Avantūra. Novembris 2022 #12

NOVEMBRIS 2022 #12

LU SZF STUDENTU VEIDOTS ŽURNĀLS

KULTŪRAS CEĻVEDIS – kur iet un ko redzēt

Jauni ievēlētie ne tikai Jēkaba ielā

EKSKLUZĪVA INTERVIJA ar Nobela miera prēmijas laureātiem

Vai Satversme ir moderna?

Inga Spriņģe par dzīvi un darbu Cik bieži jāmaina darbs?

Stājies Zemessardzē!

SARUNA AR INFLUENCERI ALISI MANKUS

REDAKTORES SLEJA

“Mans zelts ir mana tauta. Mans gods ir viņas gods”, tā Rūdolfs Blaumanis.

Mana Latvija ir nevis piejūras priežu galotnes vai rupjmaizes garoza, bet cilvēks, kura spēks pulsē valodā, dzīvībā un balsī.

“Avantūras” trešās sezonas pirmais numurs ir šie cilvēki - tik dažādie, bet tomēr ar vienotu mērķi mainīt vidi, kurā atrodamies - vai tas būtu drošības sajūtas balsts trauksmes pilnajā šodienā, vai ērtāka ikdienas norite universitātes telpās. Tie ir cilvēki, kuri uzdrīkstās runāt par neērto un sāpīgo, par spīti nosodījumam, draudiem un aizliegumiem. Viņi uzdrīkstās darīt, sniedzot siltu un drošu roku otram.

Tie ir arī cilvēki, kas ir šī numura atvērumu neredzamā, bet ne mazāk nozīmīgā daļa - trešās sezonas autori. Ar šo numuru “Avantūras” komandā pievienojas trīs rakstu autori, lai pastāstītu svarīgāko. Ja arī Tu nebaidies brīžiem neprātīgus sapņus pārvērst tekstos un vērtīgās sarunās, droši nāc ciemos! Strādāsim lielus darbus kopā.

Parasti jaunos sākumos tiek pūstas svecītes un ēstas kūkas. Šodien ir arī mūsu jaunas sezonas sākums, kur, nopūšot svecītes, es gribētu izteikt pateicību par to, ka varam būt brīvi savā spēkā un vienā no demokrātiskas sabiedrības lielākajām vērtībām - iespējā runāt brīvi. Un vēl es ievēlētos ražīgu un jaudīgu “Avantūras” trešo sezonu!

Polīna Miķelsone, žurnāla “Avantūra“ galvenā redaktore

žurnāla “Avantūra“ komanda

Polīna Miķelsone galvenā redaktore, autore, maketētāja IG: polina.mikelsone

Letija Odrija Bedforda rakstu autore, fotogrāfe

Anna Luīze Ruskule rakstu autore IG: ruskuleeaaaaa

Sabīne Plauka rakstu autore IG: sabineplauka

Zelma Līva Purviņa rakstu autore

Vineta Ancveire rakstu autore IG: vineta_ancveire

Kristīne Antāne rakstu autore IG: kristineantane

Sindija Kiršteine korektore IG: sindijaak

IG: zelma_liva

redakcija@avantura.lv | IG: zurnals_avantura | FB: zurnalsavantura Žurnāla producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne | roberts.viksne@lu.lv

Visi “Avantūra“ numuri ir šeit

Saturs

06 09 12 14 18 24 26 28 4

Ko nozīmē būt zemessargam?

Zemessardze ir neatņemama Latvijas drošības sastāvdaļa.

Būt daļai no tās ir liels gods, jo nepieciešamības gadījumā ir jāaizstāv sava dzimtene un tās cilvēki.

Vai Satversme ir mūsdienīga?

Bijusī Satversmes tiesa priekšsēdētāja Sanita Osipova skaidro, kā 1922. gada 15. februārī pieņemts dokuments var būt aktuāls vēl 2022. gadā.

Vēlēšanas arī SZF Katrā rudens semestrī Sociālo zinātņu fakultātes foajē var redzēt vēlēšanu urnas, kurās studenti balso pašpārvaldes vēlēšanās. Ko īsti nozīmē būt studentu pašpārvaldē?

Krievija un demokrātija? Žurnālam “Avantūra“ bija ekskluzīva iespēja sarunāties ar Krievijā aizliegto cilvēktiesību organizāciju “Memoriāls“, kas ir viena no 2022. gada Nobela Miera prēmijas laureātiem.

Intervija ar Ingu Spriņģi Latvijas mediju un sociālo tīklu vidi pēdējā laikā pamatīgi viļņo Re:Baltica veidotais raidījums “Karmas latvieši“, kas ar dažādiem pētnieciskās žurnālistikas paņēmieniem aplūko dažādus ietekmeļus un ietekmeles.

Cik bieži jāmaina darbs?

Ir izpētīts, ka dzīves laikā cilvēks strādā 12 dažādās darba vietās.

Kultūras afiša Kur iet un ko skatīties – ieklausies “Avantūra“ ieteikumos!

Influencere AlishuksM Kāda ir influenceres dzīve? To varēsi noskaidrot intervijā ar influenceri Alisi Mankus.

Ko nozime but zemessargam?

Autore: Kristīne Antāne | Foto: Letija Odrija Bedforda

K

amēr daļa Latvijas vēl guļ, viņi jau ir modušies, lai paņemtu mugurā savu vairāk nekā 20 kilogramu smago “rokassomiņu” un dotos ne tikai apgūt jaunas zināšanas valsts aizsardzības funkcijas nodrošināšanā, bet arī sevis izaicināšanā. Visbiežāk pārnakšņot sanāk mežā zem klajas debess, ko liela daļa cilvēku nekad dzīvē nav darījuši.

Sarunai piekrita četri jaunieši no Studentu Kājnieku bataljona. Eva studē darba aizsardzību, Lauris plāno būt psihoterapeits, Kirils meklē robus likumos tiesību zinātnē, bet Andris ir inženiertehnikas, mehānikas un mašīnbūves maģistra students, šajā jomā arī strādājot. Viņi ir ne tikai studenti no dažādām universitātēm un studiju programmām, bet arī zemessargi. Eva ir ar teju piecu gadu stāžu zemessarga statusā, bet puišiem šis ir pirmais gads dienestā. Arī Zemessardzi var savienot ar studijām.

Lauris ārpus zemessardzes nodarbojas ar klinšu kāpšanu.

Fragmentus no kāpiena Polijas Tatru Orla Perć piedāvā 6

apskatīt arī YouTube. Intervijas dienā viņš pirmo reizi noskrēja 30 kilometrus. Pats saka, ka tāda tipiska studentu dzīve. Nu ja! Savukārt Eva viena dodas garos pārgājienos.

Pateicoties zemessardzē apgūtajām zināšanām, viņa ne tikai labāk orientējas apvidū, spēj labāk plānot savu laiku, bet arī jūtas vairāk pārliecināta par savām izdzīvošanas prasmēm, zinot, ka spēs sniegt sev pirmo palīdzību, ja būs tāda nepieciešamība un iespēja. “Ir lielāka ticība saviem spēkiem, ka tu vari kaut ko, ko nebiji domājusi, ka vari,” tā Eva.

Nevarēju salikt sev nekādu grafiku, “time management” (laika plānošana - tulk.), bet zemessardze to nostiprināja.

Kirilu aizrauj hokejs. Par savu lielāko ieguvumu no zemessardzes min pašdisciplīnu. Arī Andris kā vienu no ieguvumiem zemessardzē piemin mērķu uzstādīšanu un discip-

līnu: “Armijā ir tā – tiek uzdots uzdevums, bet ne vienmēr tev pateiks, kā to izdarīt. Pašam ir jāizdomā veids. Tas ļoti labi noder dzīvē!” Andrim zemessardze nu ir kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Katras mācības salīdzina ar studijām, kurās ikreiz var iemācīties ko jaunu, kā plusu minot mācības nedēļas nogalē.

Motivācija

Šķiet, ka jaunieši ir ļoti aktīvi un būtiska loma ikdienā ir arī sportam, taču Kirils atzīst, ka skriešana viņam nepatīk, lai arī tā ir viens no fizisko normatīvu izpildāmajiem uzdevumiem. Tikmēr Andri tas tieši motivējis sākt skriet sešos no rīta gar jūru. Pirms zemessardzes mēdza spēlēt tenisu.

“Tagad skaidrs, kāpēc successful (veiksmīgi - tulk.) cilvēki savu rītu sāk ar sportu vai tamlīdzīgām aktivitātēm,” atzīst Andris, minot, ka tā lieliski var sevi sagatavot dienai.

Eva un Andris zemessardzes pamatapmācību apguvuši vairāku nedēļu nogaļu garumā, noslēdzot to ar nedēļas nometni. Tikmēr Lauris un Kirils abi pamatapmācībai veltījuši vienu vasaras mēnesi. Laurim šķitis, ka būšot savā ziņā pat romantiski, kamēr Kirilam tā šķitusi laba iespēja pamatapmācību iziet “vienā vilcienā”, netērējot pārējās nedēļas nogales tam.

Galvenā motivācija iestāties zemessardzē katram ir sava.

Lauris nekad mūžā nebija darījis ko līdzīgu: “Man nebija nekāda sakara ar to, tāpēc likās interesanti ko jaunu par sevi uzzināšu šeit.” Sākumā gribējis vienkārši pilnveidot savas zināšanas un gūt pieredzi, izkāpjot no sev ierastā, nonākot citā “burbulī”, taču vēlāk jutis, ka, esot zemessardzē, kļuvis vairāk patriotisks.

Kirilu militārā joma sākusi interesēt ap 15 gadu vecumu, rezultātā nokļuvis jaunsardzē. Gūstot pozitīvus pirmos iespaidus, iestājies arī zemessardzē. Savukārt Andris zemessardzei pievienojās augstskolā notikušās vieslekcijas dēļ, kas radījusi interesi par militāro dienestu. Viņaprāt, dienests zemessardzē ir iespēja, kuru neizmantojot, ļoti daudz palaistu garām. Galvenā motivācija bija vēlmi pilnveidot un pārbaudīt sevi, uz ko un cik daudz ir spējīgs. Arī karš Ukrainā izgaismojis, ka daudz labāk esot tad, ja tev jau pirms tam ir kaut kādas zināšanas, nevis tās jāapgūst kara apstākļos. Tikmēr Eva ir tieša: “Galvenais motivācijas iemesls kļūšanai par zemessargu nav tālu jāmeklē, jo tas atrodas vien pārsimts kilometru attālumā.” Eva jau kopš bērnības zinājusi, ka viņa nebūs drošības patērētāja, gaidot mūsu karavīru un sabiedroto aizstāvību, bet gan pati dos savu artavu mūsu zemes aizstāvēšanā.

Cilvēka ķermenis pielāgojas ātri

Jautājot, cik smaga ir viņu soma ar ekipējumu, atbildes dalās. Kilogrami svārstās robežās no 15 – 30 kilogramiem un tā esot tikai soma. “Bet tad tu paskaties sev priekšā, kur redzi vidusskolnieci - viņa tāda maziņa, bet stāv stalti.

Tikmēr pa kreisi redzi dūšīgu džeku, kurš nevar noturēt to somu. Čīkst. Lielā mērā saproti, cik tas viss no motivācijas atkarīgs.” Sieviete zemessardzē ir tāds pats karavīrs, darot to pašu, ko vīrieši.

Pozitīvi, ka cilvēka ķermenis un muskuļi ļoti ātri pielāgojoties un paši kļūstot spēcīgāki. “Kaut kā ar katru nākamo reizi soma škietami kļūst vieglāka. Uzvelc un nodomā – kur tas svars pazudis?” stāsta Andris. Tikmēr Kirilam par somu ir stāsts. Viņa lielākais izaicinājums līdz šim zemessardzē esot bijis marš pilnā ekipējumā. “Sametu somā visu ekipējumu, bet nepareizi. Smagākais atradās somas augšā, kaut jābūt bija otrādi, kā rezultātā soma mani vil-

ka uz aizmuguri. Jāiet bija 2,8 km un visu ceļu nenormāli lamājos, ka es nespēšu šo uzdevumu izpildīt, bet par spīti visam, es to izdarīju.”

“Pirmo reizi, uzmetot somu plecos, ir tāds – O! Skaidrs. Šo es negaidīju!” atmiņās dalās Lauris.

Zemessardze vispār esot viens liels izaicinājums. Nemitīga izkāpšana no savas komforta zonas, savu spēju robežu pārbaude. Esot kopā ar tik dažādu profesiju pārstāvjiem un raksturiem dažādos vecuma posmos, ne tikai iegūta vērtīga pieredzes apmaiņa, bet caur grūtībām ļoti ātri rodas saikne, kas ļauj sastrādāties kā komandai, paļauties vienam uz otru. Visi sarunas biedri piekrīt, ka, beidzoties komfortam, sākas izaugsme. Kādam lielākais pārbaudījums bijusi pamatapmācības nometne, jo dzīvot piecas dienas mežā prasa lielu fizisku izturību. Citam izaicinājums esot bijis ievērot jauno kārtību un iekļauties laikā.

“Sākotnēji ļoti daudz uztraucies par mazajām lietām – vai trenča atlocīte ir pareizi atlocīta, vai zābaka šņores nav atsējušās u.tml., bet, kad pierodi pie tā ritma, tad jau vari “močīšanas” režīmā nedaudz ieiet.” Visu var pārvarēt un izdarīt. Andris saka, ka, lielākoties, viss esot galvā, svarīgi esot sev noticēt un ņemt visu, ko dod, jo tā ir papildus izglītība, kas dzīvē noderēs.

Ir nepieciešams Valsts aizsardzības dienests Par plānoto obligāto militāro dienestu atbilde ir vienota – vajag. Dalās domas, kā to veiksmīgāk īstenot. Eva uzskata, ka valstī, kurā ir tik skaitliski mazs profesionālais dienests un ir tik liels naidnieks, mēs nevaram atļauties atstāt šo kā izvēles variantu. Viņa ir pārliecināta – jo vairāk mums būs apmācītu cilvēku, jo labāk. Mūsu primārajam drošības pamatam būtu jabūt mūsu pašu spējai sevi aizsargāt.

7

Arī Lauris neredz, kā gan šis dienests varētu kaitēt kādam jaunietim vai vīrietim. Tā esot iespēja pilnveidoties. “Tas ir kā ēst salātus – tu aizej pagaršo tos. Ja tev viņi garšo, tu tos ēd vēl. Ja negaršo, meklē salātus, kas garšo. Iznākums no tā ir tikai un vienīgi pieredze.”

Manuprāt, katram pilsonim būtu jābūt apmācītam vismaz pamatlīmenī – rīkoties ar ieroci, sniegt pirmo palīdzību u.tml. Es pat uzskatu, ka tam būtu jābūt obligātam arī sievietēm, nevis tikai vīriešiem.

8

Būt savas zemes sargam ir gods Dalība zemessardzē jauniešiem nozīmē atbildību un lepnumu, pildīt pilsoņa pienākumu. Dienests esot labākais lēmums, kas ne tikai lauzis stereotipus, palikušus no padomju laika, bet devis noderīgas zināšanas. Gan Andrim, gan Laurim, uzvelkot formu, rodas sajūta, ka kļūst garāks un staltāks, jo formastērpā griboties sevi prezentēt no labākās puses. Bet Evai tas esot pašsaprotami būt te un darīt. Latvija ir viņu mājas, dzimtene un vienīgā tēvzeme.

Tā ir mīlestība un vēlme te atgriezties. Mūsu valsts vēsture nav vienkārša, bet mums ir sava valsts un par to varam būt lepni. #KA

FANTASTISKI MŪSDIENĪGĀ SATVERSME un Sanita Osipova

Autore: Anna Luīze Ruskule | Foto: Letija Odrija Bedforda

D

ivas reizes dzimusī, 15 reizes grozītā, asi kritizētā, taču Latvijai vienīgā – Satversme, valsts pamatlikums, konstitūcija, kurai šogad aprit 100 gadi. Lai gan Padomju Savienībā tika asi kritizēta, neviens nezināja par ko, jo tā nebija pieejama. “Tā bija tik bīstama, ka mums pašiem lasīt to neļāva,” sarunā uzsvēra juriste, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja un LU Juridiskās fakultātes profesore Sanita Osipova.

Atmoda, 1989. gads. Laiks, kad pirmo reizi Satversmi rokās varēja paņemt tolaik vēl Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studente. “Tāda maza, plāna grāmatiņa.

Varētu būt faksimila izdevums, nokopējot Satversmi uz kopējāmās mašīnas, tādā versijā, kāda tā bija pieņemta un publicēta 1922. gadā,” atceras Osipova. Toreiz viņa to lasīja juridiski, bez sentimenta un liekām emocijām.

Nav jau brīnums, ka viņa devās studēt jurisprudenci, jo bērnībā viņa aizrāvās ar detektīviem, mīļākā rakstniece bija Agate Kristi un lielākais sapnis - kļūt par advokāti, lai kā “pasaules glābēja” atbrīvotu visus nepatiesi apsūdzētos.

Satversme ir fantastiski mūsdienīga, norādīja Sanita Osipova. Taču pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daļā sabiedrības valdīja uzskats, ka 1922. gada Satversme ir “novecojusi un vairs neatbilst laika garam”. Drīz vien par to sarunas norima, jo Satversme “sāka strādāt”, nostiprinot pārliecību, ka tā ir mūsdienīgas valsts konstitūcija gan deviņdesmitajos, gan arī šobrīd. Kur tad ir tā veiksmes at-

SANITA OSIPOVA Pēc apstiprināšanas Saeimā 2011. gada jūlijā Satversmes tiesas tiesneses pienākumus sākusi pildīt 17. augustā.

2017. gada 16. maijā ievēlēta par Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieci. 2020. gada 6. maijā atkārtoti ievēlēta šajā amatā.

2020. gada 14. oktobrī ievēlēta par Satversmes tiesas priekšsēdētāju.

2020. gada 28. decembrī piešķirts tituls 2020. gada Eiropas cilvēks Latvijā.

Tiesneša pilnvaras Sanitai Osipovai beidzās 2022. gada 11. februārī.

2022. gadā kandidēja uz Augstākās tiesas tiesneša amatu, tomēr viņas kandidatūra netika apstiprināta Saeimas balsojumā. Neapstiprināšana amatā radījusi bažas par tiesneša amata neatkarību, jo Saeimas deputāti balsojumu pamatoja ar konkrētiem Satversmes tiesas pieņemtajiem spriedumiem un tiesneses paustajiem uzskatiem par dažādu ģimeņu aizstāvību.

9

slēga Satversmes ilgmūžībai? “Tagad jau saka “ilgtspējība”. Tā slēpjas lakoniskajā un vienkāršajā valodas formā, tajā kā pamatlikumā ir aprakstītas valsts vērtības un principi,” secina tiesību zinātniece.

Viņa atzīst, ka “katra paaudze, kura darbojas šajā Satversmes rāmī, var izpildīt to, ko no viņiem sagaida laika gars”. Jo detalizētāk tiek uzrakstīti likumi, jo apgrūtinošāki tie kļūst, ja kaut kas mainās. Tāpēc svarīgs ir skaidrs un stabils konstitucionālais pamats, taču pastāv arī iespēja nepieciešamības gadījumā to grozīt.

TIK PAŠSAPROTAMAS, KA PAR TĀM NERUNĀ Kopumā 15 Satversmes grozījumi 100 gadu laikā, kur 14 no tiem ir veikti pēc valstiskās neatkarības atgūšanas.

Daudz vai maz?

Juriste pauž, ka tas ir maz. Osipova vērš uzmanību, ka konstitūcijā sākotnēji trūka sadaļas par cilvēka pamattiesībām (šo sadaļu Satversmē “iegrozīja” 1998. gadā - aut.). Šis grozījums bija ļoti svarīgs un nepieciešams.

“Vēl, piemēram, jaunais Satversmes ievads. Nācijas vēsture ir svarīga, cilvēka cieņa ir svarīga, solidaritāte. Satversmes tēvi par to visu debatēja, bet viņiem prātā neienāca, ka to vajadzēja arī ierakstīt valsts pamatlikumā, jo šīs vērtības likās pašsaprotamas.” Taču ar laiku arī pašsaprotamais var piemirsties: “Dzīvojot mierā un klusumā, tiecamies pēc arvien lielākas labklā10

jības un kļūstam arvien lielāki egoisti, aizmirstot par pamatvērtībām, kuras ir pašsaprotamas.”

Problēma, viņasprāt, rodas tajā, ka nākamās paaudzes nemaz neuzzina par šīm pamatvērtībām. Katra paaudze rada un dzīvo savā informatīvajā telpā, svarīgi, lai tās satiktos un galvenais tiktu nodots. Arī grupas “Eolika” dziesmas rindas “Es neesmu Džeina Fonda, mans mīļais Alen Delon” ir kārtīgs paaudžu zināšanu tests. Kas ir minētās personas? Pirms divām paaudzēm viņi ir bijuši skaistuma etaloni, tagad – tikai tie divi, par kuriem dzied “Eolika”. Tāpēc arī Satversmei 2014. gadā tika pievienota ievaddaļa jeb preambula, lai arī šī brīža jaunā paaudze un nākamās paaudzes saprastu, par ko runāja un ko domāja Satversmes tēvi pirms simts gadiem, ko no tās mēs turpinām godāt, kas ir likts mūsu valsts pamatā.

Neskatoties uz to, ka Satversme ir maz grozīta, Sanita Osipova uzskata, ka to nevajadzētu grozīt grozīšanas pēc. Satversmē ir iestrādāts mehānisms, lai šo dokumentu pasargātu no nevajadzīgas raustīšanas turpu šurpu: “Valsts pamatlikumam jādod nācijai stabilitāti.” Biežu grozījumu veikšana konstitūcijā tiek salīdzināta ar pārlieku biežu grīdas dēļu maiņu, iemītniekus atstājot turpat remonta laikā un uzdodot jautājumu “Vai Jūs labi dzīvosiet?”.

Satversmes grozījumi esot nepieciešami tikai tad, ja bez tiem mēs netiekam tālāk. Piemēram, Latvijas likumī-

ga iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā bija iespējama tikai, veicot grozījumus Satversmē 2003. gadā. Tāpat arī Osipova min cilvēku pamattiesību kataloga ietveršanu 1998. gadā, nostiprinot personas pamattiesības kā valstisku vērtību un pienākumu, ņemot vērā, ka 1922. gadā Satversmes Sapulcei vienkārši pietrūka balsu Satversmes otrās daļas pieņemšanai, kas piešķirtu pilsoņiem tiesības un pienākumus.

LĪDZ AR TIESĪBĀM NĀK ARĪ PIENĀKUMI UN ATBILDĪBA “Valsts nācija ir visi tie cilvēki, kuri ir piederīgi konkrētajai valstij”, juriste komentē Egila Levita ideju par jēdziena “valstsnācija” iekļaušanu, to attiecinot tikai uz latviešiem. Latvijas Republika jau no dibināšanas ir veidota kā daudznacionāla valsts, kur dibinātāja nācija ir latvieši, taču tāpat ir garantētas minoritāšu tiesības, viņa paturpina. Tā tika noteikts 1918. gada Tautas padomes Politiskajā platformā.

Ne tikai latvieši veidoja Latviju, bet gan arī lietuvieši, igauņi, ebreji, krievi un citas tautības. Osipova atzīst, ka piederību valstij nenosaka tautība, bet gan lojalitāte valstij un patriotisms, kas pieprasāms arī no latviešu puses. Cik daudzi no mums gribētu iegūt citas valsts, piemēram, Lielbritānijas pilsonību? Te pat nav runa tikai par aizbraucējiem, bet vairāk par tiem, kuri negrib maksāt nodokļus, jo viņi ir nelojāli pret tiem, kuri maksā nodokļus. “Nemaksāt

nodokļus, bet vēlēties saņemt pakalpojumu, piemēram bērniem brīvpusdienas, pabalstus. Lojalitāte valstij nozīmē piederību valstij un atbildības uzņemšanos par to,” juriste akcentē dilemmu par pilsoņa lomu demokrātiskā valstī. Viņa runā ne tikai par klaji naidīgajiem Latvijas Republikai, kuriem lielākā nelaime ir bijusi Padomju Savienības sabrukums, bet arī par “mierīgajiem iedzīvotājiem”. Cik mēs paši esam lojāli?

MĒS GAIDĀM, KAD VALSTS MUMS KAUT KO DOS, BET, KO MĒS VARAM DOT, LAI VALSTS KĻŪTU LABĀKA? Kad top valsts, lai dzīvotu visiem kopā, ir jāvienojas par noteikumiem.

Mēs konstruējam šos ideālos noteikumus, pēc kuriem dzīvojot, būsim laimīgi. Latvijas ideālie noteikumi, kurus ievērojot mums ir jābūt laimīgiem, ir Satversme. Osipova atklāj, ka Satversme nosaka rāmi - ietvaru un augstu standartu pamattiesībām, kas bieži ir augstāks, nekā Eiropas Cilvēktiesību dokumentos noteiktais. Piemēram, atbalsts jaunajiem vecākiem Latvijā ir tāds, kādu dod vien retā valsts Eiropas Savienībā. Viņa atzīst, ka “latvietim ļoti patīk teikt, ka mums ir labi, bet citiem ir labāk”, taču šajā gadījumā mums ir labāk, lai arī mēs to neizceļam.

LAULĪBA - SAVIENĪBA STARP SIEVIETI UN VĪRIETI? Civilās savienības likums galīgajā lasījumā netika pieņemts tieši kvoruma trūkuma dēļ. Cik likumīgi ir nepildīt Satversmes tiesas (ST) spriedumus?

ST nav tiesu izpildītāja, kā citām “normālajām” tiesām, vai soda naudu piedzīšanas mehānisma, kā tas ir starptautiskajām tiesām, kas varētu sodīt valstu par neizdarībām vai izdarībām.

To publiskajā telpā Sanita Osipova un citi juristi ir akcentējuši ne reizi vien.

Spriedumu izpilde balstās valsts konstitucionālo orgānu cieņā un savstarpējā respektā, ko pieprasa tiesiskas valsts un demokrātijas principi, nostiprināti Satversmē. Vērtējot cieņu vai necieņu pret ST spriedumu izpildi šajā gadījumā no jau aizgājušās 13. Saeimas puses, Osipova ar nožēlu atzīst, ka ne viss ir noritējis gludi un politiķiem būtu jāatcerās, ka “tā nav tiesiska valsts, kur politiķi lemj, kurus tiesas

spriedumus pildīs, kurus nepildīs. Man tas atgādina Krieviju”.

KĀ ŠO LABOT? Lai gan pirms 2008. gada krīzes Tieslietu ministrijas (TM) paspārnē bija amatpersona, kura sekoja līdzi ST spriedumu izpildei, krīzes laikā to likvidēja. Atkārtoti jautājumu aktualizēja arī Osipova, stājoties ST priekšsēdētājas amatā 2020. gadā, uzsverot, ka jābūt instrumentam, kas seko līdzi ST spriedumu izpildei, tās savlaicīgumam un kvalitātei. “Lai būtu ne tikai izpildīts sprieduma burts, bet arī gars,” akcentē Osipova.

KAD ARĪ POLITIĶIEM KĀ MĀTEI LATVIJAI VISI BĒRNI BŪS MĪĻI? “Nekad. Katrs politiķis vienmēr aizstāvēs savu elektorātu,” viņa pārliecināti pauž. Tieši dažādība politikā un dažādais elektorāts, iespējams, kopumā pārklāj visu “bērnu” (visu Latvijas iedzīvotāju - aut.) intereses.

Pēc 20 atjaunotās Latvijas gadiem izcilākie Latvijas juristi apvienojās un uzrakstīja Satversmes komentārus.

Starp viņiem bija arī Osipova. Satversme ir arī skaidrota Satversmes tiesas judikatūrā (juridiski nozīmīgās atziņās - aut.) Osipova cer, ka turpmākajos simts gados Latvijā “neizies cauri” projekti par jaunas Satversmes rakstīšanu vai par jaunas Daugavas

rakšanu. “Satversme ir dzīva. Mēs saprotam, ko viņa no mums sagaida, un apzināmies, ka viņas standarti ir augsti. Es ceru, ka politisku spēļu rezultātā Satversme netiks būtiski mainīta. Deputātu skaitu Saeimā varētu samazināt, kā to daži politiskie spēki iekļāva priekšvēlēšanu programmās. Tas nesalauztu Satversmes loģiku un iekšējo mehānismu, tāpat kā to neizdarītu tautas vēlēts prezidents,” atzīst juriste.

Papildinot par tautas vēlētu prezidentu, tas, iespējams, celtu sabiedrības uzticību valstij, ņemot vērā, ka cilvēki tiešā mērā ietekmētu valsts politiku.

Viņa neizslēdz izmaiņas, ja tā pieprasīs tauta, bet tās ir pieļaujamas tiktāl, cik tās neietekmētu Satversmes kopējo mehānismu – valsts pastāvēšanas jēgu, pamatprincipus, pamatvērtības.

Vienlaikus, grozot Satversmi, ir jāapzinās, ka nedrīkst samazināt cilvēka pamattiesības. #ALR Ar Latvijas Republikas Satversmi var iepazīties šeit

11

STUDENTU VIEDOKLIS Raksta autore: Kristīne Antāne Foto: privātais arhīvs

Par garšīgāku rasolu!

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakutātes Studentu pašpārvaldes priekšsēdētājas vietniece Elizabete Klēra pašpārvaldi vienā vardā sauktu par piedzīvojumu, Adrians Daniels par iespēju, bet Rēzija par rasolu, kur apvienojas dažādi studenti, radot kaut ko īpašu.

N

upat aizvadītas 14. Saeimas vēlēšanas, kā arī Sociālo zinātņu fakultātes studentiem tik ļoti svarīgās studentu pašpārvaldes (SP) vēlēšanās. Lai noskaidrotu, kāda pieredze ir gūta aizvadītajā sasaukumā, uzrunājām Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Studentu pašpārvaldi (SZF SP), lai uzzinātu, ko viņi iegūst, darbojoties pārvaldē.

Par spīti saspringtajam grafikam, atradām kopīgu laiku sarunai. Man atliek izveidot tikšanās vietu, un šis bija mans “Ahileja papēdis”. Aizvadīti divi gadi attālinātā režīmā, bet te pēkšņi esmu izveidojusi virtuālo istabu, kurā īsti neviens netiek iekšā!

Citējot sarunas viesus: “Jebkurai situācijai ir risinājums!”, tāpēc ar nelielu kavēšanos esam nokļuvuši vienuviet. Kā vēlāk izrādās – visi trīs sarunu biedri ir pēdējā sasaukuma SZF SP valdes locekļi.

Adrians Daniels pildīja ne tikai Sociālo lietu komisijas vadītāja lomu, bet arī bija galvenais atbildīgais par vēlēšanu norisi Sociālo zinātņu fakultātē. Pievienojies SZF SP sava mentora dēļ, kurš arī darbojies SZF SP, un neviļus Adrians Daniels jau bija “iekāpis viņa kurpēs”. Tikmēr Elizabete Klēra lauzusi savu vidusskolas solījumu turpmāk būt vienkārši studentei, neiesaistoties vairs pašpārvalžu dzīvē. Nokļuvusi

12

SZF SP priekšsēdētāja vietnieka amatā, turpmāk “burās cauri” reprezentatīvajiem materiāliem, iepirkumiem un pavēra sev redzējumu par Latvijas Universitātes birokrātiju, kur pavisam drīz atklājies, ka ceļš no punkta A līdz punktam B ir nevis nogrieznis, bet lauzta līnija ar vairākiem pieturpunktiem ceļā. Tikmēr Rēzija, kursabiedru atbalstīta, pārņēmusi SZF SP Kultūras komisijas grožus savās rokās, iegūstot atbildību par pasākumu norisi un gūstot pieredzi to rīkošanā.

Visi sarunas dalībnieki norāda, ka lēmums iesaistīties bija pareizs: “Tā ir līdzpārvaldes institūcija Sociālo zinātņu fakultātes ietvaros, kas cieši sadarbojas ar citām institūcijām, kam ir lielākas pilnvaras, kā piemēram, mūsu pašu fakultātes Dome.

Tu redzi, kā tas viss notiek,” saka Adrians Daniels. Neviļus gribas salīdzināt SP ar Saeimu. Vienīgi šeit, lai arī vēlēšanās startē no dažādiem sarakstiem, pēc ievēlēšanas neviens nepaliek opozīcijā un strādā plecu pie pleca kopīgas idejas vārdā.

Nav noslēpums, ka viens no SP darbības galvenajiem mērķiem ir pārstāvēt un aizstāvēt savas fakultātes studējošo intereses. Kā būtiskāko sava sasaukuma pēdējo notikumu Elizabete Klēra atminas pavasari, kad pēc ilgstošām studijām

STUDENTU VIEDOKLIS attālināti, pavisam aši gribēja atsākt klātienes studijas. Aptuveni 30% nebija gatavi klātienei, jo bija nomainījuši dzīvesvietu.

Tika iegūti dati par studējošo stāvokli, kas palīdzēja pārrunās ar vadību, iegūstot papildus laiku, lai sagatavotos klātienes studiju dzīvei. Ja līdz šim nezināji, kam pateikt “Paldies!”, tad tagad zini!

Lai kaut ko noorganizētu, kā grāmatu tārpam jāgraužas cauri burtiem, atrodot korekto ceļu.

Par līdz šim lielākajām grūtībām SP darbā atbilde ir gluži kā valsts iestādēs – birokrātija. Šobrīd trūkst arī kapacitātes, jo trūkst cilvēkresursu. Valdes locekļi atzīst, ka ir sajūta – studējošos neinteresē SP darbība. Pārvalde tikai šķietami ir atsevišķa institūcija, bet patiesībā tā ir būtiska līdzpārvaldes institūcija, kas ne tikai ļauj tās biedriem iekļūt svarīgu lēmumu pieņemšanā, bet paust savu nostāju, esot daļai no to pieņemšanas.

Edvards Ratnieks šobrīd ir Zemkopības ministra padomnieks, taču studiju gados aktīvi darbojies Studentu pašpārvaldē, būdams gan LU Studentu padomes priekšsēdētājs, gan Latvijas Studentu apvienības prezidents. Arī Edvards atzīst, ka Studentu pašpārvaldē un vēlāk Latvijas Studentu apvienībā iegūtā pieredze, pilnveidojusi viņa prasmes un zināšanas komunikācijā gan ar sabiedrību, gan amatpersonām: “Sapratu, cik ļoti nozīmīga ir komanda ar sabiedrotajiem un kā panākt izvirzītos mērķus. Studentu organizācijās ir nesabojāta vide, kur var veidot ideālas komandas vidi, salīdzinoši nelielas konkurences apstākļos.”

Edvards iesaka izbaudīt visu, ko studiju laiks sniedz, jo otras iespējas tādos apstākļos var arī nebūt.

darbā jebkura roka un prāts, kurš gribēs darboties un sastrādāties, noderēs. Taču, ja neatrodas laiks darboties, tad pieseko SP sociālajiem kontiem, kur viens no pirmajiem uzzināsi jaunumus. #KA

Kamēr tapa jaunais “Avantūras“ numurs, notika arī jaunās SZF SP vēlēšanas, kurās uzvarēja partija ar zīmīgu nosaukumu “7 litri siltuma“.

Patrīcija Annija Gudina no “7 litri siltuma” par vēlēšanu iznākumu: - Kāds darbs, neskaitot siltuma nodrošināšanu, vēl būtu obligāti veicams?

- Uzsvars uz studējošo viedokļu uzklausīšanu un interesēm, pilnveidojoties gan akadēmiskajā jomā, gan labklājības un ikdienas darbībā, organizējot pasākumus un sadarbojoties ar citām fakultātēm, kā arī aizstāvot vienam otru. Pārstāvniecība, uzticēšanās, uzklausīšana un sadarbība.

- Kas, tavuprāt, ļāva tavai partijai tik pārliecinoši uzvarēt šajās vēlēšanās?

- Mēs, visi partijas kandidāti, satikāmies un iepazināmies LUSP rīkotajā motivācijas seminārā “Ledlauzis”. Sapratām, ka vēlamies attīstīt mūsu pašpārvaldes darbību un studējošo dzīvi. Ļoti laicīgi sākām savu kampaņu. Aprunājāmies arī ar studējošajiem, nevis tikai fokusējāmies uz mūsu vizuālo tēlu. Mēs tiešām komunicējām ar apkārtējiem, uztaisījām kartona izgriezumu ar mani un, veidojot video, iesaistījām draugus no citām fakultātēm, ar domu, ka mēs esam kopā. Viens par visiem, visi par vienu! Mēs esam Latvijas Universitāte! Mums ir jāceļ gan mūsu prestižs, gan arī studentu dzīves kvalitāte studēt gribošiem jauniešiem.

“Tu jau zini” partijas pārstāve Amanda Čuhnova par vēlēšanu iznākumu: - Tavuprāt, kas bija tavas partijas panākumu atslēga?

- Manuprāt, lielu lomu nospēlēja tas, ka mēs jau esam 2. kursa studenti un visa mūsu partija darbojās arī iepriekšējā gada pašpārvaldes sastāvā.

- Kam būtu jābūt pirmajam darbam?

- Kā pirmo darbu minētu SP popularizēšanu, iesaistot tajā darboties vairāk jauniešus. Vajadzētu atrast veidus, kā iesaistīt vairāk jauniešus. Arī vēlētāju aktivitāte bija ļoti zema. Knapi 10%, kas bija laikam 100 cilvēki.

“Pasīvi agresīvās partijas” pārstāve Liene Eglīte par vēlēšanu iznākumu: - Tavai partijai bija ļoti veiksmīgs starts.

Kādas sajūtas, pirmo reizi kandidējot Studentu pašpārvaldes vēlēšanās?

- Saistībā ar kampaņu un kandidēšanu, šī nebija mana pirmā pieredze, jo vidusskolā biju pašpārvaldes viceprezidente, bet šis laiks pagāja ievērojami ātri. Nebija nekādu starpgadījumu un neviens ar olām nenomētāja.

- Kura būtu tā problēma, kuru tu labprāt risinātu pirmo, esot SP? - Ir vairāki problēmjautājumi, kas mani nomāc, bet pirmais, ar ko, manuprāt, būtu jāsāk, ir nolikums, kas ir oficiāls dokuments un tam būtu jabūt kārtībā.

“Vienmēr un visur ir svarīgi apzināties procesus, kam jāiziet cauri. Visam ir kāda loģiska secība, no kā dzīvē neizbēgs neviens. Tāpēc vienīgais, kas izpratnei vajadzīgs, ir ielauzties šajā loģikas virtenē. Apzinoties spēles laukumu un noteikumus, Jūs vienmēr uzvarēsiet. Var arī peldēt un ļauties straumei, kaut kur tā noteikti aizvedīs, bet tad pietrūks Jūsu mērķu sasniegšanas un izaicinājumu, ar ko jāsaskaras, jo tikai tad mēs varam ko iemācīties,” tā Edvards.

Darbs pašpārvaldē ir arī labs ieraksts CV, kuru darba devējs novērtēs. Tāpēc, ja nepieteici sevi kādā no sarakstiem, bet gribi iesaistīties, droši dodies uz 327. kabinetu un saki, ka vēlies līdzdarboties! Komandas

LU Sociālo ziņātņu fakultātes 2022. gada SP vēlēšanu rezultāti.

13

EKSKLUZĪVA INTERVIJA

“Memoriāls”: Krievijas sabiedrībā nav pieprasījuma pēc demokrātiskām vērtībām Raksta autore: Polīna Miķelsone Foto: privātais arhīvs

N

orvēģijas Nobelas komitejas paziņojumā teikts, ka šī gada Nobela Miera prēmijas laureāti daudzus gadus aizstāvējuši tiesības kritizēt varu un sargāt pilsoņu pamattiesības. To vidū ir Krievijas cilvēktiesību aizsardzības organizācija “Memoriāls”, par kura slēgšanu Maskavas tiesa pieņēma lēmumu 2021. gada nogalē. “Memoriāla” atbalstītāji norāda, ka tā slēgšana iezīmē Krievijas demokratizācijas procesa beigas, savukārt organizācijas pārstāvis Andrejs Sergukiņs norādīja, ka savu darbību gan “Memoriāls” nav pārtraucis.

Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās dibinātā organizācija nodarbojās ar Staļina laika represiju izpēti un cilvēktiesību aizstāvību Krievijā. Jau 2015. gadā pēc grāmatas “Noslepkavoti Katiņā” izdošanas Krievijas Tieslietu ministrija pieprasīja centra likvidēšanu.

Toreiz Krievijas Augstākā tiesa prasību noraidīja. Pērn 28. decembrī tiesa tomēr pieņēma lēmumu par “Starptautiskā Memoriāla” likvidāciju, pamatojoties uz melīga iespaida par PSRS kā teroristiskas valsts radīšanu. Dmitrijs Muratovs, laikraksta “Novaja Gazeta” galvenais redaktors un Nobela Miera prēmijas ieguvējs, pērn par “Memoriālu” sacīja: “Memoriāls ir tautas draugs, un “Memoriāls” ir jāsaglabā”.

- Ko “Memoriālam” nozīmē saņemt Nobela Miera premiju?

- Lai arī visiem par pārsteigumu “Memoriāls” tika radīts vēlajos Padomju Savienības gados, kad pie varas bija [Mihails] Gorbačovs un laiki “mīkstinājās”, to ilgu laiku nevarēja juridiski reģistrēt kā organizāciju. Pastāv leģenda, ka Andreja Saharova (padomju fiziķis, cilvēktiesību aizstāvis - aut.) bērēs Gorbačovs prasīja Jeļenai Honorai, vai var kā palīdzēt, viņa palūdza reģistrēt “Memoriālu”. Un tiešām organizācija drīz kļuva pirmā oficiālā Padomju

14

organizācija, kas bija nekomerciāla un atdalīta no valsts. Tas bija zīmīgs notikums! Ļoti žēl, ka nākošais zīmīgais notikums – Nobela Miera premijas saņemšana – faktiski sakrita ar “Memoriāla” oficiālo likvidāciju (š.g. 7. oktobrī Maskavas Tveras rajona tiesa pieņēma lēmumu par biroja Maskavā konfiskāciju - aut.) Tās bija mūsu mājas. Gan man, gan maniem kolēģiem ir ļoti grūti atrast analogu “Memoriālam” – tas bija gan darbs, gan draudzība, gan misija. Es biju dzirdējis šādus vārdus jau iepriekš, bet tad neticēju, ka tā tiešām varētu būt.

Saņemt Nobela prēmiju, pirmkārt, nozīmē, ka būsim pazīstami ārpus tās cilvēku grupas Krievijā, kuri saskārušies ar mūsu darbību. Pēc prēmijas saņemšanas par mums uzzināja plašāka sabiedrības daļa Krievijā un ārpus tās. Protams, Kremļa amatpersonas par mūsu balvas saņemšanu izteicās negatīvi. Bet arī, pateicoties šādai reakcijai, kāds uzzināja, ka ir tāda organizācija, ka mēs jau daudzus gadus nodarbojamies ar vēsturiskās atmiņas saglabāšanu. Ārzemēs cilvēki šo ziņu uztvēra daudz priecīgāk.

- Sanāk, organizācija savu darbību ir pārtraukusi pilnībā?

- Nē. Kā jau minēju, “Memoriāls” radās

daudz agrāk par Krievijas Federāciju, un ne Krievijas Federācijai mūs likvidēt. No juridiska skatupunkta “Memoriālam” ir daudz nodaļu. Tika aizvērti divi ļoti nozīmīgi mūsu darba virzieni – “Starptautiskais Memoriāls” un “Tiesībaizsargājošais Memoriāls”.

Reģionālie centri, tostarp centrs Maskavā, darbību turpina. Atkārtošos, savu darbību sākām, neesot juridiski reģistrēti. Šādā veidā turpināsim strādāt, kamēr mums ir vismaz kāda iespēja to darīt. Mūsu rīcībā ir arhīvi, bibliotēkas, kas savāktas gadu laikā, mums ir Memoriāla muzejs, un mēs turpināsim sadarboties arī ar pilsoņiem, kas ir ieinteresēti mūsu darbībā, jebkurā formātā, kāds vien šobrīd ir pieejams.

- Kāpēc, Jūsuprāt, tika pieņemts šāds lēmums attiecībā uz “Memoriāla” darbības likvidāciju?

- To laikam jājautā lēmuma pieņēmējiem, bet tas, kas notika 24. februārī, mums atklāj iespējamos motīvus Krievija gatavojās uzbrukt Ukrainai, un pirms tam centās slēgt tos, kas varētu protestēt. Piemēram, iepriekšējā gada Nobela Miera prēmijas laureāti “Novaja Gazeta” tika aizvērta, tiesa, jau pēc kara sākuma. Tāpat arī “Eho Moskvi” un citi masu mediji. Mēs gan neesam masu medijs, tomēr “Memoriāls” ir ļoti

nozīmīga organizācija, tāpēc gribēja, lai kara sākuma brīdī mēs jau klusētu.

Tas, protams, neizdevās.

- Tāpat kā Aleksandrs Saharovs, arī Arsēnijs Roginskis ir ļoti nozīmīga personība “Memoriāla” darbībā.

Gatavojoties intervijai, man atmiņā palika viņa teiktais, ka “vēsture agri vai vēlu uzvarēs muļķību un cietsirdību”. Tomēr, kā redzams, situācija šobrīd ir pavisam savādāka. Kāpēc tā?

- Arsēnijs Borisovičs bija ļoti gudrs cilvēks un daudz ko paredzēja. Deviņdesmito gadu sākumā, kad tika atvērti arhīvi un par politiski represētajiem runāja valsts līmenī, viņš kopēja dokumentus, pieejamus arhīvos, un krāja fotokopijas. Apkārtējie, tai skaitā viņa kolēģi no “Memoriāla”, bija neizpratnē.

Arhīvi taču tagad ir atvērti lietošanai!

Kāpēc veidot savas kopijas? Viņš atbildēja, ka tie vēlāk sapratīs. Tagad mēs saprotam – arhīvi tiek aizvērti, sāka pienākt gan oficiāli pamatoti, gan arī nepamatoti atteikumi. Manuprāt, mēs vēl tikai sapratīsim to, ko bija domājis Arsēnijs Borisovičs, sakot šos vārdus.

- Vai varēja izvairīties no iebrukuma Ukrainā?

- Tas bija viena cilvēka lēmums. Viņam

bija visas iespējas pieņemt savādāku lēmumu. Pastāv viedoklis, ka, ja nebūtu pandēmijas, Vladimirs Putins karu Ukrainā sāktu divus gadus atpakaļ. Es neredzu, ka būtu bijis kāds iemesls, lai Krievija būtu bijusi spiesta sākt karu Ukrainu. Acīmredzami, ka nekādus draudus Ukraina starptautiski noteiktām robežām neradīja. Ja runājam par Kremļa retoriku, tad viņi pat necenšas sniegt kādus pierādījumus. Kad Krievija uzsāka militārās apmācības tuvu Ukrainas robežai, saprotams, Ukraina pie robežas izvietoja vairākus savus militāros spēkus. Bet, ja skatās pēc notikumu hronoloģijas, tad skaidri redzams, ka viss sākās ar šīm militārajām apmācībām un tikai pēc tam Ukraina pie robežas izvietoja militāros spēkus. Attiecībā uz NATO, tā būtībā ir aizsardzības alianse un nevar uzbrukt nevienam saskaņā ar savu hartu. Tāpēc nav pamata uzskatīt, ka Putins bija spiests darīt tā un ne citādi - tas ir viņa personīgais lēmums.

- Jūs sakāt, ka tas bija viena cilvēka lēmums. Bet kā tad ar sabiedrību?

Ir taču cilvēki Krievijā, kuri kopš 24. februāra pauda savu nostāju, ka ir pret karu Ukrainā. Taču drīz būs 250. diena kopš iebrukuma Ukrainā.

- Šeit būtu nedaudz jāatkāpjas pagāt15

nē. Krievijā sabiedrības zemapziņā jau ilgu laiku tiek formēts pasīvs viedoklis par notiekošo – absolūti visos jautājumos izplešas pasivitāte. Ja būs mītiņš par labu varai, uz to savedīs valsts iestāžu ierēdņus un valstij piederošu rūpnīcu darbiniekus, viņiem iedos brīvdienu un atvedīs ar autobusu pamāt ar karodziņiem. No cilvēkiem netiek gaidīts, ka viņi tiešām gribēs piedalīties ar politiku saistītos pasākumos, piemēram, esošās varas atbalsta mītiņā.

Vēl viens būtisks veids, kā veicināt pasivitāti, ir vēlēšanu dienas pārnešana uz septembra pirmo nedēļas nogali, kad lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju atrodas savās vasarnīcās un iespēja, ka viņi ieradīsies uz vēlēšanām, ir minimāla. Tādā veidā kļūst iespējams viltot vēlēšanu rezultātus un vēlētāju aktivitāti. Var arī atvest uz iecirkņiem šos nelaimīgos ierēdņus, lai viņi balsotu tā, kā viņiem teikts, bet, ka cilvēki nāktu un paustu tiešām savu viedokli, piemēram, vēlēšanās, īsti netiek gaidīts.

Saprotams, šobrīd kara cenzūras laikā ir grūti runāt par kādu statistiku, bet, manuprāt, rezultātā šiem cilvēkiem īsti nav sava viedokļa par notiekošo. Daļa no viņiem var teikt, ka ir ārpus politikas, bet lielākais vairums ir atradināti no sava vērtējuma par notiekošo pieņemšanas, vēl vairāk – no sava viedokļa aktīvas paušanas.

- Tādā gadījumā, vai maz ir iespējams kāds lielāks protests sabiedrībā pret esošo varu un tās darbībām Ukrainā? Kāda sabiedrības daļa, it īpaši jaunieši, taču saprot, ka šobrīd notiekošais nav pareizi.

- Nevar teikt, ka protestu nav vispār, it īpaši kara sākumā, pēc 24. februāra.

Arī es piedalījos protestā par tūlītēju karadarbības pārtraukšanu Ukrainā.

Nav masu protesti, un ir saprotams, kāpēc. Šodien visus protestu dalībniekus sēdina policijas busiņos, lai vestu vai nu uz cietumu, vai uz fronti. Ņemot vērā tendenci savervēt gūstekņus karam, būtu jāsaka, ka vispirms uz cietumu, bet pēc tam uz fronti. Lai skaidrotu sabiedrības nevēlēšanās doties uz protestiem un iekšējā protesta neesamība, nepieciešams saprast atšķirību

starp mūsdienu Krievijas propagandu un padomju vai nacistiskā režīma propagandu. Padomju vai nacistiskā režīma propaganda centās konstruēt savu realitāti. Piemēram, neviens nerunāja par procentuālo daļu strādnieku un zemnieku Amerikas Savienotajās valstīs, kuriem pieder automašīna. Toties par ASV notiekošajiem streikiem tika runāts kā par nenovēršamu revolūciju, lai arī tas neatbilda patiesībai.

Tādējādi veidojās alternatīva realitāte, atbilstoša komunistiskās ideoloģijas dogmām - nabadzība un ekspluatācija kapitālistiskās valstīs un revolucionāra situācija. Mūsdienu Krievijā neviens nemaz necenšas konstruēt kādu savu realitāti. Ar propagandas palīdzību tiek veidots “baltais troksnis”. Piemēram, traģiskie notikumi Bučā. Saprotams, bija neiespējami neko nepateikt par šādu nozīmīgu notikumu. Taču viennozīmīga notikumu izklāsta vietā tika izteiktas savstarpēji nesaistītas versijas. Vispirms bija informācija par manekeniem, tika parādīts pat video ar it kā “manekenu sagatavošanu”. Pēc tam, ka video fragmentos ir dzīvi cilvēki. Tālāk seko versija par to, ka tur tiešām ir miruši cilvēki, bet viņi gāja bojā, kad Krievija jau bija pametusi pilsētas teritoriju. Tad par to, ka šos mirušos cilvēkus pati Ukraina atveda priekš video. Saprotams, nav sarežģīti atspēkot katru versiju atsevišķi. Atradās cilvēki, kas konkrēto video ar manekeniem bija filmējuši jau kādu laiku iepriekš personīgiem nolūkiem un kas par to publiski paziņoja. Ja pietuvina video, tad redzams, ka neviens nekustās un “dzīvu aktieru” tur nav. Arī ekspertīze apstiprina, ka šie cilvēki tiešām gāja bojā laikā, kad Bučā atradās Krievijas armija. Bet cilvēkam, Krievijas iedzīvotājam, kas šo informāciju saņem, rodas sajūta, ka versiju ir ļoti daudz, un vienīgā patiesā versija par to, ka iedzīvotājus nogalināja Krievijas armija, pazūd nebeidzāmajā versiju plūsmā.

Propaganda cenšas panākt nevis skaidra, lai arī savā realitātē balstīta priekšstata “kaut kur ir ļaunie kapitālisti, bet te ir mierīgi komunisti” radīšanu, bet gan to, ka viss ir sarežģīti. Vairums iedzīvotāju uzskata, ka viss nav nemaz

tik acīmredzams, viss ir sarežģīti. Versiju ir daudz un, lai atspēkotu katru, nepieciešams piepūlēties, ko, saprotams, neviens negrib, tāpēc pastāv nostāja, ka izvēlās savējos. Ja mums ir Krievijā izdota pase, tad arī citus, kuriem uz pases būs Krievijas ģerbonis, uzskatīsim par savējiem.

- Arī savā uzrunā Putins minēja, ka Hruščovs Krimu Ukrainai esot uzdāvinājis, atņemot to Krievijai.

- Teritorijas piederību nosaka pēc likuma, kas starptautisku robežu gadījumā ir starptautiski pieņemti.

Saskaņā ar šiem likumiem, Krima ir neatņemama Ukrainas teritorijas daļa.

Citu teritoriju sadalījuma iespējamību es neredzu. Teiksim, man ir dzīvoklis.

Tas ir mans, jo to apstiprina attiecīgo iestāžu izdots dokuments. Ja es pašrocīgi izdošu dokumentu par to, ka dzīvoklis kaimiņos pieder man, tad diez vai to kāds uztvers nopietni. Starptautiskie līgumi nosaka valstu robežas, savukārt no šiem līgumiem izriet valstī esošie likumi. Lai arī Krievija formāli ir atceltas starptautiskās tiesības pār iekšējām valstī, tomēr saprotams, ka tas ir juridisks absurds. Putins ļoti mīl spekulēt ar to, ka Krievijai jau nekādu robežu nav. Tomēr šī ir “divvirzienu maģistrāle”: ja Krimas jautājumā nav robežu, tad var nebūt arī, piemēram, no Ķīnas puses. Ja nav robežu, kāpēc gan lai Ķīna kādu dienu neuzņemtos ķīniešu valodā runājošo Krievijas iedzīvotāju aizsardzību. Tā ir ļoti bīstama loģika, galvenokārt jau īpaši bīstama pašai Krievijai.

- Vai, Jūsuprāt, Krievijā ir iespējama demokrātijas rašanās?

- Šis jautājums ir vairāk astrologu kompetencē – kas notiks, ja notiks..

Pēc maniem novērojumiem, tas nenotiks drīz. Kā teica viens amerikāņu-japāņu vēsturnieks [Frensiss Fukujama] - liberāla demokrātija ir vēstures beigas. Citiem vārdiem sakot, tā ir ļoti universāla politiskā sistēma valstī, kur visām iekšējām grupām – vai tie būtu komunisti, vai liberāļi, vai jebkurš cits – ir sabalansētas intereses, tāpēc tas tiešām ir absolūts modelis, kam nav

nepieciešama tālāka attīstība. Vēstures beigas, saprotams, valstīs iestājas atšķirīgā laikā. Pirmais un galvenais ir sabiedrības interese par tām vērtībām, ko piedāvā liberālā demokrātija.

Piemēram, vārda brīvība ir nevis tikai padomju režīma lamāšanai, bet gan reāla vērtība, kas ietekmē cilvēka dzīvi. Manuprāt, šobrīd šīs intereses sabiedrībā vēl nav. Iespējams, Gorbačovs apsteidza savu laiku, kad pieļāva milzīgu brīvību Padomju savienības valstīs, kas to arī izmantoja. Krievijā šī pieprasījuma pēc demokrātiskām vērtībām nebija tad un nav arī šobrīd.

Viens no iemesliem ir tas, ka liberālisms Krievijā saistās ar vētrainajiem deviņdesmitajiem gadiem, kad 1992. gadā inflācija sasniedza 2500% viena gada laikā, norisinājās karš Čečenijā un citi interesanti notikumi, piemēram, apšaude “Baltajā namā” (Krievijas Federācijas valdības ēkā – aut.). Putina sistēmai, manuprāt, vairs nav palicis daudz, bet šaubos, ka to nomainīs kādi liberālāki spēki. Visdrīzākais būs kas nepatīkams. Rietumeiropas civilizācijas galvenais uzdevums ir neizlaist to no valsts, tas ir, samazināt kaitējumu, kas tiek nodarīts pasaulei.

- Kāpēc vispār ir svarīgi runāt par vēsturi?

- Ir banāls teiciens, ka vēsture nevienam neko nemāca, tai pašā laikā stingri soda par neapgūtām mācībām.

Es uzskatu, ka valsts novērtējuma par padomju periodu neesamība ir ļoti liels zaudējums valstij. Tas ir, atklāti un godīgi vēršoties pie iedzīvotājiem, atzīstot, ka valstij nebija taisnība. Deviņdesmito gadu sākumā bija mēģinājums ierosināt “PSKP lieta”, bet tas nebija nopietni. No otras puses, nebija tik nopietnas analīzes par to, kādus nepareizus mērķus un uzdevumus ir izvirzījusi valsts, kuras darbības vienkārši bija noziegumi. Daudz kas šobrīd, manuprāt, ir šo neapgūto mācību sekas. #PM

Akcija “Vārdu atgriešana” pie Soloveckas akmens bijušās PSRS VDK ēkas (mūsdienu FSB) priekšā, 2019. gadā.

Savu apsveikumu visiem trīs 2022. gada Nobela Miera prēmijas laureātiem izteica arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

7. oktobrī - dienā, kad tika paziņots, ka Krievijas cilvēktiesību aizsardzības organizācija “Memoriāls“ ir viena no Nobela Miera prēmijas laureātiem, Maskavas Tverskas tiesā tika apmierināta prokuratūras prasība, kas prasīja “Memoriāla” īpašuma arestu un ēkas atsavināšanu par labu valstij. Pie tiesas ēkas bija sapulcējušies gan žurnālisti, gan organizācijas atbalstītāji. Avots: Twitter.com @MemorialMoscow

Sīkāk par cilvēktiesību organizācijas “Memoriāls“ darbību var uzzināt mājaslapā www.memo.ru vai sekojot QR kodam

17

Inga Spriņģe: Darbs ir mana dzīve Raksta autore: Sabīne Plauka Foto: no privātā arhīva

Cilvēks ar savu viedokli, saviem mērķiem un lielu gribasspēku padarīt šo pasauli taisnīgāku. Spēcīga, drosmīga un pašpārliecināta. Latviešu pētnieciskā žurnāliste, neatkarīgā pētnieciskā žurnālistikas centra Re:Baltica līdzdibinātāja un aktīva sociālo tēmu pētniece. Inga Spriņģe - sieviete, kurai darbs, paralēli ģimenes dzīvei, ir visa viņas ikdiena un kura nestrādā naudas dēļ, bet gan tāpēc, lai izmainītu lietas.

18

19

LIELĀ INTERVIJA - Kā radās ideja “Karmas latviešus” veidot video formātā?

- Viens no iemesliem ir, ka man bija apnicis rakstīt rakstus, kurus neviens vairs nelasa. To arī rāda visa mediju industrija, un tas ir iemesls, kāpēc mediju industrijā valda tāds nogurums.

Tu skrien pakaļ auditorijai, jo visu laiku mainās formāti, kā viņu sasniegt. Cilvēki nelasa rakstus, jo nav laika. Labāk izvēlas digitālo formātu, kur nav tik ļoti jākoncentrē uzmanība. Otrs aspekts ir tas, ka man gribējās pamēģināt kaut ko jaunu. Ir apnicis rakstīt vienu un to pašu, gribas kaut kādas izmaiņas.

Pandēmijas laikā mani pārsteidza, cik ļoti cilvēki notic meliem un dezinformācijai. Mēs, Re:Baltica, par dezinformāciju rakstām gadus 10, tāpēc mani nepārsteidz, kas notiek dezinformācijas jomā. Mani pārsteidz, cik viegli cilvēkiem var iebarot melus. Arī dažādi pētījumi rāda, ka ir kļūdaini domāt, ka cilvēki izdara lēmumus, balstoties uz faktiem. Cilvēki pieņem lēmumus, balstoties uz emocijām.

- Kā tapa nosaukums?

- Nosaukumu izdomāja mūsu režisors Uģis Olte. Mēs domājām dažādas versijas, un nekā mums nesanāca. Tajā brīdī filmējām sēriju par Intu Blūmu, un viņai ir grāmata “Latvietes karma”.

Gājām uz grāmatnīcām, prasījām, kā to grāmatu pirka. Grāmatnīcu pārstāvji teica, ka, viņuprāt, tas atslēgas vārds, kāpēc to grāmatu tik šausmīgi pirka, ir vārds “karma”. Tad Uģis vienkārši attiecīgi izdomāja locījumus.

- Kāpēc neturpinājāt darbu televīzijā, bet izvēlējāties pētniecisko žurnālistiku?

- Darbs televīzijā man bija kā blakus darbs pētnieciskajai žurnālistikai, jo pētnieciskā žurnālistika ar mani ir bijusi vienmēr. Es sāku Rūjienas televīzijā 9.klasē, un man nebija mokas, kā maniem klases biedriem, ko izvēlēties darīt nākotnē. Es no 15 gadu vecuma esmu vienmēr strādājusi par žurnālisti. Tad sāku strādāt avīzē “Diena”, kur sāku pievērsties pētnieciskai žurnā20

listikai. Arī redaktori pamanīja to, ka man patīk pētīt dziļāk, meklēt kopsakarības. Pēc tam “Dienu” nopirka trīs nezināmie oligarhi, un es pametu šo avīzi. Aizbraucu uz Ameriku mācīties.

Tur radās ideja par Re:Balticas izveidošanu. Atbraucu atpakaļ un veidoju Re:Balticu. Paralēli Gundars Rēders uzaicināja, vai negribu novadīt priekšvēlēšanu debates kopā ar viņu, un es tā kā “ieliku vienu kāju” Latvijas Televīzijā. Tādā politiskā žurnālistikā. Pēc tam kaut kā tik veiksmīgi sanāca tās debates un radās ideja par “1:1” raidījumu. Es tur divas sezonas novadīju, paralēli man visu laiku bija Re:Baltica.

Bet tad kāpēc es pametu televīziju?

Tur bija vairāki faktori. Viens no tiem, pats galvenais, kas bija - man likās, ka es ar pētniecisko žurnālistiku Re:Baltica varu panākt vairāk izmaiņas, jo

“Es vienmēr zināju, ka es būšu žurnāliste” šo darbu daru tāpēc, ka gribu panākt izmaiņas. Man nav darbs no 9-17. Es domāju, ka žurnālistika, it sevišķi pētnieciskā, nav tāds parasts darbs, ko tu nāc un dari. Ir jābūt aizrautībai un pārliecībai, ka tu to gribi darīt. Tam ir liela ietekme, un tu vari kaut ko mainīt. Ja to uztver tikai kā naudas darbu, tā ir milzīga bīstamība. Vadot “1:1”, es sapratu, ka tur reizēm iztērēju 2-3 nedēļas gatavojoties. Uz vienu interviju pat pus gadu gatavojos, jo man bija uzrakstīts tāds scenārijs! Biju izlasījusi visas intervijas ar to cilvēku. Man bija salikti gan jautājumi, gan atbildes. Ja viņš atbild atbildi A, es uzdodu jautājumu A, bet, ja viņš saka atbildi B, es tālāk uzdošu B jautājumu. Man ļoti bieži pārmeta, ka es pārtraucu cilvēkus, bet tieši tāpēc arī pārtraucu, jo biju izlasījusi visas intervijas, un zināju, ka viņš vienmēr atbild vienu un to pašu! Es gribēju “iet dziļāk iekšā”. Tas viss prasīja ļoti daudz laika.

Otrs aspekts - man kļuva grūti no tā, ka katram ir viedoklis par to, kā man būtu jāstrādā. Arī no draugiem saņē-

mu kritiku, vienmēr katram bija viedoklis. Viņi jau tikai man, labu gribot, pateica, kāpēc es tur biju pārāk stingra vai nebiju pārāk stingra, un es kaut kā beigās jūtu, ka sāku pazaudēt sevi, sāku cenzēt sevi. Pati sev sāku nepatikt. Es noguru no sevis un no tā, ka visiem ir viedoklis. Labāk taisu tos pētījumus, kur es “izšauju” uz to brīdi, kad mēs nopublicējam rakstu, panākam izmaiņas, nekā tas televīzijas efekts.

- Vai Latvijā medijam pietiek ar ziedojumiem?

- Ir divi biznesa veidi, kā mediji var pelnīt naudu. Viens ir komercmediji, kur tu pelni no reklāmām un abonementiem. Otrs ir kā Re:Baltica, kas ir bezpeļņas organizācija. Mēs strādājam citādāk - mums ir divas auditorijas, cilvēki, kas patērē mūsu saturu, bet lielā mērā arī mūsu partneri. Mums ir labi mediju partneri, kuriem ir auditorija, mēs iedodam viņiem saturu, un tā mēs sasniedzam lielu auditoriju. Ja mēs sasniegsim auditoriju, cilvēkam būs arī ietekme, un viņš gribēs vairāk ziedot. Mēs varam pieteikties arī uz grantiem. Re:Balticai ir trīs ienākumu avoti, lielākais ir granti, kur tu piesakies uz dažādiem fondiem. Tad vēl ir ziedojumi, bet tie ir pēc būtības mazi, sākot no diviem eiro. Mūsu ziedotāji varbūt ir simtos pēc kopskaita, bet tās summas ir mazas, pamatā 15-20 eiro. Ir pāris ziedotāji, kas mums reizi gadā ap Ziemassvētkiem ziedo 1000 vai 2000 eiro. Tādi ir kādi pieci cilvēki, manuprāt. Un tagad pirmo reizi mums uz “Karmas latviešiem” arī bija viens ziedotājs, kuram es uzrakstīju un palūdzu 10 000 eiro, lai iedod mums sākuma finansējumu. Viņš arī iedeva. Bet pamatā mums ir tie lielie granti, kur mēs piesakāmies.

- Kā rosināt sabiedrībā izpratni par to, ka arī par žurnālistiku ir jāmaksā?

- Tas ir tas, ko es pēdējos četrus, piecus gadus saku! Ik pa laikam mēģinu pati to darīt, bet man tam nav spēka un laika. Mums ir vairāk jārāda pro-

LIELĀ INTERVIJA cess, kā strādā žurnālisti, kā mēs izvēlamies tēmas, kā pārbaudām informāciju, kā uzrunājam ekspertus, kāpēc tieši šos ekspertus. Tāpēc arī man “Karmas latviešos” ļoti patīk, ka mēs mēģinām rādīt to procesu. Ka nav tā, ka man katru rītu kāds zvana un saka, par ko man ir jāraksta. Mums ir redakcija, sanākam kopā, skatāmies kādas ir aktuālāks tendences vai problēmas valstī, izsveram, vai mums pašām rūp tā tēma, jo svarīgi ir pētīt tēmu, kas tev pašam arī tiešām rūp. Tad ir cita attieksme.

- 2019. gadā pie Re:Baltica biroja tika novietots bēru vainags un pudele ar “attīrīšanas šķidrumu”. Toreiz policija ierosināto lietu izbeidza, lai arī vajāšana tikai pastiprinājās. Kā ir šodien- vai pētnieciskais žurnālists var justies aizsargāts?

- To cilvēku jau notiesāja pirmajā instancē. Bija vēl viens kriminālprocess, un trešajā reizē, kad viņš arī politiķim uz ielas sāka iet līdzi un vajāt, tad viss saslēdzās. Kad bija pandēmija, es biju laimīga, ka nedzīvoju Rīgā. Nezinu, cik droši tad varētu justies. Šajā gadījumā domāju, ka te pat nav runa tikai par žurnālistiem, bet vispār par publiskām personām, kurām parādās seja.

Es domāju, ka pandēmijas laikā tik pat bīstami arī [infektologam] Ugam Dumpim bija staigāt pa ielu. Sociālie mediji šobrīd dod iespēju gan uzkurināt to maldīgo informāciju, gan sakacināt, nopublicēt adreses konkrētiem cilvēkiem. Es šajā brīdī pat nerunāju par bīstamību darba veikšanā žurnālistiem, bet kopumā par cilvēkiem, kuri ir publiski redzami. Ka varbūt kāds garīgi vai emocionāli nelīdzsvarots cilvēks, kurš var uzbrukt. Tas ir tāds risks, par ko man būtu bail.

- Pirms diviem gadiem Latvijas Televīzijā rādīja dokumentālo īsfilmu “Izdzīvotājs” par vardarbību ģimenē. Iepriekš esat teikusi, ka Re:Baltica mērķis nebija šausmināties, bet gan parādīt, kur meklēt palīdzību.

Bet kā var saglabāt veselo saprātu,

strādājot ar šādiem stāstiem?

- Man arī ir tāds jautājums. (smejas) Man ir arī kolēģi, kas kādā brīdī pamet žurnālistiku vai lieto alkoholu, jo visu laiku ir nenormālais stress par to, vai dabūsi materiālu, kā to pēc tam varēs salikt kopā, vai kāds pēc tam mani neiesūdzēs. Šajā gadījumā mēs arī paņēmām “Karmas latviešus”, jo sapratām, ka esam nogurušas no sociālajām tēmām. Es nevaru vēl paņemt kādus sistos bērnus vai sievietes. Man vienkārši tad jāsāk lietot antidepresanti, jo es nespēju norobežoties. Mani tieši bērni rezonē, tāpēc, ka man pašai mājās ir mazi bērni. Kad ieraugu to tēmu, man gribās iet un glābt, lai gan es saprotu, ka nedrīkstu. Es pati par šo ļoti daudz šobrīd domāju, tāpēc tagad tas nogurums sakrājas. Domāju, ka ik pa laikam ir jāmaina tās tēmas, ka nevar visu laiku vienu un to pašu ņemt, ir jāmāk pateikt “nē”, kas ir ļoti grūti. Es neesmu atradusi atbildi uz šo jautājumu. Tā ir liela problēma.

- Par savu darbu esat saņēmusi negatīvus, pat naida komentārus, kas Jūs motivē turpināt?

- Man viens no lielākiem dzinuļiem ir dusmas - ka mani kaut kas sakaitina

“Grūtākais ir atteikt cilvēkiem, kad viņi nāk ar savu konkrēto problēmu” - vai tā netaisnības sajūta, ka gribas iet un mainīt, palīdzēt. Ka kaut kas ir jādara! Bet tas arī ir ļoti postoši, jo dusmas paņem enerģiju. Tās ir emocijas, un tu nogursti no tā, ka visu laiku esi tajā dusmu stadijā. Mums ik pa laikam prasa, kā mēs Re:Balticā izvēlamies tēmas, un man ir standarta atbilde. Re:Baltica mēs nesēžam kopā, varbūt reizi gadā satiekamies, un pat tad arī neesam fiziski kopā bijuši visi.

Mums ir Whatsapp čats, un tas klasiskais stāsts, kā izvēlamies tēmas ir, kad kāds ienāk čatā un saka: “Man besī, šitais mani besī”, un tas vienmēr ir tas

karogs: ja besī, tad pētām. Tev tas rūp, uztrauc, būs motivācija, un tur ir problēma. Vienīgais, kā mēs varam kaut ko mainīt, ir rādīt reālus stāstus. Kāpēc es šo daru? Jo es varu kaut ko izmainīt! Ik pa laikam uznāk dzīvē doma, ko es varētu darīt, jo tas nogurums ir tik liels, un es saprotu, laikam tas nogurums nav vēl tādā stadijā, lai es varētu strādāt kādu biokrātisku darbu, rakstīt papīrus, kurus neviens nelasa un saņemt par to naudu. Brīžiem gan uznākt tāda vēlme, kad es jūtos tik nogurusi, ka varētu kaut ko tādu darīt.

- Vai, dzīvojot Tallinā, Jums nepazūd piederības sajūta Latvijai?

- Uz Latviju es nebraucu kā uz mājām, braucu kā ciemos. Man arī tur nav, kur palikt, īrēju gultas vietu Rīgā. Man pat nav savas vietas, kas noteikti arī ietekmē visu. Es, pat dzīvojot Rīgā, nejutos ļoti piederīga, kaut kā distancēti skatos uz lietām. Ja es Latvijā nejūtos laimīga savā privātajā dzīvē vai profesionāli, tas man arī nerada tādu kā piederības sajūtu.

- Ar kādiem izaicinājumiem ir jāsastopas, esot Latvijas žurnāliste, kas dzīvo Tallinā?

- Galvenais ir informācijas avoti. Pētnieciskajā žurnālistikā, lai tu iegūtu informāciju, tev ir jātiekas ar cilvēkiem, jāiet uz pasākumiem, jo tās tēmas jau atnāk pilnīgi neplānoti. Tu kādu satiec nejauši, parunājies, uzzini, kādas viņam ir problēmas vai sāpe. Es jūtos, ka esmu izolēta. Es arī esmu attālināti - sajūta, ka zaudēju to realitāti, ja neesi ikdienā uz vietas visu laiku. Tas ir grūti. Kad es braucu uz Rīgu, man visa diena ir ieplānota pilna. Esmu nogurusi, ka tik intensīvi viss. Es jūtos arī izolēta, jo šeit Tallinā nav mana draugu kopa. Man nav šausmīgi daudz draugu, ja godīgi, bet tik un tā, ja ir kāds brīvs vakars gribās, piemēram, aiziet ar draudzeni pasēdēt kafejnīcā. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas var iet dzert vīnu visu nakti, man 21.00 jau nāk miegs. Es noreibstu no vienas vīna glāzes. Nav tādas nedaudz citas dzī21

ves, paliek tikai darbs un māja. Tas arī neļauj atslēgties, un es jūtu, ka man brīžiem gribētos. Tagad es apzināti cenšos sevi piespiest iziet ārā ar paziņām no igauņu valodas kursiem, lai man nav tikai bērni un darbs.

- Jūsu vīrs arī ir tieši pētnieciskais žurnālists, vai mājās sanāk atslēgties no darba un nedomāt par to?

- Nē, es visu laiku domāju. Man tās tēmas rūp, un es arī par viņām domāju.

Kopā ar vīru, tas mūs vieno, jā. Kaut ko mēs pārrunājam, bet tas vairāk tādā politiskā kontekstā. Brīžiem ir tā, ka viņš nopublicē pētījumu, un es viņam saku: “Re, kāds jums pētījums! Kā es varēju nezināt, ka tu kaut ko tādu dari.” Viņš ir tik daudzās tēmās “iekšā”, bet atšķirībā no manis, viņš ir labs piemērs. Viņš arī ir pārguris līdz sliktumam, bet spēj norobežoties. Mans vīrs var vakarā vēl paņemt grāmatu rokās, tādu nopietnu grāmatu, un katru va-

“Mana vieta ir tur, kur ir cilvēki, kas man ir svarīgi” 22

karu 15-20 minūtes lasīt. Es nevaru!

Man pulkstens deviņos vakarā smadzenēs vairs nav vieta. Es truli ieeju gultā, domāju, nedaudz paskatīšos Instagram, un tā arī stundu sēžu, jo nav spēka galvā vairs neko ielikt iekšā. Bet mans vīrs, viņš kaut kā spēj. Viņš tādā ziņā ir racionāls. Es nemāku norobežoties.

- Vai ticat tam, ka ar žurnālistiku var mainīt noteiktus viedokļus sabiedrībā?

- Jā, noteikti! Mēs varam ietekmēt un mainīt. Tas, protams, paliek grūtāk, jo ne pa velti ir tā sajūta, ka tu tikai dari un dari, un nekas nemainās, bet tam joprojām ir ietekme.

Domāju, ka nākamā lielā tēma arī būs globālā sasilšana, klimata pārmaiņas, kur mums jau arī ir noliedzēji, kas patīk visiem “antivakseriem”, kas varbūt nāks par labu presei. Par cik pieaug nestabilitāte un nedrošība, liela daļa cilvēku meklēs kvalitatīvu informāciju, viņi būs gatavi maksāt. Līdzīgi kā Covid laikā vai pēc [bijušā ASV prezidenta Donalda] Trampa ievēlēšanas ļoti pieauga uzplaukums medijiem. Konkrēta sabiedrības daļa sāka maksāt, jo viņi novērtēja, kāda nozīme ir kvalitatīvam saturam, lai zinātu, kā pašiem rīkoties tālāk. Problēma būs ar tiem cilvēkiem, kas nemaksā un nekad nemaksās par saturu. Kāda informācija viņiem paliks, un ko viņi patērēs.

- Kādi, Jūsuprāt, varētu būt lielākie izaicinājumi nākotnes žurnālistiem?

Kā zināms, piemēram, šobrīd ir jācīnās ar viltus ziņām un dezinformāciju.

- Tā vēl tikai vairāk pieaugs, jo mūsdienās katrs cilvēks var ierakstīt, ko viņš grib, viskaut kur. Viltus ziņas nekur nepazudīs. Tā problēma paliks, bet es domāju, ka viņa transformēsies.

Jūs daudzās intervijās piesaka kā vienu no spēcīgākajām latviešu žurnālistēm. Vai tā arī jūtaties?

- Es nezinu, vai spēcīgākā, jo mums Latvijā tiešām ir daudz labu žurnālistu. Tas arī tāds mīts, ka mums nav. Tas ko es redzu, ir, ka man izveidots vārds, savs personīgais zīmols. Es nerunāju, cik pozitīvs vai negatīvs, bet viņš man ir izveidots. Grūti teikt, kā citi mani

LIELĀ INTERVIJA

“Žurnālistiku nevar uztvert kā naudas pelnīšanas darbu” vērtē, bet es pati jūtu, ka man ir pieredze, mani mazāk uztrauc lietas, ko par mani pateiks. Ļoti ir arī palīdzējusi televīzija. Ja nebūtu bijusi televīzijā, domāju, ka profesionāļu vidū, žurnālisti mani zinātu, bet man nebūtu tik liela tā publicitāte. Tas noteikti ir palīdzējis, un tas arī ir veiksmes jautājums, kas man ir bijis.

- Kā Jūs raksturotu sabiedrības attieksmi pret žurnālistiem kopumā?

- Slikta. Kopumā, ko rāda arī visi starptautiskie pētījumi - cilvēkiem mazinās uzticība medijiem. Tas iemesls ir tāpēc, ka katrs, kurš māk rakstīt, var būt viedokļu līderis caur sociālo mediju platformām. Mums kā žurnālistiem ir jābūt ļoti atvērtiem un jārāda process, kā mēs iegūstam informāciju, kā mēs uzrakstām, kā atlasām. Mums ir jārāda,

ka mēs arī esam cilvēki. Tāpēc es arī periodiski mēģinu Instagramā veidot video, rādīt un stāstīt par žurnālistiku, bet nav jau tam laika! Mums vienmēr māca, ka faktiem un viedoklim ir jābūt nodalītam. Tas, ko redzam sociālo mediju dēļ, ir, ka cilvēki grib viegli, tā kā caur viedokli pasniegtu informāciju, cilvēkiem patīk tas.

- Vai Jūs satraucaties pirms intervijām, esot gan kā intervētājs, gan kā intervējamais?

- Jā, es vienmēr satraucos. Ja mani intervē, es vienmēr pēc tam domāju: “Ai, kāpēc es nepateicu to vai nepateicu šito?!”, un vienmēr ļoti gari atbildu, jo gribu izstāstīt visu savu domu. Reizēm piefiksēju, cik neloģiski runāju - iesāku domu ar vienu teikumu, bet pabeidzu ar citu. Tagad no malas redzu, cik es nesakarīgi stāstu lietas. Un, ja man ir kāds jāintervē, tad man nav uztraukums par tādu kā fona informāciju, ko man vajag noskaidrot, bet konfrontācija - nav tā, ka man tas patiktu.

Foršāk ir būt labajam, nevis sliktajam.

- Vai par žurnālistu var būt arī bez attiecīgās izglītības?

- Jā, var būt. Galvenais ir ievērot žurnālistikas principus! Iemācīties tos nav tik grūti. Domāju, ka tam nevajag trīs četrus gadus bakalaura izglītību. Ir jāmāk uzskaitīt informācija, analizēt, paprasīt. Ir forši, ja ir izglītība, tad, manuprāt, ir daudz vieglāk. Tik pat labi var būt arī ekonomista vai juridiskā izglītība, tad tu piemācies klāt to žurnālistikas jomu.

- Kāds ir labs žurnālists šodien?

- Pirmkārt, lai rūp. Lai tiešām rūp darbs un tēma, ka tas nav vienkārši naudas darbs. Un tad otrais, lai neliek savu attieksmi iekšā. Lai ievēro žurnālistikas principus, ka tu nodali viedokli no komentāra. Tu nebaidies no secinājumiem, tu izdari secinājumus, jo secinājums nav viedoklis! Es domāju, ja būtu šīs divas lietas, ka tev rūp, un tu dari darbu kvalitatīvi, tas ir ļoti daudz. #SP

Raidījuma “Karmas latvieši“ veidotājas (no kreisās) Baiba Kļava, Inga Spriņģe un Inese Liepiņa.

23

Cik bieži vēlams mainīt darbu?

Autore: Vineta Ancveire Foto: Amanda Ancveire

S

pēja daudzus gadus nostrādāt vienā darba vietā lielā mērā ir atkarīga no audzināšanas ģimenē un pasaules uztveres kopumā. Katra nākamā paaudze arvien vienkāršāk attiecas pret darba maiņu. Šobrīd uzņēmumiem hroniski trūkst profesionālu darbinieku visos līmeņos, tāpēc ikviens labs speciālists savā jomā periodiski saņem jauna darba piedāvājumus.

Mūsdienās lielu ietekmi uz darba tirgu rada arvien pieaugošā globalizācija un attālinātā darba tendence, kas ļauj strādāt gluži vai jebkurā pasaules malā.

Ja esošais darba devējs darbiniekam var ilgstoši nodrošināt karjeras attīstības iespējas uzņēmuma iekšienē, tad, visticamāk, šis darbinieks būs lojāls – nemeklēs citu darba vietu un neatsauksies negaidītiem darba piedāvājumiem. Ir darbi, kuros cilvēki mēdz strādāt visu mūžu, piemēram, ārsts, skolotājs, muzeja pētnieks, aktieris. Dailes teātra aktieris Gunārs Placēns teātrī ir nostrādājis 70 gadus! Tomēr 24

Darbinieki, kuri uzņēmumā nostrādājuši vairāk nekā 5 gadus, ir lojālāki savam darba devējam, secināts personāla atlases uzņēmuma “CV-Online” veiktajā aptaujā. katra loma zināmā mērā viņam ir kā jauns darbs, kamēr darba vieta paliek viena un tā pati.

Strādājot 16 gadus personāla atlases kompānijā, ir nācies daudz ko pieredzēt – izveidojušies neskaitāmi cilvēku un amatu kombināciju profili. Saprotams, šī aina nav vispusīga, jo kompānijas segments ir vidējā un augstākā līmeņa vadītāju pozīcijas, tomēr ir izveidojušies daži ļoti skaidri secinājumi, piemēram, darba mainīšana ik pēc gada ļoti sabojā CV. Tāpat aizdomīgi skatās uz tiem kandidātiem, kuri 20 gadus nostrādājuši vienā uzņēmumā. Atbilde uz jautājumu, kāds ir optimālais nostrādātais laiks vienā darba vietā, nav viennozīmīga. Tas ir atkarīgs no dažādiem faktoriem. “CV-Online” veiktais pētījums 2018. gadā uzrādīja, ka gandrīz puse (43%) no ap-

taujātajiem par ideālo ilgumu vienā darba vietā uzskata 3-5 gadus.

Saskaņā ar 2019. gada ASV Darba statistikas biroja aptauju par pēckara jeb dzimstības uzplaukuma paaudzi (baby boomers), vidējais darba vietu skaits dzīves laikā ir 12 darba vietas. Jaunībā šī darba maiņa ir visbiežākā (gandrīz 5,7 darba vietas vecumā no 18 līdz 24 gadiem), jo jauni cilvēki ir aktīvāki kopumā. Viņi var atļauties daudz vairāk izmēģināt, jo vēl nav jāuzņemas rūpes par bērniem. Studentiem mūsdienās ir diezgan plašas iespējas atrast darbu paralēli studijām. Visbiežāk tas ir kāds maiņu darbs, kuru viņi ar laiku vairs nenorādīs savā CV dokumentā. Populārākie pagaidu darbi Latvijas studentiem ir pārdevējs degvielas uzpildes stacijā, barista kafejnīcā, piegādes kurjers, online spēļu prezentētājs, nepilna laika bērnu aukle, u.c.

Kļūstot vecākam un uzņemoties arī rūpes par ģimeni, cilvēki retāk vēlas mainīt darbu. Kā liecina ASV Darba statistikas biroja aptaujas dati, vecumā no 35 līdz 44 gadiem tās ir 2,9 darbavietas, bet vecumā no 45 līdz 52 gadiem – vidēji 1,9 darbavietas. Dr. paed., Mg. phil. Zanda Rubene saistībā ar vērtībām paaudžu griezumā uzsver, ka X paaudze (šobrīd 41 līdz 61 gadus vecie) darba maiņu uztver kā traģēdiju, jo viņi ir uzauguši ekonomiskās un politiskās stabilitātes apstākļos, līdz ar to pārmaiņas uztver kā draudus.

Covid-19 pandēmija ir ļoti būtiski ietekmējusi darba tirgu. Ilgāku laiku strādājot no mājām, cilvēkiem ir mainījušās prioritātes un uzskati par darba devēju un darbinieku attiecībām. Par spīti finansiālajai nedrošībai, strādājošie bija gatavi pārtraukt darba attiecības, pirms vēl bija atraduši jaunu darbu vai nolēmuši, ko darīs tālāk. Latvijā tas nav tik izteikti, bet, piemēram, ASV vairāk kā 4 miljoni strādājošie aizgāja no darba 2022. gada jūnijā (Avots: McKinsey pārskata dati). Starptautiskā vadības konsultāciju uzņēmuma McKinsey pētījumā tika konstatēts, ka cilvēki kopš 2021. gada turpina iet prom no saviem darbiem rekordlielā apjomā - tā saucamā “lielā aiziešana” (Great Resignation jeb Big Quit). Diemžēl uzņēmumi nav mainījuši paņēmienus, mēģinot cilvē-

kus noturēt, piemēram, vēl aizvien izmantojot algas paaugstināšanu nevis “elastīgā darba” piedāvāšanu.

Ir diezgan daudzi dažādi iemesli, kādēļ cilvēki paši izvēlas mainīt darbu - lielāks atalgojums, citi papildus labumi pie algas, interesantāks darbs, karjeras izaugsme, karjeras fokusa maiņa, elastīgāks darba grafiks, labāks darba un privātās dzīves līdzsvars, pārcelšanās uz citu ģeogrāfisko apgabalu, uzņēmuma pārcelšanās uz jaunu vietu, mierīgāks darbs, bēgšana no nekompetenta vai negatīva priekšnieka, atzinības trūkums par paveikto, prasmes un iemaņas neatbilst esošajam darbam.

Tie, kuri ir vientuļi, nevar prognozēt, kurā brīdī satiks savu otro pusīti, tāpat kā mākslinieki nevar prognozēt, kurā brīdī viņus uzaicinās darboties ilgi gaidītā projektā. Arī jebkurš darba tirgū esošais nevar prognozēt, kurā brīdī viņam piezvanīs vai atrakstīs, piedāvājot, iespējams, tādu darbu, uz kuru viņš nav cerējis. Tas attiecas uz visu līmeņu pozīcijām. Bieži vien cilvēki viens otram rekomendē labus darbiniekus, kurus personīgi pazīst, taču arī profila izveidošana lietišķo kontaktu sociālajā platformā LinkedIn var pavērt lieliskas iespējas neplānoti iegūt jaunu darbu. Tā kā LinkedIn apvieno dažādus nozaru profesionāļus – jo lielāks ir kontaktu loks, jo lielāka iespēja, ka tevi pamanīs, tai skaitā arī personāla atlases speciālisti.

Interesanti ir gadījumi, kad darbinieki atgriežas pie saviem bijušajiem darba devējiem, jo pa šo laiku parasti ir bijušas kādas būtiskas pārmaiņas. Būtiskas pārmaiņas pēc atgriešanās savā agrākajā darba vietā var ieviest arī darbinieks, kurš guvis atšķirīgu pieredzi citos uzņēmumos.

Reti var atrast tādu darbu, kurš ir kā aicinājums, un viss tajā ir ideāli. Droši vien tāds nemaz neeksistē.

Pilnīgi ikvienam darbam ir sava garoziņa, pat tam, kurā vienīgais pienākums ir barot delfīnus eksotiskā salā… Varbūt nav ne vainas šādam variantam: darbā darīt to, kas vislabāk padodas un neskaitīt nostrādātos gadus, un brīvajā laikā darīt to, kas visvairāk patīk un aizrauj. #VA

25

“AVANTŪRA” APMEKLĒ

NOVEMBRIS Foto: Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs, Latvijas Nacionālais teātris, Sigulda aizrauj!

Aizliegtais Pianīns Uzdāvināt klavieres bērnudārzā - nevainīgs, labestīgs žests vai birokrātijas lielais aisbergs? Traģikomēdija tās tiešākajā nozīmē - ja nesmietos, tad raudātu.

Par izrādes izcilību var arī spriest pēc tās pieejamības. Pirmizrādes mēnesī izsludinātās papildizrādes uz novembri jau pilnībā izpārdotas! “Aizliegtais pianīns” ir Ināras Sluckas režisētā izrāde, kas tapusi balstīta uz Māra Bērziņa romāna motīviem.

Marijas Ulmanes veidotā scenogrāfija ir pirmā lieta, kuras dēļ aizraujas elpa.

Visa Latvijas Nacionālā Teātra Lielās zāles skatuve ir izmantota līdz pēdējam centimetram. Dažādos līmeņos sinhroni notiek dažādas darbības, kas izrādi padara unikālu. Skatuves centrā atspoguļotas bērnudārza telpas - košas, mājīgas, ar bērnu nevainības piesitienu -, kur ar birokrātijas absurdumu cīnās bērnudārza darbinieki. Virs bērnudārza kontrasts - ar brūna koka paneļu pārklājumu apvilktas drūmās Saeimas telpas. Tur podestos sēž un datora taustiņus sit pašu ievēlētie deputāti.

Izrāde ir pilna ar pārsteigumiem, sākot ar anekdotēm no Aināra Ančevska atveidotā pavāra, dejojošiem lāčiem, cūkām un citiem zvēriem līdz pat grupas ABBA Dancing Queen karaokes dziedājumam no visiem bērnudārza darbiniekiem. Ik pēc pāris minūtēm visi skatītāji smejas par traģisko ikdienu cīņā ar dokumentu gūzmu, ko deputāti nerimstoši liek klāt no jauna. Pa vidu mijas stāsts par deputātu privāto dzīvi, velkot tiešas paralēles ar dažādiem skandāliem, par ko ikdienā lasām ziņu portālos vai žurnālos. Galu galā stāsts par klavierēm izvēršas par lielu fiasko, ko vērts redzēt ikvienam!

26

“AVANTŪRA” APMEKLĒ

Fotoalbuma stāsti – sešdesmitie Turaidā Novembris ir pēdējais brīdis, kad izrauties no mājas pie dabas, kamēr vēl nav iestājies stindzinošs aukstums.

Vērtību zīmes – LNMM Par godu Latvijas Bankas simtgadei, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāta jauna ekspozīcija - “Vērtību zīmes”.

Ierasti rudenī visi dodas uz Siguldu, lai apskatītu Latvijas

Priekšā galvenajām durvīm visā muzeja augstumā slejas

krāšņos dabas skatus. Kad teju visas lapas jau nokritušas

grandioza monēta ar zeltainiem metāla aizkariem, un, ejot

un cilvēku pūļi izklīduši, iesakām doties uz Turaidas

tiem cauri, atskan skaņu gammas, bārkstīm atsitoties citai

Muzejrezervātu, kur iespējams apskatīt dažādas gan

pret citu.

mainīgās, gan patstāvīgās ekspozīcijas.

Vērtību zīmes sevī iekļauj 8 dažādus

LĪDZ 15. 01.

Septembra vidū atklāta Mintauta

stāstus par monētām: “Mūsu Rīga”,

Slapjuma izstāde “Fotoalbuma stāsti

“Mūsu Zelts”, “Mūsu Latvija”, “Mūsu

– sešdesmitie Turaidā”. Tai atvēlēta

Vēsture”, “Mūsu Pamati”, “Mūsu Kul-

telpa jaunajā pārvaldnieka mājā. Uz

tūra”, “Mūsu Pasakas Un Teikas”, “Mūsu Pasaule”. Pašas

sienām ir vairāki melnbalti lielizmēra fotoattēli, kuros atspo-

monētas novietotas perfektās līnijās, un radīta ilūzija, ka tās

guļota dzīve Turaidā sešdesmitajos gados. Izstādē iekļau-

lido pašas no sevis, rotējot ap savu asi, lai no ikvienas pu-

tas arī oriģinālfotogrāfijas no albumiem, kuri saglabājušies

ses apmeklētājs to varētu redzēt tās pilnajā krāšņumā.

LĪDZ 31. 12.

sešdesmit gadu garumā un beidzot tiek izrādīti plašākai publikai speciāli veidotos aizsargstikla paaugstinājumos.

Kā Sprīdītim meklējot laimīgo zemi, kur tumsā viņš redz mirgodamas maldugunis, tikai šajā izstādē viss ir balts, un

Izstāde ir lieliska iespēja ielūkoties pagātnē, kuru pašlaik

malduguņu vietā griestos iekarinātās lielās, zeltītās “monē-

aktīvi pēta mūsdienu pētnieki un mākslinieki. Katra fotogrā-

tas” atstaro visu, kas notiek telpā. Tāpat to piepilda monētu

fija attēlo kādu ikdienišķu ģimenes ainu, kādu nenozīmīgu

kalšanas skaņas, kas rada ilūziju, ka esam daļa no monētu

notikumu svešiem, bet mīļu un tuvu Mintautam Slapjumam,

tapšanas procesa.

kurš šos mirkļus ir iemūžinājis kā amatierfotogrāfs.

Izstādi papildina interaktīvā telpa, kura atrodas ceturtajā stāvā. Tajā izvietoti sienas izciļņi, uz kuriem ir iespējams iekrāsot papīra lapas ar dažādiem monētu iespiedumiem.

Iespaidīga un neatkārtojama. Cilvēku pieplūdums jūtams ik pēc pāris minūtēm, ikviens vēlas apskatīt šo brīnumaino izstādi. Šeit gan iesakām doties agrāk no rīta vai darbadienās. #ZLP 27

Darbs, māksla vai izklaide? Ko nozīmē būt influencerim?

Raksta autore: Zelma Līva Purviņa Foto: privātais arhīvs

Infulenceris – profesija, par kuru runā visi, un kļūt vēlas teju katrs jaunietis. Viegla slava, darbs, māksla vai izklaide? Sarunā ar Alisi Mankus jeb AlishuksM, kā viņu vairāk pazīst interneta vidē, centos noskaidrot, ko domā viņa par šo, nu jau populāro profesiju.

Joprojām sastopami nosodoši viedokļi par to, ko dara un runā influenceri. Vēl 2020. gadā, kad Beāte Bērziņa tika izziņota kā trešā Latvijas Televīzijas raidījuma Supernovas vadītāja, Lauris Reiniks mikroblogošanas vietnē Twitter kritizēja influenceres sociālajos tīklos publicēto saturu.

Alisi satieku uz neilgu laiku, kafejnīcā Rīgas centrā. Viņa atrodas nemitīgā kustībā, pārskrienot no vienas tikšanās uz otru, kamēr pa vidu ir vēl dažādi darba pienākumi.

Jau šajā brīdī apjaušu, ka infulenceris iespējams ir kas vairāk par izklaidi.

- Kā tu sāki savas gaitas kā influenceris?

- Man bija apmēram piecpadsmit gadu. Visu sāku Youtube platformā, kurā nepazināti publicēju video, un man sāka pieaugt sekotāju visās platformās, tai skaitā Instagram, Musical.ly, tagad arī TikTok. Vienubrīd man bija divi tūkstoši sekotāju. Tad es pat neapzinājos, ka tas ir skaitlis, turpināju dzīvot savu dzīvi un nedomāju joprojām, ka kāds mani redz. Slieksnis bija pie desmit tūkstošiem, kad cilvēki mani sāka atpazīt uz ielas, rakstīja man privātas ziņas sociālajos tīklos.

No sākuma mani ļoti traki apsmēja.

Teiktu, ka zemapziņā es to sāku, jo man gribējās ar kādu parunāt.

Man nebija daudz draugu, bija viena draudzene skolā, līdz ar to kamera bija kā mana “draudzene”, ar kuru es runāju. Augot sekotāju skaitam, viss pilnībā mainījās, pat no draugiem, kuri mani sākotnēji apsmēja. Teiktu, ka viss sākās ar

Youtube, tad Musical.ly un tikai tad Instagram platformā. Tieši tādā secībā.

- Kurā brīdī saprati, ka kļūsti populāra Latvijā? Vai atceries kādu specifisku publikāciju?

- Es teiktu, ka viss notika pakāpeniski. Nedomāju, ka ir kāds viens noteikts brīdis. Protams, ir video, kuri ir vairāk skatīti, piemēram, video ar manu draugu. Instagram noteikti nav tāda viena publikācija. Musical.ly laikā pie katras publikācijas bija daudz skatījumu.

Iemesls, manuprāt, bija tāds, ka Latvijā satura veidotāji tur nebija tik daudz.

- Jau minēji, ka, sākot savu ceļu sociālajos tīklos, saskāries ar apsmiešanu. Kā reaģēja ģimene?

- Nesen tieši biju apdomājusi šo tēmu, kā bija manai ģimenei, no tāda skatupunkta, vai viņiem mani vajadzēja ierobežot. Viņiem vajadzēja nedaudz vairāk mani ietekmēt, to, ko es daru. Viņi mazliet zināja, ka es kaut ko publicēju, bet nesekoja tam līdzi. Manuprāt, tagad atskatoties uz to atpakaļ, es pārkāpu dažās normas, piemē29

ram, rādīju, kur dzīvoju, stāstīju sensitīvākas lietas, rādīju ģimeni.

Viņi atbalstīja, bet neierobežoja un nekontrolēja.

- Vai pārkāpjot šīs normas, tev ir gadījušās kādas nelāgas situācijas, kad kāds, piemēram, brauc pie tevis vai sūta vēstules uz dzīvesvietu?

- Nē, paldies Dievam, ka nē. Šķiet, ka Latvijā nav tāda kultūra ierasties pie kāda.

- Darbs, māksla vai izklaide? Kurš no šiem, tavuprāt, ir vispiemērotākais influencerim?

- Pašā, pašā sākumā tā bija tikai izklaide. Kad es biju maziņa man bija kamera, stāstīju un izklaidēju sevi. Māksla mijās ar izklaidi, kad man bija ap desmit tūkstošiem sekotāju. Musical.ly vairāk asociējās ar mākslu - man patika izveidot kādu māksliniecisku sejas grimu.

Tagad tas ir pārsvarā tēmēts uz darba jomu, jo man nav brīvā laika, lai es izpaustos tik mākslinieciski, cik vēlētos, jo paralēli studēju un strādāju Eiropas Hitu Radio.

Izklaide vairs tā noteikti nav, jo apzinos, ka tagad maniem vārdiem ir liela nozīme! Noteikti tas, ko es redzu nākotnē, ka darbs mīsies ar mākslu.

- Vai tev šķiet, ka ir viegli būt par influenceri, ņemot vērā bieži notiekošās diskusijas sabiedrībā par un ap influenceriem?

- Viegli tas noteikti nav, un ne visi to var, bet, ja tu esi tāds cilvēks, kurš ir gatavs savus labos mirkļus, savus sliktos mirkļus, savu dzīvi atdot citiem, tad tas varētu palīdzēt. Viegli tas nav! Principā tu audz kopā ar saviem sekotājiem. Ja tu pieļauj kļūdu, visi to atcerēsies. Tas arī nav viegli. Ar laiku notiek, tā teikt, automātiski.

Piemēram, atnes ēdienu. Man roka 30

jau automātiski sniedzas pēc telefona, bet apkārtējiem tas dažreiz ir grūtāk saprotams, dažiem nepatīk, ļoti individuāli. Cenšos pielāgoties tiem cilvēkiem, kuri nevēlas būt šajā aspektā manā dzīvē.

Man ir ļoti grūti dažreiz redzēt jauniešus, kuri grib kļūt par influenceriem, bet, ka tā nav viņu lieta - viņiem ir grūti sadzīvot ar kādiem dzīves aspektiem, ko līdzi nes šī profesija. Tā ir konstanta uzmanība no svešiem cilvēkiem.

- Minēji, ka pašlaik arī studē. Vai, izvēloties studiju virzienu, ņēmi vērā savu influencera statusu?

- Man bija vairākas izvēles. Precīzāk, piecas. Arī pie pašām izvēlēm sapratu, ka daļa no virzieniem, kurus apsvēru, ir tikai tāpēc, ka esmu tuva ar internetu. Skatoties tagad atpakaļ uz laiku, kad bija nepieciešams izvēlēties, centos neietekmēties no tā, ka esmu influenceris.

Pašlaik studēju pedagoģiju, līdz ar to tas var gan palīdzēt, gan kaitēt, jo katrai skolai ir savi noteikumi un imidža uzturēšana. Izvēlējos tik un tā studēt, jo man tas patīk! Zinu, ka arī profesijas pieprasījuma dēļ vienmēr varēšu papildus strādāt un attīstīt arī pati sevi..

- Vai satura veidotāja profesija tevi ir atvērusi jaunas durvis?

- Es noteikti teiktu, ka jā. Bieži parādās iespējas sevi pilnveidot.

Esmu arī paralēli saviem sociālajiem medijiem un universitātei uzsākusi vēl darbu radio kā satura veidotāja. Tas man ir devis iespēju runāt ēterā, vairāk iespējas parādīt manas prasmes, pilnveidot tās un galu galā radīt arī jaunu saturu sociālajos tīklos, kas ir vēl kvalitatīvāks.

- Kā tu sastādi prioritātes savā dzīvē? Vai tās tiek pakārtotas taviem sociālajiem tīkliem un to vajadzībām vai tieši pretējipakārto sociālos tīklus savam ikdienas ritmam?

- Pagaidām man prioritāri ir pabeigt universitāti, līdz ar to es savas gaitas kā satura veidotāja pakārtoju savam universitātes grafikam. Tālāk mans darbs radio un pēc tam saistības ar maniem personīgajiem sociālajiem tīkliem.

Tai pat laikā, lai kur es būtu, kā jau teicu, man automātiski iet līdzi telefons un ikdienas filmēšana.

Respektīvi mani sociālie tīkli “iet roku rokā” ar manām pārējām nodarbēm. Es ņemu līdzi savus sekotājus, auditoriju katrā savā ikdienas brīdī. Protams, ir jāatrod balanss starp visu, bet es dalos ar to, kas man tiešām patīk un uzrunā. Neveidoju saturu tikai tāpēc, ka vajag. Tas vairāk ir tāpēc, ka es gribu. Tad nāk sadarbības, kuras arī “iet roku rokā” ar to, ko jau veidoju un daru.

- Cik bieži tu piekrīti sadarbībām?

- Pēdējā laikā sanāk biežāk atteikt laika trūkuma dēļ. Es “izsijāju” to, kas man, manai ikdienai ir aktuāli. Atgriežoties pie jautājuma par darbu. Lai gan tas ir arī mans darbs, es to neuzskatu kā darba attiecības ar saviem sekotājiem, jo realitātē, rādot savu ikdienu un veidojot sadarbības, sevi piepildu ar enerģiju un atgriezenisko saikni ar savu auditoriju. Es nosaku pati savu darba grafiku, kas mani piepildīs un papildinās manu ikdienu uz labo pusi.

- Vai joprojām ir negatīvi komentāri un vispārīgas sliktas pieredzes ar sekotājiem?

- Jā, bet vairāk tagad ir jūtams TikTok. Instagramā tās negācijas nav tik bieži sastopamas. To skaidroju ar jauno patērētāju vecumu, kā arī ar stingrākām regulām privātuma politikās. TikTok platforma vēl ir salīdzinoši jauna platforma, līdz ar to tur pamata bāze nav tik stingra. Man bija pieredze, kad mani kopumā nobloķēja trīs reizes, jo mani video tika apsūdzēti visādos

pārkāpumos, kas realitātē nebija patiesi. To pārsūdzot, platforma atzīst, ka “Ā jā, tur nav nekādu pārkāpumu!”, bet tāpat saturs paliek pie apsūdzētā satura. Vairākas reizes tā notiek un tevi nobloķē, līdz ar to “heiteri” to izmanto.

Instagramā tā nav - to pārbauda.

Nelabvēlīgiem cilvēkiem ir daudz grūtāk panākt.

Tas ir arī iemesls, kāpēc es pievēršos Instagram platformai vairāk, jo pēc pieredzes, TikTok tev var atņemt jebkurā brīdī, uz to nevar paļauties. Tā principā bija mana bērnība, kuru es vairs neatgūšu, jo šie profili ir noņemti un nobloķēti.

- Kā ir ar cipariem? Vai jūti algoritmu ietekmi uz savu Instagram?

Kādas būtu tavas sajūtas, ja tiktu

izdzēsti visi neaktīvie lietotāji?

- Es teiktu, ka daudz vairāk cilvēku tagad skatās “Instagtam stories“, daudz, daudz vairāk. Aptuveni trīs reizes vairāk cilvēku ikdienā skatās manus “storijus” nekā lielās publikācijas. Grūti pateikt, kāpēc - vai nu vienkārši nerāda publikācijas galvenajā lapā, vai kas cits, jo skaitļos, kuri man ir “storijos”, tas ir pilnībā cits skats. Es domāju, ka neaktīvo lietotāju noņemšana no sekotāju skaita visu tikai uzlabotu.

Būtu vairāk aktīvie lietotāji un varētu redzēt reālo situāciju. Kādreiz bija tieši otrādi, tikai publikācijas, bet man šķiet, ka tagad tā ir visiem.

- Noslēgumā gribu vaicāt - ja tu pašlaik jau nebūtu influencere,

vai tu centos par tādu kļūt?

- Ļoti grūti iedomāties, kā būtu, ja es nebūtu, jo tas tik ļoti ir “iesakņojies” manī. Es noteikti varu teikt, ka būtu ļoti aktīva. Neskatoties uz to, ka es esmu aktīva sociālajos medijos, esmu arī aktīva ārpus tiem. Noteikti darbotos vēl vairāk studentu pašpārvaldē un liktu sevi vēl vairāk “iekšā” darbos, kas mani attīstītu. Būtu kādā jomā, kur mani tāpat var dzirdēt un redzēt, jo es esmu tāds cilvēks. Tā esmu es! Es neietu speciāli “meklēt” slavu. Tas, manuprāt, notiek dabiski. Ja būtu vajadzība cilvēkiem mani dzirdēt, tad tie cilvēki arī mani atrastu, man pašai viņus nemeklējot. #ZLP 31