Suitu stāsti by SERDE Signe Pucena

Tradīciju burtnīca SUITU STĀSTI

ūrkalne nav tikai vieta ar stāviem krastiem Baltijas jūras malā. Jūrkalne ir kultūrvēsturiski unikālā suitu novada daļa. Te dzīvo maģie jeb mazie suiti. Ar to, kādi ir suiti, var iepazīties, lasot priestera Pētera Upenieka atmiņas “Balandnieki”, arī Janīnas Kursītes sastādīto rakstu krājumu “Suitu identitāte”. Taču pa īstam piedzīvot, ko domā un stāsta suiti, vislabāk var tiekoties.

Sagatavoja: Ieva Vītola, Signe Pucena Tekstā saglabātas teicēju un intervētāju valodas īpatnības. Fotogrāfijas: Ilze Lasmane, Astra Spalvēna, Signe Pucena, Laila Puķīte, Krista Ciekale, Eva Miltoviča, Lāsma Raģele Redaktore: Ināra Stašulāne Mākslinieks: Mārtiņš Ratniks Sērijā “Tradīciju burtnīcas” publicēti izdevumi: “Brandava gatavošana Viduskurzemē” (2007) “Aizputnieku stāsti par ebrejiem” (2008) “Alus gatavošana” (2009) Atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Liepājas kultūras pārvalde, UNESCO Projekts īstenots ar UNESCO Līdzdalības programmas, Jūrkalnes un Alsungas pašvaldību un Alsungas vidusskolas atbalstu. Paldies par sadarbību Kristīnei Skrullei, Ilzei Lasmanei, Sandrai Skarai Sirmajai, Jurim Indānam, Aigaram Lapiņam un Aivaram Kļaviņam.

2009. gada vasarā no 15. – 19. jūnijam Jūrkalnē notika tradicionālās kultūras ekspedīcija. Šajās dienās ekspedīcijas dalībnieki satika vairākus atsaucīgus un zinošus jūrkalniešus – Irmu Apeni, Valiju Ansoni, Aletu un Arvīdu Bērziņus, Pēteri Brūkli, Annu Bublausku, Katrīnu Boju, Dainu Dadzi, Nelliju Dadzi, Ludi Albertu Janci, Valiju Klaivu, Mariju Klaivu, Eduardu Klaivu, Mariju Janvāri, Ingu un Leontīni Lastovskas, Apoloniju Ozolu, Jāni Priedoliņu, Mariju Priedoliņu, Taigu Reķi, Mariju Rudzāju, Ausmu Teteri. Kopā ar ekspedīcijas vadītājiem – Signi Pucenu, Ievu Vītolu un Mārtiņu Sirmo – suiti pētīja suitus. Ekspedīcija Jūrkalnē notika UNESCO Latvijas Nacionālās komitejas, starpnozaru mākslas grupas “Serde” un Alsungas vidusskolas sadarbības projekta ietvaros. Pirmo pieredzi mutvārdu liecību vākšanā, izzinot Jūrkalnes nemateriālo kultūras mantojumu, ieguva Alsungas skolēni un pedagogi – Krista Ciekale, Herta Galiņa, Ieva Jankovska, Eva Miltoviča, Lāsma Raģele, Laila Puķīte, Anna Sala, Ligita Stašaite un Aina Verbele. Tradīciju burtnīcā “Suitu stāsti” apkopoti spilgtākie mutvārdu liecību fragmenti, kas atklāj Jūrkalnes vietu nostāstus, suitu raksturu un dzīvi pie jūras, kā arī notikumus kara gados un padomju laikā.

Izdevējs: Starpnozaru mākslas grupa SERDE www.serde.lv

Starpnozaru mākslas grupa SERDE

2009

ISBN

PAR JŪRKALNES VĒSTURI, VIETĀM UN SUITIEM

uitu kultūras tradīcijas ir krāšņa Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma daļa, kas gan bagātina tradicionālās kultūras daudzveidību Latvijā, gan ir krāšņa un daudzveidīga pati par sevi. Iniciatīva “Suiti pētī suitus” ir bijusi iespēja pašiem suitiem paraudzīties uz savu kultūras pieredžu dažādību un izkopt prasmes tās saglabāšanā un dokumentēšanā, šajā darbā iesaistot tieši jauno paaudzi. Projekts ”Suiti pētī suitus” ir īstenots, iesaistoties Alsungas vidusskolas skolēniem, kam savas – suitu – kultūras labāka iepazīšana ir bijusi interesanta. Tas notika UNESCO Asociēto skolu projekta ietvaros, proti, Alsungas vidusskola ir viena no divpadsmit skolām Latvijā, kas iesaistās pasaulē aktuālu izglītības, zinātnes un kultūras tēmu risināšanā, tai skaitā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā. Nemateriālā kultūras mantojuma daudzveidības saglabāšana un nodošana nākamajām paaudzēm ir svarīga gan visas pasaules mērogā, gan katras tautas un kopienas kultūras pastāvēšanai un identitātei. Nemateriālā kultūras mantojuma vērtība ir apliecināta UNESCO Konvencijā par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kas pieņemta 2003. gadā un kurai pievienojusies arī Latvija. Konvencija definē nemateriālo kultūras mantojumu kā “paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tām saistītie instrumenti, priekšmeti, artefakti un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos – atsevišķi indivīdi – atzīst par sava kultūras mantojuma daļu”. Konvencija mudina izkopt prasmes sava nemateriālā kultūras mantojuma apzināšanā un dokumentēšanā, kā arī īpaši uzsver izglītības lomu pasaules kultūras daudzveidības saglabāšanai. 2009. gada 1. oktobrī Suitu kultūrtelpa tika iekļauta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, sarakstā. Pašreiz tā ir kopīga suitu kultūras kopienas un Latvijas valsts apņemšanās veicināt suitu kultūras tradīciju un kultūras identitātes saglabāšanu. 4

UNESCO Latvijas Nacionālā komisija

Par Jūrkalnes baznīcu un Laimīgo kalnu Teicējs: Jānis Priedoliņš (dz. 1941. g.) Tad es te stāstīs, ka kādreiz bijus Jūrkalnē. Tad Jūrkalns baznīc neko ievērojam nav. Kaut kā tikai, ka būt kād īpaš arhitektūr, nekas tāds īpašs, sevišķs. Ievērojamāk jau viņ a to buriniek pudel. Leģend pa to pudel, pa to buriniek. Un leģend ir tād, ka te neatminamos laikos – leģendām nav datum, tad tā nebūt leģend, bet vēstur. Ir jūrā gājus bojā kuģ bur. Vētrā viss plosās, kuģs, neredzēdams bezizej... Viš teica: ja paliks dzīvs, ja sasniegs sauszem, tad viš tanī vietā Dievam pa god uzcels baznīc. Leģenda, pēc leģends nostāst, tur tā tā vētr mitēsies, viš sauszem sasniedzs. Ja tas tā ir patiesīb, tad tas te varēt būt kaut kur te šinī novadā. Ir Dievs sav vārd turējs, un baznīc uzcēl. Šī nav tā baznīc, kuru viņš varētu būt uzcēlis, bet tā ir, tā ir jau jūrā iekšā, uz otrā sēkļ kaut kur. Nu redz, kā tur jūr krast brūk lejā. Ja, tur metrs gadā aiziet jūr. Jūr ņem zemi nost. [..] Šī jau i trešā baznīc, kas i celt, tas i apzināt. Šī i celt tūkstoš septiņsimt astoņdesmit sestajā gadā, un tornis piebūvēts tūkstoš astoņsimt sešdesmit pirmā, sešdesmit otrā gadā. Un te interesants tas ir, atcerieties, kad tanī laikā, kad cēla šo baznīcu, baznīcām nedrīkstēja būt torņu, un, ja jūs braucat no Ventspils līdz Liepājai, nevienai baznīcai nav torņu. Ne Užavā, ne Pāvilostā, Sakā. Kāpēc, jūs kāds ziniet? Lai nejauc orientierus kaut kādus vai bākām? Jā, jo tad bākas, tad jau varēj apmānīt uz sēkļiem jūrasbraucējus, varēj pēc tam aplaupīt. Tād gadījum i bijuš. Un tikai tad, kad sāk bāks parādīties visur, sacēl bāks – Kolkā un Ovīšos, Mazirbē, Lielirbē, Sakā un Akmensragā, un, kad jūrasbraucēji varēj orientēties pēc jūras, tad tikai atļāva baznīcām, pēc tam bākām piecelt klāt torņus, un to izmantoja vienīgi Jūrkalne. Patreizējā Jūrkalne, ja tā vēl pa to leģendu... Tā varētu būt īstenība, par labu runā tas, ka no šī notikuma ir cēlies Jūrkalnes iepriekšējais nosaukums. Līdz 1926. gadam viņu sauca par Feligsbergu. Kad Feligsberg vācu tulkojumā – Laimīgais kalns. Un, skatoties no jūras uz stāvkrast, pēc kaln izskatās. Kapteins Laimīgo kaln, kur viņš otrreiz, tikpat kā otrreiz piedzims un sasniedzs, sasniedzs sauszemi un nosaucis par Laimīgo kalnu. Pirms tam ir dažādi, dažādi apdzīvotiem, apdzīvotām vietām ir bijuši it kā vēl citi nosaukumi. Nu, nav tādi oficiāli. Tie nav pierakstīti, nekur apzināti. Tikai mutvārdu nosaukumi, kā lielākais ciems, kas ir bijis “Oriciena”. Ko viš nozīmē, es nezinu, jo te jau arī daudz ir no somugru valodas klāt. “Sudorciena” arī ir bijis pirms

tam. Vai nu tā bij, es nezin. Bet no šitā nosaukum, tas bij tas Feligsberg divdesmit sestā gadā, atbrīvoj no visiem vāciem, angļ vārdiem, gribēj visiem, jo tas bij – kaut kā tulkoj vārdus, vietvārdus, visu latviskoja. Un tad bij tikpat kā tād aptauja, kas tulkojumā ir, tad nu tas “Laimīgais kalns”.

Un tur tad tāds Dārdedžu grāvis un tie vecie kapi – tur? Jā, jā, jā, jā, jā. Būt ir, bet es saprot, ka viņi kaut kur, tur, kur cirta mežus, ka tur ir. Galvenais – tās kok saknes. Viņ sakniebj tās, tā suliņa vairāk iekšā. Tad viņas sakrāva kaudzēs, apmet a zēm un tad tā vilkn kaut kā. Es, es, redzējs es nēes, es dzirdējs no večiem, kad es bi puik, tad te bi tāds kā es tagad. Tie stāstīj.

Par Zviedrijas karaļa cepuri Teicējs: Ludis Alberts Jancis (dz. 1933. g.), Sundikos

Nu, un ko, aizdedzina un noslāpē to ugun? Jā, jā, slāpē, un tad viņ kaut kā tur, tad tā darv te. Kā viņ savāc? Vai tur kaut ka ķieģeļs klāj apakšā? Nu, es nezin.

Ka brauc uz Alsung, tur tāds ass līkums. Trīs, četr kilometr. Tur esot tas Būriņlīkum, viņ tur sauc. Būriņozols bijis tāds, izdedzināts, ka piec jeb seš vīr varējš ieiet iekš. Un tur tai līkumā esot aprakt zviedr karaļ cepur. Bet kurā vietā? To tēvs te tik tā stāstīj.

Un viņ izmantoj laivām? Laivu darvošana, ratiem vaidzēj darvu. [..] Un te jau vēl, ja par vēstur runā, tad jūs brauc, no Alsungs brauc – kas ir krusts mežā, pamanīj vai ne? Tak pamanīj.

Zviedrijs karaļ cepur aprakt, ja? Zelta cepure. Jā! Nu, cik man tēvs te tā, cik es atminos, ka stāstij, ka nu šitās mājs saimnieks, nu, Sundiks, vecais Sundiks, ka tas esot gājs rakt. Un, ka sākot rakt, baigais troksns esot, braucot un rībot, esot jālaižas prom, neko nevar izdarīt. Vai tā viš i bijs vai nav bijs?

Kur uz Alsungu brauc? Četrus kilometrus pirms Jūrkalnes. Un tas ir arī, tas nav tāds krusts kā Latgalē, kur pie sādžām krust, maij mēnesī iet dziedāt. Tas bij pa piemiņ izbēgušiem rekrūšiem. Zinat, kas i rekrūš? Rekrūš i jauniesauktie armijā. Tad, dzimtcilvēku laikā muižā bij pavēl: “Tā, tik un tik puišus aizsūtīt krievu armijā!” – pa divdesmit pieciem gadiem. Neprasīj: “Tu gribi iet, negribi iet?” – bet noķēr un piespiedu kārtā aizsūtīja. Un tiem, kam tas draudēja, tie bēga, kas negribēja laisties uz Krieviju. Bēga mežā. Viņi tur uzcēla mājiņas, kaut kur zemnīcās dzīvoj vai kā. Un, ja viņi neko ļaunu nedarīja, viņiem pakaļ negāja. Muižā puišu pietika, un aizsūtīj kād ķeizaram, gan muižkungam palika, pietika, ko nopērt. Un – un tad viņi tur arī galvenokārt nodarbojušies ar darvas tecināšanu, tirgojušies ar zemniekiem tur. Un tad, kad pienāca laiks, kad – kad dzimtbūšanu atcēla un nebij vairs uz divdesmit pieciem gadiem piespiedu kārtā jāiet dienēt, ka bij jāiet dienēt tur daži gadi visiem, ta viņi, pēdējie, kas nāca no meža ārā, tur tie tad uzcēla krust pa piemiņ, ta tur paslēpušies, ne tanī vietā, bet tanī apgabalā. Tad tie meži jau toreiz bija lielāki, tagad jau viņi ir samazinājušies. Tie meži ir, un nu tur tas krusts tāds ir no tā laika. Viņš atjaunots, atjaunots un tad atkal tur ir apgāzts, un Padomju laikā bija izpostīts, uzlika pa jaunu [19]89. gadā.

Un tā cepur tur tajā vietā, kur tas ozols? Otrā pusē. Otrā pusē ceļam? Kreisā pusē, ka brauc uz Alsung, ta kreisā pusē, tai līkumē.

Par darvas dedzināšanu Teicējs: Jānis Priedoliņš (dz. 1941. g.) Par darvas dedzināšanu nav nekas dzirdēts? Dzirdēts ir, bet, nu, no tiem, kas prot, kas ir piedalījušies – vai kāds, vai nu kāds vairs būs. Bet vispār tāda lieta notika? Kurā vietā? Nu, mežā kaut kur, kaut kur meža tuvumā. Ir tādas Dārdedžu mājas. Noteikti, ka tie bij ar to darbojušies. 6

Par darvas tecinātāvu

Par Lejniķiem

Teicējs: Ludis Alberts Jancis (dz. 1933. g.), Sundikos

Teicējs: Jānis Priedoliņš (dz. 1941. g.)

Pa to darvs tecināšan jūs nezināt neko, kā tas notik? Darvs te bij diviem saimniekiem, bij tā darvs tecinātav.

Jūrkalne vienmēr ir bijusi atsevišķ. Nav nekur bijus pievienot. Kolhozs te gribēj savienot, savienot ar Užavu. Un tad bij tāds lauksaimniecības ministrs Anspoks, tas i prasījs tā: “Tād gār strīp iznāk, pa vis Kurzems piekrast viens kolhozs. A kād tur ticīb?” Tur i luterāņ un baptist, un te i katoļ – nekād apvienošanās. Kaušanās vien tik tur būs. Vai nu tas bij tā, bet tād run esot Anspokam bijus. Nu te, ja runā pa tās ticīb, tad arī suit novadam ir cita ticīb nekā normāliem cilvēkiem. Un tur ir savs iespaids, tā vairs nav leģenda, tas ir vēsturisks fakts par grāfu Šveringu, kas valdīja 14. gadsimtā, tur Alšvangas novadā. Un vēl patreiz ir Alšvanga un nevis Alsunga, jo tikai nezin kā tam Vilim Lācim 1947. gadā gribējās nosaukt Alšvangu par Alsungu. Pastāv vēl Alšvangs ezer, un tas iegājs ir Alsung – Alsung. Vēsturiskais nosaukums ir Alšvanga. Alšvang ir Kalniķi, un šie i Lejniķi.

Kuriem? Dardedžos bij un Bēņās. Es tik smalk nezin, kā viņ tur. Te jau sagruvuš bij tād, nu, vecs koku celms, kas tād sveķain celm. Tos viņ lauz ārā no mež te, sacirt tā, tos salik cieš un dedzināj, karsēj, apakš ugun kūr, un ta no tiem tecēj ār tā darv. Tād meln, ko tās laivs darvoj. Tikai tie saimniek tur tecināj, vai tur palīgs arī vajdzēj? Tie viņ paš. Nu tad jau kriev laik – ka ienāc, ta jau izbeidzās. Te jau manā zeme ar bijs ta darvs tecinātav – vēl ķieģeļ tur mētājas, lausks tāds. Bijš un te ir iekš mežā. Tād Cepeļkalv saucs – tur i tād, nu, kas i mukuš no armijs ār, ta slēpušies. Ne latvieš laik, bet pirms tam. Pirms – tad, tai car laikā? Tad divdesmit piec gad bij jādien, un tad i tur i slēpušies, un tad tie tur uztaisījuš i to darvs tecinātav un nosaukuš pa Cepeļkalv. Tād uzkalniš. Tas vēl saglabājies? Tur kaut kas redzams ir? Nu tas uzkalnīš tik i tād, kur. Senā darvs tecinātav, ja? Un no kuriem laikiem? Latvijas laikā? Nu, pirms, pirms. Car, jo tie i re... Nū, kas viņ skaitās... Rekrūš. Ta jau no deviņpadsmitā gadsimt? Jā. Un ta jau te viņ teic, ka tād, kas paņemti, kas negrib dienēt uz divdesmit piecs gāds, ta tie i mukuš iekš mežā un ta tā viņ te nodibinājuš un uztaisījuš to darvs tecinātav.

Un kā tas tā? Ā! Tas ir tādā sakarā ar to pašu, ē, jūr, jūrs stāvkrast. Alšvandziešiem jāzin i, ka Kalnbirz i vecais jūrs stāvkrasts, gandrīz kā šeit, tikai drusciņ erodējies, – tur var uzbraukt un nobraukt. Tur i dažām vietām, kur i ceļi. Viņš ir ta ka siena. Un viņ no tā, no tā Alšvangs stāvkrast, no stāvkrast vecā, skatoties uz tiem Lejniķiem ta, ka uz lej skatās – lejas meži, lejas pļavs vai Sak un vis tā Užav. Un, ja jūs brauksiet uz Alšvangu, tad pievērsiet uzmanību. Izbrauksiet cauri mežam, un tur ir tād ass līkum, kapsēt tur ir kreisā pusē un upit turpat priekšā. Un tad paskatieties augšā pa kreisi. Tur tā ļot lab redzams, ka tas mežs, ka tas vecs, tas viens, tas stāvkrast gabals ir nocirsts, koki nocirsti. Un tiešam redzams, ka tas nav mežs augsts, bet ka tā i, tas i vecais stāvkrasts. Un tāpēc tie Kalniķi i kalni un līdz tai vietai i līdzens, tie ceļi pie jūras zemienē, rā, i. Un tikai no tā sākās kalni, lejas, tur tā pakaln, ka brauc tur tā. Uz Kuldīgu tālāk vairs nav līdzens. Tas ir, tāpēc tie Kalniķi uz Lejniķiem skatoties, tad atriebīb vienmēr iekšā. Viņ tos Lejniķs diezgan ir apcēluš vienmēr. Vai nu arī tie Lejniķ nav padevušies – sav reiz kaušanās iznāk. Jo suit ir tād cilvēk – kad cits apcelt, cits cit pat savā starpā viņ joko nesmiedamies.

Un kur viņ to darvu lika? Pārdeva.

Vietējiem? Jūrkalniešiem? Nū, es nezin. Vietējiem jeb kaut kur tālāk. Tā jau bij pieprasīt mant kādreiz. Viss jūrmals bij pilns ar laivām.

Par suitiem Teicējs: Arvīds Bērziņš (dz. 1948. g.), Kublās Redz, suitiem ir tā. Suits jūtas gandarīts tad, ka viņš... Tā, kā tagad ar jums: es runā un es var jūs smalki iznest cauri – jūs nemaz nepaman, ka es jūs iznes cauri. Beigās jūs apdomājas: “Pag, pag, par ko ta mēs runājam, tas tač pa mani bija.” Beigās atčohnās: “Nu, jūs man nes cauri!” [Smejas.] Mēs tā draudzīgi runā, un es jūs tekoši, tekoši nes cauri, bet jūs to nepamanat – un tik pašās beigās. Tā ir augstākā pilotāža. Suiti ir Jūrkalnē, Alsungā un Gudeniekos. Kā viņi savā starpā sadzīvo? Tagad normāli. Agrāk jau savu kanti turēja.

Par suitiem un Šveringu Teicējs: Jānis Priedoliņš (dz. 1941. g.) Un tad par to, kā alšvandznieki brauc uz Aizputi. Viņi brauca savos suitu bruslakos [pusmētēļos]. Aizbrauc uz Aizputi un, braucot atpakaļ, Apriķos pie kroga jāiet i zirgi atpūtināt. Arī pašiem tur ieēst kaut ko, bet viens nekad nedrīkst braukt un apstāties. Jā, jo pārējie: “Tie i suit, jāiet sakaut!” Vienmēr i bijuš kompānijā lielākā tādā, lai būt drošāk, lai tos suitus neizsit. Jo suiti vispār i nikn taut – tas jau parādījās piektā gadā, kad nodedzināj muižas dažas te. Un tāpēc viņus arī Valtaiķos apšāva daudz. Pie Valtaiķu baznīcas ir lielais pieminekls, kur i tas, tur pavisam pāri četrdesmit, div trešdaļs i jūrkalnieši. Nujā, suitiem ir tas: vienmēr kas viņiem ir mugurā a vis (kas tur adītā jak vai tur krekl un vis), ka viņiem viss līdz nabai i vaļā, zvejniekiem sevišķi, un viņiem nekad nav aizpogāt kažok viss un viss pārējais. [..] Nuja, citād es aizmirsīš pa to Švering. Šverings valdīja Alsungā, nu, novadā te, un viņ dēls Johans Gotfrids Šverings studēja Francijā. Izstudēt Francij, viņš atbrauc uz šejien, Alšvang, un stāties vec, tēva vietā – tas vairs nevarēja valdīt, tas bij vecs, un viņš... Bet viņš bij iemīlējies poļu grāfienē Barbarā Konorskā. Un ziniet, kād ticīb ir poļiem? Poļ ir katoļ, un grāfien pateikus tā: “Es pie tevis iziešu par sievu tikai tad, ja tu pāriesi katoļu ticībā.” Nu, redziet, ka mīlestīb dar brīnums!

Un ko, Šverings pārkristījies un pārgājis katoļticībā. 1623. gadā salaulājies. Tas vairs nav leģend, tas ir vēsturisks fakts, un piespiedus, burtiski gandrīz piespiedis pāriet savus

dzimtscilvēkus katoļticībā. Tur i liel pretestīb viņam bijus, sevišķi arī no tādiem, nu, no neticīgiem, kas arī bija būtībā vecais Šverings – luterānis ir bijis, bet arī no šitiem, kā viņ sauc... Dievturi! Un tā, un tā viņš tur runāj pa tiem katoļ, tā te ievies to katoļticīb. Viņam bija tam vecam, tam jaunajam Šveringam viena svīta. Viņš bij lepns, iedomīgs barons. Viņš brauc ar baronam; firstam, grāfam ir bijusi katram sava tādi, nu, atļauj, cik drīkst zirgu pārus jūgt. Priekšā karietei, ka brauc, tur augstāk šik, tas vaidzīgs vai nevaidzīgs tā, bet viš vienmēr izmantojs to, cik viņam tās tiesībs ir bijušs. A zirgiem braucs lepns ta ka mūs prezidents. Un viņu pavadījuši... Jātnieku svīta tāda, veco armijs franču formas tērpos. Un arī tiem cilvēkiem, tos, kas tos pārkristīja katoļos ticībai, viņš dāvināj katram tādu tērpu, kādu valkāja svīta, un pavēlēj tos valkāt, lai atšķirtos no citiem. Viņš pa gabalam var redzēt: tas i manējais, to es var nopērt, ja man patīk. No ši te vecās franču armijas formas tērpiem ir cēlies suitu tautastērps. Viņiem i tāds pusmētelis, pa bruslak viņu sauc. Pumpas, vis pumpas, saka, nevis pogas, un tas palons uz leju tāds; kas ir bagātāks, tiem platāks tas pusmētelis un apaļ cepur tād. Un to viņ ar lepnum nēsāj tād. Un tā viņš to katoļticību tā ieviesa Jūrkalnē, Gudeniekos, Basos. Viņš nepaguva katoļticību ieviest Ēdolē. Un viņu ņēma apkārtējie muižnieki to Šveringu. Ko mēs te, ko te, vācieš, celsim dumpi savā starpā? Sasaukuši tie apkārtējie apkārt, kā mēs to Kurlandi pārvaldīsim – tād mier tējs vakar salīg mier un vienoties, kā nu dzīvot uz priekšu... Bet nebij – nolūks bij tas, ka viņš tējā iebēr indi, un viņš aizgāja bojā. Viņš ir apbedīts Alsungas baznīcā, iebalzamēts tur arī. No 1882. gada remonta tur viss ir aizmūrēts ciet, ka viņ vairs apmeklēt nevar... Man vecāmāte, meitene būdama, redzēj: gulēj tur sakniebtām lūpām, tā nu iebalzamēts. Arī tur kaut kādi bīskapi esot apakšā... Nu, Šverings – viņam tādu lielu godu neparāda, nu, tāds, nu, tāds, nekā viņu daudz nepiemin, bet tas ir viņa nopelns vai nu kļūda, ka viņš te ieviesis katoļticību... Nu te tāda saliņa citticībnieku vidū. Uz Ventspils pusi – tur ir baptisti. Kādreiz stingri bijuši... Užavā pirmie baptisti, kas ir pagremdēti vispār bijuši Latvijā – no kurienes, es ar nezinu, kā tā baptistu ticība izplatījusies pa visu Latviju. Un arī luterāņi tur ir Užavā, un uz Liepājas pusi tādi paši. Un tāpēc arī vienu brīdi tur bija tāds, Latvijas laikā tāda drusciņ rīmēšanās. Tas jau katols, tas jau tāds, jau nu mazāk pilnvērtīgs cilvēks kā luterānis... [..] Tie, kas ir jūrkalnieši, ir katoļi? Viņi kadreiz – tas jau suits un katolis, tas jau bij sinonīms, tas jau nevarēj būt domstarpības. Prasīt: “Tu esi suits vai katolis?” Latviets vai katols, katols jau nebij latviets, jo tāds iespaids pa poļiem bija. Latvietis skaitījās luterānis. [..] Tāpēc arī sak, ka attiecībās ar citticībniekiem drusku rīvēšanās bij.

Tāpēc arī sak, ka tie kas ienāk citi dzīvot, sevišķ agrāk bij, ka suiti visi paši pa sevi. Lielākā daļa saka, ka suitos nevar iedzīvoties. [..] Un tas, ka te var iedzīvoties, uzņem to, kas pa suitiem nesmejās. Tas i viens tāds, nu, ziniet tād uzvārd Marhilēvičs? Uldis. Viņa tēvs te atnāca dzīvot, te [19]45., 44. vai 43. gadā viš atnāca te dzīvot ar nolūku braukt uz Zviedrij. Aizbrauc alu dzert tur uz Alsungu, un tad kuģīts pa to laik aizgāj, ar ko viņam parast bij jābrauc. Un ta viš palik te dzīvot, bet viņam tas pluss varbūt bij tas, ka viņš bij katols, viņš te spēlēja ērģels baznīcā. Ta viš tauts namā spēlēj akardeon, gāj pa visām ballēm kopā ar visiem jauniešiem, bij savējais. Pēc uzvārd nezin, kas Marhilēvičs, grūt tād izsaukt. Pasak: “Stefans.” – “O, jā, tas jau čoms!” Viņš tikai pagājšgād, ka viņam bij 96 gadi, nomira Pāvilostā. Un viņš momentā bij savējais. Nesmējās, gāj a visiem, atzin tos, kas bij vietējais. [..] Un arī kā, kā suits cēlies ir? Ziniet? Redziet, tas ir no grāfa Šveringa. Kad viņam bij tā svīta, kas viņu pavadīja visur vecos armijs formastērpos. Un tad no vārda “svīte” cēlies “suita”, un, ta ka suiti saka, ka ir lieli vīri un bargi, grib palielīt, un tad man bij iespēj šo versij izstāstīt Vairai Vīķei-Freibergai. Un viņa, būdama franču valodas speciālists, apgalvoj, ka tas noteikti ir patiesība, jo tas franču valodā svīta raksta ar “u” – suita. Jaunais Šverings ir studējis franču valodu Francijā. Kaut kāds sakars varēt būt ar to tad. Vēl ir no vārda “jezuīti”, jo Šverings bij aicinājis jezuītu mūkus palīgā skaidrot katoļu ticību, ar viņam pašam tas bij vajadzīgs. Jezuītu mūki ir bijuš Alsungā, bet nu ne tik daudz un tik ilgi, lai to novad varēt saukt par Jezuītiem. Jo ta tur, jezuīt kloster Latgalē ir gadsimtiem pastāvējuš, tad lielāk suit pa alšvandzniekiem. Un padomju laikā to etnogrāfisko jau kopa. Suitu sievas dziedāj. Ko viņ dziedāj – Staļinam un Ļeņinam pa god un vis ko vajadzēj. Uzrakstīj priekšā, paš priekšniek apdziedāj – spalvainām kājņām. Tad lai nu kā nesaistīj viņ a reliģij, jezuītiem, ne tur ar Šverin, ne ar baznīc, ne ar ko, tapēc var būt no somugru valodas “suoiti”. Tas esot – “purva ļaudis”.

Par apdziedāšanu Teicējas: Jūrkalnes suitu sievas – Marija Rudzāja (dz. 1923. g.), Anna Bubļauska (dz. 1935. g.), Nellija Dadze (dz. 1936. g.), Ausma Tetere (dz. 1943. g.), Valija Ansone (dz. 1939. g.) un novadpētniece Marija Janvāre (dz. 1940. g.) Kuras ir tās dziesmas, ko atceraties no seniem laikiem? Ko mammas dziedājušas? Var arī kādu no apdziedāšanās dziesmām? Marija Rudzāja: Jūs apdziedās, ja? [Marija Rudzāja sāk apdziedāt Signi Pucenu.] Šis meitiņš, šurp braukdams, lielus pupus tapināj, Ai uksasā, ai uksasā, ai skrūdi rūdi rallallā. Atbrauciet citu gad, būs pašai izauguš, Ai uksasā, ai uksasā, ai skrūdi rūdi rallallā. Ko lielies tu, meitiņa, kas gan tevi nepazin, Ai uksasā, ai uksasā, ai skrūdi rūdi rallallā. Vakar tevi vīriņš kūla ar sudraba karotiņ, Ai uksasā, ai uksasā, ai skrūdi rūdi rallallā. Teikšu droši, nemelošu, kāda slava mūs māsiņai, Ai uksasā, ai uksasā, ai skrūdi rūdi rallallā. Biezas lūpas, reti zobi, smalka maize cauri bir, Ai uksasā, ai uksasā, ai skrūdi rūdi rallallā! Dabūju! Marija Rudzāja: Nu ja! [Ausma Tetere sāk apdziedāt Mārtiņu Sirmo.] Ausma Tetere: Jaunajami puisēnam bikšu vīle pārspragus, Ai uksasā, ai uksasā, ai skrūdi rūdi rallallā. Divi jeiči karājas, nu kā manami taksīšam, Ai uksasā, ai uksasā, ai skrūdi rūdi rallallā! Visas: Nu, nav tā?

[Marija Rudzāja sāk apdziedāt Ievu Vītolu.] Marija Rudzāja: Šitai mūsu meitiņai zīda zeķes kājiņē, Ai uksasā, ai uksasā, ai skrūdi rūdi rallallā.

Vilnu zeķes atdevuse par vēdera braucīšan, Ai uksasā, ai uksasā, ai skrūdi rūdi rallallā. Es jums saku, jaunas meitas, pupu zirņus nestādiet, Ai uksasā, ai uksasā, ai skrūdi rūdi rallallā. Jums pašāmi pupi auga, zirnīts pupu galiņē, Ai uksasā, ai uksasā, ai skrūdi rūdi rallallā! Nevar attapties pēc šitādas apdziedāšanas! Ausma Tetere: Tālab citi apvainojas, kas nezin. Nu, kas ir jānodzied tāds, ka apvainojās? Marija Rudzāja: Vienās kāzās bij, ē, nū, dižam vedējam... Dižajami vedējami kuilis sievu piegulēj, Ai uksasā, ai ukasā, ai skrūdi rūdi rallallā. Lai nu būtu, kādi būtu, ka tik visi raibi būt, Ai uksasā, ai ukasā, ai skrūdi rūdi rallallā! Nu, un apvainojās un skrēj mā! Bieži tā ir gadījies, ka apvainojas un skrien mājās? Marija Rudzāja: Nē, daudz nav. Paretam. Marija Janvāre: Paretam, kas nesaprot joks. Marija Rudzāja: Paties! Ausma Tetere: Viens otrs gadās. Nemaz jau tā nedrīkst – ir jabaidās, ka nedabū atpakaļ. Bet ir tā, ka jūs ar Alsungas un Gudenieku suitiem, kad jūs sāk, tad viņas bliež atpakaļ tikpat un divkārt? Visas: Jā, jā! Marija Rudzāja: Mēs jau nevar turēt viņām līdz. Un cik ilgi var vilkties? Marija Rudzāja: Kamēr kādai pusei pietrūkst.

Par krupju žāvēšanu, tabakas audzēšanu un rēgu Teicējs: Ludis Alberts Jancis (dz. 1933. g.), Sundikos Kā ir no tauts medicīns? Jūs izmantojat kaut kād tauts līdzekl? Nū, mān vecāmam, tā te taisīj visvisād... Viņ jau čūsks laid pudelē iekš un lēj spirtu virsū. Tāds nostāvē. Krupjs žāvēj... Tād čūsks indi, ja? Nē, to čūsk viņ iebāz pudelē iekš un šnab virsū tai pudelei, un ta viš tur stāvēj. Krup akal žāvēj tād. Tad saberz pulvera, akal iekš šņab iekšā. Priekš kam tā bij, es nemaz nez. [..] Vecāmamm tā i liel dziedātāj, ta viņai nāc vairāks tās tants kop, ta viņs te dziedāj vakaros, pa dienām a – svētdienā. Suitdziesms un tāds, tāds tautsdziesms arī. Šnauc tabak! Kur ta jūs to tabak dabūjāt? Audzējāt? Tēs jau audzēj, jā! Tā partizān, tie jau pirmo raž noplūkuš, atstājuš zīmīt klāt: “Pirmā raž mums, otrā tev!” Cik tad tās ražs izaug vienā vasarā? Nu, diezgan, nū... Viņ ataug atkal, ta kā skābens? Viņs jau aug, ja. Tēs, tas jau pīpāj pīp, un ta bijs, ka maiz, ka izcep. Ta viņam tād kok kastiņ bij, ta tur tās laps salik iekš, tā apkārt viss, slog virsū. Ta tur maizi bij izcepuš, ta tur žāv to te... Krāsnī iekš, tad viņ tād izsut brūn. Ņem ar, ta griez. [..] Varbūt ir kāds ticējums, kam jūs vēl tagad pievēršat uzmanību? Ticējums – nezin. Man tād, tād, nu, kā var teikt, parādīb, bij tāds rēgojies. Nezin. Mēs te a vien čom Jūrkalnē tur ierāvām brandvīn. Viš a moč bij un es a velosipēd. Un vēl, braucot mājās, te, kur tai mežā, kur tie Saulrieti i, tur, tā māj šī pusē, tai mežā vēl to pēdējo pudel tur izdzērām. Viš a moč aizbrauc, es paliek a to velosipēd. Un es tagad izstūmās ār uz to ceļ, sāk braukt, un uzreiz ceļ vidū tād liela sieva, tād pus kok augstumā parādās, tāda. Pelēkā uzvalkā, nu kleitā, un viņ teic: “Nebrauc, tu nositīsies!” Uzreiz pazūd, nav! Bet es nebrauc ar, stūm velosipēd mājās.

Par drapu dzeršanu un svētkiem Teicēji: Arvīds Bērziņš (dz. 1948. g.) un Aleta Bērziņa (dz. 1953. g.), Kublās Arvīds: Ev, un tad pie Jūliņa tās sievas sagāja, un tad tā lielā drapu dzeršana bij. Ak, kungs! Aleta: Smirdēja visa tā māja! Pēc tām baltām drapēm. Ko viņi tur dzēra? Aleta: Viņ pilināja – cits uz cukura graudiņa uzpilināja, cits ūdenim pielēja klāt, tad aiztur degunu, un hop – iekšā! Priekš kam? Arvīds: Nu, apreibināties. Kas tā drape ir? Arvīds: Ēteris. Aleta: Lielās devās jau viņu nedrīkstēj. Man liekas, mūsdienās jau viņu vairs nevar dabūt. Arvīds: Es nezinu, vells viņ zin. Un ko viņas pēc tam darīja? Dziedāja? Arvīds: Dziedāja un dancoja! Aleta: Tagad saka – tusiņš. Jūle jau bija tāda draudzīga, tāda saviesīga. Un viņ bij tāda, nu, ir sievas, kas tikai sav vecuma, bet Jūliņ! Ko tad es atnācu, man tikai 18 gad bij, viņa arī tāds pieņēma un tusējās kopā! Tā kā jauna meitene! Jūs arī drapes dzērāt? Aleta: Nē, drapes – nē, es tik to smak elpoju! Kā viņas kuņģus nesabeidza? Aleta: Es jau teic – lielās devās jau ne, pa pilieniem. Arvīds: Es jums izstāstīšu vēl vienu variantu. Šitai mājā – es bij tāds puika – svinēja Ziemssvētkus. Tas bija krievu laikos, svinēja Ziemssvētkus un ar, ar, kur ta mamma vai kas, dabūjušas bišku drapes, un sievas... Un vecais Kļavs, tam bij tāda ūsa, iedzēra tāpat pa karotītei, ūdenī iepilina, cik tos pilienus, to ēteri un iedzer. Un piegājis pie tās eglītes pa tuvu, un nāk tā atrauga – vou! Un uzreiz tā ūsa aizdegas! No tiem tvaikiem! To es vēl tagad atceros! 16

Dziesma par Jūli un Ādamu Teicējs: Jānis Priedoliņš (dz. 1941. g.) Kāda tā dziesma par to Jūli un Ādamu? Viņam vienmēr viņa kandžas brūvēja, tad tur jautr a viņiem gāj. Nu, kāda tad ir tā dziesma, tas pantiņš? “Ādams Jūli ietin frakā, liek uz podiņa, lai kakā. Poda malām asas kantis, iegriež dirsā dziņas rantis.” Un kā tad tā ir nonācis, ka visā ciemā šito zina? Mēs tač sabiedriski cilvēki! Viņ tač visur gāj un kopā dziedāj viss šitās te!

PAR KARA LAIKU UN BĒGĻIEM JŪRKALNĒ Par bēgļu vešanu Teicējs: Jānis Priedoliņš (dz. 1941. g.) Jūs atceraties, varbūt jūsu vecāki ir stāstījuši par Otrā pasaules kara gadiem? Nu, es vācietim klēpī sēdējs; tā jau nav, ka es pats neatceros! Varbūt jūs varat pastāstīt, kā bija tajā laikā, te arī bēgļu gaitas daudz uzsāktas... Ā! Un tad jau tas ir atsevišķs stāsts. Tur jābrauc pie tās buras. Tur bēgļiem uz Zviedrij, kas bija. Jūrkalnē te bija tas lielākais Kurzemes centrs, no kurienes brauca uz Zviedriju. Uz Gotlandi 44. gada rudenī, 45. gada pavasarī, jo te tas labums bij tas, ka jūra strauji iet dziļumā. Nav tā ka līcī, kur var aiziet līdz apvārsnim un vēl nevar visus aparātus apslapināt. Un te jau par desmit metrs un jau līdz kaklam jau ir. Un tad varēja kuģīši tuvu piebraukt, ar laivām nebija... Nujā, tagad es teikšu, kā man vienreiz prasīj: ”Nav ar laivām augšā jāairē tālu.” Ko nozīmē airēt augšā? Es teic – es tāds pārsteigts – kā nu airēt. Bet, ja pieiet pie tās jūrs, izskatās, ka viņa uz augšu, ka iet augšā, pret sauli tā. Bet ko tas nozīmē – airēt augšā? 17

Un tad te varēja kuģīši piebraukt tuvu. Motorlaivas lielākās, parast jau ar motorlaivām brauca uz to Gotlandi. Tad jau tie bēgļ bijuš tur, pilni ta, ka visi krūmi, visas mājas, ka tur apmaisīt nevarēja. Un vietējie, viņi ar laivām veda viņus uz kuģiem? Jā. Uz Gotlandi veda. Vietējiem bij tāds Pareiznieks. Ošvalkos, tur pie tā pieminekļ netāl, 200 metr, tāds Bambāļ mājas, kur bij tas organizators, tas Rūdis pēc segvārd. Tas vis to vadīj, vis to pārbraukšanu. Bet tie vietējie pa brīvu veda tās laivas vai ņēma kādu maksu par to vešanu? Ņēma jau gan maksu. Kā pa brīv vedīs? Bensijs [benzīns] jāpērk un vis kas. Ar motorlaivām? Motorlaivām. Bīstams jau tas pasākums ar bij. Un viens tāds Pareiznieks bij, kas vairākas reizes tur bija braucis un bagātības sapelnījis, tad jau aizvedis visus tur uz Gotlandi. Nolicis jau – pēdējo reizi nu brauks. Nu i sarkanie jau iekšā, kapitulācij jau, nu vēl kārtīg dūš i jāuztaisa reiz. Jāatvadās no dzimtenes – kas zina, kad atgriezīsies, jo būtībā nebrauc jau prom uz palikšan. Brauc nu uz pusgadu, gadu, nu, augstākais, dažiem mēnešiem. Un mēs jau te brauksim atpakaļ, un lai sievas paliek, vīri aizbrauc, lai saglabā to mantu. Ar tādu nodomu. Neviens nedomāja braukt uz gadiem, uz mūžu. Bet nu tā sanāca, ka paņēma uz krūt pa daudz un aizmig, un tie pārējie dabuj aizbraukt bez viņa. Un tā viņš ir uz daudziem gadiem aizbraucis uz austrumiem. Aizsūtīj viņu. Pārbrauca mājās, tad bij tāds, nu, neteiks, ka nu, bet nu morāli salauzts tāds. Laikam viš, viņam te neļāva Jūrkalnē vairs dzīvot, man likās, ka tagad viņš arī ir miris jau. Tie bēgļi bij no Kurzemes vai arī bija tādi, kas no Vidzemes brauca, no visas Latvijas? Nē, bij no visas zemes, no visām malām bija. Nu, un viņiem jau līdzi bija arī kaut kāda manta, kas bija no mājām? Nu, manta, cik daudz var ņemt. Neļāv jau neko ņemt uz motorlaivām. Kur lika to, ko neļāva? Viņ jau izdalīj... Viņiem jau bija bads, nevarēj jau viņus piebarot visi vietējie. Tiem jau pašiem nebija ko ēst, kur nu vēl tie nepārtraukti staigāja, nu.

Un tad viņi kaut kā droši vien mainīja tās mantas? Ta ka kaut ko mainīja. Kārlis Skalbe, zināms, kas ir bijis, un Mārtiņš Zīverts, kas no Jūrkalnes aizbraukuši. Un it kā prezidenta Kvieša ģimene aizbraukusi, bet nav daudz zināmi, jo tas notika jau viss slepeni, nebija nekur jau tādi reģistri. Kur kāds dabūja

noslēpties, tas kluss un mierīg. Nedrīkstēj jau rādīties, jo vācieši arī ķēra rokās tos. Kad man sak tā: “Lietuviešiem neesot bijuši leģionāri,” – bet te vis piekrast sargāj lietuvieši. Kas viņiem tas pa desant i bijs vai kas, bet tie bijuš lietuvieši. Un tie saprot, ka “Hitler Kaput”, tur nav daudz ko to robežu sargāt, savējie vien. Tad, ja viņam iedeva kaut ko nomierinošu, stiprāk kaut ko, viņ noteic tā: “Klus un bez gaisms!” Naktī neviens viņ ne čiku, ne grabu. Un tad, lai tad viņ neko nav redzējuš, neko nav dzirdējuš. Bet tai naktī, tai vētrā pienāk te tā laiva, pateic: te tā laiva būs, – tur ir vesels bars, kas viņiem jau gaida, bet viņa pienāk kād 200 metr tālāk. Vienkārš lai to laivu... Metoties iekšā tai laivā ar visām mantām, visiem koferiem, neviens jau neskatās, vai kādam kāpj virsū, vai tu kādam tur pa galvu staigā vai vienkārš... Lai to laivu nenogremdē. Un tad, kad nu jūt, ka nu cik ir, tad rauj – klo, klo, klo, klo, klo – motors. Un aiziet projām, lai tie pārējie nu gaida nākošo. A to aizbraukšan tā i bijis. Un tad te, tajā Bambāļ mājā, tas Rūdis, kas tas pēc segvārd i bijis. Tas i organizējis vis to braukšan. No sākum i taisījuš saraksts, nu, kam draud kaut kas, vai nu leģions no vācu puses, vai arī tad, ja rēķinājās, ka sarkanie ienāks, tad varētu Sibīrija draudēt. Tad tos tā ņēma, bet nu vēlāk tur iedarbojusies arī nauda. Tad jau brauca arī tā. Citi vedēji, kas arī brauc pa naudu, tikai veda. Pa velt jau nu tādu risku netaisīja. Bet kas tie pa kuģiem viņiem pretī bija? Kas tos sūtīja? Vai viņi pa taisno uz Gotlandi un atpakaļ brauca? Nē, nu, pašiem zvejniekiem savi kuģi. Jā, sūtīja no savām mājām. Ā, es atkal domāju, ka kādi kuģi viņus gaidīja dziļāk! Nē, nē, nē, nē, nē, nē. Viņiem pašiem tā motorlaiv bij pa liel. Tas uz otrā sēkļ, nevar tuvāk pienākt. Tad ar laiviņām aizveda, uzveda augšā!

Par kara laiku un bunkuriem Teicēja: Apolonija Ozola (dz. 1933. g.), Ozolkalnos Jums iznāca tai okupācijas gadā mācīties? [19]49. gadā mēs beidzām, sākām četrdesmitajā. Es kara laikā negāju vienu gadu skolā, tad varēja arī neiet, nebij laikam, ko ģērbt mugurā. Mums ar brāli sagadījās tikai viena gada starpība... Jūs atceraties 1940. gada 17. jūniju, to okupācijas dienu? Nē, nepamanījām nemaz. No tiem kara laikiem gan es atceros daudz, jo vienā istabā mums te bija gan krievu štābs, gan vācu laikā atkal vāciešu. Mēs bijām visi vienā istabā,

un pie tam mums vēl bija bēgļi no Rīgas. Nu un... ko es atceros? Gāja tā kapitulācija tieši tur, kur ir Jūrkalnē tagad autostacija, auto pietura, ne stacija. Tās vietā kolonnā gāja vācu karavīri no Liepājas puses uz Ventspili, pa šoseju, un meta kaudzē, bija drausmīga kaudze samesti ieroči. Gāja un tik svieda tai kaudzē. Un tur uz jūras pusi, tai mežiņā, bija bunkuri sarakti, tur krievu bēgļi dzīvoja. Tur vēl tagad tādi aizauguši ir tie bunkuri. Un pie skolas, liekas, tā vieta vēl saskatāma, bija ne bunkurs, bet pagrabs, kur skolai kartupeļi glabājās. [19]49. gadā, kad notika izvešana, mūsu klases stāvējām tur. Tur var pāri laukam redzēt Ūsiņu mājas – no turienes veda ārā cilvēkus. Mēs tur stāvējām un raudājām. Un kara laikā tur krievu zaldāti acīmredzot nepazina ne telefonu, neko. Man stāstīja, ka tie esot atraduši kaut kādu telefonu un stāvējuši, brīnījušies, kas tas ir un kā tur ar viņu darboties. Un tepat, atkal pretī mežiņā, pie jūras, tieši pie jūras krasta bija bunkuri, vācu bunkuri. Kad izgāja armija ārā, mēs, bērni un arī pieaugušie, gājām tur, jo vācieši ārkārtīgi bagāti bija. Bija šokolādes ārprātīgi daudz. Mēs, bērni, pēc tām šokolādēm! Un palagi un trauki, ko atkal pieaugušie gāja un ņēma. Tur bija tāda meitene Dzidriņa, kas tiem zemniekiem ganīja govis tur, pie tiem bunkuriem, viņa bija paņēmusi spridzekli un uzspridzinājusies, par cik viņ maza. Vēl bija tāds Kalniņš Edvīns un Visvaldis. Visvaldis izspridzināja aci, un Edvīnam, otram brālim, norāva roku – ar bij paņēmuši kaut kāds spridzekļus.

Par dzīvi kara laikā Teicēja: Valija Klaiva (dz. 1929. g.), Klungstos Varbūt varat pastāstīt, kā te bija kara laikos, šitajās mājās? Šī istab bij pill a vāciešiem. Mums tik bij tā istabiņ. Un virtuvē a bij vācieš. Tur vārīj ēst vāciešiem. Kādi bij vācieši? Nu, tā, feini! Tād draudzīg, bet tā bij noteikts papam, ka nedrīkst neko izlaist. Ka dabos zināt, ta izliks mūs no mājam āra.

Kā izlaist? Nu, ziņs tāds izteikt! Te jau vēd cilvēks no mēž ārā. No mēž vēd ārā cilvēks un apcietināj tād Zaļā valdīb. Tā bij viss tur projam Ošvalkos, tur mežos. Un te vēd ārā. Es vienreiz sēd tur istabā un mamm raud tik šausmīg, ar asarām; es nevarēj skolā iet – skol bij

pill a vāciešiem. Brāl ved te uz vienām mājam Ošvalkos, a zirgu vēd, bet viņ teic – ābs nevarot. Un es kād piekto klass un nevar tai skolā iet, mamm raud. Un atved kāds trīs, četrs te un ieved iekša, un tad te pratin un sviež pa tām durvem āra. Mums tur bij logs uz to pus. Mēs bij pārbijušies beigti! Un tie bij vācieši. Un tad gāj vācieš āra, un tad bij lāsovieši. Te jau bij tas karš, un te jau brauc uz Zviedrij prom. Un ta brauc uz Zviedrij prom, un tad te gulēj mums tai istabā tād Lejiņ no Rīgs. Viņ bij Rīgā kaut kād grāmatvede, viņ teic, kas viņ ir. Un viņai bij meit un vīrs. Un viņa to meits vīr pateic, ka tas ir brālis. Neteic pa vīru. Un viņ uzrakstīj pa nakti, apaš segas, visiem pases. Tā gāj tā mašīn – ciks, ciks, ciks. Mēs tur guļ, un es no rīt piecēlās un viņ man iedev viss tās pases, un es atnes uz Kāpiņiem. Bij tāds bunkurs, kur tur bij visi tie sajemti ciet, kas brauc uz Zviedrij. Un es pa tād stārp iemet iekša. Viņ vēl man atstāj pa to tāds trīs, četrs lin palags. Mēs jau bij laimīg, ta jau nekas nebij. Un es iemet iekšā, un tie no rīt, jau pa nakt bij aizvest prom. No Ošvalkiem, kur uztaisīj pieminekli. No turienes. Jā, Pareizniek Andrejs bij aizveds viņs prom. Un ta viņ no rīt teic: “Paldies Dievam, viss jaunie ir prom, mēs tik, vecie, palikuš.” Un ta tiem lāsoviešiem samaksāj tur. Tie aizlaida. Kas tie lāsovieši tādi bij? Tie bij tādi – nu, viņ bij saņemti gūstā – krievi kaut kādi. Nu, bet viņiem bij jāsargā te viss tas. Un tad ved uz Zviedij, daudz prom brauc. Un mums bij mašīntalks [labības kulšanas talkas], un papam nebij laik tur iet, vaktēt jūrmalā. Bij jāiet katram vīram pa vakariem vaktēt tur, neļaut braukt uz to Zviedrij. Un papam nebij laik, mums bij mašīntalks, un paps sarunā vien citu, lai iet, un aizgāj. Un tagad mums tas mašīntalks vakarā beidzies, un tas stūrmans, tas bij tas priekšnieks, un nāca uz ball, un viš teic: “Paldies Dievam, ka tu nebij šonakt!” Viš teic, te bij tāds Čīms: “Čīms sasiets un nolikts uz acīm te krastā, un pārējie visi prom.” Aizbrauc uz Zviedrij a kuģ. Citi ir svieduš koperus jūra iekš ūdeņos un nav varējuš viss paņemt. Šite mums bij tāds Priedoliņš, motornieks, ta vēl bij viens Siliņš Alberts. Tie bij aizveduš pa to nakti prom. Tiem bij likts, ka viņiem bij jāved. Tas Čīms sasiets gulējs, un stūrmanis aizgājis, palaidis vaļā. Paši jūrkalnieši arī brauca? Jūrkalnieši – ja! No manas klases aizbrauca, bet viņi jau miruši Zviedrijā. Viņ bij atbraukuši te pie manīm. Un ta vēl opaps bij dzīvs, un viņ ierakstīj visu iekša atskaņotājā. Opapam bij jādzied, un viņ teic – Zviedrijā nedzerot. Un es atkal uzklāj gald, nolik šņab, un viss tā dzēr ta ka! [..]

Tā, nuja. Tad jau pa tiem vācu laikiem, tad te gāj drausmīg. Ka gāj vācieši ārā, ka te bij tas jūrs priediens – ak, šausms! Nošauti tik daudz, ka bail. Un šitas mans kaimiņš, tas dzīvoj tuvumā pie mums un mācijās pa ārst toreiz Rīgā. Un viš tak pārnes to vācieš galv mājā un vārīj spainī! Mēs vis muk pa gabal – tik drausmīg, ka ārprāts! Viņam vaidzēj galvaskausu mācīties. Tad jau kara laikā nebij. Bet te vācieš pie mums mājā uz Ziemssvētkiem dedzināj tād liel egli un aicināj mūs ar iekša. Cik ilgi viņi te nodzīvoja? Vairāk kā gadu. Četrdesmit otrā, trešā. Piektā ienāca krievs. Tad paziņoj, ka karš ir beidzies. Es atceros, ka brauc prom tie vācieši un paps brēca ar asaram, ka nu ir Vācija kaput. Jums bija žēl? Jā, mums bij žēl. Bij žēl, ka briesms. Mēs bij tā iedraudzējušies. Un te bij balles. Ak, kungs, Pabēržos bij tāds balles! Vienreiz mēs danco un iet, un spēlē tā ka ārprāts. Nu, es nezin, es tāds meitens ar gāj uz tām ballēm. Ratniekos bij vācu balles un spēlēj akardeonu, un vienreiz sanāk te jūrniek. Visi danco un spēlē, un vien dzied: “Jūrniekiem ir stīvi krāgi, meitām paliek vaigi bāli!” Un vienreiz Jūliņ a bij ar Ādam, un tad mēs visi te danco un Pabēržos bij Anniņam tas opaps. Viš bij aizsargs, viš sargāj vien māju, un viš nāk mājas un ar to plinti nu šaus. Ak, Dies, mes vis pa logiem āre! Es atceros, ka Jūle paķēr Ādam, iedzēruš, un pilnīg uzlik uz pleciem un nesa! Pārbijušies visi bij beigti! Tas gribēj šaut. Bet kāpēc viņš gribēja šaut? Nu, kā, viņa mājās tur danco. Ko tur iet dancot tādi. Bet tur jau Anniņ, māte un tēvs. Jūs stāstījāt, ka gājāt pateikt, ka ņems kādu ciet. Ā, jā. Tad šita istaba bij, pratināj te. Un tonakt te pratināj un mamm, paps un brāls bij izdzīt ārā uz Pabēržiem, tie gulēj. Un es vien pat. Es nezin, kālab man atļāv te gulēt, to es nezin. Un es vien pat bij palikus, tād meiten, bet vācu valodu jau sapratu, jo es jau gāju skolā. Tagad viņ iznāk pie tām durvīm, apgriežas, redz, ka es tād meiten tur guļu. Un tagad te bij tād div latvieš.

Jūrkalnieši? Jā, vietējie jūrkalnieši. Un teic, ka Intos Ādams slēpās un Ratniekos ka slēpās augš uz stall tam brālis un vēl kas slēpās, un te Anderniek Andrejs, Antons un Intiņš. Un ienāk mamm pa to nakt iekšā trijos un pienāk pie gults man, un es teic: “Mamm, rīt ies ņemt ciet Ints Ādam, Ratnieks un viss.” Un mamm pa to nakti ārā un pateic tiem Ratniekiem, ka būs. Un tie pa nakt no stall zēm un uz mēž prom. Bet pie Int Ādam pa nakti nevarēj aizskriet, un es aizgāj no rīt un Jūliņai pateic un Intiņiem ar pateic, un

Andriņiem ar pateic, bet tie nebij nekur mukuš, tos saņēm ciet. Un uz Intiem aizgāj un Jūliņai pielik klāt plinti tā pie krūtīm, un pateic, ka tūlīt šaus, lai viņ atzīstās. Un viņa varēj jau neatzīties, bet viņ atzinās. Un atzinās, ka stallī i bunkurs zem ait aizgalda un ka tur Ādams i. Un iegā un saņēm Ādam ciet. Ak dies, šito Ādam, mēs gandrīz beigt nogāj, ka viņ atved šurp no rīt! Aizved un apcietināj, ka viš slēpās. Un Alberts [Valijas vīrs] a slēpās. Viš jau vis vāc laik slēpās savās tēv mājās. Te jau pa to Jūrkaln gāj dikti, jo te jau bij pilns ar tiem zaldātiem viss skols un viss mājas, un mums jau ta skaitījas tas štabs te. Tieši šinī mājā? Šinī mājā, tāpēc ka šī bij jaunāka māja. Un tad jūs visi dzīvojāt vienā istabiņā? Jā, vis ģimen, vis četr vienā istabā. Un tad jūs paši taisījāt ēst vai kopā ar vāciešiem? Nē, mums jau atsevišķi bij jāēd, bet to es neatceras, kur tad mēs vārīj. Vācieš jau vārīj uz plīt. Kumeļ, nokauj kumeļ un dod mums ar ēst. Un mēs visi saēdās tād gārd gaļ un beigās iet un zviedz: “Īhihihi, īhihihi!” Tā zviedz, un mēs vis tā ka uz vemšan! Jūs nezinājāt, ka tas zirgs? Jā, mēs jau nezināj, ka tas ir kumeļš. Un zviedz tie vācieš, un es ta, ka vemt grib, man riebās. Bet gaļa bij garšīga? Jā, gaļa bij garšīga. Un tad, ka nāc krievs iekš, tad te bij traki! Nāc iekša krievs, un mācitājs dzīvoj Pabēržos tur vienā istabiņā. Un ienāk, un paps tais ļerg skurstenī. Mums tāds liels skurstens – manteļskurstens. Un paps tais tai skurstenī ļerg, un es viens pats te i. Un tagad tie kriev nāk iekš un ienāk, lai es iedo ūden. Un es nu ņem no aks un ienes to ūden, un viš man rād, ka man jaiet gultā i! Jā, ka gultā jaiet i! Un es tagad pārbijies un beigts, un tagad nedrīkst tai skurstenī arī iet, jo paps tur tais ļerg. Es tagad prom uz kaimiņmājam. Es aizskrien, un tur jau tā mācītāj saimniece bij iztramdīt un tā guļ pagultē, un es ar tai pagultē. Nu ienāk tas krievs – ak, Jēzs, kā viš gānījās un sita tos krēslus! Un tas mācītājs saprata, viņš krieviski saprata, mēs jau nesaprata. Krievs sit tos krēslus: kur ta meitens palikušs – un mekle visās malās. Un mēs pagultē gul un trīc abs divs a mācītāj saimniec. Un tad brauca armija pa ceļu iekš un mācītājs izgāj āra un pateic. Un tad ienāc virsnieks un saņēm ciet un aizved prom. Mūs gandrīz bez mazam jokam izvaroj. Arprātīg! Tad te bij trak, ka nāc krievs iekš.

Par ļergas taisīšanu Teicējs: Ludis Alberts Jancis (dz. 1933. g.), Sundikos Nu, kara laikā ta jau taisīj to samagonku. Un kā tad to jūs taisījāt, ja nav noslēpums? No kartupeļiem. Nu, kas tur pa noslēpum, es vēl tagad uztaisa vien. O-o-o-o! No kartupeļiem, ja? Nav ilg te apakaļam vēl.. no cukur, es tagad no cukur. Šis vai nav, poļu vai dāņu cukurs nav tik salds, kā latviešu bij tāds Liepāj. Tur no kilogram iznāc litrs šņabs, tāds uz sept pieesnt [septiņdesmit piecdesmit] grād. Oho! Nu, kar laikā te jau viņ taisīj tād – kartupeļs, rudz milts, tād viš sataisīj tād putr ar ūden kop un tad raudzēj. Tāds te stūrī, tāds liel baļļ te stāvēj, pārs nedēļs rūg, tad pa virs nostājās tād, tad to jau vīr jau dzēr, iekš jau, ka nevar sagaidīt, kamēr iztecinās. Un tad jau bij tā. Tagad jau ir vienkāršāk ko taisīt. Šite jau bij tād: to brāg ielēj vienā mucē iekš, tād slēg muc bij tād, div caurum uz, uz ugun bij tād dzelzs boj, tur bij ūdens iekš. Ta no tās bojs uz to brāg muc bi ror, tur vārij to ūdens, tad tas tvaiks – uz to brāgu mucu, tad no turienes atkal nāc ār ror uz dzesētav, sil tād caur, un tad nu tālāk tecēj ār tas. Tagad jau mēs te a kaimiņ (tiem te tas aparāts i vēl), ta mēs te tā tagad, ta jau vienkāršāk. To cukur, to ielej četrdesmit litr kannā, to kannu iekš ūdenī, vār to ūden, lai nav jāuzpasē. Tā jau kādreiz lik kannu uz ugun virsū, tad ir briesmīg jānotes, lai nau pa strauj. Un tad i burk tād, kur tie pūdeļ nostājās, ta dzesētājs. Un kā ta jūs viņ sauciet? Ir kaut kād tād īpaš apzīmējum, kā kurā vietā sauc šitād iztecināto? Kā jūs viņ sauciet? Ļergs aparāts. Bet to dzērien sauc vienkārš pa ļergu? Jā.

Par ziepju vārīšanu Teicējas: Jūrkalnes suitu sievas – Marija Rudzāja (dz. 1923. g.), Anna Bubļauska (dz. 1935. g.), Nellija Dadze (dz. 1936. g.), Ausma Tetere (dz. 1943. g.), Valija Ansone (dz. 1939. g.) un novadpētniece Marija Janvāre (dz. 1940. g.) No tādām saimniecības lietām ziepes nav vārītas? Marija Rudzāja: Mān mamm ir vārījus ziepes. Jūs atceraties, kā to darīja? Marija Rudzāja: Nu, kā, kā viņ darīj? Nu, nu, trekn gaļ. Vienreiz te bij jūrmalā izsviest ārā tāds ronelis un mān mamm sagriezus, un tāds zieps sanāk. Bet vārīj arī tāds zieps no olām. No olām? Marija Rudzāja: Olām, jā, tās zieps. Tās ta ka priekš sejas, ko mazgāt. Ko tur lika klāt? Marija Rudzāja: Tās ar vajadzēj, to ziepakmen klāt. Un to jau tā nevarēj dabūt, to ziepakmen. Tas bi vāc laikā. Ta brauc uz Liepāj pie vāciešiem, tiem tur bij tād pazīstam. Tur tad varēja dabot. Va tur gaļu, va tur krēm, va tur kād sviestiņ, oliņ. Brauks spekulēt, teic. Nu, kā! Neko pa naud nevarēj dabot, bet tur bij tād Vārpen, un tā bij pazīstam ar tiem vāciešiem. Un zīda zeķes. Vis ko. Un ziepakmen ar. Un ziepakmen ar lik klāt tiem taukiem, lai saēd, un tad lēj uz šķīvīšiem un paprovēj, cik biez vajag. Uz to šķīviņ uzlēj. Ja viš sarecē, tad i labs, ja nesarecē, ta jāvār. Marija Janvāre: Un kā tad bij, tas sārms, ar ko vārīj? Ausma Tetere: Sārms bij priekš vešas mazgāšanas. Marija Rudzāja: Sārmam esot citādi, tur šausmīg esot jānovār. Jā, jā, no pelniem, rā, uztaisīj tād, nū, grēbi, iešuj iekš visād četrkantains tāds puļķs, uzliek virsū, tad uzliek to sārm virsū. Bet kā tos sārmus vārīja? Cik ilgi? Marija Rudzāja: Nē, nu, tos pelnus pašus nē, bet to sulu, kas iztek ārā. Tur jau jānostādina. Tā, kā caur sietu? Marija Rudzāja: Jā. Bet ko vār klāt, tur cūku taukus? Marija Rudzāja: Cūku taukus? Nē, tie bij ziepēm klāt. Kam bij, tas lik treknāk, kam nebij, tas nē.

Marija Janvāre: Bet nedomājiet, ka tādus lopus nokāv un tā. Tā jau nē, tik tādus, kas nobeidzies. Marija Rudzāja: Jā, tādus. Ausma Tetere: Nuja, kas bij nabadzīg, tad tā bij arī jāpārtiek. Bet tā bij gadījies, ka roņus arī izmanto tām ziepēm, ja? Marija Rudzāja: Jā, teic, teic, ka aizgāj uz to jūrmal un atrad to ronēn. Viņam trekn gaļ ir. Ēst jūs neesat mēģinājušas roni? Marija Janvāre: Kas tad tādu atsprāgušu roni ēdīs? Marija Rudzāja: Nau jau tā, tik trak vēl nau bijis. Vācieš tač bij kaķens ķēruši un ēduš. Un vācieš teic, ka tie ir jumtu zaķi.

Par atgriešanos no Gotlandes Teicējs: Arvīds Bērziņš (dz. 1948. g.), Kublās Pēc kara uz Zviedriju brauca pāri. Tad jau bija jūra nobloķēta, krievi jau kontrolēja jūru, kapitulācija jau bija bijusi. Sagaidīja, ka mūsējais, tas viens ar motorlaivu (viņam bija), iznāca ārā no zvejas, iznāca ārā no jūras. Krastā vīri viņu sagaidīja ar ieročiem un teica: “Jāved uz Zviedriju pāri!” Uz pašu Zviedriju jau ne, bet uz Gotlandes salu, tā ir tur, jūras vidū. Viš teic: “Kur ta es vedīs! Man jau degviela ar nav.” Viņ teic: “Nekas! Degvielu mēs zinās, iedos!” Jā, jā! Un tur tād div apsarg jeb vien bij, tam teica: “Tu stundu gul – un nekusties – uz acīm! Ja tu pakustēsies, mūsu cilvēks tur, augšā, tu tiksi uz vietas nošauts! Pēc stundas tad tur var iet,” viš teica, “ziņot krasta apsardzei.” Nu, robežsargiem. Viš teic: “Tad jau mēs būs gabalā.” Un viņš, tas tāds Priedoļiņjānis, atbrauca atpakaļ!

Tas bija padomju gados? Jā, jā! Tas bija padomju gados, karš jau bij beidzies, tad jau tie motori bij švaki – pok, pok, pok. Tā kā šovakar viņ izbrauc no Jūrkalnes, tad viņ brauc visu nakt un rītā, nākošās diens vakarā tad jau viņ bij Gotlandes salā iekša. Viņ zināj, kur braukt, bez kād kart. Jā, jā, jūrniek zināj! [..] Man stāstīj, man stāstīj. Tāds Trubar Jānis bij, viņš tagad jau miris. Viņš ar bij tur prom, Ošvalk galā, tā saucamā, uz Ventspils pusi. Tur, kur tie Bambaļi ir? Jā, jā, tur, kur tā bur ir. Jūs tur ir bijuš? Tur tā galvenā pārcelšanās viet ir bijusi, tur Skalbe, rakstnieks, bij un viss... Tur viņ cēlušies pāri, vis tur apkārtējās mājās, tur viņ dzīvojuš un gaidījuš laivas. Un viš ar tur tai pašā jūrmalā dzīvojs un... Cik viņam bij? Kād četrpadsmit gad? Tā laiv piebrauc, un viņš, šis laivā iekšā un ar pār pārpērs uz Zviedrij! Jā! Tad ar viņš stāstīj. Viņš sak – laiva pill pār ar bēgļiem, līdz ar mal ūdens ir, un kapteins teic, viš sak: “Kas ir svarīgāks – mantas jeb dzīvības?” Nu, dzīvības. Viš teic: “Visas mantas, koferus iet krastā atstāj!” Vai nu met iekšā turpatās ūdenī. Un viens vīrs, tāds apaļš bij, aizgāj kāpās un atgriezās. Nezin, vai tur bij zelts vai sudrabs, vai trauki vērtīgi, atnāc bez kofer. Ar to, kas mugurā bij. Laiva bij pārslogota tiktāl, ka neko nevarēj, visi gribēj tikt projām, un viss bij jāatstāj kāpās.

Nepalika pats Gotlandē? Nē, viņam jau teica – tu var palikt... Viš teic: “Ziniet! Ziniet! Ko es tur darīš? Man mājās te palik sieva un ģimen.” Un brauc atpakaļ. Bet ta viņ ček saņēm ciet, bet viņš jau nekur vainīgs nebij. Bet tad viņš bij liels slakters, ko tik cūkas un ko nekāv. Un tad vienreiz viņš mums cūku kāv un tad cūk bērs svinēj, bišķi iedzēr šņāb, tad padižāj. Viš teic: “Čekā, kad man pratināj, man tik lika saprast, ka tai barā, kas viņ laidušies pāri, ka tur bijis kāds krievu spiegs iekšā.” Viš teica, tur pateikuš: “Ja tev būtu kaut mellum aiz nāg, tu šo saul vairs neredzēt, tu būt Sibīrijā.” Bet viņam nekas nebij. Līdz ar to krievi pārved kād savējo – spiegu. Aizved uz Gotlandes salu un tad atbrauca atpakaļ. Jā, jā! 26

Aleta un Arvīds Bērziņi Jūrkalnes Kublās

Ekspedīcijas dalībnieki iztaujā zvejnieci Dainu Dadzi

Astra Spalvēna un Mārtiņš Sirmais pie Lastovskiem Jūrkalnes Bērziņos

Aina Verbele un Pēteris Brūklis jeb Vamžu Pēteris Jūrkalnes Priežkalnos

Ilze Lasmane kopā ar Taigu Reķi gatavo “kupiņas”

Eduards Klaiva jeb Zeltiņš Jūrkalnes Ozolniekos

Paraksts - ?

Jānis Priedoliņš jeb Dzēriņjānis pie Jūrkalnes baznīcas

Apolonija Ozola Jūrkalnes Ozolkalnos

Astra Spalvēna un Laila Puķīte intervē Taigu Reķi Jūrkalnes Kaijās

Ludis Alberts Jancis jeb Sundikludis Jūrkalnes Sundikos

Kašķu liepa netālu no Intiem. Jūrkalnē stāsta – lai pārietu kašķis, ir jānomazgājas un ūdens jāizlej pie liepas

Katrīna Boja Jūrkalnes Intos

“Maģo suitu” dalībnieces Nellija Dadze, Anna Bubļauska un Marija Rudzāja

Marija Klaiva jeb Baznīcas Marta Jūrkalnes Straumēs

Aina Verbele pie Marijas Priedoliņas jeb Motorniekmarijas Jūrkalnes Priežos

Ekspedīcijas dalībnieki viesojas pie etnogrāfa Jura Indāna Jūrkalnes Lūķos

Irma Apene jeb Gulbju Irma Jūrkalnes Gulbjos

Ekspedīcijas dalībnieki degustē suitu tradicionālos ēdienus

Ekspedīcijas dalībnieces un Mārtiņš Sirmais noslēguma pasākumā pie Jūrkalnes tautas nama

Skābputra un sklandrauši

Mārtiņš Sirmais un Marija Rudzāja jeb Kaiķmarija pie Jūrkalnes tautas nama

PAR PADOMJU LAIKU JŪRKALNĒ Par izsūtīšanu Teicēja: Valija Klaiva (dz. 1929. g.), Klungstos Un kā te [19]49. gads? Bija izsūtīšanas? Jā, bij. Tepat kaimiņien Bēņen. Viņ vis to dien staigāj pa mēž. Bij te man tante, viņ nekād kārš licēj nebij, bet bij izlikus, ka viņs ņems ciet, un teic, lai mūk prom. Un viņ vis dien bij pa mēž izstaigājuš un nenāc mājās. Un vakarā pārnāc mājās un milič bij klāt.

Ieva Vītola un Valija Klaiva jeb Dūdniekvaļa Jūrkalnes Klungstos

Un to viņiem uz kārtīm izlikā? Jā, viņ teic, lai nenāk mājās, bet viņ tai vakarā pārnāc. Domā: nu vis ir aizvest, nu vairs neņems. Nā, vakarā bij pakaļ. Un Bēņen tur noģīb Pabēržos, un Jāns un Anniņš ieskrēj pie mums brēkdam. Un viens milicis man klāt, ka man ir jāiet pakaļ tai meitenei – Lūcijai. Lūcij man bij krustmeit. Un padomā, es uz Bēņam kājam aiziet un atnes to meiten. Maziņ, gads tik bij. Un Anniņš ar Andrej teic, lai tas meitens paliek mūsmājās un aug un neizved viņ. Lai viš aug mūsmājās, un viņs izvedīs. Un es to meiten atnes šurp, un mamm bij aizgājus. Tai vienai nebij maiz, ko ņemt līdz, mamm bij izcepus maizi. Aiznesus kāds div kukuļs, Vamžiem nebij maiz, ko ņemt līdz. Es te mājās, un paps i un ienāk, un sak: “Nē, meiten nevar atstāt! Meiten arī jāizved.” Un daboj to meiten nest uz ciem, un ved to meiten ar ārā. Jā, Lūcei viens gadiņš tik bij, un aizved. Un izdzīvoj. Viņ jau nekād bagātie nebij, viņiem uzēdās. Andrejs bij bijs aizsargs un bij melderis. Viņam bij dzirnavs mājās, un tam miličam nav varējis tūlīt samalt. Pateics, lai pagaid. Un tas pa to ar dusmam uzēdās. Tie bij nodevuš. Latvieš paši nodev, jā, latvieši.

Paraksts - ?

Un vēl kādus izveda? Te vēl izveda. Ūsiņ izveda. Ūsiņ Valds pats tagad atbrauc pie manīm, kad tagad Latvija iesākās. Mēs ar Valdi bij vienā klasē. Valds tagad atbrauc, viš ienāk pie manīm: “Vallij, tu negrib zēm?” Mums jau tā zem tik daudz nebij. Tēs jau zvejoja vairāk. Bij tā zem tā pamaz. Es teic: “Ja tu man dod, es jems!” Un es negribēj vis to zēm, es pajēm pusi. Viš teic – viš vairāk zem te negrib jemt. Viņam viss atmiņs te, nevar te dzīvot. Viņiem palik te materiāli visi un gatavot, ka jaunu māju celt. A diviem zirgiem pats i aizbraucs uz ciem, aizveds visu pārtik un māti, un tā māsa viņam bij ar trieku, kāju. Tā a nūju gāj. Viš aizved vis projām, un zirgus, viš teic, ka dabūjis atbraukt atpakaļ un ielikt stallī, un pats kājām aizgājs, un izved ār.

Un te Dauģi bij. Man tagad ir tāds dusms, ka bail, jo neatdod viņiem to māj, ka tā Dauģ babiņ ir pārdevus to māj, bet Dauģs izved ārā. Viņiem viens dēls gulēj slims uz gult, un piebrauc mašīn un ar vis gult aizved uz Sibīrij. Div reiz viņs izved – [19]41. gadā un [19]49. Un Dauģ bij strādīg cilvēk, dārzs liels, vēl tagad tas stallis stāv, ko viņ uzcēl.

Jo galvenā tā doma bija, nu, ka viņi sargā jūras robežu, krastu? Jā, jā, lai nenāk tie ienaidnieki, kapitālist te neiepinās.

Par slēgto zonu un viltus spiegiem

Jā? Un katru vakaru bija jādzen? Nē, nē, nē, tur tā pār reiz gadā. Viņiem bija zirgi faktiski, bij ar tiem zirgiem tas jādara. Bija, jā, jāapstrādā tas arums. Viņ a to tur noslinkoja, zāle saauga, balands līdz vēderam, un iznāk viņas cauri un nav noķerts. Tad tur lielas, lielas nepatikšanas. Tad bij tā. Nē, nu, jūrā iet – par to tu runāt nevarēj. Tikai vasarā dažus mēnešs pa divs, trīs šinī vietā centr pludmalē varēj noiet lejā peldēt. Tikai vietējie, ne jau kāds tur iebraucējs – jūs te neiebraukt, paņemt ciet. Jā, ja bij kāds vecs frontaviks, majors vai kas, tad viš jau saprat. Ne jau tai jūrā kāds iekšā laidīs, ne jau no tās jūrs kāds ārā laidīs. Ka tur jau nu nav tik daudz, formāl vairāk tas ir. Ja atnāk kāds jauns leitnantiņš, kas pats nav dienējs, pats saklausījies, kā viņ tur māc, kā tie kapitālist briesmīg un kā mums lāb un tur i slikt. Nu tā. Voi, dieniņ, ka tad uz pakaļkājām bi jāstāv! Un man no tā laika paradums: tagad es vienmēr pasi vadāju līdz, vienmēr līdz lietas ir, pat šodien man i līdzā pas. Jo nedrīkstēj bez pass nekur iet. Kādreiz daudz dzin mājās pēc pass.

Teicējs: Jānis Priedoliņš (dz. 1941. g.) Bet Padomju laikos te bija slēgtā zona? Slēgtā zona. Un kāda vispār bija dzīve te vietējiem? Kādas bija attiecības? Bija labāk nekā tagad. Jā? Mums atslēgs jau tagad vairāk jāpērk ir. Bet kur tie armijnieki dzīvoja? Viņi vienu brīdi pēc kara piecdesmitajos gados, kad bij tā armij, paš arī šinī mājā, ka atņēm, tā draudzes māja. Un tad tur bij šlakbaums uz ceļa, tur, kur Māte Latvija tagad, tur bij pārvilkuš boms priekšā. Vienmēr jau nekontrolēj, bet nu. Un lielākais postens bij Labragā, tur, kur brauc. Nav bijuš tur?

Ā! Un tad viņ arī uzara tur? Jā! Es pats tur pa traktoristu strādāju.

Nu, bet ko tie armijnieki? Viņi daudz jau nāca kolhozā strādāt arī. Vajadzēja viņiem kaut ko, viņiem no kolhoza kaut ko vienmēr vajag – vai nu ko metināt vai kaut kād traktor, vai kaut ko tur tehnisk. Nu, nāc sien laikā, sien.

Armijnieki uz baznīcu nenāca? Viņi te kazačokus leca, kad te dievkalpojums bija. Nē, nē, tāda lieta jau nebija. Viņi kādreiz te pāri, kad zirgus ganīja pa kapsēt, trušus audzēja te, un tad tā bija. Kaut kur, bet nu, es nezin, kas tā bija, kas aizgāja uz Maskavu, pievaldīja viņus. Vienu brīdi ar tiem zirgiem, nu, bija drausmīgi.

Ā, palīdzēt? Sienu vākt vai kartupeļus vākt. Tāpat kā mums te bij raķešu bāze. Un te tie raķešnieki, tie jau vairāk tad ar, tie robežsarg, viņ jau bi nodarbināti rītā, vakarā, jebkurā laikā. Braši puiši tādi. Nē, nu viņiem disciplīn bi tād, var teikt, ka nu, ka viņi kaut ko tādu varētu vazāties, kaut kur tur uz ballēm, kaut kur tāpatās.

Kapsētā turēja zirgus, ja? Jā. Viņu palaiž vaļā, un viņš tur – vārtu nav – viņš tur iet un visu izmīda, puķes sabradā un – tieš tād, nebij tād, kā saka, būt kaut kas sodīts, pa darb atlaists. Gāj, kas jau gāj, tas arī bij, jo ir, jāsak tā. Varēj iet: ē, ja no suņa nebaidās, tad viņš nekož. Ja baidās, tad viņš kož.

Bet balles vispār te notika padomju laikā? Nu, kolhozam. Vai ne? Jū! Tautas nams te tā. [..] Jūrkalnes balls vispār bi iecienītas. Alsungā bij div orķestri. Pa trīs, pa četriem uz maiņām te brauca spēlēt, un tad jau te brauca – no Pāvilostas brauca, gan no Alsungas, Ulmales. Ulmalē ar bij labas balles.

Nu, bet, teiksim, jūrā iet nevarēja? Nekad! Prāts!

Bet tad, teiksim, pāvilostnieki varēja Jūrkalnē tikt iekšā? Nu, ka lāb gribēj, varēj visi iebraukt. Pēc tam – tā jau nebij, bet braukt cauri jau nu nē. Autobusos bij kontrol, vietas nedeva. Ventspilnieki brauca mājās – ja nav pas līdz, tad

tu mājā netiki. Bet autostacijā nedev biļet. Nu, tā. Nu, vietējie mazāk to jut. Izjut tie, kam bij jāiebrauc, tiem radiņiem. Vēlāk, tad jau palika drusku tā jau mīkstāk, daudz vairs nekontrolēj, neskatījās. Un tad kapitālistiem briesmas bij pagājušas, armij bij pāri. Un kad viņi pameta to Jūrkalni, armijnieki? Vēl bija Latvijas robežsargi Labragā. Te ilgi nebija. Tad vis te samazināj. Užavā vairs nav, tagad jau vispār nav. Ventspilī agrāk. Torņi sacelti visur. Pa lokatoriem skatās. Tad robežsargu laikā bij interesanti tā, ka viņiem bija prožektori, skatījās uz jūru. Un viens te bij tāpat Kaļķu birzī, un viens bija kaut kur pie Akmensraga. Un tas prožektors bij tik spēcīgs, ka vairāks kilometrs... Un tad varēj kaut ko iet naktī, kaut kur palaiž, mēs sak: “Stars palaiž.” Ceļš bij gaišs no tās atblāzms. Bij labi, varēj a riteni braukt, ar kājām iet. Un pēc tam jau tur nāca modernizēts kaut kas, tumsā skatījās kaut kā ar brillēm, tālskatiem. Bet nu tas bij, tas bij, lab bij – nenomaldās no ceļa! [..] Bi te manevr. Tad bij interesant, arī ja bij kāds jānoķer. Palaiž viltus spiegu, un ta viš gāj, te muļķīgs jautājums uzdev: “Kur i veikals?” – vai: “Te nevarētu darbu dabūt?” – vai: “Kas ir tur tālāk? Kā viš tur dzīvo?” Un tad tas bij. Un, ja kāds paziņoj, ta viš dabūj kasti šņabi par to, ka nu bij paziņojs laicīg to robežsargiem. Vietējie iedzīvotāj jau tika tā audzināti, ka viņiem tā robež ir jānosargā un jālīdz sargāt. Nu, tā bij, interesanti. Un bieži nāca tādi viltus spiegi? Nē, nu, es neteikšu tā. Varbūt jau kāds ir izgājis cauri, ko neviens pat nepamanīj, un tad jau tas tiem robežsargiem bij pa mīnus, ka viņ nav gatav, nav sagatavojuši to parasto tautu. Un tad te viens bij tepat tai Kaļķu birzī, tādā graviņā, tur bij nomests viens, nē, viņ laikam ar mašīn bij atbraukuš vai taksi. Bet tas bij Vissavienības pasākums, kad viņš drausmīgi lielā vētrā atrada graviņā kādus četrus vīrus ar gumijas laivu, piekrastes karti, Gotlandes karti un visādiem tur ēdamiem un pārtiku – ka viņ nu brauks uz Gotlandi. Bet nu tas bij, es nu saprat, tā viņ oblovs [tvarstīšana] tāds, nu, briesms! Armijs ķēd gāja pa visām mājām, pa visiem laukiem, pa visiem, un tad tos ķēra rokā. Paši uztraukušies visi tie robežsargi ar visiem armijs, kā nu viss viņs tur savākt kopā. Bet es tik iedomājos to, ka šitādā vētrā neviens dumjš, normāls cilvēks nelīdīs jūrā, jo tad jau viņš pašnāvnieks būs. Bet tikai tas datums bij paredzēts, un tam bij jānotiek. Bet tā vētr bij tād, ka mums jau skaloj jūrs krast ārā. Tad bij vētrs tāds, ka sak – metrs gadā aiziet. Paiet desmit gād, ka nemaz neaiziet, neviens metrs, bet vienā naktī paņem desnt [desmit] metrs. Lielā vētrā, kad aizpagājušo gād! Vai vienā vietā, vai otrā vietā jūrs stāvkrasts ir tāds zobains tāds! 44

Par satikšanu ar robežsargiem Teicējas: Jūrkalnes suitu sievas – Marija Rudzāja (dz. 1923. g.), Anna Bubļauska (dz. 1935. g.), Nellija Dadze (dz. 1936. g.), Ausma Tetere (dz. 1943. g.), Valija Ansone (dz. 1939. g.) un novadpētniece Marija Janvāre (dz. 1940. g.) Kā bija te padomju laikā? Te bija tā aizliegtā zona. Kā bija, kad pie jums ciemos brauca? Ausma Tetere: Nu, tad bij atļauj jāizņem. Marija Janvāre: Bet patiesībā ne jau no robežsargiem bija tik daudz atkarīgs kā no pašu cilvēkiem. Varēja nopirkt, teiksim, biļeti līdz Alsungai. Alsunga bija. Nu, tur varēja braukt. Nu, un tad autobusā nopirka biļeti līdz Jūrkalnei, bet bija jau tā, ka paši tie latvieši, tā kasiere man vienreiz pie Kunduriem izsēdināja ārā ar visiem maniem bērniem, jo – lūk, nav atļauja! Paši latvieši, paši, nu, ne jau tie zaldāti. Marija Rudzāja: Viņi jau nebija no šejienes, viņi bij citur. Marija Janvāre: Nu, viņ bij no Kuldigs. Kuldīgas kasiere. Un kasier brīžam izsēdin ārā. Mamm man stāstīj: “Izsēdin mān no autobus, aizved uz zastāv [robežsargu postenis], aizved viss, zaldāt pasmejas un palaiž ārā – še iet.” Ne, tie zaldāt nebi tik traki, brīžam paši bij. Paši latviešu cilvēki. Visu laiku bija ar pasēm jāstaigā līdz? Marija Janvāre: Jā, jā. Brauc uz jūrmal arī ar pasi. Jā. Valija Ansone: Ha, es ar dabūj vienreiz braukt uz zastāvu, tāpēc ka malku vācu. Daudz izskalota malk bij jūrmalā. Tai upītē ieskalot, bet tas jau nebij pāri robežai. Es tik vācu to malku, mans paps ar vāc malku, un tagad mēs sakrauj augšā tai krastiņā. Un tagad div robežsargi klāt ar lielu suni, un tad bij jāiet uz zastāv protokols rakstīt un viss. Es sāk rāties: “Es esmu dzimusi un augusi, un mān tur tagad trieks prom!?” [..] Bet tie armijas puiši nenāca uz zaļumballēm? Nellija Dadze: Viņi nedrīkstēja nemaz nākt. Viņus nelaida. Marija Janvāre: Nu, manā laikā jau nāca. Te pilla zāle bij. Te nebij elektrīb tad. Liep Mārij gāj, lai iedod gaismu, ja. Ta viņ deva elektrību līdz divpadsmitiem pa nakti, un tad bija pilla zāle zaldātiem, un te jau puiši nebija. Kolhozā – kur ta puiši. Un mēs te palēkdamies dancojām ar zaldātiem pa zāli. Tad jūsu vīri visi bija prom? Valija Ansone: Vīri jau nē, puiši. Vīri tad vēl nebij! Marija Janvāre: Pa skolām, pa visur kur projām. Un citur strādāt. Kurš tad gribēja palikt kolhozā strādāt?

Toreiz es tād meit, tāds bērns bi. Vīr brauc uz Korej. Man te stāst pa to rādio, pa to Korej. Un visi tie vīri runā – viņi brauc uz Korej. Es domāj, es nevaru saprast: kā – uz Koreju? Izrādās, ka viņ ir aizdzīti uz mež darbos!

Par noecēto robežu un kartupeļu mizošanu

Teicējs: Arvīds Bērziņš (dz. 1948. g.), Kublās

Kā tad te bija padomju laikos? Robežas bija, nevarēja uz jūru iet? Jā, ja, te jau viņi ecēja to robežu visu. Tur pie peldvietas jūs bijāt lejā, pie kāpnēm? Nu, tur mēs esam bijušas, jā, jā. Tur visur bija dzeloņdrātis novilktas. Tur bija tādi vārti uztaisīti un no deviņiem līdz astoņpadsmitiem tad varēja iet. Un tad nogāja lejā, un tad 100 metri, man liekas, uz vienu pusi un 100 metri uz otru pusi tur varēja. Vairāk tur nevarēja iet. [..] Te bija zona, speciāla. Mums pasēs bija iekšā: “zapretnaja zona”. Zapretnaja? Jā, jā. Aizliegtā zona. Mēs autostacijā parād pasi, un tad dod biļeti. Viņi paskatās: tev zīmogs nav – nemaz nerunā. Autostacijā biļeti nedod – un viss. Tā kā jūs – jūs nemaz netiktu iekšā pie mums.

PAR JŪRU UN JŪRKALNES ZVEJNIEKIEM Par Suitu beņķi un zīdliku Teicējs: Arvīds Bērziņš (dz. 1948. g.), Kublās Pēc kara krievu robežsargi laivas, kas zvejniekiem bija, tās visas nolikvidēja. Tur pie mācītājmājas, tur savilka visas tās laivas augšā un sadedzināja. Vārdu sakot, apcirta kā ar cirvi saknes. Tad lielākā daļa zvejnieku aizgāja uz Pāvilostu un vēl viena daļa uz Ventspili, bet lielākā daļa – uz Pāvilostu.

Kas bija tiem, kad saķēra un veda pratināt? Nu, ko, nu, noskaidroja viņa personību, kas jūs ir; kamēr nenoskaidroja, jūs vaļā netikāt. Noskaidroja, tad palaida vaļā.

Uz kuģiem? Nē, nē, tad jau kuģi nebija, tad arī vēl motorlaivas bija. Tur nodibinājās zvejnieku artelis, tur robežsargu kontrole bija. Caurlaidi izdeva, un tev ielaiž jūrā. Bet te jau ciet – un nē! Un tad jau vecie vīri, tie jau neaizgāja, tie palika. Tie dēli bija. Kā saka, tēvi savus dēlus, nu, cik, 12, 13, 14 gadus vecus puišeļus ņēma jūrā līdzi, visas jau tās vietas ierādīja puikiem, viņi jau zināja. Un aizgāja uz Pāvilostu mūsējie tur ar, un tie vecie Pāvilostas zvejnieki, tie tur smīn: “Ko tad te tād puišēl atbraukuši?! Ko tad te zvejos? Paies te kāda nedēļa, pāris nedēļas, te pazvejos, aizskries mājās, dirsas saķēruši!” Bet vells ar ārā! Puikas vienreiz atbrauc, laiva pilla ar plekstēm, otrreiz. Vīri sāk: “Vells, kur viņ tik daudz zivis dabū?!” Mūsējie jau nāce te šurpu uz Suitu beņķi saucamo. Viņi jau tās vietas zināja. Tie tur maisījās uz Liepājas galu, uz Akmensragu, tie nezināja. Un tad jau ar puišeļiem sāka rēķināties, deva jau nopietnākus, spēcīgākus motorus.

Ko darīja, ja pārkāpa tos 100 metrus, robežsargs tad kontrolēja? Jā, jā, tur jau viņiem augšā bākā bija binokļi, tur jau to jūrmalu viņi varēja pārredzēt, tur jau viņi uzreiz redz, tad jau pazvanīja no augšu, no bākas, no torņa, ka ir pārkāpts, un uz grantētā ceļa – te jau asfalta augšā nebija – ar mašīnām sagaidīja. Un – klapt! – ciet.

Kāpēc saka – Suitu beņķis? Tas ir iegājies. To pāvilostnieki ar teica: “Atnāk te uz Suitu beņķi, tur ir kārtīg pleksts.” Plekšu vieta. Un ventspilnieki tāpatās, krievu laikos brīžam te pretim kādi pieci, seši kuģi. Zvejoja plekstes, ļoti daudz plekstes tur uzturās. Tur baltās smiltis.

Nevarētu parunāt! Jā! Tieši tā. Nē, nu, ja jūs ar velosipēdiem vai ar kājām ienāktu iekšā, nu, tad jā. Var gadīties, ka robežsarg patruļa var jūs nogrābt ar. Noskaidro jūsu personību, kas jūs tādi, no kurienes un kāpēc jūs nākat darīt te, un var būt, ka jūs i kādi spiegi, ar tādām lietām nodarbojaties. Tādā garā. Stingri te bija uztaisīts.

Kādi tad sodi bija? Nē, nu vietējiem jau nekādus sodus nelika, kādreiz, kad puikas, tie vairāk aizgāja, tad viņi lika pie kartupeļu mizošanas. Lai zaldātiem nav jāmizo, tad lai viņi mizo. Iedeva kādus toverus, kas ir jānomizo.

Tas beņķis ir kā sēklis? Nu, acīmredzot sēklis. Tā iesaukts – Suitu beņķis ir.

Un tad jūs katru reizi, kad ir labs laiks, tā ar traktoru? Kas jūs velk traktorā? Vīrs ir traktorā.

Kā jūrā orientējas? Ā! Viņi uziet augšā, tad bij pie Pāvilostbrūzi tas lielais skurstenis – pēc tā skursten, un tad tur atkal bija kaut kāds koks, un tas bija jasadzen vienā līnijā. Sadzen vienā līnijā, un tad var mest tīklus laukā. Akmeņi nav, tīrs, tīklus saplēst nevar. Un vēji – norliks, zīdliks, zemnieks.

Un pēc tam viņš ar traktoru brauc ārā vai paliek ar jums laivā? Laivā, laivā!

Kas ir zemnieks? Zemnieks ir dienvid, dienvid. Jā, jā. Norliks ir ziemeļu vējš? Jā. Zīdliks? Zīdliks ir, man liekas... zīdliks – tas nav no Liepājas pusi? Ā! Un tad ir – to jau vecie vīri ar teic, viņ teic: “Vējš iegriezās mīzeldangā, nu, būs lietus!” Tas ir no Liepājas pusi. Viņ teic: “Vējš iegriezās mīzeldangā, nu, būs lietus tā kā piens!” Kārtībā! Jā, jā! Tā ir.

Par jūrā iešanu un zivīm Teicēja: Daina Dadze (dz. 1950. g.) Man teica – jūs esat vienīgā, kas iet jūrā. Zvejniece. Kādreiz makšķerēj, kad robežsarg bij, tad neļāv iet jūrā, un tad, kad sāk, atļāv iet jūrā, nu, tad es sāku kopā ar vīriešiem jūrā iet. Kad jūs sākāt? Bērnu dienās? Bērnu dienās vizinājos. Tēvs bij kapteinis Pāvilostā. Tad no robežsarg posten līdz zivfabrīkai tikai. Nu tad es pa to laik.

Ļāv stūrēt? Ļāv stūrēt tēvs, jā. Tād tā liet. [Rāda plakātu ar laivu un traktoru pie jūras.] Es te grib iepazīstināt, nu, te ir mūs laiv a traktor, a ko mēs braucam jūrā. Šiten tā film, kas uzņemt ir. Tas ir “Piejūr”, tād film uzņemt ir. Jā, un šitā laiv mums, vēl līdz šai pašai dienai braukājam. Re, ku tepatās šis ceļš ir. ku mēs braucam lejā.

Kā jūs tur to saskaņojat? Nē, nu viņš to, šito pagriež, a traktor laiv iestum mān, un tad es pie tiem ratiem pieturos un viņš iekāp iekšā, un tad mēs atstumjamies, un tepatās ir motors, un tad ar to. Un cik tālu jūs ejat jūrā? Apmēram. Nu, ātrāk mēs gāj divs jūdzs, tas ir, nu, div komma astoņ cik tur kilometr. Bet tagad mums ir iedot atļauj, ka mēs varam iet jūrā trīs jūdzs, div a pus, trīs jūdzs tālāk. Tas ir, krastu redz? Jā! Ieejam, tad izbraukājamies, lēnā laikā aizbraucam piecs jūdzs, sešs jūdzs un vēl krastu redzam. Tā, ka tas jau ir pēc septiņiem kilometriem un ļoti skaists tāds, arvien mazāks un mazāks paliek. Un tad pārsvarā man skaitās zvejs piekrasts joslā, tas ir, divās jūdzēs vai divdesmit metru dziļumā. A, ja mēs vadamies pēc tā divdesmit metr dziļumā, tad mēs varam iebraukt piecs jūdzs. Jo te ir tāds pa tādiem pleķīšiem, kad var aizbraukt piecs, sešs jūdzs jūrā un tad tikai knap divdesmit metr. Ja izbrauc pa tād viet. Tāpēc tie skaitās tie beņķīš – Suit beņķs un Mazais placīts, un Ellīt. Tās ir tās seklās viets dziļāk jūrā. Tā, nu, tad šitā te. Mencu mēs zvejojam, jūras zaķīši – tie ir tie, bērniem ko mēs sakām “zelta zivtiņa”, jo viņ ir zaļā, zilā, sarkanā, dzeltenīgā krāsā, ļot dažād, un viņiem apakšā piesūknīts, a ko viš piesūcās. Jums pašiem savi nosaukumi zivīm nav? Mums reņģs, Baltijs reņģs, nu, suit jau sauc pa strimalām. Jā. Un tad plekste, tā jau sak, bute. Un šitā akmen āte, ko mēs saucam, bet viņ arī akmens plekste. Un kuras plekstes tad ar makšķeri ķeras? Vot šitās pašs, šitās pašs. Un šitās ir maijā – vēja zivis. Un kā jūs taisat viņu? Mēs jau tā pavisam vienkārši. Nu, mēs miltiņos jeb rīvmaizītē un apcep. Un tas vislabākais. Mencu gan, to mēs (tas tā ka no suitiem) parasti mencu apcepam, tad sīpoliņus un krējumiņ virsū, un tad mums ir mencu mērce – un a kartupelīt un ta vēl kau kād piedev. Tas ta ka skaitās, ka jau smejas, šito trūcīgo lasi.

Kas ir tā zivs, kas skaitās tāda labāka? Nu, labākā skaitās zutis un lasis. Nu, mums tās, varēt teikt, taimiņ lašveidīgais. Lasim ir tā gaļ, tāda bālāka, taimiņam jau tād sārtāk, un forelem ir tād paš kā Norvēģijs lasim, tāpatam.

Tad jau jums vēl tagad izdodas šo to labu pievākt no tās jūras! Un tad ir vēl, kur no Āfrikas vēl vesti šitie te bruzulas. Jūs nezin, kas ir bruzulas?

Par Zviedru kārkliem, bruzulām un jūras sūdiem

Ā! Trīs nosaukumi? Sarkankoks, bruzulas un pēra koks? Jā! Jūrkalnē suiti viņu sauc par bruzulu.

Teicējs: Arvīds Bērziņš (dz. 1948. g.), Kublās Es tik atcerās, cik interesanti, kad tie vecie vīri sanāca kopā, kas te bija tie vecie zvejnieki, tad viņi atnāca te uz mūsu mājām un kārtis, zin, zolīti spēlēja. Es ar interesi klausījās, cik tēlaini viņi mācēja runāt! Domāju: velns, cik tēlaini viņi māk runāt par lietām! Viņ sak tā: “Uziet augšā, Zviedru kārklos,” viņ teica, “tur tā treknākā siļķe!” Jūrā var būt Zviedru kārkli! Jā! Cik tēlaini! Un tur tā treknākā siļķe ir. Kur tad bija tie Zviedru kārkli? Jūrā ir tāda vieta, un viņ tur nopēlējuši, kur ir, jā. Atkal viņi teica: “Uziet jūrā uz Astoņpadsmit.” “Uz Astoņpadsmit asēm,” viņi teica. Tad te pretim atkal ir, jūrā ir, viņi teic: “Uziet augšā uz Caurumu!” Un kas tas ir? Nu, tā ir tāda vieta, kur uzreiz strauji dziļums ir. Drausmīgi, drausmīgi dziļš ir. Tur šausmīgs dziļums sākas. Burtiski tā, kā ar nāzi nogriež. Viņi bija visu izpēlējuši un zināja, ka tur ir. Par nogrimušiem kuģiem kaut ko nestāsta? Jā, jā, jā. Ir. Burenieki ir, burenieki ir. Tepat ir viens linu kuģis nogrimis. Linu? Kas tas tāds? Linus, kas veda. Kā jūs zināt, ka linus veda? Tēvs teica. Un kādi koka kuģi, kas būtu no pavisam veciem laikiem? Ā, ā, un tad, jā, jā. Tur, drusku aiz Jūrkalnes bišķīt, kādu kilometru, tur ir atkal viens burenieks nogrimis ar ķieģeļiem, tur skaloja laukā ķieģeļus. Vēl tagad ir. 50

Ne-e. Tās ir bruzulas. Nu, pēra koks. Kas ir pēra koks? Tas ir sarkankoks.

Viņu mēbelēs izmantoja? Jā, jā, tas ir sarkankoks, to veda, viņš tur kaut kur cieta. Man mājās arī vēl ir tas sarkankoks, es varu parādīt – tāds ciets, ciets. Nu, es nezinu, bet it kā sievas no tām mizām ir it kā vārījušas un suitu brunčus krāsojušas. Tad jau ar krāsām bij šā tā, tad izmantojšas. Ja? Jā, jā, skaidiņās, skaidiņās, tad izvāra, un viņš paliek sarkans, un izvāra. Un ko vēl tā jūra dod ārā? Nu. Jūras sūdus. Un, kur tos jūs liekat? Uz lauka? Nu, var uz lauka, un tā ir pirmā zāle priekš saaukstēšanās. Ja? Jā. Kādā veidā? Uzvāra vārošu ūdeni un kaut vai spainī ieliek iekšā tos jūras sūdus. Mēs sauc par jūras sūdiem, cit viņ sauc par aļģēm, cit par jūras mēsliem, kā kurš sauc. Uzlej vārošu ūdeni virsū un tos tvaikus ieelpo iekšā. Elpošanu tīra tā, ka... Nopietni? Jā, jā! Tad jūs viņus sažāvējat? Savāc, kad viņi vēl mitri, un gatavs. Bet viņi jau tagad nenāk laukā, lielas vētras vajag, rudenī – tad. Jūs jau zin, ka krievu laikos no tiem kosmonautiem barību taisīja, ko deva līdzi. Tajos mēslos, krievu zinātnieki izpētījuši, ka visa Mendeļejeva tabula ir. Viņi ļoti vērtīgi ir.

SUITU ĒDIENI Par mājas ēdieniem Teicēja: Apolonija Ozola (dz. 1933. g.), Ozolkalnos Un ko šinī pusē lietoja pārtikā? Zivis noteikti bija, nezinu teikt – daudz vai maz, bet noteikti bija ēdienkartē. Putraimu biezputras vārīja, kāpostzupas vārīja, tad tādas sakņu zupas, kartupeļus un kā jau tagad ar gaļu, pienu un tā. Man mammai (es nezinu, vai vairākiem tā nebija) bija noteiktas dienas – pirmdiena bija piena zupa, otrdien bija gaļas ēdiens kaut kāds. Tas pamatēšanas laikā. Brokastīs, vakariņās tas bija tā, bet vienreiz piena zupa, gaļa, trešdien piena zupa, ceturtdien gaļa, piektdien – nekad mamma nedeva gaļu, vienmēr bija piena zupa. Sestdienas vakar obligāti bija biezputra, vai nu tāda pustnātnene... Zināt, kāda tā ir? Kartupeļus saspaida tā, ka tur neviens kunkulīts nav, un tad pielej pienu un iemaisa miltus. Un tādu vai nu ar gaļas kriksīti, vai ar sviestu vai pienu piedzer klāt, vai rūgušpienu. Un svētdien noteikti bija kāposti. Mamma gāja uz baznīcu un tad mūs te atstāja mājās, kas vāra kāpostzupu. Un tos kāpostus vārīja tā, lai nākošajā nedēļā vēl kādu dienu ir ko pusdienas paēst. Vienmēr jau kāpostzupu vārīja daudz. Lielu katlu. Un es atceros, ka ķīseni citreiz vārīja. To ķīseni vārīja no auzu miltiem – toreiz jau nebija kā tagad auzu pārslas, toreiz bija auzu milti, ko samala, pārlej ar ūdeni, nu, iepriekšējā dienā, šad tad apmaisīja un pēc tam nolēja tos biezumus nost, un tad no tā šķidruma vārīja. Tai ūdenī, ko vārīja, jau arī palika tas labais, jo nolēja tās čaumalas. Nu, tad vārīja, kamēr sabiezēja diezgan. Bez nekā viņš tāds sanāca, bet bija līdzīgs, kā taisot ar to stērķeli. Tad arī vai ar cukuru pārbēra vai ar sviestu, vai gaļas kriksīšiem, tad tādu ēda. Ļoti garšīgi bija. Par tām piena zupām. Ja tik bieži piena zupas taisījāt, tad jau viena veida viņas noteikti nebija. Nujā. Ar kunkulīšiem, iesit olu, pielej vai nu pienu, vai ūdeni ar bīdeļmiltiem un tad sajauc tā, ka viņi ir tādi kunkulīši, un tad tos tecina iekšā tai karstajā pienā. Un sakņu zupas, piena, kā jau parasti – kāpostiņi, burkāniņi, kādu kālīti un kartupeli. Neatceros, kā ar mannā, jo ļoti reti tad varēja tādu dabūt, nevarēja jau atļauties. Klimpas. Klimpas ar gaļu arī vārīja, ar cūku ribiņām.

Par ķīseni un lecinātiem kartupeļiem Teicējs: Ludis Alberts Jancis (dz. 1933. g.), Sundikos Un kas pašam visvairāk garšoj, ka bijāt maziņš? O-o-o! Tad arvien beidz cept, tas maiz kukuls vairs neiznāc, tad uztaisij tād karaš, un tad tur sacep gaļ tād virs, ta to krāsne iekš. Tad tas bij garšīgs, garšīgs ēdiens! Kartupeļpankūks atkal. Un auzu pārsl... Māl paš auzs sav, ķīsen tād vārij. Kā viņ tais, jūs zinat? No vakar viņ ūdenī iemērc, tād... Va tur raug a lik klāt? Rugušpien laikam. Un ta no rīt viņš bij uzrūdzs un tad lik viņ izkāst tād. Un tad to zup, to vārij, ta iznāc tāds... Skābs padzēriens, ja? Nū, ar cukur, cukur uzbēr virsū un tad ēd viņ. Un no tām zivīm kāds ēdiens jūs taisījāt? Nu, zivs kūpināj ar. Tād nokūpin un tad, ka vār kartupeļs, nu, mizots kartupeļs, to ziv nu ieliek tai kartupeļos iekš, ta viņ izvārījsies tād mīkst. Tād kartupeļos a to ziv ēd. Tād akal buts žāvēj, tāds ciet nožāvēj. Tā ar naz griez, viņš tāds. Strēmelīts un a vis asak līdz paš mugurkaul, apēd a vis ād, a vis. Prom neko nesvied. Tā jau bi. Bij skāb kāpost zupas. Skābputr jau bij. Tas jau bij vasars galvenais ēdiens. Vai vēl kādiem citiem ēdieniem ir kād senāk vārd? Kād apzīmējum? Štovēt kartupeļ, bakāt kartupeļ. Nu, lecināt kartupeļ i. Kād tie i – lecināt? Nū.. Mizots kartupeļs novār un ta beigās uzliek krējum virsū, un tad sakrat viņ kop, uz ugun un tā... Ā! Un tie skaitās lecināt kartupeļ? Un tad i pusnātens biezputr. Kād tā ir – pusnāten? Kartupeļs ar miltiem. Nū, kviešu miltiem, bīdeļmiltiem, vārij tāds. Pusnāten biezputr.

Zivis, piena zupa, kaņeni un drebene Teicējas: Jūrkalnes suitu sievas – Marija Rudzāja (dz. 1923. g.), Anna Bubļauska (dz. 1935. g.), Nellija Dadze (dz. 1936. g.), Ausma Tetere (dz. 1943. g.), Valija Ansone (dz. 1939. g.) un novadpētniece Marija Janvāre (dz. 1940. g.) Bet tad, kad vairs nevarēja jūrā iet, jūs zivis arī neēdāt padomju laikā? Ausma Tetere: Brauc uz Pāvilostu pakaļ. Marija Rudzāja: Sarunāja ar zvejniekiem, vakarā nāk zvejniek ārā, sagaidīj otrpus up, pie otrād augš uz motor. Marija Janvāre: Bet bij arī tā, ka teic – nu tagad nebrauc pēc zivīm, mums to plānu drusciņ trūkst. Tad mēs visi dodam prom, lai plānu izpildītu un prēmijas dabūtu. Un ta, ka tie plāni bija izpildīti, nu tad varēja atkal zives dabūt. Ne jau tā kilogramiem. Jā, jā, riktīgs ķesels ar iesālīt un nokūpināt zivi. Kā taisīja tai laikā zivis? Marija Janvāre: Kūpināja. Mana mamma nokūpināja tād ciet. Tad tāda cieta plekste nokūpināt. Un tad ēda tā, iemeta – nu, mums mājās tā bija – iemeta ūdenī, uzvārīja, ka viņ tā izburbināja, un tad ēda ar kartupeļiem. Ausma Tetere: Ilgi viņu kūpināja, tikpat kā gaļu. Nau ta, ka uz ātro. Marija Janvāre: Uz ātro – ta jau viņš ātr jāapēd. Ausma Tetere: Reņģes kūpināja tā: kad nāca uz beigām, ta svieda zaļas nātres virsū. Marija Janvāre: Jo gavēņa laikā – ko tad? Tad jau tos kartupeļs ar plekst ēda. Uzplaucēja, un tad viņs tād... Ja rūgušpiens vēl klāt! Labāk neko arī nevaig! Kā vēl tās zivis gatavoja? Kā jūs plaucējāt? Marija Janvāre: Nu, uzlēja ūdeni virsū, un tad viņas sapļeka. Un ar visām tām asakām ēda ar kartupeļiem. Svaigu? Marija Janvāre: Nē, kūpināto, cieti nožāvēto. Ausma Tetere: Man mamm vēl vārīj, nu, tād sakņ zup ar pien. Kād jau viņ vār, va ne? Kad viņ gatava, tad uzmet to, nu, buti, pleksti. Uzmet virsū, un tad tai zupai tā piegarša kūpinātā. Tad izņem ārā, un viņ tād pikantāka. Nau tād pliekana pien zup. Jo vīrieš parast negrib tās pienzups.

Jūs zivis arī sālat? Visas: Jā, jā.

Bet vai tad ilgi stāv, ja sasāla? Marija Rudzāja: Es tik atcerās, ka ved uz Pāvilost spaini prom un, kad zvejniek iesālīj reņģes, tad vis ziem ēd. Kāds tad tur tas sākums? Noķer zivi, iztīra... Marija Rudzāja: Nemaz netīra. Tā nā. “Neesot tā garš,” zvejniek teic. Tād, kād no jūrs ir, tād spainī iekšā un sāli virsū. Tas nekas, ka ar visām iekšām? Marija Rudzāja: Nē. To jau vis, kad ēdīs, ta izņems ār. Un tagad, kad tu nopērk veikalā kād ziv, tad tām arī tās iekšs ir! [..] Marija Janvāre: Ā! Es grib pastāstīt to! Jūs jau varbūt atceraties, ka bij bērēs tād vāķēšan un tai iepriekšējā vakarā, va ne, un tad jau nu vāķēšan jau līdz pusnakt vai kā tur. Tad parast dēv pienzup. Pienzup ar makaroņiem vai nu rīsu vai, vai kaut ko, bet iekšā tās rozīnes. Ausma Tetere: Marij! Pastāst tiem jauniem, kas tā vāķēšan ir! Marija Rudzāja: Tā vāķēšan. Nu, tā ir ta ka iepriekš vakarā. Ta, ka šodien glabā un uz to vakaru līdz pusnakt skait pātarus, rā! Un vis saiet, tie bērinieki saiet un skaita, un tad divpadsmitos beidz un dev pien zup ēst. Bet tagad jau tād mod vairs nau! Un tagad vairs tā nedara? Marija Rudzāja: Nē, nē. Tagad jau nevāķē. Un kad tad pēdējo reizi bija tāda vāķēšana te, Jūrkalnē? Marija Rudzāja: Tas i sen, sen atpakaļ. Vecie Klāviņ kad bija, tad. Marija Janvāre: Tas bi piesnt piektā [piecdesmit piektajā] gadā. [..] Un tad pien zup bi riktīg un nūdels. Bet tad bij arī rozīns, un Regīn ēd un visas tās rozīns izliek uz malu. Tās viņ ēdīs pēc tam. Dadž Antons sēd blaks un skatās, skatās un – fuķ! Un ar karot vis tās rozīns mutē iekš! Tās es gribēj pēc tam apēst, un tu man visas apēd! Ā! To kā kārumu! Marija Janvāre: Nē, nu, tik daudz tas kārums, kā tā krodele [krāmēšanās]! Marija Rudzāja: Kad ir tās kartupeļ talkas, tad izvār rīs zup un tik daudz tās rozīns. Nu vecais Pēters teic: “Kat, nē, Kat! Tā ka mušas iedirsušas.” [..] Anna Bubļauska: Un tad kāzās otrā dienā deva kartupeļs ar dreben. Un vīri sabraukuši uz tām kāzām, runā paši: “Kas tā dreben tād? Kas tā tād ir?” Un ko ta sievs teic: “Va ta jūs tād galert nepazīst?”

Ausma Tetere: Pirmā gadā kolhozam bij jāpārlasa kartupeļ un visas vecas sievs izstrādājušās ies mājās – nu ko ta vakar izvārīs? Kaņķenus un dreben klāt. Es klausas, klausas tād brīd – kas tas i – kaņķens un dreben? Tad Grietiņ – tai tie lielie smiekli: ak tu debess tētiņ! Kaņķens un dreben! Marija Janvāre: Bet tad, kad dreben ēd, tad jau jāvār kartupels a vis miz. Un ko tad piedzēra klāt? Visas: Skābputr.

Par cūku bērēm un stinču zupu Teicējas: Leontīne Lastovska (dz. 1941. g.) un Inga Lastovska (dz. 1976. g.), Bērziņos Kāpēc saka – cūku bēres? Leontīne: Kā tās var nebūt cūk bērs? Tev jau i tā cūk jānokauj, tad tu sadal, un tev galds a jāuzklāj. Piesēž pie gald. Tur i zacen, tur i pudel, un tās i cūk bērs. Ir arī kaut kāds ēdiens, ko vienmēr taisa cūku bērēs? Inga: Tagad vairs ne, bet ātrāk akniņ izcep. Es atceros, ka bērnībā arī mamm vienmēr akniņs cep. Tagad jau vairs tā nē. Man jau liekās – tai cūciņai ir jāaiziet līdz augšai, līdz galam, tad var viņ ēst. Es nevar viņ svaig ieēst. Kādas daļas no cūkas jūs neēdat? Inga: Viss tiek apēsts, izņemot zarnas. Ja tais desās, arī tās ēd. Leontīne: Tagad jau mēs vairs tā nav, bet senāk visu savāca. Un to pat iztīrīj kārtīg un kārtīg, sagriez un apsālīj. Ta, ka mamm teic, viņ izvārīj stinč zup – kuņģs, zarnas un viss kas. To kuņģ iztīrīj, ta viņ bij janoberž a sāl, noberz, nosālīj – un viss. Tolaik bij garšīg. Inga: Mēs pat plaušs tagad vairs neēdam. Galertus taisāt? Inga: O, jā. Tas i drebens. Tas nav maltais, bet spiestais.

Kas ir spiests? Inga: Tagad tikai maļ. Agrāk paņēma galvu, atkauloja un tad viņ arī nosēja marlītē. Nosien stingri, slogu arī virsū, un tad viņ arī smuk. Bet mēs maļam. Tas ir tāpēc, ka es bērnībā galert vienmēr izcūkoj. Es tikai to liesumiņ izkasīj ārā, un tā viņš tur tāds nesmuks gabals tur stāvēj. Tā viņš i samalts un viss tiek apēsts.

Par pindžām un dradžiem Teicēja: Taiga Reķe (dz. 1972. g.), Kaijās Ā, vecāmamm vēl pindžs taisīj. Bet pindžs man bērnībā garšoj. Un es saprat, ka man vairāk pindžs negaršo. Kas tas tāds ir? Tad, kad om audzēj cūks, bij pa trim četrām cūkām, un tad, kad bij cūku bēres, tad savāc visas zarnas. Tievās, protams, bij desām, resnās bij pindžām. Un tad pindžas, plauša, kuņģis – tie vis tik izrīvēt ar sāl rupjo, tad zilos graudiņos mērcē, tad vēl vienreiz ar sāl un ar sāl, ar pipariem, ar tad vis sataisīt savā sulā, tad... Bet stiprā sālī, jo vis ziem te kambarītī stāvēj un periodisk tik paņēm, izvārīj. Tad viņ vārīj a visādām garšvielām. Nu, zarns jau īpaš bij tur jātīr. Čakars bij tāds, ka mēs vis te ar deguniem aizsietiem. Bet nu tai pat laikā bērnībā es uz tiem arī izaug – uz pindžām. Bet tagad man vairāk arī nevelk. Tad, kad man ir kād labāk gadījum, tad es tais dradžs. Kas tas ir? Dradž ir garšīg liet. Man švāģers vēl šad tad atved dradžs, jo viņš sapērk cūk gaļ, un ta to... Varbūt pastāstiet, kā jūs tos gatavojat? Nu, kā – tos tauk atgriezumiņs, kas ir liesāk, tos tā vairāk vai mazāk caur gaļmašīn izlaiž. Nu, tā sīk, sīk sagriež un ta lēnām čurkstin tos tauks. Tad, ka tie tauk jau ir izgarojs viss tas pamatūdens, tad vēl bišķiņ pačurkstin, pieliek kād rupmaizs doniņu – galiņš, jāsak. Tad viņam nedaudz kād sīpoliņ saliek klāt un tad viss tos tauks ta, ka smuk nosusin... To vis pavēderīt, speķīt čurkstin, tad paliek tas viss, tas liesumiņš, tās dradiņas, tās pakašiņs. Nu, tad tas ar sālīti tiek sadarīts caur tā. Un ta, ka viņš ir atdziss, tad uz rupmaiz. Nenoēsties ziemā. Tad tas ir tāds baigais smeķs.

Par silto grūdienu, dokām un zupainiem kartupeļiem Teicēji: Arvīds Bērziņš (dz. 1948. g.) un Aleta Bērziņa (dz. 1953. g.), Kublās Ko mamma taisīja vecos laikos? Tāds ēdiens, kas tagad ir piemirsts. Arvīds: Nu, man personīgi garšo siltais grūdiens. Siltais grūdiens? Kas tas ir? Arvīds: Jā-ā-ā! Baigi labi! Siltais grūdiens? Jā! Es jums izstāstīšu. Tagad viens no Rīgas

atbraucis, zin, līvānmāju nopirka, un mēs te tādi čom bij, es teic: “Man garšo siltais grūdiens.” Viņš teica: “Siltais grūdiens – he-e, he, he hē! Siltais grūdiens!”

Ar pienu? Arvīds: Jā, ar pienu, ar rabarberiem ar, tie ir saldie tad. Ielaiž iekšā.

Bet kas tas ir? Arvīds: Nu, citi sauc par dokām.

Kā tos ķiļķenus taisa? Arvīds: Olas, miltus. Pienu ar vajg. Un tad vēl vārīja – cūku ribiņas ar ķiļķeniem vāra. O! Cūku ribiņas un arī ķiļķenus.

Kas tas ir – dokas? Arvīds: Citi sauc viņ par kartupeļu biezputru. Nomizo kartupeļus, izvāra, tad sastampā, tad paņem riktīgi tā kā uzputo un tad paliek tāda balta, uzber virsū sīpollokus, tad uztaisa gaļas mērci. Kartupeļus sastampā ar visu ūdeni? Neliek klāt pienu vai rūgušpienu? Arvīds: Ūdeni nost, nost lej! Nē, rūgušpienu nē. Pienu, pienu, pienu pielej klāt! Tad sastampā un riktīgi tā uzputo. Tad paliek tāda balta, balta. Puto ar koka karoti? Arvīds: Nē, nē. Mēs ar tādu kā sietiņu, tā kā stampa iet cauri, ar to tad puto. Kāpēc sauc par dokām? Arvīds: Nu, tas tāds, suitiem tāds nosaukums. Un kā jūs par silto grūdienu esat iesaukuši, tādu vārdu tikai jūsu mājās lietojat? Arvīds: Ne, kā nu kurš sauc, cits sauc par silto grūdienu, cits par dokām. Papras tām sievām! Atpazīs vai neatpazīs? Ā! Un vēl es jums pateiks tā, suitos... Par zivīm parunāsim tagad, ja? Cit teic – buts. Mēs tāds buts nekad nav saukuši, vecie cilvēki saukuši – plekstes. Mums ir tikai plekstes – un viss. Un tad mums vēl ir strimalas. Un uz svēršanu nesvēra, bet uz kāliem ņēma. Tik un tik kālus! Tur noteikts skaits bija kālā. Un kādus ēdienus no zivīm taisīja? Arvīds: No zivīm? Nu, zivzupu vārīj, žāvēj. Mencas žāvēj uz karsto, rudenī plekstes ir riktīgi biezas, tauki ir iekšā spurās, un mencas tāpat, tos apsāl un nokūpin, un tad, lai pa ziemu ir, pa cieto nožāvē, tād ciet žāvēšanu, un tad uznes augšā uz bēniņiem. Un tad, kad vajag, nes lejā, verdošā ūdenī iekšā, kā saka, uzplucin, un paliek mīksta un ēd. Var ēst ar sausiem kartupeļiem, nu, kā vien sirds vēlās. [..]

Klimpas jūs arī vārāt? Aleta: Ķiļķenus? Jā! Arvīds: Ā, ķiļķenzupu, jā, vāram.

Izsutina tās ribiņas? Aleta: Nu, apcepinā... Arvīds: Ja viņas ir žāvētas, tad... Aleta: Žāvētas jau nē, garšīgāk ir ar svaigu gaļu. Arvīds: Mēs kādreiz ir žāvētas ribiņas ar. Tad jau nožāvē, tur jau sāle ar ir klāt. Aleta: Viņa mamma jau vārīja vienkārši plikā ūdenī un ja tur klāt kāda lauru lapa, pipari. Man jau patika – uz rupjās rīves burkānus sarīvē, vēl papriku. Arvīds: Tad tā zupa ir tāda zeltaina. Kurā brīdī tad tos ķiļķenus liek klāt? Aleta: Vispirms tās ribiņas izvāra, tad izņem ārā un vārošā ūdenī laiž iekšā. Un kā tad ēd? Aleta: Vienkārši izņem ārā tos ķiļķenus, uzliek krējumu virsū un ēd tādus siltus, tā kā pelmeņus. Citi jau ēd ar zupu, tādu šķidru. Un kā tad šito ēdienu sauc? Aleta: Ribiņas ar ķiļķeniem, tā arī sauc. Es jau nezin, vai vēl lieto tād nosaukum, bet tad, kad es te atnācu dzīvot, Arvīdmamma teic: “Izvārīs zupainus kartupeļus!” Zupaini kartupeļi? Nu, zupa jau pati par sevi, bet zupaini kartupeļi? Mums, piemēram, mamma teica: “Piena sakņu zupa.” Viņiem – zupaini kartupeļi! Tā jau vāra – zirņi, pupas, jaunie burkāniņi.. Arvīds: Tad vēl jaunie kāposti, ja vēl galviņas nav, tad var lapas likt klāt. Tā ir. Kas jums vēl, ienākot suitos, likās tāds jocīgs? Aleta: Es jau tik sen dzīvo, ka man liekas, ka viss ir tā normāli. Bet sākums bij tāds. Es sāk strādāt veikalā, atved svaigās reņģes. Un par tām strimalām sauc. Arvīds: Jā, jā, citādāk tēvs reņģi nemaz nesauca, viņš sauca – strimalas. Strimalas! Aleta: Atnāk sievas veikalā un prasa strimalas. Es raustu plecus. Arvīds: Nuja – prasa strimalas! Un atkal – menc. Citi saka: “Man vajadzētu mencu akniņas.” Kādas akniņas? Ko jūs te muld! Lēveri! Tie ir mencu lēveri, suitos sauc par lēveriem.

Par skābputru Teicējas – Alsungas vidusskolas skolotājas Laila Puķīte (dz. 1970. g.), Ligita Stašaite (dz. 1962. g.) un skolniece Herta Galiņa (dz. 1992. g.) To skābputru tā kā reāli lieto vēl? Laila: Man vecāsmammas mājās viņu taisīja vienmēr. Un otra lieta, kas te vēl neskanēja. Nu, vīrieši biežāk mēdz tā uz sirdi paņemt tā vairāk, nopietnāk. Tad tētis man teica tā, ka tas ir tas labākais ēdiens, ar kuru principā var atdabūt sevi atpakaļ uz strīpas, ka vajag. Acīmredzot vai tas skābums, vai! Ligita: Es ar atceros. Tētis sēdēja otrā dienā un ēda šito lielo, es iemācījos no mazām dienās. Tik sēdēju blakus, man tik patika, mani tik uzslavēja: “Re, ka tev garšo tā putra!” Es tik ēd un ēd, vis mut. Tiešām garšo, jā! Laila: Principā vārīta viņa tiek tā reāli. Ligita: Man mammai mājās tas ir ikdienas ēdiens. Laila: Jā, man arī viņš garšo. Citreiz es nepaspēju, tad viņu mamma ir sarūpējusi, tad tas tā iet jau vairākās paaudzēs, un meitenes manas arī ēd. Es domāju, ka tas tā arī aizies. Nepazudīs. Bet kefīru parasto nevar izmantot, ne? Ligita: Viss būs vienāds. Laila: Ir viens piens, kurš ir jau tāds kunkuļains. Pakā var nopirkt, tā kā no veikala arī var dabūt, tikai jāatrod, kuru. Otrs mirklis ir, ja mājās sakrājās rūgušpiens un nav kur viņu izlikt, tad viņu izvāra. Tad arī visi tie ēdieni, kas tiek taisīti šinī pusē, – katrai saimniecei ir sava garšas izjūta, tāpēc tas rezultāts ir atšķirīgs. Izstāsti “no nullītes” visu to recepti! Herta: Nu, tātad ir katls. Tur vajadzīgs vājpiens. Viņu uzraudzē kā rūgušpienu, tad uzvāra to ūdeni. Kamēr viņš tur vārās, pieber klāt putraimus. Viņi bišķiņ jāpavāra. Un tad lej klāt to vājpienu. Ar karoti, lai veidojās tie kunkuļi. Viņus nevajag uzvārīt, savādāk viņi izšķīst. Man arī vienreiz tā bija. Pirmo reizi mēģināju un bij šķidrs ūdens vien. Bišķiņ, lai mazu burbulīti uzmet. Ir kaut kādi 90 grādi? Lai viņš tad tvaiko un tie burbuļi nav? Herta: Jā, un viss.

Un proporcijas ir – pusi uz pusi vājpiens? Herta: Nu, it kā ūdens ir divi un tas vājpiens ir trīs. Divi pret trīs. Un putraimus liek, cik pats grib.

Sāls, cukurs? Herta: Sāli arī, jā. Šite nav sāls klāt. Ligita: Es esmu pieradusi pienu liet klāt. Lai balta viņa izskatās vairāk. Te ir vairāk sūkalaina. Kā jūs darat ar tiem miežu putraimiem? Jūs vārat vai vispirms uzbriedinat? Herta: Vispirms uzvāra ūdeni un tad viņus ieliek, lai bišķiņ pavāra. Ligita: Nevajag vārīt.

SUITU ĒDIENU RECEPTES Sklandrauši

(Lailas Puķītes recepte) Rupjie rudzu milti. Sataisa pamatnīti, tur vēl eļļu vai sviestu liek klāt, ūdeni, sāli. Uztaisa tādus smukus žodziņus, aplītī. Pildījums: apakšā ir kartupeļu masa, biezpiens, krējums, ķimenītes. Un virsū burkānu masiņa. Burkāniņš – vārīts un zaļš; krejums, cukurs. Un gan burkānu, gan kartupeļu masai olas klāt. Pašās beigās pārber cukuru ar kanēli. Var ar krējumu ar cukuru beigās pārliet pāri. Senos laikos ir cepušas saimnieces, kad kādreiz tā panna bijusi liela, un tad tas sklandu rausis ir izcepts viss liels.

Kartupeļu klimpas pienā

(Ievas Jankovskas recepte) No sākuma uztaisa kartupeļu masu – tā, lai viņa turās kopā, – ar kartupeļu cieti un nospiež sulu, olu pieliek un piemīca sāli iekšā, un tad viņu vāra sālsūdenī, tās klimpas. Lai viņas kārtīgi izvārās, tad beigās liek klāt vārītu pienu.

Skābputra

(Hertas Galiņas recepte) Taisa no vājpiena rūgušpiena, jo viņš ātrāk sarūgst un arī ir skaistāki kunkuļi, jo no parastā rūgušpiena viņ nevar īsti sajust. Nevajag to vājpienu ilgi turēt, jo savādāk, kad viņus izvāra, viņi sanāk tādi sīki, tie kunkuļi, gandrīz tā kā biezpiens. Ielej katlā ūdeni, nu, apmēram pusi uz pusi, uzvāra, tad ielej putraimus, bišķiņ pavāra un tad ar karoti liek tādus kunkuļus iekšā, lai neizšķīst, tad uzsilda un arī gatav ir. Var ar krējumu un vēl sālīti piebērt, un var ēst viņai klāt ķilavmaizi vai arī siļķi.

Kupiņas

(Taigas Reķes recepte) Kefīrs vai rūgušpiens, siļķe “Mājas gaumē”, vārīti kartupeļi, biezpiens, sāls, ķimenes.

Koča

(Taigas Reķes recepte) Grūbas, cauraudzis – kaut kāds kūpinājums, sīpoli un krējums. Grūbas savāra un pēc tam iejauc mērci.

Reņģes pienā

(Ausmas Teteres recepte) Reņģes, sīpols, garšvielas. Reņģes iztīra, nomazgā. Katliņā kārtām liek zivi, sīpolus, garšvielas, un atkal to kārtu, tad sālīti virsū un pēc tam uzlej pienu. Liek uz uguns, lai sautējās, kamēr tā zive ir gatava, izjukt nedrīkst. Klāt arī kartupeļi ar visu mizu.

Šļepputriņa

(Marijas Rudzājas recepte) Gaļ izkausē, sīpols, ieliek ūdenī un ūdenī ieber smalkos milts iekš. Cūkgaļu. Izkausē pannā. Cik to ūden grib, va to litr, va to div litr. Un ieliek to iekš. Un liek vārīt. Un pieliek ta ka milts klāt. Un ta viš tā vārās – šļek, šļek, šļek, šļek.

Jūrkalnes ekspedīcijā satiktie teicēji Teicēja Daina Dadze (dz. 1950. g.). Intervija notiek Muižupītes pludmalē, 15.06.2009. Intervē Signe Pucena. Intervijā piedalās visi ekspedīcijas dalībnieki – Ieva Vītola, Mārtiņš Sirmais, Astra Spalvēna, Ilze Lasmane, Sandra Skara Sirmā, Laila Puķīte, Ligita Stašaite, Aina Verbele, Anna Sala, Ieva Jankovska, Herta Galiņa, Lāsma Raģele, Krista Ciekale, Eva Miltoviča. Interviju atšifrējusi Anna Sala un Ieva Jankovska. Teicējs Jānis Priedoliņš (dz. 1941. g.), Jūrkalnē pazīstams kā Dzēriņjānis. Intervija notiek ekskursijas ietvaros Jūrkalnes baznīcā, 15.06.2009. Intervē Ieva Vītola. Intervijā piedalās visi ekspedīcijas dalībnieki. Interviju atšifrējusi Ieva Jankovska. Teicējas Laila Puķīte (dz. 1970. g.), Ligita Stašaite (dz. 1962. g.) un Herta Galiņa (dz. 1992. g.). Intervija notiek Jūrkalnes pamatskolā, 15.06.2009., degustējot ekspedīcijas dalībnieku sagatavotos tradicionālos suitu ēdienus. Intervē Signe Pucena. Intervijā piedalās visi ekspedīcijas dalībnieki. Interviju atšifrējusi Ieva Jankovska. Teicējas Jūrkalnes suitu sievas, etnogrāfiskā ansambļa “Maģie suiti” (vadītāja Ilga Leimane) dalībnieces – Marija Rudzāja (dz. 1923. g.), Jūrkalnē pazīstama kā Kaiķmarija, Anna Bubļauska (dz. 1935. g.), Jūrkalnē pazīstama kā Pabēržanna, Nellija Dadze (dz. 1936. g.), Jūrkalnē pazīstama kā Muižkalnu Nellija, Ausma Tetere (dz. 1943. g.), Jūrkalnē pazīstama kā Ceļarājausma, Valija Ansone (dz. 1939. g.), Jūrkalnē pazīstama kā Ozoliņvalija un novadpētniece Marija Janvāre (dz. 1940. g.), Jūrkalnē pazīstama kā Dzintaru Marija. Intervija notiek Jūrkalnes tautas namā, 16.06.2009. Intervē Ieva Vītola un Signe Pucena. Piedalās visi ekspedīcijas dalībnieki. Interviju atšifrējusi Herta Galiņa. Teicēja Taiga Reķe (dz. 1972. g.). Intervija notiek Jūrkalnes Kaijās, 16.06.2009. Intervē Signe Pucena un Astra Spalvēna. Intervijā piedalās Mārtiņš Sirmais, Astra Spalvēna, Laila Puķīte, Ilze Lasmane, Herta Galiņa, Ieva Jankovska, Sandra Skara Sirmā. Interviju atšifrējusi Herta Galiņa. Teicēja Marija Priedoliņa (dz. 1941. g.), Jūrkalnē pazīstama kā Motorniekmarija. Intervija notiek Jūrkalnes Priežos, 16.06.2009. Intervē Aina Verbele. Intervijā piedalās Krista Ciekale, Eva Miltoviča.

Teicēja Marija Klaiva (dz. 1927. g.), Jūrkalnē pazīstama kā Baznīcas Marta. Intervija notiek Jūrkalnes Straumēs, 16.06.2009. Intervē Aina Verbele. Intervijā piedalās Krista Ciekale, Eva Miltoviča. Interviju atšifrējusi Krista Ciekale.

Teicēja Katrīna Boja (dz. 1935. g.). Intervija notiek Jūrkalnes Intos, 16.06.2009. Intervē Ieva Vītola. Intervijā piedalās Ligita Stašaite, Lāsma Raģele. Teicējs Ludis Alberts Jancis (dz. 1933. g.), Jūrkalnē pazīstams kā Sundikludis. Intervija notiek Jūrkalnes Sundikos, 16.06.2009. Intervē Ligita Stašaite, Anna Sala, Lāsma Raģele. Interviju atšifrējusi Anna Sala. Teicēja Irma Apene (dz. 1935. g.), Jūrkalnē pazīstama kā Gulbju Irma. Intervija notiek Jūrkalnes Gulbjos, 16.06.2009. Intervē Ligita Stašaite, Anna Sala, Lāsma Raģele. Teicējas Leontīne Lastovska (dz. 1941. g.), Jūrkalnē pazīstama kā Bērziņleontīne un Inga Lastovska (dz. 1976. g.). Intervija notiek Jūrkalnes Bērziņos, 17.06.2009. Intervē Astra Spalvēna. Intervijā piedalās Juris Lastovskis, Laila Puķīte, Mārtiņš Sirmais. Interviju atšifrējusi Astra Spalvēna. Teicēja Marija Rudzāja (dz. 1923. g.), Jūrkalnē pazīstama kā Kaiķmarija. Intervija notiek Jūrkalnes Jaunkaiķos, 17.06.2009. Intervē Astra Spalvēna. Intervijā piedalās Laila Puķīte, Mārtiņš Sirmais. Interviju atšifrējusi Astra Spalvēna. Teicēja Apolonija Ozola (dz. 1933. g.). Intervija notiek Jūrkalnes Ozolkalnos, 17.06.2009. Intervē Aina Verbele. Intervijā piedalās Eva Miltoviča, Krista Ciekale. Interviju atšifrējusi Eva Miltoviča. Teicēja Valija Klaiva (dz. 1929. g.), Jūrkalnē pazīstama kā Dūdniekvaļa. Intervija notiek Jūrkalnes Klungstos, 17.06.2009. Intervē Signe Pucena un Ieva Vītola. Interviju atšifrējusi Signe Pucena. Teicējs Pēteris Brūklis (dz. 1937. g.), Jūrkalnē pazīstams kā Vamžu Pēteris. Intervija notiek Jūrkalnes Priežkalnos, 17.06.2009. Intervē Aina Verbele. Intervijā piedalās Eva Miltoviča, Krista Ciekale. Teicējs Eduards Klaiva (dz. 1948. g.), Jūrkalnē pazīstams kā Zeltiņš. Intervija notiek Jūrkalnes Ozolniekos, 17.06.2009. Intervē Aina Verbele. Intervijā piedalās Eva Miltoviča, Krista Ciekale. Interviju atšifrējusi Eva Miltoviča. Teicēji Arvīds Bērziņš (dz. 1948. g.), Jūrkalnē pazīstams kā Kublu Arvīds un Aleta Bērziņa (1953.g.). Intervija notiek Jūrkalnes Kublās, 18.06.2009. Intervē Ieva Vītola un Signe Pucena. Interviju atšifrējusi Ieva Vītola. 64