Baškīrijas siguldiešu stāsti

Tradīciju burtnīca

BAŠKĪRIJAS SIGULDIEŠU STĀ ST I

1

SIGULDIEŠI NO BAŠKĪRIJAS

Nellija Ermansone, Ēvalds Inspēters, Milda Rozenberga, Anna Vernere, Ernests Bērziņš, Nellija Bērziņa, Alevtīna Māla, Leonīds Ermansons, Hortenzija Vīlenfelde, Vera Reine – tikai daži no siguldiešiem, kuri ir dzimuši Urālu kalnu piekājē, Eiropas malā, Krievijas vidū.

Sagatavoja: Ieva Vītola, Signe Pucena Tekstā saglabātas teicēju un intervētāju valodas īpatnības.

Foto: Alberts Linarts, Ieva Vītola, Ģirts Vītols, no Ernesta Bērziņa, Nellijas Ermansones, Leonīda Ermansona, Ēvalda Inspētera, Alevtīnas Mālas, Annas Verneres personīgajiem arhīviem Redaktore: Rita Treija Mākslinieks: Mārtiņš Ratniks Sērijā “Tradīciju burtnīca” publicēti izdevumi: “Brandava gatavošana Viduskurzemē” (2007) “Aizputnieku stāsti par ebrejiem” (2008) “Alus gatavošana” (2009) “Suitu stāsti”(2009) Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds

Paldies par sadarbību Aivaram Janelsītim, Tomam Ķikutam, Albertam Linartam, Arisai Pastuhovai!

Izdevējs: Starpnozaru mākslas grupa SERDE

www.serde.lv 2010

2

ISBN 978-9934-8031-3-0

Viņu vecvecāki bija tie, kas pirms vairāk nekā 100 gadiem, atsaucoties aicinājumiem presē, mēroja tālo ceļu, lai teju 3000 kilometru attālumā no Latvijas sāktu jaunu dzīvi.

Tur, toreizējā Ufas guberņā, tagadējā Krievijas Federācijas Baškortostānas Republikā, viensētās runāja un dziedāja latviski, bija latviešu skolas un lūgšanu nami, rupja maize un puķu ieskautas mājas.

Sākot no 19. gadsimta otrās puses, simtiem ģimeņu no Baltijas brīvprātīgi izceļoja uz citām Krievijas guberņām, lai iemantotu “savu stūrīti” zemes, kas Latvijā tolaik bija nopērkama vai izrentējama par nesamērīgi augstu un lielai daļai lauku iedzīvotāju nepieejamu cenu. Jaunas dzīves sākums Baškīrijā daudziem latviešiem bija sūrs, vispirms kļūstot par līdumniekiem, tikai pēc tam par lietpratīgiem un priekšzīmīgiem zemkopjiem, kuri “mūža mežus” pratuši pārvērst par ienesīgām druvām un auglīgiem laukiem. Saimnieciskie latvieši turību un pārticību guva, nodarbojoties galvenokārt ar zemkopību un lopkobību, kā arī biškopību. 20. gadsimta sākumā latvieši veidoja labi pelnošus piena pārstrādes kooperatīvus, ieveda un izmantoja modernu rūpnieciski ražotu lauksaimniecības tehniku, nodarbojās ar šķirnes āboliņa sēklu audzēšanu.

Kā liecina vēstures avoti, 19. gadsimta beigās Ufas guberņā vairāk nekā 20 lielākās un mazākās kolonijās dzīvoja ap 4000 latviešu, Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara laikā – līdz 18 000, 20. gadsimta 20.–30. gados – ap 10 000 latviešu. Viena no lielākajām latviešu zemnieku kolonijām veidojās Arhangeles rajonā Basas upes krastā.

1902. gadā, atdaloties no Arhlatviešu zemnieku kolonijas, tika nodibināts Bakaldīnas ciems ar 204 saimniecībām, kas piederēja no Vidzemes un Kurzemes izceļojušiem latviešiem.

Pārdzīvojot neražas gadus, piespiedu kolektivizāciju, abus pasaules karus, melīgas apsūdzības un represijas, pienāca laiks, kad Baškīrijā dzimušie latvieši varēja atgriezties savā senču zemē. Pēc Otrā pasaules kara, gan Latvijai, gan Baškīrijai kļūstot par padomju republikām, no Bakaldīnas, Livānijas, Beisovas, Arhlatviešiem un citiem

3

VIŅI PĀRNĀCA TĒVU DZIMTENĒ

ciemiem Siguldā ieradās vairākas ģimenes, lai – līdzīgi saviem senčiem – no jauna sāktu savu dzīvi. Sigulda kļuva par mājvietu daudziem Baškīrijas latviešiem – Andžu, Ermansonu, Inspēteru, Kortu, Rozenbergu, Skujiņu, Verneru, Ozolu, Puriņu, Rozīšu, Bērziņu, Zālamanu, Krastiņu, Bērzkalnu, Freiju, Mauriņu un citām ģimenēm. Viņi mazpilsētā ieradās pakāpeniski, cits citam palīdzot atrast pajumti un darbavietu.

Jaunās dzīvesvietas izvēli noteica praktisku apstākļu sakritība, nevis dzimtu agrākās saknes kādā no Latvijas novadiem. Tā, piemēram, Ermansonu, Skujiņu, Kortu, Bērziņu un Ozolu ģimenēm Sigulda par dzīvesvietu kļuva, pateicoties Pāvilonkulim – Pāvilam Ermansonam, kurš Siguldā ieradās drīz pēc Otrā pasaules kara. Pāvils Ermansons, viens no divpadsmit Ievas un Friča Ermansonu bērniem, kara laikā iepazinās ar rīdzinieku Vili Mecautu, kopā ārstējoties hospitālī. Sadziedējot ievainojumus, kara biedrs atbrauca Pāvilam līdzi uz Bakaldīnu, kur satika Vilhelmīni, Ēvalda Inspētera un Mildas Krieviņas mammu. Pēc kāzām Mecautu ģimene atgriezās Latvijā, uzsākot dzīvi Siguldā: “Pēc kāda laika, man liekas, 1946. gadā, Mecauts izsauca Pāvilonkuli.

Pāvilonkuls atbrauca uz Latviju, un tā viņi, kā saka, viens otru vilka, vilka, vilka, līdz visi atbrauca uz Latviju. Daudz Siguldā sabrauca. Lielākā daļa, kas brauca, no sākuma palika pie Mecauta mājiņā Viestura ielā, kamēr sameklēja kādu dzīvokli Siguldā.”

(No intervijas ar Ēvaldu Inspēteru.)

Tā nu Siguldā dzīvo jau trešā paaudze. Ne tikai pie manas omītes Nellijas Ermansones, bet arī citās siguldiešu mājās dzird pieminam Baškīrijas vārdu, stāstus par piedzīvoto bērnībā un jaunības dienās gleznainajā Urālu piekalnē. Vairākās siguldiešu mājās joprojām dzer melno tēju ar pienu, ikdienā un svētku reizēs gatavo pelmeņus un kurņikus, mīļuprāt atceras ievogu vai irbenāju plātsmaizes smaržu, kā arī pasaulē saldākā un dzidrākā medus garšu.

Izdevumā publicētas Baškīrijas siguldiešu mutvārdu liecības, kas stāsta par bērnības zemi, latviešu satikšanu ar cittautiešiem, skaudrajiem apstākļiem kara laikā, dzīvi sādžā un kolhozā, atklāj atmiņas par mājupceļu uz Latviju un pirmajiem iespaidiem Siguldā.

4

Ieva Vītola

Mūsu tautas vēsturē vēl ir daudz mazizpētītu notikumu, kas saitīti ar cilvēku likteņiem un norisēm daudzu gadu ilgumā. 19. gadsimta otrajā pusē Krievijā sākās dzimtbūšanas sairums, un zemnieku brīvlaišana sevišķi strauji iesākās Baltijas guberņās. Zemnieki ieguva sen kāroto brīvību, bet vēl nepiepildījās sapnis iegūt savu zemi, jo tā palika muižnieku īpašumā. Atlika vienīgi iespēja atkal kļūt atkarīgiem no muižniekiem, nomājot viņu zemi, pildot klaušas, maksājot nodevas un grimstot nabadzībā. Alkas pēc savas zemes veicināja tautiešu došanos savas zemes meklējumos uz Krievzemi – Pleskavas, Baškīrijas, Sibīrijas un citiem novadiem.

Vairākas latviešu zemnieku kolonijas veidojās Urālu piekalnes melnzemē – Baškīrijā.

Tautiešu likteņgaitas pusotra gadsimta garumā saistās gan ar savu saimniecību veidošanu un iekopšanu, gan ar smagiem pārdzīvojumiem revolūcijas un pilsoņkara gados. Arī ar pārestībām kolhozu dibināšanas laikā, kad atņēma visu iekopto. Pēc dažiem gadiem – 1937.–1938. gadā – sākās Staļina nežēlīgās represijas, genocīds pret mazākumtautībām, tai skaitā pret latviešiem. Šajā laikā Krievijā likvidēja izdevniecību “Prometejs”, latviešu teātrus un skolas. Traģēdija skāra arī Baškīrijas koloniju latviešu ģimenes, represēti un nošauti tika simtiem nevainīgu cilvēku.

Pēc Otrā pasaules kara daudzu Baškīrijas kolonistu bērni un mazbērni sāka atgriezties vecvecāku dzimtenē. Vairākas dzimtas un ģimenes izvēlējas Siguldu, lai ar savu darbu un radošo izdomu labiekārtotu skaisto un teiksmaino pilsētu Gaujas krastos. Man kā bijušajam pilsētas deputātam, Siguldas dzīvokļu – komunālās saimniecības vadītājam ar daudziem izdevumā pieminētājiem cilvēkiem nācies kopā strādāt komunālās saimniecības un infrastruktūras nozares uzņēmumos. Izmantojot iespēju, ar patiesu cieņu un vislabākajiem vārdiem gribas pateikties šiem čaklajiem, rūpīgajiem darba veicējiem par ieguldījumu, ko viņi devuši Siguldas izaugsmē. Tā ilgus gadus Siguldas siltumnīcu saimniecības darbi nebūtu iedomājami bez Ēvalda Inspētera. Kā izcilu friziermeistari daudzi atceras Nelliju Ermansoni. Allaž sirsnīga, atsaucīga, zinoša un iejūtīga bijusi mūsu bērnu audzinātāja un skolotāja Anna Vernere. Ar lielu atbildību ceļa meistara pienākumus veica tēvs un dēls Jānis un Leontijs Korti, prasmīgi strādāja infrastruktūras objektu apkalpes darbinieki Jānis Puriņš un Antons Skujiņš, sava amata lietpratējs bija kalējs Aleksis Rozītis. Ar Ernestu Bērziņu iesaistījāmies vēsturiskos notikumos, kopā strādājot 20. sasaukuma Siguldas pilsētas deputātu padomē 1989. gadā. Gribas pieminēt arī šoferi Leonu Andžu, kas apkalpoja komunālā

5

kombināta mašīnas un mehānismus. Protams, grūti nosaukt itin visus čaklos darba darītājus, starp kuriem daudzi bija Baškīrijas latvieši.

Ir prieks, ka manu kolēģu ģimenēs pēc atgriešanās Siguldā aug jau otrā un trešā paaudze, kuriem izdevumā publicētās atmiņas ļaus iepazīt savu dzimtu vēsturi un godam turpināt tēvu un vectēvu darba tradīcijas. Viņiem piederīga ir arī Ieva Vītola, kura, sagatavojot šo izdevumu, ieguldījusi nenovērtējamu un nozīmīgu darbu senču piemiņas saglabāšanai.

Ēvalds Inspēters dz. 1926. gadā Baškīrijā, kopš 1950. gada dzīvo Siguldā

Aivars Janelsītis

Ēvalds Inspēters.

Foto – Alberts Linarts, 2008

Pats dzimis, mamma dzimusi Baškīrijā 1903. gadā. Mans vectēvs ar vecomammu apprecējās Baškīrijā. Vecāmamma no Alojas. Tēvs dzimis 1887. gadā Trikātē. No sākuma dzīvojuši mežā, žagaru būdā. Vilki apkārt ziemā gaudojuši. Uzcēluši māju.

Arī bērni blakus līduši līdumu un ierīkojuši saimniecības, cēluši mājas. Pavisam sešas mājas. Vectēvam trīs brāļi un trīs māsas, Augustam – 12 bērni. Aiz mežiņa cēluši māju – vectēva brālis kalējs Mārtiņš, viņam divpadsmit dēli, trīspadsmitā meita. Ķerekli ir sādža Bašķīrijā. Bakaldīnas nostūris – Šišlimena, tur sādža Ķerekli. Naudu pelnījuši, cepot krievu krāsnī smalkmaizītes, turpat tirgojuši, pelnījuši naudu, cēluši māju. [..]

No Latvijas brauca prom tāpēc, ka Latvijā nebija zemes, vācieši visu pārvaldīja. Cars izdeva pavēli, ka Ufas gubernators dod zemi par brīvu – tur varēja līst līdumus. Slēdza līgumu, pieņēma desmit hektārus uz desmit gadiem, katru gadu jānolien viens hektārs, maksāja iesākuma naudu, lai var iesākt. Ja katru gadu vienu hektāru meža nolīda, tad dzēsa parādu. No Latvijas viņi brauca ar zirgu. Vairāki kopā, līdzi govis, aitas. Pusvasara pagāja, kamēr tika galā. Pirmie, kas aizbrauca 1860. gados, pirmie dabūja lielākas zemes, pa 25, 30 hektāriem. Bija lieli govju ganāmpulki, zirgi, bija jau iedzīvojušies. Ģimenē runāja latviešu valodā, Bakaldīnā bija trīs latviešu skolas. Es beidzu tikai četras klases, jo 1938. gadā visas skolas likvidēja. [..]

6

No 37. līdz 38. gadam sāka visus tīrīt. Visus vīriešus saņēma ciet. 1938. gadā nedrīkstēja sienu pļaut, lai gan apkārt bija personīgās pļavas un kūtī govs bija. Nedrīkstēja, nāca pārbaudīt. Tad sienu ņēma no visām malām, nobēdzināja pa drusciņai, to neņēma, bet, ja bija vairāk siens, to atbrauca un aizveda uz kolhoza fermām. Tad slēpa kūtī, uz kūts augšas, istabaugšās, pirti, uz pirts augšas, kur tik ienāca prātā. Bet govi lai varētu izturēt, tas siens jau nepietika, tad brauca uz mežu, tur lapu koku meži bija – liepas, gobas, apses, ozoli, bērzi, vīksnas, tādi meži ir, gobas cirst gāja, mazos zariņus sacirta, veda uz māju, mizoja, sautēja un deva govīm siena vietā. Pārējo kurināja, pašiem malka

7

arī iznāca. Otrā gadā, 1939. gada vasarā, atbrauca traktors, mēs tādi, kas kolhozā negribēja iet, kā saka, nepadevīgi, atbrauca traktors, visai mājai norāva jumtus nost un – 24 stundu laikā pazūdi, kur tu gribi. [..]

Pirms 1937., 1938. gada – ar ko cilvēki tur nodarbojās?

Ar lauksaimniecību, zemkopību. Tur audzināja prosu, griķus, rudzus, kviešus, miežus.

Bija šausmīgi garšīga prosas biezputra. Vēl garša mutē! Es atceros, rudeņos kad izkūla prosu, tad aizbrauca uz Arhangli un viņu samala tā kā putraimus, un tad mala miltus, un tad pankūkas cepa. Bet, kad ilgāk pastāvēja, tad sūrums bija klāt. Bet, kad svaigi izkultas, tad – garšīgas. Mēs piestā ņēmām to čaumalu nost. Grūbas jau arī paši taisījām, koka piestā lika miežus, drusciņ mitrumu klāt, kamēr visa miza nost. Kaņepes sēja, un tad es zinu, ka bija kaņepju laukā zvirbuļi, kas sēklas ēda nost. Tad bija uztaisīts tāds plarkškis, tā grieza uz riņķi, tad bija jāstaigā uz riņķi, lai tos zvirbuļus dzītu projām. Tad taisīja kaņepju sviestu. Piestā tikmēr sita pa riekšu smalkumu, smalkumu, kamēr pikā viss saiet, tikmēr stampā.

Tad atceros labi, kā guļkārtes sētas taisīja. Aplokus. Dzina... Te jau neviens nemāk mietu iedzīt zemē bez āmura. A bija tā, pavasaros, kamēr vēl zeme mīksta, ar rokām sit iekšā, un varēja iesist tik dziļi iekšā. Vai pusmetru, visu metru varēja iedzīt iekšā. Ja neiet, tad varēja mazlietiņ ar ūdeni, bet ar to ūdeni bija jāskatās, lai neiešķīst sejā, tas ūdens. Pa priekšu pakustina, pakustina, to ūdeni izdzenā, izdzenā mazliet un tad sāk sist iekšā.

Es, vēl tāds puika būdams, cik man bija, es vairs neatceros, skolā gāju, negāju, bet tēvs lika iet uz mežu tos ievu zarus. Tur divus mietus dzina šitā te [rāda], pina ievu zarus iekšā un kārtis lika virsū, trīs kārtis taisīja aplokiem. Viena kārte platums – liela aita lai neiet cauri, otra un trešā, un sanāca ap metru augsta. Mietus dzina, skatoties pēc kārtes garuma, sacirstās kārtis jau nosvieda, pa metram, pa trim metriem, skatījās jau un regulēja. Ganību aploki tie bija. Tur jau jaunas apsītes, kas auga, vasarā, kad labi miza nāk nost, tad noloba, lai apžūst. Mietus lika ozola. Ja apse ir nomizota īsta laikā, viņa stāv visilgāk, ja zemē iekšā, tad jau pūst ātri. Zemē lika ozolu, ņēma paresnu ozolu, skaldīja kādās astoņās daļās, jo tik daudz apaļu ozoliņu jau nevarēja dabūt.

Ozolu tur daudz bija?

Bija jau, kad uzbrauca augstāk, tad tur bija ozolu birzes, ka cauri nevarēja iziet, tā savairojušies. Ozoli jau bija visur. Tad Arhangelē uztaisīja vietu, kur parketu taisīja, tad tos lielos ozolus apzāģēja.

8

No ēdieniem bērnībā, kas nāk prātā?

Pelmeņus mamma taisīja. Kad cepa rudzu maizi, tad taisīja, ko sauc kurņiks. Apaļa panna, ieliek rudzu mīklu, norūgušu mīklu, vienalga, vai rudzu mīklu, tad gaļu sagriež,

Ēvalda Inspētera vecāmāte Katrīne Andže, 1939

Vilhelmīne, Dāvids, Žoržs un Ēvalds Inspēteri, 1932

kartupeļus sagriež un liek visu iekšā, virsū uzliek atkal tādu ripu mīklas, uzlīmē iekšā, viducī atstāj caurumu, liek krāsnī un izcep. Tas skaitījās tāds kurņiks. Tāds gards noēdiens!

Ko tad vēl? Pienu raudzēja, sviestu taisīja, veda uz Arhangeles tirgu sviestu, bija speciāls veidnītis, mārciņu liels – 400 grami, to kastīti piesmērēja pilnu, pēc tam izņēma, ietina papīrā un veda uz tirgu.

Kas bija kundes tirgū?

Viss kas – krievi, latvieši. Latvieši pārāk daudz Arhangelē nebija, pārsvarā tikai krievi.

Tiem, kam bija pulkāk govis, tie jau Arhangelē nevarēja izpārdot, tie veda uz Ufu. Lielpilsēta, kalna galā, lejā upe – Indzere.

9

Kāda daba bija Baškīrijā?

Upe jau tur tecēja, pavasaros bija diezgan lieli pali, ūdeņi. Tie kalni – pavasaros nāca strauji saule, un tad kusa sniegs un ūdeņi sāka gāzties. Viss pārplūda. Pie Ufas pilsētu, tur zemākas vietas, Ciganskiji poļani*, tie visi pārplūda. [..]

Kādi tie Urālu kalni izskatās?

Lielākā daļa apauguši viscaur ar mežu. No Arhangeles puses – lapu koku meži, tur, gar Kurgažu, upe, kas tek starp Urālu kalniem, no Ķerekliem kad iet uz augšu apmēram divi, trīs kilometri, tad tur atkal egles auga. Tad, kad uz Jaungadu eglītes vajadzēja, tad gāja kalniem pāri, tur uz tām eglēm.

No kalniem, mežiem jums viensētās lāči nenāca?

Lāči jau ārā nenāca. Kalnos jau bija. Mēs bija aizgājuši avenes lasīt, pulka avenes. Es ar brāli abi divi. Es jau ganos gāju, es jau tos mežus visus pazinu. Nu, aizgājām, nu, lasām tās avenes, avenes jau tur – trīs, četras stundas – spaiņi pilni! Ar kratīšanu, ar bēršanu varēja iekšā bērt! Avenes tur bija pulka! Kāpēc tādas samočkātas avenes te? Tā kā staigājš kas ir, mēs nevar saprast. Beigās skatās – lācis staigā, ar priekšas ķepu tikai brauka tās avenes un ber mutē! Mēs bijām nobijušies, nezin, ko darīt. Un mums jau bija teikts tā – lācim jau pakaļkājas ir garākas un priekškājas ir īsākas, ja pa kalnu uz augšu skrien, no lāci nevar izbēgt, ja pa kalnu uz leju, tad var aizbēgt. Nu, mēs pa kalnu uz leju prom!

Nu, tā aizbēgām, un viss, viņš jau manīja mums vai nemanīja, to es nezinu. [..]

Kādas ziemas tur bija?

Nu, kā jau, bargas, ar lieliem kupeniem. Tur jau bija tā, citreiz sapūta, ka tikai skursteni mājai redzēja. Vienreiz ar bija šitā. Aizgājuši ciemos pie Mauriņmildas. Tur tāds dīķis bija, krasts augšā. Aizgājām ciemos, puikas mēs tādi būdami. No vadmalas, tad jau auda paši, tad deva velt, noveļ, tad pašuva sev tādus kā uzvalkus. Mēs bijām pēc puteni tur aizgājuši, nu, un tagad tur lielas, augstas kupenas, visi krūmi iekšā, un kā krūmā uziet augša, tā – puk! – tā kā ieskrien cauri, tad rakās sānā cauri ārā. Mēs tik priecīgi – aha, te atkal krūms, tik augšā, lejā ložņā, taisa atkal alu. Beigās nemaz neredz, ka visas drēbes, pie tām spalvām vadmalā – viss bumbuļi tādi, gandrīz pusolas lielumā, visas drēbes.

Nost viņas nedabū! Dabūjām mājās iet tādi kā... [Smejas.]

10

Viņas nav indīgas?

Nē, tur mēs ēdām. Ievogas žāvējām un cepām pīrāgus. Gaļmašīnā samalām, viņām jau bija kauliņi, sēkliņas iekšā, no tām tā garša.

Kā jūs viņas saucāt? Čerjomuha*. Pīrāgus cepa no čerjomuha. Vēl taisīja ēdienu no... Pareizi, no kaļinas** – irbenājiem. Irbenāju ogas, sarkanas ogas, plakana sēkliņa iekšā, aug arī Latvijā, izcirtumos. Tur gāja purvā lasīt, tad viņas lasīja un sakāra vītnē, uz bēniņiem žāvēja, kad ziemā vajadzēja, tad ņēma nost, sutināja. Tā jau viņi sūri ir, paņem tos irbenājus, bietes novāra, tos sarīvē un tos sajauc, un tāds noēdiens – tā ka prieks! Tur jau cukurs nebija, ja bija medus, tad lika medu. Bietes ar kaļinu, jā. Šogad es nokavēju, es gribēju salasīt, es šad tad pa druskam salasu, ziemā tad paņemu, uzkurinu plīti, jāliek katliņā, kam stingrs vāks virsū, izsautē, bietes novāra, sarīvē un sajauc kopā. Un ēd. Es tagad nav provējis, iesviež tāpat kādu ogu mutē. [..]

Cik daudz cilvēku bija Bakaldīnā?

Ap 700 ģimenēm. Tad jau lielas ģimenes bija. Pa priekšu Bakaldīnā bija viensētas kā Latvijā, pēc tam sāka dzīt sādžās, lika iet kolhozā. Pa priekšu uzlika nodokli, samaksāji to, uzlika lielāku nodokli, nevari samaksāt – ņem nost zemi. I lopus ņēma nost, gandrīz vai beidzamo segu ņēma nost. Pa priekšu bija kulakošana 1932. gadā, tā skāra bagātniekus – tos, kam bija daudz govis, zirgi, lielākas platības, tos uzreiz uz Sibīriju prom. No tiem bija ko ņemt, un varēja veidot kolhozus. Visus tad pēc tam, kas bija bagātnieki, izsūtīja uz Sibīriju prom. Tas bija ap 30. gadu kaut kas. Tā viņš bija. [..]

Vai viensētas, kas bija Bakaldīnā, tika celtas tādas kā Vidzemē?

Tur jau nebija tikai no Vidzemes. Tur bija vidzemnieki, kurzemnieki. Latgalieši mums nebija, tie laikam visi uz Sibīriju aizbrauca. Tad teica uz tiem, kas tur dzīvoja: “Tie jau tie, kas ar vienilksi zirgu brauc.” Te jau, Vidzemē, ar divilksi zirgu brauca, tie jau Kurzemē ar vienu ilksi. Tie, kuri ar divi zirgi brauca un vienu ilksi jūdza priekšā – kurzemnieki!

Kurzemniekiem bija citādākas mājas?

Nu, drusku jau bija. Tāpatās guļbūves jau visas bija, skaidu jumts bija.

Jau oktobrī dažreiz. Pavasaris – aprīlis, maijs, ievas zied, ievu ogas tur ēda, lasīja un pīrāgus cepa no ievogām. Visgaršīgākās ievogas bija tad, kad nolasa, div trīs dienas saulē pastāv, apvīst tā miziņa, un tad ir tāda salda, garšīga.

Kādās mājās baškīri dzīvoja?

Arī guļbūves. Tāpat. Tikai atkal drusku savādāki jumti. Viens gals viņiem bija aizšūts ciet, otrs vaļā, kad ziemā gāja, tad redzēja, kā irbenāji sakārti. Visu, kas uz bēniņiem bija, varēja redzēt. [..]

* Цыганская поляна – Ufas piepilsēta.

* Kr. черёмуха ‘ieva’. ** Kr. калина ‘irbenes, irbenājs’.

11

Vai bērnībā bieži par Latviju runāja?

Nu, stāstīja jau par Latviju. Es jau neko nezināju, kas tā par Latviju.

Tad Jūs dzīvojāt Livānijas ciemā?

Jā, mēs dzīvojām.

Kā atgriezāties Latvijā?

Pirmo reizi Latvijā biju Daugavpilī. Un es iebraucu pirmo reizi Latvijā tur, no Rēzekni, domāju: “Kas tā par Latviju, es latviešu skolā gāju un es nevaru sarunāties?!” Latgalē jau savādāk runā. Es domāju: “Vai es nav latviets, vai tie nav latvieši.” Un tad jau atradās tie, kas latgaliski un latviski zina, tad sāk runāt. Pieradu, un nekāda vaina!

Vai Šponi, izbraucot 19. gadsimta beigās, uzreiz jau tur dzīvoja?

Viņi aizbrauca nevis uz Livāniju, bet viņiem visiem tur bija mājas vietas. Šponiem bija, tad vēlāk apprecējās tās meitas, apprecējās ar Lutcu Pēteri, tad tur tas Luču gabals jau bija. Tā bija. Tie Luči arī bija atbraukuši, un viņiem tur bija tās mājas. Šponiem bija tur mājas, un tad tie jaunieši pa vakariem nāca kopā un ballējās – te vienā mājā, te otrā, un tā iepazinās, un tā viņi tur saprecējās. Līči, Luči, Šponi, Bērzkalni, Rāceņi, Freimaņi...

(Fragmenti no intervijas 2007. gada aprīlī)

Anna Vernere (dz. Petrovska) dz. 1941. gadā Baškīrijā, kopš 1949. gada dzīvo Siguldā Es tad mazliet vēsturiski pastāstīšu, cik es zinu. Vecaistēvs ir dzimis 1882. gadā. Mana vectēva ģimene zirga pajūgos ar bērniem, daudziem, devās lielajā, garajā ceļā. Viņi šeit bija vai nu kalpi, vai pusgraudnieki.

12

No kuras vietas?

Puiķule, tur. No Limbažu apriņķa. [..]

Nu, un tā dzīvoja. Tur tie mūžameži bija, tos tur līda un tās mājas būvēja, viensētas tā kā Latvijā. Tas bija Arhanģelskas rajons toreiz. [..] Un tad viņiem visiem iedeva tās zemes, uzcēla tās viensētiņas. Un dzīvoja vienā kalniņā, otrā, un tā viņus, tos gabaAnna Vernere. lus, sauca – Līču gabals, Šponu gabals. Arī Foto – Alberts Linarts, 2008 kolhozu laikā. Un tā dzīvoja un laikam jau līdz, es tagad īsti nezinu, bet laikam jau par 29. gadu runāja. Tad sadzina visus kolhozos. Nu, un tās mājas, un izsūtīšana, es jau saprotu, bija, lai visu to pievāktu, lai pievāktu kolhozos lopus, govis un arī tās ēkas, un visu. Un tos cilvēkus aizsūtīja projām, lai tie tur strādā un iekopj. Un tā tai 29. gadā, tas jau, es vēl nebiju dzimusi, tad jau tie slimības laiki bija – difterija un skarlatīna jeb šarlaks. Tā teica, ka abi šie slimumi ir kopā, tad mira. Mira drausmīgi. Man vecāmamma nomira, viņai bija 34 gadi, un palika trīs bērni. Manai mammai bija četri gadiņi.

Un to viensētu kopumu sauca par Livāniju?

Nē-e. Tas bija Arhangeļskas rajons un tās mājas. Un tad tajā 29. gadā sāka dzīt sādžās kopā, un mūsējie tad to Livāniju veidoja.

Tad tā Livānija izveidojās, no sākuma viņa saucās – Štuckas vārdā nosauktais kolhozs.

Laikam tā bija sākumā. Un tad par Livāniju iesauca.

Annas Verneres vecvecāku Annas un Augusta Šponu kāzas ap 1908 gadu

Sadzina latviešus sādžās, pēc tam likvidēja latviešu skolas...

Skolā es sāku iet 48. gadā. Es zinu, man bija četri gadiņi, kad man onkuls pirmo reizi mācīja pažalsta1 vārdu. Es atceros kā šodien! Viņš gulēja gultā, man četri pieci gadi bija, gulēja gultā pie mums, viņš laikam nebija precējies, un mācīja man to pažalsta vārdu, tas jau grūts ļoti vārds ir. Pažalsta*, spasiba**. Un, iedomājies, man bija septiņi gadiņi un man bija jāiet krievu skolā. Jo mēs taču visi runājām latviski, nu, bij tur krievi, baškīri ar. Es jau te vienu dienu skaitīju, Osvalds [vīrs] smējās, ka man viens pantiņš prātā, man jau viena baškīru meitene bija draudzene Roza tur pāri ielai. [Skaita pantiņu baškīru valodā:] Ahta ugam kukai halte, kazin kāre tutarek, a takajem kaitarāļe, parahodka utareb. * Kr. пожалуйста ‘lūdzu’. ** Kr. спасибо ‘paldies’.

13

Jā!

Redz, no šitāda vecuma man vēl ir prātā!

[Smejas.]

Un ko tas nozīmē?

Vista dēj olu kaut kur tur perēklītī, tēvs ar kuģi kaut kur brauc projām. Nu, tāda penterīte, tu vari iedomāties. Nu, kas zin, cik tur pareizi.

Vai Verneri arī ir no Latvijas?

Jā, jā. Verneri arī, jā.

Arī no Vidzemes, Limbažiem?

Nezinu, Osvaldam tante Milda visu zināja, viņi teica spannis, man liekas, viņi no Kurzemes bija.

Verneru bērni un nomedītais lācis, 1978

Sanāk, ka latvieši tur precējās ar latviešiem?

Jā. Latvieši ar latviešiem. Jā. Vēlāk nē-e, tad ar baškīriem, ar viss kaut ko, ar tatāriem.

Tie tatāri tā drusku augstāk kotējās.

Kāpēc baškīri nekotējās?

Nu, nezinu. Tatāri vairāk uz to strādāšanu bija, bet vēlāk jau nekas vairs neatšķīrās.

Baškīri tāpat samācījās no latviešiem, tāpat puķes iestādīja pie mājas. Tos pirmos gadus, es zinu, ka sūtīja no Latvijas visādas sēklas, visu ko. [..]

[Skatāmies fotogrāfijas.] Redz, kur lācis! Viens onkuls nošāva lāci, un tad mēs gājām fotografēties, un meita sēž lācim mugurā, viņai kādi četri gadi ir, tad mēs pēdējo reizi tur bijām ciemos. Tas lācis jau ir beigts. Un tāds humors tur bija. Tie baškīri uzskata, ka lāču gaļu nevar ēst...

14

Kāpēc nevar?

Nu, nezinu, viņi nebija ēduši, neviens nebija ēdis, un tas onkuls, kas to lāci nošāva, viņš man atnesa lielu tādu no ciskas gabalu. Tā gaļa tāda smuka, tā kā drusku tāda plēvīte tauku virsū. Un es viņu samalu un saliku kaut ko klāt, un uzcepu kotletes. Tur pa visu ciemu nesu tās kotletes garšot! Bet tad – viena tāda baškīriete bija Zakira, es tagad neatceros, kurš viņai iznesa to kotleti ārā, bet viņa: “Ui, ui, ui, ui!” Tie baškīri jau interesanti bija! [Smejas.] [..]

Pelmeņu gatavošana mājās. Foto – Ģirts Vītols, 2009

Vai varat izstāstīt to recepti plātsmaizei ar burkāniem?

Tur cep ar burkāniem. Burkānus izvāra. Rauga mīkla parastā kā jau plātsmaizei, burkāni jāizvāra, samaļ, krējumu pieliek klāt, olas pieliek klāt, kas ir, to liek. Bet daži jau burkānus negrib.

Jūs pelmeņus arī mājās taisāt?

Jā, man jau meitenes paģēr, pieprasa. Viņas grib paštaisītos pelmeņus, tad es šad tad uztaisu.

Vai tas arī mantojumā no mammas, vecāsmammas?

Es pat nezinu, no mūsu mājām mazāk, ko tad es tik maza vairs atceros. Bet Osvaldam ģimenē, kad tos piecus gadus Baškīrijā dzīvojām, tad gan. Ka jau cūku turēja, rudenī uz Oktobra svētkiem nokāva to cūku. Kur tad gaļu? Gaļu vai nu sālīja, vai saldēja, un tad tos pelmeņus taisījām visa ģimene. Žanis, Osvaldam brālis, taisīja mīklu vienmēr, viņš bija galvenais specs pa mīklu. Vecaistēvs Kārlis, opaps, Osvaldam tēvs, tas atkal gaļai vienmēr provi ņēma, viņam jēla gaļa garšoja. Visi taisījām. Tad sataisīja daudz, čulans* saucamais bija.

Kas tas tāds?

Nu, aukstais kambaris, pieliekamais, kad kāpj uz augšu, tur jau mājas bija paaugstu, mājas augstāk no zemes bija, apakšā zem mājas varēja palīst apakšā.

Kāpēc tā?

Laikam tā siltāk. Tur jau ziemas aukstas, tur jau pamati nebija, uz bluķiem tās mājas stāvēja. Tur viss no koka, tur jau cementa nebija. Ozolkoka bluķus dzina iekšā un uz tiem lika guļsbūvi. * Kr. чулан ‘kambaris, pieliekamais’.

15

Tas pieliekamais bija zem mājas?

Nē-e, tad kad nāk iekšā, tādas kāpnītes bija, četri pieci pakāpieni, tad tāds placdarms, tad gāja iekšā, iegāja tajā priekšnamiņā, un tur bija parasti čulans tāds. Aukstais kambaris.

Vīra tēvam tur kādreiz tas skrūvbeņķis stāvēja, mūsmājās, kur es atkal dzīvoju, kad es maza meitene, vasarās bija karsts, tur ziemeļu pusē tas čulans bija, tad tur mums stāvēja ūdens spainis ar piena kanniņu, medus kanna, tad liela kaste bija, uz tās dēlītis, uz tā maizes klaips stāvēja. Maizi jau toreiz paši cepa. Un tad, kad gribējās ēst, tad aizskrēja uz čulanu, nogriez to maizi, medu uzsmērēj virsū un aukstu pienu klāt! Ai, cik garšīgi!

Kad aizgājāt uz sādžu, tad bija vēl bites?

Kā tur Beisā bija? Man liekas, ka bija vēl, bet tur jau, nu, zin, kā, sādžā jau savādāk bija, tad tur jau vairs tā nebija. Mums bija daudz bišu koku. Un tad mums bija darīšana, nu, man brālis bija, vecāks uz mani, un tad, kad mammai vai tētim bija jāiet darbā, tās bites palika mūsu uzraudzībā. Un tad, kad sāka spietot... Vai, dieniņ, tad bija jāvāc kopā!

(Fragmenti no intervijas 2009. gada aprīlī)

Kā jūs vācāt kopā, ar tiem dūmiem?

Nu, jā, ar tiem dūmiem. Tad jau vienmēr jau redzēja, kā mamma tur dar. Tur tāds liels grozs bija, un tās bites, kad izspieto, tad viņas salaižas visas vienā čupā, un tad ar kaut kādu tādu ņemamo bija jāliek tajā grozā. Visādi gāja!

Hortenzija Vīlenfelde (dz. Bērziņa) dz. 1928. gadā Baškīrijā, kopš 1947. gada dzīvo Siguldā Vispār tēva mājas man bija Arhlatviešos, Maksim Gorkijā. Tur jau visi cilvēki dzīvoja ciematā, nebija tā kopā. Man tēva mājas bija ciematā, netālu no Arhlatviešiem.

Koda arī?

Vai, kā sakoda! Sakoda rokas tā, ka es nevarēju... Tagad mamma ir prom ar to tēti, es i mājā, man ir jāiet govs slaukt, rokas pietūkušas, govi izslaukt nevar! Visādi man tur ar tām bitēm gāja!

Tāda viensēta, ja?

Jā, viensēta. Nu, un pēdējos gados... Tur jau tie juku laiki sākās jau agrāk, ne jau tā, kā te, Latvijā. Ap 30., 32. gadu. Un tad jau tur sāka tos cilvēkus dzenāt un izsūtīt. Un tad mums bija no tiem viensētiem, mums bija jāpārceļas uz tādu, nu, kā krievi saka, uz sādžu. Un tad mēs to māju noplēsām un aizvedām tur uz Beisu, uzcēlām.

Vai bija kaut kas, ko lika uz bišu kodumiem, lai mazāks tas tūkums?

Nē-e, neko nelika, viņi jau ātri pārgāja.

Kā jūs izvēlējaties? Vai teica, ka uz Beisu jāiet dzīvot?

Es nezinu, kā, bet tēvs tā.. Jo uz tiem Arhlatviešiem bija tālāk. Es nezinu, kāpēc negribēja, es jau tāds meitēns biju. Es atceros tās tēva mājas.

Ar ko tēvs nodarbojās?

Ar lauksaimniecību.

Kur jūs skolā gājāt?

Skolā es iesāku iet Arhlatviešos. Mūs aizveda uz visu nedēļu. Tur vēl kaimiņu meitenes bija, tad mēs tur dzīvojām. Tur es nogāju kādus četrus gadus, piekto klasi es gāju Arhangeļskā. Un tad vienā reizē, es neatceros, kurā klasē es gāju – trešā vai ceturtā, mēs tagad aizejam bērni uz skolu. Skatāmies – skolas durvis vaļā. Skolotājs turpat dzīvoja, viņam istabiņa bija turpat, skolā. Istabiņas durvis vaļā, viss ir izvandīts, izmētāts.

Skolotāja nav. Un tad vēlāk dabūja zināt, ka bijuši miliči, un izsūtīja. Nu, saņemts bija ciet. Kur viņu izsūtīja, kur viņš palika? Kas to lai zina... Nu, un ar to tur tās latviešu skolas beidzās.

Bites arī bija?

Vai! Mamma šausmīgi bija liela biškopēja viņai drausmīgi patika bites, tad viņa ar tām bitēm ņēmās. Man bija bail! Vai, dieniņ! [Smejas.]

Tas varētu būt ap 1937., 1938. gadu?

Tas tā varētu būt. Ap tiem gadiem. Tad jau tur daudzus, daudzus paņēma. Kur nu kurais.

Jums bija pašiem savi lopi?

Jā, pašiem savi lopi bija, saimniecība bija.

16

Jūs mācējāt?

Nu, mācējām kaut kā!

Jūs teicāt – bišu koki. Tie ir tādi koki jeb tie paši stropi?

Nu, mājiņas. Stropi. Tos sauc par kokiem. [..]

17

Vai no jūsu radiniekiem arī kādus paņēma ciet?

Nē-e. Tad jau tur bija, kā saka, tā kulakošana. Mans tēvs kaut kur aizlaidās prom, lai nav pie ģimenes, tad mammu neizsūtīja. Citādi mammu arī izsūtītu. Jau tajos gados.

Mamma palika ar diviem bērniem. Bet ar jau... Tur spieda visvisādi tajā kolhozā – visādi tie darbi, visādi tie nodokļi. Viss kaut kas bija jāmaksā, piens bija jānodod, gaļa bija jānodod. Jā!

Kad tēvs atgriezās no tās bēguļošanas?

Tad viņš vēlāk atgriezās. Kā tad tur bija? Tie laiki nomierinājās. Viņš atnāca, tad jau mēs bij pārcēlušies uz to Beisu. To veco māju, guļsbūvi, noplēsa, pārveda tur. Tad dzīvojām tur – tā kā kolhozā.

Kā bija, kad atbraucāt uz Latviju? Jūs atceraties to braucienu?

Kāds tur brauciens bija, es jau esmu aizmirsusi. Vai tas brālis atsūtīja izsaukumu? Man liekas, tajos pirmajos gados vajadzēja izsaukumu no Latvijas. Sasēdāmies visi vagonā un braucām.

Kāpēc izdomājāt par Siguldu?

Nu, nezinu, kāpēc tāda doma bija. Mamma teica, ko viņa pilsētā darīs, viņa ir lauku cilvēks. Kāpēc tieši uz Siguldu? Nu, nezinu, te jau radi, nekas tāds te nebija. Bet te bija daudz tie Baškīrijas iebraucēji, te, Siguldā.

(Fragmenti no intervijas 2009. gada novembrī)

Jums arī bija jāiet kolhozā?

A kā jūs domājat?

Ko jūs darījāt?

Visur lauka darbos! No rīta līdz vakaram. Ne jau tā, kā te – piecas, sešas stundas. Siens bija jākasa. Tagad viss iet ar traktoriem, tad gāja viss ar grābeķiem. Jāzārdo. Pieradām, dzīvojām tajā kolhozā.

Kā jūs izdomājāt, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju?

Man mamma dikti gribēja. Viņa visu laiku par to Latviju runāja un runāja, viņa atcerējās tās vietas, kur tēvs un māte bija dzīvojuši.

Kas tās bija par vietām?

Bija Valmieras puse. Neatceros. Pie Valmieras bija. Tur brālītis bija viens nomiris, tā vecāmāte bija mammai stāstījusi. Mammai brālis bija atbraucis uz Latviju. Viņam meita bija izstudējusi kādā augstākā amatā un kur, un tā te tika uz Latviju, un mamma ar brāli sarakstījās. Viņš visu laiku aicināja mammu, lai brauc uz Latviju. Mammai jau visu laiku dikti gribējās.

Jūs visi atbraucāt – mamma, tētis, brālis arī?

Nē-e. Tēvu paņēma karā, brāli paņēma karā. Viņi tur palika. Tēvs krita, brālis pazuda bez vēsts. Mēs ar mammu atbraucām, un mammai māsa bija. Tā pie mumsīm dzīvoja, viņa bija kurlmēma. Tā mēs atbraucām uz šejieni.

18

Baškīrijas latvieši – kolhoznieki tautsaimniecības sasniegumu izstādē Maskavā, 1939

19

Leonīds Ermansons dz. 1936. gadā Baškīrijā, kopš 1947. gada dzīvo Siguldā Vai bērnībā kādreiz bija runa par Latviju?

Nē-e. Tāda runa nebija.

Bija dzirdēts tāds vārds “Latvija”?

Nē-e, nebija dzirdēts. Mēs jau mazi bijām. Es tik tādas mazas epizodes kauč kur atceros.

Bija klēts pie mums tās mājas, tur kauč kādi onkuļi bija sabraukuši, kāva cūku...

Cūku bēres arī bija?

Jā, bija! Štātes ēda tur, un man, puikam, nedeva, to es atceros.

Ko ēdāt?

Ko ēda? [Smejas.] Štātes. Kuiļa pautus. Man, puikam, nedeva, es esot par mazu.

Tad kauč kā pārtrūkst. Atceros, ka no to māju es gāju uz fermu, mamma bija slaucēja, mums ar varu bija jādzer piens, ar putām. Es zinu, ka es, lai nedzertu, es iebāžu to degunu un muti tajās putās, un it kā liekas, ka es dzeru! [Smejas.] To es visu vēl atceros! A tad man atkal kauč kā pārtrūkst. Atkal vienu brīdi, kad tēvs aizgāja armijā, es neatceros. Kad viņš atnāca, es zinu, ka es biju pie Kristantes, tad es aizgāju pie Olgas tantes, es viņu ieraudzīju.

Vai es viņu pazinu vai nepazinu? Grūti tā spriest. Viņš gulēja gultā, ar to sašauto kāju.

Nu, ko es vēl atceros? Ā, ka Žanis dzīvoja tanī Beisā, pie Zelmas tantes. Tur nebija tālu.

Tādam laukam pāri aiz Arhangeles, mežam cauri, un tur bija tā sādža. Skimka, tāda upe bija, kas ietecēja Arhangeles ezerā, tā tur bija pa ceļam. Tur mēs baigi vēžojām, to es arī atceros. Vai, ar spaiņiem!

Nopietni? Tajā Skimkā?

Un pavisam vienkārši! Aizej, makšķerīti līdzi, noķer zivi, paņem, zivi pārgriež, ar ādu uz iekšu, piesien šņorītī un iemet iekšā tanī upē, un sēdi krastā un lēnām velc ārā! Izvelk ārā – divi, trīs vēži pieķērušies.

Gaišā dienas laikā?

Jā.

20

Tad jūs viņus pēc tam vārījāt?

Jā, un nezināja, kā, kur likt, kā vārīt. Mēs atnesam veselu spaini tos vēžu, ieberam katlā, uzliekam uz plīts un vārām abi divi. A viņi dzīvi. Mēs nezinājām, ka viņi jānobeidz

Bakaldīniešu Ievas un Friča Ermansonu ģimene, 20. gadsimta 30. gadi

vai kā, zin. A tā Emma, mēmā, Zelmas tantei māsa vai kas viņa bija, tā mums kauč ko stāsta, a mēs neko, zin! Tad izvārīja to katlu ar vēžiem, tad mēs viņus ēdām.

Jūs ar brāļiem bijāt kopā?

Jā! Mēs divi aizgājām, un Žanis bija trešais. [..]

Es atceros, kad mēs vēl dzīvojām tanī viensētā, kad vēl tēvs armijā nebija, viņš bija fermā par to brigadieri, un tad tēvu kauč kur pievāca vai nu 40. vai 41. gadā.

Uz armiju?

Jā. Tad es vēl atceros, tāds puišelis biju, nu, cik man bija, četri, pieci gadi. Atbrauca visas tās māsas, un tad viņi to mantu dalīja, puikas dalīja – kura nu kuru ņems. Tad to mantu sadalīja, un tad to māju, kā saka, pameta. Jo mūs paņēma prom, mantu viņas visu sadalīja savstarpēji. Es tiku pie Kristantes [tēva māsas], es dzīvoju Arhangelē, dzīvoju līdz tam laikam, kad atnāca tēvs. Un tad Kristante gribēja mani arī adoptēt. Nu, un tad,

21

es atceros vēl tagad, zin, ka man prasīja, kur es palikšot. A man jau patīk, kur vairāk ir puikas, barā kopā. [Smejas.] Un tā Kristante palika dusmīga uz mani, un tad viņi atbrauca te, uz Latviju, jau pirmie. Un tad savāca mani, un tad mēs dzīvojām, tad, kad tēvs vāca mūs kopā, tad mēs dzīvojām pie Cīruļolgas tantes.

Kura gadā jums mamma nomira?

43. Laikam. Tēvs bija karā. Un tad viņu ārpus kārtas, kā saka, rakstīja un darījās, cik es saprotu, tās māsas vai kas, un tad viņu priekšlaicīgi atlaida, nu, viņš jau bija sašauts, tā kāja beigta, un tad viņu 44. laikam atlaida.

Un vecaistētis – Fricis Ermansons?

To es atceros. [Smejas.]Viņš arī dzīvoja Bakaldīnā. Mēs dzīvojām vēl tajā viensētā. [..] Nu, mēs bij laikam aizbraukuši ciemos.

Viņš dzīvoja no liepu birzi uz centra pusi, uz stūri otrā vai trešā māja. Tāds karsts, Leonīda Ermansona mamma Elza pavasara saule bija. [Smejas.] Vai man nelabums kāds uznāca vai kas, un es skatos tur tāda piena kanna tāda, un es uzsēžos virsū. Šie, visi pārējie puikas, sāk smiet un kas tur. Izrādās, ka tur iekšā smērs kauč kāds! Es piecēlos, man jaunās bikses visas tādas!... Tad es atceros, ka mēs bijām pie viņa ciemos.

To vienīgo reizi. [..]

Nestāstīja, kā senči nokļuvuši Baškīrijā, kāpēc? Ā! Es, piemēram, zinu. Viņi bija dzīvojuši, tas ir tā, no Ainažiem uz Staiceles–Valmieras ceļa. Tur tāda Melnupītes muiža, tur tagad zivjaudzētava ir, mēs vēl reiz bijām aizbraukuši, mums vēl parādīja, tur tāds tilts [pāri Melnupītei], un tur tālāk. Viņi pašā muižā ne, bet caur to mežu, pašā kreisā pusē, tagad it kā tās drupas vairs nav, meloriatori aizvākuši, tur viņi dzīvojuši. Pats sākums ir tāds, ka zviedru kuģis Ainažos, vai viņš avarējis vai tas jūrnieks Ermansons saslimis, vobšem*, viņš nokļuvis Ainažos krastā. Un no tā viss ir sācies.

22

* Kr. вообще ‘vispār, vispārīgi’.

Vecaimātei bija divi gadi, kad aizbrauca.

Sanāk, ka vecvecāki bija tie, kas aizbraukuši no Latvijas. Un viņi pašā muižā ir strādājuši, bet dzīvojuši tur tālāk drusku. Un tad cars ir piedāvājis zemi. Zemi, ka auglīga zeme.

Un tajā laikā jau daudzi ir bijuši. Un bijis viens tāds vervētājs, kas atbrauc šite, aģitē.

Un braukuši! Es sapratu, ka viņi divus gadus braukuši.

Ej nu!

Ar zirgiem! Divus gadus braukuši. Viņi tā, vasaru viņi strādā pie kāda saimnieka, ziemā, kad ir ragavu ceļš, tad viņi brauc. Govis ir bijušas līdzi, un tad viņi, redz, pie tā saimnieka sapelna sienu. Un viņi vairākas ģimenes.

Sapelna sienu un tad viņi pa ziemu brauc.

Tad aizbraukuši, tur viņiem iedalīta zeme...

Tur pa 30 hektāri ir doti pirmsākumā. Bet ne jau zemi, mežu! Un tad viņi cirtuši tos mežus, lauzuši celmus un aruši, un ecējuši.

Cēluši mājas. Vai te viņi par kalpiem bijuši? Šite bija kalpi, jā. [..]

Brāļi Leonīds, Viktors un Žanis Ermansoni Bakaldīnā, 20. gadsimta 30. gadu beigas

Kā tētis izdomāja citus Ermansonus saukt uz Siguldu? Vai viņi paši gribēja atgriezties Latvijā?

Es domāju, viens atbrauca, sāka, un tad palēnām. Mēs atbrauca, Vilis Mecauts [tēva kara biedrs] atrakstīja vēstuli. Mēs jau taisījāmies tur dzīvot, jo es atceros, ka tanī ziemā pirms aizbraukšanas mēs tur malku savedām, kūti uzcēlām Bases krastā tieši, lopi bija, cūkas bija, zosis, vistas, viss bija. Es tāds puika, cik tad man bija, desmit gadi nebija laikam. No skolas ārā, visus lopus likvidēja, zirgu pajūgā iekšā un kājām uz Karlamanu, tur pirmais dzelzceļš, kas bija. Es atceros, tēvs paiet nevarēja, invalīds, pamāte sēdēja ragavās, un es tos, cik tur teica, 40 kilometrus ziemā aiz tām ragavām kājām, jā! Jo ragavas bija pilnas ar mantām, kauč kādas mantas bija, tas vedējs bija, tēvs un māte, trīs iekšā, un nebija jau kur, un tas zirgs jau arī nebija no tiem jaudīgākajiem. Un mēs ar Viktoru aiz tām ragavām skrējām. Viktors, tas pamanījās, brauca kauč kāds ar kamanām, zin, kāds priekšnieks laikam zin, tas šo noķēra un turējās aiz kamanām, un tur bija dēlis, viņš nosēdās, un viņu aizveda līdz galam.

23

Un jūs palikāt?

Es paliku viens pats. Mēs baidījāmies. Nu, tak ceļš ir garš, ja tas zirgs kauč kur nogriezīsies, aizbrauks uz citu vietu vai brauks uz to Karlamanu. Bet mēs iebraucām, tieši kā pābrauc tai upei Belaja pāri, uzbrauc tādā kalnā augšā, es vēl tagad atceras, skatāmies, tur daudz zirgu un cilvēki, un tad Žanis bija ar Zelmas tanti jau tur priekšā, tur mēs satikāmies, tālāk tad braucām kopā, Rīgā viņi izšķīrās, mēs aizbraucām uz Siguldu, viņi palika Rīgā, un tad tikai atbrauca uz Siguldu.

Jūs pirmo reizi braucāt ar vilcienu?

Jā. Es labi atceros, kā tas bija. Pirmo reizi redzēju, ka nāk vilciens – kauč kas melns tādā tālumā. Un es stāvu uz tādām, es nezināju, ka tās ir sliedes. Mūs kas veda ar to zirgu uz to Karlamanu, Pēts Kārlis tāds bija, tas bļauj: “Nāc nost, nāc nost!” Es skatās, tas mellais nāk man trakoti virsū, nāk šnākdams, krākdams, zin. Un es skatos, tās sliedes vairākas.

Es tagad uz to vienu nostājos un skatos, kur tas mellais ies tagad. Tas aiziet man garēm.

Un tad gan es dabūju pa mizu! Tēvs laikam bija no to mājiņu, kur mēs turpat netālu bijām, tas bija novērojis, kā es uz tām sliedēm žonglierēju.

Un tad jūs braucat no Karlamanas uz Ufu? Jā. Tad mēs dzīvojām Ufā pie Cīruļiem. Viņi laikam tur bija kauč kā iekārtojušies. Un tad mēs arī tur podus taisījām. Turpat tādā piekalnītē gāja iela, tāda māja netālu, un lejā dzelzceļš, un tad mēs gājām skatīties, kā... Mūs jau ārā nelaida, bet mēs pāri žogam un uz to dzelzceļu, es vēl atceros, un tad arī vēl dabūja pa mizu. Tur Žanis dzīvoja ar Zelmas tanti tanī mājelē un mēs laikam. Tad es redzēju, kā no dzelzceļa zog visādas mantas. Tur pat ogles meta ārā un detaļas, un visu ko! Viņi laikam iepriekš kauč kur tajā smagajā sastāvā uzrāpušies augšā, un, kad nāk Ufā iekšā, pa to pilsētu, tad viņi visu meta ārā. Iet caur pilsētu cauri un lādē ārā! [Smejas.]

Cik dienas jūs Ufā pavadījāt?

Nu, kādu nedēļu, jo biļetes nedabūja. Un tad dabūja ar pārsēšanos Maskavā. Un uz Rīgu prom. Un, kad iebraucām Rīgā, tur varēja dzīvot stacijā, tad jau ārā nemeta. Visādi bēgļi, viss kas tad braukāja.

Vai pirmos iespaidus par Siguldu atceraties?

Vilcieni bija pārpildīti, kad braucām. Naktī iebraucām, tad mēs te nācām uz to Viestura ielu, tur bija saimniecības ēka, tāda speciāla jau bij mums sagatavota, tur mēs palikām, un otrā dienā, tūlītās, cik tad tur, gājām uz skolu, lai nenokavētu.

24

Jau?! Bet jūs taču tur mācījāties krievu valodā?

Jā. Tur trīs klases, bet te no pirmo klasi.

Vai ģimenē jūs vienmēr latviski runājāt?

Jā.

Nebija tā, ka, te atbraucot, latviešu valoda likās citādāka?

Ne! Jo te jau visi, tad jau skolā arī, tur tāds Andžleons, Rozīšvaldis bij atbraukuši... Kas vēl? Daudzi jau bij jau pazīstami.

(Fragmenti no intervijas 2009. gada novembrī)

Ēvalds Inspēters dz. 1926. gadā Baškīrijā, kopš 1950. gada dzīvo Siguldā

Nellija Ermansone (dz. Kalniņa) dz. 1932. gadā Baškīrijā, kopš 1957. gada dzīvo Siguldā Un kad jums tās posiģenkas* bija? Pēc kara?

Nellija: Jā, pēc kara. Katrs mēs sev sētā šitās saulespuķes sažāvējām, un tad mēs visi, kurā nu mājās tās posiģenkas ir, petrolejas lampas jau bija, tad visi grauza semočkas** un dziedāja dziesmas! Kamēr līdz ceļgaliem sēž čaumalās iekšā! [Smejas.] Vai! Tad jau tikai – nu, kur mēs šodien posiģenkas? Vienvakar pie viena, otrvakar pie otra. Ēvalds: Man jau neiznāca uz tām posiģenkām.

Nellija: Rīkojām balles mājās. Kuram bija lielāka māja, pie tā rīkoja. [..] Ēvalds: Nellija jau vairāk zina, es strādāju un uz nekādam večerinkām*** negāju.

Večerinkas? Tā jūs balles saucāt? Ēvalds: Nuja! Tas bija Arhangelē, bet Bakaldīnā jau nebija, tur viss vairāk gāja uz postu.

Tur tāds klubs bija, es jau negāju.

Nellija: Mēs jau gājām uz to klubu, ar vīzēm dancojām! Ēvalds: Tu saki – ar vīzēm. Ar vīzēm es aizgāju armijā. No Bakaldīnas bijām kādi 30, kas brauca uz armiju, un laikam tikai diviem bija kurpes. Ar vīzēm aizbraucām uz nometni, un tur mūs apāva ar apaviem. * Kr. посиделки ‘vakarēšana’. *** Kr. семечко ‘sēkla, sēkliņa; saulespuķu sēklas’. *** Kr. вечеринка ‘mājas ballīte, saviesīgs vakars’.

25

Ēvalda Inspētera pītās vīzes.

Foto – Ģirts Vītols, 2009

Cik ilgi tādas vīzes kalpoja? Ēvalds: Kā staigāja. Citreiz pa nedēļu. Atkarībā, kur staigāja. Ja pa zāli iet, tad ilgāk, ja pa akmeņiem – ātrāk.

Latviešu muzikanti Bakaldīnā, 20. gadsimta 20. gadi

Tur jau tāda pārticība nebija, tāpat no rokas mutē dzīvojāt? Ēvalds: Nu, jā. Ziemā arī staigājām ar vīzēm, vēl bija vaļinieki jeb filči.

26

No kā tās vīzes taisīja? Ēvalds: No liepu mizām, lūkiem.

Nellija: Liepu nolobīja, izmērcēja un... Ēvalds: Nekas nav jāmērcē, es pats viņas pinu! Ja vasarā sagādāja, tad bija jāpamērcē, lai viņi nelūst. Labāk svaigas, mežā aiziet, paņem liepiņas, trīs līdz četri centimetri resnas liepiņas, sacērt, atnes mājās. Speciāli tāds līks īlens bija. Vo, un tad plēsa viņas apmēram pusotru centimetru garas, ar īlenu tā iedur un noplēš nost. Nobraucīšanai bija speciāls sols, tad rīvēja, vilka uz leju, augšu, atlec tā miza nost. Nu, un tad viņas sāk pīt. Vajag kājas lieluma liesti, nu, un vienu šņori apliek tā uzreiz ap kāju, saliek piecus lūkus iekšā, uz visu saloka, nu, un tad sāk pīt – no vienas puses, no otras puses. Tad divus, tos pirmos, uzliek vēl tā pāri, sagriež, lai tādi apaļi būtu bijuši. Nu, un tad sāk purnu veidot – uz pusēm un tad pin, un to aukliņu uz riņķi pin iekšā. Tad papēdi izveido, tur ir tikai divas un divas, tad sāk adīt iekšā – dubultā taisīt. Papēdi un priekšgalu – vēl trīskārt iznāk.

Nellija: Man vecaistēvs parasti taisīja, tas vīriešu darbs.

Ātri varēja uztaisīt? Ēvalds: Nu, vienā vakarā vienu pāri nopina. Pa pāris stundām.

Nellija: Mums vecaistēvs katru vakaru pina, kamēr visus appina. Citreiz uz tirgu veda, tad nāca mājās piedzēries. [..]

Vai Baškīrijā daudz dzērāju bija? Ēvalds: Atradās jau pa retam. Tāpat jau tur vīri iedzēra, aizbrauca uz tirgu, nāca mājās žvingulī.

Jūs kandžu arī taisījāt? Ēvalds: Nē, mēs to kislušku* taisījām.

Kas tas tāds? Ēvalds: Nu, tā kā skābs alus, no rauga, cukuru klāt un viņš jau stiprs iznāk. Tas jau tas pats, no kā dzen dzimteni.

Nellija: Kad bija kādas kolhozu balles, tad jau uztaisīja muciņu ar alu. Ēvalds: Alu jau taisīja tāpat kā Latvijā. Izaudzēj iesalu, liek mucā iekšā, lej vārītu ūdeni, sakarsē akmeņus, met iekšā mucā, kad tas iesals jau ir izdalījis ūdeni ārā, tad kās nost, atkal pafiltrē un liek, lai rūgst. Ja grib stiprāku, tur jau cukurs nebija, tad lika medu klāt.

(Fragmenti no intervijas 2007. gada aprīlī)

* Kr. кислушка ‘brāga’.

27

Milda Rozenberga (dz. Ozola) dz. 1931. gadā Baškīrijā, kopš 1950. gada dzīvo Siguldā Mēs gājām uz ballēm, man kādi 14 gad, 15 gad. Anastasija, ta jau bij trīs gad vecāka, tā man visur ņēm līdz. Nu, kas tur par ball – ārā uz iel, akardeon bij, garmoška.

Tā mēs tur dauzījāmies, visādas rotaļas gāj, nekas jau par ball nebij. Skolā kādreiz sarīkoj kādu to vakariņ, bet tā nekā.

Muzikanti bija latvieši?

Bašķīri. Vienam bašķīram bij akardeons, citam garmoška, tad tas tur spēlēj, tad paši salasījāmies un ta paši dziedajām visi kopā, meitenes.

Milda Rozenberga.

Foto – Alberts Linarts, 2008

A ko dziedājāt? Latviešu dziesmas?

Viss latviešu dziesms.

Nu, piemēram, kādas?

“Zem ozola kuplajiem zariem”, “Krauklīts sēž ozolā”, nu, viss vecs dziesms, kas tagad ir, to viss dziedāj.

A krievu dziesmas arī dziedāj?

Arī dziedāj. Šito te, mums vislabāk patik, vēl tagad dzied “Baltie Lāči”.

Nu, kura tad tā ir?

Kā tur bij? V stepi, za Baikalom...* Mēs tur bļāvām. I častuškas, i paši lecām, i darījāmies, paši meitens.

Baškīru dziesmas arī dziedājāt?

Ne, ne.

Baškīri nāca uz tām ballēm?

Jā, jā, nāca, nāca. Latviešu puikas pavisam maz mums tur bij. Ar bij jauni pavisam, tie maz nāca. Vairāk jau tie baškīr nāca.

28

* Kr. “В степи, за Байкалом...” – “Stepē, aiz Baikāla...” (“Pār Baikāla drūmajām stepēm”).

Bet kādi vispār bij tie baškīri?

Man liekas, ka ļoti labi, sirsnīgi cilvēki. Neviens neapbižoja latviešus, meitenes vai kaut ko. Labi puikas bij.

Bet saka, ka latvieši izcēlās ar savu čaklumu un ka viņi iemācījuši baškīriem strādāt. Tā ir?

Laikam gan, jo viņi nestrādāj, negribēj strādāt, viņ vairāk uz zagšan bij.

Tiešām?

Jā, jā. Kolhozā viņ tur zaga bez sava gala. Bet es nevar saprast, vēl tagad es nesaprot, kā mēs varēj izdzīvot, ka mums nemaksāj ne kapeik. Es tur strādāj tantes vietā, visu laik es strādāj tantes vietā, cik ta man bij – 14, 15 gad. Un nevien kapeik es neredzēj. Vienīgais, ko mēs jau turēj – vistiņ, cūciņ, gotiņ un ta no to gotiņ kādreiz taisījam sviestiņ, un tad, tur jau mūs nelaida, mums vajdzēja mukt pa svētdienām, sestdienām, ka braucam uz tirg. Nelaida, jāstrādā bij. Un ta mēs pa nakti pa Skimku pāri. Un ta mēs aizgājām, pārdevām to sviestiņ.

Arhangelē?

Jā, jā. Beis jau nebij tālu no Arhangeles. Cik tur kilometri, neatceros, bet gājām kājām.

Un ta mēs tur nopirk, ne jau pa jaunam, bet uten, kā viņ tur sauc, cilvēki, kas pārdev, kleitiņs. Anastasij nopirk sev, tad es nopirk. Un tad, kad mēs braucam uz Latvij, tad mēs pārdevām sviestiņ un es sev nopirk mētelīt. Un atbrauc uz Latviju ar to mētelīt. [..]

Un kara gadi tādi diezgan grūti bija, vai ne?

Nu, man jau gāj labi, paldies Dievam, es pie tās tantes tiku. Es bij paēdus. Es kādreiz, pa tiem maniem vecākiem, pa māsām, pa brāļiem man sirds sāp, ka viņ dzīvoj tanī Maksim Gorkijā. Es aizbrauc, viņs galīg utes ēda nost. Utes ēda nost! Ārprāts! Viņiem bij kaut kāda tāda melna sega pie Jundura, kur dzīvoj, utis pilnīgi viss pilns. Ak, šausmas, ak, šausmas! Ēst nav ko, badā! Viktors maziņš, ēst nav ko. Es dabūj slēpes, laikam kaimiņpuikas iedev, un es ar to vecāko brāli likamies uz tām slēpēm un braucām pa to, kur tie kartupeļi, nu, kur kaudzes. Tā gar maliem viņi jau nelasīj, tur vis sasaluš. Ta mēs vo šitos te salasījām maisos un uz ragaviņām vedām. Un bietes, ne bietes, bet runkuļi, arī deva lopiem. Ar, vot, visi sasaluši, ta mēs vis sanesām. Vot, un šitos ēda. Vārīj un tos runkuļs ta ka gaļ vietā piekod klāt. Ta vismaz. Man tante, ka es brauc, iedev kād krējmiņ viņiem aizvest vai biezpieniņ, vai kaut ko, es vienmēr, ka es brauc, aizved. Viņi bij galīgā badā!

Bet tas turpinājās vairākus gadus? Vai tas bija 1941. vai 1942. gadā?

Tu domā, ka es atceros vairs? Es neatceros. Tas bij kara laikā. Vēl paps nebij no kara mājās pārnācis. Paps atnāc ātrāk no kara mājās. Ta viņš bij saslimis. Ufā viņš bij nokritis no

29

bada, ta viņ aizveduš mājās, paēdinājuš, padzirdinājuš. Viņš lēnām bij atbraucs mājās.

Un tad, kad paps atnāc mājās, tad viņš aizgāj strādāt pie buļļiem, kāva tos buļļus un ta dzēra šitos te buļļ asinis. Un tad tiešām viņam palika labi, ta nobarojās. Ka pārnāca, tad bij tā ka skala, viņš nevarēja vairs paiet no bada. Bet, ka sāk dzert tās asins iekšā, tad atveseļojās.

Un tad es atceros to – tanī Krahmaļnajā, tur māsa aizgāj strādāt tur, kur taisa stērķel, nu, kartpeļ milts. Tur tādas mucas lielas. Es atceros, ka mēs naktī kādreiz aizgājām tur. Tad lielas, lielas mucas, tad tos kartupeļus maļ. Kā viņ tur rīvē, es nezin, es tik zin, ka mēs tais mucās, ka tur izlaiž ārā to ūden, ta tur apakšā ir kartupeļu milti. Ta mēs paņēmām kāds maiss un ta salikām tanīs maisiņos iekša, tad ielikām un nesam mājās, ko ēst. Un ta cep viņs. Iztaisīj kaut kā tāds apaļš, iemetam ugunī, ta viņi tā uzpūšas.

Ko viņi stāstīja, kāpēc tās vecāsmammas brauca uz Baškīriju?

Viņi stāstīja, ka nebij zeme, ka nebij, ko strādāt. Visi jau tie saņēmuši zemes, viņiem zemes nav, un tur pasaka, ka tur ir laba zeme, viss aug! Un tiešām!

Jā, salīdzinot dzīvi šodien, tāds nieks vien tā krīze ir.

Es tāpēc dusmojos uz tiem jauniešiem, ka viņ – to es negrib, to es negrib, tas nav garšīgs, tas nav garšīgs. Es teic, jums vajdzēt padzīvot, tad jūs šitā nerunāt vairāk nekad! Tad bij viss garšīgs – sapujuš kartupeļs cepām pankūks, bij garšīg. Lai viņ smirdēj. Viņ smird, zin, kā – vis ziem nostāvējuš ārā. Nu, smird, bet ēdām. Nāca pavasars, tad jau bij zirgskābens, tad jau bij skābens, nātres, balandes. Ko tik vien dabūj, vārīj zup un ēda. [..]

Bet kā tad viņi, ar vilcieniem brauca uz Baškīriju?

Vot, to es nezin, es tikai zin, ka vecmamm stāstij, ka viņ iebraukuš tai Bakaldinā, ta viņ zem ozola dzīvojuš. No baškīriem nopirkuš visu – cirvjus un zāģus. Un mežus, vai viņi mežus pirk vai tāpat, to es nezin, bet ta viņ sākuš taisīt – papriekš būdiņ uztaisījuš, un tā viņ tur iedzīvojās. Bet kur viņ strādāj, kā viņ to nopelnīj, kur viņ naudu ņēm, to es nekā nezinu.

Tad man krustmāte, papam māsīca bij, tā man nomira, viņai palika maza mājiņa, un tad viņa mums atstāj to maz mājiņ. Viņ bij atstājus man arī tādu kleitu, ļoti skaista vilnas kleita bij, un dvielis tāds izšūts ar puķītēm, skaists. Viņ bij teikus, lai atstāj krustmeitai.

Man atnesa, un man mamm ņēm un pārdev pa vien spain kartupelīt. Es tā raudāj. To dvielīt man bij žēl. Pa vien spain kartupelīt pārdev, bet – ko darīs, ēst vajdzēj. [..]

Bet zem ozola dzīvoja?

Zem ozola dzīvoj, jā.

Bet kā jūs izdomājāt, ka jāatgriežas Latvijā?

Kad karš beidzās, paziņoj – kurš latviets grib, var atgriezties Latvijā! [..] Nu, vot, tā, pateic, ka latvieši var braukt, ta mēs pirmie laikam bij. Bij jau onkuls te, Ermanson Pāvils, kas bij karā te. Pāviļonkuls bij. Un ta Pāviļonkuls atbrauc mums visiem pakaļ un visus saved.

Viņš atbrauca jums pakaļ?

Uz Baškīrij atbrauc visiem pakaļ! Viņš saved papriekš visus uz sav māj. Bet mēs palikām Rīgā. Man vecāki atbrauca, pie Pāviļonkuļa dzīvoja kād laiciņ, kamēr dabūj Siguldā viet, bet es jau ar tanti bij Tukumā.

30

Interesanti, kad jūs maza bijāt, visu laiku bija tāda doma, ka brauksim atpakaļ uz Latviju?

Pa Latviju nekā nezināj. Ne es vilcien bij redzējus! Mums jau tāl, tā Ūfa jau tālu no Arhangel. Es pirmo reizi ka brauc, tad tik redzēj, ka vilciens ta ka čūska locijās. Pirmo reiz vilcien redzēj! Nē, nekā pa Latvij nebij dzirdējus, un ta kāds teic, kāds bij atbraucs no to Latviju un teic, ka mums būs jābrauc uz Tukumu laikam. Un ta tas onkuls: “Nuja, brauks uz Tukum pēc smukum!” Tāds onkuls, kas Latvijā bij dzimuš un auguš laikam.

Nu, vecs, vecs, kas jau mums – vecāsmammas un vis, kas bijuš, viņ jau Latvijā visi ir dzimuš.

Kā jūs atceraties, kādi tie pirmie iespaidi par Latviju bija kad atbraucāt, izkāpāt Rīgā?

Vai, vai! Braucam ar vilcienu no Maskavas uz Rīgu, tagad iesēžas, es nezin, kaut kur Rēzeknē vai kaut kur, tāds glauns dāms, polsters, es atceros, tād liel bij. Es nekad polsters nebij rezējs. Un tād atsēžas mums blaks un sāk runāties. Un tā briesmīg liets mums stāstīj, ka mums bij bail pa Rīg staigāties. Viņ stāstīj, lai sargās, ka tur cilvēkus kauj. Ka ieiet iekšā, tur esot uzreiz, nu, tāda, un tad ielaižot iekšā tanī pagrabā, un tur kauj cilvēks nost. Un ta, vot, šitos te – desas un ko tur pārdodot. Lai mēs nepērkam tos.

Nu, briesmīg liets! Nu, un tagad, ka ietot, ta iedod kād vēstulīt: “Nu, meitenīt, uznes augšā to vēstulīt, es nevar uzkāpt augšā.” Un tad viņ šito te paņem un nokauj tos. Vai tā bij vai nebij, nezin. Nu, briesmīg liets stāstīj! Bet tā ļoti patik viss!

(Fragmenti no intervijas 2009. gada novembrī)

31

Alevtīna Māla (dz. Kārta) dz. 1931. gadā Baškīrijā, kopš 1950. gada dzīvo Siguldā No kura gada jūs esat Latvijā?

Nu, var teikt no 49. gada decembra.

Un jūs atbraucāt ar visu ģimeni?

Nē, es viena pat atbraucu. Vispirms atbrauc man abas māsas. Tās kādus trīs gadus iepriekš. Nu, pēc kara uzreiz nevarēja braukt, tāpēc ka māsas strādāja. Evakuēja tās rūpnīcas no Maskav, pa kara laiku evakuēj, un viņ tur strādāj. Tur nelaid prom, un tad, kad viņ tik, tad viņ atbrauc. Viņs atbrauc papriekš, tad viņ Vaiņodē kaut kur dzīvoj. Un pēc tam gribējām jau kaut kur tikt, bet – nav, kur dzīvot. Un mamm ar Alevtīna Māla. pap izdomāj, mammas māsa dzīvoj Rīgā un Foto – Alberts Linarts, 2008 paprasīj, lai viņ pameklē kād māj nopirkt.

Nu, kaut ko viņ bij staigājuš, bet, zin, kā priekš svešiem pierkt. Lēts jau viņs nav, un viss mājs, kas bij pārdodams, un daudz jau bij pārdodams, bet viss bij aizņemti, un tiem vajdzēj dzīvokļus iedot, un tad tik varēj pierkt. Vārdsakot, vien māj bij noskatījušies un atrakst mums, un mamm ar pap sūt mani ar naudu vien paš ne uz Siguldu, bet uz Rīgu.

Vis naud nē-e, bet vismaz rokasnaud, ko dot. Un es, naivs meitens, man astoņpadsmit gad bij. Nu, caur Maskav vien pate, nekad nav nekur bijuse. Nu, viņ man stāsta – viņ jau paš ar nav bijuš, bet pa visādiem avotiem. Vārdsakot, saklausījās, un viss, ka var braukt ar metro no vien stacij uz otr jeb labāk paņemt taksīti. Nu, es iebrauc Maskavā.

Tur, zin, tie nasiļšķiki*, tie jau apkārt: “Kur vajag? Ko vajag?” Un palīdzēs, un viss. Es sak: “Man uz taksīt.” Ai, viens piesējās man: “Ko jūs ar taksīt, jums viens kofers tik ir, es jums palīdzēš un aizvedīš uz to Rīgas stacij.” Es tā kā pabaidījās, bet nu viņš neatlaižas.

Nu, ejam arī. Tur tas trolejbuss vai tramvajs, es nemaz vairs neatceros, iespiedāmies kaut kā iekšā. Cilvēki ļoti daudz. Viņš to kofer un es pati somiņ. Un es tikai jūt, ka viens man spiežas šitā te klāt, un visapkārt tik pilns, ka nu nav kur pat pieturēties. Vēlāk es jūt, ka viņš kaut ko grib man apzagt. Man bij ziemas mētels, nu, kā jau decembra mēnesī, auksts bij. Mēs jau tur valkājam tādas vatētas tās drēbes. Tas mētels bij ar vati, un es tā 32

* Kr. носильщик ‘nesējs’.

kaut kā drusku atgrūdos atpakaļ, skatos, man balts te. Pārgriezuš man to mētel virsdrēbi pušu jau, bet laikam līdz to kabat netik. Pati jut, ka kaut kas ir. Un es tam nasiļščikam tagad sak: “Jūs te man ievedāt, man tagad mētel sagrieza.” Es sak, man grib paņemt naudu vai ko. Sāk trobel taisīt, un šie izlēc ārā, tādi zeļļi. Bet man iekškabats un viņ jūt, ka tur kaut kas ir, bet nedabuj. Bet es dabuj pa Maskav dzīvot ar sagrieztu mētel. Nu, nekas, viņš man aizved līdz to Rīgs stacij un atstāj tur. Es viņam samaksāj.

Atbrauc uz Rīg, es iedev telegramm brālēnam, lai sagaid ar tādu un tād vilcien, un, es neatcerās, vagonu ar laikam uzrādīj. Nu, iebraucu. Es izskatās, neviens man negaid.

Nu, ko var zināt, es takš bij bērns, ka brauc projām. Un tagad es jau gara bij, bet tieviņa. Nu visi iziet ārā uz perona, vēl veco stacij, jūs vēl arī noteikti tādu neredzējāt.

Tie vilcieni turpat lejā pienāc – no Maskav, no Ļeņingrad, no visuriens. Nu, es aiziet aiz tiem vārtiem un stāv. Nu tie taksisti visi – viens un otrs klāt: “Kur vajag? Kur vajag?

Aizvedīs.” Es sak: “Man būs pretī.” Bet – kā es runāj, es jau pati nezin, vai es krieviski runāj, latviski jau es saprat un runāj cik necik, bet, zin, pārkrievota jau tā valoda bij.

Es tik sak: “Man būs pretī.” Un viss. Bet beigās es skatos, visi cilvēki izklīst, es stāv vien pati, neviens man negaida. Nu, tas viens šofers, kas vairāks reizes jau nāca klāt, sak: “Nu, uz kurieni jums vajg?” Es sak: “Nu, uz Pērnavas ielu!” Nu, tad lai nāk, viņš aizvedīs. Nu, viņš man paprasīj diezgan daudz. Es atkal: “Nē, tik dārgi nevar maksāt!”

Nu, labi, drusku lētāk viņš palaidīs. Aizbraucam, nu, Pērnavas iel nemaz tik tāl no stacij nav. Piebrauc pie to māj, 45. numurs, vienstāv māja, visa ar slēģiem, logi ciet, tumšs. Ir diezgan agri laikam tas vilciens pienācis, tumšs vēl bij. Pie vārtiem, vārti ir ciet. Domā, ko nu lai es daru. Klapēt? Tur jau nav vien dzīvoklis, tur jau vairāk. Domāj – jāpagaid, redzēs. Ko ta es, tas šofers aizbrauc, izlik man koferīt un... Pēc tam es skatos, nāk divi cilvēki. Tante nāk ar sav dēl, ar Jēkabu. Sak: “Redz ko, ciemiņš mums jau priekšā ir!”

Un šie atkal pa to peron staigā un viņ jau arī nezin, kā es izskatās. Viņ skatījuš tād mazu meiten, un es jau gara izaugus. Un tad viņ ielaid man iekšā, iegājam. Nu, tāda bij man tā pirmā sagaidīšan. [..]

Bet jūs teicāt līdz astoņiem gadiem, jūs dzīvojāt Bakaldīnā, ja? Kurā vietā Baškīrijā?

Vispār bērnībā?

Jā.

Bērnībā Bakaldīnā, jā. Bakaldīnā es esmu laikam dzimusi, un mums bij pašiem sav māja. Vārdsakot, tēvam nomira sieva un palika četri bērni. Rita, Vallija – meitas un Osvalds, Arvids – dēli. Tie dēli ir gājuš bojā kara laikā, bet Vallij un Rita. Un tad paps apprecēj mammu, manas mammas – jaunu meiten.

33

Kāds viņai bija vārds un uzvārds?

Viņ bij Ermansone Anna.

Jūsu tētim bija uzvārds Kārts?

Vispār viņš bij Kārts, ja. Bet tad, kad viņu saņēma ciet, tā kā viss latviešs...

Kārtu (Kortu) ģimene

Un kurā gadā tas bij?

Tos gads es riktīg nemāk teikt. Ja es 31. dzimusi, tad man kād trīs vai četri gadiņ bij, ka saņēma veselu baru latviešus un veda prom uz Uf, bet viņs viss nošāva vispārīgi, bet neteic jau neko. Un neviens jau neko daudz neuztraucas, ka apcietina. Domāj: “Nu, par ko tad?” Bet kāds bij pačukstējs, ka: “Jūs nedomā, ka jūs tiks mājā!” Un ta viņs ar zirg ir veduš, un viņ ir braukuš caur kādu mežu, un vēl viens, es nezin pēc uzvārda, vēl viens, savā starpā sačukstējās, ka vajadzētu laisties projām. Un tagad, ka mežā brauc, viņ sak, ka sevis pēc vajag. Nu, apturējuš to zirgu un šie mežā iekšā, un aiziet! Atstāt visus tos pārējos, laikam viņ divi bij tie sargi, arī nevar. Vārdsakot, viņiem izdevās aizmukt. Bet kādā veidā viņ izmainīj to uzvārdu?...

Viņš izmainīja uzvārdu?

Jā, vārd un uzvārd. To es nezin, kādā veidā viņš to uzvārd mainīj, tikai mēs palikām ne Kārts, bet Korts. Bet viņš nebij vairs Jānis, bet Ivans, paps. Un tēva vārds viņam bij Tenis, nu Deņisovič. Un tagad viņš ir Kort Ivan Deņisovič. Nu, mums jau bērnus nobrīdināj un pateic, ka vispārībā nav uz tāda vārda un uzvārda jāatsaucas.

Nu, un tad, kad viņš aizmuk, tad viņš mājā vairs nenāca, bet sāka bēguļot. A mums tač vis atņēma. Izkulakoja līdz pēdējam! Visi jau teic, tāda lepna māja ar daudzām istabām.

Tēs pats uzmūrēj, uzbūvēj. Un izdzina ārā un viss – drēbes un burtiski vis kaut ko – atņēma. Mammai bij ielikts ieraugam maizītei cept, miltus pēdējos paņēma, nebij, ar ko izcept. [..]

34

Nu, pēc tam jau tad sākās tas klejošanas laiks. Tēvs vairs uz mājām nevarēj. Ja kādreiz atnāc, tad kāds jau stāvēj uz vakti un skatījās, ka tik kāds svešs nenāk. Un, ka nāca kāds, tad uzreiz... No sākuma tur, pie maniem vecvecākiem – Ermansoniem šķūnī, sienā bij uztaisīts kāds bunkurīts. Tur viņš slēpās. Pēc tam nakts laikā vai no rīta agri brauc prom.

To jau es atceras, ka mēs zirg dabujām. Leontante brauc mums līdz uz stacij, no turiens vilciens gāj uz Uf. Nu, ko tad – līdz jau vairs nebij, ko ņemt. Viss jau bij atņemts. Tikai tiem bērniem kāds koferīts vai kaut kas. Es atceras to ceļ, ka šausmīg daudz bij tas irbenajs, kalni, un viņ jau tādi sarkani bij palikuš, un ka Leontante teic: “Ka es braukš atpakaļ, tad es salauzīš priekš sevīm.” Bet viņi bij no vietas tāds laukums un viscaur saauguš. Un aizved mūs uz to stacij, mēs tur izkāpām āra, un stacija pilna, biļetes dabūt nevar. Mēs uz grīd vienā stūrītī dabujām vietiņ. Turpat mēs gulējām. Tad pat, nu, nav ko ēst arī. Nav jau kā tagad – bufete un viss kas. Kaut kas jau bufete parādijās, to uzreiz izķēr visi. Paps gāj pa to sādž, vai tur bij tikai stacij ar dažam mājām. Es tik atceras, ka viņš gāj, atnes biezpien un pienu un maizi bij nopircs kaut kur. Cik tas bij garšīgs! Ai, ja kāds zinātu! Cik tas biezpiens bij garšīgs!

Bet jūs bijāt tā kā ceļā uz Dienvidurāliem?

Tad mēs braucam uz tiem Urāliem, jā. Bet pirms tam jau vispār brauc pa to paš Bašķīrij, Kuganakā, Augškuganaks un Lejskuganaks, tur mēs dzīvojām. Tad stacijā, vienkārši razjezds*, jeb kā viņ sauc, bij dzelzsceļa barakas. Tur mums vien dzīvoklīt iedev. Paps strādāj tur uz dzelzsceļ, pa ko, es nezin. Un es atceras, ka tur ieved malkas vagons, un mamm un paps, un Arvids, arī Vallij lādējam to malku no vagon un kādā šķūnī nesam.

Nu, mēs arī tie mazie palīgā – vien gabaliņ iedod, ta nes. Ta es atcerās, tas priekšnieks jeb prarābs** tur bij, un mums par to iedev vien šķēl maizi ar speķi. Viņiem tas speķis nebij kūpināts, bet vienkārši sālīts. Ta mēs bij priecīgi, ka mēs ar kaut ko nopelnījuši esam! Ta no to stacij aizbraucam atkal, dabū zinat laikam, ka viņš [tēvs] tur ir. Jālaižas atkal projām!

Tad uz to Sterlitamak aizbrauc, tur bij interesanti. Tur dzīvoja mammas vecākais brālis.

Viņam bij tād maza mājiņ. Tur mēs taisījām paši sav mājiņ. Un mēs, bērni, lasījām pa ceļu, jau ārpus pilsētas tas bij, pašā nomalē, lasījām pa ceļ zirga mēslus. Un tur kād salmiņ, kād sieniņ, kaut ko, izrak tādu bedri, un tur lik tos mēslus iekšā un mālus, un mēs mīcijām ar kājām. Tur izmīcij, un ta tos žagars gāj paps ar brāli, tur krūmi auga tā tālāk. Ta izpina tādu kā grozu, nu, es nezin, kā viņ tos logus tur un durvis atstāj, un tad to groz no abām pusem apmeta ar tiem sūdiem un māliem. Mēs katr dien gājām un lasījām, un bradājām, mīcījām. Un iztaisīj to mājiņ, un rudenī jau dzīvojam paši. ** Kr. разьезд ‘izmaiņas punkts’. ** Kr. прораб ‘darbu vadītājs’.

35

Nu, un atnāc pavasars, tad tur ir tādi plūdi no tās upīts, bet brīnums, ka viss mājs apkārt bij ūdenī, un mums bij uz tād maza pakalniņa, un mēs bijam sausā vietā. Ja mums būt ūdens, ta mums tur izmirkt tā māja. Bet arī tajā pavasarī paps dabuj zināt, ka atkal viņam ir uz pēdām. Viņš ir strādājis un atnācis kāds no svešiem ir un runājis ar to priekšniek, un tad paps ir paskatījies un redz, ka tas priekšnieks parād tā te uz pap ar galv. Viņš atnācs no darba un teic, ka viņam jālaižas projām un pateics, lai mamm savāc siltās zeķes, cimdus un siltāk veļu un pa vakaru lai aiznes, ka viņam jābrauc prom. Un, patiešām, pa nakt atnāk miliči.

Uz mājām?

Jā! Un sēž un prasa, kur ir vīrs Mamma saka: “Es nekā nezin. Ta viņš uz darb aizgāj un nav atgriezies.” Un viņi sēž vis nakt un gaid, ka paps atnāks. A mums bij norunāts, jau mamm ar pap sarunāj, ja var atnākt, tad lai izkarina kaut ko baltu pie māj kaut kur. Tas Ernestonkuls [mammas brālis] dzīvoj pār pa dārzu tikai. Un nevar iziet ārā arī. Neviens nelaiž ārā arī. Un tad rīts jau, un Arvids, vecākais dēls, mamm viņam latviski pačukstēj, lai aizskrien pie Ernestonkul, lai tur atkal padod tālāk, lai viņš nenāk mājā, ka viņu gaid. Šis iet ārā, viņ nelaiž. Šis sak: “Man vajg sevs pēc.” Un viņš ar basam kājām, rudens jau, basam kājām, vienā krekliņā pārskrēj pa to dārz pār un pateic, ka vis nakt sēž un gaid, lai paps mājā nenāk. Un ta viņš aizbrauc, es nemaz nezin kur. Ta viņš ir Kazahstānā kād laik dzīvojis, ta vēl kaut kur un vēl kaut kur. Un visur jābaidas, ka tik nedabū zināt. Ka kaut kāds mājiens ir, tad brauc tālāk.

Un ta mēs no tā Sterlitamak, nu, ko mēs vien paš tur iesāksim, aizbrauc atpakaļ uz Arhangeli. Tad mēs Beisā pie Bērziņiem dzīvojām. Un bij atbraucis vienreiz paps un kāds bij atkal pamanījis, un naktī atkal miliči klāt, un atkal mammai virsū, lai pasak, kur ir vīrs. Mamm sak: “No kurien es zin, kur viņš ir?” Viņ pistol pieliek viņai pie krūtim, ja neatbildēs, tad nošaus. Viņ sak: “Nu, šaujiet!” To Vallij jau teic, tāpēc ka mēs jau gulēj. Es jau vismazākā. Vienā gultā mēs trīs gulējam, un citi uz grīd tur. Un tā Vallij piecēlusies, viņ sak, tādā īsā krekliņā, kaut kād vec kleitiņ pa nakstkrekl, un apķērusies mammai apkārt un teikus: “Viņ nekur nebrauks! Ja jūs viņs ņem, tad ņem mūs visus!

Ko mēs iesāksim – ne mums tēvs, ne māte!” Un raudājuse ir, un tomēr viņ nav šāvuš.

Un no rīta aizgājuš projām. Bet kāds bij nodevis, ka bij redzējis, ka viņš ir tur. Un tad viņš atkal aizbrauca, un tad viņš atbrauca uz Urāliem.

36

Un pēc tam jau mēs braucām uz Urāliem, bet tur jau mums labāk neklājās. Mežā iekšā, tādā barakā iedev mums istab, tur bij blaktis un tarakāni pilns. Nu, vienā istabiņā, zin, kā, visi uz grīd gulēj kaut kur. Un gadījās, kad pavasarī izbraucam, un vajdzēj jau kaut ko stādīt. Nebij ne zeme mums, mežā iekšā kaut kur, baraks, un ne sēkla, nekas. Un pec tam uznāca tas karš, un mēs palik bez kaut kā. Tomēr no to kulakošan labāks svārciņs

vai kaut ko paspējuš bij noslēpt, un ta tos viss, kas bij daudzmaz, ko valkāt varēj, tos viss izmainīj pret kartupeļiem un pret maizīti, ka dabuj dzīvīb izvilkt. Nu, tad, kad tā ziem pagāj, kaimiņi jau deva miziņs, kartupeļ miziņs biezāks, un ta mēs stādījām, audzinājām kartupeļs. Ar lāpstu milzīgi lielos gabalus rakām to zemi un ar kaplīti apkaplejām, un, vārdsakot, sāk jau drusciņ iedzīvoties.

Tas karš uznāc, nu, tomēr šausmīg, mēs ēdam zāli. Pavasars kā sāk – ceļmallapas lasījām. Un tur auga tādas skābenes ar kātu – kisļica*, ne tādas, kā mums šķaveļ**. Viņs līdzīgs, var teikt, kā šitie te rabarberi, bet rabarberiem milzīgi lielas lapas, a tām bij tads šaurs lapiņs. Un tad tos mēs lasijām un vedām uz tirgu, pārdevām, un paši ēda. Un tad ka viņ paliek cieti, neēdami, tad tie ziedi ir.

Tie ziedi akurāt izskatās kā rabarberiem, tos plūcām un vārījām, un ēdam.

Un tad Vallijai laikam bij kādi astoņpadsmit Jānis Kārts ar sievu Annu, gad un Ritai tik kād sešpadsmit, tad no to 20. gadsimta 30. gadi baraku meža vidū mums iedev dzīvokli pie vien skaist ezer. Tur bij vairāki baraki, tur iedev mums dzīvokli. Es tik atcerās, ka braucām mēs pirmoreiz, ka apstājās paprasīt, vai tur mums būs, kur palikt un ka es nopriecājās: “Vai, cik skaist viet!” Ezers, priedes, tāds plostiņš iekšā ezerā, kur varēj iet traukus mazgāt, peldeties. Ta tu zin, ka jābrauc ezeram pāri un ar airiem – man šite pirkstiem bij tādas biezas tulznas palikuš, ka vēl Latvijā es dzīvoj, vēl viņ man bi jūtami.

Un katru dienu jūs ar laivu braucāt pāri?

Nu, kā tad! Ne jau paši vien, bet strādniekus jāved. Un laivu otrā pusē atstāt nevar, jo tur nevien māj nebij, cilvēki staigāj, kāds paņem un aizbrauc. * Kr. кислица ‘zaķskābene’. ** Kr. щавель ‘skābene’.

37

Ernests Bērziņš

Ko tad viņi tur strādāja?

Tur bij evakuētas tās rūpnīcs no Maskav. Tur bij tā rūpnic, priekš kara kaut ko tur ražoj.

Ta viņ tur strādāj, a paps strādāj mežā. [..]

Es var pastāstīt, kā man gāj vienreiz. Atnāk no skol vienreiz, pavasarī vien pate. Varēj iet pa vien gal un pa otr gal [ezeram]. Un tad gāj pa otr gal, un mēs vispārīg, nu, ēst gribējām. Vis laik tādā pusbadā bij. Un žagats vai vārnas gar ezermalu tur krūmos taisīj ligzdas un dēj oliņs. Un mēs gājām un locījām tos zars, un šie ķērc, kad iet pie olām klāt.

Salasam oliņs un tad atnes mājā, un izvār, un ēd.

Nopietni?! Un garšīgi bija?

Nu, kā, viņiem tas baltums ir tāds zilgans un diezgan tāds mīksts, bet dzeltenumiņš tāds pats gandrīz pēc garšas. Nu, bet cik tad, viņ tād oliņ maziņ, bet, kad gribas ēst...

Vienreiz es vispārīg atnāc mājā, mēs barakā tur trīs ģimenes dzīvojāmies, tur plīts bij starpā. Mūsu istab un koridorīts, un pretī viena sieviet ar meit dzīvoj. Un galā tur viņiem pašiem savs plīts bij. Nu visi ir aizgājuš rakt zem un stādīt kaut ko diezgan patāl nost no māj. Nu, mēs jau tā bij audzināt, ka jāstrādā bij, ka lielie dar kaut ko, tad mums ar jādar bij. Nu, es zin, ka man ar jāiet ir rakt, vai ko viņ tur dar. Nu, es tagad pārģērbjas, to skolas kleitiņ novilk nost, nu un es grib iet, bet mājā neviens nav. Nu, kaut tur zagļi nekād nebij un maz tās mājs, bet tomēr vismaz vajdzēj durvīm priekšā kaut ko pielikt, ka nu nav neviens iekšā. Un es iet garam gar to plīt un domā, ar ko es aizstutēš, nu, pieliks, kur liek atslēg iekša. Nu, kaut ko vajdzēt aizlikt. Es paņem kruķit, domāj, es viņ šitā aizspraudīš durvīs. Un te tā plīts, tai kaimiņienei kastrolīš te tā stāv, un es domāj: “Es paskatīšos, kas tur iekšā.” Un tur miežu biezputra! Un man tā gribas ēst! Un es domāj: “Nu, nedrīkst, nav mūsējs!” Bet nu tā gribas ēst, tā, ka bailes! Es domāj: “Es viņ druscītiņ pagaršos.” Un ar tiem pirkstiem paņem no to malu, a viņ jau virsū tād garoziņ palics, un tagad nu ceļas tas viss augšā, un nu var redzēt, ka es ir ņēmus. Un es domā: “Ak, Dievs, ko nu es darīšu?!” Es ņem a vis to plēv un ēd fiksi, un man kruķīts rokā, un nāk iekšā tā meita. Es nezin, es bij nosarkus un stāv, un nevien vārd nemāk pateikt. Nu viņa redz, ka es ir tur pielīdus, un no to laik es teic: “Es sav mūž vairāk nezagš!” Šausmīg pārdzīvoj. Bet viņ neteic nevien vārd, neko. Viņ jau zināj, ka šausmīg ēst gribas. Bet šito kaunu, nu, ārprāts!

(Fragmenti no intervijas 2009. gada novembrī)

38

dz. 1938. gadā Baškīrijā, kopš 1948. gada dzīvo Siguldā

Nellija Bērziņa (dz. Āboliņa) dz. 1940. gadā Baškīrijā, kopš 1968. gada dzīvo Siguldā Ernests: Tad jau visi dzīvoja viensētās, tad sāka dzīt kolhozā.

Ap kuru gadu tas notika?

Ernests: Kādā 34. gadā. Juta jau, ka tos latviešus... Man vecais nemaz tik dumjš nebija, viņš jau juta, ka kaut kādi nelabumi notiek. Viņš no tiem brāļiem, kā saka, bija bišķi vairāk skolā gājis, viņš aizbrauca uz Ūfu, aizbrauca un strādāja, lai nezina, kur viņš ir.

Un atbrauca naktī pēc paikas mājā, vakarā vēlu atbrauca, gribēja naktī braukt prom, bet tāds sniegputenis, tāda elle griezās ārā, ziemā, viņš domāja, no rīta agri, piecos iešu projām. Pa nakti miliči bija klāt, un nostučījuši viņu bij. Un arī latvieši, starp citu. Kas tur sādža, kāda milicija varēja zināt. Arhangele jau bija no mums desmit kilometru tālu prom. [..]

Kāda tā dzīve tur bija pirms izkulakošanas?

Ernests: Mana mamma teica: “Mēs dzīvojām tā kā niere taukos.” Vai tad domāja, ka bērniem kādreiz tā būs?

Ar ko viņi nodarbojās?

Ernests: Lauksaimniecības – tie deviņi hektāri. Nokauj cūku, iekrāj sviestu, aizved ar zirgu uz Ufu, uz tirgu.

Cik Ufa bija tālu?

Ernests: 80 kilometri.

Bieži brauca uz Ufu? Ernests: Nu, kad iekrājas, nu, mēnesī varbūt reizi. Varbūt ne katrreiz tas brauc, brauc divi, kooperējas ar kaimiņu. [..]

Viens tēvabrālis Jānis dzīvoja Bakaldīnā. Viens Bērziņš dzīvoja tur, bet trīs Bērziņi dzīvoja Arhlatviešos. Kas tad bagāti? Katram bija deviņi hektāri, viņ sak, nu, bij trīs četras govis, kād liellopi, pār zirgi. Kas tad – kulaks skaitījies! Atbrauc, izkulakošana kad bija, māte saka, aizved visas govis prom, neko neatstāj, kartupeļus sagrābj, pat

39

piena spaiņus, kas bij, ielej podos, visu savāc. Vispār visu, ko tikai varēja savākt, savāca.

Otrreiz, mūs divreiz kulakoja, tad dzīvo iekšā, plēš tev māju nost. Saprotiet? Noplēsa.

Tiešām?

Ernests: Jā! Tas cilvēkam kaut kas neiedomājams ir! Viņ teic pa krieviski: “Vienalga jūs nosprāgsiet, neizdzīvosiet!” Jo zināja jau, ka mūs tēvs saņemts ciet. Bet mums bija, man vecaimātei māsa, viņa vecmeita bija, es nezinu, kā tur dzīvē sagadījās, bet viņa palika mūsu ģimenē. Tātad man mammai bija jāuztur divas vecāsmātes un mēs trīsi.

Trīs bērni. Tev paņem, visu noņem, māju noplēš. Bet tā tante, viņa skaitījās batrak*, ka viņa ir mūsu kalpone, ka viņa nepieder pie mūsu ģimenes, tad viņai atstāja govi un pirti, un tā mēs izdzīvojām.

Un vecaistētis?

Ernests: Viņš dzīvoja Arhlatviešos, viņs palika līdz beidzamajam tur. Viņš bija mednieks, zvejnieks, un viņi abi divi ar dēlu, kad šitais trakums bija, viņi aizlaidās kalnos. Un, kad pārgāja tā šturme, vairs nevienu neaiztika pēc tam. Par cik viņš bija mednieks un zvejnieks, viņam bija diezgan lieli blati milicijā, zin, te priekšnieki brauca šaut uz mežu, un it kā viņus neņēma, bet viņi pazuda uz laiciņu. Viņš teica, ja es nebūtu pazudis, es tavu tēvu izručītu, kā saka, neaizlaistu tik tālu. Ja vietējā milicija paņēma, viņš tur vēl pazina. Kad tika Ūfā, tad tas priekšnieks teica: “Es tur ir bezspēcīgs.” Jo, kā viņi teica, ka tad, kad arestējuši, tad to ieslodzīto ir bijis tik daudz, piemēram, ka kamerām attaisīja durvis, tad ar spiedienu spieduši iekšā. Tur jau puse nosmakuši tajās kamerās...

Un tā šaušana turpat Ufā notika?

Ernests: Jā, cietumā. Turpat viņi nošauti. [..]

Nellija: Man mammai ģimenē bija deviņi bērni, un tie bija izsūtīti. Nu, citi nebija mājās, tad tie nepaguva. Bet tāpat pēc tam viņi tās mājas uzbūvēja. No sākuma, kā viņi stāstīja, nebija, ko ēst. Tur tādi koki ļemņiki auga mežā, gobas, un tad plēsa no tā goba mizu melno nost un tad to balto, tā kā liepai noplēš to mizu, un tad grauzdējuši uz bleķa krāsniņu, pēc tam sagrūduši un pēc tam kaut ko maisījuši un cepuši. Viņi saka – balandas nevarēja apkārt dabūt, viss bija nātrēs, un balandas visas apēstas.

Un jums kā bija tajos laikos?

Ernests: Es atceros vienu gadu, nekas nebija! Vienīgais labums, ka tā gove bija. Un mamma vārīja zupu no biešu lapām, un Elza, mana māsa, viņa teica: “Mamma, es nomiršu, bet zāli neēdīšu!” Viņa bija kā špickiņa, kā saka – kauli un āda tam meitēnam bija. A man bija vienalga. Es nebiju maizi redzējis, kamēr atbraucu šurpu.

40

* Kr. батрак ‘kalps, laukstrādnieks’.

Bišu dravā

Kā?

Ernests: Nu, vispār tur maize nebija kā tāda, nebija, no kā cept kara gados. Tur bija, es atceros, ka vienreiz vecaistēvs, tas jau bija pēc kara, kaut kādas auzas, tādu mistru bija atvedis, tad kaut ko viņi tur cepa. Bet tādu vai tur bulciņu, vai baltmaizi... Es pirmoreiz Maskavā ēdu, kad atbraucām. Desmit gadi man bija, kad iegājām stacijā, tad tur nēsāja, zin, kā saldējums. Es domāju: “Es neko garšīgāku neesmu ēdis!” Es nesaku, ka mums bija bads, nu, tādā ziņā. Bet bašķīri no bada mira. Vot, šitādi uzpūšas, piepampst. [..]

Tur viss bija jānodod tajos gados. Ja tev nav vilna, ej, pērc, ja tev nav gaļa, ej, pērc, viss jānodod. Un sviests bija ļoti daudz jānodod, kartupeļi un viss kas bija jānodod. Es saku, man bija viena mamma, mēs trīs sīkie un divas vecāsmammas, pieci cilvēki, pamēģina izturēt! Viņa jau gāja tā kā vīriets, viņa mežā strādāja, ziemā viņa atkal pieņēma malku, fabrika jau strādāj uz malku. Obligāti katrai ģimenei sādžā bija jānodod 12 kubikmetri malka. Mums bija bullis, ar ko braukt. Man bija astoņi gadi, māsa – seši gadi vecāka. Ar bulli brauca mēs ar māsu uz mežu, krāmējam malku uz ragavas, bullītis jau gāja ziemā lēnām, lēnām, mēs dancodami aiz muguras iet. Bet bija tā malka jāved, jo mammai nebij laika ar to visu darboties. Bet bullis mums bija, un arām un braucām. Vasarā – kā dunduri, liek mežā iekšā, visas sakas lupatās, mēs raudādami uz māju! E, kāda dzīve!... [..]

41

Kara laiku jūs jutāt?

Ernests: Kara laikā bija tāds pusbads, tikai tad, ja kāds lopiņš bija, varēja izdzīvot.

Baškīri staigāja ar kulēm kaklā apkārt un lūdzās: “Raģi Hrista, raģi!”* Šitādi te viņi bija piepampuši! Tāpēc no viņiem baidījās! Bet, ja bija, kādu kartupeli jau iedeva arī, ja pašiem bija.

Nellija: Viņi staigāja apkārt. Par cik Regizlā mums ražoja tos kartupeļu miltus, viņus tur kaut kā nostādināja. No dēļiem bija iztaisīta nevis sile, bet tā kā liela istaba, tad to kartupeļu miltus nostādināja, un tad tie kartupeļu milti kaut kur pa šķirbām notecēj tādā smirdīgā dīķī, un cilvēki līdz kaklam...

Ernests: Nē, nē, es atceros ļoti labi. Piemēram, nāk no fabrikas, no trubām, no fabrikas ārā maltie karfeļi, un bija aploki no dēļiem. Nāk tas ūdens ārā, tur nostādināja, bet tas jau lopiem gāja, tur vairs nekas iekšā nebija, tomēr palika, jo visu viņu neizskaloja. Un tas iegāzās dīķi, izrāva to dēļu sienu ārā, neizturēja vai sapuva, un aizgāja tie kartupeļi tur iekšā.

Neviens neaiztika, a karā, kad bija laikam bads, cilvēki bija atcerējušies, ka tie iesprukuši tur iekšā. Un iekāpuši tur iekšā un līdz rīklei pa tiem ūdeņiem, un grābstīja to dūņu. [..]

Vai Arhlatviešos bija daudz latviešu?

Ernests: Pamatā visi. Arhlatviešos tur pāris krievu mājas bija, bašķīri tur nebija. Bija tā, bašķīri dzīvoja bašķīru sādžās, latvieši jau būvējās vēlāk, viņi jau no baškīriem to zemi pirka. Tur pa divi rubuļi varēja nopirkt, kā tur teica. Bet tie rubuļi jau arī bija savādāki.

Kādi baškīri bija? Vai bija kāda saskare ar viņiem?

Ernests: Bija, bija ļoti liela, mēs skolā gājām, baškīrbērni arī bija.

Nellija: Es nevaru teikt, ka ar baškīrbērniem mums būtu bijuši tādi konflikti.

Ernests: Meitenes varbūt ne tā, bet puikas – mēs diezgan plēsāmies. Bet latvieši bija stiprāki vienmēr, jā. Baškīri it kā ir tādi apaļi un tā, bet fiziski švakāki, mēs vienmēr viņus piekāvām. Mēs, puikas, nedraudzējāmies. Pārsvarā latvieši bijām kompānijā, reizēm kāds krievs bija pa starpu, bet maz. [..]

Kas vēl saglabājies atmiņā no tiem laikiem?

Ernests: Nu, kartupeļu ripiņas vairs necepam. Ziniet, kā tur cepa? Baigi forši! Tur bija visiem tāda godmaņkrāsniņa istabā iekšā, citādi tajā aukstumā izdzīvot nevarēja.

Nu, bleķa krāsniņas, viņas no bleķa vietējie meistari taisīja. Un krāsniņa sarkana, ka nokurinā, sēžam ar vecomāti un kurinā, lai ir karstums. Ko mēs darām? Sēžam, griežam kartupeli šķēlītēs un lipnā klāt pie to bleķi. Brūns – mutē iekšā! Baigi garšīgi! Tā bērni sēžam vakarā un tos kartupeļus tik griežam, un visi ēdam!

(Fragmenti no intervijas 2009. gada janvārī) 42

* Kr. Ради Христа! ‘Kristus dēļ!’.

Anna Vernere (dz. Petrovska) dz. 1941. gadā Baškīrijā, kopš 1949. gada dzīvo Siguldā

Nellija Ermansone (dz. Kalniņa) dz. 1932. gadā Baškīrijā, kopš 1957. gada dzīvo Siguldā Un kā taisa zivju pīrāgu?

Nellija: Nu, tas ir tā, uzliek uz pannu mīklu, uzloka malas augšā, uzliek zivis svaigas.

Kādas? Reņģes?

Nellija: Nē-e, nē-e, nē-e. Kādas labākas. Var mencu vai kādu citu labu zivi, tikai kauli jāņem nost. Fileju liek. Tad saliek sīpolus, losberlapas, pipariņu, sāli, visu sataisa un tad virsū atkal tādu pašu uzrullē mīklu. Un liek cepties. Mēs ir cepuši.

Kāpostu arī tāpat var taisīt. Mīklu, kāpostus virsū, tad atkal mīklu. Tad viņš ir vienā platē, pārsvarā jau krievi taisa vienā platē. Es taisu kāpostu pīrādziņus kā gaļas pīrādziņus.

Kāpostu labāk garšo kā gaļas. Man bērni prasa: “Kur ir kāpostu pīrāgi?!

Tādi saldie jums Baškīrijā bija?

Nellija: Mēs jau vairāk uz medu dzīvojām. Vismaz mūsu mājās bija tikai medus, ar medu vien dzīvojām.

Zaptes nevārījāt?

Nellija: Nē-e. Cukurs jau nebija. Kad tad mums parādījās cukurs? Šitie lielie cukura gabali bija, kas jācērt. Zilganbaltā krāsā bija, ar āmuru bija jāklapē, lai kaut ko dabūtu.

Anna: Kara gados, tad vecaistēvs saharīnu kaut kur dabūja, laikam tai pašā Regizlā.

Un tad konfektes atveda no Arhangeles, es atceros, tādi strīpaini spilventiņi, tad ielika skapī un tad šad tad izsniedza pa vienai. Un vienreiz mamma, mamma jau man ļoti daudz slimoja. Un es zinu, ka mūsmājās ābeles īpaši nebija, es ābolus tā neatceros, bet es atceros, ka mamma bija slimnīcā un Māte [vecāmamma] bija divus ābolus ielikusi skapī. Kā viņi smaržoja, viss skapis smaržoja! Man tā smarža vēl šodien ir degunā. Es jau neēdu, mammai taupīja.

Nellija: Es arī atceros, tik ārkārtīgi smaržīgi tie āboli bija. Kur mamma viņus dabūja, es nezinu. Tā smaržoja! Kāpēc te tā nesmaržo?

Ko vēl ēda? Cūkas turēja. Meža gaļu arī ēda?

Anna: Zaķus, putnus. Vairāk jau vilkus medīja, ādas nodeva, tad jau bargu naudu maksāja par ādām.

43

Augusts un Jānis Šponi pēc rubeņu medībām, 1952. gads

Nellija: Tev jau vecaistēvs bija mednieks.

Anna: Vecaistēvs bija vilku mednieks, vienu laiku viņš te, Siguldā, bija mednieku biedrības priekšnieks. [..] Nu, un mans vecaistēvs, viņu neaizsūtīja nekur, kaut kur bēguļojis bija. Viņš bija šiverīgs vīrs, mudīgs vīrs. Ja viņš būtu šitajos laikos dzīvojis, tad viņam milzīgs bizness būtu noteikti bijis. Bet skolā viņš bija mācījies laikam trīs klases. Un tad – iet uz skolu, bisi ciet un mežā iekšā!

Viņam drausmīgi patika medīt, un tā es nezinu, lai cik klases viņš bija beidzis, rēķināja labāk nekā es, matemātikas skolotāja būdama. Tajos laikos jau tā visādi ir gājis. Nu, un tā.

Es atceros, man prātā ir, ka man bija četri gadi. Mamma ceļ augšā naktī. Un tie visi mednieki bija aizbraukuši no sādžas kaut kur vilkus medīt. Un vilki atnākuši uz sādžu medīt suņus! Mednieki mežā vilkus medīt, vilki atkal mājās! Man pie loga vilks sēž, acis spīd.

Nellija: Spīd tā kā, ui, kā spīd! Es esmu redzējusi, kā spīd.

Anna: Vairākus suņus tonakt bija nokoduši.

Vilki negaudoja?

Nellija: Gaudoja jau gaudoja. Ļoti daudz vilki bija. Mēs kolhozā braucām pa tumsu mājās, pilnīgi gar ceļa malu vilku acis vien spīdēja.

Bet cilvēkiem neuzbruka?

Nellija: Kaut kā ne, mēs jau braucām ar mašīnu. Nebija laikam badā.

(Fragmenti no intervijas 2009. gada aprīlī)

44

Nellija Ermansone (dz. Kalniņa) dz. 1932. gadā Baškīrijā, kopš 1957. gada dzīvo Siguldā Mēs taču ļoti smagi dzīvojām. Kā mēs ir izdzīvojuši, es vienkārši nezinu. Jā! Kad mums aizbrauca vecāmamma ar vecopapu, tur viņus piemānīja – teica, ka viss ir. Viņus apmānīja, teica, ka tur viss kaut kas būs.

Bet viņus apmānīja, aizveda. Viņi esot ar zirgiem aizbraukuši uz Bašķīriju...

No kurienes Latvijā viņi aizbrauca?

Mūsējie? Viņi dzīvoja Limbažos, Limbažu rajonā. Vecaimammai viens puisītis bija, viņa bija ļoti jauniņa. Un tad viņi brauca ar zirgiem un aizbrauca, un viņus ieveda mūža mežos. Mūža mežos! Vieni meži, lauki nav Nellija Ermansone. bijuši. Tad viņi cirtuši, rāvuši tās saknes Foto – Alberts Linarts, 2008 ārā. Taisījuši par laukiem. Cik strādīgi cilvēki aizbraukuši! Un iztaisījuši laukus un sabūvējuši mājas. Un mana vecāmamma ar vienu puisīti aizbrauca, taču tur viņai vēl piedzima vienpadsmit bērni.

Kāpēc viņi brauca no Latvijas prom?

Tāpēc, ka viņi dzīvoja pie tiem budžiem un viņiem nekas nebija, ne zeme, nekas. Tāpat kā tagad brauc uz Īriju, tā tad aizbrauca uz Baškīriju. Te nedeva zemi, nebija neko strādāt, par kalpiem bija jāstrādā. Brauc uz Īriju tagad, tieši tas pats variants. Tad brauca, uztaisījuši, uzmūrējuši pirmo būdiņu, vīrs ir uzmūrējis tādu krāsniņu, kur maizi cep, un viņai bērns ir piedzimis, un tanī priekšā, tanī krāsns mutē viņa to bērnu ir turējusi pa ziemu, lai nenosalst, jo auksta ziema ir bijusi, šausmīgi auksts laiks ir bijis. Un pilnīgi būdā viņi no sākuma dzīvojuši!

Kad viņi izlīda līdumus un iedzīvojās mūža mežos – ar ko viņi nodarbojās?

Viņi nodarbojās tikai ar lauksaimniecību. Tur zeme ļoti laba ir, vai, kas tur ir par zemi!

Melna kā ogle. Kad viņa pielīp pie apaviem, nomazgāt tu nevari! Kā cements ir klāt, trekna zeme, tur nevienu mēslojumu nevajag. Un, ja uzlika mēslojumu, nezināja vispār, kur ražu likt. Kad kolhozā strādāju, tad piešķīra mākslīgos mēslus, bet neviens jau nekaisīja, nebija jau vajadzīgs kaisīt, jo tā zeme jau bija trekna.

45

Tad, kad viņi dzīvoja Limbažu pusē, viņiem tās zemes solīja par brīvu?

Jā, jā, par brīvu! Par brīvu viņiem jau iedeva to zemi. Bet nebija jau zeme, bija meži! Un tad viņi raudāja pēc tās Latvijas. Kā viņa raudāja! Un tad nodzīvoja visu to mūžu, tie 11 bērni piedzima, trīs meitas un astoņi dēli. Kas par dēliem izauga! Un visus paņēma ciet! 37. gadā visus apcietināja. Tos, kurus neapcietināja, tos paņēma karā, neviens neatnāca mājās. [..]

Mana mamma izgāja pie atraitņa ar septiņiem bērniem, pie Kalniņa. Viņai, kad bija meita, čigāniete bija atnākusi un zīlējusi, un viņa arī iedevusi roku, lai uzzīlē, un tā čigāniete bija pateikusi: “Tu iziesi pie atraitņa, un skurstenis ir redzams.” Un mamma bija uzcēlusies un iespļāvusi tai čigānietei sejā, un aizskrējusi projām. Un pareizi! Es nezinu, cik mammai bija, laikam 29 vai 28, kad viņa izgāja pie tā atraitņa, pie tā mana tēva. Tad vēl divas meitas piedzima mammai. Es jau tēvu tikpat kā neatceros, man pieci gadiņi bija, kad manu tēvu saņēma 37. gadā. Tā bija. 37. gadā manu tēvu saņēma ciet, tad atlaida mājā. Dēls Jānis arī bija armijā. Visus saņēma ciet. Otrs brālis 16 gadu vecumā ar meningītu nomira. To gan es atceros, kad viņu mājās veda baltā zārkā, no graudu rijas izvadīja. Vēl fotogrāfija ir.

Un kā tavu māsu sauca?

Valentīna. Man māsiņa nomira 18 gadu veca. Viņa kara laikā saslima, mums taču nebija ne ko mugurā vilkt, vīzēs staigājām, pliki, mums nekā nebija, grūti bija. Nebija ne kaut kas, ne drēbes, ne elektrības. Un dzina strādāt. Es jau biju vēl bērns, bet māsa bija septiņus gadus vecāka, viņus jau dzina uz smagiem darbiem, un drēbes nav mugurā.

Mums tā kara laikā bija – pa vasaru labību nopļauj, saliek tādās kaudzēs, tādās škirpās garās, tad ziemā gāja kult. Māsai bija jāiet kult, bija tāda gara složka, ar dakšām jādod augšā, jālaiž iekšā.

46

Kas tā složka tāda?

Tā ir kuļmašīna. Un sasvīst un atdziest, vai ne? Un viņa saslima ar slapjo pleverītu.

Martā viņai 18 gadi palika, un maijā viņa mira. Kad viņa saslima, viņai bija vēders kā ola, spainis ūdens viņai noteikti bija tajā vēderā iekšā, paelpot viņa nevarēja. Tad viņa saka: “Aizved mani uz Ufu!” Es nezinu, kā tā mamma viņas aizveda uz to galvaspilsētu, un tad to ūdeni izvilka laukā, viņa tur bija diezgan ilgi. Atbrauca mājās, viņu nozīmēja cūku fermā par uzskaitvedi. Viņa tāda jauna bija – “Ko šito par uzskaitvedi?!” Atkal jāiet kult. Atkal ziemas laiks, kādu nedēļu. Atnāca mājās Valentīna, paelpot nevar, un ar to palika uz gultu. Uz Ziemassvētkiem saslima un maijā nomira. 1943. gadā tas notika, kara laikā. Un tagad viņa guļ, es to atceros, ēst grib – nav ko ēst. Nav ko ēst, mīļā Ieviņ!

Ne maizes ir, ne kaut kas. Kartupeļu miziņas nomizojām, žāvējām, vedām uz dzirnavām malt, kartupeļu miziņas mala. Tur dažiem vīri bija mājā, nebija karā paņemti, Valentīna saka: “Mamm, aizej, varbūt viņš tev iedos kādu drusciņu miltus!” [Raud.] Ārprāts, kā

Lapsiņu ģimene Bakaldīnā

viņa izdila! Tad viņa pirms miršanu sastādīja visu to sarakstu, kas viņai kapu raks, kas viņas nesīs, kas ēst taisīs, visu, visu. Lai dzied pie kapa dziesmu “Suļiko”*. Un lika, lai ap to kapu viņai nopin ozola vainagu visam kapam riņķī.

Tieši tanī dienā, kad viņa nomira, mamma jau bija mājās, karsts laiks, šausmīgi karsts laiks, tagad visi sadzenam lopus mājās, izslaucam, vispirms aizdzen uz Basu, tur tie lopi dzer, iet pa ūdeni, mēs iesim peldēties. Es arī! Visi peldamies! Visas tā draudzenes kopā bādīsimies. Un tagad pēc bērēm es saslimstu, paiet nevaru, paelpot nevaru, man 11 gadiņi, man viss bija jāpadara, gosniņa jāizslauc, ūdens jāsanes. Jāiet uz kaimiņiem pēc ūdens, ar nesieniem es nesu to ūdeni. Es aiziet, un es nevaru atnest, akai tā kārte, laiž iekšā, tad velk augšā. Atnāk mājā, ūdens nav sanests, mamma strīdās, ka es nav ūdeni sanesusi, es viņai nesaku, ka es nevaru paiet, ka mani dur nost. Es nesaku, ka es esmu slima. Tagad es aiziet pie tās akas, grib vilkt to ūdeni, ielaist varu, bet augšā uzvilkt * Suļiko (kr. “Сулико”)– gruzīnu mīlestības dziesma, īpašu popularitāti guvusi Staļina laikā, tulkota un pazīstama krievu, ukraiņu, angļu, vācu un citās valodās.

47

nevaru. Mamma gaida, kur es esmu palikusi, ko es nenesu to ūdeni. Nāk lūkāt, es raudu. “Ko tu neteici, ka tu ir slima?!” Otrā dienā ved mani uz Arhangeli uz slimnīcu. Es nevaru paelpot, man ir temperatūra, a tur pasaka – pleverīts. Tas pats, kas māsai. Es tik atceros, ka mamma apķēra ap stenderi pie daktera slimnīcā un sāka tik šausmīgi kliegt, raudāt. Vienu tikko, sestdien, paglabāja, un pirmdien vai otrdien mani ved pie daktera un atkal pasaka – pleverīts. Bet tā bija laime – māsai bija slapjais pleverīts, bet man bija sausais pleverīts. Tad ūdens nekrājās. Tas dakteris, sieviete uzraksta – dzert puslitru pudeli gemotogenu, tā bija visa zāle, vairāk nekas nebija. Tā pudele bija jātur aukstā vietā, es pagrabā katru pusdienu, to ēdamkaroti bija jādzer. Un vairāk neko, un no 11 līdz 12, tajā saulē, bija jāsilda mugura, tā daļa, kur ir plaušas. Un tad tāda Rinķtante mums bija, un tā man nāca katru dienu, veselu mēnesi nāca bankas likt. Vienu dienu vienā pusē, otru dienu – otrā pusē. Katru dienu pēc to sauļošanu viņa nāca bankas likt. Es tik ievelku. “Kur tev dur?” Šite dur – banku virsū! Šitā mani izārstēja, un neviens nav pateicis, ka man būtu kaut kas ar plaušām. Vot, kā bez zālēm pleverītu izārstēja.

Kas tā par tanti bija?

Tāda Riņķtante, viņa arī vārdoja, mani izārstēja.

48

Ārprāts!

Es jau saku, mums smagi gāja. Un pa to aku, kur es iekritu. Man bija pieci gadiņi, tas bija pirms tēvu saņēma ciet. Aka mums bija mājā, mēs viensētā dzīvojām. Bet sausa vasara bija, mums pietrūka ūdens. Tēvs jau bija liels alus darītājs. Ļoti labi taisīja alu, un viņam tur pasūtījumi nāca, un mēs ar Valentīnu uz tiem rudzu salmiem audzinājām tos miežus, un tad mēs paņēmām tos salmiņus un abas vilkām to iesalu. Zīdām. Viņš ir garšīgs, tas iesals. Un paps, mamma brauca un es. Viņš brauca pie savas meitas pēc ūdeni. Un tagad cūkas bija, viņas jau laukos ārā staigā. Cūkas pie akas bija izrakušas šausmīgu bedri. Un ūdens pilns, un viņas mazgājās. Un paps piebrauc klāt ar vāģiem, un salej to ūdeni tais mucās, ņēma no akas ūdeni un lēja tajās mucās iekšā. Tagad tās mucas pilnas, saliek ratos, uzsēdina mani augšā uz mucām, paši ar mammu priekšā. Un tagad, kad tas rats krita iekšā tajā bedrē, tad pa priekšu tā muca izleca un iekrita akā, aka pilna ar ūdeni, un es no pakaļu. Vot, tā. Un labi, kas tas Niedris bija, tai meitai vīrs, labi, ka tas bija mājās, un tad viņi uzreiz virvi dabūja, no zirga noņēma, trepes bija piesējusi klāt, Niedre bija lecis akā, gaidījis, kad es uzpeldēšu, kad es biju uzpeldējusi, saķēris aiz kleitiņas un izvilcis mani laukā. Galvenais, ka es atceros, ka mani nesa, es pilnīgi varu uzzīmēt, kā mani nesa, durvis bija ļoti maziņas, nesa mani uz rokām, un es biju tikai saukusi: “Es pūci redzēju! Es pūci redzēju!” Es atceros, ka mani nesa tajās durvīs iekšā. Tad otrā dienā mani aizveda uz Arhangeli uz slimnīcu, pārbaudīja, neko neatzina.

Bet man tas miegs slikts, noteikti no tā. Manam tēvam bija laba atmiņa, un mamma, babiņš, bija tik gudra, viņa 82 gados dziesmu grāmatas no galvas varēja dziedāt bez kaut

Nellija Ermansone ar dēliem Juri un Leonīdu, 1957. gads

ko. Viņa saka: “Es šonakt visu nakti dziedāju!” A man ir ļoti slikta atmiņa, laikam no tās akas. Tas taču ir šausmīgi. Dziļa aka, man liekas, 12 metri. Mums tur bija ļoti dziļas akas. [..]

Kā tēvs to alu taisīja?

Viņš miežus audzināja, lika uz tiem rudzu salmiem, un tad viņš mala, un tad viņš taisīja, ļoti garšīgs alus bija. Tāpēc man garšo alus. Mans tēvs bija aldaris, tāpēc meitai garšo alus dikti. Salds! Es atceros, ka mēs ar māsu abas paņēmām to salmiņu un tik sūcām, vai dieniņ ārā!

Ko lai es tev vēl pastāstu? Par jaunības laikiem. Kolhozā strādājām, gājām kartupeļus lasīt pa laukiem, pavasarī lasījām sapuvušos kartupeļus, staigājām pa lauku, lasījām, tad mēs viņus mazgājām, žāvējām, tad taisījām tādus – bļinas* cepām. No tiem sapuvušiem kartupeļiem, tāda staipīga stērķele bija. Un tad šausmīgi daudz tos ūdeņus mainīja, lai tā smaka iet laukā. Un tad mēs ēdām tos kartupeļus. Kā mēs ēdām! Mums bija gosniņa, aitiņas bija, vistiņas, bet kara laikā mums viss bija jānodod. Mums bija uzlikta norma, cik kartupeļi jānodod, cik vilna jānodod, cik piens jānodod, cik olas jānodod, viss bija jānodod. Es saku, mums bija gosniņa, un mēs tik ēdām vājpieniņu. Nodeva sviestu, cik * Kr. блин ‘pankūka’.

49

nu tā likme bija, cik mārciņas, tad atskaitīja tik litrus, un tad mums vismaz palika, tad mamma ņēma ar karoti nost krējumu, tad mums vismaz piens palika.

Pārbaudīja, vai nodod vai nenodod, nevarēja tā...

Nē! Tur vēl vojenij nalogs* bija, jāparakstās bija. Nē, no to pašu gotiņu, mamma uz Arhangeli nesa sviestiņu pārdot, lai var to vojenij nalog nomaksāt, bija tāds kara nodoklis. Smagi šito visu atcerēties. [..]

Kara laikā mēs ar buļļiem ecējām, arām kolhozā. Zirgi visi bija paņemti karā. Pa dienu, es to visu dabūju izbaudīt, bija ar sienu, pa vakaru bija ar labību, labība bija jāved skirdās iekšā. Tad taisīja siena kaudzes, mani vienmēr lika pie siena kaudzes, es smuki mācēju uztaisīt, dakšas ar garu, garu kātu. Bērni tādu darbu strādāja! Bērni! Tad ziemā brauca pēc barības pakaļ. Sniegi taču bija! Mēs, kad brauca uz Latviju, mums trepes nemaz nevajadzēja, bez trepēm varēja uzkāpt uz bēniņiem.

Tur, kur iela, tādas kupenas, un tad pavasaros bija plūdi! Un tad pa plūdiem bija arī jābrauc pēc barības. Es nezinu, kā mēs dzīvi esam palikuši! Zirgi pa ūdeni un ledu leca, izkāp ārā, vīzes kājās, pa ledainu ūdeni līdz ceļiem, krāmē to vezumu. Ūdens, ledus, sniegs, putra tāda. Ceļš, ka nobraukts pa ziemu, tas ir labs, bet, kad pie skirdu ir jātiek, tie zirgi kūleņoja, leca. Un tad vezumi jāsataisa, un tad viss jāsavelk, un tad pats uz tā vezuma uztupas, savelk tās kājas, silda. Es nezinu!... Un pat iesnas mums nebija! Paps nodzīvoja visu mūžu, viņam pat iesnas nebija, klepu viņš nezināja. Kā norūdīti bij mēs!

Nauda jums bija?

Nekas mums nebija, tādu naudu mēs neredzējām. Arhangelē bija vairāk rūpniecība, tur varbūt vairāk maksāja, kolhozniekiem naudu nemaksāja, tikai darba dienas, tad iedeva kādu maisu labību, piešķīra. Mēs labi nav dzīvojuši nemaz. Mums bija tā – saulīte kad leca, jau bija jābūt brigādē, un četri kilometri bija jāiet ar kājām uz darbu, visu dienu nostrādājis, un vakarā atkal četri kilometri atpakaļ. Un tad vēl uz ballēm – kur šovakar taisīsim balli? Dziedādamas mēs strādājām!

pļuškiņas. Kad bija bēres, vai kāzas, viņa taisīja citiem kurņiku, viņai labi sanāca.

Ko jūs dziedājāt?

Pārsvarā krievu dziesmas. Krievi arī bija, viens baškīrs arī bija, zirgkopis, turpat strādāja, uz nārām gulēja, kā jau baškīri.

Tos ēda kāzās un bērēs?

Jā, tas bija nacionālais ēdiens, ēda kāzās un bērēs. Tie kurņiki bija obligāti. Cepa maizes krāsnī, vairākus lika iekšā. Mēs jau nepirkām maizi, paši cepām, vēlāk jau palika labāk.

Mēs tač zāli ēdām, mums vecāmamma lasīja pavasarī, kā parādījās. Zirgskābenes, kaķastes, balanda – tā mūsu pārtika bija. Man taču Genādijs [vīrs], viņam tēvs aizgāja karā, mamma palika ar četriem bērniem, viņiem vēl trakāk bija, mums jau bija slikti, Genādijs bija zaļš kā zāle, visa miesa bija zaļa no tās zāles. Un strādāja, strādāja smagi kolhozā – puišiem lika art, mēs, skuķīši, ecējām. Lika art ar buļļiem, ar vārgajiem zirgiem, kas nav paņemti karā, visa zemīte jāapar kolhozā.

Kā iemācījāties pelmeņus taisīt?

Tas jau no krieviem, mums sādžā bija krievi. Un tad viena kaimiņiene ļoti garšīgas pļuškiņas [smalkmaizītes] taisīja. Es aiznesu olas, miltus, un viņa man izcepa ļoti garšīgas 50

Kurņiks

* Kr. военный налог ‘kara nodoklis’.

Kas tie kurņiki ir?

Aļa māk taisīt. Tāda panna apaļa, ieliek mīklu, tad liek virsū gaļu, vai nu aitas gaļu vai kartupeļus liek, tad tādu pašu liek mīklu virsū, tad viņš tur cepas, sūt, baigi garšīgs ir.

Tad griež virsu nost un tad visu ņēma – tur iekšā kartupeļi veseli, aitas gaļa vai vistas gaļas gabaliņos, daudz sīpoli, pipari.

51

Un pēc tiem kara gadiem vieglāk bija?

Grūti arī pēc kara bija. Es tik atceros, Staļins nomira, Maļenkovu ielika Staļina vietā, un tad uz mūsu sādžu atveda pirmās kompetītes. Pirmās! Es viņas atceros kā šodien. Tādas apaļas, plikas kompetītes, riņķī ar kakao kaut kas bija. Tik to es atceros. [..]

Es zinu, kad Staļins nomira, un mums jau elektrība nebija, mums bija tādi naušņiki*, paps uztaisīja. Viņš vienu lika, un es otru liku to naušņiku, un raudājām, ka tētiņš ir nomiris. Visi raudāja! Šausmas! Mums taču sludināja, ka tas ir Dievs mums. Mans tēvs viņa dēļ nomira. Viņam piemetās kuņģa čūla, ar to viņš cietumā nomira.

Viņu jau vienreiz izlaida no cietuma, atzina, ka viņš tiešam ir nevainīgs paņemts. Tāds Cīrulis mums bija pilnvarotais, viņš ielika tēvu, kurš bija pat viņa onkulis. Nežēloja.

Mamma ar papu uz Arhangeli bija ar zirgu aizbraukuši. Un tagad ir tāds Arhangeles kalns, tagad šis jāj, mamma ar papu brauc ar zirgu vāģos, šis piejājis ir klāt: “Kalniņ, tu pa šito zemi nestaigāsi!” Un pēc divām naktīm papu paņēma ciet un aizveda. Un tā viņš vairāk neatnāca no cietuma mājās. Es taču biju tika maziņa, ārprāts! Un es atceros, kā mēs ar Valentīnas skrējām pretī, un viņš nāca mājās no to cietumu, viņam tāda pauniņa bija tā pārlikta, un tad viņam bija baltas apakšbikses un, kā ir, tie krievu [lindraki], šite, sānos, bija pogas. Mēs viņam pretim skrējām, tad mēs viensētā vēl dzīvojām. Pēc tam, 40. gadā, iesāku iet skolā, karš sākās, un es nevienu vārdu krieviski nepratu. Es jau uz laukiem dzīvoju, mums mājās latviski runāja. Ā! Sadzina mūs visus sādžā iekšā, mums nebija pa spēkam, labi, ka vecaistēvs bija, uztaisīja mums mājiņu, tāda kā rija, to uzbūvēja. [..]

Līdz karam skolās latviski mācīja?

Man māsiņa mācījās latviski. Latvieši paši uzcēla to skolu. Es vēl atceros tur bija tādi utreņiki**, nu, tādi no rītiem, uz Oktobra svētkiem uzstājās. Bērni uzstājās, un vecāki atnāca. Un tad bija smalkmaizītes izceptas un kafija bija, paštaisītā kafija, kā jau taisa no cigoriņiem, burkāniem. Babiņa [vecmāmiņa] šausmīgi garšīgu kafiju mācēj taisīt.

Cigoriņi, burkāni, cukurbietes, sagrauzdēja un tad taisīja kafiju. Vai, šito garšīgo kafiju!

Un Valentīna skolā uzstājās, mamma gāja un mani arī ņēma līdz, es vēl tagad atceros tās smalkmaizītes un to garšīgo kafiju. [Smejas] [..]

52

nebija jau jāiet, visus izkulakoja, sadzina sādžā, es dabūju pirmo gadu iet krievu skolā tad, kad pirmo gadu sadzina sādžā. [..]

Pirms tam latvieši dzīvoja viensētās, pēc tam sadzina sādžā?

Jā, visiem bija obligāti jāiet sādžā, piebrauca un nojauca to māju. Nodedzināja. Visus sadzina sādžā! Pirms tam visi bija viensētās kā Latvijā, nemaz tāda Bakaldīna nebija.

Skaisti lauki tur bija. Bet sākumā mūža mežos ieveda, vecmamma teica: “Kā es raudāju pēc Latvijas!” Bet nebija, kur sprukt. Pases arī mums iedeva tikai tad, kad izbraucām uz Latviju. Mēs jau nedrīkstējām nekur braukt. Bez pasēm dzīvojām.

Kā jūs satikāt ar pārējiem latviešiem? Ļoti labi satikām, vispār ļoti labi. Ļoti draudzīgi cilvēciņi dzīvojām. Es kad atbraucu, Ieviņa, es nevarēju pie šitiem cilvēkiem pierast. Es nevarēju, tāpēc es jau arī esmu īpatnēja, es ar visiem varu parunāt. Es nevarēju pierast pie šitiem cilvēkiem. Kā, iet pa ielu un nemaz nerunā! Mums tur katrs cilvēks bija pazīstams. Katrs, kurš nāca, ar visiem tu biji pazīstams. Un tagad es iet uz Siguldu, un iet pa ceļu un cilvēki nerunā! Es to nevarēju saprast, kad es atbraucu, Dieva vārds! Viņi visi tādi sirdīgi, nav tādi laipni.

Kā ar baškīriem sadzīvojāt?

A tur mums maz bija Bakaldīnā tie baškīri. Viņi tu Ķereklos dzīvoja, tur bija baškīru sādža. Viņi nāca kara laikā Hrista raģi prasiķ – lai kaut ko ēdamu iedod. Viens pa vārtiem ārā, otrs atkal nāk: “Hrista raģi! Dai Hrista raģi!” Kad nu bija, tad kādu kartupelīti iemeta, un viņi tur mira, tas kalns bija pilns ar tiem baškīriem. Badā mira nost. Ne viņi lopus turēja, viņi bija slinki, mēs, latvieši, vismaz bijām strādīgi, dārzs mums bija. [..]

Vai iespēja braukt uz Latviju parādījās tikai pēc Staļina nāves?

Nu, cik tad mēs atbraucām? Es gāju pie vīra, kurš nav kolhoznieks! Tikai tāpēc vien es gāju pie papa. Man bija pielūdzēji nezin cik!

Es atceros vēl, tāds skolotājs Sville bija. Man tēvs bija pagalmā uztaisījis tādu lielu baļķi, ieracis zemē, uz tā baļķa tādi āķi, virves, un tad mēs skrējām un uz riņķi griezāmies.

Tādas šūpoles bija. Kādas četras bija tās virves. Tā sasēžas un tad skrien. Un es atceros, tas Sville bija atnācis un man glaudīja galviņu: “Nu, drīz, tev arī būs jāiet skolā!” Bet

Kur jūs satikāties – ballē, kaimiņos dzīvojāt?

Kaimiņos! Es izvēlējos, jo viņš nebija kolhoznieks. Mammai bija māsa – Kristīntante.

Viņa bija pēc kara atbraukusi uz Latviju. Pēc kara tāda verbovka* gāja, cilvēki varēja pieteikties un braukt kaut kur citur strādāt. Un Kristīntante ar vīru bija pieteikusies.

Un viņi atbrauca uz Latviju. Un tā kā Kristīntante te dzīvoja un tas Pāvilonkuls, tad jau mēs... Pa priekšu paps ar savu mammu atbrauca apskatīt, kā te Latvijā ir. Man jau toreiz abi bērniņi bija.

** Kr. наушник ‘ziņu pārraidītājs, austiņa’. ** Kr. утренник ‘rīta izrāde’.

* Kr. вербовка ‘vervēšana’.

(Fragmenti no intervijas 2007. gada aprīlī)

53

Leonīds Ermansons dz. 1936. gadā Baškīrijā, kopš 1947. gada dzīvo Siguldā

Gaida Ermansone (dz. Jēgere) dz. 1936. gadā Latvijā Visi tik piemin Pāvilonkuli. Pāvilonkuls un Pāvilonkuls. Kāds tad viņš bija?

Gaida: Vai! Es kā vedekla teikšu, viņš bija ļoti mīļš cilvēks.

Leonīds: Redz, kas ir, visi viņu iemīļoja, ka viņam pēc kara šeit bija zirgs. Un te katram bija zemes gabaliņš, viņš tak visu to zemi visiem apstrādāja. Kādam pa brīvu, kam kauč ko iedeva – vai pārtiku, vai kartupeļus, vai sienu govij. Bij zirgs, govs bij, un cūka bij, nu, tad tie visi radi, kam viņš ar to zirgu apstrādāja to zemi, tie tak viņu uz rokām nēsāja. Tāpēc varbūt.

Stāsta, ka Pāvilonkuls esot bijis omulīgs un jautrs, pie viņa Jāņi svinēti.

Gaida: Jā, jā! Vai! Leonīds: Jā. Pie mums bija liela istaba tur. Un tad visi salasījās, un to sauca par sklačinu*.

Pāvils Ermansons jaunībā, 20. gadsimta 20. gadi

54

Par sklačinu? Kas tas tāds?

Leonīds: Nu, tas ir domāts, ka saliek visi kopā, ja. Viens tur atnes šņabi, viens tur ēdamo, sanāk kopā, tad tēvs spēlēja bungas.

[Smejas.] Muižnieks, te, no Nītaures ielu, tam bij akordeons, un Skujiņantons, Leontantei vīrs, tas ar vijoli. Tad tur gāja vaļā!

Gaida: Tur gāja vaļā!

* Kr. cкладчина ‘naudas samešana, produktu sanešana’.

Cik bieži tas bija?

Leonīds: Nu, tikai uz jubilejām.

Un cik cilvēki sanāca?

Gaida: Daudzi. Daudzi, kaimiņi bija un arī tie visi, kas bija no Baškīrijas. Priekš manis tas bija daudz, es jau tanī laikā biju tāda lauku meitene!

Sklačina – tas jau krievu vārds?

Leonīds: Nuja. Salikt. Samesties kopā. Nu, tagad arī sauc kaučkādīgi. Groziņvakars. To tā varētu tulkot.

Kādas dziesmas viņi spēlēja?

Leonīds: Latviešu. Tikai latviešu. Tikai latviešu.

Gaida: Nebij jau nu gan tikai latviešu, bij jau arī pa kādai krievu dziesmai. Leca kā nelabie. Tās ir manas atmiņas.

Leonīds: Bija gan. Nu, visādas jau bija. I tās dejas bija.

Gaida: Dancoja arī. Viņiem tāda liela istaba bija, faktiski divas, priekšistaba un tā lielā, tad tur salika galdus, tad tur gāja jestri vaļā. Mēs jau katrā gadījumā ātri beidzām, bet tur jau bij divdiengarumā, ja ne vēl vairāk. Es domāju, ka tas tā ieaudzis, arī Baškīrijā tā izklaidēšanās tādā bariņā viņiem, tas tāds paradums nāca līdzi. Teiksim, mums jau, latviešiem, tādas nav, nekādas nav, bet viņiem bija. Ne jau tur kaut kādi briesmīgi, bet viņiem bija, gribējās saiet kopā. Un Ermīntante, vīra māte, vai dieniņās, tā jau bija mūsu vakara nagla! [Smejas.]

Es atceros, ka viņa vienmēr, vai tas bija uz Jauno gadu, vai uz Ziemassvētkiem, tad viņa vienmēr pelmeņus taisīja. Nu, ne jau viņa, bet sanāca kopā. Es jau tur tā nepiedalījos, jo es jau biju viesis. Tajā mājā vienmēr bija pelmeņi. Tas pārējais tā kā nebija atmiņā, bet bija pelmeņi. Par cik mums te tā nebija pieņemts. Un tad tie pelmeņi tika ēsti. Bet viņai garšīgi iznāca! Garšīgi, jā!

Leonīds: Diezgan bieži taisīja.

Jūs tagad taisāt pelmeņus paši?

Gaida: Man tā mīkla ārējā neiznāk. Man jāmet pret sienu, un vienalga lec atpakaļ!

[Smejas.] Es nemāku notrāpīt. Daudziem, kas atgriezušies no Baškīrijas, nāk līdzi turienes paradumi. Pelmeņus taisa.

Baškīrijā plātsmaizes ar ievogām cep. Jūs arī cepāt?

Leonīds: Jā. Kā viņus gatavo? To ievogu izžāvē, pirmām kārtām, tad piestā sagrūž, un tad tā kā gaļas pīrāgu liek iekšā, un cep.

55

Tā kā pīrāgu!? Nevis kā plātsmaizi, bet kā pīrāgu?.

Leonīds: Jā, jā. Šeit jau to ievogu nevar ēst, viņa ir sūra. A tur ķiršu lielumā bija, tādi riktīgi. Tad viņus vāca, viņi bija saldi.

Tad sažāvēja un ziemā lietoja?

Leonīds: Es saprotu, ka viņus nežāvēja, ka viņus nolika kauč kur un viņi paši sakalta.

Ko tur vēl ēda, ko mamma parasti taisīja?

Leonīds: Nu, kāposti – tas bija galvenais ēdiens. Kāposti. Visādos veidos, viņus pat pīrāgos lika iekšā, tad tais saucamajos kurņikos lika iekšā riktīgi. Tur bija tā maizes krāsne, tad viņus tur sautēja un darījās. Cūkgaļa, vietējie zirggaļu vai lopgaļu ēda.

Cūkas tikai latvieši ēda, ja?

Leonīds: Jā, tikai. [Smejas.] Nu, pēc kara, kad tēvs atnāca, tad viņš strādāja pagastā jeb ciempadomē. Tur viņš strādāja, es sapratu, ka viņš bija liels vīrs, liels priekšnieks bija Bakaldīnā. Un man, es atceros, es biju tāds puika, man katru rītu sūtīja uz zirgstalli.

Viņs paiet nevarēja, ziemā tur biezs sniegs, metru, div metri, tad pie tā seļsaveta* bija zirgstallis, speciāli priekš izbraukumiem. Tur bija pažarnieku zirgs, bija zirgam jābūt, kas par ugunsdzēsēju bija, tad tur priekšniekiem tie zirgi bija. Vesels stallis tur bija. Un tad man bija jāaiziet tur, un tad tas zirgpuisis sajūdza man zirgu, un tas es braucu uz māju, tad viņš sēdās iekšā un brauca uz darbu.

Un tā katru rītu bija?

Leonīds: Katru rītu. Un tur bija auksts. Līdz sešdesmit grādi.

Tik auksts? Un ko jūs vilkāt kājās?

Leonīds: Vīzes! Vīzes. Paši pinām, mums bija aitas, auda vilnu uz stellēm tur, ja, un tēvs bija šuvējs, arī šuva, uzšuja mums bikses, tādas riktīgi biezas, riktīga vadmala. Nu, un filči.

Vaļinki. Tos varēja tirgū nopirkt vai uz vietas taisīja?

Leonīds: Mēs devām vilnu. Viņi tur taisīja tos filčus.

Līdz kuram laikam tad jūs valkājāt tās vīzes? Kad uz Latviju braucāt?

Leonīds: Man liekas, ka tad, kad uz Latviju braucām, mums nopirka kalašas. Tās vīzes bija... Es pats māku pīt vīzes.

56

* Kr. сельсовет ‘ciema padome’.

Groziņvakars Siguldā pie Pāvilonkuļa, 20. gadsimta 60. gadi

Ziemā vīzes arī varēja pīt?

Leonīds: Jā! Es zinu, kad uzvilka astoņus pārus vilnas zeķes, tad nesala. [Smejas.]

Un lietainā laikā vasarā gāja ar plikām kājām?

Leonīds: Vasarā tikai ar plikām. Es vēl atceros, vēl jau pavasarī sniegs nav nokusis, kur kupenas bijušas, tur vēl ir sniegs, un tur, kur nav, tur ieskrien puikas iekšā, pasilda kājas tajos dubļos un pār kupenu pāri un prom! [Smejas.]

(Fragmenti no intervijas 2009. gada novembrī)

57

Milda Krieviņa (dz. Inspētere) dz. 1932. gadā Baškīrijā, kopš 1945. gada dzīvo Siguldā, Nurmižos

Nellija Ermansone (dz. Kalniņa) dz. 1932. gadā Baškīrijā, kopš 1957. gada dzīvo Siguldā Ar ko bērnības atmiņas saistās?

Milda: Kas man tur saistās? Tad, kad 37. gadā izlika no mājām ārā, iedzina iekšā tur tajos krievos, es nemācēju nevienu vārdiņu krieviski. Mani aizveda uz skolu, es bēgu atkal no skolu atpakaļ. Nevienu vārdu es nemācēju!

Nellija: Es arī. Iegāju skolā, nevienu vārdu nemācēju krieviski!

Milda: Klases audzinātājs bij tāds Ivan Semjonovič, tas man tik briesmīgi stāvēja klāt, bet tie puikas jau nekaunīgi: “Latiš, latiš, kuda kaķiš?”* Milda Krieviņa.

Foto – Alberts Linarts, 2008

Tur bija krievu puikas?

Milda: Tikai krievi bija tajā ģerevņā.**

Ko tas latviski nozīmē – latiš, latiš, kuda kaķiš?

Nellija: Latviet, latviet, kur tu kaķiš? Kur tu skriesi?

Milda: Un tad jau tur pašās beigās bija rupjāk.

lasīt tur tos sapuvušos kartupelīšus, zin, to stērķelīti, lai bērniņiem putriņai varētu... Un visu nakti nogulēja cietumā par to. [..]

Ievogu garša gan palikusi uz mēles. Plātsmaize ar ievogām ir visgaršīgākā! Tur ievogas – lielas, resnas, saldas. Katrai ievai bija dažāda garša. Tad sažāvēja, tad samala. Cukuriņu, krējumiņu klāt tad lika, nu, ļoti garšīgi bija. Tā garša, laikam no to kauliņu. [..]

Tad, kad pirmo reizi uz Latviju atbraucāt, kādas bija tās izjūtas?

Milda: Vispār interesanti, mēs kad iebraucām, mēs tik ilgi braucām to ceļu, Maskavā logi bija aizklāti, uzlidojumi bija, ievainotos nēsāja gar vilcienu, netikām prom, bet viņam [Mecautam] jau bija privilēģijas tāpēc, ka viņš bija kara dalībnieks, invalīds. Un tad visur bija tās kartiņas, tad mēs dabūjām maizīti. Mēs jau maizīti nebijām redzējuši, ēdām vis kaut ko – miziņas un ko tik neēdam. Tur jau, Arhangelē, nekur darba nevienam nebija, mammītei trīs bērni un ne kapeiciņas nav pie dvēseles. Viss ir atņemts, viss ir notīrīts pa tīro. Tik daudz ir ciešanas bijušas.

Nedēļu braucāt uz Latviju?

Mēs kādas divas nedēļas braucām. Maskavā nodzīvojām kādas piecas dienas. Visi logi aizklāti, un vilcieni, kur katrs var iespiesties, tā ir. Es, mazs skuķēns, pauna uz muguras.

Kāp man uz to paunu virsū, zini. Ievainotos nes, neviens neskatās, visam pāri. Tā kā trako mājā. Visi tā kā bēga. Bet tā karu es pati neesmu redzējusi.

Sākumā jūs apmetāties pie Mecauta brāļa Rīgā, Ģertrūdes ielā...

Un tik smuki tie fūrmaņi Rīgā bija. Ar zirdziņiem tik smuki pa tiem akmentiņiem – klip, klap, klip, klap. Tur jau cita satiksme nebija, tikai tie fūrmaņi. Kad iebraucām, iekāpām tanī fūrmanī un tad uz Ģertrūdes ielu braucām.

(Fragmenti no intervijas 2007. gada septembrī)

Jūs jau ģimenē latviski runājāt?

Milda: Nuja. Tāpēc jau nemācēja nevienu vārdu. Dzīvoja lauku mājā, ar krieviem nekāda sakara nebija. [..]

Vai no bērnības nestāv prātā kādi ēdieni?

Milda: Ka tur būtu bijis ko paēst! Visas balandas bija noēstas. Kas lai prātā stāv? Tur tikai raudiens nāk, kad atceras. Zālīti pat nevarēja dabūt. Mamma gāja tur pa tīrumiem

58

** Kr. Латыш, латыш, куда катишь? ‘Latvieti, latvieti, kurp dodies?’ ** Kr. деревня ‘ciems, sādža, lauki’.

59

Ernests Bērziņš dz. 1938. gadā Baškīrijā, kopš 1948. gada dzīvo Siguldā Kurā gadā jūs atgriezāties Latvijā?

Man palika šogad 60 gadi. Četrdesmit astotajā. Respektīvi, kā varēja braukt, tad. Tur jau, Krievijā, nebija pases. Mēs kā dzimtcilvēki dzīvoja, tikai bij tāda spravka.* Man māsa brauca stāties augstskolā, tad viņai iedeva vienkārši izziņu. Un otrs – kas mēs bij, tautas ienaidnieki, jo visiem tēvi bij nošauti. Un kur prasīja, biogrāfijā mēs visur rakstījām, ka tēvs ir miris 38. gadā. Bet viņi jau visi zināja. Jo es dienēju uz kuģiem, un mums tas kuģis taisījās iet uz ārzemēm, un man bija jātīra kajīte tam kegebešņikam.** Bij speciālie dienesti. Ta viņš mierīgi izstāstīja, ko mamma dara, ko māsa dara, pa tēvu – nevienu vārdu neprasa. Saprot! Mēs saprat, uz ko velk. Bet vēlāk pateic man, kur tēvs palik. Zampoļits*** pateic, tajā pašā laikā spieda partijā stāties. Es teic: “Nu, ko es tur duraks stāšos tik gudrā partijā?” Un tad viņš saka jūrnieku valodā: “Tev, Bērziņ, aiz muguras viss tīrs.” Kā saka – tavs tēvs netaisni apcietināts. Tad es aizrakstīju uz augstāko tiesu Maskavā, bet to atbildi pāradresēj uz Baškīriju. Man ir tā atbilde, ka man tēvs ir attaisnots. Bet viss ir samelots tāpat. Tur rakstīts, ka viņš miris 44. gadā ar kaut kādu kuņģa slimību. Bet viņš ir nošauts divu mēnešu laikā. Tas bij zināms, jo tas pateica uzreiz mātei: “Tu vairāk atpakaļ savu vīru negaidi. Precies, meklē citu vīru!” Tā pateica tas milicijas priekšnieks. Bet neviens jau neticēja. Nu, kā?! Tev atnāk mājās, laukos, paņem nevainīgu cilvēku... Viņus visus savāca, četri brāļi bija, visus nošāva.

Kurā gadā jūs esat dzimis?

Es, tajā pašā 38. Es jau nebiju dzimis vēl.

Tad jūs savu tēti nemaz neesat redzējis.

Mm. Viņš jau nemaz nezināj. [..]

Mums jau galvenais vilcējspēks bija vecaistēvs – Špons Augusts. Un vecais Špons, viņam brālis jau bija te, dzīvoja Puikulē. Mēs vispār visi esam no Limbažu puses. Es jums varu interesantus papīrus parādīt, man ir pat vecāsmātes laulību apliecība no Alojas baznīcas.

Kad vecaistēvs atbrauca uz Latviju, viņam bij divi brāļ te, viens Rīgā bij, otrs Puikulē.

60

* Kr. справка ‘izziņa’. *** Kr. кэгэбэшник – PSRS Valsts Drošības komitejas (Комитет государственной

безопасности СССР) darbinieks. *** Kr. заместитель командира по политической части ‘politdaļas vadītāja vietnieks’.

Cik paaudzes jūs Baškīrijā nodzīvojāt? Jūsu vecmāmiņa, vectētiņš?

Tie visi bij no Latvijas aizbraukuši, bet man tēvs, māte – visi jau dzimuši tur. Trīs paaudzes, un tad atgriezāmies. Respektīvi, 47. gadā māsa atbrauca šurp, tiklīdz kā atļāva braukt. 47. gadā parastos jau nelaida, varbūt jau kāds, kas bija augšgalā, tika.

Bet, ja mēs būtu kolhozā, mēs ar nebūtu tikuši. Bet mēs bijām pārcēlušies uz arteli, bij tāds lauksaimniecības kooperatīvs. Tur ražoja aliņu, visādus cepumus cepa, tad karfeļu miltus ražoja, tāda fabrika bija, un visi letiņi.

Kur tas bija?

Tur Arhlatvieši bija, un tad otra ciema padome bija tāda Mulakajeva, tur gandrīz visi bašķīri bij, bet tas artelis saucās “Krasnaja Regizla”.

Kā tulkojams tas nosaukums?

Tās bija upītes nosaukums – Regizla. Maza upīte tecēja cauri, to par Regizlu sauca. Un tā to nosaukumu ieguva. “Sarkanā Regizla”. Tur mucas taisīja, vispār tur tāda amatnieku...

Man mamma, lai vai kāda viņ bija, viņa visai tai fabrikai, viņa jumtu uzsita. Viņa bija jumiķe.

Tiešām?

Jā, tādus skaidu jumtus sita, ka veči netika līdzi!

Un tie, kas strādāja artelī, varēja izbraukt?

Jā, jo viņiem bija pases. Kas bija kolhozā, tiem jau nebija, un tie nekur netika.

Es vēl šodien atceros, es jau biju pabeidzis trīs klases krievu skolu, tur, uz vietas, momentā atbraucu šurp. Ā, un ceturto klasi bij sācis, mēs novembrī pārbraucām šurp.

Es atceros, 21. novembrī te, Siguldā, bij baigi skaists laiks, zaļa zālīte. Tik, nu, kā saka, viss bija uzsperts gaisā. Tur, kur tagad gastronoms, tur tikai tādi mūri bija, ķieģeli bija līdz pārbrauktuvei, tad mūs visus dzina, vēlāk tīrījām, visu veda prom. Tāds bij tas sākums.

Kā jūs izdomājāt, ka uz Siguldu jābrauc dzīvot?

Es saku, ka viss vilcējspēks mums bija vecaistēvs Špons, viņš aizbrauca vispirms uz Sloku, viņam tur kaut kādi radi bija. Bet viņš tāds zemnieks, un tur tādas smiltis, tur nekas neaug, un zeme, ziniet, švaka. Un viņš atbrauca uz Sigudu un nopirka no tādas dziedātājas, es vairs uzvārdu neatceros. Viņai bija divas mājas – viena bij atņemta un otra bija tāda sētas mājiņa mūzikas skolai blakus. Tur divas mājas kopā bija, viņš nopirka to sētas mājiņu. Un mēs te atbraucām uz Siguldu, un tad jau bija, kur palikt.

61

Jūs turpinājāt iet Siguldas skolā?

Jā, es pabeidzu vēl krievu skolā ceturto klasi un piektajā iestājos latviešu uzreiz. Traki gāja divus ceturkšņus, nemācēju rakstīt. Man vecāmāte visu iemācīja, es jau Krievijā lasīju latviešu valodā, rakstīju arī ne tik slikti. Ģimenē jūs visu laiku latviski runājāt?

Jā. Man vecāmāte neko neprata krieviski vispār. Kādu vārdu jau prata, bet viņa vairāk vāciski prata nekā krieviski. Mums bija kaut kādas grāmatiņas līdzi no Latvijas. Es atceros, ābece. Un iemācīja to valodu. Viņa arī bija tāda dievticīga un no Bībeles man visas tās peršas, ziniet, kā maziem māca, burtot.

Pirmie divi ceturkšņi man bija divinieki latviešu rakstos, bet pārējās mācībās – tā. Es neliku garumzīmes, galvenais, jo vienkārši nezināju, ka tās jāliek. [Smejas.] Ka tev nav mācīts, uzreiz piektajā klasē, tas jau diezgan augstu. Nekā – ne bū, ne bē.

arī šķīra no mums nost, tad vecais Špons paņēma un teica, kas tas ir viņu cilvēks. Nu, tad neko! Tad atļāva.

Kādus pirmos iespaidus par Latviju atceraties?

Centrālo staciju es neatceros, es atceros Siguldu ļoti labi. Nu, Rīga ir Rīga. Sigulda izskatījās tāda ārkārtīgi zaļa visa, tāda mierīga pilsētiņa, tāda pievilcīga bija Sigulda.

Tagad jau Sigulda jau vairs nav Sigulda. Agrāk Siguldā jau kā bija – tur bija Bērziņmāja, Kārkliņmāja, neteica, ka tur Satiksmes iela vai kaut kāda iela. Visi sauca tā, visi jau pazina. [..] Bet Sigulda jau bija ļoti skaista, tagad vairs nav.

Sigulda bija viena ķiršu pilsēta. Ārkārtīgi! Jā, jā. Sigulda bija ļoti skaista. Es saku, es vēl šodien esmu Siguldā iemīlējies.

(Fragmenti no intervijas 2009. gada janvārī)

Vai mamma un vecāmamma stāstīja par Latviju bērnībā?

Ziniet, tas bija, ja šodien tā runā, tā kā mākoņos, kaut kas netverams – tā Latvija. Mēs nesaprata. Nu, cik mums tā saprašana bija, tur civilizācija nebija nekāda. Mēs dzīvojām, tur Urālu kalni sākās, mēs praktiski pakājē bijām. Ļoti skaista vieta bija, divas upes tecēja katra gar savu pusi, kalna nogāze uzreiz sākās, nu, kādu kilometru no mums sākās tie kalni, bet viņi bija apauguši. Kā saka, dzīvot varēja. Melnzeme visa pie tam. Tur auga viss griezdamies. Ogas mežā bija un medi, un viss kaut kas tur bija. Tuvākā dzelzceļa stacija mums bija 50 kilometri apmēram.

Kās tās upes sauca, kas tecēja garām?

Viena bija Skimka, otra bija tā Regizla. Skimka ietecēja Indzerā, tā atkal ietecēja Belajā, tur mēs cēlāmies pāri, kad braucām uz Latviju. Upē gāja sniegs ar ledu, ziniet, tāda putra, laivā mūs sameta iekšā, tādā palielā, prāmji negāja, nekas. Tā upe bij liela, strauja, mēs visi satupušies, mani jau nesa.

Pēc tam uz Latviju jūs ar vilcienu atbraucāt?

Jā, jā. Bet interesanti, es nezināju, kas tas vilciens ir. Es domāju, kā mašīnā sakāpj, kaut kāda platforma! Bet, kad braucām, tajā laikā jau, pēc kara, zagļi, cietumnieki. Saproties, tas skats bija diezgan briesmīgs, visiem lieli kartupeļu maisi, mugursomu jau vēl nebija, maisi mugursomu vietā, kartupeļi stūros iesieti, un tā kā nu kurš. Es atceros, iebraucām Maskavā, stāvēja miliči ar zobeniem un, kad nu cilvēki nāk, tad šķiroja. Vienkārši uz aci – šitie pa kreisi, šitie... Kā redz, ka kāds aizdomīgs, uz pārbaudi visu ņēma ciet. Un tad es zinu, ka bija vēl viens latvietis no turieni, vai viņš ieslodzītais vai izsūtītais bija, šo 62

Šponu ģimene Livānijā, 20. gadsimta 20. gadi 63

Latviešu zemnieku kolonijas Baškīrijā

64