Valdis Biseniex "Nepārbraucamā Robeža jeb caur Pierēm Upe plūst un plūst"

Valdis Biseniex Nepārbraucamā Robeža jeb caur Pierēm Upe plūst un plūst

Dokumentāls Dēku romāns

1993

Vācijā starp Berlīni un Frankfurti pie Oderas, Polijā, tuvojoties Poznaņai, 30/8/93 pl 5-23 pēc Vācijas laika. šorīt atkal pamodos ar Vaidu. joprojām sāp Nobrāzums Labās Rokas Elkoņa Locītavas Kreisajā Pusē: kas apņem elkoņa Mazo Kauliņu, un izplešas uz visām Pusēm pa visu Roku; izgaisdams pavisam Sīkos Punktiņos. to es iemantoju pirms mūsu dzeju lugas izrādes GrīnHainihenā, Iežaudamies visā Augumā diezgan dziļā Šahtā uz Dzirnakmeņiem; un pie tam nežēlīgi satriekdams kreisās rokas Īkšķi; kas ARī vēl sāp;; lai gan vairs ne tik Dikti). tas notika TĀ.

Trešdien, 25-ajā Augustā pulxten 19 - mans draugs Hanss Rolle, Dzirnavniex Svētceļniex un Nepārspējams Humora vīrs, mums bija noorganizējis Uzstāšanos GrīnHainihenā!: Rūdu Kalnājos!: kādā Teixmainā Krodziņā!! kas bija iekārtots senatnīgā garā kādās Vecās Dzirnavās. Tur uz Slēgtām Vakariņām bija ieaicināts viss Tuvākās un Tākākās Apkārtnes Zieds: Gleznotāji Koktēlnieki Filosofi Žurnālisti un Mūziķi; starp tiem bija arī mans deviņdesmitgadīgais sirdsdraugs Valters; (tulkojumā Valdis); kas, nokalpojis ilgus gadus par baznīcas Kantoru, nu rāmi vadīja savas mūža nogales dienas Akls un Viens; jo viņa Dzīvesbiedre un gādīgā Aprūpētāja nesen no Šīspasaules bija Šķīrusies! bet TOreiz! 1981-ajā gadā, viņa vēl bija itin ŽIrgta! kad pateicoties Hansam, mēs visi Trīs, t i Ausmiņš (mana Sieva), Ingmars (mans jaunākais Dēls (kam toreiz vēl bija tikai 11 Gadu)), un Es, - Viesojāmies šīs brīnumlaimīgās ģimenes Namā, - un Valters, jau TOreiz vairs nekā Neredzēdams, mums tik Dvēseliski spēlēja uz Klavierēm Bahu Hendeli Mōcartu Bēthōvenu Šūmani un Listu.

Krodziņā VIlnis, mūsu Saxofonists, ko biju izvilcis no Epnera Būŗa, - bija spēlējis gan Mazo Kaiju, gan pie Dzintara Jūras - (Vāciešiem gan šīm meldijām Vārdi ir Citādāki), gan VĒl šo to; mēs bijām ēduši Foreles, (gan tikai Līga un Es! jo Lija ēda kaut kādu Gaļu, un ko Vilnis ēda Neatceros), un dzēruši vissmalkāko RĪSlingu kādu neKAd vēl vāczemē nebiju baudījis! (Lija dzēra Sarkanvīnu), Tad mēs visi Trīs - Līga Lija un Es - (tā Klusi un Saskanīgi, vispirms Latviešu un pēc tam Vācu valodā BEz viļņa saxofona) - nodziedājām Dzīvīti, un tā kā krodziņā bija iestājies nāves Klusums, mēs šai Klusuma atmosfērā - (Mīlestības balsī!!!) - Ieskaņojām vēl – Liepas Satumst; lapās Apklust Vēji!

(Savāds Gurdums: zāli Lejup māc!!!) un tu atkal atnākt Nevarēji! šovakar kā bija Norunāts!.

Kamdēļ Teikt? un smaidot Solīt Klusi!, ka tuNāxi; tad kad SAule riet!, ja tu Zini: ka uz Citu pusi! gribas tev šai pašā Brīdī iet!.

Laikam Tīk tā Doma tev un Jūta!, ka es Mokos: tevi GAidot VIens!, kamēr vējš pār zemi Nakti sūta!, tumsā pazūd ceļu Baltais Piens.

Kā lai Zin? varbūt tā arī Labi? ka es sēžu skumjš un Vientulīgs!!?.

mani draugi tagad Ceļa stabi!, nakts un klusums, klusums Brīnišķīgs!.

Liepas Satumst; lapās Apklust Vēji!

(Savāds Gurdums: zāli Lejup māc!!!) un tu atkal atnākt Nevarēji! šovakar kā bija Norunāts!.

Tad nāca Vecpiebalgas Ūdensrozes... mēs Jutām, ka krodziņš tūdaļ sāx Raudāt. tādēļ rāvām vaļā – seši mazi bundziNIeki! – bungadbungadī jāj pa ceļu Bungodami bungadbungadī!.

Tad nāca Strauja Strauja Upe tecēj.

– ((Līga: man vajag Čurāt)): es teicu augstākās kulminācijas brīdī.

– ((ej pa trepēm lejā līdz Ārdurvīm, Tad pa Kreisi, un Tad - pirmās durvis pa Labi)).

Tā arī Darīju. Skatos, - pa Kreisi – Romantiska Krēslība. tumsā vīd kaut kāda Muca, - apkārt Pudeles, - pa Kreisi Vērpjamais ratiņš, - Priekšā, kā Laipa, blāv Pelēx Dēlis. Skatos pa Labi, ar acīm meklēdams Tualeti. Redzu – varen BRangas!, Māxlinieciskiem DZelžiem apkaltas DUrvis!!. cik ĢENiāli IZdomāta TUAlete nodomāju!!; un ŽVaukts esmu uz Vēdera - pašā šahtas Dibenā. izrādās ĀRdurvis nav bijušas ĀRdurvis bet PRIekšdurvis ārdurvīm!.. ĪStajā tualetē Notīros. par laimi šahtā nav bijušas nekādas Eļļas: Traipi iziet itin Viegli ar Mutautiņu. kāda Laime!!!!! nodomāju, un ieskrienu Krūtīs - romantiskā Krodziņa bezgala Laipnajai Īpašniecei: kas redzēdama manu baisi asiņaino Roku, izmisusi saķeŗ Galvu.

– sie hätten sich doch TOtstürzen können viņa saka!. (jūs taču būtu varējis NOsisties!.)

– Das wäre das Wenigste atbildu. das SChrecklichste wäre wenn ich irgend eins von meinen GLiedmaßen gebrochen hätte!. WER würde das beZAHlen!. ich bin nämlich Nicht verSichert!. (Tas būtu tas Mazākais. pats BRIesmīgākais būtu ja es būtu LAUzis savus LOCekļus!. KAS par to MAXātu!. es taču Neesmu Apdrošināts!.)

– VAldis! du musst die Ganze Zeit deinen Rechten Arm HOChhalten! Sonst beSChmutzt du dir dein WEißes HEmd! sauc Hanss, redzot mani Ienākam. (VAldi! tev Labā Roka Visu Laiku jātur GAIsā! Citādi tu NOsmulēsi savu BAlto KReklu!.) bet vai tad tas IEspējams šai Vispārējā Tuvībā!!. Krekls tika Notriepts bez Sāpēm, toties pie tā Knuta Dzejoļa – ich bin – ein beSEssener!: Weidenbaum!!! bin Vollgesungen!!!! (von B i e n e n !!!!!... ich will ihnen TReuherzig DIenen!! solange die Tage mir Grünen. und wenn auch die Äste verDorren: und MOrsch werden meine knorren: und KRachend die KRone mir FÄllt, und gegen die Wurzeln zerSChellt – ich BIN – ein beSessener Weidenbaum! und meine WORte – sind BIenen!!.

es SChießen emPOR meine SProssen aus dem boden unverdrossen!;; die Gelben Schwärme der Blüten!!!, – die muss ich Hegen (!) und Hüten!!!, – muss Mühsam die Arme strecken, den Bienen den Tisch zu decken!!. ich BIn ein besessener weidenbaum. die Bienen sind mein geSinde.. und wenn ich den Honig gegeben, so ist ihr summendes Schweben in meinem weitKreisenden Leben das Einzige Glück das ich finde. kas Oriģinālā skanētu ŠĀdi: es esmu kā apsēsts vītols ko piedziedājušas bites un cik manas dienas ritēs un kad manas dienas mitēs kaut spurgainie pūpoli kaltīs kaut zari lūkosies paltīs kaut miza man trupēs un lups un kronis pār pasakņiem klups es palieku apsēsts vītols un mani vārdi ir bites no zemes augs atvašu ragi un man joprojām būs smagi un man joprojām būs sūri slāpt dzelteno ziedu mūrī un man joprojām būs saldi jo bitēm tiks uzklāti galdi es palieku apsēsts vītols un bites ir mana saime pēc medus devuma vājums un strādīgais piedziedājums un tāls manas dvēseles gājums ir mana vienīgā laime publika Aplaudēja. pēc manas totālās Izgāšanās otrdienas vakarā auGustusburgā!: kur Saksijas kūrfirsta Augusta Medību pilī uzstājāmies greznajā Zaķu zālē. Zāle bija Milzīgi Liela, un Es kļuvu pārāk Teātrāls. uz tiem JAuniešiem kas ieradās ar Nokavēšanos! - tas ATstāja iespaidu! taču ES jutu ka esmu Izgāzies. pie tam tie maitasgabali ieradās kad mūsu priekšnesums jau SEn bijs SĀcies!: tai Brīdī kad LIja tik IZjusti spēlēja savu visDZIļāko un visGRŪtāko lomu!: ar mirdzas Ķempes dzejoli – Neatrodamais Vārds.

du sagst mir NIe!! – ich Danke dir dafür!: mit Leichtem Sinne Worte Feurig Süße!!: dass ich betäubt dein Bild ins Herz mir schließe!: du Sagst sie ach mein harter - NIemals mir. obwohl du ALles tust was mir nur Frommt, und NIcht verlangst dass ich in mir erTÖte den Fernen Schein!!: die ferne MOrgenröte!: von einem Sonnenaufgang, der nicht Kommt. in diesem schein bleibst Du goldlockiger!!: KEin WEg führt BEIde uns zu EINem Abend!.. verZWeifl ich nun?- kein hoffnungsglück mehr habend – NEin: was mir Bleibt, ist UNVergänglicher!. für deiner Augen K l a r h e i t dank ich dir!!!..

DIEs feuer – wird kein Leichter Hauch entfachen:: doch wenn es BRennt – wird NIchts mehr TRüber machen die flamme!: sie wird LOdern FÜr und FÜr!. ich danke dir für Das, was UNberührt geblieben ist!!.. dass es auch Stets so BLiebe!: so Fern – und Nah.. ich wills nicht nennen LIebe!: ein Wort brauch ich, das noch nicht exisTIert.

Oriģinālā tas skan Šādi: Man neteiksi nekad – par to tev pateicos – tu vārdus dedzīgus ar vieglu prātu, lai veltīgs reibums mani mulsinātu – nekad man, skarbais, neteiksi tu tos.

Lai gan ik dienas mani atceries, tāpat kā tevi es, ar kādu klusu jausmu, it kā es ieraudzītu tālu ausmu pirms saules, kurai nebūs pacelties. Šai ausmā paliec tu, zeltcirtainais; mums ceļa nav, kas kopā ved uz rietu.

Vai laimei mānīgai nu dodu vietu?

Es paņemšu tik to, kas neizgaist.

Par tavu skaidrību tev pateicos. Šī uguns neiedegsies stundai vienai, ne daudzām stundām, īsai dienai: tai kaut kas neizdzēšams spēku dos.

Tev pateicos par to, kas paliek neaizskārts – par tavu acu atturīgo dzīli,

par tālo tuvību, ko nesaukšu par mīlu, jo tai ir cits, vēl neatrodams vārds. ai NĒ: VĒL grūtāx taču ir tas dziļi FIlosofiskais RAIņa dzejolis ALKaja PANtā! ko man tik GRŪti nācās ATDzejot!: jo ALKajs vācu mēlē neKĀDi negulstas!!.

(MAz ir vācu dzejnieku kas tajā izmēģinājuši roku!. HElderlīns MĒģināja, bet neKAs viņam tur lāgā NEsanāca.) bet tad jau labāk sāxim no paša SĀkuma. ar KAlnā kāpēju!. ar manu Grandiōzo Ieceri, un cik Veixmīgi tā Reducējās.

Otrdien, 31/8/93. sēžu Vientulīgs Lietuvā Atsevišķā Kupejā: ko man pēc Tam, kad biju Izlamājis Liju par To ka viņa man Neļāva KOpējā kupejā Smēķēt, - bija izgādājusi laipnā Pavadone, Krieviete kas Latviski runāja ar Grūtībām, un ko biju Aizkustinājis, nodziedādams savā Basbaritonā - divas krievu Romances.

Vilciens taisās Stāties, un es varēšu raxtīt ļoti Skaisti.

Aizdedzināju TRešo cigareti pie Vilcienu saraxta (ko līdz šim Nebiju pamanījis), lai Izlasītu tās Pilsētas Nosaukumu, kur vilciens piecas minūtes Stāvēs.

Radziviliškas. prib. 4.05, otpr. 4.10.

Jā: VAlsts valoda latvijas dzelzceļā ieviešas vēl ļoti LĒnām. arī laipnā Pavadone, kam pārbraucot polijas-baltkrievijas robežu latviešu valodā nodziedāju to poļu dziesmiņu par balto Rozi, teica ka sapratusi to tikai časĶično.

Tā. vilciens Stāv. varēšu tā Skaisti (!) Nodungot šo dziesmiņu!!: ko mīlēja dziedāt latviešu Strēlnieki pirmajā pasaules Kaŗā, Kaudamies gan ar Vāciešiem, gan ar Krieviem, un ko dziedāju uz perona poļu Robežsargam; līdz viņš paskatījās Rokas pulxtenī, un Teica: (Krievu Valodā, ar Polisku Akcentu): – Pojezd Skoro otpravĻajetsa. neKā. vilciens atkal Kustas. bet tas neKas. Dziedāšu Tik un Tā. balta roze manā dārzā Zied.

Mīļākajam!! - Kaŗā jāaiziet; KArstā CĪņā! - sauc to Tēvija: viņai grūti Laiki, JĀiet PAlīgā!. pušķošu tev rozēm Cepuri.

Mīļais!!, Mani (!) Prātā paturi!

DRoši CĪņā ej par Tēviju: Mājās kad tu nāxi, Pīšu (!) Vainagu!!. tālumā kur Lielgabali dūc: BRīvi CIlājas tur Vīra Krūts: STrauji KAujā dodas Kaŗavīrs: balta roze Visur, VIsur iet tam LĪdz!. lemts bij krist tam karstā Cīniņā.

TĒvijai viņs Sevi ziedoja; BAlta ROze tam pie Krūtīm mirdz: tur kur puxtēt Stāja - viņa straujā Sirds!!.

mežmalā stāv Kapu kopiņa.

Nepušķota!!. Viena atstāta; Tikai (!) Balta (!) Roze uz tās zied: balta roze Viņam – VIsur līdzi iet!. dusi saldi tu mans Mīļākais.

Ziedons (!) Tev (!) - pār Kapu rozes kais; Manā (!) Dārzā!! - Rozes Novītīs; tava slava Tautā - MŪžam Nezudīs.

pulxten 6-55. vilciens pašlaik atstāj Meiteni. tas Nozīmē, ka esmu jau Latvijā. Manējie vēl Guļ; sēžu joprojām Separēts. MUitniekam kas nomuitoja manu Pasi - teicu ka atrodos Izolātorā Tāpēc, ka esmu Trax. (jo Raxtu Romānu.) vakar tai mīļajai Pavadonei Ekstazes stāvoklī Izlielījos, ka esmu piSĀĶeļ! un pastāstīju to Anekdoti (ko viņa dīvainā kārtā Nezināja) - par to Čukču, kas nebija lasījis ne Puškinu ne Ļermontovu ne Gogoli: čukČa piSĀĶeļ a ņi čitĀķeļ!. nupat iešāvās prātā arī tā anekdote par to ŽĪdu!! kas Lepni APgalvojis: u jevREjev jesķ TRi veļikih piSĀķeļa: PUskin, ļermanTOvič, i GOgelman. bet Vakar TIešām biju ekstāzē. tajā mani noveda Viss šis Nemitīgais Emōcionālais Kāpinājums! Nepārtrauktā Spriedze! kad Gulēt iznāca labi ja Divas Trīs Stundas Diennaktī, - un Pēdīgi vēl tas Drausmīgais Atgadījums Berlīnes-Lihtenbergas Stacijā pirms mūsu Mājupceļa uz Rīgu: kad tā nelaimīgā Sieviete gribēja Ielēkt Ejošā Vilcienā, un Vilciens tai Nobrauca Abas Kājas. LIja to redzēja Pati SAVām acīm kā tas notika!: kā tā LĒca Vienreiz, ATkrita ATpakaļ, LĒca OTrreiz, un PAkļuva zem RIteņiem. ES dzirdēju tikai to Šausminošo KLiedzienu. Abi ar Vilni Metāmies Turp, Uzcēlām viņu uz Perona. Tūdaļ drāzos meklēt Ātro Palīdzību. – WO KAnn man hier ERste HIlfe anrufen! jautāju Ļaužu bariņam, kas mierīgi stāvēja turpat netālu no notikuma Vietas. – My pa ņiMEcki ņi paņiMĀJem skanēja atbilde. Traucos Tālāk, un Ieskrēju Krūtīs Līgai! kas nāca ar Diviem Policistiem: kuŗi Nesteidzīgā Gaitā gāja Pārliecināties, vai ātrā palīdzība tiešām Nepieciešama. nuPat Vilciens Iebrauc Rīgā. SVeika brīvā latvija!.

Rīgā, pulxten 18-20. un pa Starpu kliedz tā Sieviete ar Nobrauktajām Kājām. tā bija MANa vaina ka vilciens viņai nobrauca abas kājas. pirms Tam es LĪgai biju noskaitījis savu Otro Bausli – SIT mani dievs par manu MUĻķību !. – un LIjai Trešo: SIT mani dievs par manu NEVērību!. (Ko biju Nogrēkojies pret abām, vairs Neatceros.) un NOsmējies!: man vēl Jāpaklūp ar Diviem Smagiem Koferiem (jeb ČEModāniem kā tai māŗa čaklā dziesmiņā par Čemodānu ko nesām priekšā) uz Dzelzceļa Sliedēm, lai man būtu Četras Stigmas kā Jēzum Kristum!. (jo VESela man vēl bija Kreisā Roka un Labā Kāja.) taču nebiju Padomājis, ka man jau BIJa šīs četras stigmas!: uz Reisās Kājas - Veselas TRĪS!... (patLaban skan čaiKovska SEstā! PATētiskā simfonija! (kāda Laime ka ir šī trešā programma!!!). un tā kā tas Spēx ko ielieku savās Lūgšanās - varbūt ir DEsmitreiz lielāx nekā Parastiem dievlūdzējiem, tad šīs Divas Stigmas ko biju pieprasījis PĀRi jēzus ciešanām! - Tika tai Sievietei kuŗai vilciens nobrauca kājas.

– cik Netīrs Ūdens nāk pa silto krānu teica ausmiņš! jo savā Izklaidībā, Sildīdams Katlu ar ko Nomazgāties pēc sava dienišķā Ceturtdaļmaratona, biju Atgriezis SILto krānu!: pa kuŗu līdz Šim netecēja neKāds!. ŪDens gan bija ne tikai Rūsgani Duļķains, bet arī AUxts. kā no manām Asiņainajām Bixēm ko mazgāju Berlīnes-Lihtenbergas stacijas Tualetē pēc tās Kāju nobraukšanas. (pirms Tam protams savā izklaidībā biju ieskrējis SIeviešu tualetē! un tikai Tad, kad tualetes uzraudze sāka nelabā balsī Bļaut, Atģidos, ko biju Izdarījis. (Desmit Feniņu Nesamaxāju, jo man to NEbija. un arī VIņa aizmirsa tos iekasēt !.)) Ļauj man dievs Izlabot manas Kļūdas. (skan mans PIektais bauslis!). ar Svētajiem Raxtiem Nedrīxt Jokot!!. Nedrīxt tos Nelietīgi Velti Valkāt!.. Tā man Mācība uz Visu Mūžu. bet ūdens pa SILto krānu!, kaut arī Auxts, Tomēr ir CErība. es NElūdzu Dievu, lai viņš IZlej manu Glāzi un PIepilda no JAuna. pie tā kas BIjis, lai Cik tas DUļķains bijis!, es LIEšu KLĀt un GAIdīšu, KĀDs iznāx BRūvējums!!.

Es esmu Alķīmiķis!!. tā Kunga Prāts ir Neizdibināms. (varu tikai piebilst pie šī SAVa dzejoļa kas man nejauši iešāvās prātā!). bet Tad nāca TĪRs ūdens pa ABiem krāniem!. Ātri piepildīju Katlus ko sildīt, un Devos savā Gaŗgabalā. laikam biju skrējis diezgan Ātri; jo neskatoties uz Divpadsmit Grādiem un Lietu, biju Nosvīdis diezgan Slapjš. Ausmiņš bija tikko pabeidzis mizot Kartupeļus, un Ūdens bija Knapi Remdens. pēc gaŗgabaliem NEDrīxt lēkt uzreiz auxtā vannā kā sākumā biju darījis!. to man reiz ne visai Sen - teica ARmands! mans VEcākais dēls! Jaunībā Pieccīņas Čempions, Tagad Arhitekts Interjērists Akvarelists Dizaineris un Latvijas Dizaina fonda Prezidents, (kam Aiznākamgad smaidīs laime kļūt arī par Rīgas Rotari kluba prezidentu) un reizē arī DIrektors!: (CItu direktoru atrast NEvarēja: jo atšķirībā no Manis viņam piemīt arī izcilas PRaktiķa ORganizātora un DŽentlmeņa dotības). un ES no viņa allaž esmu centies MĀcīties; un Allaž esmu Uzklausījis viņa Padomus; (viņa ĪPašs panākums ir Tas, ka viņš Paša Izprojektētos un Izbūvētos un Tatjanas Sutas pa Televizijas Pirmo Programmu Plaši Izreklamētos Bēniņos ir Atvēris PIRmo latvijā Plaša Profila Arhitektūras PRIvātbiroju!.) tikTIešām!: bez ARmanda es Nebūtu Sapratis, kāPĒc man pēc Pēcmaratona Ledainās Vannas tik Ļoti SAlst! kurpretī no RĪta!, kad iesildīšanās nolūkos tikai DIvdesmit MInūtes Pacilāju Abas savas Desmitkilogramīgās Hanteles, - noplunčājies auxtā Vannā, jūtos oKEi!.

(PRecīzitātes labad gan pārraxtot armands man nupat Zvanīja, viņš atrasta Kompromisa rezultātā nu esot kļuvis par Latvijas Arhitektūras un Dizaina fonda Priekšsēdi.) kāda LAIme būt DIvu ĢEniālu DĒlu TĒvam BEz jebKĀdiem NOpelnim šai ziņā!.

– Klausies armand: man šķiet ka mūsos abos ir kaut kas Radniecīgs!!! es reiz pie kāda Viesību galda, priecīgi Pārsteigts, viņam Teicu. un visi viesi Smējās. jo biju Aizmirsis, ka viņš ir mans Dēls. un ar INgmaru es CAuru NAkti varu NOfilosofēt!!. (it Īpaši, ja viņš ir pagādājis kādas Alus blašķes.) MŪsu sarunas iet pa AUGstām sfērām! un NAV man Gudrāka un Interesantāka Sarunu biedra par VIņu!!. jau Vienpadsmit gadu Vecumā viņš lasīja Rigvēdu Oriģinālā, pētīja Atšķirības starp Ķīniešu un Japāņu Hieroglifiem, interesējās par Indiāņu valodām, un balstoties uz Voldemāra Leiša Vispasaules Valodu Salīdzinošās Valodniecības bazes, radīja Oriģinālu, dziļi Zinātniski Fundētu, un visnotaļ Pārliecinošu Hipotezi - par Etniskām Migrācijām pēc Atlantidas Nogrimšanas. (ES šai vecumā vēl tikai studēju Endzelīna Baltu Valodu Skaņas un Formas.) es pie savu dēlu Audzināšanas neesmu pielicis ne Pirxta. (INgmars gan šai sakarā saka ka ābols nekrītot tālu no Ābeles.) pēc Siltenās Vannas Apkaisīju savas Stigmas ar Rutas Pulveri. Ruta ir Hansa Sieva. un šo viņas dāvāto Pulveri es atradu tikai ŠODien!: izkravādams Čemodānu.

Pulveris atradās čemodāna Vidū, blakus melnajam Diplomātam: ko pagājušruden Vācu Arhīvs un Štutgartes Ārzemju Sakaru institūts bija dāvājuši visiem Dalībniekiem, kuŗi piedalījās Simpozijā - Ģermānistika Vidus- un Austrumeiropā, un kur man Aplaudēja pēc Pieciem Knuta Skujenieka Dzejoļiem. un DIplomātā es atradu VIsus ar vāczemes ceļojumu saistītos Dokumentus, ko biju uzskatījis par Aizmirstiem Zingenā: (mūsu PĒdējā uzstāšanās vietā): kur KArstens kas bija mūs ielūdzis un noorganizējis uzstāšanos pilsētas bibliotēkas Forumā - aiz Pārskatīšanās bija man uzdāvājis PAmpumu ziedi ko NEDrīxstēja ziest uz Rētām jo tad tās Nedzīst. Tā nu Diplomātā ATRadās manis rūpīgi saliktie ceļojuma dokumenti!!: kuŗu dēļ VELtīgi biju pa telefonu satraucis savas MEitenes!, (faktiski ATraitnes ar BĒrniem, jo viņas bija bijušas manas Studentes), Sacīdams ka VIsi svarīgie PApīri AIzmirsti ZIngenā pie BŌdenezera! ko Apbraukājām un Izbraukājām Sestdien 28-ajā Augustā, ieskaitot Konstanci, šo Seno Romiešu Pilsētu un Dažādo Konfesiju Koncilija vietu: kur Kristīgā Baznīca Sadedzināja Janu Husu, tāpēc ka Viņš!, (pie tam vēl Čehs būdams!,) bija Iedrošinājies vēl Simts Gadu pirms Mārtiņa Lutera REFormēt šo kristīgo baznīcu!. ir jau Pāri Pusnaktij, un sāk nākt Miegs. Jāuzliek Grīga Klavieŗkoncerts, un mazliet Jāpameditē. no taviem Pirxtiem - Zvaigznes līst un līst!!. tie Ņirbot Skrien pa Balti Melno Tiltu! lai Springtās Dzīslās DZīvas DZirxtis šķiltu kas VIrmodamas VIrpuļo un ŠĶīst! līdz Izplauxt Brīnumzieds (!) kas Nenovīst! un mostas Sirds ar L a i m e s jausmu siltu!: kas Nezina ne Ļaunumu ne Viltu!, un Ziemas Leduszīmes Nepazīst. visApkārt vairs tik Pavasaris valda!!..

Sirds!, Skaņu Pārpilna kā Pumpurs plīst!! lai tiktu katrai Bitei DEva salda!. virs galvas zilgmē balti Sapņi klīst, un Dvēsele (!) iet sērst pie Dieva galda!!.. ir visām Rētām beidzot JĀaizdzīst.

Trešdien. 1/9/93 pl 4-04.

Saule Lec 6-25. Ilmārs Iluta.

Vispasaules Miera diena.

Ich mehr als Cherub, dessen freie Kraft Schon durch die Adern der Natur zu fließen Und schaffend Götterleben zu genießen Sich ahnungsvoll vermaß – wie muss ichs büßen!

Dievs: svētī Latviju!, mūs dārgo Tēviju!, svētī jel Latviju!, ak Svētī jel to. tātad pulxtenis jau Seši. Ilgi biju Tūļājies ar savu ģeniālo Atklājumu, ka Meditēt var ne tikai Dejojot kā Vija Vētra, bet arī Vingrojot ar Hantelēm. faktiski gan BIJu to zinājis! taču Nebiju Iedomājies, Vingrojot PIRms radioraidījumiem! - Uzlikt kādu no savām Kārtējām vai Izzīlētajām Platēm. ŠOreiz izzīlējās Kloda debiSĪ JŪra. (uz burtiem chO.) Izvingrojos, Atgriezu Abus Auxtos Krānus, Pielaidu Vannu gandrīz Pilnu, Paplunčājos, Aizdedzu Trīsžuburu Svečturī Divas no Ziemas vēl palikušās Sveces, Dzēru Tēju, Dūmus Plaušās Nevilku, (jo šodien ir Badadiena), Ievilku tikai Mutē un Skatījos, kā Gaisā paceļas Vīrax. Otrā puse ARī izskanēja, Nopūtu abus Stumbeņus, un Atcerējos kādu savu maZītiņu Pantiņu, ko kādā Vakarā, pēc tam kad kāda maiga Meitene bij man tā bikli Lūgusi – (vai Drīxtētu – Rilki?) – biju Sacerējis, kad visa tā Grupa bija jau Aizgājusi. un tai MEitenei!, (kuŗas Vārdu esmu diemžēl Aizmirsis, (atceros tikai viņas VĀRdus – VAžas ir priekš Tam lai tās SARautu!)), es biju palīdzējis iekļūt Mētelī, un uzdāvājis svaigi iznākušo Rilkes Dzeju grāmatiņu: kuŗā bija diezgan daudz Manis atdzejotu dzejoļu. ir Vārds tik Gaistošs tā kā Liesmas Elpa. tu Brīnīdamies stāvi vēl pie Loga, guļ Pirxtu Atmiņā vēl Mēteļpoga, un vēl pēc Svecēm smaržo visa telpa!!. tāPat smaržoja mana istaba ŠOrīt: kad biju nopūtis abas Sveces.. kaut gan tās bija degušas tikai pa To laiku, kamēr skanēja debiSī Jūra. bet ja tu vēlies Zināt!!, ko es tev gribēju Sacīt – Toreiz!, kad kremtošas Šaubas: TUmšas (:) tev darīja Acis, Paskaties tad uz Jūru!! cik tā Dziļa (:) un PLaša; kādu Mierīgu Spēku: Viļņi (:) pēc Vētras dvašo. tas ir pants no LĪgas dzejoļa tai mūsu uzvedumā!. Autors Ārija Elxne. un Nutam ir rindas (tuvu Beigām) – tu Jūras Vidū SLāpe! tu Asa un Rūgta Sāpe, kas cilvēku Cietu dara!

tu Viena Pelēka (!) Smilga!! tu Tāda Kāpjoša Ilga, pār kuŗu nav Zemei Vara. es Augu par Simtgadu Koku no Kreisās uz LAbo roku!; es plūstu gausi un klusi – no Sliktās uz Labo pusi!!. to Īso Saules dienu!! TU esi Paveikusi.

Tā tas IR mīļā līga. TEV es raxtu visu šo romānu!. pie TEVis es krampjaini turos!. TIk krampjaini, ka tu no manis BĒdz, un es krītu Izmisumā, un Stresojos. SAbrēcu šodien tev ATkal!. Piedod man mīļā mana!!! Behemots kliedz ka vajagot Trepītes!!. par MAZ ALKohola!. bet NEiešu pakaļ!. lai iztiek ar divām glāzītēm allažu Ķimeļa. man vajag runāties ar Tevi!!. un behemots Aiztinās. viss tas tik Stulbi. pirms Tam biju Zvanījis minūtes Divas: tikai Pī pī Pī. un Tad - tu tā Steidzies, ka es Aizbļāvos. ka tu BĒDz no manis kā Vista no Gaiļa. bet es taču NEKlupšu virsū!. jo esmu tavs Vergs!. jo MĪlu tevi!... skan Jāzepa Vītola Valsis Kaprize. vilmas Cīrules izpildījumā!!.

Māra Zālīte saka lai dodot uz romānu Konkursu. tai Kāzu ceļojumā mazliet Pietrūcis: Citādi būtu Prēmija.

TU man esi BŪtiski VAjadzīga. ATnāc Rīt, vieNAlga kuŗā laikā!. kaut uz PusStundiņu. lai Zinu kā turpināt Tālāk. vai raxtīt Dēku romānu, vai Ceļojuma piezīmes. tu VIEnīgā vari man to pateikt!. du Durst inmitten des MEeres! du Schmerz! der du Bittres und Schweres mir schenktest, - du machst mich Stark..

Du meine Lerche! du Graue!!

Du meine Sehnsucht! du Blaue!! entHüllst, was die Nacht mir verBarg. von Links nach REchts wuchs ich Sacht, und bin nun als Baum erwacht!; bin geWorden zum Dauernden, Echten, vom Schlechten mich wandelnd zum Rechten!. den Tag hast DU vollbracht!, Trotzend den Nächten. kaut kas Neiedomājams!.. taisīdams behemotam Fōna mūziku, aizzīlējos līdz Durch die Adern un Izzīlējās –

Ceturtdien, 2/9/93 pl 17-34.

Saule Lec 6-27. Elīza Lizete Zete. enRiko graNadoss. Romantiskās Ainas. Spēlē Žans fransuĀ eSērs.

un izzīlējās Haidna Pasaules Radīšana. pie tam ABējādi: gan pēc Kārtas, gan Zīlējot. Vakar bija Zīlējamā diena, Šodien jāspēlē pēc Kārtas. pēc KĀrtas iznāk PIrmā plate, ZĪlējot OTrā. uz Iea. uz Fonētiskā Trīsstūŗa. i u e o a no Kreisās uz LAbo pusi!. (tu NOteikti gribēji būt man LAbajā pusē! (LIjai bija vieNAlga!)). vai Neesmu Mags?. varbūt esmu sava veida Svētais GArs! un reizē Dieva Eņģelis kam jāpasludina Dievmātei Līgai Dieva Prāts!!?.

pulxten 17-43. manuEls de Faļja. Brīnumdare Mīla. spēlē fransuā eSērs.

pulxten 18-01.

Johans Sebastiāns Bahs. Kantāte - ich hatte Viel beKümmernis. 56-tā kantāte – ich will den Kreuzstab Gerne tragen. Sōlists Pīters Kojs. Diriģents Filips Hervēge. colLegium voCale un Ģentes Senās Mūzikas ansamblis.

Piektdien, 3/9/93 pl 0-54.

Saule Lec 6-29. Berta Bella.

Berta - Mirdzošā (ģerm), - Bella - Skaistā!! (it). nodomāju ka Orfa Carmina buRana, bet izrādās monteVERdi!!. cik gan viņš MOderns!.

pulxten 8-54. glazuNovs. Šopeniāna. Diriģē Aļģis žuRaitis.

Līgai.

Degu Nedegamām Liesmām: Dieva Gars ir tas: pāri visām Briesmām, Ļaujoties tik Dziesmām!!;; GLābiņš man ir tas.

Apklust vētras Auri: Mierīga (!) ir Sirds;;

Pūšu Zelta Tauri!!; visam MŪžam cauri! – Tavas Acis mirdz!!!.

pulxten 22-10. es Werde Licht, – und es ward Licht... und einen neue Welt - entspringt auf Gottes Wort. Joseph Haydn. Schöpfung. lai Top nu Gaisma – un tapa Gaisma... un jauna Pasaule no Dieva Vārda top.

Jōzefs Haidns. Pasaules Radīšana.

Sestdien, 4/9/93 pl 4-52.

Saule Lec 6-31. Dzintra Dzintars.

Aus Rosenwolken fließt Gebet Durch süßen Klang; Vom himmlischen Gewölbe Strömt reiner Samen Wind Zur Erde hinab.

Seht das beglückte Paar, Wie Hand in Hand es geht!

Aus ihren Blicken Strahlt es heißen Danks Gefühl.

Bald singt in lautem Ton Ihr Mund des Schöpfers Lob. Lasst unsre Stimme dann Sich mischen in ihr Lied Von deinem Lob, o Herr, mein Gott!

Ist Erd und Himmel voll, Die Welt so groß, so wunderbar Ist deine hehre Welt!

Nun ist die erste Pflicht erfüllt: Dem Schöpfer haben wir gedankt.

Nun folge mir, Gefährtin meines Lebens!

Ich leite dich, und jeder Schritt Weckt neue Freud’ in unsrer Brust, Zeigt Wunder überall.

Erkennen sollst du dann, Welch unaussprechlich Glück Der Herr uns zugedacht.

Ihn preisen immerdar, Ihm weihen Herz und Sinn Komm, folge mir, ich leite dich!

O du, der König ward, mein Schild, mein All, Dein Will’ ist mir Gesetz!

So hat der Herr bestimmt, und dir gehorchen

Bringt mir Freude, Glück und Mut. O glücklich Paar! O glücklich immerfort, Wenn falscher Wahn euch nicht veführt, Mehr zu wünschen, als ihr habt, Und mehr zu wissen, als ihr sollt.

Joseph Haydn. Schöpfung. no Sārtiem Mākoņiem līst Lūgsna!! caur Saldām Skaņām; no Augstā Debess juma plūst Šķīstu Sēklu Vējš uz Zemi lejup.

REdziet šo laimīgo Pāri, tas Roku Rokā iet!, no Viņu Skatiem Staro kvēla Pateicība. drīz Skaļi viņu Mute teix Radītājam Slavu; lai Mūsu balsis tad to DZiesmā ievijas. no Tavas Slavas Kungs mans Dievs ir Zem’ un Debess Pilnas. šī Brīnišķīgā Pasaule ir TAva pasaule!. nu pirmais Pienākums ir Veikts!, šī Pateicība Radītājam; nu SEko man tu manas Dzīves Biedre! es tevi Vadīšu! ik Solis mums JAunu prieku krūtīs lies!, mums rādīs BRīnumus!. tad Redzēsi tu drīz to nebeidzamo Laimi, ko Dāvās mums tas Kungs!!. lai Slavinātu to, tam Sirdi Atdotu!, Nāc, Seko man! es Vadu tevi!. ak Tu kas Karals kļuvi!!, Vairogs mans!. man Griba tava - Likums; TĀ lēmis ir tas Kungs; tev Paklausot, es jūtu Laimi, Prieku, Drosmi. ak Pāris Laimīgais! tu Laimīgs BŪsi!, ja Neļausities jūs tam Mānam – par To kas Ir jums - Vairāk gribēt, un Vairāk Zināt, nekā Ļauts.

Jōzefs Haidns. Pasaules Radīšana.

un tu šodien ATkal nevarēji atnākt šurp kā bija Norunāts!.

Koncepcijas MAiņa?. Radīšanas Krustceles?.. kas par Blēņām. šis ir DOkumentāls romāns!. Melot Nedrīxt.. un Tas ka pēc visSvētākā drīxtēja skanēt tikai Haidns!!, - tā taču BIJa mana koncepcija! un tā TIKa reālizēta!.. Tas kas tai laikā Notika vai Nenotika, nav Galvenais. palixim pie Būtiskā, un Nezīlēsim Nākotni.

Mantiņas ir Sakravātas, jāpiezvana vēl Kamielim, un Tad - CEļā!.

pulxten 8-25.

Ceļā līst. miglā Asaro Logs - ko tur Liegties: nav Vērts: tikai TEvi es mīlējis esmu!: Kādā Dīvainā Sulā savas lūpas tu mērc: ka tās kvēl ar tik sarkanu Dvesmu. Čakam tik Svarīgas ir Intonācijas. un MElodija šai dziesmai tik Ļoti Saskan ar Runas Intonāciju, ka Tev un Vilnim par Prieku to nodziedāju Runādams; tā ka NEzinātājam ne PRātā nenāk ka es Dziedu. Saxofons tikai Šur Tur izpūš pāris Nošu.. tikai PĒdējais pants tiek dziedāts un spēlēts Pilnā Skanējumā. nur mein Fenster noch tränt – wenn du mich auch nicht Brauchst: dir alLEin hat geblüht meine Liebe – Welcher Saft (:) ist’s in Den - deine Lippen du tauchst: dass sie Glühen durch All dies geTriebe?. bin alLEin tag und nacht - durch die Straßen geirrt; hab geSUcht dich in zahllosen Städten – Wo der Bettler (:) da Steht - an der Ecke: da wird wie ein Pferd mich die Sehnsucht zerTreten. und so Schweif ich umher - jeden Tag: jedes Jahr: nur um BLätter von bäumen zu Reißen, Drauf zu Finden von dir: einen Kuss: ach ein Haar: und sie Leer in die Gosse zu Schmeißen. und so Schau ich in alle Fenster hinein: deinen BLick dort vielleicht zu erSpähen,Doch die Vögel (:) der Hoffnung: erstarren zu Stein: wenn die Winde der Ewigkeit Wehen. sag wo Bist du mein freund?. bist im rötlichen Licht: das mir FLießt von der wolke zuWeilen?.

Oder hab ich von Dir – nur die Sehnsucht die bricht: mir in Diesen zerRütteten Zeilen?.

nur mein Fenster noch tränt – wenn du mich auch nicht Brauchst: dir alLEin hat geblüht meine Liebe – Ists mein Blut wohl (:) in Das - deine Lippen du tauchst: dass sie Glühen durch All dies geTriebe?.

Liepājā, pulxten 23-01. tā bija visTRakākā dēka ko šodien piedzīvoju Liepājā!. visas manas VĀczemes dēkas NObāl tās priekšā!. zwei Knaben schwammen in der Aa, der Eine war Fern, der Andre war Nah; da Sagte der Nahe zum Wecken: du sollst mir am ARsche lecken. zwei Knaben gingen durch den Sand; der Eine eine Muschel fand! da Sagte der Andre Siehste! nun Sind wir in der Wieste. tas ir VĀcbaltu HUmors mīļā līga!. KUr tas humors, tas man tev JĀpaskaidro. (arī ES to nesapratu!: jo Baltvācu mēli tik labi Nepieprotu.) die Aa ir Divas Upes Latvijā: LIvländische aa ir GAuja, die KUrländische – LIelupe. zum Wecken – Vārdu Spēle: 1) lai Modinātu, 2) zu Dem, der Weg, t i Fern war.

Siehste – Siehst du!.

Wieste – Wüste.

To man Uzdāvāja Edžus par tiem Diviem Veltījumiem. tas VIens izskatījās ŠĀdi: Intonācijas grāmatiņa Bērniem – akurāt TEv mīļais edžu.

Dullais Valdis Biseniex.

Liepājā, 4/9/93.

OTrs bija ŠĀds: Valdis Bisenieks Der Fluss, der durch die Stirn uns geht Dramatische Komposition lettischer Lyrik manam Brālim (jo Asinsbrāļu man Nav) un SARGeņģelim!: Edžum Mūžīgi Mūžos ĀMen. Valdis.

Liepājā, 4/9/933.

Riga – Münster 1993 un viņš Paskatījās manī ar TĀdu (!) Skatu!!!, ar kādu Tu skatījies manī Zingenā, dziedādama –

die Kerze BRennt, – wie schön die Kerze Brennt, – mein weißes Licht, ich muss mich um dich Bangen: der TEUfel pfuscht in GOTTes sakrament!, wenn beide sie nach MEiner seele langen!!!!. die Kerze BRennt, – wie schön die Kerze Brennt, – da kommt der Wind und Ängstigt meine Flamme, – wenn Gott mal meiner SEele QUal erkennt, dass er sie bei dem Abschied NICHt verdamme!. die Kerze BRennt, – wie schön die Kerze Brennt, – die Finsternis zeigt GAr konFUse MIene: wie Weiß sie brennt!! wie Schön zu Ende brennt; wie Langsam sinkt der Docht im paraFIne. noch Schimmerts Weiß (!), – gleichsam ein TEmpeltor: dass meine Augen es nur NIcht (:) verFehlen: noch Steht der Große (!!) HImmelsmarkt bevor!: wo mit dem Teufel GOtt feilscht um die Seelen.

Oriģināls: Kā svece deg! Cik skaisti svece deg!

Cik balta liesma šūpodamās mirgo!

Un tumsa bēg, un atkal gaisma bēg, kad dievs ar velnu manu dvēsli tirgo.

Bet svece deg. Cik skaisti svece deg!

Tad atskrien vējš un manu liesmu baida.

Kā parafīns pār sveces malām tek!

Un kāds jau manu aiziešanu gaida.

Bet svece deg. Cik skaisti svece deg!

Un tumsa kuplo galvu noliec brīnā.

Cik balta deg! Cik skaisti svece deg!

Līdz deglis lēnām ieslīgst parafīnā.

Vēl kaut kas blāv. Vēl kaut kas gaiši blāv.

Vēl manās acīs sveču liesmas mirgo.

Bet priekšā lielais debess tirgus stāv, kur dievs ar velnu sveču dvēsles tirgo. tā taču ir ZĀra berNĀRa kas izkāpusi no Kapa, lai nodziedātu Man (!) šo dziesmu ar Imanta Ziedoņa Vārdiem un Raimonda Paula Mūziku.

Zāru berNāru neviens no Dzīvajiem nav Redzējis. viņa mīt tikai Leģendās.

Pulxtenis ir 2-11. visi SEn jau dus!. ar LAbu nakti mīļā pūcīte. Dusi arī Tu. morgen FRüh wenn gott will – TUrpināšu savu dēku.

Svētdien, 5/9/93 pl 4-30.

Saule Lec 6-34. Klaudija. ir Svētdienas Rīts, graužu grauzdētos Riextiņus ko tie laupītāji man nenolaupīja jo biju tos paslēpis vecā konfekšu kārbā pašā dibenā, un – (((Mīļā Mīļā Sirds:))) (((((kā Tavas (!!) Acis (!!) Mirdz))))) jāiet jāuzvāra Tēja, un Jāpapīpē... kamēr tēja Vārās, es Raxtīšu. cik SKaļi klaudz daugata MOdinātājs mēmajā nakts klusumā!. apkārt Klusums plūst... vairs tikai Pulxtenis runā!...

Gurda Doma sprūst: sirds Dīvaini Tālajā (!) Dunā!. it kā ne vairs MAns šķiet asiņu vandītais sūrums. vai tas Nāves tvans?. vai Jaunas RĪtausmas kūrums!.

Jā: Atkal reiz man iznāca raudzīties NĀvei acīs.

Tēja Gatava... ak Nē: biju aizmirsis to uzlikt uz Uguns.

Edžum nav Atskaņotāja, tāpēc Pasaules Radīšanu, Bēthōvena Pastorālo (kas man izzīlējās pēc Behemota Fōna platēm uz burtiem atu rindiņā - schon durch die Adern der Natur zu fließen), und Ansīša dāvāto Šūmani – (es ist als hätt der Himmel!!! – die Erde still geküsst;) – esmu par VElti atvazājis līdz. nu GAn tēja jau gatava. Dzeršu un Pīpēšu... dzeŗu Tēju un Ēdu Nifeļus; jo Daugata vakar taisītā tēja tik Švaka, ka piebeŗu VĒl puskaroti no zilonīša. un VĒL puskaroti: daugata Krūze ar Novgorodas baznīcas Sīpoliem ir varen Prāva. aizgāju pēc Riextiņiem: jo tās Čības ko pērnruden Hamburgā non nopirka ernsts-Ginters - ir tik Klusas kā Pelīte kas pīxt virtuves kaktā. un tāpēc riextus nedrīxt atstāt Vienus virtuvē. ernsts-Ginters ir tas Režisors, kas 1991-ā gada Martā - Rīgā uzņēma Filmu Kampf dem Schwarzen Ritter, ko zdF laida Gaisā Maija mēnesī, (im Wunderschönen monat Mai, als Alle Knospen Sprangen), un kam Kristīne (viņa Dzīvesbiedre) kardināli mainīja Scenāriju, jo uzskatīja ka Man tajā jātēlo čičeRōne. cik ŽĒL ka mums neiznāca pabūt hamburgā!...

Tā. Tēja ir Padzerta, Trīs Rīgas Nopīpētas, (cik Labi ka Edžus pīpē to Pašu marku ko tie Laupītāji man Atņēma), varu Turpināt. par Mentola Dunhill man Nosāpēja Sirds. biju to pircis Aizvakar TEvi gaidīdams. un savā muļķa prātā biju Iedomājies, ka vakar satikšu Tevi Autoostā; un tādēļ paķēris Līdz.

Aizvakar, kad pa telefonu tev Teicu, cik Ļoti tu man esi Nepieciešama manam radošajam Darbam, un ka bez Tevis es varētu uztaisīt to opusu neglābjami Šokējošu, tu to tik Mierīgi Uzņēmi, ka Vakarrīt man radās tā neprātīgā Cerība, ka tu varbūt savā sirdsšķīstajā Viltībiņā esi izlēmusi braukt man Līdz, lai Svešā Vietā, Tālu no visiem Paziņām, es varētu Daugatam Stādīt tevi priekšā kā savu Izredzēto. kāds ES esmu ĒZelis. ((Piedod mīļā)). bet Ežuks ir mans Brālis. Viņam bija Gluži tāds Pats liktenis kā Man Tagad. kad viņš vēl strādāja Pedagoģiskajā Institūtā un Lasīja Vispārīgo Valodniecību (tāpat kā Es), viņā Iemīlējās Ildžux: viņa Studentīte. viņiem bija tā Pati gadu starpība kas Tev ar Mani. un turklāt uz viņa mazliet palīkās Muguras - visa Sibīrija. viņu paņēma 1941-ā gada 14-ajā Jūnijā kā Svaigu Rīgas Otrās ģimnazijas Absolventu, un viņš tur Sabija Septiņpadsmit Gadus. bet tā Meitene Edžuku Pameta. un viņam Sāp vēl TAgad. vēl pēc Gadiem. nupat viņš iznāca Pačurāt, un Es viņam uzdāvāju To, ko pirms Gulētiešanas biju Atradis tai Sarkanajā Mapē ar Cipariem 1917 1977. to Mapi man pērnruden 7-ajā Novembrī Atnesa Apals. Iekšā - viņa kārtējais opuss par Āraišiem. viņa Kārtējie Sirsnīgie Smiekli!. Steidzīgi Vajagot. un Pusstops Galdā, ko protams nekavējoties Iztukšojām.

Dāvana protams bija ar Veltījumu.

(Slepenpadomniex) Gēte.

SONETI (izvilkti no Makulātūras blāķa).

Edžum - nejauša Dāvana.

Valdis.

Liepājā, 5/9/93 pl 1-52. pēc 16 sonetiem Atzīšanās (1815), Elementi, Jaukums, Pagājušais Esošajā, ar drošu Prātu, Dzīvīgums, bez Robežām, to Neaizliegt, Medžnuns - Trakais, vai es Padomu jums devis?, Zuleikai. un Šis ir Rilke. (šai Vietā viņš Sākas akurāt ar šo Dzejoli sākas visa Grāmata).

Tautasdziesma. (Silts Stars tevī kūst – ) ir Vakars Grāmata. vai tā ir Dvēsele kas sisina – ?. mani BIedē tie vārdi ko cilvēki saka. pie Rožu krūma gribas man stāt!! – kaut ASi ir pasaulei Stūri – vai tevi saukt par Ausmu? vai par Rietu!!. un TAd nāk TAs dzejolis, ko Pārlaboju, pēc tam kad 1981-ā gada 9-ajā Aprīlī kaut kad Rīta krēslā, raxtot Pardīzes Brīnumu, biju Uzraxtījis savu Piekto Bausli: Ļauj man dievs Izlabot manas Kļūdas.

Pārlabots tika Irmais pants tomēr Vērts ir nocitēt Visu: Nav Ļauts (!) mums tevi PAtvaļīgi gleznot!: tu Austošā kas Rītu dzemdējusi!!. vien VEcās krāsās varam tevi greznot! iet Acis mums uz VEco staru pusi!, ar kuŗiem Svētais (!) tevi Nosedz klusi.

mēs slienam GLeznas priekšā tev kā Sienas!: kad Sirdis tevi Paveŗamies redz;; jo Tas ko tava DZelme mūsos ienes!, ir SVēts. un Rokām tas ir Jāaizsedz.

pulxten 7-17. biju aizgājis uz Balkona Papīpēt. spoži Balts dilstošs Mēnestiņš, (Trešdien būs sarucis līdz Pusei (Tad taisīšu Bada dienu)), Rōzīgi un Lillārōzīgi Mākonīši pie dzidri zilajām debesīm, un pa Labi, aiz zeltītajām Liepu galotnēm - JŪra: gar kuŗu vakar Pievakarē skrēju Vairāk nekā Stundu; kamēr EDžus bezmaz vai dabūja SIrdstrieku!: Iztēlodamies, kā tie Laupītāji, (no kuŗiem to Būdīgāko pataisīju par Kotleti), man Atriebjas.

Tagad mierīgu Prātu šķirstīju Tālāk savu Dāvanu Edžum. Rilki!!.

(Mīļā mana!!. Kā lai tev Pateicos!, ka Tu, (pirms noliki Klausuli), man vēl Pateici – kad būsi atkal Rīgā, TŪdaļ ZVani!!.)

Lerche! Leg in den Stapfen des Füllens Eier der Hoffnung!! ich denke genau so wie Du, dass zum ZWeitenmal, (sogar beim besten Willen) kein Füllen seinen Huf in denSElben stapfen setzen wird...

Wenn aber Doch?.

Nun (!), - so wird das Nicht die ERste hoffnung sein lerche!: Die – ANdre vögel bauen WItzigere nester!! und sie haben ihren GRund dazu lerche!; und sie haben ihr Lied dabei lerche!!!;; Du aber (!!) – bist eine Lerche und hast eine LerchenHoffnung!, und hast einen LErchenGRund, und ein Lerchen(!)Lied!!!; und du SIngst es Aus!, WEInst es Aus, JUBelst (!) es Aus!.. wie Klar, - wie Zart – klingt eine V a g e Hoffnung. denn sie IST eine hoffnung! eine Hoffnung – immerHin. Māris Čaklais. Tavs dzejolis mīļā līga!!!. tagad Oriģināls.

Iedēj kumeļa pēdā cerību, cīruli!

Es domāju gluži tāpat, ka otrreiz pat gribošam zibošam pakavam neiekāpt tajā.

Bet ja nu? tad tā nebūs pirmā cerība, cīruli, kura – Citi putni vij viltīgākas ligzdas, un viņiem ir viņu taisnība, cīruli, un viņiem ir viņu dziesmas, cīruli, bet tu esi cīrulis, un tev ir cīruļa cerība, cīruļa taisnība, cīruļa dziesma,

un tu viņu izdziedi, izraudi, izgavilē...

Cik dzidri, cik dzedri skan nedroša cerība!

Jo tā ir cerība.

Cerība tomēr. tālāk Rilke. es Mīlu savas Būtes Tumsas stundas!!. un Tagad viens dzejolis kas Neiegāja grāmatiņā. tu TUmsa no kuŗas es Cēlies! no kuŗas es DZiļumu smēlies!!: par Liesmu (!) tu Lielāka!!!: kas pasaulei Pāri slīd, un ŠAurā LOkā tik spīd!; aiz kuŗa neVIens vairs to nezina. bet Tumsa Visu (!!) Sevī tur: tai Robežu nav it neKur;; un Tēliem Liesmām Zvēriem Man ir Līdzi jāizskan tās tumšajām taktīm!!!. un var Būt, - kāds SPēx ir pamodies man tuvumā un sācis Raisīties!!. es Ticu – Naktīm. un Atkal vien PĀrlabots dzejolis: ((Dievs!!.. Kaimiņ mans!!!)). ja kādreiz Klauvējiens mans gaŗā naktī dimd pa visu Telpu, tad tas ir Tādēļ ka es tavu Elpu vairs Reti dzirdu kad tu kluss un viens!!!... ja tev varbūt ko Vajag šad un tad, un NAv kas nāk un Dzērienu tev sniedz, tad man ar Mājienu to manīt liec!!!.. jo Es – tePat. ir mūsu starpā tikai Plāna Siena;; aiz NEjaušības!; jo var būt ka Plūst viens Vilnis silts no lūpu pavēriena!!!, un Siena Grūst: bez Skaudruma un Skaļuma. no taviem TĒliem tā ir uzcelta. un tavi Tēli Mani sveic kā Vārdi!!!. un kad reiz manī Gaisma iedegsies, kas Tavos Dziļumos ļaus lūkoties, tad Klusi mirdzēs mani mūža Zārdi,

un mani Jutekļi kā Tukši Ārdi bez Mājvietas – no Tevis Nošķirsies. un vispēdīgi TAs dzejolis, kam uz Otras puses uzraxtīju tos Šlōkus no BhagavadGītas!: jo tas būdīgais Leo bija pievācis manu Lielo Portfeli, un teica ka Neatdošot, kamēr es Neiedošot Divsimt Rubļu JAunai pudelei!. tobrīd man vēl nenāca ne PRātā ka tie ir Laupītāji, kas gatavojas mani Piedzirdīt un Aptīrīt. tik Jauki Zēni!; Laipni Piedāvājās Aizvest mani līdz DUrdomam!: tur BŪšot tā manis meklētā siguldas iela!. (mana Ķeza bija Tā, ka biju Aizmirsis Rīgā uz Raxtāmgalda Pašā Redzamākajā Vietā - Edžus Mīlestībā zīmēto Plānu kā NOkļūt līdz viņam! (man verGisst immer die Hauptsache)).

pulxten 9-11.

DIvreiz dabūju nodziedāt to korāli! Vienreiz Vāciski, Otrreiz Latviski. EIn FEste BUrg ist Unser Gott. DIevs KUngs ir Mūsu Stipra Pils. līdz Atradās Pīpkātiņš. ar Daugatam veltītajām DĀvanām apkrauts. tas man tāds Maģisx Līdzeklis. ja kaut kas Pazudis, Rauju Vaļā Korāli. un Ātri vien Atrodas zudusī manta. bet ŠOreiz atradās tikai izskanot Vārdiem – Mums (!) Debess manta Paliek. cik BRīva VErsija Lutera rindai!: das Reich soll Uns doch Bleiben.

Fīrekers ir mana Vadzvaigzne Atdzejas teorijā un praxē. ĢEniāls vīrs. un Vācu (!!)

Mācītājs!!!. kad Pīpēju, Saulīte jau sildīja Balkonu, un Sunītis laizīja Zāli. laikam atkal būs Lietus. bet ŠObrīd debestiņa Skaidra!!!. tikai virs JŪras pāris Kundziņmākonīšu!. ienāca Edžus. (laikam pamodies no Korāļa.) alles Scheiße, alles Dreck, eine Bombe, alles Weg. es Kratījos Smieklos. tas Lieliski Nodzen Stresu. man verGisst immer die Hauptsache. tas man tāds teiciens no Štritmatera Vundertētera. Vecāki Nabadzīgi, Piedzimis Vundertēters, (ka tas būs Brīnumdaris, to gan viņi vēl Nenojauta), Jātaisa Svētku Mielasts. Sieva salasa mežā Mellenes, Ceps Melleņmaizi. bet Silta Melleņmaize ir Ļoti Apetītelīga, un sievai Nezinot, vīrs Pusi Notiesā. OTru pusi aprij kāda badīga Radiniece, kas esot Aizmirsusi Mājās paēst Pusdienas. man verGisst immer die Hauptsache tad nosaka laimīgais tēvs. cilvēx allaž Aizmirst pašu Galveno... pa CEļam laipnie zēni Lūdz, vai Neesot kāda Cigarete. man IR. ieejam viņu Dārziņā pie Galda zem Ķiršu koka Papīpēt. ceļu Galdā ĻErgas pudeli: (to man pa Ceļam (tāpēc ka Tramvajs bija Izlēcis no Sliedēm) Tirgū Zivju paviļjonā par Sešdesmit Santīmiem bija pagādājis kāds čičeRōne!!.

– ko PEldi virsū kā beigta Zivs!. SAproti: mans draugs jau TĀ ir slims! vēl NObeigsies aiz kreņķiem mani gaidīdams!. – (tā es SAbrēcu tam būdīgajam Leo). tad paskatos uz TOmu. Redzu kā Gail viņam Acis. kā Vilkam!. man kļūst Neomulīgi.

Rauju no Leo Rokām Ārā Portfeli. Notrūxt Rokturis. ((APžēlojieties zēni)): lūdzos raudulīgā balsī. ((Pielieciet: Rokturīti: es NEprotu.)) bet Viņi NAv iežēlināmi. Leo ar Lietpratīgu Aci šurījas pa manu Portfeli, un jau Sakrāvis Kaudzītē Visas manas Piecas Rīgas. krauj Virsū vēl DUnhill!. tad man aptecējās Dūša. Zibenīga Sitienu sērija pa

Ģīmi, un Leo guļ Zemē kā Beigts Lauva. kad piesvempjas Kājās, viņa Seja man atgādina Staburagu. tikai Asaru vietā Asinis.

– VARde! kur tu LIEn! es uzbrēcu Tomam, kas ar draudīgi hipnotizējošu skatienu man Tuvojas. bet Tad parādās Trešais. Jūtu ka Labi Nebūs. Mainu Taktiku.

Pulxten 11-29.

Apriju to krixīti Plova, divas Ābolmaizītes, Pačajoju, Papīpēju, un vēl joProjām esmu Izsalcis kā Vilx. aizsūtīju Edžu uz Tirgu, lai Nopērk kādu GRuntīgu ZUvi vai ko Tamlīdzīgu!. Ņammāju Saujām Zemesriextus kas vēl palikuši konfekšu kastes dibenā!.

– Kāpēc tu viņam Siti?. Viņš taču tev Nesita!. (saka Toms). paskatos uz Leo, un man kļūst viņa Cilvēciski Žēl.

– Piedod leo!. bet man Likās, ka tu kļūsti pārāk Uzurpātorisx!. un UZurpātorus es NEciešu. Atceries ko es tev uzraxtīju uz tās Makulātūras lapas!: tas kas Vienlīdz VIsās būtnēs KUngu AUGstāko redz mītam!, ZŪDošajā NEZūdošu kas to redz!!, tas Redz paTIesi. jo tas redzot Visur mītam VIenu un to PAšu KUngu!!, Nenodara (!!) Pats sev Pāri!!, un iet VIsu Augsto CEļu.

BhagavadGīta. Indiešu svētā dziesma!. tu vēl Nopriecājies par tiem vārdiem V i e n l ī d z V I s ā s būtnēs!. un Es domāju ka tie tev Pielēca!!. – bet TOmam tie acīmredzot ne Silts ne Auxts. ar Zvērīgi Stingu Skatienu viņš Abām Rokām Piespiež man Kaklu pie Malkas šķūnīša Durvīm pir kuŗām stāvu, un Sāk to Žņaugt.

pulxten 19-31. manu Ekstatisko Nemieru ir Nomainījis Rāms radošs Miers. EDžus bija PĀrbijies!: vai Nevajagot izsaukt Ārstu?. es teicu (Nē edžu!!!) neViens Ārsts man NEvar palīdzēt. es PAts sev esmu VIEnīgais ārsts!. ĀRsti jau šito NEsaprot. kad Saku, ka man gribētos glāzi Kefīra, EDžus saka ka tepat līdz Veikalam viņš tomēr IEdrošināšoties mani aizlaist!. TE jau tie bandīti DIez vai nākšot mani slepkavot!.

(VIņi taču mani NEmitīgi bija veduši PROm no mana ceļamērķa!. paVIsam uz PREtējo pusi!. tātad SKaidros APlaupīšanss nolūkos!!.)

Atnesu piecas paciņas Rīgas, Kefīru, Krējumu, Biezpienu, un Ķilavas. un PUsstopu ar ko vakarā Pasvinēt!!. izskraidījies gar Jūru, Paēdis Daugata Kundzes gatavoto garšīgo Boršču, pēc tam Vinegretiņu, kam lepni piekožu klāt Maizes gabaliņu ar PAša gādāto Mazsālīto (!) Ķilaviņu (un tā ir SUpers! Vakarā taisīšu Ķilavmaizes ar Olu), liekos SLīpi. divas stundas Nogulējis, Jūtos kā Jauna Meitene savu SAderināto gaidot!. atnāk Agnese: ein Mädchen für Alles: (Daktere Grāmatvede Kulināre un Diezin kas vēl). viņa NEļauj Edžum Sekot man Līdz manos Skrējienos gar Jūru, jo es Neprotot Rīkoties ar ASinsspiediena mērinstrumentu!. Norunājam ka Rīt Brokastīs es Vārīšu abiem Vājiniekiem (Edžum un viņa Kundzei) Griķu Biezputru: (iepriekš veikalā sagādājis vajadzīgos Ingredientus; (GRiķi VIenīgie IR)) jo viņa Redzēja, cik es

Rūpīgi, Ievērojot visus smalkos Noteikumus, Vārīju Tēju. (EDžus BEŗ tik BIezumus NEdēļām ILgi VIenā POdā un VĀra līdz PIlns kā ar SŪdiem!). nuPAt viņa atnesa paciņu Nelson Tea Tropic Fire. (Edžum bija kaut kas Baigi Nostāvējies.)

Iedzeŗu Malciņu VIņa piestādītā Šņabīša, un Ejam SVinēt...

Nosvinējām, un eju Gulēt.

Pirmdien, 6/9/93 pl 2-00.

Saule Lec 5-32. Askolds Aisma.

SKūpstiem viņš to sedz!, ASInis tai dedz!, taču VIņas krūtīs NEpuxt sirds.

Gēte. Korintas Līgava.

NAV man MŪZIkas mīļā līga! (pat TRešo PRogrammu tas mūlāps daugats nav spējīgs iestellēt!: Jāiztiek ar Līdzpaņemto Makulātūras dzeju!. tā Gribētos IZRauties no šī nebeidzamā dēku romāna! un Pabūt kaut Brīdi Divatā ar Tevi. tu mana Tālā Tuvība.. kāDĒļ tu no manis VAiries!. Labi: esmu Briesmonis!, bet arī BRIesmonim ir Sirds!. pat tam Laupītājam LEo ko pieklapēju!.

MĀra saka, es esot Līdzīgs t a m Leo no Heses Austrumzemes Ceļojuma. vai Esi lasījusi viņa morgenlandfahrt?. Kolosāls darbs!!. Leo ir Visur Klāt, Visu Izdara, bet neViens viņu Nepamana!!. tikai kad viņa vairs NAv, Visi sāk Just, ka viņa Trūxt!!. sāk Ķildoties savā starpā, Austrumzemes ceļojums Izput, un tikai DAži ILgu pārņemti NEprāši turpina Meklēt VIņu un Pazaudēto AUstrumzemi uz SAVu roku!. kāds ES viņu arī ATrod!!. tādā kā Templī – Spēlējam Vijoli. cik MAZ es par tevi ZINu! (mana Mīļā Mīļā Līga!!!). bet var būt ka Tā ir arī Labi!!.. lai Paliek šī Mirkļu Mūžība. es Paņemšu tik to kas Neizgaist. so Sahst du sie beim Frohen Tanze walten!: die Lieblichste (!) der Lieblichsten (!) geStalten!.

Ulrike, un Beatriče... mūsu Pēdējais Saskarsmes mirklis bija pie Ansīša Dzirnavām: kad Tu pa Dzirnavu dīķa Laipu biji Aizklīdusi tik Tālu, ka Man bija jāiet tev Pakaļ, Jāņem uz Rokām un Jānes Atpakaļ uz Auto, lai mēs Laikus Tiktu uz – jā KUr tad mums bija Jātiek!!!.

Toreiz tu SMējies!. pēc Tam - ne Reizes Neesi man pat Uzsmaidījusi!. tikai IZSmējusi mani!: vai es Neslimojot ar NArcisismu ka nemitīgi raugoties Spogulī!. bet es taču raudzījos tikai TAVā spoguļattēlā!. TOreiz! Vilciena Kupejā! braucot no Berlīnes uz Rīgu.

TĀ es tevī raudzījos arī HEidelbergā!: TOreiz!: kad tu pirms Izrādes biji tik Cieši Aizmigusi. to manu Vienīgo (!) Vēlmi - (kā par IZputējušu Sapni es par to vēl Pasmējos savā Vēstulē Tev) - laikam bija Sadzirdējis Dievs tas Kungs; un tā kā tā bija visai Pieicīga vēlmīte, viņš Ļāva tai Piepildīties. (((cik Pasakains (!!) bija šis Skaistums ko viņš ļāva man skatīt!!.

Vīglā Myglā, Maigā Lejā – Aizmyguse (!) Princeseite!!...

Aizmyguse Princeseite… kad tavs MŪdynōtōjs atnōks!?)))…

Tad es Viegli ar lŪpām pieskāros tavai Ausij, tad Vaigam, pēdīgi Lūpām. (((Tava Dvaša)))…

MĪļā mana! MOsties!! Ir LAIx !!. neKādas Reakcijas.

Blakus trokšņo KRievu bars. pludo Vīns, Koņax, Šampanietis. arī ar MAni viņi gribēja sadzert! bet Es Atteicos. vakarā Izrāde. pirms Tās Mēģinājums. JĀsakoncentrējas!. tā ir PRovokācija saka lija!!. lai mūs IZgāztu!. tāpēc mums JĀturas. bet Tu – Guli.

Kvēli Skūpstu tevi uz Lūpām!. bet Tu – Guli. pienāk Vilnis ar Vīna glāzi. VĀCIES es kliedzu!. tu Pamosties. vai Tas – Nenotika?. (tu izbijusies vaicā). kā tu vari TĀ par mani DOmāt (es saku)!. kā tu Nesaproti cik Svēta tu man esi!!!. man no tevis Bail. ar Biklām Trīsām es tev tuvojos!!!...

Atkal rainis.

pulxten 3-39. kādas FAntastiskas DEbesis!!. (biju izgājis uz balkona Papīpēt.) Augstu virs Pašas Galvas - SPožs Dilstošs MĒness. un kā no Milzu Dūmeņa kūp Zilgansidrabaini Mākoņi Visās Krāsu Gammās!: sākot ar ŠķidrautBaltu līdz pat paVisam Tumši Pelēkam. lūk, nupat AIZdejoja viena Mākoņskranda pāri MĒnesim, un Atmirdzēja (!!) Visās (!!) Varavīxnes (!!) Krāsās!!!. Mēness (!) Varavīxne!!.. vai TU ko tādu ESi redzējusi?.

Tagad Mākoņi Strauji Sagrūst virs Namiem kā Pastardienas Kalni, un tumšajā Zilgmē, Viens un Suverēns, Zaigo tikai MĒness. viņam par Godu - Nodungošu tev vienu jocīgu Dziesmiņu, ko man vakar piespēlēja Edžus: Gode Nacht. över de stillen Straten geit Klar de Klockenslag; god Nacht! din Hart will Slapen, un Morgen is OK en dag!. din Kind liggt in de Weegen, un Ik bün OK bi di!: din Sorgen un din Leven is Allens Um un Bi. noch Eenmal lat uns Spräken – goden Abend, gode Nacht.

de Maand schient op de Däken, uns Herrgott hält de Wacht.

Pulxtenis ir 4-11. ar LAbu nakti manamīļādārgā.

pulxten 7-53. kāds FAntastisx MIers bija manī: kad man Kaklu žņaudza Toma stiegrainie Pirxti.. Interesanti!!: KĀ viņš to DArīs!! (klusībā nodomāju). toma pirxti Atlaidās.

– vai tu Zini? ka man ir TĀds GĀzes BAlons ka tu uz VIetas būsi STīvs!.

– „ak tu Muļķi!!!!” (iesmējos). – vai tad es jums tur pie galda Neteicu? ka ar Nāvi esmu noslēdzis TUbrālības.. Nāc vecenīt!!!! Kad vien tu Vēlies!!.. un tomēr palDies (!) – par Katru Dienu ko tu man dāvā.

– viņš ((Smejas!!)) - (Bezpalīdzīgi dziestošā Balsī - novilka Toms tam Trešajam). tad viņš atkal Sasparojās!.

– Mēs tevi Iesūdzēsim Tiesā par Smagiem Miesas Bojājumiem!.

– SŪdziet!!.. Cietumā varēšu Netraucēts Raxtīt savu ROmānu!.. kā kādreiz SErvantess raxtīja savu DOnkihotu!.

– uz VIetas PAZūdi. (vairs pār sevi Nevaldīja Toms)...

– Atvainojiet: Kā man nokļūt līdz SIguldas ielai. – vaicāju sievietei ar Nēšiem pār pleciem, kuŗu galos drebinājās divi pilni Ūdens spaiņi tā paša nama OTrā pusē...

– vai tu Zini!? kas ir Hummels!?. (man vaicā Edžus pēc Brokastīm. (Apakšā pa Abiem - Viens mēriņš Šņabja)).

– Zinu. wie eine Kleine Hummel (!) schwing ich mich Auf zu Dir, - und Zittre leis... to KNuts ielika mutē Lolitai, kad Rikmane viņam Neļāvās un viņš paņēma Zikmani!.. bet Dzejolis ir Skaists, un Lolita Padomijas apstākļos Pastāvēja uz KNuta meitu! (par ko knuts dikti errojās).

– vai Redzi tur to Hamburgas Ģerboni?. Cietoxni ar Krustu un Divām Zvaigznēm. zem tā - Hummel Hummel. Vīrs ar Nēšiem un Diviem Spaiņiem. zem katra Spaiņa viens M. – ko Nozīmē šis m?.

– Morsch. am Arsch. Leck mich am Arsch. Hamburgiski.. kad Izraēlas Hercogs Haims, sagaidīdams Hamburgas senātoru Klōzi Haifā, izbraukājās ar viņu pa Ostu, Klōze Teica: cik Daudz KUģu!. Kā lai Zinu? kuŗš ir no HAmburgas!. – Haims teica – Garām braucot Jāuzsauc tik Hummel Hummel!!, un no Kuŗa Kuģa Atskanēs MOrsch, Tas būs tas ĪStais.

– bet tas Dzejolis ir Brīnum!Skaists (!!) kas knutam Radās, kad viņš bija pamīlējis Lolitu (es sacīju edžum). pa Līča Pļavām RAsu bridu!:: līdz Roku Gredzens vērās lēns... es VIjgrieze kas aug uz VIdu!; es Medus pieveikts Kamenēns!!.

es PATi tagad līča pļava!: caur kuŗu Saule Viļņiem skrien, – ir Miers. un tikai GRiba tava uz pirxtgaliem pa mani brien!. (neKā vairs nevajag)... tik Klusi – virs Galvas Stārķi Mezglus sies, – es Ilgi būšu!!!! – (Nomirusi). un manī Dvaša spēlēsies. to deklamēja Līga!! nākdama no Labās puses Aizmugures uz Vidu; (kamēr ES stāvēju vidū kā Sālsstabs; jo tas attiecās uz MAni). durch Taubesäte Wiesen ging ich!:: da LÖst sich meiner arme kreis... wie eine kleine Hummel (!) schwing ich mich Auf zu Dir – und (Zittre leis!!!). nun bin ich SElbst wie eine wiese!; auf der die Sonne Wellen treibt – auf Zehen (!) kommt mein Glück, – und Diese mich Aufsaugende Macht, - sie Bleibt. (ich brauche Nichts mehr)... Still im Blauen – verKnoten Störche unsern Bund, – ich will geStorben – In mich schauen!!. ein Hauch umspielt nur meinen mund!. bet tā Sieviete ar Nēšiem Raudzījās manī kā no Kapa izkāpušā Mironī; VIrzienu tomēr NOrādīja kur man jāiet. tikai brītiņu Pagājis, Atģidos, ka esmu Aizmirsis Dārziņā Melno Ridikilportfelīti. steigšus devos Atpakaļ. kā Tad. GUļ zālītē nevērīgi Aizmētāts - līdzās Lietussargam. Savācu abus kā noklīdušus Bērnus, un nesteidzīgiem Soļiem dodos beidzot uz Neatgriešanos PRom no šī kaŗalauka; sevī Nodomādams, ka Piecas Rīgas, Viens Dunhill, Puskulīte Riextiņu, un vienas lētas benzīna Šķiltaviņas - NAv pārāk Liela Sāpju nauda par tos sasisto Mūli, un par to Lielisko Sižetu manam Romānam. jo tas Amizantākais bija Tas, ka Visa Daugatam nododamā Valūta - atradās tai Ridikilportfelītī, no kuŗa biju izvilcis Makulātūras lapu, lai jauniemantotajam draugam Leo (kas kaut ko Saprata no dzejas, jo arī Pats kaut ko bija sacerējis un protams cēla arī priekšā) uz tās Uzraxtītu Veltījumu no bhagavadGītas; lai viņš saprastu arī To, ka DRaugam NEVar vienmēr tā plīties virsū!: reizēm Slāpes ir arī JĀpacieš!.

Otrā pusē (padzisušā Mašīnraxtā) bija tas Rilkes Dzejolis, ko tas kriminālists Toms mēģināja Izburtot: es to no tava - Vārda izz-lasu huibļaģjoptvaimaķ. Rilke?.

Nāhui. tas būs PĒdējais makulātūras dzejolis ko dāvāšu edžum. es to no tava Vārda izlasu!!: no tavu Roku Vēstures. tās Lieliem Lokiem vilka Robežu ap To, kam TOpot AUgšup bija nirt!!.

tu SKaļi teici!: DZīvot!; Klusām – (Mirt)! un Nemitīgi Atkārtoji – Būt!!.. bet SLepkavība (:) bij pirms Nāves Pirmās!. tad tavi Loki nodrebēja Virmās, un tavi Nami sāka Grūt.. un sāka IRt tā Cilvēcīgā Cilts, kas TEvi ceļot cēla Dvēseles!! tu Bezdibeņa Tilts!... nu Naids un Ļaunums zemi ārda; un tas ko TAgad sadzirdu, ir tava VEcā Vārda DRumslas. Über die schneeverwehte Landstraße marschierte ein Trüpplein abgedankter Offiziere. pa Sniega aizpūsto Šoseju maršēja grupiņa atvaļinātu Virsnieku. tas ir Pirmais Teikums Grāmatā, ko Daugats man bija nolicis uz Raxtāmgalda.

Kreisajā pusē. kur Sirds.

Rudolf Herzog. Kameraden.

Otrdien, 7/9/93 pl 11-31.

Saule Lec 6-38. Regīna Ermīns. mīļā Līga. šī ir PĒdējā no manām nenosūtītajām vēstulēm Tev. Raxtu to uz Soliņa, gaidīdams Autobusu uz Rīgu. mani no Liepājas ar Kaunu un Negodu PAdzina. Zojas Kaimiņiene. Zoja ir Eduarda Sieva. KO es te piedzēries BĻAujot kā nenormāls!. больНЫе Люди!. как вам не СТЫдно!!. par EDžu es NEteiktu ka viņš ir slims!. ŠItā ENerģija!!. viņš taču mani Iedzina ŠOKā ar savu nemitīgo runāšanu!.. viņam tikai ik pēc pārdesmit minūtēm jāiet Čurāt!... Šitas (!) Mīlestības (!) Pārmērs!!.. viņš bija pat Greizsirdīgs uz JŪRu!. (vismaz TAd es varēju kaut vienu stundiņu Atpūsties!). griez NOST to sūdu viņš feldfēbeļa tonī pavēlēja kad Cerēju, ka mani paglābs Bēthōvens.

DZENĪTIS MANI PIEDIRSA! vai tu SAPROTI es bļāvu! kad Viņš gluži kā Vecais Kamielis - Nemitīgi Zāģēja Vienu un to Pašu Plati: Kāpēc es esot Pametis lnnK un Augstskolas Reorganizāciju, un Tagad Raxtot kaut kādu nevienam nevajadzīgu Sūdu. (šādu Spriedumu viņš izteica, tajā sūdā pat Neieskatījies: (pa KUŗu LAiku lai es to būtu PAguvis viņš teica!)). bet Es taču Darīju ko Varēju!. kad Partorganizācija manu plānu Izsmēja kā Galīgi NEreālu, arī DZEnītis!: kuŗš Toreiz (1990-ajā gadā) vadīja lnnK Universitātes Grupu, Nepakustināja ne PIrxtu lai mani atbalstītu!: pastāvīgi Gremzdamies, ka neViens nenākot ar Idejām, Ko mūsu grupai tādu ĪPašu SEV raxturīgu Pasākt!.

– Dzenītis ir MUļķis noteica edžus. bet Es vairs nejutu neKĀ pēc tā šoka: kad Edžus, šis Septiņdesmitgadīgais Kvēlais Jauneklis, manā priekšā Ceļos nometies, Lēja man uz rokām Asaras, pusbalsī Dvesdams: (Piedod!.. Piedod.) bet Es biju kā Tuxnesis. ne Domu, ne Jūtu. visĀRdošākais!, visGRaujošākais Spēx ir Mīlestība!!!!.. jo pret To nav IEroču.

pie šīs Atziņas es nonācu ŠOrīt; (izdzēris palikušo puspudeli Šņabja). cik labi ka vismaz DOmas sākušas darboties!.

Valdi Valdies. tā man ir visSvarīgākā Mantra.

Mūsu tēvs Debesīs: Ļauj man dievs Izlabot manas Kļūdas. esmu Kļūdījies PAšā savā PIrmajā BAuslī!. tas man Skanēja – Sit mani dievs par manu AUgstprātību!.. taču man neKAd nav GAdījies to PIelietot!. tādēļ Ļauj man dievs lai ar šo Dienu mans Pirmais Bauslis Būtu – Sit mani dievs par manu NEsavaldību!... Āmen.

PIedod man Līga (!) ka esmu tevi tik ĻOti TRaumējis ar savu mīlestības pārmēru!. Vairāk tā Nedarīšu. tā Žņaugšana pie Malkasšķūnīša Durvīm man bija Lieliska SAvaldības skola. kāda Jocīga Sagadīšanās!!: šī Lapiņa ko raxtu - OTrā pusē ir Saglabājusi kādu Dikti Zīmīgu Gētes Sonetu!!: Mīļotā Raxta.

VIens tavu Acu Skatiens MAnās acīs, VIens tavu Lūpu Skūpsts uz lūpām MAnām, – ko DARīt man ar savām Ilgošanām! kur TVErties man!.. neVIens to NEpasacīs. vai Gaidīt kamēr Sirds man PAti sadzīs?. vai NElikties vairs savas Skumjas MAnām?. to Stundu VIEnīgo es dzirdu zvanām! un Jūtu – Asaras drīz vaigus slacīs!!!. bet asaras drīz Nožūst nemanāmi!!: (Viņš – mani Mīl!).. lai Skrien kā PUTnu saime man Ilgas TĀlumā! lai Skrien pie VIŅa!. un tad šais skumjās top man prāti Rāmi: tavs Vēlīgums (!) ir VIEnīgā man Laime!; es Gaidīšu kad nāx no tevis Ziņa!!!.

Atkal Rīgā, Trešdien, 8/9/93 pl 0-50.

Saule Lec 6-40. Ilga.

Bēthōvens. Sestā Simfonija. (Pastorālā!.) Fa Mažorā. (F-Dur.) Opus 68. 1. alLegro ma non Troppo. Priecīgu Jūtu Mošanās Dabas klēpī. 2. anDante molto Mosso.

Aina pie Strautiņa. Berlīnes Filharmonijas orķestris. Diriģents Vilhelms Furtvenglers.

Dzeguzīte Nokūkoja. (Knax!.)

Sangria! RUgia come il SAngue. es to pirku Kāzu Naktij. taču Kāzas Nenotika.

Priecīgu Jūtu Mošanās Dabas klēpī?. tas bija kaut kad Ļoti Sen. toreiz Brēmenē. kad Lauma mūs Noguldīja Nogāzē Saulītē ar Skaistu Skatu kaut Kur. (vai tā bija Aina pie Strautiņa?.) es NEredzēju skaisto skatu: jo Skatījos Līgā. bet Līgai sāpēja Vēders, un Vilnis viņai Palīdzēja; (par ko es biju ļoti Greizsirdīgs). tad mēs gājām pie Maijas. uz mana Galda guļ Maijas Vēstule. Vēl Neatplēsta. Tūdaļ Atplēsīšu.

22.08.93, Brēmenē Esi sveicināts, „Herr Professor”!

Rīt, 23.08. brauc mākslinieki uz Rīgu, tādēļ nosūtu tev apsolīto paciņu.

Uz šīm biksēm fleķus (traipus) neredzēs, tikai ja tie būs no piķa vai eļļas.

Uzraksti kā aizbraucāt tur bļaudami un ķērkdami!

Traka truppa!!!

Man jau tie trakie vienmēr ir simpatizējuši, Tava sieva droši vien no tevis atpūtās... Tādu ūdenszāli taču knapi var novaldīt.

Visu jauku Valdi!

Skaldi un valdi!

Es būšu varbūt uz sept. beigām vai oktobra sākumu Rīgā, tad piezvanīšu.

Latviete svešumā – MAIJA Rīgā, 8/9/93 pulxten 1-58.

(Naktī protams: jo Līgas iespaidā esmu kļuvis par ŪPi.) MAija! tu esi Kolosāla. tava Vēstule nupat tika Iegrāmatota Dokumentālā Dēku romāna - caur Pierēm Upe plūst un plūst - 68-ajā un 69-ajā Lapaspusē: kuŗas Iknedēļiskie Lasījumi elitārai latviešu Publikai sāxies Piektdien, 17-ajā Septembrī pulxten 17-00 pie Manis, uns Sestdien 18-ajā septembrī nelaiķa Profesora (jau no Latvijas PIrmās republikas laikiem!) bij Universitātes Rektora Pēteŗa Nomala Dzīvoklī, Jūgendstila Rajonā, Strēlnieku ielā 11: kur Patlaban mitinās mana Pusmāsa, leģendārā Lāčplēša ordeņa Kavalieŗa, virsleitnanta Gelbes Meita: atkalatgūtās Duntes Muižas (kur savā laikā ciemojās Minhauzens (baRon von Münchhausen kā tas apraxtīts mārtiņa zīverta lugā minhauzena precības)) Likumīgā Īpašniece un minētā Nelaiķa Pirmā Vedekla Veronika Freija, bij Nomals, nepr Gelbe: (jo ir OTrreiz precējusies ar dr habil geod prof Viktoru Freiju: (dēvētu arī par Latvijas Ģeodēzijas Ciltstēvu): tikai 11 Gadu par viņu Vecāku: kuŗam pēc Trim Gadiem būs 90 gadu Jubileja; (Uzmini, Kādā baigi Zīmīgā Gadā Dzimusi mana Pusmāsa, saukta par Veriņu: pie tam KRonštatē!

CAriskās ARmijas JŪras KAŗaspēka OFicieŗa ĢImenē! (ja Matroži savu oficieri nebūtu Izglābuši, Sarkanarmieši viņu būtu Nošāvuši; tāpēc kā Varoni viņu nošāva Vācieši. (t i par VAroni viņš kļuva tikai pēc Tam, kad vācieši viņu bija NOšāvuši)))).

(OTrās vedeklas NEbija, jo Pēteŗa Nomala dēls Magnuss (Arhitekts pēc izglītības), no vācu hitleriešiem „brīvprātīgi” iesaukts latviešu Leģionā, paguva krist no Krievu Lodes: par ko liecina attiecīgais Piemineklis Meža Kapos!: kas ir Viens no Kārļa Zemdegas Šedevriem.) tātad tas OTrais romāna lasījums notix 24-ajā resp 25-ajā Septembrī, TRešais - Pirmajā resp Otrajā Oktōbrī: akurāt manā Dzimšanas dienā!! un uz VISiem šiem lasījumiem tu būsi mīļi Gaidīta GODa viešņa!. dr habil philol & psych prof Valdis Biseniex president 1990-1991.

PS: 1) romānu Sākumu tu varēsi Izlasīt, iepriekš ar mani Satelefonizējotuies, Iepriekš pie manis.

2) Dāvanu Nepērc!! jo kā Jaušu, tieši uz to Datumu būs Pienācis tas Bikšu tīrītājs.

3) tā aizbraukšana ar bļāvieniem un ķērcieniem nāx kaut kad priekšā minētajā Dēku romānā. ja attiecīgajā lasīšanas reizē nebūsi Rīgā, aizsūtīšu tev Kopiju.

pulxten 8-23.

3. alLegro. Zemnieku Līxmošanās. 4. alLegro. Negaiss, Vētra. 5. alleGretto.

Prieka un Pateicības himna pēc Vētras.

Piektdien, 10/9/93 pl 4-20.

Saule Lec 6-44. Jausma Albertīne. pie Rokas ņem un Vadi: kungs mani Pats; līdz Beigsies mūža Gadi; un Gaišs: būs Skats; ne soļa es bez Tevis Iet Negribu! ņem MAni līdz pie SEvis kur iesi TU. tik Tavā žēlastībā sirds Klusa top! un Tādēļ mīlestībā arvien to Kop; pie tavām kājām Dusēt Bērns lūdzas sev! Ļauj ACis slēdzot KLusēt!, un Ticēt TEv. gan Reti sajust sākšu cik liels tavs Spēx; pie Mērķa tomēr nākšu!: kaut Nakts (:) un Grēx; pie rokas ņem un Vadi!

Kungs! mani Pats; līdz BEigsies mūža GAdi! un Gaišs būs SKats.

Negaiss un Vētra pēc zemnieku līxmībām ir Garām, skan Prieka un Pateicības himna.

Aizvakar to Klausoties, Apraudājos. un sāku kārtot Grāmatas. (kopš Kamielis atgādāja man to Ārā metamo Grāmatskapi, šī Vajadzība pēc Ģenerālpārkārtošanās aug Augumā.)

Tagad beidzot kad viss Sakārtots - Nodziedāju vēl to man tik Mīļo Korāli, un gāju mazgāt Zobus.

Nē: tā nav Bēŗu dziesma: tā ir DZĪvības dziesma! un ar To es Dzīvoju. kad reiz Baltajā Aplī kāds tai vācu viešņai Vaicāja, cik Ilgi viņa Meditējot, viņa Atbildēja: NEpārTRaukti: Dienu un Nakti. Galvenais – ne Brīdi Neizsisties ĀRā no meditācijas!.

un Katru Rītu es NOdodu sevi TAvās ROkās. un katru Vakaru es Pateicos tev. (tā es tulkodams Precīzēju.) un ja IR šis kontakts ar dievu, - Lūgsnām jeb Mantrām nav jābūt GAŗām.

Grāmatas man VAJadzēja sakārtot!. NEvar runāties ar dievu, ja Apkārt (un reizē SEvī) tāds Haoss. Žēl ka tikai pret RĪtu man uzausa Gaisma, KĀ’ tās kārtojamas!. protams ALfabēta kārtībā! (tā to biju izlēmis jau IEpriekš). bet KĀ tikt pie ALfabēta šai haosā!.

NEvajadzēja man Katru Mazo ČUpiņu uzREiz tik rūpīgi salikt pēc alfabēta kā to visas šīs trīs dienas darīju!. jo Nemitīgi Uzrodas arvien JAunas grāmatas, un viss Kārtojums VĒjā!. (sāc Atkal no SĀKuma!). ar Diviem Pēdējiem burtiem (V un Z) - es darīju Tā: Saliku tos Čupiņās pa DIviem burtiem!: piemēram Za Ze Zi Zn Zo Zu Zv. Rāmi Apstaigāju visu Istabu (lai pārliecinātos ka savāktas tiešām VISas grāmatas), un Tad salikt pēc alfabēta katru Čupiņu - ir Pāris SEkunžu darbs.

Tad - grāmatu šķirošana pēc FOrmāta. jāsāk ar MAzāko formātu: (ja kāda par Lielu, tā iet pie LIelākajām). tātad Za - MAzais formāts: (kas ieies manā Vācbaltu mēbelē - Plauktiņā virs Galvas): jānis Zābers, marģeris Zariņš (Apmātie, Dēli, kapelmeistara Kociņa Kalendārs). LIelais formāts!: (pa Labi Apakšējā plauktā): o Zacher (deutsche foNetik), Zāles Ēna Spāres ēna (ar Gunas Transliterētiem un Tulkotiem Hieroglifiem – seikā va kinda ni yoru – Sekmju pamatā ir darbs – ļ cien Valdim Biseneikam – patiesā sirsnībā Guna Eglīte – 19 X 86. isogasikute so, kusa no kage, tombo no kage mimesho – lai cik mēs būtu aizņemti, pamanīsim zāles ēnu, spāres ēnu – – Kāpēc nemanu Māru Zālīti? – ak Jā! man taču DZejas grāmatiņas galvenokārt ir Dibenistabas Lielajā NIŠā! kas sniedzas gandrīz līdz Griestiem; tajā Tūdaļ kā ar sievu iemainījām šo Dzīvokli liku aiz Zvaigžņotiem Stikliem iekārtot Dažāda Augstuma Grāmatu plauktus!; un sīkformāta DZejas man stiepjas Šaurā Strēmelē, (tikai 14,5 cm Augstā), Pašā Vidū gar Visu istabas Gala sienu kā Lielvārdes Josta! un ŠIs plaukts man vēl ne TUvu nav aizpildīts!. Tur ir gan māra Zālīte, gan imanta Ziedoņa es ieeju Sevī, gan Fridruhsona un Ziedoņa Pasāžas, gan Daudz vēl kas Cits. es Ieeju Sevī... tur bija arī tas Dzejolis, ar ko Heidelbergā izpelnījos Aplausus. protams VĀCu valodā!: kas skan ŠĀdi: seid nicht so übermäßig GRoß, erlaubt mir zuweilen Klein zu sein!!; erlaubt mir zu Spielen!! - mit meinen Zehen!!!.

Seht: ich liege in der Wiege, und stopfe mit beiden Händen meinen Fuß in den Mund. gebt Zu, dass ihr schon Groß seid und Steif, und es NIcht mehr könnt.

Das ist sehr Wichtig: von Zeit zu Zeit Klein zu sein, um Groß zu werden. wenn ihr es Nicht mehr könnt, habt ihr etwas verLoren: die spiRAle!, die WIedergeburt!!. mir Scheint, wir verSTehen sie nicht!: die spiRAle. die spiRale ist nicht dasSelbe, was in einer maTratze eine Sprungfeder ist. die spiRale geht durch Euch.

Spürt ihr wie die spirale durch euch geht?.

Könnt ihr von Zeit zu Zeit euch in die Wiege legen, mit euren Zehen spielen, und den Fuß in den Mund stopfen?. wenn ihr es NIcht könnt, so geht durch euch eine geRAde. die geRade ist Steif. und es Hilft euch nichts: wenn ihr eine Feder des Bettes spiRale nennt. darum erLaubt mir Klein zu sein!.. ich Spiele mit meinen Zehen!!; ich eigne mir MICh an! um Dem zu genügen was KOmmt! in FReien RHytmen!, nicht in Strophen, wie ein SEhnen!! wie fonTÄNen!. das alles ist mir noch ZUkunftsmusik.. erLAubt mir zu SPielen mit meinen ZEhen!. ich versichre euch dass das gesellschaftlich sehr WIchtig ist. tā ir BRĪvās vārsmās raxtīta dzeja! tādēļ to varēju atdzejot ļoti Tuvu Oriģinālam: kas skan Šādi: Neesiet tik pārmērīgi lieli, Ļaujiet vismaz man būt mazam. Ļaujiet man spēlēties ar savu kāju īkšķiem!

Redziet, es guļu šūpulī Un abām rokām Bāžu kāju mutē.

Atzīstieties, ka jūs jau esat lieli Un stīvi Un ka jūs vairs to nevarat.

Tas ir ļoti svarīgi – laiku pa laikam Kļūt mazam, lai augtu liels.

Ja Jūs vairs to nevarat, Jūs esat kaut ko pazaudējuši.

Spirāli.

Atdzimšanu.

Man liekas, mēs to nesaprotam – Spirāli.

Spirāle nav tā – gultas matracī Federe.

Spirāle iet caur jums.

Sakiet – vai jūs jūtat, kā spirāle iet caur jums?

Vai jūs varat laiku pa laikam atgulties šūpulī, Spēlēties ar saviem īkšķiem un bāzt kāju mutē?

Ja jūs to navarat, tad caur jums iet taisne.

Taisne ir stīva.

Un tad tas neko nepalīdz, Ja jūs gultas federi saucat par spirāli.

Tāpēc ļaujiet man būt mazam.

Es spēlējos ar saviem pirkstiem.

Es apgūstu sevi – Tam, kas nāks: Brīvā dzejā, pantā ne...

Fontāni...

Spontāni...

Tas viss man vēl nākotnē. Ļaujiet man spēlēties ar savu kāju īkšķiem.

Es jums galvoju, ka tas ir sabiedriskui ļoti nozīmīgi. o Zanders - tipografs Mollīns un viņa Laix (Jaux Cilvēx, Dzejoja tāPat nepublicējamus dzejoļus kā Es, bija cītīgs un dedzīgs Rotarietis, bet tad Atkrita, jo Darbu tik Daudz, ka Neiznāk vairs visam Laika), jānis Zariņš - mans darbs Teātrī. tagad Ze: MAzais formāts!: vispirms jautrais trimdiniex Teodors Zeltiņš ar savu Triloģiju un reiņa birzgaļa Ilustrācijām - antiņš amerikā meklē Līgavu, antiņš cīnās ar Sievu un Trimdu, un antiņš Debesīs meklē Latviešus, - tad Šejienes latvieši – ingrida Zemzare un mans draugs guntars Pupa - Jauno Mūzika, - un uldis Zemzaris Uzgleznot Sevi. LIelais formāts – viens Vienīgs Zeiboltu Jēkabs: Ūdens Burbuļi, un Barons Bunduls. tagad Zi. vispirms VIrsgalvas plauktam!: imants Ziedonis - Kurzemīte, un Mūžības Temperaments. bet man Labvēlīgo Tumsu pievācis Knuts. (acīmredzot uz NEatdošanu!: tāpat kā Es no viņa visu To, kas attiecas uz Danti. (tur ir vesela ČUpa!.

Knuts nav Skops: ar To kas viņam Ir - viņš Dalās Brālīgi Atdodams VIsu)).. tad nu vēl atliek birutas gudriķes edgars Zīle, un Pārejam pie Normālformāta. imants Ziedonis - Izlase, Visādas Pasakas, Tik un Tā TutePatās.. un Tad nāk mans KAuna traips: Ļ.Zīle un S.Ziemelis – Etappen eines ruhmreichen Weges. (75 Jahre Kommunistische Partei Lettlands. Aus dem Lettischen von V.Bisenieks).. toreiz domāju kā VIsi konformisti: ja Netulkošu Es, Pārtulkos kāds Cits, un brangā partijas Naudiņa ies SEcen.. cik APaļo TRīslitru HAMzu (toreiz teica Gamza) tur Sanāca lai AIZskalotu tās riebeklības!.. tas tomēr BIJa to vērts!. pie tam vēl Vingrināšanās rūdītu parĶEIņiku stilā kas dzīvē ALlaž var noderēt !.. paldies dievam zi Nobeidzas ar Trim Mežonīgiem Zirgiem uz Vāka: Grāmatiņai kas Saucas Ziemeļu literatūra 1992. (to pievācis Ingmars Kulstīdams Vietā un Nevietā savu Zviedru Mēli no Ziemeļvalstu Informācijas Biroja Basteja bulvārī 14 kur viņš bieži apgrozās.) ar ZN man ir tikai VIena normāla Grāmata - Значение и смысл речевых образований. университет Калинин 1979. par NOzīmi un JĒgu man ir ĪPašas domas! un Tādēļ (un ne Tikai tādēļ) TVeŗas simpoziju Dalībnieki, Man ienākot Konferenču zālē, mēdza Skaļi Aplaudēt. Jā: tur KRievzemē man BRĪvi cilājās krūts!; ne Tā kā Rīgā, kur man ALlaž tikuši Apcirpti SPārni.

ZO – zoLĀ! Dāmu Paradīze, Parīze, un Roma. – kādas MOKas man bija Izlasīt to Lappusēm Gaŗo Romas Panorāmu!!. – bet mans Sarunu biedrs bija KInooperātors, un VIņš teica, viņš to Lasījis ar INteresi!. Jā: KInoļaudīm laikam Redze iestādīta CItādāk!.. MAn vajadzīgs SPēcīgs LĀdiņš lai Vārds kļūtu par Tēlu!.

ZV – В.А.Звегинцев. Теоретическая и прикладная лингвистика.. Zviedru noveles.

ZW – Arnold Zweig. der Streit um den serGeanten Grischa. Strīds par Seržantu Grišu. mans Pirmais Tulkojums. tāpēc ka neViena no RŪdītajām dāmām to Tulkot NEuzņēmās. pārāk Grūts: ļoti Īpatnējs Stils. Atceros kā Cīnījos ar Redaktori, kas manas Dzirxteļu Lapsastes (Fuchsschwänze der Funken) bija Aizstājusi ar banālajiem dzirxteļu Spietiem: kā savas TAisnības apziņā metos Virsū redakcijā ienākušajam toreizējam vadītājam Bruno SAulītim lai VIņš izšķiŗ mūsu strīdu!. (viņš to protams izšķīra par labu Redaktorei.) Nez kur NOklīdis mans tulkojums!: laikam būšu kādam Aizdevis.. tālāk STefan zweig noVellen, un LAtviešu valodā stefans Cveigs – Magelāns, Sirds Nepacietība.

Svētdien, 12/9/93 pl 15-00.

Saule Lec 6-48. Erna Evita Eva. (Stulbie Kalendārotāji!!! Eva taču ir tā pati Ieva kam Vārdadiena līdzās Ādamam ir Ziemsvētku Vakarā !.)

Kapu svētki.

Mōcarts. 38-ā (Prāgas) Simfonija D Dur. Diriģē Samuils Samosūds. šodien LAbrīts sākās ar Labiem Vārdiem: – mazu PRieka brīsniņu var dot pat Rudens nokrāsotā Kļava Lapa!!.

– vai tikai DZejniex spēj uztvert pasaules sniegtos impulsus? un tos Klāt uz Papīra Vārdos ietvertus!.

– ja jūs šodien iziesiet Parkā, ieiesiet Mežā, pastaigāsiet pa Dārzu, vai vienkārši Ciešāk paskatīsieties Debesīs, gan jau arī JŪs pamanīsiet kaut ko Tādu, ko tikai JŪS! vienīgi JŪS’ varat samanīt!.. bet lai Zinātu, kāds LAix gaidāms, pēc Brīža lasīsim LAika prognōzi...

šo RAdiodialogu kā pēcgalā noskaidroju - Sacerējusi Zaiga Grīnberga. palDIes viņai par to!.. bet KApus viņa NEpieminēja. varbūt arī NEvajadzēja. tie jau tāPat ietverti Parkā, Mežā, Dārzā. DIEva dārzs tie ir!. jeb arī MĀRas dārzs!. jo MĀra, tāpat kā Indiešiem Šiva Sieva - māte Kali, Aprūpēja gan Grūsnās sievietes, gan Dzemdētājas, gan Jaunpiedzimušos, gan Govis.

GOttesACker saka Vācieši!. Dieva Tīrums. bet LAtvietim!: šim SKaistummīlim!: Pēdējā Dusas vieta!! – Dārzā!!!.

SKAists bija Tēva un Mātes un Vecmāmiņas Kaps šai saulainajā rudens dienā.

Tēvam 10-ajā Septembrī bija Simtgade. tika Nolemts to atzīmēt Šodien - Kapu svētkos. Atnāca Māšele - mazā māsiņa Ainiņa, kuŗai šogad palika Sešdesmit Divi, un lūdza atskaņot Bahu. un IZZīlējās akurāt BAhs!. Ērgeļu Korāļi: Komm Heiliger Geist herr Christe, an Wasserflüssen Babylon, Schmücke dich o liebe Seele, herr Jesu Christ dich Zu uns wend, O Lamm Gottes UnSchuldig!. pie Rīgas Doma Ērģelēm jevGeņija ļiSicina. māšele Atcerējās to Baiso Trīspadsmitā Janvāŗa Nakti Viļņā. tos Krievu Tankus, un Mierīgo Iedzīvotāju Apšaušanu: kuŗi Sargāja Televizijas ēku. un Tad pa Latvijas Radio skanējis Diānas Albinas Raidījums par Bahu: Firsts un viņa Kapelmestars. kā firsta jaunā Sieva Necietusi MŪziku! un Baham bijis Jāaiziet. tikai kad firsts Miris, Bahs, atcerēdamies viņa Mūzikas mīlestību Toreiz kad viņam vēl Nebija šīs nešpetnās sievas, Sakomponēja viņam Skaņdarbu, kas Māšelei lijis Dvēselē kā Dievišķīgs Balzams tai asiņainajā naktī!!. Es to Nedzirdēju!: jo tonakt vēl Gulēju. Nākamajā naktī biju uz Barikādēm. un AIznākamajā naktī Sargāt kopā ar Mani TElefona centrāli – atnāca arī MĀšele; un kad Pārsaluši Sildījāmies Centrālē pie Sirsnīgi Saziestām Maizītēm un Kafijas, māšele Pastāstīja par savu Neizsakāmo Piedzīvojumu ar Bahu. kaut VĒLreiz varētu PAKlausīties šo raidījumu (viņa teica)!. un klausoties Ērģeles, man ienāca prātā viņai Nolasīt no savas kādreiz rūpīgi izpildītās Kadru anketas - Sesto Punktu - Sociālā Izcelšanās: mans Tēvs bija Kalpotājs. viņš Kalpoja kādā Iestādē.

Pelnīja Divsimt četrdesmit Latu mēnesī, Sakrāja Naudiņu, Pameta siltu Vietiņu, Pameta ērtu dzīvokli Rīgā, nopirka gabaliņu Zemes ČŪxlājā.

Lauza Celmus, Līda līdumus, raka Grāvjus, Uzcēla Māju: pats SAVām rokām!.

LIelisku māju!.

Nē: viņš NEbija arhitekts! viņš bija FILosofs! (kaut atstāja aiz sevis tikai šķirkli latviešu konversācijas Vārdnīcā Agrārā Reforma).

viņš Sacīja BĪbeles vārdus!: maniem Bērniem būs SViedriem VAigā savu maizi ēst. kad man bija Trīspadsmit Gadu, es jau biju VĪra kārtā! un darīju VIsus vīra DArbus. mans Tēvs man Mācīja: Taisnas un Dziļas Vagas dzīt, Mēslus mēzt, un ar Tuteni CŪkas kaut!. mans Tēvs man Mācīja, ka kaisīt zemē Sēklu ir SVēts darbs. mans Tēvs bija Filosofs; bet MIra pārāk AGri. neKad viņš Nežēlojās, pie Ārstiem Negāja, kā Krita, tā Nomira.

Es esmu Zemniex un Kalpotājs; un cenšos Turēties pie Tēva Mācības.

Ceturtdien, 23/9/93 pl 8-40.

Saule Lec 7-10. Vanda Veneranda.

Rudens sākums.

Joseph Haydn. il riTorno di Tobia.

Tobija Atgriešanās... kā tas Sasaucas ar RILki!.

Du Ewiger, du hast dich mir gezeigt.

Ich liebe dich wie einen lieben Sohn, der mich einmal verlassen hat als Kind, weil ihn das Schicksal rief auf seinen Thron, vor dem die Länder alle Täler sind.

Ich bin zurückgeblieben wie ein Greis, der seinen großen Sohn nichtmehr versteht und wenig von den neuen Dingen weiß, zu welchen seines Samens Wille geht.

Ich bebe manchmal für dein tiefes Glück, das auf so vielen fremden Schiffen fährt; ich wünsche manchmal dich in mich zurück,

in dieses Dunkel, das dich großgenährt.

Ich bange manchmal, dass du nichtmehr bist, wenn ich mich sehr verliere in die Zeit.

Dann les ich von dir: der Euangelist schreibt überall von deiner Ewigkeit.

Ich bin der Vater, doch der Sohn ist mehr, ist alles, was der Vater war, und der, der er nicht wurde, wird in jenem groß; er ist die Zukunft und die Wiederkehr, er ist der Schoß, er ist das Meer. tu Mūžīgais!!! tu Parādījies man. tu MĪļš man esi tā kā Mīļots (!) Dēls!! kad būdams Bērns vēl!, mani Atstājis, jo LIktens lemts tam bija TRonis cēls, kā Priekšā ZEmums vien ir augstums viss.. es esmu Palicis!!, - kā Sirmgalvis, kas Lielo Dēlu šo vairs NEsaprot! un JAunās lietas MAz vēl apguvis!!: ko viņa Dīgtgriba iet Apaugļot.. sirds Drebot reizēm man kā Āmurs kaļ, kad KUģos redzu tavu Cerību!!; es Vēlos reizēm tevi Atpakaļ!!: tai manā Tumsā kuŗā Augi tu.. bez tavas BAlss: es reizēm Izbīstos! kad Laikā (!) sevi Pārāk Zaudēju!.. bet tad es Lasu: EVanģēlijos ir VISur teikts par tavu Mūžību!!!. es esmu TĒvs; bet DĒls daudz VAIrāk ir! ir VISs kas bijis TĒvs, - un arī Tas kas tēvā Nav, tas DĒLā ienākas!; viņš ir tā NĀkotne kas ATgriežas!!; viņš ir tā JŪra kuŗa VIļņojas!.

Aklais Tobits un viņa Sieva Anna - gaida atgriežamies dēlu Tobiju: kas devies Uzveikt Lielo Zivi lai ar tās Aknām un Sirdi Izdziedinātu tēva neredzīgās Acis un Atdotu tām Gaismu, un Pārvest Mājās kā Dzīvesbiredri - kvēli iemīļoto Zāru: kuŗai jau Septiņus pielaulātus Vīrus Kāzu Naktī Nonāvējis Ļaunais Dēmons saModi. visSIRsnīgākais gabals Pirmajā platē ir Tobita Ārija: viņa Lūgsna!!!

ah tu m asColta: o Dio! e in questo mio corDoglio! dal tuo suPRemo SOglio VOlgi un SGuardo a me.

io t Amo e Credo e Spero in TE gran DIO veRAce!. deh Mostra se tu Piace che inVan non Spero in Te.

mani UZklausi: ak Dievs! šai Naktī ledus Auxtā no sava TRoņa AUgstā uz MAni PAraugies. tevi Mīlu! Ticu, Ceru, dievs PAtiesais!, uz TEvi!. to Cerību ko Devi nu Manā Sirdī vies!.

Sestdien, 25/9/93 pl 7-30.

Saule Lec 7-14. rodRigo Rauls. del Caro Sposo son fra le Mura: e m assiCura la sua virTù. ma in Te ripongo mi Dio (!) la Speme!, che d ogni Bene Fonte sei Tu. Joseph Haydn. il riTorno di Tobia. Aria di Sara. nu Dzīves Draugs mans pie Tevis esmu: un šķīstu Dvesmu man sniedz tavs Nams. uz Tevi tagad mans Dievs (!) nu Ceru!, caur tevi Labais viss iegūstams!.

Jōzefs Haidns. Tobija Atgriešanās. Zāras Ārija. kādas Sakarības!!!. VAJadzēja būt tai Dēļu Sienai Haidnam pa Vidu: tā ka Pasaules Radīšana tika Pārdalīta uz PUsēm!: Vienā pusē palika PIrmā plate, Otrā - OTrā. un TObija ATgriešanās bija jānovieto AIZ pasaules radīšanas!: lai gan tas ir haidna Jaunības darbs!: tāpēc ka tas ir Četrās Platēs Skaistā Kastē kam uz Vāka ir Bilde, kā eņģelis Rafaels ved pie Rokas Tobiju. un KAsti jau NEvar dalīt uz pusēm.

ļoti DĪvains veidojas šis dēku romāns. AUsmiņš saka, priekš DĒku romāna tā ka par DAudz DZejas!. jā paTIešām. ĪStenībā šis ŽAnra apzīmējums - dokumentāls DĒku romāns - ir tāds Maziņš Smiekliņš!!!. Tāda Mistifikācija! tāda MAkšķeres ĒSma! lai to varētu Izdot Masu Metienā, un Masas to Kāri Pirktu! un gribot negribot sāktu Ielasīties Dzejā!! (zināmā mērā ĒSma ir arī tās populārās Dziesmiņas pa starpu!).

Jā: Būtībā tas ir Filosofisx DZEjas romāms! uzbūvēts Ne pēc Literārās, bet pēc MŪZikālās kompozicijas likumiem! (tāpēc protams no LIterātiem sastāvoša žūrija to NEspēs izvērtēt!). bet vai tad es raxtu PRēmijas dēļ?. tā KOnkursa būšana man ARĪ tik tāds jociņš vien ir!. ma ritorniAMo di Nuovo al pronCIpio!. ricominciAmo da Capo.

SĀkums ir EXpozicija! bet tā kā tā ir tā ir MŪzikāla, tad tajā neKAS nav skaidrs!: viss Noskaidrojas tikai Attīstības Gaitā kā Pasaules Radīšana. Mūzikā ir JĀKlausās nevis jācenšas to Aptvert ar Prātu!. kad pienāx Laix, Viss nostāsies savā Vietā. un arī SĀkums kļūs Skaidrs kā visDzidrākā Doma...

Kapu svētku Rītā pa Radio Skanēja vēl Andŗa Akmentiņa balss.

LAbs ir Tas kas Mums vēl nav IZdevies.. ŪDens svilpo uz zilas spokainas liesmas – Garaiņi dejo!: Drīz lixim Lūpas pie vīstošu Lapu lējuma;; Pūt!, vēl Neskaties! – Laime Ievelkas!!, – Istabā palsa Tumsa laižas no Augšas griestiem pie Lejas griestiem, Stiebri Elpo, (Auxti vairs Nav), bet viņu Tvaix Vijas ap Mīļoto Seju uz Zemi kur Aug mūsu Dārzi, uz Dārziem kur Glabājas mūsu Lapas, uz LAbu LAimi es tevi vedu.

Kapu svētkos es ilgi tūļājos pa Māju, un teicu saviem Tuviniekiem, lai Brauc vien bez Manis: es pienākšu Vēlāk.. jo man pie Kapa gribējās būt Vienam. pie Kapa dega vēl Svecītes, un es Nodziedāju to Dziesmu, ko mīlēja dziedāt Tēvs plašajā Ēdamistabā pie Viesību galda kas bija Izvilkts Visā Gaŗumā.

Pulcējieties Ļaužu Bari!, pulcējieties Gaujmalā: dziediet DZiesmas jautrie biedri! Svētozolu Birztalā!

Gaujas Malā vēlos dzīvot!, vēlētos būt PIedzimis!: tur kur SAUle MIEžus ZELtī!, Tur kur zaļo APinis!.

Tūxtošiem lai Skaistas Acis! mani mīļi Raudzīt steidz: TŪxtošiem lai SĀrtas LŪpas! manim Mīļus (!) Vārdus teic!

tikai Gaujas malā ņemšu! sevim DAiļu LĪgavu!: tikai GAUjmalā tai teikšu!, Cik to karsti MĪlēju!. lai ar Svešu zemju Saule audzē vīnus Gardākos: lai ar SVeštautiešu DZiesmas jūsmas Pilnas Slavē tos! man tik Gaujmalā tīk pildīt kausā BRūno MIestiņu!: saukt lai NOTrīc KALni LEJas!, Dievs lai svētī Latviju!. un kad Reizi Laix man Pienāx acis slēgt uz Mūžību: atstāt GAuju, GAujmalieti!, tukšot Kausu Pēdējo!, tikai Gaujas malā mani vieglās SMiltīs GUldiniet!: pilnu KAUsu SALda ALUs Kapā līdzi Gremdējiet!. es Apraudājos, un gāju Mājās. šo dziesmu reiz dziedāju Duetā ar savu uz Nāvi slimo Māti, kad izpildīju viņas Pēdējo Vēlēšanos: kādā jaukā pavasaŗa Dienā, kad bijām Divatā, (jo Veras kas uzliktu savu Veto - nebija Mājās (māte tolaik mitinājās pie Viņas)) māte Palūdza man Atnest Pudeli Alus, un mēs Abi to dziedādami Iztukšojām.

MĀxlas būtība ir MOntāža. kad NEjaušība kļūst par Zīmi kādā vēl tikai Apjaušamā LIkumsakarībā, tad viss Liekais Atkrīt Pats no Sevis.. un SAmontēt var VIsu ko... Galvenais lai notiktu Sasaukšanās!!. ĪSTajās notīs!: Tajās kas skaŗ Dvēseli!!.. un Tad var Gadīties, ka par MOntētāju sāk strādāt pats Dievs!!.

Svētdien, 26/9/93 pl 8-00.

Saule Lec 6-16. Gundars Kurts Knuts. aBorro i rai del Giorno, amo le mie teNebre: gia Schiuder le palPebre e Viver Non poTro. Joseph Haydn. il ritorno di Tobia. Aria di Tobit. es Baidos Dienas Gaismas, man mīļas Tumsas skavas: vairs Atvērt Acis savas un Dzīvot Nespēšu.

Jōzefs Haidns. Tobija Atgriešanās. Zāras Ārija.

tu esi TRax: man teica Līga, kad ceturtdien vakarā viņai Zvanīju, un Pastāstīju cik viņa LĪdzīga tai MArijai Māras Gleznā, kad viņa stāvēdama pie Televizora - ar Bailēm un Apjukumu sejā Dzird to Vēsti.

– bet varbūt es esmu Svētais? svētais Gars?.

– (varBūt). kādu Laiku viņai NEzvanīšu. jo viņa jau pašā sarunas SĀkumā teica ka negribot neKo par manu romānu Dzirdēt.

– Jēzum KRistum ARĪ daudzi viņa laikabiedri neticēja! (to vēl Piebildu). un Teicu – Čuči Saldi.

Atgriezīsimies pie Jēzus Kristus! (jo tas bija Liels Sākums). ir Saprotams ka no tik LIelas (!) gaismas kļūst Bail!!.

KRustnešu lāpās šī gaisma diemžēl NEmirdzēja!. to NEVar nest ar Uguni un Zobenu. vai tā Atmirdzēja tai Mistēriju spēlē? ko Latīņu valodā ar skaidrojumiem Latviski uzveda Rīgā Tūlīt pēc tās Dibināšanas, un ar ko datējams Teātŗa Pirmsākums Latvijā. (Vēsturnieki gan vēl Strīdas, vai tas bijis 1201-ajā vai 1202-ajā gadā.) par rīgas VĀCu teātŗa milzīgo nozīmi šodien neViens vairs NEstrīdas. NOvitāšu ziņā tas reizēm pat Apsteidza VĀcijas teātŗus! un arī LĪmenis bija AUgsts. un Ne jau tikai tā ZIedu laikos!: 19-ā gadsimta 60-ajos gados!: kad to vadīja lebRēns!. arī tā ŠIllera LAupītāju izrāde!, ko 1818-ajā gadā noskatījās Jānis PEitāns!, lauku puisis no Dikļiem, kas pavadīja savu Kungu - baronu fon Tīzenhauzenu - uz Rīgu, - būs bijusi IESpaidīga! ja jau viņš Tūdaļ Ķērās pie šīs lugas Tulkošanas un Iestudēšanas!, un Vēl tai Pašā Gadā ar Tādiem Pašiem Lauku Jauniešiem kā Viņš - Uzveda to Muižas Šķūnī! tādējādi radīdams Pirmsākumu LATviešu teātrim!. taču šis patiešām NOPietnā teātŗa pirmsākums ar To arī APstājās. mūsu teātŗa tēvs Ādolfs Alunāns NEspēja neko tādu veikt: (bija par VIeglu; (kaut MIesās itin BRangs)). es SEvi laikam savā ziņā varu uzskatīt par visSTabilāko Rīgas VĀCu teātŗa TUrpinātāju!.

Pirmais Uzvedums Vācu Valodā Rīgā Pēckaŗa gados bija Fausta Fragmenti Gētes 200-ajai Dzimšanas dienai par godu 1949-ajā gadā. tas bija tāds no AUgšas ar SKābu ĢĪmi PIeciests pasākums!: jo uz VĀcu NOdaļu universitātes filoloģijas fakultātē Partijnieki sākumā skatījās diezgan GReizi: Kas tie par Cilvēkiem kas Mācās Fašistu Valodu!. nu bet GĒtem nevarēja piešūt neKĀdas bumbas: viņu LAtviski taču bija Atdzejojis Dižais Pamatšķiras dzejniex RAinis, un ENgelsam dikti Mīļi bija tie MEfistōfeļa vārdi!: Grau, teurer Freund, ist alle Theorie, Und grün des Lebens goldner Baum. draugs PELēka ir visa TEorija, un ZAļš (!) tik DZīves zelta kox!.

MEfistōfeli spēlēja Vīrs ar Izcilām Aktieŗa dotībām un Varen Dobju Basa balsi: Georgs LOde; kas studēja Franču nodaļā. bet tā kā viņš bija bijis Leģionā, tad savā Dzīves laikā no Opeŗas Koŗa Ārā Netika. taču viņa MEfistōfelis bija SPožs sniegums; no tā diemžēl SAglabājušās tikai pāris iespaidīgas FOtografijas.

FAustu spēlēja Vecais Kamielis: toreiz Jauns un Sprauns Kavalieris ar Perfekti Vācisku Izrunu - Edgars Smiltenis. savā Jaunavīgajā Šķīstībā Aizkustinoša GRietiņa bija Dzidra Šmite: ko drīz vien aiz iedomātas nelaimīgas Mīlestības apprecēju ES:

kaut arī man bija jātēlo tikai SKolniex. bet šī skolnieka NAivitāte Atbilda manam ampluĀ’, un Izrāde bija LIeliska.

LIelisx es esot bijis arī BEkmaņa lomā Borherta lugā Draußen vor der Tür: (aiz Durvīm): ko Iestudēja Pauls Putniņš. kā Visur un Visiem Izsakās mana bijusī universitātes Kolēģe, tagadējā Vācu Kultūras institūta Prezidente, Izcilākā starp latviešiem Tōmasa Manna Zinātāja un Tōmasa Mann Biedrības Goda biedre, Georga Lodes kādreizējā nelaimīgā Mīlestība un Akadēmiķa, habilitētā Fizikas Doktora Tālivalža Kalniņa Dzīvesbiedre Kīra Rapa-Kalniņa, kam Tēvocis bija slavenais Grāmatizdevējs Jānis rapa, un viena no Tantēm pati Anna Brigadere, - viņa Redzējusi Trīs Bekmaņus!: Uldi Dumpi toreizējā Drāmas teātrī Rīgā, Donātu Baņoni Paņevežas teātrī, un Mani uz Svešvalodu fakultātes skatuves, un no šiem Trim tas LAbākais esot bijis ES. GAlveno lomu es spēlēju arī pats SAvā režijā, iestudēdams paša tulkoto Harija Gulbja lugu Viena Ugunīga Kļava. kaut arī VEra (mana Māsa) dikti Jūsmoja par Jāņa KUbiļa ģirtu pakalnu, MAn viņa traktējums uzREIz šķita nepieņemams!. Kā RUta!, šī GUdrā un DZiļā SIeviete!, gan būtu VArējusi IEmīlēt CIlvēku, kas uzREIz tik KLaji PArādās kā SĪx un BLēdīgs PAšlabuma meklētājs!. ES viņu tēloju kā tādu Mūsdienu Pēru GIntu! kas dotajā Acumirklī SVĒti TIC tai lomai ko viņš pats sev piešķīris! Aizmirsdams jebKUŗu APrēķinu. TAd tie BElzieni ko viņš saņem - ir TRaģiski, un Izraisa LĪdzpārdzīvojumu!. PAtiesība atklājas ATBrīvojoties no visa emōcionālā uzlādējuma! raugoties uz Lietām ar SKaidru skatu!!.

Mēs bijām tā LAtvijas PIrmā BEzdelīga kas mūsu Teātri aiznesa Pasaulē!!. jā PASaulē! jo tie bijs STArptautiski ģermānistikas kursi ko ik vasaru rīkoja Rostokas Universitāte. un Tad nu man Radās tā Ideja Izmantot šos kursus lai Parādītu Pasaulei, ka mēs neBŪt neesam ne Krievi, ne Garā NAbagi. protams Pasaules SLavu mēs NEiemantojām!!: jo rostokas Kursos no RIetumu pasaules (jeb teixim ĀRpussociālistiskās pasaules, jo starp Dalībniekiem bija arī viens Indietis, viena Āfrikas Nēģeriete, un vairāki Arabi) - piedalījās galvenokārt DĒkaiņi, un MAzturīgāki studenti: kuŗiem šķita ļoti IZdevīgi maxāt smieklīgi Mazo Dalības maxu, kā Neizbēgamu Ļaunumu pieņemot Partijiski Propagandēto Komūnistisko Ideoloģiju. gods kam Gods, VAlodnieciskajos priekšmetos rostokieši no tās Gudri IZvairījās; un uz SAbiedrisko zinātņu lekcijām jau varēja NEiet: TĀs droši vien Cītīgi Apmeklēja tās Abas Franču KOmūnistes!: ar kuŗām es kādu laiciņu Saraxtījos (lai pavingrinātos Ierūsēt sākušajā Franču valodā), bet Tad šo saraxti Pārtraucu: (viņu totālā Stulbuma dēļ)).

MĒs - tie bija mani Kolēģi Andrejs Rudzītis (no Vācu valodas katedras), Agris Treilons (no Angļu filologiem), Viens Students un Astoņas Studentes ko biju speciāli šim nolūkam atlasījis. kā redzams attiecībā uz VĪriešu sastāvu - mūsu Fakultātē bija Izplatījies zināms Kvantitātīvas NEpietiekamības sindroms; tādēļ bija Jāmobilizē visi GAra spēki, lai pietiekamos KValitātes augstumos kaut kā tomēr IZlāpītos. un LĀpīties nācās NEpārTRAukti!. VEltīgs bija tas Režisora TOnija LApas ieguldītais Darbs MIzanscēnu veidošanā!: ko viņš Veica, pēc tam kad studentu pašdarbības Skatē, būdams Žūrijas komisijas Priekšsēdētājs, bija Pārliecinoši Nobalsojis par Pirmās Vietas Piešķiršanu MUms: (ŠItā jau esot NOpietna māxla):: Rostokas Universitātes Studentu klubā kur mums nācās uzstāties, Spēlējot uz kaut kā sagrabinātiem Podestiem, Rutas tēlotājai Mārai Siliņai, (kas šodien ir Māxlas Zinātniece), nācās Vietu mainot Kāpt Pāri Nēģerietes Izstieptajām Kājām.. to mēs NEBijām gaidījuši ka kluba lielā Zāle būs tik PĀrpildīta. un VAinīga bija ne TIkai LIetainā DIena!. kā mums vēlāk izteicās gan daži Rietumnieki, gan Atvadībās pats Kursu Vadītājs, - tik INteresantu grupu kā MŪsējā - Rostoka vēl NEEsot pieredzējusi!. – REdz ko nozīmē ATlase pēc ARTistiskuma principa!.. acīmredzot arī ŠAI ziņā esmu ne gluži zemē metams režisors!.

neskatoties uz šo piespiesto skatuvisko Statiskumu, mēs ZĀlē būtu Sadzirdējuši pat ADatiņu nokrītam!.. un SMiekli skanēja kur tiem bija JĀskan!. ZĀle mums DZīvoja LĪdz!. to NEvarēja NEjust!. pēc Izrādes kāds Rietumniex Izteicās, šāds Emōcionāli Piesātināts tēlojums šodien Rietumos neKUr vairs neesot sastopams!.. – (nu Jā.. tolaik modē bija INTelektuālais teātris!). bet Pirmizrādē Rīgā Skolotāju namā mēs spēlējām ar Visām Mizanscēnām un ar Nikolaja karaGodina gleznoto KĻAvas zaru! (ko ROstokā pa to Laiku kamēr braucām uz Veimāru - kāds Māxlas Cienītājs bija PIesavinājies. (līdz ar CItām izrādei nepieciešamām rekvizītēm!)).. bet RĪgā pēc šīs Izrādes - 1970-ā gada maija Mēnesī - es Iepazinos ar ANsīti!: šo minēto VIenreizējo DZirnavnieku HAnsu ROlli! kas Lauksaimniecības Produktu Pārstrādes rūpniecības Darbinieku Delegācijas Sastāvā - man NEmitīgos VĀrdu plūdos VEselu PUsSTundu SPieda ROku!!. (kaut ko TĀDu no viņa visos Turpmākajos gados es vairs NEesmu piedzīvojis!: viņš taču ir tik TRakot LAkoniski TRāpīgs, un Ja viņš ko ņemas VĒrtēt, tad SAka Tikai Nesaudzīgi KRItiskus vārdus! (kā pēc mūsu izrādēm auGustusburgā un GrīnHainihenā)).

LAkonisx savā vērtējumā bija pats Autors Harijs GUlbis: – Var jau taktēt arī TĀ: kā ANtiņu!...

Ideju ŠIM dēku braucienam ar Latviešu Dzeju Vācu Valodā - PIrmsākums laikam būtu datējams ar 1973-ā gada Sākumu!: kad Rīgai Dibinājās Brālīgas Attiecības ar Brēmeni, un uz Brēmeni taisījās Pirmā Rīgas Koncertētāju grupa ar Koncertu KRIevu garā!: kas ar Koncertu saprot Raibu ŠurumBUrumu!: ar Klasisko mūziku Sākot, un ar Cirka nummuriem Beidzot!. – tu tur UZdziedi vieNALga ko no savām operārijām! DZiedāt taču tu PRoti!. – atceros šos Kultūras ministra Vladimira Kaupuža Vārdus Pēterim Grāvelim, kad Šausminādamies Sēdēju tādā kā Ģenerālmēģinājumā!: (KĀ gan tik BEzgaumīgu SAvārstījumu var RĀdīt RIEtumu pasaulei!). Es biju pieaicināts par Izrunas konsultantu Jurim Lejaskalnam!: kas gribēja celt Priekšā Raini Vācu Valodā!. – Kas viņu tik RIEbīgi ir ATDzejojis (vaicāju)!. Izrādījās – Rainis PAts. Tad nu man radās Doma – vai tad TIEšām Raini nevar Atdzejot ADEkvātāk!.

Ne tik Traki ŠIlleriski PĀRromantizējot kā to darījis autors!.. un Tā tapa KAlnā kāpējs MANā versijā!. Ieteicu lejaskalnam To, un Vairāk dzinu Ārā viņa Sentimentālo Patētiku nekā nodarbojos ar Izrunu: (Tā viņam bija Laba Diezgan). cik SPožs AKtieris ar saviem tik DZīvajiem DAbiskajiem RAXturiem! bet Kā sāk deklamēt DZeju - PIlnīgi NEbaudāms (nodomāju)!.. Nezinu KĀdā versijā un izteixmē viņš ar šo raini uzstājās Brēmenē!. pēc tā Ceļojuma viņš pie manis nav Rādījies! (kaut bija solījies Atnākt!).

VĒL vairāk uz Dabiskumu mūs orientēja Imants Adermanis!: ko SĀkumā, kad bija iecerēts doties uz vāczemi ar ĪStu TEātŗa gabalu, par Režisoru un Aktieri bija aicinājusi Līvija AKuratere. VIŅš man teica! – Nevajagot tik TRAģiski celt priekšā to kalnā kāpēju!. labāk Iesākt - it kā Brīnoties!!: Kā tad Tā!?. visi Draugi tevi Pametuši!?.

NEzin GAn kā tas būtu Reālizējies, ja es to būtu Runājis ar Muguru pret Skatuvi ar Starmeša Gaismā Spīguļojošu LEdus kalnu uz muguras!: kas pēc Pirmā Panta ar Spieķi Rokā Uzkāpjot uz Podesta man būtu Jāpiekaŗ pie Dibensienas, - un tikai TAd es pagrieztos pret skatītājiem ar Seju, Skrandās tērpts un Basām Kājām, Mugurā mana Sarkanā Importa Jaciņa, un Skaitītu to Tālāko. (TĀda bija mana SĀkotnējā iecere!. (Programmā es figūrētu kā Baskājis!)). TAgad atrisinājums bija Vienkāršs: Izskanot Viļņa Uvertīrai, mēs visi Trīs - (Ne gluži Vienlaicīgi, lai Neizskatītos kā pēc Komandas, bet it kā katrs savā Nodabā) - Dodamies no savām Vietām Pirmajā Rindā

Skatītāju zālē - uz Skatuvi, un Nostājamies ar Skatu pret Publiku: Es Vidū, Aizmugurē Līga man pa Labi, Lija pa Kreisi. un Tad es Sāku:

...dann wirst du Einsamer mit jedem jahre!!!: all deine Freunde fallen von dir AB; begegnen Kaum (!) dir ihre Augenpaare, und KAum folgt jemand deinem wanderstab. siehst KEine BLumen auf den kahlen höhen; Kalt zieht um dich die Stille ihren kreis!!. jedoch umSOnst wirst du um Ruhe flehen!: Rings um dich Her ist Nichts als Schnee und Eis, doch BRennt dein Herz! - von ERdensehnsucht heiß. ...Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada, No tevis atšķelsies pēc drauga draugs, Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada, Un reta puķe, kas tev klintīs augs.

Tad zudīs arī tie, un kalnu tālēs Bezgala klusums sirdi tevim žņaugs.

Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs: Visapkārt tevi ledains vairogs segs, Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.

PĀrējie raiņa dzejoļi nāca Rudens pusē, kad pa Vasaru biju jau Pievārējis Knutu, un man bija radies Skaidrs priekšstats ka Jātaisa Dzejas Luga kas sāktos ar Raini un Beigtos ar Knutu Skujenieku. OTRajam raiņa dzejolim bija jābūt tam Bezgala Skaistajam un Formas ziņā bezgala Grūtajam – Ja galvā doma tev dzimst – Zini: tā atpakaļ grimst, Neredzējusi saules un rīta; Ja krūtīs jūta tev dīgst – Zini: kā puķe tā nīkst, Zemē dzelžainu pakavu mīta; Tu glābdams roku sniedz – Zini: pats staignī stiedz, Roka tevim valgos būs pīta ...

Nakts bez rīta tev draud ...

Tomēr – tu iesi, kur raud, – Iesi, kur ziedons zēla un vīta, Dziļā dzīve vēl ziemā dus tīta.

kamēr es Dibenplānā, Pakāris savu leduskalnu un Nobeidzis Kalnā kāpēju, Stāvētu uz Podesta ar Seju pret Zāli, Priekšplānā pa Kreisi, (no Manis pa Labi), Pustumsā Sēdēdams roDēna Domātāja pōzā, to Runātu Smagais - Imants Adermanis..

Tagad man no Aizmugures to runāja LĪga! un Atskanot viņas Pirmajiem Vārdiem, es Lēnām Pagriezos pret Viņu!! ar Muguru pret Skatītājiem: wenn ein Gedanke dir winkt!, Wisse! er Fällt und verSinkt: Ohne den Morgen gesehen zu haben. wenn ein geFÜhl in dir schwillt!, GLeich zerTRampeln es wild PFErde die durch deinen Traumgarten traben!. du REichst die REttende HAnd – doch VOR dir steht eine WANd, die TREnnend die einst sich die Hände gaben!.

MOrgenlos (:) droht dir die NAcht. du aber HOrchst, - wer noch WAcht!!

HORchst auf den FRÜhling durchs Krächzen der Raben: Tief noch im SChnee (:) liegt das Leben verGraben. un Tad – Baskājis, spieķim Klaudzot, Pustumsā Apmet Loku pa Kreisi, un beigās Apstājas Leduskalna priekšā, ar Muguru pret Skatītājiem. pa šo laiku STIprais!, ko būtu tēlojis Gundars Āboliņš, kas neievērots bija stāvējis no manis pa Kreisi, Starmeša Apgaismots, runā Pazudušo Dēlu: Līst lieti, vēji pūš, un vakars vēls: Viņš vienās skrandās ģērbts un basām kājām.

Jūs domājat, ka pazudušais dēls Nāk sagrauzts atpakaļ uz tēva mājām?

Bet vai jūs neredzat, ka viņa tēls Ir lepni-nesalauzts, ap viņa vājām Un kuslām miesām skrandains purpurkvēls?

Nē, nenāk viņš, lai jūgā plecus liektu, – Viņš nāk kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu. un skanot Pēdējai Rindai, Baskājis Sit ar Spieķi, Atskan Grāviens, un Nošķīst Zibens.

TAgad šis dzejolis krita MAn. mana KĻūda bija Tā, ka es to skaitīju Soļodams: (atbilstoši savai Sākotnējai Iecerei). uz šo Kļūdu man aizrādīja LĪga! kas ir SMalkāka režisore par Mani!. šādi mētādamies es kļūstot Teātrāls un Zaudējot to Garīgo KOncentrāciju kas nepieciešama šim dzejolim!. palDIes tev līga!. HEidelbergā un ZIngenā es vairs NEmētājos pa skatuvi!: Nesu to Priekšā it kā PĀRi stāvēdams!:

es Regnet!, Schwarz und Stürmisch ist die nacht.. er geht in Lumpen und mit Nackten Füßen..

“Kommt der verLorne SOhn” (habt ihr gedacht)? “zerKnirscht nach Haus um seine Schuld zu büßen?..” doch STolz geht er so höhnisch ihr auch lacht. durch seinen magern Körper scheint zu fließen das Purpurglühen einer INnern macht!!. er kommt nicht um das alte JOch zu tragen: er kommt als RIchter!, euch vom THRon zu jagen!.

Nošķīstot Zibenim, sāk Raustīties Baltas un Sarkanas Gaismas, skan Dārziņa Lauztās Priedes, kuŗu Taktīs Skatuve Piepildās ar Visiem Septiņiem Tēliem: starp Baskāji un Stipro ienāk SAucošā!, ko spēlē LIja!, - LĪga!, dzidri Maigā!!, ir man pa LAbi, - blakus VIņai - VIeglais! - miervaldis OZoliņš, - starp VIeglo un SMago, palikdama vairāk Dibenplānā, nostājas ĀRpusstāvošā: Zigrīda STungure.

Vējš augstākās priedes nolauza, Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja – Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt, Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt: „Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara, – Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta, Vēl ilgās pēc tāles dveš pēdējais vaids, Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids! ...”

Un augstākās priedes pēc lauzuma Par kuģiem iz ūdeņiem iznira – Pret vētru lepni cilājas krūts, Pret vētru cīņa no jauna dūc: „Brāz bangas, tu naidīgā pretvara, – Mēs tāles sniegsim, kur laimība!

Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt – Mēs sniegsim tāles, kur saule aust!”

VĀCu atdzejojumā man ienāca Nianses, kuŗu Oriģinākā NAv; tādēļ Sadalot šo dzejoli pa Lomām, (mana Ideja bija Tā, ka šeit jāpiedalās VIsam ansamblim), VĀcu valodā tas bija izdarāms SMalkāk nekā Latviešu. (apzīmēšu lomas ar Saīsinājumiem): B – der Barfüßige – Baskājis; R – die Rufende – Saucošā; Z – die Zarte – Dzidri Maigā; ST – der Starke – Stiprais; L – der Leichte – Vieglais; SC – der Schwere – Smagais; A – die Außenstehende – Ārpusstāvošā.

(Iekavās raxtīšu TO modeli, kāds bija SĀkumā paredzēts.)

R (A) (SC) Z R (ST)

der STurm brach die Höchsten Föhren am meer; die Stürzenden Föhren STöhnten noch schwer; sie hatten ins WEite gerichtet den Blick! sie beugten sich nimmer – (L) das war ihr Geschick.

B Z B B

du hast uns geBRochen du Gegenmacht! der KAmpf ist jedoch nicht zu ENDe gebracht!: wir Fallen: Z doch unsere Sehnsucht LEBt in jedem Zweig Z der im ZORn erbebt!.

R (A)

die Föhren BRrachen; doch sind sie bald ein SChiff geworden!!, das Ohne HAlt die wütenden Wellen stolz durchquert: und gegen den Sturm - NEUen Kampf begehrt!.

(ST) B (R) (SC) Z

Peitsch AUf die Wellen du gegenmacht!: wir Steuern VOrwärts durch Nebel und Nacht! du magst uns Brechen, (ST) du tötest uns Nicht, – in Dämmernder (!) Ferne!! – TUTTI Sehen wir LICht!!.

Pēdējo Frazi, kas tiek noskandēta Korī, nodiriģē Baskājis, un Paliek plandošajā Gaismā ar Paceltām Rokām. Pārējie ar Plastiskām Kustībām Mūzikas Taktī Aizdejo no Skatuves. Gaisma Dziest. kad tā Iedegas no Jauna, spilgti Apgaismodama visu Skatuvi, tās Vidū sēž uz Soliņa Baskājis, no viņa pa Labi Aizmugurē - Dzidri Maigā!. tā ir ATkal VIena no raiņa PĒRlēm! kam tagad jāizskan Baskāja interpretācijā: No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji, Dun dobji kritieni, kaut kas vēl lūst, Kaut kur vēl vārstās logs un aizkrīt spēji, Bet trokšņi klūpot bezdibenī grūst.

Ap mani klusums izklāj klaju telpu; Kā viegla migla saulē mākons kūst, Un augšā zilā debess aiztur elpu.

Sirds pēkšņi līdzi klust, tik bail tai top – Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop.

VĀciski to interpretēt bija ļoti GRūti: von Weitem höre ich den Sturm verSausen!! ein dumpfes Krachen hallt noch in der Luft, ein Fenster schlägt noch zu, - (ein jähes Grausen) – doch Stolpernd stürzt das Echo in die Kluft. die Stille kommt!! wie eine Muschel rauschend!; in Sonnenstrahlen schmilzt der Nebelduft, der Himmel hält den Atem an!! stumm Lauschend.

STumm lauscht mein Herz: so bang und Ahnungsvoll: mein Herz, - das Nun sich SElbst begegnen soll.

Tad no Aizmugures pa Kreisi uznāk SAucošā!: sacīdama baskājim ŠĀdus vārdus: Pret pašu laiku – nebaidies cīņā iet, Tad vien tu spēsi – pāri pār mēru augt, Un lielā augsmē tava būtne Robežas stigos sev laiku galos.

Kad dienu burzma – vienatnē tevi met, Ar saknēm koku – izrauj no zemes krūts, – Tad mirsi tu tik savam laikam, Vienbūtnē dīgdams uz citu dzīvi.

Viss pasauls tapums – tevī vēl reizi taps, Par viņu ātrāk – nākotne tevī plauks, Kas bij, kas būs: tu atspulgosi – Spoguls un veidols un ceļa zvaigzne.

LIjas priekšnesums bija LIelisx šai man tik grūti tapušajā alkaja pantā!!: die Zeit ist Mächtig; sei aber UNverzagt: im Kampfe wächst du – Über dich SElbst hinaus!, und Mächtig Wachsend wird dein Wesen JENseits der Zeiten sich Grenzen stecken!. wenn Dich des Tages Allmacht in Fesseln schlägt, den Baum entWurzelt!, Einsam verDorren lässt, wirst du für DEIne zeit nur Sterben!; Bergend den Keim eines ANDern Lebens!. in DIR erNEut sich – Alles geWOrdene! doch Noch viel Eher – Sprießt in dir ZUkunftssaat! was WAr, was KOmmt, - du GIbst es WIEder!: SPiegel und ABbild und LEitstern bist du!.

Ceturtdien, 30/9/93 pl 8-00.

Saule Lec 6-24. Elma. decantiAm quel Dio pasTore, che con Noi sua Gregge eLetta; Non fu Dio della venDetta, ma fu Dio della pietà. e seguiAm quai vere agnelle umilmente il Santo aMore;

otteRem gloria magGiore, e magGior feliciTà.

Joseph Haydn. il riTorno di Tobia. Coro.

Dievu Slavēsim to Ganu, nu par Mums ir Iestājies viņš!

Nebij Atriebības dievs viņš, viņš bij Mīlestības dievs!. un kā Jēri Pazemīgi teixim Svēto Mīlestību! mūžam Slavu!, Nemirstību, SVētlaimi! - mums piešķirs DIevs.

Jōzefs Haidns. Tobija Atgriešanās. Koris. tas ir NObeiguma koris kas Skan, kad Tobits atkal atguvis Acu gaismu, un visas Šaubas, visa Neticība un Izmisums - Gaist kā Mākoņi. bist du ein kleiner Groschen? entGlitten Roher Hand – Lass mich dich Näher forschen!!

Bleib mir nicht UNbekannt!.

Liegst du im Staub? weil man dich für Wertlos hielt? und Leicht?.. als RAre MÜnze fand ich dich zufällig vielleicht!. wenn ich an dir nichts Fände, und du wärst wirklich Klein, so würdest du durch Hände verGNügt gewandert sein!!. und Doch: wie ich so SEHr es zu Glauben bin gereit, dass etwas Schicksalschweres dir diesen glanz verleiht!!!.

HErz: Vielmals Weggeworfen: hast du in deinem Lauf die Glut des Strahls erworben!!!, so Hebe ich dich AUf. šo Mirdzas Ķempes dzejoli es runāju Līgai!!. kad Lija ar Raiņa Alkaja pantu ir Aizgājusi, es pagriežos pret Līgu kas sēž man pa labi aizmugurē, Pieceļos, un Daļēji to saku VIņai, Daļēji pats SEvī (pavērsies pret publiku). Tad, sniegdams viņai Rokas, Pieceļu Viņu, mana KReisā roka paliek Savienota ar Viņas LAbo, un ar SAVu labo

roku es apņemu viņas Vidukli. Tā mēs Stāvam: šai Valša Pōzā: Es cieši VIņā raudzīdamies: - un Gaidām, kad Vilnis sāx Spēlēt friča Bārdas Dzīvīti!!. es NEkavēšos (:) vairs pie salīdzinājumiem ar savu SĀkotnējo ieceri!. jo Neraxtu taču Rokasgrāmatu Režisoriem, bet gan FIlosofisku ROmānu! un TAjā šis salīdzinājums bija tikai ILustrācija TĒmai SApnis un ĪStenība;; kas tix Izvērsta romāna Gaitā. ar šo Dzejoli sākas Mīlestības tēma!!. Imants un Zigrīda ar to gribēja SĀkt visu šo LUgu!. IMants ieteica APaļo CIlvēku, - ZIgrīda - JAutātāju MEiteni. taču Jutu ka NEder. Visam JĀizaug!. arī Mīlestībai. un Kaut arī RAinis savos darbos Mīletībai piešķīris tik SVarīgu lomu, - ŠAi lugā viņš bij jāatstāj BEz tās. tieši pirms Nedēļas piezvanīja Līga. NOtiek pasaulē arī vēl BRīnumi es viņai teicu!!. Tavs ZVans piemēram. kaut gan tieši pirms BRīža es akurāt DOmāju: varētu Notikt tāds Brīnums (!) ka Tu (!) man Piezvani!!!. vai tā ir Telepatija? vai kas Cits!?.

Nē: Nav ko ļauties Ilūzijām saka prāts. Līga man Piezvanīja tikai lai Uzzinātu Lūcijas Telefonu. Vairāk mēs ne par ko Nerunājām. un TOmēr es visu šo Nedēļu staigāju kā Dieva dots!!. (tik Aplaimots!.)

Sestdien, 2/10/93 pl 10/30.

Saule Lec 6-29. Ilma. ein Donnerwort hat mich hinweggerafft. stāv Dzirnas Zaļā Ielejā!!, šalc Strautā Ūdenskritums: dien Nakti Vienā Laidienā!! rīb Dzirnu (!) ratu RItums!!. tur MŪŽam RATi KLip-KLap iet!, tur MElders AUgšup LEjup iet!, un rīko savus Ļaudis!. bet Tikmēr Mājās Daiļava!!kā Čaklais Rūķis Strādā: tā Daiļā MeldeŗMeitiņa!!, kas VIsur Tek un GĀdā!!. berž GAldus UZpoš KAtru VIet, tai KOka KUrpes KLip-KLap iet! pa gludo dēļu Grīdu!. bet Tiklīdz Satumst Vakarā!!, un Dienas Darbi Beidzas: pie Dārza Vārtiem Krūmājā!!tā MAni Satikt STeidzas!!. kad VIņas ROKas TUru (!) CIet, tad SIrds mums ABiem KLip-KLap iet! ak daiļā meldeŗMeitiņ!.

Dzied Tālis Matīss.

visuSVētā LĪga: tava RĪta stunda man bija TĀda dzimšanas dienas dāvana, Kādu vēl neKAd nebiju saņēmis. jau pēc tava ZVAna!, (kaut arī tu man zvanīji tikai lai uzzinātu Lūcijas Telefonu) - es VIsas šīs DEviņas DIenas STaigāju kā DIeva dots!!. tik Aplaimots!!!!, ka manī Samīlas SIevietes: Vecas un Jaunas. bet Es mīlu TEvi!!. ar to Svēto mīlestību!!!, kas ir tas Augstākais (!) ko Dievs mums var piešķirt ŠAi saulē. tā mums dota kā Priekšnojauta tai BEzmiesīgajai mīlestībai!, tai Dvēseļu saskarsmei!!, par ko teikts tai Dziesmā – Tur (!) kur Stars ar Staru LIesmās vienojas!, Tur kur Gars ar Garu JŪtās satiekas.

Zemes Ilgošanās tur kā Migla klīst!

MŪžam NEBeidama GAIsmas STRaume līst!. šī Vēstule TEv manā dēku romānā tomēr nāx kā NEpieciešams interMEco!. ar Tobija Atgriešnos biju nodomājis Atgriezties pie Sākumiem, un Turpināt visu SEcīgi; NE vairs tajos Momentuzņēmumos, kur Visādi Laika plāni Bīdās cits Citā. Tā biju nonācis līdz tai Vietai, kur mēs Abi stāvam Valša pōzā, un Gaidām, kad Vilnis sāx pūst Dzīvīti!!. bet pēkšņi RĪta stunda pa VIdu. mēs taču toreiz tai Naktī pēc Izrādes pie Laumas (nupat saņēmu no viņas Dzimšanas dienas apsveikumu) Dejojām!!. vai Tu vēl to Atceries?.. cik tas ŠOdien šķiet NEreāli!. it kā no kādas Iepriekšējās dzīves.

Nē: es NEgribu vairs tulkot zīmes. Negribu Jautāt ko Nozīmē šī jancīgā „Meldeŗmeitiņa!!“: kas man Izzīlējās pie attiecīgajiem Fausta Vārdiem. Toreiz, kad man uz Fonētiskā Trīsstūŗa ieA krita Pasaules Radīšana, es biju mazliet par Daudz Satraukts!, un Pieraxtīju Visas tās Skaistās Skaņas kas Veltītas Laimīgajam Pārim.

TAgad esmu bezgala laimīgs ka Tu (!) vispār Esi!!!. šai Vietā es tev Piezvanīju, un uz maniem Pateicības vārdiem tu man Jautāji, Kas tad tai rīta stundā bijis tāds SEvišķs!.

Mīļā!!. cik Atkal Dīvaini, ka Tieši pirms šī tava Jautājuma es uz to esmu jau Atbildējis!!. cik Dīvaini viss Sagadās... vai tad tu Nejūti kā tu APlaimo KAtru kas nonāk tavā starojumā !. visPirms jau BĒrnus. tad KATru kam vēl ir B ē r n a S i r d s !.. AK! tavas INTonācijas kad tu stāsti to gudro Pasaku par Runcīti, - ka Ne jau to PUncīti piepildīt ir galvenais !. cik BIeži ar mīlestību caur VĒderu mēs Mīlestību (!) NOkaujam!.

Jā bez TEVis varbūt šī Rīta stunda būtu Raidījums kā Daudzi Citi. VIEnreizējību tam piešķir Tu!!.

«KĀds tev vēl SVētais GArs!» tu PATi taču esi jau VISs!. gan Madonna, gan Svētais Gars, gan pats JĒzus!. par to Pareģoto Kristus Atnākšanu.. mani jau SEn apsēdusi Doma, ka tas Nebūs Kristus, bet Krista!!. jo SIEvietei ir jānāk kā Pestītājai lai Glābtu šo Pasauli, ko BEzdibeņa malā noveduši agresīvie VĪrieši. un vai kāds Brīnums ka TU būtu tā?.

vai tagad tu SAproti par ko es tev pateicos?. par To, ka ar manu sešdemit piekto Dzimšanas dienu man Katru Sestdienu Deviņos no Rīta būs Dievkalpojums. mana Rīta stunda !!. lai KĀ tu no manis Vairītos, tu taču NEVari no manis aizbēgt!. tavs Evaņģēlists Valdis.

PS. tu taču Pati GRIbēji lai es tāds kļūtu !. jo CItādi mīlēt es NEprotu.

Pirmdien, 4/10/93 pl 1-53.

Saule Lec 6-33. Modra Francis. hinweggerafft!.

Rihards Štrauss. Mājas Simfonija. Vīnes Filharmonijas orķestri diriģē Rihards Štrauss. mēs Abi stāvam Valša pōzā, un Gaidām, kad Vilnis sāx pūst Dzīvīti!!. un LIja saka (protams Vācu valodā) – par tavu Skaidrību tev pateicos!!!.. ŠĪ uguns NEiedegsies Stundai VIenai, ne DAudzām stundām!!, īsai Dienai – tai kaut kas NEizdzēšams spēku dos!!. un es Jūtu, cik ĻOti tas attiecas uz MAni, un LĪgu: ko Turu sev tik Cieši KLāt. bet Vilnis Pūš, Līga no manis Atraisās, Aizdejo līdz Vidum, un Dzied: Leben: mein schaukelndes gaukelndes Leben; schwingst mich durch Lüfte, den Sternen so nah! viel hast verSProchen, doch WEnig geGeben!, ob es nicht Gleich ist!? RaiDaidaida!.

Tad arī ES dodos viņai pakaļ, Uzmetu pārmetošu Aci, un Dziesmas melodiju transformēdams Runas melodijā, deklamēju Publikai: hat einen Bernsteinring einst mir versprochen die schönste Nixe, sie Sagte mir Ja;; hat ihn verSProchen, ihr WOrt dann geBrochen!, bleibt nur der Wellentanz – RaiDaidaida!. starp Citu, uz fonētiskā Trīsstūŗa ieA vajadzēja Izzīlēties ne Pasaules Radīšanai, bet Marijas Kallases platei!: kuŗas Pirmā Puse (die Adern) Sākas ar Andželikas āriju no puČīni Operas Māsa Andželika!: (ko tagad iestudējusi mūsu Opera; (Obligāti Jāiet Klausīties!)). Pasaules Radīšanai gan bija Jānāk Tik un Tā pēc KĀrtas!. bet KO tagad nozīmē šī NEnoklkausītā MĀsa ANDželika! kuŗas Dēļ man SAjuka VIsa SIStēma! jo VIņai taču pienākas ČETri burti nevis Trīs kā Haidnam!. Un VAInīgs bija šis viltīgais D - die Adern - , ko Piespēru I vietā!.

Piebiedrojoties manai Nedziedāšanai, sāk Deklamēt arī Līga:

Freude und Leid, wie zwei Schwestern sie ziehen; Tränen (:) sind Auch in dem Weinbecher da! oft war der Tag voller Nachtmelodien!! weinte im Herzen ein RaiDaidaida!.

NĀkamo pantu skaita LIja!: Weinte im herzen, verStummte im herzen; starb dort so Leise (!), daß Niemand es sah!

Blumen: - sie Fallen vom Kranz ohne Schmerzen! bis dir kein Kranz mehr bleibt!, - RaiDaidaida!. taču PĒdējo pantu DZiedam mēs Visi TRijatā!: bleibt dir kein Kranz mehr, so fragst du verGebens: weshalb zerRiss er so, Wie es geschah!

So wird zerREißen der Kranz (!) deines Lebens! still steht dein Herze dann - RaiDaidaida.

Lija Aiziet savā Vietā, Es iznāku Priekšplānā, Tā, ka Līga paliek man Aizmugurē pa Labi, un attiecīgi ceļu priekša ČAku: miglā Asaro Logs. Tad, ļoti Vientuļš, turpat Pirmajā Rindā Vidū Apsēžos. NOblīkšķinādama savu Krēslu uz saktuves, Priekšplānā iznāk LĪga ar savu Āriju Elxni: kas Oriģinālā raxtīta ŠĀdi: Nē, es nerunāšu – vārdi nav diezgan droši: pat vismīļākie, pat vislabākie tomēr ir izgaistoši.

Bet ja tu vēlies Zināt, ko es tev gribēju sacīt toreiz, kad kremtošas šaubas tumšas tev darīja acis, paskaties tad uz jūru, cik tā daiļa un plaša, kādu mierīgu spēku viļņi pēc vētras dvašo.

Bet ja tu vēlies Zināt, ko es tev gribēju sacīt toreiz, kad ciešanu ēnas gulēja tev zem acīm, paskaties tad uz pūpoliem, cik tie glāsmaini, maigi kā viņi pieglauž pie zara savu samtaino vaigu.

Bet ja tu vēlies Zināt, ko es tev gribēju sacīt toreiz, kad aizdomu sadzelts tu skatījies manās acīs, paskaties tad uz Sniegu, kas tikko no debesīm kritis, pa kuru neviens vēl nav braucis, pa kuru neviens vēl nav bridis.

Bet ja tu vēlies Zināt, ko es tev gribēju sacīt toreiz, kad taisnību slēpdams no manis tu novērsi acis, paskaties tad, kā putns nošauts krīt lejup no zara un paņem uz mūžu sev līdz dziesmu par pavasari.

tas bija Sešdesmito gadu Vidū, un Vasaras vidū!!: kad man bija Paputējušas Attiecības ar Viktoriju, un Es, reizēm pārāk Vientuļš juzdamies, piestaigāju pie Ārijas. mums bija ļoti DRaudzīgas attiecības. mēs sēdējām Divatā - (reizēm arī Trijatā ar Liju Brīdaku), Dzērām Liepziedu Tēju vai Staigājām pa tuvējo Brīvdabas Muzeju. (abas Dzejnieces tolaik dzīvoja Vienā Namā Juglā.) Ko mēs runājām Trijatā, vairs Neatceros; bet DIVatā mēs runājām piemēram par naBokova LOlitu ko viņa bija man iedevusi izlasīt!: ka Faktiski tur Nav nekā Perversa: jo NE jau mīlas objekta šāda vai tāda Īpašība, (kā piemēram šis meitenes Trīspadsmitgadīgums), izteic mīlas BŪtību.

GAdi taču ir tikai GAdījums!. un Tāpēc nav Svarīgi ko Ļaudis domā, bet ko tu Pats Sevī Jūti!!. attiecībā uz Dzeju – Āriju kā man šķiet mazliet par Daudz bija pārņēmis VIenkāršības sindroms!. Labi: tas nu neKas, ka viņa man Piekasījās kad es - kā Dzelonis ass - biju Pārtulkojis - an Sensucht krank. (VIņa šādu KLaju EMōciju paudumu savā dzejā gan NEatļaujoties! (es tomēr biju tāds Bezkauņa, ka tai Dzeju lugā – KOntrasta dēļ ar tai sekojošo Ojāru Vācieti – to ATstāju)). bet kad viņa Izbrāķēja Friča Bārdas DZīvīti kā pārlieku SEntimentālu!, Tad nu Gan man aptecējās Sirds: vai tad jūs neMAz NEjūtat to MŌcartiskā SMaida burvīgumu!!: kas IZSlēdz jebkuŗu sentimentālitāti (es viņai teicu)!. un GĒtes KAIslības triloģiju!, šo visAUGstāko mīlestības dziesmu!, viņa pat NEmēģinādama Iedziļināties uzREIz noraidīja tāpēc ka tur bija Paradīze, un visa tā attiecīgā Atribūtika.

Vienkāršība ir Laba lieta. bet ja tā kļūst par DOgmu!, tad es Saprotu KNutu kad viņš Saka, ka lasot āriju Elxni, viņam nākot Miegs. Ārija man bija arī laba Vidutāja, kad Atdzejoju mirdzu Ķempi: vēl TAgad es glabāju to Neatrodamā Vārda Pirmvariantu ar Mirdzas Ķempes Sarkanā Zīmuļa Labojumiem.

GLabājas man arī Čupiņa Ārijas VĒstuļu!: ko viņa man raxtīja no saviem Laukiem. bet tagad lai SKan viņa LĪgas balsī VĀciski!: NEin! ich werde nicht REden: Worte sind allzu Flüchtig! selbst die Liebsten die Besten scheinen manchmal so Nichtig!. möchtest du aber Wissen, was ich zu Sagen gedachte Damals als Nagender Zweifel TRüb deine Augen machte, Sieh auf das MEer! das immer Groß (!) ist und Unergründlich!! wie nach dem Sturme es Atmet Ruhig und Unüberwindlich!. möchtest du aber wissen was ich dir hatte zu sagen DAmals!, als unter den Augen Schatten des Leides dir lagen!,

sieh wie die Weidenkätzchen (!) weich an die Zweige sich schmiegen, welche, so sanft gestreichelt, wie auf den Armen sie wiegen!. möchtest du aber wissen was ich dir hatte zu sagen als in den Augen dir standen Misstrauisch forschende Fragen, sieh auf den Schnee!, den Weißen!!, der alles Schwarze beDeckt hat! den noch kein Fuß und kein Fuhrwerk achtlos zerStampft und beFleckt hat. möchtest du aber wissen, was du damals verKanntest, als die Wahrheit verHehlend VON mir die augen du wandtest!, sieh: von der Kugel getroffen, fällt ein Vogel hernieder; sterbend nimmt er für immer Mit sich die Frühlingslieder. tad es Pieceļos no savas vietas zālē, un Eju Līgai Pretī ar Jaunu Cerību: Dīgstošu sēklu kā nazis šķeļ, gatavu ābolu norauj no zara nemiers ar sevi. der Same Teilt sich und Treibt den Keim!, der reife Apfel fällt von dem Baum, sich SElbst nicht geNÜgend!. un Lija nāk no SAvas puses ar ŠĀdiem vārdiem: Gurušu biti spārnos ceļ, jaunu dzēvi spēcīgu dara nemiers ar sevi. die Biene (!) trägt müde den Honig heim, die KRaniche ziehen durch endlosen raum!!, sich SElbst nicht geNÜgend!. un ta šis Nemiers ar Sevi, šī Sevis NEpietiekamība! - Atbalsojas Līgā: No tās vietas, kur iesākas atmiņas, no tā strauta, kur pirmoreiz bridu,

iestrēdzis manī kā dzelonis ass, ieaudzis sirdij tieši pa vidu nemiers ar sevi.

Da, wo die erInnerungen beginnen, wo ich aus dem Bache zum Erstenmal trank, ist HAften geblieben in meinen Sinnen ein STachel!! den Trag ich, an Sehnsucht krank, mir SElbst (!) nicht geNÜgend.

Līga un Lija aiziet katra uz Savu pusi, Es apsēžos skatuves vidū uz Krēsla. nāk Ojārs Vācietis: der Lokführer trank Tee;; und begoss den Tod der alten lokomoTive. er hatte sie gefahren bis zum Fabriktor: aus dem sie nie Wieder herausrollen wird. er hatte den letzten Pfiff gegeben, und hatte geSeufzt. und war nach Hause gegangen, um Tee zu trinken. und auf das Bahngeleis trat die FunkelnagelNEue!. auf die Funkelnagelneue war er Böse.

Wie wird sie LEBen!, OHne den Holz- und Kohlengeschmack gekannt zu haben! woHin wird sie SAusen!. solche Windhascher KEnnen wir schon!.

Tfu! Mašīnists dzēra tēju un vecās lokomotīves bēres.

Viņš aizveda to līdz fabrikas vārtiem, no kuriem nekad tā vairs neiznāks.

Nopūta pēdējo reiz.

Nopūtās pats.

Un nāca mājās dzert tēju.

Un uz sliežu ceļa

nostājās jaunā un spīdīgā.

Uz jauno un spīdīgo bija dusmas.

Kā viņa dzīvos, malkas un ogļu garšu nezinājusi?

Kur viņa aizdrāzīsies!?

Tie vēja ķērāji jau ir zināmi!

Tfu. TE esPiececeļos, un Panāku uz Priekšu.

Bet jaunā un spīdīgā skatījās aizejošajā mugurā un nejuta viņas domas.

Jauni apvāršņi.

Jauni ātrumi.

Jauni cilvēki.

Tikai ceļš viens un tas pats.

aber die Funkelnagelneue blickte auf den abziehenden Rücken, und erriet seine geDanken NIcht.

Neue horiZonte. neue geSChwindigkeiten!.

Neue Menschen. nur der Weg immer derSelbe.

Dēli nomaina tēvus.

Un nomaina visādi.

Reizēm pēc stafetes plakāta, reizēm pēc tā otras puses. die Söhne lösen die Väter Ab. und Das auf verSchiedene weise!!!.

Manchmal nach dem staFettenplakat, manchmal nach seiner RÜckseite!.

Taču tēvi nekad neliek dēliem skūt bārdas pie tā paša friziera, neliek tāpat kā viņi šķirt matus uz celiņa.

Un mīlēt to meitenu, kurā neiemīlējās viņi, kad bija jauni.

Padzen no mājām, un padzen arī no sirds, ja padzen.

doch die Väter lassen die Söhne Nie sich bei demSElben friSEur rasieren! und NIcht wie SIe durchs Haar den Scheitel ziehen!. und NIcht das MÄdchen lieben, in Das sie sich NIcht verliebten, als sie Jung waren!. sie verTReiben sie aus dem HAus, und vertreiben sie auch aus dem HERzen!

Wenn schon! – verTreiben.

Vispār jau slikti tēvi atkārto dēliem, ka tiem viņi būs jānomaina.

Vienas asinis bez vārdiem saprotas labāk.

Nerunā taču kļavu saknes ar ziediem.

SChlechte väter im allgemeinen wiederholen ihren Söhnen, dass Diese sie einmal ABlösen müssen!.

GLEiches blut versteht sich OHNe worte!.

Reden doch die Wurzeln des Ahorns NICht mit seinen Blüten!.

Un tomēr visbiežāk tēvu acīs dēli dara ne tā.

Nestrādā īsto darbu, neapņem īstās sievas, neprot iekārtot dzīvi.

Un tā ļoti daudz ko.

Ne tā ir viss, ko tēvi nav zinājuši, ne tā ir viss, ko tēvi nav darījuši, ko tēvi nav varējuši, ko tēvi ir aizmirsuši. doch am HÄufigsten scheint es den Vätern, die Söhne täten's nicht SO. verRichten Nicht die Richtige Arbeit, Heiraten Nicht die Richtige Frau, verstehen ihr Leben nicht Einzurichten, und so vieles Andere noch. verKEhrt ist alles was die Väter nicht geWUsst haben, verKEhrt ist alles was die Väter nicht geTAn haben, was die Väter nicht geKOnnt haben, was die Väter verLErnt haben.

Bet viss viens – zem dēlu soļiem čirkst smiltis, smilkst sniegi, bet viss viens – dēli slīgst sievu roku baltajās bangās, un viņu dzīvēs

pa logiem spīd saule – tā pati, un logos kūp miglas no zemes un ūdens jūrām.

Un dzīvi viņi nemaz vēl negrib iekārtotu, tāpēc ka daudz ir neiekārtotā, tāpēc ka domas to galvās, tāpēc ka spēki to rokās, tāpēc ka pasaule visa bez atpūtas pārkārtojas.

doch was WOllt ihr: unter den Schritten der Söhne knirscht der Sand, winselt der Schnee. was WOllt ihr: die Söhne sinken in die weiße Brandung der Frauenarme, durchs Fenster scheint in ihr Leben die Sonne, immer dieSElbe!, und wallen Nebeldünste von den Wassern der Erde und der Meere. und ihr Leben braucht GAR nicht geordnet zu sein!: weil es so viel UNgeordnetes gibt!; weil die geDanken in ihren Köpfen, weil die Kräfte in ihren Armen, weil Alles in der Welt sich Unaufhörlich UMordnet!!.

Paaudze nomaina paaudzi.

Lēnām, kā atvainodamās paaudze maina paaudzi.

Izlūgdamās, kur vajag paņemt, piekāpdamās, kur vajag spītēt, un nepiekāpdamās, kur var piekāpties, paaudze maina paaudzi.

EIne generatiOn löst die ANdere ab.

Langsam, wie um Entschuldigung bittend, löst Eine generation die Andere ab.

Bittend!, wo man NEhmen sollte, Nachgebend!!, wo man TROtzen sollte!, und NIcht nachgebend wo man nachgeben KAnn, löst Eine generation die Andere ab.

Te ir jaunās paaudzes tēvreize: Mani vecākie brāļi, māsas, svešie un tālie uz zemes! Neapstrīdams un nepārsūdzams lai ir jūsu spriedums par mani mūžīgi mūžos, āmen.

Jūsu prāts lai notiek un nomāc manu prātu gan tad, kad es domāju par lielo, gan arī tad, kad par sīko. Piedodiet man, ka man ir sava galva, sava sirds un, iespējams, savas plaušas, rokas un kājas, tāpat kā es to piedodu jums. Manas dienišķās maizes nebūtu, ja jūs to man nebūtu iesējuši, jo es, gulēdams šūpulī, nezināju, ne kas ir arkls, ne kas ir tīrums, ne kas ir maize. Neļaujiet man krist kārdināšanā skatīties uz pasauli, kuru es redzu pavisam tīrām acīm, un teikt, ko es tur redzu. Atpestiet mani no ļauna, kas var celties, ja es atzīšu par nevajadzīgu kādu no jūsu gadu tūkstošiem iesakņojušamies aizspriedumiem.

Hier ist das VaterUnser der Neuen generation: meine Älteren Brüder und Schwestern! die ihr mir Fern und Fremd seid auf erden! UnbeSTreitbar und UnwiderRUflich sei euer Urteil über mich in Ewigkeit Amen. Euer Wille geschehe und unterdrücke meinen verStand sowohl wenn ich an Großes denke als auch wenn ich an Kleines denke. verGebt mir dass ich einen eigenen Kopf, ein eigenes Herz, eigene Lungen und womöglich auch eigene Arme und Beine habe. mein täglich Brot hätte ich Nicht, wenn ihr für mich nicht geSät hättet, denn in der Wiege wusste ich weder was ein Pflug ist, noch was ein Acker ist, noch was Brot ist. Führet mich nicht in die verSuchung, in die Welt zu schauen mit Eigenen augen, und zu Sagen was ich da Sehe. erLöset mich von dem Übel, das kommen kann wenn ich eins eurer jahrtausende alten verknöcherten Vorurteile als Unnötig erachte. Šinī brīdī jaunajam tēvreizes teicējam var atņemt vārdu, ja tas, kurš klausās, tieši tādu tēvreizi pats nav teicis.

Un viņš to nav teicis – droši vien.

Pasaule balstās uz stabiem.

Un kam ir pienācis laiks gāzties, tas neliksies mierā, kamēr nebūs jauns stabs.

Tāds pats.

Zāģēs zarus un galotni – ja tu gribi izaugt par egli, izsludinās par izdzimteni – ja tu gribi būt mežrožu krūms.

Tāpēc ka vajag stabu.

Kāpēc raķetē kaklu lauzt, ja braukt var ar zirgu?

Kāpēc meklēt, kur sēt jaunu tīrumu – ar to pašu var iztikt.

Un pats galvenais – nedrīkst, pēc kā tas izskatīsies, pasakiet man – pēc kā tas izskatīsies, ja starp astoņdesmit un astoņpadsmitgadīgo būs domstarpības?

Jā, pēc kā tas izskatīsies?

an dieser Stelle könnte man dem neuen VaterUnserbeter das Wort entziehen, wenn wir ein solches vaterunser Nicht gebetet hätten. und wir haben es Nicht gebetet höchstwahrscheinlich. die Welt stützt sich auf Pfähle. und wenn für Einen davon die Zeit gekommen ist zu Stürzen, wird er nicht AUfhören,

ehe ein NEuer pfahl wieder da ist. wie ER. er sägt dir die Äste, den Gipfel ab, willst du zu einer Tanne werden; er erklärt dich für eine Ausgeburt!, willst du ein Heckenrosenstrauch sein!!. weil man nur PFähle brauchen kann. woZu denn Halsbrecherische raKeten?. es geht doch auch mit 'ner Pferdedroschke!!!. woZu einen NEuen Acker suchen?. ist doch der ALTe gut!. und die Hauptsache: man DARf es nicht!.

Wie wird das AUSsehen!.

Sagen sie mir, wie wird das AUssehen wenn es zwischen dem Achtzigund dem Achtzehnjährigen Meinungsverschiedenheiten gibt!!!. (to Nākamo teikumu es saku, iedams jau atpakaļ uz savu Vietu.)

Ja: WIe wird das AUssehen. (visu Tālāko es runāju atkal Sēdēdams.)

Mašīnists dzēra tēju.

Viņš nemācēja dzert šņabi viens pats, un sieva jau trešo gadu gulēja tajā kapsētā, kur priedēm nokaltušas galotnes.

Vilcieni pūta ar atmiņu balsi – un ar ļoti sāpīgu balsi.

Vai tad veltīgi rokas ir kļuvušas melnas?

Tik melnas kā rudens naktis.

Tik melnas, ka nelīdz nekādas ziepes.

Vai tad veltīgi galva ir kļuvusi balta?

Un sirds – tik ļoti kāra uz badriāņiem.

Bet patiešām: ko tad es gribēju tajā brīdī, kad lokomotīve, paklausīdama man, stenēja pirmos metrus?

Es taču gribēju to, kas ir noticis.

Sāpi, sirds, tavi sapņi stāv šodien uz sliedēm, bet stūre ir citās rokās.

Sirds, neskaud, bet sāpi – tā ir netaisnība, ka tev liek būt vecai.

Un apstāties liks.

Sāpi, sirds, jo viss pārējais paliks un neapstāsies.

Arī tu taču visu ko esi darījusi, lai neapstātos. der Lokführer trank Tee... er verStand nicht alLein Schnaps zu trinken, und seine Frau lag schon das Dritte Jahr in dem Friedhof, wo die Kiefern Abgedorrte Gipfel haben.

(Vilnis pūš Lokomotīvi.)

Eisenbahnzüge pfiffen erInnerungen.

SChmerzhafte erinnerungen. sind denn die Hände verGEbens so schwarz geworden?. so Schwarz wie die Nächte im Herbst! so Schwarz, dass Keine Seife hilft. ist denn das Haar verGEbens so weiß geworden?.

und das Herz so Gierig nach Baldrian?. und DOch, was WOLlt' ich denn eigentlich in dem Augenblick, als die lokomoTive, Mir gehorchend, die ersten Meter abächzte?. ich WOLlte doch das was geschehen ist!.

Blute mein herz;; deine Träume stehen heute auf dem Gleis, doch eine ANdere hand hält das Steuer. sei nicht Neidisch mein herz!!!;; nur Blute;; es ist UNgerecht dass du mußt Alt sein!. und Bleibst einmal Stehen.

Blute mein herz!;; denn alles ANdere geht WEiter und BLeibt nicht stehen!. auch DU hast doch alles getan dass es nicht stehenbleibt!. šai vietā uznāk Lija un uzliek man Rokas uz Pleciem; Sacīdama: der Tee Dampft. und irgendwo weit draußen ächzen lokomoTiven, Kilometer und Fernen gebärend.

Kūp tēja.

Un kaut kur tālu aiz mašīnista loga, kilometrus un tālumus dzemdējot, kokomotīve sten. un palicis Viens uz skatuves, Ilgas un Vientuļas Meldijas spēlē Vilnis.

Otrdien, 5/10/93 pl 16-40.

Saule Lec 6-35. Amālija.

Jānis Ivanovs. Koncerts Čellam ar Orķestri. spēlē Māris Villerušs. Latvijas Nacionālās Operas orķestri diriģē Leonīds Vīgners. kāpēc man šorīt pamostoties Likās, ka vakar Zīmēs bija LŪcija!. LŪcija taču bija SEstdien RĪTa stundā!. kā Sapnī viss Sabīdās KOpā!.

LŪcija un ARnis ar savu Labvēlības starojumu Deva vēl tik SKaistu SLīpējumu mūsu izrādei: Toreiz kad pirms uzstāšanās Mencendorfa namā mēs līdz Deviņiem Vakarā vēl ņēmāmies pa to Pagrabiņu!.. Tas ka DZīvīte JĀdejo – tā bija MANa sākotnējā iecere!. tikai biju Paredzējis, ka Līga dejos ar GUndaru!. bet Tagad – šī ARŅa ideja!: šī MĒmā un ILgā PŌza!. cik DAUdz tā man NOzīmēja!... un LĪgas BLĪkšķis pirms Vārdiem – NEin ich werde nicht REden: – ARī arņa ieteikums!!.. cik DAUdz var Izteikt ar Kustībām VIen, BEZ jebkādiem vārdiem! - to Redzēju Arņa Iestudējumā PULsācijas!: Otrdien 21-ajā Septembrī. tas bija TĀds Drāmatiski PIesātināts VULkāns! tāds KALngals!! kam LĪdzīgu man vēl NEbija gadījies skatīt.. MUMs protams Galvenais bija V Ā R d a maģija kas Runā pati par SEvi. visas tās INTonācijas kas veido šo SKanisko drāmaturģiju!: kuŗā tik ORganiski iekļāvās Vilnis ar savu Saxofonu!. taču TIe impulsi ko mums deva Lūcija un Arnis, - tie Iedvesa mūsu uzvedumam kaut kādu Nemitīgu P u l s ā c i j u !!! kas no Izrādes uz Izrādi Veidodamās ATtīstījās!. kad Vilnis Beidz savu plašo Solo, sākas Māris Čaklais. es Uzeju uz Skatuves kaut ko MEklēdams. Ieraudzījis tikko kā uznākušo Līgu, es viņai Saku: wir haben Nicht mehr den Koffer auf dem wir beide saßen!.

Nav vairs tā čemodāna. uz kuŗa mēs abi sēdējām!. (un Saxofonā skanot Vējam) – Wind. Wind!; am Ersten Tag der Welt.

Wind, wenn die Welt zerSchellt.

Vējš. Vējš pasaules pirmajā dienā, vējš pasules pēdēja.

Wind Weckt uns aus dem Schlaf, Wind Weht auf den Wegen des Schnees, und Keine Spur bleibt...

Keine?.

Vējš mūs no miega ceļ, un vējains

ir sniega ceļš un pēdas nepaliek...

Nepaliek? šis Jautājums teikts Tieši Līgai!.. un tā kā Māris Čaklais vairs Neatcerējās Ne to vācu Šlāgeri par Čemodānu, Nedz arī to Dāmu kas pirms trīsdesmit gadiem dziedāja pa radio, tad Vilnis pēc mana Ieteikuma sāk pūst Vāciešiem tik labi Pazīstamo Dziesmiņu NOrdseewellen! kas pie MUms atlidoja Vācu laikā kā Mazā KAija. kad meldiņš Nospēlēts, Līga Deklamē: in jener Stadt, da hab ich einen Koffer!, – singt die Radiodame. sie hat eine traurige Stimme und einen silbernen Namen. „Tai pilsētā ir man kāds čemodāns,“ dzied radiosieviete.

Viņai ir sēra balss un sudrabains vārds. uz To tad nu Dzīvi Atsaucos Es: doch wenn ein PIlgerstab es kann!, ist denn ein Koffer Übler dran?. ein Koffer in dem der Frühlingssaft rinnt, Grünt, breitet die Äste, die Blätter – Bet, ja jau var cirvju kāti, vai tad čemodāni ir sliktāki: čemodāns pumpurus plēš, zarus pleš, lapas dzen, (un Vējam saxofonā pieņemties Spēkā) – es nimmt aber ZU’ der wind! die Jazzband, sie Schmettert, sie Wettert, ein Baum braucht einen Wald wo Vögel sind!!;; doch es gibt nur Wind, - nur Wind, - nur Wind. bet pieaug vējš, džezs, tēš, dzēš, kokam vajadzīgs mežs, bet ir tikai vējš un vējš, un vējš.

Vēja meldijai Apklustot, Līga saka Šādus cerīgus vārdus:

das Lied zerRinnt; und Doch: auf einem Zweig sitzt ein Vogel uns Singt!!.

Bet vienalga, vienalga, vienalga – putnelis zarā sēž. uz Brīdi šīs cerības Spārnots, es Saņemu Līgas Rokas, Sacīdams: so Schwer auch die Winde sind, so Kurz auch die Stunden sind, Lai cik tie vēji smagi, lai cik tie brīži īsi, un Tad, Šaubu mākts, Novēršos: wir werden nicht WÄrmen in unseren Händen das Vogelkind!; wenn es erfriert, soll geschwind der Wald ihm ein frohes Abschiedslied singen: Bier, o du mein Alter Bruder!, du bist ÄLter doch als Ich: Kaum geBoren, Fand ich Dich schon, wenn ich Sterbe, Bleibst du – Wind – norunāsim jau tagad – plaukstā to putnesli nesildīsim, ja nosals, lai dzied tad dziesmu, jautru atvadu dziesmu mežs: Es piedzimu, tev atradu, es nomiršu, tev... vējš. tā bija Dziesma par Čemodānu. pēc Pauzītes Līga uzsāk Aprīļa Etides: Wieder wird ein Winter Weggefegt. man erTrägt, wie der Wind die wehen Wellen schlägt – un Es saku, Apsēzdamies – und sich Legt.

Atkal viena ziema izaurēta. Izturēta, atkal viena sāpe iztaurēta. Aprep rēta. uznāk Lija Sacīdama –

und es wird dem Winter Nimmer ein Denkmal errichtet! die Arbeit des Winters bleibt immer nur HAlbwegs verrichtet!!.

Neizdodas it nekādi ziemai pieminekli uzcelt – ziemas darbs vienmēr paliek, paliek pusratā. un Tad atkal Līga – zwei Kohlenaugen des Schneemanns blicken etwas Traurig aus einem Tümpel.

Divas ogles – sniegavīra acis platās skatās mazliet skumīgi no peļķes seklas. un Lija – die Schneeglöckchen Suchen ein Denkmal!!!.

Pulkstenītes lakatiņos meklē pieminekli. uz ko Es bezcerīgi sēdēdams – Suchen! Suchen! Finden es NIcht;; werden Müde.

Meklē, meklē neatrod. Beidzot piekūst.

Lija turpretī – Trinken sich Wieder FRisch! und erBLühen in Weißem LIede!!.

Padzērušās, atguvušās uzzied sev par prieku. tad Es izdaru Šādu vērojumu: der Winter schwingt in des Klöppels Hebung und Senkung und Hebung, durchs Blühen der Schneeglöckchen klingt sein verGEbung, verGEbung, verGEbung!.

Baltie ziedi – ziemas „Piedod. Piedod, piedod man“ pulkstenīšu ziedēšanai gaišai cauri skan. un Līga NObeidz: Wieder wird ein Winter Weggefegt!. man erTrägt, wie der Wind die wehen Wellen schlägt – Es gribu Celties, ber Līga spiež mani Atpakaļ, un Saka: und sich Legt.

Atkal viena ziema izaurēta. Izturēta, atkal viena sāpe iztaurēta. Aprep rēta. un Tad viņa skaita OTro etidi – Lerche! leg in den Stapfen des Füllens Eier der Hoffnung – un izskanot pēdējiem Vārdiem – wie Klar, wie Zart klingt eine Vage Hoffnung!. denn das IST eine hoffnung! eine Hoffnung – immerHin, – es TOMēr esmu jau pietrausies kājās, un Skaitu viņai TRešo etidi: Freu dich auf ein Grünes Blatt!

Freu dich auf die Weiße (!) Sonne!!

FReue dich!: ein BLatt geht AUf! FReue dich!: die SOnne SPRießt!; FReue dich und Schenke FReude Denen, die nicht Fähig sind, sich aufs grüne Blatt zu freuen, auf den Strahl der weißen Sonne..

Schwer das Leid?. Die Freude SChwerer!; Beine sinken in den Boden, Wurzeln klammern sich an Füßen. doch du KAnnst noch! DEIne freude sitzt auf einem Grünen Zweige wie ein scheuer Eichelhäher!. und du KAnnst. du KAnnst und FRagst nicht ob es Dauert! und du KAnnst noch auf ein grünes Blatt dich freuen, auf den weißen Strahl dich freuen. und du Fragst nicht. und du Fragst nicht!.

Priecājies uz koka lapu, priecājies uz baltu sauli, priecājies, ka lapa aust, priecājies, ka saule aug, priecājies un savā priekā paņem līdzi tos, kas nevar priecāties uz koka lapu priecāties uz baltu sauli.

Bēda – smaga? Prieks vēl smagāks, kājas iecentrējas zemē, saknes iekrampējas grodos.

Vēl tu vari, vēl tavs prieks tup kā sīlis zaļā zarā – nepamanāms ļaunai acij.

Neprasīdams to, cik ilgi, vēl tu vari, vēl tu vari priecāties uz koka lapu, priecāties uz baltu sauli.

Neprasīdams. Neprasīdams.

šo Mīlestības apliecinājumu viņai skaitīdams!!, esmu pavērsies no Viņas pret Skatītājiem, kamēr Viņa lēnām pagriežas ar Muguru pret Mani, tā ka mūsu Muguras ir Cieši Kopā. (tas ir ATkal Arņa izgudrojums!.) un šai Ciešajā Kopībā sāk Skanēt Smeldzīga Mūzika !! kuŗas Laikā, būdami nepērtraukti ar mugurām Kopā, mēs pagriežamies Tā, ka pret Skatītājiem ir LĪga! kuŗa nu Saka SAvu sakāmo!: Egilu Plaudi: SEhnsüchtge TÖne ließ gehn durch die Seele eine Biene!! in Honig verstrickt.

Deine giTARre wars!. o erZÄhle!

Welche BIlder hast du erblickt!. hast eine Hand in die Hand dir genommen, überBrückt schon den WINter dies band!; Plötzlich ist ein aPRiltraum gekommen!!

Ihn träumen Seen! träumt grauer Sand!!. und die Biene Fliegt nun ins Freie!!

Nektar der WEIsheit sammeln geht sie!; aus dem Winter wird eine Weihe – Deiner giTarre meloDie!.

Smalki smeldzošu mūziku sijāja Bite, kas medū pinusies.

Tavas ģitāras dvēsele bija Baltā lakatā tinusies.

Roku paņēmi savā rokā, Un pār ziemu izauga tilts, Sapnis, ko sapņo aprīlī sloka, Dzimtenes ezers, pelēka smilts.

Un tev brīvē izlaidās bite Grūtu gudrības nektāru dot, Nokrita bēda no viena sitiena, Ģitārai meldiņu meklējot. un Tad Vilnis sāk spēlēt pagaNīni, und Es viņam saku – Spiele die Geige auf EINer sehne!: Alp meines Sommers! mit aller Macht! wie pagaNIni sie einmal gespielt hat!! wie man ein PFerd treibt durch die Nacht!.

LEer geh ich Aus, wenn ich Über dich Siege! siegst aber DU, wirst du Reich!! wirst ein HEld!; mit dem Kupferknopf den ich noch habe!! wirst du Werden zum KÖnig der WElt.

SPIele die geige! SPIele! Spiele!

Schlag mit dem BOGen schmetternd darein!

Spiele mein LEBEn!; dann wirst du der HÜter meiner Geige mein LEbenlang sein.

Spiele die GEige!; SPiele dich SElber!!; SPiele vor ANDeren Wild und Nackt!; EWig wirst leben! mein Alp, mein riVale!! durch deines RUhmes ewigen takt.

Spēlē vijoli uz vienas stīgas, Manas vasaras lietuvēn, Tā, kā spēlēja Paganīni, Tā, kā zirgu caur nakti dzen!

Es tevi pieveikšu – palikšu tukšā, Uzvarēšu – un bagāts būsi; Ar manu vienīgo vara pogu Tu par pasaules ķēniņu kļūsi, Spēlē vijoli, spēlē, spēlē!

Lociņa piesitiens ass un bargs.

Visu manu mūžiņu būsi Manas vecās vijoles sargs.

Spēlē vijoli, spēlē sevi Citu priekšā neganti kails!

Tevi aizvedīs mūžībā slava, Lietuvēn, sāncensi mūžīgais. un MAn saka uznākusī LIja: wiederHOle dich nicht!: Perle! selbst wenn du es Könntest, bist du Niemals ein STern!. wiederHOle dich nicht!: Fisch! selbst wenn du es Könntest, bist du Niemals ein MEer!. wiederHOle dich nicht!: HErz! selbst OHNe es zu können!, BIst du schon ein STern, BIst du schon ein MEer GRenzenlos!!: für die LIebe!, für den TOd.

Neatkārtojies, pērle, – Pat ja to spētu, Nemūžam nebūsi zvaigzne.

Neatkārtojies, zivs, – Pat ja to spētu, Nemūžam nebūsi jūra.

Neatkārtojies, sirds, – Pat nespēdama Jau esi zvaigzne, Jau esi jūra bez robežām: Mīlai. Nāvei. pēc šiem vārdiem viņa Aiziet. pie Pērkondārdiem mūzikā es Saraujos un noduŗu Skatienu. un Saku: dem schwarzen Stein schlägt der Blitz eine Wunde; der Stein aber schweigt. ein NEUer blitz leckt den horiZont ab, wenn sich der Himmel Neigt. doch die Wunde Bleibt, wo sie War! sie KAnn nicht vergehn: mit ihrem Anfang im Himmel hat sie kein Wiedersehn.

Melnā akmenī zibens cērt Rētu, Bet akmens klus.

Atnāks jauns zibens nolaizīt Lietus kapātos apvāršņus.

Bet rēta paliks, kur bija.

Kur viņa dēsies?

Ar savu sākumu debesīs Viņa vairs neredzēsies. paspēris dažus soļus pa Kreisi, es it kā šo Traģismu nokratu Nost. ich brauch mich nicht AUfzuspielen!! brauch Keine Stürme, jedoch am Helllichten Tage Schaukeln (!) die Türme!!!; jedoch am Helllichten Tage Schleppen die AMeisen BALken!

jedoch am helllichten Tage sind meine ARme FAlken!!!. ich Brauch mich nicht Aufzuspielen; bin ja kein Held!; jedoch am Helllichten Tage!!! kommen Märchen zur welt!!!!.

Nekas man nav jāuzspēlē, Gluži nekas; Taču no visas tiesas Šūpojas baznīcas; Taču no visas tiesas Skudra var baļķi nest, Taču no visas tiesas Varu tev skavas plest.

Nekas man nav jāuzspēlē, Gluži nekas; Taču no visas tiesas Dzimst ikdienā pasakas.

Tad es paejos atkal uz Vidu un skandēju Imantu Ziedoni. seid Nicht so übermäßig GRoß;; NEesiet tik pārmērīgi LIeli;; un pie vārdiem – das alles ist mir noch Zukunftsmusik – tas viss man vēl NĀkotnē – uznāk Lija, paņem mani aiz Rokas, un ved NOst no skatuves. pa Ceļam es vēl Iesaucos – erLAubt mir zu SPielen mit meinen ZEHen!. ĻAujiet man SPēlēties ar manu KĀJu ĪKŠķiem!. un pašās Beigās, pagriezies vēl Atpakaļ, Nosaku: ich verSichere euch dass das geSEllschaftlich SEhr WIchtig ist. es jums Galvoju ka tas ir SAbiedriski ĻOti NOzīmīgi.

LĪga pa visu šo laiku is sēdējusi uz sava Krēsla aiz manis pa labi, un kaut kā sievišķīgi Darbojusies; (varbūt pat ķemmējusi Matus). katrā ziņā viņa ir sadabūjusi Sveci un Sērkociņus; un palikusi Viena, AIzdedzina sveci!. viņā ir kaut kas no PRiesterienes! kad viņa dziedādama šo sveci visādi Apspēlē!. un reizē tas ir tik Burvīgi Sievišķīgi!!: kad ceļot roku uz Augšu un pēc tam nolaižot uz Leju, viņai no Pleca Noslīd melnā Kleitiņa, un Skaisti (!) Balts (!) atsedzas viņas Kailais Plecs. kad viņa Atkal roku Paceļ, kleitiņa atiet Vietā. bet šis uz Īsu Brīdi pavīdējušais Skaistums uzvilnī NEapraxtāmas jūtas.

Trešdien, 6/10/93 pl 15-40.

Saule Lec 6-37. Mōnika Zilgma.

Klods debisSī. Prelūdijas Klavierēm. no Raimonda Paula kā Svece Deg ar imanta Ziedoņa Vārdiem - Vilnis pāriet uz SAVu vientuļi ilgpilno meldiju ! un kad tā Izskan, es kā Apmāts dodos pretī Līgai! un Tad, pagriezies pret Zāli, Sāku Knutu Skujenieku:

kā vilni pasacīt varu no kuŗa man mute žūst? kā pirkstgalos saņemt staru kas zibēdams lūst un lūst? ar īsu tērauda vaidu lūst lokans un izslīpēts prāts pa debesīm saule skraida un upe pie sliekšņa krāc

wie kann ich die Welle aussprechen!! mir trocknet der Mund von ihr. einen Lichtstrahl seh ich herausbrechen!!! an den Fingern zerBRicht er mir. ein kurzes stählernes Stöhnen: wenn verNUnft gebrochen wird. ich höre den Fluß unten dröhnen: wenn Oben die SOnne irrt!.

Te uznāk Lija, un kamēr Līga pazūd Aizkulisēs, saka man ŠĀdus vārdus: (ko Uzklausu, pagriezies pret Viņu, ar Muguru pret Skatītāju zāli): dir BLEibt ja was nicht Auszusprechen war! was in den Fingerspitzen Stirbt: das Staunen, der Augenaufschlag, und der Stein sogar: der Hochgeschleudert fällt in Alltagsdaunen. dir bleibt die Bitternis; die schwarze Pein; der Winter mit des Zweifels langen Zwirnen, der FRühlingsbaum mit Brennenden geStirnen dir bleibt ja Alles. NIchts ist aber DEin.

tev paliek viss ko nevar pasacīt kas nomirst roku līnijās un šūnās tev izmests akmens kas uz zemi krīt bez trokšņa muļķības un pasaulības dūnās tev rūgtums melns kas plecus lejup sver tev neziņas un šaubu ziema gara un āra bērzs kas deg no pavasara tev paliek viss nekas tev nepieder Lija Aiziet, Atskan Pērkons. nāk MAns sakāmais: gar krastu nonāk pērkons un vecus pīšļus maļ

viss nesavāktais medus tek zemē atpakaļ uz vaiga nokrīt mieži pa zariem strazdi smok un mētra debess rasu ar zaļām mēlēm lok tāds rīts vai riets bez elpas ir pirmo reizi mums stāv pāri kails un svētīgs un negants devīgums

am Ufer geht der DOnner: mahlt Alten Schutt zu Staub; zuRÜCk rinnt in die Erde der Saft vom weichen Laub. es Prasselt GErste nieder!, ringsUm ist alles Grau, das Gras reckt Grüne Zungen und Leckt den Himmelstau!. die Erde LÖst sich langsam aus der benommenheit!.

NACkt WILd und SEGenspendend ist die FreiGebigkeit!.

Tagad nāk Līga, un mēs esam CIeši KOpā kad viņa Saka – die Wurzeln Gräser Halme Flüstern!, bis jede Freude Bitter schwirrt; die grünen Wasser sich verDüstern, und jedes Wort zum Feinde wird. un Es saku – die lüfte wandern bebend Bange: die vögel fallen schwer ins Nest; un Līga – ein Stern bleibt haften an der wange!! un atkal Es, cieši saņemdams viņas Pirxtus: die Hand bleibt in die Hand gepresst. un Līga Nobeidz:

wenn FIsche unsre Zeit verSpritzen!, und ahnungsvoll die Nacht sich neigt, steht Unsichtbar (!) die Schrift von BLitzen! die unsere geBurt bezeugt. tik daudz ir sakņu čukstu zāļu tik rūgts un neuzvarams prieks ka upe aizver muti zaļu un katrs vārds kļūst ienaidnieks virs acīm gaisi drebot staigā un smagi putni ligzdās krīt vairs zvaigzni nepadzīt no vaiga no pirkstiem pirkstus neatpīt vien zivis mūsu mirkļus šļaksta vējš dziļā priekšnojautā grimst zem reredzama zibens raksta mums šovasar ir jāpiedzimst un Tad es saku savā nodabā: wir müssen diesen Sommer jetzt auf eine Lorbeerweide zum Trocknen hängen! und zuletzt Gott überlassen!! dass ihn netzt der Regen, und den SChnabel wetzt an ihm der Fink mit freude!!. wir Kommen und wir Gehn. jeDoch bleibt Da die Lorbeerweide!!. sie wahrt den Saft von uns! der kroch in Sie da Heiß der Sommer roch!; und Wälzt auf ihre Schultern noch die SOnne wenn sie Scheidet. noch wird das Wort im mund verDreht, noch wird der Arm uns Abgemäht, noch Weint die Linde Blind umWeht, doch Fließt in Freud und Leide der Fluss der durch die Stirn uns geht!. am Rande unsres Lebens steht die alte Lorbeerweide.

Ceturtdien, 7/10/93 pl 8-10.

Saule Lec 6-39. Daumants Druvvaldis.

Johans Sebastiāns Bahs. Otrā Svīta Flautai, Stīgām, un Klavierēm. Spēlē Alberts Hofmanis. Maskavas Valsts Filharmonijas simfonisko Orķestri diriģē Dāvids Oistrahs. šis Dzejolis, no kuŗa Rindu - der Fluss der durch die Stirn uns geht - caur Pierēm Upe plūst un plūst - es izvēlējos kā Titulu savai Dzeju Lugai, bija PIRmais ko Atdzejoju, lai 1973-ā gada Ziedonī dotos Svētceļojumā uz Salaspili pie Knuta. tas viņa cikls DEvīgums!, kas izraisīdams Partijnieku Naidu, bija parādījies Literātūrā un Māxlā, uz mani bija atstājis FAscinējošu iespaidu. un īpaši ŠO’ dzejoli es gribēju atdzejot!: ja es to SPēšu (es domāju), tad VISu spēšu !. jo ŠIs bija pats GRūtākais. šī vasara mums jāizžauj pa smalkiem blīgznas zariem un dieva mierā jāpaļauj lai viņu svīres pērkļiem rauj lai viņā lietus dusmas spļauj pa drūmiem novakariem mēs atnācām mums jāaiziet bet paliek blīgzna vecā tā mūsu prieku sasien ciet ar mūsu balsīm vienuviet vēl sauli ņem kas ilgi riet un uzveļ savā plecā vēl mūsu zobos sula žūst vēl mūsu delmi trausli lūst vēl mūsu liepas raud un kūst un nav un neredz gala caur pierēm upe plūst un plūst un kaila māla krante grūst stāv blīgzna dzīves malā – tu esi ķēries Vērsim pie RAgiem. teica Knuts pēc šī dzejoļa Izlasīšanas: uzREiz pāriedams uz draudzīgi tuvinošo TU. bet NEBija jau man tā kā Knutam!. Nebija šī knuta KOMpaktuma!... skan dziļa PĀrdomu mūzika: kas pāriet skumji vientulīgās Ilgās!. Līga un Es, mēs visi Trīs, sēžam savos Krēslos, un ar Nodurtu Galvu es Klausos Līgā: Stern!! was SAgtest du!; und Was hast du verSChwiegen!; Welche Hände taten dich tagsüber wiegen!!.

Līga pieceļas un panāk uz Priekšu, kur uz maza Galdiņa vai Postamenta Deg viņas Svece.

STern! was ÄNGstigt dich!. ists meiner Lampe glimmen?. meine Weide? mit den Nachtigallenstimmen?.

STern: was SChaust du mit dem Blick dem TränenFeuchten!!; Langsam kommt zu mir ein Längst geStorbnes Leuchten.

ko tu teici zvaigzne? ko tu noklusēji? kur tu visu garo dienu pārgulēji? ko tu baidies zvaigzne? manu logu zaļo? manu vītolāju lakstīgalām skaļo? ko tu raudi zvaigzne? ko tu sēro klusi? lēni nāk līdz manīm gaisma nomirusi viņa Atkal apsēžas savā Vietā, un Es, vēl acis Nodūris, Saku: Viel: grausam VIel (:) hat die Zunge geZuckt vor der Sühne: (paceļu Acis un labo Roku) die Hand aber profeZEite!!; (NOlaižu roku.) des Lebens Last: eine Wanderdüne!: wächst Nur noch auf EIner seite. es wird Still: wie nach einem Halsgericht: es hält INne (!) das hastige Heute!; das Blut: das Niederrinnt ins geDicht, es Sickert nach EIner seite. an einen Apfelbaum geschmiegt Weint eine Seele im Dämmerlicht. daudz bezgala daudz ir glābusies mēle daudz roka ir runājusi nu mūža nasta kā smilšu strēle aug tikai uz vienu pusi šai dzīves ņudzā šai medus skrejā kļūst it kā pēc zobena klusi tā asins daļa kas notek dzejā tā sūcas uz vienu pusi un paliek kāda dvēsele bāra pie ābeles pieplakusi mūzikā dun baisi Zvani. es Pieceļos un eju uz Priekšu.

Gebt mir Ruhe!

Waldesruhe!!

Kiefern- und Tannenzapfenruhe im Moos! gebt Ruhe den Augen die So viel geSehen! gebt Ruhe dem überHärteten Geist!; Gebt mir einen Augenblick Stille!! ich HAbe sie verDient!. (atskan Lijas balss) aus der Erde gräbt sich heraus eine Stimme – (un Līga nosaka) zu FRüh!. (es Saraujos, un kļūstu par pārdesmit gadiem VEcāx kad turpinu): gebt mir Ruhe: einen mundvoll Erde.. gebt ruhe den überdorrten gekreuzten Armen;; gebt mir einen Klafter – schwarzer – Stille. gebt mir eine Wachskerze! ich HAbe sie verdient. (atskan Līgas balss) aus der Erde gräbt sich heraus eine Stimme – (un Lija nosaka) zu SPät. dodiet man atpūtu meža atpūtu sūnu un čiekuru atpūtu dodiet atpūtu daudzredzējušām acīm dodiet atpūtu pārrūdītajam garam dodiet man klusuma brīdi es esmu to nopelnījis no zemes izrokas balss par agru dodiet man atpūtu pilnu muti ar zemi dodiet atpūtu

pārkaltušajām rokām uz krūtīm dodiet man divus metrus melna klusuma dodiet man vaska svecīti es esmu to nopelnījis no zemes izrokas balss par vēlu

REde noch etwas! (es saku Lijai, un Tad (pret Skatītājiem)) und SChweig dann; das Schweigen wird sein wie die KRallen! die in den Leib dir der Abend der drohende hackt.

BItter sind die Beeren des Faulbaums!. den Richterspruch FAllen hörst du bald. Weile noch etwas und GEh dann müde und nackt.

Eile nicht!! Trink bis die Augen dir Brennen die Sonne und trage VOLl sie im herzen und atme der Kiefern harztriefendes glück!! duftende Knochen der Süßspierstauden sind deine Tage!

BRücke die dich hiNüberführt, Nicht aber wieder zuRück.

Nun ist es Zeit: in ein ANderes heim! zum NEuen TOde. Nimm nicht Abschied! verSprich nichts! lass Laufen den Weg! du MUsst PREisgeben diesen himmel! der Juli singt seine Ode, Scheidend von Hinnen, und Sinkt in die Arme des Neuen auGust. parunā vēl un tad apklusti it kā iecērtot miesā tā lai vakara miers pret tavām krūtīm stāv smails augusts ievziedu rūgtums un tava pastarā tiesa pastāvi paglābies vēl un tad aiziesi gurdens un kails nesteidzies saņem līdz pilnai sirdij līdz sūrstošām acīm šo sauli pieklausies priedes krijai un dzirdi kur sveķis kaļ pastāvi tās tavas dienas izsmaržojošie vijgriežu kauli no kuriem var tikai aiziet un neatnākt atpakaļ un nu tev ir laiks uz citām mājām uz jaunu nāvi neatvadies un nesoli neturi ceļu ciet debesis nav vairs pa spēkam alkani biezi un blāvi šīszemes pēdējais jūlijs augusta rokās riet un ar NĀkošo dzejoli!, ko Knuts ielicis gan par Moto, gan par Mugurkaulu savam krājumam Lirika un Balsis, Lija visTIEšāk vēršas pie manis: Vöglein (!) klein im Großen Friedhof prägen blankes Geld;

RUf sie daß von deinen Augen Gleich der Winter fällt; und ein Birkenzweig erzittert zart in deinem mund!! und ein warmer REgenschauer Badet dich geSUnd.

mazi putni lielos kapos baltu naudu kaļ pacel ziemas pilnās acis pasauc atpakaļ tā lai iedreb tavā mēlē bērza zariņš sīks un pār krūtīm stāvus nolīst siltums bezgalīgs ich bin (es saku lijai sejā, Uzņēmis šo siltumu! bet Tad Pavēršos pret Publiku): ein beSEssener Weidenbaum!!! es esmu kā APsēsts Vītols!!!

Zīmīgi ka APLausus par šo apsēsto vītolu es saņēmu tieši KRodziņā pie GAlda kur neKĀ nevarēju izvērsties!!.

– tevi Jātur KRātiņā lai no tevis kas būtu. (man tovakar teica Lija vai Līga!)... un Tad nāca LĪga! pa Līča Pļavām RAsu bridu!:: un Es – tu Jūras Vidū SLāpe! šis mūsu Duets Katram par SEvi!. līdz ATkal parādās Lauzto Priežu motīvs, un es ar Rokām aicinu Līgu un Liju TUvāk, lai Kopiski Runātu par KOkiem!. sals operē kokus sals piemeklē kokus līdz īkstīm no repainiem večiem līdz šmaugām un tramīgām līkstīm un koki stāv sakožot zobus un īsi un vīrišķi vaidot un koki stāv neaizejot un pēcnāves dzīvību gaidot stāv aleja cilvēkiem ceļā kā paraugs kā biedinājums kad sametas kājās negods un tirpina vienalga vājums bez nopelnu skaitīšanas bez savērptas kliegšanas grēka nest zaļu un svētīgu principu spēku no pasaules spēka gan vēji gan putni gan ļaudis šo spēku pret vasaru smelsies un atkal no apmāta sapņa tie izlūzīs ārā un celsies bet koki būs savās vietās tie tikai šalko un rāda tos mūžība karogu vietā pa kalniem un ielejām stāda un meklēs un piemeklēs deldēs un kveldēs un skaudīs bet ļaudīm ir vieglāk un drošāk kad koki stāv ilgāk kā ļaudis to Sāku Es:

der Frost unterSucht die Bäume: er müsse sie opeRIeren! ob Alt oder Jung, er Prüft sie auf Herz und Nieren!. die Bäume Beißen die Zähne zuSammen Ohne zu Beben! die bäume verGEhn nicht! sie STehn! dem TODe entwächst noch ihr LEben! sie stehen den Menschen am Wege als Mahnmal Mann neben Mann! wenn SChlaff wird das knie; oder TAub von dem faulen wasgehtesmichan. tragt Ohne verDrehtes geKRäh!, ohne Aufwirbelung der verDienste!, die Kraft von der Kraft der Welt! von den Farben des Lebens die GRÜnste!.

Tālāk Līga: die Winde die Vögel die Menschen! sie werden bei Schwellenden Bächen sich AUffüllen mit dieser kraft!, und die Traumbesessenheit BRechen!.

Tad turpina Lija: die Bäume - sie stehn aber an ihrem Platze; sie Rauschen und Mahnen! die EWigkeit pflanzt sie noch immer auf Berge in Täler als Fahnen!!. un Nobeidz Līga: noch werden wir Suchen und Heimgesucht werden und Streben und Beben! doch haben die menschen es LEichter wenn Bäume sie überLEben!. und tad nāk PĒdējais dzejolis: ko iesāku Sēdēdams: zu meinen millionen von Jahren sprech ich hinZu noch EInes: wenn die Welle mich Wälzt und durch Felsen mich jagend Auflacht und Braust! wenn der Tag zu Tönen beginnt im Takte des Sonnenscheines, (Te es pieceļos Kājās) und wie eine Wasserrose sich Öffnet die starre Faust. und Ich mein geSicht bis zum Nackten EWigkeitsatem zerschinde!, und Griechische Rhythmen vertonen mein qualvolles werden und sein! mein mund bläst das abendrot Aus; (es nopūšu Sveci); mein herz segelt Heimwärts im winde, ich steh an der blauen Wiege, - und werde Noch einmal Klein.

pie maniem miljoniem gadu es piebilstu smiltīs vēl vienu kad vilnis apviļā mani un smejot caur akmeni triec kad saule iemāca dziedāt savu visaugstāko dienu un atveras stīvā dūre kā nevarīgs ūdenszieds līdz elpai līdz mūžībai kailai es noplēšu savu seju un grieķiskā ritumā pārdzimst mans liktenis sarauts un ass no lūpām nopūšas blāzma sirds mājup nāk ostā pret vēju es stāvu pie šūpuļa zila un gaidu kad kļūšu mazs

Piektdien, 8/10/93 pl 7-53.

Saule Lec 6-41. Aina Anete. hinweggerafft...Nicht darf ich dir zu gleichen mich vermessen!.

Pēteris čaiKovskis. franCesca da Rimini. Fantazija Orķestrim: (pēc Dantes).

Diriģents Genādijs rožDestvenskis. es tev NEzvanīšu mīļā Līga: Gaidīšu TAVu zvanu!.

Vergam Jāklusē. tava Nelaime ir Tā, ka Tu, Neprazdama Pacelties PĀri savai Videi, IDentificējies ar to!. bet Es - ZInu tavas bagātības!! kuŗas tu Pati Neapjaut.

Boass bija BAgāts vīrs; (kā Bībelē sacīts). BAgāts - tas ir LAimīgs!!.

LAime nav ĀRējos apstākļos !. tā Jāatrod Pašam SEvī!. un ja cilvēx ir Laimīgs, tad viņam par LAbu sāk pārveidoties arī ĀRējie apstākļi.

Galvenais – Plūdumam ļauties un Nonākt tā ar Sevi un Pasauli Saskaņā!!.

Atceries? tu man reiz Jautāji, ko Nozīmē Plūdumam ļauties!. tas Nozīmē - Vienatnē ar Sevi Uzklausīt savu ĪSTo es! to kas iemājo pašos DZiļumos!. VIRsapziņā! (ne Zemapziņas Instinktos!). to var saukt arī par Ātmanu! jeb Dievu SEvī!. man šķiet, tu pēdējā laikā Nomoki sevi ar kaut kādiem Prāta Žņaugiem.

NEdari tā!.

Cilvēkam šai pasaulē Dievs devis Brīvo Gribu. tā ir STIprāka par Likteni!. TĀ jāsaprot Teiciens, ka Katrs ir savas Laimes Kalējs. (tu taču Neesi Ellē kur tevi Projām nestu Nepielūdzams Vējš!).

UZklausi savu VEctētiņu: kas Vēl tev LAbu. Valdis.

Sestdien, 9/10/93 pl 7-55.

Saule Lec 6-43. Elga Helga Elgars.

Nicht darf ich – Robert Schumann. Nachtstücke. (spielt Emil Gilels.)

O Mensch, gib Acht, was spricht dir tiefe Mitternacht: ich schlief, ich schlief, aus tiefem Traum bin ich erwacht.

Die Welt ist tief, und tiefer, als der Tag gedacht; tief ist ihr Weh, Lust – tiefer als das Herzeleid: Weh spricht: vergeh! doch alle Lust will Ewigkeit, will tiefe, tiefe Ewigkeit.

Friedrich Nietzsche. vai Sirds tev Jauš? ko Dziļa PUsnaktsstunda pauž!: ir Miegs tik Mīļš!, bet Kāds jau Sapņa varu Lauž!. ir Tapums DZiļš; bet DIenā pārāk Dziļi SNauž!. lai SĀpe KAIst!; ir PRIekam Saknes DZIļākas!: grib SĀpe GAist!! bet PRiex!, - tas Sauc pēc MŪŽības! pēc Dziļas Dziļas MŪžības!.

Frīdrihs Nīče. tas ir tas RAdošais priex!!. un Tomēr – cik Žēl ka Beidzas šī REProducējošā mana Romāna Stadija. jo šī Latviešu Dzeja Vācu Valodā bija mūsu KOLosālākā dēka!. viss Pārējais ir tikai Piedzīvojumi. tas Kolosālākais bija tās Nianses ko mēs sniedzām vācu publikai!!. un Tās – IEdarbojās!!.

MUgurkauls manam romānam nu ir RAdīts. varu sākt to Apaudzēt!!.

Sāxim varbūt ar tiem IEvadvārdiem ko uzraxtīju savai textu grāmatiņai?. došu tos LAtviešu tulkojumā. caur Pierēm Upe plūst un plūst – tā mēs Rīgas Rotarieši nosaucām savu Dāvanu, ko sniedzam Minsteres Rotari klubam sakarā ar jūsu sirmās Hanzas pilsētas 1200o Gadadienu. pa ŪDeņiem un SAuszemi vijās Ceļi, pa kuŗām Hanzas pilsētas (un Rīga bija Viena no tām), savā starpā Biedrojās. Nav ko Noliegt: šais aizritējušajos Gadsimtos bija arī Vardarbība un Varmācība. bet pa tiem PAšiem ceļiem pa kuŗiem Latvijā iebrauca Svešie Kungi!, ieplūda arī Rietumu KUltūra; un ja NEbūtu šī Drang nach Osten, kas Zina cik daudz ĻAUnāx būtu izvērties Drang nach WESten!.. varbūt tad Šodien Latviešu Tautas kā Tādas VISpār vairs nebūtu!.

Dzīvot un Pastāvēt Pasaules Krustcelēs – tas MAzai tautai ir SŪrs liktenis. bet laikam gan latviešiem visGRŪtākais Krusta ceļš!, Grūtāx pat nekā Jēzum Kristum, bija šis NEsenais: kas tiem bija jāstaigā turpat 50 Gadus zem Sirpja un Āmura. ja tie Septiņus Gadsimtus ilgajā Svešo kungu (Vācu Poļu Zviedru un Krievu) valdīšanas laikā Saliedējās par NĀciju!, kam NEspēja vairs Kaitēt pat 19-ā un 20-ā gadsimtu

mijā Cariskās Imperijas īstenotā Rusifikācijas polītika, tad aiz „Nāciju UZplaukuma” maskas piekoptā KOmūnistu polītika! - IZŠķīdināt nācijas Krievvalodīgajā „PAdomju tautā” - bija mērķēta uz To, lai pilnīgi IZSkaustu jebKuŗu Nacionālu Savdabību!.

Kā mēs Latvieši to Izturējām!. Tā varenā Garīgā balsta ko Leišiem sniedza Katoļu Baznīca, mums Nebija. ar Uguni un Zobenu ieviestā, un līdz pat 19-ā Gadsimta Beigām gandrīz vienīgi VĀCu mācītāju sludinātā Kristietība - LAtvijā nenospēlēja To lomu, ko tā spēlēja CItur eiropā!. taču no OTras puses mums nāca par SVētību Tas, ka mēs kā neViena CIta tauta eiropā! - spējām Saglabāt Senās PAGāniskās tradicijas BEz Sveša Piejaukuma. un sensenās latviešu TAutasdziesmas - savās ĒTIskajās vērtībās!, (nemaz nerunājot par DZEjiskajām!), ir BAGātākas nekā BĪbele!. TAutu IZglāba DZIesmu gars! teikts plaši pazīstamā Koŗa dziesmā, kas pieder pie Dziesmu svētku PAmatrepertuāra!. (Dziesmu svētki latviešiem kopš 1873-ā Gada ir tāda Pat tradicija kā Olimiskās Spēles Pasaulei!!). un Dziesmas spēx taču ir arī VĀrda spēx! to SAprata latviešu Dzejnieki!. un laikā kad cilvēkiem bija LAupīta Iespēja Brīvi Paust savas Domas, dzejnieki SIMbolos ietērpa To, ko mēs visi JUtām!.

Atbilde uz Jautājumu Kā mēs Izdzīvojām!, ir arī šī Dzeju Luga: Atbilde, kas zināmā mērā varētu būt arī NĀkotnes ceļrādis Pasaulei!: kur diemžēl vēl valda Tik daudz Naida un Šķelšanās!. kā Autors, Atdzejotājs, un Režisors - centos Savīt Dažādo Dzejnieku Balsis VIenotā drāmatiskā darbā ar CIklisku ATtīstības līniju. Izraudzītie Dzejnieki: Rainis (Jānis Pliekšāns, 1865 – 1929) – mūsu tautas Dzejnieku Dzejniex un Pravietis! salīdzināms ar Gēti un Šilleru VIenā personā!.

Mirdza Ķempe (Naikovska, 1907 – 1974) – Meistarīga Formā, Daudzšķautņaina Tēmatikā: (starp Citu - viņai 1972-ajā gadā Indijas VisvaBharati Universitāte piešķīra Literātūras Goda doktores nosaukumu). SKaistākais viņas lirikā ietverts krājumos Mīlestība (1957), un Mirkļu Mūžība: (1964): šie Virsraxti Runā jau Paši par Sevi.

Fricis Bārda (1880 – 1919) – viens no Izcilākajiem latviešu Romantiskajiem liriķiem.

Alexandrs Čax (Čadarainis, 1901 – 1950) - ar savu dzejoļu krājumu Sirds uz Trotuāra (1928) uzsācis PIlsētas liriku latviešu dzejā. Īpatnējs Tēlainums, Hiperbolizācija, Savdabīga Skumju noskaņa. Ārija Elxne (Fišere, 1928 – 1984) – viena no Subjektīvākajām un Sievišķīgākajām latviešu dzejniecēm: visa viņas Dzeja ir Personiski Pārdzīvotais.

Ojārs Vācietis (1933 – 1983) laikam ir dzejniex ar visVĪrišķīgāko balsi latviešu lirikā!. līdzīgi Rainim - Tautas Tribūns kas Vienmēr stāv Laikmeta Degpunktā.

Māris Čaklais (1940) mīl dzejā ROtaļu ar kuŗu bieži īsos Mājienos paveŗas paši Pamati un Bezdibeņi.. Kājāmgājējs un Mūžība (1967), Zāļu diena (1973), Sastrēgumstunda (1974) saucas Trīs no viņa Krājumiem. tie ir Nosaukumi, kas raxturo arī viņa dzejas Savdabību.

Egils Plaudis (1931 – 1984) nereti tiek dēvēts par mūsdienu Romantiķi. Elēģiskas Noskaņas, Emōcionāls Spriegums, Filosofisx Dziļums, asināts ar Humoru un Pašironiju, - Mūzikālitāte – tie ir viņa Lirikas raxturīgie Vaibsti. būdams dzejniex ar Pasaulplašu skatījumu, dēvēts arī par latvju Spānieti, viņš daudzus dzejoļus raxtījis Spāniski; dažus arī Itāliski; Atdzejojis no Spāņu un Franču valodas.

Imants Ziedonis (1933) – Paradoxa, Tezes un Antitezes, Filosofiskās Epifānijas meistars. Līdzīgi Vācietim viņš ir SOciāli angažēts dzejniex! nemitīgs Kūdītājs!.

Viņš un Vācietis ir POpulārākie latviešu dzejnieki: abu Dzejas grāmatas, iznākdamas pat neparasti Lielos Metienos - (30 000) - tais Gados ko šodien dēvē par Stagnācijas laikiem - allaž MOmentā tika IZķertas.

Knuts Skujeniex (1936) ir KOsmiska izmēra dzejniex! Šai ziņā viņš salīdzināms ar Raini!. viņa Vārdi, Saspringti un Sabiezināti, iegūst Maģisku Spēku ar savu Trāpīgumu, oriģinālajām Sasaistēm un Asociācijām, Tēlainajiem Simboliem. savu Meistarību viņš kaldinājis Soda nometnē pie Volgas kā Polītisx Ieslodzītais Septiņus Gadus - (no 1964-ā līdz 1971-ajam) - Stiepdams Akmeņus. viņš ir arī Spožs ATdzejotājs!: gandrīz no Visām Eiropas Valodām! ar ĪPašu interesi par FOlkloru.

Otrdien, 12/10/93 pl 7-56.

Saule Lec 6-50. Valfrīds Kira. Žax Ofenbahs. Barkarola. Spēlē Bostonas simfoniskais orķestris. šo Texta grāmatiņu ar savu Ievadu jau SEn biju nosūtījis uz Minsteri Mihaelam Štofrēgenam-Billeram: tam Kungam no DEbesu valstības kluba!: (Rotary club Münster-Himmelreich): kas bija uzņēmies mūsu pasākuma Aprūpi. Michael Stoffregen-Büller, Leiter des WDR-Landesstudios Münster - Hörfunk und Fernsehen. (kā raxtīts viņa Vizītkartē.) tātad Radio un Televizijas Šefs. Augsts un mums Cerības modinošs postenis. nekāds VIElas lietus kā varētu iztulkot viņa saliktā uzvārda pirmo daļu!: no ETimoloģiskā viedokļa tas būtu raxtāms ar VIenu f! un O tātad izrunājams GAŗi!. jo tas sākotnēji ir LEjasvācu vārds kas nozīmē STAubregen!: PUTekļlietus!: t i PUtekļsmalkais SMidzinātājs!. tas DEbesvalstības kungs savā augstajā Sfērā diemžēl no ZEmes lietām stāvēja TĀlu. viņš pat Neiedomājās ka lai nokļūtu Vāczemē - mums vajadzīgas Vizas! un manis piesūtīto pasākuma DAlībnieku saraxtu ar visiem šai sakarā nepieciešamajiem Datiem - uzskatīja par goddevīgu Informācijas pasniegumu ROtari klubam, pieņemdams to vienkārši ZInāšanai. Tādējādi mūsu Attiecībās Iestājās zināms KLusuma periods: kuŗa Laikā visa mūsu Luga VISpār draudēja IZputēt!. vispirms jau ar To, ka mūsu STIprais t i Gundars Āboliņš, būdams pats POpulārākais un ANgažētākais latviešu aktieris (kā raxtīju tai Reklāmas lapā ko izsūtīju uz tām Vietām kur bija paredzēts Uzstāties) - pēdējā brīdī izrādījās PĀRāk angažēts lai varētu piedalīties mūsu turnejā!. brīnumainā kārtā atradu vienu Aktieri - Andreju Morkānu, kas bija Gatavs Īsā Laikā IElēkt viņa vietā! taču visā Visumā viss tas Iestudējums, ko pēkšņi Apņēmīgi un Patvarīgi pārņēmu SAVās rokās! - bija Gauži NEgatavs; tā ka VIlnis, cerību pilns ieradies uz šo NEpilnīgo KOpmēģinājumu, Vēroja to Mēmās ŠAusmās: Nespēdams no šī Haosa Izlobīt neKĀDu ierosmi attiecīgās mūzikas komponēšanai!.

Tad, sūdzēdamies par Veselības stāvokli, Atkrita miervaldis Ozoliņš. un Man nolaidās Rokas. no Štofrēgena-Billera ARī nekādu ziņu (domāju), viss Rāda, ka mana divdesmit gadu fixā Poēzijas Teātŗa ideja iet uz PUtēšanu. KO mēs DZīsimies viņiem uz KAkla, ja viņi mūs NEGrib! (es šai Sakarā teicu Lijai pa Telefonu). taču LIja teica, vajagot MĒģinājumus TOmēr TURpināt! man taču Jāņu dienā Kalnamuguros IZNācis pirmoreiz mūžā liktais Pasjanss ar Domu - IZnāx vai NEiznāx vāczemes ceļojums. arī TOreiz!, PAsjansu liekot!, Licies, neKas tur NEsanāx, kamēr pašās Beigās – viss tik Negaidīti Salicies pa Vietām.

Tā radās Doma Spēlēt šo lugu TRijatā: Man ar Līgu un Liju, un Vilnim ar Saxofonu. līdzīgi kā Toreiz pirms Astoņpadsmit Gadiem, kad Es ar savām Divām Studentēm, šo pašu Liju un Gundegu, kuŗas vietā tagad būtu Līga, - mājas kārtībā cēlu to priekšā Ansītim un Rutai; un Ansītis pēc mūsu priekšnesuma ar Nopietnu Seju Teica, tur esot TĀdi nopietni Dziļumi, ka Ļoti Jāiedziļinās. tas bija VARoņdarbs ko veica Lija un Līga: Viena Lidodama pa Pasauli, Otra ņemdamās pa Televiziju, un Starplaikos Abas kopā ar Mani un Vilni - MĒģinādamas.

(bieži vien pie manis mājās līdz Vēlam Vakaram: kur LĪgai vēl pēc tam jābrauc uz MAjoriem!). un LĪga pie tam pati NEApjēdz ko viņa spēj!. es to NEvaru: viņa kategoriski Deklarē, kad viņai pametu Domu ka viņa to Ziedoņa dzejoli kā Svece deg varētu NOdziedāt!. Nevajag!! pamet man Vilnis zilu Aci kad sāku Uzstāt. – Gan jau ar Laiku!!.

Laix bija VĒjains kad pavadīju Līgu no Mēģinājuma Māxlas Darbinieku namā uz Jūrmalas Maršrutnieku, un visu Ceļu viņa Nepātraukti Dungoja to Dziesmu. – vai tad tev tik PRecīzi JĀizdzied KAtra NOts!. DZiedi kā PAgadās!. Kuŗš gan tur Vāczemē ZInās to meldiņu! (es viņai saku). bet Līga Tā nav ar Mieru. un Drebinādamies saltajā Vējā, es Gaidu Maršrutnieku kopā ar Viņu, apbrīnodams Raimondu Paulu, cik Viņš, līdzās saviem Šlāgeŗiem un Piegalda un Zemgalda dziesmām, Vajadzības gadījumā var būt DZiļš. kad Atvadījies no Līgas, Viens dodos Mājup, Jūtu cik Pēkšņi un Neglābjami esmu viņā Iemīlējies.

Piektdien, 15/10/93 pl 13-00.

Saule Lec 6-56. Eda Hedviga.

Alexandrs glazuNovs. Mūzika no baleta Raimonda. Atskaņo Maskavas Lielā teātŗa Orķestris - diriģenta alTārova vadībā. mīļā Līga: GAidis!, tas Draugs kas ar manu Pārlaicīgo Galvu uz Kāpnēm Karājas pie manas Sienas - pēc ilga Laika pirms pāris Dienām bija Uzkāpis pie Manis, un Nolasīja man starp citu no Dienas manu Svaru Horoskopu; un Tur starp citu bija Teikts, ka 15ais Oktōbris man esot Diena kad Jābildina Līgava.

Tad nu es TEvi mīļā Līga! - Šodien visā Nopietnībā BIldinu: KĻūsti mana MAzmeitiņa, PRincese, KAraliene, vai VIss ko vien VĒlies... jo es taču esmu tavs VERgs!. To es tev toreiz Berlīnes-Rīgas Vilcienā visā Nopietnībā ZVērēju!.. es vēl neKad neVienam neKO neesmu ZVērējis!. to es tev Saku, lai tu Saprastu, cik tas man ir Nopietni. kad es tevi Valdkirhenē Bildināju kā Līgavu, tu man iedevi Kurvīti. kad es Heidelbergā Publiski Pasludināju mūsu Saderināšanos, Tu to tūdaļ Atsauci. tikTiešām: Līgavainis ir ATkarīga persona. bet VErgs ir BRĪvs!. tu Teici ka tu NEpieņem mani kā vergu!. bet tu taču NEvari man AIzliegt BŪT tavam vergam!. es Tik un Tā VIEnmēr atradīšu Veidu kā tev KAlpot!. kaut vai Raxtot šo Dēkpilno MĪlestības romānu!. tu Vakarvakar Atkal mani Bezgalīgi Aplaimoji pa Telefonu. reizē Uzvilnīdama Bezgalīgu ŽĒlumu!. tu mana SAlijusī Princesīte!!! kam Pārvelkoties Sausai vēl Jābēg no Telefona lai Nenosviltu VAkariņas!.

Kamielis saka, es esot Fantastisx KUŅilārs!. tikTiešām: arī KUlinārija ir Joma kur man tīk likt Lietā savu DĒkaino DAbu!... kāda LAIme būtu ja es savā Vectētiņa funkcijā varētu tevi Sagaidīt Mājās ar kaut ko vēl NEbijušu un NEgaidīti GARdu!. tas NEbūtu tās MUltenes variants!: kur Labdarība (kā tas parasti mēdz būt) - ir sava veida EGoisms!: NE lai darītu LAbu, bet lai PAšam būtu PRiex, cik ES (!) esmu LAbs!!.

Tuvoties (!) tev lai Izjustu! Saprastu tevi un Tā paTIešām darītu tevi Laimīgu!!: TĀ es saprotu Kalpošanu TEv!. es GRibu lai mani IZmanto! jo Gribu būt NOderīgs!. Tā skan mans Devītais Bauslis.

ak Mīļā: tu taču Neesi Lasījusi pat manu VECo Derību!. un Tagad top JAUnā!. es Saprotu, ka mans neredzētais Dullums tur Vāczemē tevi NOšokēja.. es tur biju kā Nepārtraukti Uzvilkta STīga! un Tad arī VIss kas šāvās laukā!.. bet varbūt tie SMiekli ko tagad smejos sevi attēlodams! - ir zināms Apliecinājums Tam ka arī šis DUllums ir bijis kaut kur IEprogrammēts!. Kur gan CITur es!, zvērināts Reālists būdams, atradīšu Mūsdienu Donkihotu, ja ne pats SEvī!. Šodien esmu Pacietīgs un Gaišs. šo Gaišumu Pateicībā paņēma sev Līdz gan Gaidis, gan Raimonds: tāds Enerģijas uzlādēts Valmieras Ģēnijs! kas pārāk JUtīgi uztveŗ APkārtējās enerģijas, un kam tādēļ reizēm uznāk MEllie.. arī TEV tie uznāk mīļā!. un es Zinu, es VARu būt tev noderīgs!. MAn tā būtu visAugstākā LAime. jo: Das ist die wahre Liebe, die immer und immer sich gleich bleibt, Wenn man ihr alles gewährt, wenn man ihr alles versagt.

Tā ir tā Gētes Divrinde, ko reiz tev Apsolīju: ĪSTā Mīla ir Tā, kas Allaž Paliek tā PAti! Gan kad Visu tai ĻAuj, - gan kad Visu tai LIedz. uz To varu sacīt tikai Āmen. Ļauj man kādu Reizi Aizšaut pie TEvis! ja jau tev neKādi neiznāk Pienākt pie MAnis!.

Pagaidām uz SAdzirdēšanos!. arī Tas jau ir Daudz; un es PRotu to novērtēt!.

Sestdien, 16/10/93 pl 10-15.

Saule Lec 6-58. Daiga.

Johans Sebastiāns Bahs. Uvertīra Si Minorā. Atskaņo Dita Krenberga (Flauta) un Rīgas Kamermūziķi. un kur tad VIlnis ar savu SAxofonu!.. tas bija tāds Kluss varoņdarbs: īsti VIļņa stilā!. viņš bija kā Zibensnovedējs starp mums: it īpaši starp Mani un Līgu! kad Līga ar savu Iecirtību man Iesvēla Dusmas!. viņa MŪzika mūsu lugai likās kaut kas tik ORganisx un DAbisx, ka mums ne PRātā nenāca Domāt cik daudz LAika un PŪliņu tā viņam prasījusi. tā Iekļāvās mūsu Lugā tā Pamazām un Nemanāmi; tāPat kā pamazām un nemanāmi mēģinājumu gaitā Pazuda Lijas un Līgas Špikerīši!!: ko viņas sākumā par Katru Cenu gribēja Turēt Rokās. tas IEraxts ko Vilnis ar mums izdarīja Radiofona Studijā - bija Perfekts. taču bez MŪzikas: MŪziku viņš tā arī NEpaguva ieskaņot tais Kasetēs, ko privātbiznesa cerībās vedām uz Vāczemi; tāpat kā LIja nepaguva Salabot savus Cauros ZObus; un ielika tur vāczemē VIsas DVēseles DZĪles tais savos Dzejoļos, Mocīdamās ar Zobu sāpēm. tas Ieraxts ARĪ bija Varoņdarbs!: ko veicām Sestdien, 10-ajā Jūlijā; pie kam LĪga ieradās ar Divu Stundu Nokavēšanos (TIk ilgi viņa vēl neKAd nebija kavējusies), un Četrām Alusbundžām. tad nu DEvām ko SPējām. nemitīgie ATkārtojumi lielākoties notika TEhnisku kļūmju dēļ!: jo Vilnis ir Perfekts vīrs, un Pastāvēja uz Absolūtu PErfektumu ieraxtā. mēs neviens sākumā Nedomājām ka veixim to VIEnā piegājienā!. bet ja ir IEkšējais lādiņš, notiek arī NEticamas lietas.

līdz Desmitiem Vakarā vēl Klausījāmies šo to no Ieraxtītā. un Pašiem par Sevi mums bija Brīnums!!. un Tad es Aicināju visus pie Sevis IZlādēties.

Svētdien, 17/10/93 pl 12-05.

Saule Lec 7-00. Gaits Karīna.

Fransiss Pulenx. Gloria!. Dzied Ketlina Betla. Tenglvudas festivāla Kori un Bostonas simfonisko Orķestri diriģē Seidži oDzava.

GLOria skanēja mums Dvēselēs!. jo šis Ieraxts ko gatavojāmies atzīmēt - taču jau BIJa mūsu PIrmā UZvara!. Neteikšu ka tā nāca Viegli. – Kur tev tāds FEldfēbeļa TONis!. vai tad tu neKad neesi MĪlējusi!? IEmīlies MAnī! vismaz uz LAiku!. vai VIlnī ja Es tev liekos pa VEcu!.. Tā es lamāju Līgu!.. un Nākamajā mēģinājumā viņa Maigā Balsī Atzinās, ka šo manu bargo Nosodījumu dikti Pārdzīvojusi.

MAni savukārt vienā Mēģinājumā dziļi Aizkustināja Līgas teiktais – VĪrieši jau to NEsaprot. - kad Lijas Nelidojuma dienā Obligāti pieprasīju Mēģinājumu, kaut arī Līgas Meitiņa Aija tai dienā Pārbrauca Mājās pēc Ilgākas Padzīvošanas Laukos.

Tas bija tas Dīglis, kas pamazām Uzdīga par Mīlestību.

– un ES domāju ka tu man Atzīsies Mīlestībā!! - tā es Skaļi Smiedams Sacīju Līgai, Vilnim Klātesot, kad Viņa man ar Koķetu Skatienu bija Teikusi, ka Gribot kaut ko Iečuxtēt Ausī. un Es biju nokritis uz Ceļiem pie viņas burvīgi skaistajām slaidajām Kājām lai viņu Uzklausītu. un Viņa man bija Pačuxtējusi, ka Lijai šodien VĀrdadiena!. tad TĀDēļ Lija pa Ceļam Paslepen bija Pagaisusi, Solīdamās Ierasties drusciņ VĒlāk!. un ES stulbenis šorīt kā par Spīti biju Aizmirsis Izlasīt KAlendāra lapiņu!. par Laimi visādi Dzerekļi BIJa mājās!. vieNAlga ko Lija būs Uzdomājusi!.

Lija atnāca ar Pudeli SAngria!. Dikti jau GAršīgs. bet Kas gan Ir no Vienas Pudeles Septiņgrādīga Padzēriena Četriem Izlādētis alxtošiem Māxliniekiem!. mani divi gruzīnu Skābulīši aizgāja Nemanot. KO NU. bažīgi vilku ārā no Pagaldes Napoleonu; un tas Līgu Spēji Noguldīja uz mana Neizvilktā Guļamkrēsla. Ko NU. Guļ tik Neērtā Pōzā uz manas Cietās Mēbeles, bet tik Cieši Aizmigusi un tik Skaista!!, ka Neuzdrošinos Traucēt. tik Laiku pa Laikam paslienas Augšup Kails un Apbuŗoši Valdzinošs Viens no viņas Ceļgaliem, un Izskan Skaidri Artikulēts Krāciens. vai tā nav AIzgrābjoša aina?.

Tā tas Notiek. Piliens pie Piliena, kamēr Pēkšņi izšaujas Liesma. (protams var jau būt arī CItādi!).

Pirmdien, 18/10/93 pl 9-35.

Saule Lec 7-03. Rolands Ronalds.

Georgs Fīlips Tēlemans. Otrais (Parīzes) Kvartets Re Mažorā. atskaņo Štutgartes merLin ansamblis. bet tie PĀrējie kvarteta dalībnieki ir NEnogurdināmi. Rīta gaismā Izgaist arī mans Allažu Ķimelītis.. taču Vēl mēs visi Trīs esam Spara Pilni; un kad kādā Tulkošanas lietā Ierodas Igors šuVajevs, Lija viņa Fenomenoloģisko Filosofiju savā Feminīniskajā Šarmā Tā Izbaxta!, ka viņš vairs Nespēj neko Citu, kā vien Iecietīgi Smaidīt.. PUnktu mūsu Pacilātībai pielika AUsmiņš! kas Možs un Svaigs iebraucis no Mellužiem, Atrada kaut kur Nobēdzinātu Pašbrūvēta Vīna pudeli. SAlds VĪns vēl VIsam pa VIrsu! - Tā nu bija DZiļumbumba. Jutu ka Neesmu vairs SPējīgs aizvadīt līgu

līdz majoriem: kā savā prātā biju Nodomājis. (Vilnis kaut kādā brīdī bija jau Klusiņām Noziedējis.) Tad nu brašā JUBilāre bija tā kas ņēma savā aizgādībā atžirgušo Līgu!. un kā pēcgalā Noskaidrojās, - Nevis lai Dotos pie Miera, bet uz REstorānu! tādējādi nobeidzot savu Vārda dienu - Dulli SIevišķīgā izskaņā!. ar LIju tas brauciens būs STabils. Tā man LIkās, un Tā arī BIja. LIja bija Tā kas Apvārdoja to vācu Muitnieku uz poļu-vācu robežas, kuŗš gribēja visu Autobusu ar Trīsdesmit Braucējiem raidīt ATpakaļ!: jo jelgavas firmai Stars kas reizi nedēļā organizēja reisu Rīga-Minstere - bija ar vācijas Satixmes ministriju Vienošanās Tikai par Mikrobusiņu ar DEsmit pasažieriem!. Tātad: vai nu Jāmaxā Divtūxtoš Marku (kuŗu protams šoferim nebija), vai Jābrauc Atpakaļ. tad nu LIja visā savā Sievišķīgajā Burvībā Ņēmās tam Burta kalpam Skaidrot, ka šis ir tāds VIEnreizējs gadījums!: MINsteres LIElā JUBileja kas IZPUtēs ja šis autobuss tur neieradīsies! līdz Muitniex kļuva Mīxts, Atkāpās no savas Dzelžaini Priekšā raxtītās Domāšanas, un Atmeta mūsu satixmes līdzeklim ar Roku; caur ko tas ap Astoņiem Vakarā - (ne Desmitos no Rīta kā bija paredzēts) - ieripoja Minsterē.

Otrdien, 19/10/93 pl 10-22.

Saule Lec 7-05. Elīna Drosma Drosmis. pirms 95 Gadiem dzimusi Raxtniece Elīna Zālīte (1898 – 1955).

Nu ar Dievu Vidzemīte: Nebūšu vairs ŠAi zemē, Neiešu vairs tumšā naktī MEitu durvis virināt!.

Ieraxts no Krišjāņa Barona 150-ās Dzimšanas dienas atcerei veltītā Koncerta - Tēvu zemi Turēdams. dzied vīru koris Imants, Diriģents I Bērziņš.

Tā mēs, Viena Drosma ar diviem Drosmjiem, būtu varējuši dziedāt tieši Mēnesi pēc Lijas Vārdadienas - Desmitajā Augustā pulxten Sešos no Rīta, Sasēduši negaidīti Lielajā Autobusā. taču Šoreiz Nebija attiecīgās Degvielas, Stunda Agra, un Dziesma Izpalika. bet par To ka šis būs KAŖagājiens!, Šaubu NEbija. daudz GRŪtāx nekā Tiem, kas Trīspadsmitajā gadsimtā mūs pieveica ar UGuni un ZObenu nevis ar Kristus Vārdu. TAgad MŪSu ierocis bija TIKai VĀrds, tas GAdsimtiem Krātais un Stiprinātais ATBildes vārds!. Ne lai ATmaxātu vai Atmaxu PRasītu, bet lai SEvi kā TAutu APliecinātu!. To, ka par Spīti Visam mēs Tomēr ESam!.. tādēļ es NEpakļāvos Ieteikumiem šo Programmu kaut kādā veidā MĪxtināt. un mūsu pirmais publiskais Panākums Mencendorfa namā (Domus riGensis) bija jau manas Ieceres Piepildījums, un mūsu Cerību Spārnojums. bet cik gan NEZinoši par to kas mūs Sagaida mēs torīt Sēdāmies Autobusā, Priecādamies ka tik Ātri būsim Galā!. taču PIrmā Aizķeršanās mums radās jau turpat RĪgā! kad Ilgi tika Gaidīts kāds Aizgulējies Braucējs. OTrā kā Likts - uz Leišu-Poļu RObežas: kur Muitnieki todien izcēlās ar SEvišķu centību!: Neapjēgdami ka šis nu NEBūs tas autobuss kur viņiem kaut kas varētu ķerties!. tā mēs poļu zemē iebraucām jau Krietnā Pēcpusdienā. un nekur tāku Netikām. vairākas Stundas dabūjām Stāvēt Gaŗā Mašīnu rindā. izrādās kaut kur Priekšā notikusi Katastrofa. Mēs gan to Nepieredzējām, bet varbūt tā Tomēr bija Zīme, ka mūsu Ceļojums Neritēs Gludi. to APliecināja vēl Zibeņi un Pērkoni kas Sākās, tiklīdz mēs Sakustējāmies Tālākbraukšanai.

Baisa TUmsība mūs pēkšņi bija apņēmusi pēc saulainās dienas. un Tad sāka Gāzt. kad

Negaiss Rima, bija jau Naktsstunda. tās Ugunis pa Kreisi aiz Pārbrauktā Tilta esot Varšava.

Saulīte jau Sildīja it Mīlīgi!!: kad aiz Barjēras pletās Vāczeme, kur es Mazmājiņā Samainīju Sīknaudā Piecas Markas, dabūdams Atpakaļ Četras Deviņdesmit: (pēc tam kad Lija bija tikusi galā ar Muitnieku): jo Te vēl Nebija Bagātie Rietumi kur par Tualeti kas (Aprīkota ar Visām Ērtībām) Spīd un Laistās – neKas nav Jāmaxā; (pie kam Tualetes dāma šai tualetē kas ne ar ko neatšķīrās no līdzīgiem maxas iestādījumiem Rīgā - tā īsti prata tikai Poliski; (un arī Maxāt es būtu varējis Zlotos ja man tie būtu)). Monētas Priecīgi Žvadzinādams, sēdos ērtajā Busiņā: gan jau būs ceļā jātaisa kāds LIelāx tēriņš!. jo manu ceļabiedru līdzpaņemtie Provianta krājumi, kad Vakar, Izturējis savu kārtējo Bada dienu, nu Brokastīs no tiem Krietni Ieturējos – draudēja strauji Izsīkt. IZputējis bija mans Aprēķins Iztikt Ceļā bez Pārtikas klapatām. tas ir bez Klapatām es jau gan IZtiku! taču tas maxāja VAlūtu!. Labi ka mani Draugi savās Vēlmēs bija Pieticīgi, un Es ar savu Iekšējo Vajadzību Izmaxāt - samērā Lēti tiku cauri. Taču jau šī pati Pirmā Vāczemes Tūre!, pats Turpceļš!, Rādīja cik Precīzas PAreģotspējas bija piemitušas manam piņķerīgajam jāņudienas Pasjansam.

Citādi brauciens uz Vāczemi bija Brīnišķīgs. Uzsākot to, mūs pārņēma NOstalģiskas jūtas!: vērojot Austrumvācijā Tādu Pašu Nesakoptību kā mūsu mīļajā Dzimtenē. bet Saulīte Sildīja arvien Siltāk, un LIja!, kas vēl Rīgā mani bija manīgi novietojusi sev Blakus uz Priekšējā Sēdekļa, no kuŗa braucot pavērās plaša Panorāma, - sāka Pūtināt savas basās Kājas, Sliedama tās sev Priekšā gar Sienu uz Augšu. cik tas ir BRīnišķīgi es nodomāju: Noāvu Kurpes un Zeķes, in Darīju tāPat. un man bija PAtīkami just Siltumu no viņas mīxtajām Pleznām, kad viņa tās novietoja uz Manējām. tā bija Pirmā Reize kad ar Autobusu braucām uz Rietumzemēm (Austrumvācija kaut kā nemanot bija palikusi aiz Muguras), un kaut gan slavenā Vācijas Autostrāde bija paredzēta BRaukšanai nevis Acu mielošanai, tomēr Ainavu augustīgais Jaukums zem gaišo Mākoņu skatuviskajām Transformācijām mums pienāca tik Tuvu, ka gribējās tajā Lūkoties Vēl un Vēl. tik Klusā SVētlaimē iegrimis šķita man ceļš: ka pat Gulēt negribējās!; tikai Gaiši Smaidīt, kā Snaudā slīgst Lija ar Vilni.

Minsterē iebraucām ap Saulrieta laiku, ko diemžēl Neredzējām, jo Debess bija Apmākusies. mūs Izsēdināja Latviešu Centrā. Redzot to Milzīgo LEtiņu varzu kas Neskaitāmiem Taboriem šo centru bija Apstājuši un Apsēduši, man PĀrgāja sākotnējais Nodoms - Atgādināt par sevi tam Vīram Sargložā, kuŗa Laipnību Telefona veidā biju izmantojis Pērn, pa Ceļam no Ģermānistu konferences Mārbahā - pie Ingas un Jāzepa. (Inga ir slavenā Čelliste inga Suta, Jāzeps ir viņas Vīrs, uzvārdā Kukulis, Filosofs, kas savus Apcerējumus visās iespējamās Māxlas jomās paraxta ar pseidonīmu Baltinavietis (jo cēlies no Baltinavas sādžas Latgalē)). Nē: Redzot šo acīmredzami Svinēšanas sakarā saradušos Biežņu, gāju labāk Savvaļas Sirojumā - Atrast kādu Telefonautomatu; kas nenācās Viegli: jo šis ir DZĪvojamais rajons! kur tādēļ pa Ielām neviens Nestaigā - (visiem ir Mašīnas), un praktiski Visiem (izņemot Ingu un Jāzepu) ir Telefons, un tādējādi Vajadzības pēc Automata nav neKādas. kad pēc ilgākiem Apkārtklejojumiem beidzot tomēr vienu Sadzenāju, Klausulē skanēja tikai Reti Pīxtieni. droši vien Velti mūs Nogaidījies, Štofrēgen-Billera kungs būs Devies kādā Svētku Pasākumā! (nodomāju). Tad nu mēs ar visām Mantām Aizcilājāmies pie Ingas un Jāzepa. ne Jāzepa ne Ingas nebija Mājās, bija tikai Taņa! (Tatjana Suta, Ingas Māte), ko Bērni cienāja ar Tēju un Cepumiem. arī MĒS ļāvāmies jaunās paaudzes Viesmīlībai, un Priecājāmies, ka Taņa!, šī Dzīvā Liecība no Latvijas Ziedu laikiem, kuŗa Prot vēl joProjām ar Neiznīcināmu Jaunības Šarmu Uzburt Pirmskaŗa Atmosfēru, par Spīti visiem Skauģiem un Nelabvēļiem kas televisijā viņu ēd, - būs Tā, kas taisīs Filmu par Minsteres lielo Jubileju. tā nemanot apritēja Stunda, un es devos Laukā, kur bija sācis

līņāt Lietus, zvanīt VĒLreiz!. Štofrēgen-Billera kungs bija bijis ļoti Noraizējies, Nepārtraukti Sēdēdams pie Telefona (acīmredzot mans Pirmais zvans no atomata būs savienojies kaut kur Nepareizi), un Tagad viņš bija ļoti Priecīgs, ka esam Klāt. lai Ņemot tūdaļ Taxi un Braucot uz pilsētas Otru malu pie Viņa. jo Mērot šai vēlajā stundā Divus ceļus un braukt mums Pretī - esot pārāk Komplicēti. Tad nu priecīgs devos Atpakaļ pie Ingas un Jāzepa, kuŗu vēl joProjām nebija Mājās, mēs Atvadījāmies no Taņas un Bērniem, Pateicāmies par Viesmīlību, un Stiepām atkal no sestā stāva savas pekeles Lejā; (jo Lifta tai latviešu centrā diemzēl Nav). Tad gāju Lietū Otrreiz meklēt Taxi. (jo Mantu Stiepšana kā rēķināju ir pārāk ILgstošs process: pārāk DĀrgi nāktos maxāt par Dīkā stāvošu Taxometru.) līdz ar To mēs pie Šofrēgenu-Billeru Ģimenes Apvāršņa parādījāmies kā Izteikti Naktsmiera Traucētāji. Acu Nepamirkšķinājis, namatēvs samaxāja nobraukto Summu, un priecīgs veda mūs savā namā: kur IEpriekšējā naktī VĒL vēlāk! ap pusDIviem! neparedzētas Vilciena Aizkavēšanās dēļ no Amsterdamas bija ieradusies LĪga! (Sasmēlusies tur Vielu savai Rīta stundai). tas lidojums uz Amsterdamu viņai Izmisīgi SAnāca. kā ZVērs KRātiņā viņa esot šaudījusies pa savu Istabu, kad trešdien 21-ajā Jūlijā viņai pa telefonu Pavēstīju, ka viņas Pase, ko viņa tikai Otrdien man bija Nodevusi, lai dabūtu Vizu uz Vāciju, Atpakaļ saņemama Labākajā gadījumā tikai Piektdien; un PIektdien tai pasei jau bija jābūt Varšavā, lai dabūtu vizu uz NĪderlandi!. un visu STarplaiku tā pase bija marinējusies pie tās Personas kam Jākārto šis Nīderlandes ceļojums - pilnīgā Neziņā Kad un vai VIspār šis brauciens notix!.. uz VĀciju viņai JĀbrauc; par NĪderlandi lai skatās PAti. tā es biju Izlēmis, nešaubīgi atstādams viņas pasi Vācu Vēstniecībā. kaut vai lai IZput tas viņas apmaxātais Televizijas Komandējums; kaut vai lai viņu IZMet no televizijas!: dievs Dos, un ES par viņu gādāšu!.. bet Dievs tas Kungs tomēr Izkārtoja Tā, ka Viktorīnas kundzes Balss, kad Līga viņai Ceturtdien pirms mūsu Mēģinājuma Māxlas Darbinieku namā Zvanīja uz Vēstniecību, bija ļoti Pretimnākoša!!: nevis Kategoriski Noraidoša kāda tā bija bijusi pret mani Trešdien: jo pēdējā brīdī bija pienācis Laumas Zvidriņas Izsaukums no Infobalt (Baltijas Informācijas centra), kuŗa mūs ielūdza uz Visu PĀrējo laiku!: ko savā transcendentālajā bezrūpībā Nebija izdarījis Erceņģelis Miķelis: Mihaels Štofrēgen-Billera kungs: Aprobežodamies tikai ar Minsteres posmu. un Tā nu Līga Tūdaļ pēc Lūcijas Ločmeles un Miervalža Ozoliņa Sirsnīgajiem Mudinājumiem uz Cilvēciskiem Kontaktiem tai mūsu priekšnesumā - Trauktin Traucās uz Vēstniecību, un DABūja savu pasi!. pēc Amsterdamas interMeco viņa Apkampa mūs visus trīs ar Kvēliem Skūpstiem. neKĀdi neesot varējusi Sakontaktēties ar saviem Televizijas Kolēģiem.. (labi ka Kontakts bijis ar to jauno skaisto Amsterdamas Māxlinieku: (par ko mēs visi varējām pārliecināties Rīta stundas Pārraidē - šā gada 16-ajā Oktōbrī)). šā vai Tā, Amsterdamas brauciens viņai bijis dikti Nomācošs; un viņa ļoti Priecājās, būdama Atkal Kopā ar Mums.

Sestdien, 23/10/93 pl 11-30.

Saule Lec 7-13. Daina Dainis. ... ich dir – Aicinājums uz Deju: Z Lorencs: Lēns Bīta ritms; A Zaķis: Rumba; I Vīgners: Ātrs Bīta ritms. atskaņo Rīgas Estrādes orķestris. diriģents Alnis Zaķis. vai Atceries? –

Mīla nav Ticēt vai Neticēt; – mīla ir Liktenis. un Tad mēs Brēmenē Dejojām!!. un tavas Acis!!, kad Zingenā tu Dziedot kā Svece deg Skatījies Manī!! – stāv Pāri Visam. kādēļ tu CĪnies ar To kas STiprāx un Labāx par tevi!!.

LAix visam Pārsegs Pāri Aizmirstības pārklāju (tu domā)!. άγαζον φάρμακον hο χρόνος εστίν. LABas ZĀLes ir Laix. un to Iemīlējušos Vecīti var Uzveikt ar Zobgalību!. taču tie DZiļumi kas tevī ir Pavērušies - tev NEdos Miera!. tevi NEapmierinās vairs tavu Līdzbiedru Nemainīgās Sejas. jo lai cik INteresantas tās šķistu savā Pirmreizībā, - tās Pārāk ATkārtojas!: viņi ir Pārāk Ieslēgušies savā Čaulā!. bet Tu alxti Mūžīgas JAunības!. tevi Mulsināja tas Saldais Reibums (!) ko tu Juti, ļaujoties šīm Dzīlēm, un tu visiem Spēkiem centies to Apspiest. Bet – die Katze BRennt!.

Zemapziņas instinkti?. Sexs?. DZiļumpsīholoģija (saka filosofs)! un NOvienādo DIevu ar VElnu kas savā starpā mūsu dvēsles tirgo!.. kā cilvēku DEgradējis ir tas pats Freids, visu noreducēdams uz Sexu. Izmezdams Ārā pašu BŪtisko!. to ko KAnts sauc par MOrālo IMperātīvu!. cik Riebīgs ir Rupjš Sexs, to tu Zini savā Traģiskajā Pieredzē. (un Tādēļ es PIelūdzu tevi kā tas dostoJevska Varonis.) bet tu Nezini ka būtībā SExuālā enerģija un GArīgā enerģija ir VIens un tas PAts! ka VIena ir OTras PAmatā! un ka NEVar būt Garīgas enerģijas, ja Nedarbojas Sexuālā. (Pērc Atmodu Atpūtai! tur drīzumā parādīsies tās Šakti Gavainas Kalendārlapiņas, kur Lapidārā Tiešumā tas viss Apstāstīts.) tā ir tā mūsu PAradoxu pasaule ka VIenā un tai PAšā LIetā Iemājo gan visCĒlākais, gan visZEmiskākais. un Tādēļ ABsolūtizēt teixim Mōzus Baušļus - ir ABSurds!. cik daudz TRAģēdīju gan Izraisījusi to Dzelžainā Dievišķošana!. cik daudz GAra caur tiem ticis NOkauts.

Zemapziņa, - un Virsapziņa. tās Abas nāk no Dzīlēm. un Atšķirt Dievu no Velna neMaz nav tik Viegli.

Morālais Imperātīvs MANī (saka kants)!. tas Nebija MIrkļa reibums no kā tu izbijies!. tas bija MŪŽības reibums!. un Mūžīgās JAunības noslēpumu Zina Tas, kas ar NĀvi ir sadzēris TUbrālības!. lai KOķetē tā kaulainā!: viņš tai Atsmaida, Pateikdamies par Katru DIenu ko tā viņam dāvā!. jo viņš Zina PIepildījuma jēgu!. un caur To kļuvis PĀrlaicīgs!. viņš var Gaidīt, Priecādamies, kā Briest Auglis. jo viņam ir BEzgala DAUdz laika!.

Mīļais Nesteidzies! kam Jānotiek Notixies: jo Nākotni Paredzēt mums nav Lemts, nav LEmts. vai nav Forša Ziņģe?. ar to tad arī šoreiz Beigšu. tavs padevīgais Valdis.

Svētdien, 24/10/93 pl 11-16.

Saule Lec 7-16. Renāte Modrīte.

Jānis Ivanovs. 11-ā Simfonija Mi Bemolā. atskaņo Latvijas Radio simfoniskais Orķestris. Diriģē Edgars Tons. – anDante. atskaņo Latvijas valsts Filharmonijas Čellistu ansamblis Ernesta berTovska vadībā.

LAtvijas vārds mums bija SIrdī kad iebraucām minsterē. LETTONIA RENATA. ATDzimusī latvija!. ir Katram jābūt MODram lai viņa atdzimtu bet Ak: mēs gribam būt MOderni!, ieiet PAsaulē!, un ļaudamies pasaules Vējiem, dziedam Līdz tās Pesimistiskās PErversijas ar kuŗām pasaule pilna. cik Vilinoši Viegla (!) ir šī Vājuma dziesma!. Paveries tik patlabanējā Izlaupītājkapitālisma Vieplī, un Priecājies, cik PIeskanīgi tava balss iekļaujas tajos tikko kā iepazītajos rietumu Plūdos, ko tu nu Aizgūtnēm centies Apgūt. un savā Kaifā ar tiem Aizrīdamies, tu Neapjēdz, cik NĪkulīgs tu esi ar visiem saviem oriģinālajiem izvēmieniem!. jo PUtekļi!, lai KĀdas Virāžas un Mirāžas tie izdejotu Vējā, NEkļūs par LIetus mākoņiem!. ne arī par Lietaskokiem. tie Bezauglīgi Izputēs LAikā.

Jā: ŠOdien tie DOminē. ar savu it kā Īpatnējo SPožumu. taču ŠOdien mums par visu VAirāk vajadzīgs ne Spožums, bet MOŽums!. Tāds mums Bija Tajos gados, kad vēl neko NEcerējām!. kad vajadzēja tikai PAStāvēt!. un Lūk: tieši TĀpēc mēs šodien Pasaulē vedām SĒklu no TIEm gadiem!. Cerību Skurbulis (!!) bija izrādījies par Vieglu!!. MUms bija kabatā! - cerību OLas. nest Pasaulē Latvijas VĀRdu!... cik VIegli pārbrauc pāri Robežām Krāsu zieds un Mūzikas skaņas!!. tur Vārds nav Vajadzīgs.

Bet – bija jāpaiet Sešdesmit Septiņdesmit GAdiem līdz rietumnieki Atskārta, ka tai latviešu Avangardā kaut Kas ir BIjis!. bet vai viņi APjauta to Latviešu Zemnieka Sulīgi Smago un Dzejiski Vieglo PAstāvīgumu tais kubistiski konstruktīvajās expresijās?.

Jānis Mediņš Zviedrijā izpelnījās Atzinību vienīgi ar To, ka reizēm kādam komponistam palaboja tā Kļūdas. Viņš tur bija tikai Nošu Pārraxtītājs. Latvijā viņam Lija Aizkustinājuma Asaras. (kaut arī tas bija vēl Nebrīves laix.)

Marisam Vētram tā arī NEļāva uzkāpt uz skatuves.

Artūram Ozoliņam bija jākļūst par Pasaulslavenu PIanistu lai viņš reizēm varētu Atļauties (tā starp Citu) - savā programmā nospēlēt kaut ko no Jāņa Mediņa vai CIta kāda latviešu komponista!.

Tālivaldim Ķeniņam bija jākļūst par misteru KEninzu!: KANadiešu komponistu!: lai pasaules Mūzikologi, Bixtīdami viņa Franču skolas Saknes, teiktu OO!.. bet cik viņš ar visu to tomēr ir LAtvisx!, to Saklausīs vienīgi LAtvietis!...

– каКАя тут у вас латышей кульТура!. Кто увас самый выдаЮщийся компоЗИтор!. Янис иваНов?. да он же эпиГОн шостаКОвича!. – tā kādreiz kādā Kupejsarunā man klāstīja kāds Krievs. protams Paralēles Pastāv. tās var vilkt Vienmēr un Visur. tās Aptīklo Pasuli Neatkarīgi no Savstarpējām Ietekmēm. jo GAra radinieki jau nav Tie kas piedzimst Blakus, bet Tie kas JĀmeklē!.

KOpējā LIkteņa SMagums (:) laikam būs Tas kas visVAirāk uzspiedis LĪdzības zīmogu šiem abiem dižgariem. tas paužas tai drūmajā NOpietnībā ar kādu abi risina savas tēmas. bet kur Jānim Ivanovam - Liriskā Liegumā vai Drāmatiskā Skarbumā - Saules apmirdzētais Kalnu Zaļums sasaucas ar Ezeru Zilajām Dzīlēm, - tur Dmitrijam šostaKovičam - Stepju Plašumā Pasta ratu vientuļais Zvaniņš sabalsojas ar Krievzemes Baznīcu apaļgalvainajiem akordiem.

taču GArs savā BŪtībā!! - visPilnīgāk un visIespaidīgāk iemiesojas tieši VĀRdā! kas ir GAlvenā pazīme kuŗa pacēlusi Cilvēku pāri Dzīvniekam. bet VĀrds ir arī Gara BArjēra!.

Hamburgā, 1993. gada 11. augustā Labdien, Bisenieka kungs nu iznāk tik vēlu atbildēt, bet Laima Zvidriņa Jums jau noteikti būs piezvanījusi.

Es nesaprotu, kur es Jums varētu palīdzēt. Ja Jūs esat ieplānojis kādu sarīkojumu ar latviešu dzeju, tad taču Jums uzstāšanās un norises plāns ir gatavs. Es arī nesaprotu, ko mūsu vācu paziņas tur var palīdzēt. Mums katram taču ir savi priekšstati, ko un kā kaut ko rīkot, kā un ar kādiem materiāliem sastādīt programmu. Es domāju, ka tovakar pie mūsu vācu paziņām arī kļuva skaidrs, ka mūsu uzskati par tulkošanu nesakrīt. Es, piem., domāju, ka latvietis nevar tulkot uz citu valodu – jeb tad jādzīvo tajā zemē un jābūt tur uzaugušam. Es pati neuzdrošinos tulkot uz vācu valodu, jo rakstu latviski, tādēļ mana vācu valoda nav pietiekami laba – literārā. Jūsu vācu valoda ir apbrīnojami laba, bet tā neatbilst šodienas vācu valodas kontekstiem (un arī ne literatūras).

Lai Jums labi Veicas – Margita Gūtmane šo vēstuli es Saņēmu, atgriezies no Vācijas. Hamburgā mūsu uzstāšanās Nenotika. tās vietā bija Heidelberga, kas mūs Sadzirdēja vēl Rīgā. es pilnīgi PIekrītu cienījamās dzejnieces sacītajam: kad pērnruden noklausījusies manā atdzejojumā Raini, egilu Plaudi, un knutu Skujenieku – viņa Apgalvo, ka mana vācu valoda Neatbilst Šodienas Kontextam.. tas man Nav nekas Jauns. Līdzīgi izteicās kāds vācu Recenzents, kad vēl Septiņdesmito gadu Beigās kādai vdr izdevniecībai piedāvāju manis atdzejotos Knuta Skujenieka Dzejoļus: tā esot VĀcu ROmantiķu skolas ietekmē veidojusies valoda! man Trūxtot tā MŪsdienu vācu valodas Dzīvā FLuida!. bet es NEVaru pieņemt piemēram tās mūsdienīgi Vēsās Konstatācijas, kādās Heincs čeHovskis atveido RAini. – Kein Wandrer mehr, der dir ein Freund einst war, / Kaum eine Blume noch auf Felsterrassen... neViena Ceļotāja vairs, kas kādreiz bij tev Draugs, tik Tikko kāda Puķe vēl uz Klinšu Terasēm... vai arī – Seht die hohen Föhren dort am Strand, / Die der Sturmwind brach: sie wollten nie / Ihrem Feind sich beugen... Redziet Augstās Priedes tās tur Jūrmalā, ko Vētra Nolauza: tās Negribēja it neKad savam Ienaidniekam Liekties... pie tam dinamiskā Amfibraha vietā - rāmi apcerīgais Trohajs... no Otras puses man tikPAt nebaudāmi šķita Raiņa PAša romantiskās KLišejās tērptie atdzejojumi: kas tik Ļoti Kontrastē ar viņa Oriģināldzejas Lakonisko Tvirtumu. un kas attiecas uz Knutu – cik MAZ mēs paši LAtvieši vēl esam Apjēguši to Raiņa Uguns un Nakts Apakšvirsraxtam PRetējo fenomenu – JAUno dziesmu SENās skaņās!. visu Cieņu margitai Gūtmanei par viņas atklāto Atzīšanos, ka viņa NEiedrošinās tulkot uz vācu valodu!. es ARĪ nebūtu to uzdrošinājies!, ja Nesāpētu Sirds par To, cik gaužām NEpilnīgi un NEīsti parādās mūsu dzejnieki vācu valodā!.. gribot negribot uzrodas Jautājums, vai TIešām to nevar izdarīt LAbāk!. Tas urda Darbam, un Tā šī Uzdrošināšanās nāk tīri Neviļus Pati no Sevis.. un uz Rutinētu Literātu spriedumiem es vienmēr raugos ar Aizdomām. PRofesionālitāte no Vienas puses ir LAba lieta: jo bez Skolas Neiztikt. taču no Otras puses tā Aizmiglo Skatu uz paTIEsi Jauno un Ori-

ģinālo!. jo ĪSts māxlas darbs neKAd nelēx acīs ar kaut ko AcīmREdzamu!. un tā katrs Profesionālisms ir ATpakaļvērsts. NE uz jauno un topošo!. un arī Margita Gūtmane diemžēl Nesaprot, ka šī mana Šodienas vācu valodas un un literātūras kontextam Neatbilstošā vācu valoda - ir tieši tas kas VAJadzīgs!, lai atdzejotu attiecīgos PĀRi laikiem stāvošos latviešu dzejniekus!. bez tam viņa Nav iepazinusies ar Tiem vācu mēlē pārliktajiem dzejniekiem, kas savā Formā stāv TUvāk mūsdienu vācu dzejai!: kā ojāru Vācieti, (par kuŗa Paaudžu Maiņu kādā savā vēstulē Jūsmoja Infobalt Prezidents Alberts kasPari), tāpat ar Māri Čaklo un Imantu Ziedoni. jā Protams: katrs Atdzejojums ir sava veida Slepkavība; un jo Bagātāka un Savdabīgāka ir atdzejojamā dzeja, jo Smagāx ir tas Sirdsapziņas slogs ko nes Atdzejotājs par Nepaveikto un bieši vien NEpaveicamo. jo visSPIlgtāk katras tautas gars paužas tieši NEPārtulkojamos vārdos!. uz vaiga nokrīt mieži pa zariem strazdi smok un mētra debess rasu ar zaļām mēlēm lok MĒtra!. šis Cietlapainais Izturības un Nemirstības simbols!. Brūklenāju Vainags!. tā ir no Sentēviem mantotā LAtviešu gara pasaule!. VĀcietim mētra ietilpst plašajā jēdzienā KRaut! tas ir Laxts, un jebKuŗa augu valsts Starppakāpe starp Zāli un Krūmu. ar Smagu Sirdi man šeit bija JĀatsakās no šī dzīveklīgā sīxtuma simbola lai šo Knuta Skujenieka DOmu jo SPēcīgāk paustu CItos viņa dzejoļos!. Galvenais - Saglabāt to Pravietisko BRīvestības atmodu!: ko šeit Pauž viss RItms! pat Katra SKaņa! šie Er Es El!. es Prasselt GErste nieder!, ringsUm ist alles Grau, das Gras reckt Grüne Zungen und Leckt den Himmelstau!. kāds visgudrs vācu profesionālis NOkritizēja šo Debess Rasu: Himmelstau!. es Nosmaidīju: Viņam to NEsaprast cik JĒgpilnā VIEtā ir šis vārds!. šis Bībeliskais BAlsts! kas līdzās mūsu Tautasdziesmām slienas Augšup no visDZiļākajām Dzīlēm, ko NEdrīxt Aizbērt, lai mēs Nepazaudētu SEvi. protams nav IEspējams atdzejot Knutu visā viņa tēlu lakoniskajā Blīvumā. (cik LAkoniska u LOkana ir Latviešu Valoda, to Zina tikai ATdzejotājs!.) PAzuda ne TIkai MĒtra!. pazuda arī VAigs uz kuŗa nokrīt mieži, Pazuda pa Zariem smokošie STrazdi. tā Vietā - šis Neitrālais Pelēkums visapkār. toties Saglabāta FORma! kam ne MAZāka loma jēgas atklāsmē!. jo DZEjas vārdi!: Ak, - cik Bieži tie nemaz NESedzas ar it kā Atbilstošajiem CItas valodas vārdiem!. tāpēc Atdzejojot nav Jāraud par Zudumiem, bet Jāpaņem pats Svarīgākais, un Jāraugās, lai Katram Vārdam būtu Telpa ELpai!. lai tam nebūtu JĀnosmok tai Vezumā kur Pārcentīgi Iemīdīts Viss kas bijis Oriģinālā.

Vārda MAģija. ar to mēs PAņēmām savā varā savus vācu klausītājus. tas neKas ka tik daudz tālu palika aiz borta. tik un TĀ to Blīvums bija Tik liels, ka klausītāji Atzinās, ka tas ko viņi Nespējuši uztvert RAcionāli!, viņus Iespaidojis EMōcionāli!. to es Sapratu jau pašā Sākumā, kad uzsākot Mēģinājumus Sacīju, ka nekādi ĀRējie

efekti Nedrīxt Pārmākt VĀRda izteixmes spēku!: tas šeit ir GAlvenais!. viss cits tam ir PAkļauts. un es klusēdams PAsmaidīju kad Lija pēc tā pēdējā mēģinājuma Pagrabiņā Teica, cik ŽĒl ka Arnis un Lūcija jau pašā SĀkumā nebija mūsu režisori!.

– tevi Jātur KRātiņā lai no tevis kas būtu viņa man teica pēc tās izrādes Krodziņā, kur mēs to lugu spēlējām SĒdot.

– Dzeja vislabāk skan SĒdot: teica Taņa, izkāpusi no Valmieriešu Autobusa (kur Mūsu vietā viņai par sirdsēstiem bija paņemti kaut kādi Biznesmeņi), un Iepazīstināta ar Liju un Vilni. un VIņa bija arī mūsu PIrmais PIeturas punkts MInsterē!. mūsu Māte LAtvija!. jo Tas, kas Kādreiz tik Spēcīgi izskanēja mūsu Dziedošajā Revolūcijā, ŠOdien vēl Dzīvo tikai pateicoties ENTuziastu saujiņai!: kas par spīti visapkārt valdošajai Ierāvējmorālei - NEprasa Kas man par to BŪs!. kas joProjām Rada VĒRtības!: Apstākļos, kad pie Varas esošais Viduvējības slānis dara Visu lai katru Gara plaixnījumu APslāpētu! katru Galotni NOzāģētu!. tā GArīgā SOlidāritāte kas pastāvēja Stagnācijas gados pret Partijas Centrālkomitejas žņaudzošo ķepu - ŠOdien ir PAjukusi NAida un SKaudības sakaitētajā atmosfērā!.. epPur si MUOve!. šos Galileja vārdus man uzjundīja TAņa!, šī Trauslā Sieviete kuŗai uznāk SIrds lēkme kad viņas Ceļā Nekaunīgi un Netaisnīgi tiek iemests Kārtējais Sprungulis. un Tomēr viņa KUstas!. Sameklē SPonsoru kad viņai kā Izsmieklu Minsteres dienu Filmēšanai piešķiŗ Piecus Latus, un Kaļ un Kaļ to balto Naudu, kas ir mūsu VIEnīgā konvertējamā valūta Pasaulē!. un gluži tāds PAts Dzīveklīgs un Neiznīcināms MĒtras gars ir MĀrīte BAlode. pēc Taņas Ieteikuma Ielūdzu viņu Rotari klubā! un VIņa!, uzsākdama televizijas raidījumu sēriju Zīmes, pašā Pirmajā Filmā visPLašāko vietu ierādīja mums ROtariešiem!. tā bija Gauži NEsakarīga sanāxme ko viņa uzņēma!. tie FIlosofiskie dziļumi ko biju Sagaidījis, uzdodams vienam no mūsu biedriem pieaicināt kādu Filosofu, neKādi NEatklājās. to Vietā - Uzmācīga Grēku NOžēlas sludināšana!. Raugoties mūsu kluba Jauneklīgā Gara visAktīvāko paudēju!, Gulaga veterānu Alfrēda Sausnes un Miervalža Ozoliņa nodurtajās sirmajās Galvās, radās KAuns klausoties šajos sprediķojošajos zaļknābjos. līdz Māra Rikmane vairs Neizturēja, un savā emōcionālajā Tiešumā Atklāti Pateica viņiem ACīs ko mēs visi jutām!. tas bija APbrīnojami cik SAKarīga bija šī mūsu pirmā reprezentācija televizijā!. visu to Nesmukumu - Mārīte ar Gudru Taktu bija Izmetusi Ārā. Palika tikai tas Dziļi un KOdolīgi teiktais!: kas Pārsteidza mūs PAšus! jo visā tai Šļurā mēs Nebijām pat PAmanījuši cik Labas DOmas esam izteikuši. un Prasmīgi Savirknējot tās Kopā, un vēl Sasaistot ar atsevišķām Intervijām, no Nejaušas Neveixmes tika Izlobīta Paliekošā BŪtība!.

– tas ir Īstenības VILtojums izteicās Rūdolfs Maurers!, dēkainais šveiciešu Žurnālists, Šveicē Latviešu valodu apguvušais Latvijas Draugs, kad rotariešu Sanāxmē bija noskatījies Mārītes Balodes veidoto Drāmatiski Spēcīgo Māxlas darbu – dokumentālo Videofilmu par Cilvēktiesībām Latvijā. Filmu bija Sponsorējis viens Rotarietis - Amerikas Latvietis ar Vācisku Uzvārdu Graukopfs, un mēs to vedām Līdz kā Rīgas Rotariešu Dāvanu Minsterei. kad Mārītei Pavēstīju šo Rūdolfa Spriedumu, viņa Nopriecājās, cik tas TRāpīgs. un neMaz nelikās Sašauta. pēc Oktōbŗa Puča mēģinājuma Sakāves Krievijā - Aizraxtīju Štofrēgenam-Billeram, cik Pravietiski PATiesa un tieši ŠObrīd AKTuāla ir šī filma! šis it kā Īstenības VIltojums! jo ĪStenībā taču nekur NEsaduŗas šie tik Satraucoši Kontrastainie Kadri: kā piemēram tie Bļaustīgi Nelabskanīgās Balsīs Staļinlaiku Urrādziesmas baurojošie Krievu Viepļi Sarkanarmijas dienā pie Apcirstam Stumbram līdzīgā Uzvaras Piemi-

nekļa, un tās Sāpju zīmogotās Sejas, kas Klusēdamas noliecas pār Svecītēm, tās Aizdedzinot uz Dzelzceļa sliežu Gulšņiem, pa kuŗu pirms Četrdesmit Četriem Gadiem Māras dienā Austrumu virzienā brauca uz Sibīriju vesto ešeloni.

DUsmas man sanāca uz to Kritiķi, kas tā Nokritizēja Mārītes Raidījumu par Uldi Dumpi. manuprāt var APbrīnot cik DAudz mārīte tomēr Izdabūjusi no Cilvēka, kam par Visu Vairāk Nepatīk Stāstīt Pašam par SEvi!. un turklāt kad tik ļoti JĀnabagojas lai kaut ko uzņemtu!. bet Tāds jau IR radošā gara Liktenis – tur kur valda ZVēru likumi. Tāds tas ir bijis VIsos laikos. bet GArs tomēr NAV bijis iznīcināms!. lai CIk grūts bijis laix.

Sestdien, 30/10/93 pl 9-51.

Saule Lec 7-29. Nadīne Ulla.

DIR ist das Hell und Ewig LIcht! skan Reformācijas laika Dziesma, ko dzied Pēteris Šreiers senās mūzikas ansambļa caPella fidiCina Pavadījumā, kamēr es uztējojos Raxtīšanai.

TEV ir tā Gaišā un Mūžīgā GAisma!. tā ir tā GAra gaisma!. un ir pilnīgi vieNAlga vai to dzied Reformācijas laika Cīniītājs TAm dievam ko SAvām acīm rauga Mārtiņš LUters, vai Latviešu Dzejniex TAm, ko savos Sirdsgriežos Atklājis savas Tautas DVēseles dzīlēs. to Vinaśyatsv avinaśYantam! Zūdošajā NEzūdošo!. to Balto tēvu TŪXtošveidi!. jo VElns savu visPĀrliecinošāko Uzvaru gūst Tur, kur kāds Pravietotājs vai Sprediķotājs, ieraudzījis Dievu VIenā no viņa veidiem, visiem Spēkiem cenšas to Uztiept visai CIlvēcei kā VIenīgi PAReizo dievu!.

SAkrālais un PRofānais. vai šajā PRetnostatījumā Roberts MŪx nav ielicis visas Cilvēces Centienu visDziļāko Mūžīgo JĒgu?. un UZvaru šai Gara cīņā gūs ne Tas kas APkaŗos, bet Tas kas APLiecinās!. un vēl jo vairāk Tādēļ, ka PRofānā ierocis visbiežāk nav nekāds Kaŗa rīx, bet VIenaldzība!. gara KŪtrums!. un Šai sakarā varu Sacīt, ka visa mūsu Turneja būtu APštopējusies ja tā nesaņemtu nepārtrauktas Injekcijas no BAltā APļa cilvēkiem!. tāds nenoLiedzami bija MIhaels! ar kuŗu jau Nākamajā Vakarā sadzēru TUbrālības!. cik PAšsaprotami viņš no SAVas Portmonejas Samaxāja mūsu TAkša tēriņu!. un Tā visas šīs Četras DIenas! mums Nemitīgi IZmaxājot!. un arī Minsteres DEbesvalstības kluba ziedojums laikam galvenokārt bija nācis no viņa PErsonīgās kabatas! (tā bija noprotams no viņa Kundzes Izteikumiem, cik KUrli ir rotari klubi pret Kultūru!). es viņam par to Atmaxāju, sagādādams Nemitīgus Kreņķus. Pats to nemaz Negribēdams. it kā Apgriežot OTrādi slaveno meFIsto atbildi uz Fausta Jautājumu – nun Gut, wer BIst du denn!. – nu Labi: Kas tu ESI!. – Atbild – ein Teil von jener Kraft, die Stets das Böse Will, und stets das Gute Schafft – Daļa no tās Varas, kas vienmēr Ļaunu Grib, un vienmēr Labu Dara!. – tā par SEVi es varu teikt ka mani Dīdīja kāda Vara, kas vienmēr LAbu grib un vienmēr ĻAUnu dara!. Sildīdamies šai mums dāsni dāvātajā Sirsnībā, es Pilnīgi ļāvos saviem Izklaidīgā Dēkaiņa Zemapziņās strāvojumiem, lai šo Sirsnību Izbaudītu visBagātākajā PIlnībā!. Nabaga MIhaels!. Ko gan viņam nācās IZCiest par savu labo sirdi!. Nepietika ar LĪgas ierašanos visdziļākajā Naktī!. un ar Nākamajā vakarā tik Vēlu Ieilgušajām VĪna pudelēm pēc mūsu klapatainā brauciena!. visTRAkāko naktsmiera traucējumu viņam nācās piedzīvot Trešajā Rītā pēc Līgas Iebrukuma, kad gaismai svīstot viņš izdzirdis Palīgāsaucienus HILFE!, HILFE!, - kopā ar Kundzi Vienā Pidžamā metās Laukā, domādams ka Vingrojot esmu

lauzis KAklu!. Vainīgas bija Pašaizkritušās Balkona durvis, un protams tik Dziļā Miegā iegrimušās Naktspūces Līga un Lija, ka ar Maigākiem aicinājumiem tās neKĀdi nebija Pamodināmas!.

Pirmdien, 1/11/93 pl 8-13.

Saule Lec 7-33. Ikars. ...DIR zu gleichen – zu HILFE! zu HILFE!, - sauc Šorīt Palīgā Princis taMīno (tenors Fricis Wundderlihs) no Mōcarta Burvju Flautas. un kad trīs Dāmas viņu ir Atpestījušas no uzbrūkošās milzu Čūskas, Zvaniņus Šķindinādams ierodas Spalvām rotātais Putnu ķērājs papaGĒno! (slavenais Baritons Dītrihs Fišers-Dīskaus): der Vogelfänger bin ich ja, stets lustig HEisahopsassa! ich Vogelfänger bin bekannt bei Alt und Jung im ganzen Land. es Putnu ķērājs esmu, Jā!, it priecīgs Heizāhopsasā! es Punu ķērājs Pazīstams, kam ATveŗas ikkatrs Nams. bet kad viņš Izlielās ka VIŅš esot tas kas izglābis princi!, Dāmas Aizslēdz viņam Muti ar Piekaŗamo Atslēgu.

Mihaels ATVēra viltīgās Durvis, kas bija Aizšķērsojušas manu iecerēto Ikara lidojumu pretī Saulei - pār Minsteres Pļavām un Laukiem un caur Ēnainiem Mežiem. mans mežonīgais Bļāviens nebija bijis gluži bez Pamata: jo šai visai saltajā Rītā biju izskrējis laukā ne tikai Vienā Krekliņā Basām Kājām (kā tēlaini izsakās kāds latviešu dzejniex attiecībā uz kādu Bērziņu Pļaviņā), bet Pilnīgi bez jebKĀDa krekliņa!. Ko nu man bija Darīt. protams Siltuma uzturēšanai Ķermenī es būtu varējis stundas Trīs Knašā Tempā Skraidīt pa Rasoto pret Rītsaules Stariem Aizsargāto Miniātūro Mauriņu: taču Baidījos, ka šādas nodarbes Rezultātā - rūpīgi koptais Košumdārziņš pārvērtīsies par Izdangātu Cūkaploku. Tad nu palaidu Vaļā savā ilggadīgajā profesionāla Pedagoga darbībā Trenēto Runas aparātu... Mihaels man izteica savu Izbrīnu, ka uz manu Saucienu nebija Ieradusies Policija: jo tas bijis tik SIrdi PLosošs, ka šai Klusajā Stundā to Nebūtu varējusi Nedzirdēt Visa tā prāvā PRiekšpilsēta kuŗā savu Mājokli bija izraudzījies Mihaels. es taču būtu Varējis (tā viņš teica) - pa Dārza Vārtiņiem ko viņš man vakar parādījis - (ak Jā: Kā es to biju Piemirsis!) - iziet laukā uz Ielas un Piezvanīt pie Durvīm!. es Vainīgi Izdzēru Tasi Kafijas, ko bija sarūpējusi Namamāte, (jo Mēģināt šobrīd Vēlreiz Gulēt! - laikam būtu bijis samērā Bezcerīgs pasākums), Apēdu krixīti Maizes (lai nebūtu jāskrien ar gluži Tukšu, bet arī ne ar Pilnu kuņģi), un Devos savā dienišķajā Ceturtdaļmaratonā: (kas sakarā ar Neapgūto Vidi un manu Dēkaino Raxturu - allaž negaidīti beidzās ar Normas PĀRsniegšanu! kaut Sākotnēji draudēja tās Neizpilde).

Ak, šie Rīta Rituālskrējieni Vienatnē pa Dabas Krūtīm!. Tie man no visas vāczemes visDZiļāk iespiedušies sirdī!. jo PIlsēta!, lai Cik tā Jauka un Skaista, savā Būtī-

bā tomēr ir pārāk RAcionāls darinājums lai spētu Ietrīsināt tās Maigās Stīgas kas Skan tikai Saskarsmē ar Savvaļā zēlušu Dievišķu Brīnumu!!. un tomēr es MInsteri atceros ar MĪļumu! kaut arī viņa neBūt nepieder pie Pašām SKaistākajām vācu pilsētām. man viņa Liekas kā RĪgas MĀsa! kaut arī tīri ĀRēji!, teixim ARhitektūras ziņā!, LĪdzība abām gauži MAza. viņu RAdniecība pastāv kaut kādos NEtveŗamos mērogos! kaut kādā IEkšējā Ritmā un Harmonijā. pēc KAŗa Minstere Piecēlusies no Drupām, Daļēji Restaurēta, Daļēji Jaunbūvēta, taču BEz jebkāda Jauncelsmes BUma! tikai Pazemīgi Pildīdama neko Vairāk, kā to ko VAjag. Netraucējot SAdzīvot!. To šķiet Māca abas Māsas. DOms ir tā vieta kur šī Simbiōze visKONcentrētāk reālizējas!. kaut gan ATšķirība starp abām dažādu gadsimtu gaumes saskaņojošajām hanzas pilsētām ir Acīs KRītoša!. ja RĪgas doms dominē ar savu Vareno Barokālo Torni, it kā Tēvišķīgā Labvēlībā Klausīdamies to aplokojošā parīziski pitoreskā Ansambļa neparastajā Polifonijā, tad tā MInsteres radiniex, kā Dzīves Kuģojumos Izvalstījies Dievlūdzējs, slej Debesīs savas Vēlīnās Gotikas apkruzuļotās Rokas. (kā zinām no senās Gravīras, Līdzīga kādreiz bija arī Rīgas doma smaile.) KOpējs abiem brāļiem ir to Apbrīnojamā VIenotība DAudzveidībā!. Romānika, Gotika, Barox. kādu JAUkumu gan spēj uzburt šāds jaukums!. pie tam katrā vietā un reizē tik SAVdabīgu!. jo Laika straumes NEjaušībām apvienojoties ar Māxliniecisku IZjūtu, rodas TĀDas neapjaušamas un neizskaitļojamas kombinācijas!, kādas Cilvēka PRāts neMŪŽam neizdomās!. Protams: varam jau Priecāties par Stila Tīrību!. taču Gadās, ka TĪrasiņu sugas KUce ATRaida Visus tai piedāvātos SAva klana Kavalieŗus, un Izmukusi no Mājām, Saimniekam par Sirdsēstiem Ļauj sevi Aplecināt kādam Nešķīstam BRiesmonim!.. un PUškina sencis bija cara Pēteŗa Pirmā MOris!. kamēr Baltijas Muižniecība savā aristokratiskajā Tīrībā Deģenerējās.

Dievnama Klusumā mūs apņem Mūžības elpa. – Nestrīdies!: viņam Taisnība. es teicu Mihaelam, kuŗa Skaidrojošos Runas plūdus bija apturējis kāds Tempļa Kalps, Aizrādīdams, ka šī te esot BAZnīca nevis kaut kāds tūrisma objekts!.

Pilsētas Sirdī uz Ielām NEBija iespējams nodoties tām Apcerīgajām jūtām, kādām biju ļāvies pirms Gada. tas bija Īsts GAdatirgus tingeltangelis kas te tagad skanēja!. pie Tam malu Malas Pieskandināja mūsu SKandenieki un TAmlīdzīgi folkloras ansambļi! tā ka LAtviešu valoda minsterē brīžiem kļuva gandrīz vai par VAldošo!. Jā: mūsu ATmaxa par kādreizējo Drang nach Osten - sāk Izvērsties visai JŪtami. it Svinīgi PAcilājoša rosīšanās bija ap BRuģakmeņiem: ko Katra Hanzas Pilsēta ar savu Veltījumu bija Dāvājusi Minsterei Jubilejā, un ko nu vajadzēja Ierakt IElā. taču svinīgais sarīkojums Vakarā man sagādāja Vilšanos. uz Nerviem krita Brēmenes Birģermeistara gaŗā Runa: kas savā pompōzajā Tukšvārdībā dikti Atgādināja Kompartijas Sekretāru runas Lielās Oktōbŗa Sociālistiskās REvolūcijas gadadienās!. Rezultātā mans Niknums ķēra arī IGaunīšus bālelīšus!: kas ar saviem Puišeļiem bija Uzurpējuši vakara MĀxliniecisko pusi!. – ko tu Rūc: DZied taču viņi LAbi man teica vilnis!. – jā bet vai tad Minsterei par Godu neko Citu Nevarēja izdomāt kā Amerikāņu Tautasdziesmas un Nēģeŗu Spiričuelus!. kāds Nabadzības apliecinājums: Demonstrēt ka Ielauzījušies Angļu Mēlē un ar To tad nu PLātīties!. cik daudz PĀrāx gan būtu bijis mūsu ĒREnštreita zēnu koris ar savu tik PLašo REpertuāru!. TAs dziedātu gan Vāciski gan Itāliski gan Latīniski!. TĀ būtu īstā eiropas klase šim gadījumam!. varbūt šis mans Niknums un tam sekojošais Priex kad mūs Nointervēja Televizija - panāca To ka mūsu Uzstāšanās iespējams kļuva par visu šo jubilejas svinību NAglu.

Gatavošanās tai no Manas puses bija arī mani Maratoni!. jo DAba taču ir visLAbākais fōns kur Aktierim Piepildīt savus TĒlus!. un MInstere šai ziņā ir IDeāla pilsēta!. tā ir Apvienojusi Apkārtējos Ciemus, kas Pilsētnieciskojušies Neskardami Ap-

kārtējos LAukus!. tā nu es jau Pirmajā Rītā - pēc Minūtes vai Divām - Skrēju pa asfaltētu Taku - Šķērsām Pāri Plašai PĻavai! Priecādamies ka no Tik stabila Skrejceļa nu neKĀDi nebūs iespējams nomaldīties!. taču šo Idilli drīz Norobežoja Šoseja. Pretējā pusē Tieši man Priekšā stāv Stabs, Vēstīdams, ka biezajā Mežā kas tam aiz muguras - esot Dabūjams Dabisx Bišu Medus: Tieši no Stropa. bet tā kā Skrejošiem Plikņiem pie Bitēm nav Ieteicams rādīties, un nekur Citur attiecīgā taka Nesola mani aizvest, Apmierinos ar Knuta Rindām – es esmu kā Apsēsts Vītols ko Piedziedājušas Bites, un Paskrienu gabaliņu gar Šoseju pa Labi, līdz CIta taka aizvilina mani gar Mežmalu un Pitoresku Nameļu rindu. tā Atduŗas ATkal pret šoseju. lai Nesajuktu Rēķini, skrienu VĒLreiz pa labi!: līdz Ceļā gadās senlaicīgi zemniecisx Krodziņš, ko dotajos Apstākļos varu izmantot diemžēl tikai par ORientieri!: jo Pretī ir Taka, kas Aizlocīdamās gar Zirgaploku ar pavisam Reāliem Zirgiem, Pazūd Kukurūzas un Labības laukos. Jūtos paTIešām kā laukos!. šo Jutoņu Nemazina arī Zvaniņš kas man nošķind aiz muguras. uz Divriteņa braucošo Dāmu - priecīgi Sveicu kā PIrmo CIlvēku ko šorīt savā ceļā sastopu!!. pie tam pat ne SAStopu!: jo Daiļava pabrauc man Garām no MUgurpuses, Izteikdama savu Atzinību maniem Sportiskajiem Centieniem. Sajūsmināts Skrienu viņai Pakaļ, no Tāles iznirušais Televizijas tornis man nobīdās Dibenplānā, līdz Dzīvesprieku Samazina Krustojums, kur gadsimta straujo Tehnikas Revolūciju jau Regulē Automatisx Trejacis. šai Dzīves Ņudzā, šai Medus Skrejā top it kā pēc Zobena Klusi: nocitēju atkal Knutu, un Nožēloju, ka mans rīta Skrējiens jau tik Ātri Beidzies: (jo skrieties ar joņojošiem Automobiļu bariem nav neKāda iekāriena). Pagājušas tikai Divdesmit Minūtes. tā jau man Nesanāx nekāda RĪta stunda (nodomāju)!.

ATpakaļceļā nododos tikai DZejas tēliem. tā Taka kuŗai vajadzēja mani vest gar Mežmalu - to meža MAlu gan Negrib un NEgrib rādīt! bet vai gan MAz dīvainību notiek pasaulē!. Turpinu tik Skriet uz Priekšu: jo ATpakaļ griezties NEmīlu. Iedēj Kumeļa Pēdā CErību! Cīruli! (nocitēju šoreiz Māri Čaklo). bet Ceļš ved aizvien Dziļāk Mežā. priekšā gadās Grāvis, un tā kā Jaušu, ka esmu ĪSTajai takai paskrējis krietni vien Garām, griežos gar grāvi pa KReisi: jo pārlēkt tam Pāri nejūtos Spējīgs pat ar visu savu Sportiskumu. bet Grāvis ir Gaŗš, un Mežs kļūst arvien Mežonīgāx; līdz beidzot Nonāku pie Fantastiski Aizauguša Ezera: kur vairs nav ne SMakas no civilizācijas. liekas SIMts GADu te neviens cilvēx nav spēris kāju!: Ir kaut kāds Sakrities Tiltiņš, kaut kādas Satrunējušas Laipas - no Vācu Romantisma Ziedu laikiem. kaut ko TĀDu ATklāt MInsteres PIlsētas RObežās!. Šaubos vai jel kāds Minsterietis ZINa kas viss slēpjas viņu dzimtās pilsētas dzīlēs!.. Tālāk ar brīnišķu Baudu skrienu Basām Kājām pa Rasotām Ganībām, līdz kaut kā Nejauši tomēr NOkļūstu pie Orientējošā Krodziņa. lai CIk jaux bija mans pasakainais Maldu skrējiens, tomēr Nopriecājos, ka Nu vairs Nemaldīšos. bet KAs to DEva!. izrādās mana DUka vēl ir tik LIela, ka esmu noskrējis Mihaela apdzīvotajai Volteringštrāsei GArām, un visā savā Kailumā Nesekmīgi Skraidu pa kaut kādu Pilsētciematu, kur ir Visādas man Nepazīstamas Laxtīgalu Vālodžu un Strazdu ielas, bet Meklētās kā Nav tā Nav. Labi ka manu Pliko Apjukumu Nemanīja neViens cienījams Vācietis: jo TĀdi uz ielām NEmēdz atrasties. savos Meklējumos vairākkārt uzdūries Diviem TUrkiem kas laboja ielu, beidzot viņu Skaidrojumu Rezultātā ATkal atrodos pie minētā KRodziņa. Tur man uzausa Gaisma, ka NAV jāskrien pa Ielu līdz pašam Galam, bet Jānogriežas pa Otro Šķērsielu jau pašā SĀkumā!.

mani Kompanjoni pa to laiku bija paguvuši ne tikai krietni IZgulēties, bet arī IZsauļoties, un pa Kārtai Izbraukāties ar diemžēl Vienīgo nama DIvriteni; tā ka varēja notikt Brauciens uz PIlsētu Mihaela viesmīlīgajā AUtomašīnā. Pilsētas programmā ietilpa arī mūsu Teātŗa mēģinājums. Mūzeja Konferenčzāles Īpašo Akustisko apstākļu dēļ bija Jāpierod pie Mikrofoniem; par kuŗiem tik Neganti Šķendējos, ka rezultātā manas Meitenes Sprieda, ka Man esot Jānodzen Liekā Enerģija, bet Viņām ar to Vairāk Jāuzpildoties!.

Vakars bija Piesātināts ar tik Kvalitātīvu Kompaktdisku Mūziku, tik Kvalitātīviem Vīniem, un tik kvalitātīvām Sarunām un Uzkodām, ka Nobeigumā LĪga nocitēja Knuta Vārdus: ich Brauche NIchts mehr... neKĀ vairs nevajag. un LIja Nepiešuva manai Jakai Pogu, kas bija Notrūkusi jau Autobusā, un Noskaidrojās, ka Man kā Pūķim Kompanijus sastāda Trīs Kaķi: Mihaels Lija un Līga: Katrs ar Divpadsmitgadīgu Intervalu.

Nākamajā Rītā, kad ar saviem Izmisīgajiem Palīgāsaucieniem biju Piecēlis Kājās visu Priekšpilsētu (izņemot manas lielās Gulētājas), turot Prātā, ka man pēc viņu Ieteikuma Jānodzen Liekā Enerģija, Devos savā Skrējienā no Medu piedāvājošā Staba Ne vairs pa Labi, bet pa KReisi. taču arī ŠĪ distance, kas veda mani pa sapņaini ēnainiem Meža celiņiem, izrādījās VĒL īsāka nekā Vakarējā!: Konstatēju sevi Nepārtrauktas Pilsētvides priekšā. un kaut kur ne visai tālu pa Labi - slējās man jau tik Pazīstamais televizijas Tornis. Nodomāju, došos virzienā uz To, un Tādējādi, skrienot gan pa Kreisi gan pa Labi, varbūt Kopumā Rīta stunda Sanāx. Televizijas tornis gan tūdaļ pazuda Kokos, taču biju Pārliecināts ka Virzienu ieturu Pareizi. līdz Pārsteigts Apstājos paVisam Neredzētas Ainavas priekšā: Plaša Leja, pa kuŗu tecēja Upe, un tai Pāri liecās gaišā Lokā - šaurs un gaŗš gājēju Tilts: kas veda Viņpusē uz Saules apmirdzētu Pilsētiņu. un VĒl tai ainavā starp Laukiem un Pļavām dažādos Plānos grupējās gan Koki, gan Krūmu puduŗi, gan brangas sarkankārniņotas lauku Sētas. Landschaftsschutzgebiet stāvēja raxtīts uz attiecīgā Staba. TĀ nu man bija Īsta DIEva dāvana gan Dvēselei, gan Liekās Enerģijas nodzīšanai. teixmainajā Pilsētiņā Noskaidrojās, ka MAn vajadzīgā minsteres daļa atrodas kaut kur aiz trejdeviņiem Kalniem. Veltīju sevi šim Aizsargrezervātam ar Visu Sirdi un Dvēseli. ar Baudu Izrikšoju to uz Visām debess Pusēm. beidzot pāriros pāri kādai strauji pulsējošai Satixmes artērijai, lai Vienīgajā Apdzīvotajā Punktā ko ieraudzīju no tālienes - mēģinātu Uzzināt, Kādā Virzienā man Meklēt Minsteres Tālrādes un Tāldzirdes studijas Vadītāja Dzīvesvietu. (jo orientējošais tālrādes Tornis Sen jau bija Pazudis bez Pēdām.) nonācis Viņā malā, kā Vienīgo dzīvo Radību sastapu Zemes Pīšļos sēdošu Nēģeŗmeiteni: kuŗa Mēģināja man steigšus kaut ko Pārdot, bet kuŗai par Minsteres Ģeografiju Nebija ne Mazākās Jausmas. neko Darīt: griezos Atpakaļ brīnumjaukajā Ainavrezervātā. Izskrējis tam Cauri pa iespējami Taisnāko Diagonāli, Nokļuvu uz kādas CItas maģistrāles!: kur kāds man Ieteica Soļot Taisni Vien uz Priekšu. SOļot protams NEsoļoju (jo esmu Skrējējs); un diez kā jau arī Neizskatītos ja tāds Sirmbārdains Vecis, tikpat kā Plix, Soļotu pa Ielu pilsoniski solīdajā Minsterē. Tā nu beidzot Uzrikšoju uz tās Pašas Platās automobiļu Straujupes, kuŗai Reiz jau biju bezrezultātīvi ticis Pāri. tad nu centos virzīties Tā, lai ATtālinātos kā no Nēģeŗmeitenes, tā no Ainavu Rezervāta ko biju jau pietiekami Iepazinis. uz kādas Klusākas šosejas, kam gar Vienu malu stiepās Cerību modinošs Mežs, (man likās ka te varētu atrasties man kopš vakardienas zināmais romantiskais Krodziņš), es Satiku kādu jaunu Cilvēku: kuŗš man Izteica savu Izbrīnu, ka es nodarbojoties ar Skriešanas sportu Ielas Sandalēs. Teicu ka esmu Ārzemniex, kas devies savā kārtējā rīta Skrējienā (man neienāca Prātā ka ir jau Pēcpusdiena), un tāpēc abas savas desmitkilogramīgās Hanteles līdz ar Pārējiem sporta piederumiem ērtības labad esmu Atstājis Mājās. protams Uzaicināju viņu vakarā uz mūsu Izrādi, un Pajautāju,

vai te Tuvumā nav tāds Senlaicīgs Krodziņš. (Taujāt pēc Volteringštrāses man likās Bezcerīgi; un tas Ciemata nosaukums kuŗā tā atradās - man bija Izkūpējis.) Viņš man kā Orientieri uzdeva kādu Sporta Nometni. To arī Atradu. bet Tur man piesitās Vadātājs. TRīs REizes riņķoju starp šo veselīgā Dzīvesveida vietu un vācu Ainavu sargājošo Stabu. pa Starpu bija Saules kveldēti Sakņu Kartupeļu un Labības lauki, visādas lauksaimnieciski izmantojamas Celtnes, un Ceļi kas meta Asus Leņķus. arī Vijīgas Meža Takas, Gleznaini Pauguri, un Lēzenas Lejas: Kas nu kuŗo Reizi. un Katrreiz savi kilometri Četri Pieci. beidzot notvēru kādu riteņbraucošu Kundzi, kam izsūdzēju savas Bēdas. pie tam viņa zināja pat tā kādreizējā ciema VĀrdu ko pēkšņā apskaidrībā protams biju nosaucis Nepareizi!. uz viņas Skaidrojumu, Kā turp Nokļūt, Atbildēju, ka Tieši Tādā Veidā es šo vietu esmu jau Trīsreiz Pārskraidījis Meklēto NEatrazdams!. – ja viņai būtu Laix - tā viņa teica - tad viņa mani Labprāt turp Pavadītu; jo arī VIŅa dodoties tai virzienā!. taču diemžēl viņa Steidzoties.

Viņa Steidzas?. JĀsteidzas bija MAN! jo Vakarā Izrāde, un Ēnas metās jau GAŗas!. Joņoju viņas Velosipedam pa Priekšu, šaubīgās vietās nepacietīgi viņu Gaidīdams, lai Nenoskrietu Greizi. protams Drusku jau vēl Iznāca pamaldīties kad viņa Savu mērķi bija Sasniegusi; taču beigu Beigās es kā Lustīgs papaGēno Laimīgi sveicu Mihaelu (kas bija jau sācis Raizēties)!. Galanti Atvainojos, ka man iznāca mazliet Apmaldīties. toties MEitenēm gandarīts Pavēstīju, ka viņu Ieteikumu esmu ņēmis Vērā: cerams mans Supermaratons būs manu Lieko Enerģiju piedienīgi Pieslāpējis, un mūsu Izrāde noritēs uz GOda. taču TAi brīdī mana vienīgā vēlēšanās bija Nomazgāt savu Pilošo Ķermeni, un Izdzert pudeli Alus – NIchts als eine Flasche BIer. (es teicu Mihaelam.) Viņš to bija sapratis Burtiski, un kad pēc rāmi izpīpētas Cigaretes un izsūktas Alus blašķes Kuņģī sāka kņudēt nerimtas Alkas, es vienatnē izdarīdams viņa namā vispārēju Kratīšanu - atradu tikai Bļodiņu ar Plikiem rīsiem (kas acīmredzot bija VIEnīgie palikuši pāri no pusdienām!). cik BRīnišķīgi tie GAršoja!. un cik SVētīga šāda fiziska Mērenība, kad Priekšā stāv Garīga Atdeve!. mans Vadātājs nebija VEltīgi mani dīdījis: Apjēgdams kas man Vajadzīgs, lai es būtu Formā. protams mūsu Debija Vāczemē, kas bija Pulcinājusi diezgan Pilnu Zāli, tika Pienācīgi Atzīmēta Krietni Pāri Pusnaktij. un Poga joProjām palika Nepiešūta.

Nākamā diena bija Svētdiena. Laiska Atgūšanās diena. Pusdienas pie Rotari kluba Prezidenta - profesora Haralda Deilmaņa kunga, Decentas Sarunas par Māxlu viņa Smalki Gaumīgajā Savrupnamā. Tad sekoja līgans Brauciens vieglajā Mašīnā uz Anetes Drostes-Hilshofas Mūzeju: kas par laimi bija Slēgts; tā ka neKas mums netraucēja baudīt Klusumu, kas līdz ar rāmajiem Aizsarggrāvjiem, (Aizstāvībai gauži Nepiemērotiem), ieskāva romantiskā pamestībā snaudošo Pili, kur senā vestfāliešu muižnieku Dzimtā bija Dzimusi Dzejniece.. Ak! šī viņas Sakušana ar DAbu!.

Süße Ruh, süßer Taumel im Gras, von des Krautes Arome umhaucht, tiefe Flut, tief, tief trunkene Flut, wenn die Wolk’ am Azure verraucht, wenn aufs müde schwimmende Haupt süßes Lachen gaukelt herab, liebe Stimme säuselt und träuft wie die Lindenblüt’ auf ein Grab.

Miers un Reibums Zālē tik Salds Apņem un Negrib vairs Vaļā laist, Reibinošs Plūdums, tik Dziļi Dziļš,

Mākonis viegls kad Zilgmē gaist, kad pār Galvu tas gurdi peld Saldu Smieklu vilnis tiek liets!! Mīļa Balss – tā aijājot Snieg kā pār Kapu balts Liepu zieds.

Dzīve viņai bijusi Viļņaina; viņas Draugi bija pazīstami Filosofi Raxtnieki un Dzejnieki, un viņai dziļi Sāpēja, kad Izira vairākis gadus ilgusī Mīlestība, taču viņa Bija un Palika viņa Pati. Nelīdzinājās neVienam. it kā Pildot Gētes Novēlējumu!: Gleich sei keiner dem andern, doch gleich sei jeder dem Höchsten!

Wie das zu machen? Es sei jeder vollendet in sich!

Līdzīgs neViens lai nav Citam bet Līdzinās AUGstākajam!.

Kā to Panākt!?. ikViens - Pilnību SEVī lai gūst!.

Pirmdien, 22/11/93 pl 13-00.

Saule Lec 8-19. Aldis Alfons.

Arvo Perts. Otrā Simfonija. atskaņo Londonas philharMonia orķestris. Diriģents Nēme Jervi.

Svētdiena noslēdzās Brēmenē: kur mūs uz Perona sagaidīja Laumas Zvidriņas apaļi aprūpējošais Smaids: kas acumirklī iedveš pilnīgas Uzticēšanās un Drošības sajūtu. mēs Tūdaļ tikām Operātīvi Sadalīti: Lauma Pati paņēma Līgu un Vilni, Liju aizvizināja pie sevis vecais latviešu leģionārs Arturs, Es tiku pie Laimas. bet Laimai bija Vīrs, kas savā namatēva Gādībā pēc dažiem bikliem Ievadvārdiem Pameta mani Vienu. Atgriezies ar iegādāto Mēles šķīdinātāju, viņš Rādīja Pašpārmetumos Samulsušu Seju, kad Redzēja mani Gardi Tiesājam virtuves Katlā atrastos Kartupeļus Mundierī. taču Mēles mums pamazām kļuva Mīxtākas.

Naktī tapa mana Vēstule Līgai mans Sapnis ko Sapņoju 15-ā Augusta Rītā, un ko Nepaguvu Izstāstīt.

Pirmdien, 16/8/93 pl 2-00. apkārt Klusums plūst... vairs tikai Pulxtenis runā!...

Gurda Doma sprūst: sirds Dīvaini Tālajā (!) Dunā!.

NĒ! Nav pat vairs PUlxteņa kas runā. tikai kā Zaļas Kaķa Acis zem sarkanās Grāmatu rindas mirdz Cipari. Acis Nomirkšķinās, un Lūk, jau 2:10. kaut kas Baiss šais nepielūdzamajos elektronikas mirkšķienos!. cik Labi ka Nav SPoguļa: no Tā man Pretī raudzītos Pretīga Veča Seja.

Līga!! tu man liecies BEzgalīga!! un tevī NOteikti IR kāda Stīga,

kas klusi Skan līdzās Man. das kam mir damals aus dem Stegreif!! mit spielerischer Leichtigkeit! Toreiz!: pirms Septiņiem Gadiem. kāDĒļ tu vēl joPRojām esi tik ŽIlbinoši JAuna un SKAista!. man taču Bail tev PIEtuvoties!. Jūtos kā Riebīgs Mērkaķis. bet Dzeja ir Baigā Pareģone. tā nāk no Tādām Zemapziņas Dzīlēm; un Tādēļ – kas Uzraxtīts, tas Ir kā Āmen Baznīcā.

Dzeja ir Svētie Raxti... bet KO es te MUldu tas Viss jau Reiz ir Pasacīts. wiederHOle dich nicht herz!

NEatkārtojies sirds!. (Oriģināls bija Spāniski!.)

KUr tu ESi! Līga! man būtu tik DAudz ko tev STāstīt! TEv! TEv! TEv VIEnīgai!... bet Tagad – es pat Nezinu, Kādā PAspārnē tu mīti!. ko tu šobrīd DAri?. protams Guli. Labi būtu ja tu arī Krāktu. (kā toreiz Lijas Vārda dienā uz mana Krēsla.) Tad es vismaz Uzdrošinātos Paraudzīties uz tevi kā uz CIlvēku!. nevis kā Tagad: kad man ar Skumjām Atliek tik šad tad pa GAbalu uzmest tev acis! MĒmā PIelūgsmē!. bet Es taču Gribēju tev Izstāstīt savu SApni!. Redz kā Nesanāca. tas bija Vakarrīt, kad Piecos Gāju Čurāt, un protams iespēros MIhaela GUļamistabā! kuŗš Šausmās Pietrūkās no Gultas!. bet ES dīvainā kārtā tomēr vēl Aizmigu, un Sapnī Redzēju, kā TU ienāc manā Istabā, lai Piešūtu man Pogu. Ne pie manas Jakas, bet pie manas Kailās Krūts. taču ŠŪšanas vietā sanāca kaut kas TĀds, par ko NEiedrošinos stāstīt. kāDĒĻ manī ir tik DAUdz NEIzmīlētas JAUnības!: kad Purns tik Smieklīgi Krunkains un Bārda SIrma!. bet Ir jau Labi arī Tā. tev Pieskarties tikai Sapnī.

Valdis. no Rīta skrēju gar Vēzeru, kamēr Namatēvs teicās aiziet pēc Alus, lai Nostiprinātu Draudzību. gar tik Ievērojamu Upi skrienot, Nomaldīties neKĀdi nav iespējams. bet KUr gan bija AIzmaldījies mans ALUs meklētājs!. uz manu Ilgstošo Zvanīšanu Durvis neViens vaļā NEveŗ. Skrienu gar Namu Neskaitāmas Reizes Šurp un Turp. pa Starpām Veltīgi un Bezcerīgi Zvanu. Cenšos Ierāpties pa Vaļējo Logu, bet Siena tik Ellīgi Gluda, ka ar Kājām neKĀdīgi nevaru Atsperties!. Beidzot uz manu N-to Zvanīšanu Atšļūc kungs un Atslēdz durvis. viņš izrādās bijis nama Otrajā pusē un manu Zvanīšanu Nebija Dzirdējis. Dievs tas Kungs par manu Sportiskumu rūpējas arī Brēmenē. Sadzeŗam Tubrālības: mans Saimniex izrādās ir Alexandrs!. pa Dienas SAulgozi es savā sportiskajā Izskatā - īsos Šortos un tievām gaŗām Kājām - esmu Nobildēts Brēmenes MŪzikantu priekšā! kur es ar Izgāztu Vēderu Dedzīgi Žestikulēdams, cenšos kaut ko Iestāstīt LĪgai! kuŗa uzlikusi Roku uz Pieminekļa Postamenta, stāv Cēli Taisna kā Romiešu STatuja savās zilajās platajās Džīnās un baltajā Blūzītē; uz manām donkihotiskajām Izdarībām atsaukdamās ar Noslēpumainu Smaidu; kamēr VIļņa blondā Galva aiz viņas Melnā Matu meža Distancēti un Zaļi Smīn. bet VAkarā es Diriģēju savam Saimniekam Latviešu Mūzikas koncertu no Prāgas Festivāla pa Hamburgas Radio, pēc Tam maigā Sirsnībā Nolieku viņu Gulēt.

Nākamā diena Iesākas kā Izmisīgu Meklējumu diena. visPirms pa Telefonu izmisīgi tiek meklēta mana Trupa. Izrādās, tā pēc kāda Džeza koncerta Nonākusi Tādā Sajūsmā par Brēmeni, ka Nokavējusi Pēdējos Satixmes līdzekļus, un pavadījusi Nakti Staigājot no Krodziņa uz Krodziņu. Es savukārt meklēju, kur Pavairot savas Texta grāmatiņas!. jo no tiem 50 Exemplāriem ko bija nokopējis Mihaels, bija palikuši vairs

tikai 20. paredzēdams ka pateicoties maniem brīnišķajiem Draugiem - grāmatiņas Noiets varētu stipri Progresēt, biju nolēmis pasūtīt 200 Gabalus: lai mēs neatrastos Tādā muļķīgā situācijā kā Rīgā, kur Vienīgā Kritika tika izteikta par To, ka Neesot nekādas Informācijas par Dzejas Autoriem. Labāk lai Paliek PĀri!, bet Dieva Dēļ lai NEPietrūxt! (es domāju). Laima man Izstāstīja, Kur to var Izdarīt, un Alexandrs piedāvājās mani Pavadīt; taču bija tik Nedrošs uz Kājām, ka Iesēdās Divos Tramvajos, kas Aizveda mūs Nevis uz viņa Kundzes Aprādīto Vietu, bet uz Pilsētas Centru. tur man Šausmās MATi saslējās Stāvus kad Uzzināju, ka tas jox māxās pāri pār tūxtoš Markām. tad jau mūsu LAtvijas ierāvēji tomēr ir Sīkas Līdaciņas (!) salīdzinot Vāczemes Haizivīm!. Kundze pēcgalā teica, ja es būtu Sekojis VIŅas norādījumiem un nevis viņas Vīra kunga Ceļvedībai, man tas būtu Izmaxājis DIvreiz LĒtāk!. taču VISlētāk es tomēr būtu ticis cauri!, ja to lietu būtu nokārtojis LATvijā! kur bez tam vēl pastāv Tādi Tirgus ekonomikai Neatbilstoši faktori, kā Draugu būšana, un šai sakarā Brīvlietojamas Kopējamās ierīces. Ak mani Ideālie Sapņi par Rietumparauga SOCiālo valsti!. taču Negribējās Izrādīties par Austrumzemju Nabagu: Tāpēc, acu Nepamirkšķinot, savu Pasūtījumu tomēr IZdarīju: cerēdams ka trūxtošos Simtiņus mūsu uzstāšanās Brēmenē IEnesīs!. šo Darījumu Apslacījām Katrs ar Puslitrīgu Vīna kausu Rātspagrabā: kur mūsu Sarunas kļuva tik Aizrautīgas!, ka Atģidos tikai Tad, kad līdz Rotari Sanāxmei kur biju nolēmis piedalīties lai vervētu Publiku mūsu Pasākumam - bija Palikušas vairs tikai minūtes Desmit. Ātri Izrāvis līdz Dibenam gan Savējo, gan sava Dzeršanā šobrīd vairs visai Mazspējīgā Galdabiedra kausu, metos Sprintā uz Rotari klubu. Sprints iznāca Diezgan Gaŗš: jo bija Jāšķērso viss Brēmenes Centrs, un krietni prāvs Parx. tādējādi Rotariešos ierados visai Animēts un Transpirēts. Norunāju varen Sprauni. pat pārLIeku sprauni!. un tieši TĀdēļ!, (kā pēcgalā izteicās Lauma), uz mūsu Vakaru neesot atnācis neViens Rotarietis. Var jau Būt ka tā. ar Laumu jau nevar Strīdēties. jo viņai ir tik Pašaizliedzīga Dvēsele, un tik Bagātīga Pieredze.

Viņa bija Atnākusi uz Klubu lai Savāktu Mani, un pēc Tam visi Barā mēs Dotos pie Maijas. pa Ceļam viņa mūs Nofotografēja pie Diviem Akmens Tēliem, kas uz Muguras tur Lielu akmens Bloku. Es sēžu Aplaimots uz Pakāpiena Vienam tēlam zem LAbās Kājas, un Līga jautrā Pōzā un sarkanā Jaciņā teju Teju man Iekritīs KLēpī! kamēr Lija no Viņas puses zaļi Glūn caur melnām Brillēm, ar Krūtīm uzgūlusies milzim uz KReisās kājas!, un viņai Blakus ar Ēnainu Smaidu stāv Vilnis. KUr mēs šādi būtu Fotografējušies, neKĀdīgi neatceros. Palikusi tikai BIlde (ko lauma man atsūtīja). Atceros tikai ka pa Ceļam Čuxtēju Līgai Saldus Vārdus, un Viņa man Atbildēja, cik Patīkami viņai esot tos Klausīties!!.

Otrdien, 30/11/93 pl 7-40.

Saule Lec 8-35. Andrejs Andris. pagaNīni. Venēcijas Karnevāls. un Tad mēs Sauļojāmies Vēzeras Krastā...

Maija ir Īsti KArnevāliska būtne! à la Alla Pugačova: tikai ne Krieviskā garā, bet drīzāk tādā Spāniski ČIgāniskā! un ja viņai nebūtu piemetušās Šausmīgas Iesnas, viņa droši vien būtu Dziedājusi un Dejojusi Karmenas Habanēru!. taču ŠObrīd viņai Cits nekas Neatlika kā Briesmīgi ŠŅaukāties kamēr es lasīju savus vakara programmā paredzētos dzejoļus!. Šņaukāšanos viņa Pārtrauca, kad sāka lasīt SAvējos! no kuŗiem Vienu!, veltītu dzimtajam Ērgļu novadam, Vilnis cītīgi Pārraxtīja. LĪga protams bija APbuŗoša! savā kaķiskajā piemīlīgumā ieslīgusi man blakus dīvāna Mīxtumos, un ar

Tādu Izteixmi Lūpās, kas Uzdzen Nepārvaramu Tiexmi tās Skūpstīt, Spiezdama sev pie Krūtīm Dzeltenu Spilvenu. vakara Vēluma dēļ - es un Lija, kas bija Stāvā Sajūsmā par Maiju, pēc tumšas Pastaigas pa vientuļiem Klajumiem mājupvadot Viesus, tikām Izguldīti MAijas apartamentos; un Es visu Nakti Neaizvēru Acis, uz muguras guļot apbrīnodams to stalto Telti, kas Nemitīgi Stāvēja manā Priekšā, Veidota no Maijas ĪPaši sagādātās PLĀnās segas kad biju sašutumā noraidījis vāczemē Obligāto, bet Man tik Neciešamo Pēli.

Gaismai Austot, nolēmu IZbeigt savus bezauglīgos Vērojumus, Klusiņām Izlavīties no maijas Mājas, un doties dēkainos SAVas apmetnes meklējumos!; pie tam Apzinoties cik BEZcerīgs ir šis pasākums!: jo Vāczemē Sastapt uz Ielas kādu Vietējo - pat DIEnas laikā ir gandrīz NEiespējami! Kur nu vēl šajā Agrajā Stundā!. par Laimi manu Nodevīgo Aizmuktvēlmi ZEmapziņā bija nojautusi MAija! kas patlaban Naktskreklā vai Rītakleitā kāpa Lejup pa sava nama čīxtošajām koka Kāpnēm. un Nu sākās Abpusēja Lamāšanās; kas pārgāja SIrsnīgos toņos tikai Tad, kad Iztukšota bija tā Puspudele labā Koņaka, kam PIrmā puse savā laikā tikusi notērēta ar Knutu. kad nu beidzot no cisām izrausās LIja, mēs ar MAiju jau bijām Savstarpēji Izkratījuši Sirdis. uz To nu tika sadzerts TRijatā, un kad Lija bija Aizvadīta, man bija jādodas Maijai Līdzi Velobraucienā pie Zobārsta. (tas ir ar VElosipedu brauca VIŅa! ES protams skrēju KĀjām!.) Zobārsts maiju pieņēma Ārpus Kārtas: (acīmredzot mūsu Māxlinieciskās Dabas dēļ baidīdamies Pazaudēt PĀRējos pacientus kas mēmi sēdēja uzgaidāmtelpā!). pēc medicīniskās Aprūpes atkal Sastrīdējāmies, jo nevarējām Vienoties, Kuŗam no mums bijusi Skaļākā Rīkle; taču Atpakaļbraucienā Salabām, un Maija man Saprotamā Veidā Parādīja Ceļu, kā man nokļūt savā Mītnē: ko šoreiz brīnumainā kārtā atradu bez Maldīšanās. tā kā Sirds mani Vilktin Vilka pie Līgas, Pateicos laipnajai Namamātei par Viesmīlību, kā Ieganstu savai Pārceļošanai uzdodams Nepieciešamību Pasargāt pirms Izrādes savu Trupu no Neceļiem. Viņa saprotoši man uzraxtīja Laumas Adresi, (biju Aizmirsis ka tā manos papīros taču kaut kur IR), Laumai tika telefoniski pieteikta mana Ierašanās, un Nekavējoties man ATKal bija ceļš zem kājām!. ŠOreiz gan kājām NEveicams: bija jābrauc ar Pilsētvilcienu līdz Pašam Galam, un pēc Tam vēl Labu Gabalu ar Autobusu. sekojošo KĀjāmceļu veicu Priecīgi Ripinādams ar Vienu roku Skrituļkoferi, ar Otru Stiepdams Portfeli un Kasti ar 98 Kasetēm: kas bija palikušas Pāri pēc Minsteres Izrādes no Sākotnējā Simta. šādā garā labu gabalu nemaldīgi Nosoļojis, Nonācu arī uz Pareizā Ceļa: Bockhorner Weg. taču Mājnummuri tur gāja Pāri SImtam! kur LAima man bija iedevusi 21!. Ko Nu!? doties Atpakaļ un Gaidīt samērā Reto Autobusu? vai Soļot ar visām Pekelēm Atpakaļvirzienā pa to Pašu Ielu. par laimi man iešāvās prātā vēl TRešā izeja!: Pielikt Laimas dotajam Ciparam Priekšā Vieninieku un meklēt Laumu SIMtdivdesmitpirmajā nummurā!. taču Tur par Šādu Vācietim tik Neizrunājamu Uzvārdu Zvidriņa Visi Brīnījās. vai Tiešām Tuvākajā Apkārtnē neViens šādu Exōtiku Nebūtu PAmanījis!?.. TOmēr: 119-ajā nummurā mūsu Lauma bija Pazīstama (ne pēc SAvas gribas) ar Uzvārdu CVīdern!. viņa Jāmeklējot Pāri Ielai simtdivdesmitOTRajā nummurā!. cik BIeži mēs NEzinām savu visLAbāko DRaugu ADreses!. un Kas tur ko Brīnīties?. ja Māja ir Labi Zināma, tad Adrese DABiski galvā NEturas!. kā jebKUŖa lieka informācija!.

Ceturtdien, 2/12/93 pl 9-35.

Saule Lec 8-38. Meta Sniedze. roSīni. Tēma ar Variācijām. Mežradznieka Arvīda Klišāna un Pianista Venta Zilberta interpretācijā. pie Galda sēž Aktrise Direktore un Dziedātāja Līga, un Saxofonists Vilnis; kamēr Lauma!, Brīnīdamās Kā var Labākā Draudzene Nezināt viņas Adresi, mani ieved savā Viesistabā. Pusdienas ir Apēstas, un Es tieku saņemts Klusējot. Trupa pirms Izrādes taisās Atpūsties. man tiek piedāvāta Saulīte vai Ēna. Izvēlos Saulīti: jo pa Debesīm staigā Mākoņi: par Karstu Nebūs. Aizmigt tomēr Nevaru. palūdzu Kafiju un Koņaka malku. lai tikai NEpiedzeŗoties!. Atbildu, ka dzeršu tikai Tik cik Vajadzīgs. domīgi veŗos no terases burvīgi laucinieciskajā Dārzā. Atgādina manas TĒva mājas. pie mana vientuļā galdiņa piesēžas Līga. – NESkaties manī tā (es viņai saku)!. viņa man Atbild, ka tas viss nemaz neesot Tā, kā es Sadomājies. Jūtu cik Neprātīgi esmu viņā Iemīlējies.

Vakarā pēc Izrādes viņa Saka, lai es tik Ļoti Nedzenoties Iekšā Publikā: es esot Apspļaudījis tos Desmit Skatītājus kas bija atnākuši uz mūsu izrādi. taču neskatoties uz To, skatītāji bija Sajūsmā, un mums visiem nācās klīst cauri naxnīgajai Brēmenei, Pāri kādam lielam vējainam Klajumam, lai Nonāktu klusā Ieliņā pie kādas jaunas Dāmas, un tur Iztukšotu kādas Vīna glāzes. Līga pa Ceļam bija pagadījusies man Blakus, un mēs protams arī kaut ko Runājām; taču NEatceros ko!. Atpakaļceļā es Laimīgs skatījos Zvaigznēs, taču pie kāda Tumša Parka kas mums bija jāšķērso - es Pieklupu līgai pie Sāniem, un Paņēmu viņu zem Rokas. un biju paVISam laimīgs!.. kāpjot Vilcienā, Klupu Vēlreiz un Sāpīgu Sasitu Kāju!, taču Līga kas sēdēja man Pretī – bija tik Skaista, ka es ATKal biju laimīgs!. Līgai bija Jautrs Prāts, un kad tuvojās Biļešu kontrolieris, Lauma viņai kaut ko viltīgi Pačuxtēja, un Līga, pasniedzot Biļetes, Atkārtoja savu Izrādes Triku: ļāva Noslīdēt Kleitas Lencītei, un Atsedza savu balto glezno Plecu. Nezin vai kontrolieris Skatījās vai Neskatījās Biļetēs, bet uz LĪgu viņš NOteikti skatījās!. un ik pa brīdim atgriezās mūsu Kupejā, un bija ļoti Galants.

Mājās bija Branga KArbonādes cepšana. un Atkal lija Vīns, un ar Laumu tika sadzertas Tubrālības!!. pēc tam visi savstarpēji Dejojām, un Līga man tik Maigi Piekļāvās, ka es APreibu aiz laimes!!. gulēt ejot Konstatēju, ka Zeķe augšpusē Pušu, un Vienās Asinīs. labi ka BIxes bija izturējušas manu klupienu!. kautrīgi paslēpu zeķes zem Tahtas. otrā rītā uzlipināju kājai Plāxteri, lai skrienot savā kārtējā Apgaitā, Neizskatītos pēc svētā Sebastiāna. Atgriezies atradu uz terases veselu Autokravu latviešu Biznesmeņu. ak Apbrīnojamā LAUma!. kādi VARoņdarbi gan viņai nemitīgi jāveic!. To dēļ viņas Vīrs vairs tikai RETumies iedrošinoties Mājās rādīties!. ar VIsādiem viņai iznākot darīšana! taču TIk dulls kā ES neesot bijis neVIens. pat ne Uldis Bērziņš! kas ARī skrējis vienos šortos un visādus Nummurus taisījis!. ULdi ko tu MUldi! tā viņai bijusi maģiska Formula, lai Apvaldītu šo explozīvo dzejnieku!. Ieteicu viņai pie MAnis pielietot vēl MAģiskāku saukli!: Valdi VAldies!.

Piektdien, 3/12/93 pl 17-21.

Saule Lec 8-40. Evija Raita Jogita. roSīni. grāfa almaVivas ārija no operas Seviļas Bārddzinis. dzied Jānis Sproģis.

Saulīte spīdēja it Mīlīgi, un tā kā visi Satraucošie momenti beidzot šķita esam aiz Muguras, šī pēdējā brīvā Diena pirms mūsu Tālākgaitas šķita īsta DIeva dāvana!.

VIenīgais par ko Bažījos - bija Trūxtošās Piecsimt Markas, kas bija Jānomaxā par pasūtītajām Grāmatiņām. bet jaukais Laiciņš manas Bažas Kliedēja. lai Papildinātu mūsu Kasi, Vilnis bija sarunājis uzstāties ar savu Saxofonu kādā Skolā, bet Es savas cerības liku BRižitu! kas tagad dzīvoja Brēmenē, un iespējams saucās briGItte!. Viņa bija nejauši Pamanījusi vietējā Avīzē īso Paziņojumu par mūsu Uzstāšanos, un Atnākusi uz mūsu izrādi!. un Šodien viņa gaidīja mani pie sevis Ciemos. briGitte Schoen. cik SKaisti skanēja viņas Vārds, kad viņa vēl Nebija Precējusies, un kādā 1987-ā gada oktōbŗa Pēcpusdienā kā Samtacains Sapņu tēls zvanīja pie manām durvīm!: viņai Mani bija rekomendējis mans Maskavas Draugs - kolosāls Gleznotājs Raxtniex un Dzejniex - Jurijs kosoGovskis. oiseau du ParaDis!. Paradīzes putns!!. Tā viņu nodēvēja Māra Rikmane, kad bijām viesojušies māras Darbnīcā, un pēc tam vēl aizgājām pie BAumaņrutas!: kuŗai kā zināms Francija ir Sirdslieta, un Franču Valoda laikam Vienīgā Svešvaloda ko viņa daudzmaz veikli Buldurē. un kuŗa šai sakarā no milzīgā Šedevru blāķa slēja Stāvus Apskatei savas Vitālās Sievas, Melanholiskos Klaunus, Graciōzās Baletdejotājas, Grumbainos Zvejniekus, un priecīgi Naivās Mazpilsētas.

Brižita ir Elzasiete, kas runā Vāciski ar Dziedošu Franču akcentu, un Franciski ar NEnosakāmu akcentu!. viņas smalki veidotajā Sejā ir kaut kas no Mariannas! un Slaidajās Kustībās - kaut kas no Exōtiska Putna Lidojuma. un viņas parādīšanās pelēkajā Rīgā - Tolaik kad vēl Valdīja Boriss Pugo, 18-ajā Novembrī ar Miliču un Armijnieku ķēdi Apjozdams Parkus un Kvartālus lai neViens Netiktu pie Brīvības Pieminekļa pat TUvumā!, - tā bija it kā Vēsma no CItas!, mums vēl NEpieejamas pasaules!, kas tomēr jau tais Šalkās trīs!!. Viņa mums it kā simbolizēja gan Franciju, gan Brīvību: kā tas romantiskais Sievietes-Brīvības tēls delakruĀ slavenajā Gleznā. taču viņa PAti bija MUktin MUkusi no rietumnieciskās Labklājības sabiedrības tukšā Laiskuma kur visādas Tūrisma firmas ČUpām piesūta savus Prospektus ar standartizētām Luxusviesnīcām visos Kontinentos - (atliek tikai Izvēlēties), - lai kādas Maskavas vai Ļeņingradas komuNalkas šaurā Istabelē - ļautos Disidentiskam GARa lidojumam!. viņa Strasbūrā bija studējusi Māxlas zinātni un Vīnē Slāvistiku; un KRievu valoda viņas mutē ritēja itin RAiti! taču tik ŠArmanti Fifīgā IZrunā, ka NenoPRiecāties! un Tas viņai deva Iespēju ne tikai strādāt Vācu Ceļojumu birojā, bet arī Sacerēt Krieviski Naivi Asprātīgus DZejolīšus!. Darbs viņai protams bija tikai Līdzeklis, lai Tiešā Saskarē ar Dzīvi Studētu Padomjtautu Slepeno GARīgo konstitūciju! kā Palīglīdzekli izmantojot gan Akvareli, gan Fotoaparātu. mēs Tikāmies gandrīz vai Katru Dienu; un es būtu viņā Aizgūtnēm Iemīlējies!: ja nebūtu tik Neatlaidīgi un Uzticīgi ieķēries Mārā; (kuŗa pie tam tai laikposmā pret mani bija kļuvusi neparasti Mīlīga). Neaizmirstama man ir tā Novembŗa Diena, kad ar Brižitu Divatā braucām uz Egļupi pie Momtas Kuršes. pēc Kailsalā pamestā pelēkā Rīgas Asfalta iebraucām Egļupē Baltā Ziemā. Neskartais Sniegs Līda šiem pēkšņajiem Laika apstākļiem gluži Nepiemērotajās Kurpēs, taču Brižita par to Nebēdāja, un Mirkļus Tverdama Skraidīja ar savu Fotoaparātu pa Saulē Mirgojošo Dabas pūkaino Paklāju kā Jūsmīga Stirna!!. viņai bija Līdz pat kaut kādas Maizītes!! kas Koku apsnigušajā Svētsvinīgumā bija Brīnišķīga IZprieca!. Skaistuma pārņemtām Dvēselēm nonākuši Galā, mēs daudz Neskumām, kad Montas nebija Mājās. jo arī ELmārs taču ir Dzejniex un Filosofs, un KĀDs vēl! ja ar savu nelielo Saimniecību tik dziļi Laukos spēj Uzturēt TĀdu sievieti kā MOnta!. un protams montas KRāsu mūzikā pulsējošās Kosmiskās Fantazijas mums Secen NEpagāja!.

KRonis šai dienai bija Sarkans Saulriets vientuļajā meža Stacijā, un Pirmās Zvaigznes: kas Mirdzēja Brižitas Acīs arī Vienīcā Latvija - Viņas Nummurā!! kur Es viņai Mācīju - Tek saulīte Tecēdama, un Viņa man – Au clair de la lune, mon ami Pierrot, prête-moi ta plume pour écrir un mot.

Ma chandelle est morte, je n’ai plus de feu.

Ouvre-moi ta porte pour l’amour deDieu. mēness pabāž GAlvu!, draugs pjeRo!, uz brīd Aizdod savu SPalvu!, kaut ko Uzraxtīt!.

Svece NOdzisusi; Nav vairs Uguns man.

Atver Durvis klusi!!.

Dieva balss lai skan!.

Svētdien, 5/12/93 pl 9-00.

Saule Lec 8-43. Sabīne Sarma Klaudija. bokeRīni. Koncerts Flautai un Stīgām Re Mažorā. atskaņo i virtuOsi di santa ceCilia.

– ak SIevietes DABa! kas Grib lai VĪrietis viņas dēļ dabū līdz Izmisumam NOPūlēties!. - es teicu Brižitai, kad beidzot biju viņu ATradis. jo Kur atrodas Delbrika ielas Otrais Nams ar tajā mītošo Brižitu jeb Brigitu Štoku, Nezināja pat tā Dāma kas dzīvo Beletāžā Tieši virs viņas Galvas. Kas gan varēja Iedomāties, ka OTrais nummurs jāmeklē zem CEturtā nummura Parādiskās Ieejas - Mazās, neKĀdi Neapzīmētās Durtiņās, kas VISpār ne ar Ko Neliecina ka te varētu būr kāds Cilvēku Miteklis. par to neliecināja arī tie nemīlīgi tumši GAņģi pa kuŗiem brižita mani Veda, līdz Ieveda savā Sievišķīgajā Ligzdiņā. taču Tajā mēs neuzkavējāmies Ilgi: pēc īsiem atkalredzēšanās Priekvārdiem viņa tūdaļ mani vedināja uz Pastaigu pa Parku. pēc sava Rīta Skrējiena un Delbrika ielas Cītīgās Pārmeklēšanas visā Gaŗumā - es gan Labprātāk būtu nodevies kādai MAzkustīgākai nodarbei! taču Vai tad Iespējams Brižitai teikt NĒ!. un savu Padevību man NEnācās nožēlot!. Parx bija NEizSTaigājami Skaists savā Romantiskajā Dēkainumā: kur katrs Pavērsiens bija Vesels Piedzīvojums. Jutos kā KĀzu ceļojumā: it kā kopš mūsu Atvadu brīža uz Perona, kad man uz Pleca lija Brižitas Asaras, IZgaisuši būtu tie Starpgadi, kad Viņa, gatavojot abRamcevas māxlinieku Albumu nokļuvusi gleznotāju apsēstajā Fišerhūdē, PAti aizrāvās ar Gleznošanu! līdz viņu Noprecēja kaut kāds ievērojams Štox. taču viņa drīz vien no tā Atšķīrās un Aizlidoja uz Kamerūnu: no kurienes mani Apveltīja ar exōtiski krāšņām Skatu kartēm.

uzvārds Štox mani Šokēja. Brižitai tas nu neKĀDi nepiestāvēja!. šo savu Uzskatu Neslēpu arī savā Korespondencē; kas diemžēl Apštopējās caur To ka mana PĒdējā vēstule Pirmoreiz uz Brēmeni atnāca Atpakaļ ar Atzīmi ka Adresāts nav Atrodams. kāds PRIex tagad stāvot uz teixmaina Tiltiņa - Mīļi Aplikt viņai Roku ap Pleciem, un pavisam Reāli Piespiest viņu sev Klāt!. mazā sirmā Kumeliņā - jāj pa ceļu Pasaciņa!!.. un kā Klusa Pasaka (!) bija arī tas koka Namiņš, uz kuŗa Lieveņa Brižita Izdomāja mums Abiem pa Tasei Šokolādes ar Fantastisku Putu krējuma pikuci kas peldēja pa virsu!!.

Mājās viņa ieveda mani Dārzā, un Cienāja ar Augļiem un Vīnogām. pēc Tam piedāvāja Piparmētru Tēju. un bija gaužām Nelaimīga, kad Atzinos, ka man gribas Ēst. ar izmisīgu Meklēšanu viņai tomēr Izdevās Sadabūt kaut kādus SAldumus!. Kopā ar piparmētru Tēju tie man Atgādināja, ka divu pēdējo diennakšu laikā esmu Gulējis Labi ja Divas Stundas: proti Šorīt kaut kad Gaismai svīstot. lūdzu Atļauju drusku Atgulties uz Pūkainā Paklāja ar ko bija izoderēta viņas ligzda. viņa Atrada arī kādu Galvasbalstu un Teica, ka manis Iemidzināšanai Rādīšot man savas Gleznas. šī Akcija izvērtās par Dievišķīgu Paradīzes spēli!!. visPirms tika Uzstādītas kaut kādas Debesu Kāpnes. pa Tām tad nu Plivinājās Brižita kaut kādā Eņģeliski Vieglā Ģērbā!.. tas bija Balets!, kādu man neKAd savā mūžā vēl nebija gadījies baudīt!. Balets ar skatu no APakšas!. protams nekādas STraujas PIruetes uz kāpnēm NEvarēja izvirpuļot! taču viņas Līganās Kustības un Pōzas bija Tādas GLeznas!, kādas neViens Māxliniex neKAD vēl nav iedomājies uzgleznot!. viņas burvīgi slaidās Kājas zem kleitiņas bija tik Valdzinošas!! un ik pa Brīdim no viņa Sejas, kā no Debesu Spīdekļa, pār mani Lejup lija Silts un Satraucošs Starojums. un ik pa Brīdim viņa nolaidās man Līdzās, un man nācās pievērst Acis kārtējam Pārsteigumam. ak šī DUbultlaime!. jo viņas GLeznās!, vieNAlga vai viņa būtu tvērusi Dabasskatu vai Kamerūnas Nēģeri, bija tas PAts DZīvais un BRīvais LIdojums!! tas līdz Galam Nepateiktais Jausmainums!!. cik NEIederīga tam blakus man likās tā pa Starpu iesprukusī ŠToka bilde savā vāciski Pamatīgajā!, reālistiski Cietajā Lietiskumā. kā savulaik Ievai Rozei par Katru Dzejoli, tā man Tagad nācās Izteikties par Katru Gleznu. protams ka no sākotnējā nodoma Pasnaust uz iemidzinoši mīxtā tepiķa - neiznāca neKAs. ar katru Mirkli kļuvu arvien Možāx; līdz Jutu, ka mana garīgā Enerģija jau Sacēlusies līdz bīstami Augstai Robežai. paskatījos Pulxtenī, un laidos Lapās.

Pirmdien, 6/12/93 pl 10-00.

Saule Lec 8-44. Nikolajs Niklāvs.

Pēteris Vasx. Baltā Ainava. spēlē Jurijs Rivkins. (Klavieres.) Pieskāriens.

Obojai Sōlo. spēlē Normunds Šnē.

Rīgā, 1993-ā gada 6-ajā Decembrī.

Mīļā Brižita: tev pateicos par To, kas paliek NEaizskārts!!: par tavu Acu atturīgo dzīli (!), par Tālo (!) Tuvību!!!; ko NEsaukšu par Mīlu!, jo tai ir CIts!, vēl NEatrodams vārds!.

šī Tālā Tuvība: – tā taču visus Tālumus dara TUvus!. un ir daudz Paliekošāka nekā Izmīlēta Mīlestība. apstādinājums pirms Piepildījuma. Sākums bez Beigām!!.

Nepārbraucamā Robeža!, jeb – caur Pierēm Upe plūst un plūst – Tā es nosaucu savu filosofiski dzejisko Dēku romānu, ko Iesāku jau Berlīnes-Rīgas Vilcienā, un kas Nepārtraukti Tur mani Tā savos Nagos, ka nekam Citam neesmu Spējīgs.

Baltā Ainava - (klavieres), un Pieskāriens!: (Oboja Sōlo): tā saucas divi Pēteŗa Vaska Skaņdarbi, kas nupat atskanēja pa Radio, un man Liekas, tie man skanēja ar kaut kādu NOZīmi! jo tikko vēl VAkar es pabeidzu Nodaļu par Paradīzes putnu uz pūkaina Sniega paklāja, Lidojumu ar viņu pa Pasaku parku, un Baletu uz Debesu Kāpnēm!. un tad es Sapratu, ka esmu beidzot Nobriedis Raxtīt JUMs mīļā brižita!. ja mana Vēstule Neatnāx Atpakaļ ar Atzīmi - Nams Delbrika ielā 2 Neexistē -, tad es varētu lolot Cerību kādreiz saņemt jūsu Spārnu Vēziena garāmslīdoši paliekošu Pieskārienu!!.

Māxla ir Brīnišķīgs Patvērums; un Māxliniex - Laimīgs Lopiņš: jo Atgremodams Pārdzīvoto - viņš spēj savu Dzīvi Desmitkārt Pagarināt. un Tas ka mēs ABI esam šādi laimes putni un dažreiz Satiekamies, neKā viens otram Neprasot, ļauj mums Būvēt to Stipro Pili, kuŗā mēs esam Mūžam Paglābti. jo Prieki un Bēdas, Viss kas ar mums Notiek un Notixies, Nav taču nekas Cits kā Būvmateriāls. es šobrīd faktiski dzīvoju kā Āpsis alā; un Noskatos, kā mana radošā Ekstāze pārgāja radošā Nemierā, un Nu ir ardevusi vietu radošam Mieram. un Priecājos, ka Visas šīs Stadijas, Katra Savā veidā, ir Labas.

Drīz būs Ziemsvētki, un tai ziemsvētku Vēstulei ko jūs man reiz raxtījāt - ir Stabila vieta manā Dārgumu krājumā. Boass taču ir BAgāts vīrs. un ja viņam kādreiz nav Naudas, viņš Priecājas: neKas vairs nav Jāpērk; Nav vairs neKādu Rūpju; viņš var mierīgi sēdēt Mājās un Raxtīt.

Priecīgus Ziemsvētkus mīļā brižita! – Valdis.

Otrdien, 7/12/93 pl 8-00.

Saule Lec 8-46. Antonija Anta Dzirxtīte.

Imants Kalniņš. 4-ā Simfonija. atskaņo Latvijas televizijas un radio simfoniskais orķestris Leonīda Vīgnera vadībā.

Brižita mani pavadīja līdz Tramvajam, aizkustinoši Atvadījās, un es Gaidīju, kad vadītājs teix – geSchwister-Scholl-Straße. Tad es kāptu Ārā un dotos pie vecā leģionāra Artura, lai kopā ar saviem Mīļajiem atvadītos no Brēmenes. jo Rīt mums jau jāceļo Tālāk. un tā nu es vērīgi gaidīdams Braucu un Braucu, kamēr tiek paziņots Gala punkts. Skaitu visu savu Bagātību: Atpakaļceļam pietrūxt Astoņi Feniņi. Domāju, iešu Kājām gar tramvaja Sliedēm Atpakaļ. taču TRamvajs izrādās šai apvidū nav IElu dzelzceļš: tas drīzāk atsauc atmiņā to 19-ā gadsimta Amerikas Bānīti, kas lauzās uz mežonīgajiem Rietumiem, lai pakļautu Bālģīmju Virskundzībai mūžsenās Indiāņu teritorijas. tātad Pietuvoties Sliežu ceļam kārtību mīlošajā vācijā atļauts tikai Pieturvietās: uz kuŗām ved īpaši ierīkotas asfaltētas Uzejas. par to Pārliecinājos, izmantodams PIrmo šādu gadījumu. uz augstā Tramvajdambja sastopu Vientuļu Sievieti, kas noklausījusies manu Bēdu stāstu par trūxtošajiem Feniņiem, sāk šausmās no manis Vairīties. nu Ko: LAupītājs es pēc dabas NEesmu, tādēļ bezcerīgi kāpju atkal Lejup. tā kā visa Civilizācija no mežonīgās Tramvajlīnijas bija Atkāpusies ievērojamā Attālumā, pie kam mani Centieni tai Tuvoties allaž beidzās ar Atduršanos nevien

KĀ pret Sienu!, bet bieži vien tikTIešām pret SIenu visTIEšākajā nozīmē!, man savos kilometrīgajos Līkumos laimējās Iepazīt Ārzemnieka acīm vēl NERedzētu brēmeni!: kur varēju Ieraudzīt Visu Ko: gan Ielas bez Ietvēm, gan Aklus Spīķeŗus un it kā Noraudājušos Fabriku korpusus, gan arī kaut ko Līdzīgu Lauksaimnieciski Lielražojošas Muižas Centram, (ieskaitot Govis Zirgus un Rejošus Suņus), gan arī Kvartālus, kas skumji atgādināja mūsu Ķengaragu. biju patīkami Pārsteigts, kad kāda satixmes maģistrāle negaidot izveda mani Tramvajdambim CAuri. varbūt OTRā pusē varēšu pie tā Cerīgāk pieturēties?.. neKĀ. – vai tas ir KAnāls? vai UPe. un ja UPe, tad KĀ to SAuc!. - es vaicāju kādam nejauši sastaptam inteliģenta izskata Kungam, klīzdams gar kādu romantisku Ūdens ansambli, kuŗā patlaban Saulriets gleznoja savus Šedevrus. taču Kungs man NEzināja atbildēt. ak šie Brēmenes PArki!!.. vai maz Brēmenieši Paši ZIna!, cik TĀlu pa tiem var aizmaldīties aizsapņojusies dvēsele!.. par laimi šādā burvīgā Vakarstundā tie pievilina MĪlas pāŗus! un ar viņu Palīdzību beidzot Atradu arī Ielu, kam kāds Brālis ar Māsu, Cīnīdamies pret Fašismu, bija Devuši Nosaukumu geSchwister-Scholl-Straße. izrādās tā bija Iela, pa kuŗu Tramvajs iet Visā Gaŗumā, iekams Mežonīgi sāk Kāpelēt pa Uzbērumiem; tādēļ arī tās Vārdu Nenes neViena Pieturvieta. arī MAN to vajadzēja nostaigāt gandrīz visā gaŗumā!: līdz 15-ajam Nummuram. bet KAs gan vairs ir PĀris KIlometru kad NOsoļotas TRīs STundas!.

Kompānija bija Atvadu KUlminācijā kad tur ierados ap deviņiem vakarā!. un MAn tūdaļ tika ieliets SOda sitiens!. taču ES ar KAtegorisku RĪkli PAziņoju ka NEdzeršu ne LĀses kamēr GAldā nebūs PIecsimt MArku!. šobrīd savas Cerības es liku uz VIlni; jo BRižitai tāpat kā MAn nav Vārda, un tādēļ mūs MAteriāli stimulēt viņa NEspēja. – dod ŠURp ko esi ievācis PŪZdams es vilnim uzsaucu!. LĪgai tas bija kā Uguns Pakulās. viņa uz Karstām Pēdām taisījās uz Rīgu. es esot Apvainojis Vilni un Sabojājis Visu Jauko Vakara Noskaņu. bet Dievs ar Līgu: neKur viņa šovakar Neaizbraux. lai Nekristu viņai uz Nerviem, eju uz balkona Pīpēt. ar savu Izmisīgo Bļaustīšanos esmu kaut ko tomēr Sakustinājis. jo Vilnim naudas Nav: par tiem sapelnītajiem Grašiem viņš Laumai kā Pateicības zīmi nopircis Pudeli Vācu Šampanieša; kādu Lauma Neņem ne MUtē!. (viņa no nemitīgi pie viņas piebraucošajiem Latviešu pulkiem pieprasa soVETskoje šampanskoje!)

Uz Balkona iznāk Artūrs. Sapīpējam, ejam Iekšā, kārtīgi Iedzeŗam, sadzeŗam Tubrālības, un tām vēl krietni pa Virsu, līdz Knuta vārdiem runājot Jūtam kā – pie palēna Ūdens viss Nokārtojas, viss Izlīdzinās...

Doma kļūst Droša kā Vijole, Dzīve Viegla kā Strazds.

– JŪs esat LAtvijas FRontes PRIekšpostenis saka Artūrs, un šķendējas uz Infobaltu, kas tik Iespaidīgu Pasākumu tik Vāji Izreklamējis. – Nē: tas esat JŪS! tie ČEtri LAtvieši BRĒmenē!. jo bez JUms mēs paliktu KAunā es viņam atbildu!. taču KOlekte mesta NEtika (kā biju iztēlojies). otrā Rītā, dodoties uz Kemnicu atstājis Stacijas Alus bārā mūsu Mantu milzkalnu līdz ar visu Trupu, devos ar Laumu Pestīšanas darbos: šim nolūkam Lauma dabūja iet uz Banku pēc Naudas, un es biju Priecīgs ka viņai Nolaupīju tikai ČETrsimt marku nevis Piecsimt kā sākumā biju sagaidījis! un turklāt viņa par Atmaxu Atviegloja mani Veselas Grāmatpakas Apmērā. – mēs esam KVit (viņa teica to pievākdama). viņa to laika gaitā mēģināšot iztirgot Infobaltā par to pašu Cenu ko viņa mums bija noteikusi - Astoņām Markām Gabalā.

Atvadīšanās bija Ilgstoša un Dezorganizējoša: jo gan Līgai gan Lijai brēmenē bija arī PRivātdraugi un draudzenes. – LĪGA! es brēcu pie Mantu vezuma pa visu stacijas Tuneli, neKur Neredzēdams Līgu pie kuŗas atradās mūsu Biļetes, kad līdz vilciena Atiešanai bija Palikušas vairs tikai Divas Minūtes. – (ko tu BĻausties!.) atskanēja līgas Balss man turpat Blakus. tad nu Kliegdami un Ķērkdami Metāmies Iekšā Vilcienā. vilcienā Līga Vairījās no manis kā no Spitālīga!.

Hanoverē mums bija Jāpārsēžas uz Leipcigu. tas bija VIRtuōzitātes MEIstarstiķis kā Mēs, ieviešot Darba Dalīšanu, vizinājām savas Pekeles pa Slīdlentēm Lejup un Augšup, lai tais nedaudzajās mums atvēlētajās Minūtēs pārvietotu līdzpaņemto Kalnu no Viena vilciena Otrā. ja Nemaldos, šai Norisē mana Cietusī Labā Kāja saņēma OTru asiņainu triecienu!. no saviem Ceļa piederumiem uzcēlām tūlīt aiz Tualetes Nepārvaramas Barikādes: ko visā gaŗajā Braucienā pārmaiņus Apsargāja Vilnis un Lija. jo Vilciens izrādījās Piestūķējies Pilns, un tā kā Naudu Taupot es Nebiju Rezervējis mums Vietas, mums bija Jāstāv Kājās. taču LĪga to NEdarīja. Pamanījusi kaut kur pie Loga kādu Vientuļu un šai brīdī Neokupētu Apsēšanās iespēju, Viņa, Neņemot Vērā brīdinošo vizītkarti reserViert, Tūdaļ šo gadījumu Izmantoja, un Acumirklī Aizmiga. vietas Īpašniex acīmredzot bija tas zolīdais Kungs, kas vairākkārt Garām staigādams, allaž tā Mīļi viņā Paskatījās. Modināt Sievieti kas Guļot var būt tik Dievišķi Skaista!!!, - to laikam Nespētu neViens Vīrietis: lai KĀDas viņam būtu tiesības to darīt!. to biju spiests darīt ES, kad vilciens beidzot apstājās LEipcigā. taču kamēr viņa saldi Dusēja, es Šiverējos!!. Taisīju tā sakot Mazo Biznesu. tas notika TĀ. Ieeju kādā Smēķētāju Kupejā, un pamanīdams tur Brīvu Vietu, laipni Palūdzu Atļaut man uz dažām minūtēm Apsēsties: lai Ērti un ar Baudu Izpīpētu vienu Cigareti. lai cik KAitīga ir Smēķēšana, tai tomēr piemīt TĀ pozitīvā īpašība, ka tā ļoti Viegli un Dabiski ļauj nodibināt KOntaktus. mans Stāstījums par Latviešu Dzeju un tās Likteņgaitām uz Riteņiem ko tā patlaban izbauda - protams ir tik Intriģējošs, ka man kā Pretvelte tiek piedāvāts kāds Pašlolots Garīgs PUdeles saturs!. es to Pateicībā Pieņemu, un ceļu Priekšā kaut ko šim momentam Piemērotu no sava Repertuāra. un kad Pienācis attiecīgais Brīdis, eju uz Barikādēm. sadabūjis vajadzīgo Exemplāru skaitu, tos par iepriekšnosprausto Cenu Sirsnīgi un ar Ieraxtu Iztirgoju; kā Rezultātā Līga Modās ar Laimīgu Smaidu!!, redzēdama savā Acu priekšā žūxnīti vietējās Valūtas turpmāko Cigarešu iegādei. no Leipcigas uz Kemnicu mēs ceļojām Mierīgi, Brīvi, un Sēdoši. acīmredzot kemnicas IEpriekšējais nosaukums - karlMArxštate - uz ļaužu Psīhi ir atstājis zināmas NEgātīvas sekas: zināmu Nevēlēšanos to vispār REdzēt! tādējādi aizsargājot brīnumskaisto Rūdu Kalnāju (Erzgebirge) no ziņkārīgo Tūristu invāzijas.

Piektdien, 10/12/93 pl 7-30.

Saule Lec 8-50. Guna Judīte.

Starptautiskā Cilvēktiesību diena.

Zoltāns Kodājs. Sonāte Čellam Sōlo Si Minorā opus 8. spēlē Viktors aParcevs.

Guna ir SKaists vārds. un viņa dzīvo SKaistkalnes ielā!. ES tur gribēju braukt ar TRolejbusu! bet MĀra teica ka JĀsteidzas un tāpēc jāņem TAxis. pēc TAkša bija jāstāv milzīgā Rindā, jo bija vēl Padomjlaiki, un Šoferis turklāt izbraukāja krustām šķērsām visu PĀRdaugavu meklēdams skaistkalnes ielu!. Rezultātā mēs ar TRolejbusu būtu aizbraukuši pie gunas vismaz TRīsreiz ĀTRāk!.

bet Guna ir LIEliska!. cik BRĪnišķīgi viņa izskatās savā KImono!. tas neKAs ka viņa ir SLaida!: viņa TOmēr izskatās pēc Īstas JApānietes!. un Japānas ATmosfēra valda Visā viņas tik PErsoniskajā SAvrupmājā. LAimīgs tas Cilvēx kam liktenis lēmis būt viņas Viesim. es ar viņu iepazinos Katedrālē: kur Tolaik, (tas ir 1984-ajā gadā), bija iekārtojusies Zinību biedrība, kuŗas Telpās notika Austrumzemju Dzejai veltīts Vakars. Viņa, tas ir Guna Eglīte, uzstājās ar Japāņu Haikām, guna Bērziņa, tas ir Guna un Andrejs linKēviči, (taču šoreiz Andrejs BEz gunas), ar Upanišadiem, Es ar BhagavadGītu, un Pēters Brūveris ar saviem Azeriem. šo PAšu komandu nākamajā vasarā nofraktēja Andrejs Radošam Darbam Cesvaines Pilī. Žēl ka viņš PAts nevarēja būt mūsu pulkā. toties to kuplināja dzejniece tuklotāja un akustikas inženiere Astrīda Tabūne, un latvijā vienīgais psīhiatrijas zinātņu doktors Imants Eglītis; (Gunas kādreizējaiis laulātais Draugs). mēs tur rīkojām radošā darba Vakarus. jāsaka gan ka visKUPlāko klausītāju skaitu bija pulcinājis imants Eglītis, stāstīdams kā mūsu Jaunatne Degradējas un Psīhiski Saslimst aiz BEzdarbības!. Pētera turciskais Asiņainums nežēlīgi kontrastēja ar Astrīdas lirisko Maigumu, un Astrīda kopā ar Gunu bija Priecīgi Satrauktas, kad Es, našķēdamies gar kolhoza Zirņu lauku, reiz Pārsteidzu viņas Plikas Sauļojamies. Guna, būdama Izcila Sportiste, mani Pavadīja manos Gaŗgabalskrējienos, aizraujoši stāstīdama par Dzenbudismu. pēc Tam viņa stabili iegāja Māras draugu lokā. bet AIzvakar es iepazinos ar VĒL vienu gunu!. – kādi BĒrnu ĢĪmīši!. KO ar tādiem var IEsākt es domāju šņāpdams no Maizes kukuļiem pa Ņukai, jo Juris kas stāvēja Priekšnamā ar divām Meitenēm - bija Teicis ka viņam esot Viena Govs, ar ko Nopirkt Vīnu. Es lai paņemot Maizi. – un Virsū neKĀ nav novaicāja juris?. – tu jau man prasīji tikai MAIzi atteicu! bezcerīgi tomēr vēl pārbaudīdams Ledusskapi, kur atradās tikai mikroskopisx sakaltis Siera gabaliņš, un pāris Reņģīšu; ko Žēl bija Rucināt. – nu ja nav Nav; būs labi tāPat. Ņem tās Daiļavas Katru pie Vienas Rokas, un Ejam. (noteica Juris, laizdamies jau pa Kāpnēm Lejup.) jaunavas pie rokām Neņēmu. viņas man likās tik Jaunas, ka jutos tīri vai NEērti. Nopakaļ iedams, ievēroju ka Vienai, kas vēlāk izrādījās Guna, ir Skaistas Kājas: kas teixmaini vīdēja zem šķeltās Kleitas. (par IEvas kājām neKĀ nezinu sacīt: jo Viņai kājās bija BIxes.) veikalā pie Mums viss ir Lētāk – Iepirkāmies. tas ir PIrkumus izdarīja JUris! jo man jau labu laiku kabatā ir Tukšums, un Meitenes savu Latu pa Abām tālredzīgi PIetaupīja! (citādi viņas nebūtu tikušas Mājās: jo nakts vidū līdz Sarkandaugavai var nokļūt tikai ar Taxi). Pārdevēja ieteica Muskatu, (kas Tiešām izrādījās Brīnišķīgs ar savu Decento SaldenSkābenumu), no govs Pārpalikuma vēl iznāca tāfelīte Rigondas, un divi saldie Sieriņi; (MEitenes gan kāri ieelpoja DEsas smaržu! bet Juris ir VEģetārietis). pa Ceļam viņš gan vēl meklēja kaut kādus naudīgus Tirgoņus, taču Nesekmīgi.

Bohēma juŗa Bēniņos sākās ar Strauju Rigondas rīšanu; un kad tā bija Aprīta, Juris pārgrieza uz Pusēm abus Sieriņus; tā ka Katram tika Brālīga Daļa. VĪnu viņš laistīja Nelielās Glāzītēs: pēc tam kad meitenes tās bija pieticīgi Apmazgājušas ar Aptiekas Kolbā glabāto Ūdeni. bohēmiskā Apkārtne ar bēniņu Sijām un Pažobelēm, ar visai Neskaidrā Vašbļodas Šķidrumā mirxtošu Nenosakāmas nozīmes Textīliju, un ar Putnu biedēkļiem visai Noderīgu Garderobes inventāru pie sienas, kas vientuļās sveces rēgainajā gaismā viesa dvēselē dīvainas Baismas, ļāva īstā baznīcas SVētsvinīgumā (:) izbaudīt katru lēnām sūkto Muskata malku. un protams VIsu kas šai atmosfērā ir TApis un nemitīgi TOp. pēdējā laikā juris ir aizrāvies ar FAktūru meklējumiem! nežēlodams tam ne Darbu ne Līdzekļus. cik daudz ZELta gan nav izgājis tai Bildē, kuŗā man ar savām tuvredzīgajām acīm pa Gabalu skatoties rādās KRustā sistais! bet TU-

vāk pieejot REdzu – tas ir KNuts ar NĒšiem pār pleciem un Diviem SPaiņiem. tāds Ikonas Statiskumā taisīts Blēdīgi Jautrs SVētais!. HUmmel HUmmel!. – bet tur vēl JĀpiestrādā saka juris. toties EGila portrets audekla labajā apakšējā stūrī - savā iekšķīgi smaidošajā Gudrībā - ir Pilnīgs un Gatavs. un tie fantastiski vienkāršie Domu laukumi kas viņam apkārt - viņu bijīgi Izceļ no viņa pazemīgajiem Dziļumiem. un kad gar Acīm ir aizslīdējušas gan mīļi Atpazīstamas Dzejiskas fantazijas, gan Neredzētas Dramatiskas Kaislības, gan lakoniski iespaidīgas Krāsu un Līniju Attiecības, un bez tam vesela rinda gan rembrantiskā melnbaltumā rūpīgi Nostrādātu, gan ģeniālā tvērumā zibenīgi Uzskicētu - Portretu un Figūrālu Kompoziciju, - man Jālasa mans DĒku romāns ko juris man bija licis paņemt līdz. protams ar prieku to DAru. jo esmu taču arī Aktieris! un Aktierisx Priekšnesums ir Literāra Darba visLabākais Pārbaudījums. turklāt tās DZiesmiņas kas iekomponētas šai opusā! - ir lielix Līdzeklis publikas LĪdziesaistīšanai!. MEitenes!, kas sākumā bija mēģinājušas Bohēmas garu mazliet Uzspēlēti Forsēt, dzied Līdzi Brīnišķīgās Alta Balsīs: itin Viegli piekļaudamās manam Basbaritonam. un Tad nāk VIŅu repertuārs!: Dziesmas ko neKAD vēl nebiju dzirdējis!. gan SuperMūsdienīgas, gan no Pagājušo gadsimtu Pūra lādēm izvilktas. esmu kolosālā Sajūsmā. Meitenes lūdz Vēlreiz Nodziedāt to Poļu dziesmu, ko Knuts tik ļoti mīl dziedāt Poliski, bet ko Es diemžēl protu tikai Latviski. - BAlta ROze manā dārzā zied!. viņas gribot iegaumēt VĀrdus. Bohēma beidzot pa īstam iet Vaļā, un Jautri tiek Izsūkta Beidzamā Vīna lāse. abas Meitenes izrādās studē Māxlas Vēsturi un Nav nekādi BĒrni kā man sākumā likās. Guna Raxta jau Diplomdarbu par Voldemāru Zeltiņu. Izrādās, viņa Pazinusi arī Ievu Rozi: bijušas Kopā jaunatnes radošajā Nometnē. mana Kļūda ir Tā, ka esmu vecs Mērkaķis: kas redzēdams Sievieti Jaunības Plaukumā, Neredz viņā Sievieti, bet Bērnu. varbūt Tas bija arī viens no Iemesliem, kādēļ ieva roze Pakārās: pārāk VĒLu sāku savu kājminamo domāšanu pārorientēt uz To, ka viņa ir Sieviete. šādu Kļūdu es vairs NEdrīxtu atkārtot; un mana Attiexme pret abām Dāmām, kad esmu jau daudzmaz Apradis ar viņu seju nevainojamo Svaigumu, kļūst draudzīgi Kolēģiāla un Cieņpilna.

IEva!, ŠĪ’ ieva! - ARĪ ir Ieva pēc Dabas. viņa gan mācās vēl tikai PIRmajā kursā! toties viņai ir DArba stāžs. JUri ir ieinteresējusi viņas māxlinieciski pār gaišzilacaino Seju krītošā Rūsganā MAtu kodaļa! taču Tā nāca priekšā bohēmas OTRajā daļā!: pēc KAfijas dzeršanas!. PIrmā daļa nobeidzās ar pazemīgā apgarotībā noliektu Dievlūdzēja seju uz Spēkpilna Auguma fōna. tas ir mans Entais Portrets. laikam jau objektam jāpiešauj Roka: lai beidzot nedaudzās skopās Līnijās pateiktu par viņu kaut ko Būtisku. un cik DAUdz var izteikt ar GAismēnām VIEn!. nē, Juris paTIešām ir MEIstars!. Jaušu, ka šīs Bohēmas viņš rīko vienīgi Tādēļ, lai varētu tās Izmantot Zvērīgai Strādāšanai.

KAfija jāvāra stāvu Zemāk – VIrtuvē. tai Auzu pārslu Biezputrai kas jurim bija palikusi pāri no brokastīm - kompānija uzklupa gan ar vienīgo Karoti, gan ar Dakšiņām. Es dabūju izlaizīt Katlu. nogāja dibenā Ātri bez jebkādām Taukvielām.

Kafiju dzeŗot Atcerējāmies, ka Ir taču manis līdzpaņemtā MAize!. un JUris atcerējās ka VIņam ir Ziedputekšņu MEdus!. to gan uz Maizes bija Grūti uzziest! taču pie Kafijas tā bija Lieliska Uzkoda. kad Viss bija Izdzerts un Notiesāts, sākās Bohēmas OTrā daļa: kas bija veltīta minētajai Ievas Matu kodaļai, un manām Liepājas Dēkām. meitenes Smējās, kā es vārīju Tēju, aizmirsis to uzlikt uz Uguns, un tā mazpamazām bohēma sāka Kulminēt. visNotaļ Atraisījās Mēles. teixim par to pašu Lakonismu: cik Daudz ar to izsaka Juris, un cik Ļoti tas patīk Man!. Nekavēties pie Mirkļiem, Ieskicēt tos pāris raxturīgiem Vilcieniem, un Ļaut tiem Sadurties it kā Pēkšņā un Nesakarīgā Nejaušību spēlē!!: kur Viss tomēr ir baigi Sakarīgs, un katrai Detaļai dziļa Nozīme šai slēptajā Kopsakarībā.

bet KUŗš gan to SAPratīs!. – Daži jau Sapratīs. (bilda Ieva.) – nu Lūk: šiem DAžiem es jau arī RAxtu!.

– Nejaušība kur neKas nav Nejaušs. – tie bija arī mana Vārdabrāļa vārdi, pie kuŗa devāmies apskatīt Šēnbergu, un varbūt arī dabūt kaut ko Ieēst. Ieēst NEdabūjām, (dabūjām tikai iedzert Kafiju), taču šo fizioloģiski bioloģisko Nepietiekamību BAgātīgi kompensēja ŠĒnbergs!. – Viņu taču Izlidināja no Gleznotāju rindām vēl Trīsdesmit SEPtītajā gadā teica valdis!: kad Viņš, kuŗu visi uzskatīja par ļoti Spējīgu māxlinieku, pēkšņi sāka gleznot pēc SAVa prāta!... tā Ainava ko viņš toreiz uzgleznoja - valda kolekcijā ir APlūkojama. tā ir Ainava APrisēs! Izkususi KRāsu noskaņās. ne īsti PRiekšmetiska glezna, ne BEzpriekšmetiska. Kas tā par AINavu sprieda Vērtētāji, un Izlingoja viņu Ārā. arī PAdlatvijas laiku experti viņu visādi brāķējuši!: piemēram Glezna esot Nenobeigta. un neViena viņa Bilde - izstādīta Netika. līdz pašiem ATmodas laikiem: kad viņa vienīgā Izstādīte valsts māxlas mūzejā - sacēla TĀdu IEvērību. glezna „Nenobeigta”.. To kādu LOmu tajā spēlē BAlts LAUkums!, To šie biedri NEsaprata.. un ŠĒnberga fenomens esot vēl Tas, ka VIEna glezna nemaz nav VIEna glezna!, bet VAIrākas! pat VEselas SEPTiņas! kas Tapušas gadu Gaitā, gleznojot JAuno ieceri pāri VEcajai. viņa KUndze sakot, ŽĒl ka viņiem neesot bijis FOToaparāta! jo KATra no šīm pārmālētajām IEpriekšējām gleznām - esot bijis kaut kas Pilnīgi CIts un PAbeigts.

– kas IR tie stulbie experti (jautāju)!.. tie esot Pazīstami Māxlinieki; taču viņu Vārdus viņš Nevēloties izpaust. varbūt viņam Taisnība. var būt ka Ne jau aiz SKAudības šēnbergu Nepieņēma!. jo Katrs Profesionālisms ir Atpakaļvērsts. un Katram Ģenijam ir Savs Laix.

Viesu grāmatā, kas Pilna Sajūsmas dvesmas Visās Pasaules Valodās, es Ieraxtu: MĀxla ir Dievišķā Spēle ap To, kas palikdams Neredzams, APgaismo!.

– tā GRāmata (es saku) reiz būs NEnovērtējams VĒstures DOKuments!.. jums vajadzētu par šo fantastisko BĒniņu apmeklējumu prasīt SOlīdu IEEjas maxu!. - uz to viņš man nopietni Atbild, par GArīgām vērtībām viņš Naudu NEņemot.

Ko viņam MAxājis šis augsta līmeņa interjērs!, bail pat DOmāt. IZdomāts viss KOlosāli. viņam bijis ko NEnoŅEmties ar MEistariem!, lai tiem Iestāstītu, ka viņam vajadzīga ASImetrija nevis Simetrija!. un tad jau arī IEejot viņa bēniņos, uzREiz jūties kā SVētnīcā. Ielas Apavi tūdaļ Jānoauj, jo lakotā Grīda Spīd un Laistās.

Valdis ir IDEju cilvēx!. VIena no tām ir VIdeomāxla bez VideoTEHnikas!.

DABAs video!. viņš esot pie Lietuvas Robežas, Mēmeles Krastā, uzcēlis Namu ar Speciāli Ierīkotām Skatāmlūkām uz Dažādām Ainavām, kas Dažādos dienas Laikos un Apgaismojumos rada attiecīgo māxlas Pārdzīvojumu. un šais pašos Bēniņos viņam ir viena Telpa, kas faktiski ir STEreoglezna!. tu Ieej tajā, un tev visApkārt ir GLEzna!. gan ne AInava, bet Maiga KRĀsu simfonija! kuŗas Sastāvdaļa esot arī Logs ar Pilsētas Skatu. (diemžēl vēlās Stundas dēļ to NEvarēja redzēt).

Dulls kas Dulls. Visu savu Bagātību ko nopelna pa Tirdzniecības līniju - Izdod par Lietām kas Neienes neKo.. bez TAm viņam esot tādās PAšās kolekcijās PAdegs IRbe un PAuļux!. – nu bet TIE taču ir pats KRĒjums!. visNESalīdzināmākās VIRsotnes (es saku)!. un mans Apbrīns pret manu vārda brāli aug Augumā. par šiem ČEtriem viņš tad arī ir Savācis un Salīmējis lielos Albumos Absolūti VISu kas par viņiem

Raxtīts un no viņiem Reproducēts. un ZInāšanas viņam ir ENciklopēdiskas. pie tam tik Jaunam Cilvēkam.. par GUnu interesējošo ZEltiņu viņš zināja Sacīt, ka par to Raxtīts gaužām MAz. Dzīvojis ĪSu mūžu, un Nav arī Paguvis daudz Uzgleznot. taču viņam bijušas KOlosālas SKIces!. PĀrākas par pašām GLEznām!. diemžēl VAirums no tām IZčibējušas. cilvēki nav Apjēguši, kas tās par Vērtībām, un vienkārši izmetuši Ārā. cik LABi ka šais mūsu pirmajos atgūtās Neatkarības gados, kad Latvieši ir Pakļauti TĀdam genocidam kāds vēl neKAd mūsu vēsturē nav pieredzēts, ir tāds Valdis HElmanis. cik daudz NAbagāka gan būtu KRievu kultūra, ja nebūtu bijuši tādi Tirgoņi un Lielrūpnieki kā tretjaKOvs un moROzovs. beigās mēs trīs Vīri - apbrīnojām Gunu: kas ar saviem tumšajiem Matiem un bālo Seju Šūpuļkrēslā uz himalajiešu Lāčādas - izskatījās pēc Sižeta fascinējošai Gleznai - Noslēpumainā Sieviete. taču viņas NOslēpumainības šarms pastāvēja gluži vienkārši iekš Tam, ka viņa bija NOgurusi. bet mēs VĪri Nebeidzām TĒrgāt. VAldis attīstīja savu KOmpensācijas teoriju: Māxla kā Kompensācija Tam, kas Dzīvē palicis Nepiepildīts!. teixim Nepiepildīta Mīlestība. JUris tam NEpiekrita. ES teicu, ka DAļēji tas tā varētu BŪt. jo SExuālā enerģija un GArīgā enerģija ir VIens un tas PAts. Sexuālā enerģija sublimējas par Garīgo māxlasdarba RAdīšanas procesā!.. bet Tas jau Nav nekas Jauns. Gētem vajadzēja likt Nošauties Verteram, lai Nenošautos Pats.. un TAd vēl runa iznāca par tām Mīlestības DĪvainībām!. kad Samīlas Cilvēki ar Milzīgu GAdu starpību!. – bet Kas tur Dīvains es jautāju?. MĪlestībā mēs taču NEmeklējam sev LĪdzinieku!. mēs meklējam To, kā mums Pašiem PIetrūxt!. kas mūsos Guļ kaut kur DĪgļa stadijā!.

Juris protams Valdi arī Portretēja. beigās iznāca tik Melns, ka juris Teica, pie SIenas GAn lai nekaŗot!.

Piektdien, 17/12/93 pl 7-50.

Saule Lec 8-57. Hilda Teixma. Ночи беЗУмные ночи бесСОнные!.. dzied naDežda oBuhova un Ivans kozLovskis.

Hilda ir Teixma par Kēnigšteinas Pili Taunus Kalnājā. Pēdējā pils Īpašniece: kas to atdāvāja Pilsētai Veimāras Republikas laikā; un MĀra, kad mēs pirms trim gadiem tur Viesojāmies, Visur juta HIldas garu!. no pašas bruņinieku PIls gan palikušas tikai Iespaidīgas Drupas. toties SAglabājusies ir vēl VArenāka kēnigšteinas pils pie ELbes. pilskalns ar pili tik FAntastiski slējās Debesīs, un likās tik TUvu!, ka mēs ar Ausmiņu un Ingmaru Spārnoti Cerējām it Drīz to SAsniegt!. taču Iešana iznāca tik Gaŗa, ka Ausmiņai Noplīsa Apavi, un viņa dabūja kāpt stāvajā Kalnā Basām Kājām. bet šis Svētceļojums bija to VĒrts. lai gan Pils bija jau Slēgta, tomēr SAulriets virs Elbes Pārspēja Visas SKatu kartes. tās Teixmainās Elbes Dūmakas taču Fotografijās NEVar nofixēt!. bet SIRdij vistuvāx man ir RŪdu kalnājs!. varbūt Tāpēc, ka tas kaut kā atgādina LAtvijas ainavas! tikai Vairākkārt PAlielinātas!. PIlskalnā tur ir auGUstusburga, bet CItos kalnos ganās melnraibas GOvis. un plašajās Panorāmās Acīm paveŗas ap kalnu Sāniem aplipušie Ciemati. STāvākie kalni apauguši Mežiem, un pa mežonīgām klinšu Aizām - šalkdami traucas Strauti, un straujā Čopavas Upe. ARzgebirg wie bist du SCHie!. RŪdu kalnāj cik tu esi SKAists!. (dzied Ercgebirgieši.) bet MAn dvēselē skan arī SMetanas cikls - Mana DZimtene!. ČEhija taču ir turpat BLakus! un RObeža tik NEmanāma, ka Reiz, kad Ansītis mūs Veda gar to savā Automobilī, mēs Redzē-

jām, kā čehu Bērni, spēlēdami Volejbolu, nejauši iesita bumbu VĀcu daļā! un Tūdaļ bez jebkādas Minstināšanās robežu PĀrkāpa!: NEvar taču kaut kāda Valstu Dalījuma dēļ PĀtraukt SPēli!.

TAgad ansītis stāv uz Perona, ar kritisku Aci apvērtēdams mūsu Mantu kalnu.

TO nu viņš savā mašīnā NEdabūšot iekšā. Es pakalpīgi steidzos pēc Rateļiem. Redzu - Stāv vesela Rinda - Saķēdēti Kopā ar Īstu Govs ĶĒdi. NOst dabūt neKĀ. kāds Vīrs mani Pamāca, Jāiemetot Šķirbā Divmarku Monēta. ar Sāpošu Sirdi to Izdaru: (labi vēl ka tāda nejauši kabatā Atradās). Ansītis pa to laiku dabūjis no CIta klāsta OTrus rateļus!. Pekeles tiek nogādātas pie Spēkratiem. un man par lielu Sajūsmu Ansītis, pieķēdējis manus Rateļus, izbuŗ Laukā par Zudušu uzskatīto Divmarku Monētu. brīnumainā kārtā arī mūsu baigā KAUdze saiet ansīša vāģī!. Re ko nozīmē viņa Prasme Lietas Kompakti Ietilpināt. Meitenes aiz priekiem Atsakās no savas kvēlās Vēlmes Kemnicā uz Karstām Pēdām Remdēt savas Tantala Slāpes ar Krietnu Kausu Alus. Pacietīsies līdz būsim pie Vietas.

Slāpes tika remdētas ar Uzviju. Ansītis ir DĀsns vīrs. un Ruta - Mīļa Sirds. viņu Plašajā Ēdamistabā ar senzemnieciski raxtītajām Mēbelēm un uz Ratu Riteņa uzmontētajām Sveču spuldzēm - pamanu karājamies pie Sienas - ierāmētu un iestiklotu Dokumentu, kas Apliecina, ka Hanss un Ruta Rolles Jeruzalemē izstaigājuši Jēzus ceļus kā Svētceļnieki. Mūsdienās turp gan neviens vairs neiet Kājām. atceros Ansīša Vēstuli: kuŗā viņš Raxta, ka lūdzis lidmašīnas Stjuardesei, vai nevarot dabūt vietu pie Loga: viņam nepieciešams Svaigs Gaiss. un stjuardese visā nopietnībā viņam Atbildējusi, ka lidojuma laikā logi Netiekot atvērti.

LIja (kaut Pati stjuardese būdama) šo joku GAn saprata! (ar Visu viņa Nopietno Seju!). bet VĀcieši jau humoru NEsaprot (kā skumji nosecināja Ansītis). mēs uzREIz jutāmies kā Mājās!. protams Es jo ĪPaši!. Man tā ir jau Ceturtā Ciemošanās. un pēc visām tām negulētajām Naktīm - es Smaidīdams par savu Vecuma Plānprātību - Vakarā Aizmigu kā Bērns.

Otrā Rītā, veicis savu Rīta Skrējienu pa man jau Zināmo un Iemīļoto Pakalnu Takām un rasotajām Ganībām, kas tik Pacilājoši Spirdzina kāju Pēdas, pēc Brokastīm Pabiju brīdi divatā ar Līgu. ar Jautru Distanci Pasmaidīju par to Iemīlējušos Veci. vai nebūtu Interesanti? šo viņa jauneklīgo dullumu attēlot arī tai Dievišķajā Komēdijā kas man jau veidojās galvā?. un LĪgai brīnumainā kārtā nebija nekas PRetī būt par šādas mīlas belletristisku objektu!. – tu tixi IEmūžināta kā MŪsdienu BEAtriče es viņai teicu! jo TAvā priekšā es Mulstu un Sarxtu un Bālēju un Daru visādas Aplamības tāPat kā Savā laikā DAnte!. – Līga teica oKē vai ko Tamlīdzīgu. un es viņai smiedamies pastāstīju par to TELti virs manas gultas tai naktī kad neaizmigdams gulēju maijas istabā!. viņai sākumā Nepielēca; bet kad Pielēca, tad Smējās arī VIņa!. tā bija SPĒcīgām IZJūtām PIEsātināta SEStdiena!: šī Pirmā Diena Rūdu Kalnājā. ansītis PROt savus viesus aprūpēt!. Pēcpusdinā bija ar Svētvārdiem kombinēts Garīgās mūzikas Koncerts Mauersbergas Kapelā: ko par spīti komūnistiskajam Režīmam - par SAviem līdzekļiem bija Atļāvies Restaurēt un Māxlinieciski Pilnveidot šī ciemata dižais Dēls - slavenais Komponists un Leipcigas Tōmasa baznīcas Kantors, visā Pasaulē pazīstamā Zēnu koŗa Veidotājs un Diriģents - Rūdolfs Mauersbergers. neKAd neVIenā BAznīcā neesmu izjutis to DIEvišķo!: dziļi RELiģisko pārdzīvojumu!: ko jutu ŠEit: kur Mācītāja teiktie Dievvārdi tik Organiski Saplūda ar Mūziku Izcilu Māxlinieku sniegumā. man Blakus stāvēja Līga, un es Iztēlojos, kā šīs Skaņas iet cauri VIŅas dvēselei! un man Likās, ka Izkusdams VIņā, es caur VIņu savienojos ar DIevu.

Atpakaļceļā, ko Ansītis Īpaši Pagarināja, lai Parādītu Rūdu kalnāja skaistākās Ainavas, es sēdēdams Līgai Blakus - jutu ka GRĒx būtu Aizgainīt šo Svēto Baznīcas Pārdzīvojumu, Pārslēdzoties uz kaut ko Citu.

Vakarā bija Liela Dzīrošana. Ansītis ar Rutu rīkoja dzīres uz Terases par godu Mums. bet DĀRzā zaļā Mauriņā viņa jaunākā meita Almuta ar SAvu ģimeni piknikoja ar JAuniešiem! un Tur gāja JAutri!. tur tika gan Dziedāts gan Dancots gan Rotaļās iets. Tur dega Ugunskurs, uz Galda bija visādu Ēdamo pārpilnība, un pašā dārza Vidū stāvēja VĪna muca: Ej tik un Lej. Dabiski ka abas Kompānijas drīz vien Sajuka Nešķirojamā Barā! caur ko svētku Līxmība Divkāršojās!. taču Līga man iedeva KURvīti kad aicināju viņu dejot! un varen Enerģiski sāka Dancināt BĒrnus. cik BURvīga viņa ir darbodamās ar bērniem!. gluži kā LOte no Gētes Jaunā Vertera Ciešanām!. un BĒrni viņai LIptin lipa apkārt!. it īpaši SAbīnīte! Almutas trīsgadīgā Audžu meitiņa!. (almutai diemžēl Pašai bērnu Nevarot būt.) un to VĒl mazāko audžu meitiņu!, mazu Mulatīti, līga Ucināja Klēpī, Dziedot Demonstrēdama, Kā jāj kungi Bajāriņi, kā Zemnieciņi, un kā Čigāniņi! un Skuķēns Smējās kā Kutināts!!. (pat Latviski Nesaprazdams.) bet kad pēc Dejām un Rotaļām Līgai Blakus piesēdos Es, lai draudzīgi saskandinātu Vīna glāzes, viņa pietrūkās Kājās un Metās no manis Prom.

KO es viņai esmu NOdarījis!... ja Ne NE. nav VAjadzīgs. varu līxmot arī BEZ viņas!. Dzeršanā un Dejošanā varu Vairāk turēt par katru JAUno!.. Beigās, nometis Kreklu, Smieklu un Aplausu pavadīts - nerimstošās Pleijermūzikas pavadībā dejoju ap Vīna mucu VIens; un kad Lente Beidzās, sākās mans AKtieriskais priekšnesums!.

NAkts protams atkal ir NEgulēta.

Sestdien, 18/12/93 pl 10-40.

Saule Lec 8-59. Krists Kristaps Klinta.

RIDi paGLIaccio!.. dzied Plasido doMingo.

Līgai.

Waldkirchen, 22/8/93 pl 1-59. ich Unglückselger Atlas! ich Unglückselger Atlas! eine Ganze Welt von SChmerzen muss ich Tragen!. es Nepaguvu Pateikt ne DIvas RIndas no šī Heines Dzejoļa, kad tu jau Divreiz Sauci - Valdi Valdies! Valdi Valdies!.

Es protams tūdaļ Apklusu. jo esmu tev Paklausīgs kā Suns.

Atceļā no Mauersbergas Baznīcas, kur Runājos Tikai ar Dievu, es visu ceļu Klusēju. Pateicu laikam tikai To, ka manam Opusam būs Trīs Daļas. Pirmā daļa Elle Beigsies ar manu izmisīgo Saucienu Bēmenes Stacijā - LĪGa!!! LĪGa!!! kad pēc Minūtes vajadzēja atiet Vilcienam, un Tu biji Pazudusi ar Visām Biļetēm. (šo manu Saucienu, visiem Smejoties, Atkārtoja Ansītis, Gaidīdams tevi pie Galda. tikPat Skaļi. bet TU to tomēr NEdzirdēji.)... ŠĶīstītava man Sākās, kad pa vilciena logu ieraudzīju man tik mīļās Rūdu kalnāja ainavas... – PAradīze man SĀxieas ar ŠO MIrkli. (es teicu Ansītim, Iznākot no Baznīcas.)

AK!!!, kāda paradīze. kuŗā tu ORganiski NEvari mani CIest.

es Izdabāšu tev mana mīļā!!: kā vien Spēšu. Nerādīšos vairs tev Acīs. Satiximies tikai uz Skatuves dēļiem.. un pie Ansīša Galda, vai Citos obligāti nepieciešamos gadījumos un Tomēr: Paradīzes man Nevar Būt bes Tevis. vai tu man Svētlaimes Pilnību, vai Ilgas un Mokas lem, tur Sacīt neKā es nevaru: man tas ir Jāpieņem.

Mīlai jau nevar Pavēlēt.

DVēselē gūtais ir VIss. Mīla nav Ticēt vai Neticēt. mīla ir Liktenis.

Toreiz pirms Septiņiem Gadiem tu Iedomājies, ka esmu to raxtījis Tev: jo Nocitēju to Auditorijas priekšā Tev Acīs skatīdamies. (varbūt tu manī pat mazliet meitenīgi romantiski Iemīlējies: (tu man vismaz Teici, ka Gadu starpībai Neesot neKādas Nozīmes).) tas bija Skaists un Nežēlīgs Malds. Svētlaimes Pilnību man bija sagādājusi Cita. pēc Tam nāca Ilgas un Mokas, un Tās laikam tu biji savā Jutīgumā Saskatījusi manās Acīs. palDies tev par to. no Tevis man Tikai Ilgas un Mokas. Svētlaimes Nebūs. palDies arī par To. jo Jūtu, ka Dzīvoju. tas ir MAns liktenis. (ko Tev neMūžam Nesaprast.)

Riebīgs Vecis ar Jauneklīgi Kvēlu Sirdi.

SMEjies pajaco!: tu esi Tikai Āxts.

Tavs Valdis.

SVētdiena bija Rāma ATpūtas diena. pēc manas Rīta Vingrošanas un tai sekojošā Skrējiena - pie manis pienāca Sabīnīte, un savā neskaidrajā bērna valodā kaut ko Teica. es sacītajā saklausīju vārdu LĪga! (jo LĪga man NEmitīgi rēgojās iztēlē!) - un geSehen!. Kur viņa tik Agri no Rīta būtu Redzējusi šo Lielo GUļavu! (pārsteigts domāju). – Līga?. wo hast du Līga gesehen! (jautāju). Sabīnīte Savukārt apmulsusi palika atbildi Parādā. Pārpratumu pēcāk noskaidroja Ruta. Meitēns, iespaidots no manas pumpēšanās uz Rokām, man Sacījis – ich habe geSehen, wie du die LIegstütze machtest!. – ir GAN tam bērnam bagāta Lexika nobrīnījos!. trīs gadu Vecumā tik Specifiska Sporta Terminoloģija!. pēc Brokastīm Vilnis izteica Vēlēšanos uzmeklēt kādu mierīgu vietiņu pie Dabas krūts, lai nevienu Netraucējot, Pavingrinātu savu Instrumentu. protams ŠAi ziņā ES varēju būt visNODerīgākā persona! jo Kuŗš gan VĒL tā būtu Izskraidījis Valdkirhenas Apkārtni kā ES. taču Vēlāk pie manis pienāca Ruta un Teica, lai es jauniešiem NEejot līdz: Līga gribot no Manis Atpūsties. pēc Tam kaut kādu Mīklainu Mājienu man deva arī Vilnis. Teicu ka Uzvedīšu viņus tikai Kalnā kam pie Kājām guļ Valdkirhena un VĒl viens ciemats, un PAts došos TĀlākā apgaitā.. un pēkšņas APjausmas spārnots, uzraxtīju Līgai ŠĀdu vēstuli:

Waldkirchen, 22/8/93 pl 12-15.

Mīļā Līga: Kas ar tevi Noticis. Vakardiena taču iesākās tik Skaisti. klausoties Ērģeles, es līdz Pašām Dvēseles Dzīlēm Izjutu to man jau Trīs gadu Vecumā zināmo Patiesību, ka Dieva mīlestība un Cilvēkmīlestība ir Viens un tas Pats, un ja tu Nevari no SIrds mīlēt SAVu cilvēku! , tad tu Dieva mīlestību Nepazīsti!! (Tā saka Zenta Mauriņa). es taču Mīlu TEVi vien šai saulē!. kaut tu Paliktu mana PĒDējā mīlestība!. kā Gētem Ulrike. un Zini Kāds ir jau no Sākta Gala kopš mani Ķēra tas Mīlas zibens Ārprātīgs Neiespējami Dulls Sapnis?. kaut man būtu Bērns no Tevis. es Zinu: tu esi Žilbinoši SKaista sieviete, un tik un tā Drīz mani Pametīsi. taču šo manu MĪlestības bērnu es neKad tev Neatdotu. Vajātu tevi, Dzīvotu kaut Kopā ar tavu Nākamo Mīļāko, VISu paciestu! Netaisītu Greizsirdības scēnas, jo mans DĀRgums visLIElākais dārgums pasaulē!: būtu tavs Bērns.

Vakar tu mani dziļi Sāpināji es Piedzēros, Ālējos, jo Citādi Nevarēju. Dzērumā Lijai Samuldēju - ar Līgu nu ir Cauri. Šitā mani Pazemot. Labi! to Mīlētāja lomu vēl Nospēlēšu. - un Noskaitīju to savu Dzejolīti: (Dadzītim veltītu 70-ajos gados): tu manī Atstāji kaut kādas Pēdas. vēl NEzinu es cik tām IZmērs liels!: vai Vieglas tās!!, kā tavu Krēpju vēdas!!, vai SIrdij UZmīs TĀ ka viņa KLiegs!. un TAd es būšu Iemīlējies (!) Vecis!!; un LOmu šo es LAbprāt spēlēšu! un SPrēgāšu kā Svētkos BRīnumsveces!, un KAraļvalstību tev vēlēšu!!. cik tas būs NOpietni un cik pa JOkam, kas to lai ZIn... ir SPēlēt – arī BŪT!... ej UZprasi tu kādam Vecam KOkam, kādēļ tas ZIed kad PAvasari jūt.

Tavs Valdis. pavisam Nopietni es Līgu BIldināju kad viņa bija izlasījusi šo vēstuli! un Viņa, Nosarkusi, Iedeva man KUrvīti.

Kalnā es kāpu kopā ar Vilni; Dāmas sekoja gabalu Nopakaļ. pametis Vilni ar Saxofonu Kalngalā, devos Tālāk viens PAts. taču TĀlu NEaizgāju. Apgūlos apaļajā Kaimiņkalna virsotnē, Leknajā ganību Zālē, kas ar savu Vēso Rasu no Rītiem spirdzināja manas Kājas. taču Aizmigt Eaizmigu; (neskatoties uz bezmiega Nakti).

Izbaudīju to Svētlaimi – atrodoties uz Zemes, būt tik Tuvu Debesīm!!. no Kalna Lejā gāju kopā ar Līgu!. Stāstīju viņai par Melno Princi. Airisas Mērdokas Romānu. melnais Princis ir astoņpadsmitgadīga Meitene, kuŗā kvēli Iemīlas romāna sešdesmitčetrgadīgais Varonis: viņas Tēva Draugs. TIk kvēli, ka aizgājis ar viņu divatā uz Koncertu, Apvemj viņu no Galvas līdz Kājām. Viņa, redzēdama cik šī lieta Nopietna, Atbild ar Pretmīlestību. tas turpinās Tik ilgi, kamēr viņas Māte, kas ARī ir viņā samīlējusies, Atriebdamās Inscenē Izvarošanu; par ko viņš ir tik Pār-

steigts, ka nonāk Cietumā. tur visi no viņa Atkrīt, ieskaitot Melno Princi, un viņš Netraucēts Raxta savu Romānu.

Līga Smējās: viņa Cerot, ka Es viņu Neapvemšot.

Svētdien, 19/12/93 pl 8-55.

Saule Lec 8-59. Lelde Sarmis.

Zīgfrīds Karls Ēlerts. Divas Prelūdijas. pie Ērģelēm Dominix Trautners.

Pirmdiena atausa Vēsa un Lietaina. bija pat Šaubas, vai no Ansīša iecerētā Pasākuma - Pastaigas pa tuvējo Apkārtni - kas Iznāx. tomēr kad atnāca mūsu exkursijas Vadītājs, (pensionēts Skolotājs no Kaimiņciema), lietus daudzmaz bija Mitējies, un Ansītis no savas daudzbērnu ģimenes garderobes - apveltīja visu trupu ar siltiem Apģērba gabaliem, un brangiem Apaviem. Es viņam par sarūgtinājumu no tiem Atteicos: teikdams ka MAn pietix ar manu personisko adīto Jaku, (kuŗai Lija beidzot bija PIešuvusi iztrūkušo pogu), un Basām Kājām. (un LAbi ka atteicos: jo Pēcgalā dabūju pat šo Vieglo Jaciņu nest ROkā.)

Skolotājam kā jau Izdienējušam skolotājam - protams piemita viņa Profesionālā Slimība - RUnāšanas manija! un tā kā tā nāca turklāt vēl no SIrds, mēs to visgudri Izturējām pateicoties Tādai taktikai, ka regulāri BLakus viņam gāja pārmaiņus VIens no mums: kas Appludināts ar attiecīgo Informāciju, īsā Šaurtecē to novadīja līdz Pārējiem. (šo Taktiku varējām Pielietot pateicoties Tam ka Viļņa zināšanas Vācu valodā Nesniedzās Pāri mūsu Priekšānestās Poēzijas ietvariem, un Mēs taču Nevarējām Pamest viņu VIenu!.)

Labi ka biju Paņēmis tomēr Līdz savas Sandales: jo solītā Brišana pa rasoto Zāli sastādīja tikai NElielu maršruta daļu !. viss gaŗais MEža ceļš bija vāciskā Solīdumā (pat izbijušās vdR teritorijā) PAmatīgi NOgrantēts un NOblietēts. pie šīs vācu Kārtības mīlestības Neapstāšos: to jau 19-ajā gadsimtā tik Lieliski ir iztirzājis Džeroms k Džeroms savos trīs Vīros uz Vellapēdas. KLāt nākušas šai zinātniski tehniskās revolūcijas laikmetā katrā ziņā INformātīvās bagātības!. tā piemēram pašā meža Dziļumā - Milzu Plakāti ar šai mežā Mītošajiem Putniem un Zvēriem un Augošajiem Augiem. vāciskā Pedantismā izsmeļošajiem Apraxtiem mūsu gids Pievienoja savu PERsonīgo zināšanu klāstu! ko centāmies Iedambēt ar savu Nezināšanu, kā LATviski sauc visus šai mežā mītošos Putnus un augošos Augus.

Skats uz auGustusburgas Medību pili, ko 16-ajā gadsimtā cēlis Saxijas Kūrfirsts Augusts, savā Spēkā un Bagātībā Konkurēdams Vīnē rezidējošo svētās Romas imperijas Vācu Ķeizaru, atgādināja Līdzīgu situāciju Siguldā - Gleznotāju kalnā!. Pils beidzot Atspīdējušās Saules apgaismojumā - savā Augstajā Kalngalā mirdzēja Balta un Cēla. taču tuvējā LAupītāju ala Nebija ne TUvu tik iespaidīga kā mūsu Gūtmaņa vai Velna ala!. un uz šajā Civilizētajā Dabas baudījumā neiztrūxtošā Sola es Atcerējos to Mežonīgo Klinti, uz kuŗu mūs pa Braukšanai AIzliegtiem ceļiem bija aizvedis Ansītis pirms Divpadsmit Gadiem. Ausmiņai Ne bez Iemesla toreiz reiba Galva, un viņa izmisīgi vilka Ingmaru un Mani Atpakaļ no Neapžogotās Klintsmalas. pēc kūrfirsta Medību pils aplūkošanas - nonācām Mežā, kur tehnokratiski CIvilizēta ceļa vietā vijās DABiski iestaigātas takas!. – im grünen Wald da wo die Drossel singt – liku beidzot Atskanēt Zaļajam Mežam, kur dzied melnais STRazds nevis neloģiskā Laxtīgala kā Latviskajā variantā; (jo EGļu mežā taču Laxtīgalas NEMēdz dziedāt!). un kad mūsu Gids izteica Prātulu, ka cilvēx kas Dzied esot LAbs cilvēx!, priecīgs rāvu vaļā –

Lustig ist das zuGeunerleben: fahre ja Fahre ja Ho; Braucht dem kaiser keinn Zins zu geben: fahre ja Fahre ja Ho; LUstig ist es im Grünen Wald!, Wo der zigeuner Aufenthalt; fahre ja fahre ja Fahre ja Fahre ja FAre ja FAhre ja HO’!. par to cik Lustīga ir Čigānu dzīve, kad nav jādod Ķeizaram nekādi Mesli, jo ČIgāniem sanāk Lustīga Dzīvošana Zaļajā MEžā!. un kad sākās diezgan stāva Nogāze, es Līgai Pretī Roku sniegdams, dziedāju – virši Zili virši Sārti tā kā Jūra zib un zied.

PĒdējie tie goda vārti Vasara kur cauri iet!. vēl gan Silti vēji staigā!

Bites saldi Ziedos san. taču Klusā (!) Dabas vaigā Rudens tuvums jaušams man!. skumji Zilos Viršos skatos; Cilvēx mīļš man prātā nāk!: kuŗa Mīxtos (!) Tumšos Matos daži Sidrabot jau sāk. rodas Karsta Vēlēšanās! Rokas tam ap Kaklu vīt: kamēr VIņa dzīslās, MAnās vēl no Vasaras kas mīt. paies Gadi, norims Ilgas; acīs uguns Izdzisīs.

Dvēseli (!), kā Sausas Smilgas Tukšas Saltas Dienas vīs. ja zied Lūpas, kvēlo Skati, steidzies Mīlu ņemt un dot. zili Virši, sirmi Mati Rudeni sāk iešūpot.

Līga likās Aizkustināta, un es viņu varēju izvest cauri Mežam, turot Cieši Blakus pie Rokas.

Tālāk mūsu gids mūs veda Loku Lokiem pa Kalniem un Lejām, un cauri aizmigušam Ciematam ar Stāvām Ielām, jo viņš izrādījās tikPat nenogurdināms pensionārs kā Es. Es šai līkumojošajā finišā kas ilga vēl dažu labu stundu! - biju nu VIEnīgais kas turējās viņam blakus! un mūsu abu aizrautīgi filosofiskajās Sarunās - mums

laiku pa laikam nācās Pieturēt savus naskos Soļus, lai sagaidītu mūsu daudzsološo Jaunatni!: kuŗas Gaita bija kļuvusi jau diezgan Gausa. tā kā savas aizrautīgās Dabas dēļ - mūsu ceļvedis bija Pārkāpis Roļļu ģimenes Pusdienu reglamentu, viņš no mums steigšus ATvadījās kad Nomaldīties no Mājupceļa vairs Nešķita iespējams. Ceļojuma ainām Pārbagāti, mēs iekavēto Maltīti baudījām ar Dziļu Izjūtu.

Pirmdien, 20/12/93 pl 7-49.

Saule Lec 8-59. Arta Miņona. laLo. Spāņu Simfonija Vijolei ar Orķestri. atskaņo Jons Voiku un Bukarestes valsts filharmonijas Orķestris - Džordžes džorDžesku vadībā.

Diendusai vairs Neiznāca Laika; pēc Pusdienām tūdaļ nāca Kafija, un Tad bija jābrauc uz auGUstusburgu!: ko līdz Šim dažādos Rakursos bijām aplūkojuši tikai no Tālienes. Ceļš turp veda gar Ansīša Dzirnavām, un viņš Izmantoja šo Izdevību, lai tās mums Izrādītu. un Tā bija tā Reize, kad es Nesu Līgu uz Rokām, lai Laikus tiktu Pilī. krāšņā Zaķu zāle kur mums Rītvakar bija izsludināta Uzstāšanās - savā Plašumā un Greznumā atgādina to Rundāles pils zāli, kuŗā tika uzņemti un ēdināti gan Zviedrijas Karalis, gan Dānijas Karaliene. taču tā kā tā bija vēl Atvērta Apmeklētājiem, tad iecerēto Mēģinājumu pagaidām tajā noturēt Nevarējām. tā kā Vakarā vēl bija paredzēts Pasākums, uz ko es Ansīti biju sācis kurbulēt jau Ceļā no Kemnicas, proti Sauna īsti Somiskā Garā, nolēmām zaķu zāles pielāgošanu latviešu Poēzijai - izdarīt Rīt - Stundu pirms Izrādes. Daudzajās pils Telpās kuŗu apskatei tagad nodevāmies Dabiskā Vidē aiz Stikla bija Aplūkojami Visu to Zvēru un Putnu Izbāžņi, kādi vien Rūdu Kalnājā laika Gaitā tikuši Nomedīti. bija kaut kas BAiss (:) šajās it kā pēkšņu Nāves staru skartajās: sastingušajās Ainās. labi ka CItā telpā šī radība KUstējās!: tur tika rādītas populārzinātniskas Filmas.

MOtociklu izstāde kuŗa ARī bija ievietojusies kādā pils spārnā, un par kuŗu tīri VĪrišķīgu interesi izrādīja Vilnis, Man šķita Zemē nomesta Nauda. Ātri izskrējis tai Cauri, Apstājos pie pils balkona Mūŗa, un Motociklu vietā baudīju Saulrieta Panorāmu. un Tad pie manis pienāca Ansītis, un Mums bija Viens no tiem Neaizmirstamajiem Divatnības brīžiem, kādi var būt tikai Divu Draugu starpā. un Vakarā es Līgai raxtīju ŠĀdu vēstuli:

Waldkirchen, 23/8/93, 20 Uhr. es war als hätt der Himmel (!) die Erde still geküsst!: dass sie im Blütenschimmer (!) von Ihm nun träumen müsst!. die Luft (:) ging durch die Felder!! die Ähren wogten sacht! es rauschten leis die Wälder!! so Sternklar war die Nacht. und meine Seele spannte: weit ihre Flügel Aus,

flog durch die stillen Lande!! als flöge sie nach HAus. Joseph Eichendorff. šī Šūmaņa Dziesma tev Noteikti Jāiemācās! Mīļā Mīļā Līga!!. es Lūdzu Ansītim lai Viņš tev to Iemāca. un Tad pēc tā Vienreizējā!, man visSKAistākā šīsdienas Acumirkļa, kad Ansītis man pāri auGustusburgas Mūrim to Iedziedāja Rūdu kalnāja Pasakainajā Burvīgumā, - es Ceru (tomēr Ceru) reiz Rīgā piedzīvot savā Dzīvē visAugstākās Svētlaimes Piepildījumu, kad to man Mācīsi Tu. 24/8/93 pl 2-17.

Nē: visSkaistākais mirklis man tomēr bija Tas, kad TU man Uzdāvināji to Gleznu, ko Iznīcināt nespēj ne Uguns ne Ūdens: jo tā Iegleznota man Dvēselē, un tāpēc ir Mūžīga. to Gulošo Veneru: kas taču TŪxtoškārt PĀRspēj to visiem zināmo džorDžones šedevru. man Pietika ar Ceturtdaļu Sekundes: lai ar Bezgrēcīgu Aci Uzgleznotu to Visās Detaļās; tā ka tu pat šo tev uzmesto mirkli NEpamanīji!. man Priex, kā tu Atbrīvojies no sava Peldkostīma komplexa. Jā: šādi tādi Komplexi tev vēl Pastāv. no Tiem jātiek Vaļā: jo ja cilvēx nav Iekšēji Brīvs, viņš Nevar būt Personība, un Nevar būt Laimīgs. mana Vienīgā Laime ir Aplaimot Tevi. vieNalga kādā veidā. es Esmu tavs Draugs. jeb Precīzāk izsakoties, tavs Kompjūters: kam Piespiežot Pogu, tev Acumirklī Iekritīs Klēpī Viena no manām Tūxtoš Lomām: (Vectētiņš Mīļākais Šķirtenis uttT utjPr), kas Visas Vienādi bezGala tevi Mīl, un kam tu Droši vari Uzticēt ne Tikai Pabirstēt tev Muguru, bet arī Visas savas Sirdslietas. no maniem Kamieļšpļāvieniem Nesatraucies!!: tie Velk un Dziedē.

Kārtējo reizi - tavs Šivs.

Pirmdien, 20/12/93 pl 13-24.

Mīļā Līga: Ziemsvētkos Saule griežas uz Pavasari; tādēļ gribu Dāvāt tev mazu Vasaras Atmiņu: SAvu versiju tai Šūmaņa Dziesmai ar Eihendorfa Vārdiem, ko man dziedāja Ansītis pie auGustusburgas Vaļņa. šķiet Skūpstījušas Klusi ir Zemi Debesis; it kā uz DEbess pusi! veŗ Acis Sapnis šis. pār Druvām pārslīd Vēsma, un Vārpās lēni šalc! un Lejup plūst Nakts Dvesma, un Zvaigžņu Mirdzums balts. pār Ziedu pilno Āri man Dvēsle Spārnus ceļ; liek Lidot ZEmēm pāri tai Klusais Mājupceļš.

Otrdien, 21/12/93 pl 11-02.

Saule Lec 9-00. Toms Saulcerīte.

Hovards Hansons. Pirmā Simfonija (Ziemeļu). ieskaņojis Sietlas simfoniskais orķestris Džeralda Švarca vadībā. vakar Vakarā, kamēr sēdēju Miervalža Ozoliņa Virtuvē pie Napoleona pudeles, bija Uzsnidzis balts Sniedziņš. Tramvaju Negribējās gaidīt, tādēļ no Hospitāļu ielas gāju mājās Kājām pa šo jaunavīgi Neskarto Plīvuru. (uz Hospitāļu un Miera ielas neViena Gājēja.)

Ziemassvētku Jūtas Neizteicamas!!

Pilda Visas Sirdis Pilīs, Būdiņās.

Neatceros kas bija Autors šim kopš Bērnu dienām Atmiņā palikušajam Pantam. cik Labi ka joprojām IR šīs bērnudienu jūtas!.

Ausmiņš ar Sandriņu (ingmara Sieviņu, kam Janvārī gaidāms Bērniņš), man Aizejot ar Pensilvānijas Rotariešu sūtītajām Dāvanām, cepa Piparkūkas. Smaržoja viss Dzīvoklis. tās bija INTeliģentiem trūkumcietējiem piemērotas veltes!: katrā sainī prāva šķīstošās Kafijas burka, Tējas paka, Polivitamīni, Rozīnes, Medikamenti pret Sāpēm un Karstumiem, Ziepes, Šampūns, simts baltu Aplokšņu, Blociņš, Zīmuļi, un kaudzīte dažādu gadagājumu National geoGraphic Magazine. par savu Ziemsvētkvecīša Mērķi biju iecerējis savulaik represētos FRanču grupas pārstāvjus. tā kā Irinu Stubaus biju iepriecinājis jau Agrāk (viņa dzīvo man turpat gandrīz Kaimiņos), tad Šovakar posos pie abiem Kavalieŗiem, kas tai jaukajā Bildē literātūrā un māxlā - tik Galanti Apsveic Francijas Republikas Māxlas un Literātūras ordeņa Kavalieres - Ievu Lasi un Mirdzu Ersu: deviņdesmitTrīsgadīgais alfrēds Sausne Laša kundzei tieši šai momentā Roku skūpstīdams. starp Citu, tikPat galanti Es vēl nesen biju skūpstījis roku kādai mulstošai Meitenei, kad viņa man pasniedza Ziedus Franču Licejā, kur biju aicināts pastāstīt par CItu ievu!: Austras Skujiņas traģisko Likteņmāsu Ievu ROzi! kuŗas VIEnīgā prēmija ir Pēcnāves Mīlestība. bet ŠObrīd es Priecājos par to GANdarījumu ko šīs man tik mīļās sirmās Dāmas paTiešām bija PElnījušas. un par savu tik Trāpīgo Ieceri - ar Rotariešu Dāvanām apveltīt tieši Abus Apsveicējus.

Alfrēds mani jau Priekšnamā sveica ar Virzas Dzejoli, ko viņš Nemaldīgi Izcēla no savām Neizsīxtošajām Atmiņu dzīlēm, - un Inguna!, viņa burvīgā Meita, ar Mīļu Buču. Rotariešu Kaste tūdaļ tika Izkravāta, un Alfrēds šķiet bija mazliet Vīlies, gaidītās Šokolādes vietā dabūjis Rozīnes. Pirmais Runas tēmats bija tā Bilde Avīzē: ko diemžēl neViens no viņiem vēl Nebija Redzējis. (jo avīzei neiznāk Nauda.) – ja ne Citādi, tad to bildi PĀrkopēsim!: tas Maxās Tikai Četrus Santīmus. (rezumēja Inguna), un runa pārsviedās uz CEļojumiem!. jo Ingunai ARī šovasar laimīgi iekritis klēpī VĒlreiz viens ceļojums pa Itāliju!. bet Tagad viņa ir Bezdarbniece. bijusi gan Uzaicināta strādāt kādā apšaubāmā Firmā! taču Atteikusies: jo ja viņa Nevarot Garantēt, ka tas kas Apsolīts arī Būs, tad Blamēt savu Vārdu Neiešot.

Latvieša Daba. un es Nevaru Nepriecāties. līdz Atskan Telefona zvans. tas ir Miervaldis. acīmredzot jau uzklājis divām personām Galdu, un kļuvis Nepacietīgs.

Atvadu buča Ingunai, un uz Pusi Atvieglots, soļoju pa Miera ielu līdz Miervalža Jaunajam Dzīvoklim, ko viņš Praties Gudri un Savlaicīgi Iemainīt, pateicoties turklāt vēl arī savu Skatītāju Mīlestībai. tā kā pateicoties Miervalža Sūrstēt sākušajam Kuņģim, laimīgi SArukušas bija mūsu Vāczemes turnejas ieceres, man visPIrmām kārtām bija jāstāsta par šo CEļojumu. un Miervaldis mūsu Dēkām Līdzdzīvodams - Atzina par Labu, ka mūsu Sastāvs bijis tik Mazs un Jauneklīgs. VIņš ceļojumā mīlot Mieru un Stabilitāti. un Šai ziņā viņam esot Laimējies: gan Bulgārijā, gan arī Pēdējoreiz Zviedrijā: kur Nejauši Saticies ar to Latviešu Meiteni, kas kaut kad pirms Kaŗa bijusi viņa Partnere Dipolmdarbā. Sākumā viens otru Nepazinuši bet kad Nokritušas Zvīņas no acīm, viņš ticis tik Dāsni Aprūpēts, ka Naudiņa palikusi Neskarta, un viņš varējis to Izmantot Dāvanām.

Ziemsvētkos viņš protams būs Ziemsvētkvecītis. un OTrajos ziemsvētkos pa Televizoru stāstīs Minhauzena SPoku stāstus!. – un mana PUsmāsa ir DUntes muižas ĪPašniece! tur kur KĀdreiz minhauzens PREcējās! (piebildu). un VIņš šai sakarā sāka stāstīt ka uzaudzis Laukos, Protot visus lauku Darbus, un kad bijis Jaunāx, pa Vasarām labprāt zemniekiem Palīdzējis. Tagad dzīvojot Mierīgi, arī KUņģis visumā liekot Mieru, varot arī Iedzert kādu STiprāku lāsi!. taču SAejoties MAz. tikai ar Stabilajiem Draugiem. ar PĀvulu piemēram.

– ar PĀVulu!. šo TAutas SIRdsapziņu!.. Jā. TĀda draudzība ir ko VĒrts. (es atbildēju.) tas Būtiskais jau ir tā SAtikšana!: mēdz rezumēt Kamielis, pēc kārtējās Ciemošanās apspēlēdams vārda Satikt Divnozīmību.

Sniedziņš laimīgā kārtā vēl nav Nokusis, un aiz plānās pelēcīgās Mākoņkārtas - dzeltenīgi gaismojas Saule. var būt ka Ziemassvētki būs Gaiši un Balti.

Līdzīgas debesis bija tieši pirms Septiņpadsmit Nedēļām Valdkirhenē. tā Otrdiena bija Ķibeļu diena.

PIrmā ķibele mums atgadījās jau Valdkirhenes Dzelzceļstacijā, kur Ansītis bija iedomājies pasūtīt Biļetes uz Heidelbergu. to varot izdarīt tikai KEmnicā. KEmnicā noskaidrojām, ka NAv tāda Satixmes līdzekļa, kas spētu mūs laikus nogādāt Heidelbergā. KO NU. Atteikties no Rīt paredzētās Izrādes grīnHainihenā?. par To ansītis Negribēja ne DZirdēt. Gan viņš kaut ko Izdomāšot. Atzīšos, šī Neziņa mani tomēr mazliet Biedēja. manu Satraukumu vēl Kāpināja Līga. SEn jau mums bija laix doties Ceļā, bet Viņa vēl Nevarēja un NEvarēja iztaisīties!. beidzot uz maniem Nepacietīgajiem Klauvējieniem un Saucieniem - viņa Zvērojošām Acīm Nāca man Pretī kā Pasakaini Skaista Fūrija un Iesvieda man Sejā, ka pēc MAnis viņa dabūjusi Tīrīt MAzmājiņu un TĀDēļ nevarējusi laikā saposties!. es Apstulbu. jo Pieķēzīt Tualetes, - tas nu GALīgi nav manā dabā!. Labi ka Vakar Ansītis Nopirka Divas Pudeles Koņaka. to MAziņo gan pa ceļam PUstukšījām! taču PUslitra blašķe palika VEsela!. tā LĪdzēs man iegūt izrādei nepieciešamo OMu!. pa ceļam mēģināju no līgas panākt kaut kādu SKAidrību šai mīklainajā mazmājiņas lietā! taču Viņa Atteicās ar mani Runāt. ` bez tam vēl tā bija mana BAda diena. Ēšanu varēju Atsākt tikai īsi pirms Izrādes. pie Divdesmit Četrām Gavēņa stundām Dzelžaini turējos. šai sakarā Līgas Nosodījums man rādījās vēl jo VAIrāk nepamatots!.

Tikuši Pilī turpat Stundu Vēlāk nekā bija Iecerēts, un Ne bez zināmām Pūlēm Atraduši vajadzīgos Vīrus ar Apgaismes ķermeņiem un Citām pasākumam nepieciešamām funkcijām, Konstatējām ka Mēģinājumam Neiznāk vairs Laika. vienīgi VIlnis pacentās vēl kaut ko papūst!. Kādam no pils Pārzinātājiem centos Ieskaidrot, ka Māxliniekiem Vajadzīga arī Telpa kur pirms Izrādes Stiprināties un Uzpīpēt. TĀda atradās tikai kaut kur Patālu Pagrabā - Saimniecības resorā. Vilku Ārā Rutas Mīļi Līdzdoto

Ceļamaizi un Secināju, ka šīs viņas Pašceptās SuperMīxtās Bulciņas ar Pamatīgi Treknu Gaļas kulināriju vidū es NEDrīxtu baudīt! ja Nevēlos Lugas vidū Pēkšņi Pamest Skatuvi, vai arī kūrfirsta greznajā zālē izdarīt To, ko Līga man tik Netaisni bija Inkriminējusi. – būtu vismaz Ielikusi kādu TOMātiņu (skumji domāju)!. bet Pats jau biju Vainīgs ka Nepateicu kā Uzsākama Barības uzņemšana pēc Bada dienas.

Atdevu sava vakariņas Vilnim: kas Labprāt tās Notiesāja. visas Cerības tagad liku uz Dzērienmeistaru Ansi. Bet – viņš bija paņēmis Līdz - tikai Mazo Puspudelīti: rūpēdamies par To, lai mēs savu devu Nepārdōzētu. protams tas mazais Malciņš ko saņēmu brālīgi daloties ar saviem kompanjoniem - neKĀDi nespēja apslāpēt manu iekšējo nemieru!. Šaudījos kā Driģenes saēdies lai daudzmaz Apdzīvotu mūsu rīcībā esošo Plašo Telpu; un kad man Likās, ka mana Balss pārāk PĒrkonīgi dimd zāles velvēs, to ievērojami Pieklusināju. neskatoties uz visu To, publika beigās tomēr Aplaudēja. tā kā Ansītis, mūs Priekšā stādīdams, bija teicis ļoti Cildenus un Draudzīgus Ievadvārdus, Man nu piedienējās sacīt kaut ko Atbilstošu!. līdz Zemei Paklanījies, Nocitēju Vēlreiz Knuta Rindu - du Durst inMitten des MEeres (tu jūras vidū slāpe)! un Tad – zu WEnig KOgnak!. Hans! du ESEL! waRUm hast du NIcht die GROße flasche mitgenommen!. – (par Maz Koņaka!. Ansi! tu Ēzeli!. Kāpēc Nepaņēmi Līdz LIElo pudeli!.) – tālāk es Netiku. Līga vai Lija Novilka mani VIlkšus no skatuves!.

Pabeidza ansītis apmēram Tādā garā, ka Ģeniji esot Dulli un Neaprēķināmi cilvēki: tādēļ Nevajagot viņus Mērot ar PArastu mērauklu. bet šoreiz arī ANsītis bija nikns. (ne tikai Līga un Lija.) Līga atkal kārtējo reizi taisījās doties uz karstām pēdām atpakaļ uz Rīgu, kaut arī no Valdkirhenes bija krietni Grūtāk pēkšņi aizbraukt, nekā no Brēmenes. kad bijām pārbraukuši Mājās, Ansītis man Stingri Teica Nopietnus Vārdus: – Valdis dein Fehler war, dass du die Leitung der reise übernommen hast. du bist ideaList und fanTast, und Sollst bei deiner Kunst bleiben. du Darfst dich Nicht mit Praktischen dingen befassen!. (Valdi tava Kļūda bija ka tu Uzņēmies ceļojuma Vadību. tu esi Ideālists un Fantasts, un tev Jāpaliek pie savas Māxlas!. tu NEdrīxti Nodarboties ar PRaktiskām lietām!.) uz to es viņam Atbildēju, ka pie šīs Atziņas jau Pats nonācu Brēmenē, un tādēļ mūsu Kasi nodevu LĪgai.

Trešdien, 22/12/93 pl 8-52.

Saule Lec 9-01. Saulvedis.

Bēthōvens. Bagateles. spēlē Glens Gulds.

Waldkirchen, 25/8/93. 1-48.

MĪļā MĪļā MĪļā LĪga!. nupat Noklausījos Bēthōvena Pastorālo Simfoniju: ko man Uzlika Vilnis. savā laikā man uznāca tāds Dullums, ke es iegāju universitātes Kadru daļā pie Ēberliņas, Palūdzu Kadru anketi, un Nepilnas Stundas laikā uz Katru Punktu Atbildēju ar Dzejoli.

– cik Skaisti (!) jūs to Apdzejojāt!! man teica ēberliņa. bet Man tur kaut kā Pietrūka. Tāpēc pēc Sociālās Izcelšanās es Ieliku nelielu interMeco:

kad būšu Miris, Nerociet mani Zemē; SAdedziniet mani! un Izkaisiet Pelnus Vējā. saviem Draugiem kam lasīju šo dzeju - es allaž Piebildu: šā rituāla laikā lai skan Bēthōvena Sestā Simfonija. Pastorālā. šo Uzdevumu es tagad uzticēju Vilnim.

Nu ir pastorālā simfonija Izskanējusi, un Vilnis ir Aizmidzis. taču ES vēl NEvarēšu aizmigt. cik LAimīgs es esmu ka tu Pienāci pie Manis un Piedāvāji Veselu Paciņu Mentola Cigarešu. Neesmu tās vēl Aizticis; tādēļ tūdaļ jāiet Uzpīpēt. lai izgaršotu Mentolā tavu Sirdi. nupat Atgriezos, un turpinu svecītes gaismiņā Raxtīt... kā Svece Deg!!... neKad vairs Neklausīšos šo dziesmu Citā izpildījumā. tā būtu Svētuma Zaimošana.

Nakts laukā bija dziļi Klusa, Salta, un Rēgaina. Svecīte apgaismoja tikai balto Galdu un baltos Krēslus. Apkārt tikai Spokainas Sienas. vienīgi atraujot acis no baltās Liesmas, varēju apjaust tumšzaļas Koku Lapotnes, un Baltus Atspulgus uz Bērza Stumbra. un pie Debesīm protams mirdzēja Spožās Augusta nakts Zvaigznes. bet KĀ es biju uz TEvi PĀrskaities!. KĀ es LAMāju tevi!. Dzēru Kamieļmalkiem Vīnu, un Štukoju, kā Panākt, lai Vilnis Izvilina no tevis naudu. jo Domāju, tu tagad Aizbrauxi ar to kā solījies, un Pametīsi mūs Galīgā Tintē. bet MĒS taču esam LATvijas FROntes PRIekšpostenis! un Tas man stāv Pāri jebKuŗai Mīlestībai. es tai brīdī tevi tiktiešām KVēli IEnīdu. jo esmu tikpat lētticīgs kā Tu. kā TU ņem NOpietni katru ZIrgošanos, tā ES ņemu nopietni tavus Dusmās izteiktos VĀrdus.

MĪļā mana!. SIt mani! LAmā KĀ tev PAtīk! tikai NEsaki šos NOdevības vārdus!. tie ir kaut kas BAiss. Nevajag Mētāties ar Vārdiem, kas Spējīgi Nokaut Vairāk nekā Lode. NENokauj mani!. šonakt atkal laikam Negulēšu.

Mīļā!, Mīļā mana. man uzradās tāda Neprātīga Vēlme. Rīt, kad būšu totāli Miegains, Aizstaigāt pa manu rīta agrumā noskrieto Maratona ceļu (jebkuŗos apstākļos palieku nelabojams Cīrulis) līdz tai MAN vien zināmajai Pļaviņai, no kurienes pavērtos visBurvīgākais Atvadu skats uz šo paradīzi. To es gribētu dāvāt vienīgi TEv. un tev Blakus Nosnausties. bez Kaislībām kā Eņģelis, kaut Tu kās Māsa manim būtu!!.

Protams, ja Tu no manis Baidies, Iesim Četratā. Šā vai Tā, Gaidu ka Tu pie manis Pienāxi tikPat Piedodoša un Mīļa kā Šonakt. lai Kāda būtu tava Atbilde, Es uz Tevi Nedusmošos. jo Zinu, ka mani Sapņi Nemēdz piepildīties.

Man tas ir Jāpieņem.

Pulxtenis ir Ceturxnis Pāri Trijiem var jau arī Būt, ka Tad, kad cilvēx izsūdz savus Grēkus, Dieviņš viņam piešķiŗ arī mazliet Miega. tavs Milzu Lempis.

mans Sapnis protams Nepiepildījās. Līgas Apsēšanās Naktī man Blakus, Sapīpēšana Divatā laukā pie Svecītes, un Uzdāvātā Cigarešu paciņa - izrādījās neBŪT vēl nebija IZlīguma zīme!. viņas Prombraukšanas ideja joProjām palika karājoties virs manas Galvas kā Dāmokla Zobens. viss atkarāšoties no Tā, Kā es Uzvedīšoties. ein FEste BUrg (:) ist Unser Gott. (es sāku dziedāt.) un Tad manī piepeši Uzausa GAisma. mūsu Programma taču neKĀDi nevar Nojukt!. Es taču to varu nest Priekšā arī VIEns!. kā Pērnruden HAMburgā!. un pēc tam MĀrbahā!. kur man Skanēja tik Vareni APlausi!. kāds MUļķis es visu laiku biju nemitīgi Raizēdamies, Ka tik kas Nenojūk!. kāds NELabais bija man Aptumšojis Prātu, ka varēju Aizmirst savu Dzīves Pērienos iemantoto Atziņu – neKad ne no Viena neKo NEgaidīt!. PAļauties TIkai uz SEvi. Nododot sevi Dieva rokās!!.

Izstaigājies Divatā ar Dievu, jutos Bezgala Viegls!!. Priecīgs Pavēstīju saviem Ceļabiedriem par savu Pēkšņo Apgaismību. ka Beidzot visām Raizēm Gals. jo Iespējami Četri Varianti. Pirmais - Četratā. Otrais Trijatā: ja Līga Izpilda savus Draudus. starp Citu, jau IZmēģināts variants!: Trijatā mēs taču Uzstājāmies Rīgas Rotari klubā, kad Līga bija Amsterdamā!. Trešais - Divatā vai nu ar Liju vai Vilni. un Ceturtais - Es viens PAts. uz ko Vilnis ar Nopietnu Seju izteica savu Pārliecību, ka mēs savu Ceļojumu kā Sākuši, tā arī Nobeigsim ČEtratā. pa to laiku Ansītis bija Atrisinājis arī Tālāktikšanas problēmu: viņš Sarunājis ar pazīstamu Taxīšturētāju, ka tas par Lētu Naudu, (Tikai (!) Tūxtoš Markām), Aizvedīšot mūs uz Heidelbergu. ja Septiņos Izbraukšot, tad Tur būšot Noteikti jau ap Pieciem: līdz Izrādei Septiņos vēl Divas Stundas!. tās tūxtoš Markas sanāca no GOvs naudas. reiz sensenos Laikos Ansītim bija piederējusi Govs. viņš to bija Pārdevis, lai varētu Mani ar Ģimeni vāczemē Godam Uzņemt. bet toreiz Krievu laikos par Rubļiem varēja Izdevīgi Iemainīt Krietnas SUmmas austrumvācu marku! ar ko KVantumiem iegādāties Garšvielas, Apģērba gabalus, Apavus, un Labus Dzeŗamos ne Tikai Līdzvešanai bet arī Tūlītējai Lietošanai. un tādējādi Govs nauda palika Nenotērēta.

Tagad tā Lieti NOderēja.

Nejauši Atrisinājās arī Atejas mīkla. kad devos turp savā Vajadzībā, Durvis bija Ciet. taču Tūdaļ tās Vērās Vaļā, un mīlīgā bērna Balstiņā – jetzt Darfst du heRein (!) – man Pretī nāca Sabīnīte. izrādās viņa Tā ir Pieķērusies Līgai, ka Neizmanto vairs Savas ģimenes mazmājiņu, bet Speciāli Kāpj pa Trepēm Augšā, lai Atstātu savas Veltes Blakus LĪgas istabai!. ŠOreiz tās tika MAn. Pacilātā Mierā - pēcpusdienā braucām uz grīnHainihenas Dzirnavkrodziņu: kur iemantoju Asiņainu Roku un Aplausus. pēc NObeiguma aplausiem mums Apkārt aplipa pacilāti Māxlinieki Mūziķi un Literāti. uz Galda auga Naudas kaudzīte, un mēs saņēmām no kādas bagātas Amerikas Vācbaltietes arī Čeku par Divsimt Dolāriem speciāli mūsu Rotari akcijas Mērķprogrammai - Latvijas Nacionālās Operas Rekonstrukcijai! ko atgriezies Rīgā varēju cēli pasniegt guntim Gailītim Rotari kluba Sanāxmē. tas gan bija VIEnīgais šāda veida ziedojums!. pēc Tam bija Atvadu vakars. Ansītis bija Nopietns, un Svētīdams mūsu Tālākgaitas, teica Nopietni KRitiskus vārdus. LĪga piemēram Dziedājusi - die KATze brennt!. (KAķis deg!.) protams viņš teica vēl arī daudz ko CItu! un tas Viss bija NOzīmīgs! taču man Atmiņā aizķēries tieši ŠIs viņa aizrādījums Līgai. (pie tam viņš nemaz Nezināja, ka Līga pēc Gadu horoskopa ir Kaķis.)

Ceturtdien, 23/12/93 pl 9-27.

Saule Lec 9-01. Viktorija Balva.

Lists. Korāļu Mesa. dzied kamerkoris Ave Sol - Imanta Kokara vadībā. Sōlisti Elza Brahmane, Maija Krīgena, Jānis Sproģis, un Mati Palms. pie Ērģelēm Oļģerts Cintiņš. mans Atvadu skrējiens sākās Piecos no Rīta. deg šur tur ciemos Ugunis, un Sirds tik Laimīgi puxt man!!. tas Atkal bija vēl NEBijis pārdzīvojums!: tumšais Kalns, un mīļi mirdzošās Acis tur Lejā. un lēnais Rīta svīdums Atceļā.

Taxītis bija neliels Busiņš: kuŗā Līga varēja pat ērti Gulēt, Pagalvim izmantojot Viļņa Klēpi; kamēr Es, ieņēmis vietu Priekšējā sēdeklī, ar Pilnu Dvēseli Vēlreiz Šķērsoju Vāczemi no pašiem Austrumiem līdz pašiem Rietumiem. tikai Šoreiz tā Nebija lēzenā Ziemeļvācija, bet vācijas VIDiene ar savu Ainavu DAudzveidību!. braucienam Beidzoties, kā pēc kādas pirmoreiz dzirdētas Mālera Simfonijas: Kopiespaids Kolosāls, taču neVienu MElodiju no viņa fantastiskās nemitīgi mainīgo tēmu Pārbagātības NAV iespējams prātā paturēt!.

Galā nokļuvām Neticami Ātri: jau ap Vieniem. mūsu VAdītājs šo ceļu vēl NEbija braucis: tāpēc Drošs paliek Drošs, rēķinoties ar Sastrēgumiem kādi uz vāczemes šosejām ir parasta lieta, ierēķinājis krietnu laika Rezervi. mūs protams neviens tik agri vēl Negaidīja. Vienīgais kas mūs Sveica - bija iespaidīgs Plakāts, kur Acīs krītošiem Burtiem - izcēlās Šādas Reklāmrindas: „Der Fluß, der durch die Stirn uns geht” -----------------------------Wie haben wir überlebt? „Das Volk hat der Geist der Lieder gerettet” (lettisches Chorlied) tad LŪK no kurienes Kemnicas Avīzē bija iesprucis tas Dīvainais Ziņojums par Rīgas Kori, kas auGustusburgā dziedāšot Dziesmas ar latviešu dzejnieku Vārdiem, un ko Diriģēšot profesors Valdis Biseniex!. to manu Teikumu no Programmgrāmatiņas Ievada par Dziesmas un Dzejas nedalāmo Vienotību mūsu tautā, ko rezumēju ar vārsmu no Beverīnas Dziedoņa - Tautu Izglāba DZiesmu gars, kuŗu reklamētājs bija ĪPaši izcēlis, - attiecīgais Kemnicas Žurnālists, Neizlasījis to kas raxtīts Sīkākā drukā par latviešu lirikas skatuvisku lasījumu Vācu Valodā, bija Interpretējis pēc SAVa prāta! sniegdams TĀDu dezinformāciju!, ka saxijas kūrfirsts Augusts droši vien Kapā dabūja APkārt apgriezties!. Interesanti kādas JUtoņas medību pilī izbaudīja tas pašķidrais mūsu pasākuma APmeklētāju pulciņš!. Podi podu Galā. un izrādās POdus gāž ne tikai LAtviešu žurnālisti!. (kas tomēr nedrīxtētu kalpot viņiem par Attaisnojumu.)

Galerija bija Slēgta. arī tās Divas Vienīgās dzīvās Dvēseles, ko atradu kādā Želsirdības iestādījumā, neko Vairāk NEzināja pasacīt.

Taxīšnieku, kas pa to laiku bija ielaidies ļoti sirsnīgās pārrunās ar abām Aktrisēm, ar Pateicību atlaidu Mājās, un savu Bagāžu novietojām nama Iekšpusē, Kāpņu Piekājē. un kad ieradās Meļņikovas kundze, viņa bija Priecīgi Pārsteigta un Apmulsusi; taču viņas Slāviskā Izcelsme, (neskatoties uz To ka viņa nevienā slāvu valodā Nerunāja), Neļāva Pacelties neKādām Barjērām. un KĀ gan tās varētu arī RAsties pēc

tās viņas SIrsnīgās SAjūsmas par mums RĪgā! kad viņa mūs TŪdaļ bez jebkādas APdomāšanās IElūdza UZstāties savā Galerijā HEidelbergā!.

Galerijā bijām Priecīgi Pārsteigti, sastopoties ar Pazīstamu Rīgas Māxlinieku Darbiem!. un arī NEpazīstami KRievu un UKraiņu gleznotāji un grafiķi darīja prieku!. Meļņikovas kundzei Gaume ir Laba. cik Brīnišķīgas DEKorācijas mūsu šāvakara izrādei!. bet Pagaidām man šai māxlas templī tika paklāta Lāčāda, kur ļauties saldu Sapņu skavām. cik Labi Aizmigt šādā gaisotnē. un Mostoties būt Privileģētam izstādes Apmeklētājam GUļus stāvoklī. taču NEmieru viesa bohēmiskie KRievi; (ko Lija uzskatīja par Provokātoriem). tā ka Gatvošanās Izrādei kļuva visai Vētraina. Rezultātā abām satrauktajām aktrisēm Teicu, ka ES uzstāšos STabili. kaut vai VIens. Pasākumu NEizgāzīšu.. un metos pa durvīm Laukā. no Teātŗa ielas kur atradās galerija - drīz nokļuvu uz Galvenās ielas. un man Aizrāvās Elpa. tā Stiepās Taisna un Gaŗa, un gar abām Malām - vienVienīga PAsaka.

VEltīgi censties sazīmēt Stilus šai Saskanīgajā ANsamblī!. un Tad šīs Teixmainās ŠĶērsielas kas VIsas Atdūrās pret Tumšzaļi Mežotu Milzīgu KAlnu!. un visā šai Saskaņā – vēl Mūzikas skaņas!!. katrā Kvartālā - savs IElas mūzikants!. – saldi smeldzīgu Mūziku sijāja - Bite kas Medū pinusies. - man iestrinkšķējās Dvēselē Līgas Intonācijas - no kāda uz Trotuāra sēdoša Ģitārista. Piegāju viņam Klāt, goddevīgi noklausījos viņa priekšnesumu līdz Galam, Sagrābstīju Kabatā vēl paslēpušos piecdesmit Feniņu monētu, un Teicu ka šo savu Vienīgo Naudasgabalu atdošu Viņam, ja viņš Vienu Minūti Paklusēs. un tā kā viņš Piekrita, tad ar pilnu Atdevi kā Atbildi viņa Mūzikai cēlu Priekšā Egila Ilgpilno Ģitāras Dvēseli. uz manu nejaušo māxlas Kolēģi – dzejolis atstāja redzamu Iespaidu. tādēļ Aicināju viņu uz vakara Izrādi. Ieeja BRīva vēl noteicu!. vai viņš Atnāca vai Neatnāca, Nezinu jo Galerija bija Pilna. taču mans Upuris Māxlai, Atdodot tai Pēdējo kas man bija pie dvēseles, Atmaxājās VAreni. Manas Lēdijas, varbūt zināmā mērā manas dzelžainās Apņēmības iespaidotas, bija Kolosāli FOrmā; un kaut arī Iemēģināt Galeriju mums Neiznāca, mēs Izrādes Gaitā cits Citu tā Fascinējām, ka Iznākums bija Mūsu UZvara pār visiem esošajiem vai neesošajiem ļaunajiem spēkiem!.. pēc Tam protams vajadzēja Ieraut krietnu VĪna kvantumu lai daudzmaz normālā stāvoklī atbildētu uz daudzo interesentu jautājumiem!. to vidū bija arī mīļā Gitli!! kādreizējā Liepājas Rotari kluba Biedra - (tagad diemžēl jau Nelaiķa) - Georga Lasmaņa - Kundze: enerģiska Hamburdziete: kas pirms trim gadiem Mannheimā - tais divās Stundās kas bija mūsu rīcībā starp viņas vīra apmeklējumu Slimnīcā un Rotari kluba Sanāxmi, neskatoties uz savu Gadu nastu un visādiem Misēkļiem pa Ceļam, spēja AIzraut mani ar savu Autovadītājas Virtuōzitāti līdz pat Slavenajai Heidelbergas Mucai pilskalna virsotnē, un no Turienes ļaut man vēl Apjūsmot Nekāras Līčus.. un turpat kā Kluss Dieviņš Smaidīja nepārtraukti visādos pasaules mēroga Rotari Amatos vēlētais Ulrihs Meisters: kas bija lūdzis Meļņikovas kundzei Ļaut viņam piedāvāt man Naktsmājas pie Viņa. Es protams viņa piedāvājumu PIeņēmu! un Nu viņš labsirdīgi Vēroja, kā es pēc saviļņojošā Priekšnesuma - ļaužu ielenkts pamazām Atgūstos.

Toreiz Mannheimas Rotari klubā viņš man sēdēja Blakus, dodams sirsnīgi labvēlīgus Mājienus - manis tikko Atjaunotā Rīgas kluba Ievirzīšanai Starptautiskajā Apritē. ŠOreiz mēs sēdējām pie galda TRijatā! - Viņš ar Kundzi un Es, Galds bija Nokrauts ar visKārdinošākajiem Ēdieniem un Dzērieniem, taču pie Ēšanas un Dzeršanas es Netiku un Netiku: jo Ulrihs bija Nepārspējams Meistars Runas spēju Atraisīšanā.

Beidzot, (kaut kad ap Pusnakti), viņš TOmēr apjauta manu kluso Vēlmi, un es varēju sākt Remdināt savu tiešām ZVĒrīgo apetīti!. (jo tajos Pirmsizrādes Uztraukumos Paēst Nepaguvu!).

Piektdien, 24/12/93 pl 8-54.

Saule Lec 9-01. Ādams Ieva. ikkatrā Ziemsvētku Naktī tur Silītē Bērniņš mazs dus. celMinskis. Betlēmes Nakts. dzied Rēzeknes Jēzus Sirds baznīcas Jauniešu Koris Vitolda milaŠēvica vadībā.

Ulriha Meistera viesmīlīgajā Pajumtē Miegs bija Salds kā Betlēmes Silītē. taču no Rīta Cīrulis sauca mani Agri Laukā.

Skrējiens gāja Nepārtraukti Kalnup: tāpat kā Valdkirhenā; taču ŠIs kalns bija KOkiem noaudzis. Kalngalā Apkārt gāja īsts STadiona ceļš. Apkārt Neapskriešu: Laika Maz. Divdesmit Minūtes Noskrējis, griežos Atpakaļ. Atceļā Aizsapņojos, un Pēkšņi Ieraugu Neredzētu Torni!. kā vēstī Uzraxts - no Trīsdesmitgadu Kaŗa laikiem. acīmredzot savai Lejuptakai esmu paskrējis Garām. Tā pa kuŗu Tagad skrienu lejup gan NEliekas tā īstā! taču Gan jau turpat Blakus vien Būs.

Lejā nepaVISam neizskatās pēc tās Kalnainās apkaimes, kādā dzīvo Ulrihs Meisters. te ir Īsta PIlsētvide. un tā kā pulxtenis tikko pāri Septiņiem, uz Ielas neVienas Dzīvas Dvēseles. tikai Es viens Pats. jo Plix jo Trax.. Brīnums!! tur NĀK bariņš ļaužu!.. izrādās KRievi. Vāciski Nesaprot. un KRieviski protams NEzina atbildēt.

Ko NU. Izraugos tādu Piemīlīgu trīsstāvu Namiņu, Redzu vēl, Zvanu šiltītes Vēstī ka visi trīs iemītnieki ir Arhitekti, nodomāju tā Laba zīme, un Zvanu visus trīs Zvanus pēc Kārtas. (labi ka pēc zināmas smadzeņu piepūles tomēr Aptuveni Atcerējos kā Sauc to IElu kur dzīvo meisters!: Ludolf-Krehl-straße!. (Es teicu - Rudolf Kehl.)). uz Augšējo zvanu beidzot Atbild Samiegojusies Balss. Izstāstu savu bēdu. Balss sāk gaŗi un pamatīgi Skaidrot. Jūtu ka Prātā to neMŪžam nepaturēšu!. Pateicos un Dodos savos Vientuļajos Meklējumos. izrādās esmu noskrējis Lejā kalna PREtējā pusē!. Tagad man, tik Trūcīgi Ģērbtam, Jāskrien Cauri Visai Heidelbergai!. par Laimi Atrodu to ielu bez Īpašas Maldīšanās. Ceru ka ATpazīšu viesmīlīgo namu!. taču Kas to Deva. pie Stāvās Takas, pa kuŗu saullēkta stundā biju devies Kalnup, Secinu, ka Jāgriežas Atpakaļ. Pūlos Atcerēties Nummuru. un tā kā Puikas gados biju spēlējis Acīti, Velns man sajauc Galvu, un Prātā iekrīt Cipars 21. tas ir krietni vien uz Sākuma pusi. Tā protams NAV tā māja!. taču Tur man ienāk prātā meklēt neatrodamo namatēvu pēc Vārda un UZvārda!. vismaz TO taču NEEsmu aizmirsis!. un Telefongrāmata Noskaidro, ka man Vēlreiz Jādeso pa šo ielu turpat vai Visā Gaŗumā uz AUgšu!. nu PROtams!. KĀ es biju PIemirsis to SKaisto PIlsētas PAnorāmu kas Pavērās, man Uzsākot savu Maratonu, un ko arī vakarVakarā kā savas Dzīvesvietas Pozitīvu faktoru bija Pieminējis draugs Ulrihs.

Sazīmējis kāda stāva kalna pakājē man vajadzīgo Nummuru, Alpīniskā Barjērskrējiena stilā Dodos uz Augšu. nokļuvis kalna Virsotnē, Manu ka ATKal nav tā māja!. jo dārza Vārtiņu priekšā - varenās Karātavās karājas Liels BAznīcas zvans. TĀds nu manam namatēvam NOteikti NEbija. Noerrojies Zvanu to Tā ka Dimd visa Heidelberga. tad mudīgi laižos Lejup; un uzmanīgi Vērojot, beidzot tomēr ATrodu tos Necilos DRauga vārtiņus, kam savā straujajā Augšuptiecē protams biju pajoņojis GArām.

Kafija uz Terases ar brīnišķīgo Panorāmu bija ļoti Garšīga. un tā kā Steigties lai kaut ko vēl Pagūtu - Nebija vairs neKĀDas jēgas!, pie Sirds gāja arī Līgas dāvātā

Mentola CIgarete: ko šobrīd Pirmoreiz atļāvos izpīpēt mīļā Pāŗa Sabiedrībā; (jo Kalnu Plašumā Gaisu Samaitāt jau Nevarēja). paldies dievam mana Trupa, mani Nesagaidījusi, bija devusies gājienā pa heidelbergu BEZ manis!. Laix bija Atlicis vairs tikai Ceļam uz Staciju.

Brauciens pa Dienvidvācijas pasakainajiem Kalniem bija Brīnišķīgs.

Izkāpuši Zingenā, nolēmām Netērēt Velti Laiku un Pūliņus caur Tuneli, bet Žigli Pārstiept savu bagāžu pār Aizliegtajiem Sliežu ceļiem. šai skarā Klūpot Ieguvu savu CEturto stigmu!: uz Labās Kājas Trešo.

Karstens sagaidīja mūsu Taxi ar Lietussargu. (Žēl ka skaisto Zingenu šai sakarā MAz dabūjām izbaudīt.)

Izrādījās ka Karstens un Līga ir PAziņas!: tai pašā Ceļojuma laikā, kad viņš Stundām Ilgi Apburzguļoja mani ar saviem Reibinoši Šalcošajiem Avotiem, viņš bija Paguvis Izpētīt arī Latvijas Televiziju un Sadzert Tubrālības ar Līgu. Tādējādi mani Noslēpumainie Mājieni pa ceļam, ka MAns trakums jau nav vēl neKAS! ka ĪSTo velnu manas cimperlīgās dāmas redzēs sastopoties ar manu dullo DRaugu!, - palika bez Iecerētā Efekta. bet Dulls viņš TOmēr ir. KĀda JĒga gan bija Izmētāt Trupu pa Dažādām Pajumtēm, Vilni pie tam par Bargu Naudu ievietot Viesnīcā, (abas Dāmas tika uzņemtas viņa Drauga ģimenē), ja uz tā Milzīgā Mīxtā saritināmā Guļammatrača, uz kuŗa man viesistabā nācās pārnakšņot Vienam, mēs Ērti būtu Sagulējuši Visi ČEtri!. un Izsviest Veselas Simt Markas tam Gidam kas nākamajā dienā Konstancē mūs NOKāva ar saviem pedantiskajiem aptirzājumiem!: kur Karstens PAts taču ir TĀDs zināšanu krāteris!. NAv taču lai apliecinātu Draudzību Jāizdod Pēdējie GRaši kas pie dvēseles!. (Otrā dienā man vēl nācās maxāt no Savas kabatas par noīrētā Auto Stāvvietu!: jo Viņam naudas vairs Nebija!.)

Sagaidīti mēs tikām Godam. Galds bija klāts bez liekas Izšķērdības, bet ar Izcilu Gaumi. Šai ziņā teicami Nopelni bija viņa burvīgajai svaigi laulātajai Kundzei ar exōtisko Vārdu - ûn hûĪ!! kas apzīmē kādu ne Mazāk exōtisku Ziedu. KOlosāla ir tā viņa Kāzu bilde no Seulas! kur viņi šopavasar laulājušies Korejiešu Templī korejiešu Tērpos. (Karstens gan ar savu Ģermānisko Blondumu un Titānisko Augumu - blakus savai austrumnieciski trauslajai gleznajai Līgavai - šai vidē izskatījās mazliet Dīvains.) ûn hûĪ ir beigusi Seulas Universitāti Nacionālo Uzturzinību speciālitātē. cik ŽĒL ka mani MĪļie NEDabūja izbaudīt viņas māxlas KALngalus!: jo tie tika Priekšā celti ap Pusnakti; pateicoties Karstena Draugu UZstājībai kuŗi pēc izrādes vēl bija ienākuši pasērst!). Šedevrs tika Taisīts pēc Visiem Korejiešu Likumiem no Izejmateriāla kas Regulāri tiek Piegādāts no Seulas. šīs procedūras Laikā - Pametu Karstenu viņa Draugu kompānijā, lai Virtuvē Apjūsmotu viņa Kundzi: kas man šķita sava veida Brīnumdare Priesteriene!!. ak šīs SMaržas ko viņa prata izburt pat uz ordinārā gāzes pavarda!!. Es protams centos viņai Palīdzēt DEgustātora funkcijā! (Citādā veidā darbodamies - baidos būtu viņas māxlasdarbu neglābjami Sabojājis). ak APlamais KArstens kas tik STulbi ATdalījis MAni no manas TRupas!. kur pie tam mums bija tik LIeliska IZrāde pilsētatas bibliotēkas balti atturīgajā forumā!. Izrāde, kur mēs Pirmoreiz Simtprocentīgi Patikām Paši SEv!. kur Sajutām cik LAbi skanam Ansamblī. un cik DZiļi esam kļuvuši. kā BOdensee. neKādas Sasteigtības. Katra Pauze Piepildīta. cik Žēl ka Jābrauc jau Mājās. kur TAgad mēs varētu tā pa Īstam SĀKt!.

Sestdien, 25/12/93 pl 15-09.

Saule Lec 9-01. Stella Larisa.

Ziemassvētki.

Ziemassvētku Roze zied.

Viktors Baštix. Dieva bērna Roze. Dzied Latvijas Radio Teodora Kalniņa Koris.

Zingenā, 28/8/93 pl 2-56.

Līga!! mana Madonna ar BĒrniņu rokās!.

Nakts Melnajā Mēmumā sāk Klusi Smelgt - visas manas Krustā sistā Vātis: ko es ar katru Dienu Gūstu aizvien Vairāk; un šādā Klusumā, kad Nebrauc pat Mašīnas, un Dvēsele Netraucēti var runāties ar Dievu, GRēx būtu Gulēt un Nepielūgt Tevi... un pie Tam – šī taču ir mūsu PĒDējā nalts šai paradīzē!. varbūt Tādēļ (?) vakar Raudāja visas Debesis. šādā Naktī jānoliek Vietā - Visi vulkāna izsvaidītie Akmeņi. lai mūsu Pasaule, mums Aizbraucot, būtu Sakārtota.

Herr: es ist Zeit. šai Mirklī mani Piemeklēja Rainers Marija Rilke. Viņš ir mans Brālis, un atnāca man Palīgā Pateikt tev To, ko Es tik labi Nepratīšu pasacīt. taču es izkūpināju Vējā savu visDĀrgāko DĀvanu!: TEvis dāvāto Svēto Mōricu. To kam Apkārt Zelta Gredzens. Veselas Trīs Cigaretes. tomēr neKĀDi nevarēju viņu atcerēties Pilnībā... esmu pārāk Nepilnīgs. un man Grūst mans Izsapņotais Nams.

Mīļā mana!!. PIedod ka Dzinu tevi tik Dzelžainās Sprukās. ne SEVis dēļ es to darīju! bet Tādēļ, ka Jūtu tavas Ciešanas, kuŗām Nespēju Atrast Izskaidrojumu. un tas mani dzen Izmisumā. Ak es IZrautu sev ABas ACis un ATdotu tās TEV jā šādi varētu tev palīdzēt!. lai tu Saprastu, Izstāstīšu tev Vienu no saviem Nepiepildītajiem un Nepiepildāmajiem, Pārdrošajiem Sapņiem. Kādu es Iztēlojos šo mūsu Pēdējo Nakti Paradīzē. es VIsu LAiku kamēr tu būtu Nomodā - Kaktā pie Atkritumu urnas, Ceļos Nometies, ar Lūgšanā Saliktām Rokām Raudzītos Griestos kā Sastindzis Akmens Tēls: Klausīdamies, kā tu Vienatnē Darbojies, un beidzot aizej Gulēt. un tikai Tad, kad tu būtu Cieši Aizmigusi, es pienāktu pie tavas Gultas, un Raudzītos tavā Sejā, ko Apspīdētu Ielas Spuldzes, un reizēm tā Viegli un Maigi - tevi Noskūpstītu. Ne KAIslīgi! (KAislīgi es tevi todien Heidelbergā skūpstīju tikai Tādēļ, ka man likās, tie Krievi tevi ir Piedzirdījuši līdz NEmaņai!).

Melnajam Akmenim Zibens cērt Rētu; bet Akmens Klusē.

Svētdien, 26/12/93 pl 8-39.

Saule Lec 9-02. Dainuvīte Gija.

Ziemassvētki.

Johans Sebastiāns Bahs. Fantazija par Korāli - NĀc Svētais Gars. pie Ērģelēm Viktors Lukass.

Herr: es ist Zeit. Der Sommer war sehr Groß.

Leg deinen Schatten auf die Sonnenuhren, und auf den Fluren lass die Winde los.

Befiehl den letzten Früchten voll zu sein; gib ihnen noch zwei südlichere Tage, dränge sie zur Vollendung hin und jage die letzte Süße in den schweren Wein.

Wer jetzt kein Haus hat, baut sich keines mehr.

Wer jetzt allein ist, wird es lange bleiben, wird wachen, lesen, lange Briefe schreiben und wird in den Alleen hin und her unruhig wandern, wenn die Blätter treiben.

Kungs: nu ir Laix. ir LIels tavs Ievākums!

Sedz Saules pulxteņus ar savu Ēnu, un Ļauj lai Rēnu Elpu uzpūš Rudens mums!. liec Augļiem Pēdējiem lai Briest tie beidz!

Dod vēl tiem Divas Saulainākas Dienas, lai PIepildīti tie tev pretī slienas! un Vīnķekaros Saldme ienākt steidz!!. kam Mājas Nav, tas to vairs NEuzcels. tam NEizbēgt no savas Vienatnes! viņš Lasīs, Raxtīs gaŗas Vēstules, un Klīzdams Nemierzariem sevi dzels!: kad tukšās Alejās vējš Lapas vels. dränge sie zur Vollendung hin! tie bija tie Aizmirstie Vārdi, kas man pēkšņi kā ATklāsme iešāvās Prātā Mazmājiņā Čurājot, kad Zingenas Stacijā gaidījām Vilcienu, lai brauktu Atpakaļ uz Berlīni. Vilcienā šo dzejoli Pilnībā noskaitīju Līgai!. un Nodziedāju – sarkanDaiļa Roze auga diža Ceļa Maliņā. tā izauga, tā ziedēja sarkanDaiļiem Ziediņiem!. kam tu Augi, kam Ziedēji! kam puisēnus Kairināj?. brīv man Augti, brīv Ziedēti!, brīv puisēnus KAirināt! brīv puisēnus Kairināti visu Cauru Vasariņ, visu Cauru Vasariņu līdz pašami RUdenim. un Pēkšņi viņa sāka Aizgūtnēm Raudāt.

Rīgā Līņāja, un mēs Atvadījāmies pa Gabalu Pamezdami ar Roku. Vilnis palika palīdzēt aizgādāt Čemodānus, un kopš tās Reizes LĪgu esmu redzējis tikai pa TElevizoru. LIja esot nopietni pievērsusies Zobu labošanai, un šī procesa laikā Negribot nevienu Redzēt. vienīgi VIlnis šad tad ir piepeldējis ar Domu, ka mums taču VAJadzētu visiem reiz satikties!.