ceļu satiksmes negadījumiem un negadījumiem dzelzceļa tuvumā, statistika par cietušajiem un bojāgājušajiem iezīmējas drūmās krāsās. Balstoties “Latvijas Dzelzceļš” datos mājaslapā “Dzirdi Redzi Dzīvo” šī gada laikā līdz 2. oktobrim uz dzelzceļa notikuši 16 negadījumi, kuros bojā gājuši 7 cilvēki un traumēti – 9. Pēdējo piecu gadu laikā nav redzamas krasas izmaiņas negadījumu skaitā, tomēr attiecībā pret laika periodu no 2010. gada līdz 2019. gadam (ieskaitot), negadījumu un bojāgājušo skaits ir samazinājies. Statistiku varētu skaidrot ar to, ka periodā no 2019. - 2023. gadam sabiedrība bija pakļauta dažādiem ierobežojumiem, kas saistīti ar COVID-19 globālo pandēmiju, tādēļ pārvietošanās šādā veidā tika izslēgta no dienaskārtības tiem vilciena pasažieriem, kam pirms ierobežojumiem nācās pārvietoties vilcienu ikdienā. Šīs iezīmes ir vērojamas arī Eiropas mēroga datos par negadījumiem uz sliedēm. Uz dzelzceļa sliedēm Eiropas mērogā gadā vidēji notiek ap 1500 negadījumiem, kuros bojā iet vairāk kā 800 cilvēku.
Latvijas Sabiedriskajam Medijam (LSM) kāds aculiecinieks, atceroties notikumu, stāsta, ka bojā gājušās meitenes ir traukušās lielā ātrumā pār dzelzceļa pārbrauktuvi, uz kuras negadījums noticis ļoti strauji. Arvien biežāk medijos dzirdam par traģiskiem gadījumiem, kas rodas cilvēku pārgalvības un neuzmanības dēļ. Visa pamatā ir drošības noteikumu ievērošana. Mēs visi esam satiksmes dalībnieki un bez iemesla neviens noteikumus nav izgudrojis. Meitenes noteikti būtu dzīvas, ja būtu apstājušās pirms dzelzceļa pārbrauktuves, kas tobrīd bija slēgta. Tā vietā abas meitenes ir gājušas bojā, vilciena vadītājs un aculiecinieki ir piedzīvojuši psiholoģiski traumatisku notikumu un abu meiteņu ģimenēm un tuviniekiem nākas turpināt dzīvot ar šo traģisko notikumu.
Ik dienas dodamies savās gaitās, saskrienamies mediju telpā ar paziņojumiem par traģiskiem notikumiem, tajā pašā laikā vienmēr nodomājot: “Kāpēc tik neapdomīgi?!”. No šīs pārgalvības un vienaldzības izriet sabiedrības agresīvā braukšanas kultūra, situācijas, kur drošības risku neievērošana noved pie neaptveramiem notikumiem, kā arī dažādu personisko incidentu eskalēšana. Esam tik daudz pakļauti negatīvajam un traģiskajam, ka kaut kādā mērā esam pieraduši pie šiem atgadījumiem, un tie ir kļuvuši par jauno normu. Mums kā sabiedrībai ir jāattālina sevi no šīs “normas” un jābūt piesardzīgiem, jo tas var notikt ar ikvienu!
Autores: Annika Dukse un Madara Tupiņa
Pēdējās desmitgadēs mežu izciršanas apjomi un ar tiem saistītās sekas ir kļuvušas par nopietnām vides problēmām. Meži ir viena no svarīgākajām dabas bagātībām gan Latvijā, gan visā Eiropā, nodrošinot ne tikai ekonomiskos ieguvumus, bet arī bioloģiskās daudzveidības, augsnes, ūdens kvalitātes un klimata regulēšanu, saglabāšanu un attīstīšanu. Latvijā meži klāj vairāk nekā 52% no valsts teritorijas, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā, taču mežizstrādes apjoms ir proporcionāli augstāks.
Lai gan Latvija bieži tiek pozitīvi izcelta ar lielo mežu platību kā izcilu ekonomikas pienesumu un kā lielisku piemēru citām valstīm, tiek aizmirsts, ka mežizstrāde ir ne tikai koku izciršana, bet arī paša meža apsaimniekošana un atjaunošana. Mežu izciršana rada nozīmīgas problēmas, galvenokārt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, augsnes eroziju un klimata pārmaiņu risku palielināšanos.
Aizbildinoties ar vēlmi mazināt birokrātiju, sasniegt klimata mērķus un reaģēt uz ģeopolitisko situāciju, Latvijas politiķi, kas pārstāv mežsaimnieku intereses, vēlas atļaut cirst jaunākus mežus un paplašināt kailciršu apjomus. Savukārt pētnieki un dabas aizstāvji attiecībā uz šo brīdina par bioloģiskās daudzveidības apdraudējumu. Vai Zemkopības ministrijai izdosies pārliecināt valdību un Saeimu atbalstīt ieceri, kas paredz arvien plašākas un intensīvākas cirtes vecajos mežos, un, kādas būtu tās sekas Latvijas budžetam, klimatam un biodaudzveidībai?
Mežu stāvoklis un aizsardzība Latvijā Latvijā pēdējo gadu dati liecina par strauju mežu izciršanas apjomu palielināšanos. Valsts meža dienests ziņo, ka kopš 2022. gada izsniegtas ciršanas atļaujas vairāk nekā 530 tūkstošiem hektāru meža, un turpmākajos gados plānotie apjomi sasniegs apmēram 15-16 miljonus kubikmetru koksnes gadā. 2022. gadā Latvijas mežos izcirsto koku apjoms jau sasniedz apmēram 13 miljonus m3, bet 2023. un 2024. gadā jau 15-16 miljoni m3, turklāt kokmateriālu pieprasījuma dēļ apjoms turpina augt. Latvijas Valsts meži (LVM) un Meža dienests nodrošina, ka nocirstās platības tiek apmežotas. Kopš 2022. gada iestādīti desmitiem miljonu jaunu koku stādu, tomēr dabas eksperti iezīmē būtisku problēmu, t.i., daudzām jaunaudzēm ir vienveidīgs koku sastāvs (monokultūras), kurās dominē
priedes, egles vai bērzi. Šādas ātri audzētas jaunaudzes ir mazāk noturīgas pret kaitēkļiem, sausumu un vēja postījumiem, tādējādi pasliktinot mežu ilgtermiņa izturību. Līdz ar to, samazinās gan dabas daudzveidība, gan meža spējas absorbēt siltumnīcefekta gāzes, kā CO2.
Saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes datiem periodā 2021.-2023. gadā valstī kopumā iznīcināti ~1166 hektāri Eiropas nozīmes biotopi. Šī situācija rada nopietnus bioloģiskās daudzveidības un ainavas vienveidības riskus. Meža biotopu trūkums un to kvalitātes pasliktināšanās apdraud reto sugu, piemēram, dobumu putnus, sūnu un aizsargājamās augu sugas pastāvēšanu meža ekosistēmā. Vides eksperti brīdina, ka jauni, bieži intensīvi uzturami meži vairs nespēs nodrošināt stabilas ekosistēmu funkcijas: palielināsies augsnes erozija, samazināsies ūdens kvalitāte, mainīsies mikroklimats un vietējās ainavas struktūra. Šie faktori kopā var sekmēt arī zemes degradāciju, palielinot plūdu un sausuma riskus apdzīvotās teritorijās. 2022. gada "European Forest Institute" ziņojumā tika vēstīts, ka veco mežu biomasā un augsnē uzkrājas līdz pat 60% vairāk oglekļa nekā jaunaudzēs. Tas nozīmē, ka intensīva jauno mežu stādīšana nevar pilnībā aizvietot zaudējumus, kas rodas izcērtot vecos mežus. Salīdzinot 2011. un 2021. gadu datus, mežu skaits, kas nepārsniedz 40 gadu vecumu, pieauga par 4% (kopā – 45%), no kuriem tikai 17% ir koksnes krājas. Tajā pašā laikā simtgadīgi meži aizņem vien 8% Latvijas teritorijas – ārkārtējs rādītājs valstij, kurā meži tradicionāli bijuši klimata regulatori. Pēc Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" klimata pārmaiņu situācijas modelēšanas, samazinot priedes pieļaujamo cirtes apkārtmēru par 5 centimetriem, priedes audžu oglekļa krājums līdz 2050. gadam varētu sarukt par 12%. Tas ir konkrēts matemātisks pierādījums, ka valdības plānveidojums ir pretrunā ar klimata mērķiem.
Bioloģiskās daudzveidības un klimata mērķu izaicinājumi
Intensīva mežu apsaimniekošana, jo īpaši jaunstādītajos mežos, samazina bioloģisko daudzveidību un meža oglekļa krājumu, piemērojoties īstermiņa mērķiem nevis ilgtermiņa stabilitātei. Pasaules Dabas fonds (WWF) 2023. gada ziņojumā norāda, ka monokultūru meži ir par 50% mazāk izturīgi pret klimata pārmaiņu faktoriem nekā dabiskas vecmežu kopienas. Atjaunošanās ir lēns process, proti, pat dabīgā ceļā vecmeži var atjaunoties desmitgadēs vai pat gadsimtos, tādēļ katra
nociršana radikāli samazina galīgo oglekļa uzkrājumu. Ilgtspējas eksperti no Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava” uzsver, ka “samazinot galvenās cirtes caurmēru pat par 5cm, priedes audžu oglekļa krājums līdz 2050. gadam varētu sarukt par vairāk nekā 12%”. Tāpat ornitologi aprēķinājuši, ka veco dobumaino koku zudums īsā laikā var samazināt dobumperētāju putnu populācijas par trešdaļu. Šīs sekas atgādina, ka oglekļa krātuves – vecie koki, biezā augsne – ir grūti atjaunojamas un to saglabāšana ir stingra bioloģiskās daudzveidības un klimata politikas prasība.
Galvenie draudi no intensīvas mežizstrādes:
• Bioloģiskās daudzveidības zudums: vienas koku sugas plantāciju platības bieži nomāc dzīvotņu daudzveidību, apdraud sugas, kas izmanto vecos kokus un nokaltušus stumbrus (piemēram, dobumputni).
• Augsnes erozija un mitrāja degradācija: neblīvi apstādītos jaunaudžu stādījumos trūkst sugas, kas saista oglekli un uztur augsnes struktūru, tādēļ neirdena augsne vieglāk pakļaujas erozijai un izžūšanai.
• Vēja un sausuma risks: vienveidīgi jauni meži ir mazāk izturīgi pret dabas stihijām un citu augu konkurences, savukārt jau izturīgie un stabilie vecie koki bieži papildus palīdz aizsargāt apkārtējo vidi.
• Fragmentācija un ainavas pārraušana: pārmērīgas mežcirtes platības var radīt “pliku ainavu”, traucē migrācijas ceļiem un vietējiem mikroklimatiem, veicinot invazīvu sugu ienākšanu teritorijā.
• Oglekļa emisiju palielināšanās: mežizstrāde izdala uzkrāto oglekli atmosfērā, piemēram, apsaimniekojot nokaltušu koksni, nereti nav notikusi pilnīga sadedzināšana vai iznīcināšana, kā rezultātā izdalās melnais ogleklis, kas plašāk pazīstams kā kvēpi, pastiprinot siltumnīcefekta gāzu ietekmi.
Eiropas plašākā kontekstā situācija ir līdzīga. Eiropas vides aģentūra novērojusi, ka aptuveni 80% ES aizsargājamo biotopu ir sliktā stāvoklī, tostarp daļa meža biotopu. Jaunākajos ES politikas dokumentos uzsvērts, ka dalībvalstīm jāveicina dabiskas atjaunošanās procesi un jāierobežo kailciršu apjoms. Piemēram, ES meža stratēģija līdz 2030. gadam aicina palielināt veco mežu īpatsvaru. Tomēr dažās valstīs, piemēram, Vācijā un Zviedrijā, pēdējās desmitgadēs mežu arvien vairāk veido jaunie stādījumi (līdz 65–70% mežu, salīdzinot ar būtiski mazāku jauno mežu īpatsvaru pirms 30–50 gadiem), kas pazemina ekosistēmu noturību pret klimata krīzi. Vidējā termiņā tas var palielināt plūdu, vēja un kaitēkļu riskus gan mežos, gan līdzi esošās zemēs.
Sabiedrības viedoklis liecina par skaidru izpratni. 2022. gadā veiktās sabiedrības domu aptaujas (“Manabalss.lv” platformā) rezultātiem atklājās, ka vairāk nekā 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mežsaimniecības praksei jābūt videi draudzīgākai un vairāk jāņem vērā dabas aizsardzības intereses. Nevar nepieminēt arī vairākas 2023. gada pilsoniskās
Foto: Pexels.com/Egor Kamelev
iniciatīvas, piemēram, “Par Latvijas mežiem”, kuras rezultātā tika panākti grozījumi likumā “Par meža apsaimniekošanu un aizsardzību”, iesakot stingruma pakāpes palielināšanu. Taču pastāvošās normatīvā regulējuma nepilnības ļauj turpināt intensīvo un dinamisko mežizstrādi arī tajās vietās, kur to aizsardzībai būtu jābūt prioritātei. Tāpat arī esošie tiesību akti nav pietiekami efektīvi. Atļauto kailciršu platība (līdz 5-10 hektāri) būtiski ietekmē ainavu un ekosistēmu, bet par meža apsaimniekošanas plānu saturu un ietekmi sabiedrībai informācija bieži nav pieejama, tāpēc nopietni pārkāpumi nereti netiek sodīti, radot neatgriezeniskus zaudējumus dabā.
Politiskā atbilde un nākotnes perspektīva
Latvijas valdība šobrīd tiek mudināta atrast papildu līdzekļus valsts budžetā, un meža koksne šim nolūkam tiek identificēta kā “resursu banka”. Zemkopības ministrs un atsevišķi politiķi norāda, ka lielas meža platības nav pietiekami izmantotas, tāpēc ciršanas apjomu palielināšana varētu dot ievērojamu budžeta ieņēmumu pieaugumu. Taču eksperti un sabiedrība iebilst, ka meža vērtību nedrīkst reducēt tikai līdz tūlītējai ekonomikai. Mūsdienu meža politika pieprasa stratēģiju, kur jaunizveidojamā mežaudze ilgtermiņā radītu lielāku ieguvumu nekā izcirstie vecie meži. Papildinot šo, tika iegūti komentāri no ANO Jauniešu delegātu programmas klimata jautājumu padomes pārstāvja Rūdolfa Podža. Viņš atzina, ka ir jāpārskata koksnes cirtes reglamentēšana, caurmērā samazinot gan pieļaujamo koku cirtes apkārtmēru, gan kailciršu apmērus hektāros, īstenojot saimniekošanu, kurai primāri pamatā ir ekoloģiskie mērķi un biotopu saglabāšana, ne vien tūlītēji finanšu ieguvumi.
Satversmes tiesā 2024. gadā tika ierosināta lieta par 2022. gada Ministru kabineta noteikumu grozījumiem, kuri samazināja atļauto koku cirtes apkārtmēru skujkokiem, piemēram, priedei no 39 cm uz 30 cm apkārtmērā. Šie grozījumi ļautu nocirst jaunākus, šaurākus kokus vairākās Latvijas meža daļās. Satversmes tiesa skaidroja, ka grozījumi var neatbilst sabiedrības tiesībām uz labvēlīgu vidi (Satversmes 115. pants). Vides organizācijas norāda, ka grozījumu ietekme attiecībā uz Natura 2000 meža biotopiem netika izvērtēta, tādēļ vecu, bioloģiski vērtīgu mežu īpatsvara samazināšana gandrīz droši radītu tālejošas sekas gan dabas daudzveidībai, gan mežu oglekļa līmeņa piesaistei. Saskaņā ar stingrās apsaimniekošanas pretiniekiem, Latvijā šobrīd tikai ap 10% mežu platību sastāda veci un sugu vienību bagātīgi dabas biotopi, un to aizsardzība ir primāra ilgtermiņa klimatam un ekoloģijai. Latvijas meži ir nozīmīgs ekonomikas, klimata un dabas resurss, taču to pārvaldībā nepieciešams saskaņot dažādus mērķus. Starp galvenajiem izaicinājumiem ir ne tikai ierobežot kailcirtes, bet galvenokārt apsaimniekot mežus gudrāk, balstoties uz objektīviem datiem, sabiedrības līdzdalību un ilgtspējības principiem, ka atjaunotā ekosistēmas vērtība pēc ciršanām pārsniedz zaudēto. Tādējādi tiek veidota nākotne, kur meži turpina pildīt savas plašās funkcijas, kā kvalitatīvi skābekļa, oglekļa krātuvju, bioģenētisko bagātību un vienotu ainavu nodrošinātāji, nevis zaudē šīs vērtības tūlītēju ieguvumu dēļ.
Foto: Freepik/EyeEm
Autore: Liene Baumane
Lai arī kā mēs skrietu, lēktu un nestos pa dzīvi, cilvēka ķermenis lielā mērā ir diezgan trausls. Sportistu fiziskais slogs ir milzīgs — sacensību grafiki, intensīvas treniņu sesijas, spiediens uz rezultātu. Tomēr tam klāt nāk ne tikai izaugsme un panākumi, bet arī ievērojams traumu risks. Jāsaprot, ka traumas nav tikai „pārtraukta sezona”. Tās bieži nozīmē ilgtermiņa rehabilitāciju, karjeras kritumu vai spēcīgu psiholoģisku izaicinājumu atgriezties iepriekšējā līmenī. Ir teiciens, ka pēc kritiena ir jāceļas augšā, bet ko darīt, ja kritiens patiešām bijis negaidīti smags?
Varbūt tomēr labāk mācīties spēlēt flautu?
Pēdējo gadu laikā traumu skaits profesionālajā sportā ir audzis. Balstoties Bila Stereta publikācijā, var atklāt, ka traumām bagātākie sporta veidi ir basketbols, futbols un amerikāņu futbols. Protams, jāņem vērā, ka šie ir arī vieni no populārākajiem sporta veidiem pasaulē, tāpēc arī pacientu skaits ir ievērojamāks, taču to nenosaka tikai sporta veidu popularitāte. Šie sporta veidi prasa lielu slodzi. Piemēram, basketbols pieprasa ātru tempu, pastāvīgus lecienus, māņkustības, augstu reakciju un biežu virzienu maiņu. Tā rezultātā tiek izdarīta milzīga slodze uz locītavām, kas savukārt noved pie krustenisko saišu traumām, menis-
ka plīsuma, izmežģījumiem un ne tikai. Gan futbols, gan amerikāņu futbols ir izteikti kontakta sporta veidi. Ātrais temps, triecieni var izraisīt dažādus saišu plīsumus un dislokācijas, pat lūzumus. Ne velti ik pa laikam nākas redzēt to, kā spēlētāji no laukuma tiek nonesti uz nestuvēm. Redzot šādus kadrus televīzijā, jūtīgāki vecāki, iespējams, var mudināt atvases izvēlēties pulciņus, kas ir mazāk traumatiski.
Tendences liek raizēties
Ņūkāslā bāzētā “Releaf Physio” klīnika savā mājaslapā atklāj, ka jaunākās tendences liecina par ievērojamu sporta traumu skaita pieaugumu. Tas ir saistīts ar pieaugošajām fiziskajām prasībām, kas tiek izvirzītas sportistiem, un pārslogotajiem spēļu grafikiem. Īpaši futbolā novērojama tendence, ka brīvdienu paliek arvien mazāk un spēļu grafiks paliek arvien piesātinātāks, augstajai “varai” domājot par kārtējo iespēju nopelnīt tā vietā, lai padomātu par pašu spēlētāju labklājību. Spēļu skaits aug, turnīru skaits palielinās (piemēram var minēt jaunieviesto FIFA klubu pasaules kausu). Vēl viens no satraucošiem faktiem ir tas, ka pieaug smadzeņu satricinājumu skaits. 2022. gadā 34% no visiem diagnosticētajiem smadzeņu satricinājumiem tika klasificēti kā smagi. Tas būtiski apdraud sportistu veselību un labbūtību, kā arī var atstāt ilgstošas sekas. Tieši tāpēc ir svarīgi iespēju robežās censties novērst traumas, kārtīgi iesildoties, pēc aktivitātēm atdzesējot muskuļus, ievērojot atpūtas dienas, un slodzi dodot pakāpeniski.
Traumas, traumas, traumas
Modernie pētījumi atklāj, ka profesionālajā sportā dominē tieši mus -
Foto: istockphoto.com/janulla
kuļu un saišu traumas. Piemēram, sistemātiskajā pārskatā par futbola traumu epidemioloģiju konstatēts, ka no profesionālo futbolistu traumām gandrīz 40% ir muskuļu bojājumi, kam seko saišu un locītavu traumas (21,1 %). Eiropas Futbola asociāciju apvienības (UEFA) pētījumā, kas aptver 21 sezonu (2001./02. līdz 2021./22.), atklājās, ka paceles cīpslu (hamstrings) traumu īpatsvars dubultojies – no aptuveni 12% līdz 24% no visām traumām. Traumas, kas prasa patiešām ilgu rehabilitāciju, ir krustenisko saišu plīsumi un ceļu traumas.
VAIRĀK PAR TRAUMU RAŠANOS: Menisku plīsumi ir bieži sastopamas sporta traumas. Tām ir vairāki veidi un tie var būt akūti vai hroniski. Akūti menisku plīsumi rodas pēc ceļa locītavas rotācijas traumas, savukārt hroniski – deģeneratīvi menisku plīsumi bieži rodas gados vecākiem cilvēkiem. Pazīmes – pietūkums, sāpes, ceļa locītavas aizķeršanās sajūta. Var būt akūta ceļa locītavas blokāde – ceļa locītava pēc traumas atrodas apmēram 30° fleksijā, to atliekt nav iespējams.
Ceļa locītavas mediālās kollaterālās saites bojājums – tiešs trieciens pa ceļa locītavas laterālo malu – rada izolētu bojājumu. Pazīmes –pietūkums, sāpes, kustību ierobežojums, nestabilitātes sajūta staigājot. Ceļa locītavas priekšējās krusteniskās saites bojājums – visbiežāk sastopams tādos sporta veidos, kas ietver ātru kustības uzsākšanu, ātru apstāšanos un ātru virziena maiņu. Iedalāms trīs pakāpēs – sastiepums, daļējs bojājums un pārrāvums.
Ceļa locītavas mugurējās krusteniskās saites bojājums – parasti sastopams ar citiem ievainojumiem, rodas no ceļa pārmērīgas iztaisnošanas, atliekšanas, kritiena uz ceļiem ar izstieptu pēdu, tieša trieciena pa ceļa priekšpusi.
Aizmugurējo augšstilba muskuļu trauma (hamstring) – biežākā muskuļu trauma profesionālajā sportā. Visbiežāk tā ir bezkontakta trauma, kas rodas skrienot, veicot strauju virziena maiņu. Cirksņa muskuļu sastiepums – rodas no straujas kustības uz sāniem. Visbiežāk sastopams hokejā un futbolā. Smadzeņu satricinājums – rodas no tieša sitiena pa galvu vai kaklu.
Kopumā galvenie traumu cēloņi ir pārslodze, nepietiekama rehabilitācija pēc iepriekš gūtas traumas, nepareiza tehnika un kontakts ar citiem spēlētājiem, no kā atsevišķos sporta veidos izvairīties nav iespējams.
Tik, tak, tik, tak
Sportā bieži vien būtiska nozīme ir laikam. Mediķiem ir jāstrādā un jāpieņem kritiski lēmumi tūlīt un uz vietas. It īpaši nozīmīgi ir spēt ātri un pareizi novērtēt galvas traumas nopietnību. Ne mazāk svarīgi ir laicīgi konstatēt kardioloģiskos traucējumus. Iespējams, viens no spilgtākajiem piemēriem profesionālajā sportā ir dāņu futbolista Kristiana Ēriksena gadījums. Viņš piedzīvoja sirdsdarbības apstāšanos un saļima laukuma vidū 2021. gada UEFA Eiropas Čempionāta turnīrā. Mediķi pāris minūtes cīnījās par viņa dzīvību. 3 līdz 4 minūtes viņš pat bija miris, tomēr stāstam šoreiz bija laimīgas beigas. Viņa dzīvību izdevās glābt, un, lai uzturētu nemainīgu sirds ritmu, viņam tika implantēts kardioverteris-defibrilators (ierīce, kas paredzēta, lai ar elek-
Ilustrācija: Matt Skalski
triskā šoka palīdzību atgrieztu satbilu sirds ritmu). 2022. gadā viņš bija spējīgs atgriezties laukumā. Pēkšņa sirdsdarbības apstāšanās sporta laikā ir reta, bet bīstama parādība. Gatavība, zināšanas un AED (defibrilatora) klātbūtne var būt dzīvības cenā.
Dakteris brīvu dienu dos. Vai arī tomēr nē?
Sporta medicīna nemitīgi attīstās, tomēr ārstēšana nebūt nav ne viegls, ne arī īss process. Tā ļoti atkarīga no traumas veida un smaguma. Muskuļu traumas ārstē ar fizioterapiju, vingrinājumiem un muskuļu stiprināšanu. Rehabilitācijas process sākas ar muskuļa aizsardzību un sāpju mazināšanu, kas var ilgt 1 līdz 7 dienas, atkarībā no traumas smaguma. Fizioterapija ir saudzīga. Otrajā posmā, kas ilgst 1 līdz 6 nedēļas, tiek pārveidoti rētaudi un atjaunota kustību amplitūda. Rehabilitācija ietver stiepšanos, masāžu, dinamiskus vingrinājumus, teipošanu. Trešajā posmā turpmākās 4 līdz 8 nedēļas notiek muskuļu elastības atjaunošana, spēka, jaudas, kustības un reakcijas stiprināšana, veicot specifiskus vingrinājumus un piedaloties intensīvos treniņos. Visbeidzot, pēdējā fāze ietver pakāpenisku atgriešanos ierastajos treniņos un ierastajā dzīves ritmā.
Zem naža asmens
Ne visas traumas iespējams ārstēt tikai ar fizioterapeita un dažu palīglīdzekļu iesaisti. Tādas traumas kā, piemēram, saišu plīsumi, pieprasa arī ķirurģisku iejaukšanos un, sportistam par nelaimi, mēnešiem garu atlabšanu. Ja apskata tieši ceļu traumu gadījumus, tad vajag rēķināties, ka atlabšanas procesā 2-6 nedēļas būs jānēsā ceļa locītavas ortoze, pēc tam kāja jāsaudzē un jāizmanto kruķi vēl divas nedēļas. Agrīna atgriešanās treniņos būs iespējama tikai pēc 3 mēnešiem, kamēr neierobežota atgriešanās – tikai pēc 9 mēnešiem. Papildus tam vēl smags darbs ar fizioterapeitu, strādājot pie locītavas kustību apjoma atjaunošanas un muskuļu spēka attīstīšanas. Operācijas nepieciešamas arī ahileja cīpslas plīsuma, atkārtotas pleca izmežģīšanas un smagu lūzumu gadījumā. Diemžēl ne vienmēr spēlētāji pēc šādu traumu gūšanas spēj pilnvērtīgi atgūties un pēc atgriešanās rādīt to pašu sniegumu. Tomēr Latvijā ir bijuši vairāki gadījumi, kad pēc smagu traumu gūšanas sportisti ir spējuši atgūties un atkal uzmirdzēt, piemēram, Dāvis Bertāns pēc divkārtēja krustenisko saišu pārrāvuma vai Māris Štrombergs, kurš pēc plaukstas kaulu lūzumiem spēja pēc mazāk nekā gada rehabilitācijas jau atkal startēt un iegūt otro vietu 2011. gada pasaules čempionātā.
Ne tikai fiziski, bet arī garīgi izaicinājumi
Jāatzīst, ka traumu gūšana rada ne tikai fiziskas problēmas, bet arī emocionālus pārdzīvojumus. Vairāki sportisti ir atzinuši, ka atveseļošanās procesa laikā izjūt trauksmi, nomāktību. Galvenokārt tāpēc, ka ir raizes par nākotni, “izolētība” no komandas, motivācijas zudums. Atgriešanās pēc smagām traumām ir grūta, jo zemapziņā ir klātesošas bailes par atkārtotu traumu gūšanu, kas veido psiholoģisku barjeru un neļauj pilnvērtīgi atkopties. Arī trenera spiediens pēc iespējas ātrāk atgriezties laukumā situāciju neuzlabo. Tomēr sportisti to katrs uztver dažādi. Citiem tas ir vieglāk – citiem grūtāk. Citi izjūt traksmi, kamēr vēl citi nevar vien sagaidīt, kad varēs atkal piedalīties sacensībās. Profesionālo sportistu ceļš nav tikai uzvaru svinības. Tas reizēm ir ciešanu ceļš, pa kuru jāiet atpakaļ, jāatjaunojas un jāpierāda patiess spēks. Traumas var mainīt karjeru, cilvēka pašsajūtu, identitāti. Ir svarīgi atcerēties, ka ar zinātnes, treneru un līdzcilvēku palīdzību ir iespējams iziet cauri tumšajiem posmiem un atkal spīdēt laukumā.
Raksta autore: Diāna Zālīte, Foto: Signe Lapiņa
Tumšākajā gada periodā kopā ar Valsts policijas pārstāvjiem devos dežūrā, lai pārliecinātos, cik apzinīgi un piesardzīgi ceļu satiksmē ir viena no neaizsargātākajām satiksmes dalībnieku grupām – gājēji. Drošība sākas ar piesardzību. Ar ko tā turpinās?
Sāksim ar to, ka kopš 2023. gada reorganizācijas Ceļu policija savus darba pienākumus veic kā Reaģēšanas biroja pārstāvji. Savos ikdienas darba pienākumos ieskatu sniedza Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Reaģēšanas biroja inspektore, virsleitnante Viktorija Brikmane un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Reaģēšanas biroja 3. nodaļas inspektors, leitnants Jānis Supe
Sadursmes seko viena otrai
Tikko kā pievienojoties policijas pārstāvjiem dežūrā, tiek saņemts pirmais izsaukums – kāds vīrietis guļ grāvī, bet blakus tam atrodas velosipēds. Sākotnēji ir aizdomas, ka vīrietis pats ir iebraucis grāvī, bet policijas pārstāvjiem vīrietis, skaidrojot situāciju, atklāj, ka vienkārši ir nolēmis pasēdēt. Vīrietis norādīja, ka Neatliekamās medicīniskās pa-
līdzības dienesta (NMPD) un policijas pārstāvju palīdzība viņam nav nepieciešama. Inspektori pārliecinājušies, ka vīrietim nedraud briesmas un palīdzība nav nepieciešama, turpina darbu. Pastiprinoties sastrēgumiem Rīgas ielās, ekipāža tiek nosūtīta uz izsaukumu, kur kādā krustojumā notikusi sadursme starp vieglo automašīnu un velosipēda vadītāju. Risinot šo negadījumu, turpat blakus notiek vēl viens negadījums. Kāda vieglā automašīna mēģinot apbraukt NMPD transportlīdzekli, nedod ceļu citai vieglajai automašīnai un notiek negadījums. Inspektoru darbs paliek sarežģītāks, jo vienuviet jārisina jau divas sadursmes. Dažas minūtes vēlāk netālu no Vanšu tilta notiek vēl viena sadursme starp divām vieglajām automašīnām. Šīs sadursmes cēlonis ir distances neievērošana.
Ar atbildības sajūtu radīt kārtību uz ceļa
Policistu ikdiena uz ceļiem ir mistērija, jo nav iespējams paredzēt kāda izvērtīsies 12 stundu garā dežūra. Vienā dežūrā tie var būt līdz pat desmit ātri atrisināmiem izsaukumiem vai pieciem, kur viens izsaukums var aizņemt vairākas studas. Arī iesaistīto cilvēku attieksmes konfliktos ir dažādas – kāds atzīst savu vainu uzreiz, bet cits uzstājīgi mēģina sevi attaisnot un vainot otru iesaistīto pusi. Inspektors J. Supe norāda kādām īpašībām un spējām ir jāpiemīt ikvienam, kurš vēlas kļūt par policistu: “Atbildības sajūta, spēja izvērtēt pareizi visus apstākļus un pieņemt gala lēmumu.”
Reta parādība gājēju vidū Gājēji, kā vieni no neaizsargātākajiem satiksmes dalībniekiem, bieži vien paši pakļauj sevi riskam kļūt par satiksmes negadījuma cietušajiem, vienlaikus arī tā izraisītājiem. No drošības aspekta, gājējiem sevi “jāapbruņo” ar atstarotājiem vai atstarojošiem elementiem, lai diennakts tumšajā laikā tie būtu autovadītājiem labāk pamanāmi. Dežūrā atstarotājs vai atstarojošais elements ir novērojams vien retajam gājējam. Visbiežāk tos pamanām bērniem, par ko ir prieks. Arī jaunākajā CSDD kampaņā “Nāvīgi stilīgi” uzmanība tiek pievērsta gājēju tendencei izvēlēties tumšu apģērbu, nepievienojot atstarotāju vai atstarojošo elementu, lai nodrošinātu, ka autovadītāji viņus pamana.
Adrenalīnam nav vietas ceļu satiksmē
Inspektore V. Brikmane gājējus vērtē kā ļoti bezatbildīgus: “Cilvēkam uzliktas austiņas, viņš iet un pat nepaskatās pa labi, pa kreisi, lai pārliecinātos, ka nebrauc mašīna. Tas, ka ir gājēju pāreja, tas nenozīmē, ka nav jāskatās. Tā arī ļoti bieži notiek, jo īpaši, kad iestājas tumšais laiks. Ļoti bieži ir notriekti gājēji.” Pilsētvidē gājējs var justies drošāk, jo gājēju ietves un ceļu pārejas ir izgaismotas, bet ārpus pilsētas, dodoties pa ceļa nomali, ir jābūt daudz piesardzīgākiem. Inspektori norāda, ka gājējam vienmēr par drošību ir jāpārliecinās pašam. Viens no biežāk novērojamajiem ceļu satiksmes pārkāpumiem gājēju vidū ir brauktuves šķērsošana tam neparedzētā vai neatļautā vietā. Inspektore V. Brikmane izceļ nedrošu veidu, kā gājēji mēdz šķērsot brauktuvi: “50 metrus uz priekšu ir gājēju pāreja, bet gājējs šķērsos 50 metrus vai nu ātrāk, vai nu vēlāk, neaizejot līdz gājēju pārejai. Ar domu, ka ieekonomēs laiku.” Arī dežūras laikā, vairākkārtīgi, novērojami gājēji, kas ne tikai dodas pāri ielai pie sarkanā luksofora signāla, bet arī šķērso brauktuvi tam neparedzētā vietā. Visbiežākās atrunas, ko gājēji izmanto, lai skaidrotu savu rīcību policijas pārstāvjiem ir, ka mašīnas atrodās tālu no vietas, kur tika šķērsots ceļš. Gājējs veiksmīgi ir paspējis, tāpēc nesaskata problēmu.
Pārgalvībai ir sava cena
Tāpat kā visiem pārējiem satiksmes dalībniekiem, arī gājējiem par pārkāpumiem ir piemērojams brīdinājums vai naudas sods. Naudas soda apmērs var būt no 10 līdz 30 eiro. Par to, vai gājējiem vajadzētu lielākus naudas sodus inspektore V. Brikmane atbild: “Atsevišķos gadījumos, parunājot ar pārkāpēju, viņš sapratīs savu kļūdu un vairs nekad tā nedarīs. Citos gadījumos pat naudas sods nepalīdz. Līdz ar to, tas ir atkarīgs no paša pārkāpēja.” Inspektoru pieredzē ir bijusi situācija ar kādu autovadītāju, kurš pieķerts un sodīts trīs dienas pēc kārtas. Gan šie autovadītāja, gan gājēju veiktie pārkāpumi rāda sliktu piemēru jaunākajai paaudzei. Inspektore V. Brikmane min piemēru: “Uz ielām ir bieži novērots, ka vecāki ar bērniem stāv pie sarkanā signāla, bet pieiet kāds cits cilvēks un pāriet pāri pie sarkanā signāla. Nav mašīnu, nav nekā, bet tas ir piemērs, ko pamana bērns. Ir ļoti labi, ja vecāki to pamana un uzsver, ka tā nedrīkst darīt, ka jāgaida zaļā gaisma.” Trafarēta policijas mašīna gājējiem liek pārdomāt savu turpmāko rīcību, kad nepieciešams šķērsot brauktuvi. Inspektore V. Brikmane stāsta: “Ir gadījumi, kad cilvēks sper jau soli, piemēram, pie luksofora aizliedzošā signāla, tad viņš ierauga traferēto policijas mašīnu un paiet atpakaļ.” No šī izriet tas, ka policija strādā preventīvi, jo, gājējam ieraugot traferēto policijas mašīnu, uzreiz ir saprotams un zināms, ka tā rīkoties nedrīkst.
Seniori spriganāki nekā domājam
Sabiedrības grupa, kas kā gājēji pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus visbiežāk, ir seniori. Inspektore V. Brikmane skaidro: “Tantes skrien uz transporta pieturu. Viņām ir vienalga brauc mašīnas vai nebrauc. Viņas ar savām ķeselēm skries pāri ceļam. Diemžēl.” Dežūras laikā bija novērojams spilgts piemērs aprakstītajai inspektores V. Brikmanes situācijai. Kāda seniore, pat redzot trafarētu policijas ekipāžu, skrēja pāri brauktuvei tai neparedzētā vietā. Tādu pašu darbību grasījās veikt arī cita seniore un vairāki citi gājēji, jau uzkāpjot uz brauktuves, bet pēc inspektora J. Supes aizrādījuma gājēji atgriezās atpakaļ uz ietves.
Grūtākais ar ko ir jāsaskaras gājēju uzraudzībā ir tas, ka gājējs ātri un ļoti viegli var noklīst no vietas, kur veica ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu. Policijai ir sarežģīti izsekot gājēja kustībai. Arī dežūras laikā saskārāmies ar situāciju, kad sieviete sastrēguma laikā devās pāri brauktuvei, kur tas nav atļauts. Ekipāža atradās krietnā attālumā
no notikuma vietas. Līdz ar to, atrast pārkāpēju pēc nokļūšanas notikuma vietā nav tik vienkārši.
Drošība ir turpat, kur piesardzība
Gājējs, piedaloties ceļu satiskmē, var justies tik droši, cik piesardzīgs pats izvēlas būt. Labāk ir divas reizes pārliecināties par to, vai ir droši šķērsot brauktuvi pār gājēju pāreju, nevis aiz steigas skriet pāri nepaskatoties. Svarīgi arī ir izvērtēt, vai galamērķī ierasties dažas minūtes vēlāk, jo ir jāuzkavējas pie gājēju pārejas, vai arī neierasties vispār, jo aiz neuzmanības un steigas cilvēks ir pakļuvis zem automašīnas riteņiem.
Ar Raimondu Celmu sarunājās Amanda Anna Niedre
Foto: Signe
Lapiņa
Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms ir šķietami dzimis skatuvei, tomēr sākumā plānoja kļūt par vēsturnieku. Desmit gadu laikā viņš ir iekarojis daudzu skatītāju sirdis. Romantikas simbols un mīlas iemiesojums uz skatuves, bet ikdienā – vienkārši tētis diviem bērniem, vīrs sievai un cilvēks, kam patīk garlaikoties.
Raimonda mīļākajā Nacionālā teātra telpā – Baltajā zālē – viņš dalās pārdomās par demogrāfisko krīzi, mākslinieka nemitīgo pārdzimšanu, sabiedrības radīto tēlu un to, kāpēc vislielākais piepildījums slēpjas tālu no skatuves.
- 2021. gadā teici, ka līdz šim grūtākā loma ir Ferdinands. Vai tā tas joprojām ir?
- Varētu šobrīd tā teikt, jā. Tas bija tāds lielākais uzdevums. Sarežģītākie uzdevumi, kas man bija jādara aktieriski. Skaidrs, ka katra jauna loma ir ar savu sarežģītības pakāpi un pat dažādību. Līdz šim es teiktu, jā, Ferdinands ir bijis visinteresantākais. Bet tas ir forši! Man tieši patīk tādi grūti uzdevumi. Tas ir izaicinoši. Izrāde “Ferdinands un Luīze” šobrīd gan ir noņemta no repertuāra. Cita tik liela loma man pagaidām nav.
- Vai kādreiz esi jutis, ka kāda loma tevi emocionāli “neatlaiž” arī pēc izrādes?
- Jā, ir bijuši gadījumi, bet agrāk, kad es tikko sāku strādāt teātrī. Kad es biju vecpuisis un man bija, kā saka, sausa privātā dzīve. Tagad man ir ģimene, bērni, skaisti dzīves notikumi, un es ārpus teātra jūtu lielu piepildījumu. Izejot ārā no teātra, manas domas pārņem citi jautājumi. Kad esi jauns, tu dzīvo tajā teātra pasaulē divdesmit četras stundas diennaktī.
- Šobrīd rit tavs desmitais gads uz Nacionālā teātra skatuves. Kā teātris ir mainījies šīs desmitgades laikā?
- Teātris ir ļoti mainījies. Nomainījušies trīs direktori, uz īsu brīdi mākslinieciskais vadītājs bija Elmārs Seņkovs. Es domāju, ka tagad atkal teātrim ir tāds pārmaiņu laiks, tādi meklējumi, tādi kursa meklējumi. Zini, teātris ir teātris. Tas piestāv teātrim – būt mainīgam visu laiku. It kā no vienas puses teātris ir tāds nemainīgs, it īpaši Nacionālais teātris ar tādām tradicionālām vērtībām kā “Skroderdienas”, latviešu oriģināldramaturģija, šī ēka, teātra pierastais spēles stils. Tomēr ik pa laikam parādās jauni mākslinieki, jauni režisori, kādi režisori aiziet, piemēram, jau ilgāku laiku teātrī nestrādā režisors Valters Sīlis. Tas kaut kādā ziņā ir zaudējums, bet brīva vieta nepaliek. Teātris visu laiku ir tādos radošos meklējumos. Tas teātra dabai piestāv. Man kā aktierim tikai ir izaicinājums pašam būt gatavam, visu laiku spēt sekot līdzi un mainīties, neiestigt kaut kādā vienā konservatīvā kapsulā un spēlēt vienu šablonu, bet arī būt gatavam spēt būt gatavam mainīties un pieņemt jaunus, citādi domājošus māksliniekus.
- Šeit iederas Raiņa slavenais citāts “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”.
- Jā, jā. Man pašam bija uzticēta loma izrādē “Spēlēju, dancoju”, kur Tods kā mākslinieks nonāk pie atziņas, ka garīgā ziņā tev ir jānomirst, lai tu varētu piedzimt par kaut ko jaunu, uzsākt jaunu garīgu ceļu. Tā nomiršana ir baigi grūtā lieta, saproti? Spēt nogalināt sevī to, kam tu esi dziļi ticējis un jutis lielu pārliecību. Tas ir tas mākslinieka ceļš – visu laiku atrast sevī ideālu, to pilnveidot un tad atkal to iznīcināt, tad atkal meklēt jaunu. Bišķiņ šizofrēniska mešanās aukstā ūdenī. Bieži tas nesanāk, bet ir forši ik pa laikam sev atgādināt: “Mēģini, mēģini, mēģini vēlreiz sākt visu no jauna!”
- Nesen piedalījies “Rīga Fashion Week” rīkotajā kino tērpu modes skatē. Cik ļoti tu savā ikdienā piedomā pie stila?
- Nedaudz vairāk tagad pie tā piedomāju, agrāk biju tāds paviršāks. Es izvēlējos apģērbu un apavus pēc ērtuma. Kopš iepazinos ar savu sievu un esmu precējies, es tā uzmanīgāk sekoju līdzi. Viņas viedoklis
man ir ļoti svarīgs. Viņa reizēm paskatās, novērtē, kas man labi piestāv. Vai arī es redzu, ka viņa ir nedaudz parevidējusi manā drēbju skapī. Ja nebūtu man tāds skaists uzaicinājums piedalīties kostīmu mākslinieces Sandras Silas pagodinošā pasākumā, es pats diez vai apmeklētu kādu no “Riga fashion week” notikumiem. Tik specifiskā ziņā mode mani neinteresē.
- Tevi ir šķietami neiespējami atdalīt no romantikas tēmas. Vai Raimonds Celms patiesībā ir tik liels romantiķis kā sabiedrība uzskata?
Abi divi esam tumsā satikušies, lai uz pāris stundām radītu
jaunu pasauli, lai noticētu
šim
“feikajam”
stāstam. Ja izdodas, mēs abi gūstam gandarījumu.
“ ”
- Tev pēc mūsu sarunas būtu jāspēlē Vilsons izrādē “Lieliskais Getsbijs”, tomēr izrāde tika pārcelta. Jau pirms sarunas par šo izrādi nedaudz runājām. Viens no simboliem, kas parādās šajā darbā ir “zaļā gaisma”. Kas ir tava zaļā gaisma?
- Tu domā kāds simbols no pagātnes, ko gribas atkal iegūt? Vai tāla, nezināma, esoša cerība pēc kaut kāda ideāla? Redzi, Getsbija stāstā zaļā gaisma simbolizē to pagātnes sapņaino mirkli, kurā viņš tic, ka var atgriezties, neskatoties uz to, ka zinātne un saprāts saka, ka nevar. Divreiz tajā pašā upē nav iespējams atgriezties. Viņš tomēr sapņo un cer, ka var. Kas man tas tāds varētu būt? Es laikam, piekritīšu tiem, kas racionāli skatās uz pasauli un spriež, ka pagātni nav iespējams atgriezt. Bet, ja tomēr varētu… Es, satiekot sevi pirms kādiem 15 gadiem, gribētu dot tādus padomus – varbūt nepīpē tik daudz, izlasi kādu grāmatu, pasporto biežāk, esi draudzīgāks ar klasesbiedriem, neesi tik cinisks, ironisks, iepriecini vairāk savus vecākus ar labām sekmēm. Es dotu sev padomus attīstīt savus talantus vairāk. Tagad darbā es redzu to, kas no maniem talantiem un prasmēm šeit noder un žēl, ka es neprotu vēl labāk, piemēram, spēlēt klavieres, dziedāt. Es sevi motivētu.
- Tu esi pasniedzis “Latvijas Lepnums” balvu Aldai Albertei 2023. gadā. Par ko tev pašam varētu pasniegt šo apbalvojumu?
- Pagaidām vēl ne par ko. Es agrāk biju naivāks, cilvēkiem uz ielas palīdzēju. Ja kāds bezpajumtnieks lūdza naudu, es palīdzēju. Bija viens čalis bez jakas, kas pie “Arsa” [red. – medicīnas iestāde Rīgas centrā] pēkšņi aukstā rudens dienas laikā stāsta, ka viņš ir no Rēzeknes, jātiek mājās, nozagts maks. Biļetei vajag desmit eiro. Man nebija tie desmit eiro, bet es kaut kā noticēju. Viņš man stāsta, ka pēc tam “Facebook” viņu varēs atrast. Mēs ejam uz bankomātu, es viņam iedodu to naudu, un viņš, protams, pazūd bez galiem. Ne viņš man atsūtīja tos desmit eiro, ne ko. Varbūt viņš kādreiz izlasīs Latvijas Universitātes studentu žurnālu “Avantūra” un atdos parādu.
- Zini kā – es domāju, ka romantiski esam mēs visi. Visiem interesē, patīk, saista melodramatiski notikumi gan mūsu, gan citu dzīvēs. Vienkārši mēs to negribam atzīt. Negribas atklāti teikt, ka man interesē ar ko viņš ir kopā, vai viņai ir draugs? Mūs visus tas interesē. Ļoti reti kāds drosmīgi un atklāti to var pateikt. Man nav ko slēpt. Skaidrs, ka man interesē. Es gribu būt romantisks partneris savai dzīvesbiedrei. Man arī ir tāds vecuma posms, ka dramaturģijā gadās šāda vecumposma vīrieši, kam ir jārisina romantiskas jūtas. Es saku – aiziet, dzīvē eksistē arī šāda šķautne, darām to!
- Internetā tiek izteikti vairums glaimojošu komentāru gan par tevi kā cilvēku, gan tavām aktiera prasmēm. Kā šis “perfektais tēls” ietekmē tavu pašapziņu?
- Es neesmu aktīvs sociālajos medijos. Līdz ar to baigi interneta pasaules komentārus nejūtu. Man pašam arī neinteresē. Visgodīgāko viedokli kaut kādā mērā pats sev spogulī redzi. Tu jūti un zini, ka tajā momentā biji paviršs, kaut ko nekrietnu izdarīji, pateici ne tā. Vai arī tieši otrādi – pēc labi padarīta darba tu reizēm patiešām godīgi pats jūti, ka šo labi izdarīji, un esi godīgi pelnījis. Es vispār nejūtu tādu sabiedrības baigo novērtējumu. Tādā kategoriju ziņā man pašvērtējums ir svarīgāks. Dažu uzticamu padomdevēju viedoklis ir svarīgāks par to, ko par mani teiks sabiedrība.
- No iepriekš teiktā izriet, ka šis “tēls”, ko par tevi ir izveidojusi sabiedrība, neuzliek tev slogu nemitīgi būt perfektam.
- Nē, neuzliek. Es to tā neizjūtu. Teiksim sabiedriskajā transportā braucu nepamanīts. Es arī neesmu īsti filmējies kaut kādos televīzijas šovos, lai būtu super atpazīstams. Es nejūtu nekādu spiedienu.
- Kāds ir lielākais nepareizais priekšstats par tevi?
- Es tiešām nezinu. Katram cilvēkam ir cits priekšstats. Agrāk zinu, ka esmu spēlējis viltīgu spēli ar naivumu, lai it kā nomaskētos. Ārēji it kā radi tādu naivu priekšstatu, ka šis jauneklis neko nesaprot. Tādā veidā pasargā sevi. Bīstami cilvēki tevi neuztver par bīstamu, jo liekas, ka esi naivs, jauns, vienkāršs čalis, kas nav bīstams. Es ar to saglabāju savu bīstamību. Tev nospēlēju, ka es jau nekas ne -
esmu, bet, kad vajag, tad varu izspēlēt kārtis. Tā ir interesanta maska. Meistarīga spēle, ko daudzi cilvēki neapzināti spēlē. Daudzi māk radīt priekšstatu par vilku aitādā.
- Ko tava sieva Paula saka par uzmanību, ko saņem no pretējā dzimuma fanēm?
- Es viņu neapskaužu. Man ir baigi paveicies. Mana sieva ir ļoti saprotoša. Iedomājies, cik paradoksālā situācijā viņai jādzīvo! Viņai gribas, lai vīrs labi strādā, tiek novērtēts. Tas paredz to, ka viņa grib, lai viņas vīrs uz skatuves ticami mīl citu. Tā ir tāda kā pretruna. Mana sieva, manuprāt, lieliski ar to tiek galā. Mums nav nekādu drāmu. Viņa pat mani iedvesmo un saka: “Raimond, nu tu varētu kaut kā saņemties!”. Viņa gaida, kad būs kāds “Spēlmaņu nakts” novērtējums. Es pats ticu, ka esmu vēl jauns un visas skaistākās lomas vēl priekšā.
šiem un vispār cilvēkiem ģimene ir pamatvērtība, īpaši ņemot vērā demogrāfisko krīzi, kas mums valda valstī. Tā ir ļoti nopietna problēma, manuprāt. Nākotnē mūs sagaida kraujas mala. Es tā sakarā lasīju vienu interesantu pētījumu. Pirms 25 gadiem, atbildot uz jautājumu par ģimeni un bērniem, tā bija prioritāšu sarakstā top 3. Šodien tā ir 24. vietā. Tas man daudz ko atbildēja. Vilis piedzima, kad man bija 29 gadi. Viena no pirmajām domām man bija: “Kāpēc tas nenotika ātrāk?” Tas notikums, kas ar mani notika, tas ir viennozīmīgi tikai solis uz priekšu tev kā cilvēkam. Iesaku visiem nekavēties. Pirms tam gan vajag iegūt pastāvīgu izpratni par pasauli.
- Vai pastāv atšķirība starp teātra un kino aktieri? Kurš no tiem ir “īstāks”?
“ ”
- Sevi ne reizi vien esi saucis par “dzīves pētnieku”. Ko līdz šim esi vēlējies izpētīt, bet nav bijusi iespēja to darīt?
Bīstami cilvēki tevi neuztver par bīstamu, jo liekas, ka esi naivs, jauns, vienkāršs čalis, kas nav bīstams. Es ar to saglabāju savu bīstamību.
- Vispār es iestājos Latvijas Universitātē “vēsturniekos”. Nomācījos četrus mēnešus un aizgāju prom. Toreiz man tas likās absolūti loģisks solis. Es sapratu to, ka man patīk vēsture, bet, lai kļūtu par vēsturnieku, man jājūt liela kaislība pret to, ka es tagad stundām ilgi esmu gatavs sēdēt arhīvos, pētīt, meklēt dokumentus. Toreiz es sevī tādu kaislību nejutu. Domāju – ja es neaizraujos ar nozari, netērēšu laiku. Pēc pusgada iestājos “aktieros” un aizrāvos, izjutu kaislību, ko jūtu vēl joprojām. Neliels parāds pret sevi ir jūtams. Interese par vēsturi ir joprojām. Es domāju varbūt, ja man pēc gadiem paliks garlaicīgi un repertuārs nebūs man tik glaimojošs, nepiedāvās aizraujošas lomas, es kaut kādas studijas atsākšu.
- Esi minējis, ka tev ir svarīgi saglabāt “mūžīgā studenta” skatījumu uz dzīvi. Ko tu šobrīd mācies?
- Attīstu savu vokālu. Kopš iestudējuma “La Kritusī” es diezgan aktīvi eju uz vokālajām nodarbībām pie pasniedzēja Roberta Hansona. Mums ir ļoti laba sadarbība. Zini – man tas patīk. Ne tikai tas, ka es attīstu meistarību. Saņemu arvien vairāk piedāvājumus uzstāties ārpus teātra. Tā ir papildus iespēja nopelnīt, paostīt citu gaisu, sajust kontaktu ar skatītājiem, uzstāties uz dažādām skatuvēm, kur es kā aktieris nevarētu uzstāties. Attīstot vokālu tieši akadēmiskajā repertuārā, nedaudz labāk iedziļinos un iepazīstos ar akadēmiskās mūzikas pasauli, kas ir ļoti savdabīga, interesanta. Reizēm tā tiek pārprasta, novērtēta kā kaut kas konservatīvs, garlaicīgs, vecmodīgs. Man tagad tur esot tā liekas tik krāšņa, tik bagātīga pasaule. Tur var rakties stundām. Attīstot vokālu, tur tu visa mūža garumā vari būt students. Vienu dziesmu dziedāt visa mūža garumā. Lielie meistari vecumdienās izpilda to dziesmu, ko dziedāja jaunībā, bet citā kvalitātē. Tā ir lieliska nozare, ko tagad apgūstu.
- Tev ir ļoti spēcīgas saiknes ar savu mammu, arī pašam ir sava ģimene. Varētu teikt, ka ģimene ir viena no tavām pamatvērtībām?
- Protams! Es gribētu, lai arvien vairāk jaunie -
- Īsti ir abi divi. Abas mākslas ir pilnvērtīgas. Abas prasa daudz darba. Rezultāts veiksmīgā gadījumā ir iespaidīgs, paliek atmiņā ilgi. Man pašam interesantāk ir darboties teātrī. Tas ir kaut kādā ziņā izaicinošāk. Kad izdodas, tā bauda ir kaifīga, un tu to jūti kopā ar skatītāju šajā mirklī. Šeit un tagad mēs kopā piedzīvojam šo skaisto notikumu, ko man izdevās radīt, un tu ar tavu klātbūtni un skatieni to apstiprini. Šī nesarunātā simbioze… Mēs jau pirms izrādes nesatikāmies un nesarunājām, ka spēlēsim iztēles spēli. Abi divi esam tumsā satikušies, lai uz pāris stundām radītu jaunu pasauli, lai noticētu šim “feikajam” stāstam. Ja izdodas, mēs abi gūstam gandarījumu. Ir interesanti kino filmēt, bet nav tā kaifa. Kopā ar skatītāju skaties to filmu un viņi priecājās, ekrāns ir plakans, un tu vari līdzpriecāties. Tas kopējais pārdzīvojums tomēr ir foršāks.
- Vai tu vairāk baidies no neveiksmēm vai no garlaicības?
- No neveiksmes gan jau, jā. Garlaicība mani vispār nemaz nebiedē. Zini, vienā no Hamleta monologiem viņš saka: “Es ieslodzīts rieksta čaulā justos kā bezgalīgu pasauļu valdnieks” vai tamlīdzīgi. Tie notikumi, kuros ir iemests, liekas tik apgrūtinoši, ka viņš laimīgāks justos, ja būtu ieslodzīts rieksta čaumalā kā cietumnieks. Tad justos, ka beidzot neviens man neuzmācās, visi liek mieru. Es varu tūkstoš gadus viens pats tādā meditatīvā stāvoklī domāt un justies kā pasaules valdnieks. Man garlaicība liekas kā viens no “viskaifīgākajiem” stāvokļiem. Tu vari sēdēt parkā uz soliņa un domāt. Man tas tik ļoti patīk! Maz ir laika, kad tu pats sev to ļauj darīt. Kad gadās, man tas liekas ļoti forši.
- Tavs citāts no žurnāla “Santa” intervijas: “Es kā tipisks vīrietis vienā laikā spēju domāt tikai par vienu lietu. Risinu pa vienam vienādojumam.” Kā tu izvēlies, kurš “vienādojums” ir risināšanas vērts un kurš – nē?
- Ir svarīgas liekas, kuras, kā mēs visi, atlieku. Man vajadzētu saņemties un izdarīt. Kā tu prasīji, ir kaut kādas bailes no neveiksmes. Es atlieku tās lietas, kur ir risks “sačakarēt”. Vispār dienas laikā var paveikt ļoti daudz lietu. Tad es mēģinu viņas kaut kā pierakstīt. Man telefonā piezīmēs ir viena ziņa ar virsrakstu “šodien”, un tad es tur sarakstu kaut kādas lietas, kas jāizdara – jāaizsūta tas, jāaiziet piemērīt kostīms, jāizprintē teksts. Es brīvi miksēju.
Raksta autors: Mihails Štolcs
Ar valodu tehnoloģiju uzņēmumu “Tilde” ir saskāries praktiski ikkatrs latvietis, dažreiz neapzināti.
“Tilde” jau vairāk nekā trīsdesmit gadus pilda vienu misiju – nodrošināt latviešu valodas klātbūtni digitālajā vidē. Uzņēmums ir autors tādiem digitāliem rīkiem kā “Letonika”, “Tildes Birojs”, “Tilde Translator”. Tāpat “Tilde” izstrādā fontus un piedāvā transkripcijas un lokalizācijas pakalpojumus.
Lai arī tehnoloģijas gadu desmitos ir mainījušās krasi, uzņēmuma filozofija paliek nemainīga – latviešu valoda nedrīkst
pazust straujajā mākslīgā intelekta attīstības plūsmā. Šogad uzņēmums spēra būtisku soli uz priekšu attīstībā, radot lielo valodas modeli “TildeOpen” un ienākot starptautiskajā mākslīgā intelekta (MI) tirgū.
Toms Bergmanis, “TildeOpen” projekta koordinators un vadošais pētnieks, atbildēja uz “Avantūras” jautājumiem par uzņēmumu, jauno valodas modeli un turpmākās attīstības plāniem. Toms ir ieguvis doktora grādu informātikā Edinburgas Universitātē, taču “Tildē” sācis strādāt jau doktora studiju laikā un ir daļa no uzņēmuma jau sešus gadus. Viņš atzīst, ka daudzi no
kursabiedriem šobrīd strādā vadošajos tehnoloģiju uzņēmumos – “Microsoft”, “Google”, “Amazon”, tomēr Toms mērķtiecīgi izvēlējās darbu “Tildē”, pamatojot izvēli ar to, ka citur vajadzētu daudz laika, līdz nonāktu pie darba, kas viņam patīk. “Tildē mēs esam neliela, bet saliedēta komanda, kas strādā viena mērķa sasniegšanai un risina sabiedrības problēmas,” atklāj Toms.
Vajadzēja iemācīt datoram garumzīmes “Tildes” pirmsākumi meklējami 1990. gadu sākumā, kad laikraksta “Diena” redakcija atveda no Zviedrijas lietotus datorus, kuri neatbalstīja latviešu diakritiskās zīmes. Andrejs Vasiļjevs un Uldis Dzenis risināja konkrētu problēmu – kā latviskot datoru? Abi saprata vajadzību pēc šāda risinājuma un dibināja “Tilde”. Pirmā darbības niša – latviešu valodu atbalstoša programmatūra un fonti. Toms Bergmanis atceras, ka bērnībā “Tildes Birojs” bija nepieciešams, lai datorā uzrakstītu “ā” burtu.
Ar laiku uzņēmums attīstīja latviešu un citu valodu vārdnīcas, savukārt jau kopš 2011. gada “Tilde” pielieto mašīntulkošanu savos produktos. 2019. gadā portāls Kursors.lv ziņoja, ka “Tilde” piedāvā pasaulē labākos mašīntulkošanas risinājumus visu trīs Baltijas valstu valodām. Mūsdienās “Tilde” pastāv trīs biznesa virzieni: tulkošanas un lokalizācijas pakalpojumi, valodas risinājumu produkti un industriālā pētniecība.
Tomēr gadu garumā “Tilde” attīstība notika oportūnistiski, ieguldot resursus virzienos, kuri padevās, interesēja vai bija aktuāli tirgū. Tā, piemēram, 1994. gadā tika izveidots “Tildes Jumis”, šobrīd viens no vadošajiem grāmatvedības rīkiem Latvijā. 2020. gadā “Jumis” atdalīja uz jaunizveidoto SIA “Jumis Pro” un drīz pēc tam pārdeva uzņēmumu grupai “VISMA”.
Cilvēku un mākslīgais intelekts zem viena jumta Pielāgojoties tirgus situācijai MI laikmetā, “Tilde” attīstīja arī savu lokalizācijas piedāvājumu. Lokalizācijas pakalpojumi –piemēram, mājaslapām vai videospēlēm – tipiski paredz tikai satura tulkošanu. Taču ņemot vērā, ka tulkošana arvien labāk tiek nodrošināta ar tehnoloģijām, uzņēmums tagad piedāvā transkreācijas pakalpojumus jeb ne tikai iztulko saturu, bet arī pārnes to mērķa ģeogrāfijas un kultūras kontekstā.
“Tilde” pētnieks skaidro, ka gan cilvēkiem, gan algoritmiem ir savas stiprās puses tulkošanā. Datori ir spējīgi ilgstoši strādāt bez noguruma un ar vienmērīgu kvalitāti. Algoritmu stiprā puse – darīt labi to, kas tiem ir iemācīts. Tomēr algoritmiem nepiemīt radošums, un tie nemāk strādāt ar jauniem konceptiem. Tas ir īpaši aktuāli latviešu un citām mazām valodām, jo bieži nākas ieviest jaunus jēdzienus, tulkojot tekstus no lielākām valodām.
Toms kritizē notiekošo mākslīgā intelekta ASV tirgū: “Nav taisnība amerikāņu kolēģiem, ka atsevišķi darbi vairs nebūs vajadzīgi MI attīstības dēļ. MI sistēmas nav ideālas visu uzdevumu veikšanai. Mēs šo nošķīrumu redzam; ASV, izskatās, sajēga par šo jautājumu ir zudusi.”
Solis uzņēmumam – lēciens Eiropas MI industrijai Šī gada septembrī “Tilde” publicēja “TildeOpen” – lielo valodas modeli (LVM), kas koncentrējas uz nepietiekami pārstāvētām Baltijas un Austrumeiropas valodām. Visas valodas modelī ir pārstāvētas līdzvērtīgi, kas nozīmē precīzāku rezultātu katrā no valodām un efektīvāku modeļa darbību. “TildeOpen” ir pusotra gada darba rezultāts, ko “Tilde” spēja veikt, pateicoties uzvarai Eiropas Komisijas rīkotā konkursā “Large AI Grand Challenge”. “Tilde” bija viens no četriem uzvarētājiem, par ko balvā saņēma 250 tūkstošu eiro finansējumu un piekļuvi LUMI superdatoram Somijā – visjaudīgākajam Eiropā – 2 miljonu datošanas stundu apmērā.
Atšķirībā no lielākās daļas LVM “TildeOpen” ir brīvi pieejams gan komerciālai, gan nekomerciālai lietošanai. Toms norāda, ka publicētā “TildeOpen” versija ir pamata modelis. Tas ir noderīgs rīks izstrādātājiem un pētniekiem, tomēr parastais lietotājs to nespēs efektīvi lietot. “Tildes” pētnieki šobrīd pielāgo modeli dažādiem uzdevumiem. Pirmā prioritāte “biroja komplektam” ir dokumentu tulkošana, atbildes uz jautājumiem par dokumentiem un dokumentu kopsavilkumu veidošana.
”TildeOpen” modelis ir 30 miljardus parametru liels, kas ir 60 reizes mazāk nekā vadošajam OpenAI modelim. Neraugoties uz to, tulkošanas kvalitāte “Tilde” modelim daudz neatpaliek ikdienišķos tekstos. “Tulkojot Šekspīru, OpenAI būs labāks, bet Šekspīrs lai paliek viņiem; mēs fokusējamies uz tādu tekstu tulkošanu, kas ir aktuāli tautsaimniecībai,” smejas Toms.
Viņš izceļ arī priekšrocības modeļa salīdzinoši mazajam izmēram – LVM ir darbināti, izmantojot dārgas iekārtas, turklāt prasa daudz elektroenerģijas, kas savukārt maksā ievērojamu naudu uzturētājam un rada ogļskābās gāzes izmešus. Ideālā gadījumā modelis ir mazāks, bet sasniedz līdzīgu rezultātu. Laikā, kad vadošie LVM izstrādātāji sacenšas modeļu izmēros, “Tilde” cenšas samazināt savu modeli, lai padarītu to vieglāk izvietojamu uz klientu iekārtām. Daudzi klienti, sevišķi stratēģiskajās nozarēs un valsts sektorā, pieprasa datu drošību un suverenitāti.
“Interese ir dažāda,” uz jautājumu par pieprasījumu pēc “TildeOpen” atbild Bergmanis. Interesi esot izrādījuši gan esošie privātie klienti, gan Latvijas valstij piederošie uzņēmumi. Daži uzņēmumi, kuri īsti nezina, ko viņi ar modeli iesāktu. Interesējas tāpat, arī vadīti bailēm palikt aiz konkurentiem. Toms un viņa kolēģi stāsta par savu inovāciju un konsultē MI izstrādātājus citur Eiropā. Pašus “Tilde” speciālistus pārsteidza kāds uzņēmums no Honkongas, kas pieprasīja konsultatīvu video zvanu par jauno modeli.
Jāuzsver, ka “TildeOpen” ir unikāls rīks pasaules līmenī, kas sola ievērojamus ieguvumus vismaz 19 ES valstīm un kandidātvalstīm, kuru valodas ir vāji pārstāvētas pasaules vadošajos LVM. Nesen “Tilde” informēja, ka oktobrī notikušās Rīgas konferences laikā uzņēmuma izpilddirektors Artūrs Vasiļevskis simboliski nodeva Ukrainas vēstniekam Latvijā Anatolijam Kucevolam “TildeOpen” modelī balstīto tulkošanas platformu, kas radīta, lai atbalstītu Ukrainu ceļā uz dalību Eiropas Savienībā. Tā palīdzēs ar nacionālo tiesību aktu tulkošanu un saskaņošanu ar ES tiesību aktu kopumu.
Pielāgos LVM specifiskiem uzdevumiem
Toms skaidro, ka “TildeOpen” projekts nav noslēdzies. Pamata modeļa trenēšanai tika izmantota lielākā daļa no LUMI lietošanas kvotas. Tomēr rezervē vēl ir daži simti tūkstošu datošanas stundu, turklāt arī pētnieku uzdevumi ir kļuvuši mazāki. Tālākā nākotnē “Tilde” ir rezervēti 1,2 milj. stundu darbam ar JUPITER – nākamo visjaudīgāko Eiropas superdatoru, kas šobrīd tiek būvēts Vācijā. Ņemot vērā skaitļošanas jaudu atšķirību, 1,2 milj. stundu uz JUPITER ir ekvivalents 4 milj. stundu uz LUMI.
Toms Bergmanis nesauc “TildeOpen” publicēšanu par pagrieziena punktu “Tilde” attīstībā. Tā vietā uzsver: “Konkrēta tehnoloģija pati par sevi nevar būt biznesa pamats, bet tā var radīt jaunas iespējas. Tas ir brīdis, kurā mēs esam pašlaik.”
Viņa sapņu scenārijs “TildeOpen” pielietošanai? Toms vēlas, lai modelis padara iepriekš neiespējamos lietojumus iespējamus. Lai atvieglo darbu ārstiem, policistiem, tiesībsargiem, ļaujot viegli meklēt un apstrādāt nestrukturētu arhīvu informāciju. “Šādā veidā mēs palīdzam celt latviešu produktivitāti, kas valstij ir nepieciešams pašreizējā demogrāfijas stāvoklī,” skaidro Toms.
Raksta autore: Indra Grudule
Foto: Indra Grudule
Rēzija Legzdiņa, Beāte Roga un Kristers Karlsons ir Latvijas Universitātes
Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes studiju programmas “Komunikācijas zinātne” studenti, kuri paralēli mācībām ieņem vadītāju amatus, plānojot projektus, vadot komandu un iedvesmojot citus. Kamēr viņu vienaudži vēl tikai meklē ceļu, šie jaunieši cenšas sabalansēt lekcijas, termiņus un atbildību darbā.
Latvijas Radio 5 raidījumu vadītājs un producents. LU ESZF bakalaura studiju programmas “Komunikācijas zinātne” 2. kursa students
- Kā tu nonāci šajā amatā?
- Pieteicos “Radio 5 DJ skolā”, kur apmāca jaunos censoņus. Izgāju apmācības un tad jau man piedāvāja vietu šeit. Tā arī esmu te palicis.
- Vai ir kāds cilvēks, kurš tevi ir īpaši iedvesmojis šajā ceļā?
- Es diezgan daudz klausījos “Latvijas Radio 5”, kad mācījos sākumskolā. Noteikti iedvesmoja visas tā laika personības – Magnuss Eriņš, Karmena Stepanova, Aleksis Vilciņš, Toms Grēviņš.
- Kā tu šobrīd līdzsvaro studijas un atbildību darbā?
- Tas ir visai sarežģīts uzdevums, jo vairāk sanāk pievērsties darbam un novērsties no Universitātes. Es cenšos izsvērt, kas man kuros brīžos pēc tam būs labāk – tomēr aiziet uz to lekciju, kur būs eksāmens, vai labāk atnākt uz darbu un izdarīt kaut ko laicīgāk. Ir sarežģīti, bet es cenšos.
- Vai tu esi izjutis skepsi vai pārsteigumu no citiem par to, ka esi tik jauns un jau vadošā pozīcijā?
- Laikam šī būtu viena no tām retajām vietām pasaulē, kur nē, jo šeit tas ir pilnīgi normāli, ka te ir tik jauni cilvēki. Viens no “Latvijas Radio 5” mērķiem ir arī apmācīt jaunos profesionāļus. Pārsteigums ir bijis no citiem radio staciju kolēģiem par to, ka esam tik jauni jaunieši.
- Kā tu domā, vai vecums ietekmē to, kā cilvēki uztver tavu autoritāti vai lēmumus?
- Cilvēki virs 30 neuztver mani nopietni. Es gan neesmu saskāries ar tādiem lēmumiem, ka tas kaut ko mainītu, bet es tā pieņemu un man tas vienmēr tā ir šķitis. Tikmēr jaunāki cilvēki vispār nešķiro to.
- Kā tu redzi savas karjeras nākotni – vai vadība ir virziens, kurā vēlies palikt?
- Cenšos domāt soli pa solim. Radio kontekstā es vēlos nostabilizēties, kļūt par nozīmīgu cilvēku šeit un tad jau skatīties, kā es par to jūtos un vai vēlos spert nākamo soli.
- Kā tu uztver frāzi “pieredze nāk ar gadiem” – vai piekrīti tai?
- Jā, pavisam noteikti. Ik pa laikam atskatos uz kaut kādām situācijām ar tagadējiem uzskatiem un zinu to, ka, ja pirms 3 gadiem es tiktu nolikts tādā situācijā, tad tas būtu izvērties pavisam citādāk. Tā jau arī ir, tu piedzīvo tās lietas un iemācies kaut ko un tad nākamreiz tu zini kā konkrētajā situācijā ir jārīkojas.
- Kādu padomu tu dotu citiem jauniešiem, kuri vēlas ieņemt vadošu pozīciju?
- Noteikti nebaidīties, kaut vai uzrakstīt e-pastu. Sliktākais, kas var notikt – tev neatbildēs, neatzvanīs, vai arī pateiks “nē”. Labāk ir mēģināt tiekties pēc kaut kā šķietami nesasniedzama nekā samierināties un cerēt, ka kaut kāds brīnums notiks.
“ISIC Latvija” reklāmas nodaļas vadītāja, LU ESZF bakalaura studiju programmas “Komunikācijas zinātne”
2. kursa studente
- Kā tu nonāci šajā amatā?
- Tas notika nejauši, jo sākotnēji biju uzaicināta filmēšanas projektā, kas galu galā nenotika, taču tā projekta vadītāja piedāvāja man darbu “ISIC”. Gribēju pamēģināt ko jaunu, lai gan šajā jomā man nebija pieredzes, tomēr man bija iekšējā pārliecība, ka varu.
- Vai esi pieredzējusi situācijas, kad bija jāapliecina savas līdera spējas tieši tāpēc, ka esi jaunāka par citiem?
- Tieši tāpēc, ka esmu jaunāka par citiem – nē. Taču savas līdera pozīcijas man noteikti ir bijis nepieciešams pierādīt un tas notika tad, kad es sāku strādāt, jo pirms tam manā vietā bija strādājušas sievietes vecumā 35+ ar savu skatījumu uz to, kā strādā sociālie mediji un kā vajadzētu izskatīties saturam, kura mērķauditorija ir jaunieši un pusaudži. Mans skatījums bija pavisam citādāks, ar ko es savā ziņā nošokēju savu vadību un kolēģus. Ar pārliecību par savām spējām nāk apziņa, kurās vietās ir ļauts izteikties un par kurām lietām vajadzētu paklusēt. Uzskatu, ka šī joma ir tā vieta, kur es varu izteikties gan par gaumes izjūtām, gan tehniskajiem izpildījumiem, bet šis tiešām vairāk atspoguļojas tieši atlases un darba uzsākšanas procesā.
- Vai tu jūti spiedienu pierādīt sevi vairāk nekā vecāki kolēģi?
- Noteikti, ka nē, jo mums katram ir savi pienākumi un no katra sagaida daudz. Mums ir projekta vadītājs, mārketinga virziena vadītājs, klientu apkalpošanas speciālists un daudz citu dažādu amatu. Katram mums savs darbs ir jādara pēc iespējas labāk, tas ir viennozīmīgi, katram no mums ir atbildība, kas jānes par konkrēto uzņēmuma seju, attīstību.
- Vai vari atcerēties situāciju, kad kaut kas neizdevās, un ko tu no tās iemācījies?
- To, kas man neizdodas, es cenšos ātri aizmirst, lai naktī varētu mierīgāk gulēt. Laikam grūtākais, kas vispār ir bijis, ir tehniskās lietas. Nav gan bijis, ka es esmu salauzusi internetu vai mājaslapu un tad “vissirslikti.lv”, bet tuvu tam. Tehniskās lietas ir jādara rūpīgi un ar lielu precizitāti, bet dažreiz mans radošais prāts aizplūst citur un man ir grūti sakoncentrēties uz skaitļiem vai formulām. Dažkārt man gribas paraudāt stūrītī, jo kaut kas paslīd garām, nav izdevies. Galvenais ir mācēt lūgt palīdzību, ko arī esmu iemācījusies, strādājot šajā darbā.
- Kādu padomu tu dotu citiem jauniešiem, kuri vēlas ieņemt vadošu pozīciju?
- Ir jādalās ar savu pieredzi. Mans galvenais padoms – dariet, mēģiniet, uzdrošinieties. Būs brīži, kad būs grūti, bet tieši tā rodas izaugsme. Dzīvē ir jāizmanto iespējas, jātestē savas robežas un jāpārkāpj iekšējais “es nevaru”. Katrs no mums ir uz šīs planētas kaut kādu iemeslu dēļ, tajā brīdī, kad tu uzdrošinies pārkāpt pāri sev, tu iepazīsti sevi. Tas ir tas, kas mani visvairāk motivējis šajā amatā – drosme runāt par sev svarīgo, paust viedokli un pastāvēt par saviem argumentiem, vienlaikus iemācoties domāt arī par otru cilvēku. Ja mēs ikdienā vairāk domātu ne tikai par sevi, bet arī par citu vajadzībām, pasaule noteikti kļūtu par labāku vietu mums visiem.
LU ESZF mārketinga speciāliste, datu ievades apstrādes speciāliste fakultātes projektiem un projektu koordinatore, palīdz ar pērn decembrī ERC grantu ieguvušo projektu WICE.
LU ESZF maģistra studiju programmas “Komunikācijas zinātne” 1. kursa studente
- Kā tu nonāci šajā amatā?
- Mārketingā nonācu, studējot 1. kursā, kad pasniedzēja Elza Lāma lekcijā minēja, ka meklē asistentu. Viņa norādīja, ka dos godīgu iespēju visiem. Es laikam biju vienīgā, kas šo aicinājumu sadzirdēja. Palīdzēju ar jauno profesionāļu skolām, sociālajiem medijiem un vizuālajiem noformējumiem. Vasarā man beidzās līgums, arī Elza Lāma devās strādāt citur. 2. kursā man uzrakstīja un piedāvāja patstāvīgu mārketinga speciālista amatu, jo jau biju iepazinusies ar Universitātes sistēmām un darbu.
- Vai no Universitātē mācītā kaut kas ir noderējis arī dzīvē?
- Bakalaura studiju laikā man patiesībā bija vieglāk, jo daudz ko redzēju teorijā un varēju uzreiz pielietot praksē. Pirmajā gadā sanāca tā, ka studenti uz mācību preses konferenci bija uzaicinājuši Gloriju Grevcovu, mūžam atcerēšos to svētdienu. Biju palikusi viena pati, jo jaunais darbinieks vēl nebija sācis strādāt, Glorija “Facebook” publicēja foto pie mūsu kafijas automātiem ar tekstu, ka esot parunājusies par preses un vārda brīvību, kas viņai kā deputātei nav īsti raksturīgi. Tad arī sākās krīzes komunikācija – zvanīja toreizējai programmas direktorei un man nācās ātri reaģēt. Tās bija īstas ugunskristības, kas daudz ko iemācīja. Man arī paveicās, ka darbu varēju pielīdzināt studiju praksei.
- Kāds ir bijis lielākais izaicinājums tavā amatā līdz šim?
- Noteikti gan uzņemšanas kampaņa, gan krīzes komunikācijas situācija pirmajā kursā. Tajā brīdī neviens nebija mācījis, kā rīkoties krīzes situācijās, un nācās improvizēt, zvanīt, meklēt risinājumus un rīkoties pēc sajūtām. Tas iemācīja būt gatavai pilnīgi visam.
- Vai vadība ir virziens, kurā vēlies palikt?
- Tas ir sāpīgs un sarežģīts jautājums. No vienas puses šķiet, ka fakultātē īsti nav karjeras izaugsmes iespēju. Pašlaik esmu iesaistīta arī citos projektos ārpus fakultātes, līdz ar to man ir iespēja redzēt citus darba aspektus un radošāk izpausties, neievērojot standartus, ko prasa Latvijas Universitāte. Tādā veidā krāju pieredzi. Negribu sevi ierobežot tikai ar akadēmisko vidi, nākotnē noteikti gribētu pamēģināt darbu aģentūrā vai citā vidē, bet šobrīd man patīk tur, kur es esmu.
- Kādu padomu tu dotu citiem jauniešiem, kuri vēlas ieņemt vadošu pozīciju?
- Nebaidīties, jo tas ir pats svarīgākais. Bailes un iekšējā balss, kas saka, ka neesi pietiekami labs, bieži vien ir tas, kas mūs aptur. Nebaidīties sadzirdēt tās iespējas, kas sākotnēji izklausās galīgi ne priekš manis, bet teikt “jā”, iet un mēģināt, kļūdīties. Varbūt nepatiks, neizdosies, bet vismaz tu iegūsi kontaktus, kas tevi iebīdīs kādā citā nozarē. Mums Universitātē ir lieliski pasniedzēji, kas piedāvā prakses iespējas, kad vari strādāt vietā, kur esi sapņojis strādāt visu dzīvi. Tāpēc nebaidies iet, darīt un mācīties pastāvēt par savu viedokli, jo kādā dienā uz tevi skatīsies kā uz autoritāti un tavam viedoklim būs galavārds.
Baiba Bendika ir biatloniste, kura ar savu neatlaidību un mērķtiecību ir kļuvusi par vienu no Latvijas izlases līderēm un iedvesmu jaunajiem sportistiem. 2024. gada Pasaules čempionātā Nove Mesto izcīnīja piekto vietu sprinta disciplīnā, sasniedzot līdz šim augstāko rezultātu, ko Latvijas biatlonistes guvušas pasaules čempionātos.
Kas tevi iedvesmo sākt jaunu dienu?
Mana ğimene – es izbaudu katru mirkli, katru smaidu un mīlestību, ko varu saņemt un dot saviem mīļajiem un, protams, mani personīgie mērķi un vienkārša disciplīna, kas man piemīt jau no bērnības.
Kura ir tava spilgtākā rakstura iezīme?
Neatlaidība – dzīve nemitīgi man sagādā jaunus izaicinājumus, zem kuriem daudzi būtu salūzuši, bet es turpinu iet uz saviem mērķiem, cauri visām grūtībām un sāpīgajiem dzīves momentiem ievērojot dzelžainu apņemšanos un ticību sev.
Kuru izdomātu tēlu/varoni tu izvēlētos, lai raksturotu sevi? Kāpēc?
Flash jeb “Zibens”– ātrums, dabiska vēlme pasargāt apkārtējos un nerimstoša enerğija.
Kas notika tavā pēdējā sapnī?
Pēdējo sapni neatceros, bet ja sapņoju par sacensībām, tad visbiežāk tajā nokavēju startu, ko gan par laimi dzīvē nav nācies piedzīvot!
Kāds žests tev nozīmē vairāk nekā vārdi?
Smaids un atbalstošs skatiens, mēs ikdienā pārāk maz novērtējam vienkāršo sirsnību, kas patiesībā var izmainīt visu dienu vai dot sirdmieru kaut uz pāris sekundēm, kad šķiet uztraukums vai raizes ņem virsroku.
Ko tu mīli visvairāk savā profesijā?
Daudzveidību un nebeidzamu vajadzību sevi pilnveidot gan fiziski, gan mentāli, kas nebeidz ļaut sapņot un izbaudīt pilnu emociju gammu.
Kāda būtu tava pārdabiskā spēja, ja varētu izvēlēties jebkuru? Kāpēc?
Teleportēties, jo ikdienā sanāk ļoti daudz ceļot un būt prom no ğimenes, tāpēc šī spēja man nodrošinātu daudz papildus dienas gadā, kuras pavadīt ar ğimeni vai izdarīt, ko vērtīgu.
Kāda ir tava lielākā dīvainība?
Man gribētos ticēt, ka esmu salīdzinoši vienkāršs cilvēks, bet, iespējams, neierastākais ir mana izvēle kopš bērnības neēst sviestu, skābo krējumu, kefīru, tajā pašā laikā labprāt izbaudot citus piena produktus.
Kura prasme, tavuprāt, visvairāk noder dzīvē?
Lai nepadarītu šo par pārlieku nopietnu interviju, es izvēlēšot teikt – māka slēpot, jo tieši tas ir veidojis manu dzīves ceļu un aizvedis mani tur, kur esmu šobrīd – ar augstiem sasniegumiem sportā un mīlošu ğimeni blakām.
Ko tu izdarītu, ja zinātu, ka nebūtu iespējams kļūdīties?
Uzvarētu Olimpiskajās spēlēs, kaut patiesībā tieši kļūdas padara dzīvi daudzveidīgāku un ļauj mums kļūt par čempioniem. 1 4 5 6 7 8 9 10 2 3
6. novembrī pirmizrādi piedzīvoja filmas “Dvēseļu putenis” režisora Dzintara Dreiberga filma “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Man filmu bija iespējams skatīt Lāčplēša dienā, kas liekas bezgala simboliski. Arī tikšanās ar režisoru un daļu no radošās komandas kalpoja kā ķirsītis uz kūkas. Par filmu publiski ir izskanējuši dažādākie viedokļi. Īpaši spilgts un spēcīgs ir Sanda Miltoviča teiktais portālam “Delfi”: “Man liekas, Dzintar, ka tu esi pārspējis “Puteni””. Vai tiešām “TTT” meiteņu stāsts ir spēcīgāks par latvju strēlnieku cīņām?
Filma stāsta par basketbola kluba “TTT” dibināšanas pirmsākumiem. Komanda savā darbības laikā ir izcīnījusi 12 PSRS čempionāta zelta medaļas, 18 reizes uzvarējušas Eiropas čempionu vienības kausā, kā arī iekļautas Ginesa rekordu grāmatā. Priekšplānā izvirzās ne tikai stāsts par komandas garu, bet arī leģendārās basketbolistes Dzidras Uztupes-Karamiševas (filmas galvenā varones) cīņu ar dzīvi zem padomju varas un vēlmi satikt savi brāli.
Aktieru un režisora sinerģja
Filmas aktieru saraksts ir gana spilgts, lai katru kulturālu latvieti ievilktu kino zālē. Rēzija Kalniņa, Gatis Gāga, Jēkabs Reinis, Raimonds Celms ir tikai daži no tiem. Kas viņiem kopīgs? Visi filmējušies arī “Dvēseļu putenī”. Abās filmās loma ir arī Oto Brantevicam, kas man bija liels, bet patīkams pārsteigums. Aprunājoties ar Dzintaru Dreibergu, viņš atzīst, ka ir režisors, kam patīk strādāt ar jau zināmiem aktieriem.
Galvenajā lomā ir aktrise Agnese Budovska. 1990. gadā Zigurds Mežavilks laikrakstā “Sports” rakstīja: “Dzidra cauri un cauri ir taisnīga. Pat tajos laikos, kad legāli eksistēja divas un vairākas patiesības, viņa klausīja tikai savas sirdsapziņas un pienākuma balsij. Kaut arī par to gaidīja lielas nepatikšanas”. Agnese filmā veiksmīgi iemieso Dzidras taisnīgumu un nepaļaujas uz spiedienu, kas nāk gan no līdzcilvēkiem, gan PSRS režīma. Pirms filmēšanas sākuma Agnese gadu veltīja treniņiem, lai sagatavotos šai lomai, un tas ir redzams ik sekundi, kad viņa ir uz lielā ekrāna.
Jēbaks Reinis atveido Dzidras vīru, autosporta leģendu Aleksandru Karamiševu jeb Sandri. Īpaši nesalīdzinot abas Dreiberga filmas, rodas iespaids, ka Reinis tajās spēlē gana līdzīgus tēlus. Karamiševs, gluži tāpat kā ”Dvēseļu puteņa” Miķelsons ar komiskajiem izteicieniem un tā saucamo “gudro humoru” maskē savas bažas un nepatiku par valdošo režīmu. Jāatzīst, ka aktierim šāds tēls ļoti piestāv.
Sapnis par brāli
Domāju, ka katra sieviete, gluži kā Dzidra, sapņo nokļūt Parīzē. 21. gadsimta daiļā dzimuma pārstāves noteikti vēlas romantisku ceļojumu kopā ar savu otro pusīti, tomēr Dzidrai Parīze nebija vienkārši iespēja ceļot kopā ar vīru, lai baudītu romantikas priekus. Parīze Dzidrai nozīmēja drošību un, pats galvenais, vecāko brāli.
Dzidrai bērnībā attiecības ar savu vecāko brāli Ēriku bija ārkārtīgi ciešas. Viņš bija viņas labākais draugs, paraugs, motivators, cilvēks, kas iemācija viņai spēlēt basketbolu un iemesls, kāpēc viņa nodarbojas ar basketbolu. Kad brāli iesauc leģionā, Dzidra zaudē pamatu zem kājām. Par viņu attiecību simbolu kalpo baltās sporta čības, kuras pēc brāļa iesaukšanas Dzidra auj kājās, kad pati spēlē basketbolu. Apavi ir neērti, tomēr Dzidra tos nēsā ar godu. Filmā jaunie aktieri Rūdolfs Pastors un Adele Ležnina ļoti labi uz ekrāna
attēlo brāļa un māsas ciešo saikni. Brīdis, kad Dzidra un Ēriks pēc gadiem satiekas, izraisīja ārkārtīgi spēcīgas emocijas. Dzintars Dreibers spēlējās ar skatītāju jūtām, liekot domāt, ka beigās abi kopā aizbēg uz brīvo pasauli. Realitātē abiem bija iespēja tikai saskatīties un uzsmaidīt. Dzirdot brāļa veltītos vārdus māsai, tik ļoti pazīstamā Raimonda Celma balss lika nobirdināt asaras. Viss, kas Dzidrai paliek no brāļa pēc tikšanās, ir lācītis, ko viņš ieliek Dzidras dēla ratiņos. Pēc šīs tikšanās lācīti viņa nēsā līdzi uz katru spēli.
Kas lācītim vēderā?
Manuprāt, šī sižeta līnija pilnībā aizēno basketbolu. Ejot uz filmas seansu, gaidīju, ka filma, līdzīgi kā filma “Sapņu komanda 1935”, priekšplānā izvirzīs šīs sporta spēles skaistumu, tomēr “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” akcents nav sports. Sports ir tikai palīginstruments, kas Dzidru aizved pie mērķa – viņas brāļa.
Reizēm visas trīs sižeta līnijas – basketbols, ģimenes dzīve un padomju režīms –savijas kopā grūti atpiņķerējamā kamolā. Skatītājam jābūt pietiekami izglītotam, lai neapmaldītos filmas sižetā. Skatoties filmu, rodas sajūta, ka radošā komanda, lai rastu vietu Dzidras dzīvesstāstam, izgriezusi ļoti daudz basketbola ainas. Skatītājiem, kas uz filmu nāk bez ekspektācijām redzēt basketbolu, tas noteikti netraucēs.
Iespējams, mana kritika ir nepamatota. Nešaubos, ka būs ļoti daudzi filmas skatītāji, kuriem šādi filmas akcenti patiks. Man neapšaubāmi bija interesanti iepazīties ar ļoti izcilas latviešu basketbolistes dzīves gājumu, tomēr personīgi vēlējos redzēt vairāk basketbola.
Tu taču negribi atkal nonākt nepareizajā stāvā, vai ne?
Vēlos izcelt arī to, kā tiek atspoguļots tā laika valdošais politiskais režīms. Tas ir agresīvs un patiesi biedējošs. Īpaši biedējoša ir aina, kurā Dzidra nonāk tā saucamajā “Stūra mājā”. Tur viņa ar liftu tiek nogādāta uz pagrabstāvu, kas paredzēts “dzimtenes” nodevējiem. Viņa redz, kā gūstā tiek turēts Artūra Skrastiņa atveidotais Pauls Strazds – viens no “TTT” dibinātājiem. Šī ir brutāla, bet ļoti patiesa aina, kas atklāj okupācijas realitāti. Tā ir aina, kas ilustrē padomju režīma brutalitāti.
Dzidra vai Artūrs?
Atbildēt uz sākumā pieteikto jautājumu par to, kura no Dzintara Dreiberga filmām ir labāka nav iespējams. Abas filmas ir pietiekami atšķirīgas, bet tajā pašā laikā ļoti līdzīgas. Dreibergs ar saviem kinomatogrāfijas darbiem akcentē latvju tautas nesalaužamo garu un spēku. Uzskatu, ka abas filmas ir jāredz ikvienam sevis cienīgam Latvijas patriotam. Mēs bijām, esam un būsim cīnītāju tauta!
“Tumšzilā Evanģēlija” Arvja Miķelsona lomas atveidotājs Viesturs Berkmanis
2025. gada 8. oktobrī savu pirmizrādi piedzīvoja “Kriminālās ekselences fonda” filmas pēctecis “Tumšzilais Evaņģēlijs”, kas stāsta par 90. gadu Rīgu, tumšu periodu Latvijas vēsturē, kad pēc PSRS sabrukuma vēl pavisam jaunā valsts sabiedrība centās pielāgoties jauniem dzīves apstākļiem un noteikumiem. Tajā laika policijas darbu uzsāk kriminālpolicijas izmeklētājs Romāns Skulte un viņa akadēmijas biedrs, ceļu policists Arvis Miķelsons. Būt starp izredzētajiem reizēm nozīmē piedzīvot kaut ko pilnīgi negaidītu. Šī intervija ir par Viestura Berkmaņa ceļu no vēsturnieka un skolotāja līdz lomai filmā, kas mainīja skatījumu uz komandu darbu, atbildību un to, cik aizraujoša var būt filmas radīšana.
Ar Viesturu Berkmani sarunājās Annika Dukse
- Kā ir būt vienam no tiem izredzētajiem, lai piedalītos režisora Oskara Rupenheita filmā “Tumšzilais Evanģēlijs”?
- Godīgi sakot, viss bija ļoti negaidīti. Viss sākās pavisam nejauši – 2021. gada vasarā, pārlapojot “Facebook”. Ieraudzīju ierakstu no “Kriminālās ekselences fonda” lapas, kurai es jau sen sekoju. Tur bija ziņa no “Tumšzilā Evaņģēlija” profila (par to es tobrīd neko nezināju) ar aicinājumu pieteikties masu skatiem jaunā projektā. Ilgi nedomājot, nosūtīju visu, ko prasīja: bildi, īsu aprakstu utt. Pēc tam – klusums. Paiet pāris mēneši, līdz 2021. gada novembrī man piezvana nepazīstams numurs. Paceļu, un otrā galā sieviete saka: “Sveiki, Viestur, mēs esam no atlases komandas. Mēs esam jūs izvēlējušies tālākajai atlasei uz vienu no lomām.” Tajā brīdī pat nenojautu, ka runa nav tikai par masu skatiem. Man atsūtīja pāris teksta fragmentus ar dažādām noskaņām – viens bija “svētais” jeb mācītāja tonī, cits pilns ar lamuvārdiem, tāds “ikdienišķs”. Es tos iefilmēju telefonā un nosūtīju atpakaļ. Taču atkal sagaidīja ilgstošs klusums. Un tad, 2022. gada pavasarī, jau
pēc kara sākuma Ukrainā, piezvana tas pats numurs: “Viestur, tu esi izvēlēts lomai. Gribētu, lai tiekamies klātienē.” Tajā brīdī biju gan pārsteigts, gan satraukts. Aizgāju uz studiju Sporta kvartālā, kur mani sagaidīja režisors Oskars Rupenheits, producente Sintija Andersone un operators Juris Pīlēns. Sajūta bija gluži kā darba intervijā – viņi jautāja par mani, tad pastāstīja par scenāriju, manu lomu un filmēšanas procesu. Beigās prasīja: “Vai esi ar mieru piedalīties?” Protams, atbildēju: “Jā!”. Pirmā filmēšana notika 2022. gada jūnijā. Kopumā viss process ilga apmēram pusotru gadu. Runājot par sajūtām – tās bija ļoti īpašas. Es patiešām negaidīju, ka mana loma būs tik nozīmīga. Tikai, kad biju klātienē un dzirdēju visu stāstu, sāku apzināties, cik tas ir nopietni. Filmēšanās pati par sevi bija kaut kas pilnīgi jauns un aizraujošs. Līdz šim biju piedalījies tikai kādos skolas projektos savā vidusskolas laikā, tāpēc šī pieredze bija pavisam cita līmeņa. Jāsaka, ka redzot kadrus nelielajā kameras ekrānā, bija grūti iedomāties gala rezultātu. Tagad, kad tas viss ir īstenojies, sajūtas ir patiešām fantastiskas.
- Vai bija arī specifiska gatavošanās lomai?
- Pilnīgi nekāda. Es pēc izglītības esmu vēsturnieks, un tā arī ir mana galvenā profesija. Galvenokārt gribēju iesaistīties visā filmēšanās procesā. Sagatavoties speciāli iepriekš nevajadzēja, taču filmēšanas laikā bija gadījumi, kad vajadzēja trenēties, īpaši tad, ja kāda aina bija sarežģītāka vai ar garākiem dialogiem. Dažreiz izmēģinājām intonācijas, citreiz pat pārrunājām, kā pareizi turēt ieročus vai reaģēt konkrētās situācijās. Bet kopumā viss bija ļoti organiski, daudz kas notika dabīgi, “no sevis”, bez liekas iestudētības.
- Kāda bija jūsu pieredze, strādājot ar režisoru Oskaru Rupenheitu? Ņemot vērā, ka aktiermāksla nav jūsu galvenā dzīves joma, vai filmēšanas laikā bija arī kādas īpaši augstākas prasības vai izaicinājumi?
- Nē, nebija. Es par Oskaru varu teikt tikai labāko. Es teiktu tā – viņš ir fantastisks cilvēks gan pēc dabas, gan pēc rakstura. Viņš ļoti skaidri redz, kā filma ir jāfilmē, prot sare -
dzēt cilvēkos nepieciešamo, saprot aktierus. Viņam var pilnībā uzticēties. Sadarbība bija izcila un profesionāla. Komandas atmosfēra arī bija lieliska, bija sajūta, ka visi strādā vienotiem mērķiem. Ne reizi nebija tāda situācija, ka kāds no komandas nezinātu, kur kas atrodas, vai situācijas: es darīšu tā, es darīšu šitā; es zinu labāk, kā es gribu. Vismaz tik, cik es zinu, nav bijusi tāda situācija.
- Vai vispār filmēšanas laikā bija arī kādi grūtāki vai izaicinošāki brīži?
- Godīgi sakot, nebija īpaši grūti. Man loma nebija tik emocionāli smaga, tāpēc es jutos droši. Protams, bija momenti, kas prasīja uzmanību un koncentrēšanos, piemēram, šaušanas ainas vai braukšana ar mašīnu īstajā satiksmē. Tas viss notika reālās ielās, nevis bloķētā centrā, tāpēc bija neliela spriedze un atbildība. Braucot mašīnā, bija jādomā ne tikai par to, kā es pats rīkojos, bet arī par kameras pozīcijām un drošību. Tā bija patiesi liela atbildība, jo filmēšanas kameras jau nemaksā nieka dažus simtus, bet gan vairākus tūkstošus, tāpēc bija diezgan jāpiedomā par to, kā es braucu. Pēc filmēšanas es biju ļoti priecīgs un lepns par piedalīšanos, taču tas neietekmēja ikdienu vai nākamās darba dienas.
- Cik brīvības tika dotas jums kā Miķelsonam? Vai spējāt arī eksperimentēt ar viņa lomu?
- Oskars ļoti daudzos gadījumos ļāva runāt tā, kā tu pats runā ikdienā, nevis striktā tekstā, vārdu vārdā. Tas deva iespēju ieviest savu intonāciju, pielikt mazas nianses, un tas man ļoti palīdzēja iejusties Miķelsona ādā. Oskars vienmēr deva iespēju izpausties dabiski. Viņa pieeja bija ļoti cilvēcīga un atbalstoša, īpaši attiecībā uz cilvēkiem, kuri nav profesionāli aktieri.
- Atmiņā ir palikusi kāda viena vai divas ainas no filmēšanas laika?
- Jā, viena epizode noteikti paliks man atmiņā. Tā tika filmēta Zolitūdē, iekšpagalmos pie deviņstāvu ēkām. Mēs filmējām visu dienu, un es biju ļoti noguris. Tajā ainā man bija jābrauc ar mašīnu – veco Passat – un blakām sēdēja Raitis, galvenais aktieris, bet aizmugurē – vēl komanda ar savu busiņu. Juris Pīlēns, operators, un pārējā komanda koordinēja filmēšanu no stāvlaukuma. Tas bija visai intensīvi. Man vajadzēja atkārtoti filmēt braukšanas ainas, dažas vietas bija šauras un tumšas, gaisma bija spēcīga un dažkārt sāpēja acīs. Vienā brīdī es nepamanīju, ka aizmugurē ir filmēšanas busiņš, un viegli ietriecās tajā iekšā, braucot atpakaļgaitā. Par laimi, bojājums bija niecīgs un neviens necieta. Atceros vēl vienu epizodi, kura notika karatē pulciņa laikā. Filmēja, it kā cilvēkam būtu trāpīts, un daudzas epizodes nācās pārfilmēt, lai izskatītos “īsti”. Turklāt bija arī šaušanas aina ar īstu “Makarovu”. Ierocis tika pareizi uzlādēts un pārbaudīts ar ieroču ekspertu, un viss notika droši, bet tas viss bija tik intensīvi un reālistiski, ka palicis spilgti atmiņā.
- Sanāk tika pieaicināts arī ieroču eksperts?
- Tieši uz karatē epizodi, man nācās kadra vidū mainīt ieročus – tas bija redzams filmā, varbūt uzmanīgāks skatītājs to pamanītu – jo bija problēma ar vienu no šaujamieročiem,
kuru ieroču eksperts diemžēl nespēja salabot, tāpēc nācās mainīt ieroci. Uzņemšanas laikā dažkārt šāva ar īstiem patronu imitēšanas efektiem, un bija jārēķinās ar visu drošības procedūru. Atsevišķos brīžos arī pārfilmējām daudz reižu – īpaši cīņu ainas, kur bija jāattēlo, kad kādam tiek trāpīts (ar dūri vai pistoli). Tas nebija viegli, bet profesionālā komanda visu spēja organizēt. Atgriežoties pie iepriekš teiktā par atmiņām, viena no lietām, kas man patika, bija arī atrašanās nomaļā Vecrīgas vietā – tāda īsta, dzīva vide, kur ikdienā cilvēki vispār nepārvietojas. Tas filmai deva īpašu autentiskumu.
- Vai bija kādas ārējas konsultācijas, piemēram, ar 90. gadu policijas cilvēkiem?
- Cik daudz citos filmēšanas brīžos bija līdzīgu epizožu, es īsti nezinu, bet atceros vienu konkrētu reizi. Pirms filmēšanas mēs tikāmies Jura Podnieka studijā – Citadeles ielā. Tajā reizē piedalījās arī viens Raita (Romāns Skulte filmā) draugs vai paziņa. Cik atceros, viņš tajā laikā mācījās Policijas koledžā vai jau strādāja policijā, un tieši viņš parādīja, kā pareizi jāpārvietojas, jāturas vai jāreaģē noteiktās situācijās. Manuprāt, tā bija vienīgā šāda veida epizode, kur bija piesaistīts cilvēks “no malas” – neviens no mums viņu citādi filmā neredz, bet viņa palīdzība bija ļoti vērtīga, jo viņš deva īstu profesionālu ieskatu.
- Vai jums mainījās uzskati par 90. gadiem – sabiedrību, policiju kā tādu?
- Jā, noteikti. Filma man parādīja, ka sabiedrība toreiz bija pilnīgi savādāka, un tas lika aizdomāties. Piemēram, kriminogēnā vide un policijas iecirkņi tolaik bija pavisam citādi. Kā vēsturniekam, manuprāt, filma ļoti autentiski atspoguļo šo vidi, un tieši šis projekts to precīzi atspoguļo. Viens no maniem spilgtākajiem iespaidiem bija, kā filmā tika parādīti iecirkņi un sabiedriskā drošība. Tas lika aizdomāties par to, cik ļoti ir mainījusies sabiedrība un policijas sistēma – šodien kriminogēnais slānis ir būtiski samazināts, un iecirkņi ir sakārtotāki. Ceru, ka filma liks arī atbildīgajām amatpersonām pārdomāt, kāda ir vide policijas iecirkņos un kā varētu uzlabot profesijas prestižu, jo ne visi policijas iecirkņi ir atjaunoti. Vienlaikus filma atgādina par
cilvēku savstarpējo atbildību un solidaritāti. Skatoties epizodes (specifiski par Romāna noduršanu), kurās cilvēki palīdz cits citam, pat riskējot, es sapratu, cik svarīgi ir rūpēties par vienam otru ikdienā. Tas ir vērtīgs vēstījums, kas, cerams, liks cilvēkiem aizdomāties un paliks atmiņā ilgstoši.
- Ja jums tiktu dota iespēja, kas tu vēlētos pats filmā būt?
- Ja būtu jāizvēlas, tad drīzāk varētu būt kāds drošības vai izlūkdienesta darbinieks, kas darbojas nacionālās drošības jomā. Tāda loma man šķiet interesantāka un tuvāka. Es redzēju, kā filmā tika parādīti dažādi “kārtībnieki” un cilvēki, kas pārkāpj likumu. Man nebija komfortabli, ja likuma sargi rīkojas nepareizi vai netiek parādīti ticami. Tajā pašā laikā bija interesanti dzirdēt atsauksmes no cilvēkiem, kuri ar šo vidi tiešām ir saistīti, –viņi apstiprināja, ka tas, kas filmā notiek, tiešā nozīmē 90. gados arī notika. No manas puses man bija svarīgi, ka filmas sižets saglabā taisnīguma sajūtu – pareizais tiek apbalvots, likumpārkāpējs saņem savu sodu. Tas, manuprāt, arī padara filmu ticamu un emocionāli pārliecinošu. Godīgi sakot, man šķita interesanti vērot, kā filmas varoņi tiek tiesāti un kā tiek parādīti dažādi likumpārkāpēji. Man īpaši palika atmiņā Miķelsons un Romāns –viens no viņiem tika sodīts, otrs ne. No manas perspektīvas beigas bija likumsakarīgas: tie, kas rīkojās pareizi, uzvarēja, tie, kas pārkāpa likumu, saņēma savu sodu. Tas man šķita godīgi un loģiski, un, manuprāt, daudzi skatītāji to uztvers līdzīgi.
- Ņemot vērā, ka filma savu pirmizrādi ir piedzīvojusi, vai jūs potenciāli kļūtu par aktieri nākotnē citām filmām?
- Profesionāli – nē, es noteikti neplānoju kļūt par aktieri. Tas nav mans dzīves mērķis vai aicinājums. Ir bijuši piedāvājumi – gan no vienas filmas, gan no seriāla – bet atteicos, jo filmēšana notika darba dienās, un to nebija iespējams savienot ar manu ikdienas darbu. Tomēr, ja būtu iespēja piedalīties kādā projektā brīvdienās vai mazākā lomā, to noteikti apsvērtu, jo pati filmēšanas vide man iepatikās.
- Vai šobrīd ir palicis kontakts ar aktieriem un komandu?
- Ne gluži, bet ir piedāvājumi, kurus sūta radošā komanda, lai iefilmētu reklāmu klipus un tam līdzīgi, pēc filmas kampaņa. Par kontaktu ar aktieriem runājot, šobrīd piemēram plānojam spēlēt basketbolu savstarpēji. Ir grūti tikai saprast datumus, jo visiem ir savas darīšanas.
- Tikai iesakot, varbūt nākamā gada ambīcija būtu Krastu mačā piedalīties.
- Šī tiešām ir ļoti laba ideja, vienīgi tagad domājot, tur varētu būt tā problēma, kurš dzīvo kreisajā krastā. Raitis pa cik zinu vispār ir no Jūrmalas. Viņam sanāk – būtu kreisais krasts. Toties es esmu no Purvciema, es jau būtu labajā krastā pieskaitāms. Vienīgais būtu tiešām liela konkurētība un būtu grūtības upurēt savu piederības apziņu citam krastam. Es domāju, ka nebūtu problēmu, jo ideja ir tiešām laba.
Raksta autore: Sabrīna Liepa
“Remi” centrs ir brīvprātīgo dzīvnieku glābēju organizācija, kas jau vairāk nekā trīs gadus darbojas klīnikā un patversmē “Kaķa sirds”. Viņi rūpējas, lai nelaimē nonākuši kaķi saņemtu nepieciešamo palīdzību un atrastu savas mājas. Šajā kaķu palīdzības centrā kaķis nav tikai lolojumdzīvnieks vispārīgā nozīmē – viņš ir stāsts, pieredze, dzīvība.
Mīlestība, kas dziedē brūces Intervijā ar “Remi” centra vadītāju Lauru Podžuku uzzinājām, ka patversmes mērķis ir sasniegt nevis kvantitatīvus, bet kvalitatīvus rezultātus, prioritizējot kaķa dzīvības vērtību. Svarīgi ir apzināties, ka adoptēšana ir ilgtermiņa apņemšanās rūpēties par šo dzīvnieku kā par sev līdzvērtīgu. Jaunākās paaudzes cilvēki biežāk izjūt šo saikni – viņi saprot, ka kaķim sāp, ka viņš baidās un gaida. Taču patiesu cieņu nevar piesaistīt vecumam. Laura atminas nesenu notikumu: “Viens kungs, vecā kaluma Latvijas patriots, ieradās “Remi” centrā sapucējies uzvalkā. Lai atstātu cienīgu pirmo iespaidu uz savu jauno draugu (kaķi), kuru plānoja vest uz jaunajām mājām.”
Patversmē vienlaikus mīt līdz pat simts kaķiem, lielākā daļa no tiem – pieauguši vai senioru vecuma kaķi – tie, kuriem visgrūtāk atrast mājas. Viena trešdaļa šī skaitļa gaida adopciju, citi atrodas medicīniskās aprūpes un izolācijas zonā stacionārā, bet vistrauslākie – “mūža kaķi” dzīvo jaunpievienotajos jūras konteineros, kur viņiem tiek nodrošināta pastāvīga medicīniskā aprūpe. “Mūža kaķi” bieži paliek patversmē visu savu dzīvi, jo cilvēki reti izvēlas adoptēt kaķus ar smagām diagnozēm, gan emocionālās pieķeršanās, gan medicīnisko izmaksu dēļ, paskaidro centra vadītāja.
“Remi” centrs ir īpašs ar to, ka kaķi dzīvo mājas apstākļos un tiek izmitināti būros tikai atsevišķos gadījumos. Ceļš uz mājām sākas ar uzticēšanos. Patversmē trīs kopējās telpās dzīvo pilnībā vakcinēti, sterilizēti un socializēti kaķi, proti, tie, kuri jau ir gatavi doties mājās. Taču pirms šī brīža katrs no viņiem ir izgājis cauri karantīnas programmai – obligātam posmam, kas nodrošina ne tikai veselību, bet arī drošību. Karantīnas un stacionāra zona ir vietas, kur kaķi dzīvo būros. “Viņi tur, nelielā telpā, jūtas daudz drošāk,” stāsta Laura.
Socializācija ir lēns, pacietīgs process. Kaķis sākumā iepazīst cilvēku caur mantām, smaržām, klusumu. Tikai pēc tam – caur roku, kas nepaceļas sitienam, bet piedāvā mieru. Laura atzīst: “Dažiem pietiek ar pāris nedēļām, citiem vajadzīgi mēneši vai pat gadi.” Patversmē trūkst iespēju katram veltīt individuālu uzmanību, taču brīdis, kad kaķis dodas mājās, bieži kļūst par viņa īsto atplaukumu. Jo tikai tur – savā ritmā, savā drošībā – viņš beidzot var būt vienkārši kaķis.
Katrs stāsts ir pelnījis mājas Mūsu vizītes dienā mājās devās patversmes 500. kaķis – kaķenīte vārdā Karisa. Karisas stāsts ir aizkustinošs, gluži kā katram kaķim “Remi” centrā – sāpīgs, bet nozīmīgs. Piemēram, Čiepiņa, piecus gadus veca kaķenīte, kura dzīves pirmo periodu pavadīja pie alkoholiķiem, kuri slīcināja viņas kaķēnus un nenodrošināja viņu ar tik parastiem resursiem kā ēdiens un ūdens. Bet otro kādā koka “šķūnī”, kurā viņa bija patvērusies, lai glābtu savu vienu izdzīvojušo kaķēnu. Čiepiņa ir trauslas dabas, piesardzīga, bet ar acīm, kas lūdz nevis žēlastību, bet mieru. Viņa ir viena no daudziem mīluļiem, kuru “Remi” centra darbinieki ir apdāvājuši ar jaunu sākumu un pavisam drīz arī jaunām, drošām mājām. Patversmē mīt arī Jorens – stacionārais kaķis, kurš slimo
ar vīrusu, kas liedz runcim dzīvot kopā ar citiem kaķiem. Lai gan kaķis ir ārkārtīgi mīļš un sabiedrisks, viņa dzīve rit būrī. “Mums visiem sāp sirds,” Laura saka, aprakstot Jorena veselības situāciju.
Patversmes vadītāja mums atklāj, ka tieši šādi kaķi – slimie, ievainotie, neredzamie – bieži kļūst par kolektīva sirdspukstiem. Pieķeršanās ir dziļa, un brīdis, kad kāds dodas mājās, Lauras vārdos aprakstīts kā “foršais bēdīgums” – sajūta, kas balansē zaudējumu un prieku. “Remi” centrā nav iespējams izšķirt, kurš kaķis ir mīļākais, jo katrs ir īpašs. Katram vajag mīlestību.
Laiks, ko dāvinām – dzīvība, ko glābjam
Ne vienmēr zaudējumu ir iespējams izbalansēt ar prieku. Šī gada 21. aprīlis bija šāda diena. Tika izsistas patversmes stikla ārdurvis, nozagts telefons un iztukšota ziedojumu kastīte, kas līdz zādzības brīdim atradās ikvienam kaķu mīlim redzamā vietā. Tika dota iespēja palīdzēt nelaimē nonākušiem ķepaiņiem, taču diemžēl ne visi šo iespēju izmantoja ar labvēlīgiem nodomiem. Kā par notikušo vēstīja pats “Remi” centrs sociālajos tīklos: “Šodien Otro Lieldienu rītā mūsu brīvsolī esošos kaķus mēs atradām šausmu ieplestām acīm, sēžot stiklu lauskās. Tikpat asām malām kā mūsu salauztās sirdis par piedzīvotu pāridarījumu un nodevību, jo kāds noteikti zināja, ka māja būs tukša un klusa, ka “Kaķa sirds” pukstēs nakts mierā, gaidot uzaustam jaunu dienu[...].”
Tagad, atminoties notikumu, Laura atviegloti var atzīt, ka neviens no patversmes iemītniekiem netika fiziski ievainots zādzības rezultātā. Tomēr pastāv aizdomas, ka stress, ko iebrucējs/i izraisīja šajā mierpilnajā naktī, ir bijis katalizators “virtuves pavēlnieka” gados pieredzējušā kaķa Spārkija veselībai. Diemžēl Spārkijs gāja bojā neilgi pēc zādzības.
Intervijā Laura pauž pateicību ikvienam sabiedrības loceklim, kas atsaucās un saziedoja nepieciešamos līdzekļus, lai “Remi” centrs ātri un raiti varētu atgūties no šī pāridarījuma un atsākt savu darbību. Laiks. Tā ir cilvēka un arī dzīvnieka visnozīmīgākā vērtība. “Kad mēs skrienam savās ikdienas gaitās un darbu mutulī, ir derīgi apzināties, ka pat, ja viena minūte laika tev neizmainīs neko, kādam, vienalga, vai tas ir nelaimē nonācis cilvēks, vai kaķis, vai suns, tas var pilnībā izmainīt dzīvi. Apstājies uz mirkli, padomā un pasniedz izpalīdzīgu roku tiem, kam tā ir nepieciešama visvairāk. Laiks ir svarīgākais, ko mēs varam uzdāvināt viens otram,” šādu vēstījumu Laura Podžuka vēlas sniegt cilvēcei. Patiesībā dzīvnieki ļoti prasmīgi prot komunicēt savas vajadzības un sāpes, bet mēs, cilvēki, ne vienmēr protam tos sadzirdēt. Secinājums? Laura to nosaka skaidri: “Esi atvērtāks pasaulei!” Tik vienkārši.
Viss būs labi
Runājot par nākotnes cerībām, viņa stāsta par jau notiekošiem telpu paplašināšanas projektiem – iepriekš pieminētajiem jūras konteineriem, kas centram dos papildus kapacitāti palīdzēt vairākiem desmitiem kaķu. Un iespējams nākotnē, varbūt pat pēc da-
žiem gadiem, plānots īstenot centra sapni par “Remi” diagnostikas centru un patversmi. Kaķi patversmē ir piedzīvojuši daudz, vairāk nekā jebkuram būtu jāpārcieš. Bēdīgā realitāte ir tāda, ka šī brīža likumi nespēj pasargāt lolojumdzīvniekus Latvijā. “Es gribētu, lai nav nepieciešamības pēc mums,” atzīst Laura. Tomēr pārāk bieži tieši un netieši pāridarītāji paslīd garām likumam un nesaņem pelnīto sodu. Laura dalās arī pārdomās un pieredzē, ārstējot šo varmāku upurus: “Patiesībā cilvēki nenovērtē to, ka kaķis var izkrist (caur atvērtu logu vai vēdināšanas režīma atvērumu). Mums mēnešiem ir ārstējušies kaķi ar pārrautiem muskuļiem, ar saspiestiem orgāniem, jo kaķis ir dzīvnieks. Caur atvērta loga atvērumu ieraugot taureni, nav prognozējams kā viņš rīkosies.” Viņa piekrīt tam, ka bieži sabiedrībā pastāv uzskats, ka cilvēka dzīvība ir vērtīgāka un mudina sabiedrību rīkoties vairāk, nekā, ja tiek apdraudēta dzīvnieka dzīvība.
Drūmu notikumu un stāstu netrūkst, taču Laura un “Remi” centra kolektīvs nezaudē pozitīvo redzējumu. “Ikdienā, redzot, kā nāk jaunie cilvēki, kas saprot, ka kaķis ir viņa draugs, nevis kāda materiāla lieta, kā audzinātājas ved mazas bērnu dārza grupiņas. Šīs audzinātājas pēcāk raksta par to kā bērni vēl divas, trīs dienas runā par to, ka kaķītim ir austiņa un ķepiņa, kas sāp un, ka vajag izturēties mīļi. Tas, ka mēs varam novērot, kā veidojas šīs jaunās paaudzes, mums dod lielu, pat ne cerību, bet pārliecību, ka viss būs labi.”
Raksta autore: Elēna Andersone
Foto: Elēna Andersone
Jau no pirmās airBaltic Pilotu akadēmijas dienas topošie piloti ikdienā nēsā formas tērpus. Visi vienādi, bet tomēr katrs kā personības tik atšķirīgas. Forma tiek nēsāta ne tikai pienākuma izpildes dēļ, bet tā arī kļūst par simbolu viņu jaunajās dzīves. Viņu ceļš uz profesiju noris zīmīgā adresē – Pilotu ielā. Nokļūstot šeit, es satieku cilvēkus, kuru sapnis ir kādu dienu vadīt vienu cilvēces unikālākajiem sasniegumiem – lidmašīnu.
Tad ir vai nav cilvēki?
“Cilvēki baidās no tā, ko nezina,” tā par lidojuma bailēm skaidroja pilots Mārcis. Izrādās esot tādi kursi, kuros cilvēki var iemācīties pārvarēt bailes no lidošanas. Cilvēkiem detalizēti tiek pastāstīts par lidmašīnām, dodot iespēju izmēģināt visus iespējamos scenārijus un uzdot jautājumus. Redzot to, cik daudz apkārtējiem cilvēkiem vēl joprojām ir šie maldīgie priekštati, tos kliedēt var vienīgi pastāstot par dažādo ikdienu, grūtībām, kas viņus skar un kādas problēmas trāpās viņu dzīves ceļos.
Cilvēki ciparos un skaitļos
Pilotu akadēmijā šobrīd mācās 158 studenti gan no Latvijas, gan citām Eiropas valstīm, tostarp vairāk nekā 10% ir sievietes. Tā ir lielākā šāda veida akadēmija Baltijā, kur piloti pēc akadēmijas absolvēšanas tiek arī pie darba iespējām aviokompānijā, jo aptuveni 163 no 165 absolventiem strādā ‘’airBaltic’’. Vairums strādā, kā otrie piloti, tomēr 4 absolventi ir kļuvuši par kapteiņiem, kas ir liels sasniegums. Tas apliecina programmas kvalitāti. Ir arī piloti, kas kļuvuši par instruktoriem un palīdz apmācīt topošos pilotus.
No maza bērna sapņa līdz garām darba dienām
“Lidostā visi apskāvieni ir daudz ciešāki, visas satikšanās daudz mīļākas un visas šķiršanās daudz grūtākas. Un tad man mazam bērnam bija tāda doma, ka es varētu pārvadāt šos cilvēkus, lai viņi tiek pie tām emocijām,” tā par savas karjeras aizsākumu izteicās viens no pilotiem Mārcis Jaunkamps. Arī pilots Kārlis Bauze atklāja, ka interese par darbu aviācijas nozarē aizsākās jau bērnībā. Tomēr sapņi ne vienmēr ir vienvirziena biļete uz galamērķi. Abi piloti savu motivāciju izvēlēties šo ir pārbaudījuši arī citos darbos. Galvenā atziņa, ko guva Kārlis prakses un universitātes iestājeksāmenu laikā bija: “Man īsti neinteresē tā visa matemātika un sēdēšana pie datoriem. Man tieši interesēja tas, ka es esmu priekšā un vadu to lidmašīnu.”
Viss atkarīgs no apņēmības Jāatzīst, ka arī finansiālais aspekts ir nozīmīgs šķērslis šīs ieceres realizēšanā, bet abi piloti atzina, ka mērķtiecība ir svarīga laba pilota iezīme. Šī īpašība skar ne tikai ar naudu saistītos jautājumus, bet arī ar valodas prasmēm un citiem apstākļiem, kas varētu kavēt pilnvērtīgas mācības un darba gaitu. Kā Mārcis Jaunkamps apgalvo, tad ir vairāki piemēri, kur tie, kam angļu valodas prasmes nav tik spēcīgas tās pacenšās apgūt, lai tiktu akadēmijā un tad tā vairs nav problēma. Arī finansējuma jautājumu varot risināt, strādājot citu darbu un iekrājot, lai varētu uzsākt mācības. Šāds apgalvojums, ka nekas nav neiespējams ir šķietami mierinošs un motivējošs, iedvesmojot arī citus realizēt savus sapņus un apzināties, ka nokļūšana līdz tiem nav tik būtiska kā rezultāts.
Ofiss ar skatu
Viņi arī atzīst, ka šī profesija nav salīdzināma ar ofisa darbu, to ietekmē ne tikai darbs mai-
ņās, bet arī fiziskais stress un spiediens, kam piloti tiek pakļauti ikdienā. Tas ir sasaistāms ar to, ka katrā lidojumā nav identisks pasažieru saraksts un arī apkalpes personāls. Intervijās piloti uzsvēra, ka neviena ofisa skati nav līdzvērtīgi tiem, ko viņi redz ikdienā. Viņi min, ka no tā nogurt nevarot un katru reizi tas ir pavisam īpaši.
Mainīgais ritms esot izaicinājums pilotu dzīvē, bet tas arī pierādot cilvēka spēju pielāgoties, kas ir viena no nozīmīgākajām prasmēm šajā profesijā gan tāpēc, ka tas ir aspekts, kas padara pilota klātbūtni kabīnē tik ļoti svarīgu, gan tāpēc, ka tas ietekmē pasažieru drošību un labklājību.
Sarunā ar Kārli viņš atzina, ka laika gaitā, patīkamo satraukumu par lidojumiem nomaina apziņa par lietu ikdienišķumu. Atbilstošs šķiet piemērs par formas tērpu. Sākotnēji viņš ir vēlējies to uzvilkt visur, kur tas nepieciešams, tomēr tagad jau viņš rūpīgāk izvērtē darba formas nepieciešamību.
Lai kļūtu par pilotu tev jābūt… Mērķtiecība ir svarīga laba pilota īpašība, ne tikai, lai sasniegtu galamērķi, bet arī personīgi izvirzītās virsotnes. Kārlis uzsver, ka degsme un līderība ir svarīgas īpašības ikdienas darbā, jo nosauktās prasmes ikdienas ritējumā palīdz saglabāt “misijas apziņu” un vajadzības gadījumā iesaistīties, risināt problēmsituācijas un turpināt darbu uztvert kā hobiju. Stresa noturību, loģisko domāšanu un prasmi noturēties virs ūdens pārbauda jau pirms iestāšanās akadēmijā, kas ir nozīmīgi komponenti pilota personībai. Pārējās prasmes tiek attīstītas akadēmijas laikā vai pēc tam praksē.
Viena no īpašībām, ko uzsver abi piloti, ir prasme nepārtraukti mācīties un spēja pielāgoties. Patiesībā šīs īpašības interpretējamas dažādi. Kādam spēja pielāgoties ir klausīt hierarhijā augstāk stāvošo cilvēku un neapšaubīt viņa autoritāti, tomēr, kā sarunā ar Kārli atklājās, to nedrīkst tā uztvert. Šai prasmei sevī ir jāietver arī spēja saprast apkārt notiekošo, pierast pie mainīgā režīma un risināt radušās situācijas. Līdzīgi ir arī ar pastāvīgu mācīšanā procesu, jo arī tās nav tikai teorijas un prakses mācības pāris mēnešos, tā ir arī apziņa, ka neviens nekad nezinās visu. Klausoties stāstījumos par šo profesiju, ir viegli saprast tās dinamiskumu un mainīgumu. Vides izmaiņu dēļ pilotiem ir arī jāspēj labi sastrādāties komandā, lai darba diena ir patīkama ne tikai viņiem, bet arī visiem tiem, kas ir daļa no lidojuma.
Piloti un stjuarti – daudzfunkcionāls instruments
Pastāv arī mīti, kas saistīti ar pilotu profesiju. Kārlis, ejot praksē un izbaudot ofisa darbu aviācijas nozarē, atzīst, ka piloti ir šīs industrijas redzamā daļa, bet tomēr aiz katra redzamā cilvēka ir simtiem nepamanītu cilvēku, kas vai nu veic dažādus biroja darbus, piemēram, plānojot maršutu, veidojot manuāļus, kaut vai personāls, kas uzpilda degvielu, lai varētu veikt šo maršutu. Šī mīta apgāšana nav mazsvarīga, jo tā šķietami līdzsvaro atbildības smago nastu un
parāda pilotu kā komandas spēlētāju, nevis individuālistu. Arī biežā kolēģu maiņa un iepazīšana ļauj meklēt un atrast jaunus veidus, kā sastrādāties, pamanīt nepilnības un kalpo kā instruments sevis pilnveidē.
Pilota darbs vai tomēr tehnoloģijas? Mītu esamību par šo nozari apstiprina arī stereotips, ka piloti jau neko nedara un lidmašīna pati visu dara. Mārcis atzina, ka, lidojot noteiktā augstumā un ātrumā, autopilots kļūst obligāts, tā novēršot cilvēcisko kļūdu, reakcijas laika atstātās sekas un samazina citādus riskus, tomēr, kad abiem ieminējos par viņu profesijas nākotni, atbilde bija skaidra. Abi piloti stingri noliedza, ka, viņuprāt, piloti tiks aizstāti ar tehnoloģijām. Kārlis pārliecinoši nosaka: “Mums kā pilotiem viņām (tehnoloģijām) ir jāpasaka, ko darīt”. Arī Mārča ideja par mākslīgā intelekta iesaisti lidmašīnu darbībā ietver to, ka vienmēr kādam vajadzēs tās kontrolēt. Tāpat tika atzīts, ka tikai un vienīgi piloti ir tie, kas spēs novērst nestandarta situācijas un būt klāt brīžos, kad sistēma saplīst vai dispečeri maina maršutu. Aktualizēta tika arī problēma par vienpilota lidmašīnām, jo teorētiski tas ir gan izmaksu, gan darba spēka izmantojuma ziņā izdevīgāk, bet šajā jautājumā arī iezīmējas vairākas problēmas. Viena no tām ir par to, kā tiktu apmācīti jaunie speciālisti, ja kabīnē nebūtu divi cilvēki, no kuriem viens mācās un apgūt to, ko simulators nespēj piedāvāt – patiesu būšanu vairākus tūkstošus kilometru virs zemes un pasažieru pārvadāšanu. Otra novērotā problēma – var netikt pamanīta kāda pieļautā kļūda vai paviršība, kas atkal rada bīstamību.
Trāpīgi šķiet Kārļa teiktais: “Pārbaudīt vienam otru ir daļa no mūsu darba.’’ Šādi viņš atkārtoti uzsver sava darba nozīmi, jo, lai gan aiz pilota ir simtiem citu cilvēku, kas nodrošina lidojumu, viņš būs tas cilvēks, kas būs atbildīgs un tiešā veidā saskarsies ar sekām.
No kadeta līdz pilotam un tālāk
“Tas viss ir ļoti atkarīgs no cilvēka’’ – šī bija frāze, kura tapa par gandrīz katras atbildes sastāvdaļu, kas bieži vien prasa plašākus paskaidrojumus, bet arī tik ierastā veidā padara cilvēcīgāku katru šajā nozarē strādājošo. Katrs stāsts ir ļoti atšķirīgs – gan nonākšana līdz pilotu akadēmijai, gan karjeras iespējas, jo ne vienmēr pilotos iestājas tikko absolvējuši jaunieši, bet ir arī tādi, kas visu dzīvi strādājuši citu darbu, bet nu ir izslāpuši pēc pārmaiņām.
Katra individuālā izvēle ir veids, kā attīstīt sevi profesionāli, piemēram, abi intervētie piloti ir arī teorijas instruktori akadēmijā un atzinīgi vērtē karjeras izaugsmes iespējas. Pārsteidzošs piemērs ir Pauls Cālītis, kurš no pilota amata ir kļuvis par izpilddirektora vietas izpildītāju. Tomēr ir arī cilvēki, kuriem pilota formas tērps ir tik iemīļots, ka ar to pietiek, lai netraucēti pārvadātu pasažierus. Apspriežoties ar jau esošajiem pilotiem, viņi atzina, ka viens no mītiem par profesiju ir, ka pilotu akadēmijas izglītība ļauj tikai vadīt lidmašīnu. Mīta atspēkošana pievieno zināmu papildus vērtību profesijai.
