Page 1

WERNER BERGENGRUEN

FIGUR UND SCHATTEN GESAMMELTE GEDICHTE I

VERNERS BERGENGRĪNS

FIGŪRA UN ĒNA

DZEJA

No vācu valodas atdzejojis Valdis Bisenieks

Werner Bergengruen Figur und Schatten Gedichte Buchclub Ex Libris Zürich 1958


DIE ROSE VON JERICHO

Für Otto freiherrn von Taube Denn zu dem Ende sind alle Kreaturen dieser Welt erschienen, daß sie sollen sein ein ewig figürlich Gleichnis; nicht daß sie in diesem Geiste in ihrer Substanz bleiben, nein, das ist nicht; es gehen alle Geschöpfe wieder in ihr Äther, und zerbricht der Geist, aber die Figur und Schatten bleibt ewiglich. Jakob Böhme, De tribus principiis, Kap. 9

JERIKAS ROZE Brīvkungam Oto fon Taubem

Jo visas šis pasaules radības ir tapušas tam nolūkam, lai tās būtu itin kā tēlaina līdzība; nevis lai tās šajā ziņā paliktu savā substancē, nē, tā tas nava; visi radījumi atkal ieiet savā ēterā, un ja salūst gars, tad figūra un ēna lai paliek mūžīgi. Jākobs Bēme, De tribus principiis, 9. nod.


DIE HEIMKEHR Tritt in den ewigen Bildersaal, Nimm Sternen-Brot und -Wein. Du sollst beim großen Abendmahl In deinem Erbteil sein. Es zeigen sich und neigen dir Die alten Zeichen groß. Das Einhorn legt die Silberzier Gesenkt in deinen Schoß. Die Flügel hebt der Pelikan Weißblitzend zum Empfang. Die Leier glänzt, dich grüßt der Schwan Mit süßem Sterbesang. Der königliche Vogel Greif Bringt dir zum Gastgeschenk Den siebenfarbnen Pfauenschweif, Orion sein Gehenk. Der Drache wird dein Weggesell, Die Schlange dein Gespiel. Du trägst ein goldnes Löwenfell, Das dunkle Kleid zerfiel. Durch Welten gingst du, Wanderstern, Und bist zum alten Herd Und bist zum Vater und zum Herrn Geliebter heimgekehrt. So wachse tönend himmelauf, Du vorbeseelter Lehm. Die Mittnachtsrose blüht am Knauf Von deinem Diadem.


ATGRIEŠANĀS Lūk, klāt jau mūzejs mūžīgais, Tam griesti – zvaigžņu jums; Tur vakarēdiens pēdējais Ir viss tavs mantojums. Tur liels tev atdodas it viss, Tur it nekas nav sīks. Liek sudrabrotu vienradzis Tev klēpī pazemīgs. Ceļ baltos spārnus pelikāns Un tevi sveicina. Nav gulbja dziesma gaisīgs māns – Tā mirstot dziedama. Tad cēlo grifu ieraugi – Viņš nes kā dāvanu Tev septiņkrāsu pāvasti, Nes Orions piekaru. Tev ceļabiedrs pūķis kļūst, Nāk čūska spēlēties, Vēl lauvas āda jāiegūst, Kur lepni ietērpties. Caur pasaulēm kā komēta Tu cauri izlaidies, Un nu pie vecā pavarda Tu atkal atgriezies. Tad audz un skani debesīm, Tu dvēseļotais māls, Kad paliks tev no lietām šīm Tik zvaigžņu mirdzums tāls.


MEINES VATERS HAUS Meines Vaters Haus Stand auf einem Hügel. Ach, wie die Flügel Der Mandelkrähen in den Wipfeln blitzten! Da war der Wald, der große Wald, Von Beeren rot und blau. Der Wald hat viel Gewalt. Im Walde saß die Regenfrau, Die Nebelfrau, die Totenfrau Und strickte graue Lappen. Im Walde schlief der Feuermann, Der Harz und Knieholz zünden kann, Bis die Wipfel prasseln und flammen, – Nachts raunten die beiden zusammen. Rund um das schwarze Moderloch Tief in der Teufelssenke, Da wucherte das Schlangenkraut, Das schwül und schläfernd roch. Sumpfblüten flirrten dicht. Da ging im Dämmerlicht Der schwere Elch zur Tränke. Der Hang war sonnendürr, Von trocknen Tannennadeln glatt, Wir konnten sommers schlittenfahrn In einer hölzernen Mulde. Wie Schlangengeknäul sich windet Im weißen Mittagsschein, So kriechen Wurzeln entrindet Und bleich wie Totengebein, Da blinzelt, halb erblindet, Ein Werwolf schläfrig hinterm Stein, – Nachts steigt er in Bauernfenster ein. Doch trifft man ihn bei Tag, Dann trägt er graue Beiderwand Und birkenrindene Schuh Und weißen Stab und Bettelsack Und langen Bart dazu. Einst klopfte er bei uns an. Meine Mutter ließ ihn vor, Da war sie schon behext. Ich raunte ihr ins Ohr, Sie aber glaubte mir nicht. Sie gab ihm Fleisch, sie gab ihm Brot Und braunes Kupfergeld. Er küßte ihr den Rock, Er sprach sein Gottvergelt


MANA TĒVA NAMS Mana tēva nams Stāvēja uz pakalna. Ak, kā mandeļvārnu spārni Galotnēs mirdzēja! Tur bija mežs, bij lielais mežs No ogām sarkanzils. Mežs svešu varu dveš. Turp Lietussieva vils, Miglassieva, Miroņsieva vils, Tā pelēkas lupatas adīja. Tai mežā Ugunsvīrs gulēja, Kas sveķus, koksni aizdegt spēja, Līdz galotnes švirkst kā no vēja. Pa naktīm tie abi čukstēja. Apkārt melnajam dumbrājam Dziļi Velna slīkšņā Bij čūsku zāle saaugusi Kā biezs un indīgs valnis. Tā daudzus ir reibinājusi. Tur rīta svīdumā gāja Dzert ūdeni smagnējs alnis. Bij nogāze saulē sausa, No egļu skujām tik gluda, Ka vasarā slidot varējām It kā pa dēļu muldu. Kā čūsku kamols veļas Pa spožo pusdienas sauli, Tā saknes slienas un ceļas Kā balti miroņkauli, Tur pusakls acis mirkšķina Aiz akmens miegains vilkatis. – Tas naktīs pa logu ir iekāpis, Bet ja tu to sastopi dienā, Tas tērpies ir vadmalā vienā, Un kājās tam bērzatāss vīzes, Balts spieķis tam, ubaga tarba Un gaŗa bārda turklāt. Pie mums viņš reiz pieklauvēja. Māte to ielaida, Un tūdaļ bij noburta. Es ausī tai iečukstēju, bet viņa man neticēja. Deva tam gaļu, deva tam maizi Un brūnus kapara grašus. Viņš tai piedurkni nobučoja, Teica: «Dievs jums to atmaksās»,


Und blickte lauersam, Wie er im Vollmond käme, Unsere Herzen nähme. Man gab mir ein Gewehr (Es war wohl kinderklein) An einem grünen Band. Ich lief zum Wald hinein. Ich schoß das kleine Raubgetier, Ich träumte nachts von Hungergebell, Spurschnee und Wolfesfährten. Ich schoß am Sanktjohannistag Drei Kugeln in die Sonne. Drei Tropfen rotes Sonnenblut, Die mußten niederfallen. Wo sie den Boden nässen, Da zischen Farrenkraut und Moos, Da ruckt sich krötengroß Zum Schätzegrabn, zum Mächtehabn Die Alraunwurzel los. Ich habe lang gesucht, Beschworen und verflucht, – Wo fielen die Tropfen hin? Sie fielen in das Teufelsloch, Den höllentiefen Schacht, Da wächst die Wurzel immer noch Und Nacht für Nacht. In hundert Jahren hebt sie sich Aus schwarzem Wasser königlich, Von düstren Wundern schwer. Und niemand kennt sie mehr. Wer schießt und schilt und schreit Durch meines Vaters Haus? Wer nahm ihm Dach und Wände fort? Das Haus ward waldesweit. Der Feuermann, die Regenfrau, Die Nebelfrau, die Totenfrau Gehn ein und aus. Der Werwolf kommt, – wer hört den Schritt? – Nimmt nachts sich die Rekruten mit. Es läuft ein Graben grau Durch meines Vaters Haus.


Un pameta skatus ašus, Kā pilnmēness naktī šurp nākt Un mūsu sirdis sev zagt. Man iedeva šauteni (Kā bērnam tik maziņu), Zaļā aukliņā kaŗamu. Es skrēju prom uz mežu. Es šaudīju sīkos plēsoņus, Gan lidoņus, gan skrejoņus, Es sapņoju naktīs par bada rejām, Par vilka pēdām sniegā. Tad Jāņu dienā izšāvu Trīs lodes es pret sauli. Trīs saules lāses sarkanas Tad lejup nopilēja. No asins lāsēm izauga Starp papardēm un sūnām Tad mandragoras sakne. Tas bagāts kļūs, tas varens būs, Kas burvju sakni gūs. Es ilgi meklēju Un lūdzos, lādēju, – Kur gan šīs piles krita? Tās Velna alā iekrita, Tai slīkšņā dziļajā, Pa naktīm sakne nešpetnā Tur aug tik augumā. Simts gados reizi sakne mēdz No ūdens ārā līst Kā brīnums baiss, ko visi redz, Neviens to nepazīst. Kas gan tur lamājas un klaigā Pa mana tēva namu? Kas jumtu, sienas aiznesis? Nams pazudis kā taigā. Tik Ugunsvīrs un Lietussieva, Miglassieva, Miroņsieva Pa namu staigā. Nāk vilkatis, kad visi dus, Pa naktīm vāc viņš rekrūšus. Caur mana tēva namu Nu pelēks grāvis iet.


Das flackert und erlischt, Summt, heult, zischt. Der Mörtel stiebt vom nackten Herd, Darin verglimmt mein Schaukelpferd. Ein Bild hängt an der Wand, Mein Bett darunter stand. Ich sah es jeden Morgen an: Acht Katzen hatten Kleider an Und saßen um den Tisch. Sie tranken aus weißen Tassen Mit höflichen Grimassen. Sie schnurrten, sie knurrten, Sie plapperten, sie klapperten, Sie schüttelten sich vor Lachen Und schleckten Zuckersachen. Da ist nicht Bett noch Bild. Lehmwasser brackt und quillt Vom braunen Grabenrand. Dort hockt der blasse Kapitän, Zerregnet und zerschwitzt, Erdfahl und blutbespritzt. Er nahm den Hörer ab Mit seiner grauen Hand: „Hier vierte Kompanie Sibirischen Schützenregiments ... ... Befehlen, Exzellenz ... Ein Offizier ... elf Mann ... Verwundet ... tot ... vermißt – “ Er ließ den Hörer los, er schrie: „Jesus Christ!!!“ Meines Vaters Haus Stand auf einem Hügel. Ach, wie die Flügel Der Mandelkrähen in den Wipfeln blitzten! Der Wald ist wiedergekommen, Der Wald hat es genommen, Der Wald hat viel Gewalt. Er hat es zugedeckt, Das Fundament versteckt. Ich habe lang gesucht, Beschworen und verflucht, Das Farrenkraut stand dicht, Ich fand die Stelle nicht.


Nams liesmo, dziest. Kuŗš spēj to ciest! Plēn krāsmatas no pavarda, Kur rotaļzirdziņš pazuda. Pie sienas bilde karājās, Kur mana gulta atradās. To katru rītu skatīju Un savus kaķus apģērbu, Pie galda sēdināju. No baltām tasēm viņi dzēra Un kāri manus skatus tvēra. Tie murrādami miltus mala Un muldēja bez gala, No smiekliem viņi kratījās, Ar saldumiņiem našķējās. Ne gultas vairs, ne bildes tās, Tik mālains ūdens šļakstījās, Viss pazudis, viss izgaisis, Sēž tikai bālais kapteinis, Viņš salijis un sasvīdis, Ar asins traipiem notriepts viss. Viņš paceļ klausuli Ar pelēku roku: «Šeit Sibīrijas strēlnieku pulka Ceturtā rota... ...Klausos, ekselence... Virsnieks... vienpadsmit vīru... Ievainoti... pazuduši... lemts bij krist – » Nosvieda klausuli, kliedza: «Kungs Jēzu Krist!!!» Mana tēva nams Stāvēja uz pakalna. Ak, kā mandeļvārnu spārni Galotnēs mirdzēja! Mežs atkal ir atnācis, Mežs visu ir paņēmis, Ir mežam liela vara. Mežs visu ir aizsedzis, Mežs pamatus apslēpis. Es ilgi meklēju Un lūdzos, lādēju, Vairs pēdu nav nekādu, To vietu neatradu.


Ich ging zur Regenfrau, Zur Nebelfrau, zur Totenfrau, Ich wollte sie befragen. Sie l채chelte verschlagen.


Es gāju pie Lietussievas, Miglassievas, Miroņsievas, Man zināt vajadzēja. Tā viltīgi pasmīnēja.


MYSTISCHE AUSFAHRT Aus dunklem Schlaf, aus tiefem Schacht Wach auf! Dies ist die höchste Nacht. Es schwillt der Saft. Die Seele bricht. Du trittst als Frucht ans Mittnachtslicht. Ein Fittich weht. Die Stube birst. Frei stehst du auf des Daches First. Vom Norden strömt ein weißer Schein. Du sollst der Uranfänger sein. Reck aus die Hand! Sie leuchtet blank. Tritt kühnlich auf die Wolkenbank! Die Wolkenbank gerinnt zum Kahn. Stoß ab! Dein ist der Ozean. Es blüht der Stein. Es keimt der Sand. Der Ruder grünt in deiner Hand. Fahr aus! Du brauchst kein Weggeleit. Du hast die Unermeßlichkeit. Der göttliche Hermaphrodit Steht dir zu Häupten im Zenith. Milchstraßen tropfen silbern ein. Bald wird die Zeit gestorben sein.

GEHEIMNIS Und da mich die Ketten beschwerten, Die Dünste dem Atem wehrten, Die Balken der Decke sich bückten, Die Wände zusammenrückten, – Da sind zwei Vögel gekommen, Die Schnäbel golden erglommen. Sie haben mich fortgetragen. Mehr will ich davon nicht sagen.


MISTISKAIS IZBRAUCIENS No tumšā miega murgainā Jel mosties! Nakts tev pēdējā. Ir auglis beidzot ienācies. Tu pusnakts gaismā parādies. Grūst nams. Bet tu joprojām dzīvs. Tu jumta korē stāvi brīvs. No ziemeļiem grib gaišums nākt. Nu tev no jauna nāksies sākt. Stiep roku, lai ar kā tev sāp! Uz mākoņsēres droši kāp! Par laivu mākoņsēre kļūs, Un tavs viss ōkeans tad būs. Pat akmens plauks un uzziedēs. Tev irklis rokā zaļot spēs. Tev palīgus nav jāpiešķiŗ. Tev rokās bezgalība ir. Pats dievišķīgais divdabis Virs tevis mirdz kā eņģelis. Ir Piena ceļš jau izgaisis. Drīz arī laiks būs nomiris.

NOSLĒPUMS Un kad mani ieslēdza važas, Par dzīvību mācās kad bažas, Kad griestu sijas jau liecās Un sienas sagāzties tiecās, – Tad atlaidās divi putni. Vai vajag vēl citu man sūtni? Tie projām aiznesa mani. Tas viss. Vai vēl kaut ko mani?


MIT EINER HALSKETTE Die Kette hat nicht Ende Und hat nicht Anbeginn. Es gehn durch deine Hände Die weißen Kugeln hin. Du willst die Kugeln zählen, Sie haben keine Zahl. Willst eine dir erwählen, Doch keine steht zur Wahl. Sie sind so glatt geschliffen, So sänftlich dem Gefühl. Die Hand, die sie ergriffen, Die heiße Hand wird kühl. O edle Kugelründung, Vollkommene Gestalt! Verheißung und Verkündung Der göttlichen Gewalt. Sie hat nicht lauten Willen, Schließt alle Form in sich. Sie ruht gewiß im Stillen Und unantastbarlich. Sollst in der Kette finden Den urgeheimen Sinn. Sie schien bestimmt, zu binden, Und wird zur Löserin. Zum Ring, der unanfänglich Und endelos sich schließt, Damit du unverfänglich Das große Onbild siehst. Du sollst die Kugeln tragen, Zu schöner Schnur gereiht. Du bist in allen Tagen Ein Kind der Ewigkeit.


AR KRELLĒM Tām krellēm gala nava, Un nav tām sākuma, Kad zīles roka tava Reizreizēm slidina. Vai viņas izskaitīsi? Tām skaita nav nudien. Vai vienu izraudzīsi? Bet nav tak viena vien! Kad, gludi izslīpētas, Tās maigi pieglaužas, Tad aizaug visas rētas, Sirds klusi priecājas. Kad krelles klāt mums skaŗas, Šķiet pilnība tā mums, Kā dievišķīgās varas Mūžmūžu solījums. Nav viņām skaļas gribas, Bet ietverts viņās viss, Kā smaids bez spožas zibas Dus sevī aprimis. Šķiet, senu slēptu lietu Tad dvēsele sev gūst. Tās radītas, lai sietu, Bet raisītājas kļūst. Bez sākuma un beigām Kā gredzens viņas mirdz. Starp ikdienības steigām Tās klusu vēro sirds. Ja uzticīga būsi Šai rotai cēlajai, Par Dieva bērnu kļūsi, Kas pieder mūžībai.


LIED DER KENTAUREN Wie sie vergebens sich bemühn, Mitleids mehr denn Spottes würdig, Eins zu werden, überein Mit ihren Tieren! Da am Bache sie rasten, Mittags im Weideland Oder in baumigem Schattengezelt, Hier die Reiter, abseits Mit geleerten Rücken die Pferde, Hälften unvermählt, Öde geschieden – Aber wir in Vollkommenheit Paarend in Halbgottsweise Rossetugend und Menschenlist! Der die Zunge erfrischt, jeglicher Tropfen Wirbelt die Blutbahn durch von Hirn zu Hufen. Eins sind Geheiß und Vollzug. Ist es Lauf? Ist es Ritt? Reiter unser selbst, Träger unser selbst, Uns selber vermählt, Über die sternigen Flächen Donnern wir hell. Aus narzissigen Wiesen weckt Unser Hufschlag Dumpfaufjauchzende Antwort! Stauden und Stämme, Hirsch und Flügelgetier Neigen sich brüderlich, Ehren in uns Lobpreisend Bürgschaft und Bild Unzerbrüchlicher Einung Alles Erschaffenen! Wehe, weh, – der Bogen zerbarst. Wissen wir nicht, Spürten wir nicht Das Welken der Welt, In uns selber begonnen? Hausungen sind uns nicht gebaut, Stallungen nicht gezimmert. Herde wärmen uns nicht, Niemand setzt und den Grabstein.


KENTAURU DZIESMA Cik veltīgi viņi nopūlas, (Tos nožēlot gribas, ne izsmiet) Lai kopā savienotos Ar saviem zirgiem! Tur atpūšas tie pie strauta Dienvidū ganībās Vai koku pudurī paēnā, Še jātnieki, tur malā Ar tukšām mugurām zirgi, Puses nesavienotas, Vientuļi šķirtas – Bet mēs radām pilnību, Kā pusdievi pārojam Ar zirga tikumu cilvēka viltu! Veldzējot mēli, ik pa pilienam vien Smadzenes asiņu ceļu pakaviem dreijā. Pavēlēt reizē ir pildīt. Vai tā ir skriešana? Vai tā ir jāšana? Paši sev jājēji, Paši sev nesēji, Paši ar sevi sajūgti, Pa zvaigžņainiem klajumiem Aizdārdam spalgi. No narcišu pļavām modina Mūsu pakavi Dobji dimdošu atbildi! Stādi un stumbri, Briedis un lidonis Brālīgi klanās, Slavinot godina mūsos Visu radošās Nesalaužamās vienības Galvojumu un tēlu! Vai, ak vai, – salūza loks. Vai nezinām, Vai nejaušam Pasaules vītumu, Mūsos pašos kas sācies? Mītnes nav mums celtas, Staļli nav taisīti. Pavardi nesilda mūs, Kapakmeni mums neliek neviens.


Zwischenreiche in Unentschiedenheit Bevölkern wir lärmend – Aber Menschen und Rosse, Neides mehr denn Spottes würdig, Sichere Wegewisser, Jagen sie ihren Gefährtinnen zu: Der weichgliedrigen Frauen Rieselnder Stimme, Zärtlich geschürztem Lippenpaar; Glänzenden, seidenfelligen, Brünstig zitternden, Wild ausschlagenden Tieren! Wir aber, wir – Frauen, die lüstigen, Quellen und Häfen unendlichen Liebesbegehrs, Streifen wir gierig, nur Lippen rührend an Lippen, Brände entfachend ohne Sinn. Stuten beschälen wir ohne Frucht, Ohne erschauern. Göttlichen Stamms zwar sind wir. Uns zeugte der Gott, Da er in hengstlicher Bildung Herrlich wiehernd schönmähnige Stuten besprang, Und im lustreichen Augenblick Unter der Rosseerscheinung Leuchtete auf seine Göttergestalt! Aber die Götter zeugen nicht mehr. Die Heroen sind tot, unter Gestirne versetzt. Unser sind wenig. Und bald Gehen wir hin. Es folgen Über ein Kurzes Menschen und Rosse uns nach, Sträubig zitternd, langsamen Schritts, Häupter zu Schatten gesenkt, Länder verödend.


Nenoteiktībā mēs starptelpas Trokšņaini apdzīvojam – Bet cilvēki un zirgi, Skaudību drīzāk, ne izsmieklu izraisot, Ceļziņi droši, Traucas tie pretī biedrēm savām: Mīkstlocekļu sievu Urdzīgai balsij, Mīlīgi savilktu lūpu pārim; Mirdzošiem, zīdādainiem, Kaislē trīcošiem Sparīgi speŗošiem dzīvniekiem! Mēs turpretī, mēs – Sievas, šīs alkstošās, Mīlas alku avotus un ostas, Skaŗam tās kāri, vien Pieliekot lūpas pie lūpām, Izraisot kvēli, jēgas kam nav. Aplecam ķēvi, neradot augli, I nenodrebot. Dievišķas cilmes gan esam. Mūs radījis dievs, Kad viņš ērzeļa izskatā, Kundziski zviegdams, aplēca ķēves ar skaistajām krēpēm, Un iekāres mirklī Zirga veidolā Zaigoja viņa dievišķais tēls! Taču dievi vairs nerada mūs. Beigti ir varoņi, zvaigznājos salikti. Mūsu ir maz. Un drīz Aiziesim mēs. Pēc brīža Sekos mums cilvēki, sekos mums zirgi, Vairīgi trīcot, gausiem soļiem, Galvas kā ēnas noliecot, Zemes plicinot.


DIE STEINBLÜTE Ihr frühe Blühenden welktet früh. So ist es verhängt. Das heiße hurtige Feuer brannte hinab. Lob aber sei dem Gestein. Stein, versiegelter Mutterschoß, Tief in dir bewahrst du den himmlischen Feuersaft. Wohlbedächtige Pflanze Stein. Unverschwendet und schwer, Nie beirrt vom eiligen, wandelnden Licht, Von Jahrtausenden her Setzest du Schicht an Schicht. So in der langen saturnischen Weile Wächst du gelassen zu Fels und Bastei, An der Vögel beflügelter Eile, An den Geschlechtern der Bäume vorbei. An der Pulse zuckendem Schlagen, An Päanen und Sterbegeschrei, An der Völker Sprachen und Sagen, Göttern und Stammesvätern vorbei. Wer hat wie du so gewisse Blätezeit? Du erblühest, Gestein, in der Unendlichkeit.


AKMENS ZIEDĒŠANA Jūs, agri ziedošie, agri vīstat. Tāds lēmums ir liktenim. Karstā, steidzīgā uguns izdeg. Bet slava lai akmenim. Akmen, aizzīmogotais tu mātes klēpis, Sevī tu saglabā debesu ugunssulu. Akmen, apdomīgais tu augs. Neizšķērdēts un smags, Tu nevēro gaismas šaudīgas, sārtas, Tūkstošiem gadu plaks Zeme, kur audz tu kārtu pēc kārtas. Saturna laikmetos ilgajos Mierīgi audz tu par cietoksni, klinti, Nedzirdot lidoņus spārnotos, Garām gar koku plaukstošo ģinti, Garām gar pulsu pukstieniem, Nedzirdot tautu teiksmaino zinti, Garām gar mirstošo kliedzieniem, Garām gar dievu un sentēvu ģinti. Kuŗš vēl tik noteikti ziedēt ir spējis? Tu, akmen, mūžībā ieziedējis.


DER ERSTE PATROUILLENRITT Jenen Morgen mag ich nicht vergessen, Ein Septembermorgen war’s wie heut. Noch im Dämmer sind wir aufgesessen, Und ein fahles Licht war ausgestreut. Ein Rekrut verwirrte mit den Hufen Den im Klee verborgnen Fernsprechdraht, Flüche wurden hinterdrein gerufen, Dann verschlang uns der umbuschte Pfad. Noch ein Brotstück fand sich in der Tasche, Speck vom gestern erst gestochnen Schwein. Aus der filzbezognen Sattelflasche Trank ich fröstelnd den gebrannten Wein. Zögernd öffnete ein Schein im Osten Rötlich die verhangne Himmelswand. Unsres Fußvolks vorgeschobne Posten Fanden wir in feuchtem Uferland. Und nach kurzem Fragen, kurzem Rasten Überquerten wir den Wasserlauf. In den Wäldern nach dem Feind zu tasten, Brachen wir ins Unbetretene auf. Stummes, ungesichtiges Gelände Lag in Nebelgrau und Dämmerung, Und wir trabten, Lanzen auf der Lende, – Sieben waren wir und waren jung. Warm und golden hob sich aus den Schneisen Der septemberliche Sonnentag. Einen Bussard sah ich droben kreisen, Silbrig schimmerte sein Flügelschlag. Hinter einem Busch von wilden Rosen, Rot von Hagebutten überschmückt, Fanden wir zwei leere Dörrfleischdosen, Und das Gras war lagerhaft gedrückt. Roßmist trafen wir und Pferdespuren, Doch verloren sie sich bald im Moos, Spechte hämmerten wie Totenuhren, Und die Wälder schwiegen schwer und groß.


PIRMAIS IZJĀJIENS PATRUĻĀ Neaizmirsīšu nekad to rītu, Krēsla tikko svīda septembrī, Zirgos sēdāmies ar drosmes spītu, Pamalē bāls spīdums atplaiksnī. Telefona stieple zirgam kājās, Āboliņā slēpta, iepinās, Kaŗavīri nikni nolamājās, Tad mums taka krūmos aizvijās. Vēl ar speķamaizi ieturoties – Vakar tika cūka nokauta, Uzdzēru es, salā drebinoties, Virsū kādu malku degvīna. Austrumos vēl tikko ausma biklā Sārtot sāka debess pamali, Atradām kad upes krastā miklā Beidzot mūsu kājniekposteni. Atpūtušies, vairs ne vārdu lieku Netērējot, upi šķērsojām. Mežā meklētu lai ienaidnieku, Biežņā nezināmā iegājām. Apkārt migla, priekšā klāns pēc klāna, Mēmi, bezsejaini klajumi. Rikšojām, bij durklis mums pie sāna, – Jauni puiši bijām septiņi. Saules zelts pār stigām silti klājās, Smaida reizēm tā pa rudeņiem. Klijāns mums virs galvas lidinājās Sudrabotu spārnu vēzieniem. Un kad putns izzudis bij tālē, Mēs pie mežrozītēm piestājām. Divas tukšas konservbundžas zālē Izmīdītā mēs tur atradām. Zirgu mēsli bija tur un pēdas, Taču tās drīz sūnās izzuda. Priecīgs kaļ tik dzenis – kas tam bēdas? Mežs visapkārt drūmi klusēja.


Neben Stoppeln schimmerten besonnte Äcker mit noch ungeschnittner Frucht, Und im Halbkreis stand am Horizonte Unbewegt die blaue Tannenbucht. Einmal sah ich einen Hasen hoppeln, Einmal fiel ein Häherschrei ins Ohr, Einmal zwischen Wiesengras und Stoppeln Ging besorgt ein Hühnervolk empor. Vor uns blaute die geheimnisschwere Tannenwand in heißer Mittagsruh, Und wir ritten auf die Waldlisiere Weiten Abstands durch die Fläche zu. Moderfeucht kam ein Geruch von Schwämmen Zu mir durch den goldnen Mückentanz, Und ich wußte: hinter jenen Stämmen Liegt der Gott und der verborgne Glanz. Aus der Stille sprang ein Schuß und rollte, Bis ein zweiter, dritter ihn verschlang, Und das Feuer knatterte und grollte Augenblicks den ganzen Wald entlang. Jeder Baum gewann verruchtes Leben, Feurige Dämonen heulten schrill, – Vor sekundenlangem Augenheben Stand der Himmel hoch und blau und still. Unsre Pferde, rasch herumgerissen, Galoppierten keuchend, Sprung an Sprung, Kugeln schwärmten um uns wie Hornissen – Sieben waren wir und waren jung. Da wir durch die freie Fläche stoben, Wind und Kugeln pfiffen hart am Ohr, Hufe hämmerten und Pferde schnoben, Und ich lebte – so wie nie zuvor! Leben fühlt ich in den Adern kochen, Leben hielt mir jeden Nerv geschwellt, Leben, unbedacht und ungebrochen Aus der großen Einigkeit der Welt. Sternennächte, Schauer, Kindertage, Tränen, Haß und Hingenommensein, Frauenarme, wilde Zechgelage, Tausend Ströme brausten überein.


Līdzās rugainēm vēl saulē slīga Laukos nenopļauta labība, Puslokā visapkārt nekustīga Plaši pletās zilā egliena. Zaķis pēkšņi aizcilpoja tālē, Dzirdēju, kā sīlis iekliedzās, Reizēm rugājos vai pļavas zālē Izbiedētas irbes pacēlās. Priekšā egļu mežs. Mēs nerunājām, Neiztraucām dienas rāmumu, Tik uz mežmalu mēs klusu jājām, Cits no cita krietni atstatu. Odu dejā garoja no dumbriem Mīksts un mikli trūdains sēņu smārds, Un es zināju, ka aiz šiem stumbriem Kādam dievam šūpulis ir kārts. Klusumā tad šāviens nosprakšķēja, Otrs, trešs to strauji aprija, Uguns salves ārdījās un rēja, Dārdēja nu visa mežmala. Dzīvs un negants katrs koks nu kļuva, Spalgi kauca uguns dēmoni, Tikai debesis vien nesagruva, Klusām vērojot šo traucēkli. Zirgi nebija vairs noturami, Spietoja kad ložu sirseņi, Zirgi aulekšoja elsodami – – Jauni puiši bijām septiņi. Vējš un lodes spindzēja gar ausīm, Skrienot zirgi iezviedzās šad tad. Vai mēs sevi sprukās iedzīt ļausim? Nē! Es dzīvoju – kā vēl nekad! Visās dzīslās pulsēja man dzīve, Dzīves uzplūdus es izjutu, Dzīve šķita necerēta brīve, Pasauli es jutu vienotu. Zvaigžņu naktis, trīsas, bērnu dienas, Naids un aizgrābtība kopā skan, Mīļas rokas maigi apkārt sienas, Tūkstoš straumju pāri brāžas man.


Ja, ich lebte, daß mir in die Seele Aller Saft der Schöpfung gor und schwoll, Und ein Aufschrei sprang mir aus der Kehle, Heiß wie Brunstruf und des Rausches voll! Mittenhin ins Ackerland verschlagen Stand ein wilder Birnbaum, reich an Last, Und ich riß mir im Vorüberjagen Ein gefärbtes Blatt von seinem Ast. Meinte alle Welt in ihm zu fassen, Geister, Sterne, Pflanze, Stein und Tier. Lachend habe ich es fallen lassen: Fort das Blatt! Die Welt war heil in mir! Überströmend tränkte mich die Quelle, Die aus nie erschöpfter Tiefe rann. – In der Deckung einer Bodenwelle Hielt ich endlich meine Stute an. Weißer Schaum stob flockig von den Zäumen. Rings die Welt war mittagsschwül verstummt. Und es war wie Täuschung, war wie Träumen, Daß noch eben Kugeln mich umsummt. Herbstgesträuche standen rot in Flammen, Eine wilde Taube gurrte fern. Sieben Pferde fanden sich zusammen, Nur ein Sattel hatte keinen Herrn.


Jā, es dzīvoju, un rūgstot brieda Dzīves sula manā dvēselē, Karsti reibstot, saucienu sirds svieda Tad no manām krūtīm pasaulē! Kāda lauka vidū, garām traukdams, Ieraudzīju meža bumbieri, Un no viņas zara lapu raudams, Tajā tveŗam šķitu pasauli – Augus, garus, akmeņus un zvaigznes, Visu, kas mīt katrā radībā. Ļāvu tad, lai vējš to lapu aiznes: Manī pasaule mīt pilnībā! Savu dvēseli es atveldzēju Avotā no cita dziļuma. – Savu ķēvi beidzot apturēju Aizsegā aiz kāda paugura. Ķēve sajāta bij baltās putās. Klusums bija pēkšņi iestājies. Nespindz lodes. Dvēsele man jutās Kā no baisa murga modusies. Rudens savus sārtos augļus vāca. Meža balodis kāds dūdoja. Zirgi septiņi nu kopā nāca, Vienos seglos nebij jātnieka.


STERNSINGERLIED Wir sagen guten Abend und treten herein, Die geehrten Herrschaften werden verzeihn. Denn die Erde hat Eile und muß sich drehn, Bis die Heiligen Drei Könige im Kalender stehn. Wir rauchen gern Zigarren, wir trinken gern Bier, Wir tragen Kronen aus Goldpapier. Caspar, Melchior und Balthasar sind wir genannt Und haben viel gute Wünsche für jeden zur Hand. Wir heben an und sagen es dreist: Wir wünschen dem Haus einen heimlichen Geist, Einen Geist, der in Keller und Kammer sich versteckt, Der alle behütet und alle neckt. Wir wünschen dem Garten ein schönes Gedeihn, Wir wünschen ihm honighellen Sonnenschein, Wir wünschen ihm grisegrauen Regenfall Und fürs Fliedergebüsch eine silberne Nachtigall. Wir wünschen dem Herrn einen weißen Burgunderwein, Für jeden Finger einen Ring mit einem Stein, Für jeden Stein vier glückliche Jahre Und daß er danach in die Seligkeit fahre. Wir wünschen der Frau eine offene Hand Und fernerhin einen beglückten Ehestand, Eine Kette von Perlen, einen Mantel von Nerz, Alle Tage im Jahre ein fröhliches Herz. Wir wünschen dem jungen Herrn ein goldenes Haus, Es springen zwölf Knaben zu den Türen hinaus. Zwölf Knaben, mutig und wohlgeraten, Dichter, Musikanten und Soldaten. Dem ältesten Fräulein eines guten Mannes Huld Und bis an den Tag eine gute Geduld. Einen Haarwuchs geschwind und ellenlang Und ein Klavierspiel wie unser Gesang. Dem jüngsten Fräulein einen Speicher von Marzipan, Eine wunderschöne Puppe aus Porzellan, Die ein Druck auf den Bauch zum Maulauftun bringt, Daß sie lacht und „Blühe, liebes Veilchen“ singt.


ZVAIGŽŅU DZIEDOŅU DZIESMA Labvakar ienākot – tāds mūsu vēlējums, Cerams, ka godātie kungi ļaunā neņems to mums. Jo zemei ir jāsteidzas, apkārt tai jāgriežas, Līdz tie trīs kungi, kas kalendārā stāv, ierodas. Mēs labprāt smēķējam cigārus, dzeŗam alu labprāt, Zeltpapīra kroņi mums galvā – lūk, tie kungi ir klāt. Kaspars, Melhiors, Baltazars vārdi šiem ķēniņiem, Daudz labu vēlējumu priekš katra ir tiem. Tad pacelsim glāzes, lai sacīt mēs varam, Ka vēlam šai namā mist slepenam garam, Kam mājvieta pagrabs un katra istaba, Lai visus tas sargā un visus lai ucina. Mēs vēlam, lai ziedētu dārzs katru brīd, Lai saule kā zeltains medus tur spīd, Lai lietusgāze dāsni pāri tam iet, Lai lakstīgala ceriņu krūmā dzied. Lai saimniekam pilna ir glāze ar burgundieti, lai dzirkst tā, Lai gredzens ar dārgakmeni mirdz viņam katrā pirkstā, Uz katru dārgakmeni četrus laimīgus gadus, Lai godos var aicināt kopā visus draugus un radus. Mēs saimniecei vēlam allaž devīgu roku Un laulības dzīvē daudz prieku un laimīgu joku Un pērļu krelles ap kaklu un ūdeļu kažoku mugurā, Lai visas dienas gadā tā pavada līksmībā. Mēs jaunkungam namu vēlam kā zelta pili, Lai viņa dzīvē notiek brīnumi zili: Divpadsmit braši zēni no nama ārā lai lec, Lai dzied tie vai dzejo vai dejo, lai katram kāds talants ir rets. Vecākai jaunkundzei – krietna vīra labvēlību Un līdz mūža galam eņģeļa pacietību, Matiem augt olekts gaŗumā gribam tai vēlēt Un tikpat skaisti, kā dziedam mēs, klavieres spēlēt. Jaunākai jaunkundzei gardumiņus no marcipāna Un visskaistāko lelli no porcelāna, Kuŗai vēderu piespiežot, viņa muti veŗ vaļā, Smej un par vijolīti dzied balstiņā spožā un skaļā.


Wir wünschen uns allen eine andere Zeit Und jedem armen Teufel eine Glückseligkeit, Einen klaren Korn und ein Brot mit Speck Und daß sich endlich die Decke nach den Füßen streck. Wir rauchen gern Zigarren, wir trinken gern Bier, Wir tragen Kronen aus Goldpapier. Wir wünschten wohl noch mehr, doch wir habens noch weit, Und hiermit allen Herrschaften eine glückliche Zeit.


Mēs vēlam mums visiem citādus laikus, Neveiksminiekiem – gājienus slaikus, Dzidrā lāsi un maizi ar speķi Un apsegties tad ar siltu deķi. Mēs labprāt smēķējam cigārus, dzeŗam alu labprāt, Zeltpapīra kroņi mums galvā – lūk, tie kungi ir klāt. Mēs vēlētu labprāt vēl daudz ko, bet ceļš mums vēl tāls. Galvenais: lai jums netrūktu maizes un sāls.


DER KOBOLD Das Haus hab ich erbaut Vom Keller bis zum Dach. Wer hat den Kobold eingesetzt, Der unter der Treppe wohnt? Er trinkt von meinem Wein, Er nagt am Schinkenbein. Er steckt sich Zucker in den Sack, Er schmaust von meinem Rauchtabak, Macht allen Vorrat klein. Wo nur die Tinte bleibt? Des Nachts, wenn keiner wach, Da geht er an mein Markenfach. Weiß niemand, wem er schreibt. Was tut er zum Vergelt? Er geigt um Mitternacht. Er gibt auf meine Kinder acht, Daß keins die Treppe fällt. Was tut er noch zum Dank? Er putzt das Mondhorn blank. Damit es silberrein In meine Fenster schein.


MĀJAS GARS Ir māja uzcelta No pagraba līdz jumtam. Kas mājas garu atsaucis Ir šurp no patrepes? Pie mana galda sēd, Dzeŗ vīnu, šķiņķi ēd, Bāž savā kulē cukuru Un pīpē manu tabaku, Un viss mans krājums dēd. Kad naktī visi dus, Viņš cilā manus papīrus Un manu spalvu baksta. Dievs zina, kam viņš raksta. Pa tumsu tīk tam brist. Viņš vijoli tad spēlē, Viņš maniem bērniem labu vēlē, Tiem kāpnēs neļauj krist. Viņš darbu dara smagu: Viņš pucē mēness ragu, Lai spīdētu tas spožs Nu manā logā možs.


ALLERSEELEN Die Winde schrein wie Raben. Das Jahr ist eingegraben. Die Äcker dämmern tot. Der Herdrauch stockt im Schlot. Die armen Seelen schleichen Aus grauverschilften Teichen, Verwachsnem Unterstand Und ungeweihtem Sand. Sie drängen aus der Schwärze, Umflattern deine Kerze, Sie fressen ihren Schein: Du sollst der Ihre sein. Zerschlissen und zerschossen Die alten Trinkgenossen, Herzbruder und Kamrad, Zerfetzt vom Stacheldraht. Du darfst sie nicht erkennen, Darfst ihrer keinen nennen. Du hast dich nicht versehn, Da ists um dich geschehn. Kein Mitleid darf dich schwächen, Mußt alle Treue brechen. Drei Kinder atmen leis In Betten winzigweiß. Du mußt dein Haus bekreuzen, Mußt deine Dochte schneuzen, Die Tür verriegle fest, Zahn gegen Zahn gepreßt.


MIRUŠO PIEMIŅAS DIENĀ Kā kraukļi klaigā vēji. Gads aprakts ticis spēji. Ir lauki miruši. Vairs nekūp dūmeņi. Līst ārā tīk tad līķiem No aizaugušiem dīķiem, No vecām tranšejām, No bedrēm aizmirstām. Pa tumsu viņi blandās, Ap tavu sveci plandās, Tās gaismā grib tie nākt Un tevi līdzi vākt. Kā sapluinīti augi Ir vecie pudeļdraugi, Tiem sašķobījās prāts, Kad dūrās dzeloņdrāts. Tev nebūs saukt tos vārdā, Tev jāklusē ir bārdā, Tu nedrīksti tiem māt, Jo gals tad tev būs klāt. Ko līdz vairs līdzcietība! Ir jālauž uzticība. Trīs bērni miguši Guļ gultā mierīgi. Met savam namam krustu, Lai visi veļi zustu, Un durvis aizbultē, Lai tie vairs netraucē.


EINLADUNG ZUM TRAUM Leis klirren die Sternenfunken. Das Licht lösch aus. Nun ist das ganze Haus Im Brunnen Nacht ertrunken. Um dein Lager stehn bereit All die bunten Spiele, Warten voll Erbötigkeit, Daß es dir gefiele. Mußt nur die Augen schließen: Die Zauberkräuter sprießen. Bernsteinfarb und amethysten Leuchten ferne Wolkenküsten. Wimpelschiffe stehn beflügelt, Elefanten, goldgezügelt, Zimt- und Salbölkarawanen, Rotlackierte Eisenbahnen, Seegrüner Muschelwagen, Alles will dich tragen. Durch mondenblaue Frische Ziehn kühle Zauberfische. Die schlanken Flossen enden In ringgeschmückten Händen Mit grünen Turmalinen. Du reitest auf Delphinen. Über salzigweiße Schäume Starrn verworrne Algenbäume, Glasbehangne Wunderäste, Sternengärten, Mondpaläste, Wolkenwiesen, Schattenzüge, Schwarzbekränzte Aschenkrüge, Urnen, die von Weine rinnen, Bleiche Flötenspielerinnen. Goldgewürm kriecht aus Tapeten, Sprüht in farbigen Leuchtraketen. Aus Truhen und Säcken, Urväterverstecken, Da rieseln die Kronen, Zechinen, Dublonen, Chinesen, Beduinen, Sie kommen dir dienen, Sie neigen sich zur Erden Mit winzigen Spottgebärden.


IELŪGUMS UZ SAPNI Šķind zvaigžņu dzirkstis klusi, Nekas vairs redzams nav. Ir visa māja jau Nakts akā nogrimusi. Stāv ap tavu guļvietu Visas raibās spēles, Gaida, lai tev atdzimtu Apdzisušās kvēles. Tik aizver savas acis: Kāds burvestību tracis! Dzintarkrāsā neparasti Atmirdz tālē mākoņkrasti. Stāv tur kuģi spārnoti, Apzeltīti ziloņi, Kamieļi iet karavānās, Pavadoņi baltās drānās, Zaļi gliemežvāku rati – Neredzēti skati. Tur mēneszilās vēsmās Peld burvju zivis vēsās, Nav spuras tās, kas lokās, Tām gredzeni mirdz rokās, Tu smaidot viņām māsi, Uz delfīna kad jāsi. Šalko putas sāļi baltas, Zied tur aļģu puķes staltas, Zaigo brīnumzaros piles, Zvaigžņu dārzi, mēness pilis, Mākoņpļavas, ēnu gūzmas, Melnmalotas pelnu krūzes, Urnas, kuŗās vīni krājas, Bālas flautas spēlētājas. Zelta tārpiņi tur spīgo, Gaismas raķetēs tie žvīgo. No sentēvu pūra Plūst kaudzēm kā jūra Tev dukāti koši Und dāldeŗi spoži. Kā sulaiņi Nāk ķīnieši, Līdz zemei paklanoties, Grib tavā kalpībā tie doties.


Neugierige Giraffen Und alterskluge Affen, Sie tänzeln, sie schwänzeln, Sie kichern und scharwenzeln, Sie füllen bauchige Vasen Mit edlen Seifenblasen. Da! Es kriechen aus den Spalten Tausendfingrige Gewalten, Längstvergeßne Kindheitsschrecken, Riesengroße Tintenflecken, Klassenbücher, Lehrerbrillen, Rhizinus und Bitterpillen, Hände, die den Hals umklammern, Urgeheime Folterkammern, Vögel mit gezackten Schnäbeln, Bärtige mit Reitersäbeln, Schwärzliche Verfolgerpferde, Plötzliche Verhaftgebärde, Himmelhohe Absturzgipfel – Aufschrei! Stille. Sesamkipfel, Blaue Riesenzuckerhüte, Goldbeklebte Wundertüte, Wachsgeruch und Honigkuchen, Osterbrot und Eiersuchen, Negerbunte Seidentücher, Grelle Weihnachtsbilderbücher, Marschierende Kohorten, Indianer mit Importen, Kaffee und Zuckerrohr Und Bagdads Perlentor. Mit Zymbeln und mit Schellen Und silbernem Gehörn Die weißen Mondgazellen, Sie ducken sich und schnellen Aus nächtlichem Gedörn. Die flinken Salamander Sprühn grünlich durchgeglüht. Der süße Oleander Ist tausendfach erblüht. Trägt gelbe Riesenbälle Und rosigen Wölkchenflaum. Klar steigt zur Mittagshelle Der edle Lorbeerbaum. Ein Wald ist aufgebaut Von Tausendgüldenkraut.


Dej žirafes un pērtiķi Tev apkārt ziņkāri Un izlokās un luncinās Un ķēmojas un ķiķinās, Tīk rotaļāties tiem Ar ziepju burbuļiem. Tad no spraugām baisiem švirkstiem Izlien spoki tūkstoš pirkstiem, Bērnudienu briesmoņi, Tintestraipi milzīgi, Skolotāju acenes, Urķējošas vecenes, Rokas, kuŗas žņaudz tev kaklu, Padarot aiz bailēm aklu, Mežoņi ar duŗamiem, Bārdaiņi ar zobeniem, Nebeidz viņi tevi dzenāt, Grasās tevi apcietināt, Tad tu bezdibenī krīti – Kliedziens! Klusums. Smalkmaizīti Ieraugi un dāvanpakas, Slēpto lieldienolu takas, Meduskūku, lieldienmaizi, Saldēdienu gardi laizi. – Košas bilžu grāmatiņas: Ziemassvētku pasaciņas, Maršējošas zaldātrotas, Indiāņu spalvu rotas – Kafija un cukurniedres Būs tev mīļas galda biedres. Ar zvaniem, cimbalām Un ragiem sudrabotiem Tīk mēness jaunavām Ar dejām līganām Diet šurp no tumšavotiem. Tur gaismās zaļganās Mirdz naigi salamandri Un tūkstoš nokrāsās Zied saldi oleandri. Pār dzeltenajiem ziediem Tiem liecas debess loks. Ar dienas smaidiem viediem Māj cēli lauru koks. Ir izaudzis liels mežs, Kas saldas smaržas dveš.


Mondbl端ten mitteninne. Nun schlafe ein. Beginne.


Vēl magones grib nākt. Nu vari migt. Un sākt.


GROSSE STÄDTE Wir gehn durch einen verzauberten Wald, Der Wald ist uralt; Älter als Dörfer, Kapellen, Weinberge und Zitadellen. Da starren, zu Schloten versteint, Haine von Schachtelpalmen. Saurischer Atem erscheint Riesig in Schwaden und Qualmen. Verschollene Vögel pfeifen Wild aus Sirenen. Erstarrte Moose greifen Über die Hänge und Lehnen. Wolkenhoch, höhlentief Kuppel und Tropfsteinhalle. Fenster im Felsenmassiv, Schimmern die Quqrzkristalle. Käfervolk krabbelt in Scharen, Winzige Dinge surren, Insektenwägelchen fahren, Doppelflügler schnurren. Dort klafft der Erdenrumpf Vom Schnitt einer Riesenschneide. Unten glotzt schwärzlich ein Sumpf Voll röhriger Eingeweide. Sie kriechen zu heimlichen Kammern, Tausendfältig verästelt, Von Bändern, Laschen und Klammern Verworren zusammengestellt ... Wer hat es uns angetan, Daß wir mitverzaubert sind? Kräht noch kein Morgenhahn? Wir stehen und starren blind Zwischen winzigen wimmelnden Käfern Und steinernen Vorweltschläfern.


LIELĀS PILSĒTAS Apburts mežs mums pretī dveš, Mūžsens šis mežs; Vecāks par ciematiem, Kapelām, vīnkalniem. Pārakmeņojusies telpa, Šalc stiebru birzis baisās, Dinozauru elpa Dūmu vālos raisās. Putni senaizmirsti Spalgi sirēnas pūš. Stingajās sūnās nirsti, Niecīgs šķiet tavs mūžs. Kupoli, augsti žogi Kā stalaktīti vīd. Kā klinšu masīvā logi Kvarca kristali spīd. Vaboles izlien laukā, Sīkaļas sīc un rūc, Kukaiņi rateļos braukā, Divspārņi dobji dūc. Zemes rumpi nes velni, Veldami milzu vilni. Blenž apakšā dumbrāji melni, Ar tukšotām zarnām pilni. Tās slepenās kamerās salien, Tūkstoškārt sazarotās, No lentītēm, diegu galiem Un skavām sameistarotās... Un pēkšņi mūs pārņem bailes, Ka līdz esam noburti. Vai nedzied vēl rīta gailis? Mēs stāvam kā apmāti Starp kukaiņiem kņudētājiem Un aizlaiku gulētājiem.


DIE DROHUNG Fürchte die Häuser! Sie vergessen es nicht, daß du sie zur Dienstbarkeit überwandest, Hart und mit List ihr Gestein und ihr Holz in fremden Erdboden bandest. Tags aus spaltbreit geöffneten Fenstern blinzeln sie tückisch und aus offenen Türen verdrossen. Unabläßlich rütteln sie nachts an den stählernen Ankertauen und Trossen, Zerren an heimlichen Ketten wie bös vergreiste und halb erblindete Hunde. Manchmal spüren den Ruck die schweren Leiber der Schläfer zur Mitternachtsstunde. Groß und stark ist der Grimm der Geduld, unmächtig der Zorn der Eile, Um ein Unmeßbares lockern sich Nacht für Nacht und Jahre hindurch die Seile. Immer noch, Schläfer, vertraust du, dein Haus sei verankert im Hafen und sicher vertäut. Eine Sekunde wird sein, und vielleicht ist die Sekunde noch heut, Da sich ein letztes Mal die Ketten in ihren dünngezerrten und dünngerosteten Ringen Spannen und straffen und jäh vor dem letzten geduldigen Anruck zerspringen. Und am späten Morgen, wenn die Laternen der Straßen im gelblichen Nebel verglimmen, Werden die Häuser, langsam und lautlos riesige Särge, gespenstisch ins Weite schwimmen.

STILLE WENDE Du tastest vergebens nach Küsten. Der Nebel quillt gelblich-grau, – Wie giftige Milch aus den Brüsten Der Totenfrau. Du bist verdammt, ihn zu trinken Mit jedem Atemzug. Lasse den Nacken sinken! Gib dich! Du kämpftest genug. Unversehens aus Gnaden Wird dir alles gewährt, Hat der Abend die Schwaden Zu goldenem Lobrauch verklärt.


DRAUDS Bīsties no namiem! Tie aizmirsuši nav, ka tu tiem kalpot sev liki, Stingri un viltīgi kokus un akmeņus svešā zemē reiz liki. Dienā tie tevi pa spraugā pavērtiem logiem un vaļējām durvīm skata, Naktī tie nemitīgi tērauda tauvas un troses krata, Rausta ķēdes kā pusakli suņi, niknumā nosirmojuši. Dažreiz guļošo ķermeņi smagie ir pusnaktī nodrebējuši. Liels un varens niknums ir pacietībai, steigai bezspēkā dusmoties nākas, Ik pa drusciņai vien katru nakti ar gadiem virves top vaļīgākas. Vēl joprojām tu, gulētāj, tici, ka nams tavs ir ostā droši noenkurots. Taču pienāks reiz brīdis, varbūt pat jau šodien, kad ķers tevi sods, Pēdējo reizi kad ķēdes savos izrūsējušajos riņķos draudīgi dūks, Nostiepsies, sasprings un spēji no pēdējā pacietīgā rāviena trūks. Vēlu no rīta, kad ielu laternas dzeltenīgā miglā jau bālē, Nami lēnām un klusām kā milzīgi zārki spokaini aizpeldēs tālē.

KLUSS PAVĒRSIENS Vai veltīgs šis izbrauciens? No miglas mūc! Tā ir kā indīgs piens No nāves krūts. Ir jāmirst katram, kas dzimst. Lai nokrīt no acīm tev zvīņas! Ļauj, lai laiva grimst! Padodies! Pietiek cīņas. Tev dos tavu ilgoto tāli Aiz žēlastības Dievs, Vakarā miglas vāli Ir vīrakā vērtušies.


WANDLUNG Löse dich von Haus und Haft, Eh der Herd verglimmt. Denn zu Gottes Wanderschaft Bist du vorbestimmt. Raste stumm am falben Rain. Laub ist braun gehäuft, Da der graue Bitterwein Aus der Wolke träuft. Hufschlag hart am Straßenbord, Wagenspur und Tritt Löscht der blasse Regen fort Und dich selber mit. Namenloses Zeitenkind, Baum im Wanderschuh! Was am Prallstein hockt und sinnt, Das bist nicht mehr du. Gib dich der verborgnen Hand, Die dich angerührt. Hebe dich vom Grabenrand. Geh. Du bist geführt.


PĀRVĒRTĪBA Muguru griez īpašumam, Nav tas tev vairs svēts, Jo tu Dieva ceļojumam Esi izredzēts. Pārgulēt var ežmalās, Lapu kaudzītēs, Rudens lietiņš nolīņās – Vai gan skumsim mēs? Pakavu un ratu pēdas Lietus aizskalos, Aizmirsīsi visas bēdas Tālos lielceļos. Lai ar tavi spēki dēd, Glabā ticību! Kas pie ceļa staba sēd, Neesi vairs tu. Tavas nebūs teiksmu salas, Tukšs būs sapņu zieds. Piecelies no grāvja malas. Ej. Tu vadīts tiec.


DAS FELDKREUZ Außer Zeit, außer Ort Starb am Kreuz das ewige Wort. Stirbt hinfort in aller Welt, Wo ein Kreuz ist aufgestellt. Grob von Holz der Leib geschnitzt, Sind fünf Wunden eingeritzt. Nächtlich aus dem Herrgottsbild Blut und Wasser niederquillt. Weinberg, Garten, Ackerrain Wolln von ihm berieselt sein. Alle tränkt der rote Born: Hagebutte flammt am Dorn. Apfel gibt so roten Schein, Rebe träuft so roten Wein. Acker trägt den roten Mohn, Ähre hebt die gelbe Kron, Draus das Brot den Aufgang nimmt, Brot, zur Hostie vorbestimmt. Blute, tränke, ewiges Wort, Lösch die Schuld der Erde fort. Jede Zelle sei genetzt. So geschieht es Hier und Jetzt. Teil hat alles, was gedeiht, An der tiefsten Trunkenheit. Ist von Gottes Blut durchkreist. Lob sei Vater, Sohn und Geist.


KRUSTS UZ LAUKA Iekams rīts vēl ausa sārts, Krustā mira mūžīgs vārds. Kur vien krustu nākas cirst, Vārds joprojām mirst un mirst. Kokā miesas iztēstas, Piecas brūces iegrieztas. Naktī pil no ikonas Asinis un asaras. Vīna kalnus, tīrumus, Stādus, dārzos dēstītus, Visus dzirda avots šis, Kuŗā kvēlo asinis. Vīnogas ar cukuru Raudzē vīnu sarkanu. Tīrums, kopts kā pienākas, Audzē vārpas zeltainas, Lai no tām var maizi gūt, Kam par hostijām lemts kļūt. Lai ar vārdu mūžīgo Zemes grēkus aizskalo. Viss ir jāslacina tā, Lai tas ieaug rītdienā. Esošais un nākamais Būs tad arī mūžīgais. Dieva asinīm ir spars, Dzīvs ir Tēvs, Dēls, Svētais Gars.


SÄMANNSLIED Herr Christ will Ostern auferstehn, Heut wollen wir auf den Acker gehn. Wir säen, wir säen auf viererlei Feld. Morgen ist Ostern in aller Welt. Kyrieleis. Welcher dereinst die Garben mäht, Wird als Korn in den Boden gesät. Wie Jesus Christus auferstund, So breche das Korn aus dem Erdengrund. Kyrieleis. Wir haben die Saat in den Acker gestreut. Jesus Christus gestern und heut. Er gebe uns gute Erntezeit Und brech uns das Brot in Ewigkeit. Kyrieleis.

DIE HOHE ZEIT Nun schäumt im Apfel der Saft, Es zischen die Tropfen. Die Birne zittert am Schaft. Die Eicheln zu Boden klopfen. Dessen wir trunken sind, Leben, du süßes Gebresten! Gelobt der Wind, der Erntewind, Er schüttelt uns von den Ästen. Der Wind ist heilig und alt Unter Gottes Vasallen. Er geht durch den Sternenwald, Und die silbernen Früchte fallen. Die Trauben sind auch bereit, Immer drängender, immer geschwellter! Die Trauben erharrten die Zeit Und loben die Kelter.


SĒJĒJU DZIESMA Rīt Kristus augšāmcelšanās, Mums laukos šodien ir jārosās, Mums jāapsēj, jāapsēj tīrumi, Lieldienās lauki lai sakopti. Kyrieleis. Kam Dievs reiz labību nopļaut liks, Kā grauds tas zemē nu iesēts tiks. Kā Kristus no miroņiem uzcēlās, Tā aug lai labība griezdamās. Kyrieleis. Kā sēklu mēs tīrumā kaisījām, Tā Kristus nākšanu sagaidām, Lai Viņš mums savu svētību pauž Un allaž mūžības maizi lauž. Kyrieleis.

RAŽAS LAIKS Briest sula ābolos No auglības dzīles. Šalc trīsas bumbieŗos. Krīt zemē ozolzīles. Prieka vilnis plūst spējš, Saldu dzīvi sirds skata! Slavēts lai vējš, tas ražas vējš, Kas mūs no zariem krata. Vējš, svētību nebeidz tu liet! Tu mūsu dzīvi maini! Caur zvaigžņu mežu vējš iet, Birst augļi sidrabaini. Dzirkst vīnogās sārtums maigs, Nav, kas tām sulas riest kavē! Ir vīnogām ražas laiks, Tās vīnspiedi slavē.


RUDENS BALSIS Sāk rudens gājputnus kārtot. Grib zaļums dzeltēt un sārtot. Guļ ceļmalā dzeltenas rogas Un sarkanas pīlādžogas. Tukšajā krastmalā bāli Veļas pelēki vāli. Nāk sērās pulks draugu un radu Apbedīt krāsaino gadu. Bet kuŗš gan vairs laiski kūņos, Kad raža ir jāvāc šķūņos! Kaut mēs tā darboties prastu, Lai mūžīgo atbildi rastu, Graudos izaudzētos Apslēptos vārdus svētos, Caur vasaras nobeigumu Mūžīgo mierinājumu! Caur gadalaikiem mēs nākam, Pīt lielo pinumu sākam. Mēs staigājam gada sliedēs, Un nav, kas mūs vairs biedēs.


NELĀGA NAMS Trun jumta spāres vēl arvien, Pa baļķu starpām žurkas skrien. Bet šķībie slēģi nikni klab, Kā spoki kaulaini tie grab. Pūst izburbējis šķērsbaļķis, Tas naktī baiss ir gaismeklis. No krāsns dūmi kūp un milst, Neviena telpa nesasilst. Pie katra soļa kāpnes sten Un drebuļus pār kauliem dzen. Bet pagrabā, šķiet, kaut kas rūgst, Melns purvs tur plešas, garo, dūgst. Ik mantu ķirmji miltos grauž, Vien zirnekļi sev tīklus auž. Ir durvīm kliņķis iestrēdzis, To rūsas slānis pārklājis. Vien nosarkušais mēness vaigs Caur rūtīm nespodrām vīd baigs. Bet spoguļstikls visu dzēš. Caur šķirbām vārgi čīgā vējš. Tur kaļķis birst, tur sienas zum, Tur sīki kukainīši čum. Kur sprauga ir vai salaidums, Aug pāri piepes, pelējums. Kas iekšā nāks, tas projām muks, Jo drīzi vien šis nams jau bruks – Kungs Jēzu Krist, tu namdari, Jel nāc un namu saposi!


ATVADVĀRDI PUTNAM Ak dzīvībiņa! Spalviņa, ko atradu Es asiņainu, kad pa parku staigāju! Stāj, ceļiniek! Nē, tālāk ej, bet padomā Mazliet, cik trausla dzīvība šī sīciņā. Kā spalva viegla nāve šī! Bet drausmīgs svars Bij likteņsvaru kausā, gaisa kad šis gars. Nav lielais liels, bet arī mazais nava mazs, Jo zemes mērs nav Dieva priekšā it nekas. Tai spalvai kāts bij smails, ko parkā ieraudzīju, Ar to es atvadvārdus smiltīs ierakstīju, Kur pēdas it kā putna skrejā ātri irst Un smiltis pat no klusas dienas vēsmas birst. Ja Dievam tiktos zemē radīt mūžību, Viņš liktu smiltīm šīm tad kļūt par marmoru. Bet vēl viņš sev un mums tik mirkļa guvumu: Lai smilts tas ir vai marmors, putns, es vai tu.


UZSAUKUMS Tās tumšās klintis pāršķēlās, Un tumsā gaisma ielauzās. Ko tev šis bezdibenis pauž? Tur pusnakts paradīze snauž. Draud debesīs sārts spīdeklis. Teic vārdu! Vārds ir nobriedis. Pūt tauri! Gars kad cīņu sāks, Tev pavadoņi talkā nāks. Tik viņu soļos ieklausies. Tie pulcējas, tie līdz tev ies. Tos raugi debess pamalē: Jauns laikmets sāksies pasaulē. Lūk, ziemeļos jau saule spīd. Tev zvaigžņu ērgļi pāri slīd. Jau sula vēršas kristalā, Zied lilija tev mūžīgā. Jau mirklis kļūst par laikmetu, Lauž Zālamana zīmogu. Pūt tauri! Gars kad cīņu sāks, Tad mūžība tev talkā nāks.


BRAUCIENS PA UPI Zaļumos iznirst ar torņiem un karogiem vecpilsētas, Noraugās noslēgtas, nepazīstamas, tām klusēt tik ļauts. Iekams tu nosirmojušos vārdus sev atmiņā sauc, Aizslīd tās atpakaļ, paliek uz mūžiem tev pazaudētas. Vējā gaist vītoli, pavīdam redzi vēl bērza tāsi, Bērniem, kas spēlējas krastmalā, pasvied tu monētu. Viens to noķeŗ un smaidīdams pamāj tev sveicienu: Taču, kā viņu sauc, to nekad tu neuzzināsi. Aizbālē snaudoši nami, var būt, ka tur sastapt var sievu, Kuŗai pār svešu tev seju lūgšanā asaras līst. Citus tu pazīsti, taču tevi tie nepazīst, Vienīgi viņa tai stundā, kad mirsi, par tevi lūgs Dievu.


DIVAS GANU DZIESMAS NO HORTOBĀĢAS PUŠTAS I It neviens rožu krūms Tai puštā neaug. Tev ziedus es dāvātu. Bet nav man to, Tev pasauli dāvātu, Bet nespēju. Nav man tev ko dot, Vien mana bārā sirds. Man ir tikai zirgs Un aitāda. Ar tevi es dalītos. Nāc blakus man. Man blakus uz zirga Tu sēdēsi. Segs mūs aitāda, Mums skūpstoties. II Lieliski, māt, dzīvot man kā ganam! Klajā laukā nav nekādu žogu. Zirgs kad saslienas, ar pakaviem viņš Zvaigznes speŗ no melnās debespļavas. Lieliski, māt, dzīvot man kā ganam! Taču, mīļo māt, tev lūgt es gribu: Neļauj manam jaunākajam brālim, Neļauj tam nemūžam kļūt par ganu. Lieliski, māt, dzīvot man kā ganam! Taču vai gan zini, ko tu spēsi? Arī man bij jākļūst, māt, par bēgli. Vairs nekad tu mani neredzēsi.


BĒDĪGAIS GĀJUMS Ir Romai diža slava, Daudz zelta krātuvēs. Mums palikšanas nava, Kā upe plūstam mēs. Ja ļaudis iecienīti, Tad labi dzīvo tie. No visām durvīm dzīti Tiek projām nabagie. Kur tiek tā sēkla sēta, Kas dīgst un sazaļo? Kur vārda vara svēta Gūst jēgu mūžīgo? Mūs putni nepavada, Kad klīstam svešumā. Tik mežā zari bada Mūs pusnakts melnumā. Mēs tālu aizsvaidīti, Bij mūsu gājums greizs. Vai tiksim atpestīti Mēs arī kādureiz?

IZREDZĒTĪBA Kas gan spēs atbildēt uz šo sāpīgo jautājumu: Vai tāda vieta ir, projām mestais kur zied? Ak, cik gan bezgaldaudz dīgļiem bija jāaiziet bojā, Lai šis vienīgais stāds spētu uz gaismu augt! Vai tajos visos nedus arī mūžīgi laiki? Vai pašam vārgākajam nebija solījums dots? Kuŗa spriedums gan aizsviedis vienu, bet pacēlis otru? Varbūt to godā var celt arī bez nopelniem? Vienīgais tas no visiem, kam attīstīties bij vēlēts, Iemieso viņš taču tos, kam tas nebija lemts. Neraudi, sirds, vairs žēlabās neremdināmās! Zini: Skopums un izšķērdīgums spēlējas abi ar mums. Daudz tev ir solīts ticis, bet saņēmi tu tikai vienu. Taču tas viens tev ir drošs, izredzētais tu bērns. Nebēdā, neprāto par to daudzo, kas neienācās, Gaidi, lai tik tas viens rāmi tev piepildās. Nē, pat negaidi to. Jo gaidas to aizbiedēt spētu: Dārznieks mežā kad iet, sēnes un ogas tad bēg.


UZ SALAS AUGOŠAIS KOKS Kad laiva lēnāk jau brauc, Kad vēja nav, putas kas jauc, Kad ezers ir aprimies, Tad to koku, sirds, atceries, – To stumbru, kas izslējies, To augli, kas ienācies Jau lapu vainagā spīd, Kam rītausma pāri slīd. Koks ēnainu mieru lej, Kad zarus uz augšu slej. Viņam saknes iet pazemē, Tām slavējot jāklusē. Jā, viņš sevi uzteica kluss, Vija zari dzejoļus, Lai ar galotni izslietu Tad Dievu slavētu. Tev arī tika tavs mērs, Tev, kas eņģelis esi un zvērs. Kad augšā ir debesu jums, Tad liels ir tavs ieguvums. Vāc viļņus un akmeņus sev, Pieder pusnakts un dienvidus tev, Ir dažāds šim guvumam veids. Ņem to. Un Dievu teic.


VĀRDA PIESAUKŠANA Nenovērs, eņģeli, savu vaigu! Jūt mana dvēsele, Sūtīts man esi caur debesu zaigu, Tapa kad pasaule. Jūtu, ka jau bērnu dienās Zināms bijis man kāds vārds. Netvērās vairs četrās sienās Naktī izčukstētais vārds. Tumsā mirdzums atspīdēja, Gaita bij man ejama. Zvaigžņu dārzi uzziedēja, Svētlaimē man ziedēja. Parādi, eņģeli, man to vietu, Kur visas stingrās starpsienas brūk, Kad no šī cietuma projām es ietu, Lai mani soļi nenojūk. Jā, to vietu jau es jaušu, Kur ir sprauga mūŗiem šiem, Gaismai sevī spīdēt ļaušu, Zvaigžņu svētkiem mūžīgiem. Jūraszvaigzne ceļas koša, Dzidras debess balsis dzied, Nezudīga, nevīstoša Jerikas roze zied. Nosauc, eņģeli, man to vārdu, To, kas tev padomā! Lai savas dvēseles mūŗus es ārdu Pašā saldākā braucienā. Ceļos dodos nebeidzamos, Atvadvārds ikviens ir lieks, Jo it visos zemes namos Esmu tikai svešinieks. Vietas šīs man ir jau svešas, Vēji vien vairs žēli smilkst, Apkārt mūžība man plešas, Mūžība, kas ilgst un ilgst.


SLĒPTAIS AUGLIS

Reinholdam Šneideram


JO ATKAL NO JAUNA VISS ZVĪL No tumsas, kas tevi tik maigi skauj, No avota, kas tev baroties ļauj, No klēpja lai gaismas stars tevi šķiŗ: Šī gaisma tik salda un liela ir. Kad miega velvētie spraišļi lūst, Ej laukā, kur rītausmas gaisma plūst, Lai rasa tev pēdas vēsina, Lai zilgmē vējš tevi spirdzina. Tu jūti, cik elpa tev laimīga. Ir visa pļava jau sārtena. Tad pusdienas saule apstaro Drīz piegāzi, briedumā līkstošo. Bet pirms vēl miesa brūnumu gūst, Jau ēna vēsa un gaŗāka kļūst, Sāk rietumi zaļgani krāsoties, Ir dienas svētki nu beigušies. Tad aizmirsīsim, kas biedējis mūs! Jo zeme uzticīga mums būs. Tu zini, ka tumsa tevi mīl, Jo atkal no jauna viss zvīl. Un paļāvīgi tu naktī ej Un tver to kausu, ko nāve tev lej. Tā smiltīs un meldijās ieejam mēs, Un vīnā, un eļļā, un magonēs.


KĀDA VĪRA MŪŽS Vakar braucu zivis zvejot, Šodien eju dzīrot, dejot – Rīt es būšu beigts. Zivis, vīns – vēl dzīve salda, Peļķes sarkanas uz galda, Šis tas darīts, veikts. Vakar bija pavasaris, Tiku ecējis un aris, Rīt mēs savas cūkas kausim, Ābolus no kokiem rausim, Miežus pļausim, zaķus šausim, Vēderus sev pilnus krausim – Rīt es būšu beigts. Rozes dēstīt vēl un kokus, Budēļos iet, taisīt jokus, Lautu spēlēt, izlīksmoties, Namus celt, tad kaŗā doties, Sievas ņemt un bērnus taisīt, Visus spēkus vaļā raisīt, Būt kā Ādamam ar Ievu, Parīt jāizlīgst ar Dievu – Rīt es būšu beigts.


SLĒPTAIS AUGLIS Mīlestību mēs sev prasījām, Raibos dzīparos to ievērpām, Vienmēr baiļodamies elpojām, Neremdēti, tagad uzzinām: Mīla ir par trimdu rūgtāka, Mīla ir par sauli siltāka, Mīla ir par nāvi rūgtāka, Mīla ir par vīnu saldāka. Mīt tā tumšākajos dziļumos, Neaizsniedzamajos aizlaikos. Mirkļus rūgtākos un saldākos – Tur vēl kopā izgaršot var tos! Varens spars kad sāka mūsos tūkt, Skūpstā gribējām tās saldmi sūkt, Mīlu ņemt mēs gribējām, ne lūgt, Tumšo, nedalīto augli plūkt. To, ko tvērām, nenoturējām. Nebija pat atspulgs samanāms. Sīkas drumslas tikai ieguvām. Slēptais auglis tak ir nedalāms.


STABULE Vakars tuvojas. Dod nu roku man. Tālu ganībās Stabule vēl skan. Nakts drīz zemi klās. Govis mājup iet. Skaņās smeldzīgās Stabule tik dzied. Kārkla stabuli Izgriezis sev gans, Nu tā sērīgi Skan kā vakarzvans. Kārklam sulu dzen Sakņu biezoknis, Šajās skaņās sten Zemes liktenis. Briedina to nakts Dienām nākamām, Tas no saldmes smags, Sāļš no asarām. Kuŗš gan teiks, vai labs Atausīs mums rīts. Šaurs mums tikai kaps Tika apsolīts. Dzīvi paredzēt – Vai gan kāds to prot? Saki, kā mums spēt Nakti pārdzīvot? Apklusis ir gans. Tikai zeme tvan. Klusē vakarzvans. Dod nu roku man.


MIEGA DZIESMIŅA Tek sekundes kā puksti, Kā baltu smilšu čuksti. Tu miegā laidīsies. Šalc tava elpa klusu, Kā kaķēns jau uz dusu Tu saritinājies. Čukst lietus lāses raitas, Tek melnas, baltas aitas. Smilts izsijājusies. Tu sevi atslābini, Neko vairs neatmini. Tu mīlā modīsies.


NEREDZAMIE Tagad vakariņas sāksies. Ielej pienu, maizi lauz. Veļus pacienāt mums nāksies. Aizgājēju mums ir daudz. Sargā šūpuli tie namā, Ogles, vīnu pagrabā. Savā gaitā nedzirdamā Tie it visu saglabā. Staigā viņi neredzami, Viņus nedrīkst uzrunāt. Nava viņi pielūdzami, Brīvi grib tie dāvināt. Reizēm it kā oda ēna Viegli tavu seju skaŗ, Reizēm vīd kā liesma lēna, Tikko pamanīt to var. Lai arī šī liesma vāra, Spēku dod tā svētīgo, Dārza ogās veļi vāra Saules sulu mirdzošo, Kokiem zaļas lapas raisa, Pēta smalkos vijumus, Taviem bērniem sapņos kaisa Viņi zvaigžņu putekļus. Lai cik asaru ir lacis Spilvens tavs, tie mierina, Aizveŗ tev uz mūžu acis, Pateicību negaida. Vakariņās aizgājējiem Ielej pienu, maizi lauz. Atvēdīs tie šurp ar vējiem, Veļu mums ir daudz jo daudz. Zaļos mums tad dzīves lauki, Būs mums viss, ko vajadzēs: Debess rasa, zemes tauki Daudz jo daudzās paaudzēs.


ŠŪPUĻDZIESMA DĒLAM Guli, bērniņ mans. Dievs lai ir tavs gans. Raugies raibās ainaviņās, Klausies sapņu pasaciņās, Skan kad vakarzvans – Guli, bērniņ mans. Rakstāmgalds tev būs ar plauktiem Nezināmiem, nenosauktiem, Tiem tu būsi gans – Guli, bērniņ mans. Karalisku zelta zutni Atnesīs tev teiksmu putni, Vienradzis būs gans – Guli, bērniņ mans. Pavasaŗa puķēs pļavas, Smaržās reibušas, būs tavas, Stabulēs tur gans – Guli, bērniņ mans. Mēnesrags un spožas akas, Saules apmirdzētas takas, Dārzā ziedu tvans – Guli, bērniņ mans. Bezdelīgas lidojošas, Vabolītes rāpojošas, Saules zelta zvans – Guli, bērniņ mans. Sveķu lāses eglēm ritēs, Liepu ziedos lodās bites, Dzirdi, kā tās san – Guli, bērniņ mans. Augļi būs tev visvisādi, Lācis nesīs šokolādi, Šķind jau durvju zvans – Guli, bērniņ mans. Sniega laukos zvaigžņu naktis, Pirmās Ziemassvētku taktis, Baznīctornī zvans – Guli, bērniņ mans.


Zeltsarkanas mākoņmalas, Zilā tālē sapņu salas, Tavs ir viss, kas mans – Guli, bērniņ mans. Brīnumaini, neparasti Neredzēti dzintarkrasti – Klausies, kā kliedz kaijas, Kā šalc viļņu aijas. Vārti atveŗas tev plati, Vakarsaulē iebrauc rati, Nodimd rieta zvans – Guli, bērniņ mans. Tavs ir viss, kas mans – Guli, bērniņ mans. Viss, kas apsolīts tev ticis, Viss, pie kā tu būsi ticis, Izskanēs kā zvans – Guli, bērniņ mans.


DZIRNAVAS Tek ūdens un riteņos sviežas, Kas ritēt nemitas, Vien baltas putas šķiežas, Kad, akmeņus slīpējot, griežas Tās mūžsenās dzirnavas. Tās izloba sudraba graudus No pīšļiem un putekļiem Un izslīpē debesu audus Ar visiem spīdekļiem. No miesām sviedri tev spiežas, Ir izsīcis spēks tavs tik mazs, Bet mūžsenās dzirnavas griežas, Tek ūdens un riteņos sviežas, Kas ritēt nemitas. Spīd pēdējos staros ik olīts, Kad riteņi gaudo un smilkst. Bet daudz vēl ticis ir solīts, Viss top vēl un ilgst. Tev salst nakts vēsajos iežos, Tā stunda tev tuvojas. Bet mūžsenās dzirnavas griežas, Tek ūdens un riteņos sviežas, Kas ritēt nemitas. Tev atšķirt būs labu no ļauna. Jau austrumi sārtojas. Viss veidojas, pārtop no jauna, Un nebeidzas nekas.


KLAIDA KOKS Kaut radīts es būtu par koku! Tad iekrampētos Ar visām saknēm Es dzimtajā barotnē. Tad dzītu es tās Alkaini, taču apdomīgi Pa tumšām alām Pretī mūžīgai veldzei. Tūkstošiem, tūkstoš Tārpu audzēm Pacietību es dotu, Pajumti, barību, kapu. Ligzdošanai ik gadu Ātrspalvotām putnu audzēm Mājupmērķis mūžsens es būtu Putnu mūžībām cauri. Sūraugļus Un lapas ar asu smārdu Rudenī kaisītu, Sarkani liesmojošas. Prom mani neaizdzītu nekas No manas zemes valstības. Taču tagad, no zemes izcelts, Badainas gaisa saknes Es stiepju Pretī vējiem un zvaigznēm. Cauri cilvēku līdzenumiem Nesu kā klaida koks Savu smaržu.


ZIEDOJUMS MIRUŠAJIEM Viesis un svešinieks visur tu esi. Mirušiem ziedo! – tā svēta ir lieta. Pienākas tev, ka šo upuri nesi. Vieta ikkatra ir mirušo vieta. Olīvkoki stāv apkļāvušies Baismā krēslā ap baltiem mūŗiem, Greizi nami tup izbijušies, Vējš kad svilpo gar visiem stūŗiem. Selgā kliegdamas lidinās kaivas, Tuvu pie mirušiem zvejniekiem turas, Viļņos līgojas tumšās laivas, Nomelnējušas ir košās buras. Vakara dziesmas ieskandē zvani, Skaņas pār viļņiem plūst svinīgi lēnas. Klāt ir tā stunda! Vai tu jau mani, Kā tur klusām drūzmējas ēnas? Viņu balsis liekas tik tālas, Klīstošās žēlabās izplēnē dziesmas, Sārtos sadedzinātiem plīv bālas Izgailējušo dzīvju liesmas. Mūžam tev sajust būs tagadnes tvaiku, Mūžam tiks stundu maldukauss laistīts, Kopš tev eņģelis izdzēsis laiku, Tumši ar satumsušajiem tu saistīts. Kāds ir to kausu iztukšojis, Kuŗu tev pašam dzert nolemts ir bijis, Kāds ir to parādu iemantojis, Kuŗu tev maksāt nolemts ir bijis. Kāds ir izcietis visas tās kaites, Kuŗas tev pašam jāizcieš bija. Kāds ir pārgriezis pušu tās saites, Kuŗas tev pašam jāpārgriež bija. Viesis un svešinieks visur tu esi. Mirušiem ziedo! – tā svēta ir lieta. Pienākas tev, ka šo upuri nesi. Vieta ikkatra ir mirušo vieta. Smiltīs ieraksti uzmanīgi Zīmi, kas spētu no skavām šīm raisīt.


Nest tev šo upuri trīskārtīgi Būs un uz visām pusēm kaisīt. Vīna paliekas, kas tev bij kausā, Krēslas stundā tev jāizlaista, Drupatās salauztā baltmaize sausā Zilgajā ieliņā jāizkaisa. Tas, kas no maizes palicis pāri. Dažas ogles vēl, kamēr tās kvēlo. Rēgainie bari paņems tās kāri, Nebūs tev ziedojums jānožēlo. Tie, tevi ātri aizmirsuši, Pazudīs ēnās nebeidzamās, Padzēruši, paēduši Atkal no dzīves neizsmeļamās. Uguns siltumu izbaudījuši, Ieslīdēs atpakaļ savos zārkos Zemē, no kuŗas tie iznākuši, Atgriezdamies tās tumšajos mārkos. Rīt, kad tu dosies uz citu krastu, Saistīs tevi zeme šī cietā. Lai arī kur savu kapu tu rastu, Netiksi guldīts tu svešā vietā.


EŅĢEĻA VĀRDI Paklausi. Liktenis tavs vēl ir satīts, Algu vēl nevari saņemt tu saujā. Jūras klaids tev pie kājām ir platīts. Neapgaismots un nepavadīts Tu metīsies viļņu mutulī straujā. Vai pasargāts tiksi tu nāves pļaujā? Vai savā esmē tam Kungam tu patīc? To nezinu es. Tu veltīgi taujā.

GAIDAS Ir pasludināts: tad, kad tumsa sāksies, Tev acis jāveŗ ciet. Tev jaunu gaismu ieraudzīt tad nāksies, Kā kalnu strauts tā brāžot lejup šļāksies. Tā tevī vienuviet Viss dievišķīgais bagātīgums vāksies: Šo mantojumu Dievs spēj tevī liet. Kur mīt šis noslēpums? It visās vietās Tu viņu atrastu. Tas vienmēr dus visnecilākās lietās, Pat savās dienas gaitās, daudzkārt ietās, Tu viņu uzietu. Tas, uzplaiksnīdams sirdīs neaizsietās, Tev acis slēgs, līdz redzīgs būsi tu.


MEMBRA VESTRA TEMPLUM SUNT DEI VIVI Pēc Dieva, cilvēk, veidots tu, Nes sevī krusta attēlu. Tam pamatstabs ir zemē dzīts, Ar to ir šķērskoks sasaistīts. Pie krusta esi pienaglots, Un sāpju mērs tev liels ir dots. Bet kakla skriemeļi tad vīs Tev pakāpienus debesīs. Degs tavā sirdī testaments Un mūža gaisma, sakraments. No klints ir avots izlauzies. Ik cilvēktēlam paklanies!

JA IZCIESTA IR DIENA Ja izciesta ir diena, Tad arī nakti ciet! Nav līdzbiedra neviena, Kas tavu ceļu iet. Tev ausmas apstarota Nav dota atmoda, Tev neierobežota Ir dota mūžība. Ne pērļu zvejošana Būs tava sūtība. Būs tava pestīšana Ar mūžiem saistīta.


KAPRI I Cikāžu čīgās miegs tevi aijājot tin, Akas dziļums, tik rēns, smagumu nepazīst. Tā tu iznirsti rītā: Palicis nemainīgs tajā, ko atstāji. Oleandri kā tvan! Putni dzied, pāvi kliedz, Akmeņi saulē silst, ķirzakas aizzibot švīkst, Kalnā kāpj kāda kaza, Vēl joprojām tā kāpj debesīs Dievu sveikt. Pūkaini tauriņi plīv, viegla vēsma kad pūš. Kad tie atpūsties grib, mimoza ciemos tos lūdz. Nu jau tā ziedos ir pilnos. Pārvērtību tā pauž, smaržu vairs tikko var just. Liega dvesma kad skaŗ zaru, kas zaļot jau sāk, Atraisīdamies zieds pāri pār dārziem birst. Izbrīnījies un laimīgs Ziediem un tauriņiem līdz lidinies arī tu. Olīvu lapas trīs, tās zem tevis jau šalc. Tevi pār klintīm nes žēlsirdīgs lidojums Jūrā tad bezgalīgā, Sāļajā zilgmē turp, brauca kur Odisejs. II Mūris es biju, nu tapis esmu par vārtiem. Dzeltenas gaismas straumes Cauri man plūst. Vai ēnu metu es vēl? Vai vējiem ceļā es stāvu? Kā ziedputeksnīti Mani projām nes tauriņš. Putās izšķaidīdamies, Kļūstu par zilzaļu vilni. Slaikas zivis zeltzvīņotas Steigšus sadala mani, Tīkli un aiŗi Stiepjas man cauri. Bangas sviež mani uz akmeņiem karstiem, Saule mani izdzeŗ, Tvaikos pārvērties, paceļos gaisā, Nevainīgs zudībā gājis, līdz kādreiz Vēlā septembŗa rītā Norasošu uz briestošām vīnogām.


III Kad jau sarkankaitētā ripa ir aizgrimusi aiz salām, Baltie akmeņi iesūc sevī tās starus, izdzeŗ līdz galam, Vēsumā paglabā palēnām izplēnējošo saulrieta sārtu, Rīta svīdumā, liekas, vēl siltumu jūti caur pelnu kārtu. Akmeņos, klinšu drupās šķiet plīvo šeit mitušo senču gari. Vai te palikušas vēl pēdas, kur gājuši mežāžu bari? Vai te reizreizēm nepavīd aprakto jūras radību sejas? Vai te vēl neviļņo dažubrīd oreādu līganās dejas? Ceļos kritušo efēbu nospiedumus vēl samanīt spēsi? Meklē, tausties! Tu atrausi trīcošo roku un nodrebēsi. IV Ārā no dzelmes izniris teiksmainu salu klaids, Svētlaimē plīvošu mākoņu sārtais un zeltainais smaids, Brīnums, kas katru vakaru saldi visapkārt tev dūks, Kādu to senlaikos skatījis bijušais Fjēzoles mūks! Taču mutulis draudīgs, kā dūre savilkta, Nikns un melns, jau paceļas augšup no Vezuva, Bet kad pār tumšajiem dūmiem rožaina gaisma nāk, Līdz ar zēraviem slavas dziesmu dziedāt tas sāk. V Cauri zilgmei mēness atpeld klusi, Naktī mirdzēs tas kā debess rota. Kad tev diena sirdi šķīstījusi, Vesela tā ir un saradota. Nenāks tev pār lūpām vārdi sausi, Roka zirneklīti nenositīs, Pat ne puķīti vairs nenorausi, Mīlestība tavā sirdī mitīs. Ko jums Dievs ir devis ceļa jūtīm, To jūs visiem sludiniet un vēstiet: ”Akmens sirdi izraujiet no krūtīm, Līdzjutības sirdi vietā dēstiet...” VI KASTIĻJŌNE Klintīs tu uzkāpis esi, no ieliņu mudžekļa jaukā Apzaļumotās šaurības alkaini iznācis laukā, Priekšā tev korsāru pils ar mūŗiem jau apdrupušiem, Apakšā jūra ar kuģiem, dzelmē sen nogrimušiem.


Vējš kā šņācoša pantera spēji pretī tev sitas, Jūras laupītājiem tas kādreiz pūta bez mitas! Aizrauj tas tavu sirdi pār jūrām, kur brīve reiz sauca, Turp, kur pa bangainām putām senlaikos galēras brauca! Fēniķieši un saraceņi: kā virmo tur viss un mijas! Normaņi, jaunekļi drosmīgi, ķeizaru dinastijas! Milzīga spēka kliedziens!: nu zudis viss varenums spožais. Palicis olīvkoks, vīnadārzs uzticamais un drošais. VII ČERTŌZA Lūgšanu nams tas reiz bija, tad jaunkareivji te mita, Sirmgalvju dziesmas kur skanēja, kaŗa bungas drīz sita! Straujie sev cīniņā kapu kopiņas izkaŗoja, Klusie gausi un sīksti sev debesis iemantoja. Dzīvai nāvei un mirušai dzīvei ir dīvaini ceļi – Tagad tik ķirzakas skraida, kur gaisuši sargeņģeļi. VIII No dūmakainā sprosta vaļā raisīts, Tu spārnots bezgalībā tieci kaisīts, Ar liegu atvērtību apvēdināts, Ar gaismas dzidriem viļņiem appludināts – Ak pasaule! Šī tava pārpilnība Dzen vairāk nekā nepietiekamība. IX Zvaigznēm izrakstītas debesis, Acis, deg kur tumšas ugunis, Mēli raisa vīns, skan mūzika, Tevi vārdā sauc šeit itin viss. Vai tu jūti, kā krīt plīvuris, Kas bij tavu sirdi nošķīris? Naktstauriņš ap liesmu lidinās. Tornī nozvanīt steidz pulkstenis. Tumsā tinusies, teic ciprese Vārdus, ko neviens nav tulkojis. X No krēslas izaugusi Ir zilspārnota nakts. Kā laimē apreibusi Skan sirdī maiga takts.


Tu apceri nu klusi To, kas ir tevī rakts. Tos zvaigžņu svētvakarus, Kad dvēsle mieru dzeŗ, Kad sagaidīt var garus, Kas dvēslei vārtus veŗ – Tie pārbauda tos svarus, Kas siržu sēklu sveŗ.


RĪTS Nakts vējš kad pārstaigā, Tad līgojas zars no varenā Melnmizainā, lēnām briestošā Nakts augļa milzīgā. Sāk skanēt rīta zvans. Žēli kliedz nabaga putns. Ass pūtiens atmostas; Spēji un salti Pret stumbru un zariem atsitas. Lūk! Melnajā mizā atveŗas Asinssarkana sprauga. Mirdz dienas saldā augļa mīkstums Tūkstošsejainai pasaulei svētīgam mielastam. Un zeltaina sula Tek lejup palēnām.

DIENAS VIDŪ DIENVIDOS Divi miegaini vēl kazu gani Mieloja ar olīvēnām mani. Bet, pēc ceļa viņus taujājot, Abi tikai pasmaidīja Un ne vārda nesacīja, Mušu aizgainot. Apputējuši aug ērkšķu krūmi, Mūŗi stāv kā pieminekļi drūmi Kādam dievam, mirušam jau sen. Oļi spīguļo pret sauli Tā kā balti miroņkauli, Kas zem soļiem sten. Tā nu es pa svešu malu svaidos. Vai es soļus neziņā spert baidos? Mērķis tas, ko biju cerējis? Dārzi iegrimuši snaudā, Ķirzakas tik apkārt šaudās, Vējš ir pieklusis. Vai tā bija dzīves lielā stunda? Vai tā sirds vien ir, kas mani junda? Vai pat sirdstrīsa man laupīta? Nepagūstu teikt ne vārdu: Pretī izlien man ar bārdu Galva ragaina.


VAKARA DEBESIS Liegas vēja šūpas – Debess pašķiŗas. It kā maigas lūpas Paveŗas. Mute zeltainā, roze tu sārtā, Kam tu tā steidz? Mute zeltainā, roze tu sārtā, Vienu vārdu vēl teic! Vārdu, kas vēja pūtās Šalko kluss, Vārdu, kas bērna jūtās Saldi dus. Vārdu, kas izredzēto Gaismu mums degs, Vārdu, kas kodolu svēto Vaļā segs. Mīļā, zeltainā mute, Vai tu jau izdzisusi? Mīļā, rožsārtā mute, Vai tu jau noziedējusi?

VAKARA BALSIS Dun klusas skaņas dienas vakarpusē. Dievs modina Tās balsis, kuŗas niedrājā vēl klusē, Tās atraisa. Ir vējš jau pāri ārēm izdejojis Un drīz jau stās. Ir sienāzis jau stīgas uzskaņojis Un čīgā tās. Tad it kā pēkšņā saviļņojumā No strūklakas Sensenā vienmērīgā dziedājumā Šalc asaras. Kad vairs pat atblāzma no dienas liesmām Nav manāma, Tad arī stunda lakstīgalu dziesmām Nāk gatava.


NAKTS TROKŠŅI Gulētāj, ak, piesargies! Nav tev sapņot ļauts. Ūpja balsī ieklausies, Kas caur nakti sauc. Ieklausies, kā lietus šalc, Vējš pa nakti klīst, Piepūšas tavs aizkars balts, Lāses smagi līst. Ūdenskrāns pil virtuvē, Apkārt viss jau snauž, Vēl kaut kādā mēbelē Tikai ķirmis grauž. Arī žurka grauž un grauž, Ēdienu sev vāks, Melnu tērpu tumsa auž, Kamēr diena nāks. Nespēj laika ritumam Pretoties nekas, Aiznes prom pa gabalam Tavu dzīvi tas. Aijā tevi sapnis liegs, Tēli zeltaini. Vai tik dziļš gan ir tavs miegs, Ka vairs nedzirdi? Taču tev tavs miega kauss Mieru nenesīs. Tas, ko nedzird tava auss, Redzē uzplaiksnīs. Trokšņi tev par tēliem kļūs, Draudēs ienaidnieks, Līgava, kas kapā dus, Tev vēl skūpstu sniegs. Miglas klaidos kūņosies Mošķi neganti, Lietuvēni apkārt dies, Lidos sikspārņi.


Bendes, odzes, lemuri, Viss, kas tevī dus, Tavā priekšā ņirgdami Turēs spoguļus. Būsi tu kā mironis, Skatiens blāvs un gauss. Vai jau viss ir pagājis? Sniegts tiek nāves kauss? Jā, tā diena pēdējā, Pelēka kā pliens, Katrā elpas vilcienā Pauž to puksts ikviens... Ilgi vēl pēc atmodas, Kad jau gaisma līs, Trīcēs visas naktsmokas Tavās asinīs. Rēgosies vēl nomodā, Kā šie spoki ņirdz, Kamēr sulā versmainā Ārdēta tiks sirds. Liesmojošas kāpnes augs Tavā gājumā, Kamēr beidzot ciemos sauks Tevi mūžībā.


MŪŽĪGIE MEŽI Stāv zemē savandītā mums nami. Zeme mums visu piedot māk. Bet iedzīvei meži bij izcērtami. Gulta un skapis no meža mums nāk. Naktī, kad vējš skraida damelēdamies, Kā graudi mēs nogrimstam pazemē, Tumšajos mežos mēs atgriežamies, Pašā vissirmākā senatnē. Skapji no bērza mums darināti, No ozolkoka ir rakstāmgalds. Smaržu skurbumā atmodināti, Mūžīgie meži sapnī mums šalc. Rudens vētra kad purina āres Tā, ka kokiem galotnes līkst, Stenēt un vaidēt sāk sliekšņi un spāres, Dēļi visās istabās čīkst. Sūnām un papardēm sporas kad taisās, Skapī tad dreb arī plaukts ikviens, Pāri līstēm un ietvariem raisās Pirmatnējās cilts izsauciens. Nē, nenāks tie cīnīties laukā klajā. Nav nekur vairs tiem jāsteidzas. Klusēdami tie norimušajā Pacietīgumā atgriežas. Jo zina: pēc noietiem dzīves lokiem Astoņi dēļi tiek piešķirti, Dēļi no mežā augušiem kokiem, Kuŗi tikuši nogāzti. Kādreiz no šķirstiem satrupušajiem, Pametot kapus aizaugušos, Celties būs mežiem mūžīgajiem, Zaļojot iesniegties mākoņos.


VASARA Dziļāk velc, dvēsele, elpu, Vasaru slavējot. Augļi šo pasaules telpu Dāsni spēj izdaiļot. Viss, ko Dievs mums ir devis, Zeltaināk, sarkanāk zvīl, Dzīve tev pati no sevis Rāmajā rokā pil, Kuŗa reiz drosmē bij celta. Nu ir mierīga sirds. Lūk, kā tagad šie zelta Bumbieŗi saulē mirdz! Debesis mirgo un laistās, Brīnums pats pienācis klāt. Šīszemes krāsas skaistās Dvēselei neizdziedāt.

VAKARS PĒC NEGAISA Vēl namā tveice valda, Bet atdzēries ir mežs. Ak, cik tā smarža salda, Ko pļavā mārsils dveš! Vairs debesis nav zilas, Blāvs sārtums tikko vīd. Vēl smagas lietus piles No lapām lejup slīd. Pleš zarus varens ozols. Lai kā bij zibens šķiests, Guļ pasargātais kodols Kā cietā čaulā rieksts.


MŪŽĪBAS KAUSI It kā pa zelta sliedi Stundas saldi nu slīd. Gaisuši bijušie biedi, Noapaļojies viss viedi: Liesmo kā brūces ziedi, Kūļus, pie krūtīm ko spiedi, Saliec tu statos šobrīd. Āboli sārtodami Atkal jau gatavi nāk. Zari līkst gaidīdami, Svētību solīdami. Kausi nav iztukšojami! Mirušie gaismodami Atkal jau šurpu nāk.

ATVADU DZIESMA Šeit vasara apbedīta – Pie kapa no paša rīta Snauž rudenī divi zēni, To ēnas sāk stiepties jau lēni. Tiem acis kā akmeņi akli Un miegā noliekti kakli.


GADAM NORIETOT Pēdējais kad zieds ir plūkts, Gads kad noriet sārts, Kartupeļu laukā rūgts Uzvēd dūmu smārds. Viss, it viss tad irst un mirst, Brūns kļūst katrs koks, Apmetums no sienām birst, Miltos sadrūp žogs. Audums tavs nav izturīgs, Baļķis mūžīgs nav. Akmens nams pat bruks un nīks, Kas vēl stalti stāv. Namiņš, kur tu līksmojies, Tagad pamests, tumšs, Un tu ceļā noraugies Grūtsirdīgs un skumjš. Ieraudzīdams ubagu, Vairies viņa dairs, Meža zosu kliedzienu Nesaproti vairs.

VĒLĀ RUDENĪ Ir gada gaita noieta. Laiks velvējas kā mūžība. Kā soļi klaudz! Ceļš sasalis. Ik koks ir mežā sastindzis. Un tevī baiļpilns tukšums aug. Skats kailos zaros jumtu raug. Bet te no pusnakts tumsības Tev zvaigžņu gaisma izlaužas. Ak zvaigznes, jūs tak vadāt mūs! Sirds jums nu paklausīga kļūs.


ES TOPOŠO SAUCU Es topošo saucu, kad laukā mums salst. Viss pelēkais dzeltē, un vecais viss kalst. Caur miglas plīvuriem gribu to paust. Mums Pestītājs dzimis. Gaisma jau aust. Viss pelējums, puvums ir sasalis. Dus mēnesgaismā viss aizmidzis. Ar vēsti šo gribu jūs modināt: Mums gaisma jau aust. Ir Pestītājs klāt. Šai gaismā būs ēnām jāizgaist, Kas negrib vēl rītausmu iekšā laist, Tiem lietuvēniem, kas grib mūs vēl šaust. Mums Pestītājs dzimis. Gaisma jau aust. To uguns zeļļi pavardā jauš, Tiem gals būs bēdīgs un liktenis gaužs, Tik spoki nebeidz vēl grabināt. Bet gaisma jau aust. Ir Pestītājs klāt. Nu mute, kas klusēja, atveŗas, Un zīle ar vēsti atlaižas, Steidz žubītēm, dzilnīšiem, strazdiem to paust. Mums Pestītājs dzimis. Gaisma jau aust. Tad pārlūko lazdas un ķirškokus! No bumbierēm nolasi kāpurus! No saknēm tev peles būs aizdzenāt! Jo gaisma jau aust. Ir Pestītājs klāt. No Tūles līdz Betlēmei noslēdzas loks, Dzied debesīs zvaigznes un mežā ik koks. Grib mūžībai upuŗzīmi tie spraust. Mums Pestītājs dzimis. Gaisma jau aust. Tā iežos nobriest un kristalā mirdz Un stingā ūdenskritumā irdz, Tiem svētīto vēsti būs sludināt: Mums gaisma jau aust. Ir Pestītājs klāt. Jau sulu dzen sīpoli, bumbuļi, Tie stiepties un spiesties sāk slepeni, Pat miroņi zārkā var to jaust. Mums Pestītājs dzimis. Gaisma jau aust. Jau sazaļo ziemas labība, Kas rudenī tīrumā iesēta.


To sniega nasta var mierīgi klāt. Mums gaisma jau aust. Ir Pestītājs klāt. Jūs visi, kas jūtaties gūstīti, Bailēm un skumjām pakļauti, Caur ziemas stingumu gribu jums paust: Mums Pestītājs dzimis. Gaisma jau aust. Bij medniekam šāviens veltīgi šauts, Jo kalnu āzis augšup tik trauc, Līdz stari sāk ragus tam mirdzināt. Mums gaisma jau aust. Ir Pestītājs klāt. Tu nevari vairs to nezināt. Mums gaisma jau aust. Ir Pestītājs klāt. Tev visus dzelzs stieņus nu pušu būs lauzt. Ir Pestītājs dzimis. Gaisma jau aust. Es topošo saucu, kad laukā mums salst. Viss pelēkais dzeltē, un vecais viss kalst. Tu brīvībai dzimis, tev ierindā stāt! Mums gaisma jau aust. Ir Pestītājs klāt.


DIES IRAE


Skaidrībā tiekties Jums, mīlošās liesmas! Tiem, kam draud briesmas, Augšup nu sliekties! Glābs tos no ļauna Taisnība jauna. Fausts II MELI Kuŗa tauta gan panest to spētu lepni un cēli? Gadiem ilgi mūsu dienišķā maize bij meli. Sākās tie svinīgi, vārdi bij poētiski un kvēli, brīvību solīja viņi un maizi – tas viss bija meli. Sentēviem viņi patiešām esot tie īstie dēli, varoņu teikās kas sludināti, – tas viss bija meli. Gājieni karogoti pa ielām maršēja cēli, zvaniem dimdot, – tas viss, itin viss bija tikai meli. Ne pēc likuma godāt vai sodīt pratās šie dēli, dzīvi tie piesauca, taču tas viss bija tīrie meli. Tuksneši uzzelšot! Svētību atnest mums solīja kvēli, taču it viss, itin viss bija vieni vienīgi meli. Rokas bij asiņainas kā gaļas gabali jēli, kad viņi mirušos apdziedāja – tas viss bija meli. Melus mēs ieelpojām, līdz dzīvo tie mūsos kā tēli, iesūcās pile pa pilei kā indīga migla šie meli. Elli mēs aizžņaugti saucām, kad smacēja mūs šie meli, kaut taču patiesība kā nāves stars izšautos kvēli.


PĒDĒJĀ EPIFANIJA Šai zemei es sirdī sev ienākt liku, ik brīdi par viņu domādams. Es daudzos veidos pārnācis tiku. Nevienā jums nebiju pazīstams. Es klauvēju naktī kā vajāts bēglis, bāls ebrejs noplēstos apavos. Es diedelnieks šķitu jums, riebīgs mērglis – tik daudz tādu klaiņo – dzīt projām tik tos! Es nācu kā sirmgalve garā vāja ar mēmu izbaiļu kliedzienu. Jūs teicāt, tā necienīga ir stāja, tā tikai pazemo cilvēku. Kā bārabērns, šurp no austrumiem nācis, jums kritu pie kājām lūgt maizīti. Bet tikko runāt es biju sācis, jūs plecus raustījāt vienīgi. Kā gūsteknis, algādzis esmu es nācis, cerot, ka beidzot man pajumte būs. No skrandainā ubaga novērsāt acis. Nu nāku kā tiesātājs. Pazīstat jūs?

NU KRĪTI, UGUNS Būs maize rūgta. Sēklas graudiem līdzi kā pavadvārdus melus devāt jūs. Vaid balsis: «Dievs, kādēļ mums nepalīdzi?» No asarām drīz krūzes pilnas būs. Tiek katra noziedzība izpildīta, kas vien tik iespējama nezvēram. Tiek katra nevainība apgānīta, mežs zarus devis melu vainagam. Kad jūsu vimpeļos nu vēji plīvo un neīsts spožums laistās metalā, jūs pakļaut gribējāt ik upi brīvo, lai gaiss trīc aklo vārdu dārdoņā. Celt templi pretdievam jūs aši traucāt, lauzt akmeņus, lai celtu cietumus. Pēc uguņiem jūs tūkstoš reizēm saucāt – Nu krīti, uguns! Tīrus dedz nu mūs!


DANTEM Apkalpoji Pastardienu. Pārcilvēciska tev vara. Florenciet, vēl darbu vienu veic – tas tev ir jāizdara! Jaunam spriedumam nu dotam jātiek ir, un tas lai paliek: Brutam un Iskariotam blakus ir vēl trešais jāliek.

BEZDIBEŅA NOSLĒPUMS Kad beigusies būs gaita baigā, jums nenāksies ne sist, ne kārt. Viņš nes to zīmi savā vaigā, un Kains tiks atriebts septiņkārt. Ar nūjām, cieši tvertām riekšā, bij spēlēts velnu karambols. Ne zemes tiesneštroņu priekšā ir viņa apsūdzēto sols. Viņš bezdibeņa balsī kliedzis, nav cilvēks viņam tiesnesis. Dievs viņam piedošanu liedzis, to noslēpumā ietinis. Vēl spriedums citās jomās staigā, jums nenāksies ne sist, ne kārt. Viņš nes to zīmi savā vaigā, un Kains tiks atriebts septiņkārt.


BALSS «Kur ir tavs brālis, Ābel?» balss reiz sauca. Bet jūs šo balsi nesadzirdējāt. Ap torni Bābelē jūs dejojāt, un reibums drudžainais jums prātus jauca. Jums krustcelēs visapkārt vēji kauca. Nu ūdeņi sāk posta vietu klāt. Vai buŗamvārdi spēs gan mazināt tos plūdus, Bābelei kas pāri trauca? Bet balodis nes knābī zaļu lapu. Nu balsi sadzirdat, bet neaptveŗat jūs noslēpumu: «Ābels esi tu.» Vai viļņos jums nu lemts būs atrast kapu? Ar rokām izstieptām jūs kliņķi tveŗat, bet patvērumu rodat aizslēgtu.


ŠAIS LAIKOS Šais laikos daudzi izvairīsies no pirmās mīlas saistībām. Jo zvēra zīme parādīsies uz pierēm it kā tīrajām. Šais laikos brālis pārdos brāli, pat nodos draugu laulāto, cits citu noslaktēs kā cāli, un priecāsies par nokauto. Tiks dabas spēki vaļā rauti, un plūdi pāri gāzīsies, it visur tecēs uguns strauti, kad visas dzīles vārīsies. Kā pelni putēs vara ņiprā, un sagrūs katrs cietoksnis, mums pastāvēs vien klints tā stiprā, par kuŗu Matejs vēstījis. Tie ņiprie projām bēgs no mājām, bet šahtas, alas neglābs tos. Būs grūtniecēm un zīdītājām daudz bēdu jācieš pagrabos. Ir nepielūdzams laika gājums. Lai augoņus nu pārgriežam! Tas mūsu negods ir un vājums, ka diviem kungiem kalpojam! Mums jāapsveŗ ar drošu prātu, ko darīt šajās nedienās. Lai mūsu skatu asinātu, mums lielas zīmes parādās. Vai tam, kas rāpties taisās kokā un neskarts projām aizmukt grib! Mums ierocis ir katram rokā, un bruņcepure galvā zib. Kad varenie sev beigu nazi pie kakla sajutīs, tad jums, kas bijāt apslēpti un mazi, nākt liecināt būs pienākums. Pie visām durvīm spiegi klausās, ciet saņemts tiek pat klusētājs,


jo okšķeŗi šie modri ausās, tiek atalgots ik mocītājs. Jūs naidam spītējāt un salam, vien izsmiekls jums tika dots. Bet tas, kuŗš izturēs līdz galam, tiks pārbūtiski apbalvots. Jūs savā galvā kroni nesat, ko uzticība vien spēj dot. No jauna piedzimuši esat jūs liesmās, Dievam kalpojot.


BEZGALĪGĀ NAKTS Katru nakti vējš logam aizkaru parausta, bezmiegā guļam un gaidām, vai atausīs cerība. Naktij nav gala. Nav gaiļa, kas rītu iezvana. Viens tikai dzied, kā uzticība tiek nodota.

GAIDAS Nav vēl visiem pusnakts ķēmiem pienācis to drūmais gals, kad no padebešiem mēmiem vaļā raisās kāda balss. Balsi, kuŗu negribējām sadzirdēt, nu dzirdam mēs. Dievs, vai gan mēs izteikt spējām, kā tu nāci dvēselēs? Netikām pie pateikšanas. Vārdi mutē sprostojas. Lūpas sūrst no klusēšanas, melos tās ir mērcētas. Vai mēs pacelt drīkstam rokas? Tās mums dubļiem notrieptas. Sods mums jāizcieš un mokas, spriedums bargs mums pienākas. Augstumos ap klintīm tālām kaut kas vizuļo kā sērs. Sagumuši, sejām bālām, gaidām, kāds būs mūsu mērs.


APOKALIPTISKĀ TVEICE Apkārt pelēki vien plieni. Ziedi būŗos nobālēja. Portāli un pakāpieni aizvien vairāk satrupēja. Pelnu ēnas, krēslas viesi, spoki mūsu biedri bija. Debesis kā lauki liesi piesmagušas lejup slija. Jumti ruka, visas lietas vājumā un vainā puva. Aprises vēl nepielietas nevairsīstenības kļuva. Tveicē bezdvēseliskajā nāvei bijām sagūstīti. Dzirnu ratu tumstošajā rībā sadrūp visi rīti. Sprakšķi – skaņas biedinošas – vai tie ķirmja tikšķi bija? – kamēr beidzot pestījošas šķīstas liesmas visu rija.

KALNA SPREDIĶIS Tu zemi solīji lēnprātīgajiem, to teikdams no kalna virsotnes, un žēlastību tiem žēlsirdīgajiem, tev dievbērni tie bij, kas mieru nes. Mēs smējām par rāmajiem, nelgas tie šķita, mēs mieram gatavi nebijām, dzelzs bruņās iekalta sirds mūsos sita, mēs želsirdību nepazinām. Dzelzs salauzta. Saņemts nav ticis, kas nolīgts. Rāmi dus vīri kapenēs. Kāds gan mantojums mums ir solīts? Kā želastību piesauksim mēs?


TĀLA CERĪBA Nokvēpušo durvju priekšā brūna zāle vairs tik māj. Drupām pāri bradā iekšā gausi soļi un tad stāj. Sienāzis vēl čīgā klusi, un pa ielām žurkas skrien. Nāves izkapts atstājusi grēku nožēlniekus vien. Ak, varbūt uz bērnu vienu cerēt varam paaudzēs, kuŗš tad beigs šo pārgājienu, miruši kad būsim mēs.

KUŖŠ GAN NO VAINĪGAJIEM ATŠĶIRS ŠĶĪSTOS? Kuŗš gan no vainīgajiem atšķirs šķīstos? Kuŗš šķīstais gan vēl aptraipījies nav? Tā izkapts nopļaus neīstos un īstos, kad pļaujas spriedums pasludināts jau. Mums seko atriebējs pa visām takām. Lai rūgto kausu kopā tukšojam! Viņš, krustā sists, sev paradīzē blakām ir ļāvis sēsties arī slepkavam.

SĀLS UN PELNI Dadži būs mums guļasvieta, sāls un pelni baros mūs. Gulta būs mums gaužām cieta, skrandas segs mums augoņus. Ūdens guldzēs mums kā glāsti, dzersim to no avotiem. Taču visi elki gāzti tiks no māņu altāŗiem. Gaismu Dievs no tumsas šķīra, tumsa varu neiegūs. Sāls un pelni – manta tīra, sāls un pelni baros mūs.


DZIEDINĀŠANA Posts pēdējais mums būs kā tumša baisma, kas pārvarama tikai cerībās. Tad šalcot plūdīs jaunā gaisma mums brūkošajās rotondās. Bet spēkus draudīgos mēs savaldīsim, kad atplaiksnīs mums atskārta un arī bendes kalpā ieraudzīsim mēs eņģeli, kas dziedina.

IZPIRKUMS Jāpaiet ir laiku laikiem, kamēr zizlis zaļot sāk un caur bieziem asins tvaikiem Dieva žēlastība nāk. Taču ne jau laiku gaitā veicams mūsu izpirkums. Mūžu mūžos pilnā skaitā Dieva priekšā jāstāv mums. Taču viņam viena diena tūkstoš gadu gaŗumā, tūkstošgade tam ikviena vienā spārnu vēzienā. Liels ir noslēpums, ko licis minēt mums un raudzīt Dievs. Sen varbūt jau pabeigts ticis, kas vēl šķita iesācies.


PASAULES TAUTĀM Divpadsmit – galējais pilnības mērs un tā izplatījums, svētā pilnbrieda skaitlis un laikmetu piepildījums! Divpadsmit reižu blāķos pa upēm ir peldējis ledus, divpadsmit reižu vasaras svelmē vākts ticis medus. Divpadsmit reižu bezdelīgas uz ziemeļiem skrēja. Divpadsmit ražu apsētie tīrumi izaudzēja, divpadsmit ziedoņi sazaļot vītoliem strautmalā lika, izauga bērni, un sirmgalvji smiltājā guldīti tika. Četri tūkstoši dienu, četri tūkstoši nakšu klāja pār stundām pāri bezzīmju, bezzvaigžņu sagšu! Tautas, šai laikposmā ļaundarības jūs skatījušas, to, kas izciests ir ticis, jūs neesat redzējušas, nav it neviens no jums mūsu krustības skatījis, eņģelis vien tik ir brūces un asaras skaitījis, vienīgi viņš ir caur fanfarām, gavilēm, zvanu dārdiem pavēris dzirdi nāves mocībās izkliegtiem vārdiem, vienīgi viņš, kam šais pekles nakts stundās nodomi tīri, dzirdējis sirdēstos raudam tās sievas, kam zuduši vīri, soļus gar logiem un durvīm ložņājam glūnigus, ienaidā ņirdzam tiesnešus, gūstekņu eskortus. Tautas jūs pasaulē, kuŗa Dieva kārtību jauca, arī par jums un par jūsu vainu sirdis mums kauca, izcietām mēs uz Eiropas likteņu arēnas jūsu vietā par visiem nožēlas ciešanas. Tautas, kas atkritāt! Biedri jūs tuvi un tāli! Dievs bija katram licis, lai brālis sargātu brāli. Pasaules tautas, kam cilvēces dvēsele jātur bij riekšā: divi gadtūkstoši sabruka jūsu robežu priekšā. Daudz acu priekšā bij šausmu, daudz dzīvju, gabalos plēstu, maz bija vaj’dzīgs, lai ugunsgrēku jau dzirkstelē dzēstu. Aizraujoša šī ugunsgrēka dvaša jums šķita. Vakarzemes sirds vairogs šeit liesmām par upuri krita! Jutāties droši aiz jūrām, aiz vaļņiem, kas sargāt jūs var, aizmirsāt noslēpumu: kas vienu skaŗ, visus tas skaŗ. Paļāvās katrs tik labprāt savam sirds kūtrumam, domāja katrs: «Nav jēgas... Būs kādreiz tak jābeidzas tam. Būs varbūt labi... Ar likteni jāvienojas tik mums...» Runāt tad liktenis sāka, runāt ar katru no jums. Dēmons nu uzbarots, asinīm pieblīdis, jums acu priekšā rēkdams pār robežām brāzās, iebrāzās pasaulē iekšā. Pasaules tautas, kas sagaidījāt šo tiesas dienu, pasaules tautas, neaizmirstiet tikai to vienu: vienmēr visskaļāk prot sašust tas, kuŗš nav kārdināts; kuŗš nav pārbaudīts ticis, plātās ar spēku tik tāds; kuŗš nav pagrūsts vēl ticis, lielās, ka neesot kritis. Pasaules tautas! Ir tiesas pulkstenis visiem mums sitis. Apsūdz it visus nodevība, mums kopējā. Eita, tautas, un uzklausait kopā ar mums šo: Metanoeite!


BUŖAMIE UN SVĒTĪŠANAS VĀRDI


PRET BĒDĪGU PRĀTU Dievmāte gāja ar gaitu cēlu, pie labās rokas vezdama dēlu. Tai kreisajā rokā bij rožu koks: ja uzsit, no visa tad izsprūk kāds joks. Tai nodomi bij labi, uz Kanu gāja abi. Līgavai ielēja sarkanu vīnu, lai jautrs tai prāts, lai nomet tā splīnu, lai septiņreiz septiņas nedēļas vienā gabalā priecājas. Vīns iekšā lija. Vārds patiess bija. Lai vēlam daudz laimes. Ir sākusies gadu mija.

MIERAM Mēs redzējuši, kā kaŗi dzimst. Nu lielgabaliem ir jānorimst. Dievs, mūsu Kungs, bija arājiņš, ar diviem zelta zirgiem viņš trīs vagas izara un debesu sēklu iesēja. No pirmās izauga kvieši, no otrās izauga vīns. No trešās redz mieru izaugam. Lai Dievu nu mūžam mēs slavējam!

PRET BAILĒM NO NĀKOTNES Skats skaidroties sāk. Dievs talkā man nāk. It visā, ko vien ieraugu, es redzu viņa likumu. Ne ērkšķi vairs duŗ, ne naidu sirds kuŗ, vairs nespēj lāsts mani nolēmēt, ne ļauna acs mani nozūmēt. Un katru skaudību es vējā izkaisu, es tekošā strautā to izkaisu un Dieva svētību piesaucu, Embede, Varbede, Vilbede, līdz Dieva zvaigzni es ieraugu.


PRET BAŽĀM UN ĪGNUMU Labvakar, mans pliedeŗu krūms ar lapām zaļajām! Lai tevī izgaist mans īgnums drūms, lai gals ir nedienām! Šim nolūkam noderīgas būs vīķu un tīteņu stīgas. Es vaska un ķites pikucīti pret visām bažām savelšu glīti, janavas matus tam apkārt tīšu un savu zīmogu uzspiedīšu. Nu ņem manu īgnumu, nesāpēs tev, tu ziemā tak sniegu vēl uzkrauj pats sev, un vasarā ogas tev ienākas, lai putni un cilvēki mielojas – simts gadu tā notiek un nebeidzas.

PRET NEPACIETĪBU Ej laukā, tu niknuma gars! Lai plok tavs spējais spars! Ej ārā laukos klajos, gados vēl nedzimušajos, kas dīķa dziļumā snauž, – tos sensenais ozols vien jauš. Līdz spožajām zvaigznēm pacelies – tev pacietību būs mācīties! Līdz zibeņiem, debess ko raida! Tie Dieva dārzā sēž vēl lazdā un negaisu gaida.

SARGĀŠANAI No mājas kad izeju darīšanās, tad erceņģeļi to apsargās. Pie durvīm viens, tas otrais uz trepēm tupēs, trešs pagrabā – kartupeļi tad nesatrupēs.


LAI SAULE IR STIPRA UN NEIZDZIEST Kā nedienu katru mēs aizdzenam? Mēs klusiņām uguni iededzam. Kas ir šajā ugunī jāieliek? Vārds, akmens un zāle tur iemesti tiek, vēl pērno līgavas vainagu klāt liekam un matu kodaļu. Tam virsū vēl vīnu un degvīnu šļāc! Šņāc, liesma, šņāc! Ja burvju vārdus pāri tam klāsim, tavu māti sauli mēs stiprināsim, lai saulē ogas ienāktos, lai saule pie mums atkal atgrieztos, lai pasaulē nezustu labestība, lai sirdī paliktu mīlestība.

DAUDZIEM LABIEM DEVUMIEM Es piesaucu tevi, pasaules gars! Dod, lai man nesašļūk dzīves spars! Vajadzīgs tam ir tik gauži maz: pūka no zelta aunādas, spalviņa viena no fēniksa, kaktiņš no debesu ziluma, kātiņš no rožu dārziņa, no piectūkstošmaizes – drusciņa. Un tam visam kā pavadījumu, piešķir man kvarca mierīgumu. Lai ziema man sirdi nesanikno, lai mierinājums to apzaļumo. Dod bērna svētlaimīgo miegu naktsdusai un sapni liegu. Dod man no visa, kas aug, kādu nieku, dod jūras un atkušņa vēja dvesmu, dāvā man zebiekstes lēkātprieku, lai ņiprs esmu. Un pēdīgi, stundā, kad mirstu, dāvā man koka šķirstu. Nav vajadzīgs uzraksts – rakstīts ir gana. Lai neviens manu kapu nepamana.


PRET ŽULTAINUMU Miglainais mēnes, topi spožs, bailīgais puisīt, topi drošs, baltais lauks, kļūsti atkal zaļš, klusais mežs, kļūsti atkal skaļš, melnā asins, sarkana tec, skumjā sirds, atkal priekā lec, melnā žults, tev baltai būs kļūt, ziedošas bumbieres gaišumu gūt.


LAI LIETUS LĪST UN SAULE SPĪD Līsti, lietiņ, līsti, līsti, zemē šķīsti, katru dobi aplaisti, katru stādu padzirdi! Garo, lietiņ, garo, audzē pupu gaŗo, audzē virzu, pienenes, vistuzarnas, peļastes, paipuķes un sētložņas, veratres un madaras, velnābolu, dievpuķes, jēkabspieķi, pujenes, jaunavlokus, kaķastes, ragankrūmu, pērkones. Šalko, lietiņ, šalko, zāle tevi malko, aug tā katru brīdi gaŗāka par sprīdi. Drīz jau visa sēta būs mums aizaudzēta, mežs te būs jau rīt, kuŗā zvēri mīt. Balandu, vārpatu mežs, miklu dvašu kas dveš. Paparžu vēdekļi stiepsies, jumtam pāri tie lieksies, dūmiem pretī tie stās, stieples tie samudžinās. Katrs stiebrs kļūs par stumbru, katra peļķe kļūs par dumbru, saknīte par dambi kļūs, gliemēzis kā sumbrs būs. Izkapts nevar vairs papļaut, nespēj šo mežu sev pakļaut, sirpis pušu lūst, pļaut pat nepagūst. Stājies, lietiņ, stājies, projām dudinājies, atnāc martā, atkusnī, sniegu kausēt šķīdonī.


Spīdi, saule, spīdi, lai ar katru brīdi biezais mežs, kas mums pleš pāri savus vēdekļus, sīkst un sarūk sīks un kluss. Spīdi, saule, spīdi, lai ar katru brīdi akmeņi un zāle žūst, ogas gatavākas kļūst. Ķirši sarkani lai tvīkst, ābeļzari pilni līkst, bites lai pa ziediem lodā, svētība līst medus podā. Spīdi, lai katrs paglms mirdz tīrs, lai mājā katrai meitai tiek vīrs ar zelta ķēdi un pulksteni, lai dzīve rit visiem laimīgi.


PRET SPĒJĀM DUSMĀM Asins lai norimstas, niknums lai neceļas, dusmām būs zust, kā sniegam kust; kad sāk tās kaist, kā rasai tām gaist! Lai tās izput no visas tiesas kā mironim kapā miesas! Tām nebūs sirdi vairs grauzt – to Dievs mums visiem grib paust.

PRET SAUSU SIRDI Par trim jaunavām stāstīts ir pasakā. Tai vienai ir vārds Visu Mīlošā, to otru sauc Maigi Remdinošā, bet trešai vārds Žigli Dziedinošā. Reiz kādu dārzu tās apciemoja, kas septiņus gadus vairs nezaļoja. Kad viņas projām aizgāja, tad visi avoti tecēja, pat dadžiem vīģes un vīnogas auga. Lai jaunavas šīs manu sirdi nu rauga!

PASTĀVĪBAI Trīs sievas uz mežu aizgāja, trīs zīdainus putnus noķēra. Tās sievas tos putnus pieradināja, ar zelta graudiem tos ēdināja, ar vīnu tos mīļi padzirdīja un katram pa dziesmai iemācīja. Par sāpēm dzied viens, dzied otrs par mīlestību, bet trešais par stabilu pastāvību.


AIZSARGVĀRDI Šo vārdu īstā aizsardzība ir ticība, cerība, mīlestība. Kas turēs tos mājās kā aizsargus ciešus, tam krusa neapsitīs kviešus, no zvirbuļiem ķirši būs pasargāti, un tīrumi netiks izdangāti, neaprunās to ļaunas mēles, nepiesūksies pie miesām dēles, nav tam ko bīties no ugunsgrēka, nedz no cita postoša spēka, no dūrēja plecos vai pakrūtē vai no drūmuma dvēselē. Žurkas un tārpi to nepiemeklēs, miltus un gaļu tam neapskādēs. Mēris, zagļi, policija ne jau viņa viesi bija. Akmeņi kurpē tam nelīdīs, arī nieres un žultspūsli nemocīs. Dievs viņu vienmēr spēcinās, un darboties viņš nenostās. Šo vārdu īstā aizsardzība ir ticība, cerība, mīlestība. Ja runājam par saturu, tas vienkāršs: Dievam kalpoju. Dieva tronis zeltītais sargātājs visstiprākais. Jēzus Kristus asinis vairogs man un ierocis. Lodes tad un granātas nebūs man vairs bīstamas. No svina, indes, roku važām es pasargāts un brīvs bez bažām.


Var nāve man cieši garām iet, bet iekšupceļš tai būs aiztaisīts ciet. Ap mani var ugunsgrēks liesmas sēt, plūdi mani var apdraudēt, līdz manim tie tomēr nesniegtu, tādēļ ka Dievam kalpoju. Lai kāds arī posts pār mani nāktu, tas mani nemūžam nepārmāktu. Es visas slimības izslimotu, bet nāvei es sevi neatdotu. Kaut nakts mani bailēs un šausmās dzītu, bet rītu es tomēr sagaidītu. Lai ko mani naidnieki slepeni perē, lai ko no manis tie sev vēl cerē, tie velti savas intrigas vīs, ne matiņš no galvas man nenokritīs. Tā gadiem ilgi es dzīvoju jau, pār mani pasaulei varas nav. Ir pasaulē visam jānotiek, kā tīkas man un kā Dievs to liek. Šo vārdu īstā aizsardzība ir ticība, cerība, mīlestība. Ko gan lai es vairāk vēl rakstītu? Es Dieva kalps mūžam palikšu.


LOMBARDIJAS ELĒĢIJA


LOMBARDIJAS ELĒĢIJA Kas ir mans mantojums? Ko došu tālāk? Tēvs bieži man no sava mantojuma ar siltu sirdi daudz ko dāvāja. Daudz pagaisis. To mantu mazināja gan zādzības tais laikos nedrošajos, gan nelaimes, gan dzīvesvietas maiņa, tik pārāk biežā. Jo mums drošais pamats jau sāka līgoties, mums zīmi dodot, ka mantotais drīz bruks un gāzīsies, un tēvs mans tālu tika apkārt dzenāts. Bet palika vēl gana. Neizsmeļams šis krājums likās. Kad pēc vētru gadiem, kas daudz ko labi celtu sagrāva, vairs īpašniekam bezrūpīgajam tik viegli nauda nenāca kā kādreiz, viņš tomēr, kad vien kādas godības bij radu, draugu saimē – iesvētības, vai kāzas, kristības, vai dzimumdiena – it priecīgs tūdaļ savā lādē grāba. Viņš dāvāja labprāt un viegli, un tāpat, kā katru senu priekšmetu viņš godāja, tikpat viņš sirsnīgi to aizdāvāja, vien raudzījās, la labās rokās nonāk. Bet palika vēl gana. Pilns bij nams. Mums bija tikai dažas istabas. Mēs daudz ko nezinājām vairs kur nobāzt. Bij šis tas tīnēs krauts, cits iezārkots bij kastēs, kas mūs it kā aicināja nu atvadīties un tad ceļā doties. Tās mēbeles, ko mēs vēl lietojām, bij mahagoni, formās itin skopās, bet cēlās, vēl no Napoleona un Aleksandra laikiem, kuŗi šķita tai namā brīnumaini saglabāti. Šeit iekļūt jaunajam bij visai grūti. Bij telefons, it kā no tā mazliet mums visiem vajadzētu kaunēties, ar smaga zila samta drānu nosegts, un tiklīdz saruna bij notikusi, to žigli aizklāja kā kaut ko ļaunu. Ar augstu virsbūvi, stīvs, skops un lietišķs, ar ādas virsmu nobružātu plānu, tāds manā atmiņā stāv rakstāmgalds, ne acu priecai, taču pārbagāts ar retumiem un plauktiem slepeniem – tas manam dēlam bija novēlēts.


Pie būves vidusdurvīm iekšpusē bij tēva naivi skaidrā rokrakstā ar plaši lidojošiem vēzieniem tur īpašnieku vārdi ierakstīti ar visiem dzīves datiem, tituliem. Un arī vārds pats jaunākais tur bija. Tēvs visu rakstāmo bij rūpīgi ar kādu asu rīku iegravējis, ik līniju ar tinti pārvilcis un tad pēc izžūšanas nolakojis. Cik daudz gan pūliņu un laimes brīžu viņš šajā darbā bija ielicis! Tas bija vecvectēva rakstāmgalds, pie kuŗa parakstīja pavēles tā dēls tad saviem huzāreskadroniem; tas bija Nikolaja Pirmā laikos, ko sen kā aizgājēju pieminam. Pēc tam mans tēvs šai vietā vērptin vērpa tās savas bezgalīgās vēstules, līdz vēlai naktij pat, kaut stenēdams, bet pavedieniem neļāva viņš pārtrūkt – tas liktos viņam prasti, plebejiski, un tā viņš katru laipni uzklausīja. Tā izdomājam mēs sev pienākumus, tā kalpojam mēs savām mocībām: it kā ar likteni jau nepietiktu, kam mums vēl pašiem dzīvi izniekot! Daudz labāk tēvam tikās uzrakstīt mums savas bērnu dienu atmiņas. Gan arī šis darbs kļuva nepārredzams, tak šādā maldu parkā jauki klaiņot. Šeit pazīstams un mīļš bij katrs ceļš jau sirmojošam vīram, katrs krūms un katrs spēļlaukums un katrs sols un katra raibiem ziediem pilnā dobe, no kuŗas mīļā aukle izdziedāja tik vilinoši senas latvju dziesmas. Tik senatnīgi mani vilināja reiz arī slaidais, greznais spogulis. Tam apakšdaļā sarkanīgā kokā bij iestrādāta rinda podiņu, ar melnu režģojumu apņemta. Tie zemnieciskā atklātībā zils uz balta izstāstīja ciemiņam, kas šajā brīdī steigšus gribēja sev kravati un matus sakārtot, par Kristus kārdināšanu, bet sātans man likās pārāk neveikls un resns, pat mazliet joviāls, nemūžam tāds,


kas smalko pavedēja mākslu prastu. Pat Jūda Iskariots tam nepadotos. Vai tiešām holandiešu podiņiem, kas iestrādāti ampīrspogulī, ir stila pazinēji jākaitina? To saprast nespēju vēl līdz šai dienai. Visapkārt dzeltēdami karājās gaišbrūnos ietvaros – bet katrā stūrī bij melna koka kvadrāts ieveidots – pie sienām Rīdingera asējumi. To vairums pirms simtpiecdesmit vēl gadiem bij Kīgelgenas darbnīcā, un tā šis vecais vīrs mums sen jau biedros bija. Tur bija āpsis, lācis, lielā sīga, mums pazīstamais alnis, svešā ģemze, un lielais stirnāzis ar četriem ragiem, – pat neiztrūka zaķis ragainais – un milzu staltbriedis, ko ekselence visaugstais grāfs fon Papenheims bij mežā pie Šleisheimas reiz rītā nošāvis, un otrs vēl, kuŗš, stalti izslējies, kad medībsuņu bars to vajāja, no klints ar sparu metās Donavā. Cik aizrautīgi vecais vīrs gan bija ar saviem skolniekiem ik zvēru, koku, ik purvu, kalnu izklausījis! Taču ne tikai acīs, grifelē tam spēks: kāds apslēpts dabas gars to vadīja, un šķita, viņam arī uzticēts bij visas radības pats slēptais nolūks. Tā viņam plauka neskaitāmas lapas. Un toreizējam medībspožumam, kam slava nenovītīs it nekad, bij līdzās daba piejaucētā: zirgi un jātnieki, ar māslinieka roku šeit cēli atveidoti, pārstāvēja gan Spānijas, gan Vīnes galma skolas. Bet ne jau bija Rīdingers viens pats pie sienām. Arī dzimtas attēli un ainavas. Bet acis piesaistīja visvairāk kaujas skatu tēlojums. Gads tūkstoš astoņsimt un divpadsmitais. Deg Maskava ar koši sārtām liesmām, par Vitebsku un Smoļensku rit cīņas, par Borodinas nocietinājumiem. Brūk atkāpjoties liktenīgais tilts, un, savijušies drausmā kamolā, ar vaļā vērtām mutēm slienas vīri


starp zirgiem mežonīgā kliedzienā, maļ ratu, lielgabalu riteņus jau straume, kopā ķeŗas slīkstošie. Ņerkst drūzmēdamies ledus gabali, te plīst, te milzu blāķos blīvējas, guldz ūdens, brakšķēdami baļķi lūst, viss trokšņo, spiežas, grūžas, metals šķind, un zirgi nāves bailēs skaļi zviedz, un lādas tie, kas spiež un spiesti tiek, bez mitas palīgā sauc slīkstošie, un necilvēciski kliedz mirstošie: ko nedzird auss, tas acīm dzirdams kļūst. Bet ne jau šausmas vien. Kas noticis, tiek it kā attālināts, augšup celts. Te senās Romas patoss neskopojās ar lauriem vainagotām kolonnām. Bet kam to stāstu es? Kam kāda daļa gar Rīdingeru, Smoļensku un holandiešiem? Ir izaugusi cita paaudze. Tās tilta šausmas atkāpjoties sen jau gaisušas, un to, ka Maskava reiz degusi, vai to var salīdzināt ar to, ko dzīvie šie ir izcietuši? Un tomēr lai tiek arī bijušajam dots gods. Jo tas, kas sen ir pagājis, ir neievainojams un vienmēr derīgs, to neskaŗ it nekādas pārmaiņas. Mēs labprāt domājam par to, kas mazs, mēs atceramies bērnu, kaķēnu, kam pēkšņi dzīves gaita aprāvusies; jo pat šai dzīvībiņai bija jābūt, nav taisnīgi, ka tā ir beigusies. Tad kā gan neatcerēties mums dižo, kas daudzus likteņus ir virzījis! Ja kaut kur klājas sirdi iegremdēt mums dziļumā, tad darīsim to šeit, šai rāmi plūstošajā Tičīnā, kur arhaiski teiksmu zvēri raugās no drupt jau sākušajiem portāliem. Gan neredzam vairs Teodoriham tik mīļo rezidenci, svētku zāli, kur Alboīns reiz Rozamundei lika no viņas tēva galvaskausa dzert. Tie akmeņi, kas pieredzēja to, joprojām pastāv dažā labā celtnē, gan baznīcās, gan torņos, cietokšņos. Šeit seno langobardu valdnieki


dzelzs kroņus saņēma, kas vienlaicīgi tiem arī karaļvaras zīme bija pār tīkotajām italiešu zemēm. Šeit sarkanbārdis Štaufens pieņēma to Svētā Mihaela baznīcā, pirms viņa dabūja to Heinrihs Otrais, pats Romas ķeizars, valdnieks Bambergai, un daudzi citi vēl. Šeit ir tā vieta, kur Pēteŗbaznīcā guļ apbedīts zem zelta baldahīna Augustīns, un viņam blakus ķēniņš Liutprands dus un dažus soļus tālāk Boēcijs, te grāmatu par mierinājumu pirms nāves rakstījis viņš sagūstīts. Pavisam netālu, pie pašiem mūŗiem ir līdzenums, kur Kārļa Piektā pulki sev izcīnīja spožu uzvaru; kā sargi tautām cēlās Hābsburgi. Šeit atmiris nav it nekas. Vien kaŗš ir daudz ko atsedzis, kas apslēpts bijis. Vissenākais šeit saules gaismā nācis. Lai projām vāktu cīņu gruvešus un atkal jaunas mītnes uzceltu, jau mudžēdami rosās mundri ļaudis, tie putekļos un troksnī smejas, klaigā. Gan īpašnieks, gan mūrnieks rāmā garā vāc kopā visu, kas šeit atrodams, kas ilgus gadus klusām gulējis bij zemes dziļumos: gan kārniņus, gan javā ieķepušus vecus mūŗus, gan ķieģeļus, kas tagad, atbrīvoti no sasaistes, tik svaigi, sarkani spīd saulē, it kā tikko darināti. Tā jaunceļamā namā iekļaujas nu arī visas senās atliekas no mūŗa tā, ko Odoakrs grāva pēc tam, kad četrus gadus pretojies tas bija langobardu spiedienam. Un mūris sabruka. Kā kalnu upes ar dzīvnieciski jauneklīgu spēku tam barbariskas tautas pāri brāzās. Kas dzīvs bij palicis, tas pliks un nabags no sava pavarda prom aizdzīts tika. Bet varens bija maigais spēks tai zemei, kas visu pārcieta un pārvarēja, un iekaŗotājus tas pieveica. Kas palika? Vien vīru slaidais augums šur tur un sievu gaišdzeltenie mati un valodniekiem tikai atpazīstams


kāds dialekta vārds. Tāpat kā lapas laikam arī tautas aug sazarotam kokam. Viena lapa kļūst zaļa, spodra, liela, atspoguļo it kā no mūžības uz mūžību tā sevī visa koka likumu, un vienu vasaru tā saulē mirdz. Tad nodzeltē un atraisās no zara, no sava stumbra, savu sulu atdod tā zemei atpakaļ. Bet paliek koks. Gan tautas mainās. Taču vienmēr tā, ka kaut kas klāt vairs nenāk; notiek tā, lai cilvēks iepazītu pasauli un likteni un sevi apzinātu, lai abus savā starpā samērotu, lai nīcīgajā justu mūžību un rastu ķīlu sev un drošību. Bet notiekošais izskaidrojams nav, joprojām baismīgs vārds ir vēsturei. Bet notiekošais izskaidrojams nav, to panest spēj tik tāds, kas paļaujas. Un paļāvība bija zemē šajā, no barbariem kas ciešot, izdzīvoja. Kad mūsu āres mūžamežs vēl klāja un purvu migla, zeme šī jau bija sen dārzā pārvērsta, ko aplaistīja šeit raktie grāvji. Daža ūdenstece vēl šodien pa to pašu gultni plūst, ko sen pirms Augusta, pirms Cēzara jau vergs, jau kolons bija nospraudis. Bet kuŗš gan zina, vai varbūt jau senāk, kad cilvēki vēl dzelzi nepazina, vēl sen, pirms Romulu Rems nogalēja, šeit umbri, liguri un etruski nav pirmās ūdens āderes caur laukiem jau virzījuši? Viņu pacietību varbūt jau sen ir dievi svētījuši. Tiem rudens dāvināja vīnu, eļļas. Tiem liegā vēsmā kvieši līgojās kā putojoša, zeltsprogaina jūra, un stādi, krūmi, koki kalpoja it visām cilvēciskām vajadzībām. Ak jaukais Lombardijas līdzenums! Tas vienmuļš liekas, bet ne vienmuļāks par maizi, vīnu, jūru, debesīm, par šūpuļdziesmu, klusu lūgšanu, ne vienmuļāks par mīļo mīlestību!


Nav tālu Mantuja. Pavisam tuvu skan arāju un ganu gaviļdziesmas, skan Virgilija dziesma teiksmainā. Vēl šodien bukoliska, zemnieciska mirdz plašā, zaļā, Dievam mīļā zeme. Nes pagājības smagmi visas lietas, pat akmens zāļainajā krastmalā, pie kuŗa sievas šodien vēl tāpat kā pirms gadu tūkstošiem nāk velēt veļu, šeit stāv, kopš radīta ir pasaule. Cik daudzas kājas to jau minušas? Cik daudzas acis to jau skatījušas? Te mūžu mūži garām gājuši. Nes pagājības smagmi visas lietas, kā bišu strops tik smags tas koka gabals, kas izskalots no tirgoņkuģa vraka, ar ūdeni tas piesūcies, vēl rotāts ar apkalumiem, kādreiz zeltainspožiem, nu apsūbējušiem, sāls saēstiem; bet kādreizējo spožumu var roka, ja labi papūlas, vēl atjaunot. Tās senās lietas mani audzināja. Ko mācības man nesniedza, tās sniedza. Tās manā dabā zobgalīgajā jau agri iedēstīja godbijību pret to, kas iesniedzies ir pirmlaikos. Tas kauss, no kuŗa daudzi dzēruši, tā grāmata, kas daudzus mierināja, tie gredzeni, kas grezni mirdzējuši reiz pirkstos sen jau apbedītajiem, man baisas jausmu trīsas uzvēdīja. Tur iemājoja bērnudienu gari, ar aizmūžības gariem biedrojušies. Tas barometrs, augumam līdz vidum, tie nēzdodziņi, kuŗi iepriecēja gan mājniekus, gan viesus, izkopa mums tikumus un arī mūsu gaumi. Gan albumiņi, galda piederumi, gan apgleznotas pīpju galviņas un maciņi, ar pērlēm apšūti, un kuriōzitātes visvisādas – cik daudz tas viss gan spēja pastāstīt par to, kas pasaulē ir noticis! Cik daudz gan varētu viss zudušais vēl sniegt no tā, ko nespēja tas sniegt? Par katru lietiņu es stāstīt lūdzu, un vecāki to darīja labprāt.


Tēvs aizrautīgi, asprātīgi trieca, pie anekdotiskā un gleznainā labprāt viņš kavējās, ar izdomu viņš aizpildīja katru tukšu vietu, jo visu attālināto viņš prata tik jauki vienmēr kopā sasaistīt, bet māte centās nepateikt ne vārdu, par kuŗu nevarētu apzvērēt, ka pauž tas tikai tīru patiesību, un sakāmo tā mēdza ierobežot ar piebildēm: «Kā runā... ļaudis stāsta... to man reiz pastāstīja Makšonkulis... Par šito kausu nezinu es droši, vai tas no Pōrteniem vai Štrālhorniem vai Bērensiem. Varbūt to atstājis ir vecais rātskungs Brēderlō, viņš vīnu un gleznu pazinējs bij ļoti liels. To zvērēt nevaru, bet savulaik par cara dēlu viņu uzskatīja. Un ja vēl salīdzina portretus – ko tur var teikt? tam ļaudis ticēja, vien nebij piedienīgi par to runāt…” Šo viņas runu pušķot nevaj’dzēja. Tā uzskatāma bij un krāsaina, ne sausa bija tā, bet skaidra. Taču tas vīna skaidrums bij, ne ūdens dzidrums. Ikkatrs vārds ko savu apzīmēja, un nevarēja aizstāt to ar citu. Tās bija dāvanas, ko vēlēties var katrs stāstinieks un novelists. Nāk prātā zobeni un pistoles, kam spalos ieveidotas arabeskas, un mana vecvectēva pulveŗrags ar ziloņkaulā grieztiem medībskatiem; bet gals bij tam un visām medībām, kad septiņpadsmitgadīgo tā dēlu, reiz viņam klūpot, šāviens nonāvēja. Nāk prātā ruļļi, brīnumainas bildes un raksti, rakstīti ar ķīniešburtiem, un izšuvumi, brokāti un zīdi. No Mandžūrijas kaŗagājiena tos tēvs bij pārvedis, to saldā smarža, tik svešāda, vēl ilgi neizgaisa. To izvēdināt nevarēja. Tā pat valzirgzobu greznumlietās tvērās. Bet mēs to svētbijīgi ieelpojām. Ak, neaizmirstama bij arī smarža tām grāmatām, ko šķirstīju, bērns būdams, ar bijību un kāri, vilināja


viss nesaprastais, nesaprotamais. Tur daudz kas mīklains, puķains šķita. Bieži tie dižu vīru pirmie darbi bija. Vēl šodien izjūtu es pirkstu galos to kokā griezto grezno stūrainumu vissenākajai lādītei. Tā bija ar intarsijām, vītnēm rotāta. Pēc baroklaiku modes untuma tai bija dubultdibens, neredzams nevienam svešam. Man tā mīļa bija. Tai slēdzene bij grūti darbināma. Bet atveŗot to, vērās pasaule. Tur Svētās Romas imperijas zelts; uz dukātiem tur ķēniņš Gustavs Ādolfs ar smailo bārdiņu – viņš uzfrizēts kā koķets paraugs daudziem kungiem bija; tur Katarīnas Lielās sudrabrubļi; un brangās pieckapeiku monētas, kur attēlota Elīzabete, bij pirksta biezumā, un apmērs tāds kā vidū pušu grieztam ābolam. Tur bija dimantkronis, dāvana no Aleksandra Otrā. Akmeņi gan daži, vēlāk izrādījās, bija vien palsi safīri. Par Romānovu pateicību mēdzām dēvēt tos. Tur dozes drūzmējās un kārbiņas ar rotaslietām, arī pulksteņi, un vēl turklāt – ak, kāds bij bērniem prieks! – vecs tālskatītis, gan no misiņa, bet apzeltīts, ar rozēm apgleznots, tik graciōza, jauka mantiņa no konsullaikiem, ķeizarlaikiem vēl – to atvedis bij vecvectēva brālis no Parīzes. Tā bija rotaļlieta, par ko var priecāties. Gan izvelkams, gan sabīdāms tas bija. Sabīdīts par kabatpulksteni tas nebij lielāks, bet varen biezs; kad mēs to izvilkām, tas bija krietnas rokas gaŗumā. Tur bija ordeņkrusti, piemiņzīmes no kaŗa laikiem, tūkstoš astoņsimt un divpadsmitā gada. Nopietnas tās šķita šajā ordeņraibumā. No melnas dzelzs tās bija izkaltas. Tām trīsstūrveidā virsū uzspiesta bij Dieva Tēva acs. Zem tās bij rakstīts: “Ņe nam, ņe nam, a imeņi tvojemu.”


Vēl atceros, kā manā bērnībā šīs medaļas tik savādas man šķita. To drūmais melnums likās uzbrūkam tai kārtībai, kas valda pasaulē. Es domāju, ka medaļām ir jāmirdz, tām jāžilbina ir kā spožai naudai, kad uzspīd saule, un tās medaļas, ko es pie uniformām redzēju, tak sudrabā un zeltā vizēja. Cik ļoti laikmets šis no dzelzs ir taisīts, vēl nezināju. Uzzināju vēlāk. Piectūkstoš gadu ilgs ir metallaikmets, trīstūkstoš gadu dzelzslaikmets mums ir. Dzelzs kalšanai bij veseris un lakta. No dzelzs tie abi bija darināti. Tā tika pasaule dzelzs važās kalta. No apļa šī vairs izbēgt nevarēja. Tā bija neparasta pretruna: dzelzs bruņas, vairogu vairs nelietoja, kad dzelzij triumfgājiens iesākās, šim jauno laiku metalam, kas visu ar magnētisku spēku līdzi rāva. Dzelzs nebij vairs tik ierocis vai rīks, ne izkapts, nazis, cirvis, lemesis, ne atslēga, ne adata vairs tikai. Tā pletās rijīga un nesātīga. Tā aizdzinusi akmens pavardu. Ar sakausējumiem tā gaisos cēlās, bet savu sākotni tā atcerējās, par pavēlnieku Marsu izraudzījās. No kalniem nākusi, ar stangu rokām tā kalnos atpakaļ nu ieēdās, lai visas bagātības izsūktu; ar zeltu, akmeņoglēm, visu, kas vien tik derīgs, izmantojams bija, dzelzs tērauds cietu vienošanos slēdza. Dzelzs bruņas, vairogi nu atgriezās, bet ne jau aizsargāt vairs cilvēku kā atsevišķu Dieva radījumu. Nē, vairogs, bruņas kopu nobruņoja, kur atsevišķais bija jāizdzēš, par nieka dzelzsdaļiņu jāpārvērš. Ar bruņuplātnēm noklāja nu kuģus, ar bruņuplātnēm tankus, vilcienus. No dzelzs bij sliedes, tilti, torņi, masti un balsti, pīlāri un sastatnes. No dzelzs bij skelets visām augstceltnēm un hallēm, noliktavām, pēdīgi pat baznīcām. No dzelzs bij mašīnas,


kas darbojās tik nepielūdzamas un nepārstāja darboties ne brīdi. Un dzelžainas šim laikmetam bij klaušas. Caur dzeloņdrātīm varēja gan vērties, bet cilvēkus tās nežēlīgi šķīra. Bij cilvēks iekalts. Sastingdama dzelzs tam visās dzīslās dziļi ielauzās. Trīstūkstoš gadu ilgs dzelzs laikmets bija, nu tam vairs gadsimti tik atlikuši. No akmens, kaula bultas gāja ceļš līdz alvai, vaŗam un līdz tēraudam. Bet kur gan stiepsies nākamības ceļš, gar kuŗa malām, projām aizmesti, reiz gulēs metali? Jau rosās domas visu pārveidot. Sāk jaunas vielas mums jau pieteikties, ne kaļamas un metināmas – nav tām tēraudīpašības vajadzīgas – , un jauni spēki. Jauns laikmets mums jau sācis pieteikties. Pār pasauli dzelzs turpmāk nevaldīs, būs tikai metals, tāds kā visi citi, kas pamazām tiks izstumts, reizēm lietots vairs tikai mērķiem nenozīmīgiem un pēdīgi kā kuriōzitāte kaut kādos vecos aizmūžlaiku šķirstos vēl saglabāts un svētkos parādīts. Tai lēnām sekos citi radinieki, gan cēlmetali, gan ar krāsainie. Ar tumšām šalkām, kā no pazemes, ir laikā ietecējis svešais laikmets. Bet necerēsim, ka tas maigāks būs par iepriekšējo. Ne vairs skaļais zobens, bet klusā cilpa viņa zīme būs. Un cilpai nav tak jābūt redzamai. Bet kakli gan to cilpu sajutīs. Ne tēraudā vairs kaltas būs mums važas, būs vieglākas, bet nepārraujamas. Kas uzticēsies, nesīs tās viens pats. Dzelzs tika uzņemta nu līdzību un tēlu godpilnajā krātuvē, kur visas senās lietas tālāk dzīvos – un arī tēva mantas nemantotās! – vēl ilgus gadus, bet ne mūžīgi. Jo iznīcības likumiem ir pakļauts it viss, pat tas, kas nav mums saskatāms. Gan sakām neiznīcīgs, mūžīgs pat, un tomēr nozīmē tas tikai to,


ka mūžs tam ilgs būs, ilgāks, nekā glabāt to iespēj īslaicīgā atmiņa. Tās lietas nemanāmi izbalēs, šo tēlu brīnumainā krātuve reiz tukšosies – no jauna pildīsies ar to, kas vienīgais ir neiznīcīgs. Tā skopi cilvēciskam piemiņlaikam kaut kas no dzelzs vēl arī saglabāsies. No dzelzs vēl visur paliks kāda daļa kā langobardu karaļdzimtu kronī. Dzelzs kronis nav nebūt it viss no dzelzs, kā pasaulīgi mūžīgais nav mūžīgs. No dzelzs ir pati mazākā tam daļa, kaut arī cienīgākā. Pieklājās, lai dzelzs tad kronim savu vārdu dotu. Tam spoži mirdzošajam zelta kronim ir vidū tieviņa dzelzs stīpiņa, bet visu kroni kopā satur tā. No Kristus krusta naglas tā ir kalta. To krustu un to naglu pārveda no Svētās Zemes Konstantīna māte, tā svētā ķeizariene Helena; bij trīssimt gadus Romā mājvieta tai Santa Croce in Gerusalemme. Tad karaliene Teodolinde sev lika kroni kalt. Un Gregorijs, pats pāvests, visu Dieva kalpu kalps, ar savu svētību kā dāvanu šo naglu karalienei pasniedza, par svētumu tās kroni padarīdams. Caur audžu audzēm augstu godāts ticis kā zemes zīmols, dārgums augstākais, tas sevī vairāk iemiesoja varu un karalisko gana amatu, ne cēlo, apskaidroto kalpošanu. Ne Pāvijā, ne Moncā, kuŗas sen jau bija kronēšanas pilsētas, tas tika pēdējoreiz galvā likts kā zīme nozīmīga. Kārlis Piektais to guva Boloņā, un Milānā to Napoleons uzlika sev pats un sauca: “Dievs man to ir piešķīris. Vai tam! kuŗš kādreiz vēl tam pieskarsies!” Bij Austrijā no beigām trešais ķeizars tas, kuŗš dzelzs kroni savā galvā lika kā pēdējais. Tas vēl tik nesen bija, ka liekas, noticis tas šajos laikos, jau dzimuši bij mani vecāki.


Tas kronis Moncas domā glabājas, kā visām senām lietām pienākas, ne jomā un ne mantu kambarī, nē, kapličā pie kājām tai, kas domu celt likusi un arī kroni izkalt. Pie kājām Teodolindei. Tā beidzot tas atgriezies pie dibinātājas. Cik tālu mani gan ir aizvedušas dzelzs medaļas! Bet ne jau vienīgā tā bija dzelzs šai lādītē. Kā čūska tur izvīts melns dzelzs gredzens manus skatus un manas domas allaž piesaistīja. Tā dīvaina bij rota, taču bija tā kaut kas vairāk nekā rota. Sen vairs nenēsāta, taču pārmantota, tā bērnībā man trīsas izraisīja un arī iekāri, kad paslepšus to uzmaucu pēc kārtas visos pirkstos. Sīks dobums atvērās, kad paspiedu es knibuli, ko tikai zinātājs tur uziet prata. Bija iedobums zem čūskas galvas iemērīts ar ziņu. Tur viena indes deva iegāja kā atpestītāja. Diezin, vai kāds šo tapiņu jelkad ir nospiedis? Ja ir, tad Dievs lai žēlo viņa dvēseli! Tik vienu lietiņu no lādītes vēl pieminēšu šeit ar mīlestību. Kā pretstats tam, kas nāvei paklausīgs, kā pretmets dzelzij lai tā parādās! Kā krāšņs simbols nesatraucamajam un vienmēr ziedošajam dzīvīgumam, tam spēkam, kas spēj mirklī aizvērt ciet to miglaino un tumšo laika gravu un vienā mirklī visas pagājības par tagadesamībām pasludināt un tādējādi nāvei atņemt varu! Ak, rozes zariņ tu no Jerikas, ko vectēvs šurpu pārveda no naglas, no krusta dzimtenes uz savu zemi! Tu sausais sprungulīt, tik neglītais, caur brīnumu tu tikai kļūsti skaists, caur brīnumu tik debešķīgi skaists, kad nedaudz ūdens vēl pēc gadsimtiem tam, kas bij miris, atkal ziedēt liek! Cik skumja nodarbe ir atjaunot vairs neesošu lietu piemiņu!


To tomēr vēlos es. Ak, cik gan drūms, cik raižu pilns šis brīdis liekas man! Kā upuri to grūtsirdība prasa, ko zudušajam esam parādā. Vēl putni klusē. Lombardijas vējš, kas pūš no Marengas, no Mondovī, man sutīgs ķeŗas matos, mētelī. Tas Lodi līdzenumu uzmeklē un tiltu, Adas pāreju. Laiks samācas, dziest pavasaŗa gaišās, tik bērnišķīgi naivās, jaukās krāsas. Pie upes zālienā it bailīgi jau kopā spiežas aitas. Velētājas met skatus bažīgus. Mūk zvejnieki. Par satumsumu sūdzas papeles ar skaļām nopūtām, un vītolāji sāk drūmi šalkot. Caur putekļiem ar troksni dimdinošu no jumtiem ķieģeļlauskas krīt. Kas rokās vēl paliek, kad caur dzīvi jāizlokās kad zaudējusi tā ik krāsu košu, kad visi ceļi beidzas slēptās mokās un nāve dveš jau elpu stindzinošu? Kas paliek, kad caur dzīvi jāizlokās un nāve dveš jau elpu stindzinošu? Tik gaiss un putekļi man paliek rokās. Ko esmu mantojis? Ko tālāk došu? Kas man bij novēlēts un maniem bērniem – jo mani brāļi krita kaŗā jauni – nav saglabājies. Gados grūtajos viss tika samainīts pret malku, miltiem. Un zaldāti un laupītāji ņēma, ko gribēja. Un gribēja tie visu. Mēs raduši no savas mantas šķirties, es nežēlojos. Tautām tām bij likts ciest daudz ko drausmīgu. Var trakot tie, kas savažoti, bargi šaustīti un pēkšņi atbrīvoti tikuši. Kad virmo sakaitētas kaislības, mīt tajās vēl – kaut šausmonīgs! – kāds dievs; bet necilvēcisks, ārpuscilvēcisks šķiet izplānotais, pavēlētais ziegums. Ja, savā tūka teltī dzīvodams, kāds dzeltenādains kirgīzs vai kāds kalmiks pats savu sievu, kuŗai lērums bērnu, ar gredzenu vai krellēm apdāvina, ļauj bērniem spēlēties ar dārgakmeņiem kā raibiem stikliņiem – lai notiek tā. Skops neesmu, un parāds drausmīgais


mums katram jāmaksā ir līdz ar visiem, vien sava tēva man ir dikti žēl. Jo viņš kā ubags tika izraidīts. Ar svešu kreklu mugurā viņš mira vecs, nevarīgs un gaužām nožēlojams. Kā bērns viņš priecīgs nāvi sagaidīja. Jo grūtsirdību to, kas virsū mācās vēl reizumis kā tumši padebeši, bij vecums viņam laipni noņēmis. Bet beigās viņam, rotu mīlētājam, pat laulājamais gredzens nepalika. Jo atņemts tika pēdējais pats nieks. Vien palika vēl zelta adata, ko dāvinājis bija draugs, un tādēļ tā bija vēl jo vairāk vērtīga. To devēju es labprāt vārdā saukšu. Tas dziedātājs bij Raimunds fon cur Mīlens. Tie, kas jau gados vecāki, varbūt vēl šodien atcerēsies viņa balsi. Var būt, ka tā būs kāda angliete ar baltu galvu, ļoti slaidām rokām. Jo, atsvešinājies no Baltijas, viņš tajā salā ilgi nodzīvoja un jaunas balsis skoloja. Kuŗš viņu vēl pazinis, to šajās vārsmās sveicu. Mums bērniem likās viņš kā dievs, gan vēlīgs, bet arī svešs, jā, dīvains pat kā dievs, kas žēlīgi pie mirstīgajiem nācis, bet neiespēj tos paņemt līdz pie sevis. Kā kardināls ar cepurīti galvā viņš violetā zīda rītasvārkā, tīts smaržu mākonī, pa istabu, kā dievam piedien, šurp un turpu gāja. Par Londonu viņš runāja un Romu, par Berlīni un Parīzi tā, it kā tās būtu tepat Majoros, viņš arī pie Bismarka bij viesojies. Viņš matus tik pieglauda un mazliet izklaidīgi ar gardiem svešu zemju saldumiem mūs dāsni cienāja un nemanīja, cik ļoti samulsuši bijām mēs. Mēs jutām: tas nu gan ir mākslinieks! Ja nebūtu man aizlūzusi balss, ja spētu es kaut vienu pašu skaņu daudzmaz vēl izrunāt, es būtu centies it visās lietās viņam līdzināties. Viņš miris ir. Lai viņa dvēsele nu eņģeļbalsu korī jautri skan!


Tā adata mans mantojums nu ir. To tālāk mantos mani pēcnācēji. No gaišsarkana karneola tai ir galviņa kā puslodīte, apkārt kā pilieni, kas ziedam vērties liek, mirdz spoži zaigojoši dimantiņi. Bet otrā pusē apaļajai plāksnei, tik tikko vecām acīm salasāmi, ir sīkā rakstā vārdi iegravēti: “Ir mīlestība lielākā no tām”. Ko dzīve grib? Vai jau no sākuma tā spēks nav, kas pats sevi iznīcina? Tā tomēr alkst pēc tā, kas spožs tai šķitis. Tā nogurusi galu sagaida un tomēr grib vēl, lai to iedrosmina jauns iesākums, kas cerībā tai mitis, kam kalpot var, kam godu dot tā zina. Tas dzīvs vēl visā, kas reiz gruvis, kritis, tam jēga zelta tīklā ieausta, kas nākamību izvilks. Pievilina tas šodien jau... Tik dzīves sajēga, ne norise, bet tas, kas jārisina, ir vienīgais, kam pieder mūžība. Lai iemācītos dzīves amatu, mēs piedzimuši esam. Ak, mēs vēlu, mēs pārāk maz to mācījāmies! Nu jau mums ceļā drīz būs jādodas. Vēl savā brāzmainībā jaunība, sev pietiekama, tomēr mīlēt neprot, tā mīlēdama tik par sevi domā. Man žēl to jauno aizskrējušo dienu, man žēl, man sāp par to, ko nepazinu, par vēlu iemācījos mīlas mākslu, kam maigs ir jūgs un katra nasta viegla. Bet mīlestības laiks ir katrubrīd, gan gados jaunajos, gan vecumā, tās gredzens tiek no jauna sniegts ikbrīd. Es acis paceļu. Aiz mana loga mirdz bezgalīgas skaidras debesis pār grezni tērpto, jauko Lombardiju. Tāls bija vējš. Nu tas ir spirdzinājies no smagi lejup veltiem šļūdoņiem, no kalnu strautu dvesmas ledainās, no klinšu smailēm, sniega klātajām. Kas zin, kur fēnā kusdams, gājis tas? Līdz Glokneram pār zemākajiem Tauriem? Līdz Ennas, Mellas, Mūras augštecei? Vai vilcis savu sērdzelteno sliedi,


kur Leita sajaucas ar Donavu, līdz Vestbeskidu dienvidnogāzei? Nu nāk tas šurp ar jaunaklīgu sparu kā bērns, kas, tikko izveseļojies, grib nepacietīgs atkal rotaļāties. Nu ziedi izlaužas no katra kāta. Kas vēl nav sazaļojis, tagad steidzas. Kas nesteidzas, tas nolēmis ir sapūt, ar izbijušo miegā dalīties. No putnu dziesmām krūmi gavilē, sāk kvēlot izdzisušas fasādes, zib karneola sarkanumā sienas gan Sforcas, gan arī Viskonti celtnēm. Sāk glāzē mirdzēt tumšais vīns, un mirdzēt sāk slaidā baznīctorņa zelta smaile. Un zaļa, svaiga, jūdžu jūdzēm tālu, mūs pacietīgi mīlot, zeme gailē, mums mūžam savus augļus solīdama. Kur stāvi, apskaties! Kā dēlu, viesi sveic tevi katra zeme klusēdama, pat tavi pīšļi dārgi tai patiesi, kā mantinieks tu uzņemts ticis esi. Ir skaists tavs liktenis. Kaut nebagāts tu apkārt klīsti, esi tu bez bažām: ir visur devums tavs, gan pagātnē, gan arī vēl pie nākamības ražām. Kas mīl, tam mīļš ir katrs liktenis. Tik dažas lāses, kaut vai asaras, un atkal ziedēs zars no Jerikas.


AR TŪKSTOŠ STĪGĀM

Manai sievai 1956. gada 1. un 4. oktōbrī un visās pārējās dienās, kas mums vēl piešķirtas


AR TŪKSTOŠ STĪGĀM Ir vēls. Nakts vēsa. Kam tu gribi godu dot un pudeli šo pēdējo vēl iztukšot? Vai ir kas pasaulē, kas tavu sirdi brīvo? Es nāvei dzeŗu: lai tā dzīvo! dzīvo! dzīvo! (Taču ne pielabināties es gribu tai: es dzeŗu nāvei maigajai kā skaudrajai.) Ir liels tās noslēpums, ko liktenis mums slēpis, tā mums ir reizē tēva padoms, mātes klēpis, kā magone un vīns ir viņas valdzinājums, aug brīvība no tās un pēdējs mierinājums. Kuŗš būs man nākošais? Un sev par lieliem priekiem es otro malku uzdzeŗu uz ienaidniekiem. Ir viņiem dotais laika sprīdis gana gaŗš, lai pietiekami izvērstos viss viņu kaŗš. Bet mana roka neceļas ne sitienam, jo es bez mitas allaž rokās esmu tam, ko Dievs pirms visiem laikiem man ir piesūtījis par sargu – pavadonis tas man vienmēr bijis. Viņš dvēselei to dziedinošo spēku dos, lai tumšās asinis par sārtām skaidrotos. Zem viņa spārniem patvērumu atradīšu un gada atlikumu priecīgs aizvadīšu. Nu sveicu tos, ar kuŗiem dzīroju es jauns! Par dažiem gan man reizēm bija mazliet kauns, tie tādi paši muļķi bija kā es pats. Bet visu projām aizskalo pēc gada gads. Kas miruši, lai dusa tiem ir svētlaimīga! Vēl zeme taču vienmēr paliek uzticīga. Vēl Stefandienā salu salauž dienvidvējš, vēl meitenēm zied vaigos marta sārtums spējš, vēl vārpas saulē zib, vēl mandeļdārzi zied, vēl žigli šaudās ķirzakas, vēl putni dzied, pār tumšām cipresēm vēl zelta saule kaisās, un mimoza pa logu iekšā iekāpt taisās. Vēl Āhenezers zaļo, Burgundija kvēl, dot rotas pasaulei nekad nav dabai žēl. Ko pasaulē vien jauku jutusi ir sirds, tam lai šis dzēriens plūst. Lai pastāv tas un mirdz! Tos, kas man mūžā tik daudz laba darījuši, man kaut vai laipnu skatienu ir veltījuši vai smaidu, sveicienu, es visus pieminu: kā mīļo, uzticīgo aukli Grušeņku, tā bēri Cirlemirlu, seterkuci Feju – tos vienmēr atceros, lai kur es arī eju, un putnus dziedošos, kad es caur birzi gāju, un bernardīnieti, uz kuŗa mazs es jāju, īsts bērnu suns tas bija, rāms un pacietīgs; kad pārāk mocīts tika, – mīļi nelaimīgs.


Tu sirmā sieva, tu kā bēgli mani glābi, tu mani spirdzināji, kad bij spēki slābi, tu dzejniek, kas ar vārsmām mani pacilāji, tu mūķene, kas ciešanas man remdināji, jūs koki, kuŗu vēsā ēna patvērums man bula laikā bija, pateicos es jums, šo pateicības kalpojumu pieņemiet: ik lāse slavu jums un mīlestību dzied! Jums, jums to veltīju! Jūs, jūs es apkampju – tas viss, ko kapā līdzi dot vēl iespēju – šo mūžam dzīvo mīlestības dzērienu. Tad rokā jūtu it kā maigu spiedienu. Nē, mīla nemirst! Kas vien plaukt ir licis tai, no jauna nesīs augļus līdz pat naktij šai. Nakts sārtojas. Jau pirmais putniņš iesvilpjas. Tas ir tas zvans, kas katru rītu ieskanas. Caur zemju zemēm tiek tas tālāk dimdināts, un kas to dzird, tas pasaulē ir ielaulāts. Tam sirds pie tās ar tūkstoš stīgām piesieta, to sakņu sula acumirklī padzirda. Lai arī šodien jaukais rīts šis iemirdzas! Ir tajā tautas lielā saimē vienotas. Tad uzdzeŗu es beidzot visiem kristiešiem: lai vienmēr godam pastāvēt Dievs palīdz tiem.


ATGĀDINĀJUMS PAR SUŅA ŽETONU Jauni ļaudis septiņi mēs duči – kam bij trīsdesmit, jau šķita vecs, kam bij četrdesmit, tas tikpat kā miris, kas bij miris, tas bij simtkārt miris. Jauni ļaudis septiņi mēs duči jājām zirgus peldināt, vai tā Visla bij vai Buga, zirgi septiņi tur bija duči, gludām miesām, stabili kā kluči – svelmēja pie debess baltā saule, vizēja virs straumes balti kumbri gavilēja straumē balta miesa, baltās saules apreibusi, balto zirgu apreibusi, spožās straumes apreibusi. Mūsu zirgi sprausloja un zviedza, puiši pilnā balsī kliedza, knišļus sitot, plaukstas plīkšķēja. Mēs ar aļģēm, dūņām svaidījāmies, viļņus šķeldami, kā velni smējām, ūdeni cits citam virsū lējām un kā bērni jautri plosījāmies, zēni bauroja un spiedza, kad no zirgiem zemē krita, zirgiem muguras vien gaisā slējās. Tikai tie, kas knaši sita, zirgos noturējās. Līķis garām peldēja melns un uzpūties. Kāds tam uzsauca: „Hei, veco zēn! Draņķa suns tu, paklausies! Ja uz Vislas ieteku peldi, vardulēn, nodod jūrai sveicienu!» Cits tam sauca: «Godu atdot proties nāvei, sapņot beidz un zobus ņirgt! Savu dzīvi tev vairs neatpirkt. Nespēsi nekur tu tālāk doties, krūmos paliksi tu karājoties, tur, kur ūdensžurku dzimums mīt, mēnesi vien spēsi ieraudzīt!»


Jauni ļaudis septiņi mēs duči – kam bij trīsdesmit, jau šķita vecs, kam bij četrdesmit, tas tikpat kā miris, kas bij miris, tas bij simtkārt miris. Kas grib peldēt, lai peld mudīgi, kas grib dzīvi deldēt, lai jau deldē! Vasara tiek ātri aizvadīta, ātri tālāk dzīta, norakstīta – Septiņi mēs duči jau no rīta jauni jājām, jauni jātnieki, ļāvām, ķermeņus lai saule kveldē, kamēr sviedri mums pie miesām lipa, tad lai susina tās vējš. Kas mums palicis no ceļa aklā? Tikai bleķa ripa, tā, kas suņiem kaklā. Kas to sev ap kaklu kļauj, tam vēl ir kaut kas, lazaretē tam vēl dzīvot ļauj, tur tas visam virsū spļauj, taustīdamies kā pa tumsu aklu. Kamēr slapja karājas cilpa šī ap kaklu, izies tas caur brīžiem grūšiem un vēl izdzīvos, jo tak prūšiem melns un balts ir viņu karogos.


KAIMIŅA LITĀNIJA Kaimiņ, aizdod drusciņ kurāžas, manējā jau sen ir izlietota. Priekšā man ir tumšas pasāžas, baterija nav man līdzi dota. Ir vasaru kāds nopļāvis. Brūns vējš ir zemi pakļāvis. Ir dusmu lādiņš izšauts jau. Vairs dienai savas ligzdas nav. Vien tumši logi mēmi blenž. Man iekšās kaut kas gremž un gremž. Kaimiņ, aizdod savu vējlukturi, ceļš ir slidens, lietū izmircis, tumsa, ka vai acis ārā duri, zvaigznes nav neviens vēl iededzis. Es taustos te pa pakalniem un kumpāju pa akmeņiem. Es zinu, ka tur tālumā ir dārzs, kas vienmēr plaukumā, tas tūkstoš krāsās krāšņi mirdz, te tikai nakts un tumsa ņirdz. Kaimiņ, aizdod savu vējlukturi, pārāk stāvs man kļuvis ceļš ir jau, nedeg man nekādi ugunskuri, kaimiņa neviena mājās nav. Vien sūnu manu pinkainu un meža taku krūmainu, es klūpu, slīdu, nogāžos un kādā bedrē ieveļos, es mēģinu vēl uztrausties, bet nespēju vairs piecelties. Kaimiņ, aizdod man kaut savu lāpstu, Kaimiņ, tevi ļoti lūdzu es. Nav vairs spēka man, es gurstu, slāpstu, pestī mani no šīs nelaimes! Ko redzu es? Ak vai! Kas tas? Man rokas, kājas sakamptas. Vai spoks kāds mani grābs tūlīt? Pār mani zemes pikas krīt. Un pikas aug un aug un irst, un smiltis birst un birst un birst.


Kaimiņ, vienu ceļa locītavu aizdod man, ar to man pietiktu. Aizdot nespēj locekli ja savu, dod kaut vienu elpas vilcienu. Vien vēsa mētra mēli skaŗ, tik elles garšu sajust var. Es arī reiz ko dāvāju… Es suni slāpēs dzirdīju... Es kliedzu – un pēc kliedziena man smiltis muti piepilda. Kaimiņ, raksti maniem mīļajiem vēstuli, lai zina, kā man klājas, raksti, ka V. B. starp krūmiem šiem atradis ir brīvību un mājas.


SENĀS ĒNAS No laika sen pagājušā varam trīs ēnas vēl ieraudzīt, tās dziļi aizaugušā ābeļu mežā mīt. Kuŗš pateiks, vai vīri tie, vai tās ir sievas? To nezināt nav nekāds grēks. Dienvidū smaržo tur ievas, tvan saulē deviņvīru spēks. Tās zina senos, vēl esošos laikus. Kā šodien vēl tās atceras, kā zviedri pāri gāja, un ugunsgrēku atblāzmas, kad zvani skandināja. Tās karali Kārli redzēja pa kaŗa ceļu jājam un viņa zelta mantiju garām plivinājam, kā pa zemi, zaļi nevainīgo, staigā vēl pats Dievs, kā vējš ap viņu līgo un kokā bumbieŗi briest. Ne gadi šīm ēnām ir mērs, ne jaunās vai sirmās dienas. Ir noslēpums bikls kā zvērs, kā mežs tas klusēdams slienas. Tu runā, bet tevī neklausās, nenāk pie tevis klāt, acis saulē tik mirkšķinās, kas spīd viņu pinkās baltajās, zib un žilbinās. Viņas māj tik un smaida, un liekas, vēl kaut ko gaida, un raugās uz baltajiem tauriņiem. Ko gribi no viņām tu uzzināt? Var būt, ka reiz taviem mazbērniem izdosies viņām ko pajautāt.


SLIMA MEITENE DĀRZĀ Jūs sakāt, es esot slima. Bet nesāp man nekas. Man rokas par ziediem ir vieglākas. Mākoņos sapņi man dzima. Kādēļ nejūt to katrs? Man mākoņi lido virs galvas kā vieglas putnu spalvas, kas krīt no izpluinītās ligzdas, tie zelta sapņi ir mani, kas skan kā vakara zvani. Vienmēr vieglāk lidinās viņi un tālu mākoņos kā pārslas, kā zīdaini papīriņi ar cīruļiem aizlidos.

RĪTAUSMĀ Tu karaliskā diena, tu kā putns esi! Kam vilcinies? Cel spārnus! Mani cel un nesi! Kā kapā gulēji tu tumšā cietumā. Nu ik pa stienim izkūst restes rītausmā. Lūk, kalnu sārtais mirdzums tevi sveicina. Varbūt tu Pastardienai esi nolemta.


NEGAISĀ Pār zemi vētra trauc, tai zirgi sprauslo, zviedz. Tai zemi šķīstīt ļauts, nav, kas to darīt liedz. “Ak, spēki varenie!” tā sirds tev drebot sauc. Šeit gari mirušie ap tavu namu kauc. Mēs nazi noliekam, mums samācies ir vaigs, jo mūsu azaidam šis nav tas īstais laiks. Mēs krustu pārmetam, kad zibens noplaiksnī. Sirds mierīga tik tam, kas slīdzis nomidzī. Zibens vārdus veļi tev dos: «Kas guļ, tas lai guļ, bet rīmu sit nost.»


NABADZĪGS KALNU CIEMS Kā apburti zvēri kalni stāv tumši, stinguši. Tie sprauslo no kūpošām nāsīm vējus, kas baisi šņāc. Virs bārkstotajām eglēm mākoņi drūzmējas. Trun zemē pelēki žogi, un drūmi krusti līkst. Kā iekaisušas acis sārteni logi spīd, un no visiem stūŗiem tiem bezkrāsains mitrums pil. Viss pasaules smagums liekas pār jumtiem sagulis. Brīžiem tik zvanu skaņas tos mazliet uz augšu ceļ.

PAVASARIS ROMĀ Cik tumšas stiepjas vēl no termām ēnas! Vējš nepakustina pat mākoņus. Vien pamazām aug mēness sirpis kluss, kļūst siltāks, zaros rit jau lāses lēnas. Bet Nērejs modina jau balsis senas, mēs pēkšņi redzam barus trokšņainus un dzirdam putnu dziesmas, svilpienus – nes aprīlis jau ziedoņvēsmas rēnas. Aiz viņa vasara nāk starojoša, ar saviem vainagiem tā drīz jau mās, ar vīnogām, ar augļiem briedumā. Ir gada gaita zināma un droša, un arī ziema vilcinādamās jau ieiet seno teiksmu glorijā.


VASARAS VĀRSMAS Nekas jau nepagaist, projām mums zūdot. Kā sendienās kazas un sirseņi dies. Aiz meža var ūbele vienmuļi dūdot. Ej svešumā mierīgs. Un nebaidies. Vien gaišo spāŗu stiklainās ēnas virs dīķa lidinās niedrājā. Pār miegainiem viļņiem aizslīd tās lēnas un pazūd sūnainā dūkstājā. Kā katrugad plūšu krūms pavasaŗos grib piesaulē smaržīgu brīnumu laist, kur sieksta žāvējas siltajos staros un mitrums trīsošā gaisā gaist. Vien sienāži sisina dienvidus dusā. Jau apklususi ir ūbeles balss. Lai aprimst tev griba šai rāmumā klusā. Ej mierīgi tālāk, kur galīgam gals.

VĒLĀS DIENAS Vai tur sienāzis jau čīgā? Vai tur tavi rati čīkst? Vai tev dziesmā bezgalīgā dvēsele vēl uzplaukt drīkst? Apkārt krūmi, sīki smalkšņi. Kas gan draudēt var vēl mums? Zelta bērzi, brūni alkšņi, kļavu spējais sarkanums. Nāve nekur neparādās. Bargā laika dusmas snauž. Visas krāsas daždažādās saldu nogurumu pauž. Bet no vasaras vēl klājas sapņiem pāri pīpenes, un kā skaistas gulētājas svētīt viņas gribu es.


SEPTEMBRIS No miglas seja mitra man, parks baltā rasā mirdz. Caur lapām jau, kas rūgti tvan, silts zelts un zilums irdz. Dus gads tur savā dižumā nu sārti tērpts un košs. Cik spožs tas bija plaukumā, tik norietā tas spožs.

PĒDĒJAIS RĪTS Zaļie mirkļi nepazīti projām aizritēs. Kuŗš gan plūkto uzpirkstīti paturēt vēl spēs? Nespēs tomēr laiks šis saltais ietīt dvēseli. Katrs piliens spoži baltais ietveŗ pasauli. Turi tik starp stiebriem bāliem seju paceltu. Manīsi caur miglas vāliem vāru gaismiņu. Vai gan staru noturēsi, kas caur eglēm skrien? Reizi vien to paturēsi, tikai reizi vien. Vasara tik garoziņu ērkšķos iesviedīs, kazenāju krūmos viņu roka atradīs.


PIRMS MIRUŠO PIEMIŅAS DIENAS Mežā lapa ikviena steidzas zemi jau klāt. Mirušo piemiņas diena, ziema drīz jau būs klāt. Vai tu vēl soļus mati, brūnajās lapās kas čab? Vai varbūt līķu rati tukšajās takās tur grab? Kad ir dzisušas krāsas tiem, kas kapos jau mīt, svētītā ūdens lāses lai pār mirušiem krīt. Rimuši tiem ir sirds puksti. Taču, lai sals nespēj kost, mīļus vārdus vēl čuksti, viņi sadzirdēs tos.

NO ĀBEĻDĀRZA Ir pelēks novembris, vārgs vējš tik smeldz un sāp. Ak, skaistā saule, vēl pār dārza žogu kāp! Tas, ko tev teikšu, lūgums bikls būs un kluss: tik laipna esi jel un pašķir mākoņus un ielec ābelē – tev veiksies viegli tas! Viens vienīgs ābols tur vēl zarā karājas. Tev sārtu, zeltainu būs viņu briedināt. Lemts viņam klusībā ir tevi slavināt. Viņš ielīksmots tad ilgi vērsies debesīs un laikus laimīgus mums visiem iezvanīs. Lūk, tu jau kāp un lec! Tev, saule, pateicos. Pat zarā zvirbulis tev arī godu dos. Tu laimīgs esi, dārzs. Tu nācis pasaulē, lai zaļums tavs mūs katru gadu iepriecē.


ZIEMA Aizputinājis ir vējš visas pēdas, tagad guļ aizmidzis tas. Sirmās lāsteku bārdās tev bēdas pelēkas karājas. Mēmi ir soļi, un kurlie koki nekustēdamies stāv. Mākoņi klaiņo kā drūmi spoki, gaisma tik tikko vairs blāv. Izdzisis gads, ir gurusi diena, dzīvība nepavīd. Miegā grimusi būtne ikviena. Ezers vien zaļgans vēl spīd.

AKLA STUNDA Akla stunda. Drebu salā. Nav, ka mani junda. Stingi zari melni miglā rokas stiepj kā baisi gari. Stindzis gaiss. Stingi ūdeņi zem tiltiem. Vai šis gads man pēdējais? Soļi mani tomēr nemitīgi dun kā kūtri zvani. Dzirdi gaiļa dziesmu skaļo! Zem šīm drupām aizsnigušām tomēr ziedonis vēl zaļo.


VĒJĀ Ļauj savu vaigu vējiem, jēgu šiem vējiem dod! Ceļš caur brāzieniem spējiem pašam tev jāatrod. Vēju varenās skavas spēks ir, kas vienmēr līdz, aizpūtīs nedienas tavas, tevi pašu tām līdz. Vējiem pār pasauli traucot, vārds tavs drīz izgaisīs. Taču, mākoņus jaucot, sēklu tie iekaisīs.

MELANHOLISKA DZIESMIŅA Kam tu vēl augļus prasi? Ej, druskas kopā lasi! To pazaudēto grasi, to tev vairs neatgūt. Dod, Dievs, mums neapstāties un gaisos lidināties, pār vīna dārziem klāties un ogās briedināties un svētlaimīgiem būt! Mēs nelaimīgi ļaudis, mums liktenis to skaudis. Ko viņš mums slepus audis, nemūžam nav viņš paudis. Mūs samaļ rūpju rats. Kuŗš mums kaut ko vēl ziedos? Kuŗš mūsu grēkus piedos? Kuŗš gudrību mums iedos? Un tā mums pašos ziedos pēc mata izkrīt mats.


MŪŽĪBAS SOLĪJUMS Es visā gaistošajā stingro pamatu meklēju, vēja aizpūstā lapā ozola spēku, sprikstošā dzirkstelītē pavardu stipro, pūciņā aizplīvojošā zīdošo jēru, jūras garaiņos, miglā ledus kristalu, smilšu graudiņā granīta klinšu masīvu. Tā arī pastāvošajā meklēju aizejošo, dilumu nemanāmo zelta gredzenā, sveķu smaržu izgaistošo vasarīgajās eglēs, rūsu vēl neredzamo karaļa zobena asmenī spožā, ķirmjus, kas klusiņām baznīcas solos ēdas, faraonu kapenēs sairuma pēdas. Akmens un puteklis, mūris un tīmeklis, olis un ola vienādā mērā mūžību sola.


ATPAKAĻ KLĒPĪ Ja arī draugu tu rastu šeitan, kur draudzība rūs, braucot uz viņu krastu, laivinieks cits tev būs. Nespēs viņš saredzēt ceļu, acis ciet viņam sies. Daudz viņš ir pārcēlis veļu, vada viņu pats Dievs. Neiztaujās viņš gaŗi, ņems tevi mīļuprāt. Jutīsi tu tad, ka arī tumsa var mierināt. Tūkstošgadīgas krūtis sūcis esi tu, tagad šīs ceļa jūtis nāk ar svētību. Senmātēm atdosi sevi, radies no pirmbūtnes. Tā nu šī laiva tevi mūžības klēpī nes.

PĀRVĒRTĪBA Brīvkungam Oto fon Taubem Bagāts bijis ceļš mans ietais: kvarcs un dimants jēgu gūst. Pastāvīgs ir tikai cietais, tas, kam gaisma cauri plūst. Plūstu es kā niecīgs kociņš zvaigznājos caur visumu. Gribu steķis kļūt un lociņš, pārvērsties par kristalu. Topu beidzot tas, kas esmu. Sirds man notrīs jausmaini: cauri man ar mūžu dvesmu staigā zvaigžņu eņģeļi.


GARS, KAS IEŽOS IEMĀJO Kaut apkārt tev pelni, bet ej un kop! Tur smagumi melni par gaismu top, top pagātnes briesmas par atradnēm un dzisušas liesmas par tagadnēm, par stalaktītiem, par kristaliem, par dziļumos dzītiem dimantiem. Ko šķīrušas naktis, uz āru nu laužas, kā kāpjošas taktis līnijās aužas. Ogles, kas slēpušās zemes dzīlēs, augšup nu celsies tās, degs mums un zvīlēs. No dziļdziļās tumsības lemts plesties šiem mirdzumiem līdz Dieva pilsētas divpadsmit akmeņiem. Alkaini kaistošais skaidrību gūs, un viss gaistošais mūžīgs kļūs.


ROKĀM NESNIEDZAMS NEVIENĀM Rokām nesniedzams nevienām, cik vien tumsā skatiens raug, ķērpis aug gar akas sienām, aļģes aug un sūna aug. Adept tu, kas nu jau būsi ilgus gadus skolojies, pusnakts tevi ielūgusi, ej, kā esi solījies! Tumsā ej, līdz ūdens irdzēs, stingriem soļiem ej turp drošs! Dziļumā tev kaut kas mirdzēs: smaragds mūžam zaļojošs. Spēks no akmeņiem un augiem mīlestības spēkā taps, cilvēkiem liks kļūt par draugiem. Teicis Dievs: šis spēks ir labs. Un kad klauvēs tava roka jau pie vārtiem pēdējiem, atmirdzēs aiz tumsas loka gaisma tev no dziļumiem. Nebūs tev kā naktstaurenim liesmā jāmeklē tavs prieks. Piesaistīts šim bezdibenim, nebūsi vairs svētceļnieks.

LIESMA UN AVOTS Es esmu liesmas dēls, un avotam es dēls. Sauc mani mājās nakts un gaismas sārtums kvēls. Tas avots jau no pirmsākuma mani dzirdī, tā liesma esmu pats, es pats sev degu sirdī. Iet augšup, lejup pārmaiņus mans ceļojums, tiek ugunsgrēks man, sals un viļņu bangojums, līdz beidzot avots deg, bet uguns tek un plūst, top dūmi dzidri, pelnu plēnes cietas kļūst, par kalnu jūra top, tīk liesmai pamats drošs. – Ir naidam, mīlestībai spēks kāds vienojošs. Kad kvēpi mitri kļūst, tie vēršas kristalā, naids izlīdzinās mīlestības stiprumā. Tad bezdibenī šķīdīšu es tīrs un cēls, jo esmu liesmas dēls, un avotam es dēls.


VIŅPUS VĀRTIEM Bālā debess pamalē drīz būs saule nolaidusies, zelta spuldze iedegusies dziļa sapņa pievārtē. Vārtu ejā sirds tev pukst, šalcam dzirdi tumšcipresi. Visu, aizmirsis ko esi, čūska tev nu ausī čukst. Melodiju saklausi, sirēnas ko dzied vēl jūrās, visu lietu signātūrās tver tu pašu esenci. Stīgas maigi apvijas. Sudrabziedi, zvaigznēm vīti, sudrabsaites, mēness mīti vēsi lejup nolaižas. Un no akas tumsības klinšu ejās kopā aužas dzīslas, kuŗas tevī laužas. Vai tās rokas mīlošas? Baložspārnā dus tev sirds. Zelta linu saaudumā pasaulīgā salaidumā Nacaretes ezers mirdz. Vējš ir projām aizpūtis pagājības plēnes blāvās... Auglis, ko vēl laiki dāvās, pumpurā jau nobriedis.


ZAĻĀ LAPA Ko lējis esmu spaiņos, ko nesis augļu koks, to aprij daudzgalvainais un kārnais elles spoks. Ar lidojošiem velniem, kas mani izzobo, ar izdzimteņiem melniem man kopā jādzīvo. Ir aizbultēti vārti ar ērkšķu zaru ciet. Man zobi vadzī kārti, un nav man vairs kur iet. Jau moka mani tūska kā mūža nelaime. Šeit vecā kārpu čūska ir visiem kundzene. Kā lemūri gan spriņģo, kad viņa indi šļāc! Man viņa apkārt riņķo un lien, kur galds man klāts. Blenž manī tā no priekšas ar stīviem skatieniem. Man notrīc visas iekšas līdz pašiem papēžiem. Tad iesāk zvanīt zvani, un čūska lokās, kūst, met ādu, un tu mani – tā pēkšņi jauna kļūst. Uz galvas, augšup celtās, tai zelta kronis spīd. Uz mēles, pušu šķeltās tai zaļa lapa vīd.


SLĒPTO MANTU MEKLĒJOT Tur, kur varavīksnes gali raibi zelta bļodās stāv, beigušies kad lielie pali, gaiša cerība tev blāv. Pusnaktī tur zemes klēpis mantu sedz, kas tumsā mirdz, gadu tūkstošiem to slēpis, tur kā avots balts tā irdz. Vanagacs to redzēt varot, katra čūska vēsti nes, katra vēsma, tevi skaŗot, pūtusi no turienes. Tam, kam sirds vēl tumsā tīta, nerast mantu apslēpto. Nemeklē. Tā apsolīta tam, kas pēkšņi uzies to.


RUDENĪ POŠOTIES CEĻĀ Vēl dziestošās dienas gaismā sarkanas jorģīnes kvēlo. Citrondzeltena stīga pār žogu karājas. Neskan vairs baznīcas zvans, nesatrauc vakara stundu vēlo. Dūmu mutuļi biezi virs skursteņiem paceļas. Laika ūdeņi lēnām krājas sūnainā akmens traukā. Trauks līdz malām nu pilns! Piliens pāri jau līst. Irst pavarda dūmi, un lapas klejo. Tad pēkšņi kā aukā ozolu zaros iesviežas vējš, tad norimst un tālāk klīst. Vēlreiz lemts tev ir tā piepeši ceļā doties. Tālumam bezgalīgam nāksies tev saposties, baznīcas zvaniem un kovārņiem piebiedroties. Ej. Ir piliens jau pārlijis. Vēji un ūdeņi līdzi tev ies. Vēl svešo zemieņu ūdeņi ir tavai ziņkārei ļauti, to mierīgais plūdums, to bagojums spējš. Noliecies. Atveldzēs pieri tie paši tev zināmie strauti, kas kalnos tek ēnainā mežā, spirdzinās tas pats vēl vējš. Dzirdi tos plūstam un šalcam, rāmi tie krīt un ceļas. Viņu spārnu vēdās zāle un niedres san. Tev pāri šalc vējš un laiks, un līdzās tev viļņi veļas. Kā tumši noslēpumi zvirbuļa dziesma skan.


UZKĀPUŠAIS Saule tumša tek pa pļavām, smagi klinšu bluķi milst, putna ēna pārslīd gravām, ugunskrupis saulē silst. Augstāk kāp! Kur mājo ērgļi, tajā virsotnē tik stāj, sabrukušo zemju bēgli, bezgalības meklētāj! Korē stāvākā kad kāpi, drebēja tev sirds un rokas, skaudrāko tu juti sāpi, melnākās tu cieti mokas. Zvaigžņu pāris tev virs galvas skurbēja kā baltas balvas.

PĒDĪGI Efeja vijumus mežģī ap stabiem, kam jābrūk drīz būs. Reiz izkaldinātie režģi pacietīgi rūs. Ir vējš jau aizgājis gulēt, ik koks ir aizsnaudies, dārzs negrib vairs lapas pulēt, sāk krēslā ietīties. Ap namu stāv tumšas īves un melnegļu biezais blīvs. Vai būs tur kāds galdiņš no dzīves priekš manis vēl palicis brīvs? Vai vērs man kāds vaļā šos logus? Vai padzirdīts tikšu es? „Pēdējās stundas krogus“ stāv rakstīts uz izkārtnes.


RĪME Tā rīme nebeidz penterēt: tev izčibēt, tev izčibēt. Nu celies, ej! Vēl tev ir laiks, stāv biezoknis tev priekšā baigs. Jau locekļi tev trīsuļo. Ko gribi? Tikai mirkli šo. Tev karstus putekļus būs dzert un dusas vietā vēju ķert. Būs ceļa malā pamestas tev mājas, kapu efejas. Tu nemirsi kā tukša krava, būs cita mirstamgulta tava. Tu tiksi apglabāts viens pats, kur neredzēs neviena acs. Tā rīme nebeidz penterēt: tev izčibēt, tev izčibēt.

VECAIS CEĻINIEKS Tie ceļi, pa kuŗiem es braucis, kā gadi tie nosirmoja. Tie gadi, kam cauri es traucis, kā šķērsielas aizkrēsloja. To kausu, no kuŗa es dzēris, tās meičas, ko rokās es tvēris, tos traukus, no kuŗiem es ēdis, laiks aiznesis projām kā blēdis. Tas spieķis, kas balstījis mani, dievs zina, kur saknes tas dzīs. Vien pelēkus putekļus mani, kas lēnām kāpj debesīs. Tās gultas, kur gulējis esmu, ir kļuvušas sarkofāgi. Ar pēdējo dzīvības dvesmu man aiziet vēl jāpagūst lāgi.


AKA, DZIEDI JEL MAN Aka, dziedi jel man, vēl kādu vēsti man nes! Bezdibenī vien skan, ko zaudēju es. Gaisma bij mānīga, ilgi to tvarstīju, taču pie avota netiku. Tagad es meklēju zaļumā ietīto pirmmātes tumsību, klēpi tās mūžīgo. Viņā es atgriežos, pazudušais dēls, viņas es ilgojos, viņa mans sapņu tēls. Kad viņas jūgs mani kļaus, būšu jau atdevies. Pirmmāte, esmu es tavs! Vai tu vēl atceries? Kad es klaiņoju naigs, nezinādams, kur stāt – Vai jau aizgājis laiks? Vai par agru es klāt? Ūdeņu māte, tavs laiks nava jau šīszemes laiks. Vienmēr man bijis tavs vaigs klusībā pievērsts, tik maigs. Tevis es izredzēts, pašam vēl nezinot, to, kas no tevis man sēts, gribu es īstenot! Bezdibenis tur skan? Gaita jau beigusies? Aka, dziedi jel man! Atveries!


APOKALIPTISKS ACUMIRKLIS Baismīgais acumirklis! Zibeņi nebeidz diet! Salūst man viļņos irklis, pasaule bojā iet. Zvaigznes mirdz aizvien bālāk, augšup paceļas tvaiks. Pulksteņi joņo tālāk, taču ir apstājies laiks. Ejot pa baisām vietām, dēmonus dibenā grūd! Šausmas, kā visām lietām apjoms un aprises zūd! Liesmas gail aizvien bālāk, dzist sāk to zīmogs zaigs. Pulksteņi joņo tālāk, taču ir apstājies laiks. Kur gals ir šai baisajai lejai? Vai pats es sev kļuvis jau lieks? Vai esmu šai bojāejai vienīgais liecinieks? Pamalē blāv aizvien bālāk ilgotās vadzvaigznes vaigs. Pulksteņi joņo tālāk, taču ir apstājies laiks.


ADEPTS Ir diena galā, rūgtais ceļš šeit izbeidzies. Laiks ziemeļsaules pusnakts gaismai iedegties. Lūk, zīmes velvējas. Kuŗš spēs tās izlasīt? Tais sāpēs nežēlīgās žēlastība mīt. Tas stars, kas balts caur zemju zemēm izgājis, ir vientēlā sāls-sulfurs-Merkurs izkusis. Kāpj kalnup ūdeņi no trīsvienības šīs. Vai Dievs no jauna zelta sēklu izkaisīs? Nu lielā acumirkļa gaisma augšup plūst. Viss stingais izšķīst, klaidais cietu veidu gūst. Mums stingra ziema pareģota smaragdā un asinsrubīnā und ledus kristalā. Jau pēdējais zūd saules stars aiz pamales. Šķel, zelta sēkla, ledu nu no iekšienes! No sala un no klusuma dzimst jaunais laiks. O ledus šķīstība, o ledus spožais zaigs, o gaisma, tu, kas bezdibenī slēpusies, tev, gaisma, pavēlu: par liesmu pārvērties!

NENOSAUCAMAIS Pēkšņi jūtams pavasars. Ko viņš mums gan sacīs? Vai kāds noslēpumains gars raugās manās acīs? Kas to cenšas definēt, nav to atminējis, kas to pūlas paturēt, ir to pazaudējis.


VENI CREATOR SPIRITUS Ceļā devies tik agri tu jau, vējš! Vēl grūsnās nakts miklā elpa no tevis dveš. Bet tad tu liels izslejies, un sadugums saplīst rasmīgā rīta zvaigznē, tā ka dvēselē noblīkšķ it kā metalisks belziens. Iebrauc manī pavisam un ļauj manai sirdij būt tavai burai! Steidzini, piepildi, piepūt to! Lai peld mana laiva līdz krastiem vistālākajiem, līdz bezgalības zilajiem, spožajiem krastiem. Vai arī lec un saplosi buru! Lauz mastu, ķīli skaidās šķēlē! Pret koraļļu rifiem, kas izniruši no viļņiem, kuŗi tos uztrinuši, sadragā drupas bangu spēlē! Nāc, uzbango ūdeņus! Nāc, uzšķil uguņus! Veni, creator spiritus!

MŪŽĪBA Ja aizķēries tu laika krūmājos un iepīts esi čūskas gredzenos: tad jūti mūžību, kas mirklī mīt! Tev viņu būs jau šeitan ieraudzīt. Tu esi viņā, viņa tevī ir, jūs kopā esat, nava, kas jūs šķiŗ.

WERNER BERGENGRUEN "FIGUR UND SCHATTEN" GESAMMELTE GEDICHTE I VERNERS BERGENGRĪNS "FIGŪRA UN ĒNA"  

WERNER BERGENGRUEN "FIGUR UND SCHATTEN" GESAMMELTE GEDICHTE I VERNERS BERGENGRĪNS "FIGŪRA UN ĒNA" DE -> LV

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you