Digitālais Vārds nr. 5

Nr.5

Digitālais vārds

Spēja lepoties ar to, ko dari Intervija ar Lindu Nemieru

Īsstāsti Trilleris 5.nodaļa

Grāmatu recenzijas

Rakstnieku nemanāmie palīgi Konkursa „Šodiena” laureāts Eskimosu apgrieziens ‘84 Varoņa ceļojums

Gramatika Gramatika--salikti pakārtoti teikumi

Traģiska komēdija 1

01.07.2013

Saturs Esmu izklaides žanra pārstāve un lepojos (intervija) Ķiršu problēma (īsais stāsts) Samsāras neizbēgamais aplis (recenzija) Eskimosu apgrieziens '84 (īsais stāsts) Viņi, kas staigā kur pašiem tīk (raksts) Tika tika nepatika-gramatika (raksts) Varoņa ceļojums (raksts) „Give and Get” (pasākums) Trilleris 5. nodaļa (garstāsts) Laika nav (recenzija) Kad kaķis apgāza tējas krūzi (raksts) Jāņu nakts histērija (traģikomēdija) Rozā pusdienas (recepte) Karneolas radošais Seminārs 2013 (pasākums)

ar to!

3 11 14 15 23 26 28 31 32 38 40 44 46 47

Gribi, lai tavu darbu publicē literatūrai veltītajā e-žurnālā „Digitālais vārds”? Nav nekā vienkāršāka! Raksti dvredakcija@gmail.lv, mēs izskatīsim tavu pieteikumu un varbūt jau nākošajā numurā tu savu darbu varēsi izlasīt. Tiek pieņemti dažādu formu darbi: gan proza, gan dzeja, gan dramaturģija.

Varbūt tieši šī ir tava iespēja uz pirmo publicitāti!

2

Sveiciens no aizjūras krastiem

Foto no personīgā arhīva

komanda? Mums visiem par prieku, DV kolektīvs, sadarbībā ar biedrību „Karneola” šogad nu jau piekto reizi rīkos Karneolas radošo semināru, kur jums trīs dienu laikā būs iespēja piedalīties meistardarbnīcās, noklausīties lekcijas par tēmām, kas saistītas ar rakstniecības pamatiem, tēlu veidošanu, stāsta uzpucēšanu izdevniecībai iesniedzamā līmenī un daudz citas noderīgas informācijas, iepazīties ar radošajiem, rakstošajiem karneoliešiem un baudīt Latvijas Kino muzeja lielisko atmosfēru. Jau savlaicīgi iesaku rezervēt 9. – 11. augustu un pieteikties, aizpildot anketu, kas atrodama www.karneola.lv Tiksimies augustā! Šajā žurnāla numurā lasiet interviju ar Latvijā lielu popularitāti ieguvušo rakstnieci Lindu Nemieru, rakstu par gramatiku, Lāsmas Gailes romāna „Trilleris” nākamo nodaļu, kā arī grāmatu recenzijas un konkursa uzvarētāju īsstāstus.

Radošu un iedvesmas bagātu vasaru vēlot, vēl joprojām no Japānas, Ellena R. Landara

M

īļie „Digitālā Vārda” lasītāji! Ir pienākusi vasara. Aiz muguras ir eksāmeni, izlaidumi un nu jau arī Jāņi. Ceru, ka šo laiku esat pavadījuši radoši un produktīvi, meklējot Jāņu zālēs iedvesmu, plašajās, ziedu pilnajās pļavās – jaunā stāsta sižeta pavērsienus un spožajās vasaras zvaigznēs – galvenos tēlus. Ja to vēl neesat paspējuši izdarīt, ir vērts pasteigties! Jo tieši šogad jums visiem ir iespēja piedalīties Zvaigznes ABC rīkotajā jauno autoru konkursā „Zvaigznes grāmata 2013” un iegūt iespēju publicēt savu darbu.

Jums ir laiks līdz septembra beigām, tā kā iekārtojieties ērtāk pie sava datora/klades un sāciet rakstīt!

Ko pa šo laiku ir izdarījusi mūsu čaklā DV

Vāks—Elīna Auziņa Redaktori—Ingus Macats Laura Dreiže Vizuālais noformējums—Liene Strauta Kontakti—dvredakcija@gmail.com Seko mums arī portālā Facebook un Tviterī.

3

Esmu izklaides žanra pārstāve un lepojos ar to!

Laura Melne

Linda Nemiera (dz.Dreimane) Dzimusi 1981. gadā Mācījusies Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā Studējusi LU VFF un LU EVF Par saviem galvenajiem hobijiem uzskata ceļošanu un braukšanu ar motociklu.

Foto: No personīgā arhīva

Grāmatu

„Vilcenes stāsts”, „Kaķa lāsts” un

„Septiņi”, „Lidojums” autore.

nis sagaida redaktors: kam rakstot jāpievērš uzmanība, kādas ir man raksturīgākās stilistikas kļūdas, no kā būtu jāizvairās, veidojot darba sižetu. Otrkārt, rakstot „Lidojumu”, es paturēju prātā, ka lasītājs, kas iemīļoja „Vilcenes stāstu”, kopš tā iznākšanas arī ir paaudzies.

Attiecīgi arī aktuālās problēmas un interešu sfēras ir mainījušās. Bērni ir kļuvuši par pusaudžiem, bet pusaudži – par jauniešiem. Tāpēc, domājot par lasītāju, arī manu varoņu piedzīvojumi un pārdzīvojumi ir auguši līdzi. „Vilcenes stāsta” centrālais jautājums bija attiecības ar ģimeni. Ko no mums sagaida mūsu tuvinieki, kādus viņi mūs redz un vēlas redzēt. „Lidojums” apraksta jaunas raganas Froikes nepieciešamību noskaidrot, kas tad viņa īsti ir: cilvēks vai Spēka būtne. Un tanī balstās arī viņas attiecības ar mīļoto. Vai izvēle būs par labu elfu princim vai vienkāršam mednie-

P

irms trim gadiem Linda Nemiera debitēja rakstniecībā ar grāmatu „Vilcenes stāsts”.

Tas bija arī viens no darbiem, ar kuru sākās latviešu fantastikas un fantāzijas literatūras atdzimšana, pārtraucot klusumu, kas valdīja šajā žanrā. Šobrīd Linda ir jau četru grāmatu autore, labprāt tiekas ar lasītājiem un cer, ka kādreiz skolās tiks mācīts arī par Tolkīna sarakstīto literatūru.

Nesen tika izdota Tava ceturtā grāmata – „Lidojums”. Vai uzskati, ka Tavos darbos ir vērojama izaugsme, kaut vai salīdzinot ar pirmo grāmatu „Vilcenes stāsts”, kuras turpinājums ir jaunā grāmata?

Domāju, ka jā. Pirmkārt, jau nāk klāt pieredze un zināšanas, kādu darba kvalitāti no ma4

Foto: No personīgā arhīva

kam no gaisa feju ciemata? „Lidojuma” rakstīšanas laiks pagāja zem Taro 12.kārts zīmes – „Pakārtais”. Šis simbols vislabāk raksturo Froikes pārdzīvojumus, sevis meklējumus. Arī viņa pati grāmatas sākumā iestrēgst Spēkā un ir spiesta pakarāties Pasaules kokā.

Kāds ir Tavs viedoklis par latviešu fantastikas un fantāzijas žanra literatūru?

Ar prieku vēroju tā atdzimšanu. To nevarētu saukt par jaunpiedzimšanu, jo jau padomju laikā Latvijā bija pieejami S. Lema, I. Azimova un daudzu citu fantastu darbi. Tomēr tagad nāk jauna paaudze ar latviešu rakstniekiem, kas uzdrošinās rakstīt šinī tik neviennozīmīgi vērtētajā žanrā. Domāju, šeit liels paldies pienākas Bārbalai Simsonei un apgādam „Zvaigzne ABC”, kas pēdējos gados aktīvi un drosmīgi atbalsta jaunos FF-iešus!

Kā nonāci līdz pirmajai izdotajai grāmatai?

Pirmā grāmata „Vilcenes stāsts” tika izdota, pateicoties godalgotai vietai apgāda Zvaigzne ABC rīkotajā konkursā „Zvaigznes grāmata 2008. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Pēc tam arī ieguvu VKKF atbalstu grāmatas izdošanai, tā kā finansiāli šis bija viens no veiksmīgākajiem projektiem. Tā arī iepazīstināja ar redakcijas darbu un vienu no lielākajām FF žanra atbalstītājām Latvijā Bārbalu Simsoni.

Kādēļ izvēlējies rakstīt tieši šajā žanrā?

FF žanrs vienmēr man ir bijis tuvs sirdij.

Jau kopš bērnu dienām un R. Holdstoka „Mitago meža”, kas mani vienkārši nobūra ar savu daudzslāņainību, smaržu un mītiskās apziņas maģiju. Līdz ar to arī izvēle bija tikai viena – FF žanrs. Protams, dzīvē „nekad ne5

drīkst teikt – nekad!”, bet pagaidām domāju, ka no manis nesagaidīsiet sieviešu romānus, dzimtas traģēdiju aprakstus turpinājumos vai filozofiskus apcerējumus. Man patīk piedzīvojumu romāni, detektīvi un FF. Uzskatu, ka laba grāmata ir tā, kas spēj kaut uz mirkli likt aizmirst ikdienu, ierauj piedzīvojumos un ļauj noticēt, ka viss ir iespējams. Esmu izklaides žanra pārstāve un lepojos ar to!

daudz un dažādi – gan ar maniem darbiem, gan par literatūru kopumā un arī ar to nesaistīti jautājumi, piemēram, ko es izvēlētos: Tomu Krūzu vai Bredu Pitu? Mans mīļākais jautājums – vai no rakstnieka algas var izdzīvot? Var! Bet tas ietilpst fantastikas kategorijā.

Biežāk stāstu, kā uzsāku rakstnieces gaitas, kā notiek pats radošais process un kā pēc tam iesniegt gatavo materiālu redakcijā, lai redaktoram nebūtu sirmi mati, ieraugot noformējumu vien.

Tikšanās apmeklē ne tikai jaunieši. Ir bijuši arī seniori, un ar viņiem parasti izvēršas visinteresantākās un neparastākās diskusijas.

Cilvēki, kas pirms tam varbūt nav aizrāvušies ar FF literatūru (ja vien pie zinātniskās fantastikas nepieskaita dažu sieviešu romānu autoru spēju gada laikā saražot vismaz piecus

Foto: No personīgā arhīva

Šķiet, ka regulāri tiecies ar saviem lasītājiem.

Kāda parasti ir šo pasākumu publika, vai uz tikšanos ierodas tikai jaunieši?

Jā, es labprāt tiekos ar lasītājiem. Bibliotēkas un skolas bieži organizē šādus pasākumus, un, ja vien ir laiks, cenšos atsaukties visiem uzaicinājumiem. Uzskatu, ka tā ir lieliska iespēja iepazīties ar mūsdienu lasošo publiku, noskaidrot intereses un uzzināt atsauksmes par saviem darbiem. Parasti jautājumu ir

Kur nu bez kaķiem.

6

Foto: No personīgā arhīva Priekšlasījumi un uzstāšanās—lietas ar ko jārēķinās.

vai sešus izjustus nelaimīgas mīlas stāstus), piepeši atklāj, ka tās nemaz nav bērnu pasakas, un kaislīgi vēlas padalīties šinī jaunatklājumā.

Kāda tad ir Tava pieredze ar obligāto literatūru, kas bija jālasa skolā?

Tā kā esmu liela lasītāja, tad ar obligāto literatūru problēmu nebija – ar prieku pieveicu arī to. Bet tagad, kad skolās man uzdod šo jautājumu – kāpēc būtu tā jālasa –, tad es atbildu, ka ne jau sižeta vai jaunatklājumu dēļ.

Nedomāju, ka Kaudzīšu „Mērnieku laiku” problēmas šodien ir aktuālas mūsdienu jauniešiem.

Nē, es drīzāk mudinu lasīt obligāto literatūru, lai mācītos izteikties. Ne velti tie ir latviešu dižgari un klasiķi, jo ir bijuši vārda formas meistari.

Un šeit kā piemēru vienmēr minu savu darba pieredzi. Esmu deviņus gadus nostrādājusi mārketingā – gan par produktu grupas vadītāju, gan par mārketinga nodaļas vadītāju. Bet, uzsākot karjeru šinī nozarē, mana darba pieredze bija minimāla.

Kādas ir lasītāju atsauksmes par Taviem darbiem un latviešu FF literatūru kopumā?

Atsauksmes par maniem darbiem parasti ir diametrāli pretējas – vai nu ļoti patīk vai nē.

Bet vienaldzīgo nav! Ja pasākumā piedalās kāda literatūras skolotāja, tad neizbēgams ir jautājumu duets: kad pievērsīšos nopietnai literatūrai un ko par maniem darbiem saka īstie, nopietnie rakstnieki! Cenšos atbildēt ar humoru, bet dažreiz tas sāk nedaudz kaitināt.

Gluži kā tie dvieļu pakaramie uz piesūcekņiem – tu uzpūt, piespied pie sienas, pagaidi un, kad liekas, ka jau pielipis, laid vaļā... lai jau nākamajā mirklī atkārtotu visu no jauna.

Tracina!

7

Foto: No personīgā arhīva Un mēģiniet tik pateikt, ka nepiestāv.

Kad pirmo reizi bija jāraksta darba uzdevums reklāmas aģentūrai, es kā apzinīgs jaunais darbinieks izliku e-pastā visu savu sirdi un dvēseli, aprakstot reklāmas maketa noskaņu un ziņu, kurai būtu jāuzrunā patērētājs. Epasts bija garš. Izjusts! Bet pēc nedēļas aģentūras atsūtītais rezultāts bija šokējošs! Pilnīgs murgs un ne tas, ko gribēju! Dusmīgi zvanīju aģentūrai, bet tur man laipni ieteica pārlasīt pašas vēstuli. Tikai ar svaigu skatu. Skatu no malas... Kopš tā laika sapratu, cik nozīmīga ir prasme izteikties īsi, kodolīgi un vienmēr paturēt prātā, ko no tevis rakstītā sapratīs mērķauditorija.

pieciešams?

Es labprāt gribētu, ka tāda diena pienāk, kad obligātās literatūras sarakstā parādās arī mans vārds. Tomēr lielas cerības uz to nelieku.

Par latviešu FF žanra pārstāvju iekļaušanu neesmu tik pārliecināta, bet uzskatu, ka stāstot par ārzemju klasiķiem vai literatūras žanriem kā tādiem, skolās pavisam noteikti vajadzētu aplūkot Dž. R. R. Tolkīna un U. Le Gvinas darbus. Tā ir klasika! Un ne tikai fantāzijas, bet arī filozofijas literatūras lauciņā. Le Gvinas darbi ir tik daudzšķautnaini! Kā vairakkārt esmu teikusi – fantāzija ir inteliģentu, izglītotu cilvēku lasāmviela. Tādu, kuru prātus neierobežo ikdienas uzliktie rāmji. Būtu lieliski, ja mūsdienu bērni izaugtu bez kastveida domāšanas.

Turpinot par literatūru skolās... Kā Tu domā, vai kādreiz mācību programmās tiks ietverti arī latviešu autoru FF darbi, kuri, šķiet, skolēnus interesē vairāk nekā klasika? Vai tas vispār būtu ne8

lestību un elementāru saskarsmi.

Es vēl nejūtos tik gudra un spējīga kādu pamācīt. It īpaši apzinoties, cik liela ietekme mēdz būt šinī agrīnajā vecumā saņemtajām pamācībām. Un ja nu, ietekmējoties no maniem domu graudiem, izaug nākamie teroristi vai banku zagļi? Pārāk riskanti!

Vai neesi kādreiz domājusi rakstīt kādu darbu jaunākai auditorijai, bērniem?

Pagaidām nē. Bērnu literatūra ir specifisks žanrs, kuram nevar pieiet ar vieglu roku. Katram stāstiņam pat par pašām muļķīgākajām lietām pamatā jābūt kādai pamācībai, zināmai morālei. Piemēram, igauņu rakstnieka A. Kivirehka „Kaka un pavasaris” galvenie varoņi ir pavisam interesanti – suņa kaka, zeķes perētājas un naktspodiņa spoks –, bet par spīti tam tie māca bērniem savstarpēju cieņu, mī-

Kā rodas Tavu darbu sižeti?

Tie rodas, atbildot uz jautājumu: kādā piedzīvojumā man gribētos doties? Ko vēlos piedzīvot, izjust?

Parasti viss sākas tieši ar sajūtu, emociju gammu, ko vēlos nodot lasītājam. Pēc tam izdomāju, kāds būtu atgadījums, kas vislabāk to spētu uzburt. Kāds būtu galvenais varonis, kam tas jāpiedzīvo.

Vislabāk rakstās rudeņos – gadalaiku maiņa ar daudzajām krāsām, smaržām un tekstū-

Foto: No personīgā arhīva

Vai šobrīd esi kļuvusi par rakstnieci uz pilnu slodzi vai arī paralēli dari ko citu?

Esmu rakstniece uz pilnu slodzi. Cik nu vien tas ir iespējams, apvienojot ar mammas pienākumiem un palīdzot vīram biznesā. Drīzāk jau laikam sanāk, ka paralēli visam rakstu.

Bet ļoti cenšos, lai šīs tendences samainītu.

Linda ar saviem lasītājiem.

9

ru manī raisa vēlmi doties jaunā dēkā.

Piemēram, „Kaķa lāsts” tapa vēlā rudenī, varētu teikt, ziemas sākumā, kad ļoti sagribējās kādu vasarīgu piedzīvojumu ar siltajiem vakariem, baltajām naktīm un putnu dziesmu pilnajiem rītiem.

Kad tika izdota pirmā grāmata, Tu vēl biji Linda Dreimane. Vai kādreiz nav nācies piedzīvot situācijas, kad uzvārds Nemiera ir uzskatīts par pseidonīmu?

Biežāk, nekā gribētos! Man ir gadījies, ka tikšanās organizētāji arī plakātā ir ierakstījuši, ka tas ir mans pseidonīms un pēc tam ļoti brīnījās un raustīja plecus par šādu pārpratumu. Laikam jau Nemiers ir pietiekoši neparasts uzvārds. Bet uzskatu, ka tas lieliski papildina manu personību.

Esi studējusi tik dažādas lietas, kā vēsture un vadības zinības. Kādēļ tieši šāda izvēle?

Vēsture vienmēr ir bijusi mana sirdslieta.

Laikam jau tāpēc, ka arī mana oma ir studējusi vēsturi. Līdz ar to bērnībā, kad viņai aptrūkās gulētiešanas pasakas, viņa ķērās pie grieķu un romiešu mītiem, pie Simts gadu kara un visiem neskaitāmajiem Krusta kariem.

Tomēr pēc diviem kursiem vēsturniekos sapratu, ka par skolotāju strādāt negribēšu, akadēmiskā karjera mani neinteresē, bet ar gida darbu īsti paēdis nebūsi. Līdz ar to nomainīju fakultāti uz Ekonomikas un vadības.

Turklāt tobrīd jau strādāju par produktu grupas vadītāju kādā kosmētikas firmā. Biznesa vadības zinības bija noderīgākas par Tālo austrumu kara gājieniem.

Vai studijās iegūtās zināšanas ir noderējušas arī rakstniecībā?

Rakstniecībā visvairāk studiju zināšanas noderēja, rakstot „Septiņi”, kurā apspēlēju pasaules rašanās teoriju, pieņemot, ka to izveidoja nevis viens Dievs septiņās dienās, bet gan septiņi dievi vienā dienā. Par galvenajiem varoņiem piesaistīju senos grieķu un skandināvu dievus, pasaules iznīcinātāja lomu uzticot negantelim Lokijam.

Domāju, arī EVF zināšanas kaut kur ir paspīdējušas, bet varbūt ne tik tiešā, taustāmā veidā. Rakstot bieži vien atsaucos uz savu darba pieredzi. Zinu, kā darbojas ofisi un kādas starp darbiniekiem parasti veidojas attiecības.

10

Ķiršu problēma

A

Rolands Eliņš

lberta pagalma vidū atradās trīs lieli spaiņi ar ķiršiem. Ap tiem apli bija izveidojuši seši jaunieši, kuri godbijīgi vēroja sarkano masu. „Nedaudz par daudz priekš vakara saldā ēdiena?” Ģirts vaicāja. „Tur jau tā problēma, džeki, ” Alberts atbildēja. „Man šodien bija pēdējais apmeklējums vienam ilglaicīgam pacientam, un viņš ļoti vēlējās man pateikties. Tā ka viņš bija laucinieks, piekritu pateicības vietā kādu lauku gardumu saņemt. Diemžēl viņš nedaudz pārcentās,” Alberts bēdīgi piebilda. „Kādi 40 lati,” Boriss lietišķi aprēķināja aptuveno produkta cenu. „Paskatīsimies... katrā spainī ir ap 10 kilogrami, kopā 30,” Ainārs sāka rēķināt. „Ķirši ledusskapī var stāvēt kādu nedēļu. Tātad, ja mēs pieci... un vēl Baiba, seši... dienā apēdam 50 ogas. Dienā tas būtu ap 300 ķiršiem, bet nedēļā ap 2000 ogām. Tas nozīmē...” „Tas nozīmē, ka divi spaiņi sapūs!” Boriss viņu pārtrauca. „Paldies, ģēnij, to mēs spētu uzzīmēt paši.” „Turklāt manā ledusskapī nemaz tik daudz vietas nav,” Alberts norādīja. „Tev nav pagraba?” Peters vaicāja. „Nezinu.” Viņš paraustīja plecus. „Nav bijusi vajadzība izmantot.” „Es zinu, ka manējie laukos vāra ievārījumu no ogām,” Ainārs ieteicās. „Tu gribi vest spaiņus uz laukiem?” „Nē, muļķi tādi. Mēs paši varētu izvārīt ievārījumu,” viņš īpaši uzsvēra vārdu „mēs”. „Vajadzīgs tikai cukurs un ... katls, manuprāt.” Ainārs saminstinājās.

Alberts sāka smieties: „Tad tu proti taisīt

Rolands Eliņš Kā tapa šis stāsts?

Pirmkārt jau rakstot. Otrkārt, jūnijā, un ķirši vēl tikai zaļi, tāpēc, kārdinot sevi pēc tiem, iekļāvu tos savā darbā. Pats darbs gan izdevās graujoši garlaicīgs, taču fragments par ķiršiem tika piedāvāts Karneolas konkursam un pārsteidzošā kārtā atzinīgi novērtēts.

Vai mēdz rakstīt arī dzeju?

Agrāk mēdzu, arī tagad pa reizei sanāk, taču tas vairāk tādiem gadījumiem, kad slinkums savas domas izvērst prozā, kurai atšķirībā no lirikas nepieciešams vismaz kaut kāds sižets.

Pastāsti kādu interesantu faktu par sevi.

Universitātes 3 gados es visiem priekšmetiem izmantoju tikai vienu plāno (48.lpp) kladi, kura pirms tam 3 gadus tika izmantota viduskolā kā Ekonomikas pieraksti. Tagad šī klade ir aizpildīta par apmēram 75% un pavisam noteikti gatava izturēt arī maģistra programmu, ja gadīsies tajā iegriezties.

ievārījumu vai neproti?” „Kāpēc uzreiz es?” „Viss skaidrs. Paldies, bet vairāk, lūdzu, nerunā!” Alberts norādīja.

Problēma patiešām bija un turklāt diezgan aktuāla. Kopīgi tika nolemts, ka nekādu ievārījumu viņi nevārīs. Ģirts ar Baibu sāka ķiršu pārpilnības problēmu risināt gaužām praktiskiem paņēmieniem – viņi sāka ēst. „Es tā īsti nesaprotu, par ko jūs satraucieties,” Peters sāka smieties. „Paņemiet tik daudz ķiršu, cik varat apēst, un pārējos atdodiet man.”

Alberts kļuva aizdomīgs, bet Peters neatkāpās.

11

Foto: http://docakilah.files.wordpress.com/

dzirdēdams šaubīgu „paldies”.

Peters atgriezās Alberta pagalmā un iepriecināts redzēja, ka puišiem viņa ideja ir patikusi. Baiba gan izskatījās nedaudz neapmierināta ar šādu izšķērdību un sāka ēst ķiršus no spaiņiem ar divkāršu ātrumu. „Kompānija „Pilnīgā ķirsī”! Tev nu gan ir idejas,” Ģirts smejoties uzslavēja Peteru. „No šejienes var ļoti labi dzirdēt pat to, ka kaimiņiem zvana telefons, tā ka mēs visu dzirdējām,” paskaidroja „Tu taču nupat teici, ka nezini, kur likt ogas. Kāda tev atšķirība – izmest atkritumos vai atdot man?”

Atšķirība tiešām bija maza, un Alberts pēc tam, kad bija vienu spaini sadalījis prāvās bļodiņās, kuras nonāca Aināra, Ģirta un Borisa īpašumā, atlikušos spaiņus uzticēja Petera gādīgajām rokām. „Es tikai gribētu redzēt, ko tu tagad darīsi,” Alberts brīnījās.

Peters daudz negaidīja un aizņēmās plastmasas šķīvi, kuru piebēra pilnu ar spilgti sārtajām ogām. Ar visu šķīvi viņš izgāja pa sētas vārtiņiem un devās uz māju pāri ielai. Peters pieklauvēja. Durvis atvēra kāda paīgna sieviete, kura vēl pusdienlaikā bija tērpusies spilgti rozā halātā un vispār izskatījās kā tikko no gultas uzcelta. „Nu?” viņa strupi noprasīja. „Labdien!” Peters neapjuka un uzlika uz sejas ministra smaidu. „Es vēlējos jums piedāvāt nodegustēt kompānijas „Pilnīgā ķirsī” produkciju. Lūdzu!” Peters iespieda apjukušajai sievietei rokās šķīvi. „Ja vēlaties iegādāties mūsu produkciju arī turpmāk, noteikti nedodieties uz pilsētas tirgu, jo mūsu uzņēmums tur ogas nepārdod. Labu apetīti!” Peters paklanījās un ātri devās prom, aiz muguras iz-

Alberts. „Nu ko, tagad mums ir skaidrs, kur likt ķiršus,” Boriss novērtēja situāciju. „Grīvas kungs, tu nākošais!”

Ainārs neatteicās. Viņš prata izrādīties un, tā ka šodien bija īpaši jautrā noskaņojumā, tad vispirms saspļāva plaukstās, pieglauda matus, atlocīja piedurknes un izslējās īpaši stalti. Pēc minūtēm piecām viņš bija gatavs doties pie kaimiņa, kurš dzīvoja pa kreisi.

Durvis atvēra jauna, diezgan pievilcīga meitene. „Labdien,” pāri sētai atplūda Aināra balss. „Vēlos jums pavēstīt lielisko ziņu, ka esat laimējusi SIA „Psihologs- ķeglis” rīkotajā konkursā. Jūsu balva ir augstākās kvalitātes ķirši, tikko atvesti no Venecuēlas plantācijām. Lūdzu, ņemiet!”

Puiši uz brītiņu saskatījās, it kā pārbaudīdami, vai nav pārklausījušies, un tad izplūda smieklos. „Nu vai nav idiots?” Ģirts sērīgi vaicāja, kamēr Ainārs otrā sētas pusē sāka paskaidrot, kādā veidā meitene pieteikusies šim konkursam, pati šo faktu nemaz nepamanot. „Tu vēl jautā? ” Alberts attrauca.

Ainārs, plati smaidīdams, atgriezās pagalmā.

12

Foto: http://oldhookmedicalblog.com

un labprātīgi pieteicās aiziet arī pie mājas, kas nu jau vairs neskaitījās kaimiņos, bet tāpat atradās tikai 50 metru attālumā.

Tajā mājā neviena cilvēka nebija, bet tas nebija traucēklis, un vienbalsīgi tika pieņemts lēmums nolikt divus ķiršu šķīvīšus uz terases galdiņa. „Kāpēc gan viņiem tiek dubultā?” Baiba vaicāja.

Peters grasījās atbildēt, ka tādā variantā viņi ātrāk tiktu vaļā no ķiršiem, taču iejaucās Ainārs. „Tas tāpēc, lai liktu cilvēkiem neticēt aklai veiksmei, kas daudzus noved tieši pie neveiksmes. Ja šīs mājas īpašnieks atnāktu un secinātu, ka visi kaimiņi saņēmuši ķiršus, tikai viņš palicis bešā, jo vazājies kaut kur apkārt („daži cilvēki reizi pa reizei arī strādā,” iestarpināja Alberts), tad viņš noteikti bēdātos par savu neveiksmi. Bet tagad viņa neveiksmīgā nebūšana mājās izrādījusies dubultā veiksmīga, tāpēc viņš nākotnē noteikti nepaļausies uz laimīgu gadījumu, bet pats centīsies nodrošināt savu dzīvi.” „Hmm...” Ģirts smagi nopūtās un vaicāja Albertam: „Tu kaut ko saprati?”

Alberts diezgan noteikti papurināja galvu. „Un tu par savu Venecuēlu sameklēji?”

Boriss noprasīja. „Mhm, man, protams, bija taisnība,” nedaudz apvainotā balsī atbildēja Ainārs. „Venecuēlā audzē ķiršus, turklāt slepenā valdības uzdevumā!” „Ko? Kāpēc slepenā?” „Jo internetā nekādu informāciju par to atrast nevarēja,” it kā bērnam skaidrojot, kāpēc mākoņi nekrīt zemē, noteica Ainārs.

„Nu, kurš nākamais?” viņš piedāvāja. „Dod, es tev parādīšu, kā tas jādara!” Ģirts paņēma šķīvīti. „Savādāk tu tikai sajauc cilvēkiem prātu un nemaz neļauj papriecāties par ķiršiem. Kurš, tavuprāt, ēdīs kaut kādus Venecuēlas ķiršus? Man pat liekas, ka tur neko tādu neaudzē.” „Audzē gan!” Ainārs dusmīgi atteica. „Es tev tūliņ pierādīšu.”

Kamēr Ainārs aizgāja internetā meklēt avotus par Venecuēlas lauksaimniecību, Ģirts devās pie nākamā kaimiņa, kurš izrādījās reti aizdomīga persona un ne par ko nevēlējās pieņemt svešinieka dāvanu. Viņš lika Ģirtam visupirms nogaršot ogas pašam, pierādot, ka tās nav saindētas, un pēc tam arī nomazgāt.

Tikai tad viņš bija gatavs pats pagaršot ķiršus.

Neatradis vairs nevienu iemeslu, kur piesieties, viņš aizvēra durvis Ģirta deguna priekšā, turklāt ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņam būtu nevis šķīvis ar ķiršiem uzdāvināts, bet spainis nozagts. Ģirts gan šo īgņu ilgi savā prātā nepaturēja 13

Samsāras neizbēgamais aplis jeb Incarnate

D

Ellena R. Landara

žodijas M edouzas gr āmatu „Incarnate” atradu rakņājoties lapas goodreads piedāvātās jauniešu fantāzijas literatūras grāmatu plašajos krājumos. Izlasot aprakstu mēs uzzinām, ka „Incarnate” galvenā varone ir Ana- jaundzimusi dvēsele pasaulē, kurā visas dvēseles ir ieslēgtas reinkarnācijas ciklā. Visi viens otru pazīst un dzīvo mierā un saticībā Hārtā- pilsētā, kuru aizsargā lieli mūri, jo dažreiz tai mēdz uzbrukt pūķi.

Autores neparastā pasaules uzbūve piesaista.

Diemžēl to nevar teikt par galveno varoni.

Lasot šķiet, ka viņai viss nepatīk (ja neskaita mūziku). Par spīti tam, ka grāmatā teikts, ka māte izturējusies pret Anu netaisni, jo viņa ir jaundzimusi dvēsele, nevis viena no vecajiem (netaisnība izpaužas tajā, ka māte noslēpj no meitas medu, liek viņai strādāt krietni mazāk kā pelnrušķītei un brīdī, kad meita beidzot gatava pamest mājas, māte iedot viņai sabojāt kompasu un aizsūta nepareizā virzienā). Izskatās, ka tādēļ, ka māte pret viņu ir izturējusies „ļauni” (piedodiet, lasot mani tas pārāk nepārliecināja, jo visas šīs ļaunuma izpausmes šķita dažbrīd tāda bērnišķīga jokošanās vien) , Ana glūn uz katru pretimnācēju tā, it kā tas viņai ieriebis vien tur atrodoties. Ar Semu gan ir citādi. Semam patīk mūzika. Viņš nav ļauns un ļaun Anai ēst mēdu. Viņš izglābj meiteni no silvu uzbrukuma un sāk rūpēties par viņu tā, kā vēl nekad neviens to nav darījis. Autore ļoti ātri cenšas ielēkt „romances” vagoniņā, kurā ērti sasēdušies gandrīz visi pēdējā laika jauniešu fantāzijas grāmatu autori. „Incarnate” varone sirgst ar tipisko spīdošo acu (jebšu fanu meitenītes) sindromu ikreiz, kad ierauga Semu un viņš savukārt ir ieņēmis

tik ļoti tipisko „Mēs nevaram būt kopā kaut kāda pilnīgi muļķīga iemesla dēļ” pozīciju.

Es parasti nepievēršu uzmanību nodaļu garumam, šī bija viena no retajām reizēm, kad šķita, ka nodaļas ir tik īsas, ka paspēju vien elpu ievilkt un tā jau beigusies. Tas radīja sasteigtības iespaidu un šķita, ka grāmata ir pārāk īsa, lai gan patiesībā notikumi attīstījās kā lielākajā daļā jauniešiem veltītu grāmatu bum, bam, lielās pārdomas pāris rinkopās un kārtējais bumbams (ar ko šajā gadījumā domāju lielo, svarīgo notikumu ainas, kas virza sižetu pa ūdens virsu, neienirstot dziļāk par pāris centimetriem).

Grāmata noteikti nebija slikta. Taču saukt to par patiesi izdevušos arī nevaru. Lasās raiti, notikumi aizrauj. Varoņi gan nedaudz nepārliecina un sasteigtības sajūta liek grāmatas lasīšanu pabeigt ar mazuma piegaršu.

14

Konkurss „Šodiena”

Foto: No personīgā arhīva

Nesen forums Karneola rīkoja konkursu „Šodiena”, kura uzdevums bija aprakstīt vienu dienu galvenā varoņa— Džo mūžā. Šajā konkursā laurus plūca Uldis Sēne ar savu darbu—„Eskimosu apgrieziens '84 ”. Iesākumam nedaudz iepazīsimies ar pašu autoru.

R

akstu kopš 2005 gada.

Savulaik radās kāda ideja, jeb projekts, kura nosaukums ir „Veiksmes Bumba”, kas domāts kā globāla mēroga eksperiments, lai uzlabotu pasauli.

Aptvēru, ka vislabākais veids, kā to iebarot starptautiskajai sabiedrībai, būtu interesanta mākslas filma, kas uzņemta pēc konkrēta romāna motīviem. Tā kā mana dzīve ir pilna ar dažāda rakstura piedzīvojumiem un visu to tīro un netīro veļu, kas interesē masas, kā arī esmu tendēts uz filosofiskām pārdomām un secinājumu izdarīšanu, tad sižets grāmatai nebija nekur tālu jāmeklē. Līdz ar to „Eskimosu apgrieziens 84” ir tikai neliels fragments no stāsta „Liekuļu mednieki”, kurā iekļauts pats galvenais - eksperimenta apraksts, kura nosaukums ir „Veiksmes Bumba”.

2005. gadā esmu uzrakstījis vienīgo dzejoli savā mūžā. Visticamāk, tas ir pārāk drūms, pārāk garš un pilns ar gramatiskajām un stila kļūdām. Pieļauju iespēju, ka es kādreiz epizodiski atkal ķeros pie dzejošanas.

Lai rakstītu, man ir nepieciešami visai

komfortabli apstākļi. Pirmkārt jau siltums un kārtība, un tas, lai neviens netraucē, kā arī vismaz brīva stunda vai divas, kas neliek nervozēt par to, ka nespēšu pabeigt ieplānoto.

Un bez šaubām, arī dators ar MS word un latvisko apostrofu uz @ taustiņa, kurš nav jātur.

Jā! - un bieži vien arī atbilstoša noskaņojuma mūzika, kas ļauj man būt uz attiecīgā emocionālā viļņa.

Ja es nevēlētos kaut ko noteiktu - pie tam pozitīvas pārmaiņas izraisošu - aiznest lasītājam, tad es nemaz netērētu tam savu laiku.

Vienkārši uzskatu to par savu pienākumu darīt vismaz kaut ko šīs nabaga sačakarētās pasaules, sevis paša un visas sabiedrības labā.

Bet tā doma, ko gribu aiznest lasītājam, ir visiem it kā labi zināmā, ka starp - vēlēties kaut ko un darīt kaut ko lietas labā - ir milzīga atšķirība, kā arī, ka pa visiem kopā mēs varam paveikt to, kas pašlaik liekas neticams - īstu 15

brīvību, demokrātiju - pilnīgi savādāku, daudz harmoniskāku pasauli. Atliek tikai darīt - soli pa solim to realizēt praksē. Tāpēc arī tapa stāsts „Liekuļu mednieki”, kurš domāts kā filmas scenārijs. Taču stāsta otro daļu ir pamatīgi jāpārtaisa, jo tajā daudz kas vairs neatbilst maniem to laiku uzskatiem. Ar laiku viss mainās, jo rokās nokļūst pierādījumi, par kuriem agrāk nebija ne jausmas.

Pašlaik šad un tad uzrakstu pa kādam īsam rakstiņam, kurus ievietoju „draugiem.lv” dienasgrāmatā vai laikrakstā „Kurzemes Vārds”.

Kas attiecas uz iesaukām, tad tās mums visiem bija sadevuši lielie. Lielie, savukārt, ir mūsu vecāka gadagājuma treniņu biedri, kuri trenējas airēšanas slalomā jau ilgāk par mums – sīkajiem. Manējā, ja kas, ir saīsinājums no vārda Džokers, jo bieži gribot negribot sanāca sasmīdināt tautu. Vienmēr pamanos iekulties visādos sūdos. Un lielie mani bieži izjoko, jo esmu izklaidīgs un omulīgs, un ļaunu prātu par tādiem niekiem nemēdzu turēt. Tā kā naktīs, ja vien neblandos kaut kur apkārt, meklējot kārtējos piedzīvojumus, guļu kā nosists, tad treniņnometnēs reizēm attapos, ka esmu ar visu telti aizvilkts pavisam citā vietā, un tamdēļ, lienot laukā pačurāt, gadījās arī pa taisno iesperties upē. Reiz, kad gulējām kādā skolā, mani pat bija ar visu piepūšamo matraci aiznesuši un uzlikuši uz vingrošanas līdztekām. – Mērkaķi tādi! – Kad pamodos, sasitos ne pa jokam. Bet nekas, pēc mirkļa jau smējos pārējiem līdzi.

Eskimosu apgrieziens '84

D

žo, tu nenāksi ar mums, vai?” man jautāja visresnākais no maniem treniņu biedriem – Raimonds –, kuru visi, protams, sauca par Raimi, vai arī par Resno, par ko viņš nebūt neapvainojās, jo bija ļoti omulīgas dabas divpadsmitgadīgs džeks.

Dotajā brīdī viņš mani aicināja piebiedroties pārējiem, lai pa ceļam uz treniņu, kā jau tas kārtīgiem večiem pieklājas, kādā pirmā pasaules kara laiku katakombā kārtējo reizi uzvilktu pa dūmam. „Ko!? Jā, protams!” atjēdzies nešaubīdamies atbildēju, un tajā pašā brīdī cirtu uz riņķi, jo biju jau pagājis garām vietiņai, kur parasti pa kluso, pieaugušo netraucēti, varējām mierīgi uzdūmot. Tikko bijām iegājuši vaļējā, pēc mīzaliem un sūdiem smirdošajā katakombā, tā Raimis tūdaļ izvilka arī cigarešu paciņu, uz kuras bija uzrakstīts „Elita”. „Mans fāčis arī šito pīpē!” aizsmēķēdams teicu. „Manējais gan Kosmosu!” teica mans pārinieks, kuru mēs visi saucām par Pekstiņu.

„Nu, kā?” man jautāja Murkšķis. Daudz nevilcinoties, es viņam pārliecinošā balsī atbildēju: „Kā jau parasti. Es jau pie šīm esmu pieradis. Kā nekā mans fāčis šitās velk kā skurstenis. Kādas divas pačkas pa dienu!” To sakot, atkal jau sevi pieķēru domājam: „Nu ko es te atkal jau dakšoju! Tik daudz taču īstenībā nē!

Taču, kādu paciņu laikam jau viņš, man liekas, ka izvelk gan!” „Manējais arī!” tikpat pārliecinoši iestarpināja Raimis. „A tev viņš nemana, ka pazūd cigaretes ar visu paciņu?” tēlodams, ka velku arī iekšā, ieprasījos. „Ne-e.” atbildēja Raimis. „Kad viņš atplēš bloku, tad reizēm viņam tās izbirst pa visu atvilktni. Un, kad viņš ir galīgā pendelē, tad var mierīgi arī nospert, jo viņš pēc tam vien16

alga neatcerēsies, cik viņam bija. Forši, nē!?” „Jā, vecīt – tev gan veicas!” samērā skaudīgi attraucu, nodomājot: „Kaut man tā būtu!” „Ahā, pieķēru gan, ko!?” no ieejas puses pēkšņi atskanēja balss, kas imitēja treneri un kurai it kā vajadzēja mūs pamatīgi izbiedēt. „Nomīzāt, a!?” „Kā tad – nobiedēji jau nu gan!” visi nicīgi iesmējāmies, jo atpazinām Viktoru. „Nu, sacienā, kuram ir!?” viņš, sacērtot plaukstas, smaidot teica. „Citādāk man jau līdz kaklam pašam savējās.” „A kas par marku tev šodien ir?” sniegdams viņam paciņu, kurai vispirms uzsitis pa dibenu knipi, lai cigarete izlec līdz pusei, jautāja Raimis. „It kā tu nezinātu, ka Airaflots.” viņš attrauca, aizsmēķējis Raimja pasniegto cigareti.

Pēc brīža Murkšķis, ieskatījies pulkstenī, iesaucās: „Davai, veči, ejam! Citādāk trenere atkal jau dirsīs! Atkal liks skriet papildus kilīšus!

Davai, kustamies!” „Še, uzkož piparmētru tēju, lai nesaož!” virzoties uz izeju no vecās katakombas, teica Raimis, sniedzot plastmasas maisiņu ar izkaltētām piparmētru lapām.

trīs pilnus apļus pa perimetru apkārt iesildīties, un tad atmuguriskos vārtus ar iegremdējumu, līdz būšu atpakaļ! Skaidrs!? Man jāaizšauj līdz vienai vietai. Drīz būšu atpakaļ! Tā kā... skatieties man! Gita kā vecākā un mans palīgs, paliek pie mazajiem! Un uzmet acis lielajiem arī!” viņa uz mirkli vērsās pie Gitas. „Vai visiem viss ir skaidrs?”

Paskatīdamies uz ūdens augiem pilno dīķa virsmu, pie sevis riebumā nodomāju: „Bļāviens! Kaut kā piediršu to stulbo eskiņu!

Atkal jau mērcēties ar visu galvu šitajā nolāpītajā žļurgā!” „Jā, trener!” atskanēja bezmaz vai vienbalsīgs koris.

Eskiņš – jeb pilnajā nosaukumā eskimosu apgrieziens – ir veids, kā no apkrituša stāvokļa ar visu laivu tikt atpakaļ virspusē un mierīgi turpināt sacensības, nevis kā tādiem pēdējiem lūzeriem peldēt krastā, velkot aiz sevis laivu un ķeksējot pa straumi prom mūkošo airi. Airēšanas slaloms ar to arī atšķiras no pagalam garlaicīgās akadēmiskās airēšanas, ka esi straujos, mutuļojošos ūdeņos, kur nereti nākas apkrist arī apkārt. Protams, mūsu ikdienas treniņiem paredzētais dīķis, kas no malas izskatījās pēc saliektas desas, nebūt vis nelīdzinājās straujai upei. Un vispār – kur lai mūsu apkārtnē atrastos kaut viena vienīga upe ar straumi!? Taču straujākus ūdeņus mēs vienalga dabūjām izjust biežajās sacensībās, kad bija jābrauc uz tādām vietām, un nebūt nebijām tie sliktākie. Drīzāk gan jāsaka, ka bijām labākie visā Padomju Latvijas Republikā un pat arī visā plašajā Rōģinā. Labi, te es nedaudz meloju, jo tas attiecas tikai uz mūsu pilsētas komandu kopumā, vai, vēl precīzāk, tikai uz lielajiem un treneri, kuri šajā ekstravagantajā sporta veidā trenējas jau ilgāku laiku.

Trenere izskatījās diezgan steidzīga. Uzreiz jau sapratu, ka šodien treniņu viņa nevadīs, jo nebija pārģērbusies, lai brauktu ar laivu. Tāpēc ar neviltotu prieku nodomāju, ka šodien visticamāk varēsim tāpat vien dirsties. „Tā! Dzirdiet, mazie!?” viņa skaļi teica, kad beidzot bija nostādījusi mūs visus kopā bumeranga formas dīķa malā. Ar koka airiem rokās stāvējām kur kurais galīgi haotiskās rindās starp daudzkrāsainajām kanoe un kajaka tipa laivām. „Jūs šodien turpināsiet trenēties eskiņu bez airiem! Bet jūs, lielie...! Jūs vispirms, 17

šem, nekā sarežģīta un bīstama. Pupu mizas.

Patiesībā man eskiņš patika. Jo īpaši jau tik karstā laikā kā šī tveicīgā vasaras diena. Taču, tā kā man riebās mūsu dīķa ūdens kvalitāte, tad neko īpaši sajūsmināts par šo manevru dotajā brīdī vis nejutos.

Kā parasti, mēs tikām sadalīti pa pāriem.

Man, protams, tika Pekstiņš, jo mēs jau tāpat bijām vienas kanoe divvietīgās laivas partneri. Es biju priekšējais – kreisās puses airētājs un stūrētājs jeb laivas vadītājs, bet viņš – pakaļgala labās puses šķūrētājs jeb mans personiskais zirgspēks, motors. Vārdu sakot, kad tika trenēts eskimosu apgrieziens, tad mēs abi tikām iesēdināti katrs savā, atsevišķā vienvietīgajā kanoe laivā, lai varētu pildīt konkrētās eskimosu apgrieziena treniņu funkcijas.

Metode bija vienkārša: tas, kurš dotajā brīdī trenējas eskiņā, bez aira gāžas ar visu laivu otrādi un izbāž ārā rokas, lai otrs varētu ar savu laivu perpendikulāri apkritušajai laivai piebraukt klāt un ar purngalu pieskarties no ūdens ārā redzamajām rokām. Tas, kurš zem ūdens, saķer piebraukušās laivas purngalu un, spiežot ar gurniem, apgriež laivu sākotnējā stāvoklī, līdz jau arī pats atrodas virspusē, un beidzot var iekampt kārotā gaisa malku. Vob-

Foto: http://www.glenriddingsailingcentre.co.uk/

„Davai, Pekstiņ, tu pirmais!” kasīdams pakausi, teicu savam pāriniekam. „Ej dirst!” viņš atvairījās. „Es vēl neesmu gatavs. Davai labāk tu pirmais!?” „Pekstiņ! Ja tu man lamāsies, tad varēsi iet mājās! Saprati!?” atskanēja astoņpadsmitgadīgās Gitas balss. „Jā. Es tā vairs nedarīšu.” sarkdams atbildēja Pekstiņš. „Labi. Trenējieties!” ar savu kajaka garo airi atgrūzdamās no krasta, mums uzsauca Gita. „Es pārbaudīšu, vai lielie man aiz līkuma tur atkal jau nešmaucas! Bet jūs – aiziet! Nav ko velti tērēt laiku! Skaidrs!? Tūlīt būšu atpakaļ. Un lai nebūtu nekādu pekstiņu!” To sa-

18

kot, viņa zīmīgi atskatījās uz mums abiem, un visi pārējie tūdaļ pat jau ieņirdzās, redzot, kā Pekstiņš atkal jau nosarkst. Pēc īsa brīža viņas kajaks pazuda aiz līkuma. Bet mēs, kādi četrpadsmit sīkie, kur puse bija meitenes, palikām vieni.

cietīgi atmeta Pekstiņš. „Nu labi!” kasīdams deniņus, skaļi nopūtos. „Tad es krītu!” „Krīti, krīti! Davai!” viņš nepacietīgi mani dīdīja. „Nu tad es krī...” nepabeidzu teikumu, jo Pekstiņš diezgan nikni man uzbļāva: „Bļeģ, tu kritīsi vienreiz, vai nē!?” „Pekstiņ, es pateikšu Gitai, ka tu atkal jau lamājies!” iesaucās Lidija. „Ko tā stulbā stučītāja vienmēr bāž savu snuķi, kur neviens viņai to neprasa!?” caur manu galvu izšāvās īgna, visai neiecietīga doma. Tāpēc pasteidzos Pekstiņam priekšā, un viņa vietā spontāni izmetu: „Ko tu tur vēl dirss! Davai tik krīti apkārt pati, tu, stulbā ūdensžurka, un nevirini te savu stulbo žvadzekli! Saprati!?” „Pats nevirini savu stulbo žvadzekli!” atskanēja viņas papagaiļveidīgā atbilde. „Tā! Sākas!” nodomāju. „Vot..., šī taču ir viena stulba dirsa!” „Pamēģini tik nostučīt!” piebalsoja Pekstiņš. „Tad tik tu redzēsi!” „Ko tad tu man izdarīsi!?” viņa kā parasti uzvilkās. „Izp...” viņš atcērtot aprāvās pusvārdā, apjēdzot, ka pārējās meitenes arī to dzird, un tas var viņam visai dārgi maksāt. Tāpēc viņš nomainīja tekstu uz piezemētāku variantu. „Izbaros vēžiem! Saprati!?” Un tad, pievērsies atkal jau man, teica: „Nu, tu gāzīsies vienreiz apkārt, vai nē!?

Zajebal jau!” „Krītu jau, krītu!” strauji nopūties, atbildēju. Iekampis pilnu krūti ar vasaras karsto gaisu, metos ar visu laivu beidzot otrādi.

„Nolāpīts. Kā man netīk krist apkārt!” teicu vairāk pats sev nekā Pekstiņam. Joprojām sēdēju vienvietīgajā kanoe bez aira rokās un blenzu tumšajā dīķa ūdenī, kurš visapkārt gar krastu bija pilns ar biezi saziedējušu zaļas biezputras kārtu, kas uzdzina nepatiku pret gaidāmo procesu. Vietām bija manāmas arī puņķveidīgas tumšzaļas pļeckas, kuras bija pilnas ar varžu kurkuļiem. Pa brīvo tumšas krāsas ūdens virsu visapkārt lēcienveidīgi šaudījās garkājainie ūdens odi. „Davai, Džo!” bažīgi skatīdamies līkuma virzienā, aiz kura pazuda Gitas kajaks, mani mudināja Pekstiņš. „Tūlīt būs atpakaļ Gita, un dirsīs, ka mēs vēl esam galīgi sausi! Gribi, lai viņa sauc lielos, un liek tiem gāzt mūs apkārt, vai!?” „Tas ūdens tak ir galīgi piedirsts!” raucot ģīmi joprojām tiepos. „It kā nebūtu nekad ātrāk te jau mērcējies, nē!?” jautri sprauslādams, taču reizē arī nievājoši izmeta slapjais, pilošais Diegabiksis, kurš, pieturēdamies pie Murkšķa laivas purngala, ar savu kajaku tikko bija jau otro reizi izcēlies no apkritušā stāvokļa. Lielākā daļa no sīkajiem, skuķus ieskaitot, bija jau pa divi lāgi gāzušies apkārt un tādējādi visai cītīgi pildīja treneres uzdoto uzdevumu. Daži nokavējušies treniņu biedri, sasveicinoties ar mums, krastā gatavojās iekāpšanai savās laivās. „Labs ir, es krītu!” beidzot saņēmis dūšu, teicu un, skatoties uz savu pārinieku, piebildu: „Nu!? Tu esi gatavs?” „Davai! Gāzies taču beidzot riņķī!” nepa-

Ūdens neizraisīja nekādu, pat ne visniecīgāko kontrasta šoku, kā tas nereti bija tad, kad, pašam to negribot, nācās apkrist laikā, 19

kad biju vai nu ļoti pārkarsis un ūdens temperatūra bija zema, vai arī, kad biju vienkārši nosalis. Kā jau iepriekš mācīts, tikko biju pilnībā otrādi – ar galvu uz leju –, tā uzreiz labajā pusē izlocījos uz sānu un izbāzu virs ūdens abas rokas, lai sagaidītu, kad sajutīšu Pekstiņa piebrauktās vienvietīgās kanoe purngalu, lai varētu to cieši satvert un ar gurniem uzcelt sevi ar visu laivu atpakaļ virspusē. Ūdens iekļuvi laivā aizturēja tā saucamais fartuks. Tas ir līdzīgs tādam kā slēgtam virtuves priekšautam, ko var salīdzināt ar no dermatīna pagatavotu kleitu, kas pārklāj kabīnes caurumu.

Fartuka apļveida malu, kurā ir ievērta gumijas žņauga caurule, aizkabina aiz laivas kabīnes – speciāli tam iebūvētās plastmasas aploces.

Tā nu es, ar virs ūdens izbāztām plaukstām, cauri tumšajam ūdenim pacietīgi skatījos uz augšu, un domāju: „Ko viņš tur tik ilgi var dirsties? Sen jau bija jābūt klāt!? Stulbais Pekstiņš. Laikam jau grib, lai es te noslīkstu! Idiots tāds.”

Cauri ūdenim izdzirdēju tādu kā netālu būkšķi – it kā divas laivas būtu ne pārāk stipri saskrējušās – un tādēļ paliku jau nedaudz bažīgs. Kanoe laivām, atšķirībā no kajakiem, ir daži, taču ļoti būtiski mīnusi tanī gadījumā, ja esi apkritis otrādi, jo sēdēšanas uz ceļiem, kā arī pašas laivas lielāka resnuma un tilpuma dēļ nav iespējams izbāzt virs ūdens galvu pat tad, ja esi izliecies uz augšu gluži vai kā cirka vingrotāja. „Nu tad beidzot!” atviegloti nopūtos, kad sajutu, ka stiklplasta materiāls beidzot skar manas rokas. Taču domas tūdaļ atkal jau palika trauksmainākas, jo, pēc sataustāmā izmēriem un formas, aptvēru, ka tas stulbenis ir piebraucis nevis perpendikulāri, bet gan ieslīpi. „Kas..., viņš ir galīgs idiots, vai!? Es taču vairs nevaru aptvert viņa laivas purngalu!”, jo, laivai slīdot uz priekšu – no purngala uz

vidusdaļu –, tās apķeramais apkārtmērs jeb platums pats par sevi kļuva arvien platāks un platāks.

Situācija ar katru sekundi kļuva arvien nopietnāka. Lai kā arī es pūlējos aptvert viņa laivas purngalu, kas slīdēja no manām rokām prom, man tas tā arī nekādi vairs neizdevās, jo viņa laiva pēc inerces slīdēja tik tālāk. Beigu beigās pēc izjūtām un virspuses skaņām sapratu, ka viņam nemaz nav nekādas lielās iespējas pašam ar savu laivu tur manevrēt, jo visapkārt bija arī pārējo treniņbiedru laivas, kuras tam traucēja. Vēl stulbāk sajutos tad, kad nonācu pie slēdziena, ka manas rokas ūdens virspusē ir nonākušas tādā kā slazdā, jo Pekstiņa laiva beidzot bija ieņēmusi abordāžai līdzīgu stāvokli, kas ar savu bortu tās spieda klāt manas laivas bortam. Tāpēc es pie sevis nodomāju: „Kāpēc tas idiots ar airi neatgrūžas nost, lai es varu atbrīvot savas rokas un izrauties brīvībā? Kāpēc viņš ir tik neveikls? Laikam jau tas pamuļķis tiešām grib, lai es te šitā iesprostots noslīkstu!? Idiots. Ja es būtu viņa vietā, tad...”

Taču es nebiju viņa vietā. Es biju savā vietā – tur, kur man jābūt –, zem ūdens, kur kā iesprostots ūdrs zemūdens būrī izmisīgi, taču pagalam nesekmīgi centos atbrīvoties, lai varētu iekampt tik ļoti kārotā gaisa malku. Drīz vien biju jau tuvu panikai, pat neskatoties uz to, ka sen jau biju sev iegalvojis, ka, nonākot jebkurā krīzes situācijā, panika ir tas, kas var palīdzēt vismazāk. Taču atbrīvoties joprojām nekādi man neizdevās. Kad visbeidzot augšpusē notika kaut kāda kustība, es no prieka gandrīz vai iekliedzos. Bezmaz vai zem ūdens atviegloti uzelpoju, jo beidzot atguvu kontroli pār savām nule kā atbrīvotajām rokām. Steigšus satvēris sava fartuka malu, sāku atkabināt stingro gumiju no kabīnes malas, lai uz ātrāko 20

Foto: http://jayflies.files.wordpress.com

pamestu laivu, kad pēkšņi atkal jau nosvīdu baiļu sviedrus, teju vai sastingstot no šausmām: „Kas tad nu!? Tas tak ir pilnīgs vāks visam!

Kas tas vēl par sviestu!? Tikai ne tagad! Lūdzu...!?”

Lieta tāda, ka mana nolāpītā fartuka gumija ir tik jau nu stingri nostiepta, ka pirms treniņa parasti to tikai ar lielām grūtībām pārstiepju pāri laivas kabīnes aploci. Taču uzdabūt to virsū ir viens, bet dabūt to nost, it sevišķi jau ar nosalušiem pirkstiem un treniņā izsīkušajiem spēkiem aukstajā gadalaikā, reizēm bija tikpat kā neiespējami vispār. Tas ir līdzīgi kā uzkāpt resnā kokā, kur līdz katram nākamajam zaram bezmaz vai ir jāstiepjas uz pirkstgaliem vai pat jāpalecas, taču, kad jātiek lejā, tad sūdi ir vagā un nākas krietni vien pasvīst baiļu sviedrus un noberzt vai visas malas, lai tikai ar veseliem kauliem kaut kā sasniegtu zemi. Man tā gadās ļoti bieži, jo mīlu ložņāt pa jumtiem un kokiem. Jo augstāk, jo

labāk. Un, kaut arī tagad bija vasaras tveice un zem ūdens no aukstuma nebija pat ne miņas – vienalga –, šī noteikti nebija tā reize, lai es vēlētos ilglaicīgi knibināties ap stingri savilkto gumiju. Šoreiz to visu pastiprināja vienvietīgās kanoe kabīnes diametrs, kurš acīmredzot ir nedaudz lielāks par manas divvietīgās laivas kabīnes diametru, par ko biju jau piemirsis! Kā nekā fartuku šuj katrai laivai individuāli, vispirms izmērot kabīnes diametru. „Nu... vells...! Es tak tūlīt atdošu galus!?

Man tā gribas ieelpot! Davai, atkabinies taču!

Nolāpītā gumija. Vsjo! Šodien pat teikšu trenerei, ka mans fartuks beidzot tik tiešām ir jāpārtaisa! Cik reizes jau neesmu gribējis to teikt!? Sasodīts, kabinies taču vaļā! Nolāpīts.”

Taču man nekādi tas neizdevās. Šitā te diršoties, es kritu beidzot arī panikā, jo gaisa plaušās nebija atlicis vairs ne tik, cik melns aiz naga. Spēki bija izsīkuši, un es sāku pamazām arī ļauties psihozei. Vēl pēc mirkļa es jau stihiski spirinājos un raustījos 21

uz visām pusēm, nezinot vairs, kur dirsā likties, līdz nekas cits neatlika kā vien automātiski atvērt muti, lai iekamptu tik ļoti kārotā gaisa malku, kā vietā, bez šaubām, ieplūda rāvainais dīķa ūdens. Cauri psihojošajai un panikojošai apziņai izvēlās ciniski ironisks secinājums: „Cūcība! Un ja nu es dabūnu kādu nolāpītu triperi no šitā sprāgoņkaķu ūdeņa!? Fū! Brrr!”

Taču tūdaļ pat apziņu skāra jau cita atskārsme: „Tā, mīļais Džo! Tās ir beigas! Pizdohen, džekiņ!” Izmisīgi, pēdējiem spēkiem mēģināju vēl kaut kā atbrīvoties, taču veltīgi. Panika beidzot sasniedza kulmināciju, un nācās vien sarīties ūdeni vēl vairāk, līdz...

Pēkšņi panika beidzās. Patiesību sakot, tā nebeidzās vis pilnīgi pēkšņi, bet gan salīdzinoši strauji, it kā kāds noteiktā vienmērīgā ātrumā nogrieztu mūzikas atskaņotāja potenciometra pogu no visskaļākā uz galīgu klusumu. Nezinu, kā, taču varēju konstatēt, ka esmu ļengani nokarājies uz leju, un daudz netrūka, lai būtu ar pirkstu galiem varējis sasniegt dūņaino dibenu. Likās, it kā es to visu vērotu no malas. Mani bija pārņēmis absolūts pofiga pilns miers un komforts. Nekādas vairs panikas, nekādu vairs uztraukumu. Pilnīgs un absolūts miers. Tāds miers, kāds nekad vēl nebija iepriekš piedzīvots. It kā iztālēm manīju, kā virspusē notiek rosība. Manīju, kā daži nokavējušies treniņbiedri, kuri atradās vēl krastā, tvēra akmeņus, un satraukti, taču smiedamies, lai citu acīs neizskatītos nobijušies, tos met pa manas laivas dibenu. Tie dobji būkšķēja kā tāli lielgabala dārdi iz pavisam citas pasaules.

Laikam jau tieši šie dobji būkšķošie akmeņi lika man atmosties no mānīgā miera. Atvēru acis un aptvēru, ka esmu uz robežas, aiz kuras atpakaļceļa vairs nav, un nodomāju: „Man taču ir jādzīvo! Johaidī! Jāglābjas,

kamēr vēl ir iespēja!”

Un, tikko to nodomāju, tā pēkšņi manī ieplūda milzīga dzīvotgriba un neaprakstāms enerģijas pieplūdums. Un, sakopojis visus spēkus un skaidro saprātu, bez jebkādas vairs panikas, loģiskā secībā no plastikāta krēsla apakšas mierīgi izlocīju un plūdeni izņēmu savas ceļos saliektās kājas. Tikpat plūdeni, bez jebkādas stihiskas steigas, izņēmu arī ciskas no alumīnija lentām, kuras bija domātas, lai kājas būtu statiskā stāvoklī un tādējādi ķermeņa, jeb roku spēks airējot, tiktu izmantots daudz efektīvāk. Un, kolīdz savas pēdas biju novietojis pret laivas dibenu, kā arī ar rokām atspiedies pret laivas sāniem, tā, sakopojot visus savus spēkus, spēji šāvos no laivas ārā kā raķete. Mans rāviens pretim brīvībai bija tik spējš un spēcīgs, ka es izlūzu laukā ar visu ielīmēto kabīni un sēdekli, kurus rāva sev līdzi fartuks ar visu savu nolāpīto stingro gumiju. Ar galvu skāru mīksto, dūņaino dīķa dibenu. „Un diez kā tas nolāpītais dermantīns nesaplīsa pirmais?” pie sevis pabrīnījos. „Labi vēl, ka tā stulbā kabīne ir tik pavirši ielīmēta!

Citādāk hanā man būtu kā likts!”

Kad ar asarojošām acīm, vemstīdamies, treniņbiedru jautrības un izbaiļu skatienu pavadīts beidzot izplājos krastā, tad krampju sāpēs lokoties, atviegloti nodomāju: „Mjā... daudz netrūka, lai būtu nolicis karoti! Un šie vēl ņirdz, stulbie idiņi! Man baigi paveicās! Labi, ka tā!” Un tikko spēki to atļāva, tā nikni iebļāvos: „Ko jūs ņirdz, stulbie āži!? Es tikko gandrīz galus atdevu!” un, ar skatienu atrazdams savu pārinieku, kurš visai satrūcies un apjucis blenza uz mani, rīstīdamies teicu: „Nu, Pekstiņ...! Kā tu man atrausies!” Un, bezspēkā atslābdams, izdvesu: „Stulbais mērkaķis.”

22

Viņi, kas staigā kur pašiem tīk Inga Puriņa

„kādu, kuru pazinu un mīlēju 11 gadus un kas ar divām salauztām ķepiņām turpināja murrāt.”

Hemingveju tas satrieca līdz sirds dziļumiem. Viņš bija liels kaķu mīļotājs un ap 1945.gadu viņa mājās mita 23 astaiņi, turklāt daži no tiem unikāli ar to, ka tiem bija seši pirksti. Nošautais kaķis Villijs kalpojis kā prototips vienam no kaķiem, kas aprakstīti romānā ‘’Salas straumē’’.

Jāsaka, pats rakstnieks izbeidza savu dzīvi gluži tāpat kā viņa četrkājainais draugs. Viņš nošāvās pēc 8 gadiem, 1961. gada 2. jūlijā.

Kristietībā kaķi, it īpaši melnie, bija pagānu dievi. Gandrīz visā Eiropā kaķi bija ļaunuma iemiesojuma simbols un tika nežēlīgi iznīcināti: slīcināti, dedzināti sārtā, mesti no torņiem.

Tikai pateicoties žurkām, kuras sāka strauji vairoties, kaķi paglābās no inkvizīcijas. Cilvēki pat sāka iegādāties mazos plēsējus.

Kaķi joprojām figurē māņticībā. Populārākais no ticējumiem ir par melno kaķi, kurš, šķērsojot gājēja ceļu, var atnest nelaimi. Vismaz puse cilvēces tam tic un, trīsreiz nospļaujoties pār kreiso plecu, griežas atpakaļ, vai vismaz palēnina soli, cerot, ka cits gājējs pasteigsies ceļu šķērsot pirmais.

Mēdz teikt, ka kaķim ir septiņas vai pat deviņas dzīvības. Tas, visticamāk, ir tikai mīts, bet ļoti iespējams, ka kaķiem tiešām piemīt pārdabiskas spējas. Daļa zinātnieku

Foto: http://fbcdn-sphotos-g-a.akamaihd.net

Viņi tika ieviesti pasaulē, lai apstrīdētu dogmu, ka visas lietas šeit ir radītas, lai kalpotu cilvēkam. Kas viņi tādi ir? Nu protams – kaķi! Mazais, neatkarīgais radījums tika pieradināts vairāk nekā pirms 9500 gadiem, vismaz tā šķiet cilvēkiem. Paši kaķi noteikti domā, ka tieši viņi ir pieradinājuši cilvēku. Senajā Ēģiptē kaķi tika pielūgti kā svēti dzīvnieki, un, ja kāds no tiem gāja bojā, cilvēki sērās noskuva uzacis un matus un dzīvnieciņu apglabāja ar zeltu un dārgakmeņiem klātās lādītēs. Ja mājā izceltos ugunsgrēks, vispirms nešauboties tiktu glābts tur esošais kaķis un tikai pēc tam – cilvēks. Par kaķa nogalināšanu, pat nejaušu, itin viegli varēja nopelnīt nāvessodu.

Nez ko par to teiktu slavenais rakstnieks Ernests Hemingvejs, kuram reiz nācās nošaut savu iemīļoto kaķi? Agrāk nepublicētā vēstulē viņš izstāstījis, ka kaķi notriekusi automašīna, un, lai atbrīvotu dzīvnieku no ciešanām, paša rokām nācies kaķi nošaut. Hemingvejs rakstīja, ka viņam dzīvē nācies šaut arī uz cilvēkiem, bet nekad neesot nācies nogalināt

23

Foto: http://goodreads.com

uzskata, ka kaķiem piemīt telepātiskas un hipnotiskas spējas. Ir dzirdēti neskaitāmi nostāsti par kaķa pēkšņu parādīšanos it kā no nekurienes un tikpat pēkšņu nozušanu. Tāpat zināms, ka šie mazie, brīnumainie dzīvnieki spēj palīdzēt saimniekam atkopties no slimībām un depresijas. Viņu dzirde ir lieliska, un tai nespēj līdzināties neviens cits pasaules zīdītājs. Kaķis spēj ne vien sadzirdēt grauzēju izraisītās ultraskaņas, bet nešaubīgi saklausīs pat saimnieka automašīnas augstfrekvences skaņu 300m attālumā skaņu pārpilnā pilsētas centrā. Vēl viens unikāls ‘’instruments’’ ir kaķa ūsas. Tieši pateicoties iekšējās auss vestibulārajai sistēmai un ūsām, viņi spēj atšķirt gaisa spiediena maiņu un jau laikus sajust tuvojošos negaisu, vētru, zemestrīci vai arī vulkāna izvirdumu. Pirms zemestrīces daudziem kaķiem saceļas apmatojums, kas liek domāt par to, ka viņi reaģē uz elektrostatiskajiem

lādiņiem atmosfērā, elektromagnētiskajiem laukiem, ultraskaņas viļņiem un pat gāzveida izgarojumiem no zemes. Pēc 2. pasaules kara Lielbritānijas valdība vairākiem kaķiem piešķīra ordeni „Es arī kalpoju Dzimtenei” par to, ka viņi precīzi spēja paredzēt ienaidnieka flotes uzlidojumus.

Protams, ka nevienu neizbrīnīs fakts, ka kaķis – šis unikālais, neatkarīgais radījums – ir iemīļots tēls grāmatās. Ikvienam jau kopš bērnības zināms runcis Kārļa Skalbes literārajā pasakā „Kaķīša dzirnaviņas” vai elegantais murrātājs Šarla Perro pasakā „Runcis zābakos’’. Jau pieaugušais lasītājs būs pamanījis kaķi Behemotu Mihaila Bulgakova romānā „Meistars un Margarita.”

Neskaitāmas grāmatas vēsta par patiesiem un ne tik patiesiem notikumiem iz kaķu dzīves. Kurš gan nezina slaveno kaķi Djū, kurš ticis gan filmēts, gan kļuvis par neskaitāmu 24

Foto: http://kevinspraggett.blogspot.com Hemingvejs ar savu mīluli.

avīžrakstu varoni! Pa viņu sarakstīta grāmata „Djū. Mazpilsētas bibliotēkas kaķis, kas aizkustināja pasauli”. Vikija Mairona un Brets Viters grāmatā stāsta, kā neparastais pūkainis mainījis bibliotēkas apmeklētāju un darbinieku ikdienu un visas pilsētiņas dzīvi. Izklausās neticami? Tad izlasiet Sema Stola grāmatu „100 kaķi, kas mainīja pasauli. Patiesi stāsti par izciliem kaķiem.” Patiešām izciliem. Kā gan citādāk dēvēt Ahmedabadu – kaķi, kura dēļ izcēlās skandāls starp ASV un Pakistānu?

Vai Sniedziņu – murrātāju, kurš palīdzējis notvert dučiem noziedznieku? Izrādās, ka ne tikai cilvēki devuši ieguldījumu zinātnē, mākslā, valsts pārvaldē un citās jomās. To darījuši arī kaķi. Tie ir spējuši iedvesmot izcilus literatūras un mūzika šedevrus un glābuši saimnieku dzīvības. Cilvēkam atliek vien atrast pieeju sava mīluļa talantiem, jo, kā zināms, bez mīlestības kaķis cilvēkus neārstēs un nebrīdinās.

Te nu Tev, rakstniek, paveras jauna iespēja – uzrakstīt par vienu no pasaules neparastāko, un tanī pat laikā tik pierasto dzīvnieku.

Tūkstošiem gadu viņš pastāvējis līdzās cilvēcei, un joprojām palicis tikpat neatkarīgs kā pirms pieradināšanas. Protams, lai spētu rakstīt par viņu – kā kaķis pats, šķiet, domā – visas radības kroni, vispirms nāktos izprast viņa kaķisko būtību, vai vismaz pašam sevī atrast daļu no tās.

- Kā tevi sauc? – Koralīna jautāja kaķim. –Mani, lūk, sauc Koralīna.

- Kaķiem nav vārdu, - tas atbildēja.

- Nav?- Koralīna pārjautāja.

- Nē, - atteica kaķis. – Jums, cilvēkiem, ir vārdi.

Tas tāpēc, ka jūs paši nezināt, kas jūs esat. Mēs zinām, kas mēs esam, tāpēc mums vārdus nevajag.

(Nīls Geimens, Koralīna) 25

Tika tika nepatika-gramatika Laura Dreiže

Fotohttp://schools.nyc.gov

3) apstākļa vārdi (kur, kad, cik, kā, kāpēc u.c.); 4) vārdu savienojumi (no kurienes, pa kuru, gar ko, aiz kura u.c.).

Pirms šiem vārdiem VIENMĒR ir jāliek komats! (Vienīgo izņēmuma gadījumu aplūkosim beigās.)

Lai aplūkotu saliktu pakārtotu teikumu tā dabiskajā vidē, atkal dosimies ciemos pie iepriekšējā rakstā jau iepazītās Amālijas.

Kamīns Amālijas viesistabā dūmoja. Stārķu ģimene bija iekārtojusi ligzdu uz skursteņa. Šie abi teikumi varētu palikt neatkarīgi, un no tā neceltos nekāds ļaunums. Tomēr labskanības dēļ pamēģināsim tos savienot.

1. Kamīns Amālijas viesistabā dūmoja, jo stārķu ģimene bija iekārtojusi ligzdu uz skursteņa. Šajā gadījumā palīgteikumu novietojam aiz virsteikuma un izmantojam pakārtojuma saikli.

2. Tā kā stārķu ģimene bija iekārtojusi ligzdu uz skursteņa, kamīns Amālijas viesistabā dūmoja. Šeit palīgteikums atrodas pirms virstei-

I

Salikts pakārtots teikums

Fotohttp://1.bp.blogspot.com

epriekšējā gramatikai veltītajā rakstā atsaucām atmiņā, kas īsti ir salikts teikums, kā arī tuvāk iepazinām tā pirmo un visvienkāršāko paveidu: saliktu sakārtotu teikumu. Šoreiz spersim nākamo soli un pievērsīsimies šī teikuma kaprīzajam jaunākajam brālim: saliktam pakārtotam teikumam.

Saliktu pakārtotu teikumu veido viena neatkarīga daļa un vienas vai vairākām pakārtotām teikuma daļām. Tas nozīmē, ka neatkarīgā daļa (virsteikums) var eksistēt pati par s evi, s a vuk ār t atk arīgajām daļām (palīgteikumiem) obligāti ir vajadzīgs virsteikums, pie kura „noenkuroties”, jo to funkcija ir paskaidrot kādu vārdu virsteikumā. Bet kas tad pilda „enkura” pienākumus?

Ar saliktu pakārtotu teikumu ir jābūt ļoti uzmanīgam, jo „enkuru” ir daudz. Tie var būt: 1) pakārtojuma saikļi ( ka, vai, ja, kaut, gan, lai, jo, līdz, kolīdz, tiklīdz, tāpēc ka, kaut gan, kaut arī, tā kā, lai gan, lai arī u.c.); 2) attieksmes vietniekvārdi (kas, kurš/a, kāds/a dažādos locījumos); 26

Fotohttp://chronicle.com

pilnībā neizdosies izvairīties.

Ja redzi, ka dūmo kamīns, tad zini – vainīgi stārķi.

Sākotnēji šis teikums izskatījās lūk, kā: Ja redzi, ka dūmo kamīns, tad zini, ka vainīgi stārķi.

Labskanības dēļ otrais pakārtojuma vārds ir aizvietots ar domuzīmi. !Atceries! Ja divus palīgteikumus saista saikļi un, vai, tad šīs daļas ir vienlīdzīgas (gluži kā vienlīdzīgi teikuma locekļi) un starp tām neliek komatu.

Amālijas kaķis labprāt uzcienātos ar kūpinātu stārķi no ligzdas, kura bija iekārtota uz skursteņa un kuras dēļ dūmoja viesistabas kamīns.

Lūk, galvenie nosacījumi, kas jāatceras, rakstot saliktu sakārtotu teikumu. Šoreiz no jums atvados, bet jau nākamajā rakstā uzdrošināsimies apvienot abus jau iepazītos teikumu veidus un runāsim par jauktu saliktu teikumu.

Fotohttp://kelparsons.com/

kuma un to ievada vārdu grupa „tā kā”. Arī šajā gadījumā tas no virsteikuma ir jāatdala ar komatu!

Tā kā palīgteikums prasa daudz uzmanības, tas mēdz arī iespraukties virsteikumam pa vidu.

3. Stārķu ģimene, kuras dēļ dūmoja kamīns Amālijas viesistabā, bija iekārtojusi ligzdu uz skursteņa.

Palīgteikumu ievada vārdu grupa „kuras dēļ”, un to no abām pusēm atdala komati.

Lai domas plūdums būtu raitāks, reizēm ir pieļaujams izlaist pakārtojuma vārdu.

Tādā gadījumā to aizstāj ar domuzīmi: Kamīns Amālijas viesistabā dūmoja – stārķu ģimene bija iekārtojusi ligzdu uz skursteņa. Šeit domuzīme aizvieto pakārtojuma saikli „ jo”. Ņemiet vērā – ja nolemjat palīgteikumu likt teikuma sākumā un pakārtojuma vārdu aizstāt ar domuzīmi, no komatiem 27

Monomīts jeb Varoņa ceļojums Ingus Macats

D

Ievads žozefa Kempbela izstrādātais monomīts jeb varoņa ceļojums ir stāstījuma elementu kopums, kas, kā uzskata šīs teōrijas piekritēji, bieži atrodams pasaules mītoloģijā un stāstos. Kempbels šo modeli pirmoreiz aprakstīja grāmatā Varonis ar tūkstoš sejām (1948), vārdu “monomīts” aizņemoties no Džeimsa Džoisa. Protams, ne katrā stāstā vai mītā būs atrodami visi šie posmi, tāpēc apskatīsim, no kādiem soļiem sastāv Kempbela monomīts, un centīsimies tam atrast pielietojumu mūsdienu rakstniecības kontekstā, dažviet monomītu pārfrazējot un pārkārtojot mūsu nolūkiem ērtākā formā.

Piezīme: Rakstā ietvertas atsauces uz dažādiem notikumiem grāmatās Harijs Poters un Gredzenu Pavēlnieks, kā arī filmās Zvaigžņu kaŗi un Matrikss.

citādi; vai arī tieši otrādi – parādīt arī varoņa ikdienas pasauli pirms Aicinājuma. Taču jebkuŗā gadījumā Aicinājumam, manuprāt, jābūt parādītam, jo tajā (vismaz daļēji) atklājas varoņa tālākās darbības iemesli un mērķi.

[2] Atteikšanās sekot Aicinājumam. Reizēm varonis – baiļu, pienākuma, nepietiekamības, nedrošības vai kādas citas sajūtas dēļ – sākotnēji nevēlas pakļauties Aicinājumam un pamest savu paredzamo un drošo ikdienu.

Piemēri: Neo nepaklausa Morfejam, un viņu noķeŗ aģents Smits; Lūks atsakās sekot ObiVan un, atgriezies mājās, atklāj, ka viņa ģimene ir noslepkavota un mājas iznīcinātas; Frodo piedāvā Gredzenu Gendalfam un vēlāk Padomei, lai tiktu vaļā no tā uzliktās atbildības.

Rakstot. Prasmīgi uzrakstītam varonim bieži vien ir kāds iemesls neatsaukties Aicinājumam, un šim atteikumam noteikti ir sekas, kas varonim liek – varbūt pat piespiedu kārtā – doties piedzīvojumā. Varonim ir jājūt iekšēja un/vai ārēja nepieciešamība to darīt, citādi viņš atstāj bezmugurkaulnieka iespaidu, sak', ja jau jūs gribat, iešu ar'.

[3] Pārdabisks palīgs. Kad varonis ir atsaucies Aicinājumam, parādās viņa palīgs vai ceļvedis. Bieži vien šis skolotājs varonim pasniedz kādu maģisku priekšmetu vai relikviju, kas vēlāk palīdzēs izpildīt uzdevumu.

Piemēri: Obi-Van iedod Lūkam viņa tēva zobenu un iemāca rīkoties ar Spēku; Frodo iegūst mitrila bruņas un Bilbo zobenu Dzeloni; Harijam ir ļoti daudz palīgu – Hagrids, Dumidors, Siriuss u.c. –, no kuŗiem viņš iegūst pūci Hedvigu, lidojošu slotu (vairākkārt!), paslēpni utt.

Rakstot. Kad varonis ir nonācis pilnīgi svešā

Pirmā daļa: Aiziešana [1] Aicinājums. Varonis tiek izsaukts piedzīvojumā no parastās ikdienas pasaules, kuŗā mīt. Viņš saņem informāciju vai ziņas, kas liek doties ceļā pretī nezināmajam. Varonis tiek mudināts pamest savu vienkāršo ikdienas dzīvi un mesties piedzīvojumos.

Piemēri: Neo saņem zvanu no Morfeja; Harijs saņem vēstuli no Cūkkārpas; pie Frodo ierodas Gendalfs, likdams aiznest Gredzenu uz Rivendellu.

Rakstot. Šis ir stāsta sākums, pirmais impulss, kas liek varonim darboties. Arī stāstījumu būtu loģiski iesākt tieši šajā vietā, taču tas, protams, nav obligāti. Spraiguma (kā arī citu) mērķu vārdā darbu var iesākt arī vēlākā brīdī un Aicinājumu parādīt atmiņu veidā vai kā 28

Oriģināls no: http://lobstersstuffedwithtacos.files.wordpress.com

vidē, svešos apstākļos, kur paša spēkiem vairs netiek galā (ja tiek, vide nav gana sveša), ir noderīgi dot viņam padomdevēju, kas ierāda jaunā amata smalkumus un, ja vajadzīgs, dāvā arī kādu noderīgu priekšmetu. Svarīgi atcerēties, ka arī šiem padomdevējiem un palīgiem ir savi iemesli, kādēļ palīdzēt varonim, un tiem vienmēr nav jābūt godīgiem.

[4] Pirmā sliekšņa šķērsošana. Beidzot varonis dodas īstajā piedzīvojumā, pamezdams pazīstamo ikdienu un sākdams ceļu pretī svešai un bīstamai pasaulei, kuŗas likumi un principi viņam nav zināmi.

Piemēri: Lūks pirmoreiz pamet Tatuīnu; Harijs pieveic trolli, kas viņu no skatītāja padara par aktīvu situācijas līdzdalībnieku; Sems apstājas lauka vidū, sacīdams, ka, speŗot vēl vienu soli, būs aizgājis tālāk prom no mājām, nekā jebkad agrāk.

Rakstot. Šis ir brīdis, kad sākas stāsta “īstais sižets”. Varonim priekšā ir daudzsološa, briesmu un piedzīvojumu pilna nākotne. Sirds satraukumā trīs gan varonim, gan lasītājam; autors nevar vien sagaidīt, kad tiks līdz “tai ģeniālajai ainai”.

Otrā daļa: Gŗūtības [5] Vaļa vēderā. Varonis tiek pilnīgi nošķirts no vecās, pazīstamās pasaules un sevis apziņas un saprot, ka viņam ir jāmainās, lai paveiktu uzticēto uzdevumu. Šis var būt arī pirmais nopietnu briesmu brīdis.

Piemēri: Harijs Aizliegtajā mežā pirmoreiz sastop lordu Voldemortu; Frodo saduŗ nazguls, bet Elronds viņu izglābj.

Rakstot. Varonis ir iemests pilnīgi svešā situācijā, no kuŗas tagad ir jākārpās laukā, kā nu viņš vien to var izdarīt. Bet vienīgais ceļš 29

laukā no ķezas ir tai cauri – varonis uzsāk ceļu, kas novedīs pie viņa izaugsmes darba beigās. Bieži iepriekšminētā palīga loma šajā apakšposmā ir vitāli svarīga, lai varonis spētu to izturēt.

[6] Pārbaudījumu ceļš. Varonim ir jāizpilda vesela rinda dažādu uzdevumu un pārbaudījumu, lai pierādītu savu varēšanu, krietnumu un gribasspēku un sāktu pārvērtības. Bieži vien šie pārbaudījumi varonim tiek celti priekšā grupās pa trim, un bieži vien varonis kādu no tiem neiztur.

Piemēri: Gredzena brālība tiek cauri Morijas raktuvēm, taču Gendalfu paņem Balrogs; Lūks izglābj princesi Leiju, bet Dārts Veiders nogalina Obi-Van. Harijs veic dažādus pārbaudījumus, lai atrastu Filozofu akmeni.

Rakstot. Dažādi fiziski pārbaudījumi un uzdevumi parasti ir tas stāstījuma posms, kas aizņem lielāko daļu sižeta. Tiem visiem ir viens mērķis: parādīt varoņa raksturu – augstsirdību, varonību un visas pārējās labās (un arī sliktās!) īpašības –, kas atklājas dažādās dzīves situācijās.

[7] Kārdināšana. Šajā posmā varonis tiek dažādi kārdināts, lai viņu piespiestu atkāpties no sava uzdevuma vai to pamest novārtā. Bieži vien šim kārdinājumam ir fiziska vai baudkāra daba.

Piemēri: Harijs dienām ilgi viens pats sēž Sagli spoguļa priekšā, lūkojoties uz savu mirušo ģimeni, taču spogulis nespēj to atgriezt dzīvē.

Rakstot. Ja iepriekšējais posms vairāk pārbauda varoņa fizisko varēšanu un spēju robežas, tad šis ir vērsts pret viņa gribas stingrību.

Varonis noteikti ir kaut ko zaudējis, vai vēlas iegūt. Šajā posmā varoņa pretinieks vai pretinieki piedāvā viņam to, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē. Varoņa uzdevums ir pārvarēt šo kārdinājumu. Lai šo posmu labi uzrak-

stītu, arī autoram jāzina, ar ko varoni būtu iespējams sakārdināt un novest no ceļa.

Foto: http://blogs.jefftwp.org

Turpinājums sekos...

Nākamajā numurā lasiet par varoņa ceļojuma trešo un ceturto daļu – Atalgojumu un Atgriešanos –, kas sevī ietveŗ tādus posmus kā Sastapšanās ar dievišķo mīlestību, Augstākā balva un Maģiskā bēgšana. Vairāk par monomītu lasiet Džozefa Kempbela grāmatā Varonis ar tūkstoš sejām.

30

„Give and Get” Pasākums

Ī

stens latvietis teiktu Raiņa vārdiem: „Dot var gūstot, dot var ņemot, dodot gūtais- neatņemams!”. „Give & Get” šo teicienu īsteno dzīvē. Tas ir brīvdabas meistarklašu festivāls, kas nozīmē, ka ikviens dalībnieks ne tikai piedalās vai prezentē sevi caur kādu aktivitāti, bet savā specialitātē arī vada meistarklasi vai radošo darbnīcu. Festivāls šogad notiks no 8. līdz 14. jūlijam Saldus novada Zirņu pagastā, „Dzilnās”.

Festivāls „Give & Get” piedāvā rast alternatīvas jaunajā – sadarbības kultūrā, kur cilvēks beidzot apzinas sevi kā daļu no veseluma. Daļu, kas pati par sevi ir pilnīga, holistiska, visu ap sevi radoša un atvērta iespējām, noticot, ka spējam mainīt ne tikai sevi un savu ģimeni, bet arī pasauli sev apkārt. „Give & Get” ideja ir būvēt tiltus no materiālā uz garīgo, dot cilvēkam iespēju pamēģināt, kā ir dzīvot citādāk. Festivāls ļauj atvērties un rast atbrīvotību savstarpēji iedvesmojoties un daloties tajā, kas iedvesmo mūs pašus, pamēģināt veģetāriešu vai vegānu diētu, ļaujot ķermenim atpūsties no smagās barības rezultātā uzņemtajiem toksīniem, kā arī saudzēt, iepazīt un dzīvot saskaņā ar dabu.

skatījuma analīzi. Tā laikā „Radošās Evolūcijas” viesus sildīs dzīvās uguns siltums, tēja un rituāls pret lietuvēniem - akmens oļu apgleznošana ar rūnām, vārdojumiem un senlatvju zīmēm. Neparasti pavadīts vakars pie ugunskura ir patīkams, taču ne tik vērtīgs kā tās atziņas, kuras apmeklētāji var vēlāk paņemt sev līdzi.

Var piedalīties ikviens ieinteresētais, kuram nav bail nedz uzklausīt citus, nedz uzdrīkstēties tapt uzklausītam pašam Vairāk informācijas meklē: http://www.giveandget.lv/lv/ activities/117-lietuvenu-vakars

Šajā pasākumā dalību ņem arī Radošā Evolūcija, kas piedāvā: Atvērtu diskusiju un pieredzes apmaiņu par neparastiem, varētu pat teikt „creepy” atgadījumiem, iekļaujot arī ar psiholoģiju saistītas tēmas, urbānās leģendas un sava pasaules 31

Trilleris

Foto: http://www.albertelli.com/

Lāsma Gaile

N

5. NODAĻA

stāvu mājā.

Lai nu kā, Pablo nemaz arī nealka, lai vecākais brālis uzraudzītu viņa atvases, tāpēc arī tika meklētas auklītes. Problēma bija tā, ka tās, kas patika vecākiem, nepatika bērniem un otrādi. Diemžēl es piederēju pirmajām.

Pablo ar sievu tikko kā bija devušies projām, un dzīvoklis piederēja man vienai. Par laimi Huans, Hulio un Huanita jau bija pavakariņojuši, tāpēc man gāja secen cīņa par to, lai bērni apēstu dārzeņus (parasti cietu sakāvi). Visi trīs bija ērti iekārtojušies pretim televizora ekrānam un aizrautīgi spēlēja videospēles. Tikmēr es ieņēmu galdu istabas stūrī un nokrāvu to ar grāmatām, gatava cīnīties ar tām par zināšanām.

av ne jausmas, kāpēc Anhelam nepatika bērni. Bet, ja godīgi, viņam reti kurš patiešām patika. Pablo viņš uzrunāja par „resno kapitālistu”, brāļa sievu par „slinko veceni”, bet mani un Dženu uzskatīja par „dumjo blondīni un pretīgo zaglēnu”.

Mūžīgā neapmierinātība un vēlme meklēt kašķi arī bija iemesls, kādēļ abi brāļi dzīvoja atsevišķi. Lai gan bija grūti iedomāties kādu, kas būtu ar mieru dalīt dzīves telpu ar trim skaļiem bērniem un ārkārtīgi uzstājīgu sievieti. Bet liels attālums abus Ortegas tomēr nešķīra. Anhels mita vien dažas mājas tālāk savā vientulības cietoksnī – nelielā dzīvoklī daudz32

Tomēr prāts atsacījās ņemt pretī jebko, ļaudams acīm atkal un atkal aizklīst līdz lētajam pulkstenim, kas bija iestrādāts nelielā tuksneša ainiņā ar kaktusiem un diviem absurdi lielos sambrēro un pončo tērptiem meksikāņiem. Kur viņš kavējas? Es taču aizrakstīju viņam, kad nākt. Bet, paga, vēl nav laiks. Muļķa Veronika!

Ja neblenzu uz pulksteni, tad noteikti skatiens kavējās pie telefona, gaidot Patrika zvanu, vai arī es sev kārtējo reizi vaicāju, kas pie velna ar mani ir noticis. Skolas puiši man bija vairāk vai mazāk vienaldzīgi, bet atliek vien kaut kādam svešiniekam paiet man garām, kad jau teju vai zaudēju prātu un sāku līdzināties dresētam pūdelim.

Tad mobilais, it kā atbildētu manām klusajām lūgšanām, notrīsēja zvanīdams. Satvēru sīko ierīci kā slīcējs glābšanas riņķi tik cieši, ka, ja uzspiestu vēl vairāk, es to droši vien salauztu.

–Jā? – vaicāju, pat nepalūkodamās, kurš ir zvanītājs. Tikai, kad biju atbildējusi, apjautu, ka manā balsī ir sadzirdams viegla izmisuma pieskaņa. – Sveika! Esmu lejā, - klausules otrā galā sadzirdēju Patrika balsi. Pat nedaudz klusāka un telefona izkropļota, tā bija viņējā.

–Jau nāku! – atsaucos, uzšaudamās kājās, un jau soļoju uz durvju pusi.

–Gaidu, Huanita jau bija nostājusies priekšā durvīm sakrustojusi sīkās rociņas pāri krūtīm. Ja ne neapšaubāmais tēva izskats, viņa būtu amizanta mātes karikatūra. No tā, ko biju redzējusi, spriedu, ka tā ir Rutas Ortegas mīļākā stāja.

–Kur tu dosies? – meitenīte smalkā, spiedzīgā balsī vaicāja. Tā bija gandrīz tāda pati kā viņas mātei.

–Es tūlīt būšu atpakaļ. Kāpēc tu vispār piekasies? – noņurdēju un centos pastumt meite-

nīti malā, lai tiktu pie durvīm, bet viņai palīgā jau bija metušies abi brāļi. Hulio un Huans bija mats matā kā māsa, ja neskaita to, ka viņai bija gari, bizē sapīti mati un rozā pidžama ar violetiem vienradžiem un gaiši zilām fejām, kamēr puikas valkājas zilas ar mašīnītēm.

–Kur tu iesi? Kur tu iesi, Nika? Es gribu līdzi! – sīkie skandēja, aizšķērsodami man ceļu. Bet es taču varēju uzveikt trīs spītīgus knēveļus.

–Palieciet mierā! – iesaucos, izcīnīdama pieeju durvīm un tūlīt pat izspraucos pa tām laukā. Gan jau trīņi man par to atriebsies tā, kā to mācēja tikai viņi, bet par to un, vai bērni manas prombūtnes laikā nebūs sākuši Trešo Pasaules karu, raizēšos vēlāk.

Norikšoju lejā un izskrēju cauri gaitenim, kas savienoja veikalu, kāpnes uz dzīvokli, noliktavu un sētas durvis. Tur jau viņš stāvēja, atspiedies pret sienu, sabāzis rokas bikšu kabatās, mazliet atgādinādams senās Holivudas kino zvaigznes.

–Sveiks!

–Sveika! – Patriks atņēma sveicienu. – Būtu atnesis puķes, bet kas, pie velna, ir ar šo rajonu – gandrīz katrs veikaliņš ir ciet jau ap astoņiem!

–Bet konfekšu vietā atnesu šo, - viņš ieminējās un izzvejoja no jakas (tā izskatījās pēc lēta ādas jakas pakaļdarinājuma, bet puisis tajā tik un tā izskatījās lieliski) „Mars” batoniņu. – Labākais, ko varēja uzreiz dabūt.

–Hmm, paldies! – Pasmīnēju. – Nāc iekšā!

–Vai tu negribi mazliet pastaigāties? Ir visai jauka nakts, vai esi pamanījusi?– Patriks ieminējās un palūkojās uz debesīm. Man laikam trūka fantāzijas, bet tur saskatīju vien melnas debesis un mākoņus, kuru kontūras izgaismoja lielpilsētas gaismas. Vārdu sakot, to pašu, ko katru nakti.

33

–Tagad? Piedod, bet man taču jāpieskata Pablo trīņi, vai es tev pirmīt neteicu? Viņus ilgi labāk vienus neatstāt. Visiem trim nagi niezēt niez uz palaidnībām.

–Tiešām nevari uz brītiņu izrauties? – puisis neatkāpās, tomēr sekoja man līdzi uz Pablo dzīvokli.

–Nu, varbūt mazliet vēlāk, kad bērni būs nolikti pie miera. - Paraustīju plecus, kāpdama augšup pa kāpnēm. – Bet viņi atsacīsies līst zem segām ātrāk kā deviņos. Un nolikt visus trīs gulēt ir īstas mocības. Ceru, ka palīdzēsi, tad būs vieglāk.

Paskatījos pār plecu un pasmaidīju.

–Protams, - Patriks atbildēja, un viņa lūpas arī nedaudz izstiepās.

–Ja tu nodarbojies ar bērniem, tātad tev ir kāds brālītis vai māsiņa? – viņš vaicāja, kad bijām nonākuši pie Pablo durvīm.

–Nē, esmu vienīgā. Pablo par bērnu pieskatīšanu man piemaksā, tāpēc es to daru. Un mazie jau arī spēj būt nedaudz mīļi. - Paraustīju plecus un atvēru durvis.

Pretī mums raudzījās trīs mazas, apaļas sejiņas. Visi kā viens izskatījās pēc gatavajiem eņģelīšiem, kas liecināja vienīgi par to, ka bērni jau paspējuši sastrādāt kādas palaidnības.

–Ko jūs sadarījāt? – uzreiz metos vērsim pie ragiem.

–Kas viņš tāds? – Huanita pieslējās kājās un ar pirkstu norādīja uz puisi aiz manis.

–Huana, ar pirkstu uz cilvēku rādīt ir nepieklājīgi! – automātiski izspēru tekstu, ko Elisa man bieži vien bērnībā bija teikusi. Pat saklausīju savā balsī vieglu viņas izrunas ēnu, un man palika neomulīgi. Man pašai tā vienmēr tika kritusi uz nerviem.

–Tas ir Patriks. Patrik, Hulio, Huanita un Huans, Pablo bērni, - iepazīstināju, aizgaiņādama domas par Elisu.

–Āāāāā! – Huans, klusākais un kautrīgākas no visiem (bet tādēļ nebūt ne paklausīgāks), spalgi iebrēcās un pa galvu, pa kaklu aizbrāzās uz bērnistabu. Brālis un māsa, spiegdami vēl skaļāk, sekoja viņam pa pēdām.

Nespēdama noticēt savām acīm, vēros durvīs, kas tikko kā bija aizcirtušās aiz pēdējā no bērniem. Viņi tā nekad uzvedās. Parasti trīņi spietoja ap atnācēju, pratinādami viņu par visu, kas ienāca to mazajās galviņās. Dažkārt, ja jaunais paziņa bija kļuvis sevišķi mīļš, viņam sasēja kopā kurpju šņores (tāpēc Pablo vienmēr klusām piekodināja pieraudzīt, kādā stāvoklī ir apavi) vai izspēlēja kādu citu delverību.

–Piedod, - apmulsusi izmocīju. – Goda vārds, viņi tā nekad neuzvedas.

–Tad vismaz jācer, ka viņi tur arī paliks visu vakaru. - Patriks izskatījās gluži apmierināts. – Varbūt dodamies?

–Mmm, - novilku, uzmezdama raižpilnu skatienu bērnistabas durvīm. Ja nu tomēr kaut kas notiek un manis nav klāt…

–Labi, - galu galā izšķīros par labu Patrikam. Pastaiga nesolījās būt ilga. – Man tikai jāsameklē jaka. Ārā šķita nedaudz pavēss.

Priecīga par to, ka no rīta tomēr biju paķērusi līdzi jaku, sāku to cītīgi meklēt. Sasodīts, biju gatava zvērēt, ka atstāju to uz krēsla pie galda ar mācību grāmatām. Bet varbūt to tomēr pakāru uz pakaramā pie durvīm? Atkal nē.

–Nekautrējies! Piesēdi! – mudināju Patriku, kurš, rokas sabāzis kabatās, klusi vēroja, kā vandos pa dzīvokli, meklējot jaku. – Man ir aizdomas, ka tas nebūt nebūs tik ātri, kā tu pirmīt iedomājies. Trīņi laikam ir noslēpuši manu jaku. Īsti viņu garā.

Pie sevis šķendēdamās, sāku citu pēc citas pārbaudīt visas vietas, kur bērni būtu varējuši to iebāzt. Sasodīts, pa kuru laiku viņi paspēja 34

tik meistarīgi to paslēpt?!

–Veronika, nomierinies! – Patriks neizturēja, kad es, uz ceļiem nometusies, centos paskatīties zem dīvāna. Diemžēl tur man pretī raudzījās vien prāva putekļu kārtiņa un Mikipeles galva, kurai trūka vienas auss un kreisā acs bija izdurta. Mazie sadisti.

–Laikam tev taisnība. - Ar skaļu nopūtu nometos blakus puisim. – Droši vien viņi nobāzuši manu jaku savā istabā. Negribas iet iekšā un sākt tramdīt viņus. Tādu mierīgu brīžu kā šis ar Pablo bērniem ir maz!

Tik tiešām, dzīvoklī valdīja savāds klusums.

Vienīgās skaņas bija klusa murdoņa no bērnistabas puses, bet neko konkrētu nebija iespējams izšķirt – trīņi kaut ko jau atkal laikam perināja. Varēja arī sadzirdēt, kā trūcīgais students Pāvels no mājas pāri ielai skaļi klausās mūziku. Viņš pie Pablo strādāja no rītiem, bet, kad ieradāmies es un Džena, puisis jau bija devies uz lekcijām. Pa ielu pabrauca mašīna un, izdvesdama garu, samocītu spiedzienu, apstājās.

–Es tev iedošu savu jaku, - Patriks piedāvāja, salauzdams pilsētas klusumu.

–Man vairāk negribas nekur iet, - nomurmināju un paraudzījos uz Patriku. – Bet tas bija mīļi. Paldies!

–Pastāsti par savu ģimeni, lūdzu. Kur ir tava māte, kur tēvs? – puisis vaicāja. „Tad nu gan temats!” nobrīnījos. Pati īsti nesapratu, uz ko tiku cerējusi, kad pirmīt viņu tik ļoti gaidīju, bet tas noteikti nebija šis.

–Mamma nomira, kad vēl biju maza, - atbildēju, ar skatienu urbdamās baltajos griestos. – Gandrīz visu mūžu esmu nodzīvojusi ar savu vecmāmiņu. Vien pirms pāris gadiem pārcēlos šurp, pie tēva. Elisa par to, protams, nebija sajūsmā, jo, viņasprāt, tētis esot slaists, dīkdienis un gļēvulis. Tāda ir mana ģimene – maza, turklāt katrs ir gatavs cits citam kaklu

pārgrauzt.

Patriks atgāza galvu un iesmējās. Viņam bija skaisti smiekli, ļoti skaidri un skanīgi.

–Kas tur tik jautrs? – atrūcu, kaut gan smaids nodevīgi izstiepa manas lūpas. – Vai tas tavā ģimenē neviens nav nedaudz nojūdzies? Un kas tie… Karls un Džeikobs? Kas viņi ir?

–Karloss un Džeisons, - Patriks izlaboja. – Viņi man ir gandrīz kā ģimene. Bez viņiem es būtu pazudis.

–Kā tā?

–Visi manējie ir miruši.

–Vai! Piedod! – izspēru. Prātā jau sāka drūzmēties visas iespējamās atvainošanās frāzes, ko gadu gaitā biju dzirdējusi, bet es centos domu sastrēgumu nogrūst dziļi prātā.

Man pašai riebās, ka cilvēki sāka klāstīt, cik viņiem žēl, ka mana mamma ir mirusi un ka par to ieminējušies. Zināju, ka nekas no sacītā nav īsts un nācis no sirds, tāpēc šie teksti man bija tukša skaņa.

–Tas bija sen. - Viņš paraustīja plecus, ar neparasti zilajām acīm urbdamies pretējā sienā, kas bija klāta puķainām tapetēm. Noteikti Rūtas pirksts.

Nezinu, kāda muša man iekoda, jo jau nākamajā mirklī attapos, apvijusi savas rokas ap Patrika augumu un piespiedusi seju viņa plecam. Elisa man jau no bērna kājas bija audzinājusi, ka apskaušana pēc viņas domām ir nehigiēnisks un dziļi privāts rituāls, ko vajadzētu veltīt tikai tuviem cilvēkiem, tādējādi izslēdzot iespēju dabūt svešus mikrobus. Ar laiku, protams, sapratu, ka vecmāmiņas uzskati ir galīgi aplami, bet tik un tā vienīgais cilvēks, kuru laiku pa laikam samīļoju, bija Henks. Lai gan vienmēr patiesi pārsteigts par manām pēkšņajām mīlestības izpausmēm, viņš tās pieņēma ar prieku.

Patrika augums bija stingrs, un caur apskā35

vienu mans ķermenis it kā aizguva nelielu daļiņu tā aukstā stinguma. Viņš arī šķita vēss, fiziski aukstāks nekā citi. Es varēju sajust spēcīgo augumu zem drēbēm un savādo smaržu, ko tas izstaroja. Varbūt viņš lietoja kādas īpašas smaržas? Patriks smaržoja pēc ledaina oktobra rīta, miglas, kas nolaidusies pāri pļavām, un mitrām sūnām. Kā rudens.

Man nekad nav paticis rudens. Skola, protams, bija pirmais iemesls, bet vēl vairāk man nepatika, vērot kā viss lēnām nomirst, zaudē krāsas un paliek pelēks. Nepatīkamo lietu sarakstu papildināja lietus, dubļi, netīri apavi, slapjas zeķes, rudens saaukstēšanās, ko vienmēr pavadīja Elisas lekcijas par veselību un tās saudzēšanu, neparastais aukstums, kas lēni pārauga ziemā, kas man nepatika vēl vairāk kā rudens, jo tad bija vēl aukstāks. Mamma nomira rudenī.

Aukstums togad esot nācis pēkšņi, nevis pakāpeniski, lēnām apaudzējot cilvēkus ar drēbju kārtām. Nedēļas laikā nācies uzreiz nomainīt plānos džemperīšus pret īstām ziemas jakām, garām šallēm, biezām cepurēm un cimdiem. Tajā rītā esot snidzis sniegs, kas veidojis nāvējošu kombināciju uz ceļa. Mammas mašīna esot saslīdējusi, viņa centusies izvairīties no pretimbraucošā auto un tādējādi ietriekusies tilta apmalē, un iegāzusies aizā.

Kaut kas ar auto neesot bijis tehniski kārtībā, tāpēc tas arī uzliesmojis un viss, kas bijis iekšā, sadedzis. Nekas prātīgs, ko apglabāt nepalika pāri, tādēļ ar bērēm bija kā bija.

Tāpēc Patrika smaržas, lai gan neaprakstāmi skaistas un vilinošas, atsauca atmiņā skumjus brīžus. Kad centos atrauties, sajutu puiša rokas sev uz muguras, piespiežot mani sev tuvāk, viņu paslēpjam savu seju manā pleca ieliekumā un piespiežam lūpas manam kaklam.

–Patrik, - nomurmināju, cenzdamās atrau-

ties. Jā, es tiku domājusi, diez kā būtu viņu skūpstīt, kādas būtu viņa skaistās, valdzinošās lūpas, bet šobrīd visa vēlme bija pagaisusi.

Spēju domāt vienīgi par aukstumu un to, cik ļoti man vienmēr salst, kā pa īstam labi jūtos tikai vasaras svelmē. Patriks šķita kā ledus gabals, viens liels aukstums, kura vidū esmu ieslēgta. Viņa lūpas tik aukstas, tās atņem man siltumu. Es nespēju cīnīties.

–Patrik, beidz, - izmocīju klusu čukstu.

–Veronika! Kas Tā Kunga vārdā te notiek?

– pazīstama balss iesaucās. Kam tā pieder? Es taču zināju! Zināju! Bet kādēļ nevaru atcerēties?

Patriks atrāvās no manis, un šķita, ka es no tiesas varu vieglāk uzelpot. Domas arī sāka noskaidroties.

–P-P-Pablo? – izstomīju, apzinādamās, ka no malas, visticamāk, izskatos diezgan nožēlojami. – Ko tu te dari?

–Rūta aizmirsa somiņu. Man nācās braukt tai pakaļ, - vīrietis atbildēja, paceldams melno, lielai aploksnei līdzīgo priekšmetu. Biju to manījusi, kad meklēju savu jaku. Jēziņ, tas šķita pirms veselas mūžības!

–Bet man ir labāks jautājums, - Pablo turpināja un nolika sievas somiņu malā, un norādīja uz puisi man blakus, - kas tas tāds?

–Es… es… es varu paskaidrot! – iesaucos vai drīzāk izdvesu pīkstienu, kas attāli atgādināja kādas elektroniskās ierīces vaidu, pirms tai izbeidzas baterija.

–Es ticu, ka vari, bet kas viņš tāds? – Pablo atkārtoja jautājumu. Lai gan pats labsirdības iemiesojums, viņš bija spējīgs uz tādām dusmām. Tobrīd tādas arī brieda viņā.

–Patriks, - nodūru galvu. Man bija grūti skatīties uz Pablo. Aiz augošajām dusmām varēja saredzēt arī smagu vilšanos. Viņš man uzticējās. Viņš vienmēr ar mierīgu sirdi manās rokās nodeva kā kases atslēgas, tā savus 36

Foto: http://images2.fanpop.com

lējos.

Pablo vienā mirklī no draudīga dusmu mākoņa gluži vai saplaka kā pārdurts balons. Jā, viņš bija spējīgs uz šaušalīgām dusmu vētrām, bet tās beidzās ātri, atstājot viņu pašu sagurušu un samocītu.

Vīrietis nometās man blakus vietā, kur pirmīt tika sēdējis Patriks.

–Sasodīts, Veronika, kas tev bija prātā?

Viņš taču ir svešinieks! Tu viņu pat tā īsti nepazīsti! Man ir vienalga, ar ko un kad tu satiecies, bet es nevēlos, lai tas notiktu manās mājās. Starp citu, kur ir bērni? Ir tik pārsteidzoši kluss, - viņš teica.

–Viņi ir savā istabā. Laikam guļ, - atbildēju, izvairīdamās no priekšnieka skatiena. – Par Patriku tu kļūdies. Viņš ir jauks.

–Meitenīt, tu vēl esi jauna, tev visi izskatīgie puiši, kas sākumā atceras par pieklājības frāzēm un prot pateikt kādu gaumīgu joku, šķiet jauki, - Pablo atrūca. – Man viņš nepatīk, Veronika. Neprasi kāpēc, man vienkārši tā šķiet, bet vienu es zinu – intuīcija mani līdz šim nav pievīlusi.

–Visam pienāk pirmā reize, vai ne? – ieminējos, izaicinādama likteni.

–Es varētu strīdēties ar tevi, bet diemžēl es kavēju. Sieva jau tā ir nokaitināta, un es nevaru atļauties sabojāt šo vakaru vēl vairāk, Pablo smagi nopūtās un piecēlās kājās. Viņš varētu man lasīt morāli stundām ilgi, bet es spītīgi paliktu pie savām domām. Tomēr viens skatiens uz Pablo lika man sajusties tik ļoti vainīgai, savtīgai, neapdomīgai, pat ļaunai.

Viņam jau tā bija grūti, un es visu tikai sarežģīju.

–Piedod, - teicu, pasniegdama Rūtas somiņu, lai viņš to atkal neaizmirstu.

–Mums vēl būs saruna par to, bet pagaidām tev teikšu – sargi sevi, Veronika. Uzmanies, - Pablo teica, un durvis aiz viņa aizvērās.

bērnus un māju, jo domāja, ka esmu godīga un uzticama, ka uz mani var paļauties.

Bez kauna un stindzinošā aukstuma, kas joprojām kavējās uz manas ādas, jutu vēl dusmas uz Patriku. „Ko sēdi un klusē kā koka gabals? Runā!” vēlējos pielēkt kājās un kliegt uz viņu, bet savaldīties bija pārsteidzoši viegli.

–Lasies, Patrik, - Pablo, lūkodamies uz puisis, ar īkšķi norādīja uz durvīm. Viņa vārds no vīrieša lūpām nāca izsmiekla pavadīts. Pašķielēju uz puiša pusi – Patrika seja bija nocietinājusies, izskatījās, ka viņš tik tikko valdās, lai netriektu dūri Pablo sejā. Hmm, Patriks gan visu ātri ņēma pie sirds. Un diez kurš tādā cīniņā uzvarētu?

–Atvainojiet. Es varu paskaidrot. - Patriks piecēlās kājās, bet viņa balsī arī varēja samanīt izsmējīgu toni.

–Man tavus kaķa ņaudienus nevajag, tāpēc tinies. Nevēlos tevi vairāk redzēt savās mājās!

– Pablo norūca, un Patriks man par pārsteigumu nevilcinoties paklausīja. Pirms iziešanas no durvīm viņš veltīja Pablo iznīcinošu skatienu, it kā vēlētos ar tā spēku drukno vīrieti izsvēpēt.

Jutu, kā vaigos sakāpj sārtums. Kāpēc es neko neteicu Patrikam, pirms viņš aizgāja?

Mēle bija sapinusies tūkstoš mezglos, un es nespēju izdvest ne skaņu, lai arī cik ļoti to vē37

Laika nav

N

Ligita Aka

piesaistīt uzmanību. Manu ievērību šoreiz izpelnījās Normunda Grostiņa „Atvērtas laiks”, kas, man jāatzīst, ir visnotaļ interesanta vēstures interpretācija. Labākā šīs grāmatas īpašība neliedzami ir tā, ka šis skatījums uz vēsturi, tās nianses, kas šeit paceltas gaisā, šo visnotaļ citādāk monotono priekšmetu padara daudz interesantāku, un varbūt varu teikt, ka, ja skolā man vēsture būtu mācīta, paskatoties uz šādām niansēm, tā mani būtu interesējusi vairāk. Pati pamata ideja ir par cilvēka iespējām ceļot laikā. Šajā grāmatā laiks, kad notiek šis atstāsts, nav noteikts, tas tikpat labi var būt 21. kā 22. gs. Laiks faktiski ir zaudējis nozīmi, jo, satiekot uz Krievijas oligarha jahtas sievieti, kas dzimusi pirms labi, ja gadiem divdesmit septiņiem, jau vakarā viņa pārceļas uz 1935. gada Argentīnu un kļūst par tā laika vienu no ietekmīgākajām sievietēm tur. Mirstot droši vien, pirms vēl bija dzimusi.

Ceļošana laikā jau vien, domājams, norāda, ka grāmata ir zinātniskā fantastika, tiesa, solīto atklāto mozaīku es tā arī neieraudzīju.

Iespējams, man pietrūka papildu informācijas, kas tika noklusēta. Ja sākumā bija runa par nepieciešamību kaut ko atklāt, tad beigās konkrēti secinājumi netika

Foto: http://tamilandvedas.files.wordpress.com

elielā formāta grāmatiņu ar Eiropas savienības karogu fonā Kleopatras sejas attēlojumam iegādājos vietējā grāmatnīcā, un jāteic, pie tās piesaistīja trīs faktori.

Pirmkārt, ļoti veiksmīgā anotācija, kas, jāteic, pacēla grāmatas vērtību gana augstu, otrkārt, atlaide (kurš gan var paiet garām skaistai atlaidei?), un, treškārt, lielums. Perfekts kabatas formāta lielums, ko palasīt sabiedriskajā transportā, pārnēsāt sievietes mazajā rokassomiņā. Mīkstie vāki, kas nozīmē, ka nav jāstiepj līdzi lieks kilograms, kas novelk plecu teju līdz zemei, un, ceturtkārt, visnotaļ interesantais fakts, ka daļēji izdevēju finansē Eiropas Parlaments, kas, tiesa, neuzņemas atbildību par grāmatas saturu. Un labi, ka tā.

Kas zina, vai kāds nepalektos. Šajā brīdī varētu rasties jautājums, kas gan īsti ir šī grāmata, kas gana veiksmīgi ir spējusi

38

Fotohttp://www.davart.net

potenciālo iegūšanu. Es savukārt vēlējos zināt, precīzi cik tālu viņi ir tikuši ar minēto mozaīku, kas bija gan pieminēta, bet skaidri parādīta netika. Tad, ja ir redzams, ka tā tiks pilnībā atklāta, pateicoties šim paaugstinājumam, tad jā, beigas ir precīzas un nozīmīgas, bet citādāk kā lasītājs es to neredzu.

Tiesa, pilnībā ir jūtama autora izglītība, par ko liecina pārliecinošā vēstures faktu citēšana, un, kā jau pāris reizes minēju, faktu interpretācija jaunā gaismā.

Grāmata lasās samērā viegli un noteikti ir iesakāma gadījumā, ja uz dažiem vēstures faktiem vēlaties paskatīties citādi, vai arī ļaut šim priekšmetam jums kļūt interesantākam.

Tas nenoliedzami autoram ir izdevies.

izdarīti. No vienas puses, tas nav peļami. Lasītājs var tos izdarīt pats, bet nav jau garantijas, ka tie sakrīt ar autora redzējumu, kas šajā gadījumā varētu būt būtiska atšķirība.

Pagrieziens beigās, kas bija laikam plānots kā daudz izskaidrojošs, patiesībā radīja milzīgu caurumu līdzšinējā darbībā. Pieņemsim, ka ir iespējama ilgdzīvošana. Ja cilvēks ir ceļojis laikā un saticis vienu no viņiem, kas pēc tam, izrādās, ir kādas valsts galvgalī, kā viņš varēja nepazīt? Vai vismaz atgriežoties nesamanīt līdzību? Cilvēks izmainījies? Tas nekur nav atrunāts. Ja šis faktors nebūtu pacelts, man nerastos jautājums, kā var to nepamanīt! Un, ja tas nav nekas jauns, tad nekāda jauna Antarktīda arī nav jāmeklē.

Man pietrūka tieši piestrādāšanas aizkulisēs vēl bez lekcijām jaunajiem kursantiem, bet laikam autors par svarīgāku uzskatīja pastāstīt savu vēstures interpretāciju (daļa, kas man patika un piesaistīja), nokārtot tēla personīgās attiecības un viņa profesionālo izaugsmi. Grāmatas nobeigums man patiesi nesajūsmināja. Šķiet, ka autors par pabeigtību uzskata tēla jauna amata iegūšanu, vai vismaz 39

Kad kaķis apgāza tējas krūzi Ede Haina

Foto: http://www.sirgy.com

nā Camelia sinsnsis var. assamica, kaut arī pēdējos gados no otrās variācijas sāk ievākt lapas arī zaļajai un baltajai tējai. Ievāktās tējas lapiņas tiek savītinātas, sasmalcinātas un fermentētas. Oksidēšanās procesu pārtrauc tajā brīdī, kad aromāts ir sasniedzis savu virsotni. Tas ir neiztrūkstošs posms melnās tējas ražošanā.

Fermentācijas laikā lapu krāsa mainās no koši zaļas uz sarkanīgi brūnu.

Melno tēju fermentē, lai papildinātu tējas garšu. Šajā laikā notiek daudzas ķīmiskās reakcijas, kuru ietekmē tējas lapiņas maina krāsu, bet žāvējot kļūst melnas, kas rada melnajai tējai raksturīgo garšu un aromātu, kā arī atbrīvo tur esošo kofeīnu. Tas aptuveni svārstās no 2.5 līdz 3%.

Lapiņas ir jāžāvē spēcīgā karsta gaisa plūsmā, līdz tās zaudē visu lieko mitrumu, bet tējas sula un ēteriskās vielas piecepas virsmai, ilgi saglabājot melnajai tējai raksturīgo garšu un aromātu, kas izdalās tikai karsta ūdens ietekmē.

Kad tēja ir kļuvusi melna, to sašķiro, ņemot vērā kvalitāti un citas īpašības. Veselu lapu tējas tiek uzskatītas par visvērtīgākajām. To šķirošana ir visvienkāršākā, jo procesā lapu izskats nemainās vai mainās ļoti minimāli.

Vidējās jeb lauztās tējas pārdod kā vidējas kvalitātes izstrādājumu. Smalkāk salauztās var pat iekļaut tējas maisiņos esošajos maisī-

M

Melnā tēja elnā tēja ir tējas veids, kas ir oksidēts vairāk nekā iepriekšējos numuros minētie. Tos visus vieno to izcelsme – tējas krūms (Camelia sinensis). Pateicoties fermentācijas procesam, melnās tējas garša ir izteiktāka nekā citiem mazāk apstrādātajiem veidiem. Tieši tādēļ to var uzglabāt krietni ilgāk nekā citu veidu tējas, bet presētā veidā – pat izmantot kā maksas līdzekli. Ķīnā to pazīst kā sarkano tēju. Rastos pamatīgs sajukums, ja šajā valstī prasītu melno tēju, jo tad pasniegta tiktu kāda no pusfermentētajām tējām, piemēram, Pu-erh, kamēr Rietumpasaulē kā sarkanā ir pazīstama Oolong, vadoties pēc iegūtā uzvārījuma krāsas.

Pamatā melnās tējas pagatavošanai tiek izmantotas tradicionāli Ķīnā audzētās mazlapainā Camelia sinensis var. sinensis un liellapai40

Foto: http://us.123rf.com

lapiņu pūkas, kā piemēram Dian Hong (Juņnanas sarkanā).

Galvenie melnās tējas piegādātāji pasaulē ir Indija un Ceilona. Vairums ir dažādu šķirņu maisījumi. Tikai daži tēju veidi tirdzniecībā nonāk kā atsevišķas šķirnes, jo tām piemīt unikālas īpašības.

Darjeeling tēju sevišķās garšas buķetes dēļ uzskata par vienu no elitārākajām un dārgākajām melnajām tējām pasaulē. Atšķirībā no daudzām citām šķirnēm, šai tējai ir viens no sīkākajiem marķējumiem, kurā norāda ne vien audzēšanas vietu, ražas ievākšanas laiku, tējas krūmu vecumu, bet arī konkrētu plantāciju.

Tiesa, vairumā gadījumu tiek pārdoti maisījumi, kuros šī veida tēja veido pusi vai mazāk no kopējā sastāva.

Darjeeling no citām Indijas melnajām tējām atšķiras ar to, ka tā tiek ievākta no Ķīnā audzētās tējas krūma variācijas Camelia sinensis var. sinensis. Šo variāciju Indijā 19. gadsimtā nelegāli ieveda britu ārsts un jau pēc pāris gadiem sāka ievākt pirmās ražas. Ap 1860. gadu tika izveidota Darjeeling kompānija, kas ražoja šī veida tēju.

Tradicionāli no tās lapām izgatavo melno tēju, bet mēdz arī ievākt zaļo un balto tēju, kā arī Oolong.

Darjeeling tējai ir gaišāka uzlējuma krāsa nekā citām melnajām tējām: tā variē no gaiši sarkana (dzelteni oranža) līdz spilgti zeltainam. Jūtams raksturīgais ziedu un mandeļu aromāts. Šis tējas vieds ir aromātiskāks nekā pārējās melnās tējas.

Assam ir šķirne, ko pamatā audzē Asamas reģionā Indijā. Šis veids tiek ievākts no Camelia sinensis var. assamica. Tā ir atpazīstama pēc spilgta, piesātināta oranža vai sarkanīga novārījuma ar tai raksturīgu, bet ne tik izteiktu iesala aromātu kā Darjeeling tējām

jumos. Sasmalcinātā tēja ir mazās lapu daļiņas, kas ir pāri palikušas pēc lielāko lapu šķirošanas, tomēr reizēm tās speciāli tiek ražotas tieši lietošanai tējas maisiņos. Ļoti stipri sasmalcinātas lapiņas reizēm tiek sauktas par putekļiem. Augstas kvalitātes tējas lapu putekļi var būt pat dārgāki par lielo lapu tēju, jo, pateicoties lielajai virsmai, tējas komponentu ekstrakcija no lapām notiek ātrāk. Tie parasti dzērienam piedod tumšāku krāsu, spēcīgu garšu bez salduma.

Melnajai tējai ir vislielākā šķirņu daudzveidība, kurā sastopamas visdažādākās garšas un krāsas nianses.

Tirdzniecībā tā ir sastopama kā lielo un vidējo lapu, granulētā, pulverveida vai smalko lapu, kā arī presētā veidā, bet lielāko popularitāti ir guvušas tieši lielo un smalcināto lapu tējas. Tiesa, smalcināto lapu tēja aromāta ziņā nespēj konkurēt ar lielo lapu tēju.

Sausajām lapām mēdz būt dažāda forma, taču tumša krāsa (brūna vai gandrīz melna) ir obligāta. Augstvērtīgai melnajai tējai ir raksturīgs pat blāvs atspīdums.

Brūnas lapiņas un melni pelēka uzlējuma krāsa ir pieļaujama tikai zemas kvalitātes tējai. Tas var liecināt arī par to, ka tā ir sabojājusies vai veca. Tējā nedrīkst būt nekādi piejaukumi, ja vien tas nav maisījums. Tiesa, dažās kvalitatīvās šķirnēs var būt tējas galotnes 41

lu priedes noti, žāvētu plūmju vai ābolu un ziedu aromātu (bet ne tik plašu kā Darjeeling tējas), kas rada ļoti atšķirīgu un līdzsvarotu garšu. Var nojaust arī nelielu orhidejas smaržu un arī tā saukto „Ķīnas tējas saldumu”. Tēja var būt arī nedaudz rūgtena ar vieglu dūmu aromātu, tas ir atkarīgs no šķirnes un apstrādes veida. Ķīnā Keemun parasti dzer bez piena vai saldinātājiem.

Lapsang Souchong reizēm sauc par kūpināto tēju. No pārējām šķirnēm tā atšķiras ar to, ka tradicionāli žāvēšanas laikā krāsnīs tiek dedzinātas priežu skujas, kas piedod specifisku aromātu. Par augstvērtīgu Lapsang Souschong uzskata tādu tēju, kuras pašas garšu un aromātu dūmi nevis nomāc, bet izsmalcināti savijas ar to. Šo melnās tējas veidu augsti vērtē ārpus Ķīnas, savukārt paši ķīnieši to dēvē par „rietumnieku tēju”. Saskaņā ar dažiem avotiem Lapsang Souchong uzskata par pirmo melno tēju, pat vecāku nekā Keemun.

Dian Hong jeb Juņnaņas sarkanā ir Ķīnas

Foto: http://www.wu-yioolongtea.com

Assam pamatā izmanto tā saukto brokastu tēju gatavošanā, piemēram, Irish breakfast tea.

Lai gan ar Assam parasti apzīmē melnās tējas, tomēr arī no šī tējas krūma paveida ievāc balto un zaļo tēju nelielos daudzumos ar visām tām raksturīgākajām iezīmēm.

Vēsturiski Asama ir otrais lielākais reģions starp tējas ražotājiem tūlīt aiz Ķīnas dienvidiem. Šie abi reģioni ir vienīgie, kuros tējas krūms ir sākotnēji audzis.

Kaut arī ķīnieši gandrīz nelieto melno tēju, ko paši dēvē par sarkano, un vairāk ir iecienījuši zaļās tējas, pasaules tirgū ir zināmas vairākas Ķīnas šķirnes. Melnā tēja ir diezgan iecienīta dienvidu provincē Fudzjaņā.

Keemun ir zināmākā no Ķīnas melnajām tējām no Aņhui provinces, kas prasa lielu meistarību ražošanas procesā. Tā ir reti sastopama kā atsevišķa šķirne, bet bieži ir English Breakfast tēju pamatsastāvā.

Keemun uzlējums ir sarkans ar smalku aromātu kombināciju. Buķete ir bagātīga ar vieg-

42

Foto: http://upload.wikimedia.org

tējas veids, kas tiek uzskatīta par samērā augstas klases melno tēju, ko spēj novērtēt gardēži, un dažreiz to izmanto dažādos tējas maisījumos. Galvenā atšķirība starp Diang Hong un pārējām melnajām tējām ir jauno pumpuru lapiņu daudzums. Tās ir īpatnējas ar to, ka dažas no šķirnēm atgādina nedaudz pārmēru fermentētu Oolong vai mazliet par maz fermentētu melno tēju. Šīm tējām ir diezgan tumši brūna uzlējuma krāsa, raksturīgs aromāts un jūtama zemes garša, reizēm pat spēcīgāk nekā Pu-erh tējām.

Melnā tēja ir lielisks antioksidantu avots, līdz ar to tā spēj pasargāt šūnas no bojājumu rašanās. Melnā tēja lieti noder sirds un asinsvadu slimību profilaksei, jo tajā esošie flavanoīdi samazina „sliktā” holesterīna līmeni asinīs un asinsvadu sieniņas tiek pasargātas no nevēlamām izmaiņām. Lai nodrošinātu šādu iedarbību, katru dienu ir nepieciešami

vismaz 500mg melnajā tējā esošo flavanoīdu, tos iespējams uzņemt, izdzerot vidēji 2-4 tases melnās tējas dienā.

Ir pierādīts, ka cilvēkiem, kuri dienā izdzer četras tasītes melnās tējas, ievērojami uzlabojas asinsrite. Melnās tējas dzeršana pasargā zobus no bojāšanās un samazina aplikuma veidošanos, kā arī ir labs dažādu minerālvielu (kalcija, magnija, mangāna un kālija) un vitamīnu (C un K) avots.

Gatavojot melno tēju, to labāk apliet ar ūdeni, kurš tikko ir sācis vārīties, un atstāt ievilkties uz 3-5 minūtēm. Atkarībā no gaumes var pievienot cukuru vai citu saldinātāju.

Citrona šķēlīte piedod atsvaidzinošu aromātu, bet var arī dzert angļu gaumē ar pienu.

43

Jāņu nakts histērija (Viencēliena vienaina) Trakais Trio

Foto: http://jani.diena.lv/

Iveta: (pārsteigta) Kā tad tā? Tu taču esi normāls cilvēks, meldiņu turi...

Francis: (sadusmojas) Vai tu liksies vienreiz mierā? Ja es tev saku, ka netieku, tātad netieku! Beigta balle!

Iveta: Labi jau, labi! Un tu, Artūr?

Artūrs: Es? Nu... es jau stāstīju, kā iestājos tautas deju ansamblī, nu, Lielmuļķu TDA “Klibiķis”...

Francis: (murmina) Stāstīji, stāstīji, jau tūkstoš reižu...

Iveta: Nu, un kā jums skatē gāja?

Artūrs: (lepni) Dabūjām pirmo pakāpi! (rāda uz sevi) Nu šitais bāleliņs tautas tērpā defilēs pa Daugavas stadionu kā liels vīrs!

Francis: Varu derēt, kaut kur skujiņai ārmalā...

Iveta: Es atceros to tavu tautastērpu – tāds pelēks kā pele pelnos, un vēl kožu izrobots tā kā siets...

Artūrs: (aizvainots, dzēlīgi) Un tu pati, Ivet?

Kā tad gāja tavam korim?

Iveta: (bravūrīgi) Arī pirmā pakāpe!

Artūrs: Nemelo! Es jau internetā redzēju – jums 30,01 punkts, knapi tikāt pāri slieksnim!

Iveta: (dedzīgi) Nu, un kas par to? Estrādē man taču neviens neprasīs, cik man to punktu ir! Varēšu savā villainē stāvēt un kā lielmāte raut vaļā (iedziedas) Līgo! Līgo!

Artūrs: Go’s tu esi, ne lielmāte! Tu taču tajā villainē izcepsies! Gājienā izkusīsi kā vecs plombīrs, un tad varēs veči tevi uzslaucīt ar grīdlupatu!

Iveta: (sagumst, pauze, atžirgst) Bet Franci, kā ar to tavu korī iešanu palika? Varbūt tu nemaz nevienā korī neiestājies?

Francis: (nopūšas) Nē, neiestājos. (taisnojas)

(Traģiska komēdija) Lauku idille. Pagalms. Skatuves vidū koka galds, nokrauts ar visa veida alu, sieru un visādiem citādiem labumiem, malā guļbaļķu pirtiņas stūris, kūp skurstenis. No pirts dārd Tranzīta hītu izlase, čalo smiekli un jautras balsis. Otrā pusē galdam ugunskurā gruzd ogles. Pie galda, slinki knābādamies ap ēdmaņu, sēž Artūrs, Francis un Iveta.

Ir Jāņu nakts, bet uz līgošanu nevienam no viņiem prāts vairs nenesas.

Artūrs: (brangs, stiprs vīrs, Jāņu vainagu galvā, ap vidu dvielis) Paskat, jau rīts!

Francis: (tievs un stiegrains, vainags uzmaukts kaklā kā ratu rumba, kājās maisveidīgi peldšorti) Jau? Nevis jau, bet gan beidzot! Tā vien šķiet, ka mēs te jau simt gadu sēžam kā tādas bekas.

(Pagriezdams alus kausu. Skumji) Tukšs.

Iveta: (ģērbusies rozā halātā, galvā sašķiebies ziedu vainags) Ai, Franci, beidz taču vienreiz gausties! Ja gribi, ej pakaļ. (Norāda uz pirtiņu) Francis: (domīgi paskatās) Nē. Iztikšu.

Artūrs: Pastāsti labāk, kā tev tur beigās ar tiem Dziesmu svētkiem iznāca. Tu tad tiec vai netiec?

Francis: (īgni) Atkārtoju piekto un pēdējo reizi – netieku.

44

Bet ne jau aiz sava slinkuma, nebūt! Aizgāju vienreiz uz mēģinājumu...

Artūrs: Vienreiz!

Francis: Nu, klausies taču, citādi nestāstīšu nemaz.

Iveta: Nē, nē, stāsti vien laukā! (uz Artūru) Klausies taču!

Francis: Tātad, aizeju vienreiz uz mēģinājumu, sak, esmu taču neslikts dziedonis, šķībi nelaižu... a tur – vieni dūc, ūūū, citi velk, ēēē, trešie kliedz (iekliedzas) JA JA! Iveta: (ķer pie sirds) Francis: Nu re, un es netieku gudrs, vai tad es pats būtu tas jocīgais, vai tomēr šie!

Artūrs: Nu, un tālāk?

Francis: Nu, un tālāk... Tālāk nekā. Es nospriedu, ka šitā Jāņu nakts histērija man nav pa kaulam un gāju vien mājās.

Artūrs: (zobgalīgi) Nu gan tu esi veikli sveikā izsprucis!

Francis: Tu domā, ka man nav žēl? Skaidrs, ka žēl! Un viņiem arī vajadzētu būt žēl. Man tak absoloma dzirde!

Iveta neizpratnē bola acis, Artūrs rēc pilnā kaklā. Francis sabožas.

Francis (Artūram, kas slauka asaras): Tu vispār dziedāt nejēdz, ko smej. Pat ja gribētu, tevi korī neņemtu.

Artūrs: A kamēr repertuārā nav Straupes himna vai vismaz Ģintermuižas korālis, es pat uz to pusi neskatos. Kad būs, tad es pilnu muti varēšu dziedāt par to, ka mūs uz jaunu darbu sauc.

Iveta: (domīgi) Bet ziniet, man vispār to diriģentu traki žēl.

Francis: (neizpratnē) Par ko tad?

Iveta: Nu padomā pats. Katrs kārtīgs latvietis dzied kādā korī vai ansamblī.

Artūrs: (pa vidu) Vai dušā.

Francis: Ne jau visi.

Iveta: Bet lielākā daļa gan. Dziedātāju tau-

ta, kā nekā. Nu tad iedomājies to ainu. Labi ja puse no kopkora var meldiņu noturēt. Jo svarīgākais ir dziedāt un darīt to no visas sirds, bet zināms, jo šķībāk dzied, jo sirsnīgāk to dara. Otra daļa meldiņu tur, bet dzied klusāk un nedrošāk. No tiem parasti puse notis nepazīst.

Labi, ja trešā vai pat ceturtā daļa no visiem dziedātājiem zina visas dziesmas. Pārējās divas trešdaļas dziesmas, kas skatē nav bijušas jādzied, redz pirmo reizi. Protams, ka iet šķībi, cits velk par lēnu, cits par ātru. Nav brīnums, ka diriģents var kliegt palēkdamies un kaut visus matus no galvas noplēst, vismaz pirmo dienu nekas labs nav.

Francis: Un pēcāk visi nosvinējušies jau.

Artūrs: (domīgi) Mjā, žēl diriģentu.

Francis: (skumji) Un tomēr man tur gribētos tikt.

Artūrs: Kā tad! (neticīgi) Vai tad nu tu uz to Mežaparka estrādi tā rautin raujies...

Francis: Ne jau man to estrādi vajag, nekā, bet es biju cerējis vismaz kādu jaunu dziesmu iemācīties... citādi es protu tik tos sērīgos meldiņus.

Iveta: Nu, uzrauj kādu! Man daža laba dēļ (nikni paglūn uz Artūru) taisni vai nesas prāts uz sērīgiem meldiņiem.

Francis: (sāk sēri dziedāt) Maziņš biju, neredzēju, kad nomira tēvs, māmiņ...

Artūrs: Taču ne jau tik ļoti sērīgiem!

Francis: (ātri pārslēdzas) Div' dūjiņas gaisā skrēja, abas skrēja dūdodam's...

Iveta: Nē, šito ne, šitā ir par karu.

Francis: (uz mirkli apklust) Nu, ja jau es nekādi nevaru tev pa prātam uzsākt, tad rauj ka nu pati vaļā savu mīļāko dziesmu!

Iveta: (sērīgi dūcot) Trīs vītušas rozes, un mazs smaidošs foto...

Visi: Tas viss, kas no mīlas vēl palicis man...

Priekškars.

45

Rozā pusdienas Ane Laska

Pagatavošana: Gurķus, desu un olu smalki sagriež un liek vienā traukā kopā ar pāris karotēm marinētu biešu un samaisa. Klāt lej kefīru un vēlreiz

V

Visi foto no personīgā arhīva

asaras laikā, kad darāmo darbu saraksta augšgalā tiek nolikta pagraba satura pārskatīšana, līgošanās gaisa kondicioniera hipnozē un laiska zvilnēšana turpat uz vēsās grīdas, lielisks remdinājums saldējuma vietā ir aukstā zupa. Tās pagatavošana neaizņem daudz pūļu un neprasa papildus karsēšanos virtuvē. Porciju daudzumu ir viegli variēt vienkārši palielinot sastāvdaļu daudzumu.

samaisa. Ja kuņģis prasa pēc kā nedaudz smagāka, zupā vari droši iegriezt arī kādu vārītu kartupeli. Pēc garšas klāt pievieno sāli un piparus. Dekorē ar zaļumiem, piemēram dillēm.

Zupa vislabāk garšos auksta!

1 porcijai nepieciešams: 3 ēd. k. rīvētas marinētas bietes 1 vai 2 dārza gurķīši 1 vārīta ola neliels gabals desas Kefīrs 0,3 – 0,5 L Zaļumi

Labu apetīti!

46

Foto no personīgā arhīva

Karneolas radošais Seminārs 2013

V

ai tev rakstīšana ir tikpat nepieciešama kā elpošana? Vai esi iedomājies, ka būtu jauki satikt domubiedrus un uz dažām dienām doties atvaļinājumā no realitātes? Vai vēlies uzlabot savas prasmes, piedalīties radošās aktivitātēs, pie ugunskura klausīties citu jauno autoru darbus un palasīt pats savējo? Un pēc tam doties mājup ar pilnu somu jaunu ideju un enerģijas to īstenošanai? Ja tā, tad Karneolas radošais seminārs 2013 ir tieši tas, kas tev vajadzīgs!

Kas ir Karneolas radošais seminārs?

Karneolas radošais seminārs ir trīs dienas ilgs pasākums, ko rīko amatierrakstnieku forums Karneola (www.karneola.lv). Šogad tas notiks jau 5. reizi. Ideja par šādu notikumu dzima 2009. gadā, kad vairāki foruma biedri nosprieda, ka būtu patīkami tikties ne vien

virtuālajā vidē, bet arī dzīvē, un to apvienot ar literāro prasmju izkopšanu. Projekts ātri vien guva atsaucību, un 4. seminārā pulcējās jau vairāk nekā 20 dalībnieki no visas Latvijas.

Pasākuma ietvaros notiek ar rakstniecību saistītas lekcijas un meistardarbnīcas, tiek doti radoši uzdevumi iztēles veicināšanai un rīkoti priekšlasījumi, kā arī daudz kas cits.

Kad tas notiks?

Karneolas seminārs 2013 notiks šī gada 9. – 11. augusts.

Kur tas notiks? Šogad Karneolas saimi savās draudzīgajās telpās uzņem Ķeipenes Kino muzejs („Dzelzceļa stacija”, Ķeipene, Ogres novads, LV-5062).

47

Cik tas maksā?

Dalības maksa ir 15 Ls. Tajā nav iekļauti ceļa izdevumi.

Kā pieteikties semināram?

Laikus iepazīsties ar Semināra noteikumiem, aizpildi anketu. Saiti uz tiem atradīsi www.karneola.lv

Kā turp nokļūt?

Ar autobusu Rīga-Suntaži-Ērgļi. Piektdien, 9. augustā, plkst. 10.00 pulcēsimies Rīgas autoostā un ar autobusu plkst. 10.40 brauksim līdz pieturai „Ķeipene”. Tur gaidīs semināra rīkotāji un pavadīs līdz norises vietai. Biļetes cena vienā virzienā: 2,50 Ls. Atgriešanās no Ķeipenes notiks svētdien, 11. augustā, ar autobusu plkst. 15.19.

Vai drīkstu piedalīties, ja esmu nepilngadīgs?

Ja vecāki to atļauj, tad pilnīgi noteikti! Vispirms iepazīstini viņus ar semināra plānu, noteikumiem un norises vietu, kā arī aizpildi pieteikuma anketu. Tāpat vecākiem ir jāparaksta atļauja.

Parakstītā atļauja ir jāņem līdzi un pirms izbraukšanas jāuzrāda atbildīgajai personai, citādi nevarēsim uzņemt dalībniekus, kas jaunāki par 18 gadiem.

Kādas aktivitātes seminārā ir paredzētas?

Ir paredzētas radošās darbnīcas, diskusijas, komandu uzdevumi, kā arī priekšlasījumi, laiks rakstīšanai un citi aizraujoši pasākumi.

Līdz kuram datumam var pieteikties?

Pieteikumus pieņemam līdz 28. jūlijam Karneolas radošajā seminārā brīvā, draudzīgā gaisotnē runāsim par to, kas mums ir pats svarīgākais: rakstīšanu. Trīs dienu laikā kopā izkopsim savas prasmes, iegūsim jaunus draugus un dosimies mājās ar varenu radošās enerģijas lādiņu. Mēs tevi gaidām!

Foto no personīgā arhīva

Kur paliksim pa nakti?

Ir pieejamas telšu vietas, tā nu visiem gribētājiem ir iespēja pārnakšņot teltī. Pamatā gulēšana ir paredzēta ārā, bet, ja ir veselības problēmas vai nav vēlmes gulēt teltī, savu guļvietu varēs novietot arī zem jumta.

48

N

Konkurss

u jau sestais Apgāda Zvaigzne ABC rīkotais bērnu un jaunatnes oriģinālliteratūras konkurss, kura mērķis ir izdot aktuālas, mākslinieciski augstvērtīgas, interesantas un vizuāli pievilcīgas grāmatas bērniem un jauniešiem.

Piecu gadu laikā, kopš notiek konkurss „Zvaigznes grāmata”, žūrija izvērtējusi vairāk nekā 200 oriģinālu darbu bērniem un jauniešiem no pirmsskolas līdz pat vidusskolas vecumam.

Konkursā regulāri piedalās latviešu literatūrā jau pazīstami un iemīļoti bērnu rakstnieki (Ēriks Kūlis, Uldis Auseklis, Valdis Rūmnieks, Māris Rungulis), spēkus rakstīt jauniešiem izmēģina arī autori, kuri tradicionāli raksta pieaugušajiem (Anna Skaidrīte Gailīte, Inguna Bauere). Taču konkursa galvenais pluss: tas dod iespēju „startēt” arī gados jauniem autoriem, kuriem iesniegtais bieži ir pirmais darbs.

Konkursa dalībnieku izdoma ir apbrīnojama – tiek iesniegti gan ilustrēti bērnu dzejas un prozas darbu manuskripti, gan bērnības atmiņu stāsti, komiksi un apjomīgi piedzīvojumu un fantāzijas romāni. Konkursā ar saviem pirmajiem darbiem „Pūķa dziesma” un „Vilcenes stāsts” pirmo reizi startēja tagad jau populārās jauniešu rakstnieces Laura Dreiže un Linda Nemiera (Dreimane), kurām šobrīd publicētas attiecīgi 4 un 3 grāmatas. Iespēju publicēt savu pirmo grāmatu šajā konkursā guva arī Ilze Eņģele, Ellena R. Landara, Dace Šteinberga, Luīze Pastore un citi. Jauno autoru aktivitāte ir bijusi īpaši augsta pēdējos divos konkursos – vairāk nekā 70 procenti iesniegto

manuskriptu piederēja rakstniecības debitantiem, kuri pārsvarā izmēģina savus spēkus fantāzijas un fantastikas žanros. Arī šo žanru augošā popularitāte Latvijā lielā mērā ir konkursa „Zvaigznes grāmata” nopelns.

Konkursa žūrijā darbojas gan pazīstami rakstnieki, tulkotāji, bērnu literatūras speciālisti, gan bērni un jaunieši vecumā no 8 līdz 16 gadiem. Pateicoties šim konkursam, latviešu bērnu un jauniešu literatūra dažu gadu laikā ir kļuvusi bagātāka jau par 30 oriģināldarbiem; tiem sekos vēl daudzi, kas šobrīd atrodas sagatavošanā. Šogad, kā jau ierasts, konkursā paredzētas trīs nominācijas: ilustrētas grāmatas pirmsskolas vecuma bērniem, grāmatas jaunākā skolas vecuma bērniem un grāmatas vidējā skolas vecuma bērniem un jauniešiem.

Darbu iesniegšanas termiņš ir 2013. gada 1. oktobris. Konkursa rezultāti tiks paziņoti līdz 2014. gada janvāra beigām.

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem konkursa nolikumā ir izmaiņas.

49

Fotohttp://www.theproducersperspective.com

„Zvaigznes grāmata 2013”

50