Valdis Bisenieks Ieteikumi svešvārdu atveidei latviešu valodā Šķiet, beidzot ir pienācis laiks kritiski pārlūkot mūsu latviešu valodas šābrīža sasāpējušo stāvokli. To postu, ko tai nodarījusi padomju okupācijas gadi, kuŗos mūsu valoda tika varmācīgi pakļauta krievu valodas struktūrai. Diemžēl tie atzinumi, kas vērsti pret padomisko reformu ceļā izdarītajiem latviešu valodas kropļojumiem gan 2007. gada 14. aprīļa valodu konferencē „Latviešu valoda okupāciju apstākļos”, gan profesora Jāņa Kušķa grāmatā „Mūsu valoda”, gan mūsu dzejnieku Pētera Brūveŗa un Leona Brieža publikācijās, presē atspoguļoti pārāk maz. Piekrītu, ka simtprocentīgi balstīties uz Endzelīnu nav prāta darbs: Endzelīnam nebija lielas sajēgas par valodas attīstības likumiem. Taču pieņemt to absurdu, kas sastrādāts šo reformu gaitā un kam mēs vēl joprojām akli pakļaujamies, es kā valodnieks nespēju. Padomju Savienības ideoloģiskais pamats bija „zinātniskais komunisms” – obligāts priekšmets visās padomijas augstskolās. Vēl šodien man acu priekšā dzīva tā aina, kā Austris Grasis, pacēlis šo grāmatu gaisā kā kaŗa trofeju, kādā Latviešu valodas attīstības kopas sanāksmē runā par latviešu valodai paredzēto nākotni „brāļu saimē”, kur visi ceļi vestu uz latviešu valodas izdeldēšanu, tai pēc komūnisma uzvaras iekūstot visas cilvēces kopvalodā, kas acīmredzami būtu krievu valoda. Austris Grasis ir mans domubiedrs latviešu valodas jautājumos. To, par ko viņš runāja tai sanāksmē, es savulaik pieredzēju, vēl visusskolnieks būdams. Kā traģēdiju, līdzīgi staļiniskajām ļaužu izvešanām, es pārdzīvoju to laiku valodas reformas. Tās tika izvestas patiesi sātaniskā plānveidībā. Vispirms likvidēja gaŗumzīmes svešvārdos. Mēs puikas smējāmies par „spaņiem” un „ķiniešiem”. Bet rakstītais pielīp, un drīz vien malu malās jau skanēja „rezultati”. Pa starpu strādāja krievu valoda, un tad jau varēja stiept latviešu valodu uz krievu līstes, kad pēc šablona tryģīcija, pyzīcija mūsu tradicijas un pozicijas pārtapa par tradīcijām un pozīcijām, izdabājot tiem nedaudzajiem Staļina vēl nenošautajiem Krievijas latviešiem, kas nu partijas uzdevumā ņēmās mums mācīt, kā jārunā. Nu nerunājām mēs Latvijā tā! Ieklausīsimies, kā runā manas paaudzes inteliģences pārstāvji, tādi, kā Oļģerts Grāvītis, vai no trimdas dzimtenē pārnākušie latvieši, kā Vaira Vīķe-Freiberga: viņi joprojām ir saglabājuši mūsu tradicijas. Gaŗš ī mums bija tikai nedaudzos vārdos, kas atvasināti no latīņu verbiem ar izskaņu -īre: kā munīcija (munīre – apbruņot). Bet nu tas svinēja savu uzvaras gājienu. Brīnums, ka vēl milicija un policija bija paglābušās. Latviešu valoda vardarbīgi tika pakļauta krievu valodas struktūrai, kas tai ir pilnīgi sveša un nepieņemama. Krievu valodā ir spēcīgs dinamisks akcents, kuŗa ietekmē neuzsvērtās zilbes ievērojami reducējas: pjāķ – piķiļietka. Latviešu valodā akcents ir melōdisks, ritmiski veidojas palīgakcenti, kādu nav krievu valodā. Neņemot to vērā, tika nospriests, ka nu svešvārdos jābūt tikai vienai vienīgai gaŗumzīmei, (protams atbilstoši krievu uzsvaram), un sākās šī absurdā gaŗumzīmju lēkāšana pēc krievu parauga ļiķirāt – ļiķirytūra. „Bet,” ir dzirdēti iebildumi, „latviešu valodā taču neviens nesaka „literātūra” ar gaŗu ā!” Zināmā mērā taisnība: šeit patskaņa gaŗums saīsinās, jo latvietis patskaņus blakuszilbēs neizrunā vienādi gaŗi. Taču ar līdzīgu parādību mēs sastopamies arī latviešu cilmes vārdos: pacilāts, uzskatāms – pacilātība, uzskatāmība. Tad jau arī šeit konsekvences dēļ pēdējo vārdu vajadzētu rakstīt ar īsu a. Te nu veidojas šī aplamā, valodnieciski ne ar ko neattaisnojamā pretruna: aizguvumi tiek mākslīgi pakļauti latviešu valodai svešam principam. Un tā kā šie aizguvumi sastāda apmēram trešo daļu no mūsu leksikas (ap 15 000) vārdu, tad šī tik ļoti acīs lienošā verdziskā pakļaušanās krievu valodas ietekmei ir vēl jo apkaunojošāka.
Otra mūsu valodas nelaime ir aplamais patskaņu stiepums vācu valodas ietekmē: vācu valodā patskanis vaļējā zilbē automatiski kļūst gaŗš: Kino, Radio u.tml. Un tad nu abu šo mūsu kontaktvalodu, vācu un krievu, ietekmē šie patskaņu stiepumi mums vēršas plašumā: kīnō, rādiō, mēdiji, ātoms, fīzika, lōģika utt. „Bet ko tur var darīt? Tas ir dabisks valodas attīstības ceļš”, izteicās kāda mana kolēģe. „Un turklāt pašreizējā rakstība ir tik ērta un skaidra, ka no tās atteikties neviens negribēs”. Te nu mums derētu atskatīties atpakaļ. Viszemāk es noceļu cepuri Endzelīna priekšā par to, ka viņš uzdrīkstējās likt blakus trīs gaŗumzīmes piem. vārdā mācītājs. Toreiz, tas ir, 20. gadsimta sākumā, rakstīja mahzitajs. Patskaņa gaŗumu apzīmēja tikai vārda saknē ar burtu h, bet galotnēs ar akcenta zīmēm vienīgi tajos gadījumos, kur tas bija nepieciešams gramatisko formu diferencēšanai. Svešvārdos gaŗums netika apzīmēts. Šī vāciskā rakstība likās tik ērta un vienkārša. Jo problēma jau bija tā, ka runas ritmiskajā plūdumā patskaņu gaŗums dažādojas. Vārdā mācītājs ī saīsinās, turpretī iemācīties tas pat ir gaŗāks nekā saknes patskanī. Taču svarīgi, lai šie gaŗie patskaņi pastāvētu mūsu apziņā kā valodas zīme. Pagāja ilgs laiks, kamēr šī endzelīniskā rakstība ieviesās. Populārais laikraksts „Jaunākās Ziņas” uz jauno pareizrakstību pārgāja tikai pēc 1934. gada. Un pamazām sāka veidoties arī mūsu pareizruna. Līdz tam runāja, kā rakstīts, un daudzās pilsētās, arī Rīgā, virsroku sāka ņemt tāmnieku dialekta īpatnības. Var jau uzskatīt, ka „ventiņ mēl” ir savā dabiskajā attīstībā pat vēl vairāk progresējusi nekā angļu valoda: es i dumš, tu i dumš, viš i dumš (vens pīps vīrets vai sievets), mēs i dum, jūs i dum, viņ i dum. Taču veidojoties nācijām un nacionālajai pašapziņai, katra tauta sāka apzināties un kopt arī savu valodu, to nepaļaut vairs brīvai pašplūsmei. Aizguvumi no citām valodām katrai tautai ir vēsturisks fenomens, un kā pret tādu valodniekiem pret tiem būtu arī jāattiecas. Krievu valodā mierīgi līdzās pastāv арифметика un математика, un neviens konsekvences dēļ necenšas ieviest formu мафиматика, tāpat vārdu тема aizstāt ar фима. Šāda autokratija raksturīga vienīgi latviešu valodniekiem. Nekur citur pasaulē valodnieks neuzskata sevi par valodas diktātoru, bet gan savos apsvērumos balstās uz valodā ieviesušos praksi, pieļaujot paralēlformu pastāvēšanu, kas ir valodas attīstības pamatnoteikums. Uz valodas attīstību jāraugās ļoti plašā vēsturiskā kontekstā, valodu mijiedarbības parādības izvērtējiot ciešā saistībā ar aplūkojamās valodas struktūrālo savdabību. Valodu kontaktu rezultātā valoda var izmainīties ļoti strauji, pilnīgi zaudējot sev raksturīgās īpatnības, kā tas, piemēram, noticis ar angļu valodu, kas dažu gadsimtu laikā lielā mērā zaudējusi savas gramatiskās formas un uzbūves ziņā vairāk līdzinās ķīniešu valodai nekā citām indoeiropiešu valodām. Lai spriestu par svešvārdu atveides principiem aizguvējvalodā, vispusīgi jāizvērtē attiecīgā vēsturiskā situācija. Padomju laikos mums valdīja princips kā tauta runā, un latviešu valoda visnotaļ tika pakļauta krievu valodas ietekmei: cirks bija, kā mēs sašutām par gimalajiešu lāčiem, bet nemanījām, kā mūsu valodā netraucēti ienāca begemots, kagors un gamza. Jo oriģinālvalodu formas mums bija aizsegtas ar dzelzs priekškaru. Šāds princips raksturīgs barbarisma laikmetiem, kad tauta nav vēl sevi apzinājusies par nāciju. Bet līdz ar nacionālās pašapziņas mošanos dzimst arī apziņa un lepnums par savas valodas kā nacionālās identitātes galvenās pazīmes savdabību un sākas intensīva tās kopšana: lai atceramies vācu 17. gadsimta Sprachgesellschaften un mūsu pašu 19. gadsimta Atmodas laikmeta valodas kopējus un bagātinātājus! Intensīvs valodas kopšanas darbs izvērtās arī Latvijas skolās pēc vispārējās pārejas uz jauno pareizrakstību un turpinājās trimdas latviešu vidū, kā rezultātā atdzima savdabīgais, latviešu literārajai valodai īpatnējais skanējums, kam līdzīniekus mēs šodien vēl saklausām, teiksim, čehu, slovāku vai ungāru valodā: vācietim vai krievam gaužām grūti ir izrunāt, piemēram, vārdu bagāti: viņam
iznāk vai nu baGĀti vai BĀgati. Šo latviešu valodas savdabību centās iznīcināt komūnisma ideoloģijas spārnotie latviešu valodas reformētāji, ieviešot svešvārdos pēc attiecīgo krievu valodas vārdu uzsvariem muļķīgi lēkājošās gaŗumzīmes. Taču, atceros, vēl pēckaŗa gados, pirms šīm reformām, kad mācījos 11. vidusskolā, bijušajā Franču licejā, mums latviešu valodas skolotāja Ilga Rugāja pēc katras skolēna uzstāšanās pārējiem lika apspriest viņa valodas kļūdas: mums visiem vajadzēja modri ausīties. Tam nu līdz ar reformām pienāca gals. Un iemīļotā skolotāja nonāca Sibirijā. Šodien Endzelīna ieviestās rakstības aizstāvji uzsveŗ šīs rakstības zinātniskumu. Skaidrs, ka attīstītas kultūras valodās būtisks svešvārdu atveides princips, ko ievēro jebkuŗa aizguvējvaloda, ir aizgūtā vārda pieskaņošana aizguvējvalodas īpatnībām, to maksimāli pietuvinot attiecīgajam oriģinālvalodas vārdam, un Endzelīna nopelns nenoliedzami ir tas, ka viņš, it īpaši plaši izplatīto internacionālismu atveidē, ņēma vērā oriģinālvalodu, grieķu un latīņu, īpatnības, kuŗas turklāt patskaņu kvantitātes ziņā visnotaļ atbilst latviešu valodai, pretēji mums fonētiski svešajām valodām, vācu un krievu, kuŗu ietekme grauj latviešu valodas īpatnējo struktūru. Ne jau ķēķis, brūte vai danču placis apdraud mūsu valodu: šiem senaizgūtajiem ģermānismiem, kas laika gaitā ieguvuši gan papildnozīmes, gan jaunas stilistiskas nokrāsas, joprojām ir sava vieta latvieša vārdu krājumā. Ja gribam saglabāt savu valodu kā mūsu nacionālās kultūras pašu būtiskāko elementu, mums vispirmām kārtām jāvēršas pret tām svešajām ietekmēm, kas ārda latviešu valodas savdabīgo skanējumu. Tas nozīmē ierobežot valodas attīstības pašplūsmu, zināmā mērā valodu „iekonservēt” – tā tas notiek ar jebkuŗu valodu, kad tajā radīta kāda plaši nozīmīga literāra bagātība: lai izlasītu Dantes „Dievišķo Komēdiju”, pilnīgi pietiek ar mūsdienu itāļu valodas zināšanām un visai nedaudziem novecojušu vārdu komentējumiem, kamēr tajā pašā laikā rakstīto trubadūru vai minnezengeru dzeju ar mūsdienu franču vai vācu valodu vien nekādi neizdosies atšifrēt. Mums latviešu valodā šobrīd uzkrātais kultūras pūrs ir pietiekami bagāts, lai beidzot atkal mēs atzītu nepieciešamību pāriet pie zinātniski balstītiem atzinumiem. Šai sakarā esmu referējis gan Latviešu valodas attīstības kopas sanāksmēs, gan Latvijas Rakstnieku savienības Tulkotāju sekcijā, kur 2011. gada 14. aprīlī runāju par svešvārdu atveides principiem latviešu valodā. Šeit visi mani ierosinājumi guva nedalītu atbalstu. Kolēģu piebildes pilnībā saskanēja ar tiem principiem, ko biju izvirzījis, un visus viņu ieteikumus esmu ņēmis vērā, pārstrādājot savu vācu-latviešu vārdnīcu. Man šķiet, ka šobrīd tieši tulkotāji mums ir visinteliģentākā sabiedrības daļa, kas viskompetentāk spēj spriest par latviešu valodu. Visnotaļ atzīstot Endzelīna nopelnus latviešu valodas attīstībā, tomēr jāsecina, ka ne visi viņa izlēmumi ir pietiekami pamatoti. Piemēram, viņa ieteikums grieķiskās cilmes aizguvumos ieviest klasiskās grieķu valodas diftongus. Mēs taču nedrīkstam ignorēt arī vēsturiskos valodu kontaktus, kuŗu rezultātā aizgūtas starptautiskā apritē stabili iesakņojušās formas, tādēļ nav akceptējami centieni konsekventi atveidot to skanējumu, kāds aizgūtajiem vārdiem bijis grieķu vai latīņu valodas klasiskajā periodā, piem., ieviest formas paidagoģija, oikonomija. Jo arī šīs valodas taču laika gaitā ir mainījušās! Tad jau konsekvences dēļ mums būtu vārda prezidents vietā jāsaka praisidents, atbilstoši seno romiešu izrunai. Lieta tā, ka viss šis lielais, joprojām ikdienā lietojamo internacionālismu klāsts tika aizgūts ne no klasiskās, bet no viduslaiku latīņu valodas, kuŗā notikušās izmaiņas, kā, piem., divskaņu monoftongizācija, nebalsīgā līdzskaņa s sonorizācija starp patskaņiem, iegāja arī aizguvējvalodās. Tātad izvērtējot aizguvumus, mums jāņem vērā oriģinālvalodas konkrētā vēsturiskā situācija, kā arī citu aizguvējvalodu prakse. Aizguvumos no grieķu valodas sākotnējie divskaņi it visur ir monoftongizējušies un neuzsvērtā zilbē izrunājami īsi, tāpēc arī latviešu valodā,
kaut arī te šī zilbe ir uzsvērta, ieviesušās formas ekonomija, pedagoģija. Gaŗš patskanis lietojams tad, ja oriģinālvalodā zilbe ir uzsvērta: diēta, sfēra, megēra. Taču atveidojot reālijas, piem., īpašvārdus, mēs cenšamies to izrunu maksimāli pietuvināt attiecīgā laikmeta skanējumam. Šādos gadījumos aizguvējvalodā varētu pastāvēt arī zināma „nekonsekvence”: Sofokla traģēdija „Ķēniņš Oidips”, bet Edipa komplekss psīholoģijā. Pārņemot kāda laikmeta reālijas, mums jārespektē tā laika izruna arī citos gadījumos, piem., nibelungi, nevis nībelungi, jo senaugšvācu un vidusaugšvācu valodā šis patskanis vēl ir īss. Pārlūkojot aizguvumus no grieķu valodas citās aizguvējvalods, nācās secināt, ka svešvārdu praksē reizumis saīsinājušies arī sākotnēji gaŗie patskaņi. Tā kā šajos gadījumos arī latviešu valodā, vismaz pēdējo 80 gadu laikā, neesmu dzirdējis, ka tos izrunātu gaŗi, esmu pretēji Endzelīna ieteikumam paturējis valodā ieviesušās formas ar īsu patskani, piem., ekliptika, elipse, epilepsija, eremīts, fosfors, hrestomatija, kategorija, matematika, mehanika, (nevis eklīptika, elīpse, epilēpsija, erēmīts, fōsfors, chrēstomatija, katēgorija, matēmatika, mēchanika. Turpretī formas ar vācu vai krievu valodas ietekmē ieviestiem patskaņu stiepumiem, kā matemātika, mehānika (līdzās pastāvot formām matematizēt, mehanizēt ar īsu patskani), esmu visnotaļ skaudis. Vienīgais izņēmums ir 2 īpašvārdi: Āfrika, kas šādā formā ir mūsu valodā jau pārāk respektabli iesakņojies, un Pāns. Briesmonīgais grieķu dabas dievs Pans, kas jau ar savu izskatu vien viesa paniskas šausmas, pie mums kļuva par Pānu, acīmredzot tāpēc, lai viņu nesajauktu ar poļu panu. Te nu ir uzdarbojies universālais valodas attīstības likums: vairīties no homonimiem, ja tie var radīt pārpratumus, un izmantot dažādas laika gaitā radušās formālās atšķirības jaunu nozīmju diferenciācijai. Šā universālā likuma priekšā jāpiekāpjas specifiskajam latviešu valodas morfēmu stabilitātes likumam, un tā valodā rodas dabiski izņēmuma gadījumi: mums ir gan grieķu dievs Pāns, bet paniskas bailes. Šai sakarā kā izņēmums jāpieņem arī tā nekonsekvence, kas dažkārt rodas arī aizguvumos no citām valodām, piem., latīņu: nācija, nacionāls – pēdējā forma ir vēlāks atvasinājums un arī citās aizguvējvalodās ir ieviesusies šādā skanējumā. Izmantot šādu izņēmumu latviešu valodas pārkrievošanai, pievelkot klāt vēl dažus citus apšaubāmus piemērus, kā kabīne, kabinets (kur šo vārdu etimoloģiskā kopība nekādi neasociējas apziņā un ir tīri nejauša), kā to darīja padomiskie latviešu valodas reformētāji, ir ļaundabīga patvaļa. Tās nedaudzās balsis, kas kādulaik pavīdēja presē pret šo gaŗumzīmju lēkāšanu, diemžēl iestiga masveida vienaldzībā. Tā, piemēram, Arno Jundze kādā šodien jau paralizētā literātūras organā rakstīja, ka viņš neredzot nekādas loģikas, kāpēc mēs rakstām mitoloģija ar īsu i, ja vārdā mīts šis patskanis ir gaŗš. Loģika te ir skaidra: МИф, мифоЛОгия. Var minēt arī citus līdzīgus gadījumus, kur šī pakaļā līšana krieviem ir sevišķi apkaunojoša: Āfrika, bet afrikānis, par ko es vairākkārt esmu dzirdējis izbrīnu: kāpēc gan ne āfrikānis? Tikpat neizprotami šķiet, kāpēc atvasinājumos no vārda tēma mums jāraksta temats, tematisks, nevis tēmats, tēmatisks. Analoģiski krievu valodas ietekmē notikusi gaŗa patskaņa saīsināšana atvasinājumos no vārda drāma – dramatisks, dramaturgs, kur pareizās formas būtu drāmatisks, drāmaturgs. Gluži nepamatota ir arī patvaļīgi ieviestā patskaņa īsināšana aizguvumos no franču valodas, kur gan oriģinālvalodā, gan citās aizguvējvalodās tas ir gaŗš. Tāpēc esmu šeit atjaunojis endzelīnisko rakstību: karjēra, barjēra, interjērs u.tml. Romāņu valodās patskanis bieži vien pagarinās uzsvara ietekmē, un tāpēc, piem., aizguvumos no itāļu valodas, kur svarīgi uzrādīt to itālisko cilmi, būtu arī pieļaujams, ka gaŗš patskanis mijas ar īsu: ārija – arieta, ariōzo; grācija – graciōzs. Gaŗu patskani esmu ieviesis vārdā ōpera. Kaut arī pēc savas etimoloģijas tas ir latīņu vārda opus (darbs) daudzskaitlis, itāļi tam ir piešķīruši pavisam citu jēgu, ko vajadzētu arī atspoguļot rakstībā. Taču latīniskais opuss būtu saglabājams ar īsu o, tāpat kā
operācija, operātīvs u.c. Clmes valoda ne vienmēr ir devējvaloda aizguvumiem. Papīrs mums aizgūts no vācu valodas, bet papiruss, ar īsu i, atbilst oriģinālskanējumam arabu valodā, kas ir šī vārda cilmes valoda. Tāpat solīds man ir vienīgais latīņu / grieķu izcelsmes vārds, kur morfēmā id ieviesies gaŗums, jo esam to pārņēmuši no vācu valodas, kur tas ieguvis pavisam citu nozīmi nekā latīņu solidus: blīvs, ciets. Sarunvalodā kā variantu dodu arī formu zolīds. Patskaņu kvantitātes fonoloģiskā loma latviešu valodā, kā kazas – kāzas, ir pietiekami izteikta, lai to ņemtu vērā arī svešvārdos pārpratumus radošu homonimu novēršanai. Vienu šādu gadījumu, Pāns – pans, jau minēju. Taču tas nav vienīgais. Atceros, vēl skolas gados, labojot valodas kļūdas, ja kāds teica fotogrāfs, viņam mēdza aizrādīt: tas nav nekāds grāfs, bet cilvēks, kuŗa darbalauks saistās ar grafiskām būšanām. Tā ir viena no universālajām parādībām valodu attīstības gaitā: tendence izmantot formu svārstības vārdu diferenciācijai. Šobrīd šādas svārstības izrunā vērojamas atvasinājumos no grieķu saknes fōn-: simfōnija / simfonija. Taču ar gaŗu ō mēs noteikti izrunājam pavisam citas cilmes vārdu fōns ar nozīmi aizmugurējā vide (franču fond). Bet mūsdienu valodniecībā pastāv jēdziens fons kā abstraktais kopjēdziens dažādajiem fonēmas variantiem allofoniem. Vai tādējādi valodas attīstību regulējošā diferenciācijas likuma ietekmē laika gaitā atvasinājumos no grieķu fōn- tomēr neiesakņosies īsais patskanis? It īpaši ņemot vērā, ka mūsu rakstībā nu jau vairāk nekā 60 gadu gaŗumā šī patskaņa gaŗums nav ticis apzīmēts. Tādēļ visos daudzajos darinājumos ar šo sakni grieķisko gaŗumu neesmu respektējis. Līdzīgs patskaņu kvantitātes šķīrums varētu tikt izmantots nozīmju diferenciācijai arī citos gadījumos, piem., baze / bāze. Ar grieķisko nozīmi pamats, pamatne, pamatoties būtu rakstāma arī grieķiskā forma baze, bazēties, kamēr aizguvumos no krievu valodas, runājot par kaŗa, sporta vai materiālu bāzi, vietā būtu arī krieviskais patskaņa stiepums. Bāzes lietosim arī ķīmijā, jo nozīmes ziņā tās nekādi vairs nesaistās ar cilmes vārdu. Tāpat arī, ne gluži nozīmes, bet lietojuma sfēru diferenciācijai mēs varētu izmantot formālo atšķirību grads / grāds: temperātūras, alkohola grādi (smieklīgi skanētu: viņam gradi sakāpuši galvā), bet: zinātniskais grads, ģeografiskie gaŗuma un platuma gradi. Tādējādi ne vienmēr vārda etimoloģija ir noteicošais faktors, izvēloties tā atveidi aizguvējvalodā: it īpaši gadījumos, kad dažādu vārdu kopīgās cilmes elements laika gaitā mūsu apziņā ir aiztumšojies. Ja senajiem grieķiem mūzejs vēl saistījās ar mūzām, tad, izlasot 2007.g. 14. aprīļa konferences materiālu titullapā, ka tos izdevusi Latvijas Okupācijas mūzeja biedrība, neviļus jutos uzjautrināts. Te dodu abus variantus: muzejs, mūzejs. Brīžiem no oriģināla saknes mums palicis viens vienīgs līdzskanis: intervēt, intervija, translēt, translācija. Un pat bargais Endzelīns bija spiests kapitulēt universitātes priekšā, atstājot to ar īsu u, lai gan šim vārdam ir kopīga cilme ar latīņu ūnus – viens. Tā nu šis uni- kā sava veida puspriedēklis ir visnotaļ ieviesies ar īsu u, gaŗums patvēries vienīgi vārdos ūnija un ūnikums. Tāpat, kā koeksistē nācija un nacionāls. Patskani pagarināt mēs, protams, vienmēr varam stilistiskai diferenciācijai, lai raksturotu sarunvalodu vai vienkāršrunu, lai paustu emōcijas utt. Tie lielie prot mūs glaudīt, tie lielie prot mūs bārt, bet neļauj priekus baudīt un kausu lūpām skārt. Cik neiederīga gan šajā populārajā dziesmiņā no Skrodeŗdienām Silmačos būtu šī „pareizā” forma skart! Un kādēļ gan tādu pašu nummuru mēs nevarētu taisīt ar svešvārdiem? „Viņš taču ir ģēnijs!” mēs sajūsmā varam iesaukties. Vai arī sacīt: tās ir tīrās fantāzijas, neitrālā stilā un tiešā nozīmē lietojot formu fantazija. Diemžēl, mūsu valo-
das cerberu iebiedēti, mēs neuzdrošināmies šādas iespējas izmantot. Šādiem gadījumiem es gan paralēlformas nedodu: manos ieteikumos, kas visumā paredzēti neitrālam stilam, figūrē tikai formas fantazija, ģenijs, blakus ģeniāls, ģenetika, ģenitālijas un arī gens, nevis gēns: tas stiepums mums atkal pārņemts no krievu un vācu valodas. Par līdzskaņu dubultojumiem. Latviešu valodā mēs dubultojam plūdeņus un nāseņus, lai apzīmētu to gaŗumu. Šis pats princips mums būtu jāievēro arī svešvārdu atveidē: allēgorija (gr. allos – cits), allerģija, allēle, allēlomorfisms utt., kommats (gr. komma, kommatos – cirtiens, sitiens, iecirsta zīme), ferrīts, ferromagnētisks (lat. ferrum – dzelzs), pallašs (ung. pallos), belletristika, fillūmenija (salikteņi). Taču latviešu valodā šis līdzskaņa gaŗums mēdz saīsināties sakarā ar uzsvara pārbīdi, piem., antena, paralēls. Arī vārdos kaligrafija, paliātīvs, milimetrs, miligrams līdskani nedubultosim: lai gan latviešu valodā mums šī pirmā zilbe ir uzsvērta, citās aizguvējvalodās, tāpat kā devējvalodās, grieķu un latīņu, šajos vārdos tā ir neuzsvērta un dubultotais līdzskanis, būdams gaŗš saknes vārdos (gr. kallos = skaists, lat. mille = tūkstotis), te ir īss. Tā kā šie saknes vārdi mums aizguvumos neparādās, mēs varam tos ignorēt un rakstīt minētos vārdus tā, kā tos izrunājam. Turpretī atsevišķos gadījumos, kā, piem., vārdā kolonna, līdzkaņa gaŗums nekad nav zudis, kaut arī uzsvars pārbīdījies uz pirmo zilbi. Te nu būtu jāuzklausa tautas balss. Tā nu pēc kolēģu ieteikuma minētajā apspriedē esmu ieviesis līdzskaņu dubultojumu arī vārdos grills, grillēt, kapella, Mannheima un arī nummurs, kuŗš aizgūts no vācu Nummer. Turpretī latīņu vārdā numerus līdzskanis ir īss, tāpēc numerācija. Īpašs gadījums ir līdzskaņu dubultojums latīņu valodā, priedēkļa izskaņai asimilējoties ar sekojošo saknes līdzskani. Tā kā latīņu valodā pastāv fonētiskais rakstības princips (lex – legis, nevis legs), šie priedēkļi savā rakstībā variējas. Piemēram, priedēklis ob- – pret-, ko visā godībā redzam, piemēram, vārdā objekts (latīņu obiectum – „pretī mests”, vācu Gegenstand, krievu предмет, mēs savu priekšmetu tātad acīmredzami esam nokalkojuši no krievu valodas), vārdā oppositio – (pretstatīšana) pārtapis par op-. Mums latviešu valodā ir cits rakstības princips, proti, morfoloģiski fonētiskais, tas ir, mēs katrā morfēmā saglabājam nemainīgu rakstību neatkarīgi no izrunas: mēs rakstām apdauzīt, kaut gan izrunājam abdauzīt. Tādēļ pilnīgi saprotama un pieņemama ir doma šo latīņu valodā asimilācijas dēļ pārveidoto līdzskani vienkārši atmest un rakstīt opozicija. Bet kādēļ tad Latviešu valodas attīstības kopas iesīkstējušie endzelīnisti iestājas par to, ka mums „pēc Endzelīna” būtu jāraksta kollektīvs un korrespondents? Ja jau pat komūna un komisija viņam ir ar vienu m! Un konsekvences dēļ tad jau arī būtu jāraksta oppozicija, assimilizācija, jo tas ir gluži tāds pats asimilācijas gadījums. Te vēl jāpiebilst, ka priedēklis kon-, kādu to redzam, piem., vārdā konflikts, arī pašā latīņu valodā reizēm zūd: cooperātio = kooperācija. Tādēļ saprātīgs solis visā tai prokrieviskajā latviešu valodas reformēšanā bija tas, ka ieviesa rakstību kolektīvs, korespondents. Par mīkstinātiem līdzskaņiem aizguvumos no romāņu valodām. Latviešu valodā tiem pilnīgi atbilst ļ un ņ, un aplami tos aizstāt ar latviešu valodai pilnīgi svešām skaņkopām lj un nj. Vārdu elje savā Bībeles tulkojumā ieviesa Gliks, lai kaut kā skaniski atveidotu latīņu oleum, vācu Öl, taču latviešu valodā tas drīz vien pārtapa par eļļu. Tātad, ja jau mums ir vaniļa, kadriļa, medaļa un Marseļa, tad lai būtu arī emaļa, emaļēt, Seviļa un Marseļēze, Manuels de Faļļa un pasakaļļa. Atvasinājumos no itāļu valodas, kuŗā saklausāmas vēl patskaņa i pēdas, esmu ieviesis rakstību ļj: intaļja (it. intaglio). Arī vārdos paviļjons un medaļjons, kas gan aizgūti no franču valodas, kur sākotnējais ļ ir pilnīgi izzudis, palicis vienīgi j, taču vācu valodā, no kuŗas esam tos patapinājuši, skaņa ļ neeksistē, tādēļ vācieši šos darinājumus izrunā atveido ar skaņkopu lj. Bet vācu valoda te nu nekādā ziņā nebūtu mums paraugs. Franču pavillon
etimoloģija saistās ar latīņu papilio = telts, kur šis i parādās. Savukārt vārdam medaļjons mums līdzās jau pastāv medaļa, un izrunas ziņā tam vistuvāks ir itāļu medaglione. Tādējādi skaņkopa lj mums paliek vienīgi tajos gadījumos, kur j izveidojies no i, kā miljons, miljards u.tml., un vārdos biljards, briljants, kur skaņa l saglabājusies citās romāņu valodās: it. billiardo; brillare = mirdzēt. Līdzīgi būtu rehabilitējama romāņu valodām pilnīgi atbilstošā skaņa ņ, kas mums jau daudzos gadījumos ir ieviesusies: kampaņa, Bretaņa, Montēņs. Tātad doņa, siņors, Mantēņa, Kastaņola, nevis donja, sinjors, Mantenja, Kastanjola. Paliktu vienīgi kompanjons, jo tas mums saistās ar vārdu kompanija, nevis ar franču compagnon, compagnie. Par ch rakstību. Bās! mēs smējāmies, pierastā Bachs vietā ieraudzīdami formu Bahs. Taču ar laiku pieradām, un tagad man jāatzīst, ka šis kardinālais jauninājums bija patiešām pamatots. Mums latviešiem tā ir sveša skaņa, un sākumā, vācu valodas ietekmē, mēs to atveidojām gan ar k (koris), gan ar ķ (ķirurgs). Šodien mums tā ir kaut kas vidējs starp berzeni un dvesmas skaņu. Vācu laikos mēs atdarinājām vāciskās skaņas. Bet jau 1954. gadā, mācot vācu filoloģijas studentiem fonētiku, man bija jāpieliek milzu pūles, lai iemācītu vācu Ich-Laut, Ach-Laut un Hauch-Laut. Šodien turklāt jau ir tik daudz gadījumu, kad c un h sadure var radīt pārpratumus. Vācu valodā šīs skaņas saduŗas ļoti bieži: Schwarzhaupt, Schwarzhahn, Holzhammer utt. Tas, ka mēs pagaidām pazīstam tikai Alcheimera slimību, negarantē, ka nevarētu parādīties vēl citas slavenības. Slaveni taču ir tādi ebreji kā Ichāks Perlmans, Ichāks Rabīns... Un kur tad vēl tie daudzie gruzīnu īpašvārdi: Chaltuba, Chinvali, Vechoveli!... Par atvasinājumiem no svešvārdiem. Cik ilgi mēs vazāsimies ar to vāciskikrievisko mūsu valodas kropļojumu eiropejisks? Ja jau mēs sakām eiropieši, nevis eiropejieši, tad atbilstošais īpašības vārds var būt tikai eiropisks. Savos ieteikumos esmu iekļāvis arī vietvārdu rakstību, jo te mūsu valodnieki patiešām ir pastrādājuši šausmu darbus. V.G.Zēbalda romāna Austerlics tulkotāja Silvija Ģībiete bija bezspēkā nolaidusi rokas Parīzes piepilsētas Le Pré Saint Gervais priekšā. Svētā Žervē pļava tā skanētu tulkojumā. Leprēsenžervē būtu jāraksta pēc mūsu valodnieku pasludinātā pareizrakstības principa. Bet vai kāds gan spētu to izlasīt un apjēgt, no kurienes šāds briesmonis uzradies? Tulkojot Svētā Franciska ziediņus, sastapos ar vietvārdiem, kuŗu sastāvā ir pat septiņi atsevišķi vārdi, un sapratu, cik absurda un kaitīga ir šī mūsu vietvārdu kopārakstīšanas indeve. Kādēļ gan mēs nevaram šādā vairākkomponentu vietvārdā rakstīt katru vārdu atsevišķi, kā to dara visur citur pasaulē? Kas vainas formai Le Prē Sen Žervē? Bet nē, mūs vajā paniskas bailes, kad tik kur neparādītos kāda latviešu valodai „neatbilstoša” nelokāma forma. Stulbi. No tām mēs tik un tā nekur neizbēgsim. Mis Latviju vai mis Eiropu par misu nepataisīsim. Un Fra Andžēliko kopā nerakstīsim. Kā nekā tomēr respektējams gleznotājs. Tad kas tā par aptaurētību, kas dzen mūs rakstīt Sanktpēterburga, ja ar šo pašu Pēterburgu tik bieži sastopamies bez jebkāda Sankt? Protams, te jāvairās no otras galējības: šādus saliktus vietvārdus, kas, rakstīti kopā, jau ieasimilējušies mūsu valodas fonētiskajā un morfoloģiskajā struktūrā, sākt konsekventi dalīt sastāvdaļās, teiksim, Ņujorku pārveidot par Ņū Jōrku. Taču nevis Sanmarino, bet San Marīno! Un tur, kur latviešu valodā klāt nāk galotne, mēs starpā varētu likt svītriņu, kā Endzelīna rakstībā: Buenos-Airesa. Valodai, kas ir dzīvs, nemitīgi topošs un mainīgs organisms, mēs nedrīkstam pieiet ar loģiski drakonisku konsekvenci, izrīkoties kā absolūti patvaldnieki. Austris Grasis bija dziļi nelaimīgs, ka trimdas latviešiem tik nozīmīgā vācu pilsētiņa Eslingena pēkšņi vairs nav Eslingena, bet Eslingene; un protams Vestfāle Vestfālene, un Tīringa jeb Tīringija – Tīringene. Taču mūsu valodas administrātori tomēr nav bijuši konsekventi un Saksiju nav pārtaisījuši par Zakseni. Tāpat arī Bergena joprojām ir Bergena. Vai tāpēc, ka atrodas Norvēģijā? Tad kāpēc tieši Vācijai jācieš no viņu dūrēm? Nezinu, ko
teiks tauta par šiem gājieniem, atsevišķus protestus esmu dzirdējis, tādēļ šajos gadījumos dodu paralēlformas.