Foto http://fitdeck.com
sīm, jo katru dienu vai nakti jau tas negadās, pēc tam nolaida zemē, un Marija palecoties aizskrēja uz mājām apgulties zem segas. Ragana gan palika gaisā. Pagāja pāris stundas mierīga un skumja klusuma, un tas pienāca. Šis bija pēdējais saullēkts, ko viņa redzēja, jo tā bija noteicis vārtusargs Pēteris. Bet Marija kārtīgi izgulējās, pamodās un vēl nedaudz pavārtījās pa gultu. Piecēlusies viņa ierakstīja internetā, ka redzēs vēl daudzus saullēktus, jo noslēgusi izdevīgu darījumu ar raganu. Viņa to pastāstīja arī savai māmuļai, kura nespēja vien nopriecāties. Abas devās uz veikalu, nopirka lielu kūku un nosvinēja šo dienu kā Marijas dzimšanas dienu. Ar laiku Marija kļuva vecāka, apprecējās, laida pasaulē trīs mazus bērnus, sāka strādāt veikalā par kūku pārdevēju, nopirka daudz kūkas priekš savām dzimšanas dienām, bet vēl vairāk – priekš savu bērnu dzimšanas dienām. Vīrs viņu mīlēja, un Marija smaidīja vairāk nekā jelkad bija raudājusi. Tikai reizi pa reizei viņā iezagās šaubas par to, kad tad viņa satiks Pēteri, jo Marija joprojām nezināja, kas viņš tāds ir. Taču raganai doto solījumu Mari-
ja vēlējās izpildīt, proti, teikt par viņu labus vārdus Pētera priekšā. Viņa bija tik ļoti aizņemta ar domām par Pēteri, kūku pārdošanu un bērnu apkopšanu, ka gulēt arvien nācās iet nogurušai, tādēļ arī neradās iespēja piecelties no rīta tik agri, lai redzētu saullēktu. Tā pagāja ilgs laiks, un Marija pārdeva kūkas jau savu bērnu bērniem. Tā kā Marijas rokas piekusa arvien ātrāk un ielikt naudu kases aparātā kļuva apgrūtinoši, viņa nolēma aiziet uz to vietu, kur reiz velnēni viņu bija pacēluši gaisā. Un brīnums vai ne, bet tur gaisā joprojām lidinājās velnēnu bars, tikai nu to bija daudzreiz vieglāk. „Hei, jūs spārnotie!” Marija dzirdēja savu bērnību izsaucamies. „Paceliet mani augšā vēl vienu reizi.” Velnēni sāka smieties un brīnīties, jo šie bija citi velni un Mariju nepazina. Tie, kas lidoja kopā ar Marija pagājušo reiz, jau sen bija pieauguši un ar tādiem jokiem kā lidināšanās vairs nenoņēmās, bet gan drukāja dokumentus un izsniedza būvatļaujas. „Nu, lūdzu, es taču esmu tik viegla, ka jūs pat nejutīsiet manu svaru,” Marija lūdzās, ta12