Digitālais vārds nr.3

Nr.3

Digitālais vārds Konkursa „Miega pele” laureāte

Dzeja Trilleris

Grāmatu recenzijas

3.nodaļa

Izaicini sevi! Piedalies NaNoWriMo

Rakstniece no deviņu gadu vecuma

Audiogrāmatas Ieguvumi un trūkumi

Intervija ar Ilzi Lillianu Milleri

Īsstāsti

7 rakstnieku nāves grēki 1 Ne-dzeja un rakstošo mokas 13.09.2012

Saturs 7 rakstnieku nāves grēki Tukšuma melodija (dzeja) Intervija ar Ilzi Lillianu Milleri Negaiss (īsstāsts) Konkursa „Miega pele” laureāte Apburtais koka klucis (recenzija) Glōsopoēze (2.daļa)

4 8 10 15 16 22 24

Nacionālais Romānu Rakstīšanas Mēnesis:

28

Gardie āboli

46

Audiogrāmata: trūkumi un ieguvumi Trilleris 3.nodaļa (garstāsts) Dzīve kā skatuve Kad kaķis apgāza tējas krūzi (2.daļa) Ne-dzeja Rakstošo mokas Konkursi un iespējas

31 34 40 42 48 49 50

Vai esi sakrājis dzejoļus? Vai varbūt īsstāstus? Varbūt esi pabeidzis garstāstu? Varbūt ir kas tāds, ko tu ļoti, ļoti vēlētos izlasīt „Digitālajā vārdā”? Nekautrējies, nebīsties. Uzdrīksties! Raksti „Digitālā vārda” redakcijai, un varbūt tieši tavs darbs tiks publicēts jau nākamajā žurnālā.

Kontaktinformācija: dvredakcija@karneola.lv 2

Foto no personīgā arhīva

Uzsaukums jaunajiem latvju autoriem nr.3 jeb „Akmanudebestiņ, septembris jau klāt!”

No otras puses, kur palika vasara? Ko – vai tiešām jau viss? Atkal jāatgriežas rutīnā, kas garlaikos nākamo pusgadu?

Varu teikt godīgi, vienīgā reize, kad patiesi ar aizrautību gaidīju mācību sākumu bija tad, kad uzsāku apgūt Japāņu valodu. Degu nepacietībā satikties ar pasniedzējiem un kursabiedriem un līdz ausīm iestigt hieroglifu un kanas jūrā. Šogad septembri sagaidu ar bijību un lielu satraukumu, jo pirmoreiz mūžā dodos prom no Latvijas uz gadu dzīvot un mācīties Japānā un jau skaitu dienas līdz izlidošanai.

Vienmēr, kad zinu, ka gaidāms kas aizraujošs, tā vien gribas, lai tas pienāktu ātrāk. Tā ir arī ar rakstīšanu. Katru reizi, kad sāku plānot jaunu stāstu, rokas tā vien niez pēc iespējas ātrāk ķerties klāt rakstīšanai, it īpaši tad, ja ideja ienākusi prātā pavisam nesen, tā ir svaiga gluži kā garda odziņa. Tomēr mans ieteikums jums visiem, dārgie autori, ir neķerties klāt svaigi izceptai idejai kā karstam pīrāga gabalam. Apdedzināsieties! Ideja ir jāizauklē – kārtīgi jāizplāno un jāpārdomā. Īpaši tas attiecas uz tiem gadījumiem, kad jau esat iesācis kādu darbu un šķiet, ka tas ir iestrēdzis un nekādi nespējat tikt laukā no purva, bet jaunā ideja ir gluži kā spīdīga zelta monēta – tā vien gribas to paņemt rokās.

Ja šķiet, ka nespējat atrisināt stāstā radušos problēmu un tā traucē jums to pabeigt, lūdziet padomu draugiem, vecākiem vai kolēģiem rakstniekiem. Gadījumā, ja šādu cilvēku blakus nav vai arī viņu padoms šķiet nederīgs, Karneolas rakstnieku forumā jūs gaidīs jaunie autori, kuri sniegs derīgus padomus problēmas atrisināšanai. Šomēnes karneola.lv rīko izaicinājumu, kurā var piedalīties ikviens. 30 dienās jāuzraksta 22 tūkstoši vārdu, tātad tikai 750 vārdu dienā. Rakstīsim kopā un iesildīsimies starptautiskajam izaicinājumam NaNoWriMo, kas notiek katru gadu Novembrī.

V

ai esmu vienīgā, kurai šķiet, ka šogad vasara bijusi īpaši īsa, par spīti tam, ka tā bija notikumiem bagāta? Bija gan Karneolas literārā nometne, gan otrā romāna pabeigšana, tikšanās ar draugiem un daudz kas cits. Vai esmu vienīgā, kura ne reizi nav šogad peldējusies un siltā dienā zvilnējusi pludmalē? Tik tiešām, tāda apmērcēšanās ūdenī vien sanāca, kad aiz loga laikapstākļi jau teica priekšā, ka iestājies rudens. Grūti tam noticēt, jo lapas vēl zaļas un debesis spilgtas, taču saulīte vairs nesilda kā agrāk un septembris ir klāt. Pirmais mācību mēnesis. Nezinu, kā jums, bet es pirmo mācību nedēļu vienmēr sagaidu ar dalītām jūtām.

No vienas puses intriga: kā tad mani draugi izmainījušies divu mēnešu laikā? Kādu haosu šogad mums sagādājusi mācību iestāde? Kāds būs stundu vai lekciju saraksts?

Daudz iedvesmas un radošā gara vēlot, Ellena R. Landara 3

7 rakstnieku nāves grēki Inga Puriņa

V

1. Biklums ārda māksliniekam ir jātver šodienas prieks, bēdas, mīlestība vai naida un jāprot to visu pasniegt lasītājam tā, lai aizrautos elpa. Ja stāstā ir mīlestība, tai jābūt kaislīgai; ja ciešanas – tad patiesas. Biklajiem tas nebūs pa spēkam, jo bikls rakstnieks nelabprāt pakļaus savu varoni pārbaudījumiem, it īpaši, ja darbā tiek izmantota personīgā pieredze un ar tēlu raksturiem autors asociē pats sevi.

Beigu beigās tēli sanāk stingi un rīcībnespējīgi gluži tāpat kā cilvēks reālajā dzīvē, nonācis grūtību priekšā. Ja gribat lasītāju patiesi aizkustināt, tad bez traģiskām epizodēm neiztikt. Ļaujiet varoņiem riskēt, iekulties nepatikšanās un pašu spēkiem tikt galā ar konfliktiem.

Tāpat biklajiem nebūs pa spēkam izturēt

kritiku. Biklais jau pēc pirmajiem, viņaprāt, nepatiesi iznīcinošajiem vārdiem, nolaidīs rokas un centīsies atrast maigāku kritiķi, kas pārsvarā cildinātu darbu, īpaši neiedziļinoties tā detaļās. Tā viņi turpinās rakstīt ūdeņainus gabalus, kamēr stiprie izturēs kritiku un, to uzklausot, uzspodrinās savus darbus tuvu pilnībai.

Aizmirstiet par biklumu! Rakstniekam ir jābūt ar stingru mugurkaulu. Pieņemiet kritiku, ar tās palīdzību iemācoties veidot aizraujošu sižetu un spilgtus tēlus.

„biklajiem nebūs pa spēkam izturēt kritiku”

Foto: christian-dating-service-plus.com

2. Centieni būt literātam Otrais jauno autoru grēks ir centieni atdarināt un pārspēt savus elkus – jau atzītus rakstniekus, pieņemot viņu sarakstīto par paraugu. Tā vietā, lai mācītos veidot ticamu si-

1.grēks Biklums 4

Foto: collegeadmissionsessay.com :

tajā, kādus tēlus un sižetu jūsu stāstā vēlētos sastapt lasītājs, pēc garas darba dienas ieslīgstot atpūtas krēslā ar grāmatu rokās! Ļaujiet viņam ieskatīties varoņu prāta dzīlēs un pamatojiet, kas viņus virza no viena notikuma pretī nākamajam, lai pēc grāmatas izlasīšanas nerastos sajūta, ka laiks izšķiests velti. Labam rakstniekam jāizvirza sev mērķis – iepriecināt lasītāju un noturēt viņa uzmanību no grāmatas pirmās lappuses līdz pat pēdējai.

Rakstiet lasītājam, nevis sev! Pats sev varat veltīt dienasgrāmatu.

4. Nespēja pārsapņot Nereti nokritizēts, vājš darbs tiek iemests papīrgrozā vai labākajā gadījumā ieslēgts dziļi rakstāmgalda atvilktnē, un autors ķeras pie jauna darba. Vecais sapnis tiek aizmirsts un vārdu pa vārdam dzimst jauns. Tomēr, pirms roka pastiepjas uz papīrgroza pusi, ir vērts pārdomāt. Nepadodieties, ja uzrakstītais darbs nav visai izdevies. Tas taču bija jūsu sapnis un to ir iespējams un vajag pārsapņot. Kā to iemācīties izdarīt?

Atgriezieties stāsta sākumpunktā un piešķiriet raksturiem jaunus mērķus un jaunas vēlmes, paspilgtiniet viņu raksturus. Ir vērts apdomāt iespēju no diviem visnotaļ neinteresantiem tēliem izveidot vienu spilgtu, izmest dažas nenozīmīgas ainas, to vietā ieviešot stāstā kādu liktenīgu pavērsienu. Labojiet un pārrakstiet savu darbu, pārsapņojiet to, līdz tas iegūst mirdzumu.

Ja neiemācīsieties pārsapņot savu darbu, tas tā arī paliks nekad neuzrakstīts.

2. un3. grēks, Centieni būt literāram un Ego rakstīšana. Foto

žetu, izteiksmīgus varoņus un apgūtu vārda mākslas principus, viņi – jaunizceptie literāti – kopē savus elkus. Lielākā atdarinājumu nelaime ir tā, ka tie nevienam nepatīk. Labs rakstnieks centīsies atrast pats savu stilu, izveidot aizraujošu un pārdomātu sižetu un izveidot tēlus, kas lasītāja atmiņā kavēsies arī pēc pēdējās lappuses izlasīšanas.

Necentieties būs otrs Stīvens Kings vai Kurts Vonnegūts, esiet jūs pats – neatkārtojams, nepārspējams un neaizmirstams.

„Ja nu neveiksmēm bruģēts ceļš līdz atzinībai ejams vairāku gadu garumā?”

3. Ego rakstīšana Lasītājam nav pienākuma pret autoru pieņemt uzrakstīto darbu un noteikumus bez vārda runas, bet autoram gan ir pienākums ievilināt lasītāju sava stāsta pasaulē, likt iejusties varoņu ādā un pārdzīvot to pašu, ko pārdzīvo viņi. Aizmirstiet par savu ego! Nerakstiet tikai sev par patikšanu, neiedziļinoties 5

Foto: ghostwords.com :

6. Nepareizs dzīvesveids Lai kļūtu par rakstnieku, ir jāievēro divi svarīgi priekšnosacījumi. Pirmkārt, tuviniekiem jūs jāatbalsta, un, otrkārt, jūsu dzīvē zināms laiks būs jāatvēl rakstīšanai un sevis pilnveidošanai.

Ir grūti, gandrīz neiespējami kļūt par rakstnieku, ja tuvinieki jūs neatbalsta. Viņiem nāksies saprast, ka jums nepieciešams laiks rakstīšanai, kad itin neviens nedrīkstēs jūs traucēt. Daudz vairāk laika nāksies veltīt arī lasīšanai, darot to ne tikai izklaides pēc, bet arī izpētot grāmatas uzbūves principus, varoņu motivāciju, konfliktu veidošanu un raksturu attīstību. Ja tuvinieki sapratīs jūsu vēlmi un vajadzību stundām ilgi pavadīt neviena netraucētam kādā klusā kaktiņā, tad pirmais solis ceļā uz panākumiem ir sperts.

Tagad tas pats jums jāpasaka sev: – Ja es rakstu, tad rakstu.

Tieši tā – laiks, kas atvēlēts rakstīšanai, tai arī jāizmanto. Ignorējiet telefona zvanus, draugu aicinājumu doties uz ballīti, vai gluži vienkārši burvīgu vasaras dienu, kas vilināt vilina doties uz pludmali. Ja padosieties šiem aicinājumiem, nekad nekļūsiet par labu rakstnieku, jo tam, gluži vienkārši, neatliks laika. Lai par tādu kļūtu, jums nāksies ziedot lielāko daļu savas dzīves, pametot novārtā to, ko dara visi pārējie nerakstošie cilvēki. Iespējams, ka pat kļūsiet par dīvaini citu acīs. Veltiet savu laiku rakstīšanai, lasīšanai un sevis pilnveidošanai. Izmantojiet ik brīdi, lai studētu arī apkārtējos cilvēkus un viņu dzīvi visos sīkumos.

Tas viss var lieti noderēt.

Jums nāksies iemācīties pakārtot dzīvi rakstīšanai, nevis otrādi.

4. un 5. grēks Nespēja pārsapņot un ticības zudums

5. Ticības saviem spēkiem zudums Lielākajai daļai rakstnieku līdz ar stāsta idejas dzimšanu rodas pārliecība, ka viņam izdosies radīt kaut ko patiesi ģeniālu, kas īsā laikā gūs atzinību. Bet ja nu tā nenotiek? Ja nu neveiksmēm bruģēts ceļš līdz atzinībai ejams vairāku gadu garumā? Ja nu kritika noplacina pārliecību, ka darbs ir patiesi labs?

Tad pirmītējā apņēmība mazliet noplok un pamazām citas svarīgas lietas – darbs, bērni, augstskola – izvirzās priekšplānā. Rakstīšana neviļus tiek nobīdīta malā ar domu, ka varbūt kaut kad vēlāk… Laikam ritot, ir pazaudēta ticība saviem spēkiem un roka vairs nestiepjas pēc pildspalvas un papīra, bet žēl, jo gandarījums par izdotu un atzītu darbu būtu neveiksmju bruģētā ceļa vērts.

Ticība saviem spēkiem ir pirmais priekšnosacījums, lai sāktu lielus darbus. Nezaudējiet to!

„ Jums nāksies iemācīties pakārtot dzīvi rakstīšanai, nevis otrādi.”

6

Foto: marketingchristianbooks.wordpress.com

visai pieklājīga apjoma romāna melnrakstam.

Romāna rakstīšana sastāv no diviem posmiem – vienā top melnraksts un otrā tas tiek izlabots. Kamēr rakstāt melnrakstu, izslēdziet sevī redaktoru.

Nekavējiet laiku, atkal un atkal atgriežoties pie jau uzrakstītā, lai to izlabotu.

To varēsiet darīt, kad melnraksts būs pabeigts. Saplūstot abiem rakstīšanas posmiem, iekritīsiet neproduktivitātes slazdā.

6. un 7. grēks Nepareizs dzīvesveids un Neproduktivitāte.

7. Neproduktivitāte Ja reiz esat izvēlējies rakstnieka likteni, pirmajā vietā jānostāda rakstīšana. Tātad – ieplānojiet, cikos un cik daudz rakstīsiet. Neļaujiet aizslīdēt laikam, pakļaujoties dienas nebeidzamajiem darbiem – mājas uzkopšanai, veļas mazgāšanai, dārza ravēšanai utt. Ja reiz ir ieplānots sākt rakstīt desmitos no rīta, tad tajā laikā arī ir jāsāk rakstīt, neliekoties ne zinis par netīrajiem traukiem izlietnē, vai tukšo kafijas krūzi, kura brēc pēc piepildīšanas. Tiklīdz padosieties kārdinājumam vispirms izdarīt visus nebūt ne tik svarīgos darbus, laiks aizplūdīs kā smiltis caur pirkstiem.

Izvirziet sev ražošanas mērķi, piemēram, trīs lappuses dienā, un, nenovirzoties no tā, jau pēc trīs mēnešiem būsiet pielicis punktu

Septiņos nāves grēkos ieskatīties palīdzēja rakstnieks Džeimss N. Frejs savas grāmatas „Kā uzrakstīt sasodīti labu romānu” lappusēs.

„ Izvirziet sev ražošanas mērķi,– piemēram, trīs lappuses dienā”

7

Tukšuma melodija Alise Miļūna

Kad tu sāki rakstīt/ kad ar to aizrāvies?

Brīvajā laikā rakstīt sāku apm. 9 gadu vecumā (cik nu nopietni bērnam iespējams), taču kopš tā laika viss ir gājis kā pa viļņiem ar vairākām pauzēm un "otrajām pirmajām baltajām lapām".

Dzejot sāku nesen.

Kādēļ dzeja? Vai raksti arī prozu?

Mani valdzina vārdu spēles, neatšķaidīti mirkļi un simboli, un kodolīgi

Fotto no personīgā arhīva

mesidži. Dzejā tas viss ir atrodams ar

*

daudzām šķautnēm. Pie tam tā ir lieliska

izravē tīģera nagus no pulsa

terapija - personīga, taču ar savu anoni-

un asfaltā dusi

mitātes devu. :D

zem izēstas debesu bļodas

Rakstu arī prozu, taču tas ir pilnīgi citādāk. Par izņēmumu varētu saukt mi-

kur apbedīs tavas kļūdas,

niatūras, kuras nereti pārtop dzejoļos.

nedīgs mūžzaļi krusti

Kur tu smelies iedvesmu dzejoļiem?

Svaigā gaisā, naktīs, jaunās sajūtās,

*

attiecībās un soc. antropoloģijā. Vārdi

viss kas no tevis palicis

parasti nāk negaidīti.

meloņu tabakas pēdas uz pleca

Pastāsti lasītājiem ko interesantu, ko

viss no kā pārtikt mēnešus trīs

tie par tevi nezina

ar kabatās nolaistiem īkšķiem

Esmu ar ģitāras skaņām hipnotizēja-

būs dūmi gar acīm un atstātā šmuce

ma pasīva anarhiste un vairumā gadījumu, līdzko kaut ko par sevi pastāstu,

es nešaubos vecais

mainos.

ka proti būt brīvs bet mani pelēkie pleci tam nepiekrīt 8

* POST-AIJĀ-ŽŪŽŪ

Abortu, lūdzu, mercy!

Klausies, kā soļo tumsā

Mans prāts, ser, nebija

profānais mīms pēdām klusām,

kastrēts.

bet lipīgām. Mirdz pusmēness gaismā uz parketa izlietais vīns,

Tā doma, kas aug, ir dēmons,

apkaltis, sarāvies, blīvs... Lien

dzīvs dinamīts sestajā čakrā...

peļu sekstets (ģimenes bizness) no šķirbām un plaisām

...abortu, lūdzu, mercy.

uzlasīt bordo medu tavu sapņu melnajā

Ser, mēs vēl varam paspēt!

maisā, un skrien

Es negribu daudz, vien pārdot

uz iknakts kāršanu, kur soģis, mirējs un

gurķus Parlamentam, karot,

miega dievs

palikt zonā un zonai fonā...

vienmēr ir viens.

Ak nē, ser, vai neredzat, dēmons nāk .

PAR BĒRNIEM, DIEVIEM UN AIZAU-

Esmu sācis domāt atskaņās.

GUŠIEM MĀJUPCEĻIEM Todien, kad pārgriezu nabas saiti un aprīlis brūcē elsa kā aizkauts, mēs ar Ēģiptes maitu liju meklējām slepkavas nepļautos laukos.

Varbūt tas nebija pareizais laiks, rudens, nudien, būtu piemērotāks.

- Nāve mums arvien met līkumu, Nehbet. – Lija klusējot iesēdās ērtāk un pieglauda kūkumu krūtīm, bet bija par smagu, ceļš – par grūtu.

Aprīlis izgāja cauri kā bulta.

9

Rakstniece kopš deviņu gadu vecuma

Foto no personīgā arhīva

Laura Melne lotāji jau pirmajās klasēs brīnījās par to, ka man ir laba valodas izjūta, jo es lielāko daļu komatu mācēju salikt pati, lai gan nebiju to mācījusies. Tieši tāpēc man rakstīšana vienmēr ir patikusi, jo tas man nekad nav sagādājis īpašas grūtības.

Kas pamudināja izdot pirmo grāmatu?

Tie noteikti bija mani vecāki. Es biju jau uzrakstījusi vairākas pasakas, kad kādu dienu sāku rakstīt pasaku „Mazais eņģelītis”. Pirmā to izlasīja mana mamma, un viņai ļoti patika.

Kad pasaka bija pabeigta, vecāki deva izlasīt arī citiem draugiem, radiniekiem, un visi brīnījās, ka es to esmu uzrakstījusi tikai deviņu gadu vecumā, lai gan es pati neuzskatīju, ka tas ir kaut kas īpašs. Vecāki vēlējās šo darbu iespiest, lai ir skaista grāmatiņa, ko citiem parādīt. Bet beigās mans tētis izlēma, ka grāmatu vajag iespiest, lai var nopirkt arī citi cilvēki.

Kāda bija izdevniecību attieksme pret manuskriptu? Vai tiem neradās šaubas par to, ka jūs pati to esat rakstījusi?

Ar izdevniecības atrašanu gāja ļoti grūti.

Vecāki apmēram gadu meklēja izdevniecību, kura būtu ar mieru izdot manu grāmatu. Lielākās grūtības sagādāja tas, ka es to biju uzrakstījusi tikai deviņu gadu vecumā, tāpēc bija tādas izdevniecības, kur neviens šo darbu pat nepaskatījās, uzzinot manu vecumu. Kad izdevniecībā Jumava izlasīja „Mazo eņģelīti”, viņi bija pārsteigti par to, ka es to esmu uzrakstījusi. Taču arī vi-

I

lzes Liliānas Milleres (Muižzemnieces) pirmais izdotais darbs tapa, kad autorei bija tikai deviņi gadi. Šobrīd Ilzei Liliānai ir sešpadsmit un viņa var lepoties ar četrām grāmatām. Drīzumā grāmatnīcu plauktu sasniegs vēl divi romāni, kā arī top arvien jauni darbi. Intervijā jaunā rakstniece stāsta par savu grāmatu ceļu līdz izdošanai, kā arī atklāj savu lielāko aizraušanos.

„ Ar izdevniecības atrašanu gāja ļoti grūti”

Cik gadu vecumā Jūs sākāt rakstīt?

Rakstīt sāku astoņu gadu vecumā.

Skolā dažreiz vajadzēja rakstīt kādu sacerējumu vai dzejoli, un man vienmēr tas ļoti patika. Tad es sapratu, ka man tas diezgan labi sanāk, tāpēc arī mājās sāku rakstīt dažādas pasakas un dzejoļus. Sko-

10

Foto no personīgā arhīva

ņi vēl nebija pilnībā droši par to, ka šādu grāmatu pirks, tāpēc uz ceturtā vāka nelika anotāciju un nekur nepublicēja informāciju par manu vecumu. Tomēr diezgan drīz „Mazais eņģelītis” bija pilnībā izpirkts, un, izdodot otro metienu, Jumava anotācijā uzrakstīja arī manu vecumu, rakstot grāmatu, jo saprata, ka šo grāmatiņu cilvēki pērk.

Kā reaģēja klasesbiedri un skolotāji, kad uzzināja, ka ir izdota Jūsu grāmata?

Kad tika izdots „Mazais eņģelītis”, es laikam mācījos sestajā klasē. Protams, parasti visi ir patīkami pārsteigti.

Sākumā daudzi tam netic, dažreiz citi joko, ka to jau es pati nerakstīju un kāds cits uzrakstīja manā vietā, lai arī gan klasesbiedri, gan skolotāji zināja, ka man latviešu valoda un rakstīšana padodas diezgan labi.

Vēlāk, kad iznāca mana otrā grāmata „Kaķu meitene”, pārsteigums bija lielāks, jo tas ir daudz apjomīgāks darbs. Tomēr ir bijuši gadījumi, kad klasesbiedri ar tādu kā lepnumu citiem saka, ka viņu klasē mācās rakstniece, daudzi bieži interesējas par manām esošajām un vēl topošajām grāmatām, un tas ir ļoti patīkami.

Vai otro grāmatu izdot bija vieglāk? Varbūt pati izdevniecība piedāvāja izdot vēl kādu darbu?

Jā, ar otro grāmatu bija daudz vieglāk. Mēs uzreiz to iesniedzām izdevniecībai Jumava, un viņi uzreiz piekrita to izdot. Šoreiz bija vēl lielāks pārsteigums, daudzi pārprasīja, vai to tiešām rakstīju es. Redaktori kādreiz arī pajautā par kādu nākamo darbu, vai es to jau rakstu vai esmu ieplānojusi. Pērn man tika piedāvāts piedalīties grāmatas „Latvijas le-

„ Pērn man tika piedāvāts piedalīties grāmatas „Latvijas leģendas” tapšanā”

11

ģendas” tapšanā, tāpēc uzrakstīju arī nelielu, vēsturisku stāstu par Pirmajiem vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem.

Vai arī šobrīd top kāds literārs darbs?

Izdevniecībā Jumava šobrīd tiek gatavota „Kaķu meitenes” sērijas trešā daļa par to, kā galvenā varone Aurēlija ar draugu Džeredu sāk mācīties skolā, kas ir tieši tādiem īpašu spēju apveltītiem cilvēkiem kā viņi. Šī grāmata ir par jauniešu attiecībām; te kā jauni varoņi parādās daudzi savvaļas dzīvnieki – lauvas, tīģeri, hiēnsuņi un citi.

Toties izdevniecībā Zvaigzne ABC šobrīd ir mans vēsturiskais fantāzijas romāns „Safīru uguns” – stāsts par patriotismu, bruņinieku laikmetu, mīlestību. Galvenā varone ir zemnieku meitene Santana, kuras dzīve tiek ierauta piedzīvojumos, un viņa nokļūst daudzās skaistās, neparastās vietās un satiek dažādas būtnes. Svarīgākais šajā darbā ir sarežģītās viduslaiku zemnieku un bruņinieku attiecības, kā arī savas zemes dārgumu un noslēpumu nosargāšana no citiem, kas vēlas tās iegūt.

Un vēl šobrīd es veicu pēdējos labojumus fantāzijas darbam „Ledus pieskāriens”, kas ir stāsts par četriem elementiem (uguns, ūdens, zeme, gaiss) un par iejušanos sabiedrībā, ja esi citādāks par citiem.

Arī ideju līmenī jau ir daži citi darbi.

Vai esat saņēmusi lasītāju atsauksmes par grāmatām? Kādas tās ir?

Jā, portālā draugiem.lv esmu saņēmusi vairākas atsauksmes no lasītājiem, pārsvarā par grāmatu „Kaķu meitene”, kuras ir ļoti pozitīvas, kas mani reizēm patīkami pārsteidz. Reizēm, tiekoties ar lasītājiem dažādu pilsētu skolās un bibliotēkās, arī saņemu labas atsauksmes, kas vienmēr mani ļoti iepriecina. Arī skolā un no draugiem dzirdu labus vārdus, kā arī ieteikumus un idejas citiem darbiem, kurus vienmēr uzklausu un parasti ņemu vērā. Vispatīkamākais ir tas, ka manas grāmatas lasa visdažādāko vecumu cilvēki un parasti visiem tās liekas interesantas un aizraujošas.

Kas ir Jūsu iecienītākie rakstnieki?

Grūti pateikt, kuri ir mani iecienītākie rakstnieki. Iespējams, šobrīd tādu nemaz nav.

Es vienmēr esmu lasījusi daudz grāmatu, tāpēc ir grūti nosaukt kādu konkrētu, kas man patiktu vairāk. Man patīk lasīt dažādu stilu grāmatas – romantiku, detektīvus, piedzīvojumu stāstus –, tomēr visvairāk man patīk fantāzijas literatūra, kurā rakstu arī pati. Bērnībā man patika E. Blaitona, Dž. Deila, Dž. K. Roulinga. Pēdējās grāmatas, kuras lasīju un kuras man patika, bija uzrakstījuši M. Stīvotera, P. K. Kasta un Kristīna Kasta, U. Poznanski, Dž.

Samersa.

Starp šiem autoriem netika nosaukti latviešu rakstnieki. Kāds ir jūsu viedoklis par latviešu literatūru?

Man ļoti patīk tas, ka starp latviešu autoriem parādās diezgan daudzi jauni autori, jo īpaši fantāzijas žanrā. Esmu lasījusi dažus jaunākos darbus, un, manuprāt, tie ir tiešām labi. Jācer,

„Man ļoti patīk tas, ka starp latviešu autoriem parādās diezgan daudzi jauni autori”

„ šobrīd veicu pēdējos labojumus fantāzijas darbam „ Ledus pieskāriens”

12

Foto no personīgā arhīva

stīt. Taču mana sapņu profesija ir kino režija, ko es arī esmu nolēmusi studēt. Filmas un kino ir mana lielākā aizraušanās, un es domāju kādreiz ekranizēt arī pati savas grāmatas.

Studēt vēlaties Latvijā vai ārvalstīs?

Droši vien studēt nāksies ārzemēs, jo Latvijā nav tik daudz iespēju šajā jomā. Bet to jau vēl redzēs tad, kad pabeigšu vidusskolu, tā kā vēl jau neko īsti nevar zināt.

Vai bez rakstīšanas un kino jums ir vēl citas aizraušanās?

Jā, man ir daudz vaļasprieku. Vienu no galvenajiem varētu minēt mūziku. Man patīk dziedāt, vienmēr esmu dziedājusi koros. Es spēlēju klavieres un mēdzu izdomāt dažādām populārām dziesmām pavadījumus. Man ļoti patīk dejošana, esmu mācījusies dejot dažādas dejas un bieži izdomāju dejas pati, ko pēc tam mācu draudzenēm. Man patīk arī valodu apgūšana, jo tas man diezgan labi sanāk – gan dzimtā latviešu valoda, gan svešvalodas, īpaši angļu, kurā es lasu grāmatas un esmu tulkojusi tekstus. Arī fotografēšana un fotografēšanās ir mans vaļasprieks, bieži vien visur ņemu līdzi savu fotoaparātu. Reizēm, kad rodas iedvesma, man patīk kaut ko uzzīmēt, izveidot kādu rokdarbu, arī gatavot ēst. Man patīk labi un jautri pavadīt laiku ar draugiem un ģimeni, piemēram, pie jūras, braucot ar riteni, taču dažreiz gribas vienkārši iekārtoties gultā, ieslēgt labu mūziku un palasīt kādu grāmatu.

Cik valodās Jūs spējat sazināties?

Dzimtā valoda man ir latviešu, un labi es runāju angliski. Esmu mācījusies vācu valodu,

ka latviešu autoriem izdosies pierādīt sevi arī starp pasaules rakstniekiem. No daudz senākas literatūras šogad lasīju visiem zināmo V. Lāča darbu „Zvejnieka dēls”, kas, manuprāt, ir diezgan iespaidīgs – viegli saprotams, ar plašu sižetu, daudziem varoņiem. No latviešu autoriem varu nosaukt Z. Ērgli, Ē. Kūli, K. Skalbi, R. Blaumani un M. Runguli, kuru grāmatas man patika lasīt, kā arī M. Stārasti, kura bija mana mīļākā bērnības rakstniece un māksliniece.

Vai vēlaties arī savu nākotni saistīt tikai ar rakstniecību?

Nākotnē es rakstniecību domāju atstāt tikai kā vaļasprieku brīvajā laikā, jo to es noteikti nekad negribēšu pamest, kamēr vien man būs iedvesma rak-

„ rakstniecību domāju atstāt tikai kā vaļas-prieku brīvajā laikā” jo to es noteikti nekad negribēšu pamest

13

kuru vēlētos kaut kad atkal turpināt apgūt.

Skolā mācos krievu valodu un nākamgad mācīšos arī franču. Man ir mērķis kādreiz apgūt arī itāļu vai spāņu valodu, kuras esmu nedaudz mācījusies pavisam minimālā sarunvalodas līmenī.

Vai neesat domājusi nākotnē profesionāli nodarboties ar tulkošanu?

Pagaidām neesmu par to domājusi, taču, iespējams, to varētu, jo tekstus no angļu valodas man ļoti patīk tulkot. Tad jau redzēs, kā būs.

Vai kā jauniete varat piekrist apgalvojumam, ka Jūsu vienaudži grāmatas nelasa?

Es domāju, ka jaunieši lasa grāmatas. Protams, mūsdienās visi domā, ka svarīgāks ir dators un citas tehnoloģijas, bet es pavisam droši varu teikt, ka mani vienaudži lasa. Manuprāt, tas ir atkarīgs no katra cilvēka, arī no ģimenes. Protams, ir daži, kuriem lasīt nepatīk, bet tādi noteikti nav visi pusaudži. Es biju pat diezgan pārsteigta, kad uzzināju, cik daudz lasa mani klasesbiedri. Arī tad, kad braucu tikties ar citiem skolēniem, uzzinu, ka lasa daudzi. Mani tas vienmēr ļoti iepriecina, kad es ar stāstījumu par savām grāmatām citus ieinteresēju un jaunieši piekrīt izlasīt manas grāmatas vai vispār sākt lasīt. Galvenais jau ir katram atrast to, kas patīk un interesē visvairāk – romāni, detektīvi, dokumentāli stāsti utt. Katram cilvēkam noteikti ir kaut kas, ko viņam patiks lasīt. Jo lasīšana tomēr ir ļoti labs un noderīgs vaļasprieks – gan interesantai laika pavadīšanai, gan daudz kā jauna un interesanta uzzināšanai.

Ilze Liliāna Millere (Muižzemniece) Dzimusi 1995.gadā Rudenī uzsāks mācības Rīgas Centra humanitārās vidusskolas 10. klasē Par savām interesēm un vaļaspriekiem sauc valodas, mūziku, dziedāšanu un dejošanu, grāmatas, kino.

Grāmatu „Mazais eņģelītis”, „Kaķu meitene”, „Starp divām pasaulēm” („Kaķu meitenes” turpinājums), „Elīsija un Taurenis” autore Drīzumā tiks izdota romāna „Kaķu meitene” trešā daļa un romāns „Safīru uguns” (ieguvis veicināšanas prēmiju konkursā „Zvaigznes grāmata 2011”)

Ilzes Lilianas Milleres izdotās grāmatas:

14

Negaiss

P

Madara Ņevodņičenko

amalē nerimstoši drūzmējās mākoņi, aptumšojot zilās debesis un radot draudu spožajai saulei. Tie nemitīgi mainījās, sabiezēja un izklīda, no negaisa, lietus un parastajiem mākoņiem veidojot visdažādākās pelēkuma nokrāsas. Mākoņi bija uzstājīgi, tie visu laiku uzglūnēja saulei, cenšoties to aptumšot, pārklāt gaišumu ar savu pelēcību. Tomē saule, reiz ieguvusi ceriņkrāsas vairogu un spēku, cīnījās pretī. Tā smēlās drosmi no negaisa mākoņiem, uzņemot enerģiju no pērkona dārdu dusmām un plaiksnījošajiem zibeņiem, lai lepni atraidītu lietus mākoņus.

Un tad pēkšņi tas nāca. Vairogs negaidīti ieplaisāja un lietus mākoņi nekavējās izmantot situāciju, apņemot sauli un, neņemot vērā tās izmisīgos centienus tos apturēt, apslacīja apkārtni ar lāsēm, ko tā sen nebija jutusi.

Naktī saule pielāpīja savu vairogu, un mākoņi zaudēja, bet nepagāja necik ilgs laiks, kad saules vēl līdz galam nesalabotais vairogs atkal tika pārspēts – tikai nu jau to paveica spēcīgs un visaptverošs negaiss. Saule necīnījās, tā ļāva negaisam iztrakoties, taupot spēkus, lai atraidītu uzmācīgos lietus mākoņus.

Pērkons dārdēja ar nebijušu spēku, zibens spēra ar nepieredzētu gaismu un asumu. Lietus izmanīgi centās ielauzties negaisa teritorijā, bet saule to vairs nepieļāva.

Tad viss beidzās. Melnie mākoņi izklīda, sauli sedza tikai viegla pelēkuma kārtiņa, kurai cauri brīdi pa brīdim sāka izspraukties daži spoži stari. Galu galā – pēc negaisa vienmēr nāk saule. Saule, kas ar jaunu spēku atspīd no sastāvējušās tveices attīrītajā gaisā.

Bet mākoņi atkal jau drūzmējas pamalē, lai gaidītu jaunu izdevību, jaunu brīdi, kad atkal

Kad tu sāki rakstīt?

Romantiskajā žanrā sāku darboties 2005. gadā, bet sākumskolas gados tapa divas pasakas.

Kā tapa šis stāsts? „Negaiss” ir viens no manā rakstniecības „karjerā” vienīgajiem četriem līdzīga veida darbiņiem, kas visi tapa konkrētā manas dzīves posmā – pirmās mīlestības beigu pārdzīvojumu laikā. Vairs neatminos īsti iemeslu, bet todien mani kaut kas bija ļoti sadusmojis, un šādi izliku savas emocijas.

Kādēļ tieši proza? Vai mēdz rakstīt arī dzeju?

Dzeju nerakstu, jo vienkārši nemāku tajā izteikties. Būtībā vairs rakstu tikai garstāstus romantikas žanrā, kas ir arī mana iecienītā literatūra, līdz ar to tur jūtos ērti.

Pastāsti kādu interesantu faktu par sevi.

Esmu neglābjama romantiķe (kas izpaužas kā rakstīšanā, tā arī filmu, seriālu un grāmatu izvēlē), aizrautīgs ciparu cilvēks (skolā mīlēju matemātiku, profesionāli darbojos finanšu lauciņā), mērena valodu mīle (apsvēru kā alternatīvu, izvēloties augstāko izglītību) un pārliecināta katoliete.

uzbrukt… Bet pienāks brīdis, kad saule uzvarēs. Jo labais vienmēr uzvar ļauno. Tā taču ir…?

Uzvēdī ceriņu smarža. Vai tā ir mājas priekšā noziedējušā ceriņkrūma sniegtā atvadu cerība, vai arī tikai mazgājamā līdzekļa aromāts no svaigi izberztās grīdas? Ak, kaut sirdi būtu tikpat viegli notīrīt no putekļiem un gružiem…

15

Konkurss „Miega pele”

Pašportrets

Foto no personīgā arhīva

Ede Haina

Š

ajā vasarā karneola.lv rīkoja konkursu ar nosaukumu „Miega pele”, kura dalībniekiem bija jāuzraksta pasaka. Vismaz tāda pasaka, kā šo vārdu saprot katrs autors. Noteikumi dažiem varbūt šķita sarežģīti, tomēr uzvarēja darbs, kas iekļāvās visās prasībās un vēl vairāk.

Lai būtu pilnīga skaidrība, atgādināsim, kādi tad bija noteikumi.

1. Jāuzraksta tāda pasaka, lai tai varētu likt U reitingu, tas ir, lai tā būtu lasāma priekšā arī vismazākajiem klausītājiem.

2. Darbā jāiekļauj vismaz trīs no dotajiem septiņiem teikumiem.

3. Jāiekļaujas noteiktā vārdu skaitā.

Ja pirmie divi punkti prasīja iekļaušanos noteiktos rāmjos, trešais bija nepieciešams ļoti vienkāršu apsvērumu dēļ: cik garu pasaku jūs varētu vienā vakarā izlasīt priekšā mazajam brālim, māsai vai savai atvasei? Pasakas garums tika izvēlēts tāds, lai, to lasot kādam priekšā, nevajadzētu ņemt blakus ūdens glāzi.

Konkursā pirmo vietu pēc žūrijas atzinuma izcīnīja Ede Haine, kurai uzdevām dažus jau-

tājumus, lai vienkāršā veidolā varētu rast priekšstatu par sarežģītu personu.

Vai raksti tikai īsstāstus? Ja nē, ko vēl?

Jāatzīst, īsstāstus vairāk vai mazāk rakstu tikai Karneolas konkursiem. Ja top kaut kas īss, tad drīzāk tas būs saistīts ar kādu no jau esošajām idejām īsas ainas formā. Šis te bija izņēmums un atnāca mirkļa iespaidā kā daži pirmie teikumi un beigu aina, kuru vēlāk mazliet pārveidoju, kad sapratu kurā virzienā stāsts ies.

Bet tagad var teikt, ka nu jau divus gadus spītīgi turos pie pašreizējā stāsta, kaut arī pārējie grib pievērst sev manu uzmanību. Reizēm tiem tas padodas, bet uz neilgu laiku.

Cik ilgi jau raksti?

Tā… droši vien par pirmo pieredzi var uzskatīt pamatskolas mazo klasīšu laikā rakstītos pantiņus. Droši nevarēšu pateikt kura tā bija. Vēlāk ar ilgākiem pārtraukumiem iemēģināju roku arī stāstiņu rakstīšanā. Tiesa tagad tās klades labprātāk paslēptu tālākajā plauktiņā. Vairāk tajā laikā zīmēju un procesa 16

laikā izdomāju tēla vārdu, dažādus notikumus un pavērsienus, kuri tā arī nekur netika pierakstīti. Zīmēšana vispār nereti palīdz saprast kāds tad ir tas varonis, kas cenšas pievērst sev nedalītu uzmanību.

Vai ir kādi obligāti priekšnosacījumi rakstīšanai? Piemēram, siltas vilnas zeķes vai termoss?

Atslēgšanās no apkārtnes. Manu uzmanību ir ļoti vienkārši novērst. Ja vēl tajā brīdī pazūd noskaņa…

Vai bija grūti uzrakstīt īsstāstu pēc noteiktām prasībām?

Jā un nē. Pēc pirmā obligātā teikuma stāsts pats deva norādes vajadzīgajā virzienā un teikums par pūķi ierāva fantāzijas pasaulē, kur maģija ir tikpat ikdienišķa kā mums televīzija un internets. Mīnuss slēpās tajā, ka varoņi sāka vilkt uz ko nopietnāku nekā pasaka. Tomēr kopumā tā bija patīkama pieredze.

Kāda žanra literatūru tu vislabprātāk lasi?

Nesmādēju nevienu. Galvenais, lai pats stāsts piesaistītu ar kādu īpašu „odziņu”.

Vai bieži gadās vilties, nopērkot grāmatu labas anotācijas dēļ?

Nevar teikt, ka tā nebūtu gadījies. Uz vāka glīts attēls, it kā apraksts arī labs, bet saturs… labāk nebūtu ņēmusi. Jāsaka, ka man grāmatas vizuālais noformējums ir ļoti svarīgs, tādēļ var gadīties, ka labu brīdi neievēroju citādi labu grāmatu. Bet, ja esmu iepazinusi autoru un atzinusi par labu esam, tad pat neveiksmīgs vāks neatturēs mani no grāmatas izlasīšanas.

Cik daudz laika velti lasīšanai?

Atkarīgs no grāmatas. Bibliotēkā ņemtās ir ļoti labs stimuls izlasīt ātri jebkurā gadījumā.

No pašas īpašumā esošajām – kā kura grāmata. Vienu varu pilnīgi pamest vai arī lēnā garā principa pēc pabeigt, kamēr citu izrauju ļoti ātri. Pirmajā variantā gan ir gadījušās arī tādas, kas sākotnēji šķita nelasāmas, tomēr pēc

nodaļas vai divām pilnīgi ierāva stāstā, tādēļ reizēm ir vērts dot otro iespēju – ja nu izrādās, ka rokās ir pērles.

Kur smelies iedvesmu?

Mirklī.

E

*** līza, ar patiesu interesi vērojot blakus sēdētāju, šūpoja pāri gultas malai pārkārtās kājas. Blakus esošais cilvēks, ik pa brīdim smagi nopūšoties, izbrauca ar pirkstiem cauri salmu krāsas matiem un atsāka glaudīt biezas grāmatas apbružāto muguriņu. Puisis tā arī nespēja saņemties un atšķirt pirmo lapaspusi. Beidzot ar dziļu ieelpu Džo izslējās, paverot grāmatas vākus. Skatam atklāja sniegbaltas lapas, ko rotāja ne pārāk rūpīgi izstrādāts zīmējums.

– Reiz, sen senos laikos, nebūt ne tik tālā zemē… – meitene iesmējās, ķircinādama brāli.

– Tu taču netaisies to man lasīt.

Puiša nopietnais skatiens pievērsās Elīzai, uz mirkli liekot apraut smieklus.

– Tu taču joko vai ne? – smīns viņas sejā pastiepās platāks nekā pirmīt; acīs iegūla sapņaina izteiksme. – Vai varbūt stāsts būs par kādu nezināmu pasauli?

Džo saspringa un dziļi ievilka elpu, tomēr pāri lūpām nenāca ne viens vārds. Tie arī nenāktu. Nevarētu. Puisis nekad nerunāja vairāk, kā tikai, lai lasītu kārtējo stāstu. Viņa skatiens, gluži kā piekalts, kavējās pie attēla, kurā bija attēlota pilsēta. Drūmas un pelēkas naksnīgas ielas, kuru tālumā pavīdēja spožs zibsnis. Pat veseli divi. Viņi abi skaidri zināja, kas tas ir – automobilis. Kaut kas tāds šķita tik dīvains un nereāls. Nu kā gan pajūgs var kustēties bez maģijas palīdzības? Tas gluži vienkārši nebija iespējams. Tomēr pretēji pasaules likumiem abi saskārās ar šo neparasto lietu ne reizi vien.

17

Elīza sašūpoja kājas augstāk un, zīda naktskreklam nošvīkstot, slaidā lokā izlēca no gultas, lai paņemtu no galdiņa svečturi. Nez kāpēc viņai šķita, ka ierastais lasāmā laika apgaismojums neder šai reizei. Vajadzēja ko izteiktāku. Elīza ar pirkstiem uzvilka gaisā kādas zīmes, un jau pēc mirkļa iedegās vēl trīs liesmiņas, kuras pievienojās jau tādu pašu piecu spozmei.

– Tā būs labāk, – meitene klusi noteica un atgriezās vietā. Viņa gaidīja stāsta sākumu, mezdama zinātkāru skatienu pāri puiša plecam. –Džo… es vairs nespēju. Lasi taču!

Vēlreiz dziļi ievilcis elpu, puisis negribīgi pāršķīra nākamo lappusi. Arī tajā bija attēls, tikai krietni vien mazāks. Pārējo lapas daļu klāja košās krāsās izrakstīti simboli, ko spēja saprast tikai lasītājs, un Vējspārnu ģimene varēja ar tādu lepoties. Jo īpaši ar tik reti talantīgu. Elīza saspringa. Džo lūpas nodrebēja un telpu pāršķēla košas gaismas strēle.

mirkšķināja acis, nespējot tās nolaist no trauslā naktskreklā tērptā stāva.

– Paldies dievam… – viņš pēc īsa klusuma noelsās. –A… ar tevi viss kārtībā?

Jau pēc sekundes jauneklis bija blakus un ņēmās drudžaini aplūkot meiteni vai nav redzami kādi savainojumi. Pāri lūpām plūda saraustītas frāzes, kurās viņa pat necentās iedziļināties.

– Nevajag… – Elīza klusi noteica.

– Ko? – puisis pievērsa viņas bālajai sejai satrauktu skatienu.

– Nevajag, – meitene jau noteiktāk atkāroja.

– Tu esi pārliecināta? – Viņa skatiens apstājās pie Elīzas basajām kājām. Jauneklis samirkšķināja acis un pārvilka pierei plaukstas virspusi, lai noslaucītu pāri plūstošo slapjumu. Tikai tagad viņa atskārta, ka lietus lija aumaļām, aizskalojot visus putekļus un gružus no netīrajām pilsētas ietvēm. Tālāk tas rēcot pazuda noteku melnajās rīklēs. Meitenes salmu krāsas mati slapjās šķipsnās lipa pie sejas.

– Nāc…

Viņas basās kājas atrāvās no zemes.

Meitene, brīdi vilcinājusies, paspēra nedrošu soli, kam sekoja vēl citi, jau drīz pārvēršot kustības skrējienā. Viņa metās strauji tuvojošos lukturu virzienā. Pēkšņs sitiens lika sarauties. Cauri ķermenim izskrēja nepatīkams drebulis, kad vēsā metāla ierīce izšāvās cauri. Aiz muguras atskanot griezīgai skaņai, viņa apcirtās ap savu asi. Nāsīs iesitās nepatīkama smaka.

No auto izlēca kāds jauns cilvēks. Viņa acis satraukti zibēja, cenšoties kaut ko saskatīt.

Elīza skaidri zināja ko šis cilvēks meklē. Tā nebija pirmā reize, kad meiteni pārsvieda citā pasaulē tik pēkšņi, un nereti nācās attapties visneparastākajās situācijās. Pirms katras nākamās viņa nozvērējās vairs nekad nesabīties, tomēr vienmēr iznāca citādi. Sirds krūtīs sitās kā negudra, un viņa varēja apzvērēt, ka ne mazāk strauji kā jauneklim, kurš neticīgi

Mazajā dzīvoklītī sasmakušais gaiss nepatīkami oda. Elīzas kājas skāra vēsu grīdas segumu, kad viņa tika nolaista zemē. Slapjais naktskrekls lipa pie miesas kā mitras ūdenszāles. Gaiss te bija vēss, tomēr uz pleciem uzmestā ādas jaka sildīja. Viņa sarauca degunu.

– Piedod par nekārtību, – jauneklis vainīgā balsī bilda, – bet es šovakar negaidīju ciemiņus.

Paspēris malā apbružātus zābakus ar biezo zoli, viņš platiem soļiem devās telpas dziļumā.

Atskanēja kluss klikšķis un kaut kas sienās ierūcās. Meitenes sejā iesitās teju jūtama svaiga gaisa vēsma. Tajā jautās kaut kas pazīs18

tams. Viegls, bet tajā pat laikā pilnīgi svešs.

Tas atsauca atmiņā pavasara pastaigas Vējspārnu dzimtai piederošajās pļavās. Gružiem duroties basajās kājās, viņa sekoja puisim ar koši oranžajiem matiem uz tuvāko istabu.

Elīza gandrīz vai paklupa, kad kaut kas saskārās ar seju. Par laimi tas bija kaut kas mīksts un patīkami smaržoja pēc svaigām kanēļmaizītēm. Pirms tas nokrita zemē, viņa paspēja to satvert rokās. Dvielis… Materiālu, no kā tas bija gatavots, meitene nepazina. Pat ja vēlētos kaut ko paņemt līdzi, lai vēlāk to izpētītu tuvāk, viņa to nevarētu. Rakstnieks spēja tikai ceļot.

– Nebaidies, – puisis mulsi pasmaidīja, norādot uz kaudzē samestām drēbēm. –Es uzlikšu ūdeni vārīties, bet tu tikmēr vari sameklēt ko sausu un pārģērbies.

nieka lomā kādā no brāļa lasītajiem stāstiem. Šoreiz viss izvērtās citādi. Ar meiteni sarunājās, viņu redzēja nekārtīgajā, tomēr samērā patīkamajā istabiņā. Tas viss viņai šķita tik neparasti, tādēļ Elīza izlēma atbildēt.

– Es esmu rakstniece, – viņa droši bilda, negaidot, ka tiks saprasta.

– Rakstniece? – rudmatis pārjautāja.

Elīza pamāja ar galvu. Tālākais meiteni pārsteidza – puisis pilnā rīklē iesmējās. Viņa negaidīja tādu reakciju. Pagāja brīdis pirms jauneklis, sizdams pa ceļiem, atvilka elpu.

– Ak, tad rakstniece, – sejā izstiepās plats smaids, slaukot smieklu asaras no acīm. Plecus vēl ik pa brīdim noraustīja drudžainas trīsas. – Piedod, negribēju, bet… bet tas skan tik smieklīgi. Mana māsa… mana māsa, pirms kāda laika izlasījusi kādu no meitenītēm domātajām grāmatām par mīlas rotaļām ar mirgojošiem puisēniem un vilkačiem, apgalvoja tieši to pašu. Ja godīgi, teikšu – neviens no viņas gara darbiem nebija pat ne tuvu lasāms.

Vismaz ne nopietni ņemot.

– Tu nesaprati, – Elīza iebilda. – Es nerakstu, es parādu stāstniekam stāstu.

– Man gan šķiet, ka visi, kas cenšas apgalvot, ka ir rakstnieki, raksta. Cits vairāk, bet cits mazāk, tomēr raksta.

– Noteikti nē, – meitene papurināja vēl mitrās cirtas. Redzot puiša jautājoši izliekto uzaci, viņa steidzās paskaidrot situāciju, vēl pirms iedomāsies pateikt vēl ko pārsteidzošu.

– Tur, no kurienes es nāku, neviens neraksta burtiskā nozīmē. Mēs, rakstnieki, parādam stāstniekam stāsta norisi un būtību, lai viņš to spētu sakārtot grāmatās. Elementāra maģija, ja iemanās kā to darīt.

Elīzas lūpās atplauka burvīgs smaids.

– Aha! Burvju nūjiņas, slotas un citas muļķības.

– Ne, taču, – meitene iesprauslojās. Ko tik

Tējas garaiņi patīkami kņudināja Elīzas nāsis. Smarža atgādināja piemājas dārzā augošās pūķogas. Droši vien šajā pasaulē tās sauca citādi, tomēr meitene neuzdrošinājās par to jautāt. Viņa, nedaudz vilcinoties, iemalkoja dzērienu un labpatikā pasmaidīja. Cukurs to padarīja vēl gardāku. Gluži kā medus ledeņu tūtas dārgumus, ko Raimonda gatavoja svētkiem.

– Vai vēlies kaut ko uzkost? – puisis ierunājās.

Elīza par atbildi papurināja galvu. Viņa atkal pieķēra sevi vērojam jaunekļa neparastās krāsas matus – gluži kā kliņģerītes piemājas dārzā. Attapusies, ka nav pieklājīgi tā blenzt, meitene pievērsās tējai.

– Kā tu tur nonāci? – viņa balss skanēja plūdeni. – Nakts vidū, lietus laikā, ne tajā siltākajā gadalaikā?

Puiša skatiens bija pievērsts meitenei. Uz brīdi Elīza saminstinājās, nezinot ko sacīt. Parasti viņai nebija sanācis nonākt aktīva dalīb19

muļķīgu viņa sen nebija dzirdējusi. Ja nu vienīgi vecās Raimondas minētās teiksmās, ko vecā pūķene bija dzirdējusi kādā no saviem pārlidojumiem. – Ar tādām lietām neviens nenodarbojas. Visi taču zina, ka slotas nelido.

Tam ir domātas laivas ar vēja ķērājiem.

– Fantastiski, – viņš noteica. – Tev tiešām ir talants.

– Tu tā tiešām domā? – meitene sarosījās laika zoba apskādētajā, tomēr tik ērtajā krēslā. Kaut kas zem tā iekrakšķējās, liekot Elīzai sastingt. No apakšas ar metālisku skaņu izripoja kāda neliela, mirdzoša lietiņa.

– Neapstrīdami, – sekojot viņas skatienam, puisis izklaidīgi atbildēja. –Ak, tad redz kur tu esi…

Nometies uz ceļiem, jauneklis pieliecās, lai paskatītos zem krēsla. Elīza, cik vien ātri iespējams, parāva kājas augšup, kad viņš pastiepa rokas un izvilka no tā sēdekļa apakšas kādu nobružātu priekšmetu. Tas metāliski spīdēja, veidojot sarežģītas formas, tomēr meitene neko tādu pirms tam nebija redzējusi. Metāla stienīši veidoja cilvēka figūrai līdzīgu siluetu.

Tomēr līdzība beidzās ar divu roku un galvas klātesamību. Šim te kāju vietā bija vairāki mazi ritenīši, kurus apvija savādas formas ķēde.

– Kas tas ir? – viņa jautāja.

– Tas bija robots. – Puiša balsī jautās neliels rūgtums. – Tas bija krāmu bodē nopirkts robots… pirms daudziem gadiem.

– Bija? Kāpēc gan bija, ja tas atrodas te? – meitene neizpratnē jautāja.

– Tas ir salūzis.

– Ak, tam taču ir tik vienkāršs risinājums, – Elīza iesaucās. Ar ierastu kustību viņa virs robota uzvilka vajadzīgās zīmes; gaiss ietrīsējās un smalkajā mehānismā kaut kas iedūcās. Iedegās sarkani lukturi. Robota rokas noraustījās. Tā galva pāris reizes apgriezās ap savu asi, taču mehānisms atkal apklusa un tas kļuva

tāds pats kā bija pirms tam.

– Gandrīz sanāca.

Viņa jau dzīrās atkārtot darbību, kad istabu pāršķēla spalgs troksnis. Puisis, saraukdams gaišās uzacis, paskatījās uz pīkstošo ierīci, kas bija aplikta ap roku. Steigšus nolicis robotu, viņš piecēlās un devās uz durvju pusi, pat nepievēršot meitenei ne mazāko uzmanību. Soļi gaitenī apstājās. Viņš pagriezās un nostājās durvju ailē.

– Vēlies es tev kaut ko parādīšu?

Elīza neatbildēja. Meitene piecēlās kājās un sekoja.

Siltais gaiss automašīnā bija pilnīgi pretējs vēsajam, kas šajā nakts stundā aiz auto durvīm traucās garām un ietina mehānisko ierīci.

Viņi vēja ātrumā traucās cauri mežam. Stundas laikā šķita, ka braucamrīkā vairs nebija nevienas lietas, par ko meitene nebūtu puisi iztaujājusi. Brīžiem pat vairākas reizes, tomēr viņam tas nelikās liels traucēklis. Gluži pretēji – viņš sarunu izbaudīja līdz pēdējam vārdam.

Elīza tik ļoti aizrāvās, ka pat nemanīja, ka auto samazina ātrumu un, iegriežoties brīvā laukumā kalna galā, apstājas pavisam.

– Esam klāt.

Viņa pieplaka pie stikla, cenšoties kaut ko saskatīt. Visapkārt tumsa. Vienīgi vāja gaismas atblāzma caur kokiem meta garas ēnas.

Stiklu vēl klāja ūdens lāses, kaut arī lietus bija beidzies. Tās šķita kā smalki dimanti otrpus logam.

Rejs, kā viņš sevi sarunas laikā bija nosaucis, atvēra durvis.

– Nāc, ejam.

– Uz kurieni? – Elīza vēlējās uzzināt ko vairāk.

– Redzēsi, – puisis paņēma viņu aiz rokas un veda sev līdzi. Koku audze, caur kuru abi gāja, patīkami smaržoja pēc mitras zemes un 20

svaigām skujām. Taka bija šaura, līkumaina, gluži kā šeit par ceļa būvnieku būtu strādājis zaķis – cilpām vien. Vietām izlocījās vecu priežu saknes. Meitene gandrīz vai pakrita, aiz kādas aizķeroties, tomēr puiša stingrais tvēriens viņu noturēja kājās. Viņas īsajām kājām gājiens bija krietni par strauju. Vienīgā iespēja – paļauties uz Reju, kurš acīmredzami šo vietu pietiekami labi pārzināja.

– Tā, lūk… esam klāt.

Viņu priekšā pacēlās kupols. Nupat no mākoņiem izirušais mēness to izgaismoja tā, it kā tas būtu sudrabā kalts.

Elīza pārsteigumā noelsās.

– Cik skaisti. Kas tas ir?

– Tūlīt redzēsi.

Puisis pasmaidīja. Atlaidis viņas roku, viņš devās iekšā pa kādām nelielām durvīm, lai pēc mirkļa kaut ko iznestu laukā. Mēnesgaismā tas izrādījās gluži parasts teleskops.

– Skaties, – to uzstādījis viņš norādīja kādu punktu debesīs. – Tā ir Astra. Komēta. Senais pūķis.

Meitene pietuvojās teleskopam. Sākumā nedroši, tomēr, atrodot debesīs minēto, vairs nespēja no tā atraut ne acu , kamēr Rejs pēc iespējas izsmeļošāk centās izklāstīt visu sev zināmo informāciju par minēto debess ķermeni. Meitene gan lielāko daļu laida gar ausīm. Viņa, tajā lūkojoties, spēja skaidri iztēloties Raimondu vai kādu no pūķenes radiem, metam debesīs lokus. Varbūt tas tiešām bija ar kādu seno burvestību cilvēku acīm apslēpts pūķis? Aukle savos lidojumos no attāluma diez ko neatšķīrās.

Virs pamales jau rotājās pirmie saules stari.

– Šis bija pēdējais saullēkts Astras ceļojumā šeit, – puisis beidza runāt.

Elīza apmulsa un pievērsa viņam skatienu.

Izteikts skaļi tas izklausījās skumji.

– Var teikt.. tā devās prom. – Reja balsī jautās sāpīga ironija.

Meitene izslējās pilnā augumā. Smalkā roka gulēja uz teleskopa virsmas. Viņa dzīrās kaut ko atbildēt, bet gluži negaidīti apkārt sagriezās spēcīga vēja brāzma. Sejā tas iemeta vismaz krietnu sauju mitru lapu, liekot gandrīz aizrīties pārsteigumā. Pamats zem kājām zuda. Aizcirtās elpa. Elīza pat nespēja attapties tik tālu, lai ieliegtos, kad pasaule apkārt satumsa. Viņa devās mājup.

Elīza skaļi ievilka plaušās elpu. Pagāja mirklis, pirms viņa aptvēra, ka visapkārt bija ierastās četras guļamistabas sienas. Džo sēdēja blakus – turpat, kur bija sēdējis pirms viņa devās ceļojumā, – un, kā gaidot, lūkojās viņas sejā. Izteiksme pauda skaidru „kā bija?”.

Viņa neatbildēja. Elīza strauji izlēca no gultas un, naktskreklam plandot, metās uz virtuves pusi.

– Raimonda, Raimonda!!! – meitene satraukti sauca, skrienot uz virtuvi, kur trīsgalvainais pūķis, kā katru trešdienas vakaru, žēli raudāja. – Ak, Raimonda.

Meitene metās aukles skavās un iespieda seju pēc maizes smaržojošā priekšautā, kas apvija zaļās miesas.

– Kas tad nu? –pūķene nošņaukājās.

Elīza pat nepacēlusi skatienu papurināja galvu. Asaras pašas plūda pāri vaigiem, mērcējot svītraino audumu. Pirmo reizi viņas rakstnieka pieredzē, meitenei gribējās raudāt.

Sirds krūtīs patīkami ietrīsējās.

– Mani redzēja, – viņa klusi čukstēja. – Mani pirmo reizi redzēja.

Klusi soļi sekoja aiz muguras. Pat nepaceļot galvu, viņa zināja, ka nācējs ir Džo. Aizdomas tikai apstiprināja skaņa ar kādu uz koka virsmas tiek nolikta grāmata.

– Mani redzēja…

21

Apburts koka klucis

A

Laura Dreiže

tzīšos uzreiz – es latviešu valodā grāmatas lasu reti. Manu iecienītāko žanru (fantāzijas, zinātniskās fantastikas un šausmu) literatūras skopais klāsts ātri vien lika apgūt angļu valodu, turklāt esmu ļoti nepacietīga un bieži vien labāk izlasu grāmatu oriģinālā tūlīt pēc iznākšanas, nevis sevi moku ar tulkojuma gaidām. Tomēr paturu acīs arī tulkotās literatūras piedāvājumu, un laiku pa laikam kaut kas piesaista manu uzmanību. Tā pavisam nejauši aizķēros pie Džilianas Samersas (patiesībā – divu rakstnieču, Bertas Platasas un Mišelas Rūperas) fantāzijas romāna jauniešiem Meža burvja meita (The Tree Shepherd's Daughter).

Anotācija sola stāstu par meiteni vārdā Kīlija Hārtvuda, kura ir spiesta pārcelties uz jaunu dzīvesvietu, ko apvij daudz neatklātu noslēpumu. Nekā jauna un neredzēta, tomēr interesi modināja darbības vide – viduslaiku festivāls –, kā arī dabas maģija. Ar to pietika, lai es izšķirtos par labu pirkumam un priecīgi dotos mājup.

zirņa? Nemitīgie apgalvojumi, ka tēti pat nedrīkst saukt par tēti, jo tā tikšot aptraipīta mātes piemiņa, man likās, maigi izsakoties, smieklīgi. Protams, tiklīdz Kīlija atklāj, ka – pārsteigums! – nav īsti parasta mirstīgā, viņa kļūst par pašaizliedzības iemiesojumu... un metas iekšā visās briesmās un ignorē visus pieredzējušāku ļaužu ieteikumus, kas vien trāpās ceļā.

Diemžēl prieks kā samīts pūpēdis saplaka tik ātri, ka nokūpēja vien. Kīlija cieš no parastās kaites, kas piemeklē pusaudžu fantasy romānu galvenās varones: viņa nevis pieņem jaunos apstākļus un cenšas tajos atrast ko pozitīvu, bet čīkst un vaid V skaļāk par neeļļotu eņģi. Protams, ir smagi, ka pēc mātes nāves jāpārceļas dzīvot pie tēva, kurš Kīlijas bērnība pametis ģimeni (tiesa, supernaturālu iemeslu dēļ)... bet vai tāpēc nemitīgi jāuzvedas kā princesei uz

„ iņa kļūst par pašaizliedzības iemiesojumu”

Netrūkst arī ierasto "skolas romānu" klišeju: noslēpumains puisis, skaista (bet riebīga) sāncense, tēva asistents,

22

kurš savu pieķeršanos Kīlijai izrāda otrklasnieku stilā (es-tevi-raustu-aiz-bizēm-tātad-tuman-patīc). Interesi noturēja vienīgi viduslaiku festivāla atmosfēra: grāmatas lappusēs ir sastopama rotaslietu tirgotāja, zāļu sieva, medniece ar vanagiem un pat pirāti, kā arī ļoti nekaunīgs un pašapzinīgs kaķis vārdā Mezgls. Tieši viņš mani intriģēja un uzjautrināja vairāk par galvenajiem varoņiem, kuri bija tik kokaini, ka viņus neatdzīvinātu pat īsts burvis.

acīm. Rocky mountains šeit parādās kā Rokija, nevis Klinšu kalni (gluži kā par godu slavenajam fiktīvajam bokserim). Pirātu kapteinis Rendijs kādā epizodē tiek nodēvēts par riskanto pirātu (137. lpp.), kaut gan risqué nozīmē nevis riskants, bet pikants vai pavedinošs. Turklāt ļoti bieži parādās pilnīgas aplamības, kas rodas, tulkojot tieši un ignorējot valodu īpatnības, piemēram: Elijas acis sadūrās ar Kīlijas acīm (146. lpp.) un Izbaudi savus makaronus!

(156. lpp.). Visas šīs nepilnības ļoti novērš uzmanību no citādi varbūt pat lasāma sižeta.

„Interesi noturēja viduslaiku festivāla atmosfēra”

Tiesa gan, pilnīgi pieļauju, ka sižetu traucēja uztvert ļoti vājais tulkojums un, ja es būtu grāmatu lasījusi oriģinālvalodā, tad nevērtētu tik bargi. Grūti pateikt, kurš ir nohaltūrējis vairāk: tulkotāja vai redaktore.

Problēmas sākas jau ar nosaukumu. Angliski romānu sauc The Tree Shepherd's Daughter, burtiski – Koku gana meita. Manuprāt, šis nebūtu sliktākais variants, bet tulkotāja par labāku ir atzinusi versiju Meža burvja meita. Arī labi... tikai romānā ne reizi netiek pieminēts meža burvis. Tā vietā Kīlijas tēvu visi dēvē par koku vārdotāju (163. lpp.). Lasītājs gandrīz ir spiests zīmēt tabulu, lai tiktu skaidrībā ar tēliem un viņu daudzajiem un dažādajiem vārdiem, jo arī Kīlija nieka 262 lappušu ietvaros paspēj nomainīt vārdu. 54. lpp. tiek pieminēta viņas vecmāmiņa Kīliatele, kuras vārdā meitene nosaukta, savukārt 102. lpp. mistiska balss viņu dēvē par Kelielu. Rezultātā rodas pamatīgs apjukums par to, kurš īsti nav spējis ar sevi vienoties par galvenās varones vārdu: autore vai tulkotāja. Viscaur tekstā čum un mudž stila kļūdas, nepareizi tulkoti vietvārdi un veseli jēdzieni. No personas vietniekvārdu "viņš, viņa" atkārtošanās raibs metas gar

Kopumā Meža burvja meita ir visnotaļ parasts fantāzijas romāns pusaudžiem, kas neizceļas ne ar ko sevišķu. Iespējams, tā pat būtu piemērota grāmata laiskam rudens vakaram, kad negribas piepūlēt smadzenes... ja vien tulkojums lasīšanu no izklaides nepārvērstu smagā darbā.

23

Glōsopoēze: Kā radīt māksliniecisko valodu – glōsu?

Ingus Macats

P

Ievadam agājušoreiz solījām pastāstīt sīkāk par māksliniecisko valodu – glōsu – veidošanu. Šoreiz uzzināsim, kādi ir glōsas radīšanas posmi. Jau esam mazliet apskatījuši fōnoloģiju un morfoloģiju, taču šajā rakstā padziļināsim savas zināšanas arī par vārdšķirām un sintaksi, jo beidzot varēsim sākt veidot teikumus.

Piezīme: pēdiņās šajā rakstā liksim skaņas pēc to apzīmējuma latviešu valodā, bet slīpsvītrās – attiecīgo starptautiskā fōnētiskā alfabēta (IPA) simbolu.

Nu tad ķersimies pie darba!

[2] Atteiksimies no pakaļējās rindas noapaļotajiem patskaņiem „o, ō, u, ū”, atstājot nenoapaļotos patskaņus „a, ā, i, ī, e, ē”. Plato „e, ē” apzīmēsim ar „æ, ” [3] Attiecīgi atteiksimies no visiem divskaņiem, kuŗos sastopami izmestie patskaņi – „au, eu, ui, iu, oi, ou, o” –, atstājot sev „ai, ei, ie”.

Uzmanību! H. Laila, šīs metodes autore, atgādina: kā jau visās lietās, arī šeit nedrīkst pārspīlēt. Pat no diviem patskaņiem „a” un „u” ir iespējams izveidot funkcionējošu glōsu, taču, ja lasītājs tajā vispār saskatīs valodu, tad tikai tādu, kuŗā varētu runāt gorillas.

Kad skaņu atmešanu esam beiguši, varam pēc vēlēšanās pievienot jaunas, aizņemoties no citām valodām.

[4] No angļu valodas aizņemsimies dentālos berzeņus /θ, ð/ kā vārdos thing un this, ko pagaidām apzīmēsim ar burtiem „th, dh”.

[5] No krievu valodas aizņemsimies vidējās rindas augsto patskani /ɨ/ (t. s. cieto i) kā vārdā ты, ko apzīmēsim ar burtu „y”, un pievienosim tam arī gaŗo variantu „ȳ”.

[6] Ieviesīsim divskani „æi”.

Mans pirmais vārds būs „üĝąťȳłũṁà” Pacietību. Kā jau vēstījām pagājušoreiz, ir jāsāk ar valodas skanējumu. Labs paņēmiens, ko lietot, ir t. s. reducējošā alfabētizācija, kuŗas pamatprincips – atteikties no esošām skaņām. Latviešu valoda tam ir ļoti pateicīga, jo mums skaņu netrūkst. Daudzi glōsopoētiķi par vienu no saviem mērķiem uzskata glōsas dabiskumu, citiem vārdiem sakot, viņi vēlas radīt glōsas, kas varētu būt izveidojušās dabīgi un vēsturiski. Taču mēs šodien par tādiem smalkumiem nedomāsim un izklaidēsimies.

Lūk, kādas pārmaiņas veiksim (arī man šis ir eksperiments): [1] Atteiksimies no visiem lūpeņiem („m, p, b, f, v”) un velārajiem mēleņiem („k, g, ng, h, ch”), atstājot sev slēdzeņus „t, d, ķ, ģ”, berzeņus „s, z, š, ž”, afrikātas „c, dz, č, dž”, puspatskani „j” un skaneņus „n, ņ, l, ļ, r, ŗ”. Daudz terminu? Neuztraucies, to zināšana nav obligāta.

„Taidūņa” vai „spraņšķātcim”?

Kad esam tikuši pie fōnēmu inventāra, reducējošās alfabētizācijas metode ir noslēgta.

Mēs pārejam pie nākamā posma: zilbju struktūras.

No tā, cik daudz patskaņu un līdzskaņu drīkst būt vienā zilbē, ļoti atkarīgs valodas skanējums. Japāņu valodas zilbes struktūra ir (L)(j)P(n), kur L apzīmē līdzskani, bet P – īsu patskani (mazie burti apzīmē konkrētas ska24

Nepilna līdzskaņu tabula starptautiskā fōnētiskā alfabēta simbolos (glōsas piemērā izmestās skaņas atzīmētas ar sarkanu, saglabātās ar dzeltenu, bet no jauna ieviestās – ar zaļu krāsu)

ņas, bet iekavas – fōnēmas, kuŗu var nebūt): sākot ar vienkāršo ki un beidzot ar nosacīti sarežģīto pjon. Latviešu valodā turpretī redzam arī tādus monstrus kā LLLPLLL (piemēram, vārdā saspringt). Šoreiz savā glōsā izlemsim par labu vidusceļam un atļausim zilbes struktūru (L)P(L), kur P var apzīmēt arī gaŗu patskani vai divskani, taču variāciju iespējas ir bezgalīgas. Kad zilbju struktūra kļūst sarežģītāka, var runāt arī par citiem nosacījumiem (piemēram, latviešu valodā zilbe var sākties ar spr-, bet ne ar šdm-).

Pavisam īsi par to, kas ir morfēma un leksēma, un ar ko tās atšķiras no vārda. Morfēma ir vārda vismazākā jēgpilnā daļa (piem., vārds k ā p o s t g a l v a s a s t ā v n o m o r f ēm ām kāpost+galv+a). Latviešu valodā ir pamatmorfēma – sakne – un atkarīgās morfēmas: priedēklis, piedēklis, galotne. Toties leksēma ir vārds ar visām tā formām un nozīmēm (es un mani

nav viens un tas pats vārds, taču tā ir viena un tā pati leksēma).

Tā kā mums vēl joprojām nav gramatisko likumu, īstu vārdu radīt vēl nevaram, taču savu pirmās morfēmas gan. Pieņemsim, ka „sādhil” = mēle, valoda, bet „æiņir” = cilvēks. „Es tevi redzu” vai „Redzu tevi es”?

Nu jau mēs esam ļoti tuvu pirmo vārdu radīšanai. Ja valodas likumu iegaumēšana nav gluži mūsu stiprā puse un uzskatām, ka paša glōsa tam nebūs nekāds izņēmums, vienmēr varam atdarināt dzimtās valodas gramatiskos likumus vai pat tos vienkāršot. (Uzmanību: glōsopoētiķu aprindās dažkārt valda zināms snobisms attiecībā pret angļu valodas gramatikas atdarināšanu, tāpēc ar vienkāršošanu pārāk aizrauties arī nevajadzētu.)

Pieņemsim, ka mūsu glōsā lietvārdam nōminātīvā galotnes nav. Līdz ar to mūsu morfēmas „sādhil” un „æiņir” kļūst par piln25

Patskaņu tabula starptautiskā fōnētiskā alfabēta simbolos

tiesīgiem vārdiem. (No otras puses, ja mēs vēlētos saglabāt gramatiskās dzimtes, mēs varētu noteikt, ka galotne -il atbilst sieviešu, bet -ir – vīriešu dzimtei.) Mēģināsim izveidot šo abu vārdu savienojum – cilvēku valoda. Iespēju ir daudz: varam izveidot salikteni, norādīt daudzskaitli un ģenitīvu ar vienu vai diviem dažādiem piedēkļiem, vai tieši otrādi, kaut ko nenorādīt vispār. Šoreiz izvēlēsimies latvisku pieeju: „æiņiren sādhil” = cilvēku valoda, kur -en apzīmē daudzskaitļa ģenitīvu.

Pāris vārdu par skaitli un locījumiem. Latviešu valodā izšķir vienskaitli un daudzskaitli, taču kādreiz bija arī divskaitlis, citās valodās eksistē arī trijskaitlis un pat mazskaitlis (piemēram, nelielam daudzumam, kas nav viens). Tas pats attiecas uz locījumiem – latviešu valodā to ir septiņi, taču var iztikt pavisam bez locījumiem, kā arī ir iespējams daudz lielāks locījumu skaits – rekordistē Kaukāza reģiona cezu valodā to ir 128. Būtībā visu, ko latviešu valodā izsakām ar prievārdiem, var izteikt, izmantojot locījumus, – un otrādi.

Kad ķeŗamies pie darbības vārdiem, esam jau tik tuvu teikumiem, ka paveŗas vesela pasaule – personas, laiki, kārtas, ilgstošums, pabeigtība, pārejošums, izteiksmes un tā tālāk.

Bet stop! Varbūt mums to nemaz nevajag. Pagaidām pietiks apdomāt vien dažas lietas – stāstījumu, noliegumu, jautājumu un vārdu kārtību. Kāda būs vārdu kārtība stāstījuma teikumā? Teik. priekšmets (TP) – izteicējs (I) – papildinātājs (P) (kā angļu)? I-TP-P (kā arabu)? TP-P-I (kā japāņu)? Vai jautājuma teikumā vārdu kārtība būs tāda pati? Vācu valodā neatkarīgās teik. daļās ir TP-I-P vārdu kārtība, taču palīgteikumos tā kļūst par TP-P-I. Lūk, mūsu pirmais teikums: „Æiņir dyn sādhilen ģærca.” = Cilvēks ir valodu tēvs., kur vārds „dyn” apzīmē saitiņu ir (pieņemsim, ka nenoteiksme „dynim” = būt). Taču, kā zināms, starp dažādu valodu vārdiem reti ir pilnīga atbilstība, tā arī vārdam „ģærca” nav pilnīgi jāatbilst latviešu „tēvs”. Varbūt ar to var apzīmēt arī māti? Autoru? Radītāju, bet ne dzemdētāju? Ar nozīmēm allaž varam spēlēties.

26

Patskaņu tabulā ar bultiņām atzīmēti rakstā pieminētie divskaņi

Lai izmēģinātu, kā strādā pārejošs teikums, pārveidojam lietvārdu „ģærca” par darbības vārdu „ģærcim” = radīt, saliksim visu teikumā un iegūstam „Æiņir ģærcas sādhilai.” = Cilvēks rada valodu., kur -as ir tagadnes trešā persona, bet -ai vienskaitļa akuzātīva galotne. Kas tas par -as un kāpēc tas neparādījās vārda „dynim” locījumā? Izņēmums (vārds „būt” bieži vien ir neregulārs) vai arī kļūda, kas nozīmē, ka mums jāatgriežas un tā jāizlabo: „Æiņir dynas sādhilen ģærca”.

Kā pavēstīsim, ka cilvēks rodas? Latviešu valodā radīt un rasties ir divi dažādi vārdi, taču tik pat labi mums varēja būt atgriezenisks *radīties. Kā norādīsim atgriezeniskus vai nepārejošus darbības vārdus? Ar vēl vienu izskaņu grupu? Pavisam citiem vārdiem? Pievienojot mazus palīgvārdiņus? Katrai no šīm stratēģijām ir savas priekšrocības un trūkumi, taču izvēle ir glōsas autora rokās.

Augšup un projām Esam apskatījuši pašus pamatus, taču tālākā darbība jau ir atkarīga no katra autora paša

un tā, ar kādu mērķi glōsa tiek radīta. Ja vajadzīgs tikai kaut kas, ko iestarpināt pa vidu dialogiem, būs nepieciešams mazāk darba nekā tad, ja vēlaties jaunajā glōsā rakstīt, piemēram, dzeju.

Protams, ir ļoti dauz kā tāda, kam šeit neesam pievērsuši uzmanību – Dienvidāfrikas khōsu valodu skaņu inventārā atrodami arī klikšķi un tikšķi, Ķīnas mandarīnu valodā izšķir 5 dažādas intonācijas, Austrālijas ģirbalu valodā atrodam gramatisko dzimti, kur ietilpst sievietes, uguns un bīstamas lietas, japāņu valodā darbības vārdiem nav nenoteiksmes, kamēr frančiem ir pat pagātnes nenoteiksme, un tā tālāk, un tā joprojām.

Glōsopoēzes pasaule ir plaša, tās robežas atrodas turpat, kur mūsu iztēlei.

Nākamajā numurā runāsim par ne-cilvēku valodām.

Ja kaut kas ir palicis neskaidrs vai arī vēlies iegūt vairāk informācijas, raksti @daeiribu Tviterī vai Miglasvālam Karneolas forumā!

27

Nacionālais Romānu Rakstīšanas Mēnesis: lielākais rakstīšanas izaicinājums pasaulē.

Laura Dreiže, Latvijas reģionālā pārstāve

Š

ī gada 1. novembrī, plkst. 00:01, sāksies ikgadējais Nacionālais Romānu Rakstīšanas Mēnesis (National Novel Writing Month jeb NaNoWriMo), kurā jau ceturto reizi kā atsevišķi izdalīts reģions piedalīsies arī Latvija.

Kā tas notiek?

Galvenais noteikums: stāstam, kas tiks rakstīts NaNo ietvaros, jābūt pilnīgi jaunam. Plānošana ir atļauta, drīkst veidot gan varoņu anketas, gan sižeta līnijas un zīmēt kartes, taču pati rakstīšana jāsāk ne ātrāk kā 1. novembrī iepriekš norādītajā laikā. Līdz pat 30. novembrim notiek aktīva rakstīšana. Protams, nav iespējams noteikt krāpšanos, taču tas tiek atstāts uz dalībnieka sirdsapziņas. Īsts gandarījums iespējams vien tad, ja tiek sekots visiem noteikumiem. Ja 50000 atzīme ir sasniegta pirms 30. novembra, var droši turpināt rakstīt līdz pat pēdējai dienai.

Ja novembris beidzies, bet stāsts vēl ne, arī tad to var turpināt, tikai vairs ne NaNo ietvaros (tam paredzēts Nacionālais Romāna Pabeigšanas Mēnesis (NaNoWriMo), kas noris decembrī).

Kas īsti ir NaNoWriMo? Nacionālais Romānu Rakstīšanas Mēnesis (National Novel Writing Month, NaNoWriMo vai vienkārši NaNo) ir rakstīšanas pasākums, kura dalībnieku mērķis ir novembra laikā uzrakstīt 50000 vārdu garu romānu jebkādā žanrā un jebkādā valodā. NaNo pirmsākumi meklējami 1999. gadā Sanfrancisko, ASV, taču nu jau tas izplatījies visā pasaulē. 2011. gadā pasākumā piedalījās 256618 cilvēku, no kuriem vairāk nekā 36000 sasniedza vajadzīgo vārdu skaitu un ieguva uzvarētāja sertifikātu.

„dalībnieku mērķis ir novembra laikā uzrakstīt 50000 vārdu garu romānu”

Kad tas notiek?

Reģistrācija NaNoWriMo oficiālajā mājaslapā (www.nanowrimo.org) notiek visa gada garumā, bet pats pasākums noris no 1. novembra plkst. 00:01 līdz 30. novembra plkst.

23:59 pēc vietējā laika. Šajā mēnesī notiek aktīva rakstīšana (lai sasniegtu 50000 vārdu atzīmi, dienā jāuzraksta vismaz 1667 vārdi). Ja tiek izpildīts mērķis un pabeigtais manuskripts elektroniskā veidā iesūtīts vārdu skaita pārbaudei, ko veic īpaša programma, dalībnieka vārds tiek pievienots uzvarētāju sarakstam.

Ko var rakstīt?

Jebko. Fanstāstu, savstarpēji saistītus īsos stāstus, balādes, eposus, pasakas. Fantāzijas vai romantisko romānu, piedzīvojumu stāstu, mistēriju, šausmu romānu, parodiju. Citāts no NaNoWriMo „Biežāk uzdotajiem jautājumiem”: „Ja tu tici, ka raksti romānu, tam ticam arī mēs."

Ko es iegūstu, ja sasniedzu mērķi?

Apziņu, ka vari mēneša laikā uzrakstīt veselu romānu. Vienīgā balva ir gandarījums par paveikto un uzrakstītais stāsts. Ja tiek iz28

Foto no personīgā arhīva Novembrī var reizēm uzrakstīt vairāk kā visa gada laikā.

pildīts mērķis un pabeigtais darbs iesūtīts vārdu skaita pārbaudei, ko veic īpaša programma, dalībnieka vārds tiek pievienots uzvarētāju sarakstam, un viņš saņem PDF sertifikātu, kas apliecina, ka uzdevums ir paveikts.

Pēdējo gadu laikā notiek sadarbība ar vietni CreateSpace, kas NaNo uzvarētājiem piešķir īpašu kodu. Tas dod iespēju 6 mēnešu laikā iesūtīt savu manuskriptu šai vietnē un to saņemt grāmatas formātā, turklāt pilnīgi par brīvu (nav jāmaksā ne par iesiešanu, ne pasta pakalpojumiem).

NaNo mērķis ir salīdzinoši īsā laika posmā uzrakstīt salīdzinoši garu romānu. Protams, to var darīt arī citā mēnesī vai vienkārši rakstīt savos tempos, taču NaNo brīnišķīgākā īpašība ir tā, rakstīšanas laiks ir ierobežots, tātad, lai sasniegtu mērķi, sevi jādisciplinē. Turklāt apziņa, ka šajā projektā piedalās tūkstošiem cilvēku no visas pasaules (aizpagājušajā gadā dalībnieku skaits pārsniedza 79000) dod papildu enerģiju un kopības sajūtu - es neesmu vienīgais, kurš ir tik traks. Galu galā - tas tiek darīts paša priekam.

Ko pēc tam iesākt ar uzrakstīto?

Ko vien vēlies. To var rediģēt, saglabāt, izmest vai sūtīt izdevniecībai, lēmums paliek autora ziņā. Pēc vārdu skaita pārbaudīšanas iesūtītais stāsts tiek izdzēsts no pārbaudi veicošās programmas, tāpēc nepastāv iespēja, ka kāds to varētu piesavināties vai pat izlasīt.

Kāpēc kas tāds vispār vajadzīgs?

2009. gadā Latvija pirmoreiz piedalījās NaNoWriMo kā pilntiesīgs reģions ar savu municipālo pārstāvi un sadaļu oficiālajā forumā (http://nanowrimo.org/en/regions/europe latvia). Atsaucība bija lielāka nekā iepriekš – NaNo piedalījās 33 rakstītāji no visas Latvijas, turklāt gandrīz puse (15 dalībnieki) pēc pasākuma noslēguma lepojas ar uzvarētāju sertifi29

Foto no personīgā arhīva.

Tomēr galu galā ir milzīgs prieks un gandarījums par paveikto.

kātiem. Vēl viens nopietns sasniegums kā pilnīgi jaunam un nelielam reģionam jāmin Latvijas iegūtā vieta tabulā, kurā tiek reģistrēts katra apgabala sasniegtais vārdu skaits uz vienu cilvēku. Latvija šajā sarakstā ierindojās 17. vietā no 484 reģioniem, apsteidzot daudzus krietni vien plašākus apgabalus ar ievērojami lielāku dalībnieku skaitu.

kļuva 33 rakstītāji. Tabulā Latvija iekļuva vien 320. vietā no 566, mudinot sasparoties un šogad atgūt vietu pirmajā simtniekā.

Ja vēlaties uzzināt vairāk par Nacionālo Romānu Rakstīšanas Mēnesi, apmeklējiet NaNoWriMo mājaslapu www.nanowrimo.org vai arī varat rakstīt man uz e-pastu laura.dreize@gmail.com. Tiksimies novembrī!

2010. gadā reģistrēto dalībnieku skaits pārsniedza simtu, un uzvarētāju sertifikātus saņēma 28 rakstītāji. Visa mēneša garumā notika vārdu karš ar Igauniju, kurā uzvarētāju noteica pēc vidējā vārdu skaita uz vienu dalībnieku. Latvija tabulā ierindojās 142. vietā, savukārt Igaunija – 488. (no 540).

2011. gadā NaNo rakstīja vairāk nekā 200 dalībnieki no Latvijas, un par uzvarētājiem 30

Audiogrāmata: trūkumi un ieguvumi Inese Mūrniece

D

audzu gadsimtu garumā grāmatu uzskatījuši par fizisku priekšmetu ar lapām, kuras var šķirstīt, un saturu, ko var saglabāt atmiņā uz priekšdienām. Tomēr mūsdienu pasaule ir mainījusies. Grāmata ir saglabājusi savu „fizisko” saturu, tomēr lapas aizvietojusi ar digitālām opcijām vai balsi.

Tieši balss ir audiogrāmatas pamatā. Kas tad īsti ir audiogrāmata? Kādi ir tās plusi un mīnusi? Un vissvarīgākais – vai mums tā jāievieš arī savā ikdienas dzīvē?

Skaidrojums audiogrāmatai ir ārkārtīgi vienkāršs – tas ir ieraksts, kurā grāmatas saturu klausās, nevis lasa. Tās sākotne meklējama jau 20. gadsimtā, kad tās primārie mērķi galvenokārt saistījās ar izglītošanu, piemēram, neredzīgajiem tika nodrošināta literārā bāze, ko viņi varēja

noklausīties. Ar mainīgiem panākumiem audiogrāmata tika ieviesta kā jauns produkts aizvien pieaugošajā patērētājsabiedrībā. Tiesa, jaunus apvāršņus tai pavēris internets.

Kalpodams par ātrās informācijas piegādātāju un steigas popularizētāju, tas ir ievedis audiogrāmatu digitālajā ērā. Un kas no tā ir sanācis?

Trūkums: atvadīšanās no tradīcijām Audiogrāmatu pretinieki saka: – Grāmata ir konservatīva. Tai ir savas iezīmes, kas tai piemīt no 15. gadsimta, līdz ar to grāmatai ir tradīcijas, ko nekādas tehnoloģijas nedrīkst mainīt.

It kā varot necerēt, ka audiogrāmata dos tādu pašu gandarījumu kā grāmata, kurai ir lapas, vāciņš un varbūt pat zīmējumi.

Audiogrāmata šķiet kā ierīce, kas izveidota, lai atvieglinātu kādu uzdevumu, šoreiz lasīšanu, līdz ar to tai nav nekāda sakara ar tradicionālo izpratni.

Kas tad ir tradīcija? Tas ir pieņēmums par kādreiz pieņemtām normām, ko akceptējis sabiedrības vairākums. Tradīcija ir komforts, pragmatisms.

Tradīcija neļauj mainīt paradumus tikai tāpēc, ka kādam tas varētu būt izdevīgi. Patiesībā tā veido cilvēka veselumu.

Cenšoties aizsākt jaunu tradīciju, tiek mainīts arī cilvēks, un ne visi ir gatavi tam pakļauties.

Foto http://alisocreek.net

„ Tradīcija neļauj mainīt paradumus tikai tāpēc, ka kādam tas varētu būt izdevīgi”

Dzirde ir viena no cilvēkam būtiskām maņām 31

sajūtu, tādu, ko kāds cits akcentējis kā pareizo, atņemot mums iespēju veidot pašiem savu sajūtu.

Foto: http://iasos.com

Ieguvums: grāmatas funkciju paplašinājums Pie pirmā trūkuma minēju, ka grāmata ir konservatīva. Tāda tā patiešām ir. Tomēr arī tai ir nepieciešams progress, jo pasaulē – lai cik banāli tas neizklausītos – nudien nekas nestāv uz vietas. Audiogrāmata ļauj paplašināt grāmatas funkcijas, un tas it nemaz nenozīmē, ka tiktu apdraudēta fiziskās grāmatas hierarhijas pozīcija.

Kādas funkcijas tad tiek papildinātas?

Pirmkārt, audiogrāmata divkārt nostiprina valodas izpratni. Ja fiziska grāmata vien māca valodas īpatnības un likumsakarības, tad audiogrāmata šai funkcijai iedod tik ļoti nepieciešamo „odziņu” – klausīšanos.

Piemēram, portāls pasakas.lv ļauj klausīties pasakas, paralēli tās lasot. Ieguvums rodas, bērnam iemācoties pareizi izrunāt vārdus un redzēt, kā rakstāms katrs vārds, kas tiek izteikts.

Otrkārt, audiogrāmata var kalpot kā labs fona aizpildītājs. Mēs esam pieraduši pie radio un televizora kā fona ierīcēm, bet arī audiogrāmata par tādu var kļūt, ļaujot apvienot patīkamo ar lietderīgo. Pētījumi liecina, ka mūsdienu cilvēks var darīt vairākas lietas vienlaicīgi, izdarot tās tikpat kvalitatīvi.

Cilvēks klausās jau no bērnības.

Trūkums: sajūtas pieradināšana Viens no fiziskas grāmatas galvenajiem plusiem ietver sajūtas attīstīšanu. Ko tas nozīmē? Lasot cilvēks iejūtas grāmatā, dodot ikvienai situācijai savu interpretāciju. Iztēle ir katra lasītāja rokās, un tā pastarpināti netiek ietekmēta. Piemēram, ja grāmatā lasām, ka varonis ir nikns un viņš kliedz uz citu varoni, tad mūsu prāts saslēdzas ar pieredzi, ko esam piedzīvojuši, un, izmantojot iztēli, veido pamatu grāmatas izpratnei.

Audiogrāmata visu pasaka priekšā: intonāciju, varoņu attiecības, pat noskaņu. Iztēlei vairs nav darbības lauka. Mēs pakļaujamies tam, ko mums iedod, palaižot savu radošumu brīvdienās. Gluži tāpat kā grāmatas ekranizācija filmā veido konceptus, ap ko mūsu smadzenes vēlāk veidos ikvienu grāmatas epizodi, tā arī audiogrāmata iedod mums pieradinātu

„ Audiogrāmata visu pasaka priekšā: intonāciju, varoņu attiecības, pat noskaņu”

Ieguvums: iespēja izvēlēties derīgo Audiogrāmatas ļauj klausīties to, kas der.

Tie, kas vēl atceras pasakas skaņuplatēs, noteikti zinās teikt, cik tās bijušas lieliskas. Šobrīd savukārt es varu sacīt, ka izcila biznesa 32

Foto http://www.ehow.com Pārlieku skaļš vai nepatīkams troksnis rada diskomfortu, tāpat neatbilstošas intonācijas vai nekvalitatīvs ieraksts.

audiogrāmata var sniegt daudzkārt vairāk nekā fiziskā grāmata. Kāpēc? Atrodot pareizo toni, efekts ir lielāks.

Lai cik savādi tas nebūtu, sajūtas pieradināšana var būt gan pluss, gan mīnuss, un to ieguvums ir saprotams vienīgi tad, ja apzināmies, kā uz mums iedarbojas runātāja balss tonis. Ja tas ir monotons, tad ieguvums būs mazāks. Ja tas ir iedvesmojošs, ieguvums būs lielāks, mums pašiem apjaušot, ka mums tiek piedāvāta pieradināta sajūta.

Tomēr mums tā der, jo sniedz labumu. Tādējādi mēs labprāt klausītos grāmatas, kuras ierunājuši Ričards Brensons vai Stīvs Džobss, vai priecātos par semināru ciklu, ko ierunājis Pēps Vains.

Audiogrāmatas ieguvums ir subjektīvs, taču precīzi un tālredzīgi izvēlēts. Kā jau sacīju – atrodot pareizo toni, tiek iegūts maksimāls efekts. Vai fiziska grāmata var to dot? Diemžēl nē.

Kam der audiogrāmatas? Ikvienam bez vecuma ierobežojuma. Bez jebkāda ierobežojuma. Galvenais ir apzināties, vai esi gatavs pārkāpt tradicionālās grāmatas robežai, jo atpakaļceļa vairs nebūs. Tas skan draudīgi, bet tā nemaz nav. Audiogrāmata nesīs jaunas izpratnes, vai tās būtu pozitīvas vai negatīvas, tomēr tās neļaus apstāties, liekot meklēt savu audiogrāmatu gaumi.

Tāpat kā mūzikā – kad cienām kādu mākslinieku, viņa mūzika atskaņotājā var skanēt bez apstājas.

Skaidrs ir viens – grāmata vairs nav saprotama tikai ar priekšmetu ar lapām, uz kurām ir kas uzrakstīts un ko kāda izdevniecība ir laipni publicējusi savā paspārnē. Šodien grāmata nes līdzi daudz jaunu funkciju, un tās progress ir atkarīgs no tā, cik progresīvi būs tās lasītāji. Vai ir vērts riskēt? Es domāju, ka jā. Neskatoties uz tehnoloģiju ēras uzplaukumu, fiziskajai grāmatai briesmas nedraud. Kāpēc? Lai katrs atbild pēc savas patikas…

„ Audiogrāmatas ieguvums ir subjektīvs, taču precīzi un tālredzīgi izvēlēts”

33

Trilleris

Foto:http://sarahchilcote.wordpress.com

Lāsma Markeviča

K

3. NODAĻA

dienu skatījusies seriālus un dusmojusies. Nu, jā, bija pilnīgi iespējams, ka tādā gadījumā būtu kaut ko dusmās salauzusi, bet šobrīd tas šķita tīrais sīkums.

– Hei, Nika, ko tik skābs ģīmis? – Džena man uzsmaidīja caur konservētu tomātu bundžām un jau nākamajā mirklī iznira no plauktu rindām, lai nostātos manā priekšā.

– Garš stāsts, – saviebos un palūkojos, kur gan pazudis mans šefs Pablo Ortega. Droši vien atkal kaulējās ar piegādātājiem vai palīdzēja savai lēnīgajai, bet valdonīgajai sievai savaldīt trīņus.

Manos darba pienākumos Pablo nelielajā veikaliņā ietilpa ne vien produktu kārtošana stendos, veikala grīdu mazgāšana un laiku pa laikam pasēdēšana pie kases, kad veikala īpašnieks pats bija aizņemts, bet arī Pablo bērnu pieskatīšana, pasta iznēsāšana, trīņu pazaudē-

āds tur augšā noteikti šodien mani ienīda, jo kā gan citādi šī diena varētu būt tik draņķīga?

Ceļā uz skolu es saliju, un pirmajā stundā nācās sēdēt kā tādai slapjai nelaimes čupai, jo man nebija sagatavots mājasdarbs un turklāt skolotāja šodien bija sevišķi nelabā omā. Vēlāk sporta stundā mēs spēlējām volejbolu, un es pamanījos pāris reizes „ārkārtīgi eleganti” gan dabūt pa galvu ar bumbu, gan vienreiz nogāzties un sāpīgi sasist celi. Pēc tam vairākas asas piezīmes no Teilores Straikeres puses, kuras parastā dienā itin viegli būtu laidusi gar ausīm, lika man justies tikai draņķīgāk.

Tagad, stāvot Pablo bodītē pie letes, nožēloju, ka šodien vispār izkāpu no gultas. Labāk būtu palikusi mājās, notēlojusi slimu, visu 34

to rotaļlietu meklēšana un vēl visādi citādi sīki darbiņi, ar kuriem, sākot šeit strādāt, nebiju rēķinājusies.

Bet man vajadzēja naudu studijām, turklāt ieskati par to, cik daudz naudas nepieciešams tēva prombūtnes laikā, man un Henkam šad tad mēdza atšķirties. Lai nu kā galvenā bija mācību nauda, no kuras man vajadzēja sapelnīt vismaz pusi, jo otru daļu bija apsolījusi samaksāt Elisa „drošās nākotnes vārdā”, kā viņa mēdza teikt.

– Stāsti vien, – Džena teica, atbalstīdamās pret mazgājamo slotu.

Tomēr man nebija pārliecības, vai vēlos dalīties ar draudzeni vakardienas notikumos.

Džena bija… nu, Džena. Viņai bija savas problēmas, kuras man nesaprast, tāpēc man arī šķita, ka viņa nesapratīs manas reizes un drīz vien ļaus savam prātam aizklīst, kā tas notika vienmēr, kad mēģināju izkratīt viņai sirdi.

– Sīkumi, – noņurdēju un paviļāju rokās kases aparāta atslēgas, kurām bija piekarināta smaidoša meksikāņa lellīte, ietērpta košā pončo un milzīgā sambrēro. Ja to spēcīgāk paspieda, tas varēja vārgi nodziedāt „La cucaracha”.

– Par piektdienu neesi domājusi, ko? – draudzene iesāka un atstutēja mazgājamo slotu pret plauktu, bet pati devās pie žurnālu stenda, kas atradās blakus kasei.

– Es neiešu, – atbildēju. – Pati redzi, kā man iet mācībās.

– Ha! – Džena iesmējās, pavēcinādama gaisā kādu autosporta žurnālu. – Man klājas vēl trakāk, bet es vienmēr tieku cauri. Nevajag pārāk iespringt, Nika!

Es tikai nobolīju acis un paspiedu amizanto piekariņu, ļaudams, lai tas padzied, raustīdamies tā, it kā tam būtu uznākusi epilepsijas lēkme. Džena tāpat kā es nezināja, ko īsti vēlas, bet vienā ziņā es viņu no sirds apskaudu –

viņa lieliski apzinājās, ko negrib. Draudzene nemitējās atkārtot, ka pēc vidusskolas beigšanas pieliks treknu punktu mācībām.

– Tu visu dzīvi mācies, izmet tūkstošus, lai kļūtu par kaut kādu tur pārgudreli, bet beigās attopies tur pat, kur visi – nekur! – Džena mēdza teikt. – Nu vai zini, Nika, tad jau es labāk kārtīgi izklaidējos!

Kortnij! – pa durvju šķirbu pabāzis savu neglīto galvu, nikni iebrēcās Anhels Ortega, Pablo vecākais brālis. – A, nu, pie darba! Es vēlos, lai pēc sešiem es varētu no tās nolāpītās grīdas ēst!

– Es tev parādīšu ēšanu! – Džena nikni noņurdēja, zaglīgi parādīdama Anhelam labās rokas vidējo pirkstu, bet tomēr nolika iesākto žurnālu atpakaļ un paņēma slotu, un atsāka berzt grīdu.

– Es vispār nesaprotu, kāpēc tas nejēga ar jums ķēpājas! Jūs abas tāpat visu laiku to vien darāt, kā slaistāties, – Anhels nolamājās, paglūnēdams uz manu pusi, un atkal nozuda aiz durvīm.

Nezinu, kā bija pirms Henks man sagādāja šo darbu, kad te strādāja tikai Džena, bet tagad lielākā daļa darba bija jādara man. Turklāt man bija aizdomas, ka Pablo klusībā Dženai neuzticas, jo viņa lielākoties bija tā, kas tīra grīdas un kārto plauktus, kamēr man uzticēja kā kases atslēgas, tā Pablo bērnus, kuri laikam mani ienīda. Vismaz ne Huans, ne Hulio, ne Huanita, kas bija visnepaklausīgākā no visiem, neslēpa, ka viņiem labāk patīk mana draudzene.

Atvainojiet, bet es vēlētos samaksāt par pirkumu, – mani no domām izrāva kāda ļoti patīkama balss. Mans skatiens pacēlās augšup un sastapa tumši zilu acu pāri, kas raudzījās tieši man acīs. Jaunā vīrieša skatienā bija kaut kas savāds, šķita, ka viņš ieskatās dziļi manī, redzēdams mana prāta tumšākos nostūrus un 35

domas, par kuru eksistenci man nebija ne jausmas.

Viņam bija īsi, bet biezi mati, kas mīkstās cirtās ieskāva puiša bālo, labi veidoto seju ar augstajiem vaigu kauliem un mazliet kumpo degunu. Zilās acis izcēla krekls, kas bija tādā pašā krāsā, bet lūpas bija savilktas grimasē, kas bija kaut kas starp draudzīgu smaidu un nicīgu smīnu.

– Jā, – izdvesu, un mana roka tīri instinktīvi savilkās ap piekariņu, jau atkal saspiezdama nabaga meksikāņa lellīti, kura atsāka savu vārgo, šķībo dziedājumu un slimīgo tirināšanos.

– Mani sauc Patriks, – svešinieks ierunājās un uzsmaidīja. – Bet tu esi…

– Veronika, – samulsusi nomurmināju un ķēros klāt precēm. Vairākas pudeles ūdens, desmit burkas marinētu biešu, gaļas konservu, enerģijas batoniņi… Un vēl kaudze pārtikas… „It kā viņš gatavotos atomkaram vai apokalipsei,” neviļus nodomāju.

– Pieskaiti vēl šo, lūdzu. – Patriks uzsmaidīja, nolikdams man priekšā košļeņu paciņu.

– Jā, – nomurmināju. – Varu iedot kasti, lai būtu vieglāk aiznest.

Paldies, – viņš pateicās, – tas būtu lieliski.

– To visu droši vien būs grūti nest, – ieminējos, novērtēdama preču kalnu letes galā.

Man ir palīgi, – Patriks pamāja uz durvju pusi, kur ārpusē pret sienu atspiedušies stāvēja divi vīrieši, ar kuriem Džena bija uzsākusi sarunu. – Bet tas ir jauki, ka par mums raizējies.

Veltīdama viņam smaidu, devos uz noliktavu, kur vajadzēja būt pāris kartona kastēm.

Aiztraucos garām plauktiem, kuros rindojās saldumi visās varavīksnes krāsas un šķebīgi saldas limonādes pildītas gan pudelēs, gan skārdenēs, un ieslīdēju aiz baltajām durvīm,

kurām virsū karājās zīmīte „Nepiederošiem ieeja liegta”, paskrēju garām kāpnēm, kuras veda uz Pablo mājokli, un tur jau tieši pirms nelielās noliktavas durvīm atradās iespaidīgs kartona kastu krāvums.

– Ar divām būs gana, – manas domas par to, cik kastu Patrikam vajadzēs, pārtrauca viņa patīkamā balss ar tik tikko jaušamu akcentu.

– Dieva dēļ! Es gandrīz no biksēm izlēcu! – noelsos un pagriezos pret klientu, iesprauzdama rokas sānos. – Vai tu lasīt nemāki? Nepiederošiem ieeja aizliegta!

– Nu, piedod, mīļā! – viņš pasmaidīja, nobolīdams acis, un paņēma divas kastes. – Es nevēlējos, lai tu pārpūlies.

– Tās ir tikai pāris kastes, – iebildu, par spīti paņemdama vēl vienu kasti, un aizspraucos pa priekšu Patrikam, – es nepārstiepšos, neuztraucies.

– Paklau, – puisis ierunājās, kad mēs bijām nonākuši līdz kasei, – mēs ar draugiem te esam pavisam nesen, un varbūt tu mums varētu parādīt tuvākās vietas, kur iet izklaidēties.

– Piedod, bet tu runā ar nepareizo meiteni, – iesmējos un palūkojos uz durvju pusi, kur Džena joprojām aizrautīgi runāja ar abiem svešiniekiem. Viens bija gara auguma puisis, kuram irokēza frizūras dēļ nevarēju dot vairāk kā divdesmit piecus gadus. Viņam mugurā bija tumši pelēks bezpiedurkņu krekls ar ērgļa attēlu, kas atklāja puiša muskuļotās, tetovējumiem klātās rokas. Blakus viņam stāvēja otrs vīrietis, kas noteikti bija vismaz pāris gadus vecāks, bet nedaudz īsāks un slaidāks par jaunāko. Viņam bija tumši, astē sasieti mati un mazliet apbružāta ādas jaka, kuras kabatās viņš bija sabāzis rokas, cieši vērdamies Dženā, kas par abiem tipiem izskatījās esam stāvā sajūsmā.

36

Foto: (simply4brilliance.deviantart.com)

Ieraudzījusi viņus kādā tumšā ieliņā, es visticamāk daudz nedomājot izlemtu par labu kādam citam ceļam, bet Patriks… man atlika vien brīnīties, ko viņš dara kopā ar tiem abiem.

– Džena, mana draudzene, par to daudz zina, – turpināju, pamādama uz draudzenes pusi. – Tev vajadzētu pavaicāt viņai.

– Izskatās, ka Karloss un Džeisons jau pie tā ir ķērušies, – Patriks pamāja un atkal paskatījās uz mani. – Un tomēr, ko tu saki?

Mirkli vēros Patrikā, līdz viņa caururbjošais tumši zilo acu skatiens mani sagrāba savā varā. Šķita, ka puisis pats apzinās, kāds spēks viņam piemīt, jo nebilda ne vārda. Kāds cits jau sen būtu man uzrējis, ko es tik ilgi kā tāda idiote blenžu.

– Jā, – stulbi izdvesu.

– Lieliski, – Patriks plati pasmaidīja un priecīgi uzsita pa leti. – Cikos tu beidz? Es at-

nākšu tev pretī.

– Es šodien nevaru, – atteicu, koncentrēdama skatienu uz kukurūzas nūjiņām Patrikam aiz muguras. Nu, gluži patiesībā tā nebija. Šovakar es nekur negribēju iet, tikai palikt mājās un mēģināt sazvanīt Henku. Un, ja tas neizdosies, visu vakaru pavadīt īgņojoties un dusmojoties.

– Cik žēl! – puisis sadrūma. – Bet kā ar kādu citu dienu?

– Jā, labi. – Pamāju.

– Lieliski! – Patriks pamāja, žilbinoši pasmaidīdams, un sāka rakņāties pa džinsu kabatām. – Vai tev ir pildspalva?

– Mhm, – pamāju un paniru zem kases tās meklējumos. Jutu, kā mana sirds sāk dauzīties kā neprātīga un vaigus sāk svilināt neciešams karstums. „Nomierinies, Veronika,” atgādināju sev, cieši satverdama Pablo mīļāko zilo pildspalvu, 37

kas laimīgā kārtā (droši vien pateicoties trīņiem, kuri par vienu no labākajām izklaidēm uzskatīja vecāku mantu paslēpšanu) atradās zem letes „Ie-el-po dzi-ļi.”

– Te būs! – Iznirdama no letes apakšas, uzsmaidīju Patrikam, cenzdamās neizskatīties pārāk satraukta. Ar atbildes smaidu sejā puisis paņēma pildspalvu un uz kāda papīra gabaliņa uzkricelēja savu telefona numuru.

– Bet tikai apmaiņā pret tavējo! – Viņš ar triumfējošu smīnu sejā pavicināja papīra strēmelīti.

– Dod šurp! – iesmējos, izraudama no Patrika rokām pildspalvu, un satvēru puiša delmu, uz kura uzrakstīju savu numuru.

– Tā, lūk. – Pasmaidīju, atlaizdama viņu. – Tas ir ultimāts – tev šovakar man jāpiezvana.

– Sarunāts, – Patriks teica, savādi paskatīdamies uz mani. – Tagad es par tevi noteikti neaizmirsīšu.

Man bija uzmācīga sajūta, ka šajā mirklī kaut ko noteikti vajadzētu bilst, bet mēle, šķiet, bija it kā samežģījusies sarežģītā mezglā un atteicās man klausīt, tāpēc ar dumju skatienu īsi pamāju.

Kamēr iekšēji izcīnīju smagu kauju ar sevi un savu spītīgo mēli, veikaliņā Dženas pavadībā ienāca abi vīrieši. Draudzene nebeidza vien slavēt kādu vietējo klubu, kur iekšā laidējs apmaiņā pret pāris banknotēm pievēra acis uz vecumu.

– Sen nebiju tā iztrakojusies! – meitene jūsmoja, bet izskatījās, ka neviens no abiem vīriešiem sevišķi viņā neklausās. Abi pāris reizes pamāja un izmeta pa kādam „labi” vai „jā”, bet tas arī bija viss.

– Esi beidzis? – tips ar melno ādas jaku un zirgasti asi vaicāja Patrikam. Viņam bija zema balss, kas nepieļāva iebildumus un lika man iekšēji mazliet nodrebēt. It kā pār viņa lūpām nāktu nevis vārdi, bet gan tumsa. Nav brī-

nums, ka Džena uz viņu skatījās ar tik sapņainu skatienu – viņš droši vien iemiesoja visas draudzenes fantāzijas.

– Jā, – viņš pamāja. – Ņemiet kastes un ejiet, es jūs panākšu.

– Nē, – tumšmatis strupi atcirta, un Patriks saviebās nepatikā un izvilka maku, lai samaksātu, kamēr abi pārējie vīrieši katrs paņēma pa kastei.

– Neaizmirsti, – atgādināju, paņemdama no puiša naudu.

– Kā gan es varētu? – viņš teica, veltīdams man īsu smaidu, un, iebāzis maku atpakaļ kabatā, paņēma pēdējo kasti. – Uz redzi, Veronika!

– Atā! – pamāju. *** Pēc tam, kad puiši bija aizgājuši, Džena nespēja vien beigt pļāpāt par abiem baisajiem tipiem, bet es tikai pacietīgi klausījos. Un tomēr mans prāts pamanījās itin bieži atslēgties no sarunas (patiesībā Džena bija vienīgā runātāja, bet es tikai pāris reizes pie vajadzības pamāju) un aizklīst atpakaļ pie Patrika, par ko man tūlīt sametās kauns, kad sevi pieķēru.

Atgriezusies mājās, uzreiz sameklēju austiņas un sāku klausīties mūziku, uzslēgdama to tik skaļi, lai tā nomāktu visas nelūgtās domas galvā. Par laimi metode darbojās itin labi, un drīz vien vienīgais, kas aizņēma manu prātu, bija U2 un centieni, griežot salātus, nejauši sevi nesavainot.

Tiesa, kad sāku ķerties pie mājasdarbiem, mūzika sāka traucēt, tomēr kaut kā pamanījos tikt galā. Pēc tam nolēmu palasīt grāmatu, bet tur mūzika traucēja uztvert tekstu, kamēr bez tās es ik pa mirklim pieķēru sevi šķielējam uz mobilo.

Drīz jau grāmata bija atstāta novārtā, un 38

Foto:thehope-life.blogspot.com

klaidīga, vieglprātīga, pārgalvīga. Un tomēr, lai arī ko Elisa teiktu par mammu, es par viņu domāju tikai to labāko. Citādi es nemaz nevarētu, jo viss, kas man palicis pāri no Džoannas Hārperes, bija neskaidras četrgadīgas meitenītes atmiņas, skopi stāsti, kuros ne vienmēr teikts tas labākais, un viņai līdzīgā meitene, ko ik rītu redzēju, ieskatoties spogulī.

Dažbrīd vēlējos atdot visu, lai mamma būtu šeit, lai tētim būtu pastāvīgs darbs un viņš nevazātos apkārt pa pasauli, darīdams sazin ko, lai mums būtu normālas mājas, lai man būtu brālītis vai māsiņa, lai mums būtu lempīgs suns, kas nosiekalo katru savā ceļā, vai kaķis, kas neko citu nedara kā vien guļ uz dīvāna un resnē, lai arī man būtu brīži, ko mātes dala ar meitām, lai mēs kopā ietu iepirkties vai ceptu pīrāgus un cepumus, lai viņa mani laiku pa laikam norātu, lai mēs visi kopā varētu ēst viņas gatavoto ēdienu, vienkārši lai man būtu tas pats, kas citiem.

tās vietā manās rokas stāvēja telefons. Prāts jau sāka veidot neskaitāmas teorijas un varbūtības par to, kas gan ir atgadījies, kāpēc Patriks man jau nav piezvanījis. „Varbūt viņš ir aizmirsis? Nē, tā nevar būt!

Viņš droši vien ir aizņemts. Bet ar ko? Varbūt viņam ir draudzene, bet mani viņš tikai āzē?

Bet kāda no tā jēga? Ir jau deviņi! Kur viņš kavējas? Varbūt ar viņu kaut kas ir atgadījies?

Notriekusi mašīna vai kaut kur neveiksmīgi paklupis un nonācis slimnīcā? Varbūt man vajadzētu Patrikam piezvanīt pašai? Bet vai tā būs pareizi?” Sasodīts, man tiešām nebija nekādas nojausmas par smalko robežu starp pašcieņu un izmisumu, kad kaut ko vienkārši vairs nespēj sagaidīt.

– Piezvani man! – nikni noburkšķēju, cieši skatīdamās uz telefonu, it kā cenšoties nohipnotizēt to vai cilvēku, no kura gaidīju zvanu. – Piezvani man!

Galu galā atmetu bezjēdzīgo nodarbi un nolēmu sagatavoties rītdienai – salikt drēbes, sakārtot somu. Džena teiktu, ka esmu līdz nelabumam apzinīga, un viņai būtu taisnība. Tomēr Elisa centās mani par tādu izaudzināt, un daļēji viņai tas bija izdevies.

Vecmāmiņa pati mēdza atkārtot, ka nevēlas, lai es būtu kā mamma – bezatbildīga, iz39

Dzīve kā skatuve Ligita Aka Viljams Samersets Moems (1874 –1965) Teātris (1937)

D

žūlija Lamberte šovakar bija satriecoša.” „Jā, viņa ir lieliska aktrise.” „Sava laika lielākā aktrise.”

Tā varētu skanēt saruna Londonā, pie teātra durvīm, pa tām pēc izrādes nākot ārā cilvēkiem.

Autors mūs aizved uz Londonu, kas pamazām atkopusies pēc kara, iepazīstina ar aktieru sabiedrību, augstajām aprindām, kur Džūlija un Maiks apgrozās, vai ir spiesti apgrozīties. Dzīve ir tieši tik rožaina, cik mēs to gribam redzēt un cik labu to spējam padarīt.

Autors savā garajā mūžā ir ne tikai daudz redzējis, bet arī atzīts daudzu grāmatu autors.

Lai gan sižets ir vecs kā pasaule, tas tomēr ir arī mūsdienīgs un patiess. Uz mirkli, kad grāmatu noliktu maliņā, pēc tam meklēju, ko tik aizraujošu darīju, ka šķita, aizmirstas visa pasaule.

Vai tā bija kāda filma? Spēle, vai kas cits elpu aizraujošs?

Nē, tā izrādās grāmata, kuras autors savus tēlus spējis parādīt tik dzīvi un patiesi, ka lasītājs tos redz acu priekšā kustamies un dzīvojam. Pats pārdzīvo Džūlijas jaunību, darbu un mīlestību. Acu priekšā redz viņas lauku mājas un skatuvi. Šajā stāstā nav lieliskākas aktrises par Džūliju Lamberti. Viena no darba slavenākajām frāzēm ir iegājusies arī mūsu zemes kultūrā „Nekad lieki nepauzē, bet ja paņem pauzi, tad

izturi to līdz galam.”

Ir lietas, kas ir nemirstīgas un viena to tām ir māksla. Šī grāmata, manuprāt, katram noteikti ir jāievieto savā plauktiņā, ja vien ir tāda izdevība, bet, ja to izlasīsiet, grantēju, ka izņemsiet no plaukta to atkal un atkal. Teātris paņem visu, bez tā citas dzīves vairs nav. Džūlija visu savu dzīvi ir atdevusi teātrim un mīlestībai pret vīru, bet, kad jūtas sāk bālēt, tad atliek vienīgi skatuve. Tomēr viņa to nenožēlo un negrimst grūtsirdībā, nē. Viņa ir sieviete, kas stāv tam visam pāri. Viņai ir viņas māksla.

Tomēr, kā mēdz gadīties, būdama pusmūžā, vēl ziedoša un nu gana veiksmīga aktrise viņa iemīlas Tomā, jauniņā klerkā. Lasītājs pats sev pēc tam var jautāt, vai viņa tiešām

„ Vai tā bija kāda filma? Spēle, vai kas cits elpu aizraujošs? Nē, tā izrādās grāmata”

40

Tomu mīlēja, un vai viņš patiešām mīlēja Džūliju? Varbūt patiesībā Džūlija vienmēr ir mīlējusi tikai Maiklu un savu dēlu? Bet iespējams būs citi, kas apgalvot, ka Džūlija ir spējīga mīlēt tikai sevi un sevis radīto mākslu, jo: „Pasaule ir skatuve, un ļaudis ir tikai aktieri. Ilūzija ir tur, aiz arkādes; mēs aktieri esam īstenība” Lai gan grāmatā romantiskā līnija ir visai liela, tomēr rosinu no tās nenobīties tos, kuriem mīlasstāsti jau sen apnikuši. Tā nav salkana, un, lai gan ir spilgta un ārkārtīgi spēcīga, tā tomēr ir izsmalcināta un detalizēta. Autors ar apbrīnojumu precizitāti atklāj Džūlijas iekšējo pasauli, kā tā grūst, mainās un atkal ceļas augšā. Kā tajā visā iekļaujas gan viņas vīrs, gan mīļākais, gan dēls.

Džūlija ir tipiska sieviete, un nav jābrīnās, ka autors savā laikā ir bijis tik populārs. Viņš precīzi ir aprakstījis „maigā dzimuma” pārstāvi ar visu viņas iekšējo pasauli.

Džūlija ir arī māte, un lai gan šīs rūpes viņu māc mazāk, tomēr dēlu viņa mīl, kamēr Rodžers māti redz tikai kā aktrisi.

Grāmata ir savam laikam pat visai atklāta, ar detaļām, kas citādāk šķistu, parādījušās tikai pēdējos desmit, divdesmit gados. Tomēr, autors spēj cilvēku tieksmes un vēlmes aprakstīt tām pieskaroties tik viegli un filigrāni, ka šaubām nav vietas, bet nav nepieciešamības pēc detalizētiem aprakstiem. Es gan neietieku grāmatu lasītājiem, kas jaunāki par 16 gadiem. Viņiem tā varētu šķist neinteresanta, varbūt pat vedināt uz tādām domām, kas nav prātā nākušas vai šķiet nepiedienīgas un amo-

rālas.

Grāmata ir arī ekranizēta un, ja televīzija pauž savu labvēlību, mums reizēm ir iespēja noskatīties mūsu pašu režisora Jāņa Streiča uzņemto filmu ar tādu pašu nosaukumu „Teātris” (1978) ar Viju Artmani galvenajā lomā. Es gribētu mudināt ikkatru vismaz vienreiz to noskatīties, vislabāk gan vispirms izlasot grāmatu. Vilties man nenācās ne vienā, ne otrā.

„Pasaule ir skatuve, un ļaudis ir tikai aktieri.

Ilūzija ir tur, aiz arkādes; mēs aktieri esam īstenība”

41

Kad kaķis apgāza tējas krūzi Ede Haina

I

Tēju iedalījums epriekšējā reizē īsumā ieskatījāmies tējas vēsturē. Ja neskaita zāļu uzlējumus (piemēram, kumelīšu, liepziedu u. tml.), visas tējas tiek iegūtas no viena auga – tējas krūma.

Galvenokārt šī dzēriena pagatavošanai ievāc lapas no Ķīnā audzētā Camellia sinensis var. sinensis, kā arī Indijā audzētā Camellia sinensis var. assamica, kas no sava radinieka atšķiras ar lielākām lapām, ko pamatā izmanto melnās tējas gatavošanā.

Tējas iedala pēc to apstrādes veida. Pastāv vismaz sešu veidu tējas – baltā, melnā, zaļā, oolong, dzeltenā un Pueras tēja. Visbiežāk gan veikalu plauktos ir atrodamas pirmās četras no minētajām. Par viskvalitatīvākajām tējām tiek uzskatītas tās, ko iegūst no tējas krūma pašas galotnes lapiņām un pumpuriem, kaut arī mēdz ievākt arī vecākas lapas zemas kvalitātes tējām. Tomēr tējas veidi nerodas savācot lapiņas un sadalot pēc noteiktiem kritērijiem, lai to izžāvētu un sabērtu maisiņos. Vairākums, pirms nonāk tējas mīļotāju kanniņās, tiek pakļautas ilgstošam apstrādes procesam, tādēļ neliels ieskats tējas apstrādes procesos nebūs mazsvarīgākā lieta pirms ķeršanās „vērsim pie ragiem”.

Tējas apstrāde Pēc lapu ievākšanas tās tiek sašķirotas un, ņemot vērā vēlamo rezultātu, pakļautas dažādu veidu apstrādei. Tieši šis ir tas brīdis, kas nosaka, kāda tēja radīsies visu šo procesu beigās.

Parasti šķirošanai seko vītināšana. Šī procesa mērķis ir izvadīt lieko šķidrumu no tējas lapām pirms tālākās apstrādes. Ūdens zudums mēdz sasniegt līdz 60-70%. Vītināšanu veic labi vēdinātās telpās aptuveni 25-30°C, tomēr ir šķirnes, kuras tiek vītinātas saulē. Procesa ilgums ir atkarīgs no iegūstamās šķirnes, kā arī laika apstākļiem, ja tas noris dabīgos apstākļos.

Lapas tiek izklātas grozos vai uz speciāliem paliktņiem. Šajā laikā lapas dzīslojums zaudē savu stingrību un kļūst elastīgākas, bet sula – viskozāka un biezāka. Tas krietni atvieglo turpmāko apstrādi. Kopumā tējas krūma lapas var zaudēt aptuveni 40% no savas sākotnējas masas.

Pēc vītināšanas lapiņas saritina. Šajā procesā lapu dzīslojums tiek salauzts, izdalās sula un sākas fermentācijas process. Saritināšanas laikā tiek noteikts, kāds būs vēlamais rezultāts, un tēja iegūst savu galīgo izskatu.

Izdala divus saritināšanas veidus – tradicionālo un CTC (cut, tear, curl) metodi. Izmantojot tradicionālo metodi, lapas saritina un saloka, lai salauztu dzīslojumu un veicinātu fermentāciju. Savukārt CTC laikā lapas tiek sasmalcinātas un saveltas granulās starp diviem dažādos ātrumos rotējošiem veltņiem. Šo metodi pielieto tikai īpaši stipru tēju veidu ar izteiktu garšu pagatavošanai.

Pēc saritināšanas nereti rodas nepieciešamība izjaukt piciņas – mazās lodītes nereti ir salipušas kopā, veidojot lielas pikas. Lai to novērstu, tējas lapas atdzesē un vēdina. Tas

„Izdala divus saritināšanas veidus – tradicionālo un CTC”

42

Foto: www.wikipedia.com

krietni atvieglo apstrādes nākamo posmu.

Fermentācija sākas, līdzko beidzas saritināšana un sāk darboties tējas lapās esošie fermenti. Šo apzīmējumu (fermentācija) ieviesa 1901. Gadā, ar to apzīmējot oksidēšanās procesu, kas nosaka tējas garšu.

Lapas pārvieto uz tumšām, mitrām un vēsām telpām, kur tās izklāj uz līdzenas virsmas 5-8 centimetrus biezā slānī. Process noris 2429°C temperatūrā ar gaisa mitrumu līdz 90%, nodrošinot periodisku gaisa cirkulāciju. Ja temperatūra ir augstāka, var sākties nekontrolēta oksidācija, bet, ja zemāka, process apstājas. Videi ir jābūt teju sterilai, lai nekas lieks nereaģētu ar tējas lapu sulu. Šajā laikā lapas zaudē zaļo krāsu, sākot brūnēt. Fermentācijas procesa ilgums ir atkarīgs no vēlamā rezultāta. Vieglākas oolong tējas var fermentēties neilgā laikā, sasniedzot 540%, kamēr spēcīgākajām fermentācija var sasniegt pat 80%, taču melnās tējas izies pilnu apstrādes laiku – 100% fermentācija. Atkarībā no tējas veida, garšas var variēties no maiga zāles aromāta līdz spēcīgai, piesātinātai un

pat rūgtai garšai.

Zaļās tējas pagatavošanā fermentāciju izlaiž. Tikko kā lapiņas apvīst, tās tvaicē, šādi neļaujot sākties oksidācijai, tomēr daži zaļās tējas veidi var būt viegli fermentēti (2-3%). Šādi pagatavotā tējā ir mazāk kofeīna, toties saglabājas vairāk vitamīnu. Pēc tvaicēšanas to ritina, kamēr lapiņas kļūst mitras un tumši zaļas vai reizēm ar tumšzilu nokrāsu. Saritināšanu veic ar rokām, tādēļ šis process ir laikietilpīgs. Šos procesus noslēdz žāvēšana. Šajā laikā tiek pilnībā apturēta jebkāda turpmāka oksidācija un tējas lapas iegūst savu galējo izskatu, turklāt, zaudējot atlikušo šķidrumu, tiek izslēgta iespēja, ka tās var sapelēt pārmērīga mitruma ietekmē. Žāvēšana noris 95°C temperatūrā, tādejādi samazinot mitrumu līdz 4-6% aptuveni pusstundas laikā. Tas ir atbildības pilns process, jo pāržāvējot tēja apdegs, bet nepietiekamas apstrādes rezultātā tā sabojāsies pārāk ātri.

Agrāk to paveica, cepot tējas lapiņas pannās uz atklātas uguns līdz tās ieguva nepiecie43

Foto: www.tea-campaign.net

steidz – dažādi aromāti un tik pat daudz dažādi nosaukumi, tomēr, kā jau tika minēts, pamatā pastāv seši veidi, kuri, lai panāktu šo daudzveidību, tiek sajaukti dažādās proporcijās, pievienojot aromatizētājus. Tradicionāli tēju klasificē pēc fermentācijas pakāpes. Vismazāk tas skar vienu no dārgākajām un retākajam tējām pasaulē – balto tēju.

Baltā tēja Baltā tēja ir gana liels retums, lai tiktu uzskatīta par elitāru. Pamatā to audzē un ievāc Ķīnā Fudzjaņas provincē, tādēļ arī nebūs liels pārsteigums, ka tieši šajā valstī ir visvairāk tās lietotāju. Tā ir pietiekami dārga, lai nebūtu pieejama visiem, par ko liecina ironisks ķīniešu sakāmvārds „Viņš dzer tikai balto tēju”, kas pārnestā nozīmē ir tīrs ūdens un laiki ir pietiekami grūti, lai nevarētu neko tādu atļauties. Šo tējas veidu nepakļauj fermentācijai, bet žāvē, lai pēc iespējas labāk saglabātu tās dabīgo izskatu. Pēc vītināšanas lapiņas tiek uz īsu brīdi paturētas tvaikā, bet ne pietiekami ilgi, lai sāktos fermentācija, tomēr dažiem veidiem pieļaujama pavisam neliela oksidācija. Baltajai tējai nav nepieciešams ilgstošs apstrādes laiks, taču tās atlases kritēriji ir stin-

Tējas lapu žāvēšana

šamo formu. Tomēr, attīstoties mūsdienīgākām tehnoloģijām, sākot ar 19. gs tēju sāka žāvēt krāsnīs, līdz ar to atvieglojot apstrādes procesu.

Svarīgs nosacījums ir tējas savlaicīga izņemšana no krāsns un atdzesēšana, jo kā jebkura organiska viela, tā var sāk gruzdēt un apdegt pat pēc izņemšanas no cepeškrāsns.

Saritināšanas procesā izdalījusies sula tagad ir stipri piecepusies pie lapiņām un saglabās savas īpašības līdz brīdim, kad tējas lapiņas tiks aplietas ar karstu ūdeni un sula izdalīsies.

Pēc žāvēšanas tēju šķiro, izsijājot lapiņas pēc lieluma. Tam izmanto dažāda lieluma sietus.

Veselu lapu formu saglabā tikai kādi pieci procenti no visa ievāktā daudzuma, ar nosacījumu, ka tika ievāktas tikai augšējās lapiņas un pumpuri. Šāda tēja ir viskvalitatīvākā un dārgākā. Pēc sašķirošanas tā beidzot ir gatava sasaiņošanai un transportēšanai uz kādu no daudzajām firmām, kur tiks safasēta zem vairāk vai mazāk zināma logo, ko mēs ikdienā redzam veikalu plauktos.

Tējas daudzveidība stendos nereti pār-

„Balto tēju nefermentē, bet žāvē, lai tā labāk saglabātu dabīgo izskatu”

44

Baltās tējas lapiņas ir maigas un pūkainas. Foto: http://ommorphiabeautybar.com

Foto: www.tea-campaign.net

apakšpusei ir jābūt skaidri redzamai. To dēļ šo tēju sauc par „Baltajām skropstiņām” jeb „Bai hao”. Divas populārākās šķirnes ir „Sudraba adata” (Bai hao yin zhen) un „Baltā peonija” (Bai mu dan), bet pastāv arī zemākas kvalitātes tējas kā „Ilggadības uzacis” (Shou mei).

Protams, nevar nepieminēt arī Indijas māsu – Dardžilingas baltās tējas paveidu, kaut arī šis Indijas reģions vairāk pazīstams tieši ar melnās tējas daudzveidību.

Ievelkoties lapiņas rada bāli dzeltenu vai zaļi zeltainu uzlējumu ar vieglu ziedu vai zāles aromātu. Šīs tējas pagatavošanai nepieciešams ne pārāk karsts ūdens (50-70°C). Aplejot tēju ar pārāk karstu ūdeni, zūd liela daļa dzēriena īpašību, turklāt tai ir jāievelkas aptuveni piecas minūtes. No „Sudraba adatas” lapiņām aromātiskās vielas izdalās mazliet īsākā laikā – 4 minūtēs.

Diemžēl balto tēju ir grūti ilgstoši uzglabāt, jo tā netiek pakļauta fermentācijai, tādēļ tā ir ļoti prasīga pret uzglabāšanas apstākļiem.

Pārējo tēju sīkākus aprakstus lasiet nākamajos „Digitālā Vārda” izdevumos!

Tējas krūma lapiņas uz fermentācijas platēm

gri. Ievāc tikai vienu vai divas mazākās lapiņas no dzinuma vai pat pašu pumpuru. Lapiņas baltajai tējai ievāc tikai dažas dienas gadā, sausā un skaidrā laikā, kad garšas īpašības ir vismaigākās. Apstrāde ir pietiekami maiga, lai pumpura apvalks saglabātu neskartus smalkos, sudrabainos matiņus, kas klāj tā iekšpusi. Pēc žāvēšanas tējas lapiņas tiek vēlreiz pārlasītas, tādejādi nodrošinot augstu kvalitāti.

Kaut gan baltā tēja ir vairāk raksturīga Ķīnai, tā tiek ievākta arī citur, piemēram, Indijā un Āfrikas valstīs, tomēr nekas nespēj līdzināties Ķīnas gadu tūkstošus koptajām un attīstītajām tradīcijām.

Baltā tēja izceļas uz citu fona ar tikai tai raksturīgajām maigajām garšas īpašībām. Uzlējumā tās izskatās kā sausas lapas, ko nav skāris oksidācijas process, nav ne lauztas, ne rullētas. Tās ir saglabājušas sākotnējo krāsu – zaļu vai pelēcīgi zaļu, kā arī lapu baltajai

„tās izskatās kā sausas lapas, ko nav skārusi oksidācija”

45

Gardie āboli

P

Ingus & Co

atīk mums tas vai nē, tomēr ir pienācis rudens un līdz ar to – ābolu raža. Šajā numurā parādīsim, kā tikt ar tiem galā, pavisam vienkārši pagatavojot garšīgu našķi, ar ko aizstāt šokolādi un citus veikalos nopērkamos gardumus.

Vajadzēs: 22 ābolus no pašu vai izpalīdzīgu kaimiņu dārza (ar īpašnieka atļauju!)

Pildījumam: 300 g skābā krējuma 2 ēdamkarotes cukura 1 tējkaroti kanēļa 1 strīķētu tējkaroti kartupeļu cietes Pagatavošanas laiks: 40 min Piezīme: visi lielumi šeit norādīti aptuveni; vislabāk sanāks, liekot lietā intuīciju, ožu un garšas kārpiņas!

Pagatavošana: 1. Uzsilda cepeškrāsni līdz 200° C. Kamēr krāsns silst, ābolus pārgriež uz pusēm, izgriež serdi, kārto uz pannas ar mizas pusi uz leju.

(Jo lielāks viducis, jo vairāk vietas pildījumam!)

2. Kad krāsns uzsilusi, liek pannu cepeškrāsnī un cep apm. 20 min.

46

3. Bļodiņā sajauc skābo krējumu, ar cukuru, kanēli un kartupeļu cieti.

5. Kad pildījums sāk čurkstēt, ņem pannu laukā no krāsns. Ēd pats un dod citiem, kamēr āboli beidzas.

4. Kad āboli sāk smaržot, ņem pannu laukā un ar karotīti ābolu vidučos saliek pildījumu.

Liek pannu ar āboliem atpakaļ cepeškrāsnī un cep vēl apm. 12-15 min.

Lai labi garšo!

47

Ne-dzeja

I

Iveta Krabis, Artūrs Meža, Francis Vista

veta jau gribēja tikai kā labāk, un, ieraudzījuši meistarklasi, nenoturējās ne Artūrs, ne Francis. Ja reiz dzeju radīt var jebkurš, vienalga, saprot no tās kaut ko vai nesaprot, arī viņi bija gatavi izmēģināt roku un mesties šajā kolosālajā izaicinājumā. Kā gan citādi, ja katrs taču grib kļūt par dzejdari? Tomēr mūsu jaunizceptie talanti izvēlējās viegli specifisku dzejas virzienu – tādu postmodernismu, ka pat paši pēcāk no savas daiļrades nekā nesaprata.

Atliek vien novērtēt viņu augsto meistarklasi.

Ļoti —Cik ļoti Man Bet varbūt ka tomēr Tev, Gribas aizmirst vakardienu.

Galva sāp pārmērīgi Rokas Un kājas arī Nav labākas.

— Paņemu krūzi ielēju kafiju vai tomēr tēju, nē abus un miegs ir pilnīgi prom un nomākts zinu no rīta sāpēs galva.

——atraksti man īsziņu rītā JO vakarā nenāk miegs.

Sulu pārdzēros —Šodien slikti Rīt gan jau ka būs labi Tāpēc Parīt labāk Atturēšos

—Dzīve ir skaista Rozes ir zilas Dzejot es neprotu Un lāga ir negribu —Rozes ir sarkanas, Vijolītes lillā Atskaņas grūtas Ledusskapis.

—Rozes ir skaistas Vijole čīkst Tālāk man nevedas Mirst kamēr svīst —Es izkāpu no gultas ar kreiso kāju paslīdēju un nokritu tas bija sāpīgi 48

Rakstošo mokas Mokas par pasauli eviens tik labi nesaprot cits citu, kā rakstošais Pirmais: Man šķiet, es kaut ko salaidu dēlī. rakstošo. Neviens otra mokās un mocībās nav tik Otrais: Tu, visticamākais, to arī izdarīji. Nu, kas nežēlīgs kā rakstošais pret rakstošo. notika?

Pirmais: Krokodili evolūcijas ceļā ir sākuši lidot.

Mokas par kancelejas piederumiem Otrais: Un tas ir viss?

Pirmais: Tik dievīga kladīte! Ieraudzīju veikalā, Pirmais: Bet tie ir briesmīgi draudi cilvēcei. iemīlējos. Pat zinu, ko tur rakstīt.

Otrais: Cilvēce tiks galā, bet varoņiem vismaz Otrais: Tad tik pērc nost. būs nepieciešamība piesargāt galvas. Burtiski.

Pirmais: Bet man jau tā mājās daudz viņu.

Otrais: Nekas, pērc.

Mokas ar bezmiegu Pirmais: Puspierakstītas, lapu daudz.

Pirmais: Kā, tavuprāt, ir labāk – iemidzināt, noOtrais: Puspierakstītas neder. Ja patīk, pērc to, šaut vai nožņaugt? kas iekrita acīs.

Otrais: Ir trīs naktī. Ja tu man neļausi gulēt, es Pirmais: Cenas nav. tevi pašu nožņaugšu.

Otrais: Nu paskaties pēc svītru koda!

Pirmais: Cena pieņemama. Es gribu, bet man Mokas ar saprātu nevajag.

Pirmais: Es viņam prasu: – „Kāpēc tu tā uzveOtrais: Nu kad es tev saku, pērc un ļauj man dies, tev bērnības trauma, vai?” Šis man atbild, rakstīt! ka…

Pirmais: Piedod, bet tu zini, ka es kladēs rakstu Otrais: Pagaidi, tu sarunājies ar tēlu? maz.

Pirmais: Nu jā, tu taču arī tā dari, vai tad nē?

Otrais: Jā, bet šo tev vajag, citādāk jau man ne- Otrais. Nē. traucētu!

Pirmais: Es domāju, ka tā ir visiem.

Pirmais: Tu raksti?

Otrais Nē, tā dara tie, kam patiesībā būtu jānoOtrais: JĀ! drošina istabiņa ar polsterētām sienām un noPirmais: Nu labi, raksti, raksti, es paņemšu to mierinošiem līdzekļiem. kladīti.

Otrais: Beidzot!

Mokas ar personībām Pirmais: Un es viņam saku: – „Ej, meklē piedzīMokas par nāvi vojumus, noskaidro, kurš vainīgs. Dari kaut Pirmais: Nē, es to nevaru izdarīt, bet tas ir tik ko!” loģiski, tik pareizi. Es taču zinu, ka viņam jā- Otrais: Un? mirst, bet tas tēls ir tik piemīlīgs, jauks un sau- Pirmais: Šis neko, paskatās uz mani, parausta lains un, un, un visi pārējie pūkainie apzīmēju- plecus un iet gulēt. Neciešu pārlieku lielas permi. sonības.

Otrais: Noskuj viņu, nebūs pūkains.

N

49

„Iespēju grāmata” piedāvā

Foto: http://www.iespejugramata.lv/

I

1. Viens autors drīkst iesūtīt pasakas neierobežotā skaitā, bet katra pasaka iesūtāma atsevišķi un katra pasaka piedalās konkursā individuāli.

2. Autora gadu skaitam nav nozīmes - svarīga ir fantāziju pasaule, notikumi un pasaku sižets.

3. Pasakas nedrīkst saturēt vardarbīgu, naidu kurinošu un citādi bērniem nepiemērotu sižetu.

Grāmatas sagatavošanas noteikumi: Teksta burtu izmērs 12, attālumi no lapas malām 2cm, bez atstarpēm starp rindiņām.

Vienas pasakas apjoms ne mazāks par 5 A4 formāta lapas pusēm (bez titullapas), bet ne lielāks par 7 A4 formāta lapas pusēm.

Titullapā nepieciešams norādīt - vārdu, uzvārdu (ja plānots segvārds, tad arī segvārdu), mobilā tālruņa numuru, e-pasta adresi, pilsētu vai rajonu, kurā dzīvo un noteikti PASAKAS NOSAUKUMU!

zdevniecība „Iespēju grāmata” vēlētos paplašināt latviešu pasaku klāstu, tāpēc apņēmusies radīt pasaku grāmatu sēriju „Mīļumpasaciņas” ar jūsu radītām pasakām!

Vienā „Mīļumpasaciņas” grāmatā paredzēta viena pasaciņa ar jaukām ilustrācijām.

Vai Tu raksti pasakas? Vai vēlies kļūt par pasaku autoru? Vēlies iemūžināt savu pasaku grāmatā, kura priecēs simtiem mazuļu pirms miedziņa, vai čaklo lasītāju saulainā pēcpusdienā? Tad ķeries pie darba un radi savu pasaku! Mēs parūpēsimies par to, lai pasakai tiktu radīta jauka ilustrācija!

Izdevniecība apkopos un izvērtēs iesūtītās pasakas un paziņos, kuras pasakas tiks izdotas „Mīļumpasaciņas” pasaku sērijā. Katrs autors, kura pasaka tiks izvēlēta izdošanai, saņems dāvanā 5 savas pasaku grāmatas. _____________________________________ Izdevniecība sedz visus ar pasaku grāmatas izdošanu saistītos sagatavošanas un izdošanas izdevumus.

Gaidīsim Jūsu pasakas uz e-pasta adresi i e s p e j u g r a ma t a @ g m a i l . c o m l ī d z p a t 30.novembrim. Sākot no 30. septembra, ik nedēļu, tiks izvēlēta viena pasaka, kura tiks izdota. Laimīgie autori tiks izziņoti publiski, kā arī tiks informēti personīgi.

Konkursa nolikums: 50

Foto no personīgā arhīva

Jauns konkurss “Šodien”

K

ad šorīt pamodos, pirmais, ko ieraudzīju, bija tumsa. Pilnīgi nopietni, es neredzēju ne tik, cik deguns garš. Kad jau pārbijos, ka pēc nakts spilgtā sapņa mani piemeklējis aklums, atklāju, ka līdz ausīm esmu ievīstījies segā. Kad beidzot no tās izpiņķerējos, atklāju, ka diena jau sākusies un pa logu iekšā spīd spilgta saule.

Tas varētu būt arī tava īsstāsta sākums jaunajam konkursam „Šodien”. Tomēr šoreiz tas nav noteikums, kas jāievēro.

Lai gan ikdiena mēdz šķist vienmuļa un bezkrāsaina, tā tas nebūt nav, tāpēc aicinām visus gribētājus piedalīties konkursā „Šodien” un izstāstīt par kādu dienu viena konkrēta tēla mūžā.

Konkursa noteikumi ir visai vienkārši.

1. Jūsu darbam jāiekļaujas 2,5-3k vārdu robežās (t.i. 2500-3000 vārdi) 2. Džo – galvenais varonis, kura dienu jūs

aprakstāt.

3. Darbam jābūt ar humoristisku pieskaņu.

4. Darbs jāiesūta līdz 2012. Gada 15. oktobrim (ieskaitot) 5. Darbs jānosūta uz kvvva@inbox.lv Balva! Pirmās vietas ieguvēja darbs tiks publicēt literatūrai veltītajā e-žurnālā „Digitālais Vārds” (Baumo arī, ka pastāvot īpaša, neliela balva „Citrona buča”, kuras saturs ir liels noslēpums, un to subjektīvi piešķiršot Citrons savam favorītam) Iesūtot darbu konkursam, autors apliecina, ka uzvaras gadījumā piekrīt darba publicēšanai e-žurnālā. Darbus nosūtīt kā .doc(x) failus, tikai nosaukumā minot savu identitāti, lai pašā darbā neparādītos ne autora segvārds, ne vārds.

51

Seko mums: Twitter—@DigitalaisVards (https://twitter.com/DigitalaisVards) Facebook—Digitālais Vārds (http://www.facebook.com/ DigitalaisVards)

Paldies sakām visai Digitālā vārda radošā komandai: „Digitālā Vārda” vadītājai Ellenai R. Landarai Galvenajam redaktoram: Ingum Macatam Par vāka foto īpaši pateicamies Anei Laskei Īpašs paldies www.rakstniekiem.lv vadītājai Inesei Mūrniecei, par atbalstu un palīdzīgas rokas sniegšanu.

Visiem rakstu un literāro darbu autoriem, literārajam forumam karneola.lv par daudzajām idejām, atbalstu un uzmundrinājumu.

52