DigiV

Nr.1

Digitālais vārds Konkursa “Laika fragmenti” laureāte Dzeja

Katra grāmata – kā pirmā Intervija ar Lauru Dreiži Pa varavīksnes ceļu Intervija ar Ingu Puriņu

No spalvaskāta līdz tintei Ieskats rakstāmrīku vesturē

Vai tu jau izlasīji?

Recenzija “The Cell”

16.04.2012

Šajā numurā meklē: Reiz bija zoss…

4.lpp

Ieskats rakstāmrīku vesturē

Katra grāmata – kā pirmā Intervija ar Lauru Dreiži

http://countermeasures.trendmicro.eu/

9.lpp http://www.zvaigzne.lv

Tas tāpēc, ka es piedzimu otrais Anes Laskas īsstāsts

15.lpp

Kad nolaižas spārni, paceļas domas Pa varavīksnes ceļu

18.lpp

22.lpp

Intervija ar Ingu Puriņu

Konkursa “Laika fragmenti” 25.lpp laureātes īsstāsts Purvainās ielejās dvēsele brien 20.lpp 33.lpp

Mobils NAV brīvs

Stīvena Kinga “The Cell”

Trilleris

http://fortr ileyesc.we b.officelive .com

35.lpp

37.lpp

1.nodaļa

Rakstnieku dzēriens Nr.1-tēja 43.lpp “Gardās kabatas”

46.lpp

http://www.infusium-tea.com 2

Rakstniecībā tikai fanātiķi daudziem jaunajiem autoriem, uzmundrinājuši viņus grūtos brīžos un palīdzējuši izkopt savas prasmes, lai piepildītu sapnisavas grāmatas izdošanu.

Tā, kas piedzima kā spontāna ideja izveidot draudzīgu, uz katra literāro prasmju izaugsmi tendētu interneta mājvietu, ir pārvērtusies par milzīgu forumu, kura vārds vairs sen nav svešs daudzām izdevniecībām.

Tagad beidzot ir realizējusies otra idejaesam uzsākuši veidot jaunu literatūrai veltītu e-žurnālu. Varu teikt Jums pavisam godīgi- ja mūsu komanda nebūtu sava darba īsteni fanātiķi, mēs tik tālu nebūtu nonākuši. „Digitālais Vārds” piedāvās Jums iespēju iepazīties ar dažādu jauno autoru darbiem, lasīt iedvesmojošas intervijas, atkal rast iedvesmu tad, kad tā paslēpusies meža biezoknī, uzzināt aizraujošus sīkumus par dažādām norisēm literatūrā, iepazīties ar lielisku autoru grāmatu apskatiem.

Vārti ir atvērti- jauno autoru laiks ir pienācis! Dosimies kopā meklēt iedvesmu.

Tā ir mums visapkārt- ir tikai jāatver acis!

E

siet sveicināti, lasītāji! Pēc cītīga darba pie Jums beidzot ir nonācis pirmais literatūras e-žurnāla „Digitālais Vārds” numurs.

Ir sācies pavasaris. Iedvesma ir mums visapkārt, tikai jāmāk to notvert, kad tā negaidīti apsēžas uz pleca un iečukst ausī jaunu ideju.

Man ir jāsaka milzīgs paldies mūsu čaklajai komandai, kas bija gatava realizēt šo ideju.

Kopā mēs savācāmies 2005.gada novembrī, kad tika dibināts literārais forums „Karneola”. Kas to būtu domājis, ka tad vēl mazā ideja pārvērtīsies par ko tik aizraujošu? Šo daudzo gadu laikā esam palīdzējuši

Ellena R. Landara- "Digitālā Vārda" radošā vadītāja

3

J

Reiz bija zoss...

au kopš senseniem laikiem cilvēkiem no kamieļu vai žurku vilnas, senie grieķi ar ir bijusi vēlme izpaust savas emocijas uzasinātiem kaula irbuļiem rakstīja uz vasun domas, darot tās zināmas arī citiem. ka plāksnītēm, bet senie romieši un ēģipŠodien tas šķiet tik vienkārši un pašsapro- tieši rakstīšanai izmantoja uzasinātus niedtami, ka reti kurš mēdz aizdomāties par to, ru stiebrus, mērcot tos tintē, ko ieguva, kā tad īsti radās pildspalva – domu fiksa- sajaucot ogli ar ūdeni un līmi. tors, kas atrodams ikviena vairāk vai maLiels lēciens rakstāmrīku attīstības vēszāk gramatiski izglītota cilvēka mājoklī. turē bija spalvaskāta izgudrošana 7. gadTās vēsture aizsākās jau akmens laikme- simtā. Tolaik Eiropā sāka izmantot galvetā, kad alu cilvēki mēdza uzasināt akme- nokārt zosu spalvas. To sagatavošana rakņus, lai ar tiem stu darbiem bija ieskrāpētu savu darbietilpīgs promājokļu sienās cess. Agrā pavasarī dzīves nozīmīno jaunas zoss kreigākos notikusā spārna vajadzēja mus, tādus kā izraut vienu no pieveiksmīgas mecām pamatspalvām. dības vai ražas Labā spārna spalvas novākšanu. Vinederēja, jo to izlieņi bija gana atkums bija nepareizā tapīgi, lai zīmēvirzienā un rakstījumus padarītu šanas brīdī aizsedza Foto: Shutterstock http://www.kasjauns.lv/ izteiksmīgākus, rakstāmo rindiņu. iezīmējot tos ar ogu sulā vai pat asinīs ie- Pēc izraušanas spalvu apdedzināja karstās mērktiem pirkstu galiem. smiltīs, lai tā kļūtu cieta un sausa, un pēc Jāsaka, ka pat mūsdienās lielu daļu no tam uzasināja ar speciālu spalvu nazīti. To mums nav pametusi urdošā vēlme ieskrā- nācās uzasināt ne vienu reizi vien, lai iegūpēt vēstījumu par savām jūtām pret kādu tu skaistus, līdzenus burtus. Rakstāmspalpersonu, kaut vai tikai lai alu sienām un vas mūžs ilga aptuveni nedēļu, un tad to koku sumbriem pavēstītu, ka „es te biju”. nācās nomainīt.

Pateicoties cilvēku vēlmei iznest savus Spalvaskāts tika lietots vairāk kā tūkstoš vēstījumus ārpus alas sienām tika izgudro- gadu, un tas ir visgarākais periods rakstīšati dažnedažādi veidi, kā to izdarīt. Senie nas instrumentu vēsturē. babilonieši ar asiem priekšmetiem ieskrāTikai 19. gadsimtā putnu spalvu rakpēja ķīļrakstus keramikas plāksnītēs, ķīnie- stāmrīki tika nomainīti ar dzelzs spalvasši rakstīja ar tušas otiņām, ko pagatavoja kātiem. Tie bija izturīgāki, lētāki, kalpoja 4

ilgāk, un tos nevajadzēja asināt ar nazi. Domājams, ka tas bija liels atvieglojums kā cilvēkiem, tā arī zosīm. Tomēr bija krietni jāpapūlas, lai iemācītos rakstīt ar jaunizgudroto instrumentu, jo tas mēdza ķerties papīra lapā un plēsa to. Bieži vien aizķēries spalvaskāts uzmeta papīram pamatīgu tintes kleksi. Tieši tā gadījās arī apdrošināšanas māklerim Lūisam Edsonam Votermenam senajā 1883. gadā. Viņš jau teju, teju grasījās noslēgt svarīgu līgumu ar klientu.

Atlika vien to parakstīt, bet viņam satraukumā nepaveicās, un, mērcot spalvaskātu tintnīcā, viņš to apgāza, sabojājot svarīgo dokumentu. Lieki bilst, ka klients pagriezās un aizgāja pie Votermana konkurenta. Tomēr nav ļaunuma bez labuma, jo tieši šis notikums neveiksmīgo apdrošināšanas aģentu pamudināja izgudrot „drošu” rakstāmrīku, ko nevajadzētu pastāvīgi mērcēt tintnīcā. Viņš izgudroja tintes padeves mehānismu, kas nav mainījies līdz pat mūsdienām. Beidzot bija iespējams iztikt bez tintes trauciņa, baidoties to atkal apgāzt kādā svarīgā momentā, jo tinte atradās pašā pildspalvā, rezervuārā, vai kārtridžā (patronā). Tā nu viena tik dārga klekša dēļ tika izgudrota tintes pildspalva, kas Votermenam atnesa naudu un slavu.

Nedrīkst atstāt bez ievērības „Parker” pildspalvas, kas parādījās mazliet vēlāk.

Kompānijas dibinātājs Džons Pārkers bija skolotājs, kurš piestrādāja arī par pildspalvu pārdošanas aģentu saviem skolēniem.

Redzot, ka pildspalvas neiztur garantijas termiņu, korpusi lūzt un tintes tek, viņš izmantoja nemitīgo remontu laikā uzkrāto pieredzi un izgatavoja pirmo drošo pildspalvu „Parker”. Jau pēc gada viņš nodibi-

nāja savu pildspalvu kompāniju, kas, pastāvīgi uzlabojot kvalitāti, kļuvusi teju vai leģendāra.

Tieši ar „Parker” pildspalvu tika parakstīta Vācijas kapitulācija Pirmā pasaules kara beigās. Šo pašu pildspalvu izvēlējušies gan Ernests Hemingvejs, lai radītu vienu no saviem ievērojamākiem romāniem „Kam skanēs zvans” („For Whom the Bell Tolls”, 1940), gan Džakomo Pučīni, lai sarakstītu operu „Bohēma” („La bohème”, 1896). Arī visiem zināmais multimiljardieris Bils Geitss nekad nešķiras no savas dārgās „Parker” pildspalvas. Šobrīd tintes pildspalvas ar metāla spalvu lielākoties ir stila piederumi. Ar tām tiek parakstīti nozīmīgi līgumi. Tās pat izgatavo no zelta un platīna un rotā ar dārgakmeņiem. Parasti tās ir roku darbs, kas var prasīt meistaram ilgu laiku, reizēm pat līdz deviņiem mēnešiem, tādēļ šo juveliermākslas brīnumu cenas mēdz sasniegt pat vairākus simtus tūkstošus dolāru.

Lodīšu pildspalvu izgudroja ungāru žurnālists Jozefs Lāslo Biro, ar brāļa, ķīmiķa Georga palīdzību. Tieši viņa uzvārds ir iemesls tam, ka daudzās Eiropas valstīs sastopami tādi vārdi kā „birojs” un 5

„birokrātija” (burt. „pildspalvas vara”).

Ikdienā vērojot rakstāmmašīnas darbu, viņš secināja, ka rakstīšanai ideāla ir tipogrāfijas krāsa, kas gan bija pārāk bieza parasto pildspalvu kapilāriem. Biro radās ģeniāla doma – rakstāmrīka galā iestrādāt lodīti, kas griežas visos virzienos, savācot tinti pa speciāliem kanāliem un noguldot to uz papīra. Pateicoties brīvi rotējošajai bumbiņai pildspalvas galā, rakstāmmezgls spēj maigi slīdēt pār papīru, neskrāpējot to, kā tas notiek, rakstot ar spalvu.

Lodīšu pildspalvas dzīvesstāsts sākās Argentīnā, 1940. gadā, kurp abi brāļi bija emigrējuši. Argentīnā gan viņa izgudrojums neguva lielu atsaucību iedzīvotāju analfabētisma dēļ, toties tas kļuva ārkārtīgi populārs Ņujorkā. Jau pirmajā dienā tika pārdoti desmit tūkstoši pildspalvu, kuras reklamēja kā rakstāmrīkus, ar kuriem var rakstīt pat zem ūdens (protams, ja vien tam atrastos atbilstošs papīrs). Otrā pasaules kara laikā šīs pildspalvas izmantoja britu gaisa karaspēki, jo tās nemēdza tecēt lidojuma laikā pat straujas spiediena mai-

ņas rezultātā.

1950. gadā franču barons Marsels Biks (Bich) saīsināja savu uzvārdu un nodibināja „Bic” sabiedrību. Viņš pilnveidoja lodīšu rakstāmo, iegūstot ražošanā ļoti lētu, bet pārdošanā ienesīgu modeli BIC. Tieši ar šīs firmas pildspalvām tagad raksta trešā daļa planētas iedzīvotāju.

Līdz Latvijas iedzīvotājiem lodīšu pildspalvas nonāca pagājušā gadsimta 60. gadu beigās.

Lodīšu pildspalvai pa pēdām sekoja rollerpildspalvas, kas apvienoja lodīšu pildspalvas un tintes rakstāmrīka labākās īpašības: kopā ar lodīti izmantojot tinti, kas radīta uz ūdens bāzes. Rakstāmrīki aizvien tiek uzlaboti, tā radās arī gēla pildspalva, kuras tintes krāsa ir ne mazāk spīdīga kā lodīšu pildspalvai, gaismas un ūdens izturība augstāka kā rollerpildspalvu tintēm un kuras tintes īpatnējā gēla konsistence nodrošina maigāku, skaidrāku un elastīgāku raksta kvalitāti.

Vai jūs zināt, ar kādu pildspalvu raksta kosmonauti? Ar parastu BIC tas vis neizdo-

Krāsas skanējošā pildspalva (Color-Picking Pen) Foto: http://dornob.com/

6

tos. Kādēļ? Izrādās, ka vakuumā pildspalvas tinte izžūst un iztvaiko, sakarstot sažūst un neraksta, atdziestot sabiezē un neraksta, un, ja nākas rakstīt ar kājām gaisā, gravitācija novelk tinti uz pildspalvas otru galu un tā atkal neraksta…

Un tad nāca Paula Fišera ēra, kurš piespieda pildspalvu rakstīt kosmosā, tintes cilindra galā ievietodams virzuli un aiz tā

pildspalvas raksta lieliski un, lai arī ir mazliet dārgākas nekā parastās pildspalvas, tās var iegādāties jebkurš mirstīgais, kurš sava mūža laikā, visticamāk, nespers kāju ne tuvu kosmosa kuģim.

Aizritot gadsimtiem, cilvēks ir radījis pildspalvas tik daudz krāsās un formās, ka neviens kolekcionārs nav spējis savākt tās visas. Kas zina, varbūt arī Čehijas prezidents Vaclavs Klauss ir aizrautīgs pildspalvu kolekcionārs. Daudziem noteikti palicis atmiņā atgadījums Santjago pērnā gada pavasarī, kur viņš pārrunu laikā ar Čīles prezidentu Sebastjanu Pineru, visai „neuzkrītoši” ieslidināja protokola pildspalvu kabatā, kamēr Pinera gatavoja runu, kas tika veltīta Eiropas un Latīņamerikas valstu attiecību attīstīšanai.

Pildspalvu attīstības ceļš nebeidz pārsteigt. Ir radīta gan „spiegu” pildspalva, kuras tinte kļūst redzama, vien aplūkojot uzrakstīto speciālā apgaismojumā, un kas noteikti iekarojusi lielu popularitāti dienasgrāmatu rakstītāju vidū, gan pildspalva, kura noderētu rafinētākiem „spiegiem” – ar tajā iebūvētu digitālo videokameru un balss ierakstītāju.

Daļa no izgudrojumiem apvieno patīkamo ar lietderīgo. Vai gribat sagādāt draugam lielisku dāvanu? Lūdzu, mūzikas cienītājus noteikti iepriecinās pildspalva ar itin visām MP3 atskaņotāja funkcijām, turklāt par visai pieņemamu samaksu. Īpaši tuvs draugs noteikti priecāsies arī par rakstāmrīku ar „elektrošoku”. Draugu izjokošanai tā kalpos nevainojami.

Un ko jūs teiktu par iespēju iegūt savā īpašumā mūžīgo pildspalvu bez tintes? Tā ir izgatavota no svina un, kad tās uzgalis

Pasaulē dārgākā, miljons eiro vērtā ''Aurora Diamante fountain'' pildspalva. Foto:http://www.luxusowa.pl/

saspiestu slāpekli. Gāze spiež uz virzuli, virzulis uz tinti, un tā rezultātā ir iespējams rakstīt, atrodoties jebkādā pozā. Speciāli kosmosa pildspalvām tika radīta jauna tinte – gandrīz cieta, gēlveidīga un īpaši viskoza (pseidoplastisks šķidrums), kas spēj darboties jebkuros apstākļos. Tā neizžūst, nesasalst, neiztvaiko, un ar to var rakstīt pat uz eļļainas virsmas, turklāt tā rakstīšanai ir nepieciešama mazākos daudzumos, kā jebkura cita tinte. 1967. gadā NASA tieši šīs pildspalvas izvēlējās „Apollo” misijām. „Fisher Space Pen” ražotās „kosmonautu” 7

Universālā pildspalva ''Echo Smartpen''

Foto: http://www.ohgizmo.com/

pieskaras papīram, no tā atdalās nelielas svina daļiņas un rakstītais kļūst redzams.

Tāda pildspalva spēj pārdzīvot savu lietotāju (jācer gan, ka ne svina kaitīgās ietekmes uz organismu dēļ).

Visai dārgs prieks ir pildspalva, kas neļaus viltot jūsu parakstu, jo tajā ir iepildīta tinte ar pievienotu augu DNS, kas ļauj ar speciālu skeneri noteikt, ar kuru pildspalvu rakstīts konkrētais teksts. Tā būs jūsu par nepilniem sešpadsmit tūkstošiem dolāru. Protams, uz teju pusotra miljona dolāru vērtā ar dimantiem klātā platīna šedevra „Aurora Diamante fountain” fona, cena nešķiet nemaz tik graujoša.

Tomēr viens no pārsteidzošākajiem izgudrojumiem ir pildspalva, kas sevī ietver milzum daudz funkciju – rakstīt, lasīt, klausīties, tulkot, rēķināt, runāt utt. Varētu domāt, ka tā ir zinātniskā fantastika, ja vien tā jau neatrastos pārdošanā. Ja būtu jāizvēlas starp šādu brīnumu un dimantiem klātu rakstāmrīku, kam jūs dotu priekšroku?

Lai vēl vairāk pārsteigtu cilvēci, izgudrotājiem nāksies krietni pasvīst. Vai to

spēs jaunais izgudrojums – krāsu skenējošā pildspalva, kas spēšot noskanēt krāsu no jebkura objekta un tūlīt sākt rakstīt attiecīgajā krāsā? Kaut gan pašreiz tā vēl nav pārdošanā un vēl tiek uzlabota, ļoti iespējams, ka pavisam drīz mēs to jau ieraudzīsim veikalu plauktos.

Patlaban visu veidu rakstāmrīku pielietojumu apdraud datori un mobilie telefoni, ar kuriem itin vienkārši varam uzrakstīt vēstules. Tieši šī iemesla dēļ pasaulē jau ir slēgtas vairākas lielās lodīšu pildspalvu ražotnes. Izaugusi vesela paaudze, kas ar parastu pildspalvu vairs rakstīt negrib, un dažs labs to pat vairs īsti neprot. Gribētos ticēt, ka, aizritot gadsimtiem, ar roku rakstītas vēstules un apsveikuma kartītes nekļūs tikai par senu vēstures liecību no laikmeta, kurā teju ikvienā mājā bija atrodama pildspalva, jo rokraksts taču esot dvēseles spogulis, kurā atainojoties rakstītāja personība.

Inga Puriņa

8

Katra grāmata – kā pirmā Lauras Dreižes darbs „Pūķa dziesma” tika godalgots konkursā „Zvaigznes grāmata”. Šobrīd Laura, kuras sarakstītie romāni kļuvuši par fantāzijas literatūras atdzīvinātājiem Latvijā, ir jau četru grāmatu autore, kā arī vairāku romānu tulkotāja. Nesen klajā nāca Lauras jaunākā grāmata „Naktstauriņš”.

Kādēļ tu savulaik piereģistrējies Karneolā? Cik sen tas bija?

Karneolā reģistrējos sen, pirms sešiem gadiem, ja atmiņa neviļ. Tolaik samērā aktīvi darbojos forumā „Kurbijkurne” un tur liku savus rakstudarbus, un tad biedra Rowenny parakstā ieraudzīju Karneolas banerīti ar aicinājumu pievienoties rakstnieku forumam. Protams, uzreiz devos turp, taču nebiju sevišķi aktīva līdz brīdim, kad pēc pāris gadiem iepazinos ar Rowu un viņa mani pierunāja atnākt uz foruma pasākumu. Tad arī iesaistījos tā pamatīgāk, un šobrīd bez Karneolas nevaru iedomāties savu ikdienu.

Vai, tavuprāt, Karneola veicina jauno rakstnieku izaugsmi?

Pilnīgi noteikti! Lielā mērā man Karneolai jāsaka paldies par to, ka esmu nokļuvusi tur, kur šobrīd atrodos. Šis forums no citiem atšķiras ar to, ka tiek izteikta konstruktīva kritika, nevis tikai "patīk/ nepatīk". Protams, tā reizēm iedzeļ, jo katram no mums dziļi sirdī taču gribas ticēt, ka esam dzimuši ģēniji, bet, ja tiek tam pāri, tad no karneoliešu komentāriem var iemācīties ļoti daudz.

Nesen iznāca tava ceturtā grāmata „Naktstauriņš”. Vai ar katru jaunu grāma-

tu sajūtas mainās?

Man katra grāmata ir kā pirmā. Jā, kad iznāca „Pūķa dziesma”, emocijas bija visspēcīgākās, bet ne reizi nav bijis tā, ka, paņemot grāmatu rokās, es tikai nodomātu: „Ā, nuja, nākamā.”

Katra reize ir īpaša un neaizstājama un mani neizmērojami iepriecina. Domāju, ka tā būs arī turpmāk, jo katru grāmatu uztveru kā savu (gara) bērnu.

Tavas pirmās grāmatas ieguva godalgotas vietas „Zvaigznes ABC” konkursā. „Naktstauriņš” ir pirmā, kura nav tajā iesniegta. Vai tas nozīmē, ka esi ieguvusi tik augstu novērtējumu, ka grāmatas tiek izdotas bez konkursa?

Redaktore smējās, ka manas grāmatas konkursā vairs nepieņemšot, un tas laikam ir sava veida kvalitātes apliecinājums. Jutos patīkami pārsteigta, kad pēc ieminēšanās par „Naktstauriņu” mani aicināja nosūtīt manuskriptu uz redakciju, tiklīdz esmu to pabeigusi. Protams, pēc tam rediģēšanas laikā nācās krietni pastrādāt, bet esmu priecīga, ka ir izdevies sevi pierādīt tiktāl, lai manus darbus pieņemtu bez konkursa.

Pastāsti nedaudz par jauno grāmatu.

Par ko vēsta „Naktstauriņš”? „Naktstauriņš” vēsta par to, kā jaunas jurisprudences studentes dzīve sagriežas 9

2008 gadā kopā ar Ellenu Landaru, Ingu Macatu un Undīni (no labās)

kājām gaisā. Pēc vienkāršas vizītes pie ārsta nodeg viņas māja, viņas sargāšanu uzņemas mīklaina organizācija, turklāt pēkšņi par viņu ieinteresējas sērijveida slepkava, kas terorizē viņas dzimto pilsētu. Lieki teikt, ka vīzijas, kas meiteni laiku pa laikam piemeklē, sākumā šķiet mazākā no problēmām. Tomēr viņa par spīti visam ķepurojas uz priekšu un ar savu neatlaidību beigu beigās panāk savu. „Naktstauriņu” sāku rakstīt, jo vajadzēja izlikt emocijas, kas mani tobrīd vai plēsa pušu. Tas bija diezgan grūts periods manā dzīvē, līdz ar to arī šis romāns ir tumšāks un nežēlīgāks par iepriekšējiem. To rakstot, brīžiem nācās sevi piebremzēt un apdomāties, cik tālu esmu gatava iet, lai vecāki bērniem grāmatu neatņemtu.

Interneta komentāros var lasīt viedokļus, ka fantastikas literatūrā, kas šobrīd Latvijā piedzīvo uzplaukumu, ir pārāk daudz vardarbības. Arī tu atzini, ka „Naktstauriņš” ir diezgan nežēlīga grāmata. Kāda ir rakstnieka motivācija, rakstot par vardarbību un nežēlību?

Manuprāt, rakstot par vardarbību, rakstnieks ar kaut ko cīnās pats sevī. Protams, ir dalījums „reālā dzīve vs. iztēles radītā pasaule”, tomēr kaut kur dziļi, dziļi zemapziņā tās krustojas. Pats galvenais ir nerakstīt tikai par vardarbību, bet to atsvērt ar kaut ko labu un gaišu, lai veicinātu ticību, ka, lai cik lielas grūtības nāktos pārvarēt, gala rezultāts ir tā vērts. Jā, vienmēr būs cilvēki, kuri saredzēs tikai nežēlību un to arī akcentēs, taču nedomāju, ka tieši tā būtu jebkura stāsta pamats un vadmotīvs.

Vai tu bieži saņem vēstules un viedokļus no lasītājiem?

Nav tā, ka mana virtuālā pastkastīte katru dienu būtu pārpildīta, taču nu jau lasītāji arvien biežāk sūta savas domas par manām grāmatām un nereti arī lūdz turpinājumus. Pagaidām gan šajā ziņā ir nācies viņus apbēdināt. Iepriecina fakts, ka neesmu saņēmusi sliktas atsauksmes ne vēstulēs, ne viedokļos, ko dzirdu bibliotēkās un skolās, kur tiekos ar lasītājiem.

Tu minēji, ka dodies uz bibliotēkām tikties ar lasītājiem. Kāds tev pēc šīm tikšanās 10

2011. gada literārajā nometnē (Krustpilī)

reizēm ir radies viedoklis par jauniešiem?

Vai jaunieši lasa grāmatas? Vai grāmatas viņiem spēj izkonkurēt interneta vidi?

Pirms diviem gadiem „Zvaigznes ABC” rīkotajā Lasīšanas kongresā notika diskusija, kuras pamatā bija apgalvojums – bērni un jaunieši vairs nelasa. Pēc tikšanās ar lasītājiem bibliotēkās un skolās visā Latvijā gribu skaļi iebilst, jo jaunieši lasa gan. Ir pat tādi, kuri mīnus 20 grādu salā ir gatavi gaidīt pie bibliotēkas durvīm līdz brīdim, kad tās atvērsies. Turklāt tagad, kad tiek izdota jauniešiem adresēta literatūra, lasītāju skaits arvien pieaug, tā kā situācija nav nemaz tik drūma, kā to reizēm zīmē.

Runājot par interneta vides izkonkurēšanu... Šobrīd internets jau ir praktiski visur un tam ir liela loma arī lasīšanā. Tiešsaistē var atrast informāciju par grāmatām, tās pasūtīt gan fiziskā, gan elektroniskā formātā, šo to arī lasīt autoru mājaslapās. Bet uzskatu, ka nekas neaizstās to brīdi, kad ar grāmatu rokā saritinies uz dīvāna.

Kā tu vērtē fantastikas literatūras attīstību Latvijā, ņemot vērā, ka pēdējos gados tā ir strauji uzplaukusi? Vai, tavuprāt, latviešu autori var konkurēt ar šī žanra pasaules literātiem?

Nu jau var apgalvot, ka mums IR fantāzijas literatūra, un tas ļoti iepriecina. Šobrīd gan tā vēl tikai aug un attīstās, taču domāju, ka mūsu autori nekādā ziņā nav sliktāki par ārzemniekiem. Ir nācies lasīt „The New York Times” bestsellerus un vairākās valodās tulkotus darbus, kas ir krietni zemākā līmenī par mūsu pašu rakstnieku veikumu. Uzskatu, ka latviešiem ir visas iespējas nokļūt uz pasaules skatuves, vajag tikai pietiekami daudz apņēmības.

Vai kāda no latviešu fantastikas grāmatām ir tulkota citās valodās?

Pagaidām vēl ne, bet ceru, ka tas drīzumā mainīsies. Tur gan vairāk jāstrādā izdevējiem, veidojot reklāmas kampaņas un sazinoties ar ārvalstu izdevniecībām. Toties interesanti, ka mūsu pašu fantasti 11

Toms Kreicbergs un Baņuta Rubess raksta angļu valodā un viņu darbi tiek tulkoti latviski. Tieši Toms šobrīd ir tas, kurš ar savu talantu pierāda pasaulei, ka arī latvieši raksta kvalitatīvu fantastiku.

Tavā tulkojumā iznāk grāmatu sērija „Vampīru Akadēmija”. Kādi ir tavi nākotnes plāni tulkošanas nozarē?

Pašlaik manā pārziņā ir nonākusi gan „Vampīru Akadēmija”, gan pavisam jauna triloģija „Citādie” (pirmā grāmata jau atrodas redakcijā), tā, ka darba kādam brīdim pietiek. Noteikti nelaidīšu garām iespēju tulkot vēl citas grāmatas, jo šis darbs ir pietiekami tuvs rakstīšanai – lai gan stāsts jau ir gatavs, nākas pietiekami daudz fantazēt, lai to pareizi pārnestu no vienas valodas otrā, un tas man ļoti patīk. Ar tulkošanu pilnīgi noteikti vēlos saistīt savu nākotni.

Un kādi ir tavi turpmākie plāni rakstīšanas ziņā? Kādi jauni darbi top?

Tieši šobrīd finišam tuvojas mans jaunākais romāns ar pagaidu nosaukumu "Deja ar nāvi". Pirmoreiz izmēģinu tvaikpanka (steampunk) žanru, kas paredz darbības norisi vienā no maniem visiemīļotākajiem laika periodiem – Viktorijas laika Lielbritānijā. Protams, neiztikt bez fantāzijas elementiem: ir gan Karaliskā Maģijas akadēmija, gan alternatīvā Londona, kas daļēji būvēta uz gaisā planējošām salām, gan viltīga maskēšanās un vēl daudz kas cits. Šim romānam ir paredzēts arī turpinājums – "Zem mākslīgām zvaigznēm" –, turklāt iespējams, ka beigu beigās taps arī trešā daļa.

Vienlaikus lēnām atdzīvojas ideja, ko apsveru jau vismaz divus gadus. Tajā gan nebūs ne drusciņas F&F, un tas vēstīs par

Latviju, studentiem un nejaušu satikšanos īstajā brīdī un īstajā vietā.

Bez šiem darbiem ideju vēl ir daudz, tā nu dīkā nav jāsēž ne mirkli.

Lasi vēl Lauras Dreižes grāmatas:

Ar Lauru sarunājās: Laura Melne

12

Serenāde Laura Dreiže: Dzimusi 1990. gadā Studē franču filoloģiju Par saviem hobijiem sauc lasīšanu, jo lasot praktiski visu: grāmatas, avīzes, CD bukletiņus, plakātus uz ielas, medikamentu indikācijas un tehnikas lietošanas pamācības Apgalvo, ka par šokolādi gatava darīt gandrīz jebko Četru grāmatu („Pūķa dziesma”, „Nepabeigtais skūpsts”, „Laimes monitorings”, „Naktstauriņš”) autore Tulko grāmatu sērijas „Vampīru Akadēmija” un „Citādie”

kaut ko citu. Aiz sienas skan tēta varenie krācieni; vēl vienu istabu tālāk viņam piebalso brālis. Es viņus apskaužu. Liekas, nežēlīgā svelme vīriešus nemaz neietekmē.

Apveļos uz muguras un ļauju skatienam klīst pa telpu, kas pat nakts vidū ir pilna nevis tumsas, bet pelēcīgas krēslas. Logs ir līdz galam vaļā. Esmu to atvērusi, cerot pievilināt kaut visniecīgāko svaiga gaisa pūsmiņu, taču, lai gan aizkars laiku pa laikam rēgaini noplīvo, mani nesasniedz nekas, izņemot sienāžu ālēšanos; goda vārds, vai tad kukaiņiem nav jāguļ? Kaut kur pogo lakstīgala, no dārza plūst reibinošs liliju un puķtabaku smaržas kokteilis, un es to visu no sirds novērtētu... ja nebūtu tik sasodīti karsti!

Neskatoties uz sviedriem piemirkušo matraci un nemitīgo grozīšanos no vie-

L

āsteka, Antarktīda, pingvīns... Jā. Ļoti labi. Melnbalts pingvīns. Domā par melnbaltu pingvīnu.

Apgriežos uz otriem sāniem un iespiežu seju spilvenā, cenšoties sev iestāstīt, ka šī ir vēsā puse. Patiesībā tas tāpat kā palags un matracis ir silts un viegli mitrs no sviedriem, ko uzsūcis no mana ķermeņa.

Lai gan guļu pavisam nekustīgi, mani šorti un krekliņš līp pie miesas kā maratona skrējējai, un apstāklis, ka no segas esmu atteikusies jau kur tas laiks, diezko nepalīdz. Pat tumsa man visapkārt šķiet blīva un smacējoša kā vilnas deķis.

Lai nebūtu jādomā par neērtībām, kas man jāpārcieš zinātnieku sludinātās globālās sasilšanas dēļ, pūlos koncentrēties uz 13

niem sāniem uz otriem, nogurums mani tomēr pieveic un es jau lēnām laižos snaudā. Diemžēl tieši tajā brīdī savu dziesmu uzsāk vēl kāds insekts.

Ak, Dieva dēļ!

Nespēdama noticēt savām ausīm, pietrūkstos no gultas, basām kājām aizdipinu līdz logam un izliecos ārā. Manu seju noglāsta nakts gaiss – mazliet svaigāks nekā dienā, bet tik un tā tveicīgs un smags. Atglaužu matu šķipsnas, kas pielipušas miklajai pierei, un paraugos kaimiņu dārzā.

Kā tad, tur jau viņš ir.

Pirms gulētiešanas tīrot zobus, es vēl ieprātojos, ka šodienas svelme šim noteikti būs izcepinājusi smadzenes – galu galā viņš visu rītu rāvās vaiga sviedros, skaldīja malku un raka kaut kādu bedri (varbūt aku?), turklāt bez krekla vai pat cepures, kas viņu pasargātu no saules dūriena. Tobrīd man puiša sametās žēl, taču tagad visa līdzjūtība izkūp vējā. Te nu viņš sēž uz terases kāpnēm, sapņaini lūkojas milzīgajā, apaļajā mēnesī, kas atgādina sviesta cepumu un šķiet sasniedzams ar roku, un iesācēja līmenī strinkšķina ģitāras stīgas. Kā jau katru vakaru pusotra mēneša garumā.

Ja citiem tas liekas kaitinoši, tad man kā mūzikas skolas audzēknei šie amatieriskie koncerti ir īsta spīdzināšana.

- Ei, Tomas! – Ar elkoņiem atbalstos pret palodzi un ar ietrenētu kustību noķeru un saspiežu apdullušu odu, kas cenšas iedzelt man acī. Pirksti paši no sevis taustās pēc valgmes, kas pēc lietus būtu uzkrājusies koka ārsienā, taču velti. - Vai tu, lūdzu, neaizvērtos? Es mēģinu gulēt!

Tomass atrauj skatienu no mēness – tiešām nesaprotu, ko viņš tajā atradis – un

pāri sētai brīdi mani vēro. Ar savām lielajām, brūnajām acīm un nevīžīgi sajauktajiem smilškrāsas matiem viņš atgādina labradoru.

- Piedod, bet to es nevaru.

Tas ir pēdējais piliens manā pāri plūstošajā pacietības kausā. Man gribas viņam ar kaut ko mest, taču pa rokai nav nekā piemērota. Tādēļ aizcērtu logu, sirdīgi aizstampāju līdz gultai un tajā iekrītu, liekot atsperēm iekaukties. Ja reiz logs nenoder istabas vēdināšanai, tad tas vismaz apslāpēs pašpasludinātā Erika Kleptona priekšnesumu. Un es tikmēr gulēšu. Elles priekškambarī, bet gulēšu.

“Viens pingvīns, divi pingvīni, trīs pingvīni...”

Stikls un domas par melnbaltajiem ūdensputniem tomēr pilnībā neizolē no ārpuses plūstošās skaņas. Manas ausis sasniedz klusa, greiza dziedāšana.

-Susanna, Susanna, I'm crazy loving you...* Nojaucu pingvīnu skaitu. Mans vārds ir Suzanna. ______________ *Art Company dziesma “Susanna”

14

Tas tāpēc, ka es piedzimu otrais Ane Laske Kad tu sāki rakstīt?

Rakstu jau sen, sākot ar vel neatklātu valodu ķeburiem smiltīs līdz pat apzinātai jaunu pasauļu radīšanai kaut kad tīņu gados, kas neapzināti turpinās vēl šobrīd.

Kā tapa stāsts?

Stāsts tapa pēdējās divās konkursa iesūtīšanas stundās. Ideju tam šķiet izmakšķerēju ar sarkanu lakatiņu no garāmlidojoša dzēšgumiju spodrinātāja.

Vai bērnībā tu izklaidējies tāpat, kā stāsta varoņi?

Pilnīgi noteikti. Tikai Anna bij trīsreiz vecāka un ar tādu pašu māsu, suns diemžēl pie ķēdes, no strauta tika makšķerēti kurkuļi un bonbongu vietā bija ābolu pīrāgs Pastāsti lasītājiem kādu interesantu faktu par sevi.

Esmu regulārs asins donors kopš brīža, kad par tādu varēju kļūt.

S

vētdienās mēs ejam uz baznīcu.

Par spīti visiem mātes pūliņiem mums sestdienu vakaros vai noberzt ādu no kauliem mēs visi trīs nekad neizskatāmies īpaši tīri baznīcas svārkos. Alberts saka, ka Uve naktīs staigājot un smērējoties, bet es viņam neticu. Uve vienmēr ir balts kā piens, un dubļi viņam neturas klāt.

Tas viņam par to, ka piedzima pēdējais.

Vecāmāte, kad atbrauc ciemos, viņu saukā par pastarīti; laikam tāpēc, ka viņš tāds sīciņš un bāls. Bet naktīs viņš staigā gan – es vienreiz redzēju – un vēl tā dīvaini kā spoks. Tēvs teica, lai viņu naktī nekad nesaucot, bet nepastāstīja kāpēc. Paprasīšu viņam, kad dosimies zvejot.

Baznīcā man patīk. Tur visi nāk tīri un nedrīkst šņaukāties piedurknē. Un tur var palūgt Dieviņam, ko vien grib.

Māte murkšķ, ja mēs bāžam gaisā degunus vai knibinām lielos ozolkoka solus. Es skatos uz purngaliem, jo negribu dabūt mājās sukas. Bet drusku pieliecot galvu var aplūkot skaistos zīmējumus, kas ielikti logu vietā. Ja spīd saule, lielie soli iekrāsojas visādās krāsās un nav tik garlaicīgi.

Mājās nekad nav tik skaisti kā baznīcā.

Bet vecāmāte saka, ka tādu greznumu arī nedrīkstot par daudz, tikai baznīcā, citādi deguni kļūstot līki un uz muguras uzaugot tāds kupris kā dzirnavniekam Krišam. Tādēļ tādas greznas lietas drīkstot aplūkot 15

tikai te un nevarot vest mājā.

Ja mēs baznīcā uzvedamies labi, māte Albertam iedod sudraba monētu un mēs drīkstam iet pie Bodes onkuļa pēc bombongām. Māte vienmēr dod monētu Albertam, ne man vai Uvem. Tas tāpēc, ka Alberts piedzima pirmais.

Pēc baznīcas māte dodas mājās, bet mēs trīs skrienam pēc bombongām. Uve vienreiz pakrita un sasmērēja labās drēbes, bet māte mums visiem trim par to sadeva pa ausīm. Bet mēs tāpat skrienam, jo bombongas nevar kavēt. Bodes onkulis mums par monētu iedod trīs bombongas. Nekad vairāk un nekad mazāk. Nezin gan, vai Bērziņa bērniem par to monētu dod četras, ja viņi ģimenē ir četri bērni?

Atpakaļ uz māju mēs ejam lēnām, jo par našķošanos nedrīkst zināt opis. Viņš saka,

ka mums izkritīšot visi zobi, bet māte teica, ka no vienas bombongas jau nu gan neizkritīšot.

Mēs ejam gar dīķi, jo tur svētdienās onkulis Eduards makšķerē un viņam vienmēr ir zivis, ko mums parādīt. Vienreiz viņš bija noķēris tādu milzeni! Tik garu kā roka, un Uve nemaz nevarēja pacelt.

Pēc pusdienām mēs pārģērbjamies un skrienam apgaitā. Uvem jāpaliek mājās, jo viņam tēvs māca spēlēt klavieres. Man un Albertam viņš par laimi nemāca. Mums pirksti esot pārāk īsi, resni un šķībi, ne tā kā Uvem – gari un labi klavierēm. Mēs pa kluso šķiebjam tos vēl vairāk, jo laika klavierēm nav, mums jājož ķert krupjus, ko bāzt kaimiņu Annas galošās, un jādara citas svarīgas lietas. Uvem ar nepatīk klavieres. Man ar patiktu, ja viņš nespēlētu. Tad 16

skrienot varētu biežāk atpūsties, aizbildinoties, ka jāpagaida viņš. Bet bez sīkā Alberts arī mani komandē, jo viņš zina, ka ir vecākais. Šodien mēs izdomājām uzlīst klētsaugšā. Tur svētdienās neviena nav un mēs tad saukājam viens otru visādos pretīgos vārdos, kādus zinām. Alberts zina vairāk. Viņam skolā puiši stāsta. Es skolā iešu šoruden. Tad arī es zināšu, un vēl vairāk, nekā viņš.

Bet ilgi mēs nesaukājamies, jo tur jau atkal kliedz Anna, un mums ir jālec lejā un jāmūk slēpties. Mēs parasti ielienam lielajā ozolā. Tam uz augšu neviens neskatās un mūs neatrod, līdz tracis ir pierimis. Anna ilgi skraida pa pagalmu grumbās savilktu ģīmi. Viņa nemaz neprot smieties. Tādēļ viņai drīkst bāzt kukaiņus drēbēs. Vismaz tā saka Alberts. Bet es gan zinu, ka Alberts ir gļēvulis. Viņam no Annas ir bail. Man arī, bet es to nekad nesaku.

Pēc tam mēs ejam paši makšķerēt zivis.

Mums nekad neķeras tik lielas kā onkulim Eduardam. Viņš mums māca zivis atpazīt, kura ir asaris, kura līdaka un kura breksis.

Mums zivis negaršo, tādēļ tās, kuras noķe-

ram, mēs izbarojam kaķim. Par to gan nevienam nesākam, jo kaķi nedrīkstot barot – tad tas neķerot peles un tās iznesot labību.

Bet mums ķeras pārāk mazas, tādas cilvēki neēd, tādēļ, lai nelaistu lomu vējā, mēs tāpat tās dodam kaķim. Neiesim jau ķert katru dienu vienas un tās pašas zivis, tikai lai pēcāk tās palaistu atpakaļ! Tas būtu muļķīgi!

Vakariņās mūs pabaro ar karbonādi un mīcītiem tupeņiem. Mums garšo. Bet māte tik purpina, ka nevarot saprast, kā pa vienu dienu tā var nosmērēt gan drēbes, gan muti. Vai tad viņa nezina, ka, smagi strādājot, cilvēki nosmērējas? Bet skaļi es to nesaku, jo pie galda nedrīkst runāt. Un vispār, ja izrādi, ka esi gudrāks, tad tev tik sadod pa ausīm. Kad es izaugšu liels, pats citiem došu pa ausīm, un tad viņi redzēs, kurš te ir gudrāks un kurš ne.

Pēc vakariņām mums jāiet gulēt, bet lielie vēl neiet. Ja uzvedas klusi tad var paspēlēt bumbiņas, kamēr vēl nenāk miegs, bet tikai pa kluso. Mums ilgi nenāk miegs, un mēs ar Albertu sacenšamies, kurš ilgāk izturēs nomodā, bet parasti aizmiegam, pirms noskaidrojam uzvarētāju.

No rīta mēs ejam medībās. Uve arī jāņem līdzi. Un Joske ar. Joske nekad nav liels palīgs. Viņš aizbiedē medījumu un zivis un sabradā savas ķepas ar dubļiem vēl trakāk kā mēs. Tad tēvs viņu saukā par suņa gabalu un mēs ar Albertu smejamies – kā Joske var būt suņa gabals, ja viņš ir vesels suns, nevis pa gabaliem?

17

Kad nolaižas spārni, paceļas domas mu lietas var izstāstīt ceļš. Tur tas guļ gadu desmitiem ilgi, un zem tā snauž zeme, vēl arvien atcerēdamās to seno laiku, kad gludā asfalta vietā slējās mežs. Vēl joprojām zem tā guļ karavīru kauli, un to dvēseles, nespējot rast miera, baida automašīnu šoferus. Tās nezina, ka karš jau sen beidzies, un turpina aizstāvēties. Turpat ceļmalā slejas dzeltens koka krusts ar svaigiem ziediem pakājē. Rakstnieks pieceļas un, galvu noliecis, brīdi paklusē, vēl nenojauzdams, ka drīz pirksti slīdēs pa datora klaviatūru, un ceļa stāsts vairs nepiederēs tikai viņam vien.

Vēl kāds nejauši paskatās augšup un ierauga debesis ar tik dīvainu mākoņu kalnu tajās, ka ir gatavs noticēt, ka tur ir kas vairāk. Pilsēta debesīs. Nē, ne pilsēta, bet vesela Pasaule, kurā mitinās tūkstošiem eņģeļu un dēmonu un... Ja viņš pats tam ir noticējis kaut uz sekundes simtdaļu, tad nespēj liegt arī citiem to prieku sajust fantāzijas lidojuma burvību.

Viņš paņem visvienkāršāko pildspalvu, un uz papīra lapas top jauna Pasaule.

Iedvesmas pilns rakstnieks ķeras pie jauna stāsta. Rindiņu pie rindiņas galvenie varoņi mīl un ienīst, iegūst un zaudē, un dievina savu radītāju, kurš ļauj viņiem būt dzīviem. Tomēr ne vienmēr viņi ir pateicīgi. Reizēm mūsu aprūpētie, iemīļotie garabērni sadumpojas un pagriež savam autoram muguru. Tāpat vien, bez redzama ie-

Foto: http://redriverpak.wordpress.com/

D

roši vien ikvienam kaut reizi dzīvē, aizverot tikko izlasītās grāmatas pēdējo lappusi, galvā ienāk doma – no kurienes rakstnieki smeļas idejas saviem darbiem? Šķiet, ka viņu fantāzijai nav robežu. Tagad, kad pati no kaislīgas lasītājas esmu pārvērtusies tikpat aizrautīgā rakstītājā, es zinu, ka idejas nav jāmeklē.

Tās pašas mūs atrod.

Vienu jauni, vēl nezināmi romāna varoņi apciemo sapnī un dīc pie auss, ka viņiem gribas tapt atdzīvinātiem grāmatas lappusēs. Un rakstnieks paklausīgi ceļas, satausta tumsā naktslampiņas slēdzi, sagrābsta bloknotu un pildspalvu, kas nolikti uz naktsskapīša, turpat pie gultas, un, ieskribelējis pāris teikumus krustu šķērsu pierakstītajās lappusēs, ar mierīgu sirdsapziņu atkal iemieg.

Kādu citu turpretī uzrunā saulē sakarsis asfalts. Daudzi pat nenojauš, kādas brīnu-

“Iedvesmas pilns rakstnieks ķeras pie jauna stāsta”

18

mesla. Viņi no dievinātājiem pārvērtušies dievinātajos un tādēļ atļaujas niķoties.

Nereti autoram nolaižas rokas. Patīkamā satraukuma sajūta, kas bija vadījusi viņa prātu un roku, sākot ar pirmo burtu tukšajā lapā, kaut kur nozūd. Iedvesma ir noplakusi. Mūza ir prom un atpakaļ nenāk ne lūdzama.

Paiet pāris dienas, un rakstnieks nolemj turpināt darbu – tiklīdz izdzers krūzi kafijas. Diemžēl pēc tam izrādās, ka nav īstais laiks rakstīšanai, jo bērns grib ēst. Neko darīt – nākas piecelties un doties uz virtuvi, nosoloties tūlīt pēc tam ķerties pie rakstīšanas. Bet... atkal un atkal atrodas neatliekamas darīšanas, kas tobrīd šķiet svarīgākas par spītīgo varoņu pielabināšanu. Tā nu autors nopūties atliek rakstīšanu uz nākamo dienu. Diemžēl arī tā izrādās aizņemta. Un arī nākamā... Un ar katru nākamo dienu saņemties turpināt darbu kļūst arvien grūtāk.

Kā atgūt iedvesmu? Manuprāt, teicams veids, kā ar to cīnīties, ir uzmeklēt domu biedrus ar līdzīgām interesēm un smelties atbalstu un pozitīvu enerģiju no viņiem. Es šādus cilvēkus esmu atradusi jauno rakstnieku forumā .Lielisks veids, kā piespiest sevi rakstīt, ir t.s. koprakstīšana. Tā var notikt klātienē vai caur internetu, divu vai desmit cilvēku sastāvā – detaļas nav tik būtiskas, taču tā patiesi motivē ķerties pie rakstīšanas ar jaunu sparu. Ja nu tas tomēr nelīdz, tad palīdzēs mērķa publiskošana.

Neviens taču negribēs padoties, izskatoties pēc neveiksminieka, vai ne?

Nereti motivāciju turpināt rakstīt nomāc arī kritika – lielākoties gan pelnīta – vai neveiksmi cietis darbs, kurš ticis iesniegts konkursā un nav guvis atzinību.

Tomēr visam ir arī gaišā puse, ja vien tu turpini rakstīt, jo ar katru nākamo stāstu tas izdosies arvien labāk un, pieaugot meistarībai, kritika pakāpeniski kļūs maigāka. Rakstīšanas prasme nav tikai dabas dota dāvana vien. Tā ir jāiemācās. Un joprojām der atcerēties, ka lielisks izglītošanās veids ir turpināt lasīt grāmatas. Jo vairāk, jo labāk.

Galu galā – lai jau Mūza spītējas, lai! Tu tikmēr vari izstaipīt notirpušās kājas, iedzert krūzi siltas tējas un ieelpot svaigu, spirdzinošu pavasara gaisu.

Viņa atgriezīsies līdz ar dzeguzes pirmo skaņo „ku-kū”, un tava stāsta varoņi ar jaunu sparu ķersies pie mīlēšanas un karošanas, un... rakstnieka dievināšanas. Viņi mīl un apbrīno savu radītāju neatlaidības dēļ. Tu taču neapstāsies, līdz stāstam nebūs pielikts pēdējais punkts, vai ne?

Tev nav jābūt rakstniekam, lai sāktu rakstīt, bet ir jāsāk rakstīt, lai par tādu kļūtu.

Inga Puriņa

“Galu galā – lai jau Mūza spītējas, lai!”

19

Purvainās ielejās dvēsele brien Ieva Ķilla: Cik ilgi tu aizraujies ar rakstīšanu?

Neilgi – kādus pāris gadus.

Kādēļ izvēlējies dzejot?

Esmu cilvēks, kam nepārtraukti vajag atrasties radīšanas procesā, un dzeja ir viens no veidiem, kādā varu radīt savu pasauli.

Vai raksti tikai dzeju?

Dažreiz uzrakstu arī kādu miniatūru, bet principā mana sirds pieder dzejai.

Kur tu smelies iedvesmu?

Dzīvē, protams. Iedvesmu meklēju, kad vēlme izteikties kļūst lielāka par spēju klusēt.

Pastāsti vienu interesantu faktu par sevi, ko lasītāji nezina.

Mani fascinē viss, kas atrodas zem redzamās, materiālās pasaules, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mani saista dzeja – tā ir tikpat noslēpumaina un netverama kā dvēseļu pasaule.

* kā smaržo siens ziedu pielijušās pļavās tu esi noguris un viens bet saule rotaļājas tavās plaukstās kā smaržo siens vēl dzīvā, nenopļautā zālē ieguļos klausos bišu valodā un nedaudz nobīstos kad pārņem neaprakstāms, dīvains prieks

cik neticami šogad smaržo siens vai varbūt balti iemiguši jasmīni? ...es nezinu, to vēlāk saullēktā man varēs pateikt tikai Dievs * pa taviem tiltiem bradājas pusdzīvi sapņi ar kailām kājām dvēselēm un vecām samirkušām cigaretēm tu esi upe ezers varbūt jūra

kā smaržo siens elpa aizsitas un vakarā pār sadegušiem stiebriem izlīst miglas baltais, veldzējošais piens 20

bangojoša un tavu sapņu pēdas šonakt nost no ielām slauka nikni parīzieši bet paliec vēl mazliet jo saule drīzi modīsies un sildīs tavas pēdas sapņus tavas vecās samirkušās cigaretes un melnā smagā koka rāmī ieslodzīts kļūs tavas dienas tumšais akvarelis

vēl mirklis tu pieķer sevi atskatīdamies kā pilsētas vēnās plūst dzīvība un smok par savu nolemtību top vēl mirklis tu brīnies kā laternas dziest neatstādamas neko un nežēlodamās arī bez tumsas tās degtu saulainās naktīs sev vien

* varbūt putni vakaros rūgtos aizlido tukšumos miglaini blāvos un atstāj šīs skumjas šos trokšņus šīs noskaņas bezgalīgās varbūt mums jālido projām kopā pār dubļainiem laukiem un jākliedz kā dzēvēm kā kaijām jākliedz par saplēstiem traukiem un varbūt mums jāiztur nakts zem debesīm kailām un svešām lai atrastu kur esi tu pats un kas vadā tevi pa nolemtām takām varbūt mums vēlreiz jāpacenšas uzlidot augstāk par visiem un varbūt kā vakara putniem jāatstāj skumjas un tukšumi citiem

vēl mirklis tu saproti kā svelme var nogalināt ir rudens un pīles aizlido un kliedz tu nobirušā koku zeltā iemaldies un stiedz * tava elpa pārvēršas par slidenām laipām uz debesīm tava elpa pārvēršas par sarkanām neļķēm aiz piedurknēm tava elpa pārvēršas par mirušiem stāstiem no pagātnēm es tevi ieelpoju un nosmoku savā vienmēratpakaļnākšanā

* vēl mirklis tu skaties kā pīles aizlido debesis piekliegdamas un kaili koku zari klusē projām tiekdamies 21

Pa varavīksnes ceļu Inga Puriņa: Dzimusi 1974.gada 30.decembrī Hobiji – rakstīšana un kūku cepšana Ar rakstīšanu nopietni nodarbojas vairāk nekā gadu Darbs „Varavīksnes ceļš” ieguvis veicināšanas prēmiju konkursā „Zvaigznes grāmata 2011” neatbilda konkursa noteikumiem, ķēros pie jauna darba radīšanas un uzrakstīju „Varavīksnes ceļu” - grāmatu jaunākā skolas vecuma bērniem.

Kādas bija sajūtas, kad uzzināji par saņemto prēmiju?

Uzzinot, ka manam darbam piešķirta veicināšanas prēmija un ka tas ieteikts izdošanai, sajūtas tobrīd bija neaprakstāmas.

Vairākkārtīgi pārlasīju dažas dienas pirms Ziemassvētkiem saņemto e-pastu, lai noticētu, ka runa tiešām ir par manu darbu un tā nav tikai kļūda. Tā bija labākā Ziemassvētku dāvana manā mūžā.

Par ko būs grāmata „Varavīksnes ceļš”? „Varavīksnes ceļš” ir stāsts par drosmīgu zēnu Janci, kurš kopā ar necerēti iegūtu draugu dodas glābt varavīksnes krāsu sargātājus – elfus – no Miglas Rausēja nagiem. Ļaundara mērķis ir iznīdēt varavīksnes krāsas, bet zēns apņemas to nepieļaut. Ceļojums cauri septiņām varavīksnes valstībām Jancim izvēršas gan aizraujošu piedzīvojumu, gan briesmu pilns.

Ingas Puriņas, darbs „Varavīksnes ceļš” konkursā „Zvaigznes grāmata 2011. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem” ieguva veicināšanas prēmiju grupā „Jaunākā skolas vecuma bērnu literatūra”. Intervijā Inga stāsta gan par konkursa darbu, gan saviem nākotnes plāniem un to, kā apvieno sadzīvi un divu bērnu audzināšanu ar rakstīšanu.

Tavs darbs „Varavīksnes ceļš” ir ieguvis veicināšanas prēmiju konkursā „Zvaigznes grāmata”? Kā tu nonāci līdz šim konkursam?

Pirms vairāk nekā gada es pabeidzu savu pirmo romānu, ko labprāt būtu gribējusi iesniegt izdevniecībai, bet nekādi nespēju saņemties. Pamanot, ka „Zvaigzne ABC” izsludinājusi konkursu „Zvaigznes grāmata 2011. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”, nolēmu izmēģināt savus spēkus. Tā kā jau uzrakstītais romāns gluži 22

Tev pašai ir ģimene un bērni. Vai tas palīdzēja, rakstot darbu bērniem?

Rakstot bērniem es vadījos no savām bērnības laika atmiņām un izjūtām, bet, protams, ka mani bērni palīdz neaizmirst to dienu burvību. Un pateicoties viņiem, man ir pašai savi klausītāji, pirmie vērtētāji, kas ar savu izturēšanos nešaubīgi ziņo, vai viņiem ir interesanti klausīties vai nē.

Vai, tavuprāt, mūsdienu latviešu bērnu literatūra ir laba? Kā to vērtē tavi bērni?

Mūsdienu bērnu literatūra ir atbilstoša laikmetam, kurā mēs dzīvojam. Protams, ka man vismīļākās vienmēr paliks grāmatas no manas bērnības, bet mūsdienu bērni, manuprāt, kāro pēc asākām izjūtām.

Maniem bērniem, vismaz pagaidām, patīk viss, ko lasu priekšā un vairāk par visu –

pasakas.

Cik sen tu raksti? Kas bija ierosme sākt ar to nodarboties nopietni? Šo un to sāku rakstīt jau bērnībā, pārsvarā tie bija dzejoļi, bet, iekāpjot pieaugušo pasaulē, tam vairs īsti neatlika laika. Kādā grūtā dzīves posmā emocijas uzsita tik augstu vilni, ka nespēju tās novaldīt un izliku uz papīra. Tā radās mana pirmā nopietnā darba melnraksts. Un tad es to noliku plauktiņā un šķietami aizmirsu, līdz desmit garus gadus vēlāk nejauši atkal to paņēmu rokās un nolēmu, ka tam laiks atdzīvoties. Kopš tā laika, nu jau mazliet vairāk kā gadu, esmu pieķērusies rakstīšanai no visas sirds.

Cik ilgi tu esi reģistrējusies Karneolā?

Vai Karneola ir veicinājusi tavu izaugsmi?

Karneolā esmu mazliet vairāk kā gadu un viennozīmīgi – jā, tā ir veicinājusi manu izaugsmi. Gada laikā saņēmu neskaitāmu kritiku un ieteikumus, kas palīdzēja uzlabot darbu izpildījumu.

Daudzi Karneolas autori savos darbos mēdz aprakstīt citu valstu vidi. „Varavīksnes ceļš” ir par latviešu puiku. Vai aprakstīt latviešu vidi tev ir vieglāk? „Varavīksnes ceļš” tiešām ir par latviešu puiku. Tāda izvēle man bija nevis tādēļ, ka latviešu vidi būtu vieglāk aprakstīt, bet gan tādēļ, ka man gribas, lai mūsu latviešu bērni saprot, ka varoņi var būt arī tepat līdzās, pašu vidū, ne tikai kaut kur aiz mūsu zemes robežām.

23

Šobrīd tu dzīvo Īrijā. Vai neplāno atgriezties Latvijā? Šobrīd domāju, ka Latvijā vairs neatgriezīsimies, kaut gan, kā man pašai labpatīk teikt: „Nekad nesaki nekad!”

Kā tu savieno sadzīvi un bērnu audzināšanu ar rakstīšanu? Cik daudz laika velti rakstīšanai?

Man rakstīšanai svarīgs priekšnoteikums ir klusums, tādēļ sadzīvi ar rakstīšanu apvienot nav viegli. Pārsvarā cenšos rakstīt vēlos vakaros un naktīs. Šajā ziņā jāsaka paldies manam vīram, kurš ļoti bieži parūpējas par to, lai es laiku pa laikam netraucēti varu rakstīt arī pa dienu. Nu jau arī bērni pieraduši, ka mamma raksta un reizēm ir jāuzvedas klusāk nekā gribētos.

Rakstīšanai veltu vidēji divas stundas dienā.

Kādi ir tavi nākotnes nodomi rakstīšanā? Vai top jauni darbi?

Centīšos pilnveidot savu rakstītprasmi.

Rakstīšana vienmēr ir bijis mans hobijs, un ir patiešām lieliska sajūta, ka beidzot mana dzīve ir iegājusi stabilās sliedēs un varu netraucēti tai nodoties. Pašreiz top viens jauns darbs un vēl viens pacietīgi gaida, kad tiks uzlabots. Bet ideju jauniem darbiem, protams, ir vairāk, nekā iespēju tās visas īstenot.

Nākotnē plāno rakstīt literatūru bērniem vai arī kādai citai vecuma grupai?

Man patīk daudzveidība. Uz šo brīdi esmu iemēģinājusi roku gan bērnu, gan jauniešu, gan pieaugušo literatūrā. Tā arī domāju turpināt.

Ar Ingu sarunājās Laura Melne

24

Konkursa “Laika fragmenti” laureāte—Hedeleja Aptuveni līdz marta vidum Karneola rīkoja konkursu, kur uzvarētāja darbu solījām publicēt pirmajā žurnāla “Digitālas vārds” numurā.

Ar vidējo rezultātu 17,75 punkti no 20, uzvarēja Hedeleja. Gribējām tad arī nedaudz tuvāk iepazīt uzvarētāju, tādēļ uzdevām dažus jautājumus.

Kādēļ pievērsies rakstīšanai un cik sen jau to dari?

Bērnībā biju ļoti kāra lasītāja – izlasīju visu, ko lika, un tad meklēju vēl, bet grāmatās „galvenais diriģents” ir rakstītājs, un ar laiku man sāka kļūt grūti vadību atstāt cita rokās, tāpēc ķēros pie amata pati.

Manu vēlmi radīt vārdos ļoti veicināja ģimene. Kad biju maza, kopā ar mammu rakstījām pasakas un dzejoļus avīzēm, darbus skolai.

Viss sākās ar vēlmi uzrakstīt ideālo stāstu sev (kas, starp citu, vēl arvien nav izdevies, un arvien vairāk sāku domāt, vai to paveikšu). Dažus darbus publicēju, un citu atsauksmes mani mudināja turpināt, ko arī ļoti ražīgi darīju veselus trīs gadus, kopumā sarakstot piecus garstāstus, neskaitāmus īsstāstus, vairākus desmitus dzejoļu, sacerējumu un citu formu darbus.

Ar rakstīšanu man gājis visādi – pirmos trīs gadus, kad tam nopietni pievērsos, bija savi cēlumi un kritumi, bet rakstīju visu laiku ar nelieliem pārrāvumiem. Tad sekoja ļoti ilgs periods, kurā nerakstīju neko, jo nebiju apmierināta ar uzrakstīto. Pie rakstīšanas tā nopietni esmu atgriezusies tikai nesen, jo, kad nerakstīju, šī procesa ārkārtīgi pietrūka. Rakstīšana sniedz gandarīju-

mu tādā veidā, ko nevaru iegūt, darot neko citu.

Kur visbiežāk rodi iedvesmu? Kuram autoram vēlētos līdzināties?

Mana iedvesma ir klīrīga – nāk un iet, kad pati to vēlas. Sīkas, citos brīžos pat nemanītas lietas spēj to pamodināt un pacelt spārnos, un tādi paši sīkumi to var iedzīt apakš zemes tikpat ātri. Tāpat ir daudzi autori, kuru darbus es novērtēju, tomēr nevaru teikt, ka kādam no viņiem jelkad esmu mēģinājusi līdzināties. Ļoti augstu novērtēju oriģinalitāti un arī pati savos darbos uz to tiecos.

Kas tev palīdz rakstīt?

Rakstīšana ir kā nepieciešamība, tāpēc grūti runāt par motivatoriem, bet, atzinība un citu interese nozīmīgi paaugstina manu 25

motivāciju savus stāstus izdzīvot ne tikai galvā, bet uzlikt arī uz papīra.

Kāda ir tava mīļākā grāmata un iecienītākā literatūra kopumā?

Man nav vienas iecienītas grāmatas. Lasu ļoti dažādu literatūru, tomēr pēdējos gados kā favorīts izvirzījusies fantāzijas žanrs. Uz šo žanru skatos kā uz veidu, ar kura palīdzību caur „citādu” prizmu iespējams palūkoties uz dzīvi un tās vērtībām, paplašinot savu redzesloku un trenējot iztēli.

Kādēļ izvēlējies fotogrāfiju ar kaķi?

Mana galva bija nolēmusi nedomāt par pilsētu, jo bija mazliet nogurusi no pelēkuma visapkārt, tādēļ atkrita sniegotie torņi.

Fotogrāfijā ar eglēm bija pārāk biezs sniegs un egles bija ļoti vienādas, kaut arī ļāvos fantāzijas lidojumam par to, kas notiktu zem sniega. Bet, ieraudzījusi kaķi, es uzreiz sapratu – re, mans Kventins Īvlijs Keltops!

Tālākais jau notika miglainā procesā, kur ik pa brīdim atceros sevi konstatējam, ka drudžaini klakšķinu klaviatūras taustiņus.

V

īsie sari ieslīguši miesas rievās un gandrīz nebija sajūtami, radījums solījās būt gards kumoss. Iemetis to mutē, viņš izgaršoja biezo tauku slāni, tad specifisko garšu, kas piemita kāpuru iekšām, atzinīgi konstatējot, ka saimniecei bija izdevies tos pasniegt tieši pirms iekūņošanās, kuras procesā kukaiņi iztērēja visas uzkrātās barības vielas un kļuva bezgaršīgi.

Kad tavernas durvīs parādījās noplukušā drēbes audumā tērpies stāvs, viņa pusdienu trauka satura pīkstoņu nodrošināja vairs tikai daži izmisuši radījumi, kuri, izmantojot pēdējos spēkus, kūņojās koka bļodas apakšā, vārtoties pārējo sugas brāļu bālajās fekālijās. Stāva seja nebija redzama, jo pār to ēnu meta liela platmale, tomēr galvas lēnā pagriešanās liecināja, ka tas kādu vai kaut ko telpā meklēja. Beidzot stāva apēnotā seja apstājās, raugoties viņa virzienā. Stāvam nākot tuvāk, viņš manīja, ka tā apmetņa drēbe bija notašķīta un slapja, izlēmīgie soļi papildināja nenosakāmās krāsas grīdas netīrumu kārtu ar sarkanīgiem dubļiem. „Redzu, ka neesi zaudējis savu kāri pēc kāpuriem,” stāvs konstatēja, lūkojoties uz viņa pusdienu atlikumiem, apsēdās viņam pretī, sagrāba traukā atlikušos radījumus un paliecis galvu atpakaļ, iemeta tos mutē visus reizē, tad sāka sparīgi košļāt. Zāra, kā vienmēr būdama piesardzīga, runāja piesmakušā, zemā balsī, lai nenodotu savu dzimumu. „Man tevis pietrūka,” Īva sejā ievilkās ieslīps, kautrīgs smaids, atklājot skatam mazliet līkus, dzeltenīgus zobus, arī viņa skatienu slēpa platmales mestā ēna. „Esmu jau samaksājis par istabu, ja esi izsalku…

Īsstāsts

iņa pusdienas enerģiski locījās, piebāztās telpas murdoņu, klaudzoņu un smieklus papildinot ar griezīgu pīkstoņu. Ar primitīvu nervu sistēmu, niecīgām smadzenēm un gandrīz bez jebkādām aizsardzības spējām nenobriedušie kukaiņi bija bezspēcīgi un, izvilkti no savas tumšās slēptuves, apzinājās drīzo galu. Ar veiklu kustību no ņudzekļa sagrābis vienu no radījumiem, viņš to pacēla un pavirpināja pirkstos. Tas bija nobarojies trekns, 26

cis, varam pa ceļam palūgt, lai pusdienas tev uznes tur,” viņš piebilda, vainīgi skatoties uz izēsto bļodu.

Zāras apēnotā seja košļājot savilkās neapmierinātā grimasē par viņa neapdomīgo pārteikšanos, tad, norijusi kāpurus, viņa sparīgi nogrozīja galvu, cepures platajai malai asi nolīgojoties: „Neesmu izsalcis, ejam!” Piecēlusies no galda, viņa sāka virzīties trepju virzienā. *** Istaba, kurā Īvs bija izlēmis viņus abus izmitināt, nebija liela, toties atradās labā vietā – tās vienīgais, bet izmēros lielais logs pavēra skatu uz pilsētas bruģa klāto, ne visai plato ielu, bet tieši zem loga karājās tavernas apzeltītā izkārtne, solot apmeklētājiem labāko nakteņu sīrupu un garšīgākās kāļu pankūkas. Zinātāji gan prata teikt, ka ēdieni un dzērieni nebija vienīgie gardumi, kurus tavernā varēja atrast.

Kad Īvs bija aizvēris durvis, Zāra noņēma cepuri, atklājot skatam gaišos matus, kas bija savīti ciešā kamolā uz pakauša. Nometot apmetni atklājās arī viņas sīkais augums, kura formas zem biezā džempera un bikšu kārtas itin nekādā mērā nenodeva viņas dzimumu. Īvs sekoja piemēram un arī novilka virsdrēbes. Noliekusies pie mugursomas, sieviete izvilka no tās izbalējušu ādas vīstokli un izklāja to uz grīdas, pati apsēžoties tam blakus. „Mēs esam šeit.” Viņa iebakstīja ar pirkstu kartē un pacēla lielās, fantastiski violetās acis, palūkojoties Īvā, kura dzeltenā, neizlēmīgā sejas āda pēkšņi nesaprata – sarkt vai bālēt? Beidzot Īvam izdevās piespiest apjukušo ķermeni aiziet līdz kartei un apsēsties pretī sievietei, tomēr, esot vi-

ņai tik tuvu, viņš nespēja koncentrēties pietiekami, lai piesķirtu sievietes balss plūdumam jēgu, tāpēc tikai piekrītoši māja ar galvu un smaidīja. „… un tad atliek vien noņemt aizsarglāstus un voilà, mēs būsim tikuši pie veselas lādes ar augstākās kvalitātes amuletiem.”

Zāra Nola Semtinjumta triumfiāli smaidot pavērās Īva sejā, lai konstatētu, ka tā no sārti dzeltenas pārsteidzoši ātrā tempā bija kļuvusi pelnu pelēka. „Zāra, tu neko neminēji par lāstiem.”

Viņš tramīgi norija siekalas, neizbēgami un strauji atkāpjoties burvīgajai eiforijas sajūtai, ko radīja viņas klātbūtne. „Kventin Īvlij Keltop, vai tu apšaubi savas spējas noņemt parastus lāstus? Vai tad velti tevi dēvē par Lāstlauzi?” Zāras balsī iedzirkstījās ķircinoša nots, kas Īvu tracināja. „Viņa nav kura katra burve, viņas lāsti būs sarežģīti…” viņš sāka taisnoties, tomēr Zāra viņu pārtrauca. „Tieši laikā, lai patrenētu tavas notrulinātās spējas. Jau vairākus gadus tu neko citu nedari, kā ņemies ar zema līmeņa burvestībām un smieklīgiem, bezvērtīgiem darbeļiem.” viņas tonis bija kļuvis vēss un nemaz nelika Īvam justies drošāk par visu šo pasākumu. Pēkšņi viņš vairs itin nemaz nebija pārliecināts, ka piekrist Zāras uzaicinājumam bijusi prātīga doma, jo viņa nekad nebija izcēlusies ar saprātīgām idejām.

Viņš jau apsvēra labākos vārdus, lai no dalības Zāras plānotajā pasākumā atteiktos, tomēr šo domu gājienu pēkšņi un pilnīgi pārtrauca sievietes sīkās, siltās lūpas, kas dedzīgi uzgūla uz viņējām, Zāras deguntelim noglāstot viņa vaigu. Īva rokas neviļus 27

paslīdēja zem viņas krekla, glāstot silto un maigo ādu. Kaut kur viņa smadzenēs izmisīgi kūļājās doma, ka viss šis pasākums ne pie kā laba novest nevarēja, tomēr tā drīz vien neizbēgami noslīka bangojošā kaisles okeānā. *** Īvu pamodināja uzmācīgs saules stars, kas izmisīgi centās iespiesties viņa labajā acī caur aizvērto plakstiņu. Staipot kājas un rokas, viņu nepameta uzmācīga sajūta, ka kaut kas īsti nebija kārtībā, līdz beidzot viņa prātā izkristalizējās doma par to, ka mājās šāda nelūgta saules stara uzmācība nemaz nebija iespējama, jo telpa atradās zem zemes un tai nebija logu. Šī doma virzījās tālāk, atgādinot iepriekšējās dienas notikumus līdz pat… Viņa acu plakstiņi atsprāga vaļā. Paslējies uz elkoņa, Īvs lūkojās tukšajā gultā sev blakus, tad tālāk telpā.

Ieraudzījis Zāru sēžam uz grīdas pie kartes, viņš īsti nezināja vai just atvieglojumu par to, ka Zāra joprojām bija te, vai bailes no tā, ko viņiem šodien bija jādara. Atbīdījis elkoni, viņš iekrita gultā, apslāpētajai skaņai piesaistot Zāras uzmanību. „Labrīt!” Viņas lielās, violetās acis atbruņoja jebkādas Īva cerības atteikties no dalības plānotajā pasākumā. „Man vajadzēs šo to iegādāties, pirms dosimies ceļā.” Patīkamais miega gurdenums bija kā ar roku atņemts, tā vietā stājoties nelabumam un bailēm. Zāra saritināja plankumaino karti un ievietoja to somā. „Tad dosimies.” Apņēmības pilnā balss Īva nelabumu tikai pavairoja. Nosviedis patīkami silto segu, viņš steidzīgi un neveikli sāka ģērbties. Zārai vienmēr viss bija licies paveicams, neviens šķērslis viņai ne-

likās nepārvarams, viņa bija pārgalvīga. Šī īpašība, kas sievietei bija nesusi slavu, Īvam šķita visnejēdzīgākā no visām. Beidzot īgni uzvilcis zābakus, viņš uzmauca uz nepaklausīgajiem, spurainajiem matiem platmali un sekoja Zārai, kura nepacietībā jau bija atstājusi telpu. *** Pilsēta posās gadalaiku mijas svinēšanai. Ķiploku, ziedu, ābolu, ķirbju, kaltētu ogu un citu rudens velšu virtenes priecīgi virpuļoja sakārtas tīklā, kas bija novilkts starp ēkām. Īvs īgni pasita malā kādu ķirbju sēklu virteni; krāsainās sēklas ar klakšķi atsitās pret tuvējās ēkas sienu un iešūpoja arī pārējās virtenes šaurajā ielā, padarot viņa omu vēl par pāris toņiem tumšāku. „Viņa pavadīs šeit vismaz pusi nakts.”

Zāru iespējamība pārtapt par krupi, pelnu čupu vai kāpuru kāda izsalkuša gardēža pusdienās, šķiet, itin nemaz nebiedēja; viņa aizrautīgi atklāja plāna nozīmīgākās detaļas, piesardzīgi tās formulējot tā, lai ideja būtu saprotama tikai Īvam. Pat vesels mēnesis Īvam šķita par daudz, lai atbruņotu vairākus gadu simteņu vecas raganas lāstus, kas sargāja viņas dārgumus. „Nešaubos, ka priekšnesums būs grandiozs,” viņš drūmi novilka, cenšoties ignorēt Zāras absurdo pašpārliecinātību un priekpilnās sejas, kas virzījās pretī pa ielu. „Viņas īpašumā esot vairāki desmiti unikālu un ļoti spēcīgu amuletu. Tikai paši bagātākie var atļauties tos iegādāties.” Viņa zīmīgi pielieca galvu, it kā gaidot no Īva kādu sajūsmas izsaucienu, tomēr viņš ne uz ko tādu pašlaik nebija spējīgs, tāpēc tikai drūmi pamāja un turpināja soļot, pat 28

nepaskatoties uz Zāru. Sapratusi, ka Īvs nebija noskaņojumā apspriest viņas plānotās izdošanās garšu, Zāra drīz vien pieklusa un turpmāko ceļu līdz veikalam abi mēroja klusējot.

Zālīšu un burvestību veikals atradās ēkā, kas bija iespiesta starp puķu un saldumu veikalu, un visas trīs būves bija pārblīvētas ar cilvēkiem, kas izmisīgi centās sagādāt pēdējās dāvanas. Spraucoties cauri cilvēku pūlim, Īvs cerēja, ka dāvanu kārotāji nebūs izķēruši kādas viņam svarīgas sastāvdaļas, kas padarītu šīs nakts uzdevumu daudzkārt grūtāku, ja ne neiespējamu.

Viņam par patīkamu pārsteigumu un uzjautrinājumu visi kaut cik derīgie un jēdzīgie priekšmeti, ko veikals piedāvāja, bija sastūķēti vienā putekļainā stūrī, kas neizskatījās pircēju pārlieku iecienīts. Tur domīgi plauktus pārskatīja tikai kāda veca kundzīte, kuras kūkumu sedza biezs, pelēks lakats. Īvs drīz vien bija salasījis visas nepieciešamās sastāvdaļas un pacilātā omā iegādājās arī divus visticamāk viltotus pretburvību amuletus, no kuriem vienu uzkarināja Zāras kaklā, bet otru piesēja jostai.

Abi atgriezās tavernā mazliet pirms krēslas. Zāra nolika somu un devās lejā, lai atnestu pusdienas. Īvs sāka gatavot nepieciešamo aprīkojumu vakara uzdevumam.

Pirmo viņš no somas izņēma Bertoldu un, oranži sarkano, milzīgo un plakano krupi pamodinājis ar dažiem veikliem pieskārieniem pareizajās vietās, viņam priekšā nolika trauku kaltētu melnā rutka ziedu. Bertolds sāka tos apmierināti ēst, bolīdams mazās, sarkanās ačteles. Tad Īvs izvilka no somas sīku, sarežģītu iekārtu, kura sastāvē-

ja no vairākām smalkām detaļām, kas atgādināja saplacinātus zvanus, un kuras centrā nerimti kustēja metāla svārsts, izdvešot klusus tikšķus. Aplicis iekārtai piestiprināto ādas lenti ap roku, viņš izvilka no somas burku ar mazām, baltām pelītēm, kas izmisīgi centās paslēpties cita zem citas. Īvs vienu no tām izcēla aiz astes un uzbēra tai pulveri no melnas pudelītes ar garu, šauru kaklu, uz kuras bija uzzīmēta izteiksmīga miroņgalva. Nolicis peli uz krēsla, Īvs noraudzījās, kā radījumam izbira spalvas un uz ādas parādījās melni un sarkani plankumi. Pele vēl mēģināja aizbēgt, tomēr tās soļi drīz vien pārtapa nepārprotamā agonijā, kājām raustoties zem ķermeņa svara.

Svārsts iekārtā uz Īva rokas izmainīja amplitūdu, svārstoties gandrīz līdz Īva rokai, un tikšķi kļuva retāki, radot tādu iespaidu, it kā laiks ietu uz priekšu lēnāk. Bertolds neizteiksmīgām acīm raudzījās mirstošajā dzīvniekā un ritmiski košļāka rutka ziedus.

Roku, uz kuras tikšķēja iekārta, turot horizontāli, Īvs uzmanīgi izvilka no somas melnu kasti, mazliet lielāku nekā vidusmēra dūre. Kasti viņš novietoja netālu no mirstošās peles. Pēc brīža kastes vāks atdarījās un no tās izskrēja kukainis, kas līdzinājās sīkai skudrai ar krāsainiem spārniem. Tas pietuvojās pelei, piedūra tai vienu no sešām melnajām kājām un grauzējs pēkšņi atguva spalvas. Īvs spārnotā radījuma virzienā pastiepa roku, kurā turēja mazu, oranžu sēkliņu, radījums to satvēra, pateicīgi pamāja ar galvu un, nozudis kastē aiz sevis aizvēra tās vāku. Pele pamodās un turpināja skrējienu durvju virzienā, tās sasniedzot tieši mirklī, kad iekšā nāca Zāra ar diviem kūpošiem šķīvjiem vienā un pama29

tīgiem koka kausiem otrā rokā. Mazā radījuma dzīvība tika ātri izbeigta zem Zāras lielā zābaka. „Redzu, ka Bertolds uz vecumdienām tievāks nav palicis.” Zāra staroja. Acīmredzot viņai šis pārgalvīgais piedzīvojums patiešām likās svarīgs. „Nevarētu teikt, ka viņš būtu apveltīts ar mērenību.” Īvs lūkojās, kā krupis, garajiem pirkstiem sagrābis šķīvja malu, uzgrūda uz tā ķermeni, lai apēstu arī otru pusi rutka ziedu. „Runājot par mērenību, esmu tev atnesusi ko baudāmu.” Viņa novietoja abus šķīvjus uz galda un ar klusu klakšķi blakus tiem nolika arī kausus. Ja Īva deguns viņu nevīla, bļodās atradās kazas iekšu sautējums ar dižzirdzenes sakni, un, ja nemeloja acis, tad pelēcīgi baltā želejveidīgā masa tam visam pāri bija banāngliemju slienas. „Jāsaka, ka esi mums izvēlējusies ekstravagantu apmešanās vietu,” Īvs atzinīgi noteica, atdarot saiti iekārtai, kura atkal bija sākusi tikšķēt sākotnējā ritmā, un dodoties galda virzienā. „Pat ja šī būtu mana pēdējā diena uz šīs zemes vai vismaz savā ādā, es droši vien varētu sevi uzskatīt par laimīgu,” viņš domīgi piebilda, tomēr drūmās pārdomas par pārgalvīgo uzdevumu atvairīja gaisīgais skūpsts, ko Zāra uzspieda uz viņa lūpām. *** Kad Īvs, paēdis un visnotaļ apmierināts, izlīda no gultas, bija jau satumsis. Bertolds, mainījis krāsu uz koši zilu, vienaldzīgi viņā palūkojās, kad tika ievietots somā. Zāras kailais ķermenis piekļāvās viņējam, un sievietes rokas apvijās ap Īva pleciem. Sajutis iekāri, viņš pagriezās, lai Zāru noskūpstītu,

tomēr gaišmate smaidot atvairīja skūpstu un sāka ātri ģērbties. „Mums laiks doties,” viņa čukstus izdvesa, it kā kāds viņus izspiegotu. Īvs apbēdināts nolūkojās, kā viņas ķermenis pazuda vienkāršajā apģērbā, un atgriezās pie somas kravāšanas. Viņu mulsināja neprātīgā apmierinātības sajūta, kas bija aizgaiņājusi bailes un piesardzību un, Īvaprāt, padarīja viņu pārgalvīgu un līdz ar to viegli ievainojamu. Īvs domās sevi lamāja par to, ka nebija pietiekami saprātīgs, lai atteiktu Zārai. Varbūt tieši tādēļ viņam nekad nebija izdevies pierunāt Zāru palikt. Šīs rūgtuma pilnās domas aizgaiņāja viens skats Zāras virzienā. Viņi tomēr bija tik atšķirīgi. Īvs nespēja iedomāties sievieti dzīvojam parastu dzīvi kopā ar viņu, noņemot lāstus un labojot burvību nodarīto postu vienkāršiem ļautiņiem, iztiekot no grašiem. Tas, ko viņš varēja sievietei piedāvāt, viņai nekad nebūtu gana. Viņa alka slavas un atpazīstamības, un Īvs zināja, ka šīs alkas būs tās, kas agrāk vai vēlāk novedīs sievieti kapā. Viņš gan ļoti cerēja, ka tas notiks vēlāk, nevis agrāk. *** Bija sācis snigt; Īva un Zāras zābaki, viņiem pametot pilsētu, atstāja tikko uzsnigušajā sniegā labi saskatāmus pēdu nospiedumus. Tas padarīja Īvu nervozu, tāpat kā tas, cik pārliecināti par viņu veiksmi runāja Zāra. „Mēs pat neesam vēl tikuši līdz viņas orei,” Īvs norūca, neslēpjot aizkaitinājumu.

Zāra veltīja viņam pārsteigtu skatienu un pārtrauca stāstīt savus plānus par laupījuma sadalīšanu. Turpmāko ceļu viņa klusēja. Troksni naktī radīja vien sniega gurk30

stoņa zem abu zābakiem un Bertolda neveiklie lēcieni, miklajiem pirkstiem slīdot sniegā. Īvs saspringti vēroja krupi un iekārtu uz rokas, cenšoties konstatēt iespējamos lāstu avotus tuvumā, tomēr tādu šeit nebija. Beidzot viņi sasniedza ori, un lāstumuša veikli tika galā ar mazo burvību, ko ragana bija izmantojusi durvju aizdarīšanai, tad pateicīgi pazuda, ar priekškājām sagrābusi Īva piedāvāto segliņa sēklu. Bertolds joprojām bija koši punktots, kas norādīja, ka šī nebija vienīgā raganas uzliktā burvestība, un arī lāstupulkstenis tikšķēja ļoti lēni, svārstam liecoties pāri vienā un otrā Īva rokas pusē. Zāra veikli tika galā ar slēdzeni un grasījās atvērt durvis, tomēr Īvs viņu laikus apturēja, pabāžot zem durvju spraugas vienu no baltajām pelītēm. Dzīvnieks veikli paspraucās zem durvīm, un jau pēc mirkļa no ores iekšienes atskanēja skanīgs puff un pa durvju apakšu izlocījās melnu dūmu mēles – uguns lamatas bija sens, bet ļoti iedarbīgs triks. Palaidis vēl trīs pelītes, Īvs pārliecinājās, ka ragana nebija aprobežojusies ar vienu lamatu izvietošanu, trīs skanīgi puff norādīja, ka iešana orē nebija prātīga ideja. „Vai tu zini, kur viņa amuletus tur?” Īvs pagriezās pret Zāru, kura beidzot izrādīja uztraukuma pazīmes. „Lādē,” viņa apjukusi noteica, „es zinu, kā izskatās lāde.”

Tomēr Īvs vairs neklausījās Zāras atbildē, viņa uzmanību bija saistījusi raganas āžu nemierīgā mīņāšanās. Lai arī viņi atradās ores otrā pusē, zvēri noteikti bija jutuši dūmus, kas pacēlās gaisā no ores iekšpuses.

Viens no zvēriem palieca galvu sāņus, ar

dzelteno aci nopētot Īvu un Zāru, un caur tā nāsīm izplūda pelēku dūmu mākoņi. „Gulsties!” pēdējā brīdī Īvs uzlēca Zārai, iemīcot visu viņas augumu mīkstajā sniega un dubļu žļurgā. Pāri viņa mugurai pārvēlās zili zaļu liesmu mākonis, ko radīja neapmierinātais āzis. Ores priekšā varēja manīt rosību – arī otram āzim esošā situācija nešķita apmierinoša. Nenokāpis no Zāras un ignorēdams apdegušās muguras smeldzoņu, Īvs nosvieda sniegā lāstumušas melno māju. Dzīvnieks pabāza galvu spraugā un, ieraudzījis divas sēklas, ko Īvs turēja rokā, pazuda zem ores āžu virzienā. Āži bija tikuši vaļā no iemauktiem un neapmierināti nāca Īva un Zāras virzienā, zaļi pelēkiem dūmu mutuļiem veļoties caur to nāsīm. Tad viens no tiem pārvērtās baltā, sīkā tārpā, kas nevarīgi locījās sniegainajos dubļos; pēc mirkļa līdzīgs liktenis piemeklēja arī otru. Lāstumuša atgriezās pa ores apakšu un uzstājīgi pacēla trīs no savām sešām kājām, norādot, ka arī zem ores bija sastapusies ar kādu lāstu, ko nācās iznīcināt. Īva sejā iegūla akmenscieta izteiksme, kad viņš no kabatas izņēma trešo sēklu un visas trīs pasniedza lāstumušai – tās bija pēdējās. „Viņa droši vien jau zina, ka esam te,” viņš norādīja, domīgi lūkojoties uz ori. Vēl nebija par agru bēgt, tomēr Īvs skaidri zināja, ka Zāra nepadosies, kamēr nebūs tikusi pie amuletiem. Ar koka zaru atvēris ores durvis, viņš iesvieda tajā burku ar pelēm. Melni dūmi mutuļi vēlās pār ores malu, zvēriem iekļūstot liesmu un, kā vēlāk sāka likties, arī citu veidu maģiskajās lamatās. Tomēr beidzot daži dzīvnieki apdulluši, bet dzīvi izvēlās no ores un iekrita snie31

gā. Vairākas peles aprija Bertolds, bet dažām izdevās izglābties, nozūdot mežā. Īvs izvilka no kabatas divas melnas, sakaltušas lapas, vienu uzlika uz mēles, bet otru iedeva Zārai, kas sekoja piemēram. Tad abi devās iekšā joprojām dūmojošajā orē, Īva maģiskajam laikrādim ap roku metot plašus, lēnus lokus. Viņš cerēja, ka lāsti, uz kuriem tas norādīja, kā arī tie, par kuriem liecināja neskaitāmie Bertolda plankumi, bija uzlikti lietām, pēc kurām viņi šodien nebija ieradušies un kuras tāpēc negrasījās aiztikt.

Tiesa, arī amuletu kaste droši vien bija aizsargāta, un parastā miršu lapa diez vai tāda lāsta darbību spētu likvidēt, bet lāsts tiktu vismaz mazināts un novadīts uz vienu no viņiem. „Tur tā ir!” Zāra norādīja uz galdu ores aizmugurē, uz kura kopā ar vairākām citām lietām stavēja arī koka lāde ar vijīgiem kokgrebuma rakstiem, kas veidoja maģiskās lamatas, ko Īvs redzēja pirmo reizi. Tieši laikā pa ores durvīm neveikli iesvempās arī Bertolds. Dzīvnieku sagrābis, Īvs to uzsvieda koka kastei, nolūkojoties, kā tā āda atkal kļūst sarkani oranža un tas pazūd zilā gaisā. Lai kas arī ar viņa ilggadējo kolēģi būtu noticis, Īvam pašlaik nebija laika par to domāt. Pagrābis koka lādi, viņš saviebās, sajuzdams mutē skābi rūgteno lāsta garšu, un drīz vien atradās uz četrām melnām kājām, kas piederēja viņa jaunajai formai.

Zāra nevilcinājās un, paņēmusi koka lādi, metās skriet, atpakaļ neskatoties. Arī Īvs nekavējās – savas iekārtas un ierīces viņš vairs panest nevarēja, tās bija jāatstāj šeit.

Uzmetis bēdīgu skatu lāstumušas mājai, viņš veikli nolēca no ores malas un skriešus pazuda mežā, melnajām ķepām atstājot

sīkus nospiedumus savandītajā sniegā ap ori. *** Ceļš mājup aizņēma vairākas garas dienas, kuru laikā Īvs paguva vairākkārt nožēlot visu pārgalvīgo piedzīvojumu. Jau pirmajā dienā viņš bija atbrīvojies no izsekotājblusām, peldoties ledainā meža strautā un īpaši sāpīgi izjūtot jauno ausu jutību pret ūdens iekļūšanu tajās. Sniegs turpināja snigt gan pirmajā, gan otrajā dienā, pieputinot viņa melno kažoku un līpot starp ķepu pirkstiem. Tikai trešajā dienā beidzot uzspīdēja saule, izkausējot ledu viņa kažokā, bet ne mazākajā mērā neuzlabojot viņa omu. Kad viņš beidzot nokļuva mājās, Īvs bija pārguris, pārsalis, izbadējies un bez jebkādiem līdzekļiem, lai tiktu galā ar lāstu. *** Viņam izdevās tikt atpakaļ ierastajā ādā tikai tad, kad ciematnieki jau bija atraduši jaunu lāstu noņēmēju un svinēja, atvadoties no garās ziemas. Ja viņš būtu pārdevis māju agrāk, nekad nebūtu saņēmis arī kastīti ar pateicības vēstuli un maišeli monētu, kuras atrada uz mājas durvju sliekšņa neilgi pirms aizbraukšanas. „Ceru, ka tev viss labi. Šeit tava daļa peļņas.

Zāra.”

Ar monētām nepietika pat, lai segtu izdevumus, kas bija radušies saistībā ar lāsta noņemšanu. Nerunājot nemaz par jaunu darbarīku iegādi normālai darba atsākšanai. Īvs drūmi ietūcīja naudas maišeli un vēstuli mantu maisā. Viņš sev atgādināja, ka bija pēdējais laiks atrast sievu, kas spētu novērtēt normālu dzīvi, un izveidot kārtīgu ģimeni.

32

Purvainās ielejās dvēsele brien Ingus Macats Raksta jau septīto gadu, un pirmie dzejoļi tapa impulsa iespaidā.

Lai gan dzeja ir būtiska dzīves sastāvdaļa Ingus raksta arī romānus un iemēģina arī roku dramaturģijā, tulkošanā un atdzejošanā.

Saka, ka romānus iedvesmojot ārējie apstākļi, savukārt dzeju - iekšējā pasaule.

Mīl izmantot 20.gs sākuma ortogrāfiju (ŗ, ch, ō utt.), un labprāt tādā arī redzētu drukātus darbus

Kad aizejot...

Kad aizejot Viņa atstāj mani guļam, No palagiem tukšiem Vēl miesas valgums nāk...

Come, let's step into the Darkness Where eyes are forever blind.

Here the ghosts and ghouls are living Deep within your soul and mind.

No vīriešu krekla Uz krēsla atzveltnes uzkārta Istabā virmo Viņas lūpu saldkvēlais tvans, Kas ēdas manī Un liek man zaudēt prātu Kad aizejot viņa Manā elpā iešķeļ rētu...

Come, let's step into the Darkness Which surrounds our greed for Might.

If we can't survive the Darkness Then there is no use for Light.

Colour X. Laughing at your fate, The smell of pomegranates, Sunshine in the spring, When larks and blackbirds sing.

Kad aizejot, Viņa atstāj mani vienu Ar cerību sēnalām Baltvīna pudeles dibenā Iebērtām…

Laughter in the light, Touching a butterfly, Smiling by all means, The taste of tangerines.

Darkness Come, let's step into the Darkness Where there is no Sun, no Moon, Where there is no Light, no Shadow Only darkness through and through.

33

Sweet, yet sometimes sour, The sound of a tiger’s roar, Pickled pumpkins too, All of this is true!

vai plēs to vai lauz to vai griez to vai grauz to vienalga tas vīsies un būs kurš gan šo saiti tai kamolā tīs

I should call the name In this colour game.

You want me to confess, But try it, can you guess?

un dzīve ir laime un prasīga diena kas visu tev iemācīs

mainīšanās aiztecēs ūdeņi aizpeldēs mākoņi aizlidos dvēseles mainīsies zemes un mainīsies debesis mainīsies pasaules un es

kosmo viņi man stāstīja ka visums izplešas un es viņiem ticu jo mana saules sistēma pazūd starp neapdzīvotām galaktikām

aizpūtīs vēji un novītīs mežeņi nokaltīs ābeles nodils gan drēbes gan domas gan rētas un noplīsīs kreveles un es

un saule pārvēršas baltajā pundurī izdziest aizplūst upes un galaktikas aizpeld viss mīļais atrodas tālu

sabirzīs kalni un izsutīs jūras un izkaltīs stenderes mājām un pilsētām sagrūt ir nolemts jo laiks visu pazaudēs un es

visumā un nespēdamas atrast kuģus kas sasniegtu mani pa kosmosa telpu galaktikas mani atmet

un es stāvu un skatos un brīnos un mainos laikam līdz

kā lietošanai nederīgu vēl pēdējo reizi

akai ito kā pavediens sarkans starp mani un tevi kas vieno un sasaista mūs

es noburšu laiku lai tas skrietu ātrāk un pāraugtu garastāvoklī mans pasaules karastāvoklis

34

Mobils NAV brīvs Man ar Stīvenu Kingu vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības. Esmu sajūsmā par viņa stāstu "Slepenais logs, slepenais dārzs", savukārt "Migla" mani atstāja vienaldzīgu. Aizrautīgi lasīju un pārlasīju psiholoģiski smago romānu "Mizerija", turpretī vēl smagākos "Zvēru kapiņus" tā arī nespēju pabeigt (un ar izlasīto pusi pietika, lai es nedēļu mocītos ar murgiem). Tādēļ brīdī, kad manās rokās nonāca Kinga romāns "Mobilais" (Cell, 2006), sākumā uz to lūkojos visai skeptiski. Nebiju pārliecināta, vai esmu īstajā noskaņojumā šausmu gabalam, tomēr pirms tam biju izlasījusi krietnu kaudzīti pusaudžu romantisko romānu un jutu, ka jāatjauno līdzsvars. Tā nu nolēmu riskēt.

Foto: www.bookchickcity.com/

Lieki teikt, ka risks atmaksājās. ... Un sākas pasaules gals.

Romāns sākas ar Kingam tipiski rāmu, teju idillisku ainu. Lasītājs tiek iepazīstināts ar Kleitonu Ridelu, jaunu komiksu mākslinieku, kurš tikko ir noslēdzis svarīgu līgumu un cer, ka veiksme palīdzēs atjaunot ciešākas attiecības ar sievu un dēlu.

Viņš iestājas rindā pie saldējuma ratiņiem aiz sievietes ar pūdeli un divām pusaugu meitenēm, līksmodams par panākumiem un jau plānodams gaišu, laimīgu nākotni. Tajā mirklī iezvanas pūdeļa saimnieces telefons...

Kā jau ierasts, Kinga stāstnieka dotības nepieviļ arī šoreiz un viņš ne mirkli neļauj lasītājam atslābināt uzmanību. Līdz ar nelaimīgo telefona zvanu tiek pārraidīts Pulss – vīruss, kas sagrauj cilvēka "iekšējo cieto disku", kā to dēvē jauniņas datornūģis Džordans, un atgriež cilvēkus pie pašiem pamatinstinktiem. Un, kā drīz vien atklājas, cilvēka centrālā procesora kodolu veido vājprāts, savukārt pamatkomanda, kam pakļaujamies, ir – nogalināt.

Inficējas ikviens, kurš atbild uz telefona

“Un sākas pasaules gals”

35

zvanu, un, tā kā ir 21. gadsimts, no Pulsa izglābjas vien retais. Un pavisam drīz Klejs atceras, ka viņa mazajam dēlam arī pieder mobilais telefons...

spraigajiem piedzīvojumiem, vairākiem šoka momentiem, kas apstulbina tieši ar savu īstumu, un skarbi reālistisko skatījumu uz iespējamo notikumu attīstību pēc apokalipses. Ikvienam gribētos domāt, ka valsts (vai varbūt pasaules?) mēroga nelaimes gadījumā pie saprāta palikušie cilvēki cits citam palīdzēs, taču Kinga versija vairāk līdzinās tā sauktajam "katrs par sevi un Dievs par visiem" iznākumam, un diemžēl jāatzīst, ka tas nemaz nav tik neticams... Un lasot gribi, negribi pārņem neomulīga apjausma, cik lielā mērā mēs esam atkarīgi no tehnoloģijām un ka tās ir mūsu vājākais punkts. Pilnīgi droši zinu, ka, ja iezvanīsies mans mobilais telefons, es apdomāšos, vai atbildēt un riskēt ar pārtapšanu zombijā. Un jūs?

Laura Dreiže

“Spriedzes pilnās lappuses aizved lasītāju straujā, nežēlības un pārsteidzošu atklājumu pilnā ceļojumā”

Spriedzes pilnās lappuses aizved lasītāju straujā, nežēlības un pārsteidzošu atklājumu pilnā ceļojumā, bēgot no (un vēlāk – sekojot) bezsmadzeņu ļaužu pulkiem, kas vēl nesen bija advokāti, politiķi, ārsti, skolēni un citi cienījami sabiedrības locekļi. Kā jau zombiju apokalipsei piedien, netrūkst arī vardarbības un asinsizliešanas, taču "Mobilais" nesatricina ne tuvu tik dziļi kā Kinga labākie šausmu romāni un salīdzinājumā ar tiem drīzāk būtu dēvējams par trilleri.

Galvenie varoņi ir parasti ikdienas cilvēki un viņu motivācija – izprotama, bet iespējams, ka tieši viņu parastums ir par iemeslu lielākajam romāna trūkumam: tā arī netiek paskaidrots, kāds ir Pulsa cēlonis. Protams, tādējādi tiek saglabāts ticamības moments, jo diez vai skolniecei, jaunam māksliniekam un pusmūža vīram rastos iespēja piekļūt augstākā līmeņa slepenības informācijai. Lasītājam atliek minēt, vai katastrofā vainojami teroristi, izgāzies eksperiments vai vēl kas cits, un, lai gan izskaidrojuma trūkumu var saprast, tas mazliet kaitina.

Tomēr tas ir nieks salīdzinājumā ar

36

Trilleris

Foto: Jessica G. (http://www.panoramio.com/photo/8530408 )

Lāsma Markeviča

N

ras biju mantojusi no viņa. Ja viņš noskūtos un ļautu saviem tumšajiem, vietām iesirmajiem matiem mazliet vairāk redzēt šampūnu, Henks Hārpers savam vecumam būtu pat ļoti pievilcīgs vīrietis.

Tēvs nodarbojās ar gadījuma darbiem, kaut gan es viņam bieži vien aizrādīju, ka izdevīgāk būtu atrast pastāvīgu darbu šeit, Čikāgā, nekā triekties cauri visai Amerikai uz kādu Dieva pamestu nostūri, kur kādam paziņam uz nedēļu ievajadzējies palīgu. Bet kad mēģināju Henkam izlūgties, lai kādu reizi paņem mani līdz, saņēmu stingru atteikumu, ko vienmēr pavadīja skarbs: – Tāds darbs nav domāts tev, Veronika. „Nika” ir iesauka, kas mani pavadīja jau kopš bērnības, kad vēl dzīvoju Vilmingtonā kopā ar vecmāmiņu Elisu – sievieti, kurā droši vien mājoja pats nelabais. Es nespēju citādi izskaidrot mūžīgos strīdus mūsu at-

1. NODAĻA.

ik, vai tu varētu atnest man alu?

– Henks ierunājās, slinki pakasīdams aiz auss. Pirms kādas pusotras vai divām stundām, nebiju īsti pārliecināta, tēvs bija atgriezies no nedēļu ilgās prombūtnes, it kā darba dēļ.

Pacēlu acis no mājasdarba un veltīju nosodošu skatienu tēvam, kas sēdēja izlaidies uz sarkana, noplukuša dīvāna, skatīdamies futbola spēli. „Slinķis,” nikni nodomāju un devos pie mazā ledusskapja. Paņēmusi alus pudeli, pasniedzu to tēvam.

– Paldies, Nik! Ko gan es bez tevis darītu? – Henks pasmaidīja, un viņa garenajā, raupjiem bārdas rugājiem klātajā sejā ielija siltums, kas atbalsojās arī zaļajās acīs, ku37

tiecībās un nepatiku, ko viņa juta pret visu, tajā skatā arī mani.

Vēl kādu brītiņu sēdēju turpat pie virtuves letes, pildot mājas darbus. Nebiju teicamniece, bet arī nekūņojos pa leju. Piederēju pie vidusslāņa, pie tiem, kuri ne ar ko neleca acīs – ne ar perfektām atzīmēm un uzvarām konkursos vai sacensībās, ne ar sliktajām atzīmēm un uzvedību. Un man tas tīri labi padevās – neizcelties.

Tāda bija katra mana diena. Piecēlos, pagatavoju brokastis, satikos ar Dženu, devos uz skolu, gāju uz darbu „Pablo’s”, nācu mājās, paēdu, izpildīju mājasdarbus, paskatījos televizoru vai arī palasīju grāmatu un devos gulēt. Tā katru dienu, piecas dienas nedēļā, izņemot sestdienu un svētdienu, kuras man bija brīvas un ko pavadīju, darbojoties pa māju.

Dažkārt papļāpāju ar Henku, bet lielākoties viņa nebija mājās – tēvs jau atkal mētājās pa pasauli kārtējā gadījuma darba dēļ.

Gaiteņa galā atradās mana istaba, kas, pirms pārcēlos dzīvot pie tēva, kalpoja par tādu kā noliktavu – to pildīja visādi krāmi, kas tēvam acīmredzot bija ārkārtīgi nozīmīgi un kuriem viņš neļāva pat aci uzmest, kur nu vēl pieskarties. Iespiedis man rokās pāris banknotes, todien viņš mani aizsūtīja nopirkt to, kas man būtu nepieciešams, kamēr pats noņēmās ar istabas atbrīvošanu.

Jā, Henkam piemita ne mazums dīvainību, bet tās visas es centos viņam piedot tāpat, kā to droši vien bija darījusi arī mamma.

Zem loga bija vienkārša gulta, bet tai labajā pusē galds, uz kura allaž valdīja nekārtība, kuru man tā arī vēl nebija izdevies

apvaldīt. Foto albums, izlasītas un neizlasītas grāmatas mīkstajos vāciņos, skolas piederumi, bet „bagātību” kalna pašā virsotnē bija uzstutēts mans sudrabainais portatīvais dators.

Gultai pretī atradās skapis, uz kura durvīm karājās džinsi, violets t-krekls un balta jaciņa, ko biju nolēmusi rīt vilkt.

Nomazgājos, uzvilku pidžamu un devos gulēt, lolodama cerību, ka šī nakts nebūs tāda kā parasti. *** Eju pa tumšu gaiteni, un vienīgā gaisma nāk no netīrām lampām griestos, bet tas sevišķi nepalīdz, jo to izstarotā gaisma ir vārgā un ik pa brīdim izdziest. Bet es cenšos nelikties ne zinis nedz par to, nedz par nepatiku pret šo vietu un bailēm, kas kā riebīgs parazīts kūņājas kādā tumšā prātā nostūrī, neļaudamas par sevi aizmirst.

Esmu vecā slimnīcā. Par to liecina pamestas gultas, iztukšotas zāļu burciņas, kas mētājas uz grīdas, un aplupušas zīmītes pie durvīm. Tiesa, no tām ir grūti saprast, pie kāda ārsta vai kurā kabinetā tās ir vedušas, jo lielākā daļa burtu laika gaitā vai ar kādas „izpalīdzīgas” rokas „palīdzību” ir nolupuši.

Ciešāk ietinos pelēkajā mētelī un izvelku no tā uzticamo kabatas revolveri. Nāsīs iesitas vēss un sasmacis gaiss. Kā pagrabā… vai kapenēs.

Un vēl… ir kaut kas vēl… tāda smaka kā puvušām olām.

Mans mērķis atrodas gaiteņa galā. 635. kabinets, ginekoloģe Alīsija Prestone. Esmu to sev iegravējusi prātā, lai gan man nav ne jausmas, kāpēc.

Esmu nonākusi līdz 635. kabineta durvīm.

Zīmīte ir nokritusi un mētājas uz grīdas, netālu no durvīm, bet vārdi uz tās par laimi ir palikuši 38

neskarti. Pasperdama malā plāksni, uzlieku roku uz durvju roktura. Tas ir noklāts ar kaut kādu pretīgu, melnu un lipīgu vielu, un es saviebjos, tai pieskardamās. Vismaz labi, ka manas rokas sedz melnas ādas cimdi.

Nospiežu rokturi un pastumju durvis. Tās iečīkstas, izdodot pretīgu skaņu, kas liek aukstiem drebuļiem noskriet pāri mugurkaulam.

Ginekoloģes kabinets ir tukšs – telpā atrodas tikai parasts skapis, kuru jau skāris pelējums, un kāds svešs vīrietis, kurš stāv pie loga, pagriezis man muguru. Viņš ir slaids un garš, vismaz galvas tiesu garāks par mani, bet es arī nevaru lepoties ar lielu augumu.

– Kas jūs esat? – iesaucos un notēmēju uz viņu.

Vīrietis iesmejas, pagriezdamies pret mani. – Džoanna, nespēlēsim spēlītes. Tu visu labi zini.

– Džoanna? Jūs esat kaut ko sajaucis, es neesmu... – ierunājos, bet tad pamanu spoguli, kas iestrādāts skapja durvīs. Redzu sevi. Vai arī...?

Nē, tā neesmu es. Sieviete spogulī ir līdzīga man, bet tā neesmu es. Medus blondi, cirtaini mati, kas viegli krīt pār pleciem, zilas, neizpratnes pilnas acis, kas raugās man tieši pretī. Viņai ir mans deguns, sejas forma un uzacu līnija, bet mati ir mazliet tumšāki par maniem, lūpas pilnīgākas.

– Mamma, – nočukstu, un sieviete spogulī atkārto manas lūpu kustības.

Paskatos uz vīrieti. – Ko ellē tas nozīmē?

– Tev jātur solījums, – viņš saka, pasperdams soli uz priekšu. Ēnas joprojām slēpj viņa seju.

Vīrietis mani ir paralizējis, es nevaru pakustēties, kaut arī viss, ko vēlos, ir kliedzot bēgt.

Viņš pieskaras manam vaigam un ar pirkstiem to viegli noglāsta, noziezdams ar to pašu ķēpu, kas pirmīt bija uz durvīm.

Ar asu kustību svešinieks mani sagrābj, saslēgdams garos, aukstos pirkstus ap manu kaklu. Ierocis izslīd man no rokām un ar klusu būkšķi piezemējas uz grīdas. Instinkta vadīta, sagrābju vīrieša rokas un cenšos tās no sevis atraut. Iekrampējos tajās un mēģinu tās saskrāpēt, bet šķiet, ka viņš neko nejūt.

Vīrietis tikai atgāž galvu un iesmejas: – Muļķe! Tu tiešām domā, ka tas līdzēs?

– Nē, vel ne, – izspiežu. Bet tie nav mani vārdi. Tos izrunā cits – šī ķermeņa īstā īpašniece.

Vīrietis šķērso telpu un atver skapi, kas stāv labajā pusē vienkāršam koka galdam.

– Lūdzu, – mamma izgrūž. – Vēl mazliet… mazliet laika… es apsolu…

– Man ir apnicis tevī klausīties. Tu man meloji, Džoanna, un tu labi apzinies, kas notiek ar tiem, kas netur savus solījumus, – stāvs nočukst un iesviež mani skapī.

Tas ir dziļāks nekā tam pienāktos būt. Skapis ir tik dziļš, ka tajā pietiktu vietas pāris kravas mašīnām un vēl vairāk, varbūt pat nelielai mājai, kādā dzīvojām abi ar Henku.

Un te ir tumšs. Vienīgā gaisma nāk no durvīm, kurās joprojām stāv tumsas slēptais vīrietis, bet gan durvis, gan melnais stāvs kļūst arvien tālāki un tālāki, jo es krītu. Krītu un krītu, un krītu.

Pār lūpām izlaužas kliedziens, un es... ... pamodos.

Manas acis atsprāga vaļā, un es izmisīgi kampu pēc gaisa, it kā kāds tiešām būtu mani žņaudzis. Varbūt tās bija tikai iedomas, bet man šķita, ka vēl jutu uz ādas svešinieka aukstos pirkstus.

Zem manis nebija ne matrača, ne palagu, bet gan cietā grīda. Acīmredzot guļot biju nokritusi. Un varbūt pat kliegusi. Ak, nē, kaut es nebūtu kliegusi un nebūtu pa39

modinājusi Henku! Nē, nē, nē!

Ieķērusies gultas apmalē, uzsvempos sēdus. Paķēru telefonu un paskatījos, cik pulkstenis. Agrs, tomēr pārāk vēls, lai mēģinātu turpināt gulēt, tāpēc piecēlos kājās un devos apskatīties, vai Henks vēl gulēja.

Patiesībā tas, kas man rūpēja, nebija vis tēva miegs, bet gan tas, lai viņš man lieki neuzbāztos ar jautājumiem, uz kuriem man atbildēt prāts nenesās.

Kopš kura laika tev ir šie murgi? Kāpēc? Kādēļ tu redzi tieši māti, nevis kādu citu? Kāpēc viņu vienmēr nogalina? Kas ir šis tumsas slēptais svešinieks? Vai tu ar kādu par to esi runājusi?

Jautājumu bija daudz, bet atbildes – nevienas.

Henks gulēja, izgāzies uz dīvāna tieši tāpat, kā iepriekšējā vakarā viņu biju atstājusi. Atviegloti nopūtos un devos atpakaļ uz istabu. Ja Henks negulētu, man nāktos skaidrot, kāpēc kliedzu, un to es nemaz negribēju. Sapņi – tā bija tikai mana darīšana. Man pašai ar tiem vajadzēja tikt galā... kaut kā… kaut kad.

Atgriezos istabā un saģērbos. Uzvilku iepriekšējā vakarā atlikto apģērbu, sakrāmēju somu, izķemmējusi matus, saņēmu tos zirgastē un devos uz dzīvojamo istabu, ko no virtuves atdalīja vien lete ar iebūvētu izlietni. Uz letes bija tikai vientuļa mikroviļņu krāsns un tējkanna.

Laika pietika, lai sarūpētu sev ko vairāk par tasi kafijas un brokastu pārslām ar jogutu, bet tik un tā devu priekšroku tām.

Pa to laiku Henks sāka mosties. Izdvesis skaņu starp kunkstienu un žāvu, Henks sagrozījās. Viņš pakasījās, nožāvājās un pagriezās uz vienu, tad uz otru sānu. Viņa

acis atsprāga vaļā, un Henks izgrūda skaņu, kas vāji atgādināja „sveika”. Vīrietis vēlreiz nožāvājās, pasniedzās pēc pults un ieslēdza televizoru.

– Tev arī kafiju?

– Jā… – uzrunātais nokunkstēja, pakasīdams pakausi, – paldies.

– Tu gan agri augšā, – tēvs ierunājās, kad pēc brīža pasniedzu viņam lielu krūzi siltas kafijas un pati ar savām brokastīm nosēdos blakus.

Paraustīju plecus, skatīdamās pārslu bļodā. – Tā sanāca.

– Ko šodien darīsi? – mainīju sarunas tematu.

– Tad jau redzēs.

– Tātad neko, – nomurmināju.

– Kā skolā?

– Kā parasti. – Paraustīju plecus. – Neuztraucies – palaidnības nedaru, esmu apzinīga meitene.

– Tā turpināt. – Henks atzinīgi pasmaidīja un pievērsās televizoram, kurā rādīja ziņas.

– Kad tu brauksi projām?

– Vēl nezinu. – Tēvs paraustīja plecus un iedzēra krietnu kafijas malku. – Tu ātrāk gribi, lai lasos?

– Nē, nebūt ne, – attraucu un uzsmaidīju Henkam. – Tikai interesējos.

Henks atbildēja manam smaidam arī pasmaidīdams, bet tad atkal pievērsās ziņām Vairāk tajā rītā mēs arī nerunājām, tikai kopā klusumā noskatījāmies ziņas, un pēc tam es nomazgāju traukus, veltīdama mirkli tam, lai pārdomātu savu sapni, precīzāk, murgu.

Tajos vienmēr darbojas svešinieks, kura seju 40

man tā arī nav izdevies ieraudzīt. Un viņš vienmēr vāvuļo visādus tekstiņus par neizpildītiem solījumiem, meliem un nodevību kā tāds zemas klases trillera varonis. Pēc tam viņš nogalina mammu, un es pamostos. Šie murgi man sāka rādīties īsi pēc manas sešpadsmitās dzimšanas dienas, un drīz pēc tam es arī izlēmu, ka vajadzēja dzīvot pie Henka, ka tur, Vilmingtonā, ar vecmāmiņu nebija mana īstā vieta.

Iespējams arī mamma vienā jaukā dienā bija pamodusies ar tādu pašu domu, un, tās vadīta, bija sapakojusi mantas un devusies prom. Šī doma sildīja sirdi, kad pārbijusies stāvēju pie tēva māju durvīm, klusībā lūgdamās visiem augstākajiem spēkiem, lai viņš mani nesūtītu atpakaļ pie vecmāmiņas, kas droši vien man norautu galvu.

Mamma gāja bojā autoavārijā, kad man bija četri gadi. To laiku un pašu mammu es neko daudz neatcerējos, bet Henkam ne sevišķi patika par to runāt, un no tēva izspiest kaut kādas informācijas druskas bija teju neiespējami.

– Tas ir sarežģīti, mīļum, – Henks vienmēr teica; bet Elisa nerimās lādēties, ka mamma esot bijusi ļoti jauna, kad aizbēgusi ar Henku, un ka tā bijusi neiedomājama bezatbildība.

– Nav tā, ka es tevi ienīstu, Veronika, – Elisa reiz teica, – bet šāda rīcība no tavas mātes puses bija vienkārši nepiedodama un neiedomājama! Desmit gadu garumā vien pāris zvani gadā, un tad pie manām durvīm nostājas kaut kāds rajona kovbojs ar bērnu rokās, sacīdams, ka mana meita ir mirusi un lai es, redz, parūpējoties par viņa un Džoannas bērnu. Mīkstpēdiņš, ne īsts vecis, lūk, ko es teikšu! Pat bēres neesot

varējis sarīkot, lai māte varētu pienācīgi apraudāt savu bērnu.

Laikam lieki piebilst, ka Elisa nebija pārāk laimīga, uzzinot, ka vēlējos pārvākties pie tēva. Patiesībā viņa arī bija pēdējā, kas to uzzināja – savākusi pašu nepieciešamāko, es aizbēgu no mājām un devos pie Henka, jo zināju, ka citādi tā vienkārši projām netiktu. Man nācās vecmāmiņu nostādīt fakta priekšā.

Par laimi viņa diezgan mierīgi samierinājās ar manu izvēli, kaut gan man šķita Elisa joprojām gaidīja dienu, kad es uz ceļiem rāpošu pie viņas, lūgdamās, lai viņa mani pieņemtu atpakaļ, un ka viņa gaidāmajam notikumam par godu bija sacerējusi runu, kurā izteiktu visu, ko domāja gan par mani (nepastāvīga, neapdomīga, naiva muļķe), gan mammu (vējgrābsle, vieglas uzvedības sieviete, muļķe), gan tēvu (bezatbildīgs dzērājs, ko viņa mātei tūlīt pēc dzemdībām būtu vajadzējis noslīcināt, lai atlīdzinātu pasaulei savu nodarījumu), gan pasauli un tās nejēdzīgo iekārtu.

Kad pabeidzu mazgāt traukus, bija pienācis laiks iet uz skolu, tāpēc paņēmu somu un atvadījos no Henka, kurš rakņājās pa virtuves plauktiem, meklēdams ko apēst brokastīs. *** Pie „Pablo’s” bodītes, kur strādāju pēc skolas, atspiedusies pret grafiti izgreznotu sienu un graužot ābolu, mani gaidīja Dženifera Kortnija. Tomēr meitene priekšroku deva „Dženai”, nevis „Dženiferai”. Viņai mugurā bija melns džemperis ar kapuci un zili džinsi, kurus uz katra ceļgala rotāja pa iespaidīgam caurumam, kas atklāja meitenes bālo, sīkām skrambām klāto ādu.

41

– Čau! – uzsaucu.

– Čhmmau, Nikhm! – meitene atņēma sveicienu un pasniedzās ar labo roku piekārtot sarkano, izstaipīto cepuri, no kuras apakšas spraucās pāris biezas melnu matu šķipsnas. Lai gan ārā bija visai silts, Džena reti kad šķīrās no savas cepures, un viņas vēlme to paturēt uzmauktu galvā bieži vien robežojās ar apbrīnojamu neprātu.

Meitene pabeidza ēst ābolu, un mēs soļojām klusējot, tomēr tā notika bieži.

– Klau, piektdien ir viens pasākums pie... – Džena ieminējās.

– Nē, nē, nē! Nemaz negribu zināt! – iebildu, pavecinādama labo roku.

– Bet Kevins man īpaši lūdza tev par to pastāstīt! – draudzene mēģināja mani pierunāt. Viņa labi zināja, ka visām kvartāla meitenēm patika Kevins Kortnijs – caur un caur sliktais puisis, kuram vienīgās svarīgās sievietes bija viņa māte un mazā māšele, tikpat dumpīga un nevaldāma kā brālis.

– Džena, nemaz nemēģini! Es netaisos tevi piedzērušos divos naktī stiept mājās, – atcirtu, pieminēdama vienīgo reizi, kad biju ļāvusi Džena sevi pierunāt.

– Tas neatkārtosies, Nika! Kevins par mani parūpēsies, – draudzene iebilda un nevainīgi pasmaidīja.

– Jā, es zinu, kā viņš to darīs, – norūcu, domās piebilzdama, pieliksies vēl vairāk kā tu un ar kādu meiteni ieslēgsies vienā no augšstāva istabiņām.

– Beidz tielēties, Nik! Būs jautri! – meitene skubināja.

– Man nedēļas nogalei ir daži citi plāni, – atbildēju. Goda vārds, es nemeloju – pārāk ilgi biju likusi gaidīt bardakam uz galda, un arī dīvāns noteikti ilgojās pēc pāris

stundām divvientulībā ar mani un kādu grāmatu vai filmu.

Džena atlika plānus mani pierunāt uz kādu citu brīdi, un tālāko ceļu līdz skolai veicām, pārmijot pāris frāzes par mājasdarbiem.

Joprojām īsti nesapratu, kāpēc Džena todien mani, apjukušu jauniņo, kura jau bija pamanījusies netīšām izvest no pacietības vienu otru, ko, kā vēlāk atklāju, kaitināt nevajadzētu, izlēma ņemt savā paspārnē. Jo mums kopīgs bija darbs „Pablo’s” un mūzika (vairāk vai mazāk). Puiši, kas patika Dženai, mani biedēja; es lasīju grāmatas, bet viņa tikai etiķetes un cenu zīmes; es regulāri pildīju mājas darbus, kamēr viņa kopā ar vecākā brāļa bandu meklēja nepatikšanas; man garšoja zemeņu, viņai šokolādes saldējums. Kaut gan pēc saldējuma par draudzību nudien nespriež.

42

K

Kad kaķis apgāza tējas kārbu

ad atskrien iedvesmas vilnis vai arī pretēji nenāk nemaz, atelpas brīžos no jebkuras nodarbes rokas mēdz stiepties virzienā, kurā nebūt nav atrodami rakstāmpiederumi. Visbiežāk tur mēdz atrasties krūze ar otro iecienītāko dzērienu pasaulē.

Tēja - to, iespējams, var nosaukt par vecāko cilvēces apzināti pagatavoto dzērienu.

Jau gadu tūkstošiem cilvēki ir vākuši augus, lai tos lietotu ne tikai pārtikā un ārstniecībā, bet arī lai veldzētu slāpes un sasildītos vēsos vakaros. Mūsdienās lielāko daļu no šiem uzlējumiem tiek saukti par zāļu tējām, un ne bez pamata.

Vēl joprojām cilvēki mēdz tās izmantot kā ārstniecības līdzekļus mājas apstākļos, piemēram, kumelītes tiek lietotas saaukstēšanās gadījumos, pie kuņģa un zarnu trakta saslimšanām un iekaisuma simptomu mazināšanai.

Mūsdienās visbiežāk ar tēju tiek asociēts Āzijā augošs kamēliju ģints krūms, latīniski saukts par Camellia sinensi, no kura lapām iegūst aromātisku dzērienu. Tas ir mūžzaļš augs ar baltiem vai sārtiem ziediem. Tēju iegūst no jaunajiem dzinumiem – trijām līdz piecām lapiņām tējas krūmu lapotņu pašās galotnēs. Krūms ir trīs līdz četrus metrus augsts, bet, lai atvieglotu lapiņu ievākšanu, to apgriež, lai tas sniegtos ne augstāk par jostas vietu. Neskarts tas var izaugt līdz pat sešpadsmit metru augstumam.

Camellia sinensi ir augs ar senu vēsturi un

pat savu leģendu. Nostāsti vēsta, ka tēju esot atklājis Ķīnas imperators Šens Nungs, kad karstā ūdenī nejauši iekritušas pāris vēja norautas lapas, kuras iekrāsojušas to zeltainā krāsā, izdalot apburošu aromātu.

Valdnieks, nobaudījis radušos dzērienu, esot atklājis, ka tam piemīt ne tikai patīkama garša, bet arī slāpes veldzējošas un uzmundrinošas īpašības. Ķīnas imperatoram tas esot tik ļoti iepaticies, ka viņš sācis audzēt šo krūmu. Saskaņā ar leģendu šis valdnieks nereti izmēģinājis dažādu augu ārstnieciskās īpašības uz savas ādas. Daži no tiem bijuši pat indīgi, tomēr tējas krūma lapu pakošļāšana esot darbojusies kā pretinde pret visām tajā laikā zināmajām kaitīgajām vielām.

Cik liela daļa patiesības slēpjas šajā stāstā, to nevar pateikt neviens, bet tas, ka Ķīnā tējas krūmu audzē jau gadu tūkstošiem, ir neapstrīdams fakts. Pirmie oficiālie pieraksti par tēju tiek datēti ar desmito gadsimtu pirms mūsu ēras. Haņu dinastijas laikā to lietoja kā zāles pret dažādām kaitēm. Vēlākos avotos parādās arī liecības par to, ka tēju sāka pasniegt arī kā dzērienu, ko dzēra īpašos gadījumos baudījuma dēļ.

Sākotnējais tējas pasniegšanas veids diezgan pamatīgi atšķīrās no mūsdienu tējas pasniegšanas ceremonijas kārtības. Tējas lapiņas sapresēja maziem ķieģelīšiem līdzīgos sainīšos. Dažiem klāt tika pievienoti milti, asinis, vai pat mēsli, lai masa labāk turētos kopā un nezaudētu formu arī tad,

“Tējas lapi-

ņas sapresēja sainīšos.”

43

numu ieviešanas. Šajā laikā tējas dzeršanas ceremonijas bija ļoti iecienītas. Ar vien vairāk parādījās paviljoni, kuros cilvēki nodevās šai nodarbei.

Gadu simtiem visizplatītākais tējas sagatavošanas veids bija žāvēšana un tvaicēšana, bet, vairāk pievēršoties pašām lapiņām, radās arī citādas apstrādes iespējas. Tēju sāka kaltēt. Tas paplašināja tās Camellia sinensis Foto:http://www.pepinieres-huchet.com garšas nianšu variācijas. Šis sagatavošanas veids bija pamats tādai kad to izmantoja naudas vietā, kā tas nereti tējai, kādu mēs to pazīstam mūsdienās,. notika nomaļākās vietās, kur monētām Ap sesto gadsimtu tēja bija sasniegusi principā nebija lielas vērtības. Pirms pa- arī Japānu. To līdz šai zemei bija atveduši sniegšanas tējas ķieģelīšus parasti izkarsē- budismam pievērsušies mūki. Viņi Japānā ja, lai attīrītu no iespējamajiem insektiem nogādāja ne tikai tējas krūma lapas, bet arī un mikroorganismiem, kuri varēja ievies- šī auga sēklas. Ilgu laiku tēja bija pieejama ties tējas transportēšanas un tirgošanās tikai priesteriem un aristokrātijas aprindu laikā. Pēc tam tos saberza un ievārīja. Iz- pārstāvjiem. Starp citu, Matča (Matcha) tēmantojot tējas ķieģelīšus kā ēdienu, to ga- ja, kuru izmanto tējas ceremonijās, pirmsātavojot pievienoja dažādas produktus vai kumi ir meklējami tieši tējas ķieģelīšos. vienkārši izvārīja zupu ar sviestu, pienu vai Ar laiku tējas popularitāte auga, tā izplakrējumu kā to joprojām dara tibetieši. tījās visā Āzijā un kļuva pieejama arī vienVēršot skatu uz tējas ķieģelīšiem, var kāršajai tautai, līdz sešpadsmitajā gadsimtā redzēt, ka te cilvēkus vadīja tīra loģika. At- to atklāja portugāļu ceļotāji, kas tēju atvešķirībā no naudas, tos varēja bada laikā iz- da arī uz Eiropu. Sākumā tā bija zelta vērtīmantot pārtikā vai arī nepieciešamības ga- bā un to varēja atļauties tikai augstmaņi, dījumā kā medicīniskos līdzekļus. Tā tas tādēļ nevienu tas neizbrīnīja, ja tēja tika tika darīts vēl līdz Otrajam pasaules karam glabāta teju aiz trejdeviņām atslēgām. PaSibīrijā, kur tie tika izmantoti kā ēdamais kāpeniski tēju piegādāja ar vien lielākā maksas līdzeklis. daudzumā un tā kļuva pieejama arī plašāSongu dinastijas laikā (960-1279) tējas kām masām. Tomēr patiesu popularitāti tā sagatavošanas veids kardināli mainījās. To ieguva tad, kad Anglijas galmā to ieviesa vairs nepresēja un parādījās dažādi lapiņu karaļa Čārlza II portugāļu izcelsmes sieva, tējas veidi. Viens no šīs dinastijas impera- princese Katrīna Braganza. Spirdzinošais toriem bija aizrāvies ar dažādām aromātis- dzēriens kļuva par modes lietu, un veikalikajām tējām un nebaidījās no dažādu jau- ņi, kas to tirgoja, auga kā sēnes pēc lietus.

44

Tas veicināja kontrabandu, un drīz vien tādā veidā tēja tika ievesta krietni lielākos daudzumos nekā pa oficiālajiem ceļiem.

Līdz ar karalienes Viktorijas valdīšanas sākumu tējas dzeršana tika atzīta par britu tradīciju.

Daudzus gadus tējas monopols bija piederējis Ķīnai, tomēr, mainoties laikiem, šo stafeti pārņēma Lielbritānija, meklējot jaunas iespējas un vietas tējas krūmu plantācijām. Tās tika atrastas Šrilankā. Paralēli monopola pārņemšana attīstīja arī porcelāna ražotnes, jo auga pieprasījums ne tikai pēc lētajām tējām, bet arī skaistām porcelāna servīzēm tās baudīšanai. Jo īpaši pieprasīti bija Ķīnas porcelāna atdarinājumi ar šai zemei raksturīgajiem zili baltajiem rakstiem. Līdz ar tehnoloģiju attīstību roku darbs tika mehanizēts.

Divdesmitā gadsimta sākumā parādījās arī tik ļoti iecienītie tējas maisiņi. Tos ieviesa Ņujorkas tirgotājs Tomass Salivans, vēloties iepriecināt savus pircējus. Sākotnēji bija paredzēts maisiņos pildīto tēju no tiem izņemt pirms lietošanas, bet daudzi cilvēki atklāja, ka, neizņemot lapiņas no iepakojuma, tēju ir ērtāk ievārīt un dzerša-

nas procesu vairs netraucēja mūždien klātesošie krikumi.

Pasaulē ir zināma arī tāda lieta kā šķīstošā tēja. Tās pirmsākumi ir meklējumi senajā Ķīnā, kad to izgatavoja no izspiestas tējas krūma lapu sulas, tomēr dārgo izmaksu dēļ dzēriens tolaik lielu atsaucību neguva.

Tagad šāds tējas vieds ir vairāk pazīstams kā ledus tēja. To ražo no tējas krūma ekstrakta. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados šis dzēriens tika izstrādāts, tomēr nenonāca pārdošanā līdz „Nestea” aptuveni piecpadsmit gadu vēlāk iepazīstināja pasauli ar šķīstošo tēju, un tā guva tūlītēju piekrišanu. Veikalu plauktos dzērienu var baudīt ar daudz un dažādās garšās, piemēram, citronu, persiku, aveņu, laima utt.

Kaut arī vairākums ledus tēju tiek gatavotas no tējas lapām, tomēr arī dažu citu augu uzlējumus mēdz pasniegt aukstā veidā, saucot tos par ledus tēju.

Mūsdienās tēja ir populārākais dzēriens pasaulē un, lai cik daudz tās veidu neizšķirtu, tiem ir viens pirmsākums – jau minētais tējas krūms (Camelia sinensis). Zināmākās ir melnā, zaļā, baltā un oolong tēja. Tās atšķiras ne tikai pēc nosaukumiem un pagatavošanas veida, bet arī pēc garšas īpatnībām, ievārīšanas laikiem un temperatūras. Ja melno tēju droši var liet ar tikko no plīts noņemtu vārošu ūdeni, tad baltā, kas ir maigāka pēc garšas, nespēs izpaust savas īpašības pilnībā, ja tiks aplieta ar pārāk karstu ūdeni..

Tomēr par to vairāk stāstīsim nākamajā numurā.

Ede Haina

Foto: http://www.greenteafatburnersnow.com/

45

Fiksēdiens – “Gardās kabatas” Apnikuši roltoni, parastās sviestmaizes un ātri vārāmās putras? Piedāvājam Tev burvīgu ekvivalentu ātrai un gardai maltītei – „Gardās kabatas”!

Pietiekami liela bļoda visu sastāvdaļu samaisīšanai, Dēlītis griešanai, Rīve, ja nepieciešams.

No produktiem: Pitas maizītes (ziņu avoti sniedz informāciju, ka tās atrodamas Rimi veikalos, bet var izmantot arī hamburgeru maizītes vai lavašu), Paprika, gurķis, burkāns vai jebkāds cits dārzenis pēc izvēles, Kāds garšīgs gaļas izstrādājums pēc izvēles

Minimums, kas Tev būs nepieciešams šī kulinārijas brīnuma pagatavošanai: Labs garastāvoklis (stipri ieteicams).

No virtuvē atrodamā: Nazis un karote (vēlams), 46

vai ekvivalents (veģetāriešiem piedāvājumā krabju gaļa vai olas).

Mērcei: Krējums (drīkst izmantot arī krējuma izstrādājumu un/vai majonēzi), Citronpipari vai pipari, Karijs un/vai jebkas, ko var ieēst, pēc tam neskrienot skalot muti.

3.Pitas maizītes pārgriež uz pusēm

un tajās kā kabatiņās kārto bļodas saturu, ar to piepildot aptuveni divas trešdaļas maizītes tilpuma. Uzmanību! Maizītēs nereti gadās brāķi, kas neatlīp vai atplīst.

4.Drīkst rotāt ar zaļumiem un/vai rīvētu sieru.

Iekārtojas savā mīļākajā vietā un ēd. Ieteicams pa rokai turēt salveti un ēdot turēt ar abām rokām.

Labu apetīti!

Pagatavošana: 1.Visas sastāvdaļas pēc patikas rupji sagriež vai sīki sasmalcina (kā sagriezīsi, tā ēdīsi), burkānus un citus cietos dārzeņus sarīvē un samet bļodā.

2.Pievieno krējumu, citronpiparus, kariju un garšvielas un visu samaisa.

Mērcīti var sākotnēji sajaukt atsevišķi mazākā bļodā. Pēc garšas var piejaukt arī citas garšvielas un/vai dilles.

47

Tu esi rakstnieks, ja... mēdz pierakstīt nosapņoto ar apskaužamu regularitāti, lai vēlāk to izmantotu kādā darbā. spēj stundām ilgi sēdēt, ieracies dažādās enciklopēdijās un interneta resursos, lai atrastu vienu nelielu informācijas drisku stāstam un spētu turpināt ainu. spēj ziedot miegu, ēdienreizes un pat tikšanos ar svarīgiem cilvēkiem vai draugiem, uzriet saviem vecākiem, ka esi aizņemts un ieslēgties istabā uz pusi dienas, lai tikai rakstītu. īsziņas tekstā savam draugam tu vari pateikt: "Kā lai es nogalinu Maksimu?" un tavs draugs nepadomās, ka tu esi maniakāls slepkava. parastā ikdienas situācijā spēj iedomāties simtiem negadījumu, kas varētu notikt, kā arī tikpat daudz to atrisinājumu, un šajā brīdī tev sāk niezēt rokas un tu skrien šīs idejas pierakstīt. skatoties, kā pa zemes ceļu brauc kravas mašīna un saceļ gaisā putekļu mākoņus, tev rodas iedvesma vesternam. ieraugot ļoti nervozu meiteni melnā trenniņtērpā tu iedomājies, ka viņa ir

no kādas slepenas organizācijas un tas, ka viņa skraida no viena vilciena vagona uz otru nozīmē, ka viņa uzstāda spridzekli, lai uzspridzinātu vilcienu. ikdienas sarunās piefiksē "labus pirmos/pēdējos teikumus" kamēr citi saka -jāiet uzpīpēt, jāiet pagulēt, jāiet paskatīties filmu utt., tu saki- jāiet parakstīt. spēcīgas rakstītvēlmes laikā, kad pa rokai nav pat ne mazākās papīra stērbeles, tomēr atradīsi vietu, kur pierakstīt ideju. katru dienu izdomā kaut ko ģeniālu, tad to aizmirsti, vēlāk nostrostē sevi un nosolies, ka nekad vairāk to nepieļausi, un tad pieļauj atkal.

Tev ārkārtīgi patīk savādi, neparasti vārdi un bieži vien Tu radi varoni tikai tādēļ, lai varētu lietot kādu no šiem vārdiem. dodoties laukā, pat bez mazākās lapiņas, klades, pierakstu blociņa un pildspalvas tu jūties savādi kails. par saviem varoņiem zini pilnīgi bezjēdzīgus un stāstam nederīgus faktus, piem., cik būs bērnu, kā sauks, kur un par ko mācīsies.

48

Zvaigznes grāmata 2012 ceļā uz pirmo publikāciju un profesionālu rakstniecību.

Konkursā paredzētas trīs nominācijas: ilustrētas grāmatas pirmsskolas vecuma bērniem, grāmatas jaunākā skolas vecuma bērniem un grāmatas vidējā skolas vecuma bērniem un jauniešiem.

Darbu iesniegšanas termiņš ir 2012. gada 1. oktobris. Konkursa rezultāti tiks paziņoti līdz 2013. gada janvāra beigām. Šogad konkursa nolikumā iz veiktas izmaiņas, un lai tās redzētu un iepazītos ar visu nolikumu iesakām apmeklēt Zvaigznes ABC mājas lapu.

Foto: http://firewireblog.com/

Jau iepriekšējos gados konkurss ir pierādījis ne tikai dzīvotspēju, bet arī to, ka ir lieliska iespēja jaunajiem autoriem. Kā piemēru varam minēt Lauru Dreiži, Ellenu Landaru, Ingu Puriņu un Ingu Macatu.

Varbūt šogad ir tava kārta?

Apgāds Zvaigzne ABC izsludina gadskārtējo literāro konkursu “Zvaigznes grāmata 2012. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Šis ir jau piektais Apgāda Zvaigzne ABC rīkotais bērnu un jaunatnes oriģinālliteratūras konkurss, kura mērķis ir izdot aktuālas, mākslinieciski augstvērtīgas, interesantas un vizuāli pievilcīgas grāmatas bērniem un jauniešiem. Konkursā aicināti piedalīties gan profesionāli rakstnieki, gan jaunie autori. Tieši jaunajiem rakstniekiem konkurss “Zvaigznes grāmata” jau vairākkārt izrādījies par pirmo soli 49

Vēlamies izteikt pateicību visiem, kuri ir pielikuši roku šī numura tapšanā!

Mūsu radošā komanda: „Digitālā Vārda” vadītāja: Ellena R. Landara Galvenais Redaktors: Ingus Macats Vizuālais noformētājs: Liene Strauta Žurnālisti: Laura Melne- intervijas Inga Puriņa- raksti Ede Haina- raksti Laura Dreiže- grāmatu recenzijas Ane Laska- receptes Fotogrāfi: Ane Laska Inga Puriņa

Kā arī: Visiem īsstāstu, dzejoļu un garstāstu autoriem, Literārajam forumam karneola.lv un tā biedriem par lieliskajām idejām un uzmundrinājumu!

Daudz spara, ideju un radošu garu jums vēl visa „Digitālā Vārda” komanda.

50