Page 1

Valdis Biseniex. la diVina comMedia. Dokumentāls Romāns.

Neatkārtojies, pērle, – Pat ja to spētu, Nemūžam nebūsi zvaigzne. Neatkārtojies, zivs, – Pat ja to spētu, Nemūžam nebūsi jūra. Neatkārtojies, sirds, – Pat nespēdama Jau esi zvaigzne, Jau esi jūra bez robežām: Mīlai. Nāvei. Valdim Egils 1979.g. 14.III

Tas no kā cilvēx tik briesmīgi BAidās!: Tas viņu NeizBĒgami ĶEŗ. kas baidās no LOdes, to LOde NEizbēgami ĶEŗ. kas baidās no IMperiālisma!, to IMperiālisms – Neizbēgami ĶEŗ. kas baidās no KOmūnisma: to KOmūnisms neizbēgami ķeŗ.


kas NEbaidās komūnisma!: tas IEIet komūnismā! TAi komūnismā, kas nāk caur KOmūniju KAtram sevī PAšā. 23/1/85.

Priekšvārds. Šis Romāns nav Fantazijas auglis, bet Kails Faktu atspoguļojums. visas Personas sauktas to Īstajos Vārdos, visi Notikumi, Vieta, Laix – precīzi atbilst Īstenībai. ja Lasītājs šai faktu fixējumā tomēr saskatītu kādas MĀxlinieciskas vērtības, būšu GAndarīts. Uzskatu, ka DZīve savā Krāsainajā Daudzveidībā ir PĀrāka par jebKUŗu Raxtnieka Izdomājumu. protams ja šo dzīvi dzīvo DZĪvi cilvēki!. 1979-tā gada 24-tajā Martā.

Pirmā Daļa. Elle.

Egilam un Skaidrītei Starptautiskajā Teātŗa dienā: kas reizē ir arī viņu Svētās Divvienības diena. 1979-tā gada 27-tajā Martā. mums KATram sava Loma Jānospēlē – šai Tejāterī, ko par DZīvi sauc! mums JĀiedegas SAVā asinskvēlē!, un Jāļauj KAIslībām lai Prātus Jauc!. tik TAD mēs iespēsim pār Dzīvi VALdīt un viņas ZIrgus – DRošos GRožos ņemt! un viņas Cietos RIextus PUŠu skaldīt! un PAŠi SAVU liktens tiesu lemt!.


Es grēcīgs, jo logā manā lec saule kā solījums... Egils Plaudis Dadzītim – visu Sieviešu Sievietes Svētās Dagmāras dienā!. 1979-tā gada 8-tajā Martā. Pirmā Diena. 1979-tajā gadā, no Piektā līdz Septītajam Martam.

PER ME SI VA NELLA CITTA DOLENTE, PER ME SI VA NELL’ ETTERNO DOLORE, PER ME SI VA TRA LA PERDUTA GENTE. GIUSTIZIA MOSSE IL MIO ALTO FATTORE: FECEMI LA DIVINA POTESTATE, LA SOMMA SAPIENZA E ’L PRIMO AMORE. DINANZI A ME NON FUOR COSE CREATE SE NON ETTERNE, E IO ETTERNA DURO: LASCIATE OGNI SPERANZA, VOI CH’ ENTRATE. Queste parole di colore oscuro vid’ io scritte al sommo d’una porta; per ch’io: „Maestro, il senso lor m’è duro”. Ed elli a me, come persona accorta: „Qui si convien lasciare ogni sospetto, ogni viltà convien che qui sia morta. – caur MUms tu SĀpju citadelē ienāc; caur MUms tu IEej MŪžīgajās MOkās starp PAzudušajiem šais šausmu sienās. tā VAra bija DIEvišķīgās rokās!: kas RAdīja mūs PIrmās MĪlas plaukā, un TAisnā BARdzībā pret Tiem, kas LOkās!.


mēs MŪžam STāvam: tā kā Klintis Aukā: Pirms jūs šeit esat Ienākuši IEkšā!, jums KAtru CErību būs ATstāt LAUkā!. – šos vārdus lasīju es VĀrtu priekšā, un Sacīju: cik tos ir UZņemt GRūti! kā Saņemt Smagus AKmeņus sev riekšā. – met PRojām AIZdomu ko sevī jūti! man teica Meistars. – DAudz (!) mēs REdzējuši. griez BAilīgumam Pretī DROšu krūti!.

Dullais Vecis. diezgan natūrālistiski zīmēts Pašportrets, jeb Jaunā Vertera Mūsdienīgs Variants.

(Telefona zvans.) – DRaņķi tāds!. jau VEselu MŪŽību gaidu kad tu man zvanīsi!... KO!? tikai TRīs DIenas!?.. Ej tu Dirst. vai TU idiōt ar Saproti? ka var būt TĀdi MOmenti, kad cilvēx VIEnā MINūtē izdzīvo VAirāk, nekā viens CIts VIsā savā sūdadesas MŪŽā!... nu tad Tirinies Ātrāk Šurp; Citādi GĀzīšu. Čau. (Durvju zvans.) nu BEIdzot mērkaķbārda!. Stutējies IEkšā. Uzčajosim?. še UZpīpē... kā VIņa (!) man ir ATRiebusies!... Stulbeni: tu NOrausies. „APriebusies!” IZmazgā AUSis!. ATr i e b u s i e s es teicu!. tik MEžonīgi ATriebusies, - kā Atriebties spēj vienīgi SIEviete!.. par To, ka es no pirmā acu uzmetiena noturēju viņu par ZIrgu. Pat ne par ĶĒvi!!. Tikai par ZIrgu; Nu, tādu Stabilu Kleperi. ZIrgs starp citu Vācu valodā ir neKAtras kārtas!. das Pferd.. bez tam ir arī Ērzelis – der Hengst, - un Ķēve: die Stute. VIņa man likās tikai Zirgs. – NOlādētais ZIrgaģīmis es nodomāju!; – un ZViedz tik STUlbi kad šis šai gvelž savas muļķības!. ir AR tas širmis!. Pinas ar visādām Mamzelēm, kur mēs būtu varējuši tik Jauki Patorčīt. – Būtu es tobrīd Apjēdzis, ka tā ir Loriņa Māsa, es būtu viņai uzmetis vismaz Vienu Ziņkāru Aci; jo LOriņu es visNOtaļ REspektēju kā tavu Nākamo LAuleni... un es biju dikti Pārsteigts, kad sadūros ar šo sievišķi Ziepniekkalnā, un man NOskaidrojās visa tā radu būšana. un kad viņa tik Sirsnīgi (!) cepa Kartupeļus, es NOdomāju: kāda BUrvīga ĶĒkša!! un nemaz tik atbaidoša Neizskatās kā man sākumā likās!!.. un kad viņa sāka ar mani Runāties, es Atmaigu paVIsam: viņa droši vien savā būtībā ir Tīri Foršs ČAlis... JAuns pavērsiens manā domāšanā nāca TAi reizē, kad Tu ar Loriņu un Viņa un Godiņš, - kad jūs Četratā pēc tās Laulību ceremonijas uzkāpāt pie Manis, un tad uzradās KNuts.. kā VIņa PRata IEspraust Knutam DIbenā TĀdus ZArus, ka Knuts tik RIkšoja un RIkšoja NEapSTĀdamies!. un ar KĀDu UGUni tas viņai ārā spērās!. VElns kur SPrauna ĶĒVe es nodomāju!.. paTIešām viņa taču ir ĶĒVe nevis Zirgs!. un turklāt SKaista ķēve!! Kā es to AGRāk nebiju pamanījis!. Viņa Nelaidīs vis Kuŗam KATram kāpt sev


mugurā! un TAm jātniekam, kas kādreiz Noturēsies viņai SEglos, - es Paspiedīšu Roku... vai man toreiz Prātā nāca? ka man PAŠam varētu jebkad kaut kas tāds rēgoties!.. JAunu (!) un DAiļu (!) kā APolonu es iztēlojos to viņas jātnieku!!.. Kur ES vecītis kam SMiltis birst no pakaļas – varēju tādas domas vispār GALvā ņemt!... labi Labi: ej tu Kakāt. un TAd bija tā reize pie KĀzu mielasta.. Ko VIņa tur GOdiņam VIRsū gāza!... ES biju galīgi PIllā! Neatceros, KO viņa teica!. bet KĀ’ viņa to pateica!. VElns kas par KRĀsām!. par VEntspils IElu piemēram!: kuŗas Vietā Godiņš Mozdamies Redz vienu DZiļu G R ā v i . un PĀri Netiek ne TRax!. VElns kur FOrši!!... ŠItā ķēve Nav ar PLiku roku ņemama nodomāju!. tā PRot tevi UZdurt uz IEsma!. tā UZŠķērdīs tevi kā SIVēnu un UZSmērēs uz SVIestmaizes VISU kas tev pautos iekšā!. Tai tu labāk Nerādies ACu priekšā ar savām vājībiņām!. un ATKal citādu!, un jau GALīgi citādu es viņu redzēju tavā DZimšanas dienā, kad bija arī KNuts, un es Knutā iesēdināju to Domu, ka man pa Spēkam varētu būt Dievišķā Komēdija... kur KNuts bija LIelisx!!. viņš neBŪT Nerotēja ap savu Asi kā dažkārt mēdz darīt. viņš bija tik Galants!!!. MUterīte SMaržoja kā PUjene, un bezmaz vai APčurājās kad viņš sirdi kustinošā balsī rāva vaļā Tirzmalieti. un ar FĀteru bija Liela LĒģeŗu pārcilāšana. un arī ES gandrīz apčurājos kad viņš Dziedāja to LĒģeŗu dziesmu, kuŗas AUtors (un laikam arī Komponists) – izrādījās viņš Pats. es biju TĀDā KAIfā!, ka Nemanīju kā Apdzēros. Muterīte mani noguldīja Slīpi, es Klausījos tai Balsu jezgā, un Kaifoju. un Tad pie manis pienāca Viņa!!!. es DRīxtēju TUrēt VIņas roku SAvējā, un ZĪmēt viņas SEju. tas bija DIevišķīgs portrets. Madonna. SVētā. un AbsoLŪti nekā ZIRdziska!. gluži Vienkārši – viņas SKaistums ir tik NEparasts, ka NEiet IEkšā neKĀdos RĀmjos. tik ĻOTi viņa ir viņa PAti!... un TAd pagāja Laix, un kādu Dienu man uzraxtījās tas Dzejolītis - par to Iemīlējušos Veci.. Gribi?. es Nolasīšu. tu manī Atstāji kaut kādas Pēdas. vēl NEzinu es cik tām IZmērs liels!: vai Vieglas tās!!, kā tavu Krēpju vēdas!!, vai SIrdij UZmīs TĀ ka viņa KLiegs!. un TAd es būšu Iemīlējies (!) Vecis!!; un LOmu šo es LAbprāt spēlēšu! un SPrēgāšu kā Svētkos BRīnumsveces!, un KAraļvalstību tev vēlēšu!!. cik tas būs NOpietni un cik pa JOkam, kas to lai ZIn... ir SPēlēt – arī BŪT!... ej UZprasi tu kādam Vecam KOkam, kādēļ tas ZIed kad PAvasari jūt. vai es varēju Iedomāties? ka šitas Štruntiņš viņai TĀ ies pie SIrds!. mēs tonakt vēl pilnīgi NEatdevāmies viens otram: jo viņai bija SAudzējamais laix. un man neMAZ nebija JĀlec ĀRā pa LOgu. Velns!! kā viņa prot UZkurināt KAislības!. viņas Skūpsts – sākumā Viegls kā Tauriņspārna pieskāriens, - tad CIešāx, tad DZiļāx – un Tā līdz Ārprātam. līdz PAšai DVēselei!!... bet tikPAt ātri viņa prot arī tās NOmierināt. – Valdi: es šoreiz Nevaru. Piedod viņa saka!! un es esmu viņai vairs tikai TĒvs; un kad viņa ir Aizmigusi, es Klausos viņas maigajā bērna Elpā, un viņa ir mana MEita.


TAgad ar mani ir CAuri.. jeb NĒ! Tagad ar mani tikai SĀXies!.. vai tu domā? ka DAnte savu Dievišķo Komēdiju būtu UZraxtījis bez BEatričes?. un es ļoti Šaubos, vai man būtu Izdevies to ATDzejot bez beatričes!. tikai atšķirībā no DAntes beatričes - MAnējā ies līdz ar MAni CAuri visai ELlei un PUrgātōrijai, līdz ABi Nonāxim PAradīzē. pēc tā Brauciena pie KNuta - man uzraxtījās viens KNutisx dzejolis. es TĪŠām to taisīju knutisku! lai Ieietu VIņa pasaulē! jo šausmīgi niez roka Atdzejot viņu VĀcu mēlē!; bet VIEnkārši atdzejot viņu NEvar: viņš ir PIlnīgi no JAuna JĀpārrada!.. tad Klausies: tu mana ELle, manas DEbesis!. kad Akā ŪDens Sen jau IZžuvis, kad Mutē MĒle kļuvusi par PLienu!!, un Izdvests KUngsts - par ZVĒra izrēcienu!, kad ZVirgzdos sarec LAix uz AUgšu kāpdams, un UZveikts PUtns pieplok Zemei SLāpdams, un KĀRnai ČŪSkai atdod balsi savu!, melns Cinis RĀvu dzeŗ un Kļūst par PĻavu. tu mana Elle, - manas Debesis. tu saki Knutisx, bet ne GLuži?.. Jā! tas ir man Klajais Emōciju Kāpinājums! kas ielikts Knutiskā Tēlu Blīvumā... un tu vari Iedomāties? arī ŠIS dzejolis viņai patika!. viņa Teica, tas esot LAbākais ko es jebkad esmu uzraxtījis!!. tu Nevari Iedomāties kā es Jutos Pārbraucis no Knuta.. ka viens VEcītis manos gados var tā APMāts būt!... Dari ko Darīdams, - VIsur priekšā VIņa!!.. Domāju, Paglābšos pie Knuta. Grāmata Atšķiŗas 127-tajā Lappusē: nomodā tu man esi māte aizmigusi kļūsti par meitu pa vidu vienīgi dziesma sarkana neizbēgama neizdziedama dziesma Ārprāts: kā Knuts to TĪŠām paredzējis un TĪŠām iebāzis tai Lappusē, kas PAti šķiŗas vaļā!. No Rīta mazgāju Traukus, un man Japsēžas. tas nāk ar TĀdu VAru!... KLapēju uz MAšīnas kaut kādu muļķīgu Programmu, un Rokas Neceļas Sist pa Taustiņiem: Acu priekšā Viņa!!!: Undeutlich jetzt, und jetzt in reinsten Strahlen. te ZŪd, te IEdegas ar LIesmu kvēlu!. Gēte. Kaislības Triloģija. Man Gribas viņai DĀVāt un DĀVāt un DĀVāt!!... Ārprāts kādā PApīrā es viņai to savu dzejoli ievīstīju!. – Neliels Subproduktiņš no Dantes Elles, Dadzim ko Uzdurt uz Iesma, Izcept, un pasniegt Pusdienās - Starptautiskajā Sieviešu dienā. – un Eju viņai to Pasniegt un Norunāt vienu BRidža maču!!.. viena Meiča Dekānātā Saka,


Dagmāra Aizgājusi pēc Naudas. Atpakaļ Nebūšot. – Eju NĀkamajā dienā!. Nostājos viņas Tempļa DUrvju priekšā, KĀjas GRīļojas, SUbprodukts pa IEkšu vantējas, bet ES tik NOšņaucu DEgunu, un Ķeŗos pie KLiņķa. Ciet. jūtos VĪlies un ATvieglots. PIrmajā piegājienā es NEbūtu spējis tai kalnā uzjāt!.. Aiznesu Nodot to programmu ko klapēju uz mašīnas, un Jāju stikla kalnā OTrreiz. OTrreiz tā laipnā meiča saka, Dagmāra būšot pēc PusStundas. akurāt Labi: varu šoreiz ES aiziet pēc naudas. Tur satieku to Čūsku veceni Fominu, kas mani pirms sešpadsmit gadiem izlidināja no universitātes par Amorālu Dzīvesveidu: neskatoties uz To, ka fakultātes padome bija pieņēmusi Lēmumu, ka Mīlestība ir Svēta un Neskaŗama. Es šai Saku: biedre Fomina: man pašlaik ELle gāžas uz galvas! un kaut kur Tālē Zied arī Debesis!. – KAs par elli viņa jautā!. –DAntes elle!. JŪs tur esot tā VIrspriesteriene! no JUms tad man arī Jāizlūdzas SVētība. – ak jūs Tulkojat Dievišķo Komēdiju?. vai tad to Neuzņēmās Knuts Skujeniex?. – UZņēmās jau nu GAn. taču viņš DIenā spēj PIeveikt tikai PIecas Tercīnas, TAd viņš ir IZpumpējies, un neKAm vairs nav Derīgs. tas Nozīmē, ka lai Pārtulkotu Dievišķo Komēdiju, viņam Trīs Gadus no Visa Cita Jāatsakās, un Sievai un Bērniem līdz ar Viņu Jāmirst Badā. tā kā ŠĀdu luxu viņš NEvar atļauties, tad UZvēla visu to padarīšanu Man. – tas ir Jauki!! viņa vēlībā starodama Saka. Strādājiet!. – tātad jūs DOdat savu svētību?. – DOdu biedr biseniek!. – un līdz ar To viņa taču ir Akceptējusi arī manu BEatriči. vai nav Jauki?. ar šito laimīgo apziņu Sirdī - dodos TRešo reizi jāt stikla kalnā ar ZElta zirgu!!. un UZjāju. VIņa sēž savā svētnīcā kā Temidas Priesteriene!, es eju Klāt un Vaicāju, vai viņa ēd Subproduktus. Viņa man Jautā: Kas tie tādi IR!. – ak SVētā NEzināšana!!.. man nākas Izskaidrot, ka tie ir tie IEkšu produkti!: kā Sirdis Plaušas Kuņģi un Tamlīdzīgi: pēc kuŗiem Sievas Tirgū stāv Rindā no Septiņiem Rītā, jo tie Lēti Maxā... un Pasniedzu savu Subproduktu... šis LAimes brīdis!!. IEņemt SEvī viņas SEju kamēr viņa Lasa, lapai pirxtos viegli Trīsot. un viņas ACIs pēc tam!. šis NEaizmirstamais DIevišķais SKatiens!. esmu DEbesīs, un GRibas tās DĀvāt VIņai!!. tā ir tā Labgribēšana!! kas tik Jauki skan tai Vienkāršajā Itāļu Mīlestības apliecinājumā – ti Voglio Bene... Es protams Iesprostoju SEvī šo lidojumu, un runāju par Bridžu!, kas mums NOteikti JĀnoorganizē!. MĀjup ejot, esmu IZsmelts. nu Kā tad PALiek ar to bridža maču velns lai parauj!.

OTrā diena. Ceturtdien, AStotajā martā!. Ma poi ch’i’ fui al piè d’un colle giunto, là dove terminava quella valle che m’avea di paura il cor compunto, guardai in alto, e vidi le sue spalle vestite già de’ raggi del pianeta che mena dritto altrui per ogni calle.


tā LEja kuŗā maldījos - bij BAisa.. bet Lūk te varens KAlns man izaug blaku!!, pār kuŗa PLeciem SAule STarus kaisa!. (Ziepniekkalnā.) – Dadzīt: mana DĀvana TEv - dīvainā kārtā Saskan ar tavas MĀjas nummuru: tai ir TRīspadsmit LAppušu.. šī SAruna protams ir FAntazijas auglis!! taču PAŠportrets ir ĪSTs!.. UZraxtīju tev kaut ko GAŗāku!:: lai varētu ILgāk GAnīties tavā SEjā. ----------------------------------------------------------– ATkal viņš MOka LOriņu. es to NEvaru vairs IZturēt!... SKaidrā prātā NE. bet kad PIedzeŗas!!, tad nāk ĀRā kaut kādi ZEmapziņas slāņi!!. un TAd viņš ir tik RUpjš!. viņa NElaime ir TĀ, ka viņš neKAd nav CIenījis SIevieti. viņā TRūkst DVēseles SMalkuma!!. viņš gan RAxta tīri JAukus DZejolīšus, bet DZejniex no viņa!! - ŠAubos vai iznāx. NEvar būt LIels DZejniex, jan nav LIels CIlvēx. (tu MAUka!.. es TŪlīt PAt eju PRom!.) ----------------------------------------------------------– es viņam Iegāzu... Pretīgi.. Galvenais – VEltīgi. NEvajadzēja. – man Liekas, Vajadzēja GAn!. – Nezinu... viņš Piesvempjas Kājās, - nāk man Virsū. – kad ES bliezīšu!, tad Ausmiņš ar KARoti tevi vairs kopā nesakasīs viņš saka!!. ES saku – Sit. – Tad viņš mani nosauca par Gļēvuli. es ZInot ka viņš man NEsitīšot!: tāpēc tā varot IZlekt... kāds Nelga.. cik MAZ viņš mani PAzīst!. – Valdi, NEmoki sevi. – es NEvaru NOrimties.. ES to pārdzīvoju VAirāk nekā viņš. – tā Nelaime ir Tā, ka viņš Netic Loriņam. un LOriņš viņu taču TĀ MĪl!!.. Viņu VIEnīgo!... bet viņa viņam ATdevās, savā veidā viņu ŽĒlodama.. viņš Ienāk Loriņa Istabā, Izģērbjas Kails, un Ieliekas mierīgi loriņa Gultā. it kā tā būtu Pašsaprotama Lieta.. nāk Loriņš, un ir dikti Pārsteigts; un no Pārsteiguma Ņem un viņam Atdodas. un Tāpēc viņam Liekas, ka viņa tikPAt lēti Atdodas kuŗam Katram. tas ir Vīrieša EGOisms kas viņā runā!. viņš Redz tikai SAVas jūtas!; Nemēģina Iedziļināties OTrā cilvēkā. – Dadzīt: es šobrīd jūtos tavā priekšā kā SKOlas zeņķis! lai gan man ir Piecdesmit Gadu, bet TEv tikai DIvdesmit ČEtri. viss Tas ko es tev tur Saraxtīju man liekas TĪrās BLēņas. arī TĀ taču ir tikai Vandīšanās pa SAVām jūtām!. kamēr TU dzīvo LĪdzi CItiem!. man pret tevi ir baiga Bijāšana. tu ATkal parādi man sevi no JAunas puses. kaut gan arī NĒ: to es jau tevī NOjautu!: Toreiz, kad turēju TAvas rokas SAvējās. Tagad tas tikai ATklājas. – Valdi: tu mani IDeālizē. Nevajag. – Dadzīt, es NEVaru citādi!. – es nemaz NEEsmu tāda!. tu to NEvari pat IEDomāties!. es BIju GOdiņa MĪļākā!... Redzi NU kāda es esmu!. ar MAijas!, savas MĀsas!, VĪru!.. bet es to darīju Tādēļ, lai tiktu Vaļā no VIŅa!. Viņš bija Godiņa Draugs. es viņu Mīlēju TĀ, kā vēl neKAD nebiju mīlējusi!. līdz NEPrātam!. viņš bija īstenībā mana VIEnīgā mīlestība!. – un Kādēļ tu gribēji tikt no viņa Vaļā?. – man Šķita, ka viņš mani NEmīl TĀ, kā es VIŅu mīlu!... TAgad viņš mani ar savu mīlestību Vajā!. bet MAn tā VIenaldzīga... tas bija tik SEn. – diez cik Sen tas Nevarēja VIs būt! ja jau viņš vēl ŠOdien nes tev Lasīt tās Pašas Lugas Ceturto Variantu.


– Valdi: saproti, es to NEVaru izlasīt!. es to viņam vienkārši atdošu Atpakaļ. – Dari kā Zini. – bet TAgad iesim GUlēt. ----------------------------------------------------------– Jā dadzīt. Mīlestība nāk NElūgta un Neplānota. kā Brīnums!!!. GĒtem bija SEptiņdesmit DIvi GAdi kad nāca viņa Neprāts pret Ulriki. un viņš Uzraxtīja savu Kaislības Triloģiju. šo visAUGstāko mīlestības dziesmu!. kas TĀ par DVēseles SIMfoniju!. SKan ar mazliet ARhaisku: mazliet DAntisku ietonējumu: tur ir Paradīze un Elle un VIsāda tāda atribūtika!. bet kas par VIEnreizēju RISinājumu!. neKĀ KOnkrēta. tikai BEzgala DAžādie DVēseles STāvokļi!!. CIlvēka ENtelehija. kaut kas Arhaisks, un reizē Moderns!. kas par VĀRddarinājumiem!. kas par VIenreizējām VĀRdkopām!... Kā tev Patīk tās Rindas, ko es Uzdāvāju tev Šodien uz APsveikuma kartītes!: Was soll ich nun vom Wiedersehen hoffen, Von dieses Tages noch geschlossner Blüte? Das Paradies, die Hölle steht dir offen; Wie wankelsinnig regt sich’s im Gemüte! – ko NEsīs man šī ATkalredzēšanās!: šis Zieds, ko Diena Pumpurā vēl glabā!!. deg Debesis un Elle Acīs manās, vēl Rokā ATslēgas tur mana Labā!!. man tās Atdzejojās PAgājušo nakti! Domājot par TEvi. – tur Skan mazliet Šaubas!!. – tur skan VISas izjūtas uz kādām vien spējīga cilvēka dvēsele!.. Sākumā šī NEziņa. bet tūdaļ divas NĀkamās rindas! - nāk ar VArenu PĀRliecības spēku!: Kein Zweifeln mehr! Sie tritt ans Himmelstor, Zu ihren Armen hebt sie dich empor. vairs ŠAubu NAv. tā iet pie DEbess vārtiem, sev LĪDzi mani ceļ ar Stariem sārtiem. P R e t ī S A v ā m R O K ā m viņa mani augšup ceļ!... Dadzīt, T A v a s R O k a s kā TĀs spēj APlaimot!!. ---------------------------------------------------------– Valdi: es šonakt Nevaru. – ATkal saudzējamais laix?. – Jā. ---------------------------------------------------------– Kā tu varēji Atdoties Godiņam. – PAti nezinu. ---------------------------------------------------------– VAldi! man no tevis BAil!. – tev NAv no manis jābaidās!!. ---------------------------------------------------------– Dadzīt, tu Raudi?. PIedod man!. es esmu Nelietis. ----------------------------------------------------------


– tā tam VAJadzēja notikt!. tas nemaz NEvarēja CItādi būt!. – Dadzīt, tu Neļaunojies? ka mums Nesanāca līdz Galam. man tas tāPat bija Pirmajā reizē ar Viktoriju. kad Es kādu Sievieti Mīlu ar Visu Sirdi un Dvēseli, es NEvaru to Noturēt SEvī!. tas LAUžas ĀRĀ ar TĀDu NEPārvaramu SPĒku!, ka man Noplūst Priekšlaicīgi. pārāk ILGi esmu cieties!... un ar MAukām ielaisties es NEspēju... bet pēc TAm, jau pēc Dažām Stundām, mums bija ĻOti LAbi – kā TU tik ILgi VAri viņa man jautāja!. viņa PĀrdzīvoja VAirākus ORgasmus! līdz nāca mūsu KOpīgā savienošanās!. tā bija PIlnīga MIesas DVēseles un GAra SAkušana!!. – es VIsa esmu TEvī viņa teica!!. un tas Tiešām tā BIja. un Klausoties pēc tam Mōcarta Sonāti, mēs Jutām, ka esam Nonākuši līdz DIevam. ----------------------------------------------------------– VAldi: man VIenai ir tik BAigi šai istabā. varbūt Tāpēc, ka tajā Nomira mans Vectēvs. – Dadzīt: KO man DArīt. Pārnākt Rīt ar visām Mantiņām uz Ziepniekkalnu?. – vai tev PRĀts!. – palDies dadzīt. Saproti, es NEvaru AUsmiņam Nodarīt PĀri!!. viņa to NAv PElnījusi... TRešā diena. Piektdien, DEvītajā martā!.

So gib mir auch die Zeiten wieder, Da ich noch selbst im Werden war, Da sich ein Quell gedrängter Lieder Ununterbrochen neu gebar, Da Nebel mir die Welt verhüllten, Die Knospe Wunder noch versprach, Da sie die tausend Blumen brach, Die alle Täler reichlich füllten. Ich hatte nichts, und doch genug: Den Drang nach Wahrheit und die Lust am Trug. Gib ungebändigt jene Triebe, Das tiefe, schmerzenvolle Glück, Des Hasses Kraft, die Macht der Liebe – Gib meine Jugend mir zurück! Goethe. Faust. tad ATdod ATpakaļ tos Laikus, kad Es vēl biju TApumā!! tos Rīta Stundu vieglos Tvaikus, kad Dziesmas (!) dzima Avotā!. kad Pasaule bij Miglā tīta, kad Puķes (!) plūcu Ielejā!, kā Apslēpts Brīnums (!!) Pumpurā vēl DZīve snauda Nepazīta!!.


man Pietika ar Tīro Neku: ar PAtiesības dziņu, MAldu prieku!... dod ATPakaļ to KVēlo SParu, ar kuŗu SĀpēs LAimi kaļ!! dod NAIda spēku!, MĪLas varu!, dod JAUnību man atpakaļ!!. Gēte. Fausts. (no Rīta Dagmāras Istabā.) – Dadzīt: tu IZlasīji kas uz tās kartītes raxtīts ko vakar tev devu?. – Rindas no Gētes Kaislības triloģijas. – un VĒl?. – Dadzītim Astotajā Martā. Valdis. – un VĒl??. – Vairāk neKas. – hahahaHa. Tu Gan par JUristu NEderi. vismaz par IZmeklētāju!!:: ne Izmeklētāju – nu kā SAUc to amatu ar ko nodarbojas Simenona varonis meGRē!. – Policijas Inspektors. – tas ir Tituls. es domāju pašu NODarbošanos!. – MEklētājs. – Pareizi!. MEklētājs. par Meklētāju tu NEderi. tu SKaties tik mana ROkraxta ķeburos, bet CItas zīmes tu NEredzi!. – Valdi, Nedusmo. Es tagad Izlasīju!!. – un tev Pielēca?. – Jā. Ziedu kompozicija Brīnums!. CEturtā diena. Svētdien, VIenpadsmitajā martā!. Ed elli a me: „Questo misero modo tengon l’anime triste di coloro che visser sanza infamia e sanza lodo. viņš Sacīja: Tās – dvēsles BEzkrāsainās. tur NEatrast neVIenu ZAļu ZAru – ne viņu NOpelnos, ne viņu VAinās.

(Telefona saruna.) – ti VOglio BEne dadzīt.. Saprati?. – Jā... Kā tu pavadīji šīs Dienas. – Jānodod Atskaite?. LAbi. AIzvakar piemēram biju CIemos. Sēžu pie Galda, klausos ar VIenu ausi ko Behemots muld, Skatos ar VIenu aci tajos Nolaķētajos


Skaistulīšu Purniņos Trīspadsmit Krēslos, un Izliekos ka man ļoti interesē Televizors. bet SEvī es D Z ī v o j u !!. un esmu LAimīgs. neKĀ neKĀ man nevajag!!. un TAd pie manis Pienāca Burvis zaRAstro.. tu Zini kas ir burvis zarastro?. – Nē. – Burvju Flautu Zini??. – NEzinu valdi!. es VĀji orientējos mūzikā!!. – tas ir BRīnišķīgi!. Tad mums PAvērsies VEsela JAuna PAsaule!. Zini: Pirmā Opera ko redzēju - bija TAnheizers!. man Toreiz bija Trīspadsmit Gadu. – vai Tā ir TĀ opera kur viņš Piebrauc ar GUlbi?. – Nē: tas ir LŌEngrīns!. TAnheizers ir GRēciniex, ko PĀvests NOlādējis, teikdams ka DRīzāk viņa ZIZlis sāx ZAļot, nekā Tanheizeram Dievs piedos viņa GRēkus. un NOTiek šis brīnums!: pāvesta Zizlis - sāk ZAļot. un šo BRīnumu dara MĪlestība!!... un burvis zaRastro - man sacīja ZĪmīgus VĀrdus. Tos es tev Pateikšu, kad Klausīsimies Burvju Flautu. TAgad NE. bet šie Vārdi man nāca kā ATklāsme!!. – Ko tu Domā man prasa māsiņš?. – neKO es saku. man vienkārši nāk MIegs. – tad EJ OTrā istabā un ATgulies!. – kāda LAime dadzīt!!: būt VIenatnē ar TEvi!!... no Otras istabas nāk Neskaidra Balsu Murdoņa, Es tajā NEklausos!. es esmu KOpā ar TEvi.. Tā es Novāļājos Labu Laiku pa dīvānu; PIlnīgā Svētlaimē!!. AIzmigt protams NEaizmigu. Dzirdu, skan Behemota Balss: IEdod vienu CIgareti. – tas protams NEzīmējās uz MAni; taču ES, Galants Kavalieris būdams, Tūdaļ lecu Kājās, Pasniedzu dāmai Cigareti un Uguni, un arī PAts aizsmēķēju. un IEmetu lāsīti!. un kļūstu Jautrs!!. Paskaidroju, ka man tas Miegainums no Tam, ka Pagājušo Nakti Svinēju ČEtras JUbilejas: Starptautisko Sieviešu dienu, Dagmāras Vārda dienu, Loriņa (imanta Sieviņas) Dzimšanas dienu, un viņu Vecāku Sudrabkāzas. esmu ATkritis GUļus tikai uz ĪSu BRīdi. toties GUlēju BLakus JUbilārei!!.. tas man iznāca tik LIelīgi un LEpni, ka VIsi SMējās kā KUtināti.. DRoši pateiktu PAtiesību - taču Visi Uzņem kā JOku!. neViens tai NEtic.. MEliem – JĀ; MEliem GAn notic!. pulxten Deviņos man Iešaujas Doma, ka Neesmu taču vēl Izlabojis savu Studentu Raxtu darbus. un Rīt pusDEviņos NOdarbība!.. Paskaidroju Namamātei, kas par Lietu. un Dodos viens Pats uz Mājām.. ak BUrvīgais CEļš pa DZirnavu ielu VIenatnē ar TEvi!!... Mājās tūdaļ Ķeŗos KLāt tiem domraxtiem.. ĀRprāts kāds TUXnesis!. neVIEnas PAšas Domas!. pat ne NIecīgākā DOmu AIZmetnīša!.. un Pāri šai Pelēcībai stāvi TU!. tu taču ARĪ esi tāda PAti studente kā MAnējās!. KĀ var BŪt tik MIlzīga ATŠķirība!.. un par KĀdiem GRēkiem DIevs mani SOdījis, likdams CIest šīs TUkšo KĻūdu LAbošanas mokas!... TIk trakas mocības - DAnte savā ELlē nav Izdomājis neVIEnam grēciniekam!... varbūt MAna vaina ir TĀ? ka NEesmu PRatis ATraisīt šo meiteņu DVēseles? PRasīdams no viņām Pārāk DAudz?. Zini? kādus PĀrbaudījumus mums ir Uzlicis Burvis zaRAstro? lai mēs Ieietu Gudrības un Mīlestības templī. PIrmais pārbaudījums TEv: tev būs DRukāt VIsus tos PApīrus ko PRiekšniecība LIek. – hahaHa ha ha!!!. tas TIEšām ir briesmīgs pārbaudījums!. – MAn. man būs LAbot manu PIektā KUrsa STudentu DOmraxtus VĀcu VAlodā. ARĪ pārbaudījums kas Daudz ko Neatpaliek no TAvējā. – tiesa Gan. – bet tas vēl nav Viss. Klausies!. tavs NĀkamais pārbaudījums!. TRešdien tu ar IMantu un LOriņu, jūs VIsa ZIepniekkalna VArza, IEspersieties pie MAnis! lai KĀ tas ausmiņam nepatiktu!. un pirms mēs klausīsimies Burvju Flautu, es ausmiņas Klātbūtnē tevi APdirsīšu. – tu esi Diplomāts!!!.


– Dadzīt, par MĪlestību ir JĀcīnās!... tā man kādreiz likās Muļķīga Frāze. jo VAirāk tu CĪnies, jo SMieklīgāx KĻūsti. Mīlestība es domāju!!!, nāk kā NEcerēta BAlva bez NOpelniem... bet Tās ir Blēņas. ŠOdien es ZInu, ka par mīlestību IR’ jācīnās!. un šai Cīņā Nepietiek ar To Vien, ka esi Drosmīgs un Taisns. Jābūt arī ELastīgam!! GUdram!! IZmanīgam!!. Jāņem LIktenis!, šis Trakojošais ZIrgs, STingros GRožos, un JĀvada pa savu PAŠa ceļu!. Kā TU pavadīji šīs dienas?. – Ak, man Nav ko Stāstīt. Biju pie Godiņiem. Viss bija tik Labi... tu jau Zini. visu LAbu valdi!.

PIektā diena. Pirmdien, DIvpadsmitajā martā!. O Muse, o alto ingegno, or m’aiutate; o mente che scrivesti ciò ch’io vidi, qui si parrà la tua nobilitate. ak MŪza! CĒlais PRāts! jel mani DZirdi!! jel PALīdzi mans Gars, kas Pieraxtīdams ko Skatījis es, DVēselē man virdi!!. (Dagmāras Darbistaba, Puspievērtas Skapja Durvis. Ienāk Dagmāra, cenšas Aiztaisīt, bet Veltīgi.) – ti VOglio BEne dadzīt!!. – KĀ tu mani PĀRbiedēji!. – ti VOglio BEne!.. IZtulko!. – NEprotu itāliski. – Arī TO ne?. – Nē. – ŽĒl!. (Kanāla Apstādījumos, uz Soliņa kanālmalā, un Atpakaļceļā.) – vai tu BŪsi parīt pie manis?. – Valdi, es Nvarēšu. – ja Ne, Ne. ATlixim uz nedēļu!! ----------------------------------------------------------– Kādēļ tu esi tāds SAdrūmis?. – tu mani IZnīcināji. Zini, es šorīt Uzraxtīju Romānu. Pamodos kaut kad ap Trijiem pusČetriem, un DEsmitos uzraxtīju PĒdējo TEikumu. NEzinu vēl vai tam būs SImt lappušu, PIecsimt, vai TŪxtotis. JĀuzraxata!! tad Redzēs. bet IZdomāts tas ir VIsās DEtaļās. pēc Tam GAN es biju izpumpējies!. Padomā: kādās Sešās Stundās Uzraxtīt Veselu Lielu ROmānu!... bet Nu tam Strīpa PĀri.. PRōza laikam NAv mans ho-


bijs. ja jau tu NEvarēji PIespiesties IZlasīt pat tās TRīspadsmit LAppuses ko tev dāvāju!. – Nav TIEsa valdi!. tev ir ļoti Raita Asprātīga Valoda. Interesanti Lasās. – Tiešām?. tad varbūt Tomēr MĒģināšu.. bet visPIrms pastāstīšu, ko tev NEpastāstīju savā ATskaitē. tik GAŗi jau NEvar pa TElefonu IZrunāt.. tai SIevu dienā devos pie jums ar zināmu NOlūku: Saņemt Pirmās Ugunskristības Ziepniekkalnā - par Dantes Trešo Dziedājumu. JŪs bijāt mani PIrmie KLausītāji.. un Jutos Gandarīts. tavi VĀrdi – es Jūtos kā Svētnīcā – man ĪPaši pielēca!. pēc tās Nakts Ziepniekkalnā - devos pie Knuta uz Dubultiem jau ar itin DRošu prātu. Nolasīju. Gaidīju, Kā nu Bliezīs pa Elles Vārtiem.. bet Knutam tā Milna iz Rokām ŠĻuka. – tas ir ĪStais piegājiens. tev ir Vajadzīgie Apgriezieni. man Priex, ka Dante Atradis Īsto Adresātu. – tā ir visAUGstākā Slavas dziesma, uz kādu Knuts ir Spējīgs. un Tas ka viņš Saka – tur vēl DAudz kā REdiģējama, - un sāk sieties klāt tikai TĀdām vietām, kur tiešām NAV nekā ko labot!, tas Nozīmē, ka tur nav neKĀ’ rediģējama!... bet Nu es kādu laiku metīšu Danti pie Malas, un taisīšu savu Romānu!. un Tu man dadzīt Palīdzēsi. Beatriče tu mana!!.. un Es taču Tevi tai naktī IZvaroju!... Jā: manī sēž arī Jaunu Meiteņu Izvarotājs... kas tā bija par ĀRPrāta KAIslību!. mums ABiem!.. bet VAirs es tā NEdarīšu.. Zini? kādu es iedomājos visAugstāko svētlaimes brīdi?. kad SIeviete!, PĀrvarēdama savu Kautrību, man Uzdāvās to PAti!. PAti man Tuvosies, un Pasniegs kā Balvu. kā KAraliene!!.. un TU esi tā sieviete dadzīt!!. zini Ko dadzīt?. vai tu nevari nākt man Palīgā un Atzīmēt? par KO mēs katru reizi esam runājuši!. Citādi man var Piemirsties. Mīļā mana!!!. Ak, kādi CEļi man bija JĀnoiet, lai NOnāktu līdz TEvim!!... BĒrnībā es biju GĻēvs, BIkls, SLimīgs ZĒniņš. SLInks kā MAIss. neKO’ man nepatika darīt!. tikai Lasīt Andersena un Skalbes Pasakas. Septiņu gadu vecumā - es Izlasīju Pirmo un Pēdējo Reizi DAnti. kas TAs bija par IESpaidu!.. BĒrna FAntazijai!: – Viņš - tratatā - sev KRūtis PĀrplēsa, un Sacīja – LŪK kā es Sevi Moku!. – vai arī – tur Redzēju es Ļaudis SŪDos iekšā! kā kādā varen LIelā ATejā. – pat tā Smieklīgā Rinda – kam Tu tik DZiļi mani SŪdos skati! – man toreiz neMAZ nelikās smieklīga!. Labi ka es Skolas vai Augstskolas gados Danti Nepārlasīju Otrreiz!. es būtu Dziļi Vīlies. jo Māsēna Atdzejojums paTiešām ir Tizls. Sauss un Tizls Texta Pārstāstījums... vienu Vakaru pie manis Uznāca Godiņš ar Māsēnu. Salīdzinājām. Baigi.. bet TAgad manī dzīvoja mans BĒRnības dante kad ņēmos viņu atdzejot!. man Nebija Pacietības viņu Izlasīt; TĀ Niezēja Nagi ATdzejot!. Palasu Palasu tik dažas tercīnas uz Priekšu, un Rauju Pakaļ. Tā es viņu Taisu. un tas LAbākais ir tas NEgaidītības moments!!: tu NEzini kas nāx!.. tas atdzejojot Uzsit tādu ĪPašu vilni!. bet līdzās DAntem - es bērnībā NEsmādēju arī KUrt-Māleri. man patika RAudināt savu sentiMEnto! un TOreiz es to varēju panākt ar Gaužām LĒtiem līdzekļiem. Sirds ņēma VISu pretī! NEšķirojot GRaudus no PElavām. kā es APSkaudu tos Varoņus, kas Skolā Starpbrīdī pirms Vingrošanas stundas Visādi Ālējās, Lēca pāri Bukam, Kūleņoja, Rāpās pa Virvi. es PAts sev likos GAužām NEvērtīgs!. skolas Pirmās Četras klases man bija MOcība. TRulīši VIEn tik nāca. jau ar Pirmo Dienu skola man parādījās kā Draudīgs, Ļauns Spēx. PIrmajā DIenā mani PIekāva viens DRukns un MUskuļains ZEņķis: (kas Vēlāk kļuva par Boxeri). tas Dullākais bija Tas, ka es šim tēviņam Situ PRetī!. Tas viņu Sakaitināja, un Sekas bija Asiņainas.. Tā es Četrus Gadus VIlku savu pelēko existenci! līdz kādu Vasaru, (man bija Divpadsmit Gadu), nolēmu tam darīt Galu. ES! šis Slinkais Bālais Sapņotājs, BĀlģīmis un KAulu kambaris! (Tā mani visi saukāja), Ķēros pie Lāpstas Cirvja un Dakšām; vingrinājos vicināt arī Izkapti. Visi Brīnījās: Kas tam puikam Lēcies!!. Visu Laiku Stumjams un Grūžams, bet NU iet kā PLĒsts! ķeŗas Klāt visSMagākajiem


DArbiem; neMAz vairs nav JĀskubina! drīzāk JĀpiebemzē!!.. Tovasar man Izauga mani Platie Pleci, Spēcīgā Krūšu būda. Rezultāts bija Tāds: ja PAvasarī es pat ne REIzi NEvarēju PIevilkties pie REdelēm, - tad RUdenī!, kad man bija TRīspadsmit GAdu, es jau Pievilkos TRīspadsmit REižu no VIetas!. un no trulās PElēcības - tai pašā gadā izvērtos par TEicamnieku. bet no MEitenēm GAN man bija bail!. Tās man likās kaut kādas Dievišķīgas Būtnes no CItas pasaules! (protams tikai SKaistās meitenes!). Šai ziņā es biju tāds Pats kā KAmielis: mans DRaugs: ar kuŗu draudzējos no pamatskolas Pirmās Klases. kad mums bija Četrpadsmit Gadu, mēs Abi Samīlējāmies Vienā Meitenē. tas Nebija nekāds Brīnums: jo VIņā bija iemīlējusies VIsa KLase. mums bija šausmīga SKaudība uz tiem Čaļiem, kas spēja Mierīgi Pieiet viņai Klāt un Pateikt – Nāvīgi Foršs Laiciņš!!; vai TAmlīdzīgus drosmīgus vārdus. mēs no viņas VAirījāmies kā vien MĀcēdami. bet TAd viņa sāka VAjāt MŪs!!. Ejam piemēram pa Ielu, Viņa nāk aiz Muguras, Uzkāpj man uz Galošas tā ka tā Nolobās no Kājas, un Nosaka: SVētās marijas. – hahahaHaha!! „SVētās marijas!” Hahahaha! es NEvaru! Hahahahahaha!!. VAldi! tu mani SAsmīdināji!!. – MUms protams NĀvīgā SKrobe.. mēs viņu Iesaucām par FŪriju!. KAmielis Raxtīja Neķītrus Stāstiņus par To, kā viņa Krūmos un Citās vietās Kopojas ar saviem Daudzajiem Kavalieŗiem. ŠAi piemēram tas Caurums tik Liels, ka ZIrgs ar visu VEzumu var iebraukt iekšā!. ŠIm tas Daiktiņš Maziņš MAziņš; neKAs tur NEsanāk; Guļ Stundu Virsū bez jebKāda Efekta. un TAmlīdzīgā garā. ES, lai parādītu savu Varonību, reiz Kāpņu telpā viņu Nobučoju, un Dabūju TĀdu PLiķi!, ka DZirxteles VIEn gar acīm nošķīda!.. bet Būtībā šī Nekautrība nāca no mūsu Pārmērīgās KAutrības!... TĀds es biju arī STudenta gados. kad mans Sapņu tēls man Izrādīja Pirmo LAbvēlības zīmi – es Ķinītī Uzliku uz Viņas rokas Savējo, un viņa to Neatraidīja, bet vēl GLāstīja, - es biju SEptītajās LAimes DEbesīs!. šī DIEviete kuŗa RAud, skatoties Filmu par ŠŪmani!. kuŗa Visu Prot tik SKaisti IZsacīt!. KO gan viņa ir Atradusi MAnī!... bet tai PAšā laikā man bija tik VIegli AIzvainojams LEpnums!. es BAidījos!, JĀ, BAIdījos būt ROTaļlieta viņas rokās!. un kādu Dienu, kad mums bija Norunāts Satikties un es atradu mājās viņas Vēstulīti – Piedod, Valdi, nevarēšu ierasties – visa mana Ievainotā Patmīlība saslējās Lepnā Apņēmībā, un es vairs viņai Neuzmetu ne Skatienu; Neteicu ne Vārda; kamēr viņa PAti pienāca man klāt!: lai Nedusmojot: viņai bijis jābūt BĒrēs!.. kāds ES esmu NEjēga un BRIesmonis es šaustīju pats sevi!. un biju pašās Laimes Debesīs kad Viņa bija ar Mieru vienu Sestdienu Nākt ar mani Padejot. tam vajadzēja notikt visGlaunākajā Rīgas Restūzī: toreiz tāds bija AStorija!: tas Greznais Šķūnis virs Unīša. galvenais MŪzika tur bija PIrmklasīga! visādi SIrdi KUstinoši GAbali!. mēs dzērām Vīnu, un Studentiem vēl bija asinīs kaut kas no pirmskaŗa smalkā Toņa!. – und ich tanze mit Dir - in den Himmel hinein, in den siebenten Himmel der Liebe!. – kāds Reibums!! kad VIņas augums Piekļāvās pie MAnējā, un bija manās ROkās. un man UZnāca tik STulbs MAZvērtības komplexs!. – Atzīsties!: Tu taču Nenāci MAnis dēļ šovakar! bet Tikai tāPat PAdejot kad tev izmaxā!. – Viņa Pārvērtās SEjā. – ja tu gribi Zināt, mani ne VIens VIEn ir šādi aicinājis!. taču es ne ar VIenu neesmu gājusi!!. – Sapratu, kādu CŪcību esmu pateicis... Atdevu Ķelnerim kā Dzeŗamnaudu - VIsu savu tā mēneša STipendiju. MAn taču vairs NEbūs jādzīvo. un Tramvajā Apraudājos. par ko viņai bija Kauns, un MAn vēl LIelāx. LŪK kā man ir gājis!... ir JĀprot pār sevi VAldīt tas man ALlaž nācies Grūti - mana Jūtu Pārmēra dēļ... tad jau VIenkāršāk ir sastapties vaigu vaigā ar NĀVi!.. vai tev ir Gadījies skatīties nāvei acīs?. – Nē.


– man Gan. reizes ČEtras. Vienreiz Kalnos. Vienreiz Jūrā. Divreiz Slimības gultā. Gribi?. Pastāstīšu. – STāsti!. – Kuŗu gadījumu Gribi?. – to KAlnos. – Īstenībā tie jau NEbija nekādi KAlni, bet DAugavas KRasti; Toreiz kad vēl Nebija tās Spēkstacijas. es Eju Basām Kājām pa Daugavas Akmeņiem, man Blakus Krauja. Domāju, JĀuzrāpjas tai kraujā! Jāpastaigā pa AUgšu!. Skatos, tajā ir šādi tādi Izcilnīši, kur uzlikt Kāju. Pašā AUgšā GAN pilmīgi plika siena!. bet tai PĀri karājas kaut kādas SAknes un ATvases. Domāju, Pieķeršos pie Tām. Tā nu Rāpjos uz Augšu!. PĒdējais izcilnis - gaužām NIecīgs: STāvu uz tā ar VIenas kājas PUspēdu. Paskatos uz Leju: BEzdibenis. Ne nu GLUži bezdibenis!, tomēr ja KRitīsi uz tiem akmeņiem, BEigas IR. PRiekšpēdējais izcilnis tik ZEmu, ka NOlaisties uz tā vairs nav IEspējams. Tad nu Ķeŗos VĒLreiz pie tām pašām saknēm un atvasēm!. Sapuvušas, sapuvuša, SApuvušas... vai es tevi NEgaŗlaikoju?. – Nē. Interesanti. – tā neKas. PAklausīties VAr. – Valdi NEsmej!. es taču PIlnīgi DZīvoju tam LĪdz!. es Visu to Iztēlojos ACu priekšā!. – Labi: es Turpinu.. Beidzot, kad mans Augums ir Noliecies paTIEšām bīstamā slīpumā!, man izdodas TOMēr atrast vienu NESapuvušu sakni!. un Tā es tieku Augšā!. – kāda VIeglprātība es nodomāju!. Tā nu dadzīt es tevi BAroju. Te ar DAnti, Te ar AUtobiografiskām lappusēm!. man Viss kaut KAs verd ārā!. Ko es Darīšu? kad būšu Tukšs?. – Valdi: tas nāk VIEnmēr pēc garīga spraiguma!. tu man būsi Vajadzīgs arī TĀds!. un pēc Tam tev nāx JAUni uzplūdi!. – bet man Liekas, ka tu esi Nepieēdināma HIēna!. ZIrga un HIēnas KRustojums!. tu manus KAuliņus drīz būsi APgrauzusi KAilus, PAmetīsi tos ZIepniekkalna SMiltīs, un Iesi sev Meklēt JAunu ēsmu!. – un kad es to būšu Atradusi, šie Kauliņi Sasliesies Stāvus, NOžņaugs mani, un NOslīcinās KAnālā. – Dadzīt es MĪLU tevi!. ----------------------------------------------------------– vai tās ir Cipreses? vai KAdiķi. ----------------------------------------------------------– Jāaiziet uz Izdevniecību. Palika Nenorunāta Vita Nova.. līdz RĪtdienai dadzīt!.

SEstā diena. Otrdien, TRīspadsmitajā martā!.

Nel mezzo del cammin di nostra vita mi ritrovai per una selva oscura ché la diritta via era smarrita.


bij MŪža GAita tikai PUSē spēta!: kad ATģidos es MEžā! TUMsas tītā! jo TAisnā TAka bija PAzaudēta.

(Telefona zvans.) – DAdzīt! man ir GAtavs PIrmais DZiedājums. vai tu Vari Uzkāpt Bastejkalnā?. Pašā AUgšā!. – Varu. tūLīt?. – tūLĪt. (Bastejkalnā.) – Uzpīpēsim?. – Uzpīpēsim......... man Šķiet valdi, ka šis būs VIens no maniem LAimīgākajiem MIrkļiem. ir tāda MIrkļa filozofija!. Skaists ir tikai ACumirklis!. –

O SAge! was ISt des MEnschen GLück!. ein RÄtselhaft geBOrener, und KAum geGRüßt, verLOrener, UNwiederholter AUgenblick.

jel SAki kas IR CIlvēka LAime!. MĪklaini DZimis, un Tikko Sveikts, jau ZUdis, NEatkārtojams ACumirklis. – NEatceros kas to teicis... bet TAgad klausīsimies DAnti!. tā NEbūs vairs MIrkļa filozofija!!. Klausies: bij MŪža GAita tikai PUSē spēta!: kad ATģidos es MEžā! TUMsas tītā! jo TAisnā TAka bija PAzaudēta. cik BAigi biezoknī šai neiemītā: kur MEžonīgi ZAri virsū mācās!. vēl TAgad dreb man jūta bailēs dzītā. kā Melna NĀve apkārt šausmas šļācās... bet pirms man teikt to PRieku ko es guvu!, jums Stāstīšu ko PIeredzēt man nācās. es Nepateikšu kā tur Iekšā kļuvu!!: tik ĻOti MIegains biju es ka GAisa (!) man Ceļš, un biju Izmisumam tuvu. tā LEja kuŗā maldījos - bij BAisa.. bet LŪk te varens KAlns man izaug blaku!!: pār kuŗa PLeciem SAule STarus kaisa!. kad Elpojuši esam Nāves dvaku: šie Stari mūsu Šausmas ĀRā sviedrēs un VAdīs TAIsni mūs pa Katru Taku.


un DRosmē!!, PAļāvībā!!: šajās Biedrēs, ko Sūta Dievs, rod cilvēx BAlstu Sirdij, kur BAiles šaudījās kā Ezerniedrēs!. un kā pēc Vētras - atkal Miers to dzirdī!!: kad PAtvērusies tā ir DRošā KRastā... bet tas kas PĀrdzīvots!, to tomēr TIRdī! liek ATskatīties ATpakaļ tai NAstā, kas KATram jānomet kā Liktens Tiesa, lai Paceltos mēs AUgstāk savā mastā!. kad PŪtināta bija gurdā Miesa pēc grūtās nakts, es AUgšup cēlu GAlvu SĀkt KRaujā kāpt kas CErību man viesa!: to CErību, kas PAti kļūst par BAlvu!.. bet ceļu Sākot, pēkšņi PRetī šāvās man PAntera ar lāsumotu spalvu!!. tā Apstājās uz Kalnu Takas stāvās! es biju GŪstā! NETiku vairs LAUkā!; no MAnis viņas Skatiens NEatrāvās!. tas bija RĪtausmā! tai Stundā jaukā, kad SAule nāk ar savām ZVaigžņu MĀsām!; tās Bij ap viņu Pirmās Mīlas plaukā, kas ZEMi radīja ar TŪxtoš KRāsām!; un Mulsa J a u s m a pārņēma man prātu!!: to Iedvesa šis Zvērs ar melnām lāsām: ir Gadalaix pats Saldākais nu klātu!!!.

SEptītā diena. Trešdien, ČEtrpadsmitajā martā!.

La terra lagrimosa diede vento, che balenò una luce vermiglia la qual mi vinse ciascun sentimento; e caddi come l’uom che ‘l sonno piglia.


šie Dārdi lika VĒjam uzspārnoties, tad IZšāvās SĀrts STars, tik SPĒjš!, ka Šķitu es kaut kur GRimstam, NAktī ietinoties; un it kā MIega pļauts es ZEmē kritu.

(Telefona zvans.) – ti VOglio BEne dadzīt!. QUanto ti voglio bene!!. vai Zini no Kurienes šie vārdi?. – Zinu. – Nu!?. – no kāda Liela Prōzas darba. – MAmma!!. TĀ saucas Dziesmiņa!!, ko dzied roberTĪno loREti!. cik Ļ O t i tevi mīlu!!.. Nē: LAtviešu valodā BĒrns neKAd tā MĀtei NEsacīs: tik Dižiem Vārdiem. arī ITāliski tikPat spocīgi skanētu QUanto t Amo!!. bet QUanto ti VOglio BEne ir tik VIenkāršs mīlestības apliecinājums, kā LAbvakara vēlējums. ti VOglio – tevi GRibu. BEne – LAbi; bet SEkundārajā nozīmē arī ĻOti!. šī BUrvīgā ATtīstība no LAbi gribēt – uz ĻOti gribēt kas tur spēlējas iekšā!!. tā jau mums ir arī LAtviešu vārdā Labi! tikai NAv šī VIenlaicīgā SAvijuma. mēs SKaidri IZšķiŗam DIvas NOzīmes: ja piemēram Sakām - es Uzkrāvu savai Rozītei Labi daudz Mēslu! lai labi Aug un Zied un Smaržo!!... Quanto ti Voglio Bene – to var sacīt Bērns gan Mātei, gan Sunītim vai Papagailim. un to tāPAt var sacīt viens otram divi Mīlētāji.. VĀcu valodā stila Piezemētības ziņā tam atbilst GErn haben!. tikai OBjekti ir CIti. ja Vācietis Saka - ich Habe sie GErn, - tad Nevar Zināt, vai viņš mīl SIevieti, vai teixim FRikadeļu Zupu. uz CItiem objektiem tas NEattiecas. par MĀti no NEsaka. ak Dievs!! šī Bērna (!) Balss!! kad viņš Dzied šos tik Ikdienišķos Vārdus: Mamma son Tanto feLIce! perchè riTOrno da TE; la mia canZone ti Dice!!, ch è il più bel Giorno per ME. esmu tik Laimīgs, tādēļ ka Atgriežos pie Tevis. mana Dziesma tev Teic, ka tā man ir visSkaistākā Diena. Mamma son Tanto feLIce; Viver lonTAno perCHè? Kādēļ Dzīvot tik TĀlu!. Mamma! solo per TE la mia canZone Vola!! Mamma! sarai con Me, tu non sarai più SOla. tikai TEv mana Dziesma Lido! kad būsi ar Mani, tu Nebūsi vairs Viena... un Tad nāk šis Maigais Quanto ti Voglio (!) Bene... Dievišķā Bērna Balsī...... vai Zini dadzīt?


KUŗš visā šai laimes ķēdē ar tevi man IR, (ja runājam no MIrkļa filozofijas viedokļa), man ir pats Svētlaimes Kalngals!!?. – Nezinu!. – MIni!. – tiešām NEvaru iedomāties!!. – tas BRīdis, kad TU un ES, mēs ABi Vilkām Robertiņam ZĀbaciņus kājās!. Es VIenā, Tu OTrā!. – Valdi... es to Ļ o t i atceros!!!. – Dadzīt.... es Nevaru... man Asaras līst... vai tu Dzirdi?... vai Dzirdi kā Asaras līst??... tā būtu nāvīgi forša rinda Dzejolim. Žēl ka Nevarēšu to Uzraxtīt. esmu pārāk Izsvaidīts... DZejolim vajadzīga Liela SAkoncentrēšanās!... un Tomēr: cik Jauki Skan... vai Dzirdi (!) kā Asaras līst!!... tās Līst – tik Klusi – caur Sirdi –- DADzīt, PAPīru un ZĪMuli!........... Ir?. nu tad RAxti!: vai Dzirdi kā Asaras līst!?. tās Līst – tik Klusi – caur Sirdi, – kas Lielām Sāpēm, – NĒ NĒ ne TAS!... varbūt, – kas SVētām sāpēm?... PAgaidi! PAGaidi!. VIEnu MIRkli!... IR’!.. RAxti!. caur Sirdi, – kas Svētām Mokām, un SVētai LAimei!! ir NObriedusi. tās Līs uz Tavām Rokām mans draugs!!: ja Tu tās SAdzirdēt vari. Ir?. – Ir. – NOlasi!. – tu gribi mani Saraudināt?. – Nē!. es Aizmirsu SĀkumu!!. – vaidzirdikā Asaraslīst tāslīsttikklusiklusicaurSirdi, kassvētāmMokām, unsvētaiLaimei - irNobriedusi, - tās līsuztavāmrokāmmansdraugs, ja Tu tās - SAdzirdēsi. – Dadzīt... palDies.... – KO dara tavs DĒliņš?. – Aizgāja uz Skolu... – Atvaino, - te nāk CIlvēki.


AStotā diena. Ceturtdien, PIecpadsmitajā martā!. Ah quanto a dir qual era è cosa dura esta selva selvaggia e aspra e forte che nel pensier rinova la paura! Tant’ è amara che poco è più morte; ma per trattar del ben ch’io vi trovai, dirò dell’altre cose ch’i’ v’ho scorte. cik BAigi biezoknī šai neiemītā: kur MEžonīgi ZAri virsū mācās!. vēl TAgad dreb man jūta bailēs dzītā. kā Melna NĀVe apkārt šausmas šļācās... bet pirms man teikt to PRieku ko es guvu!, jums Stāstīšu ko PIeredzēt man nācās.

(Telefona zvans.) – Dadzīt. es GAidu tevi pie PIecpadsmitā TRolejbusa PIeturas.. savai PRiekšniecībai saki, ka ATpakaļ vairs NEbūsi. tavs TĒvs ir gājis bojā Katastrofā. – KO!?. – tavs TĒvs ir gājis bojā Katastrofā. (pie Pieturas un Ceļā.) Kāds es STulbenis!. mēs protams brauxim ar TAxi!. (vai tas ir Nopietni?) – diemžēl tur neKas vairs nav Līdzams... vai tu brauxi LĪdz vitiņ?. (Nē.) ----------------------------------------------------------– vai viņš brauca ar Mašīnu?. – Jā. Brauca. – vai ar SAvējo?. – Nezinu. – vai viņam bija kāds Līdz?. – Neprasi dadzīt. neKā vēl NEzinu.............................. – es ar viņu vakar SAstrīdējos. Pateicu VISu ko par viņu domāju!. un Viņš man Iesita. PIrmo REizi manā MŪžā. viņš man neKAD vēl nebija sitis!. TĀdu es viņu redzēju PIrmo reizi!.. Pārskaities līdz Nāvei, viņš Izskrēja Laukā. Es viņam Pakaļ. man bija Bail, ka viņš sev ko Nepadara. bet viņš Aizdrāzās uz Mazmājiņu. es paliku laukā Gaidot. – PROM no manām acīm! es tevi REDZēt negribu!. viņš Izmeta, un Aizšāvās man Garām. es viņam šorīt atstāju Zīmīti: Tu tomēr man biji visDārgākais Cilvēx šai zemītē. – un Tagad viņš ir izdarījis Pašnāvību..........


– Dadzīt. tas KUngs kas ar BĒdām domā mūs sist, tas KUngs mums ar NEļauj IZsamist!!. (pie Egila.) Dadzīt IEpazīstieties: tas ir EGils. DAgmāra. un piedod man ka tevi MAldināju. bet MElojis es NEesmu. viņš BIja MAns TĒvs. un viņš taču bija arī Tavējais!?. jeb Ne?. un viņš IR’ gājis bojā katastrofā!. ŠEit, šai VIetā. (jūs man Atvainojiet, bet man Jāuztaisa vēl daži spāņu Parindeņi.) – ĀRprāts kur TU esi DULls!.. un GAlvenais, VIss sagadījās TĀ, ka man VAJadzēja noticēt!. Sākumā Neticēju. – un KUŗā brīdī tu NOticēji?. – kad tu Vitiņai Teici, ka neKas vairs nav Līdzams. – UZpīpēsim?. – vai tev Nav kas ko Iedzert?. – ir Gan. Vakar palika pustukšīta pudele čehu SKābulīša.... KUr viņa IR!. neKĀDi nevaru atrast!... Nolādēta Būšana... tā ir viena APburta MĀja!. KUr tas EGils viņu ellē ratā NOGrūdis!... ĀĀāā – Rokā IR!. tas TEv dadzīt!!.......... Kā tu JŪties?. man Priex ka tu Egila priekšā neMaz Nekautrējies. – tas man no tā Šoka. (Kā ir Franciski Stūŗi!. teixim KArtes stūŗi!.) – les COins. (PAreizi! esQUinas!. kaut gan PAreizāk būtu sacīt rinCOnes!.) Tā viņš mani Spīdzina. Iedomājas ka es Perfekti protu Franciski. Dadzīt, PIedod man!!. bet TAs bija STIprāx par mani!: kas mani dzina spēlēt šo Dievišķo Komēdiju. Es biju tikai RĪx VIŅa rokās!. man VAJAdzēja tev Izstāstīt, ko vakar Pieredzēju. Kā tev patīk Egils?. – viņš ir JAux !. – viņš ir ORĀkuls!.. kad vakar es viņam stāstīju par Ziepniekkalna Kaislībām, neko Konkrētu, viņš ar tādu GUdri APaļu ACi TEica: il Monte diVIno!!. man ŠErmuļi nogāja caur kauliem. Saprati?. – es NEprotu itāliski!. – diVIno!. la comMEDia diVINa!. DAnte!. Saproti?. – Saprotu . – un - il MOnte?. – NEzinu. – KAlns!. ZIEpniekkalns!. (Kā ir Franciski IEsūkties!.) Pagaidi – – nu NEVaru iedomāties!. droši vien Zinu!. tikai NEvaru IEdomāties!... KUr ir VĀRdnīca velns lai parauj!. NEvaru Merīgi DZĪvot to nenoskaidrojis!!..... nu Kā Tad. s infilTrer. Iefiltrēties!. visai PASaulei pazīstams vārds!. Tā tas Ir. To kas ir Pats kar Sevi SAprotams, TO tu NEredzi!. un Štuko kaut kādus Zilus BRīnumus!. IEfiltrēties!!.. IEfiltrēties Ziepniekkalnā!!..... bet TAgad palasīsim Egila POēmu. Svētā Antona Ķēde. (Poēma Trīs Daļās.) PIrmā!. Svētais ANton: lūdz Dievu par mums, dod Mieru un Veselību Zemei, Izpildi mūsu Lūgšanas Mūžīgai Dzīvošanai, un APžēlojies par mums šajā dzīvošanā! Āmen... mūs GAn dadzīt neVIens NEžēlos;; mūs PIesitīs KRUstā!; bet tai Mūžīgajā Dzīvošanā mēs TOMēr ieiesim!!.


Svētais Anton: tu ESI svēts!: pat ja tevi KĀrdināja!, ja ZUda tev ZEmes MĀja, un DEbesis Dusmīgi BRēc... akurāt MŪSu liktenis!. arī MĒS būsim svēti! MĒS! Ne TIkai KĀrdinātie, bet arī GRĒKā kritušie!... bet KUŗš KUŗu PIRmais kārdināja!. THAt is the question!. TU jau MAni Sākumā neMAz. tikai TAd kad biju APdzēries. un es TEvi ARĪ neesmu kārdinājis!. vismaz APzināti ne. jeb Tomēr?. tu Klusē. Labi: lai šis jautājums PAliek. Lasām tālāk POēmu. tev JĀlūdz!, (jau KUŗais GAds!), lai NEkrītam Lielā POstā; no PAsaules lietām NOStāk lai vēršas mums miglota acs!. lai Vēršas mums Miglota Acs, un mūsu Domas lai Klejo, kur Balti Eņģeļi dejo, kam Ritmu sit Cebaots pats. dod MIeru un VEselību šai Zaņķī grimušai Vietai, kur laikam tad VIEnīgais spriedējs ir SĀtans ar DAkšu zibu!. Komentāri Lieki. kas par HEiniskumu!!. (ja CItādi būtu!, tad GAn šī Vēstule Pastkastītē man NEbūtu iemesta Rītā, kad BĒrzos PUmpuri skan.) SKan! SKan dadzīt tie pumpuri bērzos!!. KLausies un PRiecājies!. un SKani viņiem LĪdz!!. tu UZklausi anton mūsu LŪgšanas MŪžīgai DZīvei!; kaut SŪri šeit klātos! kaut SĪvi! TU taču VIdutājs būsi!!?. bez šāda Vidutāja - no mums SŪDs tik paliktu pāri!... kas par ELlīgu DAUdznozīmīgumu!. kas par Dievīgiem Mājieniem!!. kas par „Viltnieku” (!!) šis Egils!. GOda VĀrds! man Liekas, ka tā Poēma viņam ir KROnis!. un APžēlojies par mums šajā mūžīgā dzīvošanā!!;; es GRĒcīgs! jo LOgā manā lec SAule kā SOlījums...


vai nav Forši?. mēs lūdzam ŽĒlastību - MŪžīgajā DZīvošanā.. tev Pielec?. – Jā. – un divas PĒdējās rindas es lieku par Moto savam ROmānam!. lec SAule: kas KUstina to!!. kuŗš KATrs! pat SEŠgadīgs ANTons jau SAdzirdēs šajos PAntos! – LŪgsnu!!... vai CItu kaut ko?. mēs ZInām GAN kas šo sauli kustina!. SEšgadīgs ANtons!, (akurāt ANtons!), pat TAS saprot ap ko lieta grozās!. jo Viņš vēl Nav nekādā VAdošā POstenī iecelts!. OTrā daļa. Paskaidrojums. – šāda Vēstule Saņemta Amerikā; tai Jāapiet Visa Pasaule; kas to IZpildīs, tas būs LAimīgs Visā savā DZīvē. Trīspadsmit Dienu Laikā Jāizsūta Trīspadsmit šādu Vēstuļu. TRīspadsmito var sūtīt šo PAšu!. IZpildot prasīto, jūs Sagaida Liela ŽĒlastība; NEizpildot – SOds. cik MĒs esam LAimīgi!.. un TRīspadsmit ir ZIEpniekkalna skaitlis!. mūsu LIkteņa skaitlis!!. VEi! ANtons!, kas Pazemīgs dabā, sāk Pamazām Atkāpties SĀŅus!. vai redzu es raibus MĀņus šai marta pusdienā labā?. Nē! IR’ taču kāda vieta!: kā Pienākas Uzrādīta!; un DOma kā ZIbeņa dīta sāk SAprast kur ĪSTā lieta!. tai VIsa PAsaule jāapiet!;; vai To kāds Pavēl?. vai Lūdz!?. kas Gan mani TIesā sūdz!: ja Gribu to Pienaglot CIet!. visMElnāx! visNIKnāx ir Tāds, kas Mūžu jau NOdzīvojis! bet protams NEgribas projām pie KRistus strutainās vāts!... Daudz ko par SAVu man JAunība sauca!!: SAvi bij POruka Zēni bālie, SAvs bij ŠPenglers un ŠAubīgas DRaudzenes, SAvs bij SNobs reiz un LIberālis!. ja nu JŪtu, ko MĪlu, ko NĪstu, TAd man rodas visNIKnākā griba!: IZprast!, UZzināt tā pa ĪStam, Kas IR, ko DARa tā žēlastība!.


ŽĒlastība ir misters MElons! misteram MAMonam CEļus kas loka! IZraēlā tāds LAbi prot MElot! CItur vēl VĒzēt DZeltenu ROKu!. tu vari Iedomāties to Mērkaķi EGilu!. viņš man vakar Saka, ka uztaisījis vienu HAltūras darbu!. un NOlasa šo pašu pēdējo pantu par IZraēlu. un es paTiešām viņam NOticu. bet kad viņš nolasīja VISu poēmu!, goda Vārds, SKUdriņas skrēja pār kauliem. – Tas taču ir FAUsts es viņam saku!. FAUsta MONologs HEIniskā ZOBgalībā!. VIEnreizēji!. un TU saki HAltūra!. pa PURnu!. – es jau sākumā arī PAts domāju ka ir Neslikts!. bet kad Paša Sieva un VĒL dažs cienījams vīrs uzskata ka tās ir Blēņas, KO man bija DOmāt!... – Dadzīt kā es EGilu MĪLu velns lai parauj!. bet Lasīsim Tālāk!. TRešā daļa!. daži Piemēri. kāds Priesteris, saņēmis šādu Vēstuli, IZpildīja prasīto!, un LAimējis Daudz NAudas. Divi Amerikas Strādnieki, saņēmuši šādu vēstuli, ARĪ izpildīja prasīto! un Kļuvuši LAimīgi; un visu DZīvi vieņiem ir VEicies. kāds CIts cilvēx, saņēmis šādu vēstuli, SAdedzinājis to, - un ZAudējis SIevu un DĒlu. kāds ADvokāts, saņēmis šādu vēstuli, ARĪ sadedzinājis!; pēc GAda viņam NOmirusi SIeva un VIenīgais DĒls, bet PAts SAslimis ar ASins VĒzi. VElns lai PArauj!. es ARĪ siešos iekšā šai antona ķēdē!. RAušu to PUšu un SIešu atkal KOpā!. tā ir DZĪve vecenīt!.. Meitenīt!!..... nu ŠItās rindas kaut vai!: lūk LApa man pastkastītē! bez Paraxta, Adresāta, – (mēs ZINām kas MElo un PLātās!) lai Es to Saņemtu RĪtā!. bet Tādas Lapas vēl Raxtām, (kaut Mazu Drusku), bet PAŠi! un nesam NOdrukāt aši, un BĀrmenim BAkenēs baxtām!. Nē NAv jau viņas tik ĻAunas! mēs NEsūtām NĀvīgas SĒrgas! bet Tomēr –- ne Reti Tērgājam bez Savaldības un Kauna. vai Tas nav arī Dullā Veča portrets?. EGils un DUllais VEcis!. Divi BRāļi!!. jo Viņš - ARĪ ir trax!. Citādi jau neKo nevar Uzraxtīt. (Nu es esmu Beidzis. Esmu Jūsu Rīcībā.) LAbi. TAgad līdz BEigām bez KOmentāriem!. mans DRaugs ar VĒrīgu GAlvu! tu Paņem GRāmatas Labas, tās LAsi!!.. tur DOmas glabātas, skrien IEdvesma!!: FAzāna SPalva!! tu LAsi un Raxti! un DOmā!! ja Cieni tu savu Tautu,


to Negribi Postam ļautu, vai Redzēt Pabērna lomā!. ir SKaudība! – ZVīņu ĒDe! to NĪSti gan Skaļi, gan Klusi. Ej STRādā! un PĀRtrūkusi būs svētā antona ķēde!!. Tagad varam Sāstīt. Dadzīt! Stāsti Tu visPIRms!. – man NAV daudz ko stāstīt!. Vakar Piedzēros un Salēcos ar Tēvu. viņš man Tā Iezvēla, ka ZObi noklabēja. Domāju, būs Izbiruši. man jau TĀ nav daudz viņu palicis!.. tas ir Viss. Stāsti tagad TU!. – es Pamodos pusČetros. Izcilāju Hanteles. man ir Divas Desmitkilogramīgas. un ar Tām es sevis spīdzināšanai izdomāju visSmagākos Nummurus. tad Izdzeŗu Krūzi Ūdens. tas man tagad no Ieraduma kļuvis par Svētu Rituālu: kopš Imants man pastāstīja par Tevi, kā tu no Rītiem, iznākusi Virtuvē, visPirms iedzeŗ krūzi ŪDens, un Tad NOprasi: IMi! TĒja IR?. – Tad nu arī ES izdzēru krūzi Ūdens, Nodušojos, un Ķēros pie sava ROmāna. – tu Raxti jau? – šo Romānu!?. tas ir –- Jauki. – Jā. Raxtīju līdz PIeciem. Tad nolikos GUlēt (:) uz tā īsā DĪvāniņa lielajā istabā lai netraucētu ausmiņu. Pamodos pusSEptiņos. KAkls nogulēts ŠĶībs, bet GArs MOžs. eju virtuvē vārīt Tēju, und DZiedu: to Mīlestības (:) SPēku Sveicu!: ko Dievs iekš mums ir Radījis. es Necienīgu (:) Sevi (!) Teicu!, ka Mani tā viņš Mīlējis. es Savam RAdīTĀjam godu!!, es viņam PAteicību dodu!. man NAv DZiedamās RĪkles; un Dziedāt es NEprotu. SKolā man lika Labas Atzīmes Tikai par to Vien, ka Plātīju Muti. NEvar jau Labam Skolniekam Liecību maitāt DZiedāšanas dēļ!. vienreiz GAn iekļuvu ķezā. kad tika Pārbaudītas Balsis Korim, viens Čalis, kam bija Balss tik Varena kā BUllim, Uzdevās par MAni. Tā viņš tika no koŗdziedāšanas VAļā; un JĀdzied bija MAn. Es arī RĀvu, ko tik JAudāju. Koŗdiriģents Diriģē un Klausās, ka ĪSti labi NEskan. pēc Mēģinājuma viņš mani Pieaicina Vienu pie Klavierēm, un Veselu PusStundu Spīdzina ar visādām Tercām Kvartām un Oktāvām. Tad, (ļoti Apmulsis), man Saka: viņam ļoti Žēl, man varbūt esot zināmas SPējas, bet NEesot nekādas SKolas. Korī es Nederot. bet Bērnībā es Vienatnē Dziedāju Korāļus. – to KOrāli tu Nodziedāji LIeliski!. – tas Tāpēc, ka pār Mani nācis Dieva Gars... un ar šo Korāli Sirdī – es braucu pie Knuta. pa Ceļam paņēmu EGila grāmatiņu!. man ļoti Skumji, ka Egils tev NEpielec. Sēžu Vilcienā, Priecājos par Katru Rindu. cik JAux piemēram tas pats Kūpošais CĪrulēns!: jo SKanīgāx, jo SŪrākas MOkas! jo VAirāk ar ILgām slims!!.


Lēni Lasu Rindu pa Rindai Tālāk, līdz Nonāku pie VĀlodzītes!!. varbūt TAS ir tas dzejolis ar kuŗu sākt!. tas gan nav gluži TAgadējais egils! TAgad viņš ir JAunības SPara PIlns kā pats VElns!. bet VĀlodzīte! - tā ir SĀPju dvēsele!. TĀda Meitenēm ĀTrāk pielec!. Iemācos no Galvas, lai Uzdāvinātu TEv. es NESpēju Aprīt Dažās Stundās Veselu Krājumu. ja man kāds dzejniex ir TUvs, es viņu lasu LĒnām. Katrs Dzejolis taču ir VEsela DZīve!. un To vajag IZDzīvot!!. DIenā PIlnīgi PIetiek ar VIEnu dzejoli!. un TAd man dzejoļu grāmatiņa ir VEsela DĀrgumu krātuve!!: Pilna Noslēpumu!!. un katru Dienu es to slēdzu Vaļā. un tā man DĀvā JAunu BRīnumu!!. Jaunu DZīvi!!. VIsai DIenai!!. ar Vālodzīti Sirdī - es eju pie Knuta. Klauvēju.. Klusums. Meklēju pa Ēdamzāli. NAv. (Agrāk ne es VESelību taupīju!, ne NAUdu! bet TAgad, uz Vecumu, taupu gan VIenu gan OTru. Tagad es Ēdu tikai NOrmu! un ja VAirāk, tad Tikai kādus NIekus.) Egil NEMurkšķi!. es tev savā romānā BAlsi NEesmu piešķīris!. Ļauj man IZstāstīt!. man NAv daudz LAika. Vakarā jāiet uz Lekciju. un man tas IR’ jāizstāsta!. Eju uz Jūru, un Domāju par Vālodzīti. kāds DVēseles KLIedziens aiz šiem tik ikdienišķajiem vārdiem! šo Skaņu Ritmu un Intonāciju Mūzikā!. neVIEnu ZILbi nevar PĀrlikt CItādāk!. lūk TĀ’ ir māxla!. VĀlodzīte!: kam AIzvilki LIEtus aizkaru! SARkanai MUTei priekšā!. GOvis: Raibas un Laiskas, Sabrida DĀrzā iekšā. VĀlodzīte!!. to Aizkaru NEProtu!, N E P r o t u Noņemt Nost!. Dārza MAlā man VIentuļā ĀBolā kost. (man Tagad Jārij KĀlijs. KĀlijs man jārij TĀdēļ, ka ar to KOpā jārij FUrosemīds. ar DĒ protams! ne ar Tē!. (tas nav ŽĪds.) FUrosemīds man jārij TĀpēc, (un Kālijs kopā ar To), ka man vajag Čurāt.) HA HA HA HA HA HA!. Egil tu esi NEPārspējams!. es Domāju dadzīt, LIxim viņu IEkavās!. un Tā nu es ar Vālodzīti Nostaigāju gar Jūras malu līdz Bulduriem. uz Perona Konstatēju, cik es esmu Laimīgs. tā Kaulu čupiņa es domāju ko tu būsi pametusi Ziepniekkalna Smiltīs – – es to vis Smiltīs NEpametīšu! bet smuki sakraušu GRēdiņā!. – vienALga kaut Grēdiņā sakrauta, tā Stieps Kaulainas Rokas pret Debesīm, un Pateixies DIevam!, ka viņš laidis pasaulē TEvi. jo KO tad man galu galā VAjag. man Vajag tikai lai tu Elpotu!!. un es pilnīgi Pieļauju, ka kādu dienu tevī iemīlas VIņš. un tu VIņā. jo VIņš ir GAra milzis!, kam blakus Es paTIešām esmu tikai Čupiņa. bet es BŪšu tev Sagatavojis CEļu līdz VIņam!!. (Aizbraucām ar to Taxi, Piebraucām pie tā Perona kur Vilciens iet – )


EGil!! LŪDzu!.. es NEpagūšu IZstāstīt!!... Labi: ļoti Kodolīgi un Īsi. Pārbraucu Mājās, gribu Dadzim Uzdāvināt to Egila Dzejoli, bet VElns parauj MĒli, un IZbirst Pašam SAvējais. KAut kas TRax!. SACerēt DZEjoli TELefona sarunas laikā!. bet Tad GAn es biju izpumpējies.. un it kā MIEga pļauts es ZEmē kritu. (ne VIņa var strādāt kolhozā, ne MEita; bet akurāt tā tante ANna bija atsūtījusi zeķes!!. un Smukas!!!. ar RAxtiem!.. redz mēs jau toreiz Saldū dabūjām pabūt tikai VIenu VAkaru... Nedomā ka es lai tev TRAucētu to stāstu! es jau tevi NEgribu traucēt.) Egil!! MĪĻo! man taču galu galā neKAs nav jāizstāsta!!. Labāk lai paliek NEizstāstīts!. – Iesim uz VIrtuvi! es Uzcepšu KArtupeļus!. – Egil vai tev Kartupeļi IR?. (Baidos ka Nebūs VIs.) nu tad SPEķi vienu PAŠu!. ĒDīsim ar MAizi... kad tu ZInātu kas DAdzītis ir par BUrvīgu (!) ĶĒKšu!!. (Atceļā.) Dadzīt: kāda LAime (!) Klausīties (!) tavā Balsī!!.. Kur tu tādu BAlsi ņēmi!!. – Dievs man nav Piešķīris neKādus īpašus Daiļumus. Tad nu viņš beigās Apžēlojās, un Iedeva kaut šito pašu BAlsi. – cik LAimīgs (!) ir mans Sarkanais TElefona aparāts!. viņš PIRmais ieņem sevī tavu balsi kad tev zvanu!. mans Uzticamais Klusējošais Draugs... Ko es IESāktu ja man nebūtu viņa!. Dadzīt: es tagad PIlnīgi esmu IEgājis TEvī, un DZīvoju TAVu dzīvi!. Pilnīgi PĀRmiesojies!!. VAkar piemēram Sēžu Virtuvē pie Galda, leju Šķīvī Putraimu Putru, un REdzu – tās ir TAVas rokas kas to lej šķīvī!. – es GAn vairos tik ļoti pāriet tevī!. Baidos Pazaudēt Pati Sevi. – un Gaini mani Projām ar Sūdainu Koku?... ak Dadzīt, – Dadzīt. DEvītā diena. Piektdien, SEšpadsmitajā martā!. Io cominciai: „Poeta che mi guidi, guarda la mia virtù s’ell’è possente, prima ch’all’alto passo tu mi fidi. es Teicu: – Dzejniek: mani Pavadīdams, vēl PĀrbaudi!: (lai Nebūtu par VĒlu), vai NOdoms tavs ir SVēts un NEapstrīdams!.

(Telelfona zvans.) – ti VOglio BENe dadzīt!. – Sveix. – nu sveiki Sveiki. Kā labi Klājas. cik Jaux Laiciņš! čiv čiv Čiv!!.


– man Prāts neMAz nenesas uz čivināšanu!. – nu Jā. Tu jau esi DAdzis. IEvilcies savos DZeloņos, NObruņojies pret visu PAsauli un visām JŪtām, - TĀds tu STāvi: STings un NElokāms. – Hahahaha!... tu mani TOMēr sasmīdināji!. un es TĀ biju noņēmusies palikt nopietna!.. tas ko tu vakar Nostrādāji, taču bija BRIesmīgi!. – tas BIJa briesmīgi dadzīt!. – KĀ tu to VArēji!. – es ARī brīnos kā es to varēju!. bet MAn tas BIJa jāizdara!. ĀRPrātīgais KO tu DARi es sev kliedzu aparāta priekšā!. vai Tu to arī APZinies!!?... un es APzinājos, un es DArīju!... Dadzīt: es to PIlnīgi PĀrdzīvoju tev LĪdz. bet man Vajadzēja Likt tev kaut ko Saprst!!. Šis bija visBRIesmīgākais zarastro pārbaudījums!. PĀrējie NEbūs tik smagi!. un arī ŠIs ilga taču tikai VIenu TAxometra BRaucienu... Dadzīt: es Mīlu tevi.. lai KĀdas nejaucības man prātā, - SAproti ka Es tevi MĪlu!. jau tavu BAlsi VIEn dzirdot!, es DRebu pie VIsām MIesām!... tu mana BEatriče!. – tu ATkal mani ideālizē!. – nu KĀ tad es tevi IDeālizēju!. KĀĀ!. – Nezinu. – es gluži LABi zinu kas tu esi!. STERva tu esi!. Piedzeries un Kaujies ar Večiem. lai tikai NEbūtu JĀdomā!. taču no MAnis tu vaļā NEtixi. es MĪlu tevi!. – Piedod: te nāk Cilvēki. – LAi viņi NĀK!. man tev JĀsaka, ka Svētdien uz Ziepniekkalnu es NEbraukšu. – Varēji jau nu gan ATbraukt!!. – NĒ dadzīt. ja esmu nolēmis ko NEdarīt, tad arī NEdaru. un neKĀDi ZIRgi šoreiz mani neaizraus uz ziepniekkalnu!. pat tavas ASaras ne! lai Cik man tās Dārgas. tu NEesi IZturējusi vēl savu PĀrbaudījumu!. – vai tad VAkardienas pārbaudījums nebija briesmīgs DIezgan!. – BIja. TIk smagi pārbaudījumi tev vairs NEnāx. bet Burvim zaRAstro ar VIenu VIen NEPietiek!... bet pirms TAm mēs otrdien satiximies pie EGila. Raxtīsim KOPīgiem spēkiem mūsu romānu!. Čau. DEsmitā diena. Otrdien, DIvdesmitajā martā!. un es to SAku un to VIEnmēr teikšu!: es MĪLu šito vīru!! DIEvinu!!!... viņš DArīšot to kad būs VEcs viņš saka. bet vai viņš NOdzīvos līdz vecumam?. kaut TĀdiem kāds ir VIņš - tas DArāmais PATs darīsies!.. bet JĀparēķina!; tās SĒdēšanas, un turklāt vēl PAša, tas VIRdums IEkšienē! un Ārējs Miers, tā RIndu PIldīšana ASinīm!, tā SMAdzeņKVElde DOMu VESerdunā, – tā Stieptā!, Sāpju Izvalkātā Sirds, – tas GUrdinošais (!!) DArīšanu jūklis!, kas Salasīts un Kopā samaisīts


no SĪKumiem bez GALa!, –- SAprotams ka NEĻaus viņam dzīvot mūžīgi!... ak NĒ: ne TAgad. TAgad viņš vēl NEmirs! vēl LAix būs Diezin CIK daudz sprādzieniem pirms nāve nāx!. Viņš „Brītiņu vēl Kustēs!.” Edvins Ārlingtons Robinsons. Bens Džonsons kavē Laiku kādam Vīram no Stretfordas.

(pie Egila.) – Dadzīt: kamēr Tie tur Dzeŗ un Tērgā, Ielīdīsim BLakus istabā!. man ir tik DAUdz ko stāstīt!... Vakar mēs ar Imantu Piedzērāmies. viņš neMAZ nav tāds kādu tu viņu biji iztēlojusies!.. bet par to VĒlāk. visPIrms es tev iedošu izlasīt To, ko no sava romāna esmu UZrakstījis. ----------------------------------------------------------– Raiti Asprātīgi Dialogi. tomēr tas nav MĀxlas darbs!. – kāDēļ?. – MĀxlas darbam vajadzīga IDeja!. – par To Neuztraucies. Ideja IR. tā tev ATklāsies, kad Klausīsimies Burvju FLautu. PAgaidām viss iet Tā, kā romānā IEcerēts. Piepildās VIss!. AbsoLŪTi viss!.. DZīve tikai izdara Māxlinieciskās KOrektūras. ĀRprāts kas TĀs par KOrektūrām!. ar kādu NEJaušības SPĒku!. bet Tagad Pastāstīšu tev Vakardienas jocīgo Piedzīvojumu. pēc tās Dzeršanas ar Imantu (mēs Divatā Pievārējām Divus Pusstopus, (man bija Šņabītis, mazliet Pašķaidīts ar Ābolu Sulu, ko noturēdams par CIdoniju sulu, biju piespēris tam Klāt), PUsi no lielās blašķes es biju izsūcis viens PAts tai Dienā kad uzsāku Danti, pusOTras blašķes tagad iztempām ar IMantu: LIElās blašķes; Tagad tā suliņa bija labi Sēdusies, un Garšoja LIEliski!); pēc tās DZeršanas tātad Paskatījos Kalendārā, un Ieraudzīju ka ir JĀzepi. Velns lai Parauj! JĀzeps JĀapciemo!. Viņš taču STumj manu FAustu, un VISpār ir foršs čalis!. KO viņam DĀvāt.. STāv man uz tās briesmīgās ķēma Mēbeles viens Gaišs RIextkodis: baigais VElla ģīmis! bet manā INterjērā NEder;; un RIextus pārkniebt ARĪ ar viņu nevar!. Domāju, dāvāšu to Pašu. ja NEderēs, lai dāvā TĀlāk. Izvelku no sava Makulātūras blāķa Divas Apdriskātas Nodzeltējušas lapiņas. Sprache und Rede. Valoda un Runa. Mašīnraxtā. Tagad jau Četri Gadi kopš nodrukāts grāmatiņā. Domāju, Tās būs Īstās. jo JĀzepam tās grāmatiņas noteikti NAv. uz OTras puses uzraxtu ar Roku - Dantes Dievišķās Komēdijas Pirmā Dziedājuma Astoņpadsmit Tercīnas: manu Vienas Dienas Veikumu. Ievīstu šais lapiņās Riextkodi, Pārsienu ar Zaļu Dziju. Aizeju, Nostājos to Durvju priekšā, kur raxtīts R.Sutta, Noelšos, un Zvanu pie visiem Trim zvaniem uzReiz. starp daudzajiem Iekšālaidējiem - laimīgā kārtā ir arī Jāzeps. Es pie viņa Ķeŗos kā pie Gaišas Saulītes. tā un Tā, un Gratulēju, un mazs Suvenīriņš. Redzu, viņš Tūdaļ sāk Boxterēt to VĀcu textu!.. saudzīgi noliek lapiņas Malā. laikam ĀRā nemetīs VIs!.. Neatceros KO viņam tur sarunāju iz Sirds Pārpilnības!.. ex abunDAntia COrdis kā romieši saka!.. tā viņa meitiņa DIna!, Dievīgs Bērns, sākumā pret mani bija tik Kautrīga! bet Tad - PAti nāca man klāt un Jāzeps viņai Teica: Ej pie Mammiņas, (Domāta acīmredzot Vecmāmiņa, jo Ingas Nebija vēl Mājās), un Saki viņai, ka tu esi Apčurājusies. – Tad gājām Tēju dzert. ap Galdu TĪrā DĀmu kompānija VIen!. SAnākušas Ne pie JĀzepa, bet pie madāmas beļCOvas. Mani apņem varen STīvs Gaiss. bet Es Neņemu Galvā un Duŗos tam Cauri. Atgādinu madāmai beļ-


Covai, ka biju Iespēries pie viņas kādreiz Vasarā Kopā ar beĻecki. toreiz VIŅš runāja par deviņiem mēmiem!. Tagad nu jārunā MAn: jo Dāmas aizdomīgi Klusē. Stāstu par to jauko beļCovas Gleznu, kur Inga ar Bērniņu tīta tādā Dievišķšā Apskaidrības migliņā, bet mūsu šīsdienas briļļainais Jubilārs galīgi nobīdīts ĒNā. un PRiekšplānā - viens Mazs Vientiesīgs ZIediņš. Dāmas sāk mazliet Sakustēties, es VĒl kaut ko tur leju, un savā Dzērāja Sirsnībā Nosaucu vienu par Vecenīti. Vainīga tur VAldība! jo Ņēma un NOlikvidēja tos nevainīgos cienvārdiņus KUngs un Kundze!. tas toreiz bija kaut kāds Šķirisx STulbums! ko šie vīri iztēlojās par „Šķiras Apziņu!”.. bet tā DĀma neMAZ nelikās Šokēta, bet Smiedama Teica: es „NEesmu nekāda VEcenīte!!”. Tad es viņu sāku saukāt par Šķīsto Jaunavu; kamēr man Blakus piesēdās TAņa SUta: Jāzepa SIevasmāte!. VELns kas par spraunu sievišķi!. MElnmataina un UGunīga un SKaista!!. – jūs GAN es par vecenīti nenosauktu! (es savā dvēseles atklātībā Saku), un Nemanu, kādu POdu esmu nogāzis! un Nemanu to ARī, kad man pretīsēdošā Matrona - tusnījoša buldoga balsī sāk uz mani RIet: (man NĀvīgi PAtīk tādas riešanas!! no kuŗām DZirxteles lec!). – vai MAn kaut kādas KOnvencijas ARī existējot šī man prasa?. es Saku: It neKĀdas!. – viņas NĀkamais jautājums skan jau mazliet ASāk: vai man Neliekoties? ka es esmu BEzkaunīgs!. – taču Es vēl joPROjām nekādus Asumus Nejūtu, un drošā Vaļsirdībā APgalvoju: ne TIkai man tas tā LIekas, bet Tāds es paTiešām ESMu!. – bet vai jūs Nejūtat? ka Tā jūs kādam cilvēkam varat IEdzelt!. – IEdzelt, - to var saprast DIvējādi es saku. APzināti mērķēts ĻAuns dzēliens! protams ir Nekrietnība. bet ja es kādam NEtīšām (!) iedzeļu MUldot, tad tas ir kā BItes dzēliens!!: VElk un DZiedē. ja šis cilvēx vispār SAjūt kādu dzēlienu!, tad tas Nozīmē, ka viņš SEvī kaut kam vēl nav ticis PĀri. – jūs man liekat DOmāt!! nosaka beigās šī visnotaļ simpatiski rejošā Matrona, un Jāzeps mani aicina ārā Uzpīpēt. VIņš nabags TRīc SVētā un NOpietnā SAšutumā. VAldi: tu Nedrīxti Dzert!. – un Tad viņam nākas Ilgi un Dikti Skaidrot, kādu POdu es nogāzis. MAn tik drīz NEpielec. un kad PIelec, es mierīgi un nevainīgi SAku: nu bet NEņem to GAlvā!. – bet Tagad tev JĀiet. jo Drīz INga nāx mājās!. – un ES - padevīgi EJu. Bez PRetīrunāšanas. jo man tik ŽĒL ir jāzepa!. nu bet TAgad UZpīpēsim!. es Pagremdēšos tavās Acīs.. Vienu Cigaretes Mūžu. Pazudīšu kā Mūzikā!!. ----------------------------------------------------------– KĀ viņš to SIevieti ir uztaisījis!. kā CŪKu!. tik SArkanu!. cik KRoplas KRūtis!. kāds Nejēdzīgs VIduklis!. Vienīgi GŪžas ir padevušās!!. nu bet TAgad stāsti par IMantiņu!. – Imants Lasīja manu Darbu. Piere kā Kalns, Acis paslēptas Papīros; tikai šad un tad pazibēja kāds Smiekla velniņš!!. Imants ir mana JAunība. un Es viņu DIevinu!. viņš ir tik DAUdz iespējis jau TAgad!. ES tais laikos neKĀ’ vēl nejēdzu!. un tai PAt reizē viņš ir tas Pats Biklais Ievainojamais Zēniņš, kāds Toreiz biju Es. viņš tikai IZLiekas par brašuli! lai Nerādītu savas Vārās Vietas. un SIevietes viņš DIevina tāPAt kā ES. un NEsaprot ne TRax, par KO’ viņas viņu mīl!. un LAmā viņas no PANckām ārā!... un arī ar to LOriņu pavisam CITādi bija!. TO versiju izdomāja LOriņš. – TĀLāk! TURpini!!. – Tas ir Viss. Vairāk man NAv ko sacīt.


VIenpadsmitā diena. Trešdien, divdesmit PIrmajā martā!. būs viņam Jāizmaina MAtu krāsa mazliet!: nu SAuc viņš to par KLeopatru! un MElni mati NEder kleopatrai!. Edvins Ārlingtons Robinsons. Bens Džonsons kavē Laiku kādam Vīram no Stretfordas.

(pie Egila.) – pusČetri. MAns laix. Dadzīt mīļo!! Guli!!. Guli!!. Necelies!!. vēl ir ļoti Agrs!..... kāda Tumsība!!..... Tās ir Bixes. Ir!... Tas ir Virskrekls. Velns!! Izkrita Manšetes Poga. ar Tādu Elles Blarkšķi!!... dadzīt Guli!!. Nemosties!. Nav jau nekas!!.. paldies Dievam. Mierīgā bērna Elpa..... bet Pogu (!) nevar atrast ne Trax!. Iztixim... lūk VIena kurpe. Otrai Arī kaut kur jābūt!!. kas Tas.. Mirdz pie viņas Purna Manšetes Poga. kā Zvaigzne!!..... Dadzītis Guļ. neKā Nenojauš. Iešu uz Virtuvi. Virtuvē Vienmēr Labi raxtās. tikai Nav ne Papīra ne Raxtāmā. Jāiet Meklēt. Skaidrīte un Egils Šņāc un Krāc. ka tik Nepamostas!. (Kas tur Ir!.) Kuš skaidrīte!. Nomierinies. es Meklēju kādu Papīra lapu un Raxtāmo. Ā! Papīrs Ir!. raxtāmais Arī!!. Stiepšu uz Virtuvi..... Velns lai parauj!!. Tie taču ir Egila Manuskripti!!. viena Traka Māja. te Nevar Atrast neVienu Neapraxtītu Papīra lapu!!.. Ā! Te ir viena Pusapraxtīta. Derēs tā Pati. bet Raxtāmais bez Kodola. Nolādēts!!. Jāiet Vēlreiz meklēt!!... Tās ir Egila Bixes.. Tie - Skaidrītes Brunči.. Tie - Egila Svārki. Pamatīgi Jāizčamda... Tukšs. Kā var viens Dzejniex būt ar tik Tukšām Kabatām!!...... urRā!! tur Apakšā ir Mana Makulātūra!!. uz KĀ raxtīt BŪs. tikai ar KO!. TAs ir smags jautājums..... Jāmeklē KOridorā!. Dadzīša SOma!. DAdzīt! MĪļo MĪļo!. tu VIEnīgā par mani apžēlojies!. ----------------------------------------------------------ak tu Velns. jau SEptiņi!. Jāmodina Dadzītis. DAdzīt mīļo! Celies!!. ir Laix!!!. – cik Pulxtenis. – Tieši SEptiņi. – Piecel mani pusAStoņos!. – Dadzīt, es tev UZvārīju KAfiju!. KAfija tev būs VAirāk noderīga nekā Pusstunda Miega. – Labi. es Ceļos.......... ----------------------------------------------------------– Velns uz kā esmu uzraxtījis!. – Mīļie Mīļie mani Mīļumiņi!!. – Rokraxtu Nepazīstu. Izklausās pēc Skaidrītes. Jūtos gauži Nokaunējies. vēl VAirāk, nekā kad būtu viņu sastapis Vannas istabā KAilu. esmu Uzraxtījis Virsū Kailai SIrdij!... Otrā pusē Egils. to PAzīstu pēc rokraxta!. eStar de Guardia. Spāniski!. Stāvēt Sardzē. cik ZĪmīgi VĀrdi. ----------------------------------------------------------NĀc dadzīt!. KAfija Salieta TAsītēs. un BAltmaize jāēd ar Majonēzi. Cita neKā nevar Atrast. – APsveicu tevi ar PIrmo Pavasaŗa DIenu. – paTIEšām PAvasaris!!... palDies dadzīt!!... vai IEt pie dūšas?.


– mHm. – še CIgarete!. UZpīpēsim!!. Vēl ir Laix!............. – kas IZgāzis manu SOmu!!. – Piedod dadzīt to Izdarīju ES. AIzmirsu SAlikt ATpakaļ!!. Meklēju kādu Raxtāmo. – Dullais! tas taču mans VIEnīgais KOSmētiskais ZĪMulis!. KĀ tu ar viņu varēji PAraxtīt!! Viņš taču DRŪp!. – Drupa GAN šausmīgi kad Asināju!. Beigās palika tikai DIvi CEntimetri gaŗš STumbens rokā!. Lūdzu Dievu: DIeviņ MĪļais! ATstāj man to Raxtīšanai!. man ĻOti VAjag.. un Dievs Uzklausīja. ----------------------------------------------------------un Tagad tu esi AIzvadīta dadzīt. bet es TUrpinu savu sarunu ar tevi!!. jo man ĻOti VAjag. un arī RAxtāmais atradies!!.. Gulējis tavā Pagalvī. Nezinu vēl, Kad un Kā tu to IZlasīsi. tu Vakar mani ļoti Sasāpināji!!: Uzkliegdama – IZBEidz runāt par savu romānu!. – tu tik ĻOti SLavēji Egila STāstu, DZīvoji LĪdz viņa DZejoļiem, ka man PAšam sāka Likties, ka no tā Romāna Tiešām ne Velna NAv. tu man Trāpīji visVĀRīgākajā vietā!. un es Nikni mazgāju Traukus.. bet VElns lai parauj manī saslējās!. lai EGils IR’ ģēnijs kuŗam nevar līdzināties! vai man JĀlīdzinās pēc VIņa?. nu ESMu uzraxtījis kaut kādu štruntu!. bet Citi raxta vēl LIElākus štruntus!. un tiek DRukāti!. LAI tas ir štrunts!. bet tas būs vismaz MANs štrunts!. un kaut KO viņš TOMēr ir vērts!... Šādi Atspēries Sevī Traukus mazgājiot, es Gulēt iedams varēju ATkal tevi SAsmīdināt!... ČAu dadzīt!.

DIvpadsmitā diena. Ceturtdien, divdesmitOTrajā martā!.

Alor fu la paura un poco queta che nel lago del cor m’era durata la notte ch’i’passai con tanta pièta. E come qui che con lena afannata uscito fuor del pelago alla riva si volge all’acqua perigliosa e guata, così l’animo mio, ch’ancor fuggiva, si volse a retro a rimirar lo passo che non lasciò già mai persona viva.

kad Elpojuši esam NĀves dvaku: šie STari mūsu Šausmas ĀRĀ sviedrēs! un VAdīs TAIsni mūs pa Katru TAku.


un DRosmē!!, PAļāvībā!!, - šajās Biedrēs ko Sūta Dievs, - rod cilvēx BAlstu Sirdij, kur BAiles šaudījās kā Ezerniedrēs!. un kā pēc Vētras - Atkal Miers to dzirdī!!, kad PAtvērusies tā ir DRošā KRastā... bet tas kas PĀrdzīvots!, to tomēr TIRdī! liek ATskatīties ATpakaļ tai NAstā, kas KAtram Jānomet kā LIktens tiesa!, lai Paceltos mēs AUgstāk savā mastā!!. (Dagmāras Darbistabā.) – Dadzīt. EGils un SKaidrīte OTrdien PRecas. esmu nodomājis pasniegt viņiem savu Romānu kā KĀzu dāvanu!. – ŠItās BLĒņas!. – STUlbā ZOSS!. ja tu nekā NEjēdz, tad vismaz Turi MUti!. EGils par šīm blēņām ir SAjūsmā! un VIņam es tās DĀvāšu. tā būs viņam visSKaistākā dāvana no manis!!. un TEvi es lūgšu tikai to to PĀrraxtīt. TEvi un LOriņu. PĀrraxtīsi?. – nu Labi. – Pārrunāsim visu, kad jūs ar Loriņu un Imantu šodien Atnāxit pie Manis. – mēs NEbūsim pie tevis. – Tad es šovakar aizbraukšu uz ZIepniekkalnu. – neKdā ZIŅā!. Atnāc rīt Šurp pusVIenpadsmitos!. – Dadzīt: es taču NEvaru jums tā Vienkārši IEgrūst ROkās MAnuskriptu, un RAxtiet!!. tur vismaz STundu JĀskaidro KĀ’ to raxtīt!... VELNs lai PARAUj!. tu taču GRAUJ VISU’ mana ROMĀNa KONCEPciju!. – nu Labi. Atbrauc šovakar uz ziepniekkalnu. (Ziepniekkalnā.) – SVEix grunte! veco Zēn. Neņem Ļaunā, ka tevi tā Saucu. tavs UZvārds Izsaka tevi VISu!. Visā Pilnībā!. neKAS tur klāt nav jāliek!. „Gruntes kungs” būtu Pleonasms. GRUnte jau Pats par SEVi ir Kungs!. MĒs grunte šovakar visi kopīgi PAsēdēsim!!? vai Ne?... ak Tā!?.. nu Neko Darīt. Mašīna ir Mašīna............. labVakar muterīt!!! jūs BUrvīgā MEitu māte!. JUms tikai MEitas, MAn atkal DĒli VIen!. un VEcākajam dēlam ATKal divi dēli un es TĀ esmu Ilgojies pēc MEitas!!..... Ziniet muterīt, - GODa VĀRds! es tai SIevu dienā pa Nakti pārgulēju blakus DAdzim!. Viņa man nevainīgi NOprasa: Valdi vai VAru gulēt tev BLakus?. – ES protams varen PRiecīgs. šī NĀk AR. Varen NObruņojusies. KAmzolis līdz ZOdam kā VIduslaiku BRUņukrekls!. BIxes TĀdas, ka vismaz PIEcdesmit ZIRgspēku būtu vajadzīgs lai tās pārplēstu vai nostīvētu nost!. KO var ZINāt no dulla veča!.. Tā nu šī GUļ man blakus. Es šai Murkšķu visādas Gudras Lietas, kamēr viņa Aizmieg. tad Klausos viņas Elpā. tāda Maiga!! - Bērna Elpa. VIņa taču varētu būt mana MEIta es nodomāju!... ZIniet KO muterīt!?. es viņu ŅEmšu un ADOptēšu!. JUms viņa Tik un TĀ kā DAdzis acī!. Cienīgajam tāPat. Lai ir MANa meita!. MĀjās turēt GAn es viņu nevaru. Ausmiņš Nebūs ar Mieru. lai Paliek Ziepniekkalnā!. es Piebraukāšu!. un IZ-


vedīšu AUDzināšanu!. vai jūs esat Dzirdējusi par Svešvalodu mācīšanu MIegā?. uz NOmoda un MIega RObežas visLAbāk iet GALvā!. ES taisīšu tādu Miega PEDagoģiju!. jūs REDzēsit kā viņa PĀRvērtīsies!. būs LAbs un KLausīgs bērns. ----------------------------------------------------------– Valdi, tagad Paklausīsimies roberTĪno!............. Sotto (!!) a feNesta: voglia Restar ia! quando fa NOtte o sole Se ne Scende. – cik AIzkustinoši viņš dzied šo vietu!.. zem Loga: es gribu Stāvēt. Nē: Palikt!. kad nāk Nakts, un saule Noriet. Neapoliešu Izloxnē.............................................. Ave maRIa!..... Svētā Nevainīgā Bērna Balss!................................................... Un TAgad tu DZirdi?. Mamma son tanto feLice!. ----------------------------------------------------------IMi! LOriņ! NĀCiet!. tā STunda ir SItusi... Iedegsim Sveces. man ir LĪdz. ar visu SVečturi!... un TAGad es teikšu SVArīgus vārdus!. par Veco KAmieli. Vecais KAmielis ir viens ZElta cilvēx. IZtaisīja man REMontu!. viens PATs atstiepa ČETrus PUDus KAĻķu!. PIEcas REIzes Pūta gan uz GRiestiem, gan uz SIenām, gan uz MĒbelēm. un TOmēr TRīs pudi palika PĀri.. bet REzultātā nabags drusku PĀrkaļķojās. un jāsaka GRūtsirdīgo KAmieļu biedrība vairs gluži NEAtbilst mūsdienu prasībām!. tās ZIedu laiki bija pirms gadiem Divdesmit ČEtriem! kad tā sastāvēja tikai no DIviem LOcekļiem: PRiekšsēdētāja, VEcā kamieļa, - un SEkretāra, VIEnkārši kamieļa!. mēs DZērām TĒju no KAtliņa, jo KRūzīšu mums NEbija, un VĪnu no KAkliņa!!.. MAizi un DEsu lauzām uz PUsēm un KOdām tāPAt! jo arī Nažu un Dakšiņu mums nebija. bet mums bija PIrmais PAdomju ATSkaņotājs! un mēs KLausījāmies BĒthōvenu un BAhu.. TIe kā sacīju - bija Kamieļu biedrības ZIEdu laiki!. TAd nāca visādas dullas PRecības pa vidu, un KAmieļu biedrība ZAudēja savu Pirmatnējo TĪrību. VĒlāk, zināma Liberālisma dēļ, tās rindās iekļuva pat SIEvietes!. ŠOdien kamieļu biedrība ir ne ŠIs ne TAs. LAi jau viņa PAstāv! un lai Vecajam Kamielim PAliek tas priekšnieka gods!!. bet MĒs dibināsim JAUnu biedrību!. tā PAšos PAmatos ATŠķirsies no kamieļu biedrības!. protams mēs Pārņemsim TO, kas Kamieļu biedrībā bija LAbs, un var arī MUMs noderēt. piemēram KAmieļu ZVērestu: – es ZVĒru tev kamieli!: es tev SItīšu pa VĀjo vietu!!. varBūt tas nav Džentlmeniski, bet SVētīgi GAN!. tu Pakritīsi, Uztrausīsies Kājās, un Brīnīsies!!. es tev Sitīšu VĒlreiz un VĒLreiz!. tu Kritīsi, Kritīsi, kamēr SApratīsi.


CItādi kā jau minēts - ATšķirības būs LIelas. ja KAmieļu biedrība bija VEcpuišu biedrība, tad mūsu JAUndibinātajā biedrībā ieies akurāt PRecētie un Precību KĀrie. tā būs PĀŗu biedrība!!... Te jūs redzat KĀrtis. ar tām var spēlēt BRidžu!. Loriņ, KO latviski nozīmē BiRdge!. (Nezinu tas bija tik SEn kad mācījos angliski.) – TIlts!. – PAReizi dadzīt!. Tilts. to SPēlē DIvi PĀŗi. katrs PĀris veido TIltu. abi tilti KRustojas!! un Krustpunktā Notiek tās KAislības... katrs Spēlētājs dabū Trīspadsmit Kārtis.. un JĀsola!. ATklāt solīšanu ieteicams Tad, ja Rokā vismaz Trīspadsmit Punktu. un pa TIltu iet Klusējoša SAdarbība. no MĀjieniem!: no ZĪmēm! - JĀizsecina ko solīt TĀlāk vai Kādu KĀrti spēlēt. SĪkāk paskaidrošu kad SĀXim to spēli!. BRidžs - tas lai ir mūsu SImbols!. mūsu EMblēma!!. TIlts pāri TIltam!.. un mūsu PIrmais BAuslis lai SKan: ja tu esi SŪdos PĀri GAlvai!, ĶEries pie BRidža. un TĀ ir Burvju FLauta. tā SAuxies mūsu biedrība!. BRidža biedrība!, kas reizē būs arī BRīnumdarītāju biedrība!!. (BRīnumus mēs paTIešām taisām TĀdus, ka MATi slienas stāvus!. Iet kā pa ELli.) bet TĀpēc imi mums jau būs burvju Flautiņas!!!: ar ko visas KAislības ievadīt Vajadzīgajā GUltnē. (ja tās var ievadīt kaut kādā GUltnē, tad tās vairs nav KAislības!!.) Taisnība Gan. lai Kaislības IR kaislības!. bet RADošas kaislības!. (VO! PIeci!. SĒdies!... kaut gan Katra Kaislība jau pati par SEVi ir radoša!.) Diez vai tā BŪs. Ļauna NEnovīdība piemēram nav vis RAdoša, bet ĀRDoša kaislība!... tev NEbūs NOkaut GAru!... Tas lai ir mūsu OTRais bauslis!. PIeraxti imi. Tu būsi mūsu biedrības SEkretārs!. visNIKnāko cīņu mēs pieteixim CIniskiem SKeptiķiem, un TRuliem Gara ŽŅaudzējiem!. bet ar burvju FLautiņām mēs Metīsim TIltiņus!!. Laidīsim BRIdžu!. PĀŖosimies!!. VĪrs ar SIevu, VEcāki ar BĒrniem, DRaugs ar DRaugu, draugs ar DRaudzeni, draudzene ar DRaugu, un tā joProjām. un TU dadzīt Nelēc uz ECēšām kad fāters vai muterīte tevi saērcina!. PAspēlē viņiem BUrvju FLautiņu!!. Jā; mums taču JĀievēl VAdošās PErsonas mūsu bridža biedrībā!.. SEkretārs būs protams IMis. viņš Beidzot ir Iemācījies Raxtīt.. par PRiekšsēdētāju lieku priekšā – (bet varbūt Pakaļā?.) CIenību pret ORātoru!. es tev esmu parādījis PIetiekamu cieņu likdams tevi IEkavās! tāPat kā EGilu!.. par PRIekšsēdētāju!, Atšķirībā no KAmieļu biedrības principiem, lieku PRiekšā IZvēlēt SIevieti. un nevis LOriņu!, šo Maigo Sievietību! bet DADzi!. to Raganu!. to VELLaģīmi!.. KUŗš ir PRet. (es Guļu!.) kuŗš ATturas.. kuŗš BRīnās!. (Es NEbrīnos. bet VIsa PASaule brīnīsies!.) Lai viņa Brīnās.. tātad par Bridža biedrības Burvju Flauta PRiekšsēdētāju Vienbalsīgi tiek IEvēlēta SVētā DAgmāra.. lūdzu Saņem savu AMata zizli. – PĪpkātiņš!!!... Valdi, tu esi NEPārspējams!. (man SKaudība metas!.) – Še tev AR!. (un Gluži tāds PAts!... tu NEdomā kas es tev to vairs ATPakaļ došu!.) NEbaidies; NEprasīšu.. LOriņam pagaidām šādu daiktu NEdošu; jo savā redzamajā STāvoklī - viņš PĪpēt NEdrīxt.. bet ŠIs būs MANējais! ko Atstāšu ZIepniekkalnā!. MĀjās man ir CIts.


Tā;; Tagad par biedrības MĒrķiem. mūsu MĒrķis - caur Daudziem un Dažādiem PĀrbaudījumiem, ko Izdomājis Burvis zaRAstro, IEiet MĪlestības un GUdrības templī!. (DIEva tā KUNga templī!.) var sacīt arī TĀ. BŪtība ir tā PAti. tās AUGstākā izpausme ir MĪlestība!!. (KĀdu mīlestību tu DOmā!. vai ARī starp VĪrieti un SIevieti?.) Mīlestība ir Mīlestība. IZpausmju tai ir MILjardiem!. KAtram CIlvēkam šīs izpausmes ir tik DAŽādas! atkarībā no dažādiem Objektiem!. un tomēr šīs DAudzās mīlestības veido VIEnu MAInīgi NEMainīgu VIŅa mīlestību!!. un katram Cilvēkam šī VIņa mīlestība ir CItādāka nekā pārējiem!!. wie ist der MEnsch, so ist sein GOtt! daRum ward GOtt so Oft zum SpOtt!. saka Gēte. Kāds ir Cilvēx, Tāds ir viņa Dievs! tādēļ Dievs tik Bieži ir kļuvis par APsmieklu!. (bet Ir taču Dievs kas stāv PĀRi Katra cilvēka dievam!.) PAreizi imi!. „MArxisti” to sauc pa OBjektīvo LIkumsakarību!!. – DIevs, - tā ir PAti LIetu BŪtība! kas Pastāv SAvstarpējās SAkarībās!!. – DAdzi! tu man IZņēmi VĀrdus no MUtes!. tieši TĀ’ es to biju formulējis Studentiem savā Pēdējās Vispārīgās Valodniecības lekcijā par Metodi un Metodoloģiju!. (bet Dievs stāv PĀRi lietām!.) Imant tu esi STUlbenis!. Ne jau DAKšiņu vai KORķviļķi dadzis saprot ar lietām!. tās ir tās Rilkes lietas!!. die DInge!. Lietas kas ir IZpausmes mūžam ABsolūtajam un mūšam MAinīgajam LIkumam!!. Tā starp citu ir manas Doktora disertācijas Pamatideja!. uz VAlodas bazes!. un šis LIkums savā būtībā ir tik VIenkāršs! - kā BĒrna pirmais šļupsts!. tikai tas ir IEvīstīts VAlodas TŪxtoš KRāsās!!. DZĪVes tūkstoš krāsās!. tādēļ to Atklāt ir tik Grūti.. bet šo DOmu jau neVIens no tiem gudrajiem profesoriem NEsapratīs!. Ja nu kāds no maniem tagadējiem Studentiņiem - pēc gadiem D E s m i t D I v d e s m i t !. bet Cerība MAza. un DADzis izrādās to ir jau IZauklējis SEvī!! kas MANī sāka briest tikai kaut kad pēc TRīsdesmit GAdiem. – Valdi, tu MAldies. tas man pašai tikai ŠOVakar kaut kā nejauši paspruka!. – NEjauši nenotiek neKAs.. Dadzīt, tu taču TĪŠām man spēlē Stulbu Zosi. bet Es tevi ATkal esmu uzcēlis uz pjedestāla!!. – Nevajag. – bet es NEVaru citādi!. es CEļu uz PJedestāla un GĀžu ZEmē, un CEļu ATKal!. Tāds mans NIķis; un es tur neKĀ nevaru darīt!. neKAS mani neizlabos!..... es jums tagad nocitēšu Pēdējo Pantu no kāda Raiņa Dzejoļa: kas man palicis prātā no Vācu laikiem. es to vakar skaitīju Egilam, un Egils bija Sajūsmā: Ļauns: Sāpes: Nāve: Maiņa: Pasaule: tik MUTuļveidi VIEn kur VĀrās VIsums!. un VIENs tik IR un BIj un BŪs un PAliek – tā PAti MEklētāja DZiņudvēsle!!, un PAti MEklējamā Aizsaule. tās ABas LIelās BŪtības ir VIEna! top DVēsle LIela APņemt AIzsauli,


top AIzsaule ar DVēsli PRAsmē DZĪva! un ABĀm plūstot VIEnā būtībā!, top LAime!, MIers!, un GAls!, un Jaunais Sākums. un TAgad es Pateikšu, ko man teica Burvis zaRAstro DEvītajā MArtā. – TAisnība NOtix, un MĪlestība UZvarēs!... un par PATiesību es jāņa evaņģēlijā atradu ŠĀdus vārdus: – un jūs ZInāsit PAtiesību, un PAtiesība jūs darīs BRīvus... par šo tēmatu mēs runājām ar Egilu, ejot pāri tiltam uz Preses namu. mēs taču tik ĻOti lielā Mērā esam tās LIekuļu morāles varā!, ko mums UZspieduši KRistīgās TIcības sludinātāji!. vai jūs esat lasījuši JĀzepu un viņa BRāļus?. TOmasa MAnna TEtraloģiju! ne Raiņa Lugu. kas TAS par DARbu!. no VIenas puses - SPilgts, KRāsains REālisms visSĪkākajās DEtaļās; varoņu Rīcība - dziļi PSīholoģiski MOtivēta. no OTras puses šie VAroņi REizē ir SImboli!! kas figūrē visiem zināmajā Leģendā! un kā TĀdi tie iet savu IEpriekš NOLemto ceļu!. LIkums – un tā IZpausmes bezgalīgā DAudzveidība. un tas TRakākais ir TAs, ka es šai ROmānā kuŗu DZīvoju - arvien DZIļāk un SKAidrāk saskatu šo likumu!.. jā un kas attiecas uz MOrāli – pie VElna! JĒkabam bija TRīspadsmit BĒrnu no ČEtrām SIevām! un VIsas šīs SIevas gāja SAdraudzīgi viņam LĪdz viņa GAna gaitās!. un Kas tur Slikts?. – man Liekas, Katras Sievietes Sapnis ir lai viņai būtu Bērns no Vīrieša kuŗu viņa Mīl... bet es TEvi NEMīlu valdi!. es Mīlu CItu!. – Dadzīt, tu mani vairs neKĀ nespēj Sāpināt, kopš es Zinu, ka man ar Tevi ir Kopīga GARīga platforma!. es Mīlu tevi dadzīt!!. un es esmu Laimīgs. NEizSAkāmi laimīgs!!. man neKĀ vairāk nevajag!!. Tagad klausīsimies Burvju FLautu. bet visPIrms JĀiestiprinās!!. – urRĀ!!. SKābulis!!... un VĒL viena pudele!. (vai Trešās Nav?.) – Pietix ar DIvām. – Kur tu DAbūji ZEmnieku MAizi?!. Nāvīgi FORši!. es tūLīt atnesīšu GLāzes. – un NAzi ARĪ lūdzu!. un KORķviļķi!. – To lai gādā IMants!............. – DZeriet: tās ir manas ASinis. ALŽīriešu!. BODē pirktas!. CEnā nav CĒLušās!. Tās es VISas atdodu ZIEPniekkalnam!... ĒDiet! tā ir mana MIesa tā sakot!!. Varen Smeķīga. pats DIeviņš to man bodē pataupīja!!. tā ARĪ tev ziepniekkaln!.. Vairāk man NAv ko dot. Ausmiņš Atņēma Naudu............. nu un TAgad ķeŗamies pie Burvju FLautas. visPIrms sadalīsim LOmas. NAkts karaliene, Mecosoprāns, būs MUterīte. paMĪna!, Soprāns - DAdzis: Spraunā ĶĒve!.. Princis taMĪno, viņas Jātniex, pagaidām nav Atrasts. to Izmisīgi un Veltīgi Meklēs viss Ziepniekkalns. viņa PArtiju, (Tenors), pagaidām dziedāšu ES. tas neKAs ka reizē būšu arī burvis zaRAstro! (Bass). Varu Dziedāt Vienlaicīgi gan TEnorā gan BAsā ja vajadzīgs.. papaGĒno būs IMis!. akuRĀt ATbilstoša LOma TEV!. RAibs SPalvots PUtnu ķērājs!!. mūžam Muldošais Jautrais Lielībniex. ar vārdu sakot papaGĒno!. papaGĒNa!, sākumā RAgana, vēlāk daiļa MEitene, protams būs LOriņš. TRīs DĀmas, (Alti un Soprāni), būs Asmiņš. tikai Viņa VIEnīgā ir spējīga IZdziedāt TRīs DĀmas un ALtus un SOprānus uzREIz!. KĀ viņa TOvakar FĀTeru savaņģoja!. Viņa taču Panāca ka Fāters NEizgāja iz SEvis un NEsamaitāja VIsu VAKaru!. bet FĀters būs Moris monoSTAtoss! Akli Greizsirdīgais un Kaisli Niknais Pamīnas SArgātājs!.. TAgad - īss SAtura atstāstījums, un KLausāmies!. ----------------------------------------------------------– Valdi NĀc!. DEjosim VAlsi!!.


– vai DIeniņ: tik SAlds SNaudiens bija!!. Ļauj man ATtapties!... Kur tu tur Dzirdi Valsi?. Es dzirdu – o dolce Napoli, o suol beAto! vai tad pēc TĀ var IZdejot VAlsi!?.. Pagaidi:: var GAn. tev Taisnība!. LĒNo valsi!. ............. tu NEbaidies spert PLatu SĀnsoli!!. tikai ar TO lēnais valsis iegūst savu līgano Plašumu!!. kā Jahta kas slīd pār vareniem viļņiem!!. TRīspadsmitā diena. Piektdien, divdesmit TRešajā martā!. VAr viņā dažreiz NIKnums uzšauties! kā LIEsma kad kaut kas to Aizkaitina!. bet Drīz tā PLok; un Noplakusi IZdziest: to ZINa viņš cik sirdī MAza telpa ir Veltīgam un Ļaunam Naidīgumam!, un cik tā LIela VArēšanas priekam!!. Edvins Ārlingtons Robinsons. Bens Džonsons kavē Laiku kādam Vīram no Stretfordas.

(Dagmāras Gultā ap Trijiem Naktī.) – vai tas ir KAķis?. – SImi! škic PROjām!. – Nedzen viņu projām dadzīt!!. tu taču viņu TĀ MĪli!. Dieviņ TĒTīt ko IMants man stāstīja par TEvi un SImi! kā tu NEspēji viņu PĀrmācīt kad viņš bija piečurājis kaktu!!. – SImi, tev JĀiet ĀRĀ!. ----------------------------------------------------------– es vairs NEvaru dadzīt. Baidos Notraipīt tavu Palagu. man ATKal var izšļākties pats no sevis!.. zini Ko!?. Man taču ir LIEtusmētelis!. pat DIVi!!. es tos Nēsāju Visur Apkārt jau kopš Astotā MArta!... bet KUR ir mans PORtfelis!!... Vai nav Humors!. DUllais VEcis PAlicis TRax ar KĀju PIrxtiem KUtinādams JAunai MEitenei PĒDas!... JOHaidī ar ārā! PUdele apgāzās!.. un OTra ARī!. – KO tu tur ĀRDies!. nāc TE: re kur IR portfelis!: Gultas KĀjgalī!. – Dadzīt, tu esi ĢENiāla!. tikPAt kā mana Sieva!. viņa UZošņā VIsas manas Zudušās LIetas. Ko es IESāktu bez viņas!. būtu PAzudis CIlvēx..... Tā; Te man viņi IR. APloxnē ielikti... HAhahahaha!. kāda VIeglprātība!!. Iedomājies: ja es Toreiz Sieviešu dienā būtu Pasniedzis Muterītei aiz Pārskatīšanās Šito APloxni!! Viņa laikam justos diezgan Pārsteigta!!!!. HAhahahahaha!!. VAi: es NEvaru: hahahaHAhahaha!!!. ir GAN dulls vecis!. TAisa DUmjus JOkus un VIens PAts SMejas!!!. HE HE HE he he he!!.


– Valdi BEidz. es gribu GUlēt............. – Kas tur Staigā?. droši vien IMis. tam ARī neguļas!. Taisa sev TĒju. – ĻAuj taču man GULĒt!. – Es jau Ļauju!!. VIŅš neļauj!. SKaļā BAlsī RUnājas ar KAķi!. un KAķis BĻAuj PILnā RĪKlē!. – vai tu APklusīsi. – Kā lai Klusēju kad mājā šitāds ļembasts!!!. Dzi kādu PODu nupat nogāza!. – es tev to romānu Nedrukāšu. – Nedrukāsi?.. Nu tad es tevi NOžņaugšu. man Rokas ir SPēcīgas. – Valdi BEIdz!. – es tev PArādīšu nedrukāt!. – VALdi! DULLais!... PALĪGĀ!. IMI’’’! PALĪGĀ!. (vai tu esi GAlīgi kōnusā sagājis?.) – Nē. es tikai mazliet Pajokoju!!. – tūlīt ĀRĀ no manas istabas!. – Kur lai Eju!!.. Nakts Laikā... iešu GUlēt. Man beidzot ARī nāk miegs.. tu vari mierīgi nākt man Blakus dadzīt!!. es vairs tevi NEmušīšu. – ej DIRSt tu riebīgais cūka!... MAUKA tu tāds!. es TŪLīt ZVAnīšu AUSMiņam lai VED tevi uz KREIzeni!. – HAHAhahahaha!.. kas par DZīves KRĀsām!. (Telefona zvans pēc Četriem Dienā.) – Klausos!. – vai biedrs Biseniex?. – Jā: es PAts. – te Dagmāra. es SAplēsu tavu manuskriptu; jo tam nav neKĀdas MĀxlinieciskas VĒrtības. un bez Tam tur Raxtīts par MAni!. – STulbā IDIōte!. RIEBekle!. – NEkliedz!. gribi nonākt KReizenē?. – neKAs. UZraxtīšu VIsu no JAuna. taču TEVI es REDZĒt negribu!. (Telefona zvans tūdaļ pēc Tam.) Loriņ tā RAgana ir SAplēsusi manu MAnuskriptu!. Lūdzu Noslēp TO ko es tev Devu TĀ ka viņa NEatrod!. Taisīšu no JAuna. līdz OTrdienai zināms NEpagūšu!. bet VAr taču to kāzu dāvanu Pasniegt arī VĒLāk!. Norunāts?. Čau!. (Telefona zvans pirms Pieciem.) LOriņ! MĪļo!. Zvanu tev VĒLreiz!. nupat biju Universitātē, meklēju Dadzi, viss NOslēgts.. Loriņ! NEDari tā kā tev sacīju!. to mana darba Daļu ko uzticēju TEv iedod Dadzim! lai Dadzis RĪt nāk uz Dekānātu PĀrraxtīt!. (VElti tu ceri!. viņa to ARī saplēsīs!.) nu lai PLēš!!. Redzēsim cik Ilgi viņa PLēsīs!.. loriņ SAproti ka es bez VIņas NEVaru!. (tev ir JĀVar valdi!.) vienAlga es no viņas neatstāšos. Saki ka es Rīt Desmitos būšu Dekānātā. (Viņa no Rītiem Ilgi Guļ!. Labāk jau DIvpadsmitos!.) Labi: rīt DIvpadsmitos būšu DEkānātā.


(bet viņa NOteikti NEatnāx. tu viņu NEPazīsti valdi!.) nu ja NEatnāx NEatnāx. bet var būt ka TOMēr atnāx!.

OTrā daļa. Šķīstītava.

Pirmais Sitiens. 1979-tā Gada Trīsdesmitajā- trīsdesmitPirmajā Oktōbrī. KAs viņam HEkuba! kas VIņai VIņš! ka VIņas dēļ tam JĀraud!. Šēkspīrs. Hamlets. zem Manis klaudz Riteņi, un es Braucu... uz Purgātoriju?. vai Tikai uz sankt PĒterburgu DArīšanās!. NEticu gan ka man izdosies kaut ko Radikāli IEkustināt!. ZObratus eļļot es NEprotu... Eh! GUĻ man tā disertācija ceļā kā NEAprakts MIRonis!. un Ko gan es Sagaidu no Šķīstītavas?. Kam tā Vajadzīga!. mēs ABi taču esam tik Šķīsti!!.. neKAs taču nav BIjis! ITin neKAs!!. es esmu Laimīgi Izārstēts no Trakuma, un tās tavas Asinis ar kuŗām reiz mežonīgi notriepu tavu Palagu - Sen jau Izmazgātas. Viss ir Tīrs!!, viss iet Normālās Sliedēs, riteņi Ripo, un es Vēlu tev Laimes!.. laikam Drīz tu būsi Bērziņkundze!. un paVIsam acīmREdzami Pasaule kļūs Bagātāka par VĒL vienu bērziņu!. un Tomēr es Raxtu. tāpat kā raxtīju savu Disertāciju!: ko pēc tam profesora adMoni Ķēdessuņi Norēja!: jo TĀdu mežazvēru tie vēl NEbija redzējuši. vai tu ARī noriesi šīs rindas? ko raxtu lai dāvātu TEv. Nē: tā Nebūs tev KĀzu dāvana: tu jau mani savās kāzās NElūgsi; un NEaicināts es NEiešu. Aiziešu visu Sieviešu Sievietes Svētās Dagmāras dienā: uz VĀrda dienu jau var iet NEaicināts. un arī ne NĀKamajā: jo liekas ap To laiku pasaulē nāx jaunais Bērziņš, un būs Liela Trobele. Aiziešu tavā AIZNākamajā vārda dienā!: kad viņš būs jau drusku Paaudzies, sāx Izmēģināt Pirmās Artikulētās Skaņas, un Slieties STāvus!. tu Varēsi tad viņam šo manu dāvanu dot PLosīšanai: BĒrniem tas ļoti PAtīk, un viņi jau vēl neko NEsaprot... bet varbūt tu šīs lapiņas nelasījusi man vienkārši atdosi ATpakaļ; tāpat kā tam nelaimīgajam Mīlētājam viņa Vienas un tās Pašas Lugas Ceturto Variantu... Nu, tad Nesīšu tev tās dāvanai VĒL pēc gada!. tu tomēr ESi un PAliec mana BEatriče!!. vai tad APstākļi tur spēj ko GRozīt?. Beatriče pat SMĒjās par Danti kad viņš Sarka un Bālēja viņas priekšā, nespēdams pateikt ne Vārda; viņa Apprecējās ar Citu, Nomira, un TOMēr izvadāja viņu pa Paradīzi!. Kas par TO ka tu NEesi tas Ēteriskais Pilnības iemiesojums par kādu Dante bija izfantazējis savu Beatriči. Kur gan mēs Dzīvē tādu SAstapsim!. Tu man esi DZĪva beatriče! ar MIesu un ASinīm! un BEatriče tu man esi TĀdēļ, ka Tevī ir tā Dievišķīgā


Dzirxsts, kas Liek tev caur Maldiem un Mocībām Tiekties pēc Pilnības!!. tavs LĀsts ir TAs, ka tu savu Pilnības mērauklu esi iztaisījusi pēc SAVas mērauklas!: kas vēl ne TUVu nav pilnīga!. kad kaut kas Nenotiek pēc TAva prāta, tu Pamet Pakaļu GAisā, un tavs JĀtniex LIdo!.. kaut nu BĒrziņš spētu tevi SAvaldīt!. Gods kam Gods: PAnācis viņš ir jau DAudz. Mani tu Smuki izmeti no segliem!!. varbūt tu man Nepiedevi To? ko kā KNuts toreiz teica, neVIEna sieviete nekad nevienam vīrietim nepiedod!.. bet es toreiz zemapziņā Jutu, ka Tas nav ĪSTais brīdis! ka tam Jānotiek CItādāk!!. un sāku Damelēties; kas Tevi tā Aizkaitināja!.. tas bija KĀrtējais zaRAstro PĀrbaudījums.. un Tas ko tu man pēc tam savā KAbinetā teici, tas bija Gluži tas PAts, ko man pirms daudziem Gadiem teica VIktorija. – tu mani Visu Priekšā Izģērbi KAilu viņa teica!: kad Pārskaities par viņas Divkosību, Paņēmu Taxi lai Aizšķūtētu viņai Atpakaļ Visas viņas Mantiņas ko viņa bija atvākusi jau pie manis; un arī viņas VĒstules. vai man PRĀtā nāca ka viņa tik Vieglprātīgi!!: ne Čiku ne Grabu: būs Aizbraukusi uz Laukiem, Ļaudama lai es Elles Mokās Gaidu viņas solīto Zvanu. un TĀ nu gribot negribot Notikās, ka visu viņas MAntību saņēma VĪramāte. – tu IZģērbi mani KAIlu!. – šis drausmīgais PĀrmetums ar kuŗu viņa iedomājās mani SAtriekusi - lika man Pasmaidīt!!. Muļķīte!!. kā viņa NEapjēdza cik SKAista viņa bija savā kailumā!!. Tajā viņa bija ĪSta! ŠĶīsta!! ATTīrīta no sava Vājuma un Meliem. un no savas PATmīlības kas viņu darīja vāju!. un Tāpēc tie divi Dzejolīši, pēc VIņas ģīmja un līdzības taisīti, bija tik skaisti savā Vienkāršībā!!. kaut gan es jau SĀKumā Baidījos! un tāpēc PIrmais!, 1961-ā gada Janvārī raxtītais! - pēc tā VAkara kad viņa atnāca ar Šķīstu HIacintes ziedu, - ir viens VIenīgs NOsacījuma teikums: ja šis Mirdzums (!) kas jums Acīs bija TOvakar kad Svecēm Liesmojot BĒthōvena skaņu svētums lija!: Sirdis mums līdz MAlām piepildot, ja šis MIrdzums bij tik VIegla JŪsma!!, kam nav SPēka (:) KVēlē iedegties: ja to DZēst var DIenu straujā plūsma!, tad ir Labāk, ka mēs ŠĶiŗamies. viņa man tik ILgi MEloja, līdz DZemdēja DĒlu no PAšas VĪra; un Es nelga iedomājos ka tas ir MANējs! un biju tik NEatlaidīgs, ka Dabūju diezgan Spēcīgu likteņa BElzienu. pagāja LAiciņš kamēr attapos!!. Pagāja gandrīz Divi Gadi; DIploma viņai NEbija, un ja viņa NEuztaisītu DIplomdarbu, viss STudiju laix ietu ZUdībā. bija JĀpalīdz; un viņa manī IEmīlējās ATkal. PIedevu. vai DRīxtēju?. Neprasīju. kad viņa Aizstāvējās, biju tik Pārpilns Laimes un Vasaras, ka iedams no savas Vientuļnieka būdas Carnikavā uz Jūru, Iegleznoju viņas Sejā arī Daļiņu no Sevis: gan Ilgās GAidās krāto, gan kā MIrkļa DĀvanu saņemto: Debess (!) un Saule (!) un Dziesmota PĻava... vai tā bij RĪta meldija tava?. Saule lej ZEltu pār ziedošām takām! Jūtu - tavs Maigums man vienmēr iet blakām!!. Noliecas ZIedu medainie zvani; Dzirdu – tu manā DVēselē skani!!.


Vējā jausmaini ietrīsas Smilgas; Srdī iesitas Svelmainas ILgas!. Nevaru PAvēlēt sirdij lai KLusē!... SAule jau AUgstu!; drīz Diena būs Pusē. mums bija SKaists!, kaut arī UNtumains laix!. līdz nāca šī drāmatiskā Kolīzija, un Tad - Šķiršanās. kad ATkal tikāmies, man bija ŽĒl viņas: cik TUKša viņa bija kļuvusi šais divos gados kopš nebijām redzējušies!. un man gribējās viņu GLābt: es Iedomājos ka SPēšu to, ja mana MĪlestība būs Saudzīga un PIedodoša.. bet tie bija Maldi. PAtmīlība jau NEZin kas ir mīlestība!. kad Reiz es viņai Pateicu – Mana Vāvere!!; viņa man Lielīgi Atbildēja: es Nesmu TAva es ESmu es PATi – cik MAZ viņa toreiz bija viņa pati!.. visSKaistāk viņas dvēsele skanēja!!, kad viņa PIlnīgi sevi ATdodama, man TEica: es esmu Tava!!.. Saproti, es VIsa esmu TEvī!!. – man Liekas, TAd viņa VAIrāk bija viņa pati!. man NEizdevās viņu glābt.. kā TĀRps viņa locījās zem Vīra Kājām, kad Tas savā Nesatricināmajā, Vēsi Zobgalīgajā TAisnības apziņā! – MĪdīja un SPārdīja viņu!, manā ACu priekšā IZģērbdams viņu KAilu visPRetīgākajā MĪXtmieša kailumā!.. SAvu viņš PAnāca: es Jutu ka NEspēju vairs viņu mīlēt.

OTrais sitiens!. Pirmajā NOvembrī. gridò: Fa, fa che le ginocchia cali: ecco l’angel di Dio: piega le mani: omai vedrai di si fatti officiali. – jel CEĻos meties! CEĻOs meistars sauca lūk DIeva EŅĢelis tā PRiekšā liecies. – un LŪgsnā dvēsele man Augšup trauca!. ir Vakars, Sēžu Ļeņingradas Universitātes Katedrā, un Gaidu Vadītāju: kas Blakus telpā kaut ko Monotonu klāsta Studentiem. kaut KO man tomēr IZdevās pastumt!: cerams ka 22-ajā Novembrī manu disertāciju Apstiprinās Padomē, un tas Nozīmē, ka ŠAi mācību gadā jau paredzama AIzstāvēšanās. bet TAvā priekšā es NEgribu aizstāvēties. lai CIk muļķīgi es būtu ālējies!, man ir tāda Sajūta, ka Tā tam VAjadzēja notikt. Pagājušnedēļ Piektdien - sēdēju tavā Istabā. AUxts. pie SIenas, Vientuļi un Pamesti, slienas Kaili RAgi. Skapī dažas Grāmatas. Vēsture Septītajai klasei, Fizika Astotajai klasei, my English Reader Sestajai klasei... gribēju paņemt Rokā, Pašķirstīt, bet Kaunējos. tavai MAmmiņai noskūpstīju Roku, un viņa mani nosauca par Pisiķīti. GRunte bija ļoti Laipns, un Atvainojās ka viņš toreiz bijis tik ASs. LOriņš uzcepa KArtupeļus. bija ļoti GAršīgi, un es Apēdu PĒdējos. Ko gan CItu es būtu varējis darīt!.


mans Mīļākais iGO VAronis kopš SKolas laikiem IR un PAliek ŽAns valŽAns. tas BRīnišķīgākais ir Tas, ka tur Nav neKĀdas RAkņāšanās viņa DVēselē!! tur NEtiek Analizēts, KĀ’ viņš mīlēja kozetu!.. To jau NEvar izanalizēt. un Viņš bija STiprs. visSTIprāx cilvēx laikam ir Tad, kad viņam vairs NAv neKĀdu cerību... un ja Tad viņš nokrīt pie Zemes, – un Pateicas DIevam. Tev es vēlu REDzīgu mīlestību!. mēs neVIEns taču neesam Pilnība!.. REdzēt, SAprast, un tomēr MĪlēt!!.. man liekas Bērziņš ir Puisis ko VAR mīlēt!. lai jums Abiem būtu SKAnīga laime!. Laime visPIrms ir Nonākt SAskaņā PAšam ar SEvi. TRešais sitiens!. DEsmitajā novembrī. Da neigt sich die Stunde und rührt mich an mit klarem metallenem Schlag: mir zittern die Sinne. Ich fühle: ich kann und ich fasse den plastischen Tag. Nichts war noch vollendet, eh ich es erschaut, ein jedes Werden stand still. Meine Blicke sind reif, und wie eine Braut kommt jedem das Ding, das er will. Nichts ist mir zu klein und ich lieb es trotzdem und mal es auf Goldgrund und groß, und halte es hoch, und ich weiß nicht wem löst es die Seele los... tad Noliecas STunda un manī skan ar tālu metāla zvanu; un VARētgribā dreb Prāti man tvert Plastisko Dienu manu!!. neKAs nebij PAbeigts pirms nāca mans skats: ikkatrs Tapums vēl Snauda!!. manās ACīs briest VĀrpas! un KAtrs sev PATs no tām Izlasa Graudu pēc Grauda. neKAs ir tik Mazs!! un man Tomēr tik DĀrgs! un ES to Gleznoju LIelu! un PAceļu Augstu! lai Katrs kas Vārgs!! jūt Līstam tā zeltaino vielu!!!. Rilke.


es TURpinu raxtīt purgātoriju !. tu jau to NEdarīsi. bet MAn tā TOMēr ir vajadzīga!. ir Beidzies mans Dēku un Kolīziju laix. Sācies Sīpollobāmais laix !!. es plēšu Nost - Čaulu pēc Čaulas. Kodīs ACīs?. lai KOŽ !. tas NOzīmē ka KOdols NAV vēl gluži sapuvis!. es nesen izlasīju Pamelas Hemfordas-Džonsonas Neiespējamās Laulības. Neteikšu ka es būtu stāvā Sajūsmā, bet tomēr dvēselei TUva man bija KRistīne: viņa man stipri atgādināja manu PAša jaunību!. bet mani SAtrieca VIens TEikums pašās grāmatas BEigās: lai Pagātne Apbedī savus Mirušos. – NĒ! tas NEVar būt ka tā var atkratīties no pagātnes!. jo Ilgāk es DZīvoju, jo DZĪvāka tā man kļūst! arvien NEsaraujamāk savīdamās ar TAgadni!. man ATkal un ATkal tā JĀpārcilā, meklējot ZĪmes ko toreiz NEsapratu!; Klauvējot pie CItu sirdskambaŗiem, lai Atrastu pats SEvi!. jo VIņi klauvē pie MAnējiem!. un man JĀatsaucas. un Tā TOp šī purgātorija. Dvēseles Entelehija!!. to NEvar uzbūvēt pēc MĀxlas likumiem: es NEzinu kā tā TUrpināsies; es tikai FIxēju TO, ko ATmodinājis kārtējais SItiens.. Dvēseles Pulxteņa sitiens!!. tā MEhanisms ir ļoti SArežģīts: STundas ir NEvienāda gaŗuma, un neKAd nevar iepriekš PAredzēt, KAd un kāPĒc šis pulxtenis SItīs. tā Svarabumbās NAV svarīgu Biografisku datu!. bet LŪk: IEkrīt sirdī kaut kāds SĪkums, un Pulxtenis SIt. tava Pamestā IStaba - PIrmie DIvi sitieni. Viens Teikums Neiespējamās LAulībās – TRešais sitiens. tālāk nezinu neKĀ. MAnu tikai, ka KAtrs no tiem uzbuŗ CITādāku paleti!. taču es Jūtu, ka šos Nejaušos Sitienus tomēr Vada kāda Stingra Likumība!!. un es Ticu, ka manai Dievišķajai Komēdijai tā veidos MUgurkaulu!. protams tur Nebūs DAntes matematiski precīzās ARhitektonikas !. tā BŪs un PAlix RAiba un IElāpaina kā ČIgāna DEķis !.. kā Cilvēka Dvēsele. un Tajā es ROkos. jo NEprotu Raiti Ritināt NOtikumus. esmu laikam Pirmām kārtām ZInātniex! PĒTniex! kas cenšas IZdibināt MElnās LĀdes noslēpumus!. un tava DVēsele man joPRojām ir visGRŪtāk atminamā mīkla!. tavu MĪlestību es PAzaudēju, un liekas neKAd vairs NEatgūšu.. starp Citu man lika Horoskopu, un VAlzivs man TEica: To ko PAzaudēji, tu neKAd vairs NEatgūsi. – bet LAI!. Tādēļ jau es no tevis NEatkāpšos!. Tu taču man esi MŪžam DZīva!!. un es Mēģinu tev Pietuvoties. EJu caur PAgātni, lai Tiktu pie TEvis !.. mani Pašlaik Vajā manu Studentu gadu mīlestība!. mēs tikko kā bijām iestājušies Universitātē, un Viņa man likās kā DEbesu PArādība!: es tikai no TĀlienes iedrošinājos uz viņu paskatīties un Tad kādu Reizi, kad mēs visa grupa aizgājām uz Kino, viņa veikli nosēdināja mani sev Blakām. sirds man notrīcēja Trakā Jausmā!!. kad zālē bija Tumšs, es bikli noglāstīju ciņas Roku. Viņa saņēma Manējo, un Turēja Ciet. ak Dievs! viņas Glāsti!!.. tā bija filma par ŠŪmani!, šo Neatzīto ĢEniju!, ko visi uzskatīja tikai par spožās pianistes Klāras Vīkas Vīru!.. šī Taģēdija!.. bet Viņa viņu SAprata!, un MĪlēja!, un DZīvoja tikai VIņam!... un viņa Sēdēja man Blakām, Glāstīja manu Roku, un Raudāja. MAn! kuŗš Nebija neKAs!... šīs Eņģeļa ASaras!. šī DEbesu LAime!! šī TUvība!!!. vai Cilvēx Cilvēkam var Dāvāt ko VAirāk?. pēc TAm es biju Pilnīgi VIŅas varā! nekas CIts man vairs NEexistēja. Staigāju kā Apmāts. ak SVētlaimīgās LEkcijas! kad varēju Nepārtraukti Raudzīties Viņā!!. bet viņas SKatieni, ko man reizēm laimējās Noķert, un kas UZvilnīja manu dvēseli TĀ, ka tā maigi spiezdamās sakustējās kā Bērns mātes miesās, kļuva arvien Retāki, un Tad kādu reizi viņa pienāca man Klāt un Teica: Lai taču es viņā tā NEblenžot! viņai esot NEērti!. Tas man bija kā ZIbens spēriens. PAskatījos uz sevi ar VIņas acīm, un Redzēju cik STulbs es izskatos. kāds Kauns !.. un TAd es NEskatījos uz viņu vairs neMAz. Cietu šo pārbaudījumu Sakostiem Zobiem. līdz viņa Aplaimoja mani ar savu


Dievišķīgo Skatu un Smaidu, mani Uzrunādama. es centos to varonīgi IZturēt! varonīgi pateikt kaut ko NEnozīmīgu! un man tas IZDevās!. Tad, savas veixmes IEdrošināts, NOrunāju ar viņu SAtikšanos.. Ak!! šīs ILgu pilnās GAidas!!. visNEPrātīgākās FANtazijas PUĶes uzziedēja man dvēselē ! arvien JAunas!! arvien CItādākas un TAd, dienu pirms norunātās Tikšanās, viņas satriecošā Zīmīte: Piedod, diemžēl NEvarēšu ierasties. un tad tā PĒdējā reize REstorānā: kad Viesmīlim Atdevu Visu savu Stipendiju, un Tramvajā Apraudājos. pēc TAm - neKĀ vairs nevarēju iesākt ar sevi. Mīlestība!: Bezcerīga: Lūdzoša: Pazemojoša: SAēda mani. biju LAimīgs kad Lekcijā, izstiepis Kājas viņai aiz Muguras, reizēm Sagaidīju, ka viņas Papēdis man nejauši uzmina uz Purngala. bet manas FAntazijas puķes turpināja PLaukt!. Reiz es vienu šādu ziedu iedrošinājos izmēģināt Īstenībā. – NĀc! es GRibu ar tevi Parunāt par INtimām lietām!!. – tam vajadzēja skanēt jautri zobgalīgā TĒrzētāja tonī! taču tas laikam izskanēja PAšnāvnieka balsī. Viņa bija SAšutusi. pēc TAm ņēmās mani RĀt. KĀ es kaut ko TĀdu varot SAcīt CItiem DZirdot!. vai es ar APjēdzot, ko NOzīmē INTimas lietas!. man bija GRūti. Jutu, ka šī mīlestība mani NOnāvēs. izmisumā mēģināju savu uzmanību pievērst CItām meitenēm!. viņa man atmaxāja ar to PAšu. Atceros viņas Skatu!, to PAšu skatu, ko viņa kādreiz dāvāja MAn, - to viņa TAgad veltīja CItam! un šis Zēns, viņas Savaldzināts, Laimīgi smaidīja viņai PRetī. man ZAĻš sagriezās gar acīm!. Jutu ka man jātiek VAĻā no šīs mīlestības! jo es NEspēju to nest. Jāizdara kaut kas Tāds, kas Visu Nogrieztu kā ar NAzi. un Tad es visas grupas priekšā ar Varu viņu Noskūpstīju un Iedevu viņai Piecas Kapeikas. Viņa man tās iemeta Sejā un teica – MUļķis!. To tev ir samācījis EDgars!. (Toreiz viņš vēl Nebija Vecais Kamielis.) KAd tu vienreiz ATBrīvosies no viņa ietekmes!. – un Tad es Apprecējos. pirms manām Kāzām - Viņa, reiz ar grupas biedriem runādama par Mīlestību, Izteicās, ka tās LIelās mīlestības gan MAz ko esot vērts: tās Ātri UZšvirkstot, un tikPAt ātri NOdziestot. KO gan viņa ZInāja par MAni. un ko ES zināju par VIņu!?. kad biju ŠĶīries no PIrmās sievas, reiz aizgāju pa atmiņu takām pie VIņas. arī VIŅa bija tikko šķīrusies no vīra!. Stāstīja kā viņa Pārdzīvojusi tā Neuzticību. mēģināju sevī saklausīt vecās Stīgas, taču tās NEskanēja. kāPĒc!. vai varbūt Tāpēc? ka viņa tik VAronīgi PĀrcieta šo likteņa sitienu! un tik SKaisti prata par to PAstāstīt?. viņa bija kļuvusi slavena Māxlas darbiniece, Viss ko viņa Dara viņai Padodas, un viņa to Apzinās... tas taču ir Labi!!... un TĀda viņa taču bija jau pašā Sākumā!!. bet TAgad es VIņas vietā iedomājos SEvi, un SAvā vietā TEvi. Iedomājos to Trīspadsmitās Dienas Rītu. Sašutušo Grunti, kas man aizliedz spert Kāju savā namā, un manu mierīgo Atbildi, ka viņš man Nevar (!) aizliegt nākt ciemos pie Imanta un Loriņa. tavas Dusmas, par kuŗām es Uzjautrinājos. es biju tik Stiprs!! tik Neievainojams!!!. un tāpēc es plēšu NOst šo čaulu. varbūt tas muļķa Zēns? kas mocījās savās šaubās un mazdūšībā ar savu Pārpilno, bet Kailo un Neaizsargāto Dvēseli!, būtu tev Tuvāx!?.


CEturtais sitiens. Divpadsmitajā novembrī. Herr: es ist Zeit. Der Sommer war sehr groß. Leg deinen Schatten auf die Sonnenuhren, und auf den Fluren laß die Winde los. Befiehl den letzten Früchten voll zu sein; gib ihnen noch zwei südlichere Tage, dränge sie zur Vollendung hin und jage die letzte Süße in den schweren Wein. Wer jetzt kein Haus hat, baut sich keines mehr. Wer jetzt allein ist, wird es lange bleiben, wird wachen, lesen, lange Briefe schreiben und wird in den Alleen hin und her unruhig wandern, wenn die Blätter treiben. Kungs: nu ir LAix. ir LIels tavs IEvākums. Sedz SAules pulxteņus ar savu Ēnu, un ļauj lai Rēnu Elpu uzpūš RUdens mums. liec Augļiem Pēdējiem lai BRiest tie beidz! Dod vēl tiem Divas Saulainākas Dienas, lai PIepildīti tie tev Pretī slienas, un Vīnķekaros Saldme ienākt steidz kam Mājas NAv, tas to vairs NEuzcels: tam JĀpierod pie savas vienatnes!! tas Lasīs, Raxtīs gaŗas Vēstules, un tikai SKaudrs NEmiers viņu dzels, kad Tukšās ALejās vējš LApas vels. Rilke. Rudens izstādē es apstājos pie toROpina gleznas. Bālgana Saule Plašā pelēkā Telpā. pašā Apakšā slīpi slienas Augšup - tumša Figūra!!. it kā Melnā Lakatā tīts Sievietes Stāvs; tikai bez SEjas. vienīgi uz KRūtīm spīd Spožs RIņķis. VIrs viņas - kaut kāds Neizdibināms Baltums!!. Pārvērtība... – es NEsaprotu KUr tu tur redzi PĀRvērtību saka Ausmiņš. es KLusēju. vai tad PĀrvērtību var REdzēt?. vai var REdzēt kā PUmpuri briest? kā briest AUglis?. tu REdzi tikai ka ĀBele UZziedējusi, ka ĀBoli IEnākušies. bet KĀ tas noticis!!, ir NOslēpums. par ĀBeli tu ZIni ka tā uzziedēs! par Āboliem ZINi ka tie ienāxies!. bet cilvēka Dvēsele?. vai tu VAri paredzēt kas ar viņu notix? Kāda (:) būs VIņas pārvērtība!?. un Tāpēc arī tai gleznā es NEvarēju ausmiņam


Paskaidrot, KUR slēpjas tā pārvērtība!. vai tai tumšajā Stāvā? kam Nav vēl Sejas, bet kas slienas AUgšup no kaut kādiem dziļumiem pelēkās saules vientulībā!. vai varbūt tai blāvi vizošajā Gaismas vainagā virs galvas?. Zvans.

TRešā daļa. Paradīzes Zvani.

Pirmais zvans. 1979-tā gada Trīspadsmitajā Novembrī.

kur man aiziet no tavas balss siltās steidzīgās mīlētgribas kur man aiziet no dzīvotgribas? tava balss ir tāda dzeja kādu mūžam man neradīt Knuts Skujenieks Tas bija kaut kas NEGaidīts!: ka Telefonā Ieskanēsies Tava Balss!!.. līdz ŠIm tu man biji kaut kur Ļoti Tālu!! kā BEatriče DEbesīs!. un PĒKšņi - TAva BAlss!!. kas TĀ bija par PĀRvērtību!.. es Eju pa Ielu, es Sēžu Auditorijā un Klausos kaut kādu Lekciju par Piesārņotiem Ūdeņiem un Piesārņotu Gaisu, un MAnī SKan tava BAlss!. Pārnāku Mājās, Atgulstos, paņemu rokā Grāmatu, izliekos ka Lasu, un Klausos tavā BAlsī. LŪdzu LŪdzu NEmulsti lasot šīs rindas!!. SAproti mani PAreizi!!. tev NAV mani JĀMīl!. es taču NEtiecos pēc tavas mīlestības!!. es esmu LAimīgs ka TĀ tevī IR!. ka tu tik Ļoti Mīli Loriņu! ka tu tā Pūlies viņai PAlīdzēt, ka VIņas dēļ pat Pārvarēji savu Nepatiku un Piezvanīji tam RIebeklim! tam Dullajam VEcim!. ka tu IEdvesmoji savu AIvaru, (Piedod, biju Piemirsis, ka Bērziņa vārds ir Aivars), lai viņš GĀdā LOriņam MAlku, lai mazajai Zanītei nav JĀsalst. un šī Izdevumu Dalīšana starp trīs māsu Ģimenēm - droši vien ARĪ ir Tava ideja!. cik Aizkustinoši tas bija. un cik MĪļš ir tavs aivars!. tu taču viņu ĻOTi mīli! vai Ne?.. Mīli viņu! man Pilnīgi Pietiek ar TO mīlestību, ko tu dāvā Tiem kas tev TUvi. Vecam jau daudz Nevajag. es esmu Laimīgs, ka tu juties Aizkustināta, kad arī ES piedāvājos kaut kā palīdzēt! (Tici man: es to NEdarīju ar nodomu tevi aizkustināt!). ak Dievs: ZInāt ka TU uz MAni vairs NEdusmo!. ka ES tev būšu tagad LĀga VEčux, kas no SIrds vēl tev LAbu!!. tas tā paTIešām IR! un neKAs taču nemainīsies arī Tad, kad tu būsi IZlasījusi šo manu dvēseles epopeju!. Viss ir Labi Tā, kā tas Noticis, un es Gribētu, lai viss tāpat arī TUr-


pinātos!. cik STUlbi būtu ja mēs būtu SAsaistījušies!. Ko tu IEsāktu ar šo veci!. tev vēlāk būtu žēl mani Pamest, tev vajadzētu Liekuļot, un es ZInu cik PREtīga tev ir liekulība!. bet TAgad paldies dievam tava DVēsele ir SKanīga un SKaidra. cik SKaisti tā skan!: Aplaimodama Katru kas tai Tuvojas. es jūtu to PAšu, ko juta DAnte, kam Visu viņa VĒlmju GAlamērķis!, visa viņa SVētlaimība - bija BEatričes SVeiciens!. varbūt Tu man vairs Neliegsi to?. NĒ!, es NEsarkšu! NEbālēšu! NEblenzīšu tevī kā tas muļķa zēns!. būšu lāga Večux, kam Nenāk ne PRĀtā mest acis uz jaunām meitenēm!. un Kuŗš gan Iedomāsies? ka aiz viņa sirmās BĀrdas slēpjas muļķa ZĒna DVēsele!!. es Gribētu, lai tu APjaustu, cik BAGātu tu mani dari!. var jau Būt, ka kaut kas no Tā, ko glabāju Sevī, var tev kādreiz NOderēt!. kā Talismans!!!. Dzīvē VIsādi var iet!. lai tavs LIelums ļauj tev ATšķirt BŪtisko no NEbūtiskā!. Gaidīšu tavu ZVanu. Tagad, kopš esmu Paradīzē, ļaušu sevi Vadīt tikai TEv!!. Katrs tavs Sveiciens - būs Jauns Dziedājums. bet ja NEsagaidīšu no tevis vairs neKĀ, - Nu, tad PIetix ar šo PAšu. PAradīze var būt arī VIEnā dziedājumā!. vai IEraudzīšu tevi kad kraušu malku?. ILgojos, un BAidos. no Pieredzes Zinu ka TIKšu tam pāri! un tomēr BAidos. tas muļķa ZĒns ir manī pārāk DZīvs!!. TU būsi burvīga BUmbiņa. tu vari SMIet par manu Gaumi, bet man Sieviete liekas ĪPaši skaista, kad viņa ir Bumbiņa!!!. TAd es viņā noskatos ar SKaudību!.. bet AIvaram es sirsnīgi paspiedīšu ROku. Atceries ko es reiz nozvērējos?. paldies Dievam, esmu ticis Pāri tai Jaunības Zaļajai Greizsirdībai kas Duŗ kā Duncis. protams TOreiz es biju CItādāku iztēlojies to paradīzi!. es lepni eju pa ielu ar Tevi pie Rokas, Tu esi burvīga Bumbiņa, un tas ir mūs ABU bērns!. un ļaudis Šņāc: kāds NEkauņa! PAvedis tik JAunu MEiteni!. Pašam mājās SIeva! aug DĒls! bet Šķirties AR viņš netaisās!!. – un Kādēļ gan lai es to Darītu?. Kā es Ausmiņu Mīlēju līdz ŠIm, tā es viņu Mīlu arī TAgad. man būtu DIvas MĀjas. ZIepniekkalnā es gan uzturētos VAirāk!. ar tādu mazu Bērniņu jau ir Liela Klapata. tas Ausmiņam būtu JĀsaprot... un tas būtu TAisnīgi. bet FAbula jau nav BŪtiskais. GAlvenais ir TAs, ka Paradīze IR!!. man Liekas, ka ar šo ĪStenības PAvērsienu es DAntem esmu VAirāk pietuvojies, nekā būtu to Spējis, ja būtu PIepildījusies mana izfantazētā iecere!.

OTrais zvans. divdesmitCeturtajā Decembrī.

La gloria di colui che tutto move per l’universo penetra, e risplende in una parte più e meno altrove. Nel ciel che più della sua luce prende fu’ io, e vidi cose che ridire né sa né può chi di là su discende.


tā KUnga Slava! kuŗš pār visu Valda, iet cauri VIsumam un Iespīd DOmās!, lai BRīvas tiktu tās no Tumsas malda!. es biju Debesīs!! tais AUgstās JOmās!; mans REdzējums bij TĀds, ka IZsakoties ir manai MĒlei mutē JĀsastomās!. es NECerēju ka saņemšu tādas ziemsvētku dāvanas!. no Ziepniekkalna nonācis Imantā, ieķuvu tieši Ziemsvētkos. pie Eglītes dziedājām vecās labās Dziesmiņas, un Katrs no maisa dabūja Dāvanas. arī MAn!, kaut arī biju ieklīdis Neaicināts šai ģimenes lokā, tika viens Zeķu pāris. vajadzēja noskaitīt Dzejolīti. pie tam tika Prasīts, lai tas būtu PAša!. Štukoju, Štukoju, - neVIens nelikās šādai reizei īsti ĢEldīgs!. Noskaitīju beidzot to pašu veclaicīgi Romantisko: nobirušas skumju skujas Skudras mundri projām nes!! lai tās KĀjās neieduŗas!: kad vēl reizi Iešu es pa šo taku CItvakaru!. priežu stumbri Saulē sils, VAŗa LIesmās iekvēlojies!, SPOži degs mans Sapņu sils!. tas laikam arī kaut kur sasaucās ar To, kas bija Manī TOvakar. Gaidis man uzdāvāja savu Bildi. Slāpju Spogulis. uz melna Fōna - it kā blāvi vizošs stikla Kauss - maigi apaļiem vijumiem un Robiem; virs Tā - KRonis! Nevienāda gaŗuma Atzariem, kuŗu Galā - it kā Pērlītes: it kā Asaras: it kā Piebrieduši Pumpuri. vai VIņš velns mani CAuri redzēja? Vai?. jeb Tā bija tikai liktenīga Sagadīšanās?. jo savu LIElāko dāvanu es taču tik RŪpīgi SLēpu!. man Šķiet, tu ARĪ to nemanīji!. jo tā biji TU!. ak Dievs! tik ĻOti IEŅemt tevi!. kaut arī es tikai tā Paretam: Zagšus uz tevi paskatījos!. Reizēm es notvēru tavas Acis; un tad es tūdaļ NOvērsu skatienu: lai Tu tajā neizlasītu pārāk Daudz. visTrakākais bija tavs Atvadu skatiens Trolejbusā. Labi ka pēc Tā varēju uzgriezt tev muguru un kāpt Ārā. Labi, ka bija Imants ar saviem Pextiņiem. Citādi es nebūtu Zinājis, Ko ar tevi Iesākt. viss Bijušais taču ir Aprakts. tas SKanēja vienīgi roberTīno PLatē!. o Sole Mio. Ave maRia!. Mamma son tanto feLice. sul mare Lucica- l astro d arGento!... cik Labi ka varēju Klusēt un Klausīties Tavā un roberTīno Balsī un Reizēm, kad tu manī Neskatījies, Ilgāk paraudzīties tavā Sejā. man patīk tavs Domīgums. varbūt tur bija arī kaut kas mazliet Skumīgs?. Nezinu. vismaz ATpakaļceļā man Likās, ka tevi kaut kas Nomāc tu tik Ļoti Nevēlējies ar mani Runāt. Protams: mani Jautājumi arī bija Stulbi.. un TAd es sāku stāstīt par saviem VEctētiņa priekiem, līdz man vairs nebija neKĀ ko sacīt. biji vienīgi TU! tik TUvu man blakus!!. un es Klusēju, un jutu Tevi, un man NEgribējās runāt. un pie GAlda tu man biji BĒthōvenā un ŠŪbertā, un arī kaut kādā modernā GRieķī! kuŗš ļoti atgādināja Gaida Kosmiski Fantastiskos Lokus.. un dažviet Imanta Kalniņa Dziesmās.. Viņi Dejoja Vienu Vasaru.. Nē: tikai VIenu VAKaru!.. sul mare Lucica! –


Vectētiņ! ej AIzkrāsnē un NEdziedi!.

CEturtā daļa. Ceļš uz Paradīzi. 1980-tā gada Piecpadsmitajā Martā. zem saltās Segas Saknes jau sajūt Sauli!! SIrds mana! TAIsies!. vēl SMagi (:) KAuli: līdz SĀtam pievilguši: no NĀves bļodām. vēl NOsaluši uz manas augstās dzegas stāv Putni mani!. SIrds mana! RAisies!! LĪSti pār Stīgām grodām!, un SKani!!;; SKani!!!. 1981-ā gada piecpadsmitajā martā!. Guru! Mans Guru!! Ne jau ES to uguni kuŗu!: tā kuŗas PAti!. es tikai savu ELpu turu pie tavas Otas!, kuŗu tu VIsās AUrās mērc un SKati, ko Pasaule NEsaredz!. es MEklēju tavu MĀju; un NEvaicāju!: kāds Vārds ir Tam, kas šīs Acis dedz!!.


SEšpadsmitajā martā!.

Ich finde dich in allen diesen Dingen, denen ich gut und wie ein Bruder bin; als Samen sonnst du dich in den geringen und in den großen gibst du groß dich hin. Das ist das wundersame Spiel der Kräfte, daß sie so dienend durch die Dinge gehn: in Wurzeln wachsend, schwindend in die Schäfte und in den Wipfeln wie ein Auferstehn. es tevi Rodu Visās Lietās šajās: kam es kā Brālis esmu pieķēries! kā SĒkla Sauļojies tu SĪkākajās, un LIelākajās LIels tu atdodies!!. tā ir tā BRīnumainā SPēku SPēle!: ka tie caur Lietām KAlpodami iet!!: tie Saknēs (:) Briest, tad KĀtos līst to kvēle!, un Zieds !! – kā Augšāmcelšanās man šķiet !!!. Rilke.

Atvainošanās par manu Nepieklājību, ka Apmulsumā Nepavadīju jūs uz Mājām. man ir tāda Sievišķīga (!) Daba. RUpji runājot, tā ir tā VIsta, kas Bēg no GAiļa. ES bēgu no Pilnības!!. To jau Nevar IEgūt. tā JĀapgūst!!. mēs NEpazinām viens otru. mēs tikai ZĪmējām!. caur ZIedēšanām, caur ZIedošanām mēs pagājām sev GArām, un Nonācām SEvī.


un SAtikāmies LAbajā pusē!!. un Tur bija SIrds.

tev Pateicos!, ka Darīji man Zināmu To ko Zināju!!. tev Pateicos! par To ko tu man Dāvināji Nezinot!!. tie NEbija nedz tavi MAti, nedz Seja, nedz SMaids. tu BIji man tik DAudzveidības DAĻa! nu esi ELpa, kas PLeš. AStoņpadsmitajā martā!. Wenn es nur einmal so ganz stille wäre, wenn das Zufällige und Ungefähre verstummte und das nachbarliche Lachen, wenn das Geräusch, das meine Sinne machen, mich nicht so sehr verhinderte am Wachen-; Dann könnte ich mit einem tausendfachen Gedanken bis an deinen Rand dich denken und dich besitzen (nur ein Lächeln lang), um dich an alles Leben zu verschenken wie einen Dank. ja kādreiz visi skarbie trokšņi Klustu!!, ja NEjaušais un APtuvenais ZUstu, un Visi tuvie Smiekli APrimtu, ja JUtekļi ar savu Šalkoņu tik ĻOti NEtraucētu NOmodu!, tad es DOMu TŪXtošKĀRšotu! līdz MALai spētu tevi aizdomāt!!, un PAturēt!!!, (kaut Smaida īslaicībā), un Tad pa VISU DZĪVi IZDāvāt! sirds Pateicībā!!!!!. Rilke.


tik TAs, kuŗš par KAtru DIenu PAteixies!, Pateix arī TO, kam VĀrdu NAv. caur NĒ: tumši Dzīts: caur JĀ! AUgstu GĀzts!. bet bija SPīts vaļā vāzts; ATpakaļ dūrās! līdz Atkrita Liex tai Pavēnī kur Kūrās – pazemīgs Priex. Kritiķis saka, man NEesot SAvas Sejas! un Tādēļ es VELtīgi raxtot dzejas!. bet vai tad es alxtu DZejnieka slavas?. man SEjas ir DAudzas!! lai NAV man savas!. šais Daudzajās Raugos, tās UZzīmēju, un IEņemu SEvī, un Izauklēju!!!. pēc ĢĪmja un LĪdzības PANtos tās taisu!: TIem, Kam savu sirdi VAļā raisu!! un Atkal ATpakaļ atdāvāju!! jo NE jau priekš SEVis tās sejas es krāju!. un Ja kādam Acis sāk MIrdzēt aiz PRieka, man TOMēr šī dzeja neliekas lieka!.


man Liekas, ka cauri katrai manai Dienai, katram Tālumam un Klusēšanai tu mani Redzi!!. un Katru Rītu es NOdodu sevi TAvās ROkās. un katru Vakaru es Pateicos tev!!!. divdesmitPirmajā martā.

Jetzt reifen schon die roten Berberitzen, alternde Astern atmen schwach im Beet. Wer jetzt nicht reich ist, da der Sommer geht, wird immer warten und sich nie besitzen. Wer jetzt nicht seine Augen schließen kann, Gewiß, daß eine Fülle von Gesichten in ihm nur wartet bis die Nacht begann, um sich in seinem Dunkel aufzurichten: der ist vergangen wie ein alter Mann. Dem kommt nichts mehr, dem stößt kein Tag mehr zu, und alles lügt ihn an, was ihm geschieht; auch du, mein Gott. Und wie ein Stein bist du, welcher ihn täglich in die Tiefe zieht. kad Sārto Bārbeles, vai Sirds vēl Cerēs?. Mirdz Sirmā Astras ziedā Asara. kas BAgāts NAv kad Aiziet Vasara, tas Ilgu Mākts, neKAd (:) sev NEpiederēs. kas Acis Nespēj slēgt jo Bailēs Trīc, kad viņā RĒgu bars tik To vien Gaida lai pienāk NAkts! lai PAŠa TUMsā tīts viņš MOkās kad tie viņu Žņaudz un Spaida!, tas VEcs ir jau;; un Sen jau NOraxtīts. neVIena DIena tam vairs NEpieklīdīs! VIss MElos tam! viss Rādīs NEīsto!; Tu ARī dievs. viņš tavā Cilpā līdīs: un tu kā AKmens: DZelmē vilxi to. Rilke.


kuŗš ir tavs DRaugs, kuŗš tikai ŠĶitums, to RĀdīs tev tavs DIenu ritums. UZticies draugam ar VIsu SIrdi! un NEklausies to ko runājam dzirdi. un NELād sirdi ja tā tevi Vīla: Sirds Atradīs!!; jo IR taču! - MĪla!!. divdesmitOTrajā martā. tu vienmēr PIevilsies: ja ar DZīvi PAsjansu lixi!!. CIlvēki nav SPēļu kārtis. KUŗā VIetā tev būs SIrds DĀma, sirds KUngs, KĀrava KAlps, PĪķis vai KRusts, to tu KOmbinējot NEizkombinēsi. un ja tevi BAiles māc: un tu PIeķēdēties ej pie AKlajiem un KUrlajiem, tu LAuzīsi KĀju VĒlreiz un VĒLreiz!. divdesmitCEturtajā martā. Kādam, kas nesen teicās esam mans Draugs. tu VIsiem to Mācību SLudini! vairs Vienīgi BĪBeli lasi!; tu VISiem VIENu velc Trasi, pa kuŗu uz Dievu tos mudini!!.


lai KO tev kāds arī PRasītu, jau GATava atbilde tava! tev NAVa vairs SKAtiena SAVA! lai cilvēku DVēselēs lasītu!!!. es nezinu kā lai tev Pasaka!!: cik Šaurs ir kļuvis tavs logs!!. MAn dievs ir DZīvības kox!! bet nevis pelēka ASaka. šo „Pasaulīti” tu Nicini! un piesauc „PAstaro tiesu!.” bet MAN tava augsne par LIEsu! tu pārāk ar VĀrdiem to plicini!. (pēc Jauno Atdzejotāju Semināra.) Izteiktu Vārdu Nesasmelsi!! NEizteiktu - Smelsi (!) un Smelsi. Apmātība Taurē. Patiesība - Klusē!. MAn dzejai ir CIta vērtība!: ne VĀrda vērtība, bet SIrds vērtība!!. divdesmitPIektajā martā!. Portretiņš. es esmu PĪSlis! ES’’! ES’’! ES’’! pie JĒZus KĀJām! ES’’’! ES’’’! ES’’!’ CEL mani Dievs un NES! NES! NES! PROM no šīs pasaules!. – es vairs NEVaru būt tavs draugs! mans Draugs ir KRistus! un ES esmu AIcināts TEvi pie VIŅa vest! man LĪDZi nāc!. teica mans Draugs. Draugs?.


ja ILGi tu vēl tos dievvārdus vemsi!, PATs pastarā tiesā Elli sev lemsi!. divdesmitSEstajā martā!.

Ich lebe mein Leben in wachsenden Ringen, die sich über die Dinge ziehn. Ich werde den letzten vielleicht nicht vollbringen, aber versuchen will ich ihn. Ich kreise um Gott, um den uralten Turm, und ich kreise Jahrtausende lang; und ich weiß noch nicht: bin ich ein Falke, ein Sturm oder ein großer Gesang. savu DZīvi es dzīvoju AUgošos LOkos! kas PĀRi pār LIetām sniedz!. varbūt VELtīgi Pēdējo PAbeigt es mokos, bet nav VAras kas Augt tam liedz!!!. ap Dievu!! šo TORni! lokus es metu, vērpdams Mūžības metu!!. vai esmu es Vanags? vai VĒtra? vai Liesma!? vai varbūt Liela Dziesma!!. Rilke.

manā vecumā Izbirt sāk Fakti: GAlvu jau NEsaudzē KAtarakti!. bet DIeviņš tā vietā aiz Žēlastības Sāk nu man APskaidrot SAkarības!!.

tu Pieliki Kreiso Roku pie Labās Sirds; un ZEmu (:) nolieci Galvu


un zem šīs tavas Zīmes es tagad VIsur eju! un esmu ZĪmogots.

vij SMalki (!) Dzejas RAxtus! aud SAskanīgas SEgas!! tā GRib to augstā MŪza, kas NECieš Prastas ŽEgas!. bet ES jau neesmu DZejniex! es laikam būšu ĢEķis!! man ir tik SLikta GAume!, ka Patīk Lupatdeķis!!. divdesmitSEptītajā martā. Wer nie sein Brot mit Tränen aß, Wer nie die kummervollen Nächte Auf seinem Bette weinend saß, Der kennt euch nicht, ihr himmlischen Mächte. Ihr führt ins Leben uns hinein, Ihr laßt den Armen schuldig werden, Dann überlaßt ihr ihn der Pein, Denn alle Schuld rächt sich auf Erden. Goethe. kas ASarās nav mērcis MAizi, tais ASarās kas Naktī līst, nav IZsēdējis savu Raizi, tas DEbess varas NEpazīst!. tās cilvēku pa DZīvi vada, tās Ļauj lai GRēx to piemeklē, tad NOŽēla lai Dzeļ un Bada!:: grēx JĀizpērk mums ŠAisaulē. Gēte. Kādreizējai Mīlestībai. tu Runāji, un Man vairs NEbija ko sacīt. un Tā mēs Šķīrāmies.


Mīlestība - Grēx?. Nezinu: šis vārds ir STiepjams!. Mīlestība - SVētums?. JĀ!. divdesmitAStotajā martā.

Du Dunkelheit aus der ich stamme, ich liebe dich mehr als die Flamme, welche die Welt begrenzt, indem sie glänzt für irgend einen Kreis, aus dem heraus kein Wesen von ihr weiß. Aber die Dunkelheit hält alles an sich: Gestalten und Flammen, Tiere und mich, wie sie’s errafft, Menschen und Mächte – Und es kann sein: eine große Kraft rührt sich in meiner Nachbarschaft. Ich glaube an Nächte. tu Tumsa no kuŗas es cēlies: no kuŗas es DZiļumu smēlies: par LIesmu man esi Mīļāka!!: kas Pasauli IEžogo!: jo ŠAuru LOku tik izgaismo!: aiz kuŗa neVIens vairs to NEzina. bet Tumsa VISu sevī tur! tai RObežu nav it neKUr! un TĒliem un LIesmām!, ZVēriem un MAn, VArām un CIlvēkiem Jāizskan LĪDzi tās taktīm!; un var būt, - kāds SPēx ir pamodies man tuvumā!!: un Sācis Raisīties!!!. es TIcu NAktīm. Rilke.


es NElūdzu Dievu, lai viņš IZlej manu Glāzi un PIepilda no JAuna. pie tā kas BIjis, lai Cik tas DUļķains bijis!, es LIEšu KLĀt un GAIdīšu, KĀDs iznāx BRūvējums!!. Es esmu Alķīmiķis!!. divdesmitDEvītajā martā!. maza piebilde Aspazijai par Raiņa jaunveidoto Mīlu. MĪla! tikTiešām nav Mīlestība, ja tai PAkaļ staigā STiba!. bet Mīlestība tomēr Nedrīxt AIZmest stibu!. Gaidi: tā Nokritīs Pati!!.

Māras Mātei. Augen, meine lieben Fensterlein, Gebt mir schon so lange holden Schein, Lasset freundlich Bild um Bild herein, Einmal werdet ihr verdunkelt sein. Fallen einst die müden Lider zu, Löscht ihr aus, dann hat die Seele Ruh’, Tastend streift sie ab die Wanderschuh’, Legt sich auch in ihre finstre Truh’. Noch zwei Fünklein sieht sie glimmend stehn, Wie zwei Sternlein, innerlich zu sehn, Bis sie schwanken und dann auch vergehn, Wie von eines Falters Flügelwehn. Doch noch wandl’ ich auf dem Abendfeld, Nur dem sinkenden Gestirn gesellt.


Trinkt, o Augen, was die Wimper hält, Von dem goldnen Überfluß der Welt! Gottfried Keller. Acis!! mani Laipnie Lodziņi!! Debess gaismas dāsnie devēji!!! jūs man VAļā vērāt Pasauli, Tumstot jums, tūs Ēnas dvēseli. Plaxti gurušie tad Aizvērsies: Gaišums Dzisīs: dvēsle dusēt ies!! Pirxtiem Trīcot Kurpes Vaļā sies, tumšā Mūža (:) gultā Iegulsies. Vēl div Zvaigznītes tā mirdzam redz!!: divas Guntiņas (!) ko SIrds tai dedz! tad tās Noplīv, dziest, - vēl DZirxtiens rets!, kamēr Tumsas Tauriņspārns tās sedz. Vēl man LAix ir Vakarlaukos iet, Biedroties ar Sauli (!) kuŗa Riet. DZīvi DZert ak acis NEbeidziet!: vēl tā ZElta PĀrpilnībā zied!!. Gotfrīds Kellers. kādam Gaišam Cilvēkam. Oļģertam Šmitam 50-ajā Dzimšanas dienā 1976-tā gada 8-tajā Janvārī. aug cilvēx Gaišumā! aug Gaišāki tam Gadi, un Pildās Apaļi un Baltu Dziesmu dzied!!.. tiem Ļauts bij GAtavoties!: kaut bij Kaŗi, - Badi, – caur savu Grūtumu ir KAtram jāiziet. nu Ēna Gaŗāka aug NOstaigātā pusē! un Saule Gadskārtas sāk Sejā iezīmēt!!. viņš Pretī smaida tai!! un tikai Dziļāk Klusē!. ir Klusums vajadzīgs: lai spētu Atbildēt!!.

es Uzliku sevi uz Galda kā Krūzi!!. GAlds bija klāts DAudziem!! bet neVienam SVEšam!.


un DAudzi NĀca un DZēra no tās!!. nu Atlicis PĒdējais malx; un Krūze (!) sāk Skanēt!!! Klusi, Klusi. Kas to IZdzirdēs, Tas to IZdzers!!. un es Aiziešu kā Dziesma!!.

Fadensonnen über der grauschwarzen Ödnis. Ein baumhoher Gedanke greift sich den Lichtton: es sind noch Lieder zu singen jenseits der Menschen. Paul Celan.

PAvedienu SAules pār pelēkmelno klajumu!. KOkAugsta DOma Tveŗ sev GAismas toni!: ir DZiesmas vēl dziedamas VIņpus cilvēkiem!!. Pauls Celans.

trīsdesmitPIrmajā martā. – KAs stāv AUgstāk! SIrds vai PRāts!. – ja Tā tu jautā: tad CEļš tev PAZudīs zem kājām! VĀrds vairs NEskanēs!. SIrds bez PRāta ir AKla; prāts bez SIrds ir NEdzīvs.


In den Flüssen nördlich der Zukunft werf ich das Netz aus, das du zögernd beschwerst mit von Steinen geschriebenen Schatten. Paul Celan. tajās Upēs uz Ziemeļiem no Nākotnes es izmetu Tīklu, ko tu gausi noslogo ar Ēnām, noraxtītām no Akmeņiem. Pauls Celans.

PIektā daļa. Paradīzes Brīnums.

1981-ā gada Ceturtajā Aprīlī. Almai Ābelei. Tu Ābele Barotāja! Bāŗa bērnu Žēlotāja! Kā tu katru Pavasari Baltiem Ziediem noziedēji!.

Pirmais Dziedājums. 1981-ā gada Septītajā Aprīlī pulxten 19-00.

O voi che siete, in piccioletta barca, desiderosi d’ascoltar, seguiti dietro al mio legno che cantando varca,


tornate a riveder li vostri liti: non vi mettete in pelago, ché, forse perdendo me, rimarreste smarriti. L’aqua ch’io prendo già mai non si corse; Minerva spira, e conducemi Apollo, e nove Muse mi dimostran l’Orse. Voi altri pocchi che drizzaste il collo per tempo al pan delli angeli, del quale vivesi qui ma non sen vien satollo, metter potete ben per l’alto sale vostro navigio, servando mio solco dinanzi all’aqua che ritorna equale. o Jūs, kas Braucāt Klausīdamies kāri aiz mana KUģa, DZiesmas plīv kam mastos!, tai MAzā LAiviņā daudz LĪčiem pāri, nu ATgriezieties ATkal savos KRastos: ja jūs no MAnis PRojām tiktu traukti, jums MĀjupceļš varbūt vairs NEatrastos. Tie ūdeņi ko braukšu - NAV vēl braukti!; man APolons ar MŪzām stāvēs klātu! ir paši DIEvi palīgos man saukti!. bet JŪS!, kas jutāt Sirdi Aicinātu jau SEN pēc svētās EŅģeļmaizes sniegties!: kas dod mums DZīvību!, bet NEdod SĀtu, jūs VARat mana kuģa vagā sliekties tā Saistīs jūs pie manis tā kā Dzija: pirms šķeltais Vilnis sācis Kopā tiekties. cik Labi ka nav GAlda! kas Spiež Cilvēku pie Cilvēka! un Andris ir Filosofs un Pateica, ka viņš esot VECāx par piecdesmitgadīgo Gaviļnieci: kuŗa izrādījās bija viņa Māte, un Mana Māsa: jo VIņam šūpulī jau Mazulītis!!: kamēr VIņa par SAviem dēliem neKĀ vairs nevarot pateikt. varbūt Viņam es kādreiz pateikšu par tām trim Svētajām; kas caur savām Pretišķībām veido to Svēto Trīsvienību. un Pateikšos par To ko viņš nupat PAteica; Pat savai Mātei. tās trīs Svētās - ir trīs Madonnas. SVētā jau TIKai var būt madonna!. SVē!tais - ir MOceklis. Paradīzē ir Labi. Vairāk neKO nevaru pateikt. varu tikai Piebilst, ka tur nonāx tikai BAgātie!: kas savu bagātību paši SAVām rokām sarausuši!. MAnas rokas NAv tik svētas; tāpēc kaut kas jāapklāj ar Papīru. NA!bagie, kam vajadzīgs Vārds, kas būdams Sazināšanās līdzeklis, parasti ir Pārpratumu Cēlonis, tur iekšā NEtix.


Varētu jau VĒl ko pateikt; bet labāk Neteikšu. NĒ! pateikšu GAN!. par to Gauso Govi Dūšeli. tas ir ES tā domāju ka viņa ir gausa govs! kaut gan viņa ir mana Studente; bet izrādījās ka arī VIŅa ir madonna! un ka arī VIŅa ir Svētā! un ka viņa ir Inese, un Stipri ATtiecas uz to svēto trīsvienību; jo kaut kādā lexiski gramatiskā vingrinājumā par Mūzikas Pārdzīvojumu (pie tam vēl Vācu valodā ko viņa zināja ne Visai labi) izdarīja To ko vēl neVIEns no maniem studentiem nebija izdarījis!: viņa ar diezgan pelēkiem vārdiem Parādīja, kur ir Dievs; (tikai pašās BEIgās bija saule!).. viņa Pateica, ka tas esot ļoti SAusi pateikts; un par to es viņai ļoti Pateicos: jo no Tā ko viņa Pateica - radās viss Tas kas te ir Pateikts: un par to es viņai VĒLreiz pateicos!. un iesaku KAtram pateikties! jo šī būs DErīga grāmata: DErība!. un ja par Paradīzi maxā Naudu, tad tā jāsaņem VIŅai!. tas Vingrinājums bija Tāds, ka to Tulkot būtu Dieva Zaimošana. ----------------------------------------------------------Du Geist der Erde bist mir näher. tu ZEmes gars man TUvāx esi!!. Gēte. Fausts.

– GAidi ZVanus VIsviSĀDus!, (arī Paradīzes?) un NEaizslēdz DUrvis neVIEnam!. un esi kā KOVbojs veco zēn!: kas Izšauj PIStoli un Mierīgi jāj Tālāk. – es laikam par daudz Runāju. tas ir Grēx. Turpmāk centīšos teikt tikai To, kas absolūti Nepieciešams. tas bija Sirds Kungs! ko Viņa uzskatīja par Liekaci. Zvans. un sirds Kungs ir Klāt. Kun!ga priekšā - pieklājas Zemoties; bet Viņš to Neļauj; jo viņam ir Sirds, un tā ir Pilna. – es Ausmiņam uztaisīju Gredzentiņu un Ķēdīti. kā tev patīk šis Dzintariņš?. bet Tagad - starp Mums. – es tevi Saprotu. – tu esi VIEnīgais kas nesmejas !. – NEEsmu vienīgais !. – es TIcu!. – es ARī!. – Daba Necieš nekā Lieka. viņa to Pati Iznīcina... Vēzis... jeb „Krabītis“ kā es smējos!... bet DĒliņam vajadzētu izaugt drusku LIelākam!.. un Viņa to jau gandrīz ir IZnīcinājusi! tāpēc ka es pateicu tam Igoram no Maskavas!: ja Kas, – Tad – manu Dēliņu.. ты же Знаешь.. SIevai es to NEvarēju teikt!. (viņš Nezināja, ka viņa viņu uzskatīja par Liekaci; un ka Kamielis ar Suhačiem viņu tai brīdī Jāja; (kā to noskaidroja Ausmiņš kas pēcgalā ieradās.)) es bez brillēm neredzu Telefonu. (es Noņēmu brilles lai to ieraudzītu, un Saucu! un Viņš Zvanīja.) ИГОрь! БИЛ с кулаКОМ, а теПЕРь с миЗИНцем!. (viņš trīs reizes Nospļāvās.) es laikam būšu „Svētais!”. (viņš trīs reizes nospļāvās un Apraudājās.) – es ESMu svētais!. (un Neraudāju.) es to ZInu!. (kaut arī RETi kaut ko zinu.) un ZInu arī, ka tas „Krabītis” drīz Pazudīs paVISam!.. (Tikai starp Mums.) Dāvinājums Rutai Dzimšanas dienā 1975-tā gada 17-ajā Janvārī. viņu gan oficiāli sauca par BIRutu! bet Boass to NEzināja. viņš ZInāja tikai, - NĒ! ne ZINāja!: viņš Subjektīvi SADzirdēja starp jocīgām Rindiņām, ka Rutai ir Grūti; un kaut gan viņam bija Nospeķotas Bixes, viņš atstāja uz raxtāmgalda Zīmīti ka braucot tur un Tur un Nezinot kad


būšot Atpakaļ, paņēma Taxīti, un kādā 1973-ā gada decembŗa Dienā - nobrauca vairākus simtus Kilometru; jo Boass bija Bagāts vīrs. tur bija ļoti Vientuļi; un tāpēc bija grūti rutu Atrast. Grūti bija sākumā arī pierast pie Izskata; jo viņi viens otru vēl nebija Redzējuši; bet kad Pierada, tad bija Labi; un Boass bija pat LAImīgs kad kāds vīrietis kuŗš gribēja to ko ruta Negribēja - apsolīja pastrādāt Asins darbus; un pēc kāda laika nāca vakara tumsā pa trepēm augšā ar kaut ko Zibošu rokā, un Ruta, sēdēdama uz dīvāna blakus Boasam, viņam Teica ka blakus Viņam viņa NEbaidoties. OTrā dienā, kad ruta boasam stāstīja cik Izmisīgi viņa cenšoties Atrast, kā Izteikt Pasaules harmonijas likumus Krāsās, un boass dedzīgi sāka runāt par Predikātu kā VIEnmēresošo! kas Rada un Pakļauj sev Subjektu ja grib par to kaut ko izteikt, - šis vīrietis Teica, ka boass esot SVētais; bet tas laikam bija PĀrspīlēti teikts; jo neKUr! pat BĪBelē nav teikts ka boass būtu svētais!. Vēlāk citi sāka uzskatīt ka boass ir Trax; un viņu ievietoja Trako namā. tur viņu Tā Pārzāļoja, ka viņš Priecājās ka bija paguvis iztulkot to Rilkes Dzejoli par Rutu: kur dzejniex PATs nostājas rutas vietā!: pēc bībeles jau RUta kalpo BOasam! bet TE iznāk gan TĀ gan TĀ. ir mana dvēsle SIEva tavā priekšā! kā Naemijas Vedekla, kā Ruta!!. tā DIenā iet ap tavu KŪļu kaudzi kā KAlpone kas Apkopj tavu Audzi; bet VAkarā kad nostāj dienas Suta tā Upē nokāpj Mazgāties!!. jel SAUdzi tu viņas SVētumu ko viņa Juta, pie tavām Kājām uzklādama Gultu. un kad tu NAktī Vaicā - Kas tu Esi!! tā Atbild: esmu Ruta! KAlpone!. lai nāk tavs SPārns pār tavu kalponi!: tu esi MAntiniex!... un mana Dvēsele ko Riekšā nesi Dus tev pie Kājām tā kā Viļņa Puta!!. un ir kā SIeviete! un ir kā Ruta!!. VĀciski tas skan ŠĀdi: Und meine Seele ist ein Weib vor dir. Und ist wie der Naemi Schnur, wie Ruth. Sie geht bei Tag um deiner Garben Hauf wie eine Magd, die tiefe Dienste tut. Aber am Abend steigt sie in die Flut und badet sich und kleidet sich sehr gut und kommt zu dir, wenn alles um dich ruht, und kommt und deckt zu deinen Füßen auf. und fragst du sie um Mitternacht, sie sagt mit tiefer Einfalt: Ich bin Ruth, die Magd. Du bist der Erbe...


Und meine Seele schläft dann bis es tagt bei deinen Füßen, warm von deinem Blut. Und ist ein Weib vor dir. Und ist wie Ruth. šis Dzejolītis (kā viņš Atdzejots) Patika pat KNutam! un boass bija paTIEšām priecīgs!. pēc Trako nama viņam bija Grūti un gribējās Pakārties. viņš gan NEPakārās! bet toties NEdzirdēja kā Ruta pēc viņa Ilgojās; līdz rutu savaņģoja kāds vīrietis ar savām savtīgajām Dāvināšanām: izmantodams viņas Bezizejas Stāvokli. rutas ZVanu boass sadzirdēja par VĒlu; un tāpēc nedēļas laikā radās šis dāvinājums Dzimšanas dienā, viņš to taisīja no viņas asarām; ko viņa piektdien desmitajā janvārī raudāja viņam uz Pleca: jo bija jau par Vēlu; un šis Dāvinājums skan ŠĀdi: no manām Lūgšanām Tev, ko NEvar izsacīt Vārdos, UZlasi kaut vai šos Vārgos Vārsmojumus!: Červeļainus Gumus, VULkāna IEžus kailus Bez Poēzijas dailes!: šos Irstošos Jūkošos BIrstošos BRūkošos DRŪpošos KŪPošos O Ļ U S !. šos Nedzejoļus!.

kad visi dambji Brūk: nedzīvo ūdeņu Blīvumā kaut Kas pēkšņi Iedrabas! pārvirmo spēja Trīsa; un Tad pēc GRūdiena īsa! mirušo sāpju STīvumā: Vilnis iesitas!. un Tad visi DZiļumi sakustas; STRaumes gāžas un KOpā jūk!, BAltas PUtas GRiežas un ŠĶĪst, D Z Ī V ī b a līst!


kad visi dambji Brūk. man gribas IEkosties tavā SEjā!, un IZDzert tavas Acis!!! tu mana Dzīvība!! Dvēsele mana!. bez Tevis es tikai Apvalx: iekšpusē TUkšs: bez JĒgas kas Apkārt klīst, un Nespēj Spoguļot neKO.

Sodi mani! SPĪdzini mani! ka varēju būt Vājš un Neticēt! bet MEklē mani!! un manā Mierā ZVani!! un LIec man VAjadzēt. Uzdāvini (!) man savu S m a i d u !! kad Nomaldījies es NEzinu ko gaidu. tas bija Ziemā; bij Ceļš zem Kājām, kāds Brauca Ciemā uz Tālām Mājām. un Tad bijs Smilšu Sapnis! FatamorGĀna!. un NEatnāca ciemā kamieļkaravāna. tā Apgūlās zaļajā Troxnī. un pēc Vasaras ir atkal Ziema. uzdāvini man savas Asaras.


man gribas Ceļos nomesties un SKūpstīt tavas KĀjas! un ļaut lai tikai Klusums mans ar tevi sarunājas!!. ļauj tikai ACīm pacelties un Pielūgt tavu Seju!.. (((lai Nedzirdami dun mans zvans!!!))).. un NEprasi man DZeju!

es NEprotu dzejot es Protu tikai KLiegt!; taču tev NEvajag man to LIegt!. varbūt šis KLiedzins mans, ko GAdiem Raudzējis mans tumšais Traux, nu malām PĀri ejot un BAltas ŠAltis lejot TOp mans IZteicējs!! mans ZVans vienVIenīgs un VIenreizējs! kas kaut ko NEapjaustu saux!!. NEļauj tam APklust mans draugs. Dari Tā, lai man neKas nav par GRūtu! lai Jūtu SPēku!! UZCelt visLIElāko ĒKU! lai Nav man par SMagu (:) UZart visDZiļāko VAGu ATMatā!. lai NOplēšot visu LIeku, IZciešot VIsu CIešanu sieku!, pie CIetā KOdola tieku kas PAmatu PAmatā!. Dari Tā, lai man neKAs nav par Vieglu!!. IZtukšo mani! TVer mani kā KAusu! DZEr


līdz DIBenam sausu met ZEMē lai KRĪT! un Tad manā TUkšumā skani: lai varu ar Tevi no JAuna sevi Piepildīt. bij Lielā Piektdiena; un Šodien ir Augšāmcelšanās!!. Cik tev ir GAdu: Simt? TŪxtoš? MIljons?. tev Grumbas!! tik DZīves DZiļas. Tajās man vienmēr no JAuna dzimt! NEnorimt!! SEKlumā nenogrimt!. tev Acis!!! tik Mīļas (!!) Mīļas!!. tie bija ļoti Mīļi vārdi; un Tomēr tai dzimumdienas Rītā - viņam vēl bija kaut kāda Nelaba Paredzēšana; un viņš vēl uztaisīja ŠĀdu dzejolīti: NEnovērs savu VAigu. bez Tevis mans avots Aizsērēs; CErību krūma pacerēs ČŪSkas gredzenus vīs! visas ZVaigznes man NOvītīs; Palagu baltu un baigu: NĀve ap mani tīs. (NEnovērs savu vaigu!.) un kad viņš jau bija TUr nonācis un savus pantiņus NOlasījis, viņam ienāca prātā VĒL viens dzejolītis! jo viņam piemita TĀda raxtura īpašība kā NEatlaidība.


Šis lai ir Krājums ko NEvar pabeigt!: Vārds ko tev pateikt!, Darbs ko Paveikt! mans Mūža Gājums! mans Spēx mans Vājums! mans Risinājums!! mans TUrpinājums! mans Svētceļojums uz Tavām Mājām! mans Dievkalpojums pie Tavām Kājām. kad nu šie Svētki bija Beigušies, boass jutās ļoti Šķīstīts; jo viņam Neizgāja un Neizgāja no Prāta tās Rutas Asaras; un viņš nākamajā dienā ar Gaišu Sirdi raxtīja Virsraxtu - mans Darbdienu Kalendārs; ar to viņš saprata Kalpošanu kaut kam Svētam; un atcerējās kaut kādus IEpriekšējus vārdus; un tūdaļ Gatavs bija arī Dzejolītis; gan ne sevišķi Izcils, bet no SIrds raxtīts; tā ka Kopumā tas izskatījās ŠĀdi: Rutai. mans Darbdienu Kalendārs. Vārds ko tev Pateikt, Darbs ko Paveikt. mans Avots!, kas Baltām Šalkām Vilni sit!, un Veldzi dod Slāpušā Alkām!, un Nerimdams Rit un Plūst un Lejas AUmaļām un VIrmo arvien VArenāk, nāk no tavām Asarām!. un no tām RUtas asarām viņam PAšam asaras tecēja vēl NĀkamajā dienā; un viņš Atcerējās vienu Jauku Knuta Dzejolīti: es uzticos tavējiem pirkstiem kas smalki un saspringti trīs tie mani labā zemē ievedīs es aršu un sēšu šo zemi līdz auglīgs es būšu un labs un zaļā kalnā mierīgs būs man kaps es pieņemu dzīvi un nāvi – viss labs ko tu gribi man dot jo tavi pirksti nespēj samelot boass to Nemācēja tik jauki pateikt; bet viņš tomēr gribēja arī Pats kādu vārdu sacīt!! un uzraxtīja ļoti Sausu Variāciju par Knuta Tēmu:


tev Pateicos!: ka liki man iziet Cauri pašam PĒDējam elles lokam!: es Uzticos tavām Rokām. OTrā dienā bija Šāda saruna ar ārsti Brišķi: – kā Jūtaties!. – kopš iznākšanas no slimnīcas bija smaga Depresija. – bet Tagad?. – tagad Normāli!. – JŪsu GAdos!? tas ir par DAudz. tas jau iet PĀRi NORmas ROBežai!... sakiet vai jums nav arī tāds emōcionāls Pacēlums?. – reizēm Ir. – Kā tas Izpaužas?. – tad man uzraxtās kāds Dzejolītis. – jums Noteikti Jāārstējas. SKumji jau BIja boasam. bet ĀRsti jau JĀklausa. Sirdī viņam ATkal skanēja knuta rindas: EIRIDIKE NESKATIES ATPAKAĻ tavs skats ir sākums tavs skats būs gals tavs skats būs atkal pazemes sals pār stiksu priekšā pār lētu priekšā nesdama manu dvēseli riekšā nonomet to EIRIDIKE NESKATIES ATPAKAĻ un viņam uznāca neliels Vājuma brīdis, un kļuva maliet sevis Žēl; un uzraxtījās ŠĀdas rindiņas: man Atkal jāsāk no tās Vietas, aiz kuŗas Nomaldījos!: no Riņķa Takas reiz jau Ietas, no Pieķēdētām Dienām, no Ķēmības Krātiņa sienām kur Prātam nav Telpas un Dzīvībai ELpas! kur LOgiem REstes priekšā. vai Nokāpsi pazemē?. vai NEsīsi manu dvēseli riekšā?. vai MEklēsi mani!? Eiridike!.


Šķīstoties Vannā pirms iešanas Trako namā, 1975-tā gada 23-ajā Janvārī, boasam uzraxtījās ŠĀds dzejolītis rutai: tu Liec man tavas Vagas izbrist; tu liec man tavus Lokus ciest! un Tumsas mokās Vārdus riest, kam CAuri izkrist tam SIetam ko no SAknēm pinu!. es TAvējās ap MAnām tinu, un tavus Mezglus Atšķetinu!!. es tevi - Zinu!!!. Šī lūk ir viena no tām ļoti NEdaudzajām reizēm, kad boass lieto vārdu ZInu. bet iespējams ka šeit tas ir Atskaņu spaids; jo viņš Nav vēl gluži iemācījies raxtīt MOderni! tas ir BEz atskaņām! un tāpēc tādas neveiklības Gadās. Vispār jāsaka, ka dzejolis diezgan Nenormāls. boass PRātīgi darīja ka necentās to nosūtīt rutai!: jo Citādi tas būtu nonācis Ārstu rokās, un Tie, redzēdami cik viņš Slims, iegrūstu viņam Dibenā TRĪskārtīgu nāveszāļu devu!. bet Tā šoreiz kā redzams Nenotika; un Boass, šķīstījies Vannā, jutās svētlaimīgi Pacilāts. viņš paskatījās pa restoto Logu, un uzņēma pēdējos Saules starus; un tas izpaudās ŠĀdi: Saules Atvadu smaids aiz restota loga melno koku maigajos režģos! Noglāsta mani iesārti dezeltenā Labvēlībā, un paslēpjas Dūmakā mēļā. vai Tas bija Solījums?. kā Redzams, boass reizēm prot raxtīt arī MOderni!. tikai tas viss ir pārāk Subjektīvi: tāda Rakāšanās Sīkās Jūtiņās! bez APtveŗošā AUgšupvirzošā VIspārinājuma spēka!. NĀkamajā dienā boasam trako namā uzraxtījās VĒL viens dzejolītis rutai: GAuss ir mans stundu ritums; mans Mitums man Plesties NOliedz. bet tas nav NOriets! Nav ASuma likteņa kaplī!: es Ieslēgts tavu Roku Aplī kā GRedzenā drošā! tu KLātesošā. kā redzams Zāļu Svētība sāk Iedarboties. Nav vairs tā AŠuma kas bija!. parādās TĀds vārds kā GAuss.. kas attiecas uz ATskaņām!, Tās vēl vedas tīri Brangi; pa-


rādās TĀdas oriģinālas atskaņas kā KAplī APlī! ko ne KAtrs spēj dabūt gatavu!. Jā! un pat NETīras atskaņas!. nu bet Atskaņas pašas par Sevi jau Neliecina par Psihisku SAslimšanu!. SLimības pazīme ir DZejošana kā TĀDa! dzejošana kā MĀnija! kā APSēstība! un liekas ka mūsu Medicīna ar to drīz vien tix Galā: Ilgāku Laiku Neparādās neViens Dzejolis; (ja neskaita to Vienu bez Datuma; kuŗš pēc sava satura un ievirzes drīzāk apliecina mūsu medicīnas SPĒku nekā vājumu! proti:) manam Kalendāram Sajukušas Dienas; Pulsējumam vāram ATbalss Nav neVIenas. Apkārt Ārprātā izviebtas Sejas. pelēkā pārvalkā SMok manas dzejas. Šis jau ir VESelīgs dzejolis!: AUtors!, (piedodiet SLimniex!) sāk Pievērsties Apkārtējai Dzīves ĪSTenībai!.. SEkojošais dzejolis!, datēts ar Otro Februāri, uzrāda gan it kā bīstamu REcidīvu!: nāc DOd man savu SŪrumu ar ko man Baroties! un savu Uguns KŪrumu kad Gars mans KAŗot ies! lai Jūtu ZIBens DŪRumu ar tevi skaŗoties!. nāc Dod man savu Sūrumu: kad gars mans Kaŗot ies. ĻOti NEPakļāvīgs slimniex ir ši boass!. Kā viņš Nesaprot ka Ārsti Vēl viņam tikai LAbu!. bet NĒ: viņš IEs vēl ar viņiem KAŖot!. DUBUltšprici!... par laimi tā bija ārprāta PĒdējā agonija. pēc trim Dienām, 5-tajā Februārī, gan Parādījās vēl viens čāxtiens!!: man Nevajag Gaidīt, kad tavas Lūpas to sacīs!!: es to Izlasīju Tavās Acīs. bet tas arī bija Viss... kā pa Miglu viņš Atcerējās, ka parādījās Ruta; bet viņš bija tik Truls!, ka Nespēja šo faktu Apjaust. tad viņš Saprata, ka viņam Jānoģērbj savs vārds Boass! un viņš to klusēdams Izdarīja. un Nu viņš bija vairs tikaiVIņš; un Nezināja kur ir VIņa, un Kas viņa IR; un ļoti Cieta no sava Tukšuma; jo Nebija vairs Kam sevi Atdot; un galvenais viņam Likās!, ka Nav Spējīgs neKo Dot!. un viņš jau bija tikai Kalpotājs; viņš prata gan Abstrakti Domāt!, bet abstrakti KALpot viņš Neprata. un viņam nebija neKĀ ko uzģērbt mugurā; viņš bija tik ļoti Kails; un viņš ar savu kailo Sirdi - bezcerīgi skaļi sita pa pliku Plakātu; jo Knutam vēl nebija iznākusi neViena Grāmata; un tas skanēja TĀ:


to SAbiedrību!, kas VIsiem DĒjējvistu VEikumiem ar „skaisti Saskrullētiem” TEikumiem un skaļu BUngu rību mīl SLavu daudzināt pa JUbilejām, bet jaušot GARa spēku!, saceļ BRēku un grib to NOzūmēt kā ELles GRēku un AIzbāzt MUti LIElām DZEjām!, un DOMu dzinumus ar SAknēm ĀRĀ ravēt!, un D Z e j n i e k a m liek GAvēt!!, TO’’’ sabiedrību! man LĀDĒT gribas nevis Slavēt!. bet LIelu A U g š a n u jums NEaizkavēt. tos Uznirušos Va!roņus, tos „partejiskos” DArboņus!: tos TUmsoņus: kas Sasēdušies Siltās Vietās un Vis!zinīgi šķiet sev visās lietās, kas Tukli Miesās bet Vidū TUkši!, un PAtmīlībā Urkšķ kā RUkši!, reiz NĀkamība tiesās.

1975-tā gada 4-tais Decembris, un 1981-ā gada 8-tais Aprīlis. Rīts. Bahs. Jāņa Pasija. Mutē Etiķis un Polivitamīni. Pāri Mātes balsij Rej Jūda isKariots. tas TO sabiedrību pataisīs par VIsu mūsu sabiedrību!, Partejisko DArboni par partijas Darbinieku, un Trubā tu BŪsi. – tā ir NEvērtīga dzeja teica knuts. Mīļais Knuts! viņš ARī dzird jūdu rejam un Nezin kā CItādi to pasacīt. jo Zina ka VIņš tā sakot no NĀves jau nu NEbaidīsies. un ar ko gan CItu viņam var draudēt?. ar MOcībām?. Laikam jau arī TO zīmogs lasāms viņa sejā!... un Jaungada Naktī viņš iekrita pats savas Sievas Klēpī. labi ka nebija neviena Ciemiņa. tu Vienkāršā! tu savā Vienkāršībā tai UPei negribēji Pāri brist, kas Viļņu Spārniem lido Bezgalībā, un sauc mūs mūžam Degt un Neizdzist. tu savā Stiprumā un Uzticībā to SIrdi audzēji kas Nebeidz Sist pat BAigumā kur ļaudis IZsamist! kāds Siltums staigā tavā bagātībā!!.


neKAd tu Neļausi tām Saitēm Rist, kas Cilvēkciltij veido PAmatšūnas!: tu NEļausi lai PĀri aug tām SŪnas!. cik gaužām LAbi tavā Klēpī krist!. tavs Maigums ir tik Viegls tā kā Dūnas!! tik Vienkāršs un tik Dziļš, kā Senču Rūnas. un Tad nāca Slimība, un 1976-tā gada 5-tajā Janvārī radās Šāda Halucinācija: tava Balss kas plauxt uz Nebūtības kraujās krants sauc mani ienirt visDZiļākajā BŪTībā! un SViedru jūrā mirxtot, PĀrradīt PAsauli SEvī PAšā. jā KĀ gan viņš to varēja AIzmirst!. vai Tāpēc ka tai dienā nekas Neradās?. bet vai tad IEņemšana nav BŪtiskāka par radīšanu?. Oļģerts Šmits: jeb kāds Gaišs Cilvēx: to Zināja un Klusēja. viņš zināja arī KAM šīs rozes gatavojas!. Māra to Nesaprata; jo Neprata Vācu Valodu; viņa atdevās tām VArām ko viņai rādīja TUlkotājs. Tulkotājs par to viņu Nicināja; bet TAisnība bija TUlkotājam; jo VIņa nebūtu tik Skaista ja zinātu to jau iepriekš!!. Gaišais Cilvēx kā zināms tika uzdāvināts Māras Mātei. Labi ka tai dienai nebija Datuma. 1976-tā gada 25-tajā Janvārī pulxten 3-50 Naktī Tulkotājs Atskaitījās par Exāmenu Teorētiskajā Fonētikā. VIņa bija iemācījusies viņa grāmatiņu Deutsche Satzintonation kā Ticīgais Bībeli. viņa Transkribēja Zibens Ātrumā; bet viņas Transkribējumā viņš pamanīja vienu sīku Kļūdiņu, un uzdeva vienu Nebūtisku Jautājumu. Viņa sāka Raudāt. – par ko jūs RAudat viņš vaicāja!. JUms taču PIecniex TIk un TĀ!. – jā – bet kā – es varēju – to Neizdarīt!; es taču to ZINāju viņa raudādama atbildēja!. un viņš Sacerēja šai pašai studentei Inārai Būmanei Šādu Sonetu: tu STingrā kas neKO sev NEpiedodi!: par katru Kļūdu - ASaras tu lej!. tev Vēlēt gribu!!: SEVī spēku rodi!: kad Liktenis par tavu Sirdi Smej!. bet viņa NEtaisnību NEnosodi! TAVs taisnības mērs NEDer Pasaulei, kur cilvēki cits citam Garām skrej, un CŪKām Uzrakties mēdz ZElta POdi!. ļauj L ē n ā m plesties savai dvēselei!!. vai PUmpuru drīxt Vaļā raut ar VAru?.. ik Dienai (!) Paklanies (!) un Tālāk ej!!.


varbūt tev nāxies staigāt ceļu GAŗu! caur BIezokņiem un cauri VIenatnei! līdz SIrdī ietrīsēsies Vārds - es Varu!!. tulkotājs mīlēja DAudzas sievietes!, bet SEvišķi kvēli viņš mīlēja DIvas. VIenai bija 71 Gads; viņa saucās Zelma Grīviņa un bija Sievasmāte Gaišajam Cilvēkam Oļģertam Šmitam. MIrušajai bija 83 gadi, viņa saucās Abgara Miķelsone-Skujeniece, un viņa bija bijusi draugos ar Raini un Aspaziju un bija Franču valodas Skolotāja Tulkotāja Dziedāšanas skolotāja, arī Tulkotāja dziedāšanas skolotāja, bez tam viņa arī vēl Dzejoja Atdzejoja spēlēja Arfu franču itāļu krievu latviešu un vācu valodā no Abiem Galiem. (par ANgļu valodu tulkotājs NEzināja pateikt.) un viņa dzejoja un atdzejoja tiešām LAbi; jo neviens viņu Nedrukāja; kaut arī viņa atdzejoja ļoti daudz uz VISiem galiem! līdz pašām GALotnēm!!. un tā kā Zelma Grīviņa mīlēja Raimondu Paulu, viņas viena otru Nepazina, un abas veidoja Leibnica Monādu Vienību; un abas Atsevišķi Dziedāja Vienu Kopīgu Dziesmiņu: ko tulkotājs 12-ajā janvārī bija sacerējis katrai Atsevišķi, un kas skanēja ŠĀdi: (Katrai Savā Meldiņā): lai Put (!) tā Naudiņa Vējā!! lai Kažokus saēd KOdes! mums Vienīgais Priex bija SĒJā! mūs NESkaŗ Likteņa Lodes. mēs Dziesmiņu uzdziedam klusi, ko Pašas sev Sakomponējām!: lai Laix rāda Vakara pusi, mēs Saites ar Mūžību sējām. diemžēl tulkotājs bija ļoti BAilīgs cilvēx; un neiedrošinājās pasniegt kaut Ziediņu Almai Ābelei; jo uzskatīja viņu par vislielāko latviešu Aktrisi, un aiz bailīguma bija tik ļoti Impotents, ka nespēja viņu mīlēt ar CIlvēcisku mīlestību; un tā kā viņš Māru Nicināja, tad Loģiski spriežot, nevarēja mīlēt arī māras MĀti; tas Ir, tas laikam skan pārāk Loģiski un var radīt Pārpratumus; tādēļ Jāpiebilst, ka viņš māras māti nevarēja mīlēt Tādēļ, ka viņu Nepazina. viņš bija tik Pazemīgs! ka locījās katra gudra Vārda priekšā; it īpaši ja tas nāca no JAuna cilvēka mutes; tāda kā Jāzeps Kukulis; kas bija tik Balts, ka dēvēja sevi par Baltinavieti! (toreiz cūkas vēl NEbija viņu apķēzījušas); un tā 1976-tā gada 13-ajā janvārī radās šis Veltījuma dzejolis: es esmu tava Atbalss: kuŗā skan tava klints Klusēšana. es esmu tavs Kukulis un tava Sāls. kad Laix tev lixies Tāls un Liels būs Sals,


es būšu tava Zeķe! kas Sasildīs tev nosalušās Kājas. kāds Absurds. Nav taču Domājams ka cilvēx būtu spējīgs pārvērsties par ZEĶi!. (viņš var būt tikai PILns kā zeķe!). acīmredzot viņš zeķes nopirka VEikalā. viņš neMAZ nebija tik svēts par kādu izlikās! jo mīlēja savā reizē IEmest pa graķītim; un par tām ZEķēm viņš noteikti būs SAmelojies. Pastāstīšu kādu Noslēpumu. reiz viņš bija TĀdā KUnga PRātā! ka Nikolajam viņu Portretējot, Bilde iznāca Šķība. bet Viņš to savam draugam neBūt neņēma Ļaunā; gluži Otrādi: viņš līdz Sirds Dibenam bija Aizkustināts, ka viņu VISpār kāds mālē! vienAlga vai Taisni vai Šķībi; un kur nu vēl ja to dara tāds labs draugs kā Nikolajs; kuŗš savā sirds pārpilnībā ar savām Gleznām (un pie tam Labām) - Piedāvājis Pilnas Divas diezgan Prāvas Istabas; tā ka ja VĒl kādam ienāk prātā dāvāt viņam gleznu, tad paceļas diezgan nopietnas KVadrātūras problēmas. TĀDs lūk ir nikolajs!. un Ko mūsu Tulkotājs?. ziniet TĀDs SKOpulis vēl nav REDzēts!. kaut kādam „Aizkustinājuma” vilnītim Uzsitoties, viņš ņem un uztaisa tādu štrunta dzejolīti; ko uzdāvina viņam 54-tajā Dzimšanas dienā 1976-tā gada 20ajā Janvārī. (Kāpēc ne Apaļā jubilejā?.) diez kas jau Nav; tāds bišķīt Jocīgs. mans Draugs! tu esi kā uz Uguns uzlikts Traux; kur vienmēr smaržo kaut kas Jaux, un vienmēr Vārās kaut kas Labs: un kaut kas TAps! te Kafija, te garšīgs Vārds, te Brīnišķīga Glezna!.. tavs ŠŪpulis man KRūtīs kārts!. ŠE mana PLezna. BŪtu jel KAunējies!. Pirmkārt: par PLeznām vulgārā izloxnē laikam gan sauc KĀJas nevis Rokas!. FUI!. un TAd: CIk maxā AUdekls, un Cik - PApīrs. AUDekls pie tam tomēr ir LIElāx deficīts nekā papīrs!. PRiekšniecības acīs!: jā TUr viņš papīru NEtaupa!. TUr viņš ir makten „CEntīgs un IZtapīgs!.” Paraugiet Vien tik kā viņš Apraxtījis savu KAdru anketu!. Draugam DZimšanas dienā viņš Vārdus TAupa! bet PRiekšniecībai viņš tos lej AUmaļām!. par piemēru 22-ajā janvārī!, tātad DIvas DIenas pēc tās dzimšanas dienas!, viņš ieiet Kadru daļā, Apsēžas, (es paskatījos Pulxtenī: bija precīzi Desmit un Astoņas Minūtes); un kad viņš pusDIvpadsmitos iznāca ĀRā!, tātad STundā un DIvās MInūtēs viņš ŅEm un SAdzied TĀdu OPeru ka iet PĀri visām MAlām un visiem PUnktiem!. vārdu sakot Trax Cilvēx. Lasiet un Spriediet PAši: vai tas IR viens normāls cilvēx?. Sociālā izcelšanās. mans Tēvs bija Kalpotājs. viņš Kalpoja kādā Iestādē. Pelnīja Divsimt četrdesmit Latu mēnesī, Sakrāja Naudiņu, Pameta siltu Vietiņu, Pameta ērtu dzīvokli Rīgā, nopirka gabaliņu Zemes


ČŪxlājā. Lauza Celmus, Līda līdumus, raka Grāvjus, Uzcēla Māju: pats SAVām rokām!. LIelisku māju!. Nē: viņš NEbija arhitekts! viņš bija FILosofs! (kaut atstāja aiz sevis tikai šķirkli latviešu konversācijas Vārdnīcā Agrārā Reforma). viņš Sacīja BĪbeles vārdus!: maniem Bērniem būs SViedriem VAigā savu maizi ēst. kad man bija Trīspadsmit Gadu, es jau biju VĪra kārtā! un darīju VIsus vīra DArbus. mans Tēvs man Mācīja: Taisnas un Dziļas Vagas dzīt, Mēslus mēzt, un ar Tuteni CŪkas kaut!. mans Tēvs man Mācīja, ka kaisīt zemē Sēklu ir SVēts darbs. mans Tēvs bija Filosofs; bet MIra pārāk AGri. neKad viņš Nežēlojās, pie Ārstiem Negāja, kā Krita, tā Nomira. Es esmu Zemniex un Kalpotājs; un cenšos Turēties pie Tēva Mācības. interMeco. kad būšu Miris, Nelieciet mani Zārkā. SAdedziniet mani! un izkaisiet Pelnus


Vējā. Partejība. mana Partejība man ir Skaidra. bet Es ar to Neplātos. partijas Biļetes man Nav. ŠAutenes stobra priekšā es teikšu – Komūnisms DZīvos. Izglītība. Kādas Skolas beidzis?. kādas Aplamības!. mana Kaimiņiene!: vārdā Marija mūsu Komūnālajā Dzīvoklī ir Vienkārša lauku Večiņa; nav Skolā gājusi tikpat kā neMAz. bet es viņai Saku: tu man esi kā MĀte! un lieku pie Sirds Katru viņas VĀrdu. BŪtiskais cilvēkā ir Sirds izglītība!!. Zinātniskais nosaukums un grāds. es NEesmu DOcētājs: es esmu Pasniedzējs tas ir tik Skaisti: kad Cilvēx Cilvēkam Pasniedz Mēteli, vai Roku. Vai ir zinātniski darbi un izgudrojumi? Ir. bet Profesori manus darbus Nesaprot: tajos Viss ir pārāk Jauns, un pārāk KOncentrēti pateikts. bet Es to viņiem Neņemu Ļaunā: viņi ir Pārāk Apkrāvušies ar Bagāžu, un viņiem ir GRūti. mani STudenti manus darbus SAprot!


Viņi vēl ir Tabula RAsa. Kādas valodas jūs zināt? tikai tās kas Nepieciešamas, lai Atslēgtu Dvēseles. Cik valodu zināt? SKaitot varu KĻūdīties; RUnājot cenšos NEkļūdīties. Vai esat bijis ārzemēs? Jā. Ar kādu nolūku tur bijāt? lai caur Sirdīm Tiltus metot Garu tulkodams, Pasacītu arī To, cik DZiļi Arusi mana Tauta; un Ko tā Izaudzējusi. Izpildījis savu pilsoņa Pienākumu, otrā dienā tulkotājs gatavojās Lekcijai; un kā jau parasti Trax būdams, iegāja Auditorijā. tas ka viņš bija GALīgi trax!, bija redzams jau no Pirmā Teikuma. es neKO neteikšu. es tikai slepeni pieraxtīju šo lekciju magnetofona Lentā. spriediet Paši!. par Subjekta-Predikāta Teikumiem lasiet Leibnica Monādoloģijā. viņš gan tur Nerunā Ne par Mīlestību. Ne par Laulību!. viņš runā Abstrakti Spekulātīvi par Monādēm!!. bet VĀrdi ir tikai MŪŗi caur kuŗiem Jācīnās sūri, līdz JĒga pretī mirdz!!. (kā sacīts svētajos Raxtos.) Monādes ir Sistēmas


visSīkākie Elementi. katra Monāde darbojas pēc SAViem likumiem! bet Divas ATbilstošas monādes veido PRetstatu VIenību. katra Monāde ir Pirmmonādes Izstarojums. Pirmmonāde ir Dievs. „mēs Marxisti” runājam par Objektīvo Likumsakarību, Nepieciešamību un Brīvību. BRīvība! – ir Atzīta!, Apzināta! NEpieciešamība!. Nepieciešamība un Brīvība ir Divu Pretstatu Vienība. Mūžīgā Pretstatu Cīņa un Pretstatu Vienība un atkal JAunu pretstatu cīņa ir ATtīstības DZinējspēx: tā ir dialektiskā materiālisma Pamatteze: BAlsts! uz kuŗa VAlstās padomju VAlsts. un Labi ka Val!stās: kas Tikai BAlstās, tas Ātri BRūk!. Dialektikas soļi iet STreipu!!. mūsu Mērķis ir Komūnisms. šis Sauklis ar Ziloņa Burtiem Dižojas pat pie noliktavu būdu Noplukušām Sienām. bet lai nu tā Būtu.


vārds KOmūnisms!: lai Kā to Deldētu, lai KĀ to DEvalvētu, ir NEizdeldējams. Komūnisms Ir Kopība!!. Ne jau akurāt MAntiska kopība! komūnisms ir kopība kur Cilvēx Cilvēkam ir Brālis!!!. turp jāiet vēl TĀlu. ne Zī!lēšana, ne LĪšana!, ne LAipošana uz komūnismu NEvedīs. Komūnisms ir Mīlēšana!!, NEbūšanu NĪšana!, Dziļu VAgu dzīšana, un GAra maizes klaipošana!!. MĪestība!ir Divu Monādu VIenība. PREtstatu vienība!. Mīlestība ir Viena Gredzena Divas Puses. KAtrai no tām ir SAvi IZciļņi, un SAvi RObi; bet GRedzens ir VEsels un STiprs un APaļš un SKan kad krīt Kristālā. ATrast šī gredzena klīstošās puses nav VIegli: REti tas izdodas.


Zālamans dziedāja Mīlestības augsto dziesmu!: LIec mani kā Zieģeli pie savas SIrds! kā GREdzenu pie savas ROkas!!. MĪLestība ir STIpra kā NĀVe! un viņas KArstums ir VArens kā ELLe!. viņas LIesmas ir DEGošas liesmas! DIEva liesmas!!. LIeli ŪDeņi mīlestību NEVar APdzēst, nedz UPes viņu APslīcināt. jebšu kas VIsu sava nama MAntu gribētu dot par MĪlestību, tomēr viņš Paliktu tikai par APsmieklu. TĀ teica zālamans; un Viņš bija GUdrs vīrs. LAulības pamatā jābūt MĪlestībai; Citādi tā ir Maucība!. Laulība un Ģimene ir Cilvēces Pamatšūna. Kā nu tik APLami var Sacīt! un vēl ar tik Rupju Vārdu. ja jau laulībā varēs maukoties cik Uziet, Ko tad Maukas iesāx?. Radīsies pie mums BEzdarbs, un KApitālisti rādīs uz mums ar PIrxtu: Re, JŪS jau neesat LAbāki!. RE pie kā tas novedīs!.. Nē! tas LEibnics NOteikti ir bijis ANtikomunists... ko viņš tur murmulē - par NEjaušību?. Nejaušība ir Neaprēķināmi Daudzu Nepieciešamību Neaprēķināmais Krustpunkts. ne KRustpunkts bet tīrais KRUsts ir ar to ķēmu!. un ja IR kāda nepieciešamība, tad NEpieciešams viņu drīzāk aizgādāt uz TRako namu.


Kāds šodien Dātums. divdesmitPiektais?. un ATKal tas ķēms klāt!!.. es Vakar Uzelpoju: vismaz VIenu DIenu biju no viņa brīvs!. Nez kā būs RĪt!. KAs tev DEva!. ATKal viņš jāklausās!. kādā jaukā jūnija Vakarā (bet TAgad taču ZIema!) divas manas Studentes(abas uzREiz?) Lija un Gundega (smuki Vārdi:) bija Atnākušas Ciemos. (un Ko par to teix Dekāns?) Lija bija atnesusi Gilvika Dzeju Vācu un Franču Valodā. (Kā ta var Divās Valodās uzReiz Lasīt?) VĀciski manas studentes PRata; FRanciski NE. Kā ta nu NEpratīs ja viens tāds padulls docents taisās par Štuceri. ta jau Parlierēs drīz a pa FRancisk!... Ā! pag Pag! tā Lij tak bi Tā kam viš VISPār pirmo reiz pēc desmit Gād akal ven DZejol uztaisij; šito Te: (tas bi to nakt no astoto uz devito Jūnij 1973-a Gada): tur bija Aizmūži starpā! un Klūpošu Gadu bars. bet Klusējot Pāri sniedzās viens Zaļojošs Zars!!. ir Daudz pa Atmatām mīdīts; un gurstot TUxnesī gults. bet Upe (!) izkāpj no Krastiem, un tumši pie SĀna man guldz: tā Siltā nakts Asiņu upe!. nu Ja; Smuk jau viņ I; tik nevar saprast vai tur domat Nevainibs laupišan vai Mēnešreiz. nu bet Jāklausas Tālak. es viņām Mācīju Franču valodu pēc Gilvika Dzejas. (vai DIeniņ! Dzēj ja TĀ grūt iet galva! un Kur nu vel FRAnč VALoda!.. es sak, viš tak i jau GALig dulls!.) es viņām Mācīju: cik Ass un Trāpīgs un ASprātīgs! cik Lokans un Sprigans un Lakonisx: ir Franču Tautas Gars!


(es nu Gan tur nekād asprātib neredz.) koLā briŅOna gars! (kas Tas tāds pa spok!) tas nav Latviešu „Pirts” gars!. (vai ta franč neMaz pirti neperas?) tas ir GArs plus PRāta ASums!. (VA vella!) cik ASi tas skan: esPRit!. man Gan tur tād Šņākšan ven Izklausas; bet ES doma, viņam gan Vairak pa to esPRī galva stāv SKuķ!. viš jau ir ĶErts uz tiem. nu Ko es vakar Teic?. SAmeklejs no četrsimt divdesmitpirmas istabs kaut kād tur LĪg, un nu LĪgo: Līga!! tu man liecies BEzgalīga!! un tevī NOteikti IR kāda Stīga, kas klusi Skan līdzās Man. nu Vot, janvars jau iet uz Gāl, šodie divdesmit Astotaš, es Skatas, viš te staiga pa parkem un ielam un Daršnam. bez Piec Minūt Septiņ jau, ka viš sāk Plātites: nuPat BŪs. kā TAd!. Andrejam Senkānam. es Jautu jau pašā Sākumā, ka tevī kaut kas IR, bet Ārā NEnāk. bet kad iznāca ĀRā!, es biju BEigts pie tavām kājām. vai izsaukt Līķrats? vai Ātro Palīdzib!. re Nu. vel no Rīt viš runaj par sav Veidošanos, bet Vakara jau Beigts. ak Tā: es tak aizmirs Pasacit. Šorīt Div Minūt priekš Desmitem es Dzird, ka viš tur ņemas Saukt visāds Vārds. Es doma, Ciema VAI taisas lūgt?. un kas tie pa Gadiem?. DAntem tak nevar būt SEptiņ GĀd!. Ā! tur bij Rūn pa VEidošanos!. VOT kāda kārtiba tur tik saukts!: mani ir Veidojuši (hronoloģiskā kārtībā) Dante (7 gadu vecumā), Gēte (8 gadu vecumā), Andersena Pasakas (9 gadu vecumā), Mopasans (11 gadu vecumā), Štorms (13 gadu vecumā), Gotfrīds Kellers un Konrāds Ferdinands Meijers (15 gadu vecumā), Tōmass Manns (16 gadu vecumā), Poruks, Kārlis Skalbe, Fricis Bārda, Šēkspīrs Blaumanis Plūdons,


Puškins Ļermontovs un Heine (17 gadu vecumā), Rainis (18 gadu vecumā), Rilke (19 gadu vecumā), roMēns roLāns (20 gadu vecumā), verLēns (21 gadu vecumā), Čehovs (22 gadu vecumā), joHanness Behers (24 gadu vecumā), Vācietis Ziedonis Ķempe (Neatceros kad), Celans un gilviks (Arī tai pat laikā). šajos Gados manī notika šo garu Svētā Ieņemšana, un viņi man atstāja savas Kurpes. LŪk kāds es konglomerāts. vai viš nav Mīxtaš?. un nez vai tās bij Import kurps?.. ka viš i vens Mērkaķs, par to man neKAD nav bīš šaub!: vai no Kongo vai Cit viet, bet Mērkaķs paliek Mērkaķs. Šoden divdesmitDevitaš. es sak, tas ĶĒms ir vens AMOrāls cilix!: šoden AKAl sieveš vien tik galva!. pat katedrs SĒds laika par Tiem ven tik Doma!. Vot ko viš pierakstij desmit minits pec pieciem: par Laimīgu Laulību. – KĀda ir LAbāka laulība!: vai TĀda? kad VIens DAra ko OTrs GRib, vai Tāda kad Katrs dara ko PATs grib!. – Laimīga Laulība ir TĀda, kad ABi Grib un Dara Vienu un to PAšu. to viņam toreiz pirms gadiem jautāja Viktorijas Tante viktorijas Klātbūtnē; un viņš Nezināja ko Atbildēt. cik GRūti dažkārt ir atrast Atbildi uz tik Vienkāršu Jautājumu. viņam ir ŽĒl viņas; bet viņš neKā tur nevar Līdzēt. Ko gan var Palīdzēt šie Vārdi, kādā Saltā Pilnmēness Naktī, 1976-tā gada Pirmajā Februārī pulxten Vienos ČetrdesmitPiecās, vienatnē dodoties mājup no Nikolaja - caur Šmerļa un Biķernieku Mežu. tavs Mikroklīmats man šķiet tev Nav visai Piemērots: tur pārāk Daudz kas ir Līmēts un Piemērīts; tur Pārāk Ož pēc Prauliem! tur Nejūt Pasaules Vējus: kas Kož līdz Kauliem.


mēs Nokratām Vecās Saistības, lai Iejūgtos JAunās. cilvēki satiekas pat TRako namā! un dzimst JAUnas saites!. Trako namā klusāk vai skaļāk skanošo Rilki – sadzirdēja Imants Auziņš Brāļadēls; un tulkotājs ar viņu kopīgi vingrinājās Dzejošanā; jo Viņš jau bija tikai Tulkotājs. 1976-tā gada 27-tajā Janvārī bija Skaista ziemas Diena; kā Radīta lai rastos tāds mazs Jociņš ja to negrib par dzejolīti saukt!. tas Radās, tulkotājam vienatnē slēpojot no Vecmīlgrāvja uz Vecdaugavu: kamēr Imants Auziņš Brāļadēls un Jānis Pepiņš Voiceka dēls Sapīpēja. lai Pepiņš kļūst kaut vai par SARkano! jo Lija ir Krietna un Lido!. par Franču valodu un Gilviku ir Atmiņas (ja arī nekas cits); un Atmiņas ir Siltas. un tas Dzejolītis kas 31-ajā janvārī tix uzdāvunāts imantam auziņam brāļadēlam 19-ajā Dzimšanas dienā - ir Konjugācija, un tiek locīts ŠĀdi: tu Esi es Pats; ES esmu es pats, mēs ABi esam VIenskaitlī. no 11-ā Februāŗa saglabājies mazs Pierakstiņš no Liela Vakara; ne TElpas un SKaita ziņā liela, bet SIrdi plašinoša. SKaitu sastādīja Viena Akadēmiskā Grupa; bet Viena Meitenīga Meitene vai Sievišķīga Sieviete vai kāda Starppakāpe ar bikli drosmīgu Smaida lūdza pusDziestot Rilki; un tulkotājs bija Laimīgs; un Svecītes ARĪ bija! un tā sievišķīgā teixim Būtne, kuŗa sēdēja tulkotājam Blakus, un kuŗai Pašai sēž tagad klēpī Bērniņš, pateica viņam kaut ko Tādu, ko viņš Nevarēja Atcerēties; bet par ko viņam bija Jādomā; un tā kā Domāt ir Labi, viņš tik Cieši par viņu Domāja, ka Aizmirsa pat viņas Vārdu; ko bija ieraxtījis viņai dāvātajā Rilkes Grāmatiņā - par Labāko Studenti Kursā; jo viņa Transkribēja patiešām Daiļi; un Runāja protams Arīdzan. un par to cik viņa PATi bija skaista!, liecina Fakts, ka tulkotājs Aizmirsa VĀrdu ko viņa TEica! vēl nezinādams ka aizmirsīs viņas PAŠas vārdu!: TIK skaista viņa bija!. un tas ka viņš nav atstājis viņas vārdu pat uz PApīra kur bija uzraxtīts tas pieraxts ko bija rosinājis aizmirstais vārds, liecina ka viņa bija ļoti LIEla savā skaistumā! un Pieraxts iznāca ļoti MAzs. tas radās pēc grupas Aiziešanas puxten 23-12, un skan ŠĀdi: ir Vārds tik Gaistošs tā kā Liesmas Elpa. tu Brīnīdamies stāvi vēl pie Loga, guļ Pirxtu Atmiņā vēl Mēteļpoga, un vēl pēc Svecēm smaržo visa telpa!!. Jāzepa dienā 1976-tā gada 19-ajā Martā bija Dāvinājums Jāzepam: ar pirxtu Kauliņiem kaltušiem Sausiem, un Kārnu Sirdi Knābī es Klauvēju pie tava Vārda Briestošās Zvaigznes: Jāzep. un pēc kāda Laika bija Skumji; un tulkotājam nemaz NEbija tik skumji kā viņa DZejoļiem; jo Skumt jau ir Laime, ja ir par KO skumt; un tā kā cilvēci piemeklēs Smieklu laiki, jo smieties ir Veselīgi kā to atzinis pats dievs, tad šādi skumīgi dzejolīši ļoti celsies Cenā. un tāpēc tulkotājs nemeta Prom šos dzejolīšus; un Te nu tie Ir.


1976-tā gada Četrpadsmitajā Septembrī - tulkotājam pastaigājoties radās ŠĀdi vārdi: es Atduŗos Atkal pret MŪri. Brēc DZērve! - Aizlauzta Diena!. sirds Pilna pelēka Pliena. tvan Pīlādžu Ugunsgrēx sūri!. es Apbedu Vasaru savu: pie mūŗa kam netieku Pāri. vien Mārsils smaržo vēl vāri kad atpakaļ eju gar pļavu!. PIecpadsmitajā septembrī viņš klausījās pa radio kādu Pianisti, un viņam Raxtījās: no taviem Pirxtiem - Zvaigznes līst un līst!!. tie Ņirbot Skrien pa Balti Melno Tiltu! lai Springtās Dzīslās DZīvas DZirxtis šķiltu kas VIrmodamas VIrpuļo un ŠĶīst! līdz Izplauxt Brīnumzieds (!) kas Nenovīst! un mostas Sirds ar L a i m e s jausmu siltu!: kas Nezina ne Ļaunumu ne Viltu!, un Ziemas Leduszīmes Nepazīst. visApkārt vairs tik Pavasaris valda!!.. Sirds!, Skaņu Pārpilna kā Pumpurs plīst!! lai tiktu katrai Bitei DEva salda!. virs galvas zilgmē balti Sapņi klīst, un Dvēsele (!) iet sērst pie Dieva galda!!.. ir visām Rētām beidzot JĀaizdzīst. DEviņpadsmitajā septembrī atkūlās ŠIrmis: ar varen GAŗu Romantisku Dzejojumu - par ZIrnekļa darbošanos. Tulkotājam likās, ka tajā pārāk Daudz VĀrdu; un viņš uztaisīja SAvu versiju: Zirneklis Tīklus auž; pelēkiem Tīmekļiem glauž dzīvi kas Sūneklī snauž. Iztukšots Siltums ir viss; Apstājies Kamols kas ris: Pavediens Pārtrūcis. bet ar širmi Kopodamies, viņš reizēm arī nonāca TĀdā KAIfā!, ka divdesmitPIektajā septembrī tam sacīja ŠĀdus vārdus:


savas Mīklas Ie!raugu Aizņēmos no DRaugiem: tas daudz LAbāx rādījās man par visiem raugiem!!. Mīkla Abrai PĀri kāpj! Pietix VIsiem maizes!; Kā tik IZCept to lai nav draugiem VĒdergraizes!. šo Klaipojumu Uzcepis un Širmi Aizlaidis, tulkotājs sāka lasīt Jāņa Rozenberga Stilistiku. nodaļā par Epitetiem - viņš uzdūrās uz DErīgiem un NEderīgiem epitetiem: TIešā un PĀrnestā nozīmē. CIrvis ir ASs, arī VĀrdi var būt asi, un VĒjš var būt ass. CIrvis var būt arī TRUls! arī CILvēx var būt truls! bet VĒjš GAN nevarot būt truls!.. un tulkotājam uzREiz radās viens IEbildes dzejolītis!: Vējš gaudens un truls smagi smadzenēs zāģē. Vakara Vakuumā Dilst Pulss. Ruda Lapa lēnām sūneklī riet; Rāva zem Kājām žurdz Nav vēl Kapa. pēc Tam viņš vēl sacerēja Apsveikuma dzejolīti savam svainim Viktoram tā Septiņdesmitajā Dzimšanas dienā divdesmitSeptītajā SEptembrī, Uzportretēdams to pēc Ģīmja un Līdzības: ir ATkal vienam Sliexnim pārkāpts pāri: aiz kuŗa Rāmāk dziļā straume plūst!!, un Vēji Maigāk lidinās pa āri!! un Ābeļziedi BAltāk saulē kūst!!. cik SKaidrs (!) kļuvis Skats no Kalna Kores!; tas Zāli (!) noglāxsta un Bites skauj!!: kas Piepilda ar MEdu savas dores: no pļavas Ziediem: pirms tos Izkapts pļauj. poētiskā Štimmungā nonācis, tulkotājs vakarā vēl ILgi vārtījās pa Gultu, nespēdams vairs nekā Sakarīga Saštukot: Vējš VIEn pa galvu staigā!. tad nu viņš Noskaitās, un lai beidzot Aizmigtu, izlika uz PAPīra šo savu bezsakarīgo tukšumu!: no čaulām lobīti KOdoli tumsā krīt.. ar Sapņu Nobīdi Bezdomu Rati rit.


zem Zvaigznēm Salstoši Vēji gar rūtīm slīd, pēc Sāpēm salxtoši VEseŗi krūtīs sit. Nākamajā dienā Kafiju dzeŗot, viņs klausījās Grīga Pēru Gintu, un pie viņa ieradās Solveiga: Solveigas dziesma!!: Gadiem Gaida un Sauc.. MUtuļos melnos ūdeņus manus kāds jauc. solveigas dziesmā ciestu gaidu tik DAUdz!.. Cik vēl Gadu MAn gaidīt ļauts?. to MElanholiju viņam uzdzina Priekšāstāvošais PĪters! kur bija jādodas stažēties ar slepenu Nolūku Bīdīt uz Priekšu nu jau Četrus Gadus Uzraxtīto Doktordisertāciju. it kā viņš zemapziņā Paredzētu, ka adMoni Ķēdes suņi viņu Nories. un Tā nu divdesmitAStotajā septembrī tapa Divi skumji dzejolīši: rudens Lieti palsi Dienas - VAžās slēdz; NEdzird Saules balsi!!: apkārt KUrlums sēts. starp šīm kurlām sienām Sirds tik SVeši klaudz; Sagūstītām Dienām IZlauzties nav ĻAuts. melns KAķis sirds kambarī skrāpējas... vai man būs to Barot un Glaust?... tas Atplēsīs Vaļā kas Sāpējis, un Neļaus lai Diena man aust. cik Ilgi to kaķi es CIetīšu!. cik Ilgi drīxt SIkspārņi snaust!. nakts Melnumā SIRdi es sviedīšu! vienALga ko nāxies man lauzt!. NĀkamajā dienā šis skumju cēlonis gūst jau itin KOnkrētas aprises: Červeļains SApnis smadzenes spiež; Rausta to Saknes, Nervšūnās griež.


Mostoties Sviežu Miegsegu Nost; ATkal man Iežu KUrlumā kost. Ceļš man KLēpī ierāpo, ceļš no klēpja KRīt. vai man atstāt Mierā to? vai zem KĀjām vīt?. vai tas man kā BUlta būs kas uz mērķi skries!? vai tas man par VIrvi kļūs: ar ko Pakārties. TRīsdesmitais septembris ir Pēdējā Diena MĀjās. ceļi GAŗi, ceļi GRūti galvā šķetinās; Lietus kapā loga Rūti, Rīts peld Asarās. Dievs! man APskaidrību sūti dienās Muklajās!: Kā man IZmēzt manu KŪTi pirms sirds krūtīs stās!. un Pīpējot Ceļa pīpi – Drūmi Dūmi domās kūp; Zilas Zvaigznes Zvirgzdos drūp! Pāri kāpjot Kāja KLūp!, Tālāk!, TĀlāk tikt man rūp!. oļu Takā soļu Takts Klaudz kad Klusumā viss rakts. vēsiem vēdekļiem māj NAkts. Vārs tas stars kas tumsai zagts. Ceļā uz Vilcienu: Cik man vēl palicis Moku? Šķiet, drīz būs Galā jau viss. KARtupeļus es roku arumos sakucis!. Vēji pār Tīrumu plīvo, Klāt jau Lapkritis mans:


taču vēl ASinīs dzīvo VĪgriežu tveicīgais tvans!!. VAgonā viņam tūdaļ pa Skaļruni Ausīs iegriezās viena Banāla krievu Estrādes dziesmiņa, kuŗas Meldiņam viņš uzReiz piedzejoja SAvus vārdus: kādreiz Nāx zārka Vāx, manas miesas Kopā vāx. Kas tu tāds Dzīvais Stāds!!? ka no Tiesas (!) Raudāt sāc!!. Vilcienam Ejot, viņam uznāca tāds Smiekliņš pašam par Sevi!!: Cik man Nopietnības? Cik man Sme!jamā?. ZVAigznes spļaut man gribas stundā Ejamā!. NEkņudēs man ribas nāves skāvumā!: Slāps kad Bungu rības bedres Stāvumā. Pirmajā Oktōbrī, vilcienam tuvojoties Ļeņingradai, viņš atcerējās kādu vientuļu pastaigu pa Mežu Vasaras Dienvidū, un savas Izjūtas guļot uz Muguras Sūnājā zem Priedes. Kārnas Vārnas Spārnus cilā manā Izkaltušā Silā: Mākoņi virs Acīm Irst, Sausas Skujas Sejā birst. Kur man Atrast kādu VAlku! IEDzert vienu DZīvu MALku!. SAule asiem Iesmiem duŗ, manas Dziesmas VAlgos tur. savas Dzimšanas dienas Pievakarē, Otrajā Oktōbrī, viņš gāja kājām pāri Ņevai uz Vasilija salu, un Saulei Rietot, klīda gar ņevu Dzejodams. Rudens Ūdeņi melni mēmi aicinot māj; Vakaram Plēnējot, PElni manu krastmalu klāj.


TĀlu ir manas Mājas!: Silta Uguns kur deg; TUmsu brien gurdās kājas;; Zvaigznes no manis Bēg. viņa nojautas Piepildījās. admoni ķēdessuņi viņu NOrēja. – jūs esat SAgrāvis visu SIntaxi teica profesors admoni. (Nepamanīdams ka viņš bija Radījis pilnīgi JAUnu sintaxi!). – nu Kam jums vajadzēja Skriet ar Pieri Mūrī!! (labvēlīgi pamācīja viens no tiem ķēdessuņiem). Tā jau Neraxta Diesertācijas!!. Jābalstās uz KOrifejiem!. tie Jāglauda pa SPalvai!. no SEvis drīxt pielikt tikai kādu Krixīti!!. un tikai TAd, kad Grāds KAbatā!!, jūs varat atļauties VIsu VElnu. – nu Ko. atlika vairs tikai sēdēt Bibliotēkā, un pēc plāna STažēties; un tas notika ŠĀdi: pie Galda sakucis sēdu: un pelēkus Putekļus ēdu. es GRāmatu grēdās rokos!, un DZĪvību atrast tur mokos!. bet VElti ir pūliņi mani: nav DZirdami Gudrības zvani! pel Izburbējuši Prāti, vīd Izdedži izmētāti. GAIšāka nots ieskanējās sacerot Apsveikuma dzejoli Ausmiņam Četrdesmit gadu Jubilejā: ko viņš ieraxtīja ļeņingradā pirktajā greznajā Grāmatā исКУсство кубаЧИ, un Rīgā atgriezies uzdāvināja viņai 24-tajā Oktōbrī: Kādu Dziesmu lai es VĒL tev Dziedu!? kad mums Dzīve KOPā sadziedāta!. Bij mums Vasara un Daudz bij Ziedu, Saules (!) taka Simtkārt izstaigāta!!. Tagad saule mums ir SIrdī krāta; Siltie Stari Apvij mūs un Sien, pat ja Pļava reizēm SAlnas klāta. man pie Tevis Mājas būs arVien! Riti Tālāk saules pavedien!!. taču DZEjas pavediens likās PĀrtrūcis; un TRīsdesmitajā oktōbrī viņš skumīgi Raxtīja: Kam tu NEskani vairs mana Dziesma! kam tu NEgribi DEgt mana Liesma! vai tevi rudenīgs MIklums slāpē likdams tev izgruzdēt trulā sāpē?. un es klausos Klusuma elpā kuŗa staigā krēslainā telpā!!


RĒgaini VĀrdi klusumā mostas! Izpeld kā Kuģi no Svešas Ostas. VĀrdi VĀrdi jūs KLīstoši SPoki! vai no jums Izaugs Dzīvības koki?. krēsla Biezē un nebeidz Klusēt; vārdiem Dziestot, iet dziesma Dusēt. bet pēc Vairāk nekā Divu Mēnešu Ilga Miega - IZauga GAN!. kādā Salti Saulainā Ziemas Rītā, 1977-tā gada Sestajā Janvārī, kad Sapņi jau griežas uz Pavasaŗa pusi, viņš Pēkšņi sāka Gavilēt!!: Dzejas Feja Dej un Smej, Debess lāses Lejup lej. LEjā Uzzied ZEmes KRāsas! TĀlo SAuļu TUvās MĀsas!! Uzzied Skaisti Skaņu krūmi!!; Skumjas Gaist kā Gaiši Dūmi!. FEja zelta Lietu lej, un tu Piecelies un Ej! Piecelies (!) un ATkal ej Paklanīties Pasaulei. bet bija vēl joprojām Dziļa Ziema; un Atoņpadsmitajā janvārī viņš Raxtīja: Dziļš Sniegs; dziļš Miegs. tik reizumis pārstaigā Vēji. viss Balts, stings Salts. kur BAlsi tu sadzirdēji!. Kails Laux. vai Plaux tur kādrez vēl dzīvība zaļā?. CIet sals tev balss; tik SIrds tava palix vēl vaļā!. un divdesmitPIrmajā janvārī viņš pēkšņi atkal atcerējās VIktoriju: bij Cerību Ceriņi zili, bij Priedēs zeltVirmojošs Tvaix;;


mēs Cēlām no Viļņputām Pili!! mums Krastā bij Aizmidzis Laix. mēs ACu atvaros nirām!: lai Zustu! lai APjaustu!! mēs ASinīm SAkūstot MIrām!! viens OTrā lai P I e d z i m t u !!. nu DUbļos ir ceļš kuŗu gājām; un Ceriņu krūms kļuvis Vecs. tik Sapnis (!) mans Sapītām Kājām pelēkā Atmatā lec. tās bija SKumjas atmiņas; un TRīsdesmitajā janvārī viņš Raxtīja: slīd Garām Pelēki Izgrauzti Krasti: kā DRūpoši ZObi kur SĀpe smilxt!!. jau SEN manam kuģim ir Nolauzti Masti, bet vienmuļais Brauciens - vēl Ilgst un Ilgst. es DIenu CAurumos DIegus veŗu!! bet uzpūš Vējš, un tās Šķīst un Jūk;; es savu Sapni (!) aiz Astes ķeŗu!; un ATkal tas man no rokām šļūk. bet PUsnakts stundā - viņam radās it kā kāda Tāla Jausma!!! apkārt Klusums plūst... vairs tikai Pulxtenis runā!... Gurda Doma sprūst: sirds Dīvaini Tālajā (!) Dunā!. it kā ne vairs MAns šķiet asiņu vandītais sūrums. vai tas Nāves tvans?. vai Jaunas RĪtausmas kūrums!. un domājot par Širmi! savu Dubultnieku! kam atkal tuvojās Dzimšanas Diena, viņam VĒL kaut kas uzraxtījās!: ir Gars reizēm PUdelē iespundēts; un Nevar IZkļūt no stikla sienām!. tad Viss ko tu Saki liekas tev Lēts; tu kūtri caur Pirxtiem ļauj iztecēt dienām. ja Nespēj tu Aizbāzni ĀRā sist!, (un to paTiešām NEvar jau KAtrs), tad Būs tev no Kraujas uz AKMeņiem krist! lai Pudele SAPlīst! lai IZLīst tās saturs!.


vēl Ziema: Septītais Februāris: Tumsa snieg un milst kā milti; Doma stieg tās Kupenā! tikai kaut kur Aizvējā nejaušs Ugunskurs deg silti!!. kaut kur Nenojaukti Tilti cauri tumsas Blīvumam ved līdz Tālam (!) Svīdumam!!: kur tiek RĪta vārdi šķilti!. bet jau Pavasaŗa jutoņa ieskanas Trīspadsmitajā Aprīlī: kad pienāk Vakars, un Dienas Spožums Birst, nāk negants Vanags man krūtīs nagus cirst. viss Saules Vērpums pa vienai šķiedrai Irst, un Vecās Spīlēs: sirds Mirst, un Nenomirst!!. kā Traki RUnči pār jumtu vēji skrien! TRūkst vārās stīgas kas domas kopā sien!. melns rēgains Ozols pret zvaigznēm zarus slien; Kails (!) Trīcošs (!) Sapnis (!) pa Mēness Peļķi brien. un Gredzena devējs Pasmaidīja un Teica: lai nu SKrien tie runči pa jumtiem! bet uz Maxima Goŗkija un Frīdriha Engelsa ielas Stūŗa - jau Jājas SUņi! kas pēc Tulkotāja domām varētu Liecināt par Pareizi Iestādīta Pavasaŗa Iestāšanās Nemitīgu Progresu; (jo Jājas jau ne tikai Kamieļi); un Ausmiņš ARĪ bija klāt šai suņu aprunāšanā! un cik tulkotājs Atceras, tika risināta problēma par kāda liela vilku sugas pārstāvja uzgādāšanu Augšup pa Kāpnēm, izmantojot par Turekli augšminētā suņa Asti; bet turpat BLakus tai - pacēlās vēl SVarīgāka problēma: (tīri Sievišķīga): kā ausmiņam piestāv gredzena devēja dāvātais Gredzens - pie Neesošās Kleitas. Tika protams arī Pārrunāts, kā Suns jāj Pakaļu (tas ir ar kājām posta vieglās automašīnas pakaļējo Sēdekli), un tā kā Ausmiņš, kuŗu Gredzena devējs, kas neBūt nebijs Spekulants, jo par šo dāvanu naudu Neprasīja, pat Nobučot kautrējās, kaut gan tulkotājs uz šo pateicības aktu viņu Pats izaicināja, uzskata par visnotaļ Aušīgu Meiteni, kaut gan viņa it kā būtu jau precēta Sieva (vismaz Nevainīga viņa Nav; par to liecina viņas diezgan pieaugušais Dēls; kuŗš Nevarētu būt no CItas!); jā Kur tad mēs Palikām; pie Ausmiņa tātad; kas jūt pret Suņiem - Radniecīgu Dvēseli; līdz pat Tai pakāpei, ka Spētu kādu no tiem Iemīlēt; ne-


skatoties uz spiedīgajām sadzīves problēmām pilsētas Apstākļos; ai NĒ: es SAjaucu! tas taču bija GREdzena devējs kuŗš izsacīja šādu viedokli! AUSmiņam šai jautājumā bija ĪPaši uzskati; VIņa drīzāk varētu iemīlēt kādu LAuku KRanci! un tad Arī - labāk jau Platoniski; jo PIlsētā suns esot Tīrā ELle. un it kā Apstiprinot viņas vārdu Pareizību, sētā sāka tricināt Gaisu - Vesels Suņu Rējējorķestris; un tā kā tik un TĀ bija elle, tad tika nolemts lasīt DAntes elles Trešo Dziedājumu. SĀkumu protams neviens NEdzirdēja; jo suņi rēja pārāk Stipri; bet kad to spēki Mitējās!, suņu sadauzītās vārdu Lauskas - Atkal sāka līmēties kopā Vārdos un Rīmēties Teikumos; un Tādējādi (caur tulkotāja Muti) beidzot arī DAnte tika pie vārda; un Viņš - Teica: Tad, Tālāk KArogu es ieraudzīju!: kas APkārt GRiezdamies tik STrauji SKRēja!, ka es par SKatu šo it PĀrsteigts biju!!; tam PAkaļ ĻAužu pulx. prāts NEticēja ka var tā RInda būt tik BEzgal GAŖa ko Nāve savā gaitā Savākt spēja!. es PAzinu jau dažus no šī bara: kad pēkšņi redzēju starp Grēciniekiem to ATkritēju kas aiz GĻēva GAra bij DIžu BAlvu AIzlaidies par NIEkiem! to SEklas dziņas SEktē novedušas, kas DIevam riebj!, un RIEbj tā IENaidniekiem!. Dzirdot šādu Bargu Tiesu, Gredzena devējs, NEbūdams nekāds Riebeklis, un IEnaidniex jau nu paVIsam ne,- tik Spēji Satrūkās ka Iekrita JŪrā. (labi ka viņš bija paguvis uzmaukt Gredzenu ausmiņam Pirxtā.) Tā nu viņš peldēja uz Krastu - Pakaļ Saulei. (vai Gredzenam?.) Ko no Tā mēs varam Secināt. Baigās Dieva Zīmes!. Es jau kā Liels Egoists Skatos kas MAN tur atlēx!. Kauns Atzīties, - Visi Pieci M. Dieviņ Tētiņ! merČĒ taču ir ŽĒLastība!. DIevs man PIešķiŗ ŽĒlastību PAr un CAur DANti!. NĒ! VEselas PIEcas žēlastības!. Māra - pēc Alfabēta PIrmā žēlastība; būsim Godīgi: pēc Alfabēta paTIEšām pirmā! un arī SIrdij pirmā. Alfabētu es minu PIrmām kārtām; jo NEvar jau tik Patvarīgi Graut Pastāvošo Iekārtu: ja tā liekas SLikta!, (teixim Alfabēts!), tad VIsiem KOpā JĀrunā ILgi un DIkti; un JĀVienojas! bet Ne jau ar VAru!... par Leibnicu vairāk Nerunāšu: no TURienes jau viss tas nāk!.. un INteresants ir Tāds fakts, ka tai nabaga Vāczemē kas bija Plika un Nopostīta, radās tāds Plašs Skats uz Pasauli. tur Nebija Karaļu un Galmu; (kaut arī katrs Sīkfirstelis!, tautu Plicinādams, gribēja līdzināties Saules karalim!). tur Viņš bija Viens ar savu Dievu. JĀ! SAVu! VAR tā teikt!. protams VIsi tie ir VIenas ABsolūtas PIrmbūtības IZpausmes veidi!... Redziet dieva kungs kā nu Es, Ieguvis jūsu Žēlastību, nekaunīgā vīzē to izmantoju teoloģiskai Pļāpāšanai. tas viss Notiek, pateicoties jūsu Daudzveidībai!!! vienALga kādā veidā kāds runā ar savu dievu!. protams LAmāt nu gluži viņu NEvajadzētu; To nu GAn viņš nav pelnījis. Dievs ir LAbs. viņu tikai Diskreditējušas visas tās NElietības!, SLepkavības!, ŠĶēpu laušanas SŪdu dēļ utt kas darītas viņa vārdā!. lai Tā vairs Nenotiktu, viņš Uzsūtīja savu Smējīgo Žēlastību MAN! parastam MIrstīgajam! un nevis kaut kādam Jaunam Dieva dēlam kas Jāraxta ar Lielo Burtu. es savai studentei Inesei pavisam Atklāti Pajautāju: vai viņu Nenomāc teixim mana Autoritāte; un biju varen Priecīgs ka


tā Nav. visBRiesmīgākais ir Drebēšana PRiekšniecības priekšā. MArija ir mana Kadru daļas PRiekšniece; un mana Dzīvokļa Kaimiņiene ARĪ ir marija!. tai Priekšniecei es ARĪ reiz uzraxtīju tādu mazu pantiņu! bet Šeit iekšā Neieliku: pārāk Maz Pazīstu. ka tā ir MEditācija!, (TRešais m tur pie tā dzejoļa Rutai!), to jau Manīju Svētdien Rītausmā. cik BIeži es nonācu līdz EKstāzei to deklamēdams! (es taču domāju TO rutu). Milda ir Māras Māte. lūk VĒL viens m!: MĀte!. VIss ap MĀjām vien GRozās!. lūk MĀja: ARī m!. cik tad nu to M - SAnāx!. Māja, Māra, Marija, Māte, Meditācija, Milda, Monāde. DIeva ZĪmes! kā DANtem!. un Kas par SAKarībām!. Mārai es Meklēju tavu Māju. Marija – Māte. mana Kaimiņiene vārdā Marija - tu man esi kā Māte. Meditācija, Milda, Monāde. Es, šī sīkā Monāde, veltīdams Mildai Dzejoli, nonācu līdz Meditācijai. es sacerēju to bastejkalnā uz Soliņa, un biju tik Pārpilns Mīlestības un Pateicības Dievam!, ka ejot gar Kanālmalu, man sāka plūst Asaras. kā Sudraba Strauts. kanālmala Pazuda, un šai asaru Sudrabā skanēja Māras Mātes Balss! ko biju Dzirdējis tikai pa Telefonu; ne kā Meldija!, bet kā SUdrabs!!... ak Dievs! es taču esmu AIzmirsis MĪLestību! un MIlda un MĀte taču ir VIens un tas PATs!... es Neizplūdīšu Asarās mans dievs; jo esmu patiešām Pārguris. kamēr vēl Mlzum daudz DArba bija PRiekšā!, Tikmēr gāja RAiti. bet Nu Jūtu, Nogurums kā KAlns gāžas virsū... Cilvēki! vai SApratāt?. Esiet tikPAt Brīvi un Nepiespiesti kā DIevs!... re kā dieviņš REdz tomēr ka es tāds Laipns Večukiņš, Mīl tā Draudzīgi Piebraukt saviem Študentiņiem, un neKad uz viņiem Nebrēcu, un tāpēc mani Iecēla tā sakot par Jēzus Pēcteci. Nebaidos arī no ATbildības ja jau dievs man to ir uzvēlis. esmu centies visu darīt pēc SIrdsapziņas nevis pēc priekšraxtiem; tāpēc man arī to cilvēku piešķirto RĀjienu ir tik DAudz. bet Kas gan ir visas Pasaules Naids un Dusmība pret Vienu tavu Žēlsirdības skatu!!. Ļaudis. esiet Iejutīgi cits pret citu. šis Smieklu evaņģēlijs NEprasa tik obligāti lai jūs akurāt cits citu MĪlētu! bet CIeniet GAn cits citu. man Jātzīstas vēl vienā tādā Bērnišķībā: es Buŗos, lai Redzētu, Kāda Skaņuplate man kritīs, ko paklausīties Rīta Lūgšanas vietā: (redziet kāds Es, pats Dievs būdams, esmu Bezdievis!!: Lūgšanu aizstāju ar Mūziku!!). to Daru pēc Burtiem no Gētes Fausta, un gadiem ilgi ejot pamazām uz Priekšu, nu biju nonācis pie teikuma – Du Geist der Erde bist mir näher. tu ZEmes gars man TUvāx esi!!. un Izbūru Latviešu Tautasdziesmas, kur bija arī mana MĪļākā dziesma - Tek saulīte Tecēdama!, kas nāca pirms alfabēta kārtībā paredzētās Baha Jāņa Pasijas. Uzdāvāju to plati Almai Ābelei. bet MĀrai zvanīšu Rīt, un uzdāvāšu to noslepkavoto Rilkes dzejoli!, ko PATs biju noslepkavojis!, un šo Derību raxtot guvis Brīnumspēku to ATDzīvināt!. ĀMen.

OTrais dziedājums. DEvītajā aprīlī pulxten 4-54. All’ alta fantasia qui mancò possa: ma già volgeva il mio disio e ‘l velle, si come rota ch’igualmente è mossa,


l’amor che move il sole e l’altre stelle. nav VAras IZtēlei! tik MĪLestība ir Tā kas Garu DEbess dzīlēs aiznes!, un VIsam RItēt liek!: TĀ mīlestība, caur kuŗu Griežas SAule, Mēness, ZVaigznes. man Jānomierinās. varētu arī Teikt - Otrais Sitiens. (tam nav Būtiskas nozīmes.) tas Skan - SIt mani dievs !. PIrmais bauslis - par manu AUgstprātību!: es biju Iedomājies, ka Paradīze var būt arī VIEnā dziedājumā!. OTrais bauslis - par manu MUļķību. Izriet no Pirmā.. TRešais bauslis - par manu NEvērību!. Man taču bija VĒL viena Studente!: Guna Šmite; kuŗa ir Liela Raxtniece un Dzejniece; un kuŗa dabūja Ievadā Valodniecībā DIvi; un kuŗu Kļūdu es Izlaboju uz PIeci; kopā SEptiņi; un kuŗas INtonācijas!, ko viņa lūdza Neizpaust, (un es arī nevienam Neesmu tās rādījis!) nāk no DIeva! tāpat kā tās SVētās GOvs intonācijas kas reizēm ieskanējās paradīzes pirmajā dziedājumā!. APslēpts paliek GRedzena devējs; Apslēptas pat viņa INTonācijas!: viņš man Lūdza viņa vārdu NEizpaust; un Lūdza lai viņu sauc par MEža cilvēku. viņš ļoti mīl Dabu; Tā ir viņa DIevs. un Darbu. Annas Brigaderes Dievs Daba Darbs sasaistīja Gredzena devēju, Tulkotāju, un Ausmiņu - Vienā svētā Trīsvienībā; kas stāv pretī CITai svētai trīsvienībai!: Māra Milda Alma. Alma Ābele Lasīs Annu Brigaderi, jo viņa ir arī Ābele Barotāja. man noteikti JĀIet uz šo vakaru!... un tie man visdārgākie septiņi M, manas Žēlastības ko man piešķīris Dievs, ir visAugstākā Harmonija; jo man to Piešķīrusi Dieva Žēlastība. tā ir Mana Pasaule; kur Nedrīxt Ienākt neViens Svešs... ak Vai! Kā es Varēju Aizmirst PAšu SVarīgāko! Aizmirst MĪLestību!. SIt mani dievs par manu AIzmāršību!. Tas lai ir CEtutais bauslis. vairāk GAn sevi nesitīšu; jo citādi dabūšu pierē vēl kādu PUnu! un to taču mans dievs nebūt nevēlas. vispār dievs ir liels Blēdis! tāpat kā Leibnics! kuŗš starp citu bija arī sava laika lielākais Jurists un Diplomāts, un savā praktiskajā darbībā izdeva Likumus, samierināja Naidniekus, novērsa Kaŗus. un es viņu MĪlu! DIEvinu!, kaut gan man diemžēl nav iznācis vēl padzerties no PIrmavotiem!. visas manas zināšanas par viņu aprobežojas ar to kas rakstīts Meiera Lexikonā. es tikai vispār esmu diezgan Uzņēmīgs pret Sakarībām!, un tāpēc arī Tgad jāsaka samērā Viegli tulkoju viņa Monādoloģiju, ko NEEsmu lasījis!. Tomēr par ŠARlatanu sevi NEuzskatu. ŠArlatani ir Tie kas ar VĀrdiem SAgroza JĒgu TAm ko paTIešām ir LASījuši!. Es, gluži OTrādi!, esmu Atklājis DZiļu JĒgu TAjā ko PAts NEEsmu lasījis! un centies Citus Pamudināt!, lai taču viņi Palasa Leibnicu! jo Leibnics varētu viņiem NOderēt!. jo šodien par Leibnicu tik ĻOti KLusē!. bet es Nezinu vai kāds mani ir uzklausījis. nu bet Tagad Paexperimentēsim mazliet Zinātniski. protams ne Dievam ne Man tas NAV vajadzīgs. tas vajadzīgs tikai tiem RAcionālistiem kuŗi Tic tikai Tam, kas melns uz balta Pierādāms. tad nu Ņemsim un UZraxtīsim tās septiņas žēlastības ko dievs man piešķīris! - Latviešu Alfabēta Secībā: (kā Redzat, cenšos būt maximāli Precīzs): 1. Māja. 2. Māra. 3. Marija. 4. Māte. 5. Meditācija. 6. Mīlestība. 7. Monāde. šīs septiņas dieva piešķirtās Žēlastības - ir Augstākā Harmonija: DIEvišķā harmonija!.. bet KĀ es varēju AIzmirst MŪZiku! caur kuŗu es taču Nonācu pie MEditācijas! un tātad pie DIeva !.. bet Nu vairs neiet IEkšā. bet MŪzikai NOteikti JĀIeiet!.. bet Tad - jāmet ārā Monāde.. IZmetīsim uz laiciņu! Apmainīsim ar MŪziku!.. Kas No-


tiek. es Atdodu savu Monādi, savu Es - aiz Mīlestības uz Mūziku; un savienojos ar Dievu; jo Meditācija - tā ir Savienošanās ar Dievu; un šo žēlastību dievs piešķiŗ tikai Tiem, kas aiz Mīlestības Atdod sevi kaut kam Cēlam. MAldās tie kas Domā, ka Meditāciju var izsaukt ar kaut kādiem ĀRējiem!: PSīhiskiem vai FIziskiem līdzekļiem! ar kaut kādu Noskaņošanos vai Uzskaņošanos. es ARĪ reiz pavisam Nesen, būdams Neziņā, vai man Mēģināt RUnāt ar savu Priekšnieci par to kas man Draud vai NErunāt, sāku Gatavotis MEditācijai: blenzu stulbi skapja Durvīs, taisīju svētu Ģīmi, un Domāju, nuPat Būs.. ne VElla!. Nospļāvos un Nolikos uz Auss. bet Tad man iekrita Prātā, kā viņa toreiz kad pēdējo reizi iznācu no Trako nama - man pavisam Pamatoti pārmeta Augstprātību. un vai es arī ŠOreiz nebiju augstprātīgs?. un par KO tad es galu galā Lauzu GAlvu!. kā Būs tā Būs!!.. un man iekrita PAšam prātā tas muļķīgi nopietnais blenziens uz skapja durvīm! un es sāku vēlreiz pārtaisīt to noslepkavoto Rilki: ko biju iecerējis iedāvāt tai svētajai Trīsvienībai.. Nē; ne TOReiz! MĀRA iekrita starpā! jo Nobijās no manas profesionāli trenētās pasniedzēja Balss, un man vajadzēja uztaisīt to GALīgo variantu ar ko izlabot to slepkavību!. Protams!, (tas bija Toreiz!), es Sāku Tā Smieties, ka pat DIevs nobijās; un nokrita no debesīm uz mana Raxtāmgalda, un Smējās Līdz. es Domāju, viņš grib man atgādināt to senzināmo Patiesību, ka Smieties ir Veselīgi. bet Izrādījās ka mūsu abu Nodomi - kaut kur ir bijuši Līdzīgi: Tas, ka manas dievišķās komēdijas Ellē - trīspadsmitajā dienā atskanēja bļāviens MAUka tu tāds!, kas Tā Nepatika manai Šefienei, ka šķiet ar viņas gādību es paTIEšām kārtējo reizi nokļuvu kreizenē!, - acīmredzot Dieviņam tīri LAbi patika!. CItādi jau viņš nebūtu man Uzsūtījis tos SMieklu krampjus!. teikšu Atklāti: Nav jau VIegli tā divas dienas un divas naktis bez Ēšanas, bez Mīšanas un Diršanas - sēdēt pie Galda, raxtīt Bībeli, un kratīties Smieklos. O! mums vēl Četrdesmit! - ai NĒ! PusSTUnda vairs tik palikusi! Tad Jābeidz: apsolīju piezvanīt Mārai. tāpēc NAv daudz ko Pļāpāt: IElaidīsim uz brītiņu to Mauku tai Svētajā Harmonijā. Kur viņa Nostāsies. starp Māti un Meditāciju; vai Ne?. diez kāda Meditācija NEsanāx ja tu gribēsi izpist savu māti. kaut kas Krievu Garā. – bet KĀ tad jūs savā lekcijā par Leibnicu sakāt MAucība jūs jautāsit?. – jā GAn; net es turPAt saku arī - Vārdi ir tikai MŪŗi!.. Vārdi jau nav ĻAuni; un tie RUpjie bieži vien ir SPēcīgāki! IEdabīgāki! TĒlaināki!. Ļaunas ir DOmas kas aiz tiem slēpjas!. tātad NEspriediet nekad par cilvēku pēc viņa Vārdu RUpjības pakāpes. Tagad Teixim Tā: Ļauj man dievs IZlabot manas KĻūdas. un Tas lai būtu PIektais bauslis.., ak Tā! tad TĀPēc Māra tā steidzina uz kļūdu labošanu!, ka esmu NOslepkavojis MAdonnu!, tulkodams – du D ä m m e r n d e !!, aus der der Morgen stieg – tu TUmšais SPēx, no kuŗa ausa Rīts!... vai VĒl vajadzīgs pierādīt Dieva vai Harmonijas vai Dievišķās harmonijas esamību!?. teikšu Atklāti: lai gan esmu PAcietīgs dievs, man nu beidzot tomēr jāsaka TĀ: Nav vairs ne Laika ne Patikas. Kam vajag Tuvāk kaut ko paskaidrot, neKad NEatteikšu: esmu dievs kam var piezvanīt pa telefonu 67287060. Tā viņš Ir varbūt sakarā ar šo gadījumu kāds Šaubītājs sāx Domāt: Ko var Zināt!! varbūt tas Jēzus ARī? paTIešām ir eksistējis!?. nu Redziet! Tagad man jāiet un Jāizlabo manas kļūdas!... Tad nu Lixim Kreiso Roku pie Labās Sirds - (INdieši uzskata ka bez FIziskās sirds KReisajā pusē ir vēl GArīgā sirds LAbajā pusē!) - un Teixim: centīšos darīt Tikai Labu; Darīšu ko Varēšu; Gan jau būs Labi.. GĒTem tas iznācis ATskaņās: Tu nur das Rechte in dienen Sachen: Das Andere wird sich von selber machen. Dari tik Pareizo SAVās lietās!: viss CIts veixies PATs tad it visās vietās!.


nu un Pēdīgais – Centīšos pēc Harmonijas. Viss. Tikai Septiņi Baušļi; lai Visi var iemācīties Būtisko, un Nebūtu nekā Lieka.. Tagad Savienosimies Kopīgai Lūgšanai. SIt mani dievs par manu AUgstprātību!. SIt mani dievs par manu MUļķību!. SIt mani dievs par manu NEvērību!. Dod man dievs Mīlēt un Pateikties. Ļauj man dievs Izlabot manas Kļūdas. Darīšu ko Varēšu; un centīšos nedarīt nekā Lieka; centīšos Vienmēr darīt To kas visNepieciešamākais; centīšos darīt Tikai Labu; Gan jau būs Labi. es Gribu lai mani Izmanto; jo gribu būt Noderīgs. 7. Centīšos pēc Harmonijas. 1. 2. 3. 4. 5. 6.

šī Lūgšana tad reizē ir tie Septiņi Baušļi: kuŗos Dievs savā Žēlastībā Izlaboja manas Kļūdas un Nepilnības. ja pamanāt VĒL kādu kļūdu!, tad LAbosim tās Visi KOPā!. un kā ĪPaši svētu lūgšanu - pievienosim šo Pēdējo Rilkes dzejoļa Variantu, kur Tulkotājs bija Noslepkavojis Madonnu! MĀti! kas stāv Blakus tam Māras Guru ar Bērniņu uz Rokas. lūk ATKal viena harmonija!: Madonna Māra Māte. nav Ļauts mums tevi PAtvarīgi Gleznot!: tu Austošā kas RĪtu dzemdējusi! vien VEcās krāsās varam tevi greznot! iet Acis mums uz VEco staru pusi!: ar kuŗiem Svētais (!) tevi Nosedz klusi!. mēs slienam GLeznas priekšā tev kā Sienas kad Sirdis tevi Paveŗamies redz; jo Tas ko tava Delme mūsos ienes!, ir SVēts un Rokām (!) tas ir Jāaizsedz. Wir dürfen dich nicht eigenmächtig malen, du Dämmernde, aus der der Morgen stieg. Wir holen aus den alten Farbenschalen die gleichen Striche und und die gleichen Strahlen, mit denen dich der Heilige verschwieg. Wir bauen Bilder vor dir auf wie Wände; so daß schon tausend Mauern um dich stehn. Denn dich verhüllen unsre frommen Hände, sooft dich unsre Herzen offen sehn.

Valdis Biseniex - "la diVina comMedia" (Dokumentāls Romāns)  

Valdis Biseniex - "la diVina comMedia" (Dokumentāls Romāns)

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you