Avantūra. Septembris 2023 #16

SEPTEMBRIS 2023 #16

Virtuālā

Vija Medijpratība pierobežā ELĪNA BUKŠA Ar mūziku no mazotnes

LU SZF STUDENTU VEIDOTS ŽURNĀLS

EKSPERTS:

“Sāc ieguldīt! Sāc pirkt, un tad jau redzēs.”

Ar ķiveri pie zobārsta

Saruna ar biatlona bronzas medaļnieci Baibu Bendiku APRŪPĒTĀJS TUMSĀ

REDAKTORES SLEJA Laiks skrien neticami ātri. Tikko vēl plauka pavasaris, svinējām panākumus, kā arī vienojāmies dziesmās un deju rakstos, bet nu pie sliekšņa ir jaunais akadēmiskais gads, kas iesākas arī ar jaunu “Avantūras” numuru. Šis jau ir sešpadsimtais numurs, ko ir paveikuši Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes studenti. Mēs, apņēmušies avantūras, turpinājām strādāt pie jaunākā numura, kas vēl vienu reizi apliecināja - mācīties var darot. Manuprāt, tāda arī ir avantūru būtība - atļaut sev kļūdīties, nesanākt, atrast citus ceļus un mainīties. Ar šo numuru sanāca līdzīgi, un tas ir normāli. Galvenais ir mācēt nesanākšanu pieņemt tādu, kāda viņa ir.

Arī jaunākajā numurā mēs iestājamies par medijpratību, ko šoreiz īstenojām sadarbībā ar UNESCO Medijpratības un informācijpratības katedru Latvijas Universitātē. Par dažādām pratībām publiskajā telpā izskanējis daudz, bet par tikpat, mūsu ieskatā, vēl iespējams runāt. Vai tu zini, kas ir virtuālā Vija? Lai arī tēls ir virtuāls, viņa saņēmusi arī uzaicinājumus uz reāliem randiņiem. Par to, kā Silvijai radās ideja par Viju, un cik šādi virtuālie tēli ir populāri, lasi žurnāla lappusēs.

Arī citi “Avantūras” autoru stāsti apliecinās - panākumu “atslēga” ir darīt. Sezonas sākumā pieminēju svecītes un ražīgas sezonas ievēlēšanos. Man liekas, mums izdevās ļoti labi, kamēr visas neizdošanās ir par pamatu jauniem sākumiem. To arī žurnāla vārdā novēlu, jaunajam mācību gadam sākoties!

Tiekamies žurnāla lappusēs!

Polīna Miķelsone,

žurnāla “Avantūra“ galvenā redaktore

žurnāla “Avantūra“ komanda

Polīna Miķelsone galvenā redaktore, IG: @polina.mikelsone

Laura Ardava-Āboliņa rakstu autore IG: @ardlaura

Kristīne Antāne rakstu autore, fotogrāfe IG: kristineantane

Letija Odrija Bedforda rakstu autore, fotogrāfe

Vineta Ancveire rakstu autore IG: vineta_ancveire

Roberts Vīksne producents IG: roberts_viksne

redakcija@avantura.lv IG: zurnals_avantura | FB: zurnalsavantura producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv Izdevuma ISSN - 2661-5886

Saturs

04

Silvija un virtuālā Vija

08

Ar ķiveri pie zobārsta

14

Par medijpratību pierobežas skolās

16

Formula labākai dzīvei

19

Saruna ar biatlonisti Baibu Bendiku

24

Ar mūziku no mazotnes

28

Aprūpētājs tumsā

Žurnāla numurs tapis sadarbībā ar UNESCO Medijpratības un informācijpratības katedru Latvijas Universitātē Visi “Avantūra“ numuri ir šeit

Sil(vija) Autore: Laura Ardava-Āboliņa, UNESCO Medijpratības un informācijpratības katedras Latvijas Universitātē priekšsēdētājas vietniece, Foto: publicitātes attēli un Instagram: @virtualvija

Ar Silviju tiekamies dienā, kad aizstāvēts viņas maģistra darbs par virtuālajiem ietekmētājiem. No aizstāvēšanas komisijas un recenzenta dzirdēti cildinoši vārdi un uzslavas par darba inovatīvo raksturu, nebijušo pieeju un lielo strapdiciplināro vērtību. Vērtējums – izcili! Mūsu saruna ir kā nozīmīga dzīves posma simbolisks noslēgums, kā emocionāls retrīts, kā ‘ķirsītis uz kūkas’. Silvija Rudzika radījusi virtuālo Viju – virtuālu tēlu, studenti, avataru, kas vēsta par izaicinājumiem maģistra darba tapšanas procesā.

4

- Silvija, kādas ir Jūsu šīsdienas sajūtas, kad maģistra darbs ir izcili aizstāvēts un noslēdzies liels dzīves posms?

- Grūts jautājums, man pat šobrīd grūti raksturot savas izjūtas. Ilgu laiku bijis stress, miega trūkums. Arī citās dzīves jomās laiks bijis sarežģīts.. Es teiktu, ka pagaidām apjausma, kas šodien ir noticis, vēl nav notikusi. Iespējams, ka pabeigtības sajūta būs tieši izlaidumā.

Studentu ikdiena ar miega trūkuma gan ir noslēgusies. Atgriežoties pie šodienas aizstāvēšanas, man liels prieks, ka mūsu fakultāte tik pozitīvi novērtēja manu nestandarta un neparastās pieejas darbu. Stājoties maģistra studiju programmā, es jau nācu ar šo ieceri rakstīt darbu par virtuālajiem tēliem. Tas ir bijis kā skaists cikls – jau iestājpārrunās par šo runāju un šodien man bija tas gods darbu aizstāvēt.

- Pastāstiet, lūdzu, kā Jūs nonācāt pie šīs tēmas? Mēs ar Jums pirmo reizi tikāmies maģistrantiem adresētā kursā par komunikācijas teorijām pirms pusotra gada un tur Jūs mūs visus pārsteidzāt un ieintriģējāt ar šo tēmu par virtuālajiem ietekmētājiem. Atminos, ka Jūs stāstījāt, ka Jūsu bakalaura līmeņa izglītība saistīta ar dizainu.

Vai šajā ziņā ir kāda sasaiste?

- Šis ceļš līdz tēmai, protams, nav lineārs. Mana pirmā izglītība iegūta Rīgas tehniskajā universitātē – inženiera grāds apģērbu un tekstila tehnoloģijā. Kā jau inženierzinātnēs, mums bija ļoti daudz tehnisku priekšmetu. Viens no obligātajiem kursiem bija programmēšana.

Aizmetņi apvienot kaut ko tehnisku un radošu nāk no tiem laikiem. Virtuālajiem ietekmētājiem var vilkt paralēles ar 2000 gadu sākumā ļoti populāro spēli “The Sims”, kur varēja būvēt mājas un modelēt cilvēkus. Tieši šis aspekts veidot un modelēt cilvēkus spēlē man bija vismīļākais. Jau tad, būdama maza meitene, es varēju stundām ilgi kombinēt elementus un skatīties, ko es varu izveidot. Pēc Rīgas tehniskās universitātes absolvēšanas dažus gadus es darbojos radošajās industrijās, strādāju gan kā stiliste, gan scenogrāfe, īstenoju radošus projektus, kā fotosesijas un videoklipu filmēšanas. Tad iestājās pandēmija un es izdomāju, ka gribu iemācīties kaut ko jaunu. Vēl nebiju nonākusi līdz idejai, ka jāiet mācīties kaut kas akadēmiskajā vidē un sāku pašmācības ceļā apgūt 3D dizainu. Būtībā, lai kavētu laiku pandēmijas sākumā. Manas iemaņas šajā jomā ir bāzes līmenī, bet man patīk veidot 3D cilvēkus. Vienu brīdi es savus

Silvijas rādītais tēls – virtuālā Vija. Tēls, studente, avatars, kas vēsta par izaicinājumiem maģistra darba tapšanas procesā. darbus publicēju Instagram kontā, kas tagad gan ir deaktivizēts. Tā mani uzrunāja žurnāla “Pastaiga” modes redaktore Olga Kolotova kopā ar savu kolēģi fotogrāfu Oļegu Zernovu. Bija jāiznāk jaunam “Pastaigas” numuram, bet viņi saskārās ar pandēmijas ierobežojumiem – nedrīkst rīkot fotosesiju un nav ko likt uz žurnāla vāka. Olgai Kolotovai radās ideja, ka es varētu izveidot virtuālu modeli. Žurnāls “Pastaiga” to pozicionēja, kā pirmo reizi Latvijas žurnālu vēsturē, kad uz vāka ir kibermodele. Kādas pāris nedēļas mēs komunicējām un veidojām šo modeli, līdz visi bijām apmierināti ar viņas vizuālo veidolu. Tad sāku vairāk pētīt, kā šie virtuālie cilvēki tiek izmantoti mārketingā un dažādiem radošiem projektiem. Interneta dzīlēs atradu mājaslapu virtualhumans.org, kas pilnībā veltīta virtuālajiem ietekmētājiem. Uzsākot studijas radās arī pieeja zinātniskajām datubāzēm un sāku krāt akadēmiskus pētījumus, kas veikti par virtuālajiem ietekmētājiem. Tolaik gan pētījumu bija maz. Lielākoties gan virtuālie ietekmētāji izmantoti komerciālām aktivitātēm, bet mani interesēja tieši tie, kas vēsta par sociāli nozīmīgiem jautājumiem.

- Tieši tā, kā Jūsu Vija, kas ir akadēmiska būtne un komunicē par studentu dzīves izaicinājumiem un dažādiem jēgpilniem aspektiem un pamatvērtībām. Viju Jūs radījāt pilnībā pati gan piešķirot viņai vizuālo identitāti, gan dodot vārdu, kas līdzīgs Jūsu vārdam – Silvija un Vija. Spēju saskatīt arī vizuālas līdzības ar Jums.

- Viju radīju kā pavadošo projektu savam maģistra darbam jau pērnā gada augustā, faktiski kā sava maģistra darba tapšanas dienasgrāmatu. Vēlējos dokumentēt šo procesu un atstāt emocionālu liecību. Kādas pastaigas laikā man ienāca prātā doma, kāpēc lai es neizveidotu pati savu virtuālo ietekmētāju, jo bāzes zināšanas un iemaņas ar 3D grafiku man bija. Un pērnā gada augusta beigās bija mana virtuālā tēla pirmā publikācija.

Ideja par Vijas vārdu man atnāca ātri.

Uzreiz zināju, ka lietotājvārdā noteikti gribu norādīt Vijas virtuālo izcelsmi, lai nemaldinātu auditoriju un panāktu caurspīdīgumu, tāpēc ir @virtualvija.

Gribējās šo tēlu sasaistīt ar savu personīgo pieredzi un dot kaut kādu atsauci par mani kā veidotāju. Atsacījos no sava

5

vārda pirmās daļas un atstāju –Vija.

Grūti gāja ar vizuālā tēla veidošanu. Es negribēju radīt viņu pavisam līdzīgu sev, bet tomēr ar nelielu atsaucīti uz mani, piemēram acu krāsu. Es izlasīju pētījumu par pasaules līmenī slaveno virtuālo ietekmētāju @lilmiquela, kura veidota tā, lai piesaistītu maksimāli lielu auditoriju, dodot iespēju ar sevi identificēties. Savā ziņā šo ideju aizguvu un Viju mēģināju veidot pēc līdzīga principa.

Virtuālā Vija ar savu draudzeni – virtuālo Daigu.

- Kad lasīju Vijas ierakstus Instagram, vienmēr zināju, kā Jums klājas – par maģistra darba nogurumu, vai operas apmeklējumu. Jūs reprezentējāt daļiņu sevis. Bet vai tiesa, ka ir virtuālie ietekmētāji, ar kuriem veidotājs neidentificē sevi nemaz?

- Jā, varu pastāstīt vienu gadījumu, kas saistīts ar ļoti populāru ietekmētāju @ shudu.gram (tumšādainu modeli), kuru izveidoja digitālā modeļu aģentūra “The Digiitals”. Problēma bija tāda, ka publika sākotnēji nesaprata, ka tā ir virtuāla modele. Tas vienkārši izskatījās pēc kvalitatīvi apstrādāta, glancēta žurnāla attēliem. Cilvēki dalījās ar viņas attēliem un tikai pēc kāda laika uzzināja, ka reāli šāds cilvēks neeksistē un ka tas ir virtuāls tēls. Medijos bija vairāki raksti, ka publika ir vīlusies un jūtas maldināta.

Izrādījās, ka viņas radītājs ir baltādains vīrietis. Šo gadījumu apvij sašutums, jo auditorijai šķita, ka radot neīstu tēlu, tiek zagtas iespējas reālām tumšādainām modelēm. Virtuālais tēls vienmēr nodrošina distanci un anonimitāti. Arī es sevi mazliet distancēju no tā – virtuālais tēls ir tāds kā mans paplašinājums. Vijas stāsti un ieraksti ir tiešām nākuši no manis, atspoguļo manas tābrīža emocijas, pārdomas, aktivitātes. Tajā pašā laikā kaut kādu distanci un anonimitāti tas arī nodrošina. Vēlējos savu stāstu par maģistra darba tapšanas gaitām izstāstīt ar palīga starpniecību.

- Jūs esat bijusi ļoti godīga, norādot, ka Vija ir virtuāls tēls. Tomēr šodien aizstāvēšana Jūs stāstījāt, ka Vija ir saņēmusi uzaicinājumus uz randiņiem.

Kāpēc tā?

- Situācija ļoti amizanta. Bija viens gadījums, kad Viju aicināja uz randiņu.

Es atklātu pateicu, ka “Paldies, bet Vija ir virtuāls tēls un diemžēl fiziski šis randiņš nevarēs notikt.”. Puisis pazuda un es sapratu, ka laikam viņš tomēr nebija nolasījis šo virtuālo identitāti. Man gan pašai šķiet, ka pēc attēliem var labi saprast, ka Vija nav īsta. Es mēģināju visu laiku būt godīga un ik palaikam akcentēt virtuālo identitāti, lai izvairītos no sabiedrības maldināšanas.

Virtuālajai Vijai garšo virtuālā kafija.

6

- Kāpēc ir tā, ka virtuālie tēli rada mūsos tik lielu apmulsu, neērtumu?

- Pētot zinātnisko literatūru par virtuālajiem tēliem, gandrīz katrā rakstā tiek pieminēta robotikas profesora Mori neomulības ielejas teorija. Teorija nav jauna, jau no septiņdesmitiem gadiem.

Viņš strādāja ar robotiem un novēroja, ka jo vairāk robots līdzinās cilvēkam, jo negatīvāku attieksmi tas izraisa cilvēkiem, kas ar viņu mijiedarbojas. Viņš ir izstrādājis līkni – kamēr robots izskatās pēc robotiņa, cilvēkiem tas patīk. Jo augstāka ir reālisma pakāpe, jo negatīvāka ir attieksme skatoties uz šo tēlu.

Savā maģistra darbā pieskāros terminam kā sudzisms, kas piemīt cilvēkiem.

Visu kas nav cilvēks, mēs uztveram ar negatīvu konotāciju. Arī manis vadītās fokusa grupas diskusijas laikā respondenti bija sašutuši, kā pēkšņi ir datormediēts personāžs, kurš aizstāj reālu cilvēkus un aizņem kaut kādu nišu, rada papildus konkurenci un cilvēkiem jācīnās ar virtuāliem tēliem par platformu un uzmanību. Ir daudz pētījumu par to, kādas vizuālās iezīmes nodod tēlu mākslīgo izcelsmi. Piemēram, ja sejas augšējā daļā kustības ir ierobežotas, tad mums rodas neomulības sajūta. Virtuālajiem tēliem nav dzīvās mīmikas un mūsu smadzenes ziņo, ka kaut kas nav līdz galam kārtība. Viena respondente fokusgrupā tieši norādīja, virtuālajiem tēliem nav šo dzīvo acu, jo dzīva cilvēka skatienu un acu dziļumu ir ļoti grūti atdarināt ar tehnoloģiju palīdzību. To nevar replicēt ar 3D tehnoloģijām.

- Aizstāvēšanā Jūs minējāt, ka Vija ir saņēmusi vairākus sadarbības piedāvājumus.

- Cilvēkus aizrauj kaut kas inovatīvs, tāpēc arī uzņēmumi patlaban vēlas savā komunikācijā šo rīku pamēģināt. Viens sadarbības piedāvājums Vijai ir ar kustību tveršanas uzņēmumu “Husky Sense”. Šādas sadarbības ir ļoti jēgpilnas, jo tas ir viedo tehnoloģiju uzņēmums.

Pagaidām sadarbības ir nelielā skaitā.

Pēc sadarbības ar “Coffeine LV” ar mani sazinājās Latvijā atpazīstama influencere, kura gribētu radīt virtuālo tēlu pati sev. Ir grūti prognozēt, kā šie tēli attīstīsies un kāda ir viņu vieta Latvijas tirgū. Šis jautājums vēl ļoti daudz jāpēta gan no komunikācijas zinātnes, gan psiholoģijas un citām perspektīvam, lai viss būtu ētiski un efektīvi. Viens pozitīvs piemērs ir virtuālā bite @bee_nfluencer.

Sava ziņā veidojot šo tēlu ne-cilvēcisku, manuprāt, pazūd ētiskas problēmas. Šis bites influenceres gadījums ir bijis ļoti veiksmīgs. Saturs tika pasniegts ar humoru, bites pasaule tika antropomorfizēta – savilkta kopā ar cilvēcisko pasauli.

Lai gan virtuālā Vija nav reāls cilvēks, tomēr tas neattur dzīvus sociālo tīklu lietotājus aicināt viņu uz randiņiem.

Viens no mana maģistra darba secinājumiem ir tāds, ka, ja izmantot šos virtuālos tēlus sociāli nozīmīgu jautājumu komunikācijai, tad labāk tos veidot nevis pēc cilvēka veidola, bet abstraktākus, fantastiskākus. Bet atkal – pagaidām ir par maz datu un piemēru, lai apgalvotu, ka tas patiešām strādā.

- Un kādas ir Jūsu prognozes par Vijas nākotni? Vai to ietekmēs Jūsu dzīves lēmumi, piemēram, par iespējamām studijām doktorantūrā?

- Viens, ko noteikti zinu, Vijai būs virtuālais izlaidums! Neesmu vēl pieņēmusi lēmumu par savām turpmākajām gaitām un arī par Vijas gaitām. Līdz šim prakse rāda, ka virtuālus tēlus izmanto īstermiņa aktivitātēm. Bitītes gadījumā tas bija skumjš iznākums – bitīte piedzīvoja savu virtuālo nāvi, tādējādi vēl vairāk pastiprinot vēstījumu, ka bites ir apdrau-

dētas. Līdzīgs gadījums saistīts arī ar manu vārda māsu @myfriendsylvia, kas komunicēja par eidžisma problemātiku un diskrimināciju. Šī virtuālā ietekmētāja piecu mēnešu laikā novecoja par piecdesmit gadiem, tādejādi parādot cilvēka mūža straujo tempu. Arī viņa piedzīvoja savu digitālo nāvi. Mans sākotnējais plāns bija, ka Vija būs kā īstermiņa tēls un arī saturs bāzējas par un ap studiju gaitām. Līdz ar to, vai nu jāpārdomā tematu loks, ko Vija varētu komunicēt, vai arī man jāturpina studēt. Katrā ziņā gribas, lai Vijai būtu skaists virtuālais izlaidums! Un Vijas konts netiks deaktivizēts, kamēr vien pastāvēs Instagram un paliks kā vizuāla liecība un stāstniecisks eksperiments par manu maģistrantūras laiku. #LAĀ

7

AR ĶIVERI PIE ZOBĀRSTA – skrejriteņi mūsu ikdienā Raksta autore: Vineta Ancveire Foto: Kristīne Antāne

8

N

u jau neatņemama Latvijas, īpaši Rīgas, trotuāru sastāvdaļa ir iznomājamie elektriskie skrejriteņi – zaļie un raibie. To gaismiņas spīd pat nakts stundās, kad kāds pēc pasākuma iereibušais var pieņemt spontānu lēmumu – ietaupīt uz taksi, aizkļūstot mājās pa lēto…

Diemžēl statistika liecina, ka tieši šādās reizēs mēdz notikt nopietnākie skrejriteņu traumu gadījumi. Šī gada aprīlī Parīzē tika pieņemts lēmums aizliegt elektriskos nomas skrejriteņus. Latvijā šis bizness, kā rādās, vēl ilgi neizzudīs gan tādēļ, ka Latvijā kopumā lobēšana darbojas uz urrā, gan tādēļ, ka piedāvājums būs, kamēr būs pieprasījums.

Pieprasījums pēc nomas elektriskajiem skrejriteņiem ir liels. Latvijā pirmie parādījās elektrisko skrejriteņu firmas “Fiqsy” skrejriteņi, savukārt šobrīd pieejami arī “Bolt” un “Tuul” skrejriteņi. Lai arī pārklājuma zonas un brauciena cenas ir atšķirīgas, visus nomas skrejriteņu uzņēmumus vieno drošības ķiveru neesamība. Ķivere ir būtisks aizsardzības elements, pārvietojoties pa ceļu ar ātrumu līdz 25 kilometriem stundā (km/h).

Latvija ir viena no retajām valstīm pasaulē, kur skrejriteņiem atļauts pārvietoties ne tikai pa veloceļiem un brauktuvēm, bet arī pa ietvi. Saskaņā ar šobrīd spēkā esošajiem ceļu satiksmes noteikumiem, ar elektrisko skrejriteni drīkst pārvietoties tikai viens cilvēks, sasniedzis vismaz 14 gadu vecumu. Pilngadīgām personām nav nepieciešamas jebkādas tiesības, lai pārvietotos ar skrejriteņiem līdz 25 km/h, bet, ja pārvietojas nepilngadīga persona, tai nepieciešamas riteņbraucēja tiesības.

No 2024. gada būs spēkā pieņemtie Ceļu satiksmes likuma grozījumi, kas paredz, ka obligāti nepieciešama velosipēda jebkuras citas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas apliecība, lai varētu pārvietoties ar elektroskrejriteni. Attiecībā uz pārkāpumiem – elektrisko skrejriteņu vadītājiem tiek piemēroti tādi paši administratīvie sodi kā riteņbraucējiem. Tiesa, nomas skrejriteņiem ir ieprogrammēts ātruma ierobežojums vietās, kur ir lielāka gājēju plūsma.

Raksta turpinājums nākamajā lapaspusē

9

LABI, KA BIJA ĶIVERE Lēmums par elektriskā skrejriteņa iegādi brieda jau sen, un tieši koronavīrusa pandēmijas laiks pamudināja to beidzot realizēt. Tā kā mans darbs no mājām atrodas nepilnu 5 km attālumā, un gandrīz visā ceļa garumā ir izmantojams veloceļš, šāds brauciens aizņem 20 minūtes.

Lai arī pirmos gadus braucu bez ķiveres, pērn sāku izmantot ķiveri ar vējstiklu, kas radīja papildus drošības sajūtu. Jāatzīst, ka tā bija arī siltāk braukt, īpaši stipra vēja laikā. Reizēm gan izvēlos braukt ar mehānisko skrejriteni, piemēram, dodoties pie zobārsta, jo ķiveri tur īsti nav kur nolikt.

Sešu gadu laikā esmu kritusi no mehāniskā skrejriteņa vairākas reizes. Šāds skrejritenis, salīdzinājumā ar elektrisko, ir nestabilāks – tas viegli var paslīdēt uz smiltīm, slapjām lapām vai vienkārši uz slapjas ietves, kā arī liels risks nokrist, ja iebrauc kaut vai nelielā smilšu bedrītē vai uzbraucot nelielam akmenim. No elektriskā skrejriteņa esmu kritusi tikai vienreiz. Griežoties paslīdēju uz smiltīm, ko iepriekšējā dienā stiprais vējš bija daudz sanesis uz gājēju pārejas tieši pirms uzbraukšanas uz Vanšu tilta no centra puses. Par laimi, galvā bija ķivere, jo ar labo galvas pusi kritienā atsitos pret asfaltu.

VIENI NOVĒRTĒ, CITI – DUSMOJAS Esmu novērojusi, ka cilvēki nejūtas droši, ja tuvumā kāds pārvietojas ar skrejriteni – viņi mēdz strauji paiet malā, it kā baidoties, ka tiem uzbrauks virsū. Tas ir saprotami, jo ir dzirdēts ne maz gadījumu, kad gājēju aizķer.

Apkārtējos nereti mēdz sadusmot arī veidi, kā nomas skrejriteņi tiek novietoti, piemēram, tos atstāj, kur mašīnas izbrauc no pagalma, un vadītājam speciāli jākāpj ārā no mašīnas, lai skrejriteni nobīdītu malā.

Mēdz būt arī komentāri, ka pārgalvīgie braucēji gandrīz uzbraukuši mātei ar bērnu, jo bīstamā attālumā notraukuši garām, turklāt divatā uz viena skrejriteņa.

Tie, kuri neieredz šos skrejriteņus, mēdz tos saukt par “stāvdrāžiem” – šis vārds arī “sacentās” par 2019.gada vārda titulu akcijā “Gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens”, taču to neieguva.

Iespējams, gājēji nebūtu tik dusmīgi uz skrejriteņu braucējiem, ja tie vietās, kur iet gājēji, samazinātu ātrumu – ja ne līdz 6 km/h, tad vismaz līdz 10 km/h –, taču realitātē tā nenotiek. Vienlaikus visiem skrejriteņu vadītājiem būtu jāatceras, ka uz ietves priekšroka ir gājējam.

NEGADĪJUMU STATISTIKA Elektrisko skrejriteņu iznomātāji jau kādu laiku bija uzsvēruši, ka būtu nepieciešamāka lielāka kontrole tieši no pašvaldības policijas puses, un tas tiks nodro-

10

šināts sākot no nākamā gada. Ceļu satiksmes likuma grozījumi paredz, ka pašvaldības varēs noteikt gan koplietošanas transportlīdzekļu (elektroskrejriteņu un velosipēdu) izmantošanas noteikumus, gan ātruma ierobežojumu un novietošanas aizlieguma zonas.

Grozījumi paredz arī pašvaldības policijas iesaisti elektrisko skrejriteņu lietošanas kontrolē.

2022. gada jūnijā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā mira 30 gadus vecs vīrietis, kurš avarēja, reibumā braucot ar elektrisko skrejriteni. Vidējā skrejriteņu negadījumu statistika ir 2-5 negadījumi dienā. Bieži vien avārijas iemesls ir arī tas, ka uz skrejriteņa brauc divi cilvēki. Kā liecina apdrošināšanas sabiedrības “ERGO” statistika, pēdējo divu gadu laikā ir divkāršojies pieteikto atlīdzību skaits par negadījumiem, kuros iesaistīti elektriskie skrejriteņi – 2020. gadā tie bija 36 pieteikumi, turpretim 2022. gadā 68.

Lielākā atlīdzība 8400 eiro apmērā izmaksāta par traumām, kuras kāds elektriskā skrejriteņa vadītājs guvis pēc tam, kad viņam uzbraukusi automašīna.

PASĪVAIS SPORTS VAI TOMĒR NĒ?

Fizioterapeite Diāna Stupele, kura ikdienā darbojas kā fiziskās sagatavotības un veiktspējas trenere, braukšanu ar elektriskajiem skrejriteņiem nekādā ziņā neuzskata par pasīvo sportu. Kā stāsta Diāna, krietni veselīgāk ir ar kājām no mājas aiziet uz pieturu, nobraukt 20 minūtes sabiedriskajā transportā un no pieturas pēc tam aiziet līdz darbam, nekā visu ceļu braukt ar elektrisko skrejriteni. Lai arī cilvēks, stāvot uz elektriskā skrejriteņa, atrodas svaigā gaisā, ar to nekādā ziņā nav pietiekami, lai būtu labā formā. Ir jācenšas pēc iespējas vairāk staigāt. Tas palīdz ne tikai nodrošināt efektīvāku muskuļu slodzi – staigājot mēs arī pilnvērtīgāk elpojam, un tiek trenēta visa sirds asinsvadu sistēma.

Visvērtīgāk Diānas ieskatā ir iet visu ceļu līdz darbam ar kājām vai arī braukt ar riteni.

Komentējot pasīvā sporta faktoru braukšanā ar mehānisko skrejriteni, Diāna nenoliedz, ka šis pārvietošanās līdzeklis trenē muskuļus, īpaši kāju, bet ļoti vēlams atspēriena kājas mainīt. Svarīgi atcerēties, ka mehāniskais skrejritenis paredz asimetrisku kustību, kas pieaugušajiem var neradīt būtisku kaitējumu, kamēr bērniem tas ir kritiski, jo viņi vēl tikai aug.

NE TIK ZAĻI Nomas skrejriteņu uzņēmumi arvien aktīvāk izvieto informāciju par to ilgtspējas centieniem un ekoloģisku materiālu izmantošanu elektrisko skrejriteņu ražošanā.

Baterijas jebkurā gadījumā tiek klasificētas kā bīstamas. Žurnālists Džošs Džekmens (Josh Jackman), kurš pēdējo gadu laikā daudz ir rakstījis par vidi un klimata pārmaiņām, šogad publicētajā rakstā “Vai elektriskie skrejriteņi ir videi draudzīgi?” vietnē “The Eco Experts”

11

plaši aplūkoja skrejriteņu problēmu saistībā ar ietekmi uz ekoloģiju. Saskaņā ar Ziemeļkarolīnas štata universitātes 2019. gadā veiktā pētījuma datiem elektriskie skrejriteņi rada 202 gramus oglekļa dioksīda ekvivalentu (CO2e) uz katru nobraukto kilometru, kas var šķist dīvaini, jo tos taču darbina ar elektrību, un tie neizdala emisijas, kamēr cilvēks tos vada. Siltumnīcefekta gāzu emisijas izdalās materiālu vākšanas un ražošanas procesā, kā arī no transportlīdzekļiem, kas ikdienā nodrošina nomas skrejriteņu savākšanu.

Izrādās, ka “zaļāk” tomēr ir izmantot jebkuru no parastajiem sabiedriskā transporta veidiem nekā elektrisko skrejriteni. Vienlaikus līdzās iešanai ar kājām velosipēds ir labākais transporta veids, ja vēlaties saudzēt vidi.

KĀ BŪS TURPMĀK? Kopš Covid-19 pandēmijas sākuma pieprasījums pēc elektriskajiem skrejriteņiem ir ļoti būtiski pieaudzis.

12

Piemēram, Lielbritānijā pieprasījums ir audzis četras reizes, jo cilvēkiem vairs nepatīk pārvietoties tādās ierobežotās vietās kā sabiedriskais transports. Visticamākais, skrejriteņi nekur nepazudīs. Tas, kas ļoti varētu palīdzēt, būtu efektīvu sociālo kampaņu organizēšana ar ideju atcerēties, ka vasaras sezonas laikā gājējiem nevajadzētu strauji mainīt savu trajektoriju uz trotuāra, nepaskatoties, kas notiek aizmugurē. Tomēr arī braucējiem uz skrejriteņiem labāk piebremzēt un pielāgoties gājēju ātrumam, nekā “lidot” uz darba sapulci, baidoties to nokavēt, un nelaimīgā kārtā notriekt kādu ceļā trāpījušos gājēju.

Pētījumu kompānijas “Kantar TNS” šogad veiktā aptauja par sabiedrības attieksmi pret nomas skrejriteņiem uzrādīja, ka 9% iedzīvotāju vēlas, lai Rīgā pilnībā tiktu aizliegta elektroskrejriteņu noma. Sabiedriskās iniciatīvas manabalss.lv platformā 28. aprīlī tika uzsākta parakstu vākšanas kampaņa

“Drošas ietves un ielas bez nomas elektroskrejriteņiem”, kas attiecas uz visu Latviju. Nedaudz vairāk kā divu mēnešu laikā – līdz 2. jūlijam – savākti 7132 paraksti. Lai šo iniciatīvu varētu iesniegt Saeimā, nepieciešams savākt 10 000 parakstus. Cilvēkiem ar kustību traucējumiem šāds aizliegums ir kritiski svarīgs.

Jaunie ceļu satiksmes noteikumu grozījumi attiecībā uz elektroskrejriteņiem varētu būtiski uzlabot situāciju, ņemot vērā jau iepriekš pieminētās izmaiņas, kā arī to, ka no nākamā gada visi elektroskrejriteņi būs jāreģistrē – attiecīgi arī koplietošanas pakalpojuma izmantotājiem vajadzēs apliecināt savu identitāti un vecumu.

Arī sodi par dažādiem pārkāpumiem ir būtiski palielināti. Kas attiecas uz ķiveres lietošanu – likuma izmaiņās nav paredzēta šāda obligāta prasība. Tātad šis aspekts paliek uz paša atbildības.

Kam rūp sava drošība un veselība, tas noteikti to iegādās un lietos. #VA

MEDIJPRATĪBA – vienotai realitātes izpratnei skolēnu vidū Autore: Laura Ardava-Āboliņa, UNESCO Medijpratības un informācijpratības katedras Latvijas Universitātē priekšsēdētājas vietniece Foto: No Klintas Ločmeles privātā arhīva, titulattēls rawpixel.com, Freepik

UNESCO globālajā konferencē “Internet for Trust”, kas norisinājās šā gada februāra beigās Parīzē, Nobela Miera prēmijas laureāte, žurnāliste Marija Ressa sacīja: “Bez faktiem nevar būt patiesības. Bez patiesības nevar būt uzticēšanās. Bez uzticēšanās mums nav kopīgas realitātes izpratnes”. Prasme atpazīt faktus un paļauties uz tiem informācijas pārbagātības apstākļos nodrošina tieši medijpratība.

Visas mūsu dzīves iemaņas vislabāk apgūt un integrēt sevī, kamēr esam jauni jeb atrodamies tā saucamajā formatīvajā periodā. Tad šīs iemaņas gluži dabiski nāk mums līdzi jau kā automātiskas prakses.

Projekts ar (virs)vērtību Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas macībspēki un pētnieki pēdējā gada laikā devuši būtisku ieguldījumu medijpratības veicināšanas jomā Latvijas skolās. Pērnā gada rudenī sekmīgi īstenots Kultūras ministrijas projekts “Medijpratības un informācijpratības nodarbības Latvijas austrumu pierobežas reģionu mācību iestādēs.” Projekta ietvaros nodaļas mācībspēki un pētnieki Laura Ardava-Āboliņa, Klinta Ločmele, Anastasija Tetarenko-Supe, Velta Skolmeistere, Viktorija Tkačenko, Raivis Vilūns un Kaspars Līcītis organizēja nodarbības 993 audzēkņiem no 21 Latvijas Austrumu

14

pierobežas skolas. Apjomīgās prezentācijas, ko izstrādāja docente un Latvijā labi pazīstama medijpratības eksperte Klinta Ločmele, mērķis bija uzlabot devīto līdz divpadsmito klašu jauniešu medijpratību un informācijpratību Latgales skolās tieši kontekstā ar Krievijas karadarbību Ukrainā, dezinformācijas izplatīšanu, tās atpazīšanu un neapšaubāmajiem riskiem.

Sākoties jaunajam 2022/2023 mācību gadam, tika uzsākta saziņa ar Latgales skolām un aktīva nodarbību plānošanu.

Kopumā tika uzrunātas gandrīz četrdesmit skolas. Lielākoties skolu vadība un pedagogi bija atsaucīgi un atzinīgi vērtēja šo iniciatīvu, uzsverot, ka arī paši ikdienā velta daudz uzmanības šo tēmu skaidro-

šanai skolēniem. Tomēr saskarāmies arī ar atteikumiem no skolām, pamatojot, ka “tēma ir politizēta”, “klasē ir daži Putinu atbalstoši skolēni” vai arī nevēlēšanās sadarboties tika pausta netieši – nesniedzot vai novilcinot atbildi. Tas vēl vairāk apliecināja projekta nepieciešamību un pareizo fokusu, jo attieksme pret Krievijas karu Ukrainā Latvijas Austrumu pierobežā ir patiešām neviennozīmīga arī skolēnu auditorijā.

Būtisks vieslektoru uzdevums katras nodarbība beigās bija iegūt atgriezenisko saiti no skolēniem. Dominējoši lielākā daļa skolēnu atzina, ka nodarbība ir bijusi vērtīga un vienlaikus interesanta. 74% aptaujāto skolēnu atbildēja, ka nodarbības

patika, 65% – vēlējās līdzīgas nodarbības nākotnē, savukārt tikai 22% aptaujāto skolēnu atbildēja, ka iepriekš zināja, kas ir medijpratība. Skolēni atklāja, ka visvērtīgākās jauniegūtās zināšanas bijušas saistībā ar dziļviltojumiem (deep fake), naida runu, iespēju pašiem pārbaudīt attēlu autentiskumu internetā, kā arī par to, kā strādā tik populārā TikTok algoritms.

Skolēni uzsvēra, ka “nevar ticēt informācijai internetā,” “informācija ir jāpārbauda,” “video var viltot,” “Tik Tok ir daudz nepatiesas informācijas,” “ka pastāv tādas faktu pārbaudītāju organizācijas,” “ka dziļviltojumus veido ar mākslīgo intelekta palīdzību,” “pirms dalīties ar kaut kādu postu, ir jāizvērtē informācija.”.

Pierobežas izaicinājums Pasniedzēja Anastasija-Tetarenko-Supe pērn oktobrī triju dienu laikā paviesojās piecās Rēzeknes skolās. Viņa pieredzēja pierobežas problemātiku gan skolēnu, gan pedagogu auditorijās. “Nodarbības par dezinformāciju saistībā ar karu Ukrainā kalpoja ne vien kā izglītojošs pasākums skolēniem, bet arī iespēja nodarbību vadītājiem pārliecināties, ka bērnu un jauniešu attieksmē pret notiekošo “viss nav tik viennozīmīgi” – izglītības iestādēs un Latvijas medijos stāstītais nereti konfrontē ar to, ko bērni dzird mājās sarunās ar vecākiem vai vecākās klasēs arī patstāvīgā alternatīvu informācijas avotu patēriņā, tāpēc no minētā atšķirīgais reizēm tiek uztverts kā “pretējās puses propaganda”. Jaunieši atsevišķos gadījumos nevairījās atklāti paust savu citādo pozīciju. Situācijās, kad nācās secināt, ka daļa auditorijas “dzīvo” citā informatīvajā vidē un mans stāstītais ir pretrunā viņu konstruētajai realitātei, nācās steidzīgi meklēt tādus piemērus, kas varētu tuvināt viņu skatījumu uz pasauli tam, par ko ierados stāstīt, proti, meklēt savā pieredzē tādus gadījumus, kas ir ārkārtīgi vienkārši uztverami, ļoti sarežģīti apšaubāmi un vispārpieņemti kā, piemēram, meli vai falsifikācija. Caur šādu piemēru virkni arī mēģināju aiziet līdz tam, kas bija iecerēts prezentācijā. Īpaši grūti nācās, kad atsevišķi skolēni un arī kāds atsevišķs skolotājs apšaubīja Latvijas žurnālistu darbu, sakot, ka žurnālisti veic pasūtījuma darbu, viņiem maksā un citi līdzīgi apgalvojumi – īpaši jau tādēļ, ka pati esmu profesionāla žurnāliste, un pierādīt šiem cilvēkiem pretējo ir ārkārtīgi grūti.

Nostalģija un problemātika Docentes Klintas Ločmeles stāsts par viesošanos četrās skolās Balvu pusē pērn rudenī savij patīkamu nostalģiju ar problemātisku aspektu klātesamību.

“Temats smags un visai sarežģīts, bet skolu viesmīlība, dāvinātie asteru pušķi un skolēnu uzmanīgā klausīšanās sasildīja. Viesoties savā skolā Baltinavā gandrīz 20 gadus pēc tās absolvēšanas bija aizkustinoši un ļoti sildoši – šoreiz atgriežoties ne tikai uz salidojumu, bet dalīties ar zināšanām. Kāds skolēns attrauca “Man jautājumu nav, visu zinu, jo man jau skolotāja pastāstīja”, kas varbūt, lai arī skan nedaudz bravūrīgi, parāda to, cik ļoti skolotāji cenšas iedot skolēniem informāciju par aktuālo, pat ja reizēm tas nav vienkārši, jo starp skolēniem reizēm atrodas arī pa kādam, kam atbalstā Krievijai telefonā kā ekrāntapete ir uzlikts Krievijas karogs. Es biju uz vienu mācību stundu katrā skolā, bet skolotāji kritisko domāšanu māca ik dienas. Skolā Rugājos pēc prezentācijas kā dāvanu saņēmu ar rokām darinātus plaukstas locītavas sildītājus jeb maučus Ukrainas karoga krāsās. Tas bija ļoti aizkustinoši. Gan tas, ka bija sarūpēts sveiciens, gan tā sirsnīgais, simboliskais raksturs – to darinot, bija ieguldīts roku siltums un domas par Ukrainu, tās cilvēkiem un cīņu par neatkarību. Maučus esmu noglabājusi plauktā kā emocionāli vērtīgu suvenīru, taču jāatzīst, ka tie ir noderējuši arī praktiski – rudenī pirms apkures sezonas sākuma, strādājot pie datora, tie palīdzēja sildīt plaukstas locītavas.”

Gaidiet mūs skolās!

Medijpratības veicināšanas darbs Latvijas skolās nebūt neapstāsies. LU SZF Komunikācijas studiju nodaļa īstenos vēl apjomīgāku medijpratības projektu „Medijpratības nodarbības Latvijas izglītības iestādēs”, kas paredz līdz 2024. gada maijam realizēt plašas medijpratības apmācības visas Latvijas skolēniem, iesaistoties arī Vidzemes Augstskolas macībspēkiem. Projekta mērķis ir realizēt izglītojošas nodarbības Latvijas izglītības iestādēs, kuru ietvaros tiek veicināta jauniešu medijpratība un informācijpratība par dezinformāciju, informācijas drošību, jaunām informācijas tehnoloģijām un inovācijām, algoritmiem un citām tēmām, gada laikā viesojoties 80 Latvijas skolās. #LAĀ

Docente Klinta Ločmele viesojās četrās Latgales vidusskolās, lai stāstītu par dezinformāciju kontekstā ar Krievijas sākto karu Ukrainā, tostarp, Krievijas izplatīto propagandu.

Projekta ietvaros vieslekcijas par medijpratību ir vadītas vairāk nekā 20 pierobežas skolās.

Rugāju vidusskolas dāvana Klintai Ločmelei – roku sildītāji Ukrainas karoga krāsās.

15

Formula labākai dzīvei Autore: Kristīne Antāne

Foto: Kristīne Antāne un Pixabay

Par naudas ieguldīšanu runā daudz. Kāds to uzskata par zelta āderi naudas vairošanai, bet cits – ka tā ir spekulantu nodarbe, un vispār tam nav ne laika, ne lieki finanšu līdzekļi. Šīs sarunas viesis ieguldīšanu akcijās sauc par maratonu, kas palīdz pasargāt finanšu līdzekļus, lēnā garā uzkrājot bagātību, jo ar dividendēm vien bagātību neuzkrāsi.

Aleksis Riguns ir sertificēts elektroapgādes projektētājs ar vairāk nekā desmit gadu pieredzi, kuru aizrauj ne tikai ceļojumi un aktīvs dzīvesveids, bet arī finanšu joma. Pirms pāris gadiem ieguvis otro maģistra grādu ekonomikā, par kuru pats saka: “Pirmais maizītei, otrais dvēselei.” Ilgu laiku Aleksis pieturējās pie principa, ka “naudai patīk klusums”, tāpēc par savu aizraušanos nevienam netika stāstījis, bet, sākot dalīties savās zināšanās un pieredzē, secinājis, ka ir jārunā.

Alekša ceļš investīcijās Aleksim jau skolas laikā ne tikai padevušās, bet arī interesējušas finanšu lietas – jebkas, kas bijis saistīts

16

ar šo tēmu, šķitis loģisks un viegli saprotams. Labprātāk lasījis rakstus par finanšu nozari, nekā sportu vai kultūras dzīvi, bet tobrīd vēl neapzinājās, ka šī joma varētu ieņemt nozīmīgu viņa dzīves daļu.

Ar investīcijām sāka aizrauties 2012. gada beigās, kas, skatoties no šodienas perspektīvas, esot bijis ļoti labs gads, lai ieguldītu ilgtermiņā. Viņam tobrīd bijuši brīvie naudas līdzekļi, kurus nav vēlējies vienkārši turēt bankas kontā. “Zināju, ka turēt naudu [bankas] kontā īsti nav prātīgi, jo inflācija to “noēd”, tāpēc gribēju to likt lietā,” skaidro Aleksis. Viņš arī atzīst, ka nekad nav izcēlies ar naudas tērēšanu. Arī telefona modelis ne-

kad neesot bijis pats jaunākais. Kaut ko iegādāties par iekrāto, nevilina, tāpēc sācis skatīties, kur var ieguldīt, un viena no tām esot bijusi Rīgas birža. “Sāku, gribas teikt, ne ar tiem lielākajiem naudas līdzekļiem tajā laikā. Tie bija nepilni 500 lati,” atmiņās dalās Aleksis. Pirmās investīcijas bija veiksmīgas, kas iedrošinājis viņu ieguldījumu pasaulei pievērsties arvien vairāk. Tiesa, viņš neieguldīja 100% viena uzņēmuma akcijās, bet gan tās sadalīja jeb diversificēja – aptuveni 50% viena uzņēmuma akcijās, turpretim otri 50% bija sadalīti pa vēl trīs vai četriem akciju portfeļiem. Pats smejas, ka šis noteikti nebija ideālais variants, kā mēdzot būt aprakstīts kādā grāmatā par investīcijām, kur kāds iesaka ieguldīt piecās uzņēmumu akcijās, sadalot tās līdzīgās proporcijās, piemēram, pa 20%. Ieguldījumam ir jābūt vienmērīgam, lai nav tā, ka investīciju portfelis ir atkarīgs tikai no viena uzņēmuma panākumiem vai neveiksmēm. To sauc par diversifikāciju.

“Mans ieteikums šajā dzīves posmā – vienkārši dari.

Sāc darīt! Sāc ieguldīt!

Sāc pirkt, un tad jau redzēs.”

Starta bailes Kad Aleksim jautāju, ar ko sākt, viņš atbild lakoniski – “vienkārši nopirkt akcijas”. Aleksis atzīst, ka nav svarīgi, kas tās par akcijām, galvenais ir sākt ar pirkumu.

Pēc viņa novērojumiem visbiežāk cilvēki vēlas iesaistīties akciju tirgos, tomēr baidās, sakot, ka vēl jāpamācās, jānogaida, un beigu beigās šis īstais brīdis nekad nepienāk. Sākotnējais ieguldījums var būt neliels, un noteikti nav jāiegulda visi brīvie līdzekļi uzreiz. Pats svarīgākais saprast, ka pieļaut kļūdas ir pilnīgi normāli. No tām esot jāmācās. “Mēs visi kļūdāmies, arī es.

Tā ir normāla investīciju sastāvdaļa, un no tā nevajag baidīties,” skaidro Aleksis.

Uz jautājumu, kā tikt pāri bailēm no zaudējuma, redzot, ka iegādātās akcijas cena krīt, viņš iesaka sākt investīciju ar tik, cik nav žēl zaudēt. “Ja tava komforta zona ir 100 eiro, tad nevajag uzreiz ieguldīt 1000 eiro.

Varbūt psiholoģiski tev šķiet, ka nespēj panest zaudējumu, bet, iespējams, praktiski šie zaudējumi būs viegli pārdzīvojami. Un ar laiku, ar pieredzi zināšanas līmenis, redzot, ka, pamatā akcijas cenas kāpj – dažas lēnāk, dažas ātrāk, dažas, protams, arī nekur nekāpj,

bet nogrimst – tavs zināšanu līmenis pieaugs un tāpat arī drošības sajūta.” Aleksim arī sākumā esot bijis bail zaudēt. Jo īpaši grūti bijis slēgt pozīcijas ar mīnus zīmi, tomēr, redzot, cik viegli to darījis viņa draugs, secinājis, ka dzīve ar to nebeidzas, un tas vienkārši jāpārdzīvo.

Svarīgi ir atcerēties, ka pēc katras bedres ir kāpumi.

Iesācējiem Aleksis iesaka sākt ar dividenžu uzņēmumiem. “Ikvienam patīk, ka kontā ienāk naudiņa,” smejas Aleksis, un tas ir stāsts par dividendēm, kur Baltijas gadījumā var pat saņemt 5-7% no ieguldītā dividendēs. Arī šī sākotnēji bijusi viņa stratēģija, bet tad nolēmis pievērsties akciju cenu tirgum, meklējot uzņēmumus, kuriem ir potenciāli lielākā akciju cenu kāpuma iespējamība.

Ieguldījuma mērķis Alekša mērķis nav iegādāties jaunu auto, bet gan būt finansiāli neatkarīgam. Tādam, kurš jebkurā brīdī var paņemt pauzi no ikdienas un doties kārtējā ceļojumā uz trīs mēnešiem vai pat pusgadu, neuztraucoties, ka atgriežoties atpakaļ ikdienas dzīvē, būs jāpārtiek no “roltoniem” vai jāatmaksā kredīts. Iepriekšējos “Avantūra” numuros jau rakstījām, ka visam pamatā ir mērķis. Arī Aleksim tāds ir, tomēr, ikreiz to sasniedzot, tas turpina augt. “Ja agrāk man likās, ka 1000 lati ir baigi lielā summa, tad brīdī, kad to mērķi sasniedz, vajag sasniegt trīs tūkstošu slieksni. Pēc tam piecus, desmit un tas kāpj, kāpj un kāpj. To augšējo latiņu priekš sevis vēl neesmu īsti sapratis,” atzīst Aleksis. Taču viņš atzīst, ka jau šobrīd jūtas samērā komfortabli finanšu ziņā, jo ir gan uzkrājumi, gan iespējas ceļot, kad to vēlas.

Ikviens noteikti ir dzirdējis, ka domas materializējas, tāpēc jādomā pozitīvi, bet Aleksis ir reālists un nosaka: “Prakse liecina, ka konkrēts plāns, kas uzrakstīts uz papīra ar konkrētu stratēģiju, kā sasniegt mērķi, tomēr ir daudz efektīvāka metode.”

Impulsa pirkumi Uz jautājumu, vai pats sevi uzskata par veiksmīgu investoru, Aleksis smaida. “Es esmu pieļāvis ļoti daudz kļūdas. Daļa ir tādas kļūdas, kuras man pat ir kauns stāstīt. Ka tik bērnišķīgas, stulbas, un tad gribās teikt, ka veiksmīgi investori nepieļauj impulsīvus pirkumus, balstoties uz emocijām, bet kopumā es gribētu domāt, ka, jā, esmu,” atzīst Aleksis. Kā biežāko impulsu pirkumu cēloni min gadījumus, kad par kādu akciju iegādi ir stāstījis cilvēks, kuru pats uzskata par veiksmīgu un respektablu, un uz viņa teiktā bāzes, pašam neiedziļinoties, akcijas tiek iepirktas. “Kādus sešus gadus atpakaļ iegādājos Tallinas ūdens uzņēmuma “Tallinna

17

Vesi” akcijas. Zināju, ka maksā labas dividendes, bet neko vairāk nebiju interesējies un nebiju lasījis pēdējās ziņas. Pirms pirkuma veikšanas, biju redzējis, ka uzņēmuma akcijas cena pirms pāris mēnešiem bija nokritusies, bet pat to neanalizēju.

Izrādās, bija sākta tiesvedība ar regulatoru, kuru viņi zaudēja, un akcijas cena nokrita vēl vairāk. Ja es būtu kaut palasījis, nemūžam nebūtu pircis šāda uzņēmuma akcijas. Bet tieši impulsīvie pirkumi un nevēlēšanās tērēt savu laiku analīzei, noved pie kļūdām,” skaidro Aleksis.

Sarunas nobeigumā Aleksis nosaka: “Investēt akcijās ir tikai viens no investīciju veidiem, tāpēc svarīgi saprast, kurā jomā pats jūties labāk. Cik daudz laika esi gatavs tērēt un cik vēlies nopelnīt? Iespējams, ka akciju tirgi nav labākais variants.

Iespējams, ka kādam labāk būtu investēt fondos. Kādam varbūt būtu jāinvestē nekustamajā īpašumā, meža platībās, lauksaimniecības zemē. Nav vienas pareizās formulas, katrs cilvēks ir unikāls. Īsā atbilde būtu, jo vairāk tu zini, jo vairāk esi gatavs investēt savu laiku, izvēloties arī riskantākus variantus, jo mazākas ir zināšanas un laika iespējas, jo “drošākas” investīcijas izvēlēsies, kā piemēram, fondi, obligācijas vai nekustamais īpašums.” #KA

Piezīmes Ja iegādāto akciju cena regulāri krīt, var gadīties, ka tiek izvēlētas riskantas kompānijas vai arī pats tirgus sentiments ir ļoti negatīvi noskaņots.

Reizi ceturksnī, minimums reizi pusgadā analizēt savu investīciju portfeli, tai skaitā katru uzņēmumu, kura akcijas ir iegādātas. Pētīt riskus, lai nav tā, ka visi pieci uzņēmumu iegādātie portfeļi darbojas vienā nozarē.

Tās lietas, kuras sola lielus procentu ieguvumus, piemēram, 50% gadā, nes arī ļoti lielu risku. Katram pašam jāsaprot sava riska tolerance.

Iegādājoties uzņēmumu akcijas, pievērs uzmanību uzņēmuma rādītājiem: apgrozījums, peļņa, parādu līmenis (īstermiņa vai ilgtermiņa), naudas daudzums, kā audzis apgrozījums, vai un cik strauji augusi peļņa. Vai akciju cena krīt, stāv uz vietas vai pieaug. Salīdzināt ar citu nozares uzņēmumu un veikt savus secinājumus, par to, kurš strādā labāk, kurš perspektīvāks un kurš pašam vairāk patīk.

Veiksmīgs investors nav tas, kas izvēlās pareizās akcijas, tas stāsts sastāv no četrām komponentēm: Pirmā – jāprot pelnīt nauda. Ja pelni minimālo, centies atlikt kaut vai desmit eiro. Ja nesanāk, jāmeklē iespējas nopelnīt vairāk.

Otrā – svarīgi naudu neiztērēt. Pelnot vairāk, arī gribas tērēt vairāk. Ir jāprot apstāties.

Trešā – jāiemācās investēt veiksmīgās investīcijas, kaut ko saprast, nopirkt un pārdot.

Ceturtā – lielās naudas kārdinājums. Kad ir sakrāti pirmie desmit tūkstoši, daļai cilvēku uzreiz gribas nopirkt kaut ko lielu. Jāspēj atturēties, ja vien tas nav bijis sākotnējais naudas mērķis. Ja kāds no šiem posmiem izkrīt, tad ilgtermiņā, visticamāk, nebūsi veiksmīgs investors.

18

Baiba Bendika l

l

Ar bronzas medalu , cela , uz nakamo sezonu Autore: Letija Odrija Bedforda Foto: LOB/ Privātais arhīvs

Aizvadītā sezona Baibai Bendikai noslēdzās ar izcīnīto trešo vietu Pasaules kausā biatlonā jauktajā pāru stafetē kopā ar Andreju Rastorgujevu, kas ir līdz šim augstākais sasniegums šajā disciplīnā Latvijas vēsturē.

Tomēr darbs neapstājas, un jaunā sezona nav aiz kalniem.

19

Latvijas biatlonistu Baibas Bendikas un Andreja Rastorgujeva panākums, izcīnot bronzas medļas Pasaules kausa posmā jauktajās pāru stafetēs, ir augstākais panākums stafetē Latvijas biatlonā. Baibai Bendikai šis bija pirmais goda pjedestāls karjerā Pasaules kausa posmos.

- Kādas ir sajūtas par aizvadīto sezonu un vēsturisko panākumu, proti, izcīnīto bronzas medaļu?

- Ir pacilājošas, it sevišķi tajā dienā.

Arī vēl nākamās dienas, iedomājoties to momentu, tādas patīkamas “skudriņas” pārskrēja pār ķermeni.

Pirmā pasaules kausa medaļa ir īpaša, un atgrieza tās sajūtas, kas bija iegūstot Eiropas čempionāta medaļu. Kopumā par sezonu – droši vien bija sliktāka, bet fiziski varbūt arī nedaudz labāka. Bet tā kā šaušana šogad bija sliktāka, tad arī tas vidējais rezultāts sanāca sliktāks. Ne tik labs kā gribētos.

20

- Vai tās sajūtas par medaļas izcīnīsanu palīdz saglabāt motivāciju turpināt strādāt?

- Jā. Protams, nāk atkal nākamās problēmas un neveiksmes, bet tā medaļa jau paliek. Tas ir tāds patīkams pozitīvais motivators darboties uz priekšu.

- Esi minējusi, ka “šis sacensību formāts ir tev atbilstošs”. Kāpēc un kas tajā mainās?

- Latvijas gadījumā tas ir pateicīgi, jo mums to stipro sportistu nav daudz, tajā pašā laikā mēs ar Andreju Rastorgujevu esam divi gana stipri

sportisti. Ja mums individuāli kaut kas nesanāk tik labi kā gribētos, tad varam cerēt, ka mums kopā kaut kas izdosies. Tas formāts nav vienkāršs, viss notiek ļoti ātri. Taču Pasaules kausā jau no paša sākuma veiksmīgi “aizķērāmies pie priekšas”, un izdevās arī visu sacensību iesaistīties cīņā.

- Kas ir tās biežāk pieļautās kļūdas biatlonā?

- Kaut kādos momentos varbūt kādas koncentrācijas, pārliecības trūkums. Tad apmēram puse tehniskās kļūdiņas, un tur jau

tās nianses var būt gana daudz – nekvalitatīvi apstrādāts šāviens, kaut kur pārāk sasprindzināts kāds muskulis, nepietiekami atbrīvots vai atkal kaut kur par daudz spēks pielikts. Svarīgi ir pareizajā brīdī pieņemt pareizo lēmumu. Šaušanā ir tik daudz nianses, tāpēc arī tas nav tik vienkārši kā tas varbūt no malas izskatās.

- Vai kādreiz nepietrūkst spēka trasē?

- Droši vien pietrūkst vienmēr.

Vienmēr varētu gribēt labāk, bet viena no manām stiprajām pusēm ir, ka es diezgan labi varu nobraukt pēdējo apli, līdz ar to varu teikt, ka man nosacīti tieši uz beigām varbūt ir tieši vairāk spēka nekā citiem.

Nozīme arī, kā tu sadali spēkus, kā tu trenējies.

- Jābūt spēcīgām kājām?

- Jā, tas visās distancēs ir svarīgi.

Ir jābūt labai jaudai un pietiekamam spēkam. Tās nianses tur nedaudz atšķiras. Taču labs sportists būs labs jebkādos apstākļos.

“Labs sportists būs labs jebkādos apstākļos.”

- Kā notiek treniņi ārpus sezonas?

- Ir gana daudz ko darīt, un tas sagatavošanās posms ir ļoti garš.

Aprīlis bija tāds nosacīti atpūtas un pārejas posms, bet viss pārējais laiks – maijs līdz novembris – ir treniņi, kur ir skriešana, rollerslēpošana, spēka treniņi, riteņbraukšana, tā ka gana plašs treniņa process. Šaušanas treniņi ir gandrīz katru dienu.

- Cik liela nozīme ir ekipējumam un apģērbam?

- Apģērbam ir svarīgi, lai būtu aerodinamisks, lai viņā būtu ērti un patīkami. Taču visām firmām, kas formas ražo, tā kvalitāte ir gana augsta, ir noteikti standarti, līdz ar to nebūs tā, ka kādu izlaidīs plīvojošā jakā uz starta. Otrs, protams, ir slēpes, kur atkal ir diezgan svarīgas nianses. Slēpju pāri ir kādi 30, ja ne pat vēl vairāk, un ir būtiski atlasīt tiešām labākos pārus.

- Vai ir gadījies, ka slēpes salūzt kādās sacensībās?

- Jā, ja gadās kāds smagāks kritiens, tad var salauzt arī slēpi.

Ne tik bieži, bet ir gadījies. Tad veiksmīgā gadījumā ir kas samaina, sliktākā gadījumā ir jāizstājas no sacensībām.

- Kā garajā distancē izjūt laiku – tas paskrien vai to nejūt?

- Tas varbūt nedaudz atkarīgs no dienas un arī no trases konfigurācijas. Ir kaut kādas trases, kuras ir smagākas, tad arī tīri sajūtu ziņā tā sacensība vilksies daudz lēnāk. Un, ja vēl fiziski tajā dienā ir grūti, tad varbūt jau otrajā trešajā aplī sāc domāt, kā tikt līdz finišam.

Bet trases ir dinamiskas, līdz ar to tu visu laiku esi darbībā, visu laiku ir kaut kas, uz ko koncentrēties, līdz ar to tas laiks paskrien ātri.

- Kas traucē labāk finišēt atsevišķās disciplīnās?

- Katram sportistam ir sava mīļākā disciplīna, kas varbūt viņa fiziskām dotībām ir parocīgāka: kāds varbūt ir ar sprintera dotībām, agresīvāks slēpotājs, kādam labākas garās distances. Man droši vien pateicīgākas būs nedaudz grūtākas trases vai trases augstkalnēs, un varbūt nedaudz nepateicīgākas salīdzinoši ātras trases, kur atkal priekšrocība ir lielākām, smagākām sportistēm.

- Vai jums trases ir jāiemācās no galvas, vai jūs vienkārši ejat un darāt?

- Pasaules kausa trases tik bieži nemainās, līdz ar to viņas visas ir vairāk vai mazāk zināmas. Varbūt kaut kādas nelielas niansītes pa gadiem pamainās, bet principā jau reljefu katram aplim plus mīnus zini.

Esi minējusi, ka gaidāmajā sezonā svarīgi strādāt pie niansēm, kas neizdevās aizvadītās sezonas laikā.

- Kas tad neizdevās?

- Aizvadītajā sezonā tā noteikti bija šaušana, un arī galvenie starti noteikti neizdevās tik labi, kā gribētos. Šoreiz sanāk tā, ka es zinu, 21

kur varu vēl pielikt, bet tajā pašā laikā šautenes problēmas dēļ es īsti nevaru objektīvi novērtēt, kur varbūt bija kaut kādas manas kļūdas, un kur tās bija ne manis ietekmējošie faktori. Bet noteikti darbs, ko ieguldīt, vēl ir gana daudz, un noteikti var izdarīt vēl labāk un vēl piestrādāt pie tām pašām niansēm, bet noteikti tas ceļš būs salīdzinoši līdzīgs. Nav tā, ka visu to, ko es darīju līdz šim, ir jāatmet un jālec pavisam otrā grāvī. Domāju, ka vienkārši jāturpina strādāt ar tām pašām niansēm, censties viņas izdarīt vēl labāk un kvalitatīvāk.

- Vai ir viegli motivēt sevi, ka “es to varu, man viss sanāks”?

- Nu tas atkarīgs no pašas personības. Kādam to izdarīt būs vieglāk, kādam grūtāk. Protams, rezultāti to diezgan daudz ietekmē, un, ja tev sanāk un tu noķer to saucamo plūsmu, tad arī pārliecību noturēt ir daudz vieglāk. Ja sāk neiet, tad ir jāpacīnās ar sevi daudz vairāk. Tieši mentālie treniņi un vizualizācija ir tās lietas, pie kā es gribu piestrādāt un pievērst uzmanību vēl vairāk, lai ne tikai tas milzīgais darbs būtu ieguldīts fiziskajā pusē, bet tikpat daudz man tiktu līdz arī galva.

- Kā veicas ar pašdisciplīnu? Vai ir dienas, kad negribas iet uz treniņu, nākas piespiesties?

- Protams. Ir dienas, kad nav tik patīkami. Mums ir āra sports.

Neatkarīgi no laika apstākļiem – gāž lietus vai pūš stiprs vējš – tev vienā vai otrā veidā tas treniņš ir jāuztaisa.

Nevar atļauties neiet un nedarīt.

Līdz ar to disciplīnai jābūt. Bet par motivāciju un disciplīnu es jau kopš bērnības sūdzēties nevaru. Man ir tā apziņa: “Ja man ir paredzēts, tad ir jāizdara”.

- Kāda būtu ideālā “laba sportista recepte”, lai atrastu balansu – nesadegt un turpināt izaugsmi?

- Katram sportistam individuāli

22

jāatrod tādu ideālo balansu starp dzīvi un sportu, jo viens ir būt sportā, bet ir diezgan svarīgi, ka tu spēj arī atslēgties no tā sporta, un, ka tev ir arī kaut kas cits papildus. Un tajā piramīdas augšdaļā tomēr drīzāk ir jābūt dzīvei, un tad nāk treniņi un treniņu kvalitāte, un tad viss pārējais.

- Kam ir lielāka nozīme: veiksmei vai mentālai, fiziskai sagatavotībai?

- Noteikti vienmēr sagatavotība būs galvenais un veiksme ir tas pēdējais ķeksītis, kas nosaka – tu paliec ceturtais vai trešais. Bez milzīga darba tikai ar veiksmi biatlonā noteikti nav iespējams, tās fiziskās prasības ir diezgan augstas.

Neatkarīgi no laika apstākļiem – gāž lietus vai pūš stiprs vējš – tev vienā vai otrā veidā tas treniņš ir jāuztaisa.

Nevar atļauties neiet un nedarīt.

- Vai konkurenti palīdz sportista attīstībai?

- Noteikti jau, ka palīdz, jo tas tev visu laiku liek pašam arvien tiekties augstāk. Ja tā konkurence nebūtu, tad droši vien nebūtu arī tā apetīte.

Biatlonā tā konkurence ir milzīga, tā ka tur noteikti nevar sūdzēties.

- Vai pa gadiem tā “latiņa” ir palikusi augstāka?

- Es domāju, ka nedaudz augstāka tā ir, jā. Augšējais gals varbūt ir tikpat stiprs, bet gribētu teikt, tā “aste” ir pievilkusies stipri tuvāk, un vidējais līmenis noteikti ir augstāks.

- Citējot Latvijas Nacionālās Olimpiskās komitejas tvītu: “NOK pozīcija ir bijusi, ir un būs nelokāma un principiāla – kamēr

Ukrainā turpinās karš, Krievijas un Baltkrievijas sportistu piedalīšanās olimpiskajās spēlēs zem jebkura karoga ir nepieņemama.” Vai var nodalīt: sportists, kurš pārstāv sevi zem neitrāla karoga, no sportista, kurš pārstāv valsti? Īsti jau nodalīt nevar, it sevišķi jau tādos sporta veidos kā biatlons, kur visi pārstāv valsti. Un, ja tu esi neitrāls, tādā parastā scenārijā visiem tāpat ir skaidrs, ko tu pārstāvi. Varbūt nedaudz savādāka situācija, kur ir kaut kādi klubi vai sportisti, kas visu dzīvi ir dzīvojuši, pieņemsim, Eiropā, un viņiem tikai tīri teorētiski ir viena vai otra pase, tad varbūt uz to varētu skatīties savādāk.

- Kāds ir ceļš uz sasniegumiem biatlonā?

- Grūts, jo tā atdeve un darbs ir jāiegulda ļoti liels. Mūsdienās arvien retāk ir jaunieši un sportisti, kas ir gatavi ar tik lielu atdevi ieguldīties un darīt to sistemātiski, un būt pietiekami pacietīgi, lai tas darbs ilgtermiņā atmaksātos, jo skaidrs, ka tas ceļš nav ātrs un viegls. Un ir jāiet pamazām, tiem mazajiem solīšiem cauri gana daudz grūtībām.

Tāpēc visi nav čempioni un par labākajiem kļūst tikai daži. Piedevām mums kopumā cilvēku un bērnu resurss paliek arvien mazāks, arī aktīvo bērnu paliek arvien mazāk.

Un biatlons ir salīdzinoši dārgs sporta veids, līdz ar to vecākam varbūt ir vieglāk izvēlēties kādu citu alternatīvu. Šajā sportā ir svarīgi, ka vecāki ir gatavi ieguldīties un ir gana fanātiski, lai tam bērnam palīdzētu, kamēr viņš to ceļu iet.

- Kāds ir tas optimālais vecums, kad jaunietim vajadzētu pievērsties biatlonam?

- Pati es sāku diezgan agri – deviņos desmit gados. Tajā pašā laikā man paralēli bija arī citi sporta veidi. Un tas laikam būtu tas ideālais variants, ka salīdzinoši jaunā vecumā tev ir vairāki sporta veidi, un tu esi pēc

“Visi nav čempioni un par labākajiem kļūst tikai daži.”

iespējas aktīvāks un nodarbinātāks.

Pēc tam droši vien kādos 14-15 gados jau [būtu] jāizvēlas, kuru tad gribi atstāt kā savu galveno sporta veidu, un tam tad veltīt pietiekami lielu treniņa apjomu.

- Zināms, ka ar gadiem ķermeņa fiziskā progresēšanas līkne apstājas, tad paliek kādu laiku nemainīga un tad viņa slīd lejup. Vai pašas progress vēl turpinās, ir apstājies?

- Tik strauju progresu, protams, vairs nav iespējams iegūt, un droši vien es esmu diezgan tuvu pie saviem fiziskajiem limitiem.

Tur varbūt vairāk nāk klāt citi ietekmējošie faktori, kas to nosaka kā, piemēram, cik laba vidēji ir tā pati veselība, vai esi visu sezonu vesels. Tomēr arī citas meitenes ir pierādījušas, ka vecums nav lielākais šķērslis. Svarīgāk ir atrast tās nianses, kas tev strādā. Savu vidējo

līmeni es esmu ieguvusi gana augstu un es domāju, ka jau noturēt to ir pietiekami labi, lai es varētu turpināt cīnīties par augstiem rezultātiem.

Jebkuram sportistam kaut kad nākas izdarīt izvēli, ko darīt pēc profesionālā sportista karjeras. Vai jau ir kādas idejas šajā virzienā?

Tādu konkrētu plānu pagaidām man nav. Visticamāk, jau pats pirmais, vienkāršākais būtu palikt turpat kaut kur sportā un nodot savas zināšanas nākamajiem sportistiem. Bet var jau būt, ka es pēc nākamās olimpiādes teikšu, ka man viss apnicis, un es biatlonu vairs negribu redzēt. Tā ka var būt visādi. #LOB

23

24

Mūzika un tās nemateriālais pienesums Autore: Letija Odrija Bedforda Foto: Publicitātes attēli

ELĪNA BUKŠA ir viena no talantīgākajām latviešu vijolniecēm. Saņēmusi arī Latvijas valsts augstāko apbalvojumu mūzikā – “Lielo mūzikas balvu 2012” kategorijā “Gada debija”, taču zem skaistā snieguma un apbalvojumiem slēpjas smags darbs un upuri mākslas dēļ.

“Kad man bija septiņi astoņi gadi, tās bija trīs četras stundas dienā, vēlāk – piecas sešas. Paralēli bija skola, mūzikas skola, konkursi un dzīve. Kaut kādā veidā tas viss jāmenedžē,” stāsta Elīna.

Viņa atzīst – lai arī, atskatoties uz gūto pieredzi kā pieaugusi sieviete, neko nenožēlo, nevarot noliegt, ka tas ir atstājis traumu. “Viss vienmēr bija par to, lai būtu panākumi, bet, kā tas tiek pasniegts bērniem, jauniešiem, nav īsti pareizi. Tīri psiholoģiski mums tiek skaidrots: jo vairāk panākumu, jo labāks cilvēks tu esi.

Bieži vien mēs saprotam, ka tam patiesībā nav nekāda sakara ar to. Ka laime un balanss dzīvē nāk no citiem resursiem, tāpēc esmu augusi kā “zvēriņš cirkā” – jo vairāk panākumu, jo labāk, jo vairāk tevi cienīs. Kad man bija 13-14 gadi, sāku spuroties, izteikt savu viedokli, kļūt personība, jo man nepatika darīt to, ko man lika. Man likās nedaudz negodīgi, kāpēc man vienmēr visur jābūt labākajai. Un kāpēc, ja es vienu koncertu nospēlēju sliktāk, man pēc tam “dod pa ausīm”. Es esmu tikai cilvēks, un māksla vispār ir ļoti emocionāla. Kopumā tas ceļš ir bijis ļoti dažāds, ļoti skaists. Negribu teikt, ka tās ir bijušas tikai ciešanas,” tā māksliniece.

Iedzimts talants vai disciplīna un darbs?

“Vienmēr saka: talants 15% un 85% darba. Es arī tā augu. Biju talantīgs bērns.

Muzikālā ziņā, apgūstot repertuāru, es biju ātra, bet ļoti negribējās strādāt, un, kad varēja šmaukties, es tiešām šmaucos, nevingrinājos. Nav tādas konkrētas atbildes uz šo jautājumu. Ģenētika ir fascinējoša lieta, un, paliekot vecākai, es sevī redzu dažādus negaidītus pavērsienus. Domāju, ka ļoti daudz kas ir iekodēts mūsos no agras bērnības. Tomēr mīlestība pret mūziku var nākt no vecākiem, var nākt no bērna paša. Tāpat nevar ignorēt pareizu konstruktīvu darbu ar prātu. Svarīgi ir mācīt sevi atpūsties un nopelnīt atpūtu, un zināt, ka viena stunda, lai “uzlādētu baterijas” ir svarīgāk, kā truli bezjēgā vingrināties un vingrināties 10 stundas, un vest sevi izmisumā.”

Dabūt pilnīgi visu Elīna atklāj, ka gūt pieredzi ārpus Latvijas esot bijis ļoti grūti, jo, beidzot mūzikas vidusskolu, mūziķei bija 18-19 gadi.

“Es zināju, ka vijoļmāksla eksistē valstīs kā Vācija, Francija. Biju dzirdēju, ka ir

25

“Viena stunda, lai “uzlādētu baterijas” ir svarīgāk, kā truli bezjēgā vingrināties 10 stundas, un vest sevi izmisumā.”

26

ģeniāli pedagogi, mākslinieki, un visu to gribēju izjust – ja mums ir enerģija un iespējas, tās ir jāizmanto! Tāpēc es sāku braukt uz tā saucamajām meistarklasēm no 14 gadu vecuma, visādi starptautiskie konkursi pa visurieni no deviņu desmit gadu vecuma. Tur es iepazinos ar cilvēkiem, redzēju citas kultūras, citus spēles veidus.

Kopš 15 gadu vecuma ļoti aktīvi meklēju iespējas studēt ārzemēs,” atminas vijolniece. Tam par iemeslu bija vēlme iegūt vairāk zināšanas, kuras, diemžēl, Latvijā nespēja gūt. “Tad man tiešām nācās pacīnīties, lai atrastu kādu pedagogu, jo es esmu tāda nu ļoti spītīga, un man vajag to, kas ir vislabākais priekš manis. Man nepatīk visādi kompromisi īpaši, ja tas ir par turpmāko ceļu vai partneri kopdzīvei. Nokļuvu uz gadu Nīderlandē pie pedagoga, kas bija mana lielākā kļūda.

Nejauks cilvēks, ar kuru man nebija nekādas saiknes, ārkārtīgi “krita uz nerviem”.

Sapratu, ka smoku nost. Zināju, ka eksistē tāda karalienes Elizabetes mūzikas kapela Briselē, Vaterlo, kur ir absolūti ģeniāls pedagogs francūzis Ogistēns Dimē.

Iestāties šajā skolā nebija viegli milzīgās konkurences dēļ, taču seši pavadītie gadi tur [skolā] mainīja visu manu dzīvi. Man ļoti paveicās. Tā bija visneaizmirstamākā pieredze, kas pavadīta ar fenomenāliem augstākās klases mūziķiem, pilnīga sevis

izzināšana, savu problēmu risināšana un psiholoģisks darbs pie visa tā, kas bija noticis līdz šim dzīvē, lai vienkārši ietu uz priekšu. Mācījāmies, ballējāmies, dejojām līdz pieciem no rīta kopā ar fantastiskiem mūziķiem, pēc tam skrējām uz mēģinājumiem. Visa apmācība tur [skolā] notiek uz skatuves, studentiem tiek dota iespēja spēlēt pa visu Beļģiju, dažreiz pat internacionāli. Un es esmu viens no retiem cilvēkiem, kas no tās skolas spējis dabūt pilnīgi visu, visas iespējas, vislabākos koncertus,” dalās Elīna.

Balanss starp emocijām un moderno pasauli “Man ir ļoti svarīgi konceptuāli veidot savas programmas, lai ir kaut kāds stāsts.

Ja nav stāsta, tad lai tiem komponistiem ir kaut kas, kas tos apvieno. Dažreiz vienkārši daži skaņdarbi labi strādā kopā vienā vakarā, ir kaut kāda attīstība. Bet man ir svarīgi izdomāt kaut ko interesantu un svaigu. Tas ir ļoti kreatīvs process, kas īstenībā prasa pilnīgi atsevišķu laiku, ārpus instrumenta spēles un jebkā, kas ir vienkārši “research” (ang. val. – izpēte). Meklē internetā, domā par lietām, māksliniekiem, par kaut kādiem periodiem. Tad tu pēkšņi aizej uz izstādi, paskaties uz vienu gleznu un iedomājies – vajadzētu nospēlēt to skaņdarbu, jo tas man atgādina šo gleznu.

Divus gadus atpakaļ es beidzot realizēju savu ideju par mūziku un smaržām, kas man bija svarīgi, jo mani ļoti fascinē smaržu pasaule. Es nedaudz kolekcionēju, turklāt pazīstu vairākus parfimērus t.s. “degunus”, tādu nišas luksus parfīmu pasauli, arī “vintage” smaržas. Kad es uzlieku kādu smaržu, prātā nāk kāda asociācija, krāsa vai sajūta, un es domāju – tā noteikti nav tikai man. Šis pasākums notika mākslas salonā, kur bija trīs stāvi.

Es spēlēju trīs atsevišķus skaņdarbus, virzoties pa stāviem, katrā no tiem cilvēkiem bija iespēja uz rokas vai papīriņa uzpūst smaržas. Galvenais mūziku pieskaņot sajūtai. Tāds spēks šīm divām disciplīnām – smaržai un mūzikai –, daži cilvēki pat sāka raudāt. Tas bija fantastiski,” atminās māksliniece.

Vijolniece min, ka šajā nozarē konkurence ir milzīga “un tā paliek milzīgāka ar katru gadu. Kaut kas notiek šajā pasaulē.

Mums ir vairāk informācijas, vairāk pieejas pie dažādiem resursiem. Līmenis kā tāds ļoti aug, tieši vairāk tehniskajā ziņā.

Emocionāli mēs mūziķi esam tādi aprobežoti. Mēs jūtam to, ka emocijas paliek pagātnē. Tāda tendence, ka jaunie mūziķi vairāk spēlē ar prātu, tehniski. Bet arī tas mainās, jo parādās ļoti interesantas personības. Būtiski atrast balansu starp šīm divām pasaulēm – kā būt emocionālam cilvēkam, kuram ir tā “old school”, kā man liekas, un kā tomēr eksistēt šajā modernajā pasaulē. Turklāt cilvēki ir aktīvi, paši šobrīd būvē savas karjeras, jo visi saprot, ka tas ir pilnīgi iespējams, jo mums ir sociālie mediji. Prātam neaptverams, kas notiek!

Cilvēkiem, kam nav nekāda muzikālā talanta, var uztaisīt sev milzīgāko karjeru.

Bet diemžēl man jāsaka – mākslas pasaulē eksistē ļoti daudz greizsirdības, ļoti daudz skaudības, kas pat ir normāli. Jo cilvēku rakstura pamatā vienmēr ir tiekties pēc kaut kā, gribas, lai viss ir mums. Netiek mācīts, ka ir jāpriecājas vienam par otru.

Brīžiem tas ļoti skumdina. Ļoti cenšos sev mācīt, būt priecīgai par cilvēku panākumiem, kas to tiešām ir pelnījuši. Un man jāsaka godīgi, es tiešām sekoju līdz savu kolēģu darbībai. Es nepavadu stundas Instagram, pētot visus video, bet apmēram zinu, kas ko dara, un, ja kaut kas interesants uzpeld, tiešām apbrīnoju. Tāpēc es pie sevis lūdzos kaut mēs būtu jaukāki viens pret otru, sūtīt kaut kādu mīlestību ārā no sevis, nevis tikai – kāpēc man nav,

bet viņam ir. Kaut mēs mācētu priecāties, apbrīnot un sadarboties viens otru! Mūsos ir tik dažādas lietas, un varbūt, ja mēs beigtu būvēt to milzīgo ceļu uz triumfu un sadarbotos, tas būtu vēl spēcīgāk.”

Delikāta sapratne Elīna atzīst, ka tic mīlestībai līdz mūža galam, neskatoties uz saspringto ikdienu.

“Ilgu laiku man neveicās privātā dzīvē.

Bija periods, kad tam nebija laika, bet man vienmēr bija vēlme. Esmu tāds attiecību cilvēks, “old fashion”, ja var tā teikt. Ar manu profesiju mēs satiekam tik daudz cilvēku, nāk arī dažādi piedzīvojumi. Bet tas, kas ir ļoti stabils, ir ļoti sarežģīts. Mans darbs iekļauj ārkārtīgi daudz ceļošanas.

Ar visu to man ir ārkārtīgi paveicies, satiekot pašreizējo draugu, ar kuru esam kopā trīs gadus. Viņš ir ne tikai ļoti labs cilvēks, bet viņam ir arī tāda liela mīlestība pret mūziku, kaut arī ar to nav saistīts. Viņš mīl klaviermūziku, un labā līmenī spēlē klavieres. Man tas ir svarīgi. Tam cilvēkam ir pilnībā jāsaprot, ko nozīmē būt māksliniekam. Jo tas ir neparasts darbs, kurš sevī iekļauj tik daudz emociju. Kā aktierim jāiziet uz skatuves un jāpaņem cilvēku līdz ar sevi. Tas var būt ļoti iztukšojoši. Tu atnāc mājās un esi pārguris, un tev neko negribās. Un tavam partnerim ir vienkārši jāsaprot tādas lietas. Tas ir kaut kas ļoti delikāts un smalks. Turklāt man bija svarīgi, ka es varu runāt par mūziku ar savu partneri, ka mēs kopā varam klausīties mūziku. Es brīžiem apstājos un uz viņu skatos: “Kas tu vispār esi? Kā tā var būt?”.

Labas attiecības dod tos plecus, stabilitāti. Tas ir tas, ko es novēlu visiem, jebkurai sievietei, jebkurai māksliniecei. Novērtēt to, ko nozīmē veselīgas attiecības.

Miljoniem vērta vijole “Man ir mana personīgā vijole, kuru man kādreiz uzdāvināja slavena vijolniece Latvijā Baiba Skride un viņas tētis Arnolds Skride, savulaik konkursa “Talants Latvijai” organizētājs, ar kuru es iepazinos, kad es tur [konkursā] vinnēju pirmo vietu. Tad man bija kādi seši septiņi gadi. Viņš bija tik ārkārtīgi jauks kungs, kas arī mēģināja palīdzēt jaunajiem talantiem, un caur kaut kādām iespējām atrada man šo instrumentu, uz kura es spēlēju principā no 12 līdz 19 gadu vecumam. Tāds labs, solīds studenta instruments, kas nav ģeniāls, bet labi kalpo. Es to pašreiz esmu iedevusi

spēlēt vienai talantīgai meitenītei no Jūrmalas mūzikas skolas, jo man ir tāda psiholoģija – instrumentam nav jāstāv mājās.

Viņam ir jātiek spēlētam. Es zinu, cik grūti dažreiz ir dabūt labu vijoli, tāpēc man ļoti patīk dalīties, ja man kaut kas ir. Un tas ir viss, kas man pieder.

Tad man ir iedota lietošanā ģeniālā “Antonio Gagliano” 1790. gadā būvēta vijole, kas pieder kādam ļoti svarīgam kungam Vīnē. Tad man pašai pieder divi savi lociņi, un viens ārkārtīgi dārgs franču lociņš, kas man ir iedots no tā paša kunga, un kas man arī būs jādod atpakaļ. Mūsu pasaulē tā tradīcija ir tāda, ka šī instrumenta cena ir miljoni. Tas nav vienkārši kaut kas, ko var aiziet uz veikalu nopirkt. Tāpēc mums viņus dod lietošanā, un tad mums viņi jādod atpakaļ nākošajam cilvēkam. Liela māksla, ja kāds pēc kaut kāda laika spēj nopirkt sev ļoti labus instrumentus, ne par miljoniem, bet par pāris 100 tūkstošiem. Bet pagaidām man nepieder tāda mēroga instruments.”

Sajust saknes Latvijā “Pirmkārt es vēlētos strādāt pie sevis kā vijolnieces, kā mākslinieka, kā cilvēka, jo tas viss ir saistīts savā starpā. Es ļoti ceru, ka es neapstāšos, jo man ļoti patīk tā sajūta, ka es neeju atpakaļ, bet eju uz priekšu, bet pie tā ir jāstrādā. Otrs – es ļoti ceru, ka man būs vēl daudz skaistu projektu, iespēju spēlēt un dalīties ar mūziku, ir vietas, kur es gribu uzstāties un cilvēki – mākslinieki, kas mani iedvesmo, ar ko es gribu spēlēt. Tad vienu dienu es gribētu, lai man būtu pašai savs festivāls. Es to ļoti gribētu darīt Latvijā, kas man ir ļoti svarīgi – sajust tās saknes – jo to [Latviju] mīlu. Tā ir īpaša sajūta, kuru es cenšos nepazaudēt, esot prom tik daudz. Plānā ir jebkāds kreatīvs izaicinājums. Gribu strādāt pie smaržu mūzikas projekta, jo es tam redzu lielu potenciālu, bet tam vajag pacietību, pilnīgi cita veida darbu, turklāt ir jābūt nedaudz biznesa pieejai. Kā arī es gribētu sevī vairāk trenēt tādu nedaudz personību atdalīšanu un nesatraukties, ka dažreiz tev ir jābūt daudz konkrētākam, prasīgākam un citam cilvēkam, kāds esi uz skatuves, kad tu esi vienkārši mākslinieks savā brīvībā. Tādi mazi sapņi,” atklāj Elīna savas ieceres nākotnē. #LOB

27

APRŪPĒTĀJS TUMSĀ Raksta un foto autore: Kristīne Antāne

Mēdz jokot, ka dzīvošanai pietiek ar svaigu gaisu un mīlestību, bet patiesībā mums visiem ir nepieciešamība būt noderīgiem. Būt vajadzīgiem, saprastiem un pieņemtiem. Šis ir personisks stāsts par dzīvi, kas nav iepriekš paredzama un ieplānojama.

Tu nekad nezini, ko tev nesīs rītdiena, bet tu vienmēr vari pielāgoties un darīt.

Zils flaneļa krekls, kam augšējā poga nav aizpogāta, tam pāri pārvilkta melna veste, kājās melnas, ērta paskata treniņbikses un sniegbalti mati. Gadu un 21 dienu jaunāks par Raimondu Paulu. Divu dēlu, 5 mazbērnu un 6 mazmazbērnu vectēvs. Latgalietis. Sešu bērnu ģimenes pastarītis – Voicehs.

Ar savu vārdu Voicehs joprojām nav apmierināts. Abi ar brāli Františehu pie tādiem tikuši Daugavpils slimnīcā, kur dzemdības pieņēmusi čehiete. Uzreiz pēc dzemdībām vārds esot bijis jāreģistrē, bet mammai neesot bijis ne spēka, ne laika domāt vārdu. “Es gribēju mainīt gan vārdu, gan uzvārdu, kad pirmo reizi pasi ņēmu, bet, vai dienās! Uzreiz “kagabešņiks” klāt: “Kas par lietu? Kādi radi? Kāpēc grib mainīt uzvārdu?” Es saku, ka negribu mainīt, tikai latviskot.

Uzreiz: “A što, ti nacionaļist?” (tulk. – Tu ko, nacionālists?).

Krievs sevi neuzskata par nacionālistu, kaut arī viss drīkst būt tikai krieviski, bet, ja kāds no citas tautības par savu nacionalitāti ierunājās, tā uzreiz izsmejoši to sauc par nacionālistu,” ar jūtamu nicinājumu izsakās Voicehs. Viņa kristītais vārds esot Adalberts. Arī tas nepatīkot, tāpēc gribējis

28

kļūt par Albertu, pie reizes latviskojot uzvārdu Ostrovskis uz Salenieku, bet beigās atmetis tam visam ar roku.

Diagnoze – vēzis

Cilvēkiem mēdz būt tādi kā zaļganbrūni pleķīši acs varavīksnē. Tā esot melanoma. Ja tā neattīstās, tad tā acs varavīksni tikai izdaiļo, tāpēc oftalmologi jeb acu ārsti mēdz pieteikt, lai uzmana tos – vai nepaliek lielāki, bet Voicehs zina teikt, ka tās izmaiņas nemaz pats nevar pamanīt. Delfi 2018. gada rudenī rakstīja par Inesi Ņikiforovu, kura ar Ziedot. lv palīdzību lūdza palīdzību sabiedrībai vēža ārstēšanā. Arī viņa apstiprināja, ka “melanoma nav bijusi pamanāma, jo tā atradusies aiz acs ābola”.

Voicehs par vēzi uzzinājis ikgadējā acs vizītes pārbaudē.

Uzreiz tika paziņots, ka jādodas uz operāciju. Tā kā acs dobumā paliek tukšums un tajā liecoties iekšā skropstas, kas graužot, tāpēc turpat, acs nodaļā, ir iespēja tikt pie pagaidu acs. Voicehs atminas, ka acs protēze agrāk maksājusi 200 latus, bet, tā kā viņam tā zaudēta audzēja dēļ, tad vajadzējis vien samaksāt valsts nodevu.

Sašutums

Pēc 5 gadiem Voiceha kreisajā acī plīsa asinsvads. Tās bijušas milzīgas sāpes, kas summējās ar aklumu. Ārsti, kā pirmo cēloni, ņemot iepriekšējo pieredzi, izvirzīja iespējamību, ka organismā kaut kur ir vēža šūnas. Pēc vairākiem izmeklējumiem, ārsti atrada patieso cēloni un, ar garu ievadu par dzīves skaistumu un viņa lietderību pasaulē, paziņoja, ka aklums nav atgriežams, bet lai nesadomājot, ko ļaunu sev nodarīt. “Nebaidieties par to. Acs dēļ pakārties vai skriet zem vilciena nedomāju,” savus teiktos vārdus atceras Voicehs. “Protams. Cilvēks pēc šādas ziņas ir sašauts. Arī man bija lūzumposms. Bija grūti samierināties, bet kādas tik operācijas cilvēkiem neiznāk dzīvē. Cik cilvēki neapdomīgas rīcības vai negadījuma dēļ nav palikuši ratiņkrēslā? Cits tā arī aiziet, bet citi, kaut sēž ratiņkrēslā, spēlē voeljbolu, disku met. Kaut ko dara. Cilvēks grib dzīvot pilnvērtīgi, kamēr cits paļaujas uz: “Ai, man neko vairs nevajag!”

Voicehs atminas arī gadījumu no reizes, kad pirmo reizi devās pēc savas stikla acs. Esot ievesta jauna sieviete, kurai mājās bijuši svētki. Taisījusi vaļā alus pudeli, bet korķis, ar tā aso, rievaino kanti, trāpījis acī, nopietni traumējot acs ābolu. Rezultātā plīsusi acs tīklene, šķidrums iztecējis un nācies aci izņemt. “Dzīvē tu nevari pateikt, kas tev kurā momentā gadīsies. Dzīvo mājās, neaizej uz poliklīnikas pusi, un domā, cilvēki kā cilvēki, visiem viss labi. Bet aizej pie daktera un, skat, cilvēku rindas. Protams, ir jau tās tantiņas, kuras vēlas tikai aprunāties, bet, lielākoties, jau tomēr viņi visi tur dodas veselības problēmu dēļ,” secina Voicehs.

Stikla vai plastmasas

Neredzīgās acs vieta ik pa laikam esot jāpamasē, jo tur mainoties acs spiediens, kas rada sāpes. Voicehs skaidro, ka viņam tur esot tāda kā drenāžas caurulīte ievietota, kas, pateicoties masāžai, ļauj šo spiedienu normalizēt. Tikmēr “izņemamās” acs dobums esot regulāri jāizskalo, jo tur sakrājoties biezumi, kas “graužot” aci. Viņš no krekla krūšu kabatiņas izvelk zili rūtaino kabatlakatiņu un paskaidro: “Es te speciāli turu kabatlakatiņu, ar kuru varu noslaucīt, ja acs sāk asarot.” Pats aci neskalojot. To dara vedekla. Bet kopumā par mākslīgo aci nesūdzas. To tikpat kā nemaz nejūtot.

Sākotnēji viņam esot bijusi stikla acs, taču asaras, kas acs dobumā krājoties, uz tās atstājot dziļas vagas, kuras ar aci nemaz nevarot redzēt. “Es sākumā nemaz neticēju, ka tas tā var būt, bet tad man ārsts zem mikroskopa parādīja,” skaidro Voicehs. Tā rezultātā acs asaro biežāk un arī jāmaina esot bijis reizi gadā, tāpēc nomainījis uz plastmasas aci. Tās maiņa ir par gadu ilgāka. “Agrāk turpat, laboratorijā, smirģelis strādāja, pieslīpējot aci, lai tā negrauztu, taču tagad tur ir kaut kādi aparāti, kas uzreiz nosaka nepieciešamos mērus, atlej un hops! acs jau gatava,” smejas Voicehs.

Dārziņš sievai par prieku

Voicehs ir gana patstāvīgs. Var uzsildīt ēst, pagatavot tēju, nomazgāt traukus un vasarā viņš dara dārza darbus.

Uz manu jautājumu, kā sākās viņa orientēšanās telpā un ārtelpā, Voicehs detalizēti izstāsta savu ceļu līdz dārzam, daloties ar gudrību, ka koka spieķītim gumijas apvalks, kas nākot līdzi, esot uzreiz jāsviež prom, jo koka gals labāk atskaņo skaņu, nekā gumijas uzmava.

29

Sākotnējā motivācija ko darīt esot bijusi sievas Skaidrītes vēlme turpināt dārza darbus, bet to nav varējusi darīt kājas dēļ. Sešu gadu vecumā Skaidrīte atsitusi kāju pret čuguna katlu, kur vēlāk izveidojās iekaisums, kas pārauga kaulu tuberkulozē. Sešus gadus nodzīvojusi Krimuldas sanatorijā, no kuriem četrus pavadījusi piesieta pie gultas, jo nav drīkstējusi kustēties. “Nu, kurš mazs bērns tev spēs nogulēt nekustoties?” retoriski jautā Voicehs. Ap 40 gadu vecumu Skaidrītei šajā kājā sāka parādīties kaulam veidīgi izaugumi, kā rezultātā nācās atvadīties no ceļa skriemeļa.

“Padomju Savienībā nupat bija parādījušās pirmās amerikāņu protēzes ceļgalam, bet jaunākiem par 60 gadiem nemaz tās protēzes nelika. Ārsts nolēma, ka kāja jāsaaudzē taisna. Ceļgalu izmeta un kaulus saaudzēja taisni kopā. Bet pēc tam kauli bija jāizstiepj, lai būtu vienāda garuma kājas.

Tad nu kaulos urba caurumus, lika tapas, riņķus, skrūves un stiepa kaulus tik ilgi, kamēr kājas bija vienāda garuma,” paskaidro Voicehs, kāpēc viņa sieva pati nevarēja ravēt.

“Nu, un ko tad darīs? Meklēs kādu laukstrādnieku? Kur tu dabūsi? Mēģināju es.”

Sākumā grūti esot gājis ar pupiņām. Smejas, ka dažas jau sievai esot regulāri izretinājis: “Nu visādi gadās. Paņem balandu un ar pirkstiem nevar saprast, jo kātiņš ir tāds pats kā pupai. Pagāja laiks, kamēr iemanījos, ka jāizčamda visā garumā, lai saprastu, kas tas par stādu.” Ātri viņam neejot. Ko redzīgais pa stundu izdarot, to viņš pat pa dienu nevarot iespēt, bet vismaz kustoties un kaut ko izdarot. Bet visgrūtāk esot ar sarkanajām bietītēm. Kamēr tām neesot parādījies kātiņš, bet esot tikai lapiņas, grūti atšķirt no pieneņu lapām, tāpēc par pārbaudi kalpojot garša. Ja rūgta, tātad pienene un izraujama.

Būt noderīgam

Sievai bija insults. Kādu laiku viņa pavadīja slimnīcā, bet tad ārsti ieteikuši vest uz aprūpes pansionātu. Šo padzirdot Voicehs teicis: “Jaunie, kur nu jūs viņu vedīsiet? Tur taču nebūs laika veltīt viņai īpašu aprūpi. Vediet mājās un es tikšu galā.” Neviens neesot ticējis, bet viņš tika galā. Voiceha vedekla Ināra atzīst, ka tiešām neticēja, taču visvairāk esot bijis bail par viņu pašu: “Mums bija bail, ka viņš varētu “aiziet” kopā ar omi. Tas bija smags darbs. Viņš pienācīgi negulēja un tikpat kā neēda, kā rezultātā ļoti svarā nokritās. Viņš reaģēja uz katru viņas vaidu. Katru reizi, kad mēs aizbraucām, mēs likām viņam atgulties un pagulēt, lai viņš var atpūsties.” Ināra stāsta, ka esot pat bijuši gadījumi, kad Voicehs esot aizmidzis uz krēsla, kas atradies pie gultas, lai tikai būtu sievas tuvumā.

Pašu aprūpes procesu apgrūtināja ne tikai tas, ka sieva svērusi vairāk kā 130 kilogramus, bet arī tas, ka slimnīcā, ceļot sēdus, viņai esot tikusi pārrauta kreisās rokas cīpsla.

“Lai dabūtu viņu augšā sēdus, viņa tika aiz rokas rauta ar rāvienu. Vienā no reizēm cīpslu pārrāva, kas radīja viņai papildus milzīgas sāpes,” skaidro Ināra.

Darbdienu vakaros palīgā braucis dēls. Atvedis pārtiku, sagatavojis un palīdzējis aprūpēt. Brīdī, kad Skaidrīte jau

30

varēja pati uzcelties sēdus un ilgāku laiku nosēdēt, kopā ar dēlu Dzintaru sākuši celt stāvus kājās. Apmazgāt, nomainīt pamperi, uzcelt sēdus, pabarot, padzirdīt – šo visu Voicehs spēja izdarīt pats, tikai celšanu stāvus viņš neuzdrošinājās darīt viens. “Man bija bail, ka, ja viņa nokritīs, es viens viņu atpakaļ neiecelšu. Sagaidīju Dzintaru un kopā cēlām stāvus.

Saproties, viņai visa kreisā puse pēc insulta bija atlēmēta.

Vēl tā “izrautā” roka. Kreisā puse nedarobojās kā nākas, bet labā kāja nelokās. Lai viņa pieceltos no gultas, viņai viss savs svars bija jādabū augšā ar taisnu kāju. Tas taču ir briesmīgi!” skaidro Voicehs.

Arī ģimenes ārste nav bijusi vienaldzīga. Tā regulāri braukusi uz mājām apsekot, kā sokas. “Arī viņa šausminājās, ka neredzīgais ir spējīgs aprūpēt. Viņa bija pārsteigta, ka neveidojās izgulējumi un Skaidrīte vienmēr bijusi tīra un sakopta,” atceras Ināra.

Skaidrīte pati par sevi parūpēties varēja gandrīz pēc pusgada. Nepieciešamība un vajadzība būt noderīgam, Voiceham bijusi kā motivācija. “Slimniekus nebiju kopis. Nezināju, kā to darīt, un parādīt man arī neviens nevarēja. Sākumā grūti gāja ar pamperiem, bet tad Dzintars atveda citus un ar tiem viss sanāca. Ja sākumā man vajadzēja stundu, lai to nomainītu, tad beigās jau tās bija piecas līdz septiņas minūtes,” lepni smaidot atceras Voicehs.

Atbalsta persona

2021.gada 1. jūlijā stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr.316, kur 1. panta 2. punkts nosaka, ka asistentu I vai II grupas personām ar invaliditāti vairs nepiešķir Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀK), bet gan konkrētās pašvaldības sociālais dienests. “Neredzīgie ir vienīgā grupa, kuriem VSAA samaksā par asistenta izmantošanu. To saņem I grupa ar redzes invaliditāti uz savu kontu katru mēnesi, kas ir par desmit asistenta stundām. Šo naudu tad neredzīgais maksā personai, pēc savas izvēles, kura ar viņu arī pavada šīs stundas,” telefonsarunā skaidro Rīgas sociālā dienesta asistenta pakalpojumu administrēšanas nodaļas vadītāja Līga Salmiņa. Bet paralēli šim ir arī valsts finansētais asistents, kuram kopš 2023.gada ir noteikta stundas likme 4,79 eiro. Lai saņemtu šo pakalpojumu, starp sociālo dienestu, neredzīgo un asistentu tiek slēgts līgums, kur sociālais dienests pēc tam atskaitās Labklājības ministrijai par asistenta nostrādātajam stundām un šo atalgojumu viņš saņem savā kontā. Salmiņa paskaidro – jo neredzīgais ir sociāli aktīvāks, jo uz lielāku asistenta stundu atbalstu var cerēt. “Lai arī jaunajos noteikumos norādīts, ka asistenta pakalpojumu var saņemt līdz pat 160 stundām mēnesī, patiesībā tās būs par kādām 40 stundām mazāk,” skaidro Salmiņa.

Dati par personām ar redzes problēmām nav precīzi. Ir tādi, kuri uzskata, ka valsts atbalsts ir niecīgs, tapēc nekur nereģistrējas, bet Labklājības ministrijas atsūtītie jaunākie dati liecina, ka 2023. gada martā Latvijā bija reģistrētas 10 010 personas ar redzes problēmām, kur 77% invaliditāti ieguvuši tieši slimības dēļ. #KA