ALMA MATER
Saturs
Nepaēdis laimīgs nebūsi
Oļegs Krasnopjorovs
Latvijas Universitātes izdevums
Iznāk kopš 25.09.1922.
ISSN 1691-8185
Reģistrācijas apliecība Nr. 535
Raiņa bulvāris 19 – 341 Rīga, LV-1586
Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater
©Latvijas Universitāte, 2025
Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta.
IZDEVUMU SAGATAVOJA
LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS: IEVA STARE
SABĪNE KOŠEĻEVA
AMANDA BOKA
JANA SAULĪTE
DIZAINS:
MĀRIS VĒVERIS, LAURA KAZULE
LITERĀRAIS REDAKTORS: OSKARS LAPSIŅŠ
FOTO:
TOMS GRĪNBERGS, LU, PERSONĪGAIS ARHĪVS, FREEPIK
Kā ekonomikas attīstība ietekmē sabiedrības labsajūtu un kādas prasmes būs izšķirošas nākotnes darba tirgū.
04
16. lpp
Sudraba ekonomikas neizmantotais potenciāls
Lilita Seimuškāne
Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, 2060. gadā šis rādītājs būs viens pensionārs uz diviem darbspējīgā vecuma cilvēkiem.
Neviens neiet uz darbu, lai izraisītu katastrofu
Franks Guldenmunds
Kas īsti ir drošība – noteikumi vai kopīgi veidota vērtību sistēma? Drošības kultūra ir dziļa, nereti nepamanāma struktūra, kas caurvij organizāciju ikdienu, domāšanas veidu un izvēles.
Tatjana Pladere
Kādas sekas intensīva tehnoloģiju lietošana, sēdošs dzīvesveids un arvien pieaugošā informācijas intensitāte atstāj uz cilvēku veselību un labbūtību.
05
20. lpp
Visas upes tek uz jūru, bet jūra nepārpildās
Mārcis Auziņš
Es varu būt laimīgs, jo piekusis un saku, ka bija laba diena, esmu laimīgs. Un es esmu laimīgs, jo tikko laimēju loterijā un skrienu apkārt. Tās ir divas absolūti dažādas sajūtas.
Ziedošanas spēks
saruna par vērtībām, zinātni un pilsonisko drosmi
Diskusija par cilvēku vēlmi atbalstīt akadēmisko izcilību un izglītības un zinātnes lomu Latvijas valsts pastāvēšanai un sabiedrības attīstībai.
Neraugoties uz straujo tehnoloģisko progresu un dažādu inovāciju spēcīgo ietekmi uz ekonomiku, tās izaugsmes centrā joprojām ir cilvēks – gan kā radītājs, gan kā patērētājs. Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes produktivitātes zinātniskā institūta “Latvijas Universitātes domnīcas LV PEAK” publicētais “Latvijas produktivitātes ziņojums 2024” rāda, ka Latvijas cilvēkkapitāls diemžēl turpina samazināties. Tas nozīmē, ka ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem nākas saskarties ar pieaugošu informācijas apjomu un darba intensitāti, nepieciešamību nemitīgi pilnveidot savas profesionālās zināšanas un to visu vēl sabalansēt ar personīgo dzīvi un rūpēm par savu labklājību.
Šajā “Alma Mater” numurā publicējam sarunas ar dažādiem Latvijas Universitātes ekspertiem un mecenātiem par cilvēka kā ekonomikas dzinējspēka un tehnoloģiju mijiedarbību, zinātnes un informācijas lomu sabiedrības attīstībā un cilvēka labbūtības nodrošināšanā, sudraba ekonomikas neizmantoto resursu, kā arī par dažādiem ar darba vides drošības aspektiem. Ceram, ka šie raksti sniegs ne vien bagātīgu vielu pārdomām, bet arī iedvesmu pašizziņai un jauniem pētījumiem.
Žurnāla “Alma Mater” redakcija
Laimi bieži mēdzam uztvert kā emocionālu vai garīgu stāvokli, ko rada piepildīta un priecīga dzīvošana, taču Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Oļegs Krasnopjorovs norāda – bez stabilas materiālās bāzes par pašrealizāciju laimes kontekstā runāt ir grūti. Sarunā ar “Alma Mater” viņš atspēko izplatītākos mītus par laimi, skaidro, kā ekonomikas attīstība ietekmē sabiedrības labsajūtu, ieskicē, kādas prasmes būs izšķirošas nākotnes darba tirgū, un atbild uz sasāpējušo jautājumu, vai varēsim labklājības ziņā kādreiz apdzīt Igauniju
Kādi ir lielākie mīti par to, kas skaitās laimīgs cilvēks?
Vislielākais mīts ir, ka nauda laimei nav vajadzīga. Protams, laime slēpjas nevis naudā, bet pašrealizācijā. Taču par pašrealizāciju sākam domāt tikai tad, kad esam paēduši. Daži totalitārie režīmi un utopisti ir mēģinājuši Maslova piramīdu apgriezt kājām gaisā, bet neveiksmīgi. Cilvēku materiālās vajadzības, režīmam brūkot, ilgstoši tiek paslaucītas “zem tepiķa”, un peļņas slāpes izpaužas drakoniskās formās un noziedzībā, ko Latvijā piedzīvojām pagājušā gadsimta 90. gados. Nevienam citam patēriņš nav tik svarīgs kā cilvēkam, kurš to nevar atļauties. Tāpēc ne velti tieksme brīvprātīgi samazināt patēriņu (postpatēriņa sabiedrība) visbiežāk vērojama tieši attīstītajās valstīs, nevis tajās, kas cilvēka materiālas vajadzības noliedz vai ignorē. Pasaules mērogā pastāv cieša pozitīva sakarība starp ienākumu
NEPAĒDIS LAIMĪGS NEBŪSI
Saruna ar asociēto profesoru
Oļegu Krasnopjorovu
līmeni valstī un veselīgā mūža ilgumu tajā. Tātad –augstāki ienākumi nozīmē lielākas pašrealizācijas iespējas vai vismaz ilgāku laiku pašrealizācijai.
Tātad ekonomikas attīstība ir viens no veidiem, kā Latvijas sabiedrību padarīt laimīgāku. Kā var panākt ekonomikas attīstību?
Ekonomikas attīstības receptes sen zināmas – investīcijas, inovācijas, cilvēkkapitāls.
Ko tas nozīmē Latvijai?
Daži piemēri. Latvijas sabiedrība cieš no priekšlaicīgas mirstības – varbūtība nomirt ekonomiski visaktīvākajā
vecumā (30–45 gadi) Latvijā ir gandrīz četras reizes lielāka nekā, piemēram, Somijā, Zviedrijā vai Dānijā. Latvija var izglābt vairāk nekā četrus tūkstošus dzīvību darbspējas vecumā katru gadu, kas, protams, atspoguļosies arī ekonomikas attīstībā.
Jauniešu un pusmūža vecuma vīriešu nodarbinātība Latvijā ir daudz zemāka nekā attīstītās Eiropas valstīs. Iekšējā darbaroku rezerve mūsu ekonomikā joprojām ir 70 tūkstoši cilvēku, kurus aktivizēt ir grūti, dārgi, bet tas jādara.
Vairāk investīciju ne vienmēr ir labāk. Ar investīcijām mērām ieguldītos resursus, bet ne sasniegto rezultātu. Tāpēc izšķiroši svarīgs ir ne tikai investīciju apjoms, bet arī investīciju struktūra, atdeve un izmaksu efektivitāte.
Jāceļ izglītības kvalitāte. Dažās skolās un augstskolās tā ir pārāk zema – studēt ir viegli, taču šādas studijas neattīsta dzīvē nepieciešamās prasmes.
Vai Eiropas attīstīto valstu līmeni mēs varētu sasniegt vēl šīs Saeimas laikā?
Valsti nevar attīstīt rīt uz pusdienlaiku. Piemēri, kad vienas paaudzes laikā zvejnieku ciems kļuva par globālo finanšu centru (Singapūra) vai daudzsološā Rodēzija pārtapa par daudzmiljonu procentu inflācijā nogrimušo Zimbabvi, tiešām aizrauj. Taču tie ir reti izņēmumi. Mūsdienās bagātas ir lielākoties tās pašas valstis, kas bija bagātas arī pirms pusgadsimta. Savukārt vairākums valstu, kas bija nabadzīgas, tādas diemžēl ir joprojām. Mazs solītis katru dienu ilgtermiņā – tā izskatās ekonomiskās izaugsmes process. Katrs ikdienas solis atsevišķi šķiet nepamanāms, taču, akumulējoties ilgā laikā, tieši tā rodas ienākumu līmeņa plaisas starp valstīm. Piemēram, ekonomiskās izaugsmes temps 2% gadā palielina iekšzemes kopproduktu 100 gados 7,2 reizes, savukārt izaugsmes temps 2,5% gadā to palielinātu jau 11,8 reizes.
Vai varēsim labklājības ziņā kādreiz apsteigt Igauniju un Lietuvu?
To mēs redzam dažādu augstskolu absolventu vairākkārtīgā algu atšķirībā, lai gan studiju programmu nosaukumi bijuši līdzīgi
Ekonomikas attīstības procesā valstis ir nevis konkurenti, bet sabiedrotie. Pārtikusi Lietuva vai Igaunija Latvijai neko neatņem. Tieši otrādi – jo turīgākas ir mūsu galvenās tirdzniecības partnervalstis, jo vairāk tās importē, tostarp Latvijas produktus, jo labāk mūsu eksportam un ekonomikai. Turīgi un laimīgi kaimiņi rada labāku vidi – nevicina dūres kāpņu telpā vai nemēģina nozagt durvju paklājiņu. Šo iemeslu dēļ arī Lietuvai un Igaunijai ir izdevīga pārtikušāka Latvija. Ar saukli “panākt Lietuvu un Igauniju” vēlamies nevis jebkādiem līdzekļiem kļūt pirmie ciemā, bet saprast kaimiņu, kuriem ir līdzīga kultūra un vēsture, veiksmes faktorus. Tas ir līdzīgi, kā treniņu biedru piemērs var iedrošināt mūs atspiesties vairāk reižu.
Bet materiālā labklājība nav vienīgais laimes faktors?
Šo ienākumu plaisu vēlāk var nākties izlīdzināt ar sociāliem pabalstiem, tas ir, ceļot nodokļus, kas faktiski ir sods par panākumiem un tāpēc bremzē ekonomikas attīstību kopumā...
Nauda nav laimes noteicējs. To labi redzam, kad lielās Eiropas megapolēs, kā Londonā, Parīzē vai Berlīnē, kur objektīvi ienākumu līmenis ir augstāks un karjeras iespējas plašākas, cilvēki jūtas nelaimīgāki nekā mazās zaļās pilsētiņās. Lielās pilsētās cilvēki biežāk izjūt stresu, asu konkurenci karjeras ziņā un tādējādi atsvešinātību un neuzticēšanas cilvēkiem apkārt; garas pārvietošanas distances un ilgs transporta sastrēgumos pavadītais laiks, kā arī troksnis un gaisa piesārņojums no automobiļiem,
troksnis un gaisa piesārņojums no automobiļiem, kas gan pasliktina veselību un saīsina mūža ilgumu, gan mazina apmierinātību ar dzīvi kopumā.
Kāda būtu jūsu laimes recepte “Alma Mater” lasītājam?
Dzīves laikā katram ir pavērsiena punkti, izvēloties studiju jomu, augstskolu, darbavietu un dzīves partneri. Ikvienam LU studentam novēlu, lai darbs būtu hobijs un hobijs būtu darbs. Tieši par to domāja Tomass Edisons, kad teica: “Es savā mūžā neesmu strādājis nevienu dienu. Viss, ko es darīju, bija tīra izklaide.” Lai to panāktu, attiecībā uz izvēlēto profesiju vienlaikus jāizpildās trīs nosacījumiem: 1) tev tas patīk; 2) tev tas labi padodas; 3) tu esi apmierināts ar darba samaksu un darba vidi.
Daudzi vēlas strādāt radošās profesijās, taču ilgtermiņa darba tirgus prognozes rāda eksakto zinātņu speciālistu trūkumu, un valsts līmenī skan aicinājumi palielināt STEM jomu absolventu skaitu. Jūsu komentārs?
Roberts Ķīlis ir teicis: “Nevis algas statistika un nākotnes prognozes nosaka jūsu turpmāko dzīvi, bet jūs ar savām brīvām un personiskām izvēlēm radāt nākotnes statistiku.” Tāpēc labāk kļūt par izcilu mākslinieku un tādējādi realizēt savu sapni nekā par viduvēju programmētāju.
Bet kā ir ar ekonomistu un juristu pārprodukciju Latvijā?
Šo mītu dzirdēju vēl pirms 23 gadiem, kad pats izvēlējos mācīties LU ekonomikas programmā.
Ko darīs šie jaunieši, ja budžeta vietas tiks vēl vairāk atdotas no sociālajām un humanitārajām jomām STEM zinātnēm?
Tās ir muļķības! STEM prasmes jāpasniedz nevis specifiskās studiju jomās, bet horizontāli – visās studiju programmās. Piemēram, datu zinātne un datorprasmes labi noderētu gan ārstam, gan sociologam, gan psihologam. Par izcilu sociologu, visticamāk, kļūs
socioloģijas programmas absolvents ar datu zinātnes studiju moduli nekā matemātiķis bez izpratnes socioloģijā. Jau sen nav pagājušā gadsimta 90. gadi, kad vislabākie ekonomisti bija fiziķi. Matemātika, datu analīze un datorprogrammēšana tagad veiksmīgi iestrādāta ekonomikas mācību programmās, tostarp LU, lai gan ekonomika bija un paliks sociālā zinātne.
Nākamais solis ir mācību programmās iestrādāt mākslīgā intelekta risinājumus tā, lai tie nevis atvieglotu studijas, rakstot referātus un kontroldarbus studentu vietā, bet ļautu studentiem sasniegt dzīvē vairāk. Līdzīgi studentu produktivitāti savulaik veicināja datorteksta redaktors salīdzinājumā ar rakstāmmašīnu un interneta meklēšanas rīki salīdzinājumā ar novecojušo grāmatu meklēšanu bibliotēku plauktos...
STEM prasmes
jāpasniedz nevis specifiskās
studiju jomās, bet horizontāli –visās studiju programmās
NEVIENS NEIET UZ DARBU, LAI IZRAISĪTU KATASTROFU
Saruna ar Dr. Franku W. Guldenmundu
Kas īsti ir drošība – noteikumi vai kopīgi veidota vērtību sistēma? Drošības kultūra nenozīmē tikai procedūru un normu kopumu; tā ir dziļa, nereti nepamanāma struktūra, kas caurvij organizāciju ik dienu, domāšanas veidu un izvēles. Par drošības kultūras satvaru, izaicinājumiem un nākotnes perspektīvām sarunājāmies ar Delftas Tehnoloģiju universitātes asociēto profesoru Dr. Franku W. Guldenmundu (Frank W. Guldenmund), kurš ar plenārreferātu uzstājās Latvijas Universitātes 83. starptautiskās zinātniskās konferences sekcijas sēdē “Valsts digitālā attīstība un ilgtspējīga nodarbinātība”.
Gan drošība, gan kultūra ir gana ietilpīgi vārdi. Kad tie abi tika apvienoti terminā “drošības kultūra”, un kāda ir tā nozīme mūsdienās?
Termins “drošības kultūra” pirmoreiz tika minēts pēc Čornobiļas katastrofas. Tiesa, tas gan nenozīmē, ka par to nebija domāts jau iepriekš. Sociologs Berijs Tērners (Barry Turner) savā laikā jau izteicās par saistību starp drošību un kultūru. Zinātniski izsakoties, drošības kultūra ir sarežģīts temats, jo ir ļoti grūti viennozīmīgi definēt, kas ir
drošība. Un arī kultūrai nav viena kodolelementa vai kodolaspekta, kas visiem būtu pieņemams un saprotams. Tas pats ir ar mākslu – ir ļoti grūti definēt, kas ir māksla. Tieši tāpat ir ļoti grūti pateikt, kas ir kultūra.
Ja paskatāmies uz to, kā es definēju drošību, proti, kopīga izpratne, arī tad mēs varam saskatīt neviennozīmību, jo kopīga izpratne var atšķirties dažādām cilvēku grupām vai etnosiem. Turklāt drošības nozīme var mainīties ļoti strauji. Es mēdzu prasīt saviem studentiem: “Vai mēs patlaban esam drošībā?” Atbilde skan: “Jā, esam.” Un tad es vaicāju vēlreiz: “Labi, bet nu es jums saku, ka universitātes teritorijā ir kāds ar ieroci. Vai mēs aizvien esam drošībā?” Situācija var mainīties acumirklī.
Vai drošības kultūrai ir līmeņi? Piemēram, individuālais un kolektīvais.
Manuprāt, drošības kultūru vislabāk var saprast organizācijas līmenī. Nacionālā līmenī šis temats kļūst daudz izkliedētāks. Ir nozares, kurās drošība joprojām ir liela problēma, piemēram, būvniecība un lauksaimniecība. Taču var no-
vērot, ka nacionālā līmenī standarti kļūst augstāki, jo tiek pieņemti dažādi Eiropas Savienības noteikumi. Nacionālā līmenī drošības kultūra izplatās lēnāk nekā organizāciju līmenī.
Kad runājam par drošības kultūru, mēs to attiecinām vai nu uz organizācijām, vai uz grupām, vai komandām. Un, jo lielāka grupa, jo dažādāka izpratne par drošību. Un, jo mazāka grupa, jo vieglāk nonākt pie kopīgas izpratnes par drošību.
Kas liecina par stipru drošības kultūru?
Ir grūti salīdzināt, jo atsevišķām profesijām drošība automātiski jau ir integrēta darba procesā. Piemēram, kad es gribu kaut ko pacelt ar ceļamkrānu, lai tas būtu iespējams, ir jāparedz virkne drošības pasākumu. Citās profesijās drošība ir kaut kas, kas tev ir jādara. Ceļamkrāna gadījumā drošības aspekts ir acīmredzams, citās profesijās tas nav tik uzskatāmi, līdz ar to ir jāiegulda lielākas pūles, lai panāktu vienotu izpratni par drošību.
Būtiski, ka drošības kultūrai ir psiholoģiska dimensija, proti, uztvere, ko ir daudz grūtāk ietekmēt.
Tu vari nodiktēt drošības noteikumus, taču tu nevari zināt, kā cilvēki tos uztvers.
Dažās profesijās tā nav problēma, bet citās tā var kļūt par lielu problēmu.
Kurās nozarēs drošības uztvere var kļūt par lielu problēmu?
Tās ir industrijas, kurām pagātnē jau ir bijušas nelaimes, tāpēc tās uz drošību fokusējas vairāk. Naftas ķīmijas rūpniecība, ķīmijas industrija, kas ir piedzīvojusi vairākas katastrofas, jo sevišķi pagājušā gadsimta 70. un 80. gados. Kodolrūpniecība ir ļoti regulēta. Aviācija arī ir labs piemērs. Taču ir kāds paradokss – viņi ir ļoti strikti attiecībā uz lidošanas drošību, bet ne tik strikti – uz aviācijas darba drošību. Tas ir ļoti interesanti. Tātad –dažas nozares daudz vairāk rūpējas par drošību, un drošības kultūra tām ir daudz nozīmīgāka nekā, piemēram, ja mēs runājam par valdību vai universitāti, kur mēs sēžam un strādājam ar savu galvu.
Vai ir valstis vai pasaules reģioni, kur drošības kultūra ir izteiktāka? Un pretēji – vai ir valstis vai reģioni, kur tā ir vāja?
Jā, protams, ka ir atšķirība, taču es negribētu saukt konkrēti, jo izjūtu lielu empātiju pret cilvēkiem, kuri ir spiesti strādāt sliktos apstākļos. Es nevēlos nevienu vainot. Pirms dažiem gadiem Pasaules kauss futbolā norisinājās kādā arābu valstī. Būvējot stadionus, bojā gāja daudz cilvēku, taču nevienam tas nerūpēja. Tā bija tik liela problēma, ka cilvēki Nīderlandē sprieda, vai tiešām vajadzētu šajā pasākumā piedalīties. Diemžēl atsevišķās pasaules vietās cilvēka dzīvība neko daudz nenozīmē.
Reizēm es redzu attēlus ar darba vietām vai situācijām, un es saķeru galvu – kā kaut kas tāds vispār ir iespējams?!
Tam ir tieša saistība ar izvēlēm un arī zināšanām. Vienkāršs piemērs – kad es vēlos šķērsot ceļu,
es varu vienkārši neskatoties iet pāri. Taču, ja es zinu, ka drošības nolūkos man ir jāpaskatās pa labi un pa kreisi, vai netuvojas automašīna, tad jau es demonstrēju augstāku drošības kultūras līmeni.
Vai drošības kultūru ir iespējams izmērīt?
Ir dažādi instrumenti, kā to darīt, taču tie ir virspusēji. Lai iegūtu zinātnisku skatījumu, ir jāpēta atsevišķa grupa, kā tā saprot drošību un rīkojas konkrētās situācijās. Ir jānošķir zinātnes pasaule, kurai ir savi filozofiskas dabas jautājumi, un praktiskā pasaule, kurā jūs strādājat ar cilvēkiem, kuri ir gatavi darīt konkrētas lietas. Un šajā brīdī tas kļūst ļoti praktiski – runa ir par praksi un zināšanām.
Savā runā jūs apdraudējumu nodēvējāt par scenāriju. Paskaidrojiet, lūdzu!
Drošības kultūrā vadošā loma ir bijusi apdraudējuma-barjeras-mērķa modelim. Tātad ir kaut kas potenciāli bīstams, kas var kaitēt videi, cilvēkiem vai kam citam, un ir aizsardzība, kas ir barjera, un vēl ir mērķis, kas ir ievainojams. Taču tas neizskaidro, kā notiek nelaimes gadījumi. Cilvēkiem ir kaut kādā veidā jāmanipulē ar apdraudējumu, un tikai tad kaut kas notiks. Piemēram, ir jāmanipulē ar toksisku šķidrumu tā, lai tas sasniegtu citus cilvēkus vai vidi.
Tātad manipulācijā ar bīstamību vienmēr ir iesaistīti cilvēki, un tieši tur viss noiet greizi.
Un tas nepavisam nav sākotnējais apdraudējuma-barjeras-mērķa modelis, kas ir ļoti statisks. Nelaimes gadījumi rodas nevis apdraudējuma, bet scenārija dēļ.
Vai drošības kultūra organizācijās nākotnē uzlabosies?
Tā aizvien ir diezgan populāra, taču es domāju, ka tas ir tāpēc, ka mums nav nekā labāka. Kad vaicā cilvēkiem, ko viņi domā par drošības kultūru savā darbavietā, viņi nereti nesaprot, kas ar to tiek domāts. Kad saku “drošības pasākumi”, uzreiz top skaidrāks.
Nīderlandē un arī naftas ķīmijas rūpniecībā ļoti populārs kļūst HOP – cilvēku organizatoriskā veiktspēja (human organizational performance). HOP sastāv no pieciem principiem, kas man ļoti patīk. Pirmais princips – kļūdīties ir normāli. Daudzām nozarēm tas nepatīk, taču cilvēki pieļauj kļūdas. Otrais princips – vainošana neko neatrisina. Trešais princips – mācīšanās ir ļoti svarīga. Protams, tad, kad kaut kas ir noticis, mums no tā ir jāmācās. Un ne jau kādu vainojot vai noliedzot, ka cilvēki pieļauj kļūdas. Ceturtais princips – konteksts nosaka uzvedību. Tātad mēs nekoncentrējamies uz indivīdiem, mēs aplūkojam indivīdu kontekstā. Tur mēs vēlamies iejaukties vai kaut ko mainīt. Piektais princips – ir svarīgi, kā reaģē līderi. Ja vadītājs vaino cilvēkus, viņi neatzīs, ka ir pieļāvuši kļūdas. Manuprāt, organizācijām šie principi varētu būt daudz noderīgāki nekā runas par drošības kultūru, jo tie nav noteikumi, bet gan principi.
Bet reizēm kādam ir jāuzņemas atbildība par notikušo, piemēram, dabas piesārņošanas gadījumā.
Jā, reizēm slikti cilvēki un slikti uzņēmumi meklē “caurumus” likumdošanā, lai izvairītos no atbildības, taču es domāju, ka lielākā daļa vēlas rīkoties pareizi. Neviens neiet uz darbu, lai izraisītu katastrofu.
UZLABOT DZĪVES KVALITĀTI DIGITĀLAJĀ LAIKMETĀ
03
Gluži kā tvaika dzinēja izgudrošana mainīja pasauli 19. gadsimta otrajā pasaulē, tā digitālo tehnoloģiju straujā attīstība ir ne tikai pārstrukturējusi daudzas tautsaimniecības nozares un transformējusi darba tirgu, bet arī kardināli izmainījusi mūsu ikdienas paradumus darbavietā un ārpus tās. Kaut arī tehnoloģisko attīstību virza ideja par to, ka tehnoloģijas palīdzēs mums kļūt efektīvākiem un ātrāk paveikt dažādus uzdevumus, atbrīvojot cilvēka resursus radošām aktivitātēm un inovācijām, stāstam ir arī otra puse. Joprojām trūkst atbilžu, kādas sekas intensīva tehnoloģiju lietošana, sēdošs dzīvesveids un arvien pieaugošā informācijas intensitāte atstāj uz cilvēka veselību un labbūtību un vai cilvēka darba efektivitāte tiešām palielinās. izstrādāt vadlīnijas personalizētiem risinājumiem šo risku mazināšanai un darbinieku produktivitātes celšanai,” stāsta Pladere. Lai nodrošinātu, ka zinātnieku izstrādātie risinājumi būtu izmantojami arī reālajā dzīvē, pētījumā piedalās arī uzņēmumi un darba ņēmēji. “Mūsu prioritāte – lai zinātne nebūtu atrauta no praktiskā pielietojuma, lai mūsu darbam būtu maksimāla ietekme un pievienotā vērtība.”
Cilvēkresursu attīstība ir viens no Latvijas Universitātes (LU) prioritārajiem pētniecības virzieniem, un šogad ir sākts plašs pētījums “Starpdisciplināra pieeja darbspēju un produktivitātes uzlabošanai sabiedrībā ar ergonomisko un psihosociālo pārslodzi darbā ar digitālajām ierīcēm”. To īsteno vairāku fakultāšu eksperti LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošās pētnieces, optometrijas speciālistes Tatjanas Pladeres vadībā.
Pētījums solās būt inovatīvs starptautiskā mērogā un varētu kalpot par pamatu pētniecības komercializācijai un LU ārpakalpojumu izveidei nākotnē.
“Šis ir svarīgs sākums kaut kam lielam un ambiciozam starptautiskā mērogā. Mēs gribam izpētīt dažādus ergonomiskās un psihosociālās pārslodzes aspektus, lai iegūtu visaptverošu priekšstatu par riskiem darbā ar digitālajām ierīcēm. Tas palīdzēs
CILVĒKA FIZIOLOĢIJAS DETEKTĪVI
Līdzšinējie pētījumi šajā virzienā ir bijuši diezgan fragmentāri, vairums izstrādāto vadlīniju – standartizētas, neņemot vērā katra cilvēka individuālās spējas, vajadzības un darba specifiku. “Tā ir viena no šā laika īpatnībām – mēs vēlamies, lai viss notiktu ļoti ātri un lai rezultāti būtu tūlīt, tāpēc ik pa laikam kaut ko paanalizējam, aplūkojam vienu konkrētu aspektu un, balstoties uz to, vispārinām. Mums gribas ticēt, ka ar vienu pieeju mums izdosies atrisināt daudzas problēmas, bet tā tas nenotiek. Jā, vairumam cilvēku varbūt arī derēs šādi standartizēti risinājumi, bet kādam tie situāciju tikai pasliktinās,” uzskata pētniece.
Projekts šobrīd ir datu vākšanas un analīzes fāzē. Taču jau tagad pētnieki novēro, cik atšķirīgi darbs ar digitālajām ierīcēm dažādos parametros ietekmē cilvēkus – redzes funkciju, sirds darbību, muskuļu nogurumu u. c. “Vienam darbadienas beigās mēs novērojam būtiskas izmaiņas, citam atšķirības gandrīz nav pamanāmas. Interesanti, ka šie rādītāji ne vienmēr korelē ar cilvēka pašsajūtu.
Tas nozīmē, ka cilvēks var arī nesajust pasliktināšanos – ja cilvēks dienas beigās jūtas noguris, objektīvie mērījumi to ne vienmēr uzrādīs.
Piemēram, cilvēkam šķiet, ka viņam pasliktinās redze, bet mērījumi izmaiņas neuzrāda. Un var būt otrādi – cilvēks jūtas labi, bet mērījumi uzrāda izmaiņas noteiktos parametros. Turklāt nogurums un diskomforts var būt saistīts nevis ar fizioloģiskiem procesiem, bet ar psihoemocionālo komponenti. Pētot cilvēku, vienmēr paliek kādi noslēpumi, un mēs kā detektīvi palīdzam saprast, kā dažādas lietas ir savstarpēji saistītas. Mūsu pētnieku komandas pluss ir tas, ka esam no dažādām nozarēm, un tas bagātina mūsu pieredzi, jo katrs ar savu kompetenci veido interesantu diskusiju, ar ko kas ir saistīts un kas no kā izriet,” pētījuma laikā gūtajos secinājumos dalās Pladere.
Palielinoties mijiedarbībai ar dažādām ierīcēm un ekrāniem, visaktīvāk tiek noslogota tieši redzes sistēma. “Mūsdienās slodze acīm pieaug, tāpēc mums jāsāk preventīvi kaut ko darīt, lai vēlāk nevajadzētu risināt nopietnas problēmas,” turpina Pladere. Pētniece gan uzsver, ka runa nav tikai par redzes sistēmu un darba vides ergonomiku, bet par cilvēka vispārējo veselības stāvokli un veselības vērtību sabiedrībā kopumā.
Jau tagad pasaulē ir apzināti dažādi riska faktori darbā ar digitālajām ierīcēm, tāpēc organizācijas eksperimentē ar mehānismiem, kā šos riskus mazināt, piemēram, saīsinot darbalaiku, atbalstot darbu hibrīdrežīmā (darbs birojā kombinācijā ar attālinātu darbu), nodrošinot ergonomiskas darba mēbeles un ierīces, piešķirot papildatvaļināju-
mus tiem darbiniekiem, kuri ikdienā daudz laika pavada pie ekrāniem u. c.
“NESKATIES TIK TUVU – AKLS PALIKSI!”
Pētījumā galvenais fokuss ir uz tiem biroju darbiniekiem, kuri strādā ar vairākiem dažāda izmēra ekrāniem vienlaikus, kā arī ar papildinātās realitātes brillēm. “Mūs kā redzes speciālistus īpaši interesē, kā ekrāni tuvu acīm ietekmē redzes funkciju. Manā bērnībā man teica, lai nelienu tuvu pie televizora ekrāna – sabojāšot redzi. Tagad papildinātās realitātes brillēs ekrāns ir tikai dažu centimetru attālumā no acs. Ticat vai ne, bet joprojām nav īsti skaidrs, kā mūsu redzes sistēma reaģēs uz ilgstošu, regulāru šādu ierīču izmantošanu.”
Līdz šim veiktie pētījumi parāda skaidru tendenci – acs piepūle ar laiku pasliktina redzi. Ja cilvēks
darba vietā lieto vairākus monitorus, tiem visiem būtu jābūt noregulētiem piemērotā un vienādā spilgtumā. “Pārāk spilgts ekrāns, īpaši, ja cilvēks strādā tumsā vai pustumsā, visvairāk nogurdina acis un negatīvi ietekmē organisma kopējo darbību. Jo lielākas atšķirības starp dažādiem ekrāniem, jo lielāka slodze acīm,” rezumē Pladere.
Tā kā zināšanas nemitīgi pilnveidojas, arī izpratne par cilvēka ķermeņa funkcionalitāti mainās, tāpēc šo zināšanu nodošana sabiedrībai ir īpaši svarīga.
“Bieži vien tas, ko zinājām pirms 20–30 gadiem, vairs nav taisnība. Manā bērnībā uzskatīja, ka bērnam nevajag izrakstīt pilna stipruma brilles – lai acis strādātu, papūlētos ieraudzīt. Tagad, pateicoties lielam uzkrāto datu apjomam, ir secināts pretējais – lai tuvredzība neprogresētu, vajag pilnas korekcijas brilles.
Zinātnieki arī mēģina izprast, vai regulāras pauzes palīdz cilvēkam justies labāk darbā ar papildinātās realitātes brillēm vai citām ierīcēm, kur ekrāns ir ļoti tuvu acīm.
Dati rāda, ka dažiem cilvēkiem šādas pauzes palīdz, taču ne visiem. Tas liek aizdomāties, ka ir cilvēki, kuriem nepieciešami citādi risinājumi.”
Tatjana Pladere uzskata, ka mūsu kā cilvēces atbildība ir iemācīties tehnoloģijas lietot tā, lai tās nevis palielinātu darba slodzi, bet gan to samazinātu, nezaudējot darba kvalitāti. Tehnoloģijas nemitīgi mainās, un cilvēks tām pielāgojas – tiek izstrādāti displeji, kas nepārslogo redzi, un arī mūsu redzes sistēma pielāgojas darbam ar dažādiem ekrāniem. Mācīšanās un pielāgošanās process notiek nepārtraukti.
PAR PROJEKTU
Projektu ”Starpdisciplināra pieeja darbspēju un produktivitātes uzlabošanai sabiedrībā ar ergonomisko un psihosociālo pārslodzi darbā ar digitālajām ierīcēm” īsteno LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultāte (EZTF), Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāte (ESZF), Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultāte (MDZF), piedaloties ārējiem partneriem – SIA “Lightspace Technologies”, Latvijas Ergonomikas biedrībai un Latvijas Optometristu un optiķu asociācijai.
Projekta pirmais posms tiek īstenots no 01.02.2025. līdz 31.07.2025.
Projekta komanda:
• Tatjana Pladere, Ph. D. (Optometrijas un redzes zinātnes nodaļa, EZTF) – vadošā pētniece un projekta vadītāja, vairāk nekā 20 publikāciju autore ar pieredzi jaunās paaudzes displeju vizuālās efektivitātes izpētē un pielāgotu novērtēšanas metožu izstrādē sadarbībā ar industriju.
• Henrijs Kaļķis, Dr. sc. admin. (Vadībzinātnes nodaļa, Ekonomikas un vadības zinātniskais institūts, ESZF) – vadošais pētnieks, piecu grāmatu un vairāk nekā 70 publikāciju autors darba ergonomikas, uzņēmējdarbības efektivitātes un cilvēkfaktora jomā.
• Ženija Roja, Dr. med. (MDZF) – vadošā pētniece, Starptautiskās Ergonomikas asociācijas un Eiropas Ergonomikas biedrību federācijas valdes locekle. Vairāk nekā 45 gadus ārstes un zinātnieces darbs veltīts darba veselības un ergonomisku darba apstākļu izpētei saistībā ar strādājošu cilvēku.
• Aiga Švede, Dr. phys. (Optometrijas un redzes zinātnes nodaļa, EZTF) – vadošā pētniece, vairāku patentu līdzautore, Latvijas Optometristu un optiķu asociācijas prezidente un sertificēta optometriste, kas ikdienas darbā koncentrējas uz redzes funkcionalitātes uzlabošanas iespējām.
• Linda Krauze (Optometrijas un redzes zinātnes nodaļa, EZTF) – zinātniskā asistente, doktora studiju programmas “Fizika, astronomija un mehānika” 3. kursa studente ar vairāk nekā piecu gadu pieredzi acu kustību izpētē, analizējot uztveri un kognitīvus procesus.
• Kristīne Rasskazova, Mg. (Cilvēkfaktora un darba vides nodaļa, MDZF) – vadošā eksperte, Latvijas Ergonomikas biedrības biedre, ar pieredzi praktisko un zinātnisko pētījumu veikšanā ergonomikā un strādājošo labklājības veicināšanā.
• Jevgēnijs Vizņuks Mg. (Optometrijas un redzes zinātnes nodaļa, EZTF) – eksperts, doktora studiju programmas “Cilvēkfaktors, drošība darbā un arodveselība” doktorants, ar ilgstošu darba pieredzi starptautiskās organizācijās saistībā ar mūsdienu digitālo darba vidi.
• Annija Pozņaka, Mg. (Optometrijas un redzes zinātnes nodaļa, EZTF) – eksperte, Latvijas Ergonomikas biedrības projektu vadītāja, LU bakalaura studiju programmas “Industriālā inženierija un vadība” absolvente, ar pieredzi ergonomiskas un efektīvas darba vides organizēšanā industriālās un servisa organizācijās.
SUDRABA EKONOMIKAS NEIZMANTOTAIS POTENCIĀLS
Sudraba ekonomikas potenciāls reģionos Latvijā un to ietekmējošie faktori
Sudraba ekonomika pēdējos 5-10 gados ir aktuāla starpdisciplināra tēma. Tā attiecas uz ekonomikas nozari un tās potenciālu, kas ir saistīts ar sabiedrības novecošanos un tās vajadzībām. Tautsaimniecības kontekstā sudraba ekonomika skar vairākas dimensijas – gan kā potenciālo darbaspēku, gan arī potenciālo lietotāju, kurš lūko pēc sev atbilstošākiem un pielāgotākiem pakalpojumiem un precēm, stāsta Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Ekonomikas un vadības zinātniskā institūta pētniece Dr. Lilita Seimuškāne, kura patlaban strādā pie projekta “Sudraba ekonomikas potenciāls reģionos Latvijā un to ietekmējošie faktori”.
“Sudraba ekonomiku varam skatīt daudz un dažādās perspektīvās. Piemēram, demogrāfiskā perspektīva. Sabiedrība noveco, mainās iedzīvotāju vecuma struktūra, samazinās darbsspējas vecuma iedzīvotāju skaits, līdz ar to aktuāls ir jautājums par darbaspēka nepietiekamību. Šajā gadsimtā cilvēks, kurš ir sasniedzis pēcdarbspējas vecumu, vēl ir gluži vitāls un, ja veselība atļauj un pats to vēlas, var turpināt strādāt. Ideāli, ja to motivē vēlme pašrealizēties, ne izdzīvot. Tikko Dānijas parlaments
pieņēma likumprojektu par pensijas vecuma pakāpenisku paaugstināšanu līdz 70 gadiem. Dāņi to indeksē atkarībā no paredzamā mūža ilguma un pārskata to reizi piecos gados. Šī tendence norāda, ka demogrāfiskās izmaiņas iedzīvotāju vecuma struktūrā liek pilnīgi citādi skatīties uz situāciju dažādās vecuma grupās,” stāsta pētniece. Pensijas vecuma paaugstināšanu nevar automātiski attiecināt uz visām sabiedrībām, jo situācija ir reģionāli specifiska. Pastāv būtiskas atšķirības senioru dzīves apstākļos ne tikai dažādās valstīs, bet arī vienas valsts dažādās administratīvajās teritorijās.
Kā nākamo viņa min ekonomisko perspektīvu. Piemēram, prognozētais sudraba ekonomikas potenciāls pēc Eiropas Komisijas 2023. gada aprēķiniem varētu sasniegt 28% no Eiropas Savienības IKP 2025. gadā.
Būtisks aspekts ir sociālā un veselības aprūpes politika, jo cilvēkam, dzīvojot ilgāk, ir nepieciešami dažādi aprūpes pakalpojumi, jo īpaši veselības jomā. Seimuškāne stāsta, ka Latvijas gadījumā viens no pastāvīgi neatliekamajiem risinājumiem ir medicīnas un ārstu pakalpojumu savlaicīga pieejamība. Nespēja ilgstoši risināt šo problēmu rezultējas sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības izmaksās, kas atstāj iespaidu gan uz valsts, gan pašvaldību budžetu attiecīgajām pozīcijām. “Piemēram, cita pētījuma dati, kurā piedalījos, parādīja, ka laika periodā
no 2018. līdz 2023. gadam konstatēts straujš ilgtermiņa sociālās aprūpes pakalpojumu izmaksu pieaugums – izmaksas vienam pakalpojumam pieaugušas vidēji divas reizes.
Mums arī ir diezgan lielas teritoriālās atšķirības, tai skaitā pašvaldību un cilvēku individuālās finansiālās iespējas, kas ietekmē cilvēka dzīves līmeni un labklājību konkrētajā dzīves vietā,” skaidro pētniece.
Materiālie apsvērumi, veselība un darbavietas kā faktori
Projekta ietvaros nule kā veiktā aptauja sadarbībā ar sabiedriskās domas pētījumu kompāniju SKDS parādīja, ka apmēram 30% no tiem, kas ir jau pēcdarbspējas vecumā, joprojām strādā. Nozīmīgākais faktors ir materiālie apsvērumi.
“Cilvēki strādā tāpēc, ka viņi vēlas cieņpilnāk pavadīt savas vecumdienas. Tas ir tikai viens no iemesliem. Starp faktoriem, kas motivē turpināt strādāt, ir arī interesants un patīkams darbs, iespēja uzturēties cilvēkos, nestrādājot ir garlaicīgi, kas norāda, ka cilvēkam darbavieta ir arī ļoti nozīmīga socializācijas vide un pašrealizācijas iespēja. Viena trešā daļa norāda, ka turpina strādāt darba vietas labvēlīgās attieksmes dēļ. Uzskaitīte faktori skar 65 un vecākus respondentus.”
Turpat 63% no aptaujātajiem norāda, ka apdzīvotajā vietā, kur viņi dzīvo, darba iespējas ir drīzāk mazas un ļoti mazas šī vecuma cilvēkiem. Tikpat daudz respondentu uz darbavietu trūkumu norāda arī savu pašvaldību, kurā viņi dzīvo. 43% aptaujāto norāda, ka labprāt strādā vai strādātu algotu darbu, savukārt desmitā daļa pēcdarbspējas vecumā būtu gatavi turpināt strādāt, ja viņu apkārtnē būtu darbavietas. “Tas norāda, ka jautājums par darba vietām būtu risināms ne tikai ar pašvaldībām, bet arī ar uzņēmēju organizācijām. Mēs ik pa laikam dzirdam no uzņēmēju organizācijām signālus, ka tām trūkst darbaspēka, taču vienmēr kā risinājums tiek meklēts darbaspēks ārpus Latvijas. Manā ieskatā ļoti maz tiek izmantots cilvēkresurss 65+,” uzsver Seimuškāne.
Projekts “Sudraba ekonomikas potenciāls reģionos Latvijā un to ietekmējošie faktori” ir viena no aktivitātēm Atvseļošanas un noturības mehānisma atbalstītā projektā “Latvijas Universitātes iekšējā un ārējā konsolidācija” (Nr. 5.2.1.1.i.0/2/24/I/CFLA/007).
“Šeit arī saskaramies ar mūsu svarīgāko problēmjautājumu, proti, atbildi – veselības apsvērumu dēļ. Konkrētais faktors ierindojas pirmajā vietā starp visiem citiem ar lielu atrāvumu – uz to norāda gandrīz 49% aptaujāto. Savukārt starp nākamajiem faktoriem respondenti ierindo vēlmi pievērsties kam citam: darbam mājās, dārzā, baudīt dzīvi – ceļot, nodarboties ar hobijiem. Desmitā daļa senioru uzskata, ka pensionāriem vispār nav jāstrādā,” stāsta pētniece.
Sadarbībā ar pētījuma zinātnisko konsultanti profesori Birutu Sloku tika analizēts pēcdarbspējas vecuma indivīda sociāldemogrāfiskais profils, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) oficiālās statistikas portāla datu bāzes datus un 2023. gada Darbaspēka apsekojuma datus. “Īsumā raksturojot, cilvēks pēcdarbspējas vecumā no 65 līdz 74 gadiem strādā pilsētā, izteikti Rīgā, un ir labi izglītots. Viņam ir vai nu augstākā izglītība vai vidējā profesionālā izglītība. Mazāks skaits starp tiem, kuri strādā šajā vecumā, ir ar pamata izglītību. Turklāt aptaujas rezultāti uzrāda lieliskas pamatprasmes darbā ar digitālajām tehnoloģijām, daļu no kurām 65+ veci respondenti izmanto bez citu cilvēku palīdzības,” raksturo Seimuškāne.
“Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, 2060. gadā šis rādītājs būs viens pensionārs uz diviem darbspējīgā vecuma cilvēkiem.”
Viens
pensionārs uz trīs darbspējas vecuma iedzīvotājiem
“Latvijā 2024. gada sākumā pēc darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits bija gandrīz katrs ceturtais jeb 23% no iedzīvotāju skaita, atsevišķās valstspilsētās – Rēzeknē, Daugavpilī, Ventspilī – virs 25% cilvēku ir pēcdarbspējas vecumā. Tas vēlreiz norāda, ka aktīvās novecošanās kontekstā Latvijā aktuālāka kļūst nepieciešamība izmantot arī šo cilvēkresursu, skatoties no valsts mēroga sociālās politikas prizmas,” uzsver pētniece.
Saskaņā ar Latvijas CSP datiem 2024. gada sākumā Latvijā bija 369 pensijas vecuma cilvēki uz 1000 darbspējīgiem iedzīvotājiem jeb viens pensionārs uz trīs darbspējas vecuma iedzīvotājiem. Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, 2060. gadā šis rādītājs būs viens pensionārs uz diviem darbspējīgā vecuma cilvēkiem.
“Skaidrs, ka daudzās Eiropas Savienības valstīs arvien palielināsies spiediens uz sociālo budžetu un aprūpes pakalpojumiem, kas pašsaprotami veidos divas lielākās valsts izdevumu pozīcijas. Kontekstā vēl ar emigrācijas tendencēm tas uzliek atbildību domāt par to, kā risināt šo attiecību starp pēcdarbspējas vecuma cilvēku un darbspējas vecuma cilvēku dzīvi,” akcentē Seimuškāne.
Vaicāta, vai ar pētījuma rezultātiem plānots iepazīstināt lēmumu pieņēmējus, pētniece atbild apstiprinoši: “Vispirms es vēlētos prezentēt pašvaldību pārstāvjiem un dzirdēt viņu nostādnes šo jautājumu risināšanā, kā arī vēlos aprunāties ar kādām uzņēmēju organizācijām.”
Šie ir tikai daži no aptaujā ietvertajiem aspektiem. Tajā ir apjomīgs materiāls par attieksmi pret senioriem, viņu dzīves apstākļiem, pieredzi darbā ar digitālajām tehnoloģijām, sociālo dzīvi u.c.
Noslēdzot sarunu, Seimuškāne piebilst, ka aptauja viņu pārsteigusi vienā aspektā. “Zināmu apsvērumu dēļ tā tika izplatīta, izmantojot interneta aptauju (CAWI). Man bija bažas, vai sasniegšu man nepieciešamo respondentu vecuma grupu izlasi. Bažas bija nepamatotas, visas nepieciešamās respondentu grupas, ieskaitot 76+, ir sasniegtas. Taču izmantotās aptaujas veids varētu uzrādīt šī tēmas iztirzājuma labāko versiju. Tālab nākamajos pētījuma posmos lūkošu izmantot arī citas pētniecības metodes.”
VISAS UPES TEK
ar profesoru Mārci Auziņu
Mums labpatiktos, ja pasaule būtu skaidra un gaiša un cilvēki tajā tāpat, taču dzīve nepavisam nav pašpalīdzības grāmata, ko “izraut cauri” vienā vakarā un iegūt šķietami vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. To mums filozofiskā sarunā apliecina profesors Mārcis Auziņš, ar kuru sarunājāmies par mūsdienu nedrošības izjūtas saistību ar seno tekstu pravietojumiem, robežām starp individuālo atbildību un kolektīvo, ticību un dažādajiem veidiem, kā domāt par Dievu, un cilvēcisku laimi tam visam pa vidu.
Mēs dzīvojam gan interesantā, gan saspringtā laikā – zinātnes un tehnoloģiju attīstība, globalizācija, pieaugošais informācijas daudzums un tās apmaiņas ātrums, pandēmijas izdzīvošana un pārdzīvošana, diemžēl arī karadarbība tepat blakus. Un tas viss notiek straujāk un neparedzamāk, nekā mēs spējam aptvert. Kur paliek cilvēks? Kā būt cilvēkam 21. gadsimtā, ja mēs runājam par Rietumu sabiedrību?
Pie tiem epitetiem es pieliktu klāt vēl vienu, jo man šķiet, ka es diezgan daudz sabiedrībā pamanu sajūtu, ka šis laiks ir nedaudz biedējošs. Droši vien lielā mērā tāpēc, ka mēs nevaram paredzēt, kas notiks. Iespējamības ir dažādas, un ne visas ir ļoti pozitīvas. Ja man jautā, kā šādā laikā dzīvot un kā atrast kādu stabilu punktu, no kura skatīties uz pasauli, tad vispirms es teiktu tā – jo mums ir labāka izglītība, jo mums šādu laiku ir vienkāršāk pārdzīvot. Laba izglītība kaut kādā ziņā ir spēja paredzēt nākotni.
Kā es to saprotu? Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā, pirmām kārtām jau dabā un materiālajā pasaulē, ir noteikta kārtība un noteikti likumi. Jo labāk mēs to saprotam, jo labāk mēs varam paredzēt, kas notiks. Un arī sabiedrībā ir procesi, kuri notiek pēc konkrētām struktūrām. Vēsturē daudz kas jau ir bijis. Ir musturi, angliski patterns, pēc kā lietas notiek. Jo labāk mēs tos saprotam, jo labāk kaut kādā nozīmē varam paredzēt, kas būs. Ja mēs spējam paredzēt, kas notiks, mēs spējam sagatavoties un vienkāršāk to uztvert.
Mums ir ļoti daudz ļoti gudru cilvēku, kas dzīvojuši tūkstošiem gadu pirms mums un patiesībā uz daudz ko jau ir piedāvājuši atbildes.
Tās, protams, bieži vien ir diametrāli pretējas un pretrunīgas, kā jau dzīve kopumā. Es esmu samērā izvēlīgs, kādus tekstus, cilvēkus un
viedokļus uzskatu par saviem līderiem, jo man liekas, ka mēs dzīvojam nedaudz tādā laikā, ko Hermanis Hese sauc par feļetonisma laiku. Ar to domājot, ka patiesībā mēs gribam vienkāršus un ātrus risinājumus. Kā tas izskatās? Mēs ieejam grāmatnīcā un ieraugām grāmatu “12 patiesības labai dzīvei”. Izlasām grāmatu, un mums viss ir skaidrs. Ekstremālākā grāmata, kādu es tepat grāmatnīcā pavisam nesen ieraudzīju – “Kā kļūt par Budu septiņās dienās”. Un es negribu šeit vīpsnāt par vienu vai otru grāmatu, bet tad, kad es palasu šīs grāmatas, man izskatās, ka ir paņemti dziļi, tūkstošiem gadu pārbaudi izturējuši teksti, izkonspektēti un apspēlēti. Sanāk ļoti vienkārša grāmata, nav jāpiepūlas, lai to izlasītu.
Tam pretī ir senie teksti. Viens, kas, man liekas, šim laikam ļoti labi atbilst – ebreju Bībeles jeb Vecās Derības Ījaba grāmata. Stāsts ir par to, ka dzīvo kāds ļoti dievticīgs cilvēks, vārdā Ījabs. Paralēlā sižeta līnijā satiekas debesīs Sātans un Dievs. Sātans saka Dievam, ka Ījabs ir tik ļoti paklausīgs un labs tikai tāpēc, ka viņam viss ir – veselība, viņš ir ļoti turīgs, viņam ir aitu ganāmpulki, kazu ganāmpulki, viņam ir ļoti laba ģimene. Ja viņam to atņems, viņš vairs nebūs dievticīgs. Savukārt Dievs Sātanam liek pārbaudīt Ījabu. Ko dara Sātans? Vispirms viņš nobendē visus ganāmpulkus, bet Ījabs paliek dievticīgs. Pēc tam Sātans nogalina Ījaba ģimeni – Ījabs aizvien paliek dievticīgs. Tad Sātans uzsūta visas iespējamās slimības. Ījaba ķermenis pārklājas ar vātīm, viņš cieš lielas mokas, taču paliek dievticīgs. Grāmata beidzas ļoti pozitīvi – Ījabs visu iztur, un Dievs viņam visu atdod atpakaļ. Kāpēc es to visu pieminu?
Šajā draudīgajā laikā, kad
ļoti daudz kas šķiet biedējošs, cilvēkam liekas – ja es visu pareizi daru, tad man pienākas. Kur ir mana samaksa?
Šajā draudīgajā laikā, kad ļoti daudz kas šķiet biedējošs, cilvēkam liekas – ja es visu pareizi daru, tad man pienākas. Kur ir mana samaksa?
Mēs zinām, ka dzīvē tā nepavisam nenotiek. Ne vienmēr labiem cilvēkiem viss ir labi, ne vienmēr ļaunie cilvēki saņem pelnīto sodu. Dzīve vienkārši tāda ir.
Vēl viens teksts no Vecās Derības ir Ekleziasta grāmata. Stāsts ir par to, ka nav nekā jauna zem šīs saules. Visas upes tek uz jūru, bet jūra nepārpildās. Ūdeņi atgriežas sākumā, un upes tek atkal. Saule lec, un saule riet. Ekleziasts saka, ka viss jau vienreiz ir bijis. Un nevis vienreiz, bet tūkstošiem reižu. Neviens nav pasaules naba. Un, ja mēs runājam par to, kas notiek šobrīd pasaulē, tad, paskatoties garākā vēstures kontekstā, tas nav nekas unikāls. Ja mēs uz pasauli mēģinām šādā veidā skatīties, tad, iespējams, sajūtas, ka tūdaļ viss aizies bojā, ka tūdaļ viss beigsies, mazināsies. Paskatāmies blakus, kas notiek Ukrainā, kādos apstākļos cilvēki dzīvo un turpina dzīvot. Man ir daži labi paziņas Ukrainā, un, karam sākoties, bija brīžiem grūti saprast to, ka viņi savos sociālajos tīklos ik pa brīdim raksta arī ļoti priecīgas ziņas. Tu nevari 24 stundas dienā daudzus gadus dzīvot ar domu, ka pasaule ir beigusies. Pat ļoti grūtās situācijās dzīve turpinās.
Vēl viens individuāls un ļoti subjektīvs piemērs –tad, kad sākās pēdējā karadarbība Izraēlā. Man un manai sievai tur dzīvo ļoti seni un ļoti labi paziņas. Pirmajās kara dienās pēc arābu iebrukuma un teroraktiem, protams, visi jaunie cilvēki tika iesaukti armijā. Tostarp manu draugu ģimenē viena no mazmeitām, kura ir balerīna un ar automātu bija frontē. Mana sieva ar šo kundzi katru dienu sazvanījās, un šīs sarunas pirmajā brīdī bija nesaprotamas, jo kundze saka, ka mums nevajag uztraukties, ka viņiem viss ir kārtībā. Visi vēl ir dzīvi. Tajā brīdī tu saproti, ka ir kategorijas un vērtību sistēmas, kuras šķietami uz mums neattiecas. Un kaut kādā brīdī var notikt šādi, bet cilvēki saka, ka viņiem viss ir kārtībā. Varēja būt daudz sliktāk.
Tādas, lūk, garas un filozofiskas pārdomas par laiku, kurā mēs dzīvojam, kā mums tajā justies un kā atrast kādu stabilu punktu un turpināt dzīvot.
Bet vai absolūta drošība vispār ir iespējama? Un vai cilvēcei to patiešām vajag – varbūt drīzāk mums ir nepieciešama zināma nenoteiktība un destrukcija, lai būtu iemesls izaugsmei un attīstībai?
Tas skan skarbi, bet kara situācijās patiesībā ir radušies lielākie un dziļākie gan literārie, gan filozofijas darbi, cilvēkiem sēžot zemnīcās, tranšejās utt. Tas, kas attiecas uz mūsu sadzīvisko drošību un arī drošību darba vietā – es ceru, ka neviens neapvainosies, bet mēs esam sabiedrība, kuras tradīcijas vēl
joprojām tikai veidojas. Rietumu valstī cilvēks pie urbja vai zāģa nekad bez aizsargbrillēm nepieies un uzrakstītās normas nepārkāps, taču pie mums tā nav.
Kāpēc mēs tā negribam respektēt normas?
Es negribētu vainot padomju laika sekas, kas varbūt daļēji arī ir, bet es domāju, ka mēs kā sabiedrība, kas jūtas organizēta, esam radušies relatīvi nesen. Es neesmu ļoti kašķīgs, bet tu ej pa ielu un redzi, ka cilvēks skrejriteni ir nolicis uz ietves tieši pa vidu. Ja tur ies māmiņa ar ratiņiem, viņa netiks garām. Vai tas ir speciāli? Vai tas ir kāds politisks paziņojums? Vai tas ir vienkārši – latviski sakot – stulbums? Tas raksturo mūsu sabiedrības organizētību, kurā mums citam pret citu ir jāizrāda cieņa.
Es biju komandējumā Šveicē, un man pilsētā bija jānonāk no vienas vietas otrā. Es, protams, izmantoju karti telefonā un eju. Apstājos pie krustojuma un nesaprotu, kur man jāiet tālāk. Un tad es pamanu, ka pie krustojuma stāv daudz mašīnu un gaida – jo es stāvu pie krustojuma. Gājējs taču ir jālaiž pirmais. Man grūti būtu iedomāties šādu situāciju Latvijā. Tas arī parāda cilvēku savstarpējās attiecības. Man cilvēciski tā ļoti pietrūkst – sajūtas, ka es būšu atbildīgs pirmām kārtām pret sevi, tostarp saprotot, ka līdz ar to es esmu atbildīgs arī par citiem. Ja es uz ielas dīgs pirmām kārtām pret sevi, tostarp saprotot, ka līdz ar to es esmu atbildīgs arī par citiem. Ja es uz ielas atstāšu šķērsām skrejriteni, nekāda traģēdija jau nenotiks, kāds noliks malā, bet tā sajūta ir, ka mums nav pietātes pret sevi un vienam pret otru. Es domāju – lai pie tā nonāktu, mums vēl ir ceļš ejams.
Attiecības mums ir ne tikai citam ar citu, bet arī ar Dievu, kuram cilvēki mēdz pievērsties lielu baiļu, neziņas un pārdzīvojumu priekšā. Vai – gluži pretēji – stipri apvainoties uz viņu un noliegt. Jūs savā grāmatā “Kā dzīvot labu dzīvi” vairākkārt piesaucat angļu filozofa Rodžera Skrutona citātu, proti, “Dievam ir intīmas personīgas attiecības arī ar tiem, kas viņu noliedz”. Kuri cilvēki, jūsuprāt, jūtas vairāk drošībā un ir laimīgāki – tie, kuriem ir attiecības ar Dievu, vai tie, kuri viņu noliedz?
Man būtu grūti domāt šādās kategorijās – kurš ir laimīgāks, kurš mazāk laimīgs. Man interesantāk ir domāt par to, kādas ir sabiedrības un manas personīgās attiecības ar Dievu. Sākot ar ļoti triviālo jautājumu – ir viņš vai nav? Jautājums, uz kuru man negribas atbildēt, un negribas atbildēt ļoti konkrētu iemeslu dēļ. Vispirms mēs sabiedrībā ļoti bieži esam dzirdējuši apmēram tādu apgalvojumu – tam konkrētajam Dievam, ko pielūdz baznīcā, es neticu, bet ir kaut kas lielāks, kas nosaka manu dzīvi, tam gan es ticu. Man liekas, ka šī ir drusku muldēšana, jo manā sapratnē ir veidi, kā mums domāt par Dievu, sākot ar to, ka šī pasaule ir kaut kā radusies. Mēs varam teikt, ka bija lielais sprādziens, un vienmēr paliks jautājums, no kā tas radās. Viens veids, kā domāt par Dievu, ir tas, kas šo pasauli ir radījis. Man personīgi nav nekādu grūtību šādā veidā par to domāt. Es neapgalvoju, ka es tam ticu, ka tas ir labākais veids, kā uz to skatīties, bet es varētu šādā veidā uz to skatīties.
Vēl vienkāršāk man ir pieņemt, ka šajā pasaulē ir noteikta kārtība, proti, ķermeņi pievelkas, krīt utt. Tas, ko mēs saucam par dabas likumiem, ko es jau sākumā minēju kā struktūru, kārtību šajā pasaulē. Viņa pati no sevis radās – vai kāds ir par to atbildīgs? Šo kādreiz saka tādā vienkāršotā filozofiskā līmenī – bija kāds pulksteņmeistars, kurš šo pulksteni uzvilka, palaida, lai tas iet. Šādā nozīmē Dievs pēc tam neiejaucas. Dievs pēc tam nesaka, ka pēkšņi grib darīt brīnumus. Jautājums, vai Dievs pēc tam mūsu ikdienas dzīvē iejaucas vai ne.
Absolūti sarežģītākā dimensija, par kuru domāt – vai man ir personīgais Dievs. Personīgais tādā izpratnē, ka es kādā atklāsmes brīdī baznīcā vai meditācijā sastopos ar Dievu. Tiešā veidā nonāku Dieva tuvumā, kā runājām par semītu tekstiem – kā Mozus ierauga degošā ērkšķu krūmā Dievu. Viņam ir saruna ar Dievu, viņš saņem vēstījumu no Dieva. Man šī ir sarežģītākā daļa, kur es īsti nevaru orientēties, kā par to domāt.
Šis spektrs ir tik ļoti plašs, ka atbildēt ar vienu vārdu – jā vai nē – ir neiespējami, jo kaut kādā ziņā – jā, kaut kādā ziņā – nē. Man personīgi ir ļoti interesanti par šiem jautājumiem domāt. Es sev esmu mēģinājis formulēt: man ir aizdomas, ka nav tur neviena. Man gribētos ļoti cerēt, ka tur ir. Man gribētos zināt, kā ir patiesībā. Tajā pašā laikā es ļoti labi apzinos, ka racionālu atbildi uz šo jautājumu nav iespējams atrast. Tas ir ticības jautājums.
Ņemot vērā, ka viss notiek cikliski, vai mūsdienu sabiedrībā cilvēki jūtas laimīgāki nekā, piemēram, iepriekšējā gadsimtā? Vai arī laime ir tik netverama un subjektīva, ka mēs nekādi nevaram to izmērīt vai salīdzināt? Varbūt mūsdienās mēs savas bažas esam pārāk uzpūtuši, jo patiesībā dzīvojam labāk nekā jebkad?
Mēs zinām, ka ir dažādi mērījumi, kuras ir laimīgākas sabiedrības un kuras – mazāk laimīgas. Man liekas, ka tas ir nedaudz samākslots veids, kā pierakstīt vienu ciparu – jūs esat laimīgs uz 7,8, bet es uz 6,3 vai otrādi. Man ir sajūta, skatoties ļoti dažādas situācijas, tostarp pieminētos paziņas Izraēlā, paziņas Ukrainā vai cilvēkus šeit apkārt. Es varu dzīvot vislielākajā komfortā, būt nelaimīgs un domāt par aiziešanu no dzīves. Un es varu būt ļoti sarežģītā situācijā, kā karš vai trūkums, un justies kaut kādā ziņā laimīgs. Es domāju, ka tas drīzāk ir mūsu apziņas stāvoklis, kā mēs pret kaut kādām lietām izturamies un reaģējam. Ko mēs gribam galu galā sasniegt? Kurš ir teicis, ka dzīves mērķis ir būt laimīgam? Ko tu ar to saproti? Ko nozīmē būt laimīgam? Būt eiforijā?
Jā, es radīju sev papidu ciešanas, bet es izdarīju tā, kā bija pareizi šā vārda visaugstākajā nozīmē.
Tas, kas man nāk prātā, ir viens spēcīgs latviešu vārds – godaprāts. Dzīvot saskaņā ar godaprātu. Es izdarīju tā, kā goda vīram vajadzēja izdarīt. Varbūt šī ir viena no iespējamajām laimes sajūtām? Angļu valodā ir ļoti daudz dažādu vārdu, kas apzīmē laimi, latviešu valodā to ir mazāk. Es varu būt laimīgs, jo esmu piekusis un tas liecina, ka man bija laba diena, esmu laimīgs. Un es esmu laimīgs, jo tikko laimēju loterijā un skrienu apkārt. Tās ir divas absolūti dažādas sajūtas. Es domāju, ka šī apmierinātība jeb gandarījums, ka es izdarīju pareizi – varbūt tā ir tā laimes sajūta?
2025. gada 4. aprīlī Latvijas Universitātes (LU) fonds pasākumu ciklā “Mecenātu brokastis” pulcēja Universitātes mecenātus un draugus, lai diskutētu par to, kā cilvēki nonāk līdz vēlmei atbalstīt akadēmisko izcilību un kāpēc izglītība un zinātne ir būtiski svarīgas Latvijas valsts pastāvēšanai un sabiedrības attīstībai. Diskusijā piedalījās SIA “Mikrotīkls” līdzīpašnieks, LU fonda platīna mecenāts Arnis Riekstiņš, LU profesors Jurģis Šķilters, LU fonda valdes loceklis, mecenāts un advokātu biroja “Cobalt” vadošais partneris Lauris Liepa un citi pasākuma viesi. Sarunu vadīja LU fonda izpilddirektore Zaiga Pūce.
ZIEDOŠANAS
SPĒKS – SARUNA
Zaiga Pūce: SIA “Mikrotīkls” ir LU fonda platīna ziedotājs, tāpēc jautājums Riekstiņa kungam. Kāds bija iemesls ziedot? Kurā brīdī sapratāt, ka ziedot ir tas, ko jūs vēlētos darīt?
Arnis Riekstiņš: Man šķiet, ka tas sākās ar Bērnu slimnīcu, kam ziedojām lielāku summu, nekā sākotnēji bija plānots. Pēc tam sapratām, ka varam ziedot arī [Rīgas] Tehniskajai universitātei, vēlāk arī LU. Uzņēmumā izstrādājām programmu, pēc kādiem principiem ziedojam, un to arī ievērojam. Kurā brīdī mēs sapratām, ka varam ziedot? Droši vien tad, kad apzinājāmies, ka mums līdzekļu pietiek un varam dalīties. Tad arī viss notiek. Bet tas ir ļoti subjektīvs lēmums.
Z. Pūce: Ir kāds brīdis, tāds pēdējais punkts, kas mudina ziedot?
A. Riekstiņš: Ļoti svarīgi ir gūt pārliecību, ka ziedojumu saņēmēja pusē ir struktūra, kas funkcionē labi un kur ir cilvēki, kuri to ir darījuši jau gadiem ilgi. Tāda pieredze ir LU fondā –viņi strādā ar pētniekiem, studentiem un, pēc mūsu ieskatiem, to dara vislabākajā veidā. Kad mēs to redzam, esam gatavi iet uz priekšu.
Z. Pūce: Kāds ir jūsu stāsts, Liepas kungs?
Lauris Liepa: Es gribētu uzsvērt trīs argumentus, kas ir pamatā manai vēlmei ziedot. Katra gada noslēgumā es skatos, ko un kā es varu darīt, lai palīdzētu – kaut vai vismaz ar naudu. Ziedoju dažādiem mērķiem – gan labdarības organizācijām, gan tiem, kas paši nevar sevi atpelnīt. Piemēram, [Latvijas Nacionālais] simfoniskais orķestris vai kāds no muzejiem.
Pirmais iemesls, kāpēc privātajam sektoram ir jāiesaistās zinātnes un izglītības attīstībā, manuprāt, ir tas, ka mūsdienās nereti pie varas nonāk cilvēki bez pienācīgām zināšanām un izpratnes. Tādi cilvēki uzskata, ka viņi var lemt par pasaules kārtību. Sarežģītu daudzdimensionālu formulu vietā ieliekot skaitītājus un dalītājus, uzskata, ka tā var nonākt pie pareizā līdzsvara, tostarp starpvalstu attiecībās. Nezināšana ir kļuvusi par kultu, un tas ir šausmīgi. Tas mani sanikno, un esmu pārliecināts, ka tas nav pareizi. Manuprāt, jāsāk tāds kā “svētais karš” par izglītības un zinātnes svarīgumu un jāpanāk, lai cilvēki, kuriem mēs uzticam lemšanas tiesības, būtu izglītoti. Viņi nedrīkst ignorēt zinātni, nu vismaz pamatlietās,
Otrs iemesls – ir būtiski atjaunot un stiprināt cieņpilnu attieksmi pret zinošiem cilvēkiem –skolotājiem, pētniekiem, un jāsāk jau ar bērnudārza audzinātāju.
Trešais iemesls – pilsoniskas sabiedrības veidošana, izglītošana. Tā nav tikai naudas došana, budžeta papildināšana. Tā ir līdzdalība un atbildība. Tas ir mans iemesls, kāpēc ziedoju, – arī es esmu atbildīgs. Ne tikai par sevi šodien, ne tikai par manu universitāti – manu Alma Mater, bet arī par nākotnes Latviju.
A. Riekstiņš: Piekrītu par atbildību. Mēs nevaram tikai sūdzēties, kaut kas ir jādara. Ziedošana ir veids, kā varam palīdzēt un dot iespēju profesionāļiem darīt vairāk, līdz ar to arī uzlabot visu mūsu dzīvi.
Z. Pūce: SIA “Mikrotīkls” daudz iegulda zinātnes atbalstā. Atbalstītie projekti ir ļoti daudzveidīgi. Riekstiņa kungs, jūs personīgi piedalāties projektu izvērtēšanā. Kāpēc iesaistāties detaļās?
A. Riekstiņš: Tā ir iespēja, piemēram, uzzināt no pirmavotiem, kā attīstās zinātne.Tas palīdz labāk saprast, kā vēl varētu palīdzēt. Protams, pilnībā paļaujamies citu komisijas locekļu vērtējumam, daudz zinošāku un ar milzīgu pieredzi, tādu kā profesors Mārcis Auziņš, profesors Ivars Lācis un citu. Šie cilvēki un viņu pašaizliedzīgais pienesums LU fondā ir liela vērtība.
Z. Pūce: Daļai ir priekšstats, ka zinātne Latvijā saņem daudz naudas. Taču – ir arī skaidrs, ka zinātne Latvijā nav pietiekami finansēta. Šķiltera kungs, kāds ir ziedojumu pienesums salīdzinājumā ar Eiropas fondu projektiem vai valsts finansējumu?
Zaiga Pūce: SIA “Mikrotīkls” ir LU fonda platīna ziedotājs, tāpēc jautājums Riekstiņa kungam. Kāds bija iemesls ziedot? Kurā brīdī sapratāt, ka ziedot ir tas, ko jūs vēlētos darīt?
Arnis Riekstiņš: Man šķiet, ka tas sākās ar Bērnu slimnīcu, kam ziedojām lielāku summu, nekā sākotnēji bija plānots. Pēc tam sapratām, ka varam ziedot arī [Rīgas] Tehniskajai universitātei, vēlāk arī LU. Uzņēmumā izstrādājām programmu, pēc kādiem principiem ziedojam, un to arī ievērojam. Kurā brīdī mēs sapratām, ka varam ziedot? Droši vien tad, kad apzinājāmies, ka mums līdzekļu pietiek un varam dalīties. Tad arī viss notiek. Bet tas ir ļoti subjektīvs lēmums.
Z. Pūce: Daļai ir priekšstats, ka zinātne Latvijā saņem daudz naudas. Taču – ir arī skaidrs, ka zinātne Latvijā nav pietiekami finansēta. Šķiltera kungs, kāds ir ziedojumu pienesums salīdzinājumā ar Eiropas fondu projektiem vai valsts finansējumu?
Jurģis Šķilters: Mecenātu devums akadēmiskajā jomā ir unikāls – īpaši aparatūras iegādē, ko lielākoties nav iespējams finansēt no valsts vai ES fondu projektiem. Pateicoties mecenātu atbalstam, vairāku gadu laikā LU pētnieki varējuši stiprināt pētniecisko kapacitāti ar iekārtām, tā rodot iespēju veiksmīgi piedalīties lielākos starptautiskos finansējuma konkursos. Pirms pāris gadiem iesniedzām pieteikumu neironu projektam, kas ir viens no neirozinātnes labākajiem finansētajiem projektiem pasaulē. Mums bija ļoti labs novērtējums, taču saņēmām atteikumu, ka “jums nav infrastruktūras”. Nuja, no tā projekta naudas pirkt iekārtas nevaram. Daudzviet visa vajadzīgā infrastruktūra tiek nodrošināta, bet Latvijā par iekārtām jāgādā galvenokārt pašiem zinātniekiem. “Latvijā tā ir problēma – mums nav to rīku. Un, pateicoties mecenātiem, varam tos nopirkt, jo nereti tas ir vienīgais finanšu avots mūsdienīgu ierīču iegādei. SIA “Mikrotīkls” ieguldījums šajā ziņā ir neatsverams.
Z. Pūce: Daļai ir priekšstats, ka zinātne Latvijā saņem daudz naudas. Taču – ir arī skaidrs, ka zinātne Latvijā nav pietiekami finansēta. Šķiltera kungs, kāds ir ziedojumu pienesums salīdzinājumā ar Eiropas fondu projektiem vai valsts finansējumu?
Jurģis Šķilters: Mecenātu devums akadēmiskajā jomā ir unikāls – īpaši aparatūras iegādē, ko lielākoties nav iespējams finansēt no valsts vai ES fondu projektiem. Pateicoties mecenātu atbalstam, vairāku gadu laikā LU pētnieki varējuši stiprināt pētniecisko kapacitāti ar iekārtām, tā rodot iespēju veiksmīgi piedalīties lielākos starptautiskos finansējuma konkursos. Pirms pāris gadiem iesniedzām pieteikumu neironu projektam, kas ir viens no neirozinātnes labākajiem finansētajiem projektiem pasaulē.
Mums bija ļoti labs novērtējums, taču saņēmām atteikumu, ka “jums nav infrastruktūras”. Nu ja, no tā projekta naudas pirkt iekārtas nevaram.
Daudzviet visa vajadzīgā infrastruktūra tiek nodrošināta, bet Latvijā par iekārtām jāgādā galvenokārt pašiem zinātniekiem. “Latvijā tā ir problēma – mums nav to rīku. Un, pateicoties mecenātiem, varam tos nopirkt, jo nereti tas ir vienīgais finanšu avots mūsdienīgu ierīču iegādei. SIA “Mikrotīkls” ieguldījums šajā ziņā ir neatsverams.
Z. Pūce: Fondā pētījām atbalstītos projektus – 30% ir tādi projekti, kas iesniedz pieteikumus atkārtoti, 70% ir jauni. Tā ir pozitīva iezīme – varam secināt, ka ziedotāju atbalsts kalpo kā izšķirošs pirmais atspēriena solis, kas ļauj piesaistīt vēl lielāku finansējumu. Akadēmiskajā jomā nereti rezultāts nav redzams uzreiz, tam nepieciešams laiks, taču vairumā gadījumu cilvēki vēlas ziedot viegli saprotamam mērķim vai tādam, kur var uzreiz redzēt rezultātu. Man ir jautājums jums visiem – kā, jūsuprāt, varētu “pārdot”
ideju, ka ziedot akadēmiskai jomai, zinātnei, izglītībai ir vērtīgi? Kā plašākai sabiedrībai paskaidrot, ka arī pieci eiro ir būtiski?
L. Liepa: Jāsāk ar to, ka ziedojot gan individuāliem ziedotājiem, gan uzņēmumiem ir savi labumi – nodokļu atlaides. Darot labu citiem, daļu naudas var saņemt atpakaļ. Katrs ziedojums ir svarīgs. Līdzīgi kā citviet pasaulē jāveicina absolventu vēlme palīdzēt savai augstskolai – kāda profesora vadītajai grupai, institūtam vai konkrētam projektam. Piemēram, pirms dažiem gadiem bija lieliska ideja atjaunot LU Lielās aulas ērģeles. Pateicoties individuālajiem ziedojumiem, tagad varam baudīt fantastiskus koncertus! Šādi projekti apliecina pilsoniskās sabiedrības līdzdalību.
Es atkārtošos – cilvēkiem ir jāatgriež izpratne, ka zināšanas ir vērtība, jo vēsturē daudzām mūsu ģimenēm tika atņemts viss, izņemot zināšanas un izglītību.
“Zinātne ļauj paskatīties uz
pasauli daudz niansētāk, māca intelektuālu pazemību un piezemētību, spēju paškritiski pieļaut kļūdu iespējamību arī savā pasaules uzskatā.”
J. Šķilters: Uzskatu, ka bez stabilas zinātnes attīstības nav citas iespējas, kā saglabāt stipru valsti arī drošības perspektīvā. Ir vairākas iemesli, kāpēc ziedot zinātnei. Pirmkārt, tiek uzlabota izpratne, kāpēc zinātne ir svarīga, kāpēc mums būtu uz to jāpaļaujas. Otrkārt, zinātne nes arī atdevi. Pašreizējie sasniegumi būs tie, ko pēc divdesmit gadiem atcerēsimies. Jautājums ir – kas ir sabiedrības ilgtspēja? Vai mūs interesē tas, kas mainīsies rīt vai parīt, vai tomēr tas, kas saglabāsies pēc divdesmit gadiem? Tā ir vēl viena šķautne mecenātisma kopainā.
Z. Pūce: Jautājums no klātesošajiem – kā runāt par zinātni patlaban, kad dominē virspusēja informācija un primitīvi vēstījumi?
L. Liepa: Ja es to zinātu! Manuprāt, populisma pamatā ir tas, ka sarežģītiem jautājumiem tiek piedāvāti ļoti vienkārši risinājumi. Protams, ka izglītotiem cilvēkiem, kuri ciena zināšanas, šāda pieeja šķiet šokējoša. Vispirms būtu jāsaprot dziļākie cēloņi, kāpēc lasīt garāku tekstu ir grūti, kāpēc pietiek ar dažu sekunžu vēstījumu. Uzskatu, ka zinātne ir “seksīga”, arī zinātnē ir daudz kas interesants, kas var aizraut ne tikai pašus pētniekus. Varbūt Šķiltera kungs var atbildēt uz jautājumu, kā padarīt zinātni seksīgu tiem, kuri ir pārplūdināti ar primitīvas informācijas lavīnu?
J. Šķilters: Zinātne nav vienkārši darbības joma. Tā nav vienkārša, visbiežāk tas ir grūts darbs, bet vienlaikus tā var būt ļoti aizraujoša. Jo vairāk zinām, jo vairāk saprotam un spējam pasauli redzēt niansēs, pustoņos. Izņemot laboratorijas apstākļus, nav tikai viens cēlonis vai sekas – dzīvē nav tikai labais vai tikai sliktais. Vairumam mūsdienu influenceru, viedokļu līderu pasaule ir melnbalta.
Zinātne ļauj paskatīties uz pasauli daudz niansētāk, māca intelektuālu pazemību un piezemētību, spēju paškritiski pieļaut kļūdu iespējamību arī savā pasaules uzskatā.
Pētījumu rezultāti liek mainīt iepriekšējo pārliecību. Zinātniekiem būtu tas jāapzinās un ar lielāku atbildību, piesardzīgāk jāizsakās par jautājumiem, kuros viņi nav eksperti. Neviens nevar būt eksperts visās jomās. Un, ja cilvēks apzinātos zināšanu trūkumu konkrētajā jomā vai pieļautu, ka viņa viedoklis varētu būt kļūdains, tad indivīds un sabiedrība būtu daudz rezistentāki pret ideoloģisku aklumu vai dažādām sazvērestības teorijām. Faktiski arī viedokļu polarizācija tad būtu mazāka.
Z. Pūce: Ko darīt, lai mazinātu muļķības slavināšanu, nespēju analizēt procesus, vēstures nezināšanu? Kā palielināt humanitāro un sociālo zinātņu lomu?
A. Riekstiņš: Es studēju LU, kur ieguvu ļoti labu izglītību. Daļēji tas bija arī tāpēc, ka man profesors Laķis mācīja filozofiju. Jebkuram cilvēkam izglītībā nepieciešams balanss – var būt lielisks inženieris, amatnieks vai zinātnieks, taču, ja nav sociālās prasmes, tas var būt ļoti traucējoši. Daži to iegūst ģimenē, bet ne visi.
J. Šķilters: Es pilnībā piekrītu. Viena ļoti laba Rietumu zinātnē un akadēmiskajā vidē aprobēta forma ir tā sauktie blakus priekšmeti. Izpratne par dažādajām jomām rodas dažādu mācību priekšmetu sazobē. Kopumā zinātnē jau virzāmies no nozaru zinātnēm uz problēmu zinātnēm – sintēzi, risinājumu. Es domāju – perspektīvā jautājums tikai par STEM vairs nebūs tik būtisks – inženierzinātne, datorika būs integrēta arī sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Varētu mēģināt iedzīvināt blakus priekšmetus tā, lai, piemēram, datorzinātnieks apgūtu filozofiju, sociālās zinātnes.
Guntis Bērziņš, LU fonda mecenāts: Es ļoti gribētu atbalstīt šo tēmu. Es absolvēju universitāti telekomunikāciju jomā Sidnejā, Austrālijā. Ļoti tālu no humanitārajām zinātnēm. Bet man pirmos trīs gadus bija viens vai divi blakus priekšmeti – angļu literatūra, filozofija, vēsture. Šie blakus priekšmeti man deva daudz plašāku skatījumu uz dažādiem jautājumiem.
Jānis Kravalis, SIA “TelCom”: Man raisīja pārdomas Jurģa Šķiltera teiktais, tas ļoti rezonē ar to, kas notiek mūsdienu sabiedrībā patlaban. Man ir jautājums par zinātnieku un pētnieku atbildību. Pētījumos tiek atklāti veidi, kā ietekmēt cilvēku spriestspēju. Ņemot vērā mūsdienu vieglprātīgo attieksmi, vai visiem jāzina par to, kā esam uzbūvēti kodā; ja nu šīs zināšanas nonāk nepareizajās rokās? Kā izdarīt tā, lai šādi pētījumi tiek izmantoti tikai cēliem mērķiem?
J. Šķilters: Domāju, ka atslēgas punkts ir zinātnieka atbildība. Manuprāt, zinātnei ir jābūt tik atklātai, cik iespējams. Taču te gribētu pieminēt tādus pētījumus, ko veic Facebook, Google – tie ir milzīgi pētniecības centri, kuru ievākto datu rezultātus nezinām, jo tie nav publiski pieejami. Cik daudz mūs var paredzēt vai izskaitļot?
Ja iedomājamies, kam atdodam savus demogrāfiskos datus, emocionālās reakcijas uz bildītēm vai tekstiem, ir skaidrs, ka atbilde ir: “Jā – esam paredzami.”
evāktais datu apjoms ir milzīgs, un tas ir tikai laika jautājums, kad šie dati pārtaps konkrētos pētījumos un tiks izmantoti, lai varētu cilvēkus kontrolēt, ar viņiem manipulēt. Es gribētu teikt, ka tā ir problēma.
Gundars Bērziņš, LU rektors: Es tikko biju Izraēlā, Telavivas Universitātē, kur bija interesanta diskusija, kāpēc Izraēlā cilvēki ir uz peļņu orientēti visās iespējamās darbībās, kāpēc viņiem izdodas tik daudz nopelnīt. Un atbilde bija patiesībā smieklīga un reizē interesanta. Viņi teica – mēs mācām bērnus, ka jāpelna ir daudz, jo 10% mums jāziedo Dievam. Un – jo vairāk pelni, jo vairāk vari dot. Kā iemācīt mūsu bērniem nepārtraukti tiekties uz maksimumu?
J. Šķilters: Diemžēl tā ir mūsu mentalitāte. Taču svarīgi būtu iemācīt un sasniegt apziņu, ka mēs esam daļa no šīs valsts tādā nozīmē, ka no mūsu stājas atkarīgs tas, kā valsts attīstīsies kopumā. Valsts nav abstrakta, valsts esam ikviens no mums.
