Digitalais Vards 4

Nr.4

Digitālais vārds Rakstīšana Rakstīšana— —meditācija Intervija ar Lauru Vilku

Īsstāsti

Trilleris 4.nodaļa

Kafija un stress kā dzinulis

Zaļā tēja

Intervija ar Līgu Sproģi

Grāmatu recenzijas

Gramatiskie knifi

Valodu konstruktors Ieteikumi rakstniekiem pavasarī 1

30.03.2013

Saturs Pārtiekot no kafijas un stresa (intervija)

4

Marija un saullēkts (īsstāsts)

8

Spēlēsim? (recenzija)

14

Pasakas, asakas (īsstāsts)

16

Rakstīšana kā meditācija (intervija)

20

Tika, tika nepatika—gramatika

25

Zvirbulēns (recenzija)

27

Trilleris 4.nodaļa (garstāsts)

28

Glōsopoēze (3.daļa)

34

Kaķis apgāza tējas krūzi

37

Kad galvā pavasars

39

Gribi, lai tavu darbu publicē litaratūrai veltītajā e-žurnālā „Digitālais vārds”? Nav nekā vienkāršāka! Raksti dvredakcija@gmail.com, mēs izskatīsim tavu pieteikumu un varbūt jau nākamajā numurā tu savu darbu varēsi izlasīt. Tiek pieņemti dažādu formu darbi, gan proza, gan dzeja, gan dramaturģija.

Varbūt tieši šī ir tava iespēja uz pirmo publicitāti!

2

Foto no personīgā arhīva

Sveiciens no uzlecošās saules zemes un neredzu kupli sazaļojušo ozolu, kura zari vasarā noliecas uz leju un gādīgi sargā mūsu mājas iemītniekus.

Ceru, ka arī Jūs visi, tāpat kā mēs, esat čakli strādājuši savu ieceru sasniegšanai.

Man šķiet, ka gluži kā daba atmostas pavasarī, tā arī cilvēkam ir laiks izlīst no siltās ziemas segas un plaši atvērt logu, lai ieelpotu svaigo gaisu. Pavasaris ir jaunu ideju un apņemšanos laiks. Tādēļ pietiks gulēt, pietiks slinkot un dosimies visi kopā laukā iedvesmu meklēt! Nekad nevar zināt, vai tā nav paslēpusies kaimiņu tantes Veras matos vai arī vecpapa Harolda biezajās ūsās. Varbūt iedvesma dus uz baltā mākoņa debesīs, varbūt vēl nesaplaukušās kļavas zaros. Varbūt tai ir pilnmēness seja vai arī to var ieraudzīt, lūkojoties upes ūdenī. Kā arī varbūt tieši šobrīd tā gaida tieši Tevi, dārgo lasītāj, lai kopā dotos trakā ceļojumā tepat pa Latviju, citviet pasaulē vai pat ārpus mūsu galaktikas robežām.

Veiksmi, jauno rakstniek! ~Ellena R. Landara

S

veicināti pavasarī! Lai gan šobrīd tā varbūt vēl neizskatās, taču Japānā jau plaukst ķiršu koki un ticu, ka pavasaris ar taureņiem, svaigo gaisu un zilajām debesīm, puķu ziedēšanu un pirmo šī gada zāli jau ļoti drīz ieradīsies arī Latvijā, ja vēl to nav paspējis izdarīt. Varbūt tas vien aizkavējies uz mirklīti, nolemdams kaut kur pa ceļam ieskriet pēc tasītes siltas tējas.

Kā mums visiem ir klājies šajā nelielajā pauzē? Esam katrs aktīvi darbojušies, lai sasniegtu savus mērķus. Es tepat Japānā, pārējie „Digitālā Vārda” čaklie darbinieki Latvijā.

Patiesību sakot, uzrunāt Jūs visus, esot tik tālu no mājām, no sev ierastās vides, ir ļoti neparasti. Visvairāk trūkst tā, ka, atverot logu, es vairs nedzirdu bērnus skraidām pa pagalmu

Vāka dizains—Elīna Auziņa Galvenais redaktors—Ingus Macats Vizuālais noformējums—Liene Strauta Kontakti—dvredakcija@gmail.com Seko mums arī Facebook un Twitter.

3

Pārtiekot no kafijas un stresa Laura Melne Līga Sproģe Dzimšanas 25.oktobris

dati

–

1992.gada

Hobiji – lasīšana, riteņbraukšana, izjādes, Latvijas tradicionālās kultūras pētīšana

Foto no personīgā arhīva

Darbs – nav noteikta vieta, bieži pārceļoju Literārie panākumi – stāsta „Raiannonas turnīrs” iekļaušana kopējā pašmāju autoru stāstu krājumā, kas drīzumā iznāks.

L

Jūs teicāt, ka pirmais romāns ir izaudzis reizē ar jums. Tātad to joprojām turpināt? īga Sproģe ir jauna raksniece, kuras darbs

Jā, pa šo laiku esmu paguvusi burtiski sade-

„Raiannonas turnīrs” izdots latviešu autoru īsstāstu krājumā „Purpura karaļa galmā” . Tas noteikti ir iemesls, lai uzzinātu par autori ko vai-

dzināt dažas versijas, pārrakstīt nodaļas sešas septiņas reizes un triekt pieri pret galdu – viss progresa vārdā. Par spīti visam, tā ir ide-

rāk – par ikdienu, rakstīšanu un pat to, vai rakst-

ja, ko gribu realizēt. Janvārī šim projektam

nieku var pazīt jau pa gabalu.

būs septītā dzimšanas diena: no spontānas idejas tas iekarojis stabilu vietu manā dzīvē un nemaz netaisās likties mierā.

Cik sen jūs nodarbojaties ar rakstīšanu?

Par sākumu esmu pieņēmusi divpadsmit gadu vecumu, kad uzsāku rakstīt romānu,

Vai šo romānu rakstāt vien sev vai ir kādi tālā-

kurš joprojām ir tapšanas stadijā un izaudzis kopā ar mani. Patiesībā noteiktas starta līnijas nav – kopš sevi atceros, vienmēr esmu fan-

ki mērķi par rediģēšanu un publicēšanu?

Tas sākās kā darbs sev, kādā brīdī pārtapa par stāstu, ko lasa arī tuvāko draugu loks, un

tazējusi un izfantazēto kaut kur pieskribelējusi.

nu ir nonācis līdz stadijai, kad vēlme izdot kļuvusi par pašsaprotamu turpinājumu viņa augšanā.

4

Foto no personīgā arhīva

Velobraukšana ir Līgas sirdslieta un aizraušanās, ka ļauj redzēt daudz brīnišķas dabas un smelties iedvesmu

kā kontaktā ar Dievieti, vadīt citus. Galvenā Vai varat pastāstīt sīkāk par „Raiannonas tur-

varone ir meitene, kas Turnīrā piedalās pirmo

nīru” pašu, gan tā ceļu līdz publicēšanai?

Tas ir stāsts, kas tapa speciāli Zvaigznes ABC konkursam „Sapņu laiks”. Zināju, ka gri-

reizi. Viņai jāizdara vairākas izvēles, izvērtējot, kas patiesībā ir likts uz spēles, kādi ir ieguvumu un kādi – zaudējumi.

bu tajā piedalīties, bet pati sižeta ideja atnāca caur vairākām sakritībām vasaras laikā. Re-

Esat mācījusies Rakstnieku akadēmijā un

zultātā tikai pēdējā nedēļā pirms beigu termiņa uzsāku pie tā nopietnu darbu, kā jau rakst-

Rakstnieku līgā. Ko no tā esat ieguvusi?

Ieguvumi ir ļoti lieli – noteikti iesaku

nieki mēdz darīt – visu dienu ieslēdzoties ista-

Rakstnieku Akadēmiju jaunajiem autoriem,

bā un pārtiekot tikai no kafijas un stresa par

kas vēlas apgūt tehniku no pašiem pamatiem.

pārāk ātri ritošo laiku. „Raiannonas turnīrs” ir fantāzija par citādu pasauli, kurā maģija ir ikdiena; iedvesmo-

Pieredzi dod jebkuri kursi, tā, pirmkārt, ir saskare ar sava darba vidi, tātad iedvesmojoša.

Rakstīšana ir tāda profesija, kurā pilnveidoša-

jos no Vikkas neopagāniskās ticības. Stāstā kopienas iemītniecēm ir iespēja pierādīt savas

nās nebeidzas nekad, tāpat ideju ieguve. Dažādas nodarbības arīdzan paplašina paziņu,

spējas un sacensties par privilēģiju būt ciešā-

draugu un kontaktu loku.

5

Foto no personīgā arhīva Brīvdabas nodarbībās Karneolas nometnē 2012 Līga bija cītīgs klausītājs, kas tapa viņas kladē, to gan zina vien viņa pati.

fesionāli, jo Latvijai vajadzīgi papildspēki Pastāstiet par savu nodarbošanos - jūs studējāt, strādājat?

Studēšana laikam nav piemērotākā lieta

mūsdienu literatūrā.

Vai, jūsuprāt, Latvijā var pelnīt ar literatūru?

man, vismaz pagaidām. Strādāju visdažādākos

Noteikti nē. Manā izpratnē tas vispār ir

fiziskos darbos; rokas ir nodarbinātas, pada-

dīvains vārdu savienojums. Ja darbs būs izde-

rīts darbs dod gandarījumu un vislabākā lieta, ka paralēli prāts ir brīvs, lai noņemtos ar ide-

vies, tas arī tiks pārdots un nauda ienāksies, mērķtiecīga pelnīšana šķiet kā biznesa pār-

jām un tēlu dialogiem.

svars pār jēgu. Kas attiecas uz Latviju – komerciālie apsvērumi apstājas pie vienkāršā

Vai vēlaties ar nākotnē ar rakstniecību nodarboties nopietni?

Protama lieta, tas ir mērķis uz ko eju. Tā kā

fakta, ka mums nav tik daudz iedzīvotāju, lai gūtu reālu peļņu.

nemaz nespēju nerakstīt, daudz par šādu jautājumu nav jādomā. Manuprāt, tiem, kam rak-

Kas ir Jūsu iecienītākie autori?

Te droši vien var pārskatīt fantāzijas auto-

stīšana ir asinīs, noteikti tam jāpievēršas pro-

ru sarakstus un dižas atšķirības nebūs. Vārdi, 6

rakstīt, ir svarīgi uzzināt citu domas, ieteikumus, motivēties strādāt tālāk. Forumā var iegūt uzticamus cilvēkus, kas izvērtēs paveikto, zinot, ka neviens vēl nav profesionālis. Tāpat diskusijas un konkursi uztur radošo garu, iedvesmo.

Pagājšgad piedalījāties Karneolas nometnē.

Kādi ir iespaidi par šo pasākumu? Ko nometne dod jaunajiem rakstniekiem?

Iespaidi ir fantastiski, nometne noteikti attaisnoja cerības. Man personīgi nometnēs vislabāk patīk cilvēku, kuriem ir kopējas intereses, mijiedarbība. Rakstnieki vispār ir tādi zvēri, kas lielāko daļu laika pavada kaut kur nolīduši, tāpēc šādas kopā sanākšanas izvēršas skaļas, jautras un enerģizējošas. To arī Karneolas nometne dod – gan iespēju uzlabot prasmes dažādās lekcijās, gan spēka lādiņu, kas ir vienlīdz svarīgi. kas speras ārā pirmajā elpas vilcienā: Dž.K.Roulinga, Filips Pulmans, Džonatans

Nedaudz raksturojāt rakstniekus. Vai, jūsuprāt,

Strouds, Silvana de Mari, Sūzena Kolinsa, Mē-

ir kādas pazīmes pēc kurām var saprast, ka tieši šis

rija Hofmane, Bernārs Verbērs, Megija Stīvo-

cilvēks ir rakstnieks?

tera, Ursula Le Gvina un jā – arī Meiere. Pašmāju autori, kas nesen nonākuši uz mana radara - Jānis Lejiņš, Toms Kreicbergs, Ilze Eņ-

Galvenās pazīmes, droši vien, ir pastāvīga pierakstu klātbūtne un regulāra to papildināšana. Īsts rakstnieks neiziet no mājas bez kāda

ģele, Didzis Sedlenieks.

blociņa vai papīra gabala un pildspalvas. Patiesībā, svarīgākā ir pildspalva, jo vietu uz kā

Cik sen Jūs esat Karneolā un kā par to uzzinājāt?

rakstīt, var atrast jebkur – kaut rokām. Kad redzu cilvēku, kas kaut ko dedzīgi skribelē uz

Karneolā esmu no pagājušā gada rudens.

skumja paskata un nenosakāmas krāsas dris-

Pat īsti neatceros, kā līdz turienei nonācu,

kas, nešaubīgi saucu to par rakstnieku – ja vēl

šķiet, draudzene ieteica kā labu vietu rakstītājiem.

nav, kādreiz būs. Vēl viena pazīme varētu būt atslēgšanās sarunas vidū, lai ar sapņainu vai sastingušu seju blenztu tālumā. Tam var sekot

Vai, jūsuprāt, Karneola veicina jauno autoru attīstību?

vai nu prieka saucieni, vai daudznozīmīgi smaidi vai emocionāla sabrukšana – atkarībā

Jā, Karneola šajā ziņā ir ļoti laba. Uzsākot

no tā kāda veida ideja ir radusies.

7

Marija un saullēkts Rolands Eliņš laiku esmu par mājām saucis arī Rīgu un Viļņu, bet šobrīd dzīves līkloči aizveduši uz Krakovas pilsētu.

Foto no personīgā arhīva

Vai raksti tikai īsstāstus?

Nē. Par savu pamatžanru uzskatu stāstus, savukārt īsstāsti vairāk ir kā sagatavošanās garākam darbam. Proti, man šķiet, ka īsstāstā paustā doma nekad tā pa īstam neaizķers lasītāju. Tam gluži vienkārši nepieciešams ilgāks laiks, nopietna saikne ar darbu, kuru, manuprāt, īsstāsts nepiedāvā, tāpēc labprātāk pievēršos stāstiem.

Cik ilgi jau raksti?

Zīmējamo krītiņu manās rokās iebīdīja apmēram 4-5 gadu vecumā. Bet, ja ar jautājumu domāta nopietna literārā darbība,. tad domāju, ka pagaidām vēl tikai mācos rakstīt, bet sācis īsti vēl neesmu.

Vai ir kādi obligāti priekšnosacījumi rakstīšanai? Piemēram, siltas vilnas zeķes vai termoss?

Nē, nav. Ir lietas, kas palīdz atslābināties un noskaņoties, taču tās mainās no reizes uz reizi.

Dagdas alā

V

ēl nebūt arī ne tik sen forums „Karneola” rīkoja konkursu „Miega pele”, kura mērķis, vēl bez pašsaprotamā treniņa, bija uzrakstīt pasaku. Vai tas viegli vai grūti, spriediet paši, bet autoriem bija jāiekļauj trīs teikumi no septiņiem un pirmo vietu ieguvušo darbu varējāt lasīt iepriekšējā „Digitālā Vārda” numurā. Šoreiz piedāvājam izlasīt arī otrās un trešās vietas ieguvušos darbus. Bet kas gan būtu darbs bez autora?

Darba nebūtu, tāpēc Jums ir iespēja iepazīties tuvāk ar darba „ Marija un saullēkts” autoru— Rolandu Eliņu (22).

Kā tapa šis stāsts?

Rakstot. Neko īpatnēju un pieminēšanas vērtu par šo procesu atmiņā atsaukt nespēju.

Kāda žanra literatūru tu vislabprātāk lasi un cik daudz laika tam atvēli?

Literatūrā es meklēju idejas, kas paplašina manu valodu. Žanram šeit nav būtiskas nozīmes. Pārdomu vērti jautājumi atrodami arī popolārajās pašiedvesmas grāmatās (Piemēram, kurš bijis tik drosmīgs, lai grā-

Varbūt pastāstīsi kaut ko par sevi?

Oriģināli esmu cēlies no Madonas, savu 8

Foto no personīgā arhīva

nevienam nepatīk. Pat burvjiem ne, lai gan viņi kautrējas to sacīt skaļi.

Zināt, kur ragana iet, var tikai tad, ja pašam kādreiz ir gadījies būt par raganu, tāpēc arī nav zināms, kurp tad jaunā kundze- ragana devās. Taču varēja redzēt, ka tā ir iela, pa kuru viņa iet, un ielas otrā malā stāvēja jauna meitene, kuru sauca par Mariju. Un raganai ienāca prātā, ka nebūtu slikti izspēlēt joku ar Mariju. „Labdien, Marija.” „Labdien, jaunā kundze!” „Vai tu proti spēlēt datoru ar vienu roku?” ragana smīnēja. „Nē, man nemaz nav datora,” pārsteigti atteica Marija. „Tad rīt no rīta tu redzēsi savu pēdējo saullēktu!” ragana izsaucās un lēkādama aizskrēja pa ielu tālāk.

Marija nebija pārāk priecīga, jo viņai gribējās redzēt vēl daudzus saullēktus. Varbūt ne tieši saullēktus, jo tos viņa tik un tā nekad nebija redzējusi, bet raganas sacītais viņai nepatika. Viņa aizgāja mājās, sasukāja matus, nomazgāja seju un sāka gaidīt saullēktu. „Ko tu dari, meitiņ?” vaicāja viņas vecā māmuļa. „Gaidu saullēktu.” „Tu taču joko, vai ne?” vecā māmuļa bija pārsteigta, jo kālab gan lai kāds gaidītu saullēktu.

Marija klusēja, jo zināja, ka neviens viņu nesapratīs.

Tikmēr jaunā kundze, kas patiesībā bija ragana, skrēja pie māsas uz vakariņām. Viņa gribēja pastāstīt, kādu joku izspēlējusi ar jauno Mariju.

Raganas māsa jau klāja galdu, kamēr pāris stalti un brangi noauguši velni sēdēja uz lieveņa. Viņi runāja par četriem vīriem, kuri spēlējās uz mājas jumta. Bet velni neko prātī-

matnīcā noliktu tās zem sadaļas „Filozofija”?), kā arī jaunākajās „fantasy” sāgās, kur dažas no parodijas par folkloru sāk pārtapt par parodiju par sevi pašu.

Kur rodi iedvesmu un idejas saviem darbiem?

Iedvesma ir vēlme strādāt. Vēlme strādāt savukārt rodas no vēlmes pēc rezultāta. Kā rezultātu es gribu redzēt savu ideju. Tādēļ es iedvesmu atrodu sava darba idejā. Tiesa, par ideju rašanās avotu jāvaicā neirologam, psihologam vai mācītājam, atkarībā no katra ticības pakāpes katram iepriekšminētajam.

R

eiz dzīvoja četri vīri, kuri spēlējās uz mājas jumta. Nekāda īpašā sakara ar šo pasaku gan viņiem nav, taču spēlēties viņi prata ļoti labi. Taču šai mājai, uz kuras jumta notika četru vīru olimpiskās spēles garām gāja viena jauna kundze. Tā bija ragana, kas tikai izlikās par jaunu kundzi, jo raganas tā īsti 9

jāsagaida saullēkts kopā ar viņu. Tas būs pēdējais arī priekš tevis.”

Ragana gan pūtās, gan bozās, gan teica, ka vēl nav paēdusi vakariņas, taču Pēteris nepiekāpās. Lai ejot pie Marijas, ja ne, viņš somā iebāzīs arī raganu. Raganai negribējās sēdēt Pētera somā, jo tur bija netīrs, tāpēc viņa uzbūra sev jaunas meitenes izskatu un gāja pie Marijas.

Tuk, tuk, viņa divreiz klauvēja un pēc tam piespieda zvanu pogu. Marijas māmuļa apskatījās, kas tur ir, un nemaz nelaida raganu iekšā, jo Marija bija aizņemta, gaidot saullēktu.

Ragana gan lūdzās, gan glaimoja, bet vecā māmuļa neklausījās. „Marijai jāatpūšas, tu vari atnākt ciemos rītdien!” viņa noskaldīja un aizvēra durvis.

Raganai nācās sašļukušai doties projām.

Joks viņai vairs nelikās tik smieklīgs, jo Pēteris dusmīgi skatījās un kodīja lūpas. „Domā pati, ko darīt, taču jums jāsagaida saullēkts kopā. Nabaga meitene ir pelnījusi sabiedrību un izskaidrojumu,” Pēteris noskaldīja. Ragana gan atkal sāka lūgties un glaimot, taču viņai laikam trūka talanta šajā jomā, jo

Foto http://www.educatedearth.net

gu par viņiem nevarēja izrunāt, jo uzkāpt līdz jumtam bija slinkums. „Hei, mana māsa no ananāsa!” iespiedzās jaunā kundze. „Ņem datoru un pieraksti, kādu joku es izspēlēju ar jauno Mariju!” „Ko tad tu ar viņu izdarīji?” „Rīt no rīta viņa redzēs pēdējo saullēktu.” „Oho, tad nu gan smalks joks,” raganas māsa nopriecājās un pasauca dēlus uz vakariņām.

Taču ragana nespēja ēst, kamēr uz pasaules vēl bija kāds, kurš nesmējās par viņas joku.

Viņa atvēra datoru un ierakstīja internetā, ka ja nu kāds grib redzēt ko jautru, tad lai aiziet pie Marija mājas loga un paskatās caur stiklu.

Internetu lasīja arī vārtusargs Pēteris, jo pēdējā laikā viņam bija gauži maz darāmā.

Pēterim raganas joks nelikās pārāk smieklīgs, un viņš aizgāja uz Marijas māju. Tur bija sanācis pilns pulks ar skolas vecuma velnēniem.

Pēteris viņus nobāra par to, ka notrieca laiku izklaidēs un nemācījās darīt riebeklības, un sabāza visus somā, kur viņi neapmierināti pukstēja.

Pēteris paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka Marija mierīgi salikusi rokas klēpī un gaida saullēktu. Tāda nu viņa bija, taču Pēterim tas nelikās smieklīgi, un viņš dusmīgs gāja pie raganas. „Hei, mans Pēter, prieka vēver!” iespiedzās jaunā kundze.

Pēteris pakratīja ar pirkstu, bet ragana tikai pasmējās. „Smejies, smejies,” Pēteris noteica, „bet tā ka tu izjokoji Mariju, tad tev jāiet pie viņas ciemos un 10

Pēteris gluži vienkārši aizgāja atpakaļ pie saviem vārtiem.

Ragana bēdīgi uzbūra sev vecas raganas izskatu un gāja atpakaļ pie māsas, lai pasūdzētos par savu nelaimi. Māsa juta viņai līdzi, taču arī viņai negribējās strīdēties ar Pēteri, jo Pētera somā bija daudz vietas.

Bet Marija nevienam nesūdzējās, pat internetam ne. Viņa pagaidīja, kamēr vecā māmuļa aizmigusi savā gultā, un tad Marija izskrēja no mājas, lai nenokavētu ne mirkli no saullēkta.

Nakts bija silta, gaiss pieglaudās viņai kā kokvilnas kleita, un Marija centās to nepalaist vaļā. Pilsētas ielas nebija tukšas, taču Marija gāja, neredzot citus cilvēkus, viņa vairāk domāja, no kurienes saullēktu būtu vislabāk vērot. Visi lifti jau bija slēgti un kalnu Latvijā nav, bet Marija vēlējās nokļūt augstāk – tur saule redzama tuvāk.

Te Mariju pamanīja velnēnus, kurus Pēteris bija apžēlojis un izlaidis no somas. Kā jau kritušiem eņģelīšiem, viņiem bija spārni, ar kuriem atrasties virs zemes. „Hei, jūs spārnotie!” Marija izsaucās, „paceliet mani tik augstu, cik paši spējat uzlaisties!”

Velnēni gan pasmējās, gan pabrīnījās, jo parasti cilvēki viņus neievēro. Taču jaunā meitene izskatījās pietiekami viegla, lai velnēni paņemtu viņu aiz elkoņiem un vilktu uz augšu. Jo augstāk gaisā Marija tika celta, jo lielāki drebuļi viņai skrēja caur vēderu un rokas sāka trīcēt tik ļoti, ka velnēniem nācās viņu turēt ļoti cieši, lai Marija nenokristu zemē. „Vai tev ir auksti, vai arī tu baidies?” velnēni vaicāja. „Man ir auksti un es baidos. Es gribu redzēt vēl tik daudzus saullēktus, bet man palicis vairs tikai šis viens.” „Kāpēc?” velnēni nesaprata.

„Tā man tika apsolīts, es tikai nezinu, kāpēc.”

Velnēni arī nezināja, kāpēc, tāpēc apklusa, tikai ciešāk apķēra Marijas elkoņus un cēlās debesīs uz augšu, līdz beidzot Marija bija tik augstu debesīs, ka arī ragana no savas māsas mājas viņu pamanīja. Protams, arī viņa brīnījās, kā Marija sastapusies ar velnēniem un kāpēc velnēni pacēluši meiteni pie mākoņiem.

Būtu jauki to noskaidrot, tādēļ ragana atkal uzbūra sev jaunas kundzes izskatu un lika savas māsas velnēniem pacelt viņu gaisā pie Marijas. „Labdien, Marija, lai gan jau ir nakts,” ragana teica. „Labdien, jaunā kundze,” Marija atbildēja un brīnījās, jo tik bieži nemaz nenākas sastapt jaunas kundzes lidojam virs mākoņiem. Par sevi Marija nebrīnījās, jo tā bija vienkāršāk. „Ko tad tu šeit dari, Marija?” ragana vaicāja. „Gaidu saullēktu, to saullēktu, kas būs mans pēdējais. Un jūs?” „Šķiet, ka tas būs arī mans pēdējais saullēkts,” ragana nopūtās. „Pēteris sadusmojās par manu joku un uzlika man sodu.”

Marija gan nesaprata par kādu joku iet runa, bet neko nevaicāja, jo runa taču nemaz nespēj iet. „Klau, Marija, ja es atceltu savu iepriekš izteikto joku un tu varētu aplūkot arī citus saullēktus, ne tikai šī rīta, vai tu nebūtu tik laipna un neaizbilstu Pēterim kādu labu vārdu par mani?” ragana cerīgi ievaicājās. „Ak vai, labprāt! Es tikai nezinu, kas tas Pēteris ir un kur man viņu meklēt,” Marija saduga. „Par to neraizējies, tu viņu satiksi,” ragana mierināja.

Kad tā, tad tā, un Marija priecīgi piekrita.

Velnēni vēl nedaudz viņu palidināja pa debe11

Foto http://fitdeck.com

sīm, jo katru dienu vai nakti jau tas negadās, pēc tam nolaida zemē, un Marija palecoties aizskrēja uz mājām apgulties zem segas.

Ragana gan palika gaisā. Pagāja pāris stundas mierīga un skumja klusuma, un tas pienāca. Šis bija pēdējais saullēkts, ko viņa redzēja, jo tā bija noteicis vārtusargs Pēteris.

Bet Marija kārtīgi izgulējās, pamodās un vēl nedaudz pavārtījās pa gultu. Piecēlusies viņa ierakstīja internetā, ka redzēs vēl daudzus saullēktus, jo noslēgusi izdevīgu darījumu ar raganu. Viņa to pastāstīja arī savai māmuļai, kura nespēja vien nopriecāties. Abas devās uz veikalu, nopirka lielu kūku un nosvinēja šo dienu kā Marijas dzimšanas dienu.

Ar laiku Marija kļuva vecāka, apprecējās, laida pasaulē trīs mazus bērnus, sāka strādāt veikalā par kūku pārdevēju, nopirka daudz kūkas priekš savām dzimšanas dienām, bet vēl vairāk – priekš savu bērnu dzimšanas dienām. Vīrs viņu mīlēja, un Marija smaidīja vairāk nekā jelkad bija raudājusi. Tikai reizi pa reizei viņā iezagās šaubas par to, kad tad viņa satiks Pēteri, jo Marija joprojām nezināja, kas viņš tāds ir. Taču raganai doto solījumu Mari-

ja vēlējās izpildīt, proti, teikt par viņu labus vārdus Pētera priekšā. Viņa bija tik ļoti aizņemta ar domām par Pēteri, kūku pārdošanu un bērnu apkopšanu, ka gulēt arvien nācās iet nogurušai, tādēļ arī neradās iespēja piecelties no rīta tik agri, lai redzētu saullēktu.

Tā pagāja ilgs laiks, un Marija pārdeva kūkas jau savu bērnu bērniem. Tā kā Marijas rokas piekusa arvien ātrāk un ielikt naudu kases aparātā kļuva apgrūtinoši, viņa nolēma aiziet uz to vietu, kur reiz velnēni viņu bija pacēluši gaisā. Un brīnums vai ne, bet tur gaisā joprojām lidinājās velnēnu bars, tikai nu to bija daudzreiz vieglāk. „Hei, jūs spārnotie!” Marija dzirdēja savu bērnību izsaucamies. „Paceliet mani augšā vēl vienu reizi.”

Velnēni sāka smieties un brīnīties, jo šie bija citi velni un Mariju nepazina. Tie, kas lidoja kopā ar Marija pagājušo reiz, jau sen bija pieauguši un ar tādiem jokiem kā lidināšanās vairs nenoņēmās, bet gan drukāja dokumentus un izsniedza būvatļaujas. „Nu, lūdzu, es taču esmu tik viegla, ka jūs pat nejutīsiet manu svaru,” Marija lūdzās, ta12

ču velnēni turpināja smieties un brīnīties. Kamēr viņi tur smējās, gaiss palika nedaudz vēsāks un sāka vāji līt. Taču vāji tas nelija ilgi, un jau pavisam drīz lietus lija aumaļām, aizskalojot visus putekļus un gružus, kā arī dažus netīrumus, ko daba bija uzmetusi zemei uz galvas. „Hei, jūs spārnotie!” Marija sauca ar izmirkušu balsi. „Vai tiešām nespējat palīdzēt?”

Velnēni beidza smieties, jo ūdens slapināja arī viņus, tāpēc divi velnēni saķēra Marijas elkoņus, divi – viņas plaukstas un pacēlās virs negantā un nelaikā nākušā lietus mākoņa.

Virs mākoņa Marija ieraudzīja vairākus baltus eņģeļus, vēl nekritušus velnēnus steidzamies pie viņiem. „Jauki gan, ka tu, Marija, pati atlidoji pie mums. Tu aiztaupīji mums lielas pūles lidot pie tevis uz tavu māju, jo tad ļoti jāuzmanās, lai neviens mūs nepamanītu,” priecājās vecākais no eņģeļiem, atņemot velnēniem Marijas rokas. Marija gan nobijās, ka nokritīs zemē, taču palika brīvi lidināmies gaisā. Velnēni priecīgi paspurdza malā, jo Marija tomēr vairs nebija jauna meitene. „Nāc vien līdzi, Marija!” eņģeļi aicināja uz augšu, un Marija gāja, lai gan nesaprata kā viņa var iet, ja nav ne zemes, ne grīdas.

Pavisam drīz Marija ar eņģeļiem nonāca līdz vārtiem, kurus joprojām sargāja Pēteris.

Viņš bija aizņemts, jo lasīja internetu, taču, ieraudzījis Mariju, sasita plaukstas un pievērsās viņai. „Ai ai, Marija, vai tad tu jau šeit?” Pēteris izsaucās.

Cik nu Marija varēja spriest, tad jā, viņa bija šeit, lai arī to, kur īsti ir „šeit”, viņa nezināja. „Mani sauc Pēteris un es atveru vārtus tiem, kas to patiešām vēlas. To, vai tu vēlies atvērt vārtus, izlemj eņģeļi, tāpēc arī tu esi

šeit.” „Pēteris!” izsaucās Marija. „Vai zināt ko?

Tas gan varētu likties dīvaini, bet ragana, kas izskatās kā jauna kundze, ļoti ciena jūs un prātīgi izsakās par vārtu atvēršanu un aizvēršanu.” „Ak tā?” Pēteris tik pamirkšķināja acis.

Marija apjuka, taču solījumu neaizmirsa un sāka stāstīt tos visus pasaulīgos melus, ko mēdz dzirdēt viesībās un satiekot sen neredzētus draugus. Viņa centās tik ļoti, ka Pēteris izlikās, ka būtu noticējis. „Labi, es parunāšanu ar raganu. Šķiet, esmu bijis netaisns pret viņu,” Pēteris noteica un atvēra vārtus, lai Marija varētu iziet cauri.

Taču Marija vēl negāja. „Kas tas bija par joku, par ko visi tik daudz runāja?” viņa vaicāja. „Tev to nesaprast, jo tas ir joks priekš tiem, kas nav cilvēki. Tev tas neliksies smieklīgs,” Pēteris pasmaidīja un pastūma Mariju uz priekšu. Viņa izgāja cauri vārtiem, lai nokļūtu tur, kur reiz jau vēlējusies būt. Tur, kur nonāk tie, kurus izvēlas eņģeļi.

Bet Pēteris kārtīgi sapurināja savu somu, kurā mēdza nonākt tie, kas nedarīja viņam pa prātam, un izlaida ārā raganu. „Tā, nu vari skriet atpakaļ un turpināt savas blēņas, tikai skaties, ka atkal nepāršauj pār strīpu,” Pēteris bargi piekodināja. „Lai jau tā būtu. Taču tev gan jāatzīst, ka mans joks ir izdevies,” ragana priecājās tik nemākslotu iejūsmu, ka Pēteris pazaudēja visu savu bargumu. „Ir, ir izdevies. Ne cilvēki, ne mēs nemaz negribam skatīties uz saullēktiem,” viņš pasmaidīja, un ragana laidās atpakaļ zem mākoņiem, kur pārsteigta atklāja, ka līst lietus. Viņa izmirka līdz pašai vīlītei un prātoja, vai tikai lietus nav veids kā Pēteris izjokojis viņu, jo tikai lietus var izraisīt tik jaukas beigas.

13

Spēlēsim?

Recenzijas Vai nav jums tā gadījies? Jūs izlasāt recenziju par brīnišķīgu grāmatu, bet lasot to neredzat un nejūtat ne pusi no tā, ko tur manījis recenzijas autors. Vai tieši otrādi, jūs tur saskatāt ko tādu, ka šķiet, kā to var neredzēt citi? Tāpēc „ Digitālas Vārds” jums piedāvā iespēju—Divas recenzijas par vienas cenu, jeb vienā numurā par vienu grāmatu. Divi cilvēki, vai viņu viedokļi atšķiras? Spriediet paši.

pieaugušajiem vai vismaz maniem vienaudžiem. Enderam, kurš nav vecāks par pamatskolnieku, grāmatas gaitā jāpieņem lēmumi, zem kuru smaguma salūztu ne viens vien pieaugušais. Lai gan… ne jau visi pieaugušie aizraujas ar spēlēm.

Gan jau rūdīts lasītājs uzminēs, kas patiesībā slēpās zem Endera spēles, bet personīgi man tas nesagādāja vilšanās sajūtu. Tas tikai lika vēl vairāk cerēt, ka mazais zēns beidzot varēs izbaudīt kaut pavisam maziņu daļiņu no tā, kas viņam nesaudzīgi atņemts – bērnības un draugiem.

Sērijā par Enderu ir sarakstītas vēl vairākas grāmatas, bet nevaru droši apgalvot, vai vēlēšos lasīt arī tās. Ne tāpēc, ka „Endera spēle” bija slikta, nebūt ne. Tā bija ļoti laba un aiz sevis atstāja siltu sāta un pabeigtības sajūtu, ko mūsdienās ne viens vien autors un, ko tur liegties, arī izdevniecība izstiepj tik ļoti, ka pāri nepaliek nekas un lasīt nākamo daļu dzen vien pienākums.

O

Lāsma Gaile rsona Skota Kārda romāns „Endere spēle” ir ierindojies ne vienā vien „labāko grāmatu” sarakstā, izcīnījis ne mazums literatūras pasaulē prestižu balvu (piemēram, Hugo un Nebula) kā arī iekarojis daudzu lasītāju sirdis. Šā gada sākumā šis fantastikas žanra kārums nonāca arī pie latviešu lasītājiem ar izdevniecības White Book starpniecību.

Gluži kā latviešu tautas pasakās Enders Vigins ir „trešais tēva dēls”. Lai gan māsa mīl ļoti, ļoti un vecāki laiku pa laikam atceras par jaunāko atvasi, arī Enderu uzskata par tukšu vietu. Zēns pastāvīgi cieš gan no vecākā brāļa, greizsirdīga, varaskāra despota, gan vienaudžu terora, jo puikam nācies piedzimt pasaulē, kur ģimene ar vairāk kā diviem bērniem ir tabu. Bet Enders ir mazais ģēnijs, tāpēc tiek uzņemts slavenajā Kaujas skolā, kur no pašas bērnības kaujai tiek apmācīti jaunie kareivji un karavadoņi cīņai ar cilvēces lielāko biedu – insektoīdiem.

Lasot „Endera spēli” nācās sev ar vien atkārtot, ka lasu par maziem bērniem, tādiem pašiem kā tie, kas starpbrīžos traucas cauri skolas gaiteņiem, bļaudami kā banšijas, nevis

E

Ligita Aka ndera spēle (Ender’s game) ir 1985. gadā sarakstīta zinātniskā fantastika, kuras autors Orsons Skots Kārds par šo darbu ir saņēmis vairākas godalgas. Bet ne jau tas padara grāmatu labu vai izcilu, nebūt. Pats stāsts, lai gan ir it kā paredzēts jauniešiem, manuprāt, varētu būt saistošs arī pieaugušajiem, jo katra vecuma grupa šeit varētu atrast ko savu.

Lai gan „Endera spēle’’ ir pievienota zinātniskās fantastikas lauciņam, es tomēr to lasīju, vērojot, kā izmainās galvenais varonis, kurš tiek paļauts straujai un šķietami nežēlī14

tiek pakļauts straujai un šķietami nežēlīgai apmācībai. Tāpēc šī grāmata būtu ieteicama arī pieaugušajiem, lai mēs paši sev varētu pajautāt, ko mēs nodarām saviem bērniem? „Vai tas ir pareizi, vai tā ir labi.’’ Līdz ar to šī zinātniskā fantastika bija manā gadījumā tik vien kā elements, kā vide, lai parādītu šīs izmaiņas, jo mūsdienu vidē tās notiek, tikai daudz nemanāmāk. „Endera spēle’’ tādā ziņā ir ārkārtīgi koncentrēta, bet dažu gadu izlaišana šo stāstu netraucē, tieši otrādi, tā paspilgtina izmaiņas, kā bērns pamazām kļūst par pieaugušo.

Pati vide ir sākotnēji dota mūsu pašu Zeme, tikai stipri tālā nākotnē, lai gan, kas zina, varbūt tas ir tuvāk nekā mēs spējam iedomāties. Ir sekmīgi pārciestas divas citplanētiešu (insektoīdu) invāzijas, un nu notiek gatavošanās trešajai. Tomēr ir problēma—nav neviena gana spēcīga komandiera, kas varētu vadīt starpzvaigžņu floti pret bīstamajiem uzbrucējiem. Šīm invāzijām ir izveidota vesela apmācību struktūra, sākot ar Kaujas skolu, uz kuru tiek nosūtīs arī sešus gadus vecais Enders. „Tur viņš tāpat kā citi bērni tiek intensīvi apmācīts, spēlējot spēli – kaujas simulāciju –, kā arī videospēli, kurai, kā reizēm šķiet, ir pašai savs saprāts.” Enders aug un attīstās un es sevi bieži vien pieķēru domājam, vai tas ir labi? Es it kā saprotu vēlmi un nepieciešamību pēc tā, kas tiek ar viņu izdarīts, bet vai tā ir labi? Un cik daudz bērniem mēs paši arī tagad nenodarām ko līdzīgu. Un tad paralēli nāk atmiņā vēl nesen pāršķirstītais „Mazais princis”, kur minēts, ka pieaugušie mēdz aizmirst, ka ir bijuši bērni, ka nesaprot bērnus. „Endera spēles’’ oriģinālais nosaukums „Ender’s game’’ faktiski ir uztverams kā vārdu spēle, bet, lai tam beidzot pievērstu pienācīgo uzmanību, man nācās izlasīt visu grāmatu.

Citam tas, iespējams, veiksies ātrāk. Varbūt

citiem arī pati kulminācija nešķitīs tik iespaidīga kā man, bet, atklāti sakot, biju tā aizrāvusies ar tobrīd notiekošo, ka kopainu pat piemirsu paskatīties, un, kad pienāca kulminācija, teju vai neapraudājos. Tas trāpīja spēcīgi, kā bumba pa vēderu.

Tomēr grāmatu neieteiktu tā sauktajiem maztīņiem, tīri uztraucoties par viņu psihoemocionālo stāvokli pēc šīs grāmatas izlasīšanas. Lai gan lasāmvielas izvēle ir katra paša ziņā, un šī, manuprāt, ir labāka par literatūru, kur sižets, doma un loģika ir pakārtotā lomā.

Tomēr bija arī apstākļi, kurus gribējās, lai autors izskaidro, piemēram, par starpgalaktiku ceļošanas laiku. Varbūt tur ir jāsaprot, piemēram, relativitātes teorija, vai arī autors ir radījis pats savu teoriju? Varoņi ātri saprot, par ko ir runa, bet es kā lasītājs, jūtos kā pamuļķis, jo man šī skaidrības nav. Protams, nevar prasīt, lai autors skaidro līdz pamatiem jau atklātas teorijas, tomēr pamatīgāka autora interpretācija man būtu bijusi lietderīga. Es sevi tomēr nevēlos uzskatīt par tik dumju, kas nespēj neko saprast, un esmu ar mieru pieņemt autora paskaidrojumus, ja vien tie tiek sniegti. Kā rezultātā pasaules uztverē man radās robs, kas tā arī netika papildināts.

Tomēr, neskatoties uz to, jāatzīst, ka darbs ir izdevies. Tas aizrauj, kairina katru nervu šūnu un rauj arvien tālāk, liekot domāt, pašiem skatīties uz pasauli nedaudz savādāk.

Mani gan ļoti interesētu, ko šajā darbā saskata un atrod dažādi cilvēki dažādās vecuma grupās, jo man darbs likās daudzslāņains un dziļš. Varbūt cits tur tiešām saskata tikai un vienīgi galvenā varoņa apmācību cīņā pret insektoīdiem, un nav nozīme nekam citam, kā vien spēlei.

15

Pasakas, asakas

Foto http://images.fineartamerica.com

Ane Laska

P

assakas, assakas, manas vassaras.” mazs puisēns skaitīja gari vilkdams gan burtu „s”, gan savas, vilnas zeķēs autās, kājas. Viņš gāja, kur deguns rādīja, spārdīdams apkārt lielajā istabā samestās mantas. „Apkārt vienas vienīgas” zēns brīdi apdomājās „pakaļasss.” „Andri!” no virtuves puses atskanēja skarba sievietes balss. „Kā tu runā? Nuka, marš, muti ar ziepēm mazgāt!” mātes balss no blakus istabas šķita savādi tāla. Puisēns parādīja mēli uz to pusi, bet bailēs no žagara tikpat naski uzskrēja augšup uz otro stāvu.

Palodzes nemitīgi pakšķināja. Lietus lija aumaļām, aizskalojot visus putekļus un gružus, kas jau nedēļām krājās visapkārt. Puisēnam par apbēdinājumu jau visu dienu. Viņš

lēnām atvēra pirmās durvis pa kreisi un attapās aci pret aci ar violetu kontaktlēcu pāri.

Izstīdzējis skuķis, melni krāsotiem matiem, turēja pie auss telefonu, truli blenžot virsū. „Ārā, sīkais ložņa!” viņa brēca kā aizsmakusi kaza, un Andris pazuda pirms koka durvis paspēja iesisties viņa degunā. Nākamās durvis viņš nevēra ne uz pusi tik uzmanīgi.

Tās žēli ievaidējās un, dobji atsitoties pret sienu, atlēca atpakaļ. „Audra!” viņš sauca sev izskatā nesamērojami līdzīgai meitenei „Man ir garlaicīgi. Uzspēlējam kaut ko!” puisēns ielēca mazajā, zilām aitu raksta segām klātā gultā viņai blakus, aizverot ciet smaga paskata grāmatu ādas vākos. Meiteni, tas šķiet, pārāk neiepriecināja, bet smagi nopūzdamās, viņa atkrita atpakaļ 16

Foto http://1.bp.blogspot.com

spilvenos. „Ārā iet nevar” Audra skaitīja uz pirkstiem „kārtis un visas citas spēles tev apnika, kazu mēs kacinājām visu vakardienu, zīmējām aizvakar, un pužļus likām pirmdien.” abi bērni brītiņu klusēja, iegrimuši pārdomās. Atrast jaunu sevis nodarbināšanu katru dienu bija ļoti sarežģīti. „Uzrakstam paši savu pasaku?” meitene ierosināja. „Tu taču joko, vai ne?” Andris bija pārsteigts. „Nejokoju vis” meitene smaidot iebilda un izvēlās no gultas. „Būs jautri” viņa piebilda. „Bet rakstīšana taču velkas tik lēni” zēns vaidēja berzēdams no bezdarbības, nogurušās acis. „Mums taču nav burtiski jāraksta, muļķīt, esi aizmirsis?” viņa pasmējās, rakņādamās pa atvilktnēm, nepārprotami kaut ko meklējot. „Tu ilgi vēl?” Andris vaicāja pēc visu istabā esošo aitiņu saskaitīšanas. To kopā bija 142 „Atradu!” viņa triumfējoši iesaucās puisēnam parādīdama, garā striķī iesietu, baltu, greznu atslēgu. Andris pasmaidīja. Viņš zināja, kam šī atslēga domāta.

Nokļūt bēniņos nebija sarežģīti. Āķis, ar kuru novilkt trepes lejā, vienmēr stāvēja koridora galā aiz putekļu sūcēja, tieši blakus perfekta izmēra ķeblītim, lai puika spētu aizsniegt griestus. Aizķēris āķi, viņš lēnām un pēc iespējas klusāk nolaida lejā trepes. Koku viņš padeva Audrai, bet pats vietā aiznesa ķeblīti, jo bēniņos spēlēties nedrīkstēja. Protams, tiklīdz kā to pamanīja māte. Aiztaisījuši lūku no augšas abi dvīņi lavierēja cauri putek-

ļainajām kastēm un krāmiem nokrautajai istabai līdz apstājās pie milzīga brūna skapja otrā telpas galā. Tā durvis vaidēja vēl trakāk, kā jebkuras citas mājā un Andris pakāpās malā, lai Audra tiek iekšā pirmā. Pie viņas taču bija atslēga. Tikpat neapmierināti vaidot skapja durvis tika aizvērtas no iekšpuses, tikai šoreiz puisēns atstāja pavisam niecīgu spraudziņu, pa kuru iekšā spraucās vārga, pelēcīgā bēniņu gaisma. Atslēga, māsas ciešā tvēriena ieskauta, jau gūlās baltā skapīša slēdzenē. Vienīgajā lietā, kas šobrīd atradās skapī. Meitene nupat bija zemē nometusi tam virsū klāto drānu, tādēļ putekļi, kā visu pārējo bēniņos pamesto, to neklāja. „Gatavs?” māsa vaicāja, sniegdama brālim brīvo roku. Andris sparīgi pamāja ar galvu un pieķēries, gan pie māsas, gan skapīša gaidīja tālāk. Atslēgu meitene pagrieza tieši trīs reizes, pret pulksteņa rādītāja virzienu, līdz atskanēja kluss klikšķis. Ielikusi atslēgu kabatā, viņa palūkojās uz brāli un aizvēra acis. Puisēns darīja tieši tāpat. Baltajā skapītī nedrīkstēja līst vaļā acīm, savādāk tā izmēri nepārprotami liecina par to, ka vietas tajā ir knapi vienam no abiem. Toties, ja tu neskatījies, skapītis pats izpletās. Andris juta vienīgi mīksto grīdas pārklājumu, rāpdamies iekšā. Baltā skapja durtiņās spraugu viņš neatstāja. Bēr17

nus pārņēma klusums. Puisēns domās skaitīja: Ja tev ir melna aitiņa un man ir balta aitiņa, tad, kura aitiņa noslīka Sarkanajā jūrā? „Reiz, sensenos laikos, nebūt ne tik tālā zemē...” Audras balsij skanot turpat blakus, Andris atvēra acis. Viņam nācās vēl kādu mirkli mirkšķināt plakstiņus, lai pierastu pie spilgtā apgaismojuma. Vietā, kur bērni atradās, reāla šķita vien tikai baltā, slidenā grīda zem kājām. Māsa piecēlusies kājās, sāka lēkāt apkārt. Uz visām pusēm pletās vien balts tukšums. Ja zēns nezinātu, ka atrodas skapī, viņam šķistu, ka netīšām iekritis baltā lapā. „Ar ko sākam?” meitene sauca. „Trīsgalvainais pūķis, kā katru trešdienas vakaru, žēli raudāja?” Andris pa pusei vaicāja, rakņādamies pa kabatām. „Pārāk skumji, turklāt par pūķiem mēs rakstījām pagājušo reizi.” Meitēns pagriezās un pastiepa gaisā baltu krītiņu. Tieši tādu pašu krītiņu arī Andris pēdīgi izvilka arī no savas kabatas. Bērni saskatījās un viegli pasmaidīja. „Tumši zils” kliedza Audra. „Olīvu zaļš” kliedza Andris.

Krītiņi attiecīgi mainīja krāsas. „Ne tik tālā zemē dzīvoja pavisam parasts citplanētiešu zēns. Viņu sauc Ratufifs.” Teica zēns, vilkdams ar savu krītiņu uz baltās grīdas Ratufifa siluetu. Krītiņa zaļā krāsa koši izcēlās. „Viņa labāko draugu sauca Tobiass. Tas bija krāmu bodē nopirkts robots.” zīmēdama blakus brāļa uzvilktajam ķermenim kasti ar skrūvītēm, meitene turpināja. „Asinssarkans” viņa nokliedza un ievilka kastītes vidū sirsniņu. „Tobiass bija vislabsirdīgākais Ne tik tālās zemes iemītnieks.” „Vai, cik neinteresanti.” Andris pasmīkņāja „Tādēļ Ratufifs viņu bieži ķircināja.” Audra dusmīgi paglūnēja virsū brālim. „Ogļu melns.” meitene naski savilka plašu

ģeometrisku figūru kopumu „Un viņi visi dzīvoja Milzīgā mājā ar apaļām durvīm.” Andris savu nākošo komentāru izšņauca piedurknē. „Ratufif, augšā!” viņš sauca. „Tobiass, augšā! Māja, augšā!” meitene piebiedrojās.

Kādu brīdi nekas nenotika. Abi bērni nepacietīgi gaidīja. Sakumā gandrīz nemanāmi, Ratufifa zīmējuma mala sakustējās. Tas pa līnijām it kā atplīsa no grīdas un pacēlās gaisā.

Dvīņu acis priekā staroja. Jo vairāk Ratufifs atlīmējās no grīdas, jo formīgāks kļuva, jo formīgaks kļuva, jo vairāk iekrāsojās un pēc pavisam neilga mirkļa, kas šķita ilga veselu mūžību, viņu priekšā nostājās Ratufifs – gluži kā dzīvs. Citpplanētietim blakus nostājās zilais robotiņš, bet aiz viņiem – izpletās māja.

Turpmāka skubināšana darboties tālāk, it nemaz nebija nepieciešama. Starp dažādu bieži un ne tik bieži sastopamu krāsu saukšanu, dažnedažādu radījumu, zvēru un vietu zīmēšanu, Ratufifa un Tobiasa stāsts manāmi auga.

Tur bija varavīksnes krāsas tauriņi un pa dubļiem sērfojošas žurkas, septiņi saldumu veikali un spēļu laukums šokolādes kalna galā. Bet krītiņi, lai cik dedzīgi netiktu izmantoti, nesaruka it nemaz. „Želejas lācīšu koks, augšā!” Andris sauca, un viņa priekšā izslējās liels, violeta stumbra un sarkanu lapu kārtojums, pilns želejas lācīšu, kā ogu. Zēns noplūca pāris dzelteno un sametis tās visas, mutē skrēja tālāk. Tikmēr Audra savu krītiņu bija iedevusi Tobiasam.

Tas, precīzi pēc savas līdzības uzvilka rozā robotiņu. „Tu neaizmirsti sirsniņu!” meitene sauca, paķerdama krītiņu un ievilkdama skaistu rozā sirsniņu tieši pa vidu. „Ķirsīte, augšā!” viņa sauca, un Tobiasam nu bija robotu draudzene. „Kāpēc meitenēm vienmēr patīk tikai laimīgas pasakas?” zēns īgņojās.

18

Foto http://blog.ecycler.com/

„Pasaka, stāsties!” abi reizē sauca un, līdz šim katrs par sevi atsevišķie tēli, sāka darboties vienā sižetā. Tobiass cienāja Ķirsīti ar zemeņu krēma kūciņām no kūciņu krūma un abi spēlējās ar Ratufifu, kamēr kausētājs kala plānus nolaupīt robotu meiteni. Viņi pat nemanīja, kā paskrien laiks, kamēr Tase cītīgi sargāja robotu meiteni, un, lai gan kausētājam tomēr viņu izdevās pēdīgi satvert, Tobiass cēlsirdīgi nokrāsoja sevi rozā un atdevās viņam Ķirsītes vietā. Pār Audras vaigu tecēja asaras, Ratififam pasniedzot Ķirsītei Tobiasa labsirdīgo sirsniņu, kas neizkusa pat karstajās kausētāja liesmās. „Vakariņās” mātes balss skanēja cauri plānajai grīdai, neļaujot noskaidrot, vai Tobiass tika iekausēts vēl jaunākā, skaistākā mantiņā, vai Ķirsīte tomēr atguva savu mīlestību un vai ne tik tālās zemes iedzīvotāji turpmāk dzīvoja mūžam laimīgi, vai turpināja meklēt piedzīvojumus.

Dvīņi izvēlās no lielā skapja, tā durvīm neapmierināti vaidot nopakaļ. Audra sāka histēriski smieties un cauri kastēm nokrautajai, puskrēslas nomāktajai, istabai aizlēkšoja līdz logam. Andris viņai pēc mirkļa pievienojās, kratīdams no matiem arā putekļainu zirnekļu tīklu. Saule maigi gūlās koku galotnēs, debesis iekrāsojot debesis maigi rozā krāsā. Visi lietus mākoņi bija pazuduši, bez pēdām. Šis bija pēdējais saullēkts, ko viņi vēroja no putekļainā bēniņu loga. Vismaz tovasar.

„Tāpēc, ka puiši īstajā dzīvē nespēj piepildīt viņu sapņus, nemākuli.” „Un kādēļ tad meitenes nevarētu mēģināt piepildīt arī zēnu sapņus?” Andris atvaicāja. „Krāmu kausētāj, augšā!” Viņš sauca, atraudams no grīdas savu krītiņu. „Tomēr Tobiasa un Ķirsītes mīlestība nevarēja ilgt mūžīgi, jo rozā robotiņa bija krāmu kausētāja nederīgo mantu saraksta augšgalā.”

Māsa pagrūda brāli tik stipri, ka zēns zaudēja līdzsvaru un iekrita turpat blakus esošajā cukura vates tīklā. „Un tu vēl prasi? bezkauņa!” viņa nomurmināja, vilkdama okera brūnu krītiņu. „Tomēr, pie Ķirsītes, viņam netikt, jo viņu sargāja Ratufifa suņuks, Tase, kurš bija ievēlēts nozaudēto mantiņu sargs. Tase, augšā!” viņa pakāpās malā atsedzot skatu trīsacainam terjeram ar spārniņiem. „Nu jau kļūst interesantāk!” Andris priekā iesaucās. „Gan ļaunītis, gan varonis, nu pasaka var sākt stāstīt pati sevi!” abi bērni ielika krītiņus kabatā un, paķēruši pa limonādes glāzei no pilsētas centra izslāpušo akas, apsēdās uz mīksta soliņa.

19

Rakstīšana kā meditācija Laura Melne Laura Vilka Dzimusi 1992. gadā.

Mācās Jūrmalas vakara vidusskolā.

Sevi dēvē par mākslas un vēstures mīļotāju.

Arī pati nodarbojas ar zīmēšanu, gleznošanu, veidošanu un dizainu. Šogad tika izdota autores pirmā grāmata „Dana un Medaljons”.

Pašportrets

Šai grāmatai paredzēti vēl trīs turpinājumi, nākamais („Dana un Otra pasaule”) tiks izdots šā gada otrajā pusē.

Š

ogad latviešu literatūrā debitējusi jūrmal- apgāds „Atēna” atbildēja apstiprinoši. Iespēniece Laura Vilka, apgāds „Atēna” izdevis jams, tieši mēģināšana vēlreiz, pa citiem ce-

viņas pirmo romānu „Dana un Medaljons”. Arī šī ļiem, atnesa lielu daļu veiksmes un izdošanās. grāmata pārstāv fantāzijas žanru, kas pēdējo gadu laikā Latvijā ir strauji attīstījies. „Digitālais Vārds”

Par ko tad vēsta „Dana un Medaljons”?

cenšas noskaidrot, kas tad ir jaunā rakstniece un

Pamatā jau tas ir visai līdzīgs stāsts dau-

kāds ir viņas viedoklis par fantāzijas literatūru Lat- dziem citiem šī žanra darbiem. Galvenā varone vijā.

ir Dana, vienkārša Latvijas iedzīvotāja, kas lielākoties ikdienu aizvada ar grāmatu rokās un,

Pēdējā laikā ierasta ir prakse, ka jaunie rakstnie- sapņojot par to, cik fantāzijas pasaulē viss ki savus darbus iesniedz dažādos konkursos, kur arī šķiet lieliski, līdz pati tādā tiek ierauta, proti, iegūst iespēju to publicēt. Taču, šķiet, tavs ceļš ir Apakšzemē, kur mitinās cita civilizācija un arī citāds. Kā nonāci līdz grāmatas izdošanai?

viņai, pateicoties senam Pareģojumam, tur ir

Atzīšu, ka sākums bija visai līdzīgs, arī es atvēlēta sava loma. Pareģots, ka Apakšzemē centos stāstu iesniegt nelielā konkursā, bet atgriezīsies spēks, kas apdraud visu savā ceļā nesaņēmu nekādu konkrētu vai pozitīvu atbil- un Danai jāpieliek sava roka, lai palīdzētu. Prodi. Vecāku mudināta, mēģināju vēlreiz, iesnie- tams, ar laiku atklājas jaunas sazvērestības un dzot tieši izdevēju rokās. Man palaimējās un mistērijas, kas visu sarežģī un stāsta sižeta līni20

Foto no personīgā arhīva

Ak, šie nebēdīgie jūrmas vēji ju paplašina dažādos virzienos, sākot ar vēstu- sērijai, gribu izcelt arī Viktora Peļēvina res nesakritībām, beidzot ar vietējās faunas „Šausmu ķiveri”, tā arī Umberto Eko „Fuko izzušanu un beigās viss nav gluži tāds, kā sāku- svārstu”. Bet noteikti ir vēl daudz grāmatu no mā šķitis.

dažādiem autoriem, pie kurām pieķeros vienreiz un vairākkārt.

Internetā atrodamā informācija vēsta, ka izdošanai tiek gatavota jau nākamā grāmata „Dana un

Kāpēc, tavuprāt, šobrīd Latvijā tik strauji ienāk

Otrā pasaule”. Tātad tiek plānota vesela grāmatu fantastikas un fantāzijas literatūra? Kādēļ pati raksērija?

sti šajā žanrā?

Jā, viss stāsts ar pirmo daļu nebeidzas un

Manuprāt Latvijas literatūras tirgus šādu

kopā ir paredzētas četras. Otrā daļa „Dana un vilni gaidījis jau kādu laiku. Lielākā daļa latvieOtra pasaule" grāmatu plauktos nonāks šīs ga- šu lasītāju pārzina vecās klasikas no atmodu da otrajā pusē.

laikiem un citiem periodiem, tā arī grāmatnīcās atrod daudz ārzemju literatūras. Augot in-

Kas ir tavi iecienītākie autori? Vai tie ir rakst- terneta ietekmei uz mūsu ikdienu, tiem, kas nieki, kas raksta tieši fantastikas žanra literatūru?

sevi ierasti uzskata par amatieriem, rodas ie-

Jā, daudzi mani iecienītie autori ir no fantā- spēja kaut kādā veidā dalīties ar sevis pašu sazijas žanra, bet ne visi. Bērnībā sirdij tuvi bija rakstīto, nevis turēt to tikai sev zināmos skapīRoulingas un Tolkīna darbi, tagad sekoju līdzi šos mājās. Tas ir pirmais solis, lai gūtu apņēmīDžordža Martina „Dziesma par ledu un uguni" bu pie tā neapstāties un doties pie izdevējiem.

21

Tā kā aktīvākie interneta lietotāji ir jaunie- R. Landaru, varu saukt par kolēģiem. Esmu laši, tad tagad tie bieži kļūst par jaunajiem auto- sījusi viņu darbus, arī dažus citus un esmu izriem. Tikmēr fantāzijas un fantastikas žanrs ir baudījusi, lai arī nenoliegšu, regulāri, lasot satik pateicīgs un plašs, kurā iespējams realizēt līdzināju ar savu garadarbu. Bija prieks redzēt visas savas trakās idejas, turklāt tādi izcili au- kā līdzības, tā arī atšķirības. tori, kā Tolkīns, Roulinga, Martins un citi jau ir pierādījuši, kādu veiksmi šādas grāmatu sērijas var atnest.

Varbūt vari nosaukt pāris līdzības un atšķirības?

Mana darbošanās fantastikas žanrā arī aiz-

Līdzības var atrast galvenajos varoņos, pār-

sākās šo iemeslu dēļ, kā arī jāpasakās savai pla- svarā tās ir daiļā dzimuma pārstāves, viņām ir šajai izdomai, kas palīdzēja realizēt pašas oriģi- raksturīgs (ja ne sākumā, tad tālākajā stāsta nālās idejas, meklējot veidu, kā atšķirties no gaitā) spēja pastāvēt par savu viedokli un veikt pārējiem šī žanra autoriem.

nozīmīgu rīcību, kad tas nepieciešams. Veids, kā apkārt izvietojās pārējie tēli, kā arī apzinā-

Vai lasi arī latviešu autoru fantāzijas žanra dar- tie vai neapzinātie centieni modernizēt vārdu bus? Kā tos vērtē?

krājumu, protams, ja stāsta laikmets to atļauj.

Jā, noteikti sekoju līdzi arī tagadējām latvie- Bet lielākoties jau tās ir nianses, mazas detaļas, šu fantāzijas žanra aktualitātēm. Tagad šos au- uz kurām ir grūti norādīt uz pirkstu. Varētu torus, Lauru Dreiži, Lindu Nemieru un Ellenu teikt, ka sajūtas. Un tādā pašā daudzumā un veidā, atrodams arī atšķirīgais, katrs cenšas nest savu vēstījumu un veidu, kā to pasniegt lasītājam.

Kā tu vērtētu presē izskanējušo kritiku, ka latviešu fantastikas literatūra ir amatieriska un autoriem trūkst zināšanu, saistot to ar fantastikas žanra tradīciju trūkumu latviešu literatūrā?

Es piekrītu, ka šie darbi pamatā ir amatieristiski, bet izaugsmi noteikti var vērot ar katru autora izdoto grāmatu, kā arī zināšanas aug, tā arī tiek veidotas šīs žanra tradīcijas.

Varbūt mūs var uzskatīt kā pionierus, kas vēlāk būs pavēruši daudz plašāku logu tālākaFoto no personīgā arhīva

jiem fantastikas žanra rakstītājiem. Ja tas nebūs nozīmīgs sasniegums, tad es nezinu, kas būs.

Ja nerunājam par konkrēto žanru, bet mūsdienu latviešu literatūru kopumā, kāds ir tavs viedoklis 22

Foto no personīgā arhīva

par to?

centos izveidot blogu, bet tas nekļuva par ik-

Kā vienā no iepriekšējiem jautājumiem mi- dienas daļu, lai gan ceru šo vēlmi atkal realinēju, latviešiem ir ļoti daudz literatūras klasi- zēt, īpaši, kad tagad ticu, ka varētu pastāstīt kas, kas izlolota un gadiem ilgi mīlēta, tad laika pasaulei daudz vairāk kā jauna un saistoša. Tad periodā līdz šim parādījušies vēl citi apbrīnoja- savā kontā var iesaistīt arī visas citas vietnes, mi autori, bet tie ir tik nedaudzi. Vai nu es kas jau ir dabiskas mūsu ikdienai – drauvienkārši neesmu sekojusi tik aktīvi līdzi aktu- giem.lv, facebook, twitter, goodreads un citi. alitātēm pēdējos gados, bet grāmatnīcās bieži ievēroju vairāk biogrāfiskus memuārus, nekā

Vai plāno savu nākotni saistīt tieši ar rakstīšanu

fantāzijas, fantastikas, kaut vai romantikas un vai arī ir citi plāni? filosofiskus romānus. Latviešu literatūra man

Es labprāt turpinātu aktīvi rakstīt un izdot,

šobrīd šķiet kā maz izpētīta sala, pietiekami ja ne kā galveno profesiju, tad kā papildus pronesen atklāta, bet jau ar dažiem pirmajiem ie- fesiju es to savā nākotnē noteikti saredzu. Bet dzīvotājiem, kas nozīmē, ka nav tīrākie džun- papildus tam noteikti vēlēšos izpausties arī gļi, bet ir arī tik daudz alu un kalnu, ko vēl at- citās kultūras jomās. Jau tagad esmu iesaistījuklāt un ceļu, ko izveidot.

sies nelielā biedrībā „Radošā Evolūcija”, kas organizē dažādus kultūras pasākumus un uz-

Kādas ir tavas attiecības ar internetu - vai tu tur literāro interneta platformu „Re-teksti”. blogo, iesaisties kādos forumos?

Tā arī labprāt turpinātu savu iesākto darbu ar

Jā, attiecības ir internetu ir gana tuvas. Es- ilustrāciju veidošanu, nākotnē varbūt ne tikai mu aktīva dažādos interneta forumos. Agrāk saviem darbiem.

23

Varbūt vari arī nedaudz pastāstīt par „Radošo novērtēti, tā kā tiek apvienoti abi varianti, gan evolūciju” un „Re-tekstiem”? Kādus pasākumus iespēja izpausties katram, gan pacelts kvalitāesat rīkojuši? Kāda ir autoru un lasītāju aktivitāte?

tes rādītājs.

„Radošā Evolūcija” nu jau pastāv pusotru gadu, literārā platforma „Re-teksti” ir tās sta-

Cik daudz laika tu velti rakstīšanai? Kā tu to

bilākais projekts. Oriģināli satikāmies, draugi, savieno ar ikdienas darbiem? paziņas, draugu paziņas, tātad vairāk vai ma-

Secinu, ka laiku rakstīšanai veltu visai

zāk sava starpā pazīstamie, deviņi cilvēki, ar daudz, par cik tas ir kļuvis par vienu no maplānu izmēģināt ko jaunu kultūras jomā, bied- niem vispastāvīgākajiem atpūtas veidiem. Jā, rības statuss palīdzēja šos plānus realizēt jāapvieno ar mācībām un citiem ikdienas piedaudz veiksmīgāk. Līdz šim brīdim esam pie- nākumiem, nedrīkst aizmirst par citām aktividalījušies

„Baltajās

naktīs”,

festivālos tātēm, vienatnē vai draugu lokā, bet par cik arī

„Give&Get” un „Knauķi”. Visvairāk esam iz- daudzi mani draugi mīl rakstīšanu, tad mēpaudušies rakstniecības jomā, organizējot fes- dzam to darīt kopā. Rakstu visur un visādi, kā tivālu ietvaros rakstīšanas meistarklases, kā varu un cik laiks ļauj. Sākot ar kādiem pārarī reiz ar visnotaļ kulināru piesitienu. 2012. spriedumiem skolā, švīkājumiem uz salvetēm, gada "Baltās nakts" laikā rakstīšana apvienojās kad esmu kādā kafejnīcā, beidzot ar sēdēšanu ar improvizācijas teātra tematiku. Esam vēl mājās un ķeršanos klāt kādam no maniem sirvisai maziņi un svaigi, pazīstami tikai nelielai dij tuvajiem stāstiem. Tas ir mans meditēšanas sabiedrības daļai, bet viss ar laiku.

process, kas tapis par neatņemamu ikdienas

Tikmēr literārajā platformā „Re-teksti” ir sastāvdaļu. iespēja publicēt savus dzejas un īsprozas darbus, tā arī samērā nesen parādījusies iespēja arī garajai prozai, vārdu sakot, jebkādi literārie garadarbi, kurus var iesūtīt jebkurš interesents. Līdz šim publicējušies vairāk kā simts dažādi autori, kā ar savu stāžu, tā arī tie, kas tikai nesen iemēģinājuši roku dzejošanā un rakstīšanā. Teju divu gadu laikā ir publicēti jau vairāk kā tūkstotis tekstu.

Vai „Re-teksti” pievērš uzmanību daiļdarbu kvalitātei, vai arī publicēties var jebkurš interesents?

Publicēties var jebkurš, bet paši autori, tā arī lasītāji ir tie, kas vērtē. Piecu baļļu sistēmā un komentāru laukumā katrs var izpaust savu viedokli

par

kvalitāti

un

beigās

tie-

šām kvalitatīvie darbi tiek izcelti un pienācīgi 24

Tika tika nepatika—gramatika

Foto http://sitemaker.umich.edu/

Laura Dreiže atkārtosim, kādi ir salikto teikumu veidi un kas jāievēro, lai tajos pareizi sazīmētu pieturzīmes. Sāksim ar visvienkāršāko: saliktu sakārtotu teikumu.

Salikts sakārtots teikums sastāv no divām vai vairākām neatkarīgām daļām, kurai katrai ir savs gramatiskais centrs. Būtībā šī teikuma pamatā ir divi vai vairāki savienoti vienkārši (ne) paplašināti teikumi. Tos savā starpā saista sakārtojuma saikļi un, bet, taču, tomēr, turpretī, turpretim, arī, apstākļa vārds citādi, partikulas toties, tikai, tik, tātad. Pirms šiem vārdiem VIENMĒR ir jāliek komats! (Vienīgo izņēmuma gadījumu skatīt beigās.)

Rakstīt, tas ir viens. Labi rakstīt—otrs. Pareizi rakstīt—trešais, bet to darīt arī gramatiski pareizi! Nē, nevis ceturtais, bet visaugstākais. Tieši tamdēļ piedāvājam jums rakstu sēriju Tika tika nepatika—gramatika, kas īsi un koncentrēti atgādinās par gramatikas likumiem un atsvērs rūpes meklēt mācību grāmatu vai rokasgrāmatas, atliks vien atšķirt „Digitālo Vārdu”.

J

a teikuma pamatvienība ir vārds, tad stāsta pamatvienība ir teikums, turklāt dažādu veidu. Par vienkāršiem paplašinātiem un nepaplašinātiem teikumiem šeit nerunāsim, jo tie parasti nesagādā problēmas, tikai atgādināšu, ka šāda veida teikumos ir viens gramatiskais centrs. Šoreiz vēlos pievērst jūsu uzmanību sarežģītākam teikumu ģints pārstāvim: saliktam teikumam.

Pieņemsim, ka mums ir trīs vienkārši paplašināti teikumi.

1. Amālija jau piecreiz bija pārkārtojusi ievārījuma burciņas.

2. No dzīvojamās istabas jau skanēja viņas iecienītā seriāla tituldziesma.

3. Māniju bija grūti pārvarēt.

Kā jau kārtīgiem teikumiem pieklājas, katram ir savs gramatiskais centrs: Amālija bija pārkārtojusi, skanēja tituldziesma, bija grūti pārvarēt. Šie teikumi var funkcionēt pilnīgi patstāvīgi, tomēr, ja visu tekstu (miniatūru, īso stāstu vai, pasarg' Dievs, romānu) veidotu ti-

Salikts teikums ir teikums, kas sastāv no vairākām daļām, kam katrai ir savs gramatiskais centrs. Šīs daļas cita no citas ir jāatdala ar komatu, un noteikšana, kur tieši komatam jāatrodas, dažkārt sagādā grūtības. Tādēļ īsi 25

Foto http://transmoder.com

kai šāda veida teikumi, tad lasītājam tas šķistu saraustīts un vairumā gadījumu novērstu uzmanību no tajā ietvertās idejas. Lai domas plūdums būtu līganāks, savienosim šos trīs teikumus vienā.

Amālija jau piecreiz bija pārkārtojusi ievārījuma burciņas, un no dzīvojamās istabas jau skanēja viņas iecienītā seriāla tituldziesma, tomēr māniju bija grūti pārvarēt.

Lūk, ar divu komatu un saikļu palīdzību esam ieguvuši saliktu sakārtotu teikumu!

vienu reizi. Domājiet par to kā par lapsenes vidukli: ja kukainim tāds ir tikai viens, kāpēc lai teikums būtu pelnījis vairāk? !Atceries! Ja viens un tas pats teikuma palīgloceklis (piemēram, apstākļa vārds) vienādā mērā attiecas uz divām salikta sakārtota teikuma daļām, kuras saista saiklis un, tad starp tām neliek komatu!

Amālijas viesistabā sienas rotāja tapetes ar rozītēm un aiz pianīna kasījās kaķis. Šajā teikumā ir divi gramatiskie centri (rotāja tapetes un kasījās kaķis), taču vārdkopa Amālijas viesistabā ir attiecināma uz abām teikuma daļām, un tāpēc tās ir uzskatāmas par vienlīdzīgiem teikuma locekļiem.

Salikta sakārtota teikuma daļas var būt atdalītas arī tikai ar komatu vai semikolu, taču pamatprincips nemainās — katrai daļai ir savs gramatiskais centrs. Atgriezīsimies pie Amālijas: No katliņa cēlās garaiņi; vāks dancot dancoja, pāri malām tecēja verdošs ūdens, bet Amālija aizrautīgi skatījās ziepju operu un neko nemanīja.

Par semikolu gan derētu atcerēties, ka vienā teikumā to nevajadzētu izmantot vairāk kā

Lūk, galvenie nosacījumi, kas jāpatur prātā, rakstot saliktu sakārtotu teikumu. Šoreiz tas arī viss, bet nākamajā rakstā iepazīsimies ar šī teikuma untumaino jaunāko brāli: saliktu pakārtotu teikumu.

26

Zvirbulēns

R

Ligita Aka

ešāds Nurī Gintekīns (1889-1956), lai gan dzimis Stambulā (Turcijā), tomēr mūža pēdējo laiku pavadījis Londonā (Anglijā), kur ārstējās no plaušu vēža. Savā laikā ne tikai rakstījis romānus, noveles un lugas, bet arī strādājis kā literatūras, franču valodas un filozofijas skolotājs. Vēlāk strādājis arī Turcijas Izglītības ministrijā, un bijis Turcijas UNESCO pārstāvis, kā arī Stambulas pilsētas teātrī. Viens no viņa pazīstamākajiem darbiem ir Mazputniņš, jeb Čalikušu, kas ir viena no daudzajām galvenās varones iesaukām. Romāns ir dienasgrāmata kurā Feride, jeb Čalikušu raksta savas gaitas un atmiņas.

Pats stāsts sastāv no trīs daļām. Pirmā daļa ir Ferides atmiņas līdz brīdim, kad viņa nonākusi dzīvē tur, kur ir, Anatolijā par skolotāju.

Otrā daļa ir viņas skolotājas dzīves gaitas atstāsts. Trešajā daļā autors atkāpjas no dienasgrāmatas formāta un ļauj lasītājam paskatīties tālāk par Ferides acīm, rakstot no trešās personas.

Kad Feride agrā bērnībā zaudē māti, tēvs viņu aizsūta pie radiniekiem, jo audzināt meitu kazarmās neuzskata par prāta darbu.

Augusi kā brīvs bērns, meitene ir aktīva, dzīves pilna un sastrādā ne mazums blēņu. Kad pienāk skolas gadi, viņu nosūta uz internātskolu. Lasītājs var vērot, kā augot izmainās Feride pati, no trakojoša bērna kļūstot mierīga un nosvērtāka. Pirmā mīlestība un salauztā sirds, kad šķiet, ka tūlīt laime būs pilnīga. Dzīve Feridi un viņa pati sevi aizdzen tālu prom no mājām, kur sastop dažādus cilvēkus, iepazīstas ar paražām, kas līdz šim viņai bijušas svešas. Ferides viegluma un žirgtuma dēļ viņa iemanto iesauku—Mazputniņš jeb Čalikušu. Šī

tik ļoti precīzā iesauka pavada viņu visu dzīvi, jo ne velti Mazputniņš ir un paliek putniņš, nekur ilgi nepalikdams un uz viena zara pārāk ilgi nesēdēdams. Feride gan apstākļu spiesta, gan pašas iniciatīvas dēļļ dodas ceļā arvien uz priekšu. Varbūt mūsu platuma grādos ir lietas, kas šķiet nesaprotamas, tomēr nevajag aizmirst, ka darbība notiek Turcijā ar tās tradīcijām un vēsturi.

Tomēr, ja izvēlaties lasīt šo grāmatu, jāatceras, ka ne velti tā ir ierindota pie pasaulslaveniem, un tā saldsērīgās notis iet caur visu Ferides dzīvi.

Es rekomendētu šo grāmatu gan klasikas cienītājiem, jo „Mazputniņš” jau ir atzīstams par klasisku vērtību, kura nozīme nav mazinājusies gadu laikā, kā arī tiem, kas grib lasīt par mīlestību, patiesu, bet visaptverošu. Tiesa, ja gribēsiet tur atrast erotiskas ainas, nāksies smagi vilties. „Čalikušu” var lasīt arī, lai iepazītu tā laika Turcijas sabiedrību un atkal no jauna atklātu, ka visur jau esam vienādi, nekas gadu laikā īpaši nemainās. Šī reiz ir tā grāmata, kuru lasot var atrast sev atkal un atkal ko jaunu, tāpēc nebīstos to paņemt rokā atkal un atkal, turklāt mirkļos, kad uznāk vēlme pēc sentimentālām muļķībām „Mazputniņš” noteikti ir saturīgāka izvēle, jo spēj aizkustināt līdz dvēseles dziļumiem. Lai gan, cik dvēseļu, tik kustināšanas iespēju, un varbūt to, ko tur izlasu es, cits neizlasīts, bet atradīs ko pavisam citu. Tāpēc jau grāmata ir grāmata, lai to lasītu.

27

Trilleris

Foto http://subculture.co.uk

Lāsma Gaile

N

nas apziņa un skumjas. Nu, kā gan es tā varēju? Ļaut kaut kādam tikko kā satiktam puisim likt aizmirst par tēti un visu to, ko viņš bez šaubām no manis slēpa.

— Hārperes jaunkundz, varbūt es jums traucēju? Droši vien Pitagors jums šķiet mazāk svarīgs kā skats uz skolas sporta laukumu, hm? — skolotāja asi pārtrauca manas domas.

Paskatījos augšup, no kurienes uz mani lūkojās skarbs zaļu acu pāris, ko ietvēra ieslīpas raga brilles ar mākslīgiem briljantiņiem rāmīša malās.

— Nē, kundze, — nomurmināju, Teilores Straikeres un viņas draudzenes kluso smieklu pavadībā nolīkdama pār darba burtnīcu. Jā, es tiešām biju pavērsusi skatienu pret sporta laukumu, kur puiši spēlēja futbolu, kas savukārt nerunāja par labu man, bet es biju pārāk

4. NODAĻA.

ākamajā rītā piecēlos vēlu, tādēļ man nācās uz skolu skriet pa galvu, pa kaklu, lai tikai nenokavētu, jo jau vakar skolotājas priekšā biju gana sevi apkaunojusi.

Tik un tā pamanījos ierasties ar nokavēšanos, par ko no skolotājas saņēmu bargu rājienu un izsaukumu pie tāfeles.

No otras puses, tam bija arī savi plusi – man nebija laika ļaut domām plivināties apkārt tur, kur nevajag, piemēram, pie Patrika vai vainas apziņas, ka vakar vakarā pat neiedomājos par tēti un neizpildīju sev doto solījumu viņam piezvanīt.

Milzīgās dusmas, kas vakar mani bez žēlastības plosīja, bija nomainījusi smacējoša vai28

aizņemta ar savām domām, lai redzētu, kas tur īsti notiek. „Tas nav raksturīgi tev, Veronika,” kaunināju sevi, mēģinot visu uzmanību veltīt vienādojumam acu priekšā. „Tiešām, kur tev prāts, meitenīt?”

Teilore joprojām nebija aizmirsusi manu pirmo mācību dienu šeit un par savu svētu pienākumu uzskatīja ar savu izturēšanos man to nemitīgi atgādināt. Acīmredzot meitenei bija kaut kādas garīga rakstura problēmas, ja viņa joprojām nespēja samierināties ar to, ka mans jogurts nejauši nonāca uz viņas džempera (kas, manuprāt, tāpat nebija no pievilcīgākajiem). Arī man saldā ēdiena zaudējums bija smags (par to jau bija samaksāts), bet es taču tam tiku pāri! Turklāt mana vaina tajā visā bija vien tāda, ka nonācu sevišķi izsalkušu un nepieklājīgu skolasbiedru bariņā, kuri nevilcinājās likt lietā elkoņus, lai tiktu uz priekšu. Kāds no viņiem mani pagrūda, un daļa manu pusdienu piezemējās uz grīdas, kamēr otra – uz Teilores krūtīm.

Vēl tagad atceros, kā dusmas lēnām izkropļojas viņas lellītes seju, kā tā lēnām piesarka, rīklē briestos aizvainojuma pilnam spiedzienam. Ap mums ēdamzāle bija pieklususi, bet es ar skumjām raudzījos uz savu ēdienu. Kad jau grasījos meitenei atvainoties un piedāvāt samaksāt par džempera tīrīšanu, kāds skaļi iesmējās. Tā bija Džena, un viņas piemēram sekoja katrs, kurš bija pamanījis nelielo starpgadījumu. Tātad gandrīz ikviens, kurš atradās ēdamzālē.

—Piedod, es samaksāšu par tīrīšanu. Nav jau nekas traks, vai ne? —draudzīgi uzsmaidīju, bet pretī saņēmu nicīgu vīpsnu.

— To vēl mēs redzēsim! — Teilore nošņācās un, apgriezusies uz papēža, izbrāzās no ēdamzāles tā, ka katra latīņamerikāņu „ziepeņu” aktrise paliktu zaļai aiz skaudības.

Jau mirkli pēc tam attapos sēžam pie viena galda ar Dženu, ēdam viņas čipšus un dievojoties, ka tas nebija tā domāts. Meitene gan attiecās tam ticēt un solījās, ka ikviens, kurš ko tādu izdarījis ar Teilori, ir pelnījis viņas cieņu.

Tā man nudien noderēja nākamajās nedēļās, jo pret mani tika vērsta iespaidīga apmelošanas kampaņa. Tajā laika posmā uzzināju ne vien to, ka man neinteresē puiši un ka esmu rūdīta narkomāne, bet arī to, ka pie manis var iegādāties narkotikas, ka esmu pēdējo divu gadu laikā nomainījusi desmit skolas un ka pat trīs labošanas iestādes mani neesot spējušas savaldīt. Par laimi Teilore nepaguva izgāzt uz mani visu savu naidu pilnībā, jo drīz vien uzradās cits terora objekts.

Tādu nabadziņu Čikāgā pavadīto gadu laikā nebija mazums. Patiesībā „dīvainīšu”, kuri uz savas ādas bija izbaudījuši, ko nozīmē aizkaitināt Teilori Straikeri, bija gana, lai viņi varētu nodibināt savu biedrību, bet visi laikam bija pārāk kautrīgi vai nobijušies, lai ieminētos par tādu ideju. Vai arī viņus tāpat kā mani tāda ideja nesaistīja.

Ar laiku man izdevās kaut cik pierādīt sevi un attaisnot daļu no baumām, tomēr cilvēki tik un tā nebija aizmirsuši pilnīgi visu, kas tika par mani sastāstīts. Piemēram, daudzi mani uzskatīja par lesbieti, un tas, ka neklīda baumas, ka es saietos ar kādu no skolas puišiem, un ka daudz laika pavadīju ar Dženu, runāja tam par labu. Tomēr draudzene mani bija lieliski apmācījusi neņemt „tos aitasgalvas” pierē.

Skaidrojot, ka galvenais ir tas, ko es domāju, nevis viņi, Džena izrādīja sev pavisam neraksturīgu filozofa garu. Bet, nobeidzot savu pamācošo monologu, viņa paskaidroja, ka tas ir no viņas mammas mīļākā sarunu šova, un nevilcinājās sākt apsmiet visus tā viesus.

29

***

sis patiesībā pārkārtoja plauktiņus manā galvā? Sasodīts, Veronika, turi sevi grožos, vai dzirdi? Hipnoze, phe! Nieki!

—Meitenes! — mūs pie durvīm sagaidīja kā allaž smaidīgais Pablo, kurš pat tad, kad bija norūpējies, prata izskatīties tīri apmierināts ar dzīvi.

—Veronika, vai tu varēsi šovakar pieskatīt trīņus? — tuklais vīrietis, nesagaidījis sveicienu no mūsu puses, spēra laukā. Vīrieša apaļo, tumsnējo seju klāja melni bārdas rugāji, bet matus viņš bija apgriezis īsus jo īsus. Lai ārā nebija pārāk karsts, Pablo bija nosvīdis, un viņa sviedriem klātā piere jau iztālēm mirdzēja, bet vairākas krekla augšējās pogas bija vaļā, atklājot krūtis, kuras klāja biezs, melns apmatojums.

—Jā, protams, — pamāju. Šovakar tāpat nekā cita, ko darīt man nebija, ja neskaita mājasdarbus un pukošanos uz sevi.

—Lieliski! — mans darba devējs plati pasmaidīja, atklājot iedzeltenu zobu rindu, un jau nākamajā brīdī pazuda starp veiklu plauktiem. Par spīti raženajam augumam, galvenokārt ļumīgajam vēderam, kas bija pirmais, ko ieraudzīja, lai arī kur Pablo Ortega devās, vīrietis bija ārkārtīgi izveicīgs un pārveidojās pa savu nelielo veikaliņu dažreiz pat daudz izveicīgāk kā Džena vai es.

—Ha, ha, nepaveicās, — draudzene pasmīnēja un nometa somu pie kases, kurai tūlīt pievienoju savējo.

—Tas nemaz nav tik traki, — iebildu un savācu matus brīvā copē uz pakauša. – Man būs laiks, lai pamācītos.

—Saderam, ka trīņi tev neļaus pat izņemt grāmatas no somas! — Džena iebilda un atbalstījās pret leti.

Nu, jā, man pašai arī tas bija ienācis prātā, tiklīdz pārsteidzīgais apgalvojums šķērsoja manas lūpas, bet bija jau par vēlu. Tik un tā

Pēc stundām pa galvu, pa kaklu joņoju uz Pablo veikalu. Ne jau tāpēc, ka kavētu, bet gan tāpēc, ka manī bija modusies maza cerība, ka šodien varētu iegriezties Patriks. „Tā domāt ir muļķīgi,” rāju sevi. „Kāpēc, lai viņš nāktu, ko?”

—Nika, kur tu tā steidzies? Pablo nekur neaizbēgs! – Džena aiz muguras pikti nobubināja. —Tu visu dienu esi kaut kāda… dīvaina?

—Ai, tas pats, kas vakar, — nomurmināju, un daļēji tā bija taisnība, jo Patriks jau no vakar vakara kā tāda sērga ir apsēdis manu prātu.

—Man šovakar noteikti jāpiezvana Henkam, — nomurmināju pie sevis, it kā tas palīdzētu neizmirst.

—Ko tu teici? Es nedzirdēju! Hei, Nika, piebremzē! — Džena pukojās un ar kreiso roku aizķēra manu plaukstu, kamēr ar labo centās noturēt zeķei līdzīgo cepuri uz galvas. Draudzene bija mazliet īsāka par mani, un, ja es gāju gana ātri, viņai bija zināmas grūtības turēt man līdz. Kā tagad, piemēram.

—Pablo nekur neaizbēgs, un viņa bodīti pēkšņi neaizraus kaut kāds viesulis! – meitene žēlojās. – Te nav nekāda Kanzasa, Nika!

—Labi, labi, piedod, — pamāju un palēnināju soli, kaut gan apziņa, ka varētu nonākt darbā daudz ātrāk bija kaitinoša. Laikam biju viens no retajiem cilvēkiem visā Čikāgā, kas vēlējās nonākt savā darba vietā pēc iespējas ātrāk, pat ja iemesls bija tik… dīvains. Vismaz man pašai tā šķita.

Sasodītais, Patriks. Prātā iešāvās dīvaina doma, ka simpātiskais puisis mani nohipnotizējis, lai domas ik pēc pāris minūtēm atgrieztos pie viņa.

Varbūt Patriks tik tiešām ir iemanījies hipnotizēt, un kamēr mēs vakar runājāmies pui30

Foto http://www.view-talay-pattaya.com

negrasījos atzīt, ka Dženai ir taisnība.

—Saderam! — pamāju, sakrustodama rokas pāri krūtīm.

Huanita tevi dzīvu apēdīs. Esmu viņus pienācīgi izskolojusi.

Agrāk Džena mēdza pieskatīt Pablo hiperaktīvās atvases, bet, kad bērnu vārdu krājums papildinājās ar vairākiem trīsstāvīgiem vārdiem, ko tie nekautrējās lietot arī vecāku klātbūtnē, mana draudzene zaudēja auklītes amatu. Īpaši viņa par to gan nebēdāja.

Vai man par to vajadzētu justies pateicīgai?

Deram uz desmitnieku, ka rīt jutīsies tā, kā tev pāri būtu pārbraucis ceļa rullis!

Vieglāk nopelnītā nauda manā mūžā.

—Kāpēc vispār tu par tām mācībām tik ļoti cepies, Nik? — Džena vaicāja. — Neizpildīsi mājasdarbu, neizlasīsi uzdoto, nu un? Gabals taču nenokritīs!

Nepiemirsti, ka tavās interesēs ir, lai turpinu čakli pildīt mājasdarbus.

Man bija gluži vienalga kā mājasdarbu Džena iesniedza skolotājiem – manu, kāda cita vai pati savējo. Galvenais bija tas, ka, ja skolotāji lika mierā Dženu, man gāja secen draudzenes kārtējais monologs, ka izglītība ir nekam nederīgs veidojums, ko izdomājuši vecāki, lai būtu kur likt bērnus.

—Un kas ar to džeku, kas vakar tevi runāja? — draudzene mainīja tematu. — Varbūt viņš tevi beidzot izvilks no miroņiem?

Mani pārsteidza manu smieklu nervozā, nemierīgā pieskaņa.

—Nezinu, — paraustīju plecus.

Nopietni, Nika, kad tu beidzot pamodīsies?

Principā ārpus tā cietuma, tevis nav. Tu nekur neej, neko nedari, ne ar vienu netusē. Visa tava būtība pilnīgi kliedz: „Pamodini mani!

Iemāci man dzīvot!”.

31

Foto http://i267.photobucket.com

—Ja tā padomā — Dženai bija taisnība. Kas ar mani bija noticis? Vilmingtonā man bija draugi, Elisa parūpējās, lai gandrīz katru nedēļas vakaru būtu iesaistīta kādās aktivitātēs.

Vēl šodien atceros dīvaino pulciņu nosaukumus un dienas, kad tie notika - „Jauno vēsturnieku skola” pirmdienās, „Jaunieši, kas lasa” trešdienu pēcpusdienās, ceturtdienās man bija jādodas līdzi vecmāmiņai uz aerobiku un kopā ar viņu un vēl baru vecāku sieviešu jāstaipās, jo Elisa jau nebija no tiem, kas ļautu man brīvi vazāties apkārt. Piektdienas arī Elisa nodarbināja mani pēc sava prāta, tāpēc reti, kad tiku uz kādu ballīti, bet ar kaimiņu meitene Bekija vienmēr man visu sīki un plaši izstāstīja nedēļas nogalēs.

Nezinu, kā tas notika, bet, kad pārcēlos pie Henka, tas viss vienkārši izgaisa. Kad dabūju darbu pie Pablo, neatlika laika iet uz ārpusklases nodarbībām. Arī vecie draugi rakstīja arvien retāk un retāk, bet notikumi vēstulēs raisīja manī mazu interesi.

—Iespējams Dženai bija taisnība — es biju iesūnojusi.

pateikt, ka pelēkais pleķis uz labās lences ir mana iesauka vai ka zem priekšējās kabatas kāds ir neveiksmīgi mēģinājis uzrakstīt „30 Seconds to Mars”.

—Sapņo vien!— pasmējos un paņēmu savu somu klēpī. Varbūt ķerties mājasdarbiem klāt jau tagad, jo nevar zināt, vai man vēlāk būs laika.

—Nē, tā ir uzvara! — draudzene atcirta, samākslotā balsī.

—Ātrāk lasies prom! Tu man traucē! – caur smiekliem pamāju meitenei. — Atā!

Džena, smaidīdama no vienas auss līdz otrai, pazuda aiz stikla durvīm, ko klāja plakāti ar reklāmām par izdevīgām cenām un dažiem koncertiem tuvākajos klubos, un projām bija.

Bet es izvilku matemātikas mācību grāmatu un sāku pētīt vienādojumus, necerēdama uz pēkšņu klientu pieplūdumu.

—Mācies? — manu uzmanību negaidot novērsa balss, pēc kuras pēdējās divdesmit četras stundas biju ilgojusies. Velns parāvis, no kurienes viņš uzradās?

—Jā, — tizli pamāju, aizvērdama grāmatu, un koncentrēju skatienu uz saviem pirkstiem.

— Vienādojumi, — klusi piebildu, pabungojot pa grāmatu un ļaudama skatienam aizklīst līdz lētajām cigaretēm man virs galvas.

Man bija slikta priekšnojauta, ka, ja ielūkošos

*** Mana oficiālā darba diena tikai tuvojās beigām, bet nekā daudz, ko darīt, pāri vairs nebija palicis, tāpēc Džena jau posās mājup, kamēr es sēdēju pie kases, jau juzdamās daudz labāk nekā pirms dažām stundām.

Izrādījās, ka Pablo ir izlēmis palutināt savu sievu Rūtu, dodot viņai iespēju iespīlēties bezgaumīgā kleitā, kas izcels visu, ko vajadzētu noslēpt, un aizvedot uz smalku restorānu pilsētas centrā.

—-Es jau jūtu uzvaras garšu, — Džena izslēja zodu un uzmeta savu melno somu, ko no vienas vietas klāja izplūduši ar korektoru rakstīti uzraksti. Piemēram, tikai zinātājs spētu 32

puiša acīs, tās pamanīsies sajaukt manas domās vēl vairāk.

—Ak, tā, — Patriks lēni pamāja ar galvu.

Tu man vakar nepiezvanīji, - pēc neveikla klusuma brīža teicu, cenzdamās padarīt savu balsi pēc iespējas aukstāku. Gala rezultāts bija kaut kas starp vienaldzību un pilnīgu garlaikotību, bet tas arī derēja.

—Piedod, — puisis atvainojās. — Vakar mājās bija galīgs bardaks, un man īsti nesanāca laika tev piezvanīt. Viss norima tikai ļoti vēlu pēc pusnakts, un tad jau tu droši vien gulēji.

—Jā, — meloju. Patiesībā nevarēju iemigt vēl ilgi pēc pusnakts, bet nemaz negrasījos Patrikam ar to plātīties.

—Mēs varētu šovakar kaut kur aiziet, — puisis ieminējās un nolīka pār leti tā, ka viņa seja bija pavisam netālu no mana vaiga. – Divi vien. Kaut ko padarīt. Tu man pastāstītu par šejieni.

—Nav nekā daudz ko stāstīt. Turklāt man ir darbs, — iebildu, nolaizdama skatienu atpakaļ uz matemātikas grāmatu sev klēpī. Zināju, ka, ja pagriezīšu galvu pa labi un paskatīšos Patrika sejā, galvenokārt viņa sasodīti zilajās acīs, labi nebūs, pateikšu kaut ko dumju, ko vēlāk noteikti nožēlošu.

—Veikaliņu slēdz nepiedodami agri. Kas tev vēl jādara? — Patriks pacēla uzacis.

Jāpieskata priekšnieka bērni.

—Es varu tev palīdzēt. Man patīk bērni, — Patriks teica, un es sajutu viņa neparasti vēso elpu pavisam tuvu sev klāt, kas lika aukstiem drebuļiem noskriet pār muguru. Tas bija man pašai neatšifrējams baiļu un satraukuma kokteilis. It kā… it kā es reizē vēlējos pagriezt seju un ļaut savām lūpām sastapt viņējās, neliekoties ne par ko ne zinis, tomēr tajā pašā laikā kaut kas manī kliegtu: „Bēdz! Bēdz! Tas nav labi! Viņš ir ļauns!” un liktu man tūlīt pat ņemt kājas pār pleciem.

„Ko tu, muļķīt,” iebildu pati sev, „Patriks nav ļauns. Viņš ir draudzīgs, nesen droši vien ievācies te un grib tikai sadraudzēties. Un viņam patīk bērni.”

—Šaubos, vai priekšniekam tas patiks, — centos aizbildināties. Un es joprojām esmu apvainojusies uz tevi. Es no tiesas gaidīju tavu zvanu.

Līdz ko biju izrunājusi pēdējo teikumu, tūlīt pati nožēloju savus vārdus. Negribēju būt muša, kas noķerta zirnekļa tīklā un ir atkarīga tikai no tā veidotāja žēlastības. Pat ja es tāda biju, negribēju viņam ļaut to nojaust, nevēlējos tikt dancināta pēc kāda stabules.

—Viņam nekas nav jāzina, Veronika, — puisis velnišķīgi pasmīnēja un pieskārās mani plaukstai tā, ka kaut kas manī notrīsēja. – Bērni būs pie miera, bet mēs tikmēr varēsim parunāties.

Pablo atvases nav nekādi mierīgie. Turklāt viņi noteikti izpļāpāsies vecākiem, un man pēc tam būs nepatikšanas.

Neraizējies, es par to parūpēšos. Es protu apieties ar bērniem, - Patriks negrasījās atkāpties.- Ļauj man tev atlīdzināt, Veronika.

—Lūdzu? — viņš piebilda, sataisījis kucēna acis. Kā man riebās, kad cilvēki tā darīja. Lai gan pati ne reizi vien liku lietā šo ieroci, lai panāktu savu.

—Kā gan es varu tev atteikt? — pasmaidīju.

—Par to jau es arī runāju, — puiša seju izgaismoja triumfējošs smaids.

—Tad līdz vakaram, Veronika, — Patriks, veltīdams man vēl vienu mīļu smaidu, izgāja pa durvīm.

—Atā, — nomurmināju ar muļķīgu smaidu pa visu seju un ar skatienu pavadīju Patriku, līdz viņš pazuda ēku labirintā.

Tikai tad, kad puisis jau bija izgaisis manam skatienam, atcerējos, ka tā arī nesarunājām, kad tiksimies.

33

Glōsopoēze (Mēļrade) 3: Ne-cilvēku valodas Ingus Macats Ievadam Pagājušoreiz iepazināmies ar valodu veidošanas pamatprincipiem. Šodien centīsimies pievērst uzmanību tam, kādi aspekti jāapskata vēl papildus, kad vēlamies radīt citplanētiešu vai arī kādu citu ne-cilvēku valodu. Tas nozīmē, ka šis raksts vairāk tendēts uz fantazijas un fantastikas autoriem, taču esmu pārliecināts, ka tas var izrādīties noderīgs arī citiem.

Citplanētu geto Divi galvenie faktori, ko šajā rakstā apskatīsim, ir vide un ķermenis. Tā kā vide parasti ietekmē ķermeni, ar to arī sāksim.

Iztēlojoties savu ne-cilvēku, kuŗam tiek veidota valoda, ir ļoti svarīgi paturēt prātā vidi, kuŗā viņš dzīvo. Radības, kas dzīvo dziļi zem ūdens, droši vien izskatīsies citādi, nekā tādas, kas mājo augstu kalnos, – kaut vai tādu vienkāršu lietu kā skābekļa un gaismas pieejamības, kā

arī atmosfairas spiediena atšķirību dēļ. Ja vide, kuŗā dzīvo attiecīgais ne-cilvēks, kaut attāli līdzinās kādai uz Zemes sastopamai videi, šeit varētu palīdzēt vēršanās pie dzīvniekiem, kas mīt tādos apstākļos. Piemēram, ja paskatāmies uz zivīm, kas dzīvo ōkeana dibenā, varam redzēt, cik maza loma ir viņu redzei un cik liela – citām maņām. Tādēļ mums sev jāuzdod jautājums: „Kur dzīvo mans radījums? Kā vide, kuŗā viņš dzīvo, viņu ietekmē?”

Kādēļ mēs par to vispār runājam? Evolūcijas teorijas piekritēji teic, ka nevienai radībai nevar būt tādas ķermeņa daļas, kas tai nesniedz evolūcionāru priekšrocību. Ja vēlamies radīt ne -cilvēku, kas būtu bioloģiski iespējams (arī uz citām planētām eksistē fizika un ķīmija, un gan jau arī evolūcija), šie faktori ir jāņem vērā, lai varētu saprast, kāds izskatīsies mūsu ne-cilvēks un kādas būs viņa iespējas sazināties.

Patskaņu tabulā ar bultiņām atzīmēti divskaņi 34

Nepilna līdzskaņu tabula starptautiskā fōnētiskā alfabēta simbolos

Ne-cilvēks – visu lietu mērs Cilvēki savā starpā sazinās galvenokārt akustiski (runājot/klausoties), kamēr noteikta daļa dažādu apstākļu dēļ to dara arī vizuāli (ar zīmju valodu). Zīmju valodas eksistence mums sniedz lielisku ieskatu tajā, ka runa nebūt nav obligāta valodas sastāvdaļa. Vienīgais, kas nepieciešams veiksmīgai saziņai, ir impulss, ko radība spēj gan dot, gan arī uztvert. Saziņa var notikt ar skaņu, žestu, mīmikas, kustību, krāsas, siltuma, smaržas un vēl daudz kā cita palīdzību.

Tā, protams, var būt arī dažu vai visu šo apstākļu kombinācija, taču jebkuŗā gadījumā mūsu ne -cilvēka saziņas iespējas tieši izriet no viņa ķermeņa.

Pie akustiskas saziņas vēl atgriezīsimies, taču vispirms paskatīsimies uz pārējiem iespējamajiem saziņas veidiem. Šajā brīdī mēs uzdodam sev jautājumu: „Kā izskatās mans ne-cilvēks?

Kas viņam ir tāds, kā nav cilvēkam? Kā viņam trūkst?” Ja viņam ir kustīgas ekstremitātes (piem., rokas, astes, antenas, taustekļi

u.tml.) ,žesti varētu būt ikdienišķas saziņas sastāvdaļa. Ja viņam ir kustīgi sejas muskuļi, šī loma varētu būt mīmikai. Ja radījums ir neliels un kustīgs, varbūt tas sazinās ar deju?

Bet varbūt vizuāla saziņa nav pareizais ceļš? Varbūt mūsu ne-cilvēks ir tik jūtīgs pret apkārtējo temperātūru, ka ir iemācījies to kontrolēt? Varbūt viņš ar saviem biedriem sazinās tieši šādi – mainot sava ķermeņa vai arī apkārtējās vides siltumu? Arī šajā aspektā varam daudz ideju smelties no dzīvnieku pasaules.

Varbūt mūsu ne-cilvēks ar saviem sugasbrāļiem sazinās, izdalot dažādus aromātus?

Kas tā par skaņu un kā to taisa Pat tad, ja tomēr vēlamies savam necilvēkam dot iespēju sazināties mutiski, mums jādomā par to, kā mūsu ne-cilvēks atšķiŗas no cilvēkiem. Šeit lieti noderēs zināšanas, ko iegu1 vām trešajā žurnāla „Digitālais Vārds” numurā .

Varbūt viņam nav gaļīgu, kustīgu lūpu?

35

Patskaņu tabula starptautiskā fōnētiskā alfabēta simbolos

Tad lūpeņi („p, f, m” utt.) izklausīsies citādi, vai arī to nebūs vispār. Iespējams, tieši otrādi, viņa lūpas ir daudz lielākas par mūsējām un pieļauj papildu artikulācijas vietas (lūpas galā, lūpas pamatnē u.tml.)? Varbūt viņam nav tāda deguna dobuma kā mums, un tāpēc viņu valodā nav nazālu skaņu („n, m” u.c.)? Bet kā būtu, ja, tieši pretēji, viņiem arī deguna dobumā būtu vēl viena „mēlīte”, kas pieļautu vēl papildu artikulāciju?

Ja nu atšķirības ir vēl krasākas? Ja mūsu ne-cilvēkam nebūtu balss saišu, viņš varētu runāt valodā bez neviena patskaņa. Taču, ja viņam to būtu pat vairāki komplekti? Bet kā būtu, ja mūsu ne-cilvēks savā runā vispār nelietotu plaušas, un viņa saziņa sastāvētu vienīgi no klikšķiem, ežektīviem un implozīviem 2 līdzskaņiem ?

lietot kombinācijās. Varbūt skaņas ir vārdu saknes, bet žesti norāda locījumus un izteiksmes?

Varbūt teikums ir pieklājīgs tikai tad, ja necilvēks to papildina ar vieglu siļķu aromātu?

Varbūt vienīgā atšķirība starp iedrošinošu un apvainojošu žestu ir 1,5 °C gradu starpībā? Varbūt citādi akustiskā valodā noliegumu norāda, kustinot ausis, bet jautājumu – ieplešot nāsis?

Iespēju netrūkst! Tāpēc iesim un ar prieku radīsim jaunas valodas, bet nebīsimies, paši nespējot kaut ko izrunāt!

Ja vēlies uzzināt vairāk vai arī saņemt atbildi uz kādu konkrētu jautājumu, raksti Miglasvālam forumā Karneola vai arī @daeiribu tviterī! ______________________

DV#3: http://karneola.lv/index/64-digitalais-vards Nepulmonāli līdzskaņi (EN) : http:// www.paulmeier.com/ipa/nonpulmonics.html 1

Parādot dūri, būs pieklājīgāk Noslēgumā gribēju tikai pateikt, ka visi šeit apskatītie saziņas veidi cits citu nebūt neizslēdz, tieši otrādi, tos var (un varbūt pat vajag)

2

36

Kaķis apgāza tējas krūzi Ede Haina

I

Foto http://healthwiseeverythinghealth.blogspot.com

epriekšējā numurā guvām ieskatu baltajās tējās, bet šoreiz nedaudz apskatīsim zaļās. Ja balto tēju vairāk spēj novērtēt tējas pazinēji, tad zaļo var uzskatīt par vienkāršās tautas dzērienu. Tā arvien vairāk gūst popularitāti rietumu pasaulē, kurā reiz visizplatītākā bija melnā tēja. Jau izsenis tā tiek lietota ne tikai slāpju veldzēšanai, bet arī kā ārstniecisks līdzeklis. Tā tiek iekļauta arī uztura bagātinātāju un kosmētisko līdzekļu sastāvā. Pēdējo aptuveni desmit gadu laikā veiktie pētījumi rāda, ka tā ne tikai satur tējas koka lapās esošos vitamīnus, bet arī ir bagāta ar antioksidantiem. To, ka vitamīnu un antioksidantu daudzums tējā apstrādes procesa rezultātā teju nemainās, panāk ar to, ka tēja netiek fermentēta.

Daži speciālisti labāka efekta sasniegšanai iesaka izdzert vairākas krūzītes zaļās tējas dienā, tomēr vienlaicīgi brīdina atturēties no dzeršanas vakara pusē, jo tēja satur daudz kofeīna, kas var radīt miega traucējumus. Tomēr tas varētu būt vienīgais iemesls nedzert šo veselīgo dzērienu.

Zaļā tēja var palīdzēt arī pret galvassāpēm, sirds slimībām un depresiju. Tā teju ir dabas dots brīnums pret neskaitāmām kaitēm: amerikāņi uzskata, ka tā kavē vēža sūnu attīstību un mazina risku ar to saslimt; tēja samazina holesterīna un glikozes līmeni asinīs; novērš trombu rašanos asinīs; palīdz svara samazināšanā; novērš zobu bojāšanos un saindēšanos ar ēdienu; mazina risku saslimt ar aterosklerozi;

ārstē iesnas; remdē slāpes; vairo enerģiju; tonizē nervu sistēmu, utt.

Lai sasniegtu maksimālo efektu, zaļo tēju ieteicams dzert bez piedevām un saldinātājiem (cukurs un medus). Tomēr arī tējas pārmērīga lietošana var radīt pieradumu un vēlamais efekts vairs nebūs sasniedzams. Ne velti saka – visu ar mēru.

Kā jau minēts, tad zaļā tēja netiek fermentēta (sk. „Digitālā vārda” 3. numurā – fermentācija), bet vītināta. Jo īsāks ir šis process, jo vairāk tā līdzinās baltajai tējai. Vītināšanai sekojošajā žāvēšanā tiek izmantotas dažādas metodes, lai bagātinātu garšas īpašības – piemēram, slēgtā vidē vai uz atklātas uguns ar dūmiem.

Atkarībā no lapiņu satīšanas veida, tējām var piešķirt dažādu izskatu, sākot ar viegli saņurcītu lapiņu līdz saveltām nelielās bumbiņās. Šādas lodītes pazīst ar nosaukumu Gunpowder (šaujampulveris), jo pēc izskata tās atgādina kādreiz britu kolonijās izmantoto šaujampulveri un skrotis. Ķīnā šāda veida 37

tējas mēdz dēvēt arī par pērļu tējām, savukārt Japānā šāds izskats piemīt vairumam Sencha (Senča) tējām. Pašas pērļu tējas var būt dažādas pēc kvalitātes un lieluma. Piemēram, par kvalitatīvu uzskata tādu, kurā ir daudz galotnes lapiņu ar sudraba pūciņām apakšā, un tā var būt marķēta kā Imperial (Imperatora) vai zelta, kamēr Twankay jau ir zemākas kvalitātes. No Gunpowder tipa tējām sanāk vispiesātinātākie un stiprākie uzlējumi.

Gareniski satītām tējas lapiņām var būt zāles stiebriņu, nūjiņu vai drātīšu forma. Tādas, piemēram, ir japāņu tēja Gyokuro (Gjokuro), kuru mēdz izmantot tējas ceremonijās. Tās ir mazāk satītas, tādēļ uzlējums sanāk maigāks ar izteiktāku aromātu.

Kopskatā jo vairāk ir saritinātas un sarullētas lapiņas, jo vairāk reizes tās var apliet, saglabājot tējas labās īpašības un citu vielu izdalīšanos ūdenī katrā uzlējuma reizē.

Pastāv arī tā sauktās sasietās tējas, kuras ievāc no agrīnajām tējas koka šķirnēm Fudzjaņas provincē (Ķīna), kuras pēdējā laikā ienākušas modē. Tējām tiek izmantoti visdažādākie ziedi – jasmīna, kaķpēdiņas, krizantēmas, kanēļkoka un citi. Šim nolūkam ņem tējas garās lapiņas, kuras tiek satītas ar diegu. Šo bu38

Foto http:// lookingformyhat.blogspot.com

Foto http://azarius.net

ķetīti cieši saspiež, tai piešķirot apaļu vai ovālu formu, un liek žāvēties. Parasti sasietās tējas aplej stikla traukā, kurā tās palēnām atveras, izveidojot skaistu ziedu, kas ir ne tikai tīkams padzēriens, bet arī ir kā mākslas darbs jūsu kanniņā.

Japānā plaši izplatītas arī ir pulverveida tējas jeb Matcha (Mača), kuras izmanto tējas ceremonijās, kā arī kulinārijā. Eiropā tā tik uzskatīta par eksotiku. Tibetā vairāk zināmas ir presētās tējas.

Kvalitatīvi izžāvētā tējā mitrums nedrīkst pārsniegt 4%. Tai jābūt dabiski zaļai. Jebkuras melnas, brūnas pelēkas vai pleķainas lapas ir brāķis vai nepareizas uzglabāšanas sekas. Parasti pareizi apstrādātas lapas variē no koši zaļām līdz iezaļganām, tomēr pastāv daži veidi, ko var sajaukt ar melno tēju (piemēram, Kokeicha).

Uzlējumiem arī ir savs standarts. Ievārīts tas ir, sākot no gaiši zaļas vai zeltainas līdz tumši un piesātināti zaļai vai dzelteni zaļai krāsai. Lai to panāktu, ir jāievēro nosacījumi, tēju ievārot, lai neattaptos ar nepatīkami savelkošu uzlējumu ar zāļu piegaršu. Tējai nedrīkst ļaut pārāk ilgi ievilkties. Atkarībā no veida, šis laiks ir no 30 sekundēm līdz 3 minūtēm. Arī ūdens temperatūrai nevajadzētu pārsniegt vēlamo, kas ir aptuveni 80 °C. Zaļajai tējai ir tīkama smaržu buķete, kurā iekļaujas patīkams ziedu, zāles un citrusu aromāts. Par nepareizu uzglabāšanu var liecināt siena smārds.

Pārējos tēju sīkākus aprakstu lasiet nākamajos „Digitālā vārda” numuros.

Kad galvā pavasars Trakais Trio

N

cik biezi viņi ir ģērbušies.

Saskaiti apkārt skrejošos suņus.

Un kaķus. Tik skaties, ka nepieskaiti kaut ko par daudz.

Piecelies un tējas vietā ielej krūzītē pienu (protams, ja nesirgsti ar laktozes nepanesamību) Izslēdz internetu, lai netraucē tevi „svarīgās lietas”, kā draugi, spēlītes un citas izklaides.

Iedzer malku piena un atver jaunu dokumentu.

Sadzirdi sevi šajā klusumā un troksnī vienlaicīgi.

Atver acis un raksti.

Tad izslēdz datoru un izdzer pienu.

Uzvelc jaku un ej ārā!

Izstaigājies, izskrienies un sajūti apkārt kūsājošo dzīvību.

Un neaizmirsti atrast bēniņos—vai sliktākā gadījumā pagrabā—vecātēva leģendāro koka olu.

Un tad uzvari visu miestu olu kaujās!

Viss mostas! Mosties arī tu!

Foto justshortofcrazy.com

āk pavasaris. Ja vien ieklausās, jau var dzirdēt putnus. Visi lāči mostas un lien ārā no alām. Arī rakstošie, tādi noauguši, pinkaini un miega pilni. Lai pamostos Trakais Trio sāka apkopot informāciju, kas tad īsti rakstošajam būtu jāizdara pavasarī.

Jāpagriež pulkstenis. Pareizajā virzienā, jo citādi turpinās gulēt, un rīta stundām esot zelts mutē. Lai gan diez ko garšīgs tas nav.

Trio iesaka to nomainīt pret brokastīm.

Jāatver logs. Jūs neticēsiet, aiz tiem biezajiem aizkariem, kas visu laiku aizsedz gaismu, ir vesela pasaule.

Ieklausies, putni ir atlidojuši un vītero pavasari!

Un kaķi arī. Tikai viņi nevītero, bet dzied tev serenādes.

Atstāj logu vaļā pa nakti un centies pa to neizmest spilvenu, gribot apklusināt svelmainos dziedoņus.

Paņem rakstāmo un avīzi.

Izej ārā.

Uz soliņā paklāj pusi avīzes un apsēdies uz tās, tā ļoti uzmanīgi, tur var būt slapjš.

Otru avīzes pusi paņem klēpī.

Aizver acis un ceri, ka neviens nenogāzīs no sola.

Ieklausies, kas notiek apkārt.

Un tad, bitīt matos, uzraksti beidzot pavasari.

Otra formula efektīvai pavasara sagaidīšanai varētu būt arī šāda: Nopūt sveci. Tumšais laiks ir beidzies, tā vairs nav vajadzīga.

Atver logu. Jā, tā ir obligāta prasība.

Pavēro, cik daudz cilvēku apkārt vazājas, 39

40