Page 1

Nr.2

Digitālais vārds Mazā romāniņa tēvs

Īsstāsti

Intervija ar Ingu Macatu

Trilleris 2.nodaļa

Dzeja

Pāršķir lappusi, ieskaties

Grāmatu recenzijas

Dažādie rakstnieki un viņu grāmatas

Vai ir iespējams kontrolēt sapņus? Sapņu kontrole un tās iespējas

Rakstniece ar dzejnieces dvēseli Intervija ar Ellenu R. Landaru

Jāņu tautasdziesmas un ticējumi rakstošajiem 21.06.2012


Saturs Grāmatas un rakstnieki 4 Mazā romāniņa tēvs (intervija ar Ingu Macatu) 9 Mana rakstāmgalda atvilktnē (īsstāsts) 13 Smejieties saules sejā, smejieties (dzeja) 15 Mezgls (īsstāsts) 18 Rakstniece ar dzejnieces dvēseli (intervija ar Ellenu R. Landaru) 22 Pelnu ziedu takās (dzeja) 26 Erebos — visuredzošā acs (recenzija) 28 Es redzēju sapnī... 30 Glōsopoēze – kas tas ir un kam tas vajadzīgs? 33 Trilleris 2.nodaļa (garstāsts) 36 Aukstās saules (recenzija) 41 Kā jau Jāņi 42 Padomi jaunajiem autoriem 44 Ticējumi 45 Rakstnieku Līgo dziesmas 46

Foto http://www.mammamuntetiem.lv

2

Foto http://img.reitingi.lv


Gandrīz atelpa Esiet sveicināti, dārgie „Digitālā Vārda‖ lasītāji. Sākusies vasara. Studentiem un skolēniem gandrīz beigusies sesija – apsveicu visus ar veiksmīgi noliktiem eksāmeniem! Nu tas ir aiz muguras! Devīto un divpadsmito klašu, kā arī bakalaura, maģistratūras un doktorantūras beidzējus sveicu ar diploma iegūšanu! Tagad varat nedaudz ievilkt elpu un atpūsties. Esat to nopelnījuši. Par spīti aizņemtībai mēs esam čakli strādājuši. Mūsu radošā komanda ir priecīga Jums piedāvāt otro e-žurnālā numuru. Tajā Jūs varat lasīt interesantus rakstus par dažādām tēmām- kā piemēram, dažādiem kurioziem no slavenu rakstnieku dzīvēm, intervijas ar jaunajiem latviešu autoriem, kā arī noderīgus padomus laba darba uzrakstīšanai un daudz Foto no personīgā arhīva ko citu. Jāsaka liels paldies tiem, kuri izlasīja žur- joļus vai trīs īsstāstus (ne garākus par pieciem nāla pirmo numuru, Jūsu atsauksmes ir palī- tūkstošiem vārdu) uz e-pastu : dzējušas mums augt un uzlabot e-žurnāla dvredakcija@karneola.lv kvalitāti gan izskatā, gan saturiski. Šoreiz vēTuvojas Jāņi. Mans ieteikums Jums ir līgot los uzrunāt tieši Jūs, jaunos rakstošos talan- ar prieku un skaļām, jestrām latviešu dziestus. „Digitālais Vārds‖ turpmāk rīkos regulā- mām, vien dariet to prātīgi. Lai priecīgi svētrus konkursus, kuru uzvarētājiem būs iespēja ki! publicēt darbus e-žurnālā, kā arī iegūt dažāPiedzīvojumiem bagātus svētkus das citas balvas. Kā jau minēju iepriekšējā nuun priecīgu vasaru vēlot, murā, mūsu komanda tic, ka jauno autoru laiks ir pienācis. Tādēļ, ja jūtat iedvesmas uzplūdumu, piedalieties konkursā un varbūt izdosies iegūt iespēju iepazīstināt lasītājus ar savu mākslu. Varbūt Jūs jau esat kaut ko uzrakstījis, taču tas neatbilst konkursa noteikumiem? Mūsu redakcija ar lielāko prieku izskatīs Jūsu darbu iespējamai publikācijai žurnālā. Jā vēlies būt aktīvs, iepazīstināt lasītājus ar dzeju vai prozu, kuru raksti, sūti desmit dze3


Grāmatas un rakstnieki Inga Puriņa ju. Piedāvāju nelielu ieskatu dažos interesantos faktos par grāmatām. Pirmā grāmata, kas tika iespiesta mehāniskā veidā ir J. Gutenberga Bībele (1455. g.). Turklāt Bībele ir pieskaitāma arī pie pasaulē pirktākajām grāmatām. Laika periodā no 1815. līdz 1999. g. pārdoti 3,88 miljardi tās eksemplāru. Pati lielākā grāmata pasaulē – „Supergrāmata‖, kas tika izdota 1976. gadā, Denverā, Kolorādo štatā, ASV, sver 252,6 kg un ir 2,74 x 3,07 m liela. Savukārt lielākā enciklopēdija ir universālā ilustrētā Eiro-amerikāņu enciklopēdija. 1983. gadā tā sastāvēja no 104 sējumiem. Dārgākais ilustrētais rokraksts ir „Leičestera kodekss‖, ko sarakstījis Leonardo da Vinči. Tas tika pārdots 1994. g. izsolē Ņujorkā par 30,8 miljoniem dolāru. To nopirka Bils Geitss. Dārgākais izdevums, kas 1998. gada 8. jūlija izsolē pārdots Londonā, ir Džefrija Čosera „Kenterberijas stāsti‖. Tas maksāja 7 394 000 dolārus. Šī grāmata tika izdota 1477. gadā un tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem un labākajiem literatūras darbiem Anglijā. Nepārspēta pasaules vēsturē ir grāmata, kurai ir tikai 13 lappuses, bet cena – aptuveni 153 miljoni eiro. Tā ir Tomasa Aleksandra Hartmana sarakstītā „The Task” – grāmata, kurā, kā autors pats paskaidrojis, viņš atbild uz cilvēces pamatjautājumiem mazāk kā trīssimts teikumos. Ziņu par to, vai kāds šo

Foto http://blog.prathambooks.org

K

atrai grāmatai ir savs liktenis. Kādu izņēmi no plaukta. Pašķirstīji. Noliki. Kādu citu tik tikko atvēri un jau ar pirmo izlasīto rindkopu saprati – šī nakts paliks negulēta, jo grāmata neatlaidīs, līdz netiks izlasīta līdz pat beigām. Tā iebrāžas tevī, liek raudāt un smieties, un pēc tam vēl dienām ilgi ļauj izbaudīt savu pēcgaršu. Neskaitāmi grāmatu varoņi piedzīvo atdzimšanu uz kino ekrāniem un gandrīz tikpat daudzi – aizmiršanu ar putekļiem klātos grāmatplauktos. Bet vismazākais skaits ir to grāmatu, kas atšķiras no citām ar kaut ko vienreizē-

“Hartmana „The Task” – autors atbild uz cilvēces pamatjautājumiem ―

4


„The Klencke Atlas” Foto http://www.guardian.co.uk

grāmatu ir iegādājies, lai rastu atbildes uz tik svarīgiem jautājumiem kā „kas mēs esam‖, „no kurienes nākam‖ utt. gan nav. Ginesa rekordu grāmata ieguvusi ierakstu pati savās lappusēs 1974. gadā, kā visātrāk izpārdotā grāmata pasaulē. Turklāt tai ir vēl viens „neatzīmēts‖ rekords – visbiežāk nozagtā grāmata bibliotēkās. Runājot par lielākajām grāmatām nevar nepieminēt arī 350 gadus veco pasaules atlasu „The Klencke Atlas” (1660), kurš ir 1,75 m garš un 1,99 m plats. Lai to panestu, ir vajadzīgi vismaz seši cilvēki, un vēl divi – lai to atvērtu. Dž. K. Roulingas „Harijs Poters un Fēniksa ordenis‖ pirmajā metienā tika izdoti 8,5 miljoni grāmatu, kas ir aptuveni 80 reižu

vairāk kā vidusmēra bestselleriem. Pirmajās 24 stundās pēc grāmatas izdošanas tā tika pārdota piecos miljonos eksemplāru. Austrālijā ir izdota grāmata, kurā tika nodrukāti 68 stāsti, katrs uz savas krāsas papīra. Vārds „Vendija‖ pirmo reizi parādījās Džeimsa Berija grāmatā „Pīters Pens‖. Pirms tam ar šādu vārdu netika reģistrēta neviena meitene. Vislielākā bibliotēka pasaulē ir ASV Kongresa bibliotēka Vašingtonā. Tajā atrodas aptuveni 28 miljoni grāmatu, un tās plauktu kopējais garums ir 856 km! Tas nozīmē, ka braucot ar mašīnu gar tiem ar ātrumu 110 km/h, vajadzīgas 8 stundas, lai veiktu visu ceļu.

“Tikai mazlietiņ, bet pietiekami daudz, lai klusi noelstos: „Nevar būt…‖ ‖

Tā nu grāmatas stāv plauktiņā un klusi gaida, kad tās kāds paņems siltajās plaukstās, lai 5


atklātos. Ja vien ar cilvēkiem būtu tik vienkārši. Daudz un sarežģīti mēs esam. Visus nepašķirstīsi. Bet, ja grāmatas ir tik interesantas, tad droši varu apgalvot, ka to radītāji – autori ir vēl interesantāki. Ielūkosimies pa mazu spraudziņu dažu ievērojamu rakstnieku dzīvēs. Tikai mazlietiņ, bet pietiekami daudz, lai klusi noelstos: „Nevar būt…‖ Franču rakstnieks Onorē de Balzaks neķērās pie darba, ja nebija izdzēris no piecām līdz septiņām tasītēm kafijas. Ir izskaitļots, ka savas dzīves laikā viņš ir izdzēris aptuveni 50 tūkstošus kafijas tasīšu. Edgars Alans Po ir zināms kā rakstnieks, kas daiļliteratūras darbus vienmēr parakstījis ar savu īsto vārdu, taču tajā pašā laikā, izmantojot dažādus segvārdus, viņš rakstījis iznīcinošas recenzijas par saviem konkurentiem un slavējošas pats par sevi. Jāsaka, ka daudzi vi-

ņam par to atriebās pēc nāves. Kāds rakstnieks Rufuss Grosvolds (Rufus Groswold) ienīda E. A. Po par to, ka viņš bija uzrakstījis negatīvu recenziju par Grosvolda darbu, turklāt nodēvējot autoru par literatūras diletantu. Atriebes vārdā nopeltais pēc E. A. Po nāves uzrakstīja anonīmu nekrologu, un vēlāk arī nepatiesu biogrāfiju, abos krietni pārspīlējot rakstnieka trakulīgo dabu un kāri uz alkoholu. Ernests Hemingvejs mēdza rakstīt galvenokārt rīta stundās, lai izvairītos no karstuma. Viņš rakstīja 500 vārdus dienā. Paša uzlikto normu viņš nekad nepārkāpa, jo uzskatīja, ka labāk uzrakstīt maz un izcili, nekā daudz un slikti. Marks Tvens bija pirmais ievērojamais amerikāņu autors, kurš savā darbā baltādainu un melnādainu cilvēku nostādīja uz vienlīdzīga sociālā pakāpiena. Viens no tiem bija baltais zēns Heklberijs Fins, otrs – melnādainais, labsirdīgais vergs Džims grāmatā, un vēlāk arī filmā „Haklberija Fina pie-

“Viņa sieva ir rakstniece, vecākais dēls ir rakstnieks, jaunākais tāpat, turklāt apprecējis rakstnieci‖

Ernests Hemingvejs Foto http://librarydenizen.wordpress.com 6


izlasījis avīzēs un žurnālos. Vairāk kā 40 gadu garumā ik gadu tika publicēta vismaz viena izcilā rakstnieka Žila Verna grāmata. Lasot viņa brīnišķīgos ceļojumu aprakstus, nevienam pat prātā neienāktu doma, ka patiesībā rakstnieks savas dzīves laikā tikpat kā nav ceļojis. Viņa vienīgais brauciens gaisa balonā ildzis vien 24 minūtes. Viljams Šekspīrs 400 gadu pēc savas nāves iemantojis 15 miljonus lapu interneta vietnē Google (Elviss Preslijs var lepoties vien ar 2,7 miljoniem). Visai izplatīta tēma Šekspīra darbos bija… pašnāvība. Tā sastopama 13 lugās, ieskaitos visai labi zināmos „Romeo un Džuljeta‖, „Otello‖ un „Jūlijs Cēzars‖. Viktora Igo grāmatā „Nožēlojamie‖ ir kāds 823 vārdus garš teikums. Pēc manuskripta nosūtīšanas redaktoram, rakstnieks painteresējās par viņa viedokli, aizrakstot „?‖. Atbildes vietā viņš saņēma „!‖. Par vienu no ražīgākajiem autoriem, kurš ar to arī iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā, neapšaubāmi varētu dēvēt brazīlieti Rioki Inoe (Ryoki Inoue) (dzimis José Carlos Ryoki de Alpoim Inoue). Laika posmā no 1986. līdz 1996. gadam publicēti 1058 viņa romāni. Interesanti, vai, strādājot tādā tempā, viņam atliek laiks arī ēšanai? Kurš gan nepazīst visslavenāko detektīvromānu rakstnieci Agatu Kristi? Viņas romāni ierindojas visvairāk pārdoto literatūras darbu saraksta 3. vietā tūlīt aiz Bībeles un Šekspīra darbiem, tie tulkoti vairāk kā 100 valodās. Ir divi stila paņēmieni, kas raksturīgi tikai A. Kristi, padarot viņu sla-

Pašnāvības tēma lugā ‗Romeo un Džuljeta‖ Foto http:// www.thirdage.com

dzīvojumi‖. Viņa sieva ir rakstniece, vecākais dēls ir rakstnieks, jaunākais tāpat, turklāt apprecējis rakstnieci. Kas ir viņš pats? Protams, Stīvens Kings – ievērojamais rakstnieks, kuram dzīvē ne mazums nācies izcīnīt iekšējās cīņas ar alkohola un narkotiku dēmoniem. Pirms viņa sieva Tabita Kinga palīdzēja viņam šo cīņu uzveikt, daudzas no kokaīna reibumā rakstītajām grāmatām viņš pats nemaz neatceroties. Slavenā „Robinsona Kruzo‖ autors Daniels Defo 1703. gadā nomainīja savu īsto vārdu no Daniel Foe uz Daniel Defoe, uzskatīdams, ka jaunpieņemtais vārds būs sociāli labskanīgāks. („Foe” tulkojumā no angļu valodas nozīmē ienaidnieks, pretinieks.) Džeks Londons bieži ticis apvainots plaģiātismā, jo daudzi no viņa stāstiem balstās uz patiesiem notikumiem, par kuriem viņš tika

“Par vienu no ražīgākajiem autoriem, neapšaubāmi varētu dēvēt brazīlieti Rioki Inoe ―

7


tulkot pareģojumu sev par labu. Brits Viljams T. Stīds 1886. gadā uzrakstīja stāstu par lielu tvaikoni, kas nogrimst pēc sadursmes ar citu kuģi. Simtiem cilvēku iet bojā, jo nepietiek glābšanas laivu. Šis stāsts tika publicēts avīzē, pašam Stīdam piebilstot, ka tāda traģēdija ir visai reāla, ja kuģi netiek pietiekami apgādāti ar glābšanas laivām. Ironiskākais stāstā – 1920. gada 20. aprīlī Stīds pats ar kuģi devās uz Ameriku. Viņš mierīgi bibliotēkā lasīja, kad kuģis ar kaut ko sadūrās un sāka grimt. Stīgs

―Brits Viljams T. Stīds 1886. gadā uzrakstīja stāstu par lielu tvaikoni, kas nogrimst pēc sadursmes ar citu kuģi‖

Vai gaišredzība? Morgana Robertsona „The Wreck of the Titan Foto:http://www.travelground.com

venu, lai gan bija pretrunā ar klasiskā detektīvromāna kanoniem. Taču mēs tos šeit nenosauksim, lai nesabojātu lasīšanas prieku. Vai ir iespējams, ka daži autori ir sarakstījuši gaišredzīgas grāmatas? Viennozīmīgi – jā. Tā, piemēram, amerikāņu autors Morgans Robertsons 1898. gadā sarakstīja romānu „The Wreck of the Titan” jeb „Futility”. Notikumi romānā apbrīnojami sakrīt ar kuģa „Titāniks‖ traģēdiju, kas notika 14 gadus vēlāk. Gan „Titāns” gan „Titāniks” tika dēvēti par nenogremdējamiem 800 pēdu gariem milzeņiem, abu pasažieri pārsvarā bija sabiedrības krējums un abi gāja bojā sadursmē ar aisbergu Atlantijas okeāna ziemeļos, 400 jūdzes no Ņūfaundlendas aprīļa mēnesī ap pusnakti. 3 mēnešus pēc „Titānika‖ bojāejas Morgans Robertsons izdarīja pašnāvību, uzskatot, ka ar savu romānu piesaucis nelaimi un atbildība par bojā gājušajiem gulstas uz viņa pleciem. Un vēl viens pareģis, kurš gan nespēja iz-

neizdzīvoja, jo nepietika laivu. Kuģa nosaukums bija „Titāniks‖. Interesants ir fakts, ka viņš ir vēl kāda zīmīga romāna autors, kurā apraksta kuģa bojāeju Atlantijas okeāna ziemeļos pēc sadursmes ar aisbergu. Kuģa kapteinis, kurš uzņēma uz sava klāja izdzīvojušos, bija Edvards Džons Smits – iespējamais „Titānika” kapteinis. Tādi nu viņi ir- tikpat vienkārši un reizē sarežģīti, kā mēs visi. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viņi ir kļuvuši nemirstīgi, ievijot daļu no sevis grāmatu lappusēs.

8


Mazā romāniņa tēvs Laura Melne apzinos arī es, stāv grāmatplaukta dziļumos, ievīstīti melnā maisā, lai neviens tos netīšām neatrastu. Par ko būs „Koncertflīģelis”? „Koncertflīģelis” ir stāsts par jaunu italiešu pianistu Čelestīno un viņa mūzikas pasauli, kas ir un reizē nav reāla vieta… atkarībā no vārda „reāls‖ definīcijas. Tas ir stāsts par mūziku, ticību, dzīvību un nāvi, un mīlestību…, bet nav gluži tik pompōzs kā es tagad lieku tam izklausīties. Darbā ir arī zināms simbolisms, bet to drīkstēs lasīt arī kā vienkāršu laika kavēkli. Kad ir gaidāma šīs grāmatas izdošana? Precīzs datums nav noteikts. Tūlīt, tūlīt sāksies darbs ar redaktoru, un tad jau redzēs, kā mums veiksies. Manas optimistiskākās cerības ir tādas, ka darbs varētu sasniegt grāmatnīcu plauktus kaut kad nākamgad. Cik saprotu, izdevniecība nesēž, rokas klēpī salikusi, tāpēc es pilnīgi saprotu, ka mans mazais romāniņš varētu arī nebūt priōritāšu saraksta augšgalā. Tu teici, ka tavs romāns ir mazs. Vai tas tiešām ir tāds apjoma ziņā? „Koncertflīģelis” tiešām apjoma ziņā ir neliels, tikai mazliet vairāk par četrdesmit tūkstošiem vārdu. Bet es to saucu par savu „mazo romāniņu” arī tāpēc, ka tas tomēr ir mans garabērns, kuŗu bail laist pasaulē gluži kā bērnu, kas caur dusmām un asarām rāts un audzināts, tomēr ļoti mīlēts. Patiesībā tā ir ļoti laba analoģija, jo es tiešām jūtos kā tēvs, kas izaudzinājis savu pirmdzimto, kā nu mācējis, un labi apzinās, ka pieļāvis daudz kļūdu,

Foto no personīgā archīva

I

ngus Macata romāns „Koncertflīģelis” ir saņēmis veicināšanas prēmiju konkursā „Zvaigznes grāmata 2011. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem” un nākamgad ir gaidāma grāmatas izdošana. Ingus ir aizrāvies ar klasisko latviešu valodas ortogrāfiju, tādēļ arī viņa rakstītās atbildes saglabāju šajā rakstības veidā.

“es to saucu par savu „mazo romāniņu‖‖

Vai šis bija pirmais gads, kad piedalījies konkursā „Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”? Tas nebija pirmais gads, kad piedalījos konkursā, taču „Koncertflīģelis‖ bija mans pirmais kaut attāli lietojamais manuskripts. Vecie skribelējumi, kuŗu zemo kvalitāti tagad

9


bet neprot tās izlabot. Redaktors šajā analoģijā laikam būs labais vectētiņš, kuŗš varēs dot savu viedo padomu…, bet es novirzos no tēmas. Rakstot tu izmanto klasisko latviešu valodas ortogrāfiju. Kā radās tava aizraušanās ar šo rakstības veidu? Oi, par klasisko ortografiju es varētu runāt ilgi un dikti! To bieži sauc par Endzelīna ortografiju, un es ar to pirmoreiz saskāros pirms daudziem gadiem tieši kādā avīžrakstā, kas bija veltīts filologam Jānim Endzelīnam. Mani pārsteidza ortografija, par kuŗu neko nebiju dzirdējis, tomēr, pamatskolnieks būdams, tai nepievērsu nekādu dižo uzmanību. Pirms dažiem gadiem, klīstot pa interneta plašumiem, šķiet, pavisam nejauši atkal uzdūros klasiskajai ortografijai un, iedziļinoties tās raksturā un vēsturē, uzzināju, ka tās atcelšana bija komūnistu varas uzspiesta, lai mākslīgi pietuvinātu latviešu valodu kaut kādam iedomātam komūnistu (vai precīzāk – marristu) ideālam. Vai „Koncertflīģelis” arī ir sarakstīts klasiskajā ortogrāfijā? Ja tā, tad kāda ir izdevniecības attieksme pret to? A k, kaut n u! Rakstot „Koncertflīģeli”, lietoju klasisko ortografiju, tomēr rediģēšanas laikā to nomainīju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt savā paranojā baidījos, ka vērtētāji varētu nospriest, ka es vienkārši nezinu, ko daru, un tāpēc darbu nepieņemt. Otrs iemesls sakņojas likumā, jo, cik noprotu, „neatbilstošas ortografijas‖ lietošana publiskajā telpā ir aizliegta, un to cieši uzrauga Valsts valodas centra modrā acs. Citiem

vārdiem sakot – es negribēju izaicināt likteni, tāpēc nobijos un piekāpos, kaut labprāt publicētu savus darbus klasiskajā ortografijā, ja vien tas būtu iespējams. Vai šobrīd top kāds jauns tavs darbs? Jā, protams, arī šobrīd ir kāds darbs, kas ir rakstīšanas procesā un kuŗam tiek veltīts daudz laika. Tas ir polītiskās fantazijas romāns, kas ar pauzēm top jau trešo gadu, un kuŗā es izklaidējos, ieliekot tajā arī citus savus hobijus, visvairāk jau glosopoēzi (konlangošanu). (Raksts par glosopoēzi atrodams šajā pat numurā.) Karneolā un arī žurnālā „Digitālais Vārds” ir lasāmi tavi dzejoļi. Cik sen tu raksti dzeju? Dzeju rakstu nu jau septiņus gadus, taču pēdējā laikā tas sanāk visai reti. Vai neesi domājis arī par savas dzejas izdošanu, kādu dzejoļu krājumu? Protams, esmu domājis par savas dzejas izdošanu, taču lieliski apzinos, ka pie mums nevienu īsti neinteresē dzeja, īpaši jau kāda nezināma autora skricelējumi. Šķiet, pirms pāris gadiem esi pievērsies kristietībai. Vai tas ir ietekmējis arī tavu radošo darbību? Jā, kā jau viss, ko autors domā un jūt, arī mana ticība noteikti ir ietekmējusi rakstīšanas procesu, īpaši attiecībā uz „Koncertflīģeli‖. Tomēr es cenšos rakstīt tā, lai ticības klātbūtne būtu pamatota stāsta ietvaros; un to noteikti nevajadzētu uztvert kā izmisīgus centienus evaņģelizēt. Citiem vārdiem sakot, es uzskatu, ka manus darbus spēs izbaudīt arī nekristietis.

“Mani pārsteidza ortografija, par kuŗu neko nebiju dzirdējis‖

“Esmu beidzis Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolas klavieŗu klasi ―

10


Nekošiva jeb lugas mēģinājums Foto no personīgā archīva

Tu nāc no muzikālas ģimenes. Kādas ir tavas attiecības ar mūziku? Man ar mūziku ir visai labas attiecības. Esmu beidzis Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolas klavieŗu klasi un no bērna kājas dziedājis ansambļos un koŗos, ko daru arī šobrīd. Pēdējos gados papildu klavieŗspēlei esmu apguvis arī ģitarspēles pamatus, ar ko pietiek, lai varētu nostrinkšķināt primitīvākos akordus kādai ziņģei, ko nu kādreiz sagribas uzraut, tomēr nekāds ģitaras virtuōzs no manis nesanāk. Laiku pa laikam izdodas arī sacerēt kādu dziesmu, tomēr tie ir reti, atsevišķi gadījumi. Vai esi kādreiz darbojies arī kādā mūzikas grupā? Kādu laiku darbojos kristīgās slavēšanas

grupā „Priority‖, taču dažādu iemeslu dēļ mums darbību nācās pārtraukt. Šobrīd manas mūzikālās aktīvitātes aprobežojas ar dziedāšanu draudzes korī un vokālajā ansamblī, un laiku pa laikam kādā īpašā pasākumā uzdziedu arī sōlo. Tu aizraujies ar valodām. Cik valodās tu spēj sazināties? Neskaitot dzimto latviešu valodu, brīvi lietoju angļu mēli, spēju sarunāties franču un italiešu valodā, kuŗas šobrīd studēju, man ir pamatzināšanas japāņu valodā, kuŗā spēju sazināties rakstiski, un es saprotu runātu un rakstītu krievu valodu, kaut arī gandrīz nespēju to lietot. Ja paraugāmies plašāk, franču un italiešu valodas zināšanas palīdz „atkodēt‖ rakstītu spāņu un portugāļu valodu. Tā paša iemesla dēļ gandrīz bez grūtībām saprotu arī primitī-

“franču un italiešu valodas zināšanas palīdz „atkodēt‖ rakstītu spāņu un portugāļu valodu‖

11


dē svešvalodas, taču, cik man zināms, tas tiek darīts bez mērķa apzināti lietot šīs valodas rakstīšanas procesā. Es atļaujos uzskatīt, ka tuvāko draugu lokā man, iespējams, par mūsu valodu ir visdziļākā interese, tomēr arī es nestudēju baltu, bet gan romāņu filoloģiju, un manai izvēlei nav tik daudz sakara ar rakstniecību kā ar manu personīgo patiku pret franču un italiešu valodu un ar to, ka mani fascinē valoda kā sabiedriska konstrukcija. Mani fascinē tas, ka es varu aiziet uz veikalu, radīt sarežģītu skaņu virkni un dabūt tieši to, ko vēlos, taču ar šo pašu skaņu virkni es nepanāktu nenieka, piemēram, Spānijā. Taču vēl vairāk mani fascinē tas, ka es varētu ieiet Spānijas veikalā un panākt vajadzīgo par spīti faktam, ka runātu italiešu valodā. Vai neesi domājis studēt vai arī papildināt zināšanas ārvalstīs? Ne tikai esmu par to domājis, bet ļoti vēlos vismaz pusgadu pastudēt ārzemēs. Iespējams, nākamgad pieteikšos kādā apmaiņas programmā, lai varētu šo vēlmi īstenot.

Mūzika Ingum vienmēr bijusi tuva Foto no personīgā archīva

vu esperanto, jo esmu apguvis arī vācu valodas pamatus (kaut lielākā daļa sen aizmirsta). Vai tas ir likumsakarīgi, ka vairāki jaunie rakstnieki studē tieši filoloģiju? Kādēļ tā bija arī tava studiju izvēle? Es teiktu citādi. Manuprāt, aroda specifikas dēļ likumsakarīga ir rakstnieka interese par valodu, tās uzbūvi un procesiem, tomēr es neuzskatu, ka pastāvētu izteikta sakarība starp interesi rakstniecībā un interesi filoloģijā kā tādā. Es zinu rakstniekus, kas pēc izglītības ir fiziķi, ķīmiķi, ekonomisti, bet gandrīz nevienu baltu filologu. Jā, ir tādi, kas stu-

“es neuzskatu, ka pastāvētu izteikta sakarība starp interesi rakstniecībā un interesi filoloģijā kā tādā‖ 12


Mana rakstāmgalda atvilktnē

M

Ingus Macats

ana rakstāmgalda atvilktnē dzīvo mazi rūķīši. Un, būšu pret tevi pilnīgi atklāts, viņi ir viena vienīga sāpe. Viņi atnāca pirms pāris gadiem līdzi tikko nopirktajam galdam – mazi, apaļi vīriņi kailām galvām un gaŗām bārdām, kas apmestas ap kaklu un sasietas mezglā gluži kā šalle. Tāpat viņi bija basām kājām un allaž uzrotītām piedurknēm. Tikai vēlāk es sapratu, kāpēc tā – mani rūķīši mīlēja strādāt. Galvenokārt rakstāmgaldu izmantoju, kad nopietnu seju rakstu nopietnas atskaites nopietnai firmai ar nopietnu nosaukumu un gaŗlaicīgiem darbiniekiem. Tām rūķīši nerādās ne tuvumā. Vienreiz kļūdas pēc viņu apdzīvotajā atvilktnē iemetu atskaiti, pie kuŗas biju strādājis vairākas stundas – atpakaļ dabūju tādu papīra un nenosakāma šķidruma maisījumu, it kā tie visi kopā nopietno dokumentu būtu sakošļājuši. Lieki sacīt, ka darbs bija jāsāk no sākuma. Nē, atskaites maniem rūķīšiem riebjas. Rūķīšiem, kuri dzīvo manā rakstāmgaldā, patīk dzejoļi. Ar tiem gan viņi spēlējas kā mazi bērni ar lellēm – skraida pa lapu, šurpu turpu pārcilādami vārdus vai veselas rindas, dažreiz pat pierakstot kaut ko klāt, un manu mazo dzejolīti pārvērš līdz nepazīšanai. Dažreiz man nav jādara gandrīz nekas, tikai jāuztriepj uz lapas kāds tintes kleksis, kas attāli līdzinās vārdam, un pārējo rūķīši izdara paši. Dažreiz pietiek tikai ar dažām svītrām un, lūk – dzejolis japāņu valodā! Bet pēdējā laikā viņi vairs nav ar mani apmierināti. Laikam neesmu tos gana kārtīgi barojis, vai arī viņiem atvilktnē kļuvis par šauru, jo rūķīši ir uz mani dusmīgi. Kā es to

Karneolā pazīstams kā Miglasvāls Dzimis 1992. gada 21. maijā Studē Romāņu valodu un kultūru areāla studijas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē Par savām interesēm un vaļaspriekiem sauc literatūru, glosopoēzi (konlangošanu), mūziku, ceļošanu, vēsturi Romāns „Koncertflīģelis‖ saņēmis veicināšanas prēmiju konkursā „Zvaigznes grāmata 2011. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem‖ zinu? Viņi kļuvuši palaidnīgi. Kamēr dzejoli rakstu, neviens pat nepabāž savu apaļo degunteli laukā no atvilktnes, tāpēc man nākas vien pašam cīnīties un ņemties vaiga sviedros. Un kad šķiet, ka beidzot viss ir tā, kā vajag, bez spēka eju gulēt. Tikai nākamajā rītā pamodies, redzu, ka rūķīši atkal blēņojušies – visu lapu klāj mazītiņi tintes pleķīši, rūķīšu pēdu nodevīgie nospiedumi. Un tad jau redzu – kaut kur pārcelts kommats, citur kāds vārds nomainīts, tā ka dzejolis vairs nav par mīlestību, bet ko gluži citu. Piemēram, „es tavu mīlu guvu, saraustīju gabalos‖ kļuvis par „es tavu mīklas govi sataustīju, gadījās‖! Viss darbs vējā! Un viņi sākuši labot arī manus dokumentus! Viņreiz mani rūķīši vārdus „augsti godājamam Mārim Bērziņa kungam‖ izlaboja uz „auksti podā, jā, šim mērglim, Bērziņa kungam‖. Es gandrīz zaudēju darbu! 13


Foto http://cgimage.lv

Kopš tās reizes pierīkoju dokumentu atvilktnei piekaŗamo atslēgu, lai vismaz tiem rūķīši netiktu klāt. Bet visu taču aiz atslēgas turēt nevaru! Ja man nebūtu tik mīksta sirds, es jau droši vien būtu no saviem rūķīšiem ticis vaļā – ielicis kartona kastē un aizsūtījis uz Abū Dabī vai, lai sanāktu lētāk, vismaz pie vecmāmiņas uz laukiem – tur viņi neko sastrādāt nevarētu, jo govis un pīles dzejoļus neraksta. Kas zina, varbūt vecmammai pat izdotos atrast sevī sen zudušo rakstnieci? Bet man ir mīksta sirds, un es savus rūķīšus nespēju nekur aizsūtīt. Lauku treknais piens un speķītis kombinācijā ar pilnīgo bezdarbu liktu viņiem iedzīvoties liekajā svarā un problēmās ar sirdi – gluži zemi art jau arī mani rūķīši neprastu! Tā nu viņi paliek tepat ar mani. Dažreiz viņi man palīdz, dažreiz tikai

traucē. Mana rakstāmgalda atvilktnē dzīvo mazi rūķīši. Un, būšu pret tevi godīgs, es nespētu bez viņiem dzīvot.

14


Smejieties saules sejā, smejieties Gints Dreimanis Cik ilgi tu raksti? Rakstu jau gandrīz trīs gadus, bet tā nopietni, nevis reizi divos mēnešos - divus. Kādēļ iesāki rakstīt? Dzeju iesāku rakstīt tāpēc, ka mani pazīstama meitene piespieda pamēģināt uzrakstīt kaut kādu dzejoli. Pēc tam, kad es uzrakstīju pirmo, sanāca uzrakstīt arī otru un trešo, utt., un tas kaut kā aizrāva, parādījās veids, kā izpaust sevi radoši Kādēļ dzeja? Vai raksti arī prozu? Dzeja ir īsa un konkrēta, un man tas vairāk patīk kā literatūras žanrs, lai gan daudzi prozas gabali ir diezgan labi. Dzejā var ļoti labi un lakoniski izteikt savas domas, un citos literatūras žanros ir grūti rakstīt tik abstrakti, kā to var darīt dzejā. Man nekad nav atnākusi iedvesma garam prozas darbam, bet dažus ļoti īsus esmu uzrakstījis (miniatūras un dzejprozu, ja tā arī skaitās, kā arī pāris humoristiskus stāstus). Pastāsti kādu interesantu faktu par sevi. Man patīk metāls un vienradži. ^^ Foto no personīgā arhīva

I vakars ostā kāds klaidonis zvejo savas atmiņas es apsēžos viņam blakus un (kā viņš iesaka) ieklausos blakus dziedošo vaļu dziesmās kā tās izskan pāri tumšajām debesīm skaudamas pirmo mēness spīdumu pēc brīža viņš, paslējis debesīs vienu no trim kreisās rokas palikušajiem pirkstiem un pakratījis galvu, aiziet

bet es esmu sevi piesējis šeit neklaiņot. *** kalni sadurti un nolīdzināti ar zemi kraukļi jau sen pazuduši bet to kodienos joprojām tukšumi un tā šķībi paskatoties, var redzēt ka knābji palikuši iekšā

15


ciems izkāris pie upes savas caurās ādas divpusējās un vēl sarežģītākas ūdens ik pa laikam kādu aiznes nākamam nēsātājam

dvēseles sasēžas uz soliņa viņu mutēs ievelkas novembris gan jau nāks kāds labāks laiks ir pēdējā elpa un vārdi.

*** torņi kā ticīgo pirksti pārpūlējušies šeit stāvēdami visi pārējie iestigst viņos atspulgi sašķobās un atsitās acu plakstiņos lai ielīstu tur uz mūžīgu dzīvi ar ovācijām mēs atzīmējam katru jaunu sākumu ierokoties Dziļāk blakus vāļājas kāds vīrs sadzēries nāvi ar pirkstu galiem izvilcis un samērcējis dubļos savu vārgo dvašu un tās romantiskos atgriezumus pārtopot par šo neprātu kas dažreiz atnāk nemaz nemanot un atstāj tevi kā izdegušas mājas Pamatus kuri vienmēr arī bijuši tu man skauž šīs vienkāršības. *** durvis atveras pēkšņi

*** starp divām atblāzmām nodoto un pierunāto mājas manas pēdas ir sūkļi mežs ieskrāpēts kā zvēra acis un es tajās ieskatos līdz zīlīšu stūriem pūču kliedzieni iededz sārtus tie aiz horizonta dedzina sauli kā raganu gribas steigties palīgā bet zeme tik plaša un vāja ka bail nekur nenonākt kokā iedurti trīs naži visi ierūsējuši laikam kāds nav izturējis klaigas aproku tos tepat krustceļā lai atrod pēc indes pēcnācēji tumsa paliek bedrē un izrūsē līdz kaulam. *** es sapnī pazaudēju katedrāli un tagad skrienu tai pakaļ vējam pat nepieskāries

smagi staigāti apļi piesalušajās smiltīs vecmāte piezīda bērnu pilnu ar vecumu līdz kamēr jūras malā pavērtas durvis malām saķēdētu suņu bars pienāk citi noskatās tajā un drīz vien izmirst no mirkļa un aiziet garām pa iepriekš iemītām pēdām un piedzimšanas atkal un atkal nosēdinot savu likteni soļu izdzītajā vagā nolietojies pianists sēž stūrī pieķēries saviem pāris neskanīgajiem klavieru saucu dažādi, neviens nepaceļ acis taustiņiem sekošu viņiem pārējos viņam ir atņēmuši varbūt kaut ko iemācīšos. 16


*** mēsdzērves aizmirsušās rudenī ar spārniem mēģina izrunāt paliekošo katrs atvars šeit izdīc vēl lielāku gabalu pirksti iesalst un uzdīgst Ziemeļblāzmas

kaimiņš izmeta ārā savu pagātni grēku mazgājamo vannu trīs reizes pār plecu nospļāvies aizgāja no rokas tas pateica desmitiem bailēs neteiktu vārdu vismaz kāda izmaiņa es saku un nokrāsoju logu melnu lai saule man klusē.

ūdenī čukst katra nākotnes nakts izlapojam cauri viens otram kā dieva kautas elpas kamēr neesam nokaltuši kailu koku dvesmas ir necaurejamas sienas. maldugunis ieslīkst atpakaļ zemē atbrīvotas varbūt debesu acis par gaišām dzīvā darva ieraujas atpakaļ plaušās un izārda visu līdz sirdij.

*** simt reizes uzgleznota klusā daba stīga tavā rokā līdz galam nospriegota atšautie debesu plašumi zili acīs pēc pabeigtas izlocīšanās sev vai kādam citam gulbis lido pāri ezeram gulbi paņem ūdens no asarām tu pagatavo vakariņas *** maijs sēc tulpes ar sasprēgājušām lūpām un sausiem kakliem kas izvilkti cauri zemei un mānīgajiem vējiem

mēnessdzērves aizmirsušās rudenī spalvu klātas purva rāvas paceļas gaisā un aizlido viņu vietā. *** saule uzausa ziemeļos. pie dievnama sēdošie ubagi izkasīja no savām delnām žēlsirdīgās monētas, kas jau tur bija ieaaugušas kā mazas, melnas acis, savāca savu uz baznīcas smailes sasprausto laiku un nolietotās, norūsējušās dzīves kā pēdējos atvadu sveicienus priekam un nākotnei, lai aizietu tās apglabāt kaut kur tālāk no visu acīm. pēc brīža viņu vietas ieņēma jaunie ar zābakiem un tīrām krūzītēm.

visur ir pierādījumi tukšais skatiens no tukšajām acīm apļo debesīs laiks jau apstājies bet vēl tik daudz kas nav jāizdara.

saule izkausēja ziemas sirdi. kā salauzta, sāpīga asara tā izpilēja, nepaspējusi līdz galam uzziedēt un drīz pēc tam tika neģēlīgi izvazāta starp garāmejošo cilvēku soļu starpām. 17


Mezgls

M

Inga Puriņa

an tas draņķis vienreiz ir apriebies! Nu cik tad var!? – Vilma nikni klaigāja, vicinādama pa gaisu beigto cāli, ko tik tikko bija izrāvusi kaķim no zobiem. – Tā kā lai rīt pat no viņa vairs nebūtu ne smakas! Elmārs nogrozīja galvu un nopūtās. It kā viņam nebūtu nekā labāka, ko darīt, kā uzņemties bendes lomu, bet sievai pretim runāt nebija vērts. Tāpat viņa ņemtu virsroku. – Piedod, draugs, – Elmārs pieliecās un noglāstīja kaķa galvu, vairīdamies no zaļo acu vērīgā skatiena. Tā vien šķita, ka runcis visu zina. Nē, to, ka viņam draud jūrasskola, diez vai viņš varēja zināt, bet vismaz to, ka šajās mājās briest kaut kas nenovēršams, melnais cāļu bende noteikti sajuta.

uz leju, joprojām pilēja lietus lāses. Elmārs ar dakšu negribīgi bakstīja olas, kas bija izceptas tieši tā, kā viņam garšoja – zeltaini brūnas no apakšas un ar mīkstu dzeltenumu augšpusē. – Kas tev ir? – Viņš iztrūkās no Vilmas balss. – Ko tu tur baksties, ēd taču! – Viņas balss skanēja tikpat drēgni kā rīts aiz loga. – Man negribas, – viņš atbildēja. Brīdi paklusējis viņš nokremšļojās un uzrunāja sievu: – Paklau, bet varbūt nevajag to kaķi… slīcināt, ko? – Kā tad! – Vilma atcirta un ar troksni nometa pannu uz plīts. – Viņš jau man pusi no cāļiem nobeidzis. Nedod dies, sāks vēl kaimiņu cāļus slaktēt. Pats zini, kādi tie Jēkabsoni, sāks mūs vēl pa tiesām vazāt. Ēd un dari, kas darāms! Elmārs nopūties atstūma šķīvi un piecēlās no galda. Izlikdamies neredzam sievas saraukto pieri, viņš izgāja pa durvīm. Kaķi maisā iebāzt nenācās grūti, jo šķiet, ka tam pat nenāca prātā pretoties. Tas Elmāru satrieca vairāk, nekā, ja kaķis būtu šņācis, mēģinātu izrauties no rokām un, pirms nozust maisā, atstātu asiņainas švīkas uz viņa nodevīgās rokas. Tā pati roka, kas reiz bija pārnesusi mājās mazo melno kamolīti, glāstījusi to un barojusi, tagad savirpināja vecā kartupeļu maisa galu, lai uzmestu tam mezglu. Treknu mezglu runča dzīvei. Pa ceļam uz ezeru atsāka līt. Elmārs ar delnu notrauca mitrumu no vaigiem un pielika soli. Līdz ezeram nebija tālu, ko iet. – Piedod, Minka, – vīrietis nočukstēja, aptīdams lietū pievilgušā maisa galu ap roku un to iešūpinādams, – man nav citas izejas. Ja es

*** – Vilma? – Elmārs domīgi ierunājās, kad, izslēguši naktslampiņu, abi jau gulēja zem segas. – Mmm? – viņa pusmiegā nomurmināja. – Vai tev arī liekas, ka viņš visu saprot? – Kas tad? – Vilma nesapratnē atjautāja. – Nu, Minka…, – Elmārs atbildēja un apklusa. – Runā, kā tāds nepilnīgs… Labāk guli, – Vilma nomurmināja un pagriezās uz otriem sāniem. Elmārs aizvēra acis un paklausīgi centās iemigt, bet acu priekšā atkal uzpeldēja zaļo acu jautājošais skatiens. Miegs nenāca ne lūdzams. Rīts aiz loga uzausa pavisam pelēks. Lietus, kas visu nakti bija bungājis pret loga rūtīm, gan bija mitējies, taču no kokiem un krūmiem, kas bija tā pievilguši, ka pat zari liecās 18


to neizdarīšu, Vilma mani noēdīs bez sāls, tāpat kā tu tos nabaga cāļus... Pirms viņam prātā iešāvās doma, ka varbūt tomēr cita izeja ir, viņa sažņaugtā dūre pavērās, ļaujot maisam ar smago akmeni un Minku lidot pretī nebūtībai, kaut kur pelēkā ezera ūdeņos. – Vells! – Elmārs pārsteigumā iesaucās, sajūtot, ka maisa gals pārāk cieši aptinies rokai un rauj viņu sev līdzi. Atskanot skaļam plunkšķim, ezera virsma novirmoja. Vēl brīdi virs ūdens uzpeldēja sīki burbulīši, bet pēc brīža pazuda arī tie. Lietus pieņēmās spēkā, sparīgi kapājot ūdens virsmu un vientulīgo ezera piekrasti, kurā vairs nebija nevienas dzīvas dvēseles.

*** Todien Vilmai bija visai pikts garastāvoklis, un skaļais „Mjauu”, kas pavisam negaidīti atskanēja aiz muguras, to padarīja vēl sliktāku, ja vien tas vispār bija iespējams, liekot viņai izbīlī apcirsties. Burka ar pienu izšļuka no rokām un izšķīda pie kājām uz cementētā lieveņa mājas priekšā. Melnais zvērs pat necentās izvairīties no piena šļakatām, kas bagātīgi nošķieda ne vien cementēto lieveni, bet arī viņa jau tā slapjo kažoku un Vilmas kājas. – Velns par stenderi! – viņa izsaucās. – Kur tu te gadījies?! Elmārs taču…, – Sieviete apklusa un pameta skatienu visapkārt. – Tas slīmests būs atkal pie kaimiņu Jura aizvilcies! – Mjauuu, – no melnā runča pavērtās mutes izlauzās nu jau uzstājīgāks sauciens un zaļās acis kā piekaltas kavējās pie Vilmas saviebtās sejas. – Nu ko tu gribi?- sieviete saīga. –Pienu? Dzer cik uziet, - viņa pikti murmināja, pamezdama ar roku uz saplēsto stikla lausku pusi. – Vairāk man nav. Pietupusies viņa lasīja stikla lauskas vienu pēc otras un ar acs kaktiņu vēroja runci. Viņa savādi pētošais skatiens pēkšņi uzdzina zosādu. – Viss jādara pašai,- Vilma sapīkusi murmināja. – Tas Elmārs neko neizdara līdz galam. Iegājusi istabā, sieviete ar blīkšķi aizcirta durvis, piegāja pie vecmodīgas kumodes un, atvērusi kokgriezumiem rotātās durtiņas, paņēma mazu zāļu pudelīti. Mazliet saviebusies, viņa iemeta mutē baltu ripiņu un tai pa virsu uzdzēra ūdeni. It kā Elmārs nezinātu, ka viņai vāja sirds. Paķērusi no virtuves lielu celofāna maisu, Vilma atkal izgāja laukā. Melnais kaķis joprojām stāvēja uz lieveņa, uzlūkodams viņu ar to pašu savādo skatienu. – Minc, minc, minc… – Vilma pieliecās un,

*** Elmārs, izrāpies ezera krastā, palika turpat zemē guļus un aizgūtnēm tvēra pēc elpas. Vienubrīd viņam bija šķitis, ka nupat, nupat gals jau klāt. Sirds vēl arvien dauzījās kā traka, draudot vai pa muti izlēkt laukā un ķermenis trīcēja. Man jātiek mājās, viņš nodomāja un piecēlās kājās, tūdaļ pat pārsteigumā atkal noveldamies gar zemi. Tas nebija iespējams, gluži vienkārši nebija iespējams! Viņš vairs nespēja nostāties pats uz savām kājām, jo kāju… vairs nebija! Viņa acis kā piekaltas kavējās pie četrām melnām ķepām, kas nenoliedzami nebija viņējās, kaut arī spēja kustēties pēc viņa paša vēlēšanās. Viņš pacēla gaisā labo roku, nu vismaz pašam tā likās, strauji to pavicināja, un gaisā nozibsnīja melna ķepa. Piesardzīgi uzslējies kājās, Elmārs piegāja pie ezera malas un, ieraudzījis Minkas atspulgu ūdenī, tieši līdzās savam nogrimušajam ķermenim, zaudēja samaņu.

19


roku pastiepusi, centās pielabināt kaķi, bet tas skaļi ieņaudējās un, palēcies sāņus, atkal apstājās, gluži vai hipnotizējot ar skatienu. – Kas ir, Minka? – viņa savilka pieri grumbās un neviļus piešāva roku pie krūtīm. Sirds sāka savādi dauzīties un baltais celofāna maiss izkrita no rokām. Melnais runcis devās uz ezera pusi, ik pa laikam nepacietīgi atskatīdamies, vai saimniece seko. Un viņa sekoja gluži kā nolēmēta.

– Nu, neko iepriecinošu diemžēl pateikt nevaru, – ārsts beidzot viņu uzrunāja. – Patstāvīgi elpot viņš pašreiz nevar. Jācer, ka tuvākajā laikā nāks pie samaņas, ja ne, tad… – Viņš daudznozīmīgi noplātīja rokas un vēlreiz pataustīja Elmāra tikko jaušamo pulsu. – Vai es varu braukt jums līdzi? – Vilma norija siekalas un sažņaudza rokas. – Jā, protams, – ārsts atbildēja. *** Minka, t.i. Elmārs, noskatījās, kā Vilma iekāpj ātrās palīdzības mašīnā, un saspringa lēcienam. Viņš itin nemaz negrasījās pamest pats sevi tur guļam. Atsperīgi kā raķete (viņam nebija laika pat pabrīnīties par savām lēkšanas iemaņām, kuras cilvēka ādā dzīvojot līdzinājās nullei) viņš ielēca blakus Vilmai un bez mazākās piepūles, atspēries vēlreiz, uzlēca pats sev uz krūtīm. – Minka! – Vilma iesaucās, piešāva rokas pie krūtīm un noslīga uz mazā soliņa. Ārsts, uzmetis viņai īsu, pārmetošu skatienu, paliecās uz priekšu, lai padzītu kaķi, bet pēkšņi sastinga pussolī, uzmezdams acis monitoram, kura rādītāji pēkšņi nomainījās no gandrīz bezcerīgiem uz normāliem. Nodzinis kaķi no vīrieša krūtīm, ārsts tvēra pēc stetoskopa, bet, pirms vēl tā aukstais metāls pieskārās guļošā ķermenim, monitora rādītāji atkal izmainījās uz slikto pusi. – Neko nesaprotu, – ārsts nomurmināja un apjukumā uzsita ar plaukstu pa monitora virspusi. Vilma ieelsojās, atcerēdamās, ka tieši tāpat Elmārs mēdza šad tad uzsist pa veco, niķīgo televizoru. Melnais runcis, izmantodams abu apjukumu, pielavījās pie nestuvēm un atkal uzlēca uz nesamaņā gulošā, uz sava ķermeņa krūtīm. Viņš pat negrasījās padoties.

*** – Ak Dievs, Elmār! – Vilma spalgi iesaucās, pamanījusi ezera ūdenī pie paša krasta guļam vīra nekustīgo ķermeni. Elmārs – vismaz viņš pats vēl zināja, ka ir viņš pats – satraukti vēroja, kā sieva, ne bez piepūles, izvelk viņa ļengano ķermeni ezera krastā. Pamanījis, ka galva atsitas pret akmeni, viņš neviļus sarāvās, gaidot, kad tā iesāpēsies, bet tas nenotika. Tas ķermenis – tāpat kā tā sāpes – vairs nepiederēja viņam. Viņš izmisis centās saprast, kas īsti notiek, pārmaiņus vērodams pats savu no ūdens izvilkto ķermeni guļam ezera malā un, cilādams melnās ķepas vienu pēc otras, cerot, ka kuru katru brīdi tās pārvērtīsies par viņa četrdesmit trešā izmēra kājām un sastrādātajām rokām. Sirds krūtīs dauzījās kā negudra un kājas joprojām trīcēja. To, ka tas nav sapnis, viņš jau bija apjautis tanī pat mirklī, kad Vilma gribēja viņu iebāzt maisā. Tāpat kā viņš pats to bija izdarījis ar Minku. *** „Ātrie” atbrauca pēc dažām minūtēm. Ārsts un šoferis, uzlikuši uz nestuvēm nekustīgo ķermeni, iecēla to mašīnā. Kamēr ārsts iedūra sistēmas adatu Elmāra vēnā un pievienoja viņu elpošanas aparātam, Vilma drudžaini kodīja nagus. 20


– Minka! – Vilma iesaucās un pielēca kājās no soliņa, uz kura tikai nupat kā bija noslīgusi nespēkā. Tas nu bija par daudz vienai dienai. – Pagaidiet, – ārsts iesaucās, ar vienu roku aizturēdams sievieti, kura jau grasījās Minku saķert aiz čupra, un ar otru norādīdams uz monitoru. Kaut arī Vilmai nebija ne jausmas, ko katra zigzagotā līkne nozīmē, viņa tūdaļ saprata, ka notiek kaut kas dīvains. Itin visi rādītāji atkal bija normas robežās. Ārsts satvēra Minku un pacēla gaisā. – Kaut kas neticams, – viņš nočukstēja, un, Vilmai par pārsteigumu, tūdaļ nolaida runci atpakaļ uz vīrieša krūtīm. – Fenomenāli, – norāvis brilles no acīm, ārsts ar ierastu kustību tās nospodrināja kabatlakatiņā un steigšus atkal uzsprauda uz prāvā deguna. Minka noskurinājās un nogūlās uz Elmāra krūtīm, ko vēl arvien uzskatīja par savējām, neatlaidīgi vērdamies tik pazīstamajā sejā. Tas bija pavisam citādāk, kā vērties spogulī. Pat mazliet… baisi. Viņš satrūkās, un, pašam nemanot, no mutes izlauzās šņāciens, pamanot, ka vīrieša acis pēkšņi atveras un izbīlī ieplešas. – Paejiet nost, – ārsts atguva pirms mirkļa zaudēto valodu, un līdz ar to arī profesionālismu. Atvienojis elpošanas aparātu, viņš, mazliet minstinoties, paņēma runci rokās, un, pamanījis, ka monitora rādītāji ir tikpat stabili kā pirms tam, iespieda melno zvēru Vilmas trīcošajās rokās. – Vai jūs zināt, kur atrodaties? – ārsts uzrunāja guļošo. – Kā jūs sauc? Guļošais izmisīgi pārmaiņus uzlūkoja ārstu un Vilmu, un pār viņa lūpām atskanēja vārga skaņa. – Ko jūs teicāt? – ārsts pārjautāja, pieliecies tuvāk. Guļošais nemierīgi sagrozījās un nu jau pa-

visam skaidri atkārtoja: – Mjauuuu… *** Nu jau vairāk kā pusgadu, ik nedēļas nogali Vilma braukāja apciemot vīru uz attālo Jelgavas psihiatrisko slimnīcu, ar lepnu nosaukumu „Ģintermuiža‖. Ikviens apciemojums sākās ar cerību, ka Elmārs beidzot būs atguvies un nešaubīgi beidzās ar vilšanos. Elmārs neizrādīja ne mazāko prieku, viņu atkal ieraugot un, pat neatbildējis viņas sveicienam, pagrieza muguru un devās prom, atstājot viņu ar teikuma vidū pavērtu muti. It kā viņa runātu ar tukšu gaisu. Arī šī reize nebija izņēmums un Vilmai neatlika nekas cits, kā doties prom, pilnībā piekrītot ārsta veiktajam ierakstam vīra slimības vēsturē – „pacients, kurš staigā, kur pašam tīk”. *** – Minc, minc, minc, – Vilma, izkāpusi no autobusa, pasauca melno runci, kurš, kā jau vienmēr, gan pavadīja, gan sagaidīja viņu pārbraucam no Jelgavas autobusa pieturā. Sākumā viņš kā apburts bija mēģinājis ielavīties autobusā kopā ar saimnieci, bet pēc vairākkārtējas kaunpilnas izlingošanas padevās un samierinājās ar psihiatra viedokli, ka Elmāram kaķus, līdz viņa garīgā veselība uzlabosies, nevar laist ne tuvu. Pēc viņa domām, tieši melnais kaķis, lai arī dīvainā kārtā atgrieza viņu dzīvē, bija izraisījis šoku. – Iesim nu mājās, mincīt, – Vilma nopūtās un, nodrebinājusies, savilka ciešāk mēteļa apkakli. Minka, augstu kājas cilādams, soļoja nopakaļ. Kādreiz viņam bija licies, ka kaķiem ķepas sniegā nesalst… … un kā vēl salst.

21


Rakstniece ar dzejnieces dvēseli Laura Melne tikai vidusskolā – sāku dzejot. Patiesībā nebiju domājusi, ka kādreiz uzrakstīšu romānu, jo nebija ideju tik liela apjoma darbiem. Tu sevi uzskati vairāk par rakstnieci vai dzejnieci? Sarežģīts jautājums. Vidusskolā biju pārliecināta, ka nerakstīšu neko citu kā tikai dzejoļus. Taču, uzsākot studijas universitātē, radās aizvien vairāk ideju garstāstiem. Patiesībā, to ir tik daudz, ka pietiktu visam mūžam. Es sevi varētu saukt par rakstnieci ar dzejnieces dvēseli, jo pat romānos nereti ir ainas, kurās iezogas kāda ļoti spilgta dzejas rinda. Vai esi plānojusi izdot arī savu dzejoļu krājumu? Kādreiz ļoti gribētu to izdarīt. Liels pamudinājums ir arī saņemtie komentāri no lasītājiem, kuri saka, ka ļoti vēlētos redzēt manu dzeju grāmatas formātā. No otras puses, ja romānos es cenšos distancēties no savas dzīves un nekad neaprakstu to, ko reāli piedzīvoju, tad dzejas rindās eksistēju tikai es – tieši tāda, kāda esmu. Tādēļ mana dzeja ir daudz personīgāka nekā romāni. Par laimi, līdz galam to spēj saprast vien tie, kas mani pazīst, citādi rādīt savus dzejoļus lasītājiem būtu kaut kā neērti. Kāds bija tava romāna „Digitālo neaizmirstulīšu lauks” ceļš līdz izdošanai grāmatā? Vai tas tika speciāli rakstīts konkursam „Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”? Romānu sāku rakstīt 2008. gadā. Tad tam vēl bija pavisam cits nosaukums un arī ideja krietni atšķīrās no gala iznākuma. Darbs netika speciāli rakstīts „Zvaigznes‖ konkursam. Patiesībā, lielākā daļa grāmatas tapa

Foto no personīgā arhīva

E

llena R. Landara (pazīstama arī kā Rowa) ir Karneolas foruma dibinātāja un žurnāla „Digitālais Vārds” radošā vadītāja. Pēdējā laikā Ellenas dzīve ir notikumiem bagāta – pērnā gada nogalē iznāca viņas pirmais romāns „Digitālo neaizmirstulīšu lauks”, aprīlī plašākas publikas vērtēšanai nonāca pirmais „Digitālā Vārda” numurs, kā arī rudenī tiek plānots doties uz Japānu. Kad un kā tu sāki rakstīt? Sacerēt četrrindītes sāku jau agrā bērnībā – dārziņā ejot. Mamma bieži mācīja man skaitīt dzejoļus un nereti es aizņēmos kādas rindiņas no dzejoļa un pievienoju klāt pašas izdomātas. Nopietni ar rakstīšanu gan aizrāvos 22


novembrī – starptautiskā izaicinājuma „NaNoWriMo” ietvaros. Vienkārši jutu, ka ir laiks šo ideju uzrakstīt. 2010.gadā, kad tika izsludināts kārtējais „Zvaigznes‖ konkurss, nolēmu, ka man ir jāpiedalās. Tā nu vasarā ķēros klāt cītīgai romāna labošanai. Pēdējā dienā, spītējot pamatīgai septembra lietus gāzei (lietussargs palika mājās), turēdama rokā sažņaugtu mapīti ar stāstu, skrēju uz izdevniecību darbu iesniegt. 2011. gadā tika paziņoti konkursa rezultāti. Ar prieku uzzināju, ka esmu prēmēto sarakstā. Protams, pēc tam sekoja darbs ar redaktoru un tikai pēc apmēram pusgada es turēju rokās savu pirmo grāmatu. „Digitālo neaizmirstulīšu lauks" noslēdzās tā, ka grāmatai noteikti būtu jāseko turpinājumam. Kad tas ir gaidāms? Turpinājums ir gandrīz uzrakstīts. Saku „gandrīz‖, jo liela daļa romāna tapa novembrī, tāpat kā pirmā grāmata. Taču uzrakstītajā ir jāveic ļoti daudzi labojumi. Esmu ieplānojusi šo darbu nodot pirms došanās uz Japānu, tātad, tas nonāks uz redaktora galda ne ātrāk kā septembrī. Vasarā esmu ieplānojusi darba labošanu. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka „NaNoWriMo” laikā neko prātīgu nevar uzrakstīt, jo šis pasākums ir balstīts uz kvantitāti, nevis kvalitāti. Kā tu vērtē „NaNoWriMo” lomu? Uzskatu, ka „NaNoWriMo‖ ir lielisks veids, kā pabeigt darbu. Nereti cilvēki ikdienā ir par slinku vai aizņemtu, lai daudz rakstītu, bet „NaNoWriMo” ļoti mobilizē. Ir apziņa, ka raksta arī citi cilvēki, un man tas ļoti palīdz. „NaNoWriMo” laikā vienmēr notiek sīva cīņa par pirmo vietu, par to, kurš visvairāk uzrakstījis dienas laikā. Pašai rokas niez būt pirmajā vietā, tas lieliski palīdz apsēsties un uzrak-

stīt pāris tūkstošus dienā. Jāatzīst gan, ka saprotu tos cilvēkus, kuri uzskata, ka „NaNoWriMo” ir lieka laika izšķiešana. Piedaloties šajā konkursā un cenšoties uzrakstīt vairākus tūkstošus dienā, nevajadzētu gaidīt kaut ko ģeniālu. Patiesībā, pēc „NaNoWriMo‖ mani darbi izskatās kā kara lauks. Taču galvenais mērķis – darba uzrakstīšana – ir panākts. Pēc tam uzrakstīto var labot, cik vien tīk, iet pāri ar buldozeru, ja nepieciešams. Uzskatu, ka piedaloties „NaNoWriMo‖, cilvēks iemācās ļoti daudz: gan pašdisciplīnu, gan smagu darbu un to, ka nav tikai jāpaļaujas uz iedvesmu un jāgaida tā, lai varētu sākt rakstīt. Vai plāno arī turpmāk piedalīties konkursā „Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”? Iespējams, ka piedalīšos kādā no nākošajiem „Zvaigznes‖ rīkotajiem konkursiem. Tā ir lieliska iespēja pārliecināties par pašas spējām. Kā saka: ja uzvar vienreiz, tad tā var būt arī veiksme, bet, ja izdodies panākumus atkārtot otrreiz, tad zināšu, ka pirmās prēmijas iegūšana nebija nejaušība. Vai visi tavi darbi ir rakstīti fantastikas žanrā? Nē. Sāku ar fantāzijas rakstīšanu un vēl joprojām man ir daudzas idejas tieši fantāzijas darbiem. Ir uzrakstīti arī pāris īsstāsti un viens garstāsts reālistiskajā žanrā. Taču jāatzīst, ka, rakstot fantastiku, es jūtos ļoti ērti. Man patīk visu loģiski saprast, līdz ar to fantāzijas uzstādījums „noskaiti buramvārdus un viss notiks‖ man brīžiem pat šķiet neērts. Bet ar visādiem mistiskajiem radījumiem, kas tagad ir īpaši populāri (vampīri, vilkači un mazāk – fejas) es pārāk neaizraujos. Vai tavi nākamie darbi ir paredzēti jauniešu auditorijai vai arī kādai citai vecuma grupai? Visvairāk es rakstu jauniešiem. Taču šobrīd

“ ir daudzas idejas tieši fantāzijas darbiem‖

23


gadu Karneola auga ne tikai biedru skaitā, bet arī nopietnībā un attieksmē pret literatūru. Biedrus forumam piesaistīju pavisam vienkārši – ar reklāmu. Meklēju cilvēkus portālā „draugiem.lv” (to daru joprojām) un citās sociālajās vietnēs, aicināju pievienoties tos, kuru darbus izlasot, šķita - Karneola šiem cilvēkiem palīdzēs attīstīt savas prasmes. Vai, tavuprāt, Karneolā ievietoto darbu kvalitāte gadu gaitā ir augusi? Karneolā ievietotie darbi ir ārkārtīgi atšķirīgi – forumā tiek pārstāvēta lielākā daļa žanru. Šeit var izlasīt gan fantāziju, gan fantastiku, gan mīlestības romānus un detektīvus, gan darbus bērniem un šausmas, kuras jaunākajiem labāk nelasīt. Darbu kvalitāte ir dažāda, taču viennozīmīgi jāatzīst, ka gadu gaitā forumam ir pievienojušies ļoti prasmīgi un talantīgi rakstītāji, kuru darbi vēlāk tiek izdoti grāmatās. Kopumā vērtējot jāsaka, ka noteikti darbu kvalitāte ir augusi. Tu studē par eksotiku uzskatītās Āzijas valodas. Kādēļ tevi ieinteresēja tieši Āzija? Vidusskolā es iepazinos ar cilvēkiem, kuri skatījās tā dēvētās anime – japāņu multfilmas. Tā ieinteresējos par Japānu, sāku klausīties mūziku un iepazīties ar japāņu kultūru, līdz kādudien sapratu, ka nespēju iedomāties sevi studējam kaut ko citu. Tā arī devos uz LU Āzijas studijām. Šobrīd turpinu studijas maģistrantūrā. Nesen uzsāku mācīties tibetiešu valodu un kādreiz gribu iemācīties arī korejiešu un taizemiešu valodas pamatus. Grūti pateikt, kādēļ tas mani tik ļoti interesē. Šī kultūra, to iepazīstot, šķita ļoti sirdij tuva, ārkārtīgi intriģējoša, skaista. Šobrīd bez tā visa nespēju iedomāties savu ikdienu. Pastāsti, ko tu plāno darīt Japānā? Vai tu savu dzīvi vēlies saistīt ar Latviju vai arī kādu Āzijas valsti? Uz Japānu dodos vairāku iemeslu pēc. Pir-

Ar Lauru Dreiži 2012.gada Ķīpsalā „Grāmatu svētkos‖. Foto no personīgā arhīva

top viens darbs arī jaunākajai auditorijai. Būtībā, kādas idejas mans mūzis man sniedz – par to arī rakstu. Nekad nevar zināt, uz kuru pusi viņš mani vilks nākamreiz. Kā radās ideja par Karneolas foruma izveidi? Ideja izveidot Karneolu radās brīdī, kad es jau krietnu brīdi biju klejojusi interneta plašumos. Tolaik jau aizrāvos ar rakstīšanu un pašai trūka cilvēku, ar kuriem varētu par to aprunāties. Pēc gūtās pieredzes Harija Potera grāmatām veltītajā lapā Kurbijkurne nolēmu izveidot Karneolu, jo zināju, ka noteikti būs kāds, kas vēlēsies šim projektam pievienoties. Pastāsti nedaudz par foruma pirmsākumiem. Forums atvērās 2005. gadā un esam pastāvējuši jau krietnu brīdi. Sākumā bijām vien maza cilvēku grupiņa, kas sajūsmināti apsprieda izlasītās grāmatas, redzētās filmas un brīvajā laikā šo to mēdza uzrakstīt un atrādīt viens otram. Pēc kāda laika mums pievienojās aizvien vairāk cilvēku. Ar katru pastāvēšanas 24


gadus, grupa dibināta tika 2009. gadā, kad es iepazinos ar basģitāristu Ēriku. Viņš mani iepazīstināja ar Kasparu un sākām mēģināt. Gandrīz uzreiz pēc dibināšanas piedalījāmies „Anime Cosplay Con‖ pasākumā, uzstājoties tajā ar pāris Japāņu dziesmu kaverversijām. Pēc tam mums pievienojās bundzinieks Filips un ģitārists Miša un mēs veiksmīgi piedalījāmies dažādos pasākumos. K on k u r s ā NaNoWriMo 2011 noslēguma pasākumā. Foto no personīgā arhīva „Infinitus" Koknesē izdevās mais no tiem ir pētījuma veikšana maģistra iegūt Grand Prix. darbam. Otra pētījuma daļa ir saistīta ar japāKāds ir jūsu grupas mūzikas stils? ņu literatūru – vēlos atrast interesantas jauno Mūsu stilu pašai raksturot ir grūti. Spēlēautoru grāmatas un atvest līdzi uz Latviju tul- jam ko līdzīgu poprokam, taču mums ir arī košanai. Visvairāk mani interesē tas, vai Japā- daudz balāžu un arī viena kristīgā dziesma, nā ir populārs F&F žanrs un kādi darbi tiek kas ir guvusi lielu popularitāti klausītāju viizdoti. Savu dzīvi noteikti vēlos saistīt gan ar dū. Latviju, gan Āziju. Ļoti vēlētos kļūt par tulkoLatvijā ir tikai viens literatūrai veltīts žurnāls. tāju, sniegt cilvēkiem iespēju iepazīties ar lie- Vai „Digitālais Vārds” vēlas konkurēt ar to? liskiem japāņu literatūras darbiem. Dzīvot Mūsu žurnāls noteikti nav veidots, lai kongan es gribu tepat Latvijā. Sauciet mani par kurētu ar citiem. Vismaz tāda nav bijusi pamuļķi, ja vēlaties, taču es mīlu zemi, kurā es- matdoma. Digitālais Vārds tika izveidots tāmu piedzimusi. dēļ, ka mūsu komanda uzskata – jauno autoru Viens no taviem vaļaspriekiem ir dziedāšana laiks ir pienācis. Vēlamies iepazīstināt ar viņu un dziesmu sacerēšana. Vai tu joprojām darbojies daiļradi un pierādīt to, ka Latvijā literatūra grupā „Pasažieri”? pastāv un jauno autoru ir daudz. Patiesībā, Šobrīd grupa nav aktīva, taču pašķīrušies man ir patiesi paveicies, ka izdevies savākt neesam. Tā kā esam ļoti aizņemti citās lietās, žurnālam tik entuziastisku un darboties griun es grasos doties prom, esam paņēmuši ne- bošu komandu. lielu pārtraukumu. Vasarā varbūt uzspēlēsim pāris koncertos. Kā radās grupa „Pasažieri”? Kādēļ tāds nosaukums? Nosaukums radies tādēļ, ka visi grupas locekļi gandrīz katru dienu kaut kur brauc ar sabiedrisko transportu. Kopā esam jau pāris 25


Pelnu ziedu takās Ellena R. Landara: Karneolā pazīstama kā Rowenny Dzimusi 1987. gada 6. novembrī Pabeigusi LU Āzijas studijas, šobrīd mācās LU Orientālistikas maģistrantūrā Intereses: Rakstīšana, biezu grāmatu lasīšana, mūzika (īpaši ģitārspēle un dziedāšana), dziesmu sacerēšana, dejošana Grupas „Pasažieri‖ soliste Romāna „Digitālais neaizmirstulīšu lauks‖ autore Karneolas foruma dibinātāja Žurnāla „Digitālais Vārds” radošā vadītāja

Run away You are just a ghost of the memories I once had And the wind that used to sleep in your lap Will never tell you the truth So don‘t go looking for that.

Foto no personīgā arhīva

Otrā sliežudzelzceļa pusē Mums ar tevi Ir regulāra divvientulība Trijatā. Lēts šiks uz vecā dīvāna Katru piektdienas vakaru. Un atvadoties tu saki: "Tiksimies sliežu otrā pusē!"

I‘m sitting near the window By the lonesome tree. I guess I could sayI‘m finally free. In this place of thoughts and tears.

Pakārties savā elpā trauslajā Tad šķiet tik vilinoši, Bet visapkārt vien Skatieni nosodoši. Viņi nezina Par mūsu piektdienu nopūtu laiku. Nenojauš, ka ar bailēm gaidu, Kad noņems kāds ķēdi no kakla Jo balss mana Kļuvusi akla.

But you still leave footprints In the sands of my time. Run away. Outrun the universe And my gravity. We will definitely meet In this different kind of reality.

26


~~~ Es lidoju trīs centimetrus virs miega robežas Laiks izplūst gar vaigiem un matos iepinas Es lasu tavu vārdu drumslas no pārsalušām plaukstām Sapnis raud rudens lapu jūras krastā.

~Li Li Li~ Tur augšā Viss notiek Palēnām Vējš uzvilcis puantes Pačkā dejo baletu

Šovakar Tu atdevies nopūtai un tasei kafijas bez piena Vai rīt Tu gribēsi arī manu sirdi piekaltu pie sienas? Piedod man ir tikai sarkani ķirši uz galda Šonakt manā prātā salijuši smiekli valda.

Kā mikroshēmā Nams pie nama Cilvēks ar pilsētu Pulsē sirds ritmā Ķirša esence izplūst Saldējuma mākoņos izkūst Arī es

Dienas ēna. Dvēseles dzīles kā Sabiedriskā maksas piedirstuve. Fotogrāfē cik gribi Šajā filmiņā Visi cilvēki izskatās vientuļi zili.

Viens rīsu grauds Uz mirkli no tevis Aizpūsta tieku. ~ Today The poet died Chocked In her loss for words While her cinnamon colored tongue Was searching a song Somebody stole her chords.

Tāds īpatnējs Kameras Redzes defekts. Vai tas bija medūzas kodiens Kailajos pirkstos, Vai arī sals? Uz pusēm pārlūzusi Sniegputeņa balss. Dienas ēna Paslīdēja plaukstai garām.

``` Iemīlies! Sirdsmieram, Lai varu sadegt un pelnos par fēniksu kļūt. Apjukusī patiesība Un mājieni smieties liek. Kā gan tu spēj mani padarīt tik trauslu Mans dvēseles dubultniek?

Jau nedēļu neizdodas to satvert, Lai izdzīvotu. Ja vien es neelpotu...

27


Erebos — visuredzošā acs

P

Ane Laska

ar U. Poznanski un „Erebosu‖ nebiju dzirdējusi neko līdz pat brīdim, kad pamanīju īpatnējo grāmatas vāku vietējā grāmatnīcā. Tās sarkanais, apbružātais vāks un to greznojošā lielā, melnā acs mani šķietami uzrunāja, bet īsā, lakoniskā anotācija raisīja intrigu. Grāmatu gan uzreiz nenopirku un vairāk lūkojos uz to no malas cerībā, ka neuzduršos kārtējam salkanajam tīņu romānam ar pāris šausmu efektiem, tomēr gan dizainā ietvertie elementi, gan rekomendācijas no citu grāmatu mīļotāju puses nepievīla manas lasītāja cerības līdz pat pēdējai lappusei. Lasīt vēl neiepazītu autoru ir kā darboties ap kasti, kurā ir Šrēdingera kaķis. Nevar zināt, kas tur iekšā, kamēr kaste nav vaļā. Jāsaka gan, kad beidzot sāku lasīt „Erebosu”, Poznanski mani patīkami pārsteidza. Stāsts sākās ar vienkāršu, ikdienišķu ainu, lasītājs tiek iepazīstināts ar galveno varoni – Niku Denmoru – un arī „viegli lasāmā‖ mūsdienīgā valoda atbilst sižetam. Pietrūkst tikai attiecīga uzraksta uz vāka, lai varētu padomāt, ka grāmatas varoņi dzīvo tepat aiz stūra, vai pat mācās manā skolā. Tomēr, pro-

tams, arī „Erebosa‖ sākotnēji tik pazīstamajā pasaulē kaut kam ir jāmainās – Nika labākais draugs Kevins sāk izturēties savādi, pat atsvešināti, un viņš nav vienīgais, kam pēkšņi parādījies kāds noslēpums – skolas solu rindas kļuvušas tukšākas, kam par iemeslu pilnīgi noteikti nevarētu būt pēkšņa gripas epidēmija, un tam visam vēl klāt kā šokolādes skaidiņas desertam – apkārt klīst runas par kādas „plānas, spožas plastmasas” lietiņas, kas aizdomīgi atgādina CD vai DVD disku, nodošanu no rokas rokā. Neviens, kam tās nav, par to neko nezina, bet tie, kam tā ir, par to nerunā, un Nika ziņkārība tiek pēdīgi apmierināta brīdī, kad arī viņam tiek piedāvāts šis neticami aizraujošais piedzīvojums – diska formā ar uzrakstu „EREBOS‖. Kāpēc gan spēlēt datorspēles, ja var lasīt, kā spēlē citi? Šajā brīdī gaidīju, ka notikumu pavērsiens būs straujš un negaidīts, pārsteidzot mani ar katru nākamo nodaļu, tomēr kļūdījos. Poznanski saistošā valoda un reālisma izjūta kāpina spriedzi ar katru rindkopu, bet sižets attīstās lēnām, vienmērīgi un, pārmaiņas pēc,

“apkārt klīst runas par kādas „plānas, spožas plastmasas‖ lietiņas, kas aizdomīgi atgādina CD vai DVD disku, nodošanu no rokas rokā‖

“Poznanski saistošā valoda un reālisma izjūta kāpina spriedzi ar katru rindkopu‖ 28


sistēma, un varu vien bilst, ka tā ir apbrīnojama un reizē vienkārša – gluži tāpat, kā visa pārējā grāmata. Ar katru pāršķirto lappusi lasīt kļūst arvien interesantāk un atgadās arvien negaidītāki notikumu pavērsieni, tajā pašā laikā spēle aizraujošāka kļūst arī Nikam, reizē sagādājot galvassāpes. Lasot nepameta sajūta, ka, tāpat kā spēle vēro Niku, kāds vēro arī mani un nākamās nodaļas nesasniegšanai laikā varētu būt nepatīkamas sekas, nemaz īsti nepadomājot, kādas. Veicot citus ikdienišķus darbus, pati pieķēru sevi pie domas, ka nevar taču neko stāstīt par „Erebosu‖ citiem, lai nepārkāptu noteikumus un neizlidotu… … no grāmatas. Ja šī konkrētā spēle, būtu pieejama arī mums, nešaubos, ka ne viens vien sekotu jauniešu pēdās un ieslīgtu atkarībā, jo tas diemžēl ir savdabīgs mūsdienu pasaules raksturojums. Kaut gan „Erebos‖ ir vācu rakstnieces populārākais romāns, tas nebūt nav vienīgais autores izdotais darbs. Urzula Poznanski sarakstījusi arī citas, vairāk bērniem un jauniešiem domātas grāmatas, kuras, pateicoties veiksmīgajai Šrēdingera kastes atvēršanai, pie tuvākās izdevības plānoju izlasīt arī es.

Foto http://www.insideadog.com.au/books/erebos

kaitinoši labi. Turklāt „Erebos‖ nebūt nav parasta spēle, sākot jau ar visai īpatnējiem noteikumiem. Tā, šķiet, zina visu, redz visu un dažbrīd pat saplūst ar realitāti un arī Niks, kā jau tipisks jaunietis, nespēj pārtraukt spēlēt. Viņš to vienkārši negrib, un šķiet darītu jebko, lai savam tēlam Sariusam iegūtu vēl pāris līmeņu vai jaunu ekipējumu. Gandrīz dzīvajai spēlei tas, protams, ir pa prātam, un pie šīs domas vien pa muguru pārskrien skudriņas. Iepriecina arī autores pārdomātā spēles

“Iepriecina arī autores pārdomātā spēles sistēma‖

29


Es redzēju sapnī...

M

Inga Puriņa

iegs tāpat kā ēdiens un ūdens ir kaut kas tāds, bez kā mēs nevaram iztikt, lai kvalitatīvi dzīvotu. Cilvēks miegā pavada vidēji 8 stundas diennaktī, tātad trešo daļu no sava mūža. Aptuveni 25 gadi šķiet visai daudz miegā pavadīta laika, vai ne? Ceturto daļu no miega ikviens cilvēks pavada sapņojot, kaut gan reizēm kļūdaini uzskata, ka to nedara, tikai tāpēc vien, ka pamostoties nosapņoto neatceras. Ikvienam ir pazīstamas sajūtas, kad sapnī piedzīvojam gan laimīgus brīžus, no kuriem pat negribas atmosties, gan arī bailes un paniku. Mūs kāds vajā, bet aizbēgt nav iespējams, jo kājas pēkšņi sastingst kā paralizētas vai arī pēkšņi attopamies uz ielas bez drēbēm un iespējas noslēpties no garāmgājēju skatieniem utt. Gandrīz vienmēr mēs sapņos ieņemam pasīvu nostāju, nespējot turpināt patīkamu brīžu baudīšanu vai, gluži otrādi, pārtraukt savai vai citu dzīvībai šķietami bīstamas situācijas. Sapnis ir kā filma, kurā mēs gan ieņemam galveno lomu, bet režisors ir pavisam cits, un mums neatliek nekas cits, kā pakļauties scenārijā rakstītajam sižetam. Bet vai nebūtu lieliski, ja šos aptuveni sešus sapņošanai atvēlētos dzīves gadus mēs varētu pavadīt ceļojot uz zemēm, kurās nekad neesam bijuši, satikt cilvēkus, no kuriem mūs šķir attālums un varbūt pat laiks? Ja nu mums būtu dota iespēja sapnī izdzīvot to, ko vēlamies vairāk par visu citu pasaulē? Kā izrādās – tas ir iespējams. Ir eksperimentāli pierādīts, ka pastāv tāda lieta kā sapņu kontrole jeb

„lucidīvisms” (lucidus – lat. „pilns gaismas”) – jēdziens, ko sešdesmitajos gados ieviesa amerikāņu psiholoģe Selija Grīna. Tas nozīmē, ka cilvēks pats var noteikt notikumu gaitu sapnī, turklāt, šādi sapņojot, izjūtas ir ļoti tuvas reālajā dzīvē pastāvošajām. Tie, kam tas izdevies, apgalvo, ka apzinātā sapņa laikā piedzīvo pat spilgtākas izjūtas un pārdzīvojumus, nekā nomodā esot. Kā tad īsti kļūt par savu sapņu pavēlnieku? Lai kontrolētu un noteiktu notikumu attīstību sapnī, cilvēkam ir jāapzinās, ka viņš sapņo, turklāt, lai līdz tam nonāktu, ir jāiemācās atcerēties savus sapņus, jo bez tā sapņu kontrole neizdosies. Turklāt – kā gan jūs varēsiet zināt, ka esat piedzīvojis apzinātu sapni, ja no rīta par to pat neatcerēsieties? Dažiem tas var padoties itin vienkārši, bet citiem prasa ne mazums pūļu, aizņemot vismaz 3–4 mēnešus laika. Vairumam, ļoti iespējams, tam nepietiks pacietības. Kā tad sevi piespiest atcerēties sapņus? Katrs no mums ne reizi vien ir piedzīvojis situāciju, kad līdz ar pamošanos sapnis, kas nupat, nupat vēl rosījās pa galvu, pagaist kā nebijis. Lai to atcerētos, pirms miega nepieciešams atbrīvoties no dienas laikā uzkrātajām domām, emocijām, paveiktajiem vai nepaveiktajiem darbiem. Tiklīdz esat gatavi naktsmieram, apgulieties uz muguras, aizveriet acis un domās iekļūstiet savas galvas centrā – punktā starp ausīm, aiz acīm un iedomājieties lielu putekļusūcēju, slotu, vai kas nu kuram labāk tīk, lai domās iztīrītu galvu tīru no dienas laikā piedzīvotā. Ieelpojiet un izelpojiet,

“Kā tad sevi piespiest atcerēties sapņus?‖

30


Foto upgradereality.com

pakāpeniski atslābinot muskuļus no kāju pirkstgaliem līdz pat galvai. Kad esat pilnīgi relaksējies, paziņojiet sev: „Es aizmigšu, es sapņošu un, kad pamodīšos, tad atcerēšos savu sapni.‖ Atkārtojiet to vēl un vēl, pēc tam iedomājoties, kā no rīta pamodīsieties un savu sapni pierakstīsiet sapņu dienasgrāmatā. Tieši tā – sapņu dienasgrāmatā, kurai jābūt pa rokai, vislabāk blakus gultai, tiklīdz pamodīsieties. Mācoties apgūt sapņu kontroli, turpmākos mēnešus sapņa pierakstīšana īpašā dienasgrāmatā būs pirmais, ko nāksies paveikt pēc pamošanās. Varbūt pat neizkāpjot no gultas. Ja sapnis pēc pamošanās ir pagaisis, nesteidzieties celties augšā, jo tas, vai vismaz tā fragmenti var nemanot uzpeldēt atmiņā, lai tikpat nemanot atkal izgaistu tuvāko minūšu laikā. Reti kurš sapnis paliks atmiņā uz

ilgāku laiku, ja to nepierakstīsiet. Iespējams, ka atcerēsieties pat 3–4 sapņus ik rītu, un vēlāk, pat pārlasot pierakstīto, daži no tiem šķitīs kā ar cita cilvēka roku rakstīti, tikai ar grūtībām uzpeldot atmiņā. Regulāri pierakstot sapņus, pamanīsiet, ka bieži vien notikumi, vietas un tēli atkārtojas. Pamanot to atkal, sapnī būs vieglāk apzināties, ka sapņojat. Ja spējat atcerēties vismaz vienu sapni ik rītu, jūs esat gatavs turpināt neparasto piedzīvojumu, kontrolējot itin visu, ko pieredzēsiet pēc aizmigšanas. Tātad, kā iemiegot apzināti nokļūt sapnī? Pirms miega koncentrējieties uz to, ka jums sevi jāapzinās sapnī, un iztēlojieties to, gluži tāpat kā mēdzat darīt pirms svarīgas tikšanās vai aizraujoša ceļojuma, kuru nu nekādi nedrīkst „nogulēt‖. Šādi sevi noskaņojot, bieži vien pamostaties pat vēl pirms modinātājpulksteņa, vai ne? Tomēr ar sevis noskaņošanu vien nepietiks. Arī aizmigšana jāapzinās, lai cik tas grūti varētu šķist pirmajā reizē. Ne-

“kā iemiegot apzināti nokļūt sapnī?‖

31


Foto http://science.howstuffworks.com

pieciešams pilnīgi atslābināties un izjust, kā aizmieg ķermenis, turklāt bezkaislīgi, it kā vērojot no malas. Pievēršot tam pārāk lielu uzmanību, aizmigt neizdosies, bet, tam nepievēršoties pietiekami, no rīta pamodīsieties bez gaidītā rezultāta. Iemiegot izmetiet no galvas visu lieko un cieši piedomājiet tikai par sapni, ko vēlētos redzēt. Koncentrējieties uz sīkšanu ausīs, gaismas zibšņiem acu priekšā utt. Ja tos pamanīsiet, tad esat uz pareizā ceļa. Pamazām trokšņi un gaismas zibšņi pieņemsies spēkā un ķermenis iegūs viegluma sajūtu, gatavs doties neparastākajā no piedzīvojumiem – savā sapņu pasaulē. Ja esat iekļuvis sapnī, to apzinoties, varēsiet darīt, ko sirds kāro. Ja neesat drošs, vai patiešām tas, ko piedzīvojat, jau ir sapnis, veiciet pārbaudi. Piemēram, atrodiet grāmatu, avīzi, vai jebko citu lasāmu. Izlasiet to, novērsiet skatienu un pēc mirkļa atkal izlasiet. Ja otrreiz lasot teksts būs mainījies, tas noteikti ir sapnis. Tas pats attiecas uz pulksteni – sapnī tas nerādīs vienu un

to pašu laiku, uzmetot tam skatienu divreiz. Iespējams, ka tam ciparu vispār nebūs. Pēc apzināšanās galvenais ir nesekot sapņa sižetam, bet it kā noiet malā un doties tajā virzienā, kurā paši vēlaties, citādi apzināšanās var izbeigties un atkal tiksiet ierauti nezināma režisora sarakstītajā sapņa sižetā, pār kuru jums nav varas. Dažiem sapņu kontrole var padoties itin viegli, kamēr citiem tā izdodas ar grūtībām, bet ikvienam ir iespējams to paveikt! Svarīgākais priekšnoteikums ir pacietība. Ja nepaveicas vienu nakti, var paveikties nākamo. Dažiem varbūt tas izdosies tikai tad, kad cerībām jau būs atmests ar roku. Ja kādu nakti nosapņosiet, ka pierakstāt sapņus vai par tiem ar kādu runājat, varat būt drošs – iespēja kontrolēt sapņus ir vairs tikai rokas stiepiena attālumā. Kamēr sirds glabā vēlmes, prāts nododas sapņojumiem. /Šatobrians/ 32


Glōsopoēze – kas tas ir un kam tas vajadzīgs? Ingus Macats Termini un definīcijas Konstruēta valoda jeb konlangs ir valoda, kas nav izveidojusies ilgstošas, dabiskas attīstības rezultātā, bet gan tāda, ko kāds cilvēks vai cilvēku grupa ir radījusi ar noteiktu mērķi. Glōsopoēze (gr. glōssa „mēle, valoda”, poiía „veidošana”) jeb konlangošana (ang. conlanging) ir valodu konstruēšana kā nodarbošanās. Cilvēks, kas ar to nodarbojas – glōsopoētiķis jeb konlangotājs (konlangeris).

jums pamatā ir bazēts uz romāņu un ģermāņu valodām, bet fonoloģija ir diezgan slaviska. Pasaulē ir no simts tūkstošiem līdz diviem miljoniem esperanto runātāju un apmēram 200–2000 cilvēku, kam tā jau ir kļuvusi par dzimto valodu. Pētnieciskās valodas sīkāk iedalāmās filozofiskās, loģiskās un eksperimentālās valodās, kas radītas ar mērķi pētīt valodas filozofiskos, loģiskos un lingvistiskos aspektus. Visplašāk zināmā loģiskā valoda ir ložbans, kas tika pabeigts 1998. gadā. Ložbana radītāju mērķis bija izveidot valodu, kas būtu pilnīgi viennozīmīga un skaidra un balstītos uz loģikas principiem. Savā ziņā to varētu nosaukt arī par matēmatisku valodu. Turpretī, piemēram, itkuila mērķis ir pēc iespējas lielāku informācijas daudzumu koncentrēt pēc iespējas mazākā teksta daudzumā (ieskatam piedāvāju itkuila frazi „oumpeà äx’ääuktëx”, kas nozīmē „Tieši otrādi, manuprāt, var izrādīties, ka šī izrobotā kalnu grēda kādā brīdī beidzas‖). Turpretī mākslinieciskās valodas jau pašas par sevi tiek radītas kā mākslas darbi, valodas, kuŗās galvenais ir „gaumes, gandarījuma un personīga derīguma jautājums‖ (Tolkīns). Citiem vārdiem sakot, mākslinieciskas valodas

Vēl mazliet teōrijas – klasifikācija Lielākā daļā glōsu (jeb konstruēto valodu) ir iedalāmas trīs lielās katēgorijās – palīgvalodās, mākslinieciskajās un pētnieciskajās valodās – atkarībā no tā, ar kādu mērķi tās ir radītas. Palīgvalodu radītāju prīmārais mērķis ir radīt valodu, kas atvieglotu starptautisku komūnikāciju, bet tajā pašā laikā būtu brīva no asociācijām ar kādas konkrētas tautas kultūrālo, polītisko vai ekonomisko pārsvaru. Parasti tās tiek veidotas ar strikti rēgulāru gramatiku, lai atvieglotu valodas apgūšanu un lietošanu. Latvijā viszināmākā palīgvaloda, bez šaubām, ir esperanto, ko 19. gs. beigās radījis L. L. Zāmenhofs. Esperanto vārdu krā-

Sindarina paraugs. Foto http://upload.wikimedia.org 33


sauli, jo cilvēks bez valodas nav nekas. Kad autors ķeŗas pie darba, kuŗa galvenie varoņi nav Jāņi un Ilzes (un pat ne Enrikes un Dženiferas), citiem vārdiem sakot, kad stāsts norisinās kādā vairāk vai mazāk izdomātā vietā, autors neizbēgami saskaŗas ar iespēju (bieži vien pat loģisku vajadzību) izmantot glōsu – kaut vai tikai lai dotu vārdus cilvēkiem, lietām un vietām. Kas jāzina, pirms ķeŗšanās pie glōsas izveides? Ar kādu mērķi tā tiek radīta. Ja viss, kas vajadzīgs, ir dot lietām vārdus, pietiks ar t.s. vārdu glōsu – visvienkāršāko no visām mākslinieciskajām valodām. Vārdu glōsas mērķis ir dot varoņiem, vietām un lietām vārdus, kas kaut ko nozīmētu pasaules ietvaros. Tās nespēj funkcionēt kā īstas valodas, jo tām nav nekādas sintakses (teikumu struktūras) likumu. Tāpēc vārdu glōsas radīšana visvienkāršākajā tās formā ir gluži elementārs process – jārada kādi desmit lietvārdi, desmit īpašības vārdi, jāpiešķiŗ tiem nozīmes un jāsavieno pa pāriem. Ar to nepietiek? Lieliski, jo tas vēl ne tuvu nav viss.

Pasaulē slavenākais glosopoēts Dž. R.R. Tolkīns. Foto http://quenya101.files.wordpress.com

kritēriji ir absolūti subjektīvi un atkarīgi tikai un vienīgi no tās radītāja. Mākslinieciskās valodas parasti ir saistītas ar kādu izdomātu pasauli vai sabiedrību, piemēram, kā piedeva kādam literāram darbam. Starp pazīstamākajām mākslinieciskajām valodām minama kvenja un sindarins (Dž. R. R. Tolkīna „Gredzenu pavēlnieks”), jaunruna (Dž. Orvela „1984”), dotraki (Dž. R. R. Mārtina „Ledus un uguns dziesma‖), šņācmēle (Dž. K. Roulingas „Harijs Poters”), gnōmīts (O. Kolfera „Artēmijs Fauls”) u.c. Ir svarīgi ievērot, ka dažādu glōsu apjoms ļoti atšķiŗas – kvenja, bez šaubām, ir apjomīga valoda ar izkoptu gramatiku un plašu vārdu krājumu, kamēr „D’Arvit” ir teju vienīgais gnōmīta vārds, kas zināms jebkuŗam „Artēmija Faula‖ lasītājam.

Pirmais solis – fōnoloģija Pirmais, ko pamanām, saskaroties ar jaunu valodu, parasti ir tās skanējums. Tāpēc ir ļoti svarīgi izvēlēties, kādas skaņas iekļaut jaunradītajā glōsā. Skaņu pierakstam parasti tiek izmantots starptautiskais fōnētiskais alfabēts (IPA), taču, lietojot datoru, daudz ērtāk lietot X-SAMPA sistēmu, jo tajā vajadzīgi tikai latīņu alfabēta burti un citi viegli pieejami simboli. Latviešu valodas fōnētiskais inventārs ir visai plašs – divpadsmit patskaņu (IPA /a a: æ æ: ɛ ɛ: i i: ɔ ɔ: u u:/), divdesmit deviņi līdzskaņi (/b ts tʃ d dz dʒ f g ɟ h x j k c l ʎ m n ŋ ɲ p ɾ ɾ s ʃ t v z ʒ) un desmit divskaņi (/ai au ia ɛi ɛu ui iu ua ɔi ɔu/) –, taču ir daudz valodu, kur tas ir

Glōsopoēze rakstniekiem Tas viss ir skaisti un jauki, bet – kāpēc? Ļoti vienkārši, lai bagātinātu literārā darba pa-

j

34


Tolkīna radītās valodas var apgūt arī universitātē Foto http://www.utexas.edu

krietni mazāks, un arī tādu, kur tas ir krietni lielāks. Lūk, daži piemēri: arabu valodā ir tikai trīs patskaņi, portugāļu valodā ir pat nazāli divskaņi, angļu valodā sastopami pat trīsskaņi, ķīniešu valodā nav /r/ skaņas utt. Otrais solis – morfoloģija Pirms sākt veidot vārdus, bieži vien ir lietderīgi radīt pāris likumu, lai pašam vēlāk būtu vieglāk un valodā nerastos chaoss. Kāda var būt visvienkāršākā zilbe? Kāda vissarežģītākā? Japāņu valodā pat vissarežģītākā zilbe ir salīdzinoši vienkārša (piem., byan), kamēr angļu valodā zilbe var sākties ar trim līdzskaņiem un beigties pat ar četriem (splash, prompts). Latviešu valoda dala lietvārdus divās gramatiskajās dzimtēs, kamēr citas valodas to nedara, vai dara citādi. Mūsu valodā ir arī konkrēts izskaņu kopums, kas var piemist

lietvārdiem dažādos locījumos. Vēl vairāk – ir valodas, kas lietvārdus neloka, tā vietā lietojot dažādus pievārdus. Iespējas ir neierobežotas. Kad ar vārdiem nepietiek Tas ir viss, kas nepieciešams, lai radītu funkcionējošu vārdu glōsu, taču tā vēl ne tuvu nav valoda. Valoda sākas tad, kad vārdi tiek salikti kopā, lai radītu teikumu.Tāpēc sīkāk par glōsu un tā veidošanu, stāstīsim nākamajā „Digitālā Vārdā” numurā. Ja vēlies uzzināt, kā radīt īstu valodu, raksti Miglasvālam Karneolas forumā vai arī @daeiribu tviterī!

35


Trilleris Lāsma Markeviča

Foto: http://www.architecturedecor.com Foto http://www.architecturedecor.com

K

2. NODAĻA

nolupusi krāsa, grīdai trūka dažu dēļu, mauriņš bija aizaudzis, bet sētas vietā slējās aprūsējis drāšu žogs. Kad es šeit ierados viss bija vēl traģiskāk – zālienā un verandā mētājās atkritumi, logi bija aizķepuši ar netīrumiem. Mājas remontēšana (cik nu tas bija mūsu spēkos) mums bija tāds kā tēva un meitas pasākums nedēļas nogalēm, kad Henks, protams, bija mājās. Bet tās nudien bija jaukas dienas, kurās atklājās, cik tēvs tomēr bija prasmīgs. Pamanīju, ka pie mājas blakus Henka mīlulei, melnam 1967. gada ševroletam, bija novietots pelēks pikaps. Acīmredzot kāds bija atbraucis ciemos. Tādas lietas notika ļoti reti, jo Henks lielākoties bija projām. Bet parasti tie bija liela auguma un skarba

ā jau to varētu gaidīt no pirmdienas, šī, lai gan visnotaļ mierīga, bija gara un nogurdinoša diena. Paldies Dievam, vismaz Pablo bija labs prāts, un viņš ātri mani palaida mājās, piekodinādams pasveicināt tēvu, kas reiz bodītes īpašniekam bija izdarījis kādu pakalpojumu, par ko viņš jutās Henkam mūžam pateicīgs. Mēs ar Henku dzīvojām pavisam nelielā privātmājā, kura pēdējo gadu laikā bija aizlaista galīgā postā. Vismaz es neskaidri atcerējos šo ēku daudz labākā stāvokli, bet tas bija pirms mammas nāves. Tā bija neliela, vienstāva ēka. Paskats bija diezgan šausmīgs – sienām un verandai bija 36


paskata vīrieši, no kuriem jau pa gabalu varēja saost sviedru, mašīneļļas, alkohola un cigarešu aromāta sīvo kokteili. Mēs vienmēr viens otram veltījām garu pētošu skatienu – es tādu, kurā bija redzamas bailes, jo tie vīrieši tik tiešām bija baisi, bet viņi mani no galvas līdz kājām nopētīja ar skatienu, kuru man neizdevās atšifrēt. Par laimi, saņēmusi klusu „Nē‖ uz strupo jautājumu „Vai Henks Hārpers ir šeit?‖, viņi devās projām. Piegājusi pie durvīm, jau grasījos iet iekšā, bet tad dzirdēju, kā tēvs ar viesi runā. Jā, jā, es zinu, ka noklausīties nav labi, bet biju pārliecināta, ka tēvs noteikti pārlēks uz kādu citu sarunas tematu vai sāks runāt par mani ar svešinieku. – Ar tevi nav labi, Henk. Vai tu to zini? – svešinieks ierunājās. – Neatgādini, Ted, – tēvs klusi nopūtās. – Katrreiz, kad tevi apciemoju, ar tevi ir arvien sliktāk un sliktāk. Kā būs nākamajā reizi, Henk? – Teds kaunināja. – Tu nemaz tik bieži te nerādies, – tēvs atcirta. – Kad tu pēdējo reiz spēri savu nolādēto kāju pār manas mājas slieksni, ko, Ted? – Man tomēr pašam ir sava dzīve un darbs, kas jāapvieno ar medīšanu. Tas nav tik viegli kā tev, piemēram. Un tomēr… kā Džoanna justos, redzot tevi šādu? – Nepiemini viņu. Ne par manu sievu tu nāci runāt, – Henka balsī bija dzirdami draudi. – Taisnība, – ciemiņš piekrita. – Ians un Meja Kolinsi ir miruši. – Ne jau dabiskā nāvē savās mīkstajās gultās, vai ne? – tēva balsī bija dzirdams viegls nicinājums. – Viņu māja ir nodedzināta. Mēs esam pārliecināti, ka tā ir atriebība. Droši vien vainīgs tas, ko viņi pēdējo medīja. – Un bērni? – Dvaits par laimi vēl nebija mājās, bet Mi-

randa… tad jau redzēs. Viņa ir ievietota reanimācijā ar otrās un pirmās pakāpes apdegumiem, vairākiem lūzumiem un vēl iekšējiem ievainojumiem. Bet tā jau ir Miranda – ja vajadzēs, viņa no pašas elles kailām rokām izraksies. Atriebība? Nodedzināta māja? Medības? Lai arī cik saruna bija aizraujoša un tikko radušos jautājumu smagums neciešams, man bija nojauta, ka tie ir tikai ziediņi un ka vairāk klausīties noteikti negribu. Tāpēc atvēru durvis un iegāju mājā. Pretēji manām domām otrpus letei, pretim tēvam, nesēdēja kārtējais ādās tērptais, bārdainais, biedējošais tips, bet gan vīrietis, kas izskatījās gluži normāls. Vai vismaz nekaitīgs. Vairāk vai mazāk. Arī viņa īsi jo īsi apcirptos matus bija skāris sirmums, un, tāpat kā mana tēva seju, arī viņējo klāja īsi bārdas rugāji un vagoja vairākas rūpju un laika iecirstas grumbas. – Sveiki! – Pasmaidīju. – Tēt, Pablo sūta sveicienus, saka, lai tu kādreiz viņu apciemo. – Rrrr, – Henks norūcās un izbrauca roku cauri matiem, atglauzdams to atpakaļ. – Man jau tas apnicīgais vecis ir līdz kaklam. Katrreiz, kad šo redzu, viņš nebeidz čīkstēt kā tāda iestrēgusi plate. Veronika, šis ir mans sens draugs… – Teds Gembls. – Vīrietis piecēlās un spēcīgi paspieda manu roku. – Un tu esi Henka mazā meitiņa Veronika. – Par mazo es gan iebilstu, bet viss pārējais ir balta patiesība. – Pamāju, uzsmaidīdama Tedam, un, atlaidusi vīrieša plaukstu, apsēdos maliņā uz dīvāna. – Tu esi tik līdzīga Džoannai! – Teds mani novērtēja, nopētīdams no galvas līdz kājām. – Siržu lauzēja tāpat kā māte, vai ne? – Nemaz ne, – iesmējos. – Kā klājas tavam puikam? – Henks mainīja 37


sarunas tēmu, izskatīdamies manāmi sapīcis. – Kleju izmeta no koledžas. – Teds uzreiz sadrūma. – Par kaušanos. Pats saka, ka nevarēja pieļaut, ka ar Dvaitu tā apietas. Paštaisnais nejēga. Muldēja kaut ko par upurēšanos un tad pievāca hārliju. Tagad vazājas apkārt pa pasauli, iztaisīdamies par nez kādu tur lielceļa varoni. „Renegātu‖ saskatījies, phe! Henks skaļi iesmējās, un arī es pasmaidīju, pati īsti nezinu kādēļ. Laikam tāpēc, ka Henks prata smieties tā, ka gribot negribot arī pārējiem seja atplauka smaidā. Un tomēr Tedu laikam pie šiem cilvēkiem nevarēja pieskaitīt, jo viņš uz manu tēvu lūkojās ar draudīgu skatienu. – Nu, jā, tev, protams, tas šķiet smieklīgi. Tu un vecais Vērdžils tādi bijāt, – viņš ierūcās. – Paklau, ja būtu vēlējies paklausīties, kā mani lamā, būtu pazvanījis sievasmātei, – Henks nikni atrēja. – Es nu iešu. Jāpilda mājasdarbi, jūs jau saprotat. – Pasmaidīju nevainīgu smaidiņu, pieceldamās kājās. Aizvērusi aiz sevis durvis, aizsviedu mugursomu pāri istabai, cerēdama, ka tā mīksti piezemēsies uz gultas, un tūlīt pat sakņupu pie durvīm, lai varētu noklausīties, ko abi vīrieši bez manis runāja. – Viņa zina? – Teds ierunājās. – Nē. Un tā arī ir labāk. Vismaz ar viņu nenotiks tā kā ar citiem mednieku bērniem. Kaut vai tie paši Kolinsi. – Bet vai viņai nav tiesības zināt? – Es apsolīju Elisai, ka to nepieļaušu. Turklāt varbūt viņa medībās būtu tāda pati kā Džo – bezatbildīga, pārgalvīga. – Neņem vērā to iesīkstējušo veceni! Galu galā viņa ir arī tava meita, un tu esi, vai vismaz biji, labs mednieks. Turklāt Džoanna nemaz nebija tik slikta. – Kā amatieris, – Henks nošņācās, un es

dzirdēju, kā kāds, droši vien mans tēvs, piecēlās kājās. – Zini, ko, Tedij? – Henks izbeidza strīdīgo tematu, – labāk aiziesim uz bāru un iedzersim pa glāzei par Īanu un Meju. Teds piekrita tēva ierosinājumam, un pēc mirkļa abi jau bija prom. Piecēlos kājās un ar pirkstiem izbraucu cauri matiem. Ko gan tas viss varētu nozīmēt? Vai mans tēvs būtu sapinies ar mafiju? Vai ar kādu vājprātīgu sektu? Jo normāli cilvēki cits cita mājas tāpat vien nededzina! Pārsoļoju pāri istabai un, nometusi somu zemē, atkritu gultā. – Kaut kāds sviests, - nomurmināju, palūkodamās griestos. Tad atkal piecēlos sēdus un pasniedzos lejup pēc mugursomas, no kuras izķeksēju mobilo telefonu un austiņas. Jau pēc mirkļa man ausīs dārdēja smagais metāls, uz kuru liku cerības, ka tas izgaiņās dīvainās domas manā prātā. Tad, kad tētis atgriezīsies, man viņš noteikti būs jāiztaujā. Bez nekādas piekāpšanās un puspatiesībām no viņa puses! Es viņu iedzīšu stūrī! *** – Nāc pie manis, – tumsā izskan kluss čuksts, it kā tā būtu tikai kāda vientuļa putna spārnu vēdas. – Nāc pie manis. Ļaudama, lai ledus aukstais gaiss piepilda plaušas, es paklausu un dodos tumsā, kas mani apņem savos melnajos apskāvienos kā sen neredzētu draugu. Mani ieskuj kailu koku bezkaislīgās rindas, bet zemi klāj sen nokritušu un jau daļēji satrūdējušu lapu melnais paklājs, katru manu soli sveicot ar aukstumu, kas izskrien cauri visam ķermenim. – Nāc pie manis, – tumsu pāršķeļ jau nākamais čuksts, likdams man nodrebēt kā bailēs, tā mazliet bērnišķīgā sajūsmā par to, ka neesmu piemirsta. 38


Jean-Louis Piraux foto http://www.flickriver.com

Un tad manā priekšā iznirst viņš – tumsas slēptais stāvs. Viņš stāv ar muguru pret mani un lēniem, apdomīgiem soļiem iet uz priekšu, nekur nesteigdamies, it kā tikai būtu izgājis vēlīnā pastaigā, lai sakārtotu savas domas. – Pagaidi! – man pār lūpām nāk aizsmacis kliedziens, un es metos viņam pakaļ. – Lūdzu, pagaidi! Es skrienu, cik vien ātri spēju, bet kājas katrā solī mani pieviļ, sapīdamās viena aiz otras, un es ik pa brīdim paklūpu. Pāris reizes man izdodas saglabāt līdzsvaru, tomēr atkal un atkal krītu, sāpīgi atsizdamās pret zemi. Bet atkal un atkal ceļos kājās un turpinu dzīties pakaļ melnajam stāvam, kas, lai gan nav ticis sevišķi tālāk, nav arī tuvāk man. – Lūdzu, pagaidi! Man vajag atbildes! Lūdzu! – izmisīgi iekliedzos, bet šķiet, ka viņš manī nemaz neklausās. – Nāc pie manis, – Kā tev šķiet, ko es tagad daru? – kliedzu pretī. – Vai tu kā papagailis nevari neko vairāk pateikt?

Nāc pie manis, nāc pie manis! Jau nākamajā mirklī mani aptur divas spēcīgas rokas, kas tūlīt pagriež mani. Pacēlusi skatienu augšup, ielūkojos melnā stāva sejā un neredzu neko vairāk kā vien tumsu. – Lūdzu, es vēlos tikai atbildes, – tie ir pēdējie vārdi, ko saku, pirms viņš ar vieglu rokas kustību pārlauž man sprandu. *** Pamodos ar asām sāpēm kaklā, bet ko gan citu var gaidīt, ja daļu nakts esi nogulējis izpleties šķērsām pāri visai gultai uz pabiezas fizikas mācību grāmatas, turklāt galvai karājoties pāri gultas malai. Iepriekšējā vakarā ilgi nebiju varējusi aizmigt, atkal un atkal prātā izspēlējot, kā sagaidīšu mājās Henku un bombardēšu viņu ar jautājumu gūzmu, un prātojot, kādus jautājumus uzdošu un kādas atbildes sniegs viņš. Un pat mājasdarbu pildīšana nespēja novērst manas 39


domas. Tad kādā brīdī biju iemigusi. Parasti manos murgos ir kaut kāda loģika, un tie ir cits citam vairāk vai mazāk līdzīgi. Bet šis? Kas pie velna tas bija? Murgs atstāja mani samulsušu. It kā melnais stāvs būtu izspēlējis vēl vienu no saviem nežēlīgajiem jokiem un tagad labi noslēpies ēnās smietos par mani. – Nāc pie manis, – nikni nomurmināju, izrausdamās no gultas, un izstaipījos, bet beigās sajutos vēl stīvāka un tikai vairāk neizgulējusies. Dažiem maniem sapņiem ir kopīgs kaut kas vairāk par slepkavībām, tumšiem stāviem un mammu. Dažkārt sapnī kāds mani aicina, sakot „Nāc pie manis‖, bet neminot pie kā vai kur. Bieži vien aicinājums izskan pilnīgi neloģiskā vietā. Un tieši šie „nāc pie manis” aiz sevis atstāj vislielākās bailes. Henks droši vien guļ, nodomāju, dodamās uz dzīvojamo istabu, kur uz dīvāna visticamāk tēvs būs atkritis pēc pārnākšanas mājās. Protams, viņš varēja būt arī savā istabā, bet Henkam bija niķis līdz vēlam vakaram sēdēt pie televizora, skatoties lētus trillerus, un beigās pie tā ekrāna arī iemigt. Tomēr tēva tur nebija, tāpēc devos uz Henka istabu. Tēva istaba izskatījās tā, it kā viņš būtu gatavs kurā katrā mirklī doties projām uz neatgriešanos, jo nekā vairāk par gultu, kas tāpat tika izmantota reti, un pustukšu skapi te nebija. Un, spriežot pēc tā, cik maz laika viņš te pavadīja, man šķita, ka viņam šī istaba ne sevišķi patika. Varbūt pārāk daudz atmiņu? – Tēt? – kautrīgi iepīkstējos, palūkodamās caur durvju spraugu. Gulta izskatījās neskarta, tātad Henks šeit droši vien nebija rādījies. Nezin, varbūt viņš būs paslēpies aiz durvīm un nebūs mani pirmīt dzirdējis, muļķīgi nodomāju,

ieiedama iekšā. – Tēti? – atkārtoju, bet mani sveica vien tukšums, bet uz gultas atradās neliela lapiņa. „Veronika, aizbraucu pie Teda. Henks. P.S. Ja kaut kas notiek, nekavējoties zvani!” Zīmītes nebija Henka garā, un, paskatoties uz neveiklo rokrakstu un nevienādajiem burtiem, kas izskatījās tā, it kā tūlīt, tūlīt katrs grasītos bēgt uz savu pusi, man šķita, ka saprotu kāpēc. Parasti, kad grasījās doties projām, tēvs man visu pateica aci pret aci. Pastāstīja, aptuveni cik ilgi plāno būt projām, pateica, lai uzvedos labi un nekavējoties zvanu, ja kaut kas atgadās, un iedeva naudu pārtikai. Mani pirksti saslēdzās ap zīmīti, to saburzot nelielā bumbiņā, ko tūlīt sviedu pret sienu. Kā viņš tā varēja? Aizbraukt, aiz sevis atstājot tikai no kādas avīzes stūra noplēstu lapiņu? Kāpēc tieši šoreiz, kad mani nomocīja visi šie jautājumi, kad izmisīgi vēlējos ar viņu kārtīgi izrunāties, beidzot saņemties un izspiest visu, ko viņš no manis slēpa? Klusībā nolādēdama visu, sākot no Teda un beidzot ar to, ka biju iemigusi un nevarēju sagaidīt Henku, aizbrāzos uz savu istabu un aši sameklēju mobilo. Droši vien tam ļoti paveicās, ka, dusmās spiezdama ciparus, nejauši to nesalauzu vai ka to tomēr nesviedu pret sienu, kad nevarēju tēvu sazvanīt. Pati īsti nesapratu, par ko esmu tik dusmīga, bet viss, ko vēlējos, bija izgāzt dusmas uz visu, kas gadījās pa rokai, it kā tas spētu nomierināt vētru, kas plosījās dziļi manī. Dievs vien zina ko es būtu sadarījusi, ja nebūtu sapratusi, ka ir pēdējais laiks sākt posties uz skolu. 40


Aukstās saules Ligita Aka ņiem, kas, dažādu apstākļu vadīti, savijas kopā. Halēdam Hoseini izdodas lasītājus pārsteigt. Autors atklāj Afganistānas sievieti tādu, kādu man vēl nekad nebija izdevies redzēt – māti, sievu, māsu, meitu. Viņu raksturus un dzīves ietekmē viss, kas notiek apkārt: karš ar Padomju Savienību, Maskavas pakļautībā pavadītais laiks, karš ar talibiem un to valdīšana. „Tūkstoš sauļu mirdzums” man sniedza patiesu emocionālu baudījumu, lai gan bija vietas, kuras lasot gribējās raudāt. Grāmatu var izlasīt apbrīnojami viegli, un valoda šķiet pati šķeļamies, tomēr sižets un darba tēma nav viegla, tādēļ es neieteiktu šo grāmatu, ja gribas palasīt ko gaisīgu pirms gulētiešanas. Lai gan pēc grāmatas izlasīšanas „pēcgarša‖ ir tīkama, tai ir jūtams sērīgums. Halēds Hoseini mūsu platuma grādu cilvēku aizved ceļojumā uz pasauli, kuru pat iedomāties nevaram: vardarbīgs vīrs sit savas sievas, jo tās viņam nozīmē mazāk kā lopi, karš izposta dzīves visiem, pat tiem, kas nav tajā tieši iesaistīti, vecāki aiz bada ir spiesti atteikties no saviem bērniem, vienā dienā sieviete var no sabiedrības locekļa kļūt par neko. Autors ar apbrīnojamu vienkāršību parāda, kā cilvēki smagas dzīves dēļ kļūst sausi, kā tūkstoš sauļu izdedzināta zeme. Vajag nedaudz lietus. Tikai pēc šīs grāmatas izlasīšanas sāku kaut nedaudz apjēgt, cik ļoti nomocīta ir šī zeme, cik daudz tās cilvēki izcietuši un vēl turpina ciest, un tas, ka tur, tālajā zemē, ir vairāk saules gaismas, nebūt nenozīmē, ka arī cilvēki ir saulaināki. Itin nemaz neliekas, ka šajā karstajā zemē gaiši mirdzētu tūkstoš saules.

K

ad ieejam grāmatnīcā, ir grāmatas, kas mūs kārdina, kā sakot: „Nopērc mani, izlasi, es tev patikšu‖. Dažreiz gan sanāk arī vilties, bet ar Halēda Hoseini (Khaled Hosseini) grāmatu „Tūkstoš sauļu mirdzums” (A Thousand Splendid Suns) man to piedzīvot nenācās. Cena gan bija atbilstoša, tādēļ to savā īpašumā ieguvu tikai pēc vairākus mēnešus garām pārdomām, tomēr viss labais nākot ar gaidīšanu. „Tūkstoš sauļu mirdzums” mani pārmaiņas pēc patiesi aizkustināja, laikam jau visvairāk tieši ar savu vienkāršību, kas reizē ir tik patiesa, ka sarežģītāka nav iedomāja. Stāsts vijas ap divām afgāņu izcelsmes sievietēm – Marjamu un Leilu – un viņu likte41


Kā jau Jāņi Anniņa Ar Pēteri tikāmies jau trīs mēnešus un četras dienas. Tas ir gana ilgs laiks, lai saprastu, ka veidojas kas nopietns. Tamdēļ arī izdomājām Jāņus svinēt kopā. Viņš solījās aizvest mani uz kādu skaistu vietu, kur mēs varētu uzcept kādu desu, šašliku, nedaudz iedzert alu un paknakstīties. Par pēdējo viņš gan nekā neteica, bet tas tāpat bija skaidrs, un, ja šis apstāklis solītos izpalikt, man ne prātā nenāktu kaut kur braukt ar viņu vien. Jau nedēļu iepriekš biju izsapņojusies, kā iekursim ugunskuru, uzcepsim desiņas, smiesimies un priecāsimies, un kādā brīdi arī papardes ziedu iesim meklēt. Idille, ne ainava. Viss jau būtu labi, taču, kā uzzināju vēlāk, tas, ko skaisti izplāno, nepiepildās. Līgo dienā devāmies uz bodi, jo ēdamais taču bija jāiepērk. Tur cilvēku daudzums bija tik milzīgs, ka es pazaudēju groziņu, kad kāds man nezināms ļaundaris to izrāva no rokām. Pēc tam, no deguna priekšas nocēla pēdējās „Alus sardeles”, bet Pēteris pusstundu nevarēja vien izvēlēties šašliku. Veči kā negudri nēsājās apkārt ar „Apinīša‖ pudelēm, tādēļ to paņēmām arī mēs. Divas pudeles. Arī 2L kolu, jo tai bija atlaide un pāris alus skārdenes. Kronis visam bija pie kases, kad mums paziņoja, ka Pēterim uz kartes vairs neesot naudas. Lieki teikt, ka viņš bija mēms. Kā tā var būt? – Nu, laikam esat visu jau notērējis! – nīgrā pārdevēja atcirta, tomēr pamēģināja vēlreiz. Brīnumainā kārtā ar trešo reizi izdevās – Pēcis tomēr vēl nebija līdz apenēm aplaupīts. Laimīgi tikuši mašīnā, atviegloti nopūtāmies – tas jūklis nu bija garām. Tik ļoti vairs negribējās cilvēku barā, ka izlēmām braukt uz mežu. Nu, ne jau pilnīgu čuhņu, bet kādu jau-

ku, klusu noriņu, kas Pēterim zināma. Nepagāja ne trīs stundas drausmīgajā satiksmē, kad beidzot tikām ārā no pilsētas. (Pirmās divdesmit minūtes bijām pavadījuši veikala stāvlaukumā). Tālāk jau vedās raitāk. Ceļš, pa kuru braucām uz izvēlēto gala vietu, gan nebija diez ko labs, bet tikt cauri varēja, ja vien bija sauss. Iebraukuši mežā, izvēlāmies no mašīnas. Es gandrīz burtiski, jo dibens bija tā atsēdēts, ka šķita kļuvis plakans. Vieta bija brīnišķīga un lika man domāt par amerikāņu filmām, kurās pārīši tumsā kaut kur aizbrauc un mašīnā maigojas. Mums gan vēl papildu bija proviants. Ugunskuram vieta bija atstāta, aplikta ar akmeņiem un blakus nolikts soliņš, kas sastāvēja no diviem bluķīšiem un pussapuvuša dēļa, bet man tas pat likās romantiski. Pēteris izskatījās lepns un izstāstīja, ka pats šeit ierīkojis ugunskuru, un tas man šķita patiesi mīļi. Biju gatava viņam mesties ap kaklu, bet Pēcis no mašīnas bagāžnieka izvilka segas un pārtikas maisus, es pat nezinu, ko vēl bijām sapirkuši, bet izskatījās, it kā te grasītos ierasties vesela armijas daļa. Pēteris devās mežā sameklēt kādus žagarus, bet es sēdēju un gaidīju. Tad tas pamazām sākās. Domājat lietus? Nē! Odi! Vispirms atlidoja kāds viens vai divi, tad jau desmit un galu galā man šķita, ka no tuvākas un tālākas apkārtnes ir sasaukti visi odu radi ar brēcienu: – Te ir asinis! – Kad Pēteris beidzot izlīda no meža, es jau ar vienu sitienu spēju nosist vismaz desmit odus. Viņš iededza kaut kādu pretodu sveci, kas, likās, drīzāk noindēs mani. Bet vismaz mošķi vismaz atkāpās, draudīgi 42


Foto http://media.onsugar.com/

zumot piecu metru rādiusā ap mums. Ugunskuru izdevās aizdegt tikai tad, kad teju visi sērkociņi bija izlietoti, un tad arī nācās uzmest virsū pāris plastmasas maisiņus, lai piedod mums ‗zaļie‘. Tad jau gāja labāk. Odi uzmācās mazāk, uguns jauki sildīja, Pēteris sēdēja man blakus, un mēs cepām šašliku. Ak, Jāņu romantika, idille. Tikai uz mirkli. Kad šašliks bija izcepies, sāka līt. Un nevis tā drusciņ, bet pamatīgi. Svece apdzisa, un, to sajutuši, odi metās mums uzbrukumā ar vēl lielāku sparu. Tas, kurš ir teicis, ka tie maitas lietus laikā nelido, nav ar odiem pa lietu kāvies kā mēs. Pēc iespējas ātrāk sametām visu mašīnā un ielīdām arī tur paši. Varētu jau braukt mājās, bet abi bijām jau gana dzēruši. Sēdi nu slapjš turpat uz vietas, līst ka blīkšķ, kā nekā – Jāņi, odu mākonis riņķī, šašlika iesms rokā. Sajūta kā sliktā šausmenē. Sēdējām mašīnā, dzērām kolu un grauzām

šašliku, gaidījām, kad lietus rimsies. Lai zobi neklabētu, dažbrīd mašīnu sildījām. Knakstīšanās arī nekādas – kurš par to var domāt, ja zobi klab? Ap četriem metām svinēšanai mieru, griezām riņķī un sapīkuši braucām mājās. Nē, tas nebūt nav viss. Minēju, ka ceļi ir ciešami, ja sausi. Tā nu mēs braucām pa to žļurgu, kas kādreiz bija ceļš, kad jutu – vairs nav labi, Pēteris mašīnu nevalda. Sanesa uz vienu, uz otru pusi, mašīna norīstījās un pie koka apstājās. Bija beidzies benzīns. Galu galā ap septiņiem senči mūs aizveda mājās, ņirgādamies par mūsu mazo, romantisko pārgājienu. Ar saaukstēšanos abi noslimojām līdz Pēteriem. Otrreiz vairs nebrauksim, pietiek, lai odi dzer to „Apinīti‖, kas palika guļam zālē pie nodzisušā ugunskura.

43


K

Padomi jaunajiem autoriem ā uzrakstīt labu darbu

Vienmēr pārlasi uzrakstīto, lai pārliecinātos, ka neesi kādu vārdu. Izvairies, no komatiem, kad tie nav, nepieciešami. Kad pārlasi darbu, ir skaidrs, ka, pārlasot darbu, pārlasīšana palīdz izvairīties no liekas atkārtošanās. Vienmēr pareizi izmanto semikolu; tikai tur, kur tas nepieciešams. Neizmanto pārāk daudz izsaukuma zīmju!!! Un nesāc teikumu ar saikli. Ķeries vērsim aiz rokas, un izvairies no nepareizi lietotām metaforām. Viehņmār pāorbaudi savu pareisrakstību. Rakstniekam ir nepieciešamas trīs labas īpašības: radošums, oriģinalitāte, tiešums un lieliska īstermiņa atmiņa. Sarkasms – jā, kā tad, tas lieliski iederēsies tavā darbā. Katra atsevišķa teikuma jēgai jābūt saprotamai vienatnē. Arī šī. Pārmērīga hiperbolu lietošana ir gatavais nāves skūpsts. Izvairies no nevajadzīgiem piemēram, piem., šādiem. Kāds ir teicis, ka citātu autori vienmēr precīzi jāuzrāda. Amerikānismi sūkā. Rakstīšana lielajiem burtiem, lai kaut ko izceltu, ir NEGLĪTA un NOVĒRŠ UZMANĪBU. Vairāku metaforu mistrojuma lietošana ir kā nošaut divus zaķus ar dunci mugurā. Nekad neatklāj savus avotus (Alisters Vatsons, 1993).

Foto http://www.howwriteletter.com

Izvairies no klišejām kā no mēra. Drošas slinka rakstnieka pazīmes ir nepabeigti saraksti utt. Ja nevari atrast īsto vārdu, pameklē kādā no tām vārdnīcveidīgajām lietām. Vai tev tiešām šķiet, ka lasītājiem patīk retoriski jautājumi? Eifēmismu laikmets diemžēl vairs nav mūsu vidū. Neļauj nevienam vārdam karāties pašam savā rindiņā. Sporta terminoloģijas lietošana tev nepalīdzēs tikt pat līdz trīspunktu līnijai. Izvairies no vārddarināšanisma. Bezjēdzīgs sirreālisms ir kā zivis. Mana vecā skolotāja reiz teica: „Citēšana ir slinkuma pazīme. Izsakies saviem vārdiem.‖ Līdzjūtības trūkums rakstniekam ir nepiedodams. Izvēlies fontu un nemaini to. Katrā teikumā darbības vārdam. Beidz lasīt bezjēdzīgus padomus. Raksti! 44


K

Ticējumi

ad diena aug garumā, bet nakts raujas īsumā, zinām, ka tuvojas Līgo un Jāņi. No daudzajiem tautas ticējumiem varam uzzināt, kas darāms, lai atrastu Jāņu sieru, un kas notiks, ja rīta rasā muti nomazgās. Bet gan mazāki, gan lielāki rakstnieki vienmēr cenšas ar kaut ko atšķirties, tādēļ devāmies meklēt Līgo ticējumus, kas būtu tieši saistīti ar rakstīšanu. Lūk, ko mums izdevās senos, jau noputējušos sējumos atrast.

Ja Jāņu naktī neguļ, Pēteros sižeti sapnī rādoties. Ja Jāņu naktī zvaigznes labi redzamas, tad visu rudeni ne vārda nevarot uzrakstīt. Ja Jāņu rītā trīsreiz pliks apskrien ap miežu lauku, tad vārdi birstot uz lapas kā graudi klētī. Ja Jāņos dzer tikai tēju, tad līdz Miķeļiem nekā nevarot uzrakstīt. Ja Līgo svētkus aizvada ar ģimeni, tad novembrī viņi netraucējot rakstīt. Ja Līgo naktī govis skaļi mauj, tad trīs mēnešus rakstot dzeju vien. Ja Jāņu dienā appušķo govīm ragus, visu gadu dzeja vijoties pušķota. Ja Jāņu naktī spilvenu piebāž ar paparžu zariem, pujeņu ziedlapām un šašlika iesmiem, gultu pieber ar priežu skujām un pret rītu, kad saule lec, liekas uz auss, sapnī rādoties bestselleru sižeti. Ja Jāņu dienā lec trīsreiz pāri ugunskuram, līdz Lieldienām visas ainas iznākot spraigas un ugunīgas. Ja grib, lai iedvesma līdz pat Jurģiem labi turas, Jāņu vainagā vajagot iepīt trejdeviņas zālītes un to vajagot nēsāt līdz Pēteriem. Ja Jāņu vainagu sažāvē un novembrī izvāra tējā, tad divarpus normas uzrakstot. Ja Jāņu rīta pirmajos saules staros meitas iet peldēties ar pižiku galvā, bet puiši ar velteņiem kājās, visu gadu saņemot tikai labu un godīgu kritiku.

Ja Līgo naktī neko nedzer, nākamajā gadā iestājoties filologos. Ja Jāņu rītā muti rasā nomazgā, tad raiti un bez kļūdām varot rakstīt pat paģirās. Ja Jāņu rītā skaidra galva, tad „NaNoWriMo‖ laikā rakstot šausmeni vai zombiju apokalipsi. Ja Jāņu rītā nepazīst pamošanās vietu, tad kladē esot atrodams šedevrs. Ja Līgo vakarā ēd daudz šašlika, nākamajā rītā stāstā esot slaktiņš. Ja Līgo naktī grib rakstīt, tas jādara ar papardes lapu, tad būšot romantika; ar ogli – mistika; ar kečupu – šausmene; ar majonēzi – drāma; ar sālītu gurķi – filozofija; ar taukiem – trilleris; ar zīmuli – gaisīga erotika. (Fantāzijas un fantastikas panākšanai nepieciešamas kombinācijas.) Ja Līgo naktī kaimiņš skaļi dzied, tad ciemā drīz gaidāms AKKA/LA. Ja Jāņu rītā liela rasa, tad tajā dienā nevarot datorā parakstīt. Ja Līgo vakarā pērkona negaiss, tad topot episka aina. Ja Līgo naktī ap kājām trinas melns kaķis, tad trīs dienas esot jādrukā, kamēr sāk sāpēt rokas.

Ticējumus Jums meklējuši un par to publicēšanu cīnījušies – Artūrs Meža, Francis Vista un Iveta Krabis 45


Rakstnieku Līgo dziesmas Pār gadskārtu Jānīts nāca Savus bērnus apraudzīt. Vai tie ēda, vai tie dzēra, Vai Jānīti daudzināja? Ne tie ēda, ne tie dzēra, Visu nakti stāstus raksta.

Jāņa bērni izmirkuši, Staignus purvus bradādami, Jāņu zāles lasīdami, Jāņu dziesmas rakstīdami. Vysa loba Juoņu zuole, Kū plieš Juoņu vokorā. Vysi lobi Juoņa bārni, Kas maņ raksteit natraucej.

Alu, alu, Jāņu tēvs, Tev aug mieži tīrumā. Sieru, sieru, Jāņu māte, Tev aug govis laidarā. Ja nedosiet sieru, alu, Nenāks mūza mājiņā.

Visas jaunas Jāņu meitas Met vaiņagus ozolā. Kam vaiņags zemē krita, Tā rakstnieku apprecēja.

Visu gadu stāstus krāju, Jāņu dienu gaidīdams. Nu atnāca Jāņu diena, Nu ir stāsti jārisina. Es jau būtu risinājis, Ja nebūtu plotcaurumu.

Jāņu dienu, Jāņu nakti Savu mūzu izmeklēju, Rīts uzausa, es atradu Papardēs aizmigušu.

Foto artprojectsforthedorm.wordpress.com 46


Jauni puiši, jaunas meitas, Jāņu nakti neguliet. Kas gulēja Jāņu nakti, Savu mūzu pazaudēja.

Līgodama pierakstīju Pilnu kladi romāniem. Ne deviņi nevarēja Smago kladi kustināt.

Vai, brālīti, vai, brālīti, Kam gulēji Jāņu nakti? Kā aizmigi, mūza tava Nāburgos vazājās.

Jānīts sēda ozolā, Vaska sveces rociņā. Tās dedzina Jāņu nakti, Lai var kladi saredzēt.

Eisa, eisa Juoņu nakts Par vysom naksneņom. Nav vēļ zeimuļs rūceņā, Jau sauleite azarā. Nav treis vuordi pīraksteiti, Jau sauleite muokūņūs.

Visus purvus izbradāju, Paparžziedu meklēdama. Kas atrada paparžziedu, Tam vēl gadu viegli vārdi. Jāņa bērni sanākuši, Man vēl aina pusratā. Jāj, Jānīti, apkārt kalnu, Līdz pabeidzu rakstīšanu.

Dar‘, bāliņ, miežu alu, Dod Jāņam padzerties, Lai varēja stipru garu Plotcaurumus aizlāpīt. Es sasēju Jāņu sieru, Ciemā gāju apgādos, Lai varētu visu gadu Grāmatās izdoties. Iesim, puiši, iesim, meitas, Daugavā palīgot. Kas līgoja Daugavā, Tam vārdiņi kā vilnīši 47


Reklāmu stūrītis Vai jau zini, ko darīsi augusta sākumā? Vai jau aizrunāji pirmās augusta nedēļas nogali? Karneola.lv rīko nometni. Ja vēlies iepazīties ar darba rediģēšanas procesu, kopā ar citiem meistardarbnīcās veidot tēlus, prozu un dzeju, kā arī noklausīties lekcijas par tēlu veidošanu un uzzināt, vai kāda ir latviešu valodas nākotne un ko tā vēsta, piesakies nometnei sūtot savu pieteikumu uz info@karneola.lv. Sīkāku informāciju un nometnes darba plānu meklē Iespēja tieši tev! Tev ir kaudze īsstāstu? Vai varbūt tu raksti dzeju, bet to vien dari, kā krāmē to visu kaudzītē? Esi uzrakstījis brīnišķīgu stāstu? Tomēr klusībā ceri un vēlies, kaut tavs darbs tiktu publicēts? Tad kamdēļ gan turēt sveci zem pūra! Iesniedz pieteikumu un sava darba paraugus literārajam žurnālam „ Digitālais vārds‖! Sūti e-pastu uz dvredakcija@karneola.lv un varbūt jau nākamajā numurā varēsi lasīt arī savus darbus! Digitālā vārda radošā komanda: „Digitālā Vārda” vadītāja Ellena R. Landara Galvenais redaktors: Ingus Macats Vizuālais noformētājs: Liene Strauta Žurnālisti: Laura Melne – intervijas Inga Puriņa – raksti Ingus Macats – raksti Ane Laska – recenzija Vāka foto – Elita Vītola

Miega pele Vai atceries, cik jauki bija, kad vakaros Tev palasīja priekšā vakara pasaciņu vai kādu stāstu? Liegās skaņas ieaijā tad saldā miegā, bet reizēm spraigais sižets neļauj un neļauj iemigt. Bet, kad pasakas neviens priekšā vairs nelasa, ir pienācis laiks tās rakstīt pašiem! Piedalies konkursā „ Miega pele‖, uzraksti vakara pasaku un iegūsti iespēju to publicēt žurnālā „ Digitālais vārds‖! Sīkāki konkursa noteikumi: www.karneola.lv

Varbūt šī vieta ir tieši tavai reklāmai. Sazinies ar mums (dvredakcija@karneola.lv) un noskaidrot to!

Vēlamies izteikt lielu paldies visiem, kur ir pielikuši roku šī numura tapšanā! Kā arī visiem īsstāstu, garstāstu un dzejoļu autoriem. Literārajam forumam karneola.lv par daudzajām idejām, atbalstu un uzmundrinājumu. Daudz radošā gara vēlot – 48 „Digitālā Vārda” komanda.

Digitālais Vārds otrais numurs  

Šis ir e-žurnalā "Digitālais Vārds" otrais numurs.

Digitālais Vārds otrais numurs  

Šis ir e-žurnalā "Digitālais Vārds" otrais numurs.

Advertisement