08–09/16
Nr. 109
CEĻOJUMS LAIKĀ
1 1 Arturs Baumanis „Zemgaliešu gari (Latviešu karavīri mēnesnīcā)” Audekls, eļļa 149 × 98 cm 1896 Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs
Eduards Zeibots
Zemgaliešu gari Kad ziedonis pumpurus raisa Un zaļot sāk birztalas, Kad puķītes pļavas jau grezno Un gravas un palejas; Kad ziedonī mežos un birzēs Jau skanīgi putni dzied Un Zemgales dārzos un ārēs Jau ābeles, ievas zied; Tad jaukākā ziedoņa naktī, Kad palicis viss jau kluss Un Zemgales dēli un meitas Sen saldajā miegā dus. Ap pusnakti laiviņa līgo, Uz Lielupes slīdēt slīd, Un mēneša sidraba stari Pār Lielupi burvīgi spīd. Sirms laivinieks laiviņu vada, No auguma stalts un slaiks. Līdz krūtīm tam baltaja bārzda Un vīrišķi nopietns vaigs. Un vientulis laivinieks steidzas Un spēcīgi aires ceļ, Un Lielupes sidraba viļņus Viņš airēdams spēcīgi šķeļ Latvijas Medicīnas vēstures muzejs glabā Artura Baumaņa (1866/1867–1904) gleznu „Zemgaliešu gari”, kurai šovasar aprit simt divdesmitā gadskārta. Etnogrāfiskajā izstādē to redzējuši vairāki desmiti tūkstošu skatītāju. Vēl vairāk – visai iespējams, ka glezna tapusi tieši šai izstādei. 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde pārsteidz joprojām – ar drosmīgo ieceri, ar sagatavošanas darbu mērķtiecību, ar notikuma vērienu un ar izstādes atbalsi latviešu turpmākajā kultūras vēsturē. Īpaši pieminama „Rūķa” mākslinieku līdzdalība izstādes tapšanā un viņu organizētā gleznu ekspozīcija. Senā fotogrāfijā skatām izstādes dalībniekus, starp viņiem arī Arturu Baumani. Oriģinālais uzņēmums (1892) ticis retušēts, tomēr domājams, ka aizritējušie četri gadi nebija jūtami mainījuši māksliniekus. Rīgai jau bija sava mākslas izstāžu pieredze: vietējo mākslinieku izstādes te notika jau kopš 19. gadsimta 40. gadiem, jau bija atvērta Pilsētas gleznu galerija (1869) un nodibināta Rīgas Mākslas biedrība (Kunstverein zu Riga, 1870). Rīgā bija aplūkojama gan pastāvīga mākslas ekspozīcija, gan tika rīkotas dažādas izstādes. Nav pamata apgalvot, ka latvieši būtu konsekventi ignorējuši vietējās mākslas dzīves aktivitātes, tomēr tās nekļuva par tik nozīmīgiem notikumiem, lai atbalsotos ar Rīgas Latviešu biedrību saistītajos preses izdevumos. Piemēram, kad 19. gadsimta 70. gados Rīgā viesojās Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības (peredvižņiku) trīs ekspozīcijas, kurās bija iekļauti arī Kārļa Hūna darbi, izstāžu apskati tika publicēti vietējā vācu un krievu presē, kamēr „Baltijas Vēstnesis” tās pat nepieminēja. Etnogrāfiskās izstādes mākslas daļa iezīmēja jaunu laiku, jaunu attieksmi. Izstādes apmeklētāji no Vidzemes, Kurzemes, Zemgales vienkārši nevarēja paiet garām latviešu glezniecības
25
Pie Mežotnes nostājas Viestars, Kur malā tas laivu griež, Pats izlēcis, smagajas aires Viņš atpakaļ laivā sviež. Tad virsaitis spēcīgos soļus Uz pilskalnu skubināt steidz, Un augšā, kalngalā ticis, Tur vientulis ceļu beidz. No vietas, kur senatnē stalta Bij Viestara stiprā pils, Tam redzamas Mežotnes druvas Un Lielupe, pļavas, sils.
V V