DRAUDS Bīsties no namiem! Tie aizmirsuši nav, ka tu tiem kalpot sev liki, Stingri un viltīgi kokus un akmeņus svešā zemē reiz liki. Dienā tie tevi pa spraugā pavērtiem logiem un vaļējām durvīm skata, Naktī tie nemitīgi tērauda tauvas un troses krata, Rausta ķēdes kā pusakli suņi, niknumā nosirmojuši. Dažreiz guļošo ķermeņi smagie ir pusnaktī nodrebējuši. Liels un varens niknums ir pacietībai, steigai bezspēkā dusmoties nākas, Ik pa drusciņai vien katru nakti ar gadiem virves top vaļīgākas. Vēl joprojām tu, gulētāj, tici, ka nams tavs ir ostā droši noenkurots. Taču pienāks reiz brīdis, varbūt pat jau šodien, kad ķers tevi sods, Pēdējo reizi kad ķēdes savos izrūsējušajos riņķos draudīgi dūks, Nostiepsies, sasprings un spēji no pēdējā pacietīgā rāviena trūks. Vēlu no rīta, kad ielu laternas dzeltenīgā miglā jau bālē, Nami lēnām un klusām kā milzīgi zārki spokaini aizpeldēs tālē.
KLUSS PAVĒRSIENS Vai veltīgs šis izbrauciens? No miglas mūc! Tā ir kā indīgs piens No nāves krūts. Ir jāmirst katram, kas dzimst. Lai nokrīt no acīm tev zvīņas! Ļauj, lai laiva grimst! Padodies! Pietiek cīņas. Tev dos tavu ilgoto tāli Aiz žēlastības Dievs, Vakarā miglas vāli Ir vīrakā vērtušies.