grupas. Lielākoties – kultūras vidē sevi labi parādījušas vienības, jo iespēja par lētu naudu tikt pie savām telpām citādi tik sasodīti dār gajā Rīgā pavērās ne jau visiem, kas būtu to vēlējušies. Ostas pames tās teritorijas saimniekiem – Jaunrīgas attīstības uzņēmumam – protams, bija savi motīvi, kādēļ pirms grandioza apbūves projekta sākšanas “saradoties” ar māksliniekiem. Lai gan Laikmetīgās mākslas centru, dzejnieku apvienību “Orbīta”, klubu “Pulkvedis” un citus nomniekus tikai ar sabiedriskajās attiecībās ietrenētu mēli varēja saukt par “neformālām iniciatīvām”, leģenda par brīvu zonu radošām akti vitātēm bija radīta, un tā patiešām darbojās. Pateicoties minēto orga nizāciju līderu atsaucībai, ap tām pulcējās interesenti bez jebkāda formāla pamata un visai dažādiem uzskatiem. Iezīmējās arī ideolo ģiska virzība – piemēram, hostelī Singalong saimniekoja pazīstamais multimākslinieks Linards Kulless, nodrošinot apmešanās vietu ne tikai neskaitāmiem dīdžejiem, bet 2007. gadā arī izstādes “Showroom 6: Matilde” komandai – visai radikāliem Vācijas, Austrijas un Nīderlan des māksliniekiem. Savukārt Dirty Deal Cafe turētājs Kristaps Puķītis savas necilās ēkas jumta remontam piesaistīja vides un sociālos aktī vistus, par kuru uzskatiem liecināja izdotie zīni “Haosa vēstnesis”, interneta žurnāls “Pretspars”un vietne Vi-de.lv. Turpmāk jaunieši iemi tinājās ēkas piebūvē.
2007. gada maijā “Apokalipses jātnieki” rīkoja pirmo frīkbaiku izgatavošanas darbnīcu, kurā piedalījās aptuveni 30 interesenti, un kādi 20 pat tika līdz rezultātam. Lai gan daži aparāti bija vadāmi tikai ar lielām grūtībām, skatītāju interese bija milzīga. Tā paša gada rudenī darbnīca tika organizēta atkārtoti. Rezultāti bija vērojami ne tikai ko pējās parādēs, bet arī nākamā gada “Kritiskajā masā” – tajā, kurā iezīmē jās reāla konfrontācija ar policijas spēkiem. Tomēr tāds nebija andrejsa liešu nolūks. Viņi tikai turpināja piesaistīt jaunus paštaisīto velosipēdu lietas entuziastus. 2008. gada maijā sekoja vēl viena darbnīca. Andrejsalā nekad netika rakstīta konstitūcija kā, piemēram, Viļ ņas Užupē. Nebija arī kopīgu manifestu vai rezolūciju. Tieši pretēji – tur darbojās neskaitāmas radošās apvienības ar citai par citu dīvainā kiem nosaukumiem, un katrs to dalībnieks mācēs nosaukt daudz vairāk atšķirīgu nekā kopīgu uzskatu. Tomēr sākotnējā nepieciešamība iztikt ar minimāliem resursiem un veidot vidi pašu spēkiem pārauga vērienīgā D.I.Y principu poligonā, kura estētiskā čaula pamazām piepildījās ar “zaļi” iekrāsotu, ekoloģiski atbildīgu pozīciju. Ideja par brīvu radošu telpu, palaista brīvgaitā, visai drīz pārauga viena nekustamā īpašuma projekta reklāmas kampaņas ietvarus. Praktiska darbība formēja ideoloģiju. “Dari pats!” Andrejsalā kļuva par kultūrpolitisku piedāvājumu – skatīt mākslu nevis kā industrijas produktu, kas paredzēts baudpilnai patērēšanai, bet kā vērtīborientējošu praksi, kura neparedz iesaistīšanās un kompetencesierobežojumus. Protams, tas neapmierināja ne projekta iniciatorus, ne tā politiskos aizbildņus. Īres līgumi ar daļu no salas iemītniekiem netika pagarināti.
magazine and the Vide.lv website. These young people then settled in an extension of the building.
In May 2007 the Riders of the Apocalypse organised the first freakbike workshop, attended by approximately 30 participants, some 20 of which even completed their projects. Although some of the contraptions were manoeuvrable only with great difficulty, the spec tator interest was immense. In the autumn of the same year another workshop was held. The results could be seen not only at the collective parade, but also at the Critical Mass event of the following year – the first one to show signs of any real confrontation with the police force. This, however, was not the intention of the tenants of Andrejsala. They just kept attracting more and more homemade bicycle enthusiasts. In 2008 another workshop followed. No constitution like that of the Vilnius district of Užupis was ever written in Andrejsala. There were no collective manifestos or resolutions either. On the contrary – it was home to countless creative groups, each one more strangely named than the other, and each of their members would be able to list off more different than common views. However, the initial need to make do with minimal resources and create the environment by their own hands developed into an ambitious D.I.Y. principle testing ground, whose aesthetic shell was given substance by a “green”, ecologically-responsible attitude. Left to its own devices, the idea of free creative space soon outgrew the confines of an advertising campaign for a single real estate project. The practical activities shaped the ideology. In Andrejsala “Do it yourself!” in effect became a culturepolitical proposal – to view art not as a product of industry, intended for enjoyable consumption, but as a value-orientating practice without any limitations on involvement and competence. This, of course, did not suit the initiators of the project, nor its political guardians. Rental agreements with some of the tenants were not extended.
Kristians Brekte promises there is going to be another freakbike workshop in Andrejsala this year. Linards Kulless has moved to Berlin. The Dirty Deal has turned from a Café into a Teatro, and is continuing its activities in the Spīķeri area. Sadly, Andrejsala - the way it was for two years – no longer exists. Its history has not been written yet; the results have not been summed up. It seems as if there are no noteworthy results anyway… at least, not in the way that was initially en visaged. All that remains left over is experience. Which, in my opinion, could come in very handy in Latvia today.
Šogad Andrejsalā atkal notikšot frīkbaiku darbnīca, sola Krist ians Brekte. Linards Kulless ir pārcēlies uz dzīvi Berlīnē. Dirty Deal no Cafe pārtapis par Teatro un turpina darbošanos Spīķeru rajonā. Diemžēl Andrejsalas – tādas, kāda tā bija pazīstama divus gadus, – vairs nav. Tās vēsture vēl nav uzrakstīta, rezultāti nav apkopoti. Liekas, ka nekādu vērā ņemamu rezultātu arī nav... Vismaz ne sākotnēji iecerētajā veidā. Viss, kas palicis pāri, ir pieredze. Tā gan, manuprāt, šodienas Latvijā varētu būt visai noderīga.
65 / 09
29