Permission is hereby granted to use anything in this book in any way you find helpful for the Gospel. No attribution is required. This work belongs to the Church. www.wolfmueller.co
Latvian “And Take They Our Life: Martin Luther’s Theology of Martyrdom” by pastor Bryan Wolfmueller, 1st edition, printed in June 2024, 500 copies
The translation and publishing of this book has been made by the Lutheran Heritage Foundation. All rights reserved. No part of this book may be reproduced, stored in a retrieval system, or transmitted, in any form or by any means, electronic, mechanical, photocopying, recording, or otherwise, without the prior written permission of the Lutheran Heritage Foundation
Lutheran Heritage Foundation 51474 Romeo Plank Road Macomb, Michigan 48042 USA www.LHFmissions.org info@LHFmissions.org
Funding for the publication of this volume has been provided by the Lutheran Heritage Foundation Endowment Fund.
Dejojot nāvei: Svētā Agnese, Svētā Agata un pazemīgi bezbailīga ticība . . . . .
Viņi neturēja savu dzīvību mīļu un devās pat nāvē: mocekļi mācītājiem . .
Pielikums: vērtīgi Lutera citāti par mocekļiem . . .63
Sa ī sin ājumi
1Moz II – Mārtiņš Luters, Pirmās Mozus grāmatas skaidrojums, 2.sējums. 2008. Rīga: Luterisma mantojuma fonds
1Moz IV – Mārtiņš Luters, Pirmās Mozus grāmatas skaidrojums, 4.sējums. 2009. Rīga: Luterisma mantojuma fonds
1Moz V – Mārtiņš Luters, Pirmās Mozus grāmatas skaidrojums, 5.sējums. 2009. Rīga: Luterisma mantojuma fonds
Jņ I – Mārtiņš Luters, Jāņa evaņģēlija skaidrojumi, 1. sējums.
2017. Rīga: Luterisma mantojuma fonds
Jņ II – Mārtiņš Luters, Jāņa evaņģēlija skaidrojumi, 2. sējums.
2017. Rīga: Luterisma mantojuma fonds
LW – Luther’s Works (Lutera darbi), amerikāņu izdevums
55 sējumos
Magnificat – Mārtiņš Luters, Magnificat. Lūkas evaņģēlija 1:46–55 skaidrojums. 2016. Rīga: Luterisma mantojuma fonds
ML I – Mārtiņš Luters, Dr. Mārtiņa Lutera darbu izlase, 1. sējums. 2019. Rīga: Luterisma mantojuma fonds
VG – Vienprātības grāmata, Liber Concordiae, Luterāņu ticības apliecības. 2012. Rīga: Luterisma mantojuma fonds
Katrs kristietis ir moceklis Ievads
Tas ir tiešām brīnumaini, ka velna lielais uzvaras brīdis ir arī viņa krišanas brīdis. Tas ir tas pats lielais brīnums, kurā Dieva nāve kļūst par cilvēku mūžīgo dzīvību. Līdzīgi arī neaptveramais
Jēzus kauns un pazemojums pie krusta ir Viņa godība un paaugstināšana.
Krusta vājumā Dievs pārspēj grēku, nāvi un velnu. Krusta muļķībā grēcinieki tiek darīti gudri pestīšanai. Jēzus ciešanās mums, kristiešiem, tiek dota mūžīga svētlaime. Mums tiek piedots Viņa pamestībā. Viņa nāvē mēs atrodam dzīvību – mūžīgu dzīvību, kura nekad nebeidzas un nevar beigties.
“Viņš ļauj dievbijīgajiem kļūt nespēcīgiem un apspiestiem, tā ka ikvienam šķiet: tiem ir pienācis gals. Un tieši tajā brīdī Dievs viņos ir visspēcīgākais, tikai apslēptā un neredzamā veidā – tā, ka viņi paši to nejūt. Tie cieš un ir apspiesti, bet tic, ka Dievs dara Savu darbu. Tāda ir Viņa spēka pilnība un Viņa izstieptais elkonis. Jo tur, kur beidzas cilvēka spēki, sākas Dieva spēks, ja vien cilvēkā ir ticība tam, kas to sagaida. Tad apspiešana izbeidzas un Dieva spēks izlaužas visā varenībā, atklādams, ka cilvēka vājumā ir bijis klātesošs liels spēks. Redzi, tā Kristus bija zaudējis visus Savus spēkus, ciezdams pie krusta; taču tieši šajā nespēkā parādījās Viņa
vislielākā varenība – Viņš uzveica grēku, nāvi, pasauli, elli, velnu un visas nelaimes. Visi mocekļi ir bijuši stipri un ar savām ciešanām izcīnījuši uzvaru. Tā arī šodien visi cietēji un apspiestie izcīna uzvaru. Tādēļ Joēls saka: “Lai arī nespēcīgais par sevi saka: es esmu stiprs!” (Jl 4:10). Taču tas paliek nesajusts, un šos vārdus iespējams sacīt tikai ticībā, kad viss ir galā.”1
Šī krusta apslēptā uzvara attiecas arī uz kristieti, kas seko Kristum ciešanu ceļā. Pirmais krusts, kas pieminēts Rakstos, ir krusts, kas jāņem mācekļiem, lai sekotu Kristum. Mārtiņš Luters saprata, ka viena no kristīgās baznīcas pazīmēm ir tā, ka tā nes svēto krustu.
“Ārēji svēto, kristīgo tautu pazīst pēc svētā krusta svētuma – tam ir jābūt kā visādām nelaimēm un vajāšanām, kārdināšanām un ļaunumam (kā to lūdz Tēvreizē) no velna, pasaules un miesas, iekšēji jābūt skumjam, bijīgam, izbiedētam, ārēji nabagam, nicināmam, slimam, vārgam, ir jācieš; ar to ļaudis kļūst līdzīgi savai galvai – Kristum. Un arī iemeslam ir jābūt vienīgi šādam, ka viņi cieši turas pie Kristus un Dieva vārda un tādējādi cieš Kristus dēļ: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ” (Mt 5:11). Viņiem jābūt dievbijīgiem, mierīgiem, paklausīgiem, gataviem ar miesu un mantu kalpot valdībai un ikvienam un nevienam nedrīkst darīt pāri.
Bet nevienai tautai zemes virsū nenākas paciest tik rūgtu naidu – viņiem nākas būt ļaunākiem par jūdiem, pagāniem un turkiem, viņiem nākas būt par ķeceriem, blēžiem, velniem, nolādētiem un visnekrietnākajiem ļaudīm zemes virsū, tā ka arī tie izdara kalpošanu Dievam. Neviens par
1 Magnificat, 54. lpp. (LW 21:340, On the Magnificat, 1521).
viņiem neiežēlojas, bet dzirda ar mirrēm un žulti tad, kad viņiem slāpst; taču ne jau tāpēc, ka viņi ir laulības pārkāpēji, slepkavas, zagļi vai krāpnieki, bet gan vienīgi tāpēc, ka viņi negrib atzīt nekādu citu Dievu kā vienīgi Kristu. Ja nu tu to redzi vai dzirdi, tad zini, ka tur ir svētā, kristīgā baznīca, kā Viņš saka: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs ..” (Mt 5:11, 12).
Jo ar šo svētumu Svētais Gars šo tautu padara ne vien svētu, bet arī svētlaimīgu.”2
Mēs varētu visu pasauli piepildīt ar Rakstu liecībām un Lutera citātiem 3 , kas paustu neērto, tomēr nenoliedzamo patiesību, ka kristieša dzīve ir ciešanu dzīve. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, redzot mūsu Dievu ciešam. Dieva vārdam ir nenogurstoši un enerģiski ienaidnieki, tāpēc cilvēki, kas ir ar šo vārdu apzīmēti, iegūst šos ienaidniekus arī sev. Pasaule, miesa un īpaši velns uzbrūk Dieva valstībai. Viņš ir bijis slepkava no iesākuma (Jņ 8:44), un viņa mērķis, dārgais kristieti, ir tava nāve.
Tā kā Luters pasaules vēsturi redzēja kā krusta un sludinātā vārda uzvaru pār velna valstību, viņš katru kristieti uzskatīja par mocekli. Kristietis “ļauj katram, kas to vēlas, aplaupīt, apkrāpt, izplēst, aprīt un trakot, jo kristietis uz zemes ir moceklis”4 . Luteram nebija īpašas mocekļu teoloģijas, bet gan Evaņģēlija teoloģija, Dieva ciešanu teoloģija, čūskas galvas satriekšanas ar Mesijas
2 Mārtiņš Luters, Par konciliem un baznīcu. Luterisma mantojuma fonds, 281. lpp. Iegūts no: https://www.lmf.lv/wp-content/uploads/2018/01/Par-konciliem-un-baznicu..pdf (sk. 11.03.2024.). (Angl. LW 41:164–165, On the Councils and the Church, 1539.)
3 Vēl viens citāts no Lutera Lielā katehisma par Tā Kunga lūgšanu (III:65): “Tādēļ mums, ja gribam būt kristieši, ir jābūt tam gataviem un jārēķinās ar to, ka velns ar visiem saviem eņģeļiem un pasauli ir mūsu ienaidnieks, kas sagādā mums visas nelaimes un sirds ciešanas. Jo, kur Dieva vārds tiek sludināts, pieņemts, kur tam tic un tas nes augļus, tur netrūks arī mīļā, svētā krusta. Un neviens lai nedomā, ka viņam būs miers, bet apzinās, ka nāksies veltīt visu, kas viņam ir virs zemes: mantu, godu, māju un sētu, sievu un bērnus, savu miesu un dzīvību.” VG, 428. lpp.
4 LW 46:40.
papēdi teoloģija, Svēto Rakstu teoloģija, kas savieno kristieša dzīvi un nāvi ar Kristus nāvi un dzīvību. Luteram moceklība bija patiesas kristīgas dzīves paraugs (LW 32:266).
“Tā Tas Kungs saka Jeremijam: “.. Es tevi daru par stipru pili, par dzelzs balstu un par vara aizsargmūri pret visu šo zemi ..” (Jer 1:18). Un patiesi, baznīcas mācītāja amats prasa tādu prātu, kas nicina visas briesmas. Katram ticīgajam sevi jāsagatavo tā, lai arī viņam nav bail kļūt par mocekli, tas ir, apliecinātāju vai Dieva liecinieku. Kristus nevēlas pasaulē paslēpties, bet gan tikt sludināts nama jumta, nevis starp četrām sienām (Mt 10:27), lai Evaņģēlijs spīdētu pasaulē kā lāpa augstā kalnā vai sardzes tornī.”5
Kristietim Dieva vārds ir pats vērtīgākais. Dieva vārds pastāv mūžīgi. Ar un caur šo Vārdu arī mēs izturēsim Dieva tiesu un nāksim mūžīgā dzīvībā. Ticība pieķeras Dieva vārdam. Mēs turamies pie Vārda stiprāk nekā pie savas dzīvības. “Tie, kas šo gaismu redz kā dārgumu, visu miesas godību tur par nieku. To mēs redzam pie mocekļiem. Turēdamies pie Vārda, viņi noraidīja visas lietas.”6 Luters mums rāda priekšā mocekļus kā darbīgas ticības paraugu. Viņš – atšķirībā no viduslaikos populārās prakses – slavēja mocekļus nevis kā labo darbu varoņus, bet gan kā ticības varoņus. Svētīgo mocekļu dzīvē, sludināšanā, ciešanās un nāvē darbojas Vārdā esošais Svētais Gars. Visupirms viņi bija Evaņģēlija liecinieki.
Ticība nespēj turēt mēli aiz zobiem. Kristietis zina, ka velns uzbruks pasaulei, taču nav iespējams, ka sirds, kas pilna ar Kunga žēlastību, neplūdīs pāri kristieša sarunās.
5 LW 12:383–384, On Psalm 51:12, 1533.
6 LW 17:312, On Isaiah 60:1, c. 1529.
“Ja es ticu, ka Kristus ir patiess Dievs un mūsu Pestītājs, tad es to nenoliegšu, bet atklāti sludināšu un apliecināšu arī turku, pasaules, pāvesta, jūdu un visu novirzienu priekšā, stādamies pretī tiem visiem un apliecinādams, ka tā ir patiesība. Drīzāk es pakļaušu briesmām savu dzīvību, mantu un godu nekā noliegšu šo patiesību. Ja ticība ir īsta un godīga, tad tā arī mēlei neļauj klusēt. Būdama gatava panest pat nāvi, tā apliecina Dieva vārdu tirānu priekšā, arī iekšēji, sirdī, panesdama dažādus velna kārdinājumus, kā to ir pieredzējuši svētie mocekļi.”7
Mocekļiem ne vien uzbrūk un viņus nogalina, bet viņi arī labprātīgi ļauj sev uzbrukt un sevi nogalināt. Tas ir ticības auglis – visaptveroša paļaušanās uz Dieva apsolījumiem. “Jo, kur ir šī paļāvība un ticība, tur ir droša, bezbailīga sirds, kura aizstāv patiesību – vienalga, vai tas maksātu mēteli vai dzīvību, vai būtu jāstājas pretī pāvestam vai ķēniņiem. Mēs redzam, ka asinsliecinieki tā rīkojušies. Šādai sirdij pietiek ar to, ka tai ir žēlīgs, labvēlīgs Dievs.”8
Ticība dod mums drosmi ciest un brīvību mirt, zinot, ka jau esam no nāves pārgājuši dzīvībā (sk. Jņ 5:24). Mocekļi stājas pretī savām ciešanām ar drosmi un prieku. To mēs apskatīsim tuvāk nodaļā par Sv. Agnesi un Sv. Agatu, kuras bija Lutera mīļākās mocekles. Šeit atzīmēsim, ka pārliecība par Dieva vārdu svētajiem ciešanas padara par bērnu spēli, kā Luters to pamanījis Vincenta lasījumos.9
“Svētie mocekļi, asinsliecinieki – Sv. Stefans, Laurencijs, Sebastiāns, Fabiāns un citi – vienīgi šādā veidā ir pārvarējuši nāvi un visas savas mokas. Turēdamies pie Ābrahāma
7 Jņ I, 351. lpp. (angl. LW 22:393, On John 3:19, c. 1537).
8 ML I, Sprediķis par labajiem darbiem (1520), 190. lpp. (LW 44:112, Treatise on Good Works, 1520).
9 Svētais Vincents no Lerīnas (miris 455. gadā) bija Gallijas mūks.
ticības un smeldamies mierinājumu šajās redzamajās žēlastības zīmēs, tie visas savas ciešanas un sāpes panesuši kā īsu grūtuma brīdi, jā, Vincents sacījis – visas šīs mokas viņiem bijušas kā bērnu spēle.”10
Mocekļiem piemita drosme, prieks un degsme. Viņiem piemita nekaunība. Luters, šķiet, atrada īpašu mierinājumu to mocekļu drosmē, kuri runāja pretī tirāniem un izsmēja savus apsūdzētājus. Viņi neatkāpās uz pazušanu, bet gan bija pārliecināti par savas dvēseles pestīšanu. Viņus nevarēja iebaidīt vai piespiest. Viņi bija drošsirdīgi un brīvi. “Tā par svētajiem mocekļiem lasām, ka viņi ir spītējuši tirāniem, visām mokām un ciešanām. Tādas jaunas meitenes, jaunavas kā Agnese un Agata ir bijušas drosmīgas un priecīgas, kad tās tika vestas uz cietumu un nāvē, lepodamās, itin kā ietu uz kāzu svinībām.”11 Šī drosme tracināja velnu.
“Sātans ir nikns ienaidnieks, kam tavas domas daudz nerūp. Tāpēc tevī jābūt kaut kam tādam, kas viņam būtu nepārvarams. Pie mīļajiem mocekļiem redzam, cik viņi ir bijuši drosmīgi, cik bezbailīga ir bijusi viņu sirds, kad tie stājušies tiesnešu priekšā, zinādami, ka zaudēs dzīvību, godu un mantu. Tādā brīdī ir vajadzīgs īsts mierinājums, ne tikai doma. Šim mierinājumam ir jābūt cilvēka sirdī, lai viņš varētu priecīgi un droši stāties pretī nāvei un visiem pārbaudījumiem, sacīdams: lai man atņem godu, mantu un dzīvību, lai atņem visu, kas ir šeit, uz zemes, tomēr es palikšu un pastāvēšu! Te nu kļūst redzams, vai cilvēks ar savām domām ir kristietis, vai viņš paliek un pastāv vai nepastāv.”12
10 1Moz II, 292.–293. lpp. (LW 3:125, On Genesis 17:8, c. 1539).
11 Jņ II, 215. lpp. (LW 24:138, On John 14:20, c. 1537).
12 Jņ I, 602. lpp. (LW 23:145, On John 6:56, c. 1531).
Ticība izsmej velnu. Tās nav divas atsevišķas darbības, bet gan viena. Tās ir vienas monētas divas puses. Ticēšana Kungam ir neticēšana melim. Uzticēšanās Dievam ir sātana nicināšana.
“Tādēļ mums jāmācās visu pagriezt otrādi un spītēt gan velnam, gan pasaulei, lai notiktu tā, ka nevis viņi smejas par mums, bet mēs par viņiem. – Lai ienaidnieku prasme tos pieviltu, tā ka tie nespētu darīt mūs noskumušus, nedz dusmīgus un nepacietīgus, bet viņi sevi grauztu ar naidu un dusmām, sagādādami ciešanas paši sev. Mums jāmācās nicināt tos, kas ir nodomājuši izgāzt uz mums visu savu žulti.”13
Šī drošā, priekpilnā un nešaubīgā nāves panešana pasaules (un pat mūsu miesas) acīm šķiet neprāts, taču tā ir Gara auglis.
“Dievbijīgie ir Svētā Gara pilni, tā ka nespēj ciest klusu –viņiem ir nepieciešams pateikties Dievam, apliecināt un slavēt Viņu, mācīt un runāt Evaņģēlija vārdu. Tādi ļaudis ir bijuši apustuļi un mocekļi, kas bija gluži kā apreibuši no Svētā Gara. Tas ir pats labākais vīna koks, par kuru Gudrība saka (Salamana pamācībās 9:5): “Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi!” – jūs dzersit un apreibsit, taču tas būs garīgs reibums. Tā es saprotu šos vārdus – ka Kristū un Kristus laikā mēs būsim noreibuši no Viņa nama dārgumu bagātības, kā Ps 36:8–10 sacīts. Tas ir, mēs saņemsim Svēto Garu, dzirdēdami Dieva vārdu, kas mūs darīs par gluži citādiem cilvēkiem – kā arī piedzēries cilvēks izturas gluži citādi nekā izslāpušais. Viņš ir priecīgs, smejas, gavilē un dzied;
13 Jņ II, 364. lpp. (LW 24:277, On John 15:19, c. 1537).
savukārt izslāpušais ir izbijies, bēdīgs un nespēj neko citu kā tikai žēloties.”14
Kristietis ir “citāds cilvēks”. Viņš smejas par nāvi, priecājas ciešanās, ir bezgala priecīgs šīs dzīves grūtībās un pārvar velnu ar bezbailīgu ticību un nepārvaramu prieku. Mums par lielu izbrīnu, Dievs turpina sakaut velnu caur kristieša sakāvi. Mocekļu asinis patiesi ir baznīcas sēkla, jo Vārds, kam velns tik neprātīgi uzbrūk, ir Gara zobens, ar ko viņš tiek sakauts.
“Tādi svētie kā apustuļi un mocekļi ir Kristus papēdis, caur ko Viņš ir satriecis pasauli. “Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt, tu samīsi jaunos lauvas un čūskas!” (Ps 91:13). Taču
šī satriekšana var notikt tikai caur mocekļu ciešanām un asinīm. Kad viņi nepadevās pat nāvē, ar savām asinīm pārspēja pasauli un tā nespēja panākt, ko vēlējās, tad pasaule tika patiesi nicināta.”15
“Ja arī mums jāmirst vai arī ja uzbrūk mēris, dārgi laiki, karš un visu elles velnu niknās dusmas, tad mums, ja ticam, ir jāsaka: es tev uzspļauju, pretīgais velns! Baznīca patiesi ir tā ticējusi un pratusi izturēties posta laikos.”16
Šajā grāmatā mēs apskatīsim, kā Luters attiecas pret mocekļiem. Vispirms aplūkosim viņa mierinājuma vēstuli Brēmenes draudzei, kura sēro par sava mācītāja slepkavību. Pēc tam ļausim, lai Luters mums sludina, izmantojot jauno mocekļu Agneses un Agatas piemēru. Nobeigumā izdarīsim dažus pastorālus secinājumus.
14 1Moz V, 542. lpp. (LW 8:249, On Genesis 49:12, c. 1545).
15 LW 10:340, On Psalm 68:23, c. 1515.
16 1Moz V, 548.–549. lpp. (LW 8:255, On Genesis 49:12, c. 1545).
Brāļa Heinriha sadedzināšana:
evaņģēliskā moceklība
Augustīniešu mūks no Nīderlandes pilsētas Zitfenas 1524. gada 4. decembrī kāpa Ditmāras reģiona Meldorfas ciema kancelē Vācijas ziemeļos. Heinriham bija 36 gadi. Viņš bija studējis Vitenbergā un pieņēmis reformācijas mācību. Viņa maģistra tēze bija attaisnošanas mācības aizstāvība. Kādu laiku viņš bija sludinājis Antverpenē, taču tika arestēts un izraidīts. Ceļā uz Vitenbergu viņš devās cauri Brēmenei. Tur vietējie iedzīvotāji viņu lūdza sprediķot un, kad bija viņu dzirdējuši, aicināja par savu mācītāju. Brēmenē viņš darbojās divus gadus, un caur viņa darbu
šajā zemē ienāca reformācijas mācība.
Blakusesošās zemes, Ditmāras, ļaudis to dzirdēja un aicināja viņu sprediķot arī viņiem. Viņš piekrita un 1524. gada decembrī devās uz Meldorfu. Evaņģēlija pretinieki kļuva vai traki. Viņi aktīvi rosījās, lai nepieļautu viņa sprediķošanu, taču viņu mēģinājumi bija neveiksmīgi. Heinrihs bija kancelē un sludināja ļaudīm par Evaņģēlija tekstu Otrajai adventa svētdienai – Populus Zion. Cilvēkiem tā patika viņa skaidrā Dieva vārda sludināšana, ka viņi lūdza, lai viņš tajā pašā dienā sprediķo otrreiz. Viņš sprediķoja divreiz arī otrdienā (Sv. Nikolaja dienā, 6. decembrī) un divreiz Marijas ieņemšanas dienā (8. decembrī). Cilvēki lūdza, lai viņš paliek arī līdz Ziemsvētkiem un sludina katru dienu divas reizes. Heinriha pretinieki reaģēja ātri. Viņi atklāti raizējās, ka, ja viņam dos laiku sprediķot vai pat atļaus sevi aizstāvēt tiesā,
ļaudis, kuri viņu dzirdēs, tiks atgriezti. Viņi bija sūtījuši mūkus traucēt viņa sprediķošanu Brēmenē, un tie ne tikai nespēja viņa sprediķošanu pārtraukt, bet daudzi no tiem tika atgriezti. To viņi nevēlējās pieļaut. Tika savākts apmēram 500 bruņotu un piedzērušu vīru pūlis. Viņi nobloķēja ceļu un devās uz Meldorfu. Tur tie uzbruka pastorātam, piekāva mācītāju, sagūstīja brāli Heinrihu, sasēja viņam rokas aiz muguras un basām kājām aizveda viņu uz Hemingštetu (apmēram 8 km). Tur tie viņu nedaudz nopratināja, bet, kad viņš laipni atbildēja, tad pūlis, baidoties, ka viņš ar savām atbildēm iegūs atbalstītājus, kliedza: “Nost ar viņu!” Viņu aizveda vēl 8 kilometrus tālāk uz Heidi. Viņš lūdza, lai viņam piešķir zirgu lielā noguruma dēļ un arī tāpēc, ka bija gājis bez apaviem (citā avotā minēts, ka arī bez drēbēm) tādu attālumu pa sasalušu ceļu. Tie viņu izsmēja ar vārdiem: “Vai mums jāuztur zirgu stallis herētiķiem?”
Agrā 11. decembra rītā Heides galvenajā laukumā tika sasaukta sanāksme. Heinrihu apsūdzēja, ka viņš māca pret Mariju un baznīcu un piesprieda viņam nāvi sadedzinot. Pūlis sāka Heinrihu sist un durt. Viņš lūdza: “Kungs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara. Ak Svētais Tēvs, tikai Tavs Vārds ir svēts! ” (LW 32:385). Pa to laiku pūlis mēģināja iekurt uguni, lai Heinrihu sadedzinātu, tomēr tā neiedegās. Viņu turpināja sist ar šķēpiem, vālēm un citiem ieročiem. Viņu piesēja pie kāpnēm, lai varētu uzcelt uz uguns. Heinrihs sāka apliecināt ticības apliecību, taču tie viņam sita pa seju un piesēja viņu aiz kakla pie kāpnēm tik cieši, ka viņš nevarēja parunāt un pa viņa muti un degunu tecēja asinis. Viņi pacēla kāpnes, taču tās nokrita sāņus, un Heinriham cauri izdūrās alebarda. Tomēr pat ar daudzajiem ievainojumiem Heinrihs aizvien bija dzīvs. Pūlim joprojām neizdevās iededzināt uguni, tāpēc tie viņu beigās nogalināja ar vairākiem vāles sitieniem pa krūtīm. Viņa ķermeni izcepa uz oglēm.
Heinrihs no Zitfenas, 36 gadus vecs. Miris mocekļa nāvē 1524. gada 11. decembrī Heidē, Vācijā. Mēs viņu satiksim augšāmcelšanās dienā.
Kad mēs domājam par lieliem kristiešu mocekļiem, mums parasti prātā nāk antīkie laiki un Romas pagānu imperatoru prasība kristiešiem viņus pielūgt. Visļaunākā no visām kristiešu vajāšanām, kas nosaukta atbilstošā vārdā – “Lielā vajāšana” –, iesākās imperatora Diokletiāna laikā 303. gadā Un beidzās ar Milānas ediktu 313. gadā. Tas iezīmēja oficiālās vajāšanas beigas un iesāka tūkstošgadi bez mocekļiem (vismaz Rietumos). Taču moceklība atdzima reformācijas laikā. Luters šai attīstībai pavisam noteikti pievērsa uzmanību. Vormsas reihstāgā viņš bija pasludināts ārpus likuma, un viņam bija piespriests nāvessods par viņa mācību. Viņš zināja arī par citiem mocekļiem.
“Johans un Heinrihs Briselē, kuri bija pirmie mocekļi, ar savu nāvi ir kļuvuši par spožiem spīdekļiem un ir tikuši upurēti Dievam kā patīkams upuris (Ef 5:2). Šādi mocekļi ir arī Kaspars Taubers, kuru sadedzināja Vīnē, un Georgs Bušfīrers, kuru nogalināja Ungārijā. Pavisam nesen es dzirdēju par vēl kādu, kas tika sadedzināts uz sārta Prāgā par to, ka pameta savu klostera nesvēto šķīstību un devās svētās šķīstības, svētās laulības kārtā.”1
Taču Luters raksta: “Visspožāk par visiem starp šiem svētajiem atmirdz jūsu brālis Heinrihs no Zitfenas” (LW 32:266). Heinrihs gāja mocekļa nāvē Vācijā, un tas notika mazāk nekā 500 km no Vitenbergas. Viņš bija Lutera un vitenbergiešu draugs un students. Luters uzzināja par Heinriha nāvi no Jēkaba Probsta vēstules un uzrakstīja līdzjūtības vēstuli Brēmenes draudzei, kurā mierināja
1 LW 32:266.
viņus mācītāja nāves brīdī. 2 Lutera vēstule mums sniedz nenovērtējamu ieskatu evaņģēliskajā moceklībā. Apdomāsim Lutera vēstuli kopā, lai redzētu, kāda mums noderīga gudrība tajā ir atrodama. Nododu jums šo drosmes un mierinājuma pilno tekstu.
Apdomāsim Lutera iesākumu vēstulei:
“Jo mēs ne tikai paturam, dzirdam un lasām šķīsto Dieva vārdu, redzēdami to uzaustam kā sauli pilnā spožumā, bet arī sajūtam Svētā Gara klātbūtni un pieredzam, kā Viņš demonstrē un apstiprina Savu vārdu ar lieliem un vareniem darbiem, kāds ir bijis Viņa paradums jau no paša sākuma.
Pāri visam Viņš mums ir devis drosmīgu un pārliecinātu sirdi, tā ka daudzās vietās gan sludinātāji, gan klausītāji ir tikuši pievienoti svēto pulkam. Kādi ir lējuši savas asinis, citi mesti cietumā, vēl citi ir tikuši padzīti no savām mājām, taču visi viņi ir nesuši Kristus krusta negodu (Ebr 12:2).
Mūsu dienās ir no jauna atklājies īsta kristieša dzīvesveids. Pasaules acīs tas ir briesmīgs, jo tas nozīmē ciešanas un vajāšanas, taču Dievam tas ir dārgs un nenovērtējams. Kā psalmists saka: “Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs” (Ps 116:15) un: “.. viņu asinis būs dārgas Viņa acīs” (Ps 72:14).”3
Pirmkārt, Luters iesāk ar kristīgu priekšnoteikumu, ka Kungs ir darbīgs un aktīvs Savā baznīcā. Jēzus neuzkāpa debesīs, lai sēdētu dīkā, bet gan tāpēc, lai vadītu visas lietas Savas miesas, baznīcas, labā. Ievērojiet par ko runāts Lutera tekstā. Tas ir Svētais Gars, kurš “parāda un apstiprina Viņa vārdu”. “Viņš mums ir devis drosmīgu un pārliecinātu sirdi.” Brāļa Heinriha mocekļa nāve
2 Pilns teksts “Brāļa Heinriha sadedzināšana” ir atrodams Amerikā izdotajos Lutera darbos 32:261–286.
3 LW 32:265–266.
nenozīmēja, ka Dievs būtu zaudējis kontroli. Patiesībā notika gluži pretējais – Dievs caur mocekļiem pārvaldīja Savu baznīcu. Otrkārt, moceklība ir ikdienišķa. Luters to nosauc par “patiesa kristieša dzīvesveidu .. ciešanas un vajāšanas”. “Kristietis ir moceklis,” saka Luters (Aicinājums uz mieru, 1525, LW 46:39). Luters uzskatīja, ka svētais krusts ir baznīcas pazīme un savā darbā “Par konciliem un baznīcu” rakstīja:
“Septītkārt, ārēji svēto, kristīgo tautu pazīst pēc svētā krusta svētuma – tam ir jābūt kā visādām nelaimēm un vajāšanām, kārdināšanām un ļaunumam (kā to lūdz Tēvreizē) no velna, pasaules un miesas, iekšēji jābūt skumjam, bijīgam, izbiedētam, ārēji nabagam, nicināmam, slimam, vārgam, ir jācieš; ar to ļaudis kļūst līdzīgi savai galvai – Kristum. Un arī iemeslam ir jābūt vienīgi šādam, ka viņi cieši turas pie
Kristus un Dieva vārda un tādējādi cieš Kristus dēļ: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ” (Mt 5:11).4
Luters zināja, ka “visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti ” (2Tim 3:12). Vajāšanas un nāve ir kristieša dzīve. Arī klosterī bija ciešanu teoloģija un krusta teoloģija, taču tās bija pašu izraisītas ciešanas ar mērķi šķīstīties no grēka un iegūt Dieva labvēlību. Luters un citi mūki mēdza sevi mocīt, pakļaut
4 Mārtiņš Luters, Par konciliem un baznīcu. Luterisma mantojuma fonds. Iegūts no: https:// www.lmf.lv/wp-content/uploads/2018/01/Par-konciliem-un-baznicu..pdf (sk. 14.03.2024.). (LW 41:164–165, 1539).
sevi aukstumam un ilgam gavēnim, lai sevi spīdzinātu un tuvotos
šķīstībai.5
Bet, kad viņam kļuva skaidrs Evaņģēlijs, Luters atklāja, ka šādas pārmērīgas ciešanas neko nepalīdz un patiesībā ir zaimojošas. Viņš saprata, ka ir labi turēties pie samērīgas disciplīnas, lai turētu miesas kārības pazemībā, bet atzina, ka galvenās kristieša ciešanas nāk no ārpuses. Mums nav jāsagādā sev ciešanas, lai mēs kļūtu svēti. Ciešanas mums sagādās pasaule, miesa un velns, jo Jēzus asinis jau mūs ir darījušas svētus. Mums nav sevi jāper, to mūsu vietā izdarīs velns.
Treškārt, moceklība ir goda lieta. Mocekļi ir varoņi. Viņi bija drosmīgi. Viņu ciešanas un nāve bija vareni darbi, kas darīti Kristus Vārdā. Tie, kas cieš Dieva Vārda dēļ, dara “ lielus un varenus darbus”.
Luters šeit atceras par varenajiem darbiem, kas uzskaitīti Vēstulē ebrejiem, kur nebija iespējams pat nosaukt visus svētos, kuri:
“.. ar ticību valstis ir uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši, uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus kara pulkus piespieduši bēgt.
Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos. Bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos. Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu. Viņi tika akmeņiem nomētāti, pār
5 Apdomāsim šo fragmentu no Lutera sprediķa par Jņ 14:1: “Arī es pats divdesmit gadus esmu bijis mūks, esmu sevi mocījis ar lūgšanām, gavēšanu, nomodu un salšanu, tā ka no sala vien būtu varējis nomirt; esmu sevi sāpinājis un mocījis, cik vien spējis, taču tagad es to vairs negribu darīt, kaut arī varētu. Ko tad citu es tolaik meklēju, ja ne Dievu? Man šķita, ka Viņam vajadzētu uzlūkot to, kā es ievēroju sava ordeņa noteikumus, dzīvodams tik stingru dzīvi. Es vienmēr biju kā sapnī un dzīvoju īstā elku kalpībā. Jo es neticēju Kristum, bet uzskatīju Viņu par bargu, biedinošu soģi – kā Viņu mēdz attēlot, sēžam uz varavīksnes. Tādēļ es meklēju citus aizlūdzējus, Mariju un citus svētos, tāpat savus paša darbus un ordeņa nopelnus. To visu es darīju nevis naudas un mantas, bet Dieva dēļ. Un tomēr tā bija aplamība un elku kalpība, jo es nepazinu Kristu, nemeklēju Dievu Viņā un caur Viņu.” Jņ II, 126. lpp. (LW 24:24, c. 1537).
baudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām” (Ebr 11:33–38).
Ievērojiet, kā pieaug darbu intensitāte: iekarot valstis, aizvērt lauvām muti, kļūt par lieliem varoņiem, augšāmcelties! Un tad ir šokējoša pārmaiņa: izsmiekls, pātagu sitieni, ķēdes, cietums, nomētāšana ar akmeņiem, sazāģēšana, nogalināšana. Apbrīnojami ir redzēt šīs divas lietas vienā un tajā pašā varoņdarbu sarakstā –tikt uzceltam no mirušajiem un tikt nonāvētam –, taču ar kristieti tas tā ir. Mēs esam trūkumā, mocīti un spaidīti, izdzīti pa visu zemi, un tas nav mums par kaunu. Tas ir mūsu gods. Pasaule nav vērta tādu svēto, kas tik smagi cieš. Tā ir īpaša Dieva valstības zīme. Ticības apliecināšana un ciešanas šajā valstībā ir lieli un varonīgi darbi. Sekojot Jēzus piemēram, kristietis ir gatavs ciest pat nāvi tā vietā, lai atkristu no Kristus svētā Vārda apliecināšanas. Par varoņiem jāpiemin kāda svarīga lieta. Reiz dzirdēju kādu sakām, ka par cilvēku var uzzināt visu, ja noskaidro, kas ir viņa varoņi. Tā ir ļoti vērtīga un svarīga atziņa kristieša dzīvei. Kas ir mūsu varoņi? Uz ko mēs raugāmies ar apbrīnu un vēlamies tos atdarināt? Jēzus ir kas daudz vairāk nekā mūsu varonis, taču Viņš aizpilda arī šo lomu. Jēzus cieta un mira. Kristieša varoņi ir mocekļi. Viņi apliecināja savu ticību ar saviem vārdiem un dzīvi. Tā tas notika antīkajā pasaulē, un tieši tāpat tas bija reformācijas laikā.
Ceturtkārt, Svētais Gars stiprina kristiešu sirdi, lai tie spētu izturēt ciešanas un nāvi. Mēs to īpaši pārdomāsim, kad pievērsīsimies Lutera tekstiem par Agnesi un Agatu. Luters rakstīja, ka Svētais Gars “mums ir devis drosmīgas un pārliecinātas sirdis, tā ka daudzās vietās gan sludinātāji, gan klausītāji ir tikuši pievienoti svēto pulkam. Kādi ir lējuši savas asinis ..” Svētā Gara auglis
ir drosme un pārliecība apliecināt Jēzus vārdu neatkarīgi no tā, ko tas maksā. “.. neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā” (1Kor 12:3). Ne jau sarežģītā izruna sagādā grūtības pateikt – “Kristus ir Kungs”, bet gan šo vārdu avots un sekas.
Mūsu sirdis ir pilnas ar neticību. Tikai Svētais Gars tās pārvērš un dod mums ticību. Taču ir vēl kas – Kristu apliecināt maksā dārgi. Senās baznīcas mocekļiem tika pieprasīta apliecība “Ķeizars ir Kungs”. Kad viņi atteicās to darīt un apliecināja “Jēzus un tikai Jēzus ir Kungs”, viņus izbaroja lauvām un piesēja pie uguns staba. Tāpēc Jēzus vārda apliecināšana ir ļoti grūta un kristieša sirdī ir vajadzīga drosme un pārliecība.
Piektkārt, Svētajā Garā kristietis apzinās Dieva godību krusta ciešanās. Viens no veidiem, kā velns uzbrūk mūsu ticībai, –padarot mūsu godu par kaunu (Ps 4:3). Dieva visvērtīgākās dāvanas – Jēzus, Viņa asinis, ciešanas un nāve, Viņa vārds un dzīvība, kuru tas dod, – šķiet mazas, nevērtīgas un pat apkaunojošas. Mēs saskatām godu savā spēkā, sasniegumos un bagātībā. Taču mums būtu jālielās ar savu Kristību un godu ciešanās Jēzus vārda dēļ. Velns mūs kārdina par to kaunēties.
Luters to apgrieza kājām gaisā. Svētajā Garā mocekļu asinis un nāvi mēs redzam kā nenovērtējamu dārgumu Dieva acīs. Viena no tēmām, kas caurauž Lutera darbu, ir pretstati tajā, ko redzam. Kungs neredz visu tā, kā mēs to redzam. Ir miesīgas acis un garīgas acis. Kad runa ir par kristieša ciešanām un īpaši par mocekļu nāvi, tad Kungs raugās gluži citādi. Ievērojiet šo atšķirību, ko Luters liek mums priekšā:
“.. ir no jauna atklājies īsta kristieša dzīvesveids. Pasaules acīs tas ir briesmīgs, jo tas nozīmē ciešanas un vajāšanas, taču Dievam tas ir dārgs un nenovērtējams. Kā psalmists
saka: “Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs” (Ps 116:15) un: “Viņu asinis būs dārgas Viņa acīs” (Ps 72:14).6
Lutera vārdi māca mums uz pasauli vērties ar Dieva acīm. Sestkārt, tā skatoties, mēs ieraugām kristiešu ciešanas un mocekļu nāvi kā Dieva darbu, lai “parādītu un apstiprinātu Viņa Vārdu”. Maldu mācība tiek apgāzta ar mocekļu nāvi. Mocekļu nāve bija daļa no Dieva plāna, Viņa darba pie baznīcas uzturēšanas un skaidrā Evaņģēlija sludināšanas. Septītkārt, mocekļi ne vien apstiprināja savas sludināšanas patiesumu, bet viņu nāve bija arī cīņa pret maldiem. Šeit būs vēl viens fragments no Lutera apraksta par Heinriha moceklību:
“Šie vīri un citi viņiem līdzīgie būs tie, kas ar savām asinīm noslīcinās pāvestību un viņu dievu – velnu. Viņi arī būs tie, kas saglabās Dieva vārdu šķīstu un nesagrozītu pret visiem nešķīstajiem Vārda sagrozītājiem, jaunajiem viltus praviešiem, kuri tagad dīgst un izplatās it visur. Tā, bez šaubām, ir Dieva žēlastība, ka Dievs ļauj viņiem mirt un liet savas asinis tieši šajā laikā, kad rodas tik daudz dažādu maldu un sektu, lai Viņš mūs brīdinātu un caur viņiem apliecinātu, ka mācība ir pareiza tur, kur ir dots pareizais Gars. Tā ir mācība, ko viņi mācīja, ticēja, par ko mira un ar savu mocekļa nāvi apstiprināja tāpat, kā seno dienu mocekļi mira par Evaņģēliju un tā mums to apstiprināja un apzīmogoja ar savu mocekļa nāvi.”7
Šeit mēs redzam Lutera evaņģēlisko pieeju moceklībai. Vecajos mocekļu aprakstos slēpās kāda bīstamība, kas lika viņu nāvi redzēt kā šķīstošu, pat pestījošu, it kā mocekļi paši iegūtu savu pestīšanu. Luters zināja, ka vienīgās asinis, kas nomazgā grēku, ir
6 LW 32:266.
7 Ibid.
Dieva Jēra, Jēzus, asinis. Mocekļu asinis “apzīmogo un apstiprina” Evaņģēlija sludināšanu. Protams, Luters zināja, ka ir kādi, kas ir miruši par maldiem, nevis patiesību. Tie nebija īsti mocekļi – Luters bieži tos apzīmē ar vācu sakāmvārdu “velna mocekļi ”. Patiesībā Sv. Augustīns ir šajā lietā norādījis kādu svarīgu atšķirību: “Cilvēkus par mocekļiem padara nevis viņu ciešanu daudzums, bet gan viņu ciešanu iemesls.”8 Tie, kas tika nogalināti par Evaņģēlija sludināšanu, patiesībā apstiprināja šo sludināšanu. Šajā tekstā mēs saklausām atbalsi no Tertuliāna slavenā teiciena: “Mocekļu asinis ir baznīcas sēkla” (Apologeticus, 50. nodaļa). Luters labi zināja šo teicienu. Tas jau bija kļuvis par sakāmvārdu. Komentārā par 23. psalma 5. pantu Luters rakstīja:
“Jo vairāk velns un pasaule moka un vajā kristīgo baznīcu, jo labāk tai klājas. Jo tās labklājība un augšana nāk vajāšanās, ciešanās un nāvē. Tādēļ kāds no senajiem tēviem ir teicis: “Mocekļu asinis ir baznīcas sēkla.” Kur viens tiek notiesāts, tur simts citu nāk vietā. Par šo brīnumaino uzvaru dziedāts vairākos psalmos, piemēram devītajā, desmitajā un citos.”9
Tā vietā, lai nomāktu baznīcu, mocekļu nāve paplašināja Dieva valstību.
Astotkārt, šī izpratne par moceklību kā žēlsirdīgām Dieva rūpēm par baznīcu pamāca Brēmenes sērojošos kristiešus, kā attiekties pret sava mācītāja slepkavību. Luters viņus iedrošināja nesērot par Heinrihu, ne arī būt nikniem uz slepkavām, bet gan būt pateicīgiem un saprast, ka Heinriha mocekļa nāve būs svētība tiem, kas mīt Ditmārā. Te būs tas, ko Luters rakstīja. Tas ir apbrīnojami gan no teoloģiskā, gan pastorālā lietojuma:
8 Sv. Augustīns, 68. vēstule, Fēstam. https://www.ccel.org/ccel/schaff/npnf101.vii.1.LXXXIX. html (sk. 01.10.2019.). Luters šo Augustīna gudrību zināja un attiecināja to uz Cvingliju. Sk. LW 16:103, 38:303.
9 LW 12:174, c. 1537.
“Es mudinu jūsu sirdi Kristū neļauties sērām vai kurnēt par viņa slepkavām Ditmārā, bet gan būt priecīgiem, pateikties un slavēt Dievu, kurš jūs darījis cienīgus redzēt un piedzīvot Viņa brīnumu darbus un žēlastības dāvanas. Viņa slepkavām jau ir ticis atmaksāts pāri mēram ar to, ka viņu rokas ir tikušas aptraipītas ar nevainīgām asinīm un tie ir sev uzkrāvuši tik lielu un briesmīgu vainu Dieva priekšā. Ir daudz vairāk iemeslu sērot, raudāt par viņiem nekā par svētīto Heinrihu un lūgt, lai ne tikai viņi, bet visa Ditmāras zeme var tikt atgriezta un nākt pie patiesības atziņas. Tieši to mums pienākas droši sagaidīt kā Heinriha moceklības augli, īpaši tāpēc, ka jau tagad daudzi šajā zemē ar dedzību pievēršas Evaņģēlijam un nožēlo, ka viņu vidū ir pastrādāta tāda slepkavība. Jo Dievs, kas šeit ir ļāvis ciest Sv. Heinriham, ir pavisam droši iecerējis ne tikai sodīt bezdievīgos, kas neatgriežas, bet arī izmantot šo slepkavību daudzu citu labā un caur to vest daudzus šajā zemē uz mūžīgo dzīvību.”10
Mozus mums mācīja, ka Kungs saka: “Man pieder atriebšana un atmaksa ..” (5Moz 32:35). Arī Pāvils noteica: “.. atstājiet vietu Dieva dusmībai ..” (Rm 12:19). Gluži tāpat, kā Tas Kungs darbojās Heinriha moceklībā, tā Tas Kungs sagādās taisnību un žēlastību pēc šīs slepkavības. Kristieša darbs ir atpazīt Dieva darbu, pateikties par to un mīlēt savu tuvāko. Devītkārt, viena no tēmām, kas parādās stāstos par mocekļiem, ir žēlastība, kuru tie sniedz saviem slepkavām. Jēzus pie krusta lūdza: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara” (Lk 23:34). Sv. Stefans, pirmais moceklis, lūdza: “Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku! ” (Apd 7:60). Atkal un atkal mēs redzam uz mocekļu lūpām šo absolūciju. Arī Heinrihs darīja tāpat.
10 LW 32:267–268.
“Tad tika paziņots, ka visiem, kas ir piedalījušies viņa sagūstīšanā, bruņotiem ar ieročiem, jāsanāk pie uguns. Pelēkie vai baskāju mūki arī bija klāt un iedrošināja šos neliešus. Viņi teica: “Jūs tagad rīkojaties pareizi,” un tā visu laiku ierosināja šos nabaga izmisušos un piedzērušos ļaudis. Tad viņi ņēma Heinrihu, sasēja viņam kājas un rokas un aizveda uz uguns vietu, skaļi kliegdami. Kāda sieva stāvēja sava nama durvīs un, ieraudzījusi viņus ejam garām, rūgti raudāja par šo nožēlojamo skatu. Labais Heinrihs viņai teica: “Dārgā sieva, neraudi par mani!” (Lk 23:28).
Kad viņš nonāca līdz vietai, kur bija sagatavota ugunskura vieta, Heinrihs apsēdās uz zemes, jo bija pilnīgi zaudējis spēkus. Tad nāca maģistrs Šosers Meiss, kurš, kā to liecina uzticami liecinieki, bija piekukuļots, lai šajā lietā piedalītos. Viņš notiesāja brāli Heinrihu sadedzināšanai ar šādiem vārdiem: “Šis nelietis ir sludinājis pret Dievmāti un pret kristīgo ticību, tādēļ sava žēlīgā kunga, Brēmenes bīskapa vārdā, es notiesāju viņu uz nāvi sadedzinot.” Brālis Heinrihs atbildēja: “Es neesmu to darījis, tomēr, Kungs, Tavs prāts lai notiek!” (Lk 22:42). Un, pacēlis savas acis uz debesīm, viņš sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara! (Lk 23:34). Tikai Tavs vārds ir svēts, Svētais Tēvs!””11
Ja Heinrihs mira, sniedzot žēlastību saviem slepkavām, tad arī tie, kas sēro par Heinrihu, var izrādīt žēlastību. Ticība viņu sirdī aizstāj naidu caur lūgšanu un pateicību. Luters Brēmenes kristiešiem iesaka 9. psalmu.
“Tādēļ es jūs lūdzu un šajā lietā pat pavēlu, lai jūs lūdzat un dziedat ar 9. psalma vārdiem, kas patiesi ir vispiemērotākais šim brīdim. Tas mums māca neskumt par mocekļu ciešanām, bet gan priecīgi slavēt Dievu par augļiem, kurus
11 LW 32:285.
Viņš rada uz zemes caur viņu moceklību. Man nav nekas iebilstams, ka tagad pavadu laiku jums, šo psalmu izskaidrodams un kopā ar jums dziedādams, jo es zinu, ka jūs garā esat kopā ar mani.”12
Ko mēs varam mācīties no mācītāja Lutera? Pirmkārt, viņš pievērsa cilvēku uzmanību Dieva vārdam. Otrkārt, viņš to darīja, pirms stāstīja par Heinriha nežēlīgo noslepkavošanu. Treškārt, Luters zināja, ka viss tiek svētīts caur Dieva vārdu un lūgšanu (1Tim 4:5), tādēļ viņš šos abus nesa cilvēkiem, lai tos svētītu. Ceturtkārt, viņš lasīja 9. psalmu kā kristietis.13
Apdomāsim dažus Lutera komentārus. Tie ir brīnišķīgi.
“9:2 Es pateikšos Tam Kungam no visas sirds, es sludināšu visus Tavus brīnumus.
Šie brīnumainie darbi, kā redzēsim tālāk, ir tas, ka Dievs pārvar un atgriež pasauli ne ar spēku, bet caur Viņa svēto asinsliecinieku nāvi. Viņš uzvar dzīvos caur mirstošajiem un nāvi. Tā ir brīnumaina uzvara.
10 Tas Kungs ir patvērums tam, kas apspiests, tversme bēdu laikā.
Pat ja Viņš pieļauj, ka kādiem no mums tiek uzbrukts un kādi pat tiek nogalināti, Viņš tomēr tos garīgi pasargā un dod tiem drosmi, lai tie nebītos un uzvarētu nāvi. Turklāt Viņš parāda, ka ne mēs visi tiekam nogalināti, kā to vēlētos bezdievīgie. Viņa mazais pulciņš paliek vienmēr un pat pieaug.
12 LW 32:268.
13 Šī ir daudz plašāka tēma, kas vēl jāizpēta, taču ir skaidrs, ka Luters pareizi saprata Veco Derību kā kristieša grāmatu. Viņš redzēja, ka Svētā Trīsvienība, inkarnācija, izpirkšana un īpaši mācība par attaisnošanu tiek skaidri mācītas praviešos. Lutera spēcīgais psalmu skaidrojums mūsu ausīm šķiet svešs, jo mēs esam pieņēmuši, ka kristīgā mācība Vecajā Derībā ir “apslēpta”.
11 Uz Tevi paļaujas, kas pazīst Tavu vārdu, jo Tu, Kungs, nepamet tos, kas Tevi meklē.
Dieva apsolījums dod mums lielu drosmi un mierinājumu, jo Viņš mums apliecina, ka Viņš nepamet tos, kas Viņu meklē. Tie turas pie Viņa vārda, atzīst un slavē Viņa vārdu un darbu un nepaļaujas paši uz savu taisnību un vārdu, kā to dara paštaisnie.
Jo Viņš atriebj asinsdarbus un piemin nelaimīgos, Viņš neaizmirst lūgšanas.
Viņš ļauj bezdievīgajiem nogalināt un izliet asinis un uzvedas tā, it kā būtu aizmirsis apspiestos. Taču Viņš tos atceras ar lielu spēku un atriebj viņu asinis. Tāpēc, jo vairāk bezdievīgie izlej asinis, jo vairāk pieaugs ticīgo skaits un jo mazāk paliks bezdievju.”14
Dieva valstība ir nodibināta ar Jēzus ciešanām un asinīm, un tā izplatās ar kristiešu asinīm un ciešanām. Luters to zināja, sludināja un ar šo patiesību mierināja un iedrošināja ļaudis. “Iedrošināja” šajā teikumā laikam ir vissvarīgākais vārds. Luters zināja, ka kristieša ciešanu pilnā dzīve prasa drosmi un nelokāmu izturību.
Pēc 9. psalma skaidrojuma Luters pastāstīja par brāļa Heinriha dzīvi un nāvi. Heinriha apcietināšanas un nāves stāsts izcēla gaismā to, ko Luters redzēja kā sava laika galveno strīdu: vai Romas teologi diskutēs par Rakstiem?
Pirms Heinrihs varēja sludināt, pastāvēja vienošanās viņu nogalināt bez tiesas sprieduma. Heinriha slepkavas zināja, ka, ja cilvēki dzirdēs Heinrihu sprediķojot, tie tiks atgriezti. Apskatīsim dažus teikumus, kuros Luters attīsta šo tēmu. Jau tad, kad Heinrihs sludināja Brēmenē, Romas pretinieki sūtīja mūkus, lai traucētu viņa sludināšanu, un tie atgriezās, ticot tam, ko Heinrihs sludināja.
14 LW 32:269–270.
“Pa to laiku pāvestieši nesēdēja dīkā, bet gan katru dienu sūtīja savus jaunākos mūkus uz viņa dievkalpojumiem, lai pieķertu viņu kādā vārdā. Taču Dievs parādīja Savu brīnumaino spēku un dažus no viņiem atgrieza, tā ka lielākā daļa no jaunajiem mūkiem, kas tika sūtīti pie Heinriha, atzina, ka šī mācība un sludināšana ir patiesa un nāk no Dieva, kuram neviens nevar stāties pretī. Viņi teica arī, ka savas dzīves laikā nekad nav dzirdējuši no kāda tādu mācību.”15
Kad Heinrihs gatavojās sludināt Meldorfā, Dieva vārda ienaidnieki kala plānus pret viņu.
“Visbeidzot viņi nolēma, ka nekādā gadījumā nedrīkst ļaut
Heinriham sludināt, jo, ja Heinrihs sludinās un vienkāršie ļaudis viņu dzirdēs, tad viņu viltība nāks gaismā un spēle būs zaudēta.”16
Saņēmis vēstuli, kurā bija norādīts, ka Heinriham nevajadzētu sludināt, Meldorfas draudzes mācītājs atbildēja:
“.. ne viņš [Meldorfas mācītājs], ne Heinrihs nav vēlējušies kurināt nemieru. Viņi tikai vēlējās mācīt šķīsto Dieva vārdu. Viņš piedāvāja aizstāvēt sevi un brāli Heinrihu pret visiem apsūdzētājiem. Turklāt viņš pazemīgi lūdza neuzticēties mūkiem, kuri, naida un skaudības vadīti, meklēja, kā nepieļaut patiesības atklāšanu. Viņš lūdza nenosodīt Dieva vārdu, bet vispirms kārtīgi izdibināt patiesību un nevienu nenotiesāt neuzklausītu. Ja tiktu pierādīta viņu vaina, tad viņi būtu gatavi saņemt sodu. Šis piedāvājums un liecība tika ignorēti.”17
15 LW 32:276.
16 LW 32:278.
17 LW 32:280.
Bija plāns sākt rakstīt pret Heinrihu vērstus darbus, taču pret to bija iebildumi, jo, strīdoties ar Heinrihu, pastāvēja risks, ka vēl vairāk cilvēku atgriezīsies.
““Nē, jums jāatrod kāds cits veids. Ja rakstīsiet pret šo herētiķi, viņš sāks atbildēt, un tas ir pavisam droši, ka arī jūs tiksiet ievilkti viņa maldos, pirms to vispār pamanīsiet. Jo, kad viņš sāk runāt, tad neviens nespēj viņam turēties pretī.”
Tad viņi izlēma, ka Heinrihs jāsagūsta slepeni naktī un uzreiz jāsadedzina uz sārta, pirms tas tiek zināms ļaudīm un pirms viņš paspēj atdarīt savu muti. Šis plāns visiem ļoti patika, it īpaši pelēkajiem mūkiem.”18
Heinrihs ar pēdējiem elpas vilcieniem mēģināja apliecināt ticības apliecību, bet pat šī sludināšana bija jāapklusina.
“Tad labais Kristus moceklis sāka skaitīt ticības apliecību, bet kāds viņam iesita pa muti ar dūri un teica, lai viņš vispirms sadeg, tad pēc tam viņš varēšot apliecināt visu, ko gribēšot. Tad kāds, ar vienu kāju stāvot uz viņa krūtīm, piesēja viņa kaklu pie kāpnēm tik cieši, ka viņa mute un deguns sāka asiņot. Viņš vēlējās Heinrihu nožņaugt, jo redzēja, ka, par spīti daudzajiem ievainojumiem, viņš nevarēja nomirt.”19
Tāpēc viņa mocekļa nāve bija doktrīnas un mācības jautājums. Velns slepkavo svētos, mēģinādams apklusināt sludinātā Evaņģēlija balsi. Lutera prātā moceklība labi iederējās lielajā reformācijas strīdā starp skaidrā Dieva vārda sludināšanu un Viņa ienaidniekiem. Caur Heinriha asinīm un ciešanām tika sludināts Evaņģēlijs. Un arī caur Lutera rakstu par Heinriha nāvi tika sludināts Evaņģēlijs.
18 LW 32:282.
19 LW 32:286.
“Kad visvarenais Dievs redzēja, ka ir pienācis laiks labajam Heinriham ar savām asinīm apliecināt patiesību, ko viņš bija pasludinājis, tad Viņš sūtīja viņu slepkavu vidū, kurus bija tam sagatavojis.”20
Luters savu rakstu par Heinriha sadedzināšanu beidza ar šādu svētību:
“Lai Dievs stiprina viņus un jūs visus un dod jums Savu žēlastību, ka jūs stipri turaties pie mācības, kuru Heinrihs ir apzīmogojis ar savām asinīm, un, ja Dievs tā vēlēsies, ar prieku sekojat viņa pēdās. Āmen. Visi mūsu brāļi Kristū jūs sveicina. Lūdziet par mums! Lai Dieva žēlastība ir ar jums! Āmen.”21
Mums arī ir Evaņģēlijs. Mēs zinām, ka Dievs piedod mūsu grēkus. Mēs zinām, ka Jēzus mums sagatavo vietu, ka mēs piederam Viņam, ka mūžīgā dzīvība ir droša, ka Viņa apsolījumi paliek. Mēs zinām, ka dzīvot ir Kristus un mirt ir ieguvums. Mēs zinām, ka esam šajā pasaulē, lai ciestu, ka mums, tāpat kā Jēzum, ir ienaidnieki, kas mūs ienīst. Mēs arī esam gatavi izliet asinis kopā ar Heinrihu un mirt kopā ar mocekļiem.
20 LW 32:276.
21 LW 32:272.
Dejojot nāvei:
Svētā Agnese, Svētā Agata un pazemīgi bezbailīga ticība
Svētā Agata un Svētā Agnese bija Lutera mīļākās mocekles. Agnese bija dzimusi Romā 291. gadā un nāca no bagātas kristiešu ģimenes. Viņa bija skaista jauna meitene. Daudzi Romas vīrieši mēģināja viņu iegūt sev, bet viņa visiem atteica un tā vietā pievērsās lūgšanām un Rakstu studēšanai. Saņēmuši noraidījumu, šie vīri ziņoja varas iestādēm, ka viņa ir kristiete. Viņu kailu vilka cauri pilsētas ielām, mēnesi lika dzīvot bordelī un tad publiski nocirta galvu. Viņas moceklības atstāstu īpaši populāru padarīja Hieronīms (ap 342–420), kas sava darba par jaunavību ievadā iekļāva šī notikuma aprakstu. Šis darbs tika sarakstīts 377. gadā Romā.
Šeit mēs iekļaujam visu tekstu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo tas ir aizkustinoši skaists. Otrkārt, lai iegūtu skaidrāku priekšstatu par ticamākiem moceklības aprakstiem, kurus būtu studējis Luters.
“Mans uzdevums sākas patīkami, jo šodien ir jaunavas dzimšanas diena, man ir jārunā par jaunavām, un šī raksta sākums ir par šo tēmu. Šodien ir mocekles dzimšanas diena, tādēļ apskatīsim cietēju. Tā ir Svētās Agneses dzimšanas diena. Lai vīri viņu apbrīno, lai bērni no viņas smeļas drosmi, lai laulātie ir pārsteigti, lai nelaulātie ņem piemēru.
Bet ko gan es vērtīgu varu pateikt par viņu, kuras vārds nepalika bez gaišas slavas? Lūgšanās stiprāka par vienaudžiem, tikumos pārāka par dabu, man viņa šķiet ne tik daudz dzimusi no cilvēka vārda, bet gan kā moceklības paraugs, kurā viņa parādīja, par ko viņai jākļūst. Bet man ir tas, kas man var palīdzēt šajā darbā. Jaunavas vārds ir pieticības tituls. Es piesaukšu mocekli, es pasludināšu jaunavu. Šis cildinājums ir pietiekami garš, un tam nav nepieciešams papildinājums, tomēr mēs to spējam aptvert. Lai darbošanās beidzas, un lai runas māksla klusē. Viens vārds ir pietiekama slava. Šo vienu vārdu dzied gan veci, gan jauni vīri, gan zēni. Neviens nav vairāk slavas vērts kā Viņš, kurš var tikt visu slavēts. Ir tik daudz vēstnešu, cik vīru, kuri, kad tie runā, pasludina Mocekli.
Saka, ka viņa cieta moceklību, kad bija divpadsmit gadus veca. Jo naida pilnāka bija nežēlība, kas nesaudzēja viņu tik jaunu un maigu, jo varenāks patiesībā bija ticības spēks, kurš parādījās jau šajā vecumā. Vai šajā mazajā ķermenī bija vieta brūcēm? Viņai, kuras miesā nebija vietas tērauda cirtienam, bija jāuzvar tērauds. Jaunavas šajā vecumā nespēj panest pat savu vecāku dusmīgos skatienus un ir paradušas raudāt par adatas dūrienu tā, it kā tas būtu ievainojums. Viņa bija bezbailīga benžu nežēlīgajās rokās, viņu nesatricināja smagās žvadzošās ķēdes, viņa piedāvāja visu sevi niknā kareivja zobenam, it kā nejuzdama nāvi, tomēr būdama tai gatava.
Kad viņa tika negribot steidzināta pie elku altāriem, viņa bija gatava pacelt savas rokas uz Kristu pie upuru ugunīm un uz zaimojošajiem altāriem, lai parādītu Kristus Uzvarētāja zīmi vai arī lai liktu savu kaklu un abas rokas dzelzs važās, tomēr nevienas važas nespēja saslēgt tik trauslus locekļus. Jauns moceklības ceļš! Vēl pārāk jauna sodam, bet nobriedusi uzvarai, grūti pieveicama strīdā, taču viegli kro
nējama, viņa izpildīja šo amatu, kurā mācīja drosmi, būdama pārāk jauna. Viņa tā nesteigtos uz atpūtas pēļiem, būdama līgava, kā, būdama jaunava, priecīgi gāja uz soda vietu ar steidzīgiem soļiem.
Viņas galva nebija rotāta ar matu pīnēm, bet ar Kristu. Visi raudāja, tikai viņa bija bez asarām. Visi brīnījās, ka viņa jau tik agri ir tik devīga ar savu dzīvi, kuru tā nemaz nebija baudījusi, un tagad to atdeva tā, it kā jau būtu to nostaigājusi. Visi bija pārsteigti, ka tagad šeit bija viena, kura apliecina Dievu, kura sava vecuma dēļ vēl nevar būt brīva pati par sevi. Un viņa panāca, ka viņai tic par Dievu, kura liecība par cilvēkiem netika pieņemta. Jo tas, kas ir pār dabu, ir no dabas Autora.
Kādus draudus bende lietoja, lai viņu iebaidītu, kādus vilinājumus, lai viņu pierunātu, cik daudzi vēlējās viņu iegūt sev par sievu? Taču viņa atbildēja: “Tas būtu aizvainojums manam Līgavainim, ja es lūkotos uz kādu citu ar patiku. Mani saņems Viņš, kurš mani pirmais Sev izvēlējās. Kādēļ tu kavējies, bende? Lai zūd šī miesa, kuru mīl acis, kuras es nemīlēšu.”
Viņa stāvēja, viņa teica lūgšanu, viņa nolieca savu kaklu.
Varēja redzēt bendi drebam tā, it kā viņš pats būtu notiesāts, viņa labā roka trīcēja, viņa seja nobālēja, kad viņš bijās viņas posta, kamēr meitene par to nebaidījās. Šeit vienā upurī jūs redzat dubultu moceklību, pieticības un reliģijas. Viņa palika gan jaunava, gan ieguva moceklību.”1
Agnese no Romas, mirusi mocekles nāvē 12 gadu vecumā, 304.gada 21. janvārī lielajās Diokletiāna vajāšanās. Mēs viņu satiksim augšāmcelšanās dienā.
1 Jerome, On Martyrdom, 2:5–9. http://www.ccel.org/ccel/schaff/npnf210.iv.vii.ii.ii.html (sk. 01.10.2019.).
Agata bija dzimusi Sicīlijā 231. gadā. Tiek uzskatīts, ka, tāpat kā Agnese, arī viņa nāca no bagātas kristiešu ģimenes un agrā vecumā deva jaunavības zvērestu, lai veltītu savu dzīvi lūgšanām un Rakstu studēšanai. (Luters uzskatīja Agatu kā piemēru tam, ka sākumā klosteri darbojušies pareizi – kā Rakstu skolas.) Kāds
Kvintians, Sicīlijas pārvaldnieks, vēlējās viņu apprecēt gan viņas skaistuma, gan bagātības dēļ. Viņš atveda Agatu, lai viņa nestu upurus elkiem, bet viņa atteicās. Tad sākās arvien negantākas spīdzināšanas – vispirms, lai Agatu konvertētu, bet tad, lai iznīcinātu.
Viņas stāsts, tāpat kā daudzi citi martiriju apraksti, ir atrodams ļoti populārajā Zelta leģendu kolekcijā, kas pirmoreiz tika publicēta 1260. gadā. Šie apraksti ir pilni ar dažādiem mocekļu paveiktiem brīnumiem, gan dzīviem, gan jau mirušiem esot, un šī kolekcija apvieno visu tā laika dievbijību, kas saistīta ar svēto kultu, kuru tik pamatīgi kritizēja Luters un citi reformatori. 2 Tomēr šie apraksti bija populāri, un Luters tos noteikti bija izmantojis kā avotus. Lai labāk saprastu viduslaiku moceklības aprakstus un aizpildītu dažus tukšos laukumus Agatas moceklībā, mēs ļausim Zelta leģendai turpināt stāstu. 3 (Tāpat kā reformatori, mēs izlaidīsim lielāko daļu leģendāro nianšu.)
“Kad Kvintians redzēja, ka viņa pārliecinoši turas pie sava mērķa, viņš, lai to apkaunotu, nodeva viņu uzraudzībā gluži kā mātei kādai sievietei vārdā Afrodīzija, kurai bija deviņas
2 “Pāvestībā ir kāda grāmata, kurā ir leģendas un stāsti par svētajiem. Es to patiesi ienīstu tā viena iemesla dēļ, ka tajā stāstīts par riebīgām pielūgsmes formām un smieklīgiem brīnumiem, kurus paveikuši dīki ļaudis. Šīs leģendas un stāsti patiesībā panāk tikai vienu mērķi: vairo nepatiku pret valdību un mājas saimniecību, jā, pat pret pašu baznīcu. Tāpēc no šādiem stāstiem jāvairās un tie pilnīgi jānoraida, jo kristīgās mācības galvenā lieta ir ticība. Par to šajā grāmatā nekur nav minēts ne vārda. Tikai mēģināts slavēt klosterus un mūku darbus, kuri ir pilnīgā pretrunā ar cilvēku ierasto dzīvesveidu.” LW 3:325, sk. Robert Kolb, For All the Saints: Changing Perceptions of Martyrdom and Sainthood in the Lutheran Reformation. Macon, GA: Mercer University Press, 1987, 14.
3 The Golden Legend, Agatha, Jacobus Voragine (1275), tr. William Caxton (1483).
https://www.christianiconography.info/goldenLegend/agatha.htm (sk. 01.10.2019.).
meitas. To viņš darīja, lai panāktu, ka Sv. Agata izpilda viņa gribu trīsdesmit dienu laikā.
Agata atteicās ar vārdiem: “Mana drosme un manas domas tik stipri pamatojas uz drošo klinti Jēzu Kristu, ka nekādas sāpes to nespēs mainīt. Tavi vārdi ir tikai vējš, tavi solījumi tikai lietus, un tavi draudi tikai upes, kas aiztek. Un, lai arī cik stipri tas viss sistos pret manas drosmes pamatu, tomēr tas nekustēsies.””
Tad Zelta leģendā minēta Agatas vēlme pēc moceklības.
“Tā viņa atbildēja un vienmēr raudāja savās lūgšanās, ļoti vēlēdamās nākt pie Jēzus Kristus caur moceklību un spīdzināšanām.”
Afrodīzija sūtīja viņu atpakaļ pie Kvintiana.
“Kad Afrodīzija labi redzēja, ka nekādi nevarēs viņu padarīt šaubīgu, viņa devās pie pārvaldnieka Kvintiana un teica viņam: “Drīzāk akmeņi paliks mīksti kā vasks, un tērauds paliks mīksts kā svins, nekā izkustēsies šīs meitenes drosme, un viņu izdosies izraut no kristīgās ticības.””
Ataicinājis viņu pie sevis, Kvintians sāka tiesas prāvu. Tā bija mocekļu īstā pārbaude. Viņiem tika piedāvāta elkdievība vai spīdzināšana un nāve.
“Kad Kvintians to dzirdēja, viņš lika viņai nākt viņa priekšā uz tiesu, pieprasīja viņas ciltsrakstus un visbeidzot lika viņai upurēt elkiem. Sv. Agata atbildēja, ka tie nav nekādi dievi, bet gan velni, kas veidoti no marmora un koka un izgreznoti.
Kvintians teica: “Izvēlies vienu no diviem, upurē mūsu dieviem vai arī cietīsi sāpes un spīdzināšanu.”
Sv. Agata teica: “Es tik ļoti brīnos, ka tik gudrs vīrs kā tu ir kļuvis par tādu muļķi. Tu saki, ka tie ir dievi, kuru dzīvei nesekosi ne tu, ne tava sieva. Ja tie būtu labi, es gribētu, lai tava dzīve līdzinās viņējai, bet, ja tu atsakies no viņu dzīves, tad tu esi saskaņā ar mani. Saki tad, ka tie ir ļauni un apkaunojoši, atsakies no viņu dzīves un nedzīvo tādu dzīvi, kā dzīvoja tavi dievi.”
Kvintians teica: “Ko tu runā tukšu? Upurē dieviem, vai arī es likšu tev mirt dažādās spīdzināšanās.”
Sv. Agata palika nešaubīga un stingra ticībā. Tad Kvintians viņu iemeta tumšā cietumā, uz kuru Sv. Agata devās ar prieku un tik labprātīgi, it kā viņa būtu lūgta doties uz kāzām.”
Šī pēdējā frāze “Sv. Agata devās ar prieku un tik labprātīgi, it kā viņa būtu lūgta doties uz kāzām” aizķērās Lutera iztēlē. Vēlāk mēs to redzēsim. Kad Luters rakstīja par Agatu un Agnesi, viņš pieminēja viņu prieku ceļā uz spīdzināšanu, viņu dejošanu nāvei. Taču vispirms Agatai bija jāsaņem kronis. Tiesa turpinājās nākamajā dienā.
“No rīta Kvintians lika viņu atvest savā priekšā uz tiesu un teica viņai: “Agata, kā ir ar tavu veselību?” Viņa atbildēja: “Kristus ir mana veselība.”
Kvintians teica: “Noliedz Kristu, savu Dievu, un tā tu izbēgsi no spīdzināšanas.”
Sv. Agata atbildēja: “Nē. Bet tu gan noliedz savus elkus, kas darināti no akmens un koka un pielūdz savu Radītāju, kurš radījis debesis un zemi. Ja tu to nedarīsi, tad tiksi spīdzināts neizdzēšamā elles ugunī.””
Tas bija pēdējais piliens. Kvintians lika Agatu aizvilkt un likt uz moku rata. Viņš pavēlēja viņai nogriezt krūtis. Agata turpināja
apliecināt ticību. Viņu iemeta cietumā. Tālāk seko garš brīnumu apraksts. Cietumā viņai parādījās Sv. Pēteris, piedāvāja viņai dziedināšanu un beigās dziedināja viņu. Pēc četrām dienām viņa tika vesta pie Kvintiana un turpināja apliecināt Kristu.
“Pēc četrām dienām Kvintians lika viņu atvest savā priekšā uz tiesu un teica viņai, ka viņai jāupurē elkiem.
Viņa atbildēja: “Tie ir tukši vārdi, un tavas pavēles ir ļaunas.
Tās liek gaisam smirdēt. Tas ir daudz ļaunāks, kurš tic nesaprātīgam akmenim un pamet mūsu Kungu, pašu Dievu, kurš ir mani dziedinājis un ir atjaunojis man manas krūtis.”
Kvintians pieprasīja: “Kurš tevi ir dziedinājis?”
Viņa teica: “Jēzus Kristus.”
Kvintians teica: “Vai tu vēl piemini Jēzu Kristu?”
Viņa atbildēja: “Jēzus Kristus paliks manā sirdī, kamēr vien dzīvošu.”
Kvintians teica: “Tu vēl redzēsi, vai Viņš tev palīdzēs un tevi dziedinās!” Un tad viņš lika viņu pilnīgi kailu vārtīt degošās oglēs, un vieta, kur tika vārtīta svētā jaunava, sāka drebēt kā zemestrīcē. Daļa mūra sabruka un uzgāzās Kvintiana padomniekam Silvānam un viņa draugam Fastionam, pēc kuru padoma viņa tika spīdzināta. Tad visu Katānijas pilsētu pārņēma apjukums, cilvēki skrēja uz Kvintiana namu un skaļā balsī sauca Kvintianam, ka pilsēta ir lielās briesmās to mocību dēļ, kuras viņš nodara Sv. Agatai. Troksnis kļuva vēl skaļāks, kad Kvintians, izgājis ārā, pavēlēja Agatu paturēt cietumā. Kad viņa nonāca cietumā, viņa salika rokas, pacēla tās pret debesīm un lūgšanā teica: “Kungs Dievs Jēzu Kristu, kas mani esi radījis no nekā, kopš manas jaunības esi mani sargājis, no manas sirds izņēmis pasaules mīlestību, man palīdzējis pārvarēt spīdzināšanas un devis man pacietību sāpēs. Es lūdzu Tevi, ņem manu garu, jo ir jau
laiks, ka Tu liec man pamest šo pasauli un doties Tavā žēlastībā.”
Šī lūgšana viņu padarīja cienījamu daudzu cilvēku acīs.
Un pēc tam viņa nodeva savu garu un atdeva dvēseli mūsu
Kunga divi simti piecdesmit trešajā gadā, Romas imperatora Decija laikā.”
Agata no Sicīlijas, mirusi mocekles nāvē 22 gadu vecumā 253.gadā Decija vajāšanu laikā. Mēs viņu satiksim augšāmcelšanās dienā!
Piecdesmit četros Lutera darbu Amerikas sējumos viņš Agatu piemin 31 reizi, savukārt Agnesi – 41 reizi, bieži vien abas kopā. Luters viņu priecīgo pārliecību ciešanu vidū izprata kā Svētā Gara darbu un kristieša zīmi. Es vēlētos šeit dot vietu Luteram un ļaut viņam mums sprediķot no Rakstiem un Agneses un Agatas stāstiem. Viņš šīs mocekles savā sludināšanā izmantoja kā piemēru tam, kā Kungs pārvar pasauli un velnu caur ticības uzvaru. Jāņa evaņģēlija 14:16–17 Jēzus mums apsola Svētā Gara dāvanu: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.” Tāpēc mēs lasām par svētajiem mocekļiem, kas stājās pretī tirāniem, vai par jaunajām jaunavām Agnesi un Agatu, kas bija tik priecīgas un laimīgas savā ceļā uz cietumu, ka tās ar lepnumu iztēlojās, ka dodas uz kāzām.
“Tā par svētajiem mocekļiem lasām, ka viņi ir spītējuši tirāniem, visām mokām un ciešanām. Tādas jaunas meitenes, jaunavas kā Agnese un Agata, kad tās tika vestas cietumā un nāvē, ir bijušas drosmīgas un priecīgas, lepodamās, itin kā ietu uz kāzu svinībām. – Jā, mīļā meita, ja tu esi ieguvusi
šo prasmi un ja brīdī, kad jāiet cietumā un uz nāvessoda izpildes vietu, vari priecāties, itin kā tu ietu dejot, tad tev noteikti ir gluži citāda sirds, prāts un drosme nekā pasaulei. Tāda sirds spēj neievērot miesu un dzīvību, dižciltību un draudzību, visu, kas ir šajā pasaulē un ar ko pasaule lepojas. Tāda drosme ir tikai Svētā Gara darbs.”4
Pirmais, kas iekrita acīs Luteram (un kas būtu jāpamana arī mums), bija viņu prieks lielas netaisnības un spīdzināšanu vidū. Viņu drosme bija neticama. Viņas priecājās šausmu vidū. Viņas dejoja nāvei. Tas ir ticības darbs, kas dod mocekļiem “citādu sirdi, prātu un drosmi ”. Svētais Gars, kas veda Jēzu tuksnesī, lai Viņš tiktu kārdināts, un uzcēla Viņu no mirušajiem, darīja viņas par jauniem radījumiem. Viņas vairs nebija no šīs pasaules un tai nepiederēja, viņas vairs nesaistīja šī dzīve, viņas bija brīvas dzīvot un brīvas mirt. Mūžīgā dzīvība viņas bija satvērusi tik ciešā dzīvības tvērienā, ka nāves tvēriens viņas nemaz nebaidīja. Agnese un Agata uzskatīja Kunga vārdu par pārāku dārgumu, un tas izraisīja nicinājumu pret “dzīvību, ķermeņa locekļiem, stāvokli sabiedrībā, draudzību un mantu”. Tādējādi viņu deja nāvei nebija tēlots prieks vai piespiedu apmierinātība. Kristus patiesi bija paaugstināts viņu sirdī, viņu manta bija debesīs, un nāves aicinājums bija salds. Ticība izmaina kristieša sirdi.
“Tā nu ticība ir Dieva darbs mūsos, kurā Dievs mūs pārvērš, panāk, ka atdzimstam, un nonāvē veco Ādamu, dara mūs par pilnīgi citiem cilvēkiem sirdī, prātā, jūtās un visos spēkos un nes sev līdzi Svēto Garu. O, tā ir kāda dzīva, darbīga, rosīga, spēcīga lieta, kas mums ir ticībā, ka tā citādi nespēj, kā vien bez mitas darīt labu. .. Ticība ir dzīva, droša paļāvība uz Dieva žēlastību, tik droša, ka cilvēks tūkstošreiz
4 Jņ II, 215. lpp. (LW 24:118, On John 14:17, c. 1537).
būtu gatavs mirt par to. Šāda paļāvība un Dieva žēlastības atziņa cilvēku dara priecīgu, līksmu un dedzīgu pret Dievu un visām radībām.”5
“Priecīgi, līksmi un dedzīgi” – vai tas apraksta mūs?
“Svētās jaunavas Agata, Lūcija un vēl citas, kā arī svētie mocekļi ir bijuši sieti pie vīnakoka; šie ļaudis nāvi ir uzskatījuši par joku, grēks un nāve tiem nav bijis nekas. Tā kā viņi bija pārliecināti par savu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību, tāpat arī par Debesu Tēva labo, žēlīgo gribu, viņi arī pašā nāves vidū ir bijuši priecīgi un bezbailīgi.”6
Ticība mūs salaulā ar Kristu un izšķir no pasaules.7 Šis nicinājums pret pasauli padara mūs brīvus. Pasaules nicinājums pret mums šo brīvību tikai pavairo. (Šis būs ļoti labs citāts...)
“Līdzīgu stāstu lasām par Sv. Agatu, kas bijusi jauna meitene – tikai četrpadsmit vai piecpadsmit gadus veca. Kad viņa tikusi vesta uz cietumu un moku izciešanas vietu, Agata gājusi ar prieku un teikusi, ka jūtas tā, itin kā tiktu vesta uz deju. Tie ir bijuši drosmīgi, spītīga lepnuma pilni vārdi no jaunās meitenes mutes – mokas un nāvi, kurā viņa tikusi vesta, šī meitene nav uzlūkojusi citādi kā iešanu uz kāzām, kā vislielāko prieku. To paveic ticība, kas novērš
7 Apdomāsim šo brīnišķīgo fragmentu no Lutera darba “Par kristieša brīvību”. “Ticība ne vien dara dvēseli līdzīgu pašam Dieva vārdam, ka tā kļūst žēlastības pilna, brīva un svētlaimīga, bet arī savieno dvēseli ar Kristu, gluži kā līgavu ar viņas līgavaini. Šādā laulībā, kā apustulis Pāvils saka (Ef 5:30), Kristus un ticīgā cilvēka dvēsele kļūst par vienu miesu. Tā nu viss, kas tiem pieder, kļūst par kopīgu īpašumu: manta, laime, nelaime un visas lietas; viss, kas pieder Kristum, pieder arī ticīgai dvēselei, viss, kas pieder dvēselei, kļūst par Kristus īpašumu. Kristum pieder visi labumi, arī mūžīgā dzīvība; tas viss nu pieder arī dvēselei. Dvēsele nes sevī visus netikumus un grēkus; tie kļūst par Kristus īpašumu.” ML I, 283. lpp. (LW 31:351).
skatienu no ārējām, miesīgām sajūtām un redzējuma un raugās augšup, uz nākamo dzīvi, domājot tikai par to un sakot: ko gan viņi var man nodarīt, lai cik ļauni būtu? Kaut arī tie man liktu izciest visas nelaimes, viņi nebūs paveikuši neko citu kā vien veicinājuši manu drīzāku aiziešanu no šīs posta vietas un nonākšanu debesīs pie Kristus!
Tādu labumu nes visu kristiešu ciešanas – tās tikai veicina mūsu kristīgo dzīvi un nes augļus, veicinot Dieva vārda pilnīgāku atziņu un apliecību un tādējādi arī turpmāku Kristus valstības izplatīšanos. Pasaule gan grib darīt ko ļoti ļaunu, taču ar savu nodomu nepanāk neko vairāk kā to, ko baznīca dzied par svētajiem mocekļiem: Introducunt nescientes in aeterna gaudia etc. (Nezinot viņi ieved mūs mūžīgajos priekos utt.) Viņi nezina, ka, paši to neapzinādamies, ved kristiešus caur mokām un nāvi mūžīgā priekā. Tā nu šīs ciešanas (kā Sv. Agata ir sacījusi) nav nekas cits kā saudzīga ņemšana aiz rokām (gluži kā tad, kad līgava tiek vesta uz deju) un ievešana debesīs. Tieši tam kalpo visas ciešanas, ko pasaule rada kristiešiem, – Dievs ienaidnieku dusmību pavērš tā, lai tā kristiešiem nāktu par labu.”8
Ciešanas palīdz mums pacelt savas acis uz nākamo, mūžīgo dzīvi, kur ir patiess prieks, kur Jēzus mums sagatavo vietu. Tā kā nāve mūs aiznes Kristus valstībā un ciešanas mūs ved tuvāk nāvei, tad šīs dzīves grūtības mūs ved uz mūžīgo prieku. Velns nespēj neko citu kā vien palīdzēt Jēzum. Viņš mūs kārdina, sagādā mums grūtības, draud, moka un, ņemdams mūs aiz rokas, ved mūs pie mūsu Līgavaiņa Kristus. Tā ir patiesa godība. Kungs, dod mums acis, kas redz to, ko redzēja Agnese un Agata!
8 Jņ II, 288. lpp. (LW 24:196–197, On John 15:2, c. 1537).
Tieši tāpat, kā velns sagādāja pats sev un savai valstībai sagrāvi ar to, ka panāca Jēzus krustāsišanu, viņš tagad turpina sagādāt sev pazudināšanu caur kristiešu krustu un grūtībām.
Tā kā kristietim ir piedots, viņš ir piepildīts ar Svēto Garu un priecīgs, tad velna uzbrukumi apstiprina Dieva žēlastību un sasniedz savu pilnību lielajā nāves dāvanā un mūsu piedzimšanā debesīm. Apdomāsim šos Lutera vārdus no viņa komentāra par 54.psalmu.
“Tā krustā tiek sista miesa, bet gars tiek izglābts un darīts brīvs. Redziet, cik īss ir šis psalms un tomēr cik garš. Tā apustulis saka: “.. Mans spēks nespēkā varens parādās” un “.. kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs” (2Kor 12:9–10).
Un atkal: “Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani” (2Kor 12:9). Un: “Tu, Dievs, liki nolīt bagātam lietum, Savu iztvīkušo mantojumu Tu atspirdzināji” (Ps 68:10). Tāpēc mēs lasām: “.. Kristus manī runā; Viņš nav nespēcīgs, bet spēcīgs jūsu vidū” (2Kor 13:3). Šāds runasveids ir pierasts pie apustuļa.
Vai tad arī svētie mocekļi to neparādīja savos darbos? Padomājiet par Sv. Agatu, Sv. Lūciju, Sv. Agnesi un citiem. Jo vairāk ļaudis trakoja pret tiem ārēji, jo drosmīgāki tie kļuva iekšēji. Arī viņi spēja teikt: “Kad biju spaidos, Tu manā priekšā pavēri durvis ..”” (Ps 4:2)9
Kristietis var būt nospiests daudz dažādos veidos – mazs, vājš, nabadzīgs un neizglītots. Tomēr mūsos mītošais Vārds ir neiznīcināms. Dieva spēks un varenība ir apslēpta pazemībā. Ticības uzvara ir apslēpta mocekļu ciešanās. Ticība to redz, priecājas par to un kļūst arvien drosmīgāka.
9 LW 10, On Psalm 54:4.
Šī drosme un prieks nāves priekšā ir tik neparasta, ka Luters to uzskatīja par kādu garīgu reibumu, it kā cilvēks būtu noreibis no prieka. Kristieša attieksmē pret ciešanām ir jaušams tāds kā svētīts neprāts.
“Un Vēstulē romiešiem 5:3 Sv. Pāvils saka: “.. mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās ..” Vēlāk daudzi mocekļi, vīri un sievas, ir devušies pretī savai nāvei ar priecīgu sirdi un smejošu muti tā, it kā viņi dotos uz dejām. Tā mēs lasām par Sv. Agatu un Sv. Agnesi, kuras bija trīspadsmit vai četrpadsmit gadu vecas jaunavas, un par daudziem citiem. Viņi ne tikai drosmīgi un pārliecināti uzveica velnu un pasauli caur savu nāvi, bet arī bija priecīgi savā sirdī, gluži kā apreibuši no liela prieka. Un šāda velna varas un viltības nicināšana tracina viņu bez mēra. Arī mūsu dienās daudzi ir ar prieku gājuši nāvē, jo viņi ir apliecinājuši Kristu.”10
Zinādami, ka velna lielā vara un viltība balstās nāves bailēs (Ebr 2:14), mēs ieraugām, ka Agneses un Agatas prieks ne tikai uzvarēja velnu un pasauli, bet arī ārkārtīgi nokaitināja velnu. Velns nevar izturēt to, ka mēs nebaidāmies. Luters zināja, ka šāda priecīga miršana nav viegla. Viss, kas ir mūsu miesā, cīnās tai pretī. Luters deva dažas pastorālas atziņas cīņai ar šīm bailēm, atgādinādams, ka arī Dāvidam un Pāvilam bija tās pašas grūtības.
“Tu varbūt teiksi: “Labi, bet es nejūtos pietiekami sagatavots, lai mirtu ar prieku.” Tam nav nekādas nozīmes. Kā jau teicu iepriekš, arī Dāvids ne vienmēr juta sevī šo spēju. Patiesi, bieži vien viņš sūdzējās, ka ir atstumts no Dieva klātbūtnes. Arī citi svētie ne vienmēr juta pilnīgu paļaušanos uz Dievu, mūžīgo svētlaimi un pacietību visās savās grūtībās un pārbaudījumos. Sv. Pāvils reizēm tik stipri paļāvās
10 LW 12:177, On Psalm 23:5.
uz Kristu, ka pat nesatraucās par bauslību, grēku, nāvi un velnu. “Nu nedzīvoju es,” viņš saka, “bet manī dzīvo Kristus” (Gal 2:20). Un: “.. es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu ..” (Fil 1:23). Un: “Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas? .. Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens?” (Rm 8:32, 35).
Kad viņš šeit runā par nāvi, velnu un visām nelaimēm, viņš ir tik drošs, it kā būtu pats stiprākais un lielākais svētais, kuram nāve būtu tīrākais prieks. Taču citur viņš runā tā, it kā būtu vājākais un lielākais grēcinieks uz zemes. “Un es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā” (1Kor 2:3). “.. es esmu miesīgs, pārdots grēka varā” (Rm 7:14), kurš mani sagūsta. “Es, nožēlojamais cilvēks!
Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rm 7:24).
Un Vēstulē galatiešiem 5:17 viņš māca, ka svētajos pastāv mūžīga cīņa starp miesu un garu. Tāpēc nepadodies tik drīz izmisumam, kaut arī redzi sevi vāju un bailīgu, bet gan cītīgi lūdz, lai tu varētu palikt Vārdā un pieaugt ticībā un Kristus atziņā.”11
Ko darīt, ja neesi gatavs mirt kā moceklis? Pirmkārt, nekrīti izmisumā. Otrkārt, domā par Dāvidu un Pāvilu, kuriem bija tā pati cīņa, un zini, ka Gars un miesa cīnās tevī. Visbeidzot, lūdz Dievu, lai tu paliktu Vārdā un pieaugtu ticībā un Kristus atziņā. Mēs zinām, ka gatavība mirt ir Svētā Gara dāvana un ka Kungs to dos īstajā brīdī, kad tā būs nepieciešama. Mocekļi nav pārcilvēciskas ticības piemēri. Viņi ir Dieva spēka un Svētā Gara darba piemēri. Priecīgi skatīties nāvei acīs nav iespējams paša spēkā, bet gan tikai caur Dieva vārdu.
11 LW 12:178.
Kad mums sirdī ir Kristus vārds, mēs smejamies un nicinām velna niknumu. Ievērojiet, kā Luters vispirms slavē Kristus vārdu. Tad ieraugiet, kā šis uzvarošais Vārds ir tieši Vārds par Jēzus uzvaru pār grēku, nāvi un velnu pie krusta. Visbeidzot, pamaniet, kā šis Vārds velnam sagādā ciešanas. (Šis ir garš citāts, bet sakiet, kuru daļu lai izgriežu?!)
“Tādēļ iemantot mieru Kristū – tas nenozīmē neko citu kā vien to, ka cilvēks, kam sirdī ir Viņa vārds, būs gana drosmīgs un bezbailīgs, lai spētu nicināt pasaules un velna dusmas un trakošanu, droši stājoties tām pretī. Tas ir pierādījies svēto mocekļu piemēros. Arī tādas jaunas meitenes kā Sv. Agata un Sv. Agnese ir gājušas pretī mokām tik priecīgi, itin kā ietu dejot, turklāt zobojušās par saviem sadusmotajiem tirāniem. Vai gan tas viņiem nav bijis netīkami, ka jauna meitene ir tik pilnīgi noniecinājusi velna dusmas, zobenu un nāvi, ka salīdzinājusi tos ar aicinājumu uz deju? Mīļais, no kurienes gan viņām ir bijusi šāda spītība? – To viņām ir devis mīļais Kristus vārds.
Kad šis Vārds ienāk sirdī, tas dod tādu drosmi, kādu redzam pie šīm svētajām jaunavām. Velnam tas ir neizsakāmi nepatīkami un rada vislielākās ciešanas, ja viņa niknās pūķa un lauvas dusmas tiek pilnīgi izsmietas un izzobotas. To Kungs Kristus panāk ar šiem vārdiem: to Es uz jums esmu runājis. To jūs esat dzirdējuši no Manis, lai spētu būt drosmīgi un bezbailīgi. Es esmu uzvarējis pasauli un velnu, tāpēc tev arī ir jābūt varenam kungam, kas samin šos ienaidniekus ar savām kājām, kaut arī tie tevi nonāvē. Vai gan mīļie mocekļi, īpaši jaunās meitenes, ir bijuši citādi ļaudis nekā mēs un pārējie cilvēki? Kāda ir atšķirība, kāpēc viņiem ir bijis tāds prieks un drosme, kādas nav citiem? – Vienīgā atšķirība ir tāda, ka viņu sirdīs ir bijis Kristus vārds.
Tāpēc (Kristus šajā vietā saka) domājiet tikai par to, ka Es jums to esmu sacījis, neļaujiet saviem ienaidniekiem dižoties, bet dižojieties paši, kad tie grib jūs mocīt un nonāvēt. Lai viņu sagādātās mokas, bailes un ciešanas jums ir kā viens vienīgs prieks un rožu dārzs. Iemesls visam, ko Kristus mācekļiem saka, darīdams viņus tik spītīgus un likdams viņiem pie sirds šos mierinājuma vārdus, ir tāds, ka uzvara ir jau izcīnīta: “Es pasauli esmu uzvarējis!”
Jā, Kungs, – tu saki – Tu gan droši vari teikt, ka esi uzvarējis, tāpat var lepoties arī citi, kā Pēteris un Pāvils. Bet kur lai palieku es? – Jā, – Kungs Kristus atbild – to taču Es saku tieši tev! Es nerunāju Sevis paša dēļ! Vai jūs nedzirdat? Tas attiecas uz jums! Jums jāzina un jārod mierinājums, zinot, ka Es pasauli esmu uzvarējis; un to Es esmu paveicis ne Savā labā. Man tālab nebūtu vajadzējis nākt no debesīm, jo Es jau iepriekš esmu bijis visas radības Kungs, tā ka velnam un pasaulei Mani būtu vajadzējis likt mierā. Es to esmu darījis jūsu labā. Jūsu dēļ Es to runāju – tas vajadzīgs, lai jums būtu mierinājums, miers un prieks.
Tādēļ ņemiet Manus vārdus pie sirds un domājiet par to, ka Es, Kristus, jau esmu izcīnījis uzvaru. Ja uzvara ir izcīnīta, tad nekādu briesmu, nedz raižu vairs nav. Mums nav pirmajiem jāsāk cīnīties. Viss jau ir noticis – pasaule, velns un nāve ir satriekti, debesis, taisnība un dzīvība ir uzvarējusi!
Vairs nav nepieciešams nekas cits, tikai nest šo vēsti pasaulē un priecīgi dziedāt uzvaras dziesmu: Kristus ir augšāmcēlies!
Viņš visu ir paveicis, un Viņa uzvara ir dota visiem, kas to dzird un tam tic. Mums tikai tas jāsludina, jāapliecina un ar to jālepojas visas pasaules priekšā, spītīgi jāpaļaujas uz to arī tad, kad mūs grib aizskart, un jāsaka: ko tu gribi darīt, tirāns, pasaule un velns? Vai atņemsi man mantu, godu un dzīvību? Un kas tad notiks? – Uzvara jau ir mūsu! Kristus
dzīvo un uzvar. Neatņem man Viņu, vai arī – mēģini vēlreiz uzbrukt Viņam, pārbaudi, ko tu spēj!
Tā kristietim jāradinās vienmēr domāt par Kristus uzvaru. Tajā viss jau ir noticis, mēs esam iemantojuši visu, kas mums vajadzīgs, un turpmāk dzīvojam tikai tālab, lai izplatītu šo pasludinājumu, lai arī citi cilvēki ar mudināšanas un aicināšanas (ar vārdu un piemēru) palīdzību varētu nonākt pie šīs uzvaras, ko Kristus ir izcīnījis un devis mums. Jo šis
Uzvarētājs jau ir visu paveicis, tā ka mums pašiem vairs nav nepieciešams iznīcināt grēku, sakaut velnu, nedz uzvarēt nāvi. Visi šie ienaidnieki jau ir uzveikti. Mūsu ciešanas un cīņas vairs nav īstā cīņa, bet tikai daļa no lepnuma par šo uzvaru. Jo mūsu ciešanas, jā, arī visu svēto mocekļu ciešanas un asinis šo uzvaru nespētu izcīnīt.
Sakaut un samīdīt kājām grēku, nāvi un elli – tas nav paveicams ar mūsu darbiem, kā pāvesta sekotāju pulks melīgi apgalvo, apkaunodams un zaimodams Kristu. Ar manu cīņu te nepietiktu. Lai es iemantotu mieru un mierinājumu, šai uzvarai jābūt izcīnītai jau iepriekš. Un Kristus saka: Es to jau esmu paveicis. Jums tikai jāpieņem un jāizmanto šī Mana uzvara – tā, lai jūs par to dziedātu, ar to dižotos un lepotos. Esiet droši un bezbailīgi ļaudis!””12
Kristus ir augšāmcēlies! Kristus ir uzvarējis! Tumsības valstība ir uzvarēta! Cīņa ir galā, un mums vairs nav jācīnās. Mūsu darbs īstenībā nav nekāds darbs. Mēs pieņemam Jēzus uzvaru, dziedam par to, lepojamies ar to, izrādām to un esam priecīgā prātā. Mēs priecājamies darbā, ko Kristus ir mūsu labā jau paveicis. Kad Agnese un Agata dejo nāvei, viņas priecājas par augšāmcelšanos. Ciešot ar priecīgu prātu, viņas apliecina Kristus tukšo kapu.
12 Jņ II, 490.–492. lpp. (LW 24:420–422, On John 16:33, c. 1537).
Kur ir grēku piedošana, tur ir arī dzīvība un pestīšana. Kur ir grēku piedošana, tur vairs nav baiļu no grēka, nāves un velna. Nāvi biedējošu padara netīra sirdsapziņa. Tīra sirdsapziņa (tāda, kurai ir piedots) padara nāvi saldu.
“Mums, kas ticam, ir šis iesākums – kaut arī tagad sajūtam nāvi, mēs tomēr no tās nebīstamies, kā bīstas citi ļaudis, kurus nomoka apgrūtināta sirdsapziņa. Viņi kļūst gluži bāli un izbīstas, tiklīdz dzird, ka tiek pieminēta nāve. Bet dievbijīgie un svētie mocekļi nicina un izsmej nāvi. Kad
Sv. Agnese tika iemesta cietumā un mocīta, viņa sacīja, ka jūtas tā, it kā tiktu vesta dejot. Mīļais, kur gan meitene smēlās tik lielu drosmi, ka spēja neizbīties, bet priecāties un būt droša, itin kā tiktu sēdināta pie svētku galda, kur viņu gaidītu kas labs? Tā nebija epikūriešiem raksturīgā nāves nicināšana, bet īsta gudrība un pareiza izpratne, kas ļāva Agnesei spriest, ka dzīvība ir tuvu. Tāpēc meitene spēja spītēt un smieties par velnu un nāvi; jo viņai nāve bija aprīta dzīvībā. Tāda ir mūsu teoloģija, ko mācām.”13
Luters labi zināja, ka citas filozofijas cenšas atbrīvot cilvēku no nāves bailēm. Piemēram, Epikūra skola māca, ka pēc nāves nav nekādas tiesas, tāpēc no nāves nav jābaidās. Tā nav kristieša bezbailība. Nāve nav nobeigums, bet gan sākums. Kristietim nāve ir durvis uz mūžīgo dzīvību. Kur paliek nāves uzvara? Kristus ir augšāmcēlies. Dzīvība ir aprijusi nāvi. Kā gan nāve spēs mūs aprīt, ja Jēzus to jau ir sakošļājis un izspļāvis?
Ticība ienes Jēzus augšāmcelšanās objektīvo patiesību kristieša sirdī un sirdsapziņā. Tā izmaina mūs un arī to, kā mēs redzam pasauli. Mēs esam jauns radījums, un, kad mēs tiekam darīti jauni, tad “viss ir tapis jauns” (2Kor 5:17). Dievs ir mūsu
13 1Moz V, 480.–481. lpp., autora izcēlums (LW 8:191, On Genesis 48:21).
draugs. Dzīvība ir dāvana. Nāve ir aizmigšana. Vajāšanas un grūtības ir prieks un dejas.
“Kad sirds ir priecīga, tad viss šķiet labs, pat krusts un vajāšanas. Tā Sv. Agnese, kad tika vesta uz upurēšanu, savā sirdī jutās tā, it kā tiktu vesta uz dejām. Tā arī visi dievbijīgie uzskata visas lietas par prieku iekšējā mierā un laimē un priecājas Garā. Te tu redzi, ka visi kristieši ir prieka pilni, jo Gara auglis ir prieks.”14
Šķīstajiem visas lietas ir šķīstas. Pat velnam jākalpo Dievam, vedot mūs pie Kristus un palīdzot mums ceļā uz mūžīgo dzīvību. Tā ir ļoti praktiska teoloģija. Luteram tā bija pat ļoti praktiska. Gan pāvests, gan imperators dega naidā pret reformatoriem.
Daudzi Evaņģēlija sludinātāji gāja mocekļa nāvē. Luters domāja, ka arī viņu sagaida tas pats. Ko iesākt šādos apstākļos? Vai varbūt piemērotāks būtu jautājums – ko Kungs paveic caur šiem apstākļiem?
“Tā Tas Kungs liek mums justies drošībā. Tas notiek, nevis liekot mūsu ienaidniekiem atkāpties, bet gan ļaujot tiem vaļu, lai mēs vienmēr priecātos, ka mūs nekāds ļaunums nespēj uzvarēt pat tad, ja visa pasaule satvertu mūs savos nagos. Lai pāvests trako! Lai ķeizars un viņa firsti draud mums nodarīt ļaunu! Mēs sēdēsim brīnišķīgā mierā pat tad, ja viņi mūs metīs cietumā. Ja tiem tiek dots trakot savā ļaunumā un beigās mūs pat nokaut, mēs priecāsimies tā, it kā būtu ielūgti uz kāzām. Tādu atbildi tirānam, kas viņu gatavojās nogalināt, deva Sv. Agnese un citi.”15
14 LW 17:258, On Isaiah 55:12.
15 LW 20:25, On Zechariah 2.
Kungs ļauj velnam pie mums vaļu, lai mēs justos droši un priecātos. Tas šķiet pretrunīgi, taču Dievs mums māca prieku mūsu bēdās. Viņš mums māca miera skaistumu cietumā. Kungs uzvar stipros caur vājajiem, un Viņš mums piešķir šo uzvaru pat tad, kad tiekam nokauti. Luters saprata, ka vajāšanu mērķis ir Kristus un Viņa vārds. Mums uzbrūk, jo mēs esam Kristū un Kristus mūsos. Tas mums dod vēl lielāku pārliecību. Jēzu nevar pārvarēt. Viņa elkon’s paliks varens!
“Mēs varam sacīt: mīļā pasaule, tu vajā nevis mani, bet manu Kungu Kristu! Tā kā es to zinu, tad ļaušu tev darīt visu, ko vien tu spēj. Te es stāvu Dieva vārdā, un tu līdz ar visiem elles velniem vari dusmoties viņu vārdā, vari mani vajāt, padzīt, jā, vari mani arī nonāvēt (ja mans Kungs Kristus tā gribēs), taču tu nevari man atņemt drosmi un spītību, nedz arī skumdināt manu sirdi . Jo, tā kā tas viss man notiek Kristus dēļ, es droši paļaušos uz Viņu, priecīgi dziedādams un gavilēdams pret visu velna trakošanu. Arī viņš zina, ka zaudē savu varu, ka viņa zobens un šķēps nespēj mani skart tik dziļi, kā viņš gribētu. Jo velns ir tāds gars, kas vēlas mūs mocīt ne tikai miesīgi, – viņam vienmēr slāpst pēc mūsu sirds asarām un asins lāsēm. Viņš cenšas panākt, lai mēs skumjās iztvīktu un zaudētu visas cerības. Tas viņam būtu vislielākais prieks. Taču tik tālu viņš mūs nevarēs novest.
Tādēļ mums jāmācās visu pagriezt otrādi un spītēt gan velnam, gan pasaulei, lai notiktu tā, ka nevis viņi smejas par mums, bet mēs par viņiem. – Lai ienaidnieku prasme tos pieviltu, tā ka tie nespētu darīt mūs noskumušus, nedz dusmīgus un nepacietīgus, bet viņi sevi grauztu ar naidu un dusmām, sagādādami ciešanas paši sev. Mums jāmācās nicināt tos, kas ir nodomājuši izgāzt uz mums visu savu žulti.
Tā senlaikos ir darījuši svētie mocekļi, arī jaunas meitenes
(kā Agnese un Agata) – jo vairāk savās dusmās trakoja tirāni un tiesneši, jo spītīgāk izturējās svētie mocekļi.”16
Šis teksts mums sniedz atslēgu uz Lutera izpratni par moceklības teoloģiju. Velns uzbrūk mūsu ķermenim, taču patiesībā viņš vēlas mūsu “asaras un sirds asinis”, tas ir, mūsu skumjas, izmisumu, bailes un pielūgsmi. Tomēr šīs lietas pieder Kristum. Mēs esam izpirktie, kristītie Dieva bērni. Mums ir piedots, un mums ir dāvāta mūžīgā dzīvība, tāpēc mēs esam priecīgi un brīvi. Kad priecājamies ciešanās un esam jautri nāvē, tad mēs atmaksājam velnam. Mēs viņu izsmejam un smiedamies dziedam. Tā Kunga prieks ir mūsu spēks, ticība Dieva apsolījumiem ir mūsu vairogs, kas aptur visas velna izšautās bultas, pirms tās sasniedz savu mērķi.
Viens no veidiem, kā velns uzbrūk baznīcai, ir to apsmejot.
Mēs sajūtam pasaules izsmieklu. Mēs zinām, ka mūsu kultūra nicina baznīcu un tās mācību. Luters vēlētos, lai mēs atbildam ar mierinājumu un prieku, smejoties par velnu, nicinot pasauli, drosmīgi neievērojot vajātāju niknumu. Lai viņi smejas, cik nikni vēlas, tie nespēj mums neko nodarīt un atņemt mūsu prieku. Kad mēs paliekam šādā pārliecībā, tad Kristus ienaidnieki “aprīs paši sevi”. Velns vēlas, lai mēs baidītos, un viņu tracina mūsu bezbailība. Viņš vēlas, lai mēs šaubītos, un viņu sadusmo mūsu ticība. Velns vēlas, lai mēs būtu noskumuši, un mūsu priecīgais prāts padara viņu traku. Viņš pats sevi paaugstina pār Dievu. Mēs redzam, cik vērts ir šāds muļķīgs lepnums, un smejam par to. Mūsu izsmiekls viņam atgādina par viņa īsto vietu. Mūsu ticības pārliecība ir velna agonija. Lutera sludināšanā ļoti svarīga bija izpratne, ka Tas Kungs izmanto paša velna darbus, lai sagrautu viņa valstību. Tas Kungs darbojas apslēpti. Tas nemaz nevar būt citādi. Kristietis
16 Jņ II, 363.–364. lpp., autora izcēlums (LW 24:277, On John 15:19, c. 1537).
ir nemirstīgs. Tas Kungs izspēlē ar velnu šādu joku: Viņš apslēpj Savu spēku vājumā; Viņš apklāj dzīvību ar nāvi. Ar šiem trikiem Viņš piespiež velnu Viņam kalpot. Kristietis ir daļa no šīs spēles. Mēs zinām, ka šī laika īslaicīgās ciešanas mūsos rada lielu mūžīgu godību. Mēs zinām, ka ciešanas rada cerību. Mēs zinām, ka Jēzus mums sagatavo vietu, tādēļ, pat ja mums šajā dzīvē jāpiedzīvo grūtības, mēs turam drošu prātu, zinot, ka Jēzus ir uzvarējis pasauli un ka Viņš satriec velnu zem Savām kājām (Rm 16:20).
Sv. Agnese tika pieminēta Lutera pēdējā sprediķī 1546. gada 15.februārī Eislēbenē. Pēc trīs dienām viņš aizmigs Tā Kunga Vārdā. Viņš sludināja par Jēzus vieglo jūgu un atdusu Viņā. Jēzus mums dod spēku izturēt ciešanas. Jēzus mums dod pārliecību, lai mēs spētu mirt ar prieku. Jēzus mums dod Savu Garu, kurš nes mūsu smagās nastas. Karstās ogles zem mūsu kājām šķitīs kā rožu ziediem klāta gulta. Kad ciešam Kristus dēļ, mēs esam Viņam patīkami, un mēs droši paļaujamies uz Viņu.
“Kristus saka: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi ..” (Mt 11:28), un tas ir gluži, kā Viņš sacītu – tikai pieķerieties Man, turieties pie Mana Vārda un ļaujiet visam pārējam zust. Ja jūs tā dēļ sadedzina vai nocērt galvu, tad esiet pacietīgi, jo Es to darīšu jums tik vieglu, ka jūs to bez grūtībām varēsiet panest. Tā ir rakstīts arī par Sv. Agnesi, kad viņu veda uz cietumu, lai nokautu, – viņai tas bija tā, it kā viņu vestu uz dejām. Kur viņa ņēma tādu spēku? Ak, tikai no Kristus, ticot šiem vārdiem: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”
Tas nozīmē – ja viss kļūst ļauni, Es tev došu drosmi par to smieties. Pat ja tev būs jāstaigā pa degošām oglēm, šī spīdzināšana nekad nebūs tik spēcīga un velns nespēs būt tik ļauns. Tu jutīsies tā, it kā staigātu pa rožu ziediem. Es tev
došu sirdi, kas spēs smieties pat tad, ja turki, pāvests, ķeizars un visi citi būtu pilni ar briesmīgām dusmām un niknumu. Tikai nāc pie Manis. Ja tev uzbrūk pāvests, turki un ķeizars un tev jāsaskaras ar apspiešanu, nāvi, spīdzināšanām, nebaidies. Tas tev nebūs par smagu, bet tu to panesīsi viegli, jo Es tev došu Garu, ka nasta, kas pasaulei būtu nepanesama, tev kļūst par vieglu nastu. Jo, kad tu ciet Manis dēļ, tad tas ir Mans jūgs un Mana nasta, kuru Es tev uzlieku žēlastībā, lai tu zinātu, ka šīs ciešanas ir Dievam un Man tīkamas un ka Es pats tev palīdzu tās nest un dodu spēku un izturību to darīt.”17
17 LW 51:391–392.
Viņi neturēja savu dzīvību mīļu
un devās pat nāvē: mocekļi mācītājiem
Auroras pilsētas Cerības luterāņu dievnamā nav gaisa kondicioniera. (Tam gan nevajadzētu jūs atturēt no diev nama apmeklējuma, kad esat pilsētā.) Tā nu vienā ļoti karstā vasaras svētdienas rītā visi izskatījās diezgan saguruši. Ļaudis jau bija pārkarsuši, un viņu sejā bija manāma ciešanu ēna, kad es pēc dievkalpojuma teicu ziņojumus. Tādēļ pastāstīju stāstu par Romānu.1
“Romāns devās uz Antiohiju, lai iedrošinātu turienes kris
tiešus viņu ciešanās. Viņu apcietināja un piekāva. Viņš sludināja arī prokonsulam, kuru tas tā nokaitināja, ka viņš lika Romāna ādu nokasīt ar zobena asmeni. Tomēr Romāns joprojām sludināja, tāpēc kareivji sasita viņa seju, izsita viņam zobus, izrāva bārdu un nogrieza acu plakstiņus. Taču viņš joprojām sludināja un apliecināja Kristu. Prokonsuls pavēlēja pārgriezt viņa vaigus. Romāns teica: “Es tev pateicos, kungs, ka esi man devis vairāk mutes, ar kurām slavēt manu Dievu!” Viņi mēģināja Romānu sadedzināt, taču nespēja iekurt uguni, tāpēc viņu iemeta cietumā, kur viņš pēc dažām dienām nomira. Ja mūsu brālis Romāns varēja izturēt visu šo,” es pabeidzu savu stāstu, “mēs varam izturēt karstumu dievkalpojuma laikā.”
1 Vairāk pa Romānu lasiet šeit: https://wolfmueller.co/martyrmondayromanus/
Neviens nesūdzējās par karstumu. Es esmu diezgan pārliecināts, ka šis nav labākais piemērs, kā likt lietā mocekļu stāstus, taču tas mūs ved pareizā virzienā. Mocekļi dod mums drosmi. Vēstules ebrejiem 12. nodaļa mums atgādina, ka ap mums ir sapulcējušies daudz liecinieku. Viņi mūs uzmundrina mūsu skrējienā pēc uzvaras. Viņi tālumā dzied uzvaras dziesmu, kuras skaņas stiprina mūsu miesu un sirdi. Mocekļi mums atgādina, ka mēs vēl neesam līdz asinīm pretim turējušies. Mocekļi mums atgādina, ka mēs šajās grūtībās neesam vieni, ka neesam atstāti ciešanās un ka neesam pirmie, kas dodas pa šo šauro taku.
“Turklāt mēs rodam stiprinājumu, mierinājumu un iedrošinājumu šādos piemēros – no tiem mācāmies panest dažādas grūtības, briesmas un sāpes. Kaut arī mēs tiktu nonāvēti, tomēr ir skaidrs, ka galu galā tiksim atraisīti un paglābti no visām nelaimēm. Arī senlaikos mīļajiem mocekļiem nenotika nekas ļauns, kad viņi tika nonāvēti, – tas bija tikai visu bēdu un ciešanu gals. Bet, ja tiekam uzturēti, mums jāpaliek pastāvīgiem, ticībā un cerībā gaidot savu pilnīgo atpestīšanu. Jo Dievs mūs neienīst un nenicina kā ienaidniekus, kaut arī izturas pret mums citādi, nekā esam gaidījuši. Taču mums jāspriež un jāsaka tā: es zinu, ka esmu kristīts, esmu ēdis Dieva Dēla miesu un dzēris Viņa asinis, Dieva Vārdā saņēmis grēku piedošanu, jā, visi mani grēki man ir piedoti, un apsolīta uzvara pār grēku, nāvi un elli. Ko gan vēl es varētu gribēt?”2
Mūsu luteriskā teoloģija pamatoti uztraucas par svēto kultu, māņticības un elkdievības pilno praksi, kurā svētie tiek paaugstināti godā un amatā, kas viņiem nemaz nepieder. Mocekļi neizglāba paši sevi, un viņi nespēj izglābt mūs. Viņi bija tādi paši
2 1Moz V, 13. lpp. (LW 7:131–132, On Genesis 41:1–7, c. 1545).
grēcinieki kā mēs, kurus ir izglābis Jēzus. Mēs nemeklējam pie viņiem palīdzību vai aizlūgšanu. Pārdomām par svētajiem mocekļiem jāpieiet uzmanīgi, nepiešķirot viņiem godu, kas pienākas Jēzum. Taču mums jābūt arī uzmanīgiem, lai viņus neaizmirstu un atcerētos, ka Tas Kungs deva mocekļus kā dāvanu baznīcai.
Luterāņu ticības apliecības iezīmē trīskāršu godu, kas pienākas svētajiem.
“Šī godināšana ir trīskārša. Pirmā ir pateicība. Mums jāpateicas Dievam, ka Viņš ir parādījis Savas žēlastības piemērus, ka Viņš ir atklājis Savu gribu glābt cilvēkus, ka ir devis teologus, kā arī citas dāvanas baznīcai. Tā kā šīs dāvanas ir viscēlākās, tās ir augsti jāgodā, kā arī ir jāslavē paši svētie, kas šīs dāvanas uzticīgi ir lietojuši, gluži kā Kristus ir uzteicis Savus uzticamos kalpus (Mt 25:21–23). Otrā godināšana ir mūsu ticības stiprinājums – kad mēs redzam, ka
Pēterim tiek piedota Kristus noliegšana, arī mēs stiprināmies ticībā, ka patiesi – “kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība” (Rm 5:20). Trešā godināšana vispirms ir ticības atdarināšana un pēc tam – citu tikumu atdarināšana, kas katram ir jādara saskaņā ar savu aicinājumu.”3
Tātad, pirmkārt, mēs pateicamies Dievam par to, ka Viņš baznīcai ir devis mocekļu dāvanu un saglabājis mums viņu piemiņu. Otrkārt, mēs tiekam iedrošināti, klausoties, cik daudz mocekļu ir cietuši Kristus vārda dēļ. Treškārt, mēs sekojam mocekļiem gan viņu ticībā, gan viņu dzīvē un miršanā. Viņi ir mūsu varoņi. Kristiešiem ir vajadzīgi varoņi.
Ir tāds teiciens: “Tu vari uzzināt visu par cilvēku, noskaidrojot, kas ir viņa varonis.” Mūsu varoņi stāv mūsu prāta un iztēles priekšā kā labi dzīvotas dzīves attēls. Apzināti vai ne, tomēr mēs
3 VG, 211. lpp.
rīkojamies, runājam un domājam tā, kā mūsu varoņi. Mēs vismaz mēģinām. Mūsu kristīgās dzīves daļa ir apzināties, kas ir mūsu varoņi. Daļa no pastorālās aprūpes ir veicināt pareizo varoņu piemiņu mūsu draudzēs. Īpaši svarīgi tas ir šodienas situācijā.
Mēs dzīvojam laikā, kas vēršas pret varoņiem. Notiek sistemātiska jebkura varoņa marginalizēšana. Mūsu kultūrā valda velnišķīga vēlme noraut no paaugstinājuma jebkuru augsti godājamu personu. Mums labāk patīk skatīties uz viņiem no augšas nekā uzlūkot viņus no lejas. (Šeit jādomā par nepārtraukti atkārtotām frāzēm, ka visi Amerikas dibinātāji bija vergturi. Progresīvisms uzbrūk vēsturei. Nākotne ir jāslavē, bet pagātne jāpazemo.) Tas ir bīstami. Mums visiem ir nepieciešami varoņi un čempioni. Mocekļi un ticības apliecinātāji ir kristiešu varoņi. Viņi ir pabeiguši skrējienu. Viņiem ir tas, pēc kā mēs vēl tiecamies. Viņu stāsti palīdz mums saprast mūsu pašu grūtības. Mocekļu stāsti mums māca gudrību, sastopoties ar mūsu pašu ciešanām. Viņu drosme un prieks mums māca, ka ir labāks veids, kā mirt. Taču mocekļu stāsti var būt arī biedējoši. Kad dzirdam par Agnesi un Agatu, kuras dejo ugunī, tad mēs domājam: “Es nekad to nevarētu. Man ir bail. Mana ticība ir vāja.” Taču mocekļi nebija supervaroņi. Arī viņiem bija bail. Arī viņi bija vāji. Svētais Gars viņiem deva vajadzīgo spēku īstajā brīdī, nevis pirms tam. Šis pats Svētais Gars darbojas mūsos.
Mums nevajadzētu baidīties no nāves stundas. Mocekļi nav varenu un spēcīgu cilvēku paraugs. Mocekļi ir Dieva gādības paraugs brīdī, kad mums tas ir nepieciešams. Jēzus mūs mierina tā: “Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. Bet sargaities no cilvēkiem, jo tie jūs nodos savās tiesās un jūs šautīs savās sinagogās, un jūs vedīs Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā viņiem un pagāniem par liecību. Kad tie jūs nodos, tad nebēdājieties, kā un ko jūs runāsit, jo tanī pašā stundā jums taps
dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā” (Mt 10:16–20).
“Nebēdājieties.” Svētais Gars dod ticību un gudrību šādā stundā.
Mocekļi palīdz mums ieraudzīt lietas perspektīvā.
Es bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Man palīdz, kad dzirdu, ka kādam klājas grūtāk nekā man.” Pieņemu, ka tas ir patiesi. Mocekļiem klājās no tiesas grūti. Mūs varbūt izsmej par mūsu ticību, tomēr vismaz mūsu galva vēl ir uz pleciem. Taču es domāju, ka šeit ir kas vairāk. Mocekļu ciešanas mums netiek rādītas tāpēc, lai izraisītu līdzjūtību. Viņi paši noteikti tā nedomātu. Viņi ir svētīti, uzskata sevi par svētītiem gan savās ciešanās, gan nāvē. Mocekļi lepojas savās ciešanās (Rm 5:3). Viņi ir turējuši to par lielu prieku, ka ir krituši dažādos kārdinājumos (Jēk 1:2). “Vienīgi prieks”! Mocekļi seko apustuļu pēdās, kuri pēc sitieniem līksmi aizgāja no sinedrija, jo bija atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu (Apd 5:41).
Pēteris saka: “Mīļie, nebrīnieties par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts. Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties , lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties. Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums. Jo neviens no jums lai necieš, būdams slepkava vai zaglis, vai ļaundaris, vai kā tāds, kas jaucas svešās lietās. Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu , bet pagodina Dievu ar šo vārdu” (1Pēt 4:12–16) [autora izcēlums].
Mocekļi lepojas savā nāvē. Viņi lielās ar savu nespēku. Viņi slavē Dievu ar savām asinīm. Viņi padevās savām ciešanām, zinādami, ka Kristus žēlastība viņus notvers. Patiesi, reizēm šķiet, ka mocekļi ir pat pārāk priecīgi mirt. Mēs brīnāmies par Perpetuju, kura vadīja bendes zobenu pie sava kakla. Krusts atnāks pats. Mums tas nav pašiem jāmeklē. Tomēr mocekļiem ir
taisnība – labākais ir tikai priekšā, nāve ir pēdējais ienaidnieks, kas jāuzvar, un šie drūmie vārti ved uz neaprakstāmu svētlaimi.
Mocekļi zināja, ka ciest Kristus Vārdā ir labi. Viņi zināja, ka mirt Kristus Vārdā ir labi un svētīgi. Tas jāatceras arī mums.
Filipiešiem Pāvils rakstīja: “Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt –ieguvums” (Fil 1:21). Tā ir patiesība visiem kristītajiem. Mūsu nāve ir mūsu ieguvums. Mocekļi mums māca pareizu perspektīvu. Mēs esam brīvi ciest, mirt un brīvi nebīties no nāves.
Kādā pārsteidzošā Vēstules ebrejiem 2. nodaļas fragmentā mēs dzirdam: “Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā” (Ebr 2:14–15). Ja sākam ar panta beigām, tad ieraugām, ka bailes no nāves padara mūs par velna vergiem. Šo vajadzētu labi ievērot un bieži sludināt. Kad mēs baidāmies no nāves, tad esam velna sasietie vergi.
Vislabāk tas ir redzams tad, kad baznīca tiek vajāta. Kristieši tika vesti prokonsula priekšā, un viņiem tika dota izvēle: elkdievība vai nāve. Upurē šo mazo vīraka šķipsnu, vai arī mēs tevi sadedzināsim. Saki: “Ķeizars ir kungs,” vai arī mēs tevi iesviedīsim pie lauvām. Elkdievība vai nāve. Nāves bailēm vajadzēja spiest kristiešus uz elkdievību. Tikai ne mocekļus. Nāves bailes ir krustā sistas kopā ar Kristu.
Ar Savu nāvi (atgriežamies pie Vēstules ebrejiem 2. nodaļas)
Jēzus ir iznīcinājis to, kam nāves vara. Nāves spēks ir bauslība un grēks, bet Jēzus nāve piedod grēkus, un šajā piedošanā nāve zaudē savu spēku, velns zaudē savu varu. Kur ir grēku piedošana, tur ir arī dzīvība un pestīšana. Brīvība no nāves bailēm ir brīvība no velna tirānijas. Vēl vairāk! Brīvība no nāves bailēm ir arī uzvara pār velnu.
Atklāsmes grāmatas 12. nodaļā ir vīzija, kurā svētie un mocekļi uzvar velnu: “Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas
liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei ” (Atkl 12:11).
“Tā svētie mocekļi ir pārvarējuši nāvi un visas nelaimes, ticēdami, ka Dievs ir viņiem žēlīgs.”4
Šajā pasaulē mums būs bēdas. Katram no mums būs jāmirst.
Kā lai mēs pareizi ciešam un mirstam? Kā mācītājiem mācīt savus
ļaudis ciest un mirt? Mocekļi mums atgādina, lai savas acis vēršam uz balvu. Aiz nāves mūs gaida Jēzus. Mūsu skrējiens beidzas Viņa rokās. Šīs vieglās un īsās bēdas drīz vērtīsies par mūžīgu godību.
Mocekļi ir daļa no lielā liecinieku pulka, kas mūs uzmundrina ar saucieniem: “Turies ticībā!” “Tu to vari!” Arī mums pašiem drīz var nākties ciest un mirt. Kristus ir cietis un miris par mums, un mūsu mocekļa pārliecība balstās Viņā. Kristus ir mūsu Glābējs. Viņš ir augšāmcēlies, un Viņš uzņems mūs Savā valstībā.
“Ir pienācis pēdējais laiks nopietni lūgt Dievu, lai Viņš svētī Savu vārdu. Bet par to būs jāizlej asinis, un tiem, kas saņēmuši svēto martiru dāvanas un ar viņu asinīm iemantoti, pašiem būs jākļūst par asinslieciniekiem.”5
4 1Moz II, 435. lpp. (LW 3:264, On Genesis 19:10–11, c. 1539).
5 ML I, 134. lpp. (LW 44:54, Treatise on Good Works, 1520).
Pielikums:
vērtīgi Lutera citāti par mocekļiem
Mocekļu asinis ir lūgšana pēc Dieva atmaksas
“Tādēļ grēks vēl dus viņu durvju priekšā, taču savā laikā tas atklāsies. Jo cildenā, nelokāmā mocekļa Leonarda Kaizera asinis, kas izlietas Bavārijā, neklusē. Tāpat neklusē arī Heinriha fon Zitfena asinis, kas izlietas Ditmārā; arī Anglijas Antonija asinis; to paši angļi ir nonāvējuši pavisam negantā veidā, viņu pat neuzklausīdami. Es nemaz nerunāšu par daudziem tūkstošiem citu, kuru vārdi gan nav tik pazīstami, bet kuri arī apliecinājuši savu ticību un tāpēc kļuvuši par mocekļiem. Visu šo cilvēku asinis neklusēs, bet savā laikā liks Dievam nākt no debesīm un turēt tiesu zemes virsū; šī tiesa Evaņģēlija ienaidniekiem būs nepanesami smaga. Tādēļ mēs nedrīkstam domāt, ka Dievs mūsu asinis neievēros, nedz arī ka Viņam nerūp mūsu ciešanas. Viņš savāc Savā traukā visas mūsu asaras, kā Ps 56:9 sacīts. Dievbijīgo asins kliedzieni spiežas cauri debesīm un mākoņiem, līdz nonāk Dieva goda krēsla priekšā un liek Viņam atriebties par izlietajām taisno asinīm. Ps 79:10–11.”1
1 1Moz I, 309. lpp. (LW 1:288, On Genesis 4:10).
Noa – vislielākais moceklis
“Kā iepriekš esmu sacījis, ka Noa bijis izcilākais šķīstības paraugs, tā šeit redzam, ka viņš bijis arī visu mocekļu moceklis. Jo mūsu mocekļi, kurus mēs tā saucam, salīdzinot ar viņu, ir daudz labākā stāvoklī. Tas tāpēc, ka viņus stiprina un iedrošina Svētais Gars, kas ļauj tiem vienā mirklī pārvarēt nāvi, izglābjoties no visām briesmām un kārdinājumiem. Noa, veselus sešus simtus gadu dzīvodams bezdievju vidū, nav bijis pasargāts no daudzām lielām briesmām un kārdinājumiem – tāpat kā Lats Sodomā. Un droši vien tas arī ir bijis viens no iemesliem, kāpēc Lamehs savam jaundzimušajam dēlam bija devis vārdu Noa. Pats savām acīm redzēdams, ka ļaunums pasaulē arvien vairāk pieņemas spēkā un gūst virsroku, svētais tēvs savā dēlā ir iemantojis cerību, ka šis cilvēks nesis mierinājumu dievbijīgajiem (tas ir, stāsies pretī grēkam un velnam, no kā grēks ir nācis), lai atgūtu zaudēto taisnību. Taču cilvēku ļaunums, kas bija iesācies, Noas laikā ne tikai nebeidzās, bet izvērtās arvien plašāk, tāpēc Noa tiešām bija visu mocekļu moceklis. Vai tad nav tā, ka daudz vieglāk ir vienā ļaunā stundā pārvarēt visas briesmas un postu nekā daudzus gadsimtus raudzīties pasaules lielajā ļaunumā un dzīvot tā ielenkumā?”2
Par to, ka ilgstoši izturēt ir grūtāk nekā iet mocekļa nāvē...
“Te varam redzēt, cik liela pacietība un ticība bijusi tēviem. Mocekļi gan ir izcietuši daudz briesmīgu moku un ciešanu, tomēr tās visas nav salīdzināmas ar tēvu smago darbu un viņu pārciestajām lielajām briesmām. Jo divdesmit gadus ciest šādu tirāniju
2 1Moz I, 384. lpp. (LW 2:7–8, On Genesis 6:2).
un varmācību – tas prasa lielu pacietību. Bet par to, kā Lābans pārgrozījis Jēkaba algu, ir runāts iepriekš.”3
Spīdzināšana ir bērnu spēle
“Svētie mocekļi, asinsliecinieki – Sv. Stefans, Laurencijs, Sebastiāns, Fabiāns un citi – vienīgi šādā veidā ir pārvarējuši nāvi un visas savas mokas. Turēdamies pie Ābrahāma ticības un smeldamies mierinājumu šajās redzamajās žēlastības zīmēs, tie visas savas ciešanas un sāpes panesuši kā īsu grūtuma brīdi, jā, Vincents sacījis – visas šīs mokas viņiem bijušas kā bērnu spēle.”4
Mocekļi tiek mierināti savās ciešanās
“Tā svētie mocekļi ir pārvarējuši nāvi un visas nelaimes, ticēdami, ka Dievs ir viņiem žēlīgs, savukārt viņu mokas nāk no buršanas un velna, kuram Dievs atļāvis pārbaudīt viņu ticību. Tādēļ šie cilvēki arī savā postā ir bijuši priecīgi un izsmējuši sātanu. Tāpat jādara arī mums, taču mēs parasti esam pārāk vāji, kā to apstiprina izcilu svēto piemēri. Arī Sv. Pāvils jūt bailes un skumjas, bet, redzēdams brāļus, viņš atkal atgūst drosmi un paļāvību (Apd 28:15). Šādas bailes un drebēšanu bezdievji nepiedzīvo –viņi jūtas droši un uzskata, ka Dievs viņiem vēl labu. Tāpēc, ja šādiem ļaudīm gadās kāda nelaime, viņi tajā vaino sātanu un joprojām jūtas droši.”5
3 1Moz IV, 84.–85. lpp. (LW 6:70, On Genesis 31:41).
4 1Moz II, 292.–293. lpp. (LW 3:125, On Genesis 17:8, c. 1539).
5 1Moz II, 435.–436. lpp. (LW 3:264–265, On Genesis 19:10–11).
Tikai Dieva vārds dod mums spēku stāties pretī nāvei, nevis eņģeļu vīzijas
“Svētie mocekļi ir guvuši stiprinājumu bez eņģeļu parādīšanās, tikai no Dieva vārda – Kristus vārda dēļ viņi ir devušies nāvē. Kādēļ gan mēs neturamies pie tā paša vārda un neesam mierā ar to? Mums ir dota pietiekami skaidra atklāsme, proti, Kristība, mūsu Kunga Vakarēdiens, atslēgu un sludināšanas amats, kas ir līdzvērtīgs, jā, daudz pārāks par visu eņģeļu parādīšanos; salīdzinot ar mums doto atklāsmi, Ābrāhamam ir bijušas tikai druskas.”6
Mocekļu prieks, dodoties pretī nāvei, nenozīmē, ka mēs neskumstam un nenopūšamies cilvēciskās ciešanās
“Kad dzirdu, ka turki briesmīgi trako un izlej nabaga kristiešu asinis, uzdur uz mieta mazus bērnus un briesmīgi apkauno sievas, man tiešām ir smagi. Cilvēka sirdij ir jāpārdzīvo un jācieš līdzi, dzirdot tādas lietas. Kāds stoiķis varētu iebilst un teikt: tu gan esi vārīgs moceklis, tu raudi un vaimanā kā sieva; vīram piederas savā sirdī būt vīrišķīgam un nicināt tādas lietas. Kāda mums daļa, ja citu sievas vai pat jaunavas tiek aizvestas, apkaunotas un nonāvētas? Es atbildu, ka nejust līdzi citiem – tā ir neprātība un mežonība, nevis spēks.
Vai gan ir iedomājams kas tāds, kas būtu vēl lielākā pretrunā ar cilvēcisku laipnību nekā līdzcietības trūkums pret tiem, kurus piemeklējis liels posts un nelaime? Nav ne dievbijīgi, ne kristīgi smieties, kad citiem uzbrūk posts un briesmas vai arī kad ļaudis nogrimuši maldos, vai kad ķeizars vai turki neganti uzbrūk nabaga kristiešiem; tāpat arī – kad pāvests iedzen daudzus
6 1Moz II, 667. lpp. (LW 4:126, On Genesis 22:11).
tūkstošus dvēseļu pazušanā. Tādā gadījumā man jābūt cilvēkam ar cilvēciskām jūtām, – kā komēdijā sacīts. Bet vēl jo vairāk man piederas būt kristietim un ņemt pie sirds citu cilvēku nelaimi, to, ka daudzu cilvēku miesa un dvēsele iet bojā. Kristus pats māca mums šādu laipnību, Lk 6:36 sacīdams: “.. esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.” Un Sv. Pāvils Rm 12:13 saka: “Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās ..””7
Par divkāršu kārdinājumu – vispirms ar grūtībām, pēc tam ar baudām
Te divi naidīgi gari nonāk sadursmē un cīnās visiem spēkiem. Velns ir sācis savu uzbrukumu Jāzepam ar jaukiem, glaimīgiem vārdiem, tomēr aiz tiem slēpjas briesmīga, neganta cietsirdība. Jo, kad velns redz, ka krietnus, dievbijīgus bērnus nevarēs uzveikt ne ar kādām ciešanām un mokām, viņš mēģina tos pārspēt ar netiklību un baudkāri, – kā Hieronīms kādā vietā saka. Kipriāns raksta, ka pagāni centušies likt mocekļiem izciest sodu lēni, neļaujot tik drīz nomirt, lai gan tie to ir ļoti vēlējušies. Bet, kad mocītāji arī ar ilgām ciešanām un mokošiem sodiem nav spējuši viņus uzveikt, tie viņiem atveduši skaistas, netiklas sievas, – lai tās ar skūpstiem un glaimiem atraisītu viņos miesas ļauno iekāri. Pagāni ir labi zinājuši, ka kristieši slavē šķīstību un atzīst, ka Dievs jūt naidu pret necienīgu kopošanos; tā nu viņi ir gribējuši šādi aptraipīt dievbijīgu kristiešu skaidro sirdsapziņu un likt kaunā viņu mācību. 8
Iedrošinājums šīs dzīves grūtībās
“Turklāt mēs rodam stiprinājumu, mierinājumu un iedrošinājumu šādos piemēros – no tiem mācāmies panest dažādas
7 1Moz IV, 284. lpp. (LW 6:253–254, On Genesis 35:8).
8 1Moz IV, 534. lpp. (LW 7:80, On Genesis 39:7–10).
grūtības, briesmas un sāpes. Kaut arī mēs tiktu nonāvēti, tomēr ir skaidrs, ka galu galā tiksim atraisīti un paglābti no visām nelaimēm. Arī senlaikos mīļajiem mocekļiem nenotika nekas ļauns, kad viņi tika nonāvēti, – tas bija tikai visu bēdu un ciešanu gals. Bet, ja tiekam uzturēti, mums jāpaliek pastāvīgiem, ticībā un cerībā gaidot savu pilnīgo atpestīšanu. Jo Dievs mūs neienīst un nenicina kā ienaidniekus, kaut arī izturas pret mums citādi, nekā esam gaidījuši. Taču mums jāspriež un jāsaka tā: es zinu, ka esmu kristīts, esmu ēdis Dieva Dēla miesu un dzēris Viņa asinis, Dieva Vārdā saņēmis grēku piedošanu, jā, visi mani grēki man ir piedoti, un apsolīta uzvara pār grēku, nāvi un elli. Ko gan vēl es varētu gribēt?”9
Mocekļu prieks nāk no Svētā Gara
“Dievbijīgie ir Svētā Gara pilni, tā ka nespēj ciest klusu – viņiem ir nepieciešams pateikties Dievam, apliecināt un slavēt Viņu, mācīt un runāt Evaņģēlija vārdu. Tādi ļaudis ir bijuši apustuļi un mocekļi, kas bija gluži kā apreibuši no Svētā Gara. Tas ir pats labākais vīna koks, par kuru runāts Salamana pamācībās 9:5. Gudrība saka: “Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi!” – jūs dzersit un apreibsit, taču tas būs garīgs reibums. Tā es saprotu šos vārdus – ka Kristū un Kristus laikā mēs būsim noreibuši no Viņa nama dārgumu bagātības, kā Ps 36:8–10 sacīts. Tas ir, mēs saņemsim Svēto Garu, dzirdēdami Dieva vārdu, kas mūs darīs par gluži citādiem cilvēkiem – kā arī piedzēries cilvēks izturas gluži citādi nekā izslāpušais. Viņš ir priecīgs, smejas, gavilē un dzied; savukārt izslāpušais ir izbijies, bēdīgs un nespēj neko citu kā tikai žēloties.”10
9 1Moz V, 13. lpp. (LW 7:131–132, On Genesis 41:1–7, c. 1545).
10 1Moz V, 542. lpp. (LW 8:249, On Genesis 49:12, c. 1545).
Mocekļu prieks un cīņa pret miesu
“Svētās jaunavas Agata, Lūcija un vēl citas un svētie mocekļi ir bijuši sieti pie vīnakoka; šie ļaudis nāvi ir uzskatījuši par joku, grēks un nāve tiem nav bijis nekas. Tā kā viņi bija pārliecināti par savu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību, tāpat arī par Debesu Tēva labo, žēlīgo gribu, viņi arī pašā nāves vidū ir bijuši priecīgi un bezbailīgi.
Tā par Vincentu, izcilo mocekli, tiek stāstīts, ka tad, kad viņš ticis pērts un spīdzināts ar moku rīkiem un kad vēlāk viņam likuši iet basām kājām pa kvēlojošām oglēm, šis vīrs ir teicis, ka jūtoties tā, it kā staigātu pa rožu ziediem. Viņš ir spītējis cietsirdīgajiem mocītājiem, smējies par kvēlojošajām oglēm, uzskatījis nokaitēto dzelzi par joku un spēli. Tas viss parāda, cik liela ir miera (ebr. Shiloh, skat. 1Moz 49:10) apsolījuma bagātība.
Ja arī mums jāmirst vai arī ja uzbrūk mēris, dārgi laiki, karš un visu elles velnu niknās dusmas, tad mums, ja ticam, ir jāsaka: es tev uzspļauju, pretīgais velns! Baznīca patiesi ir tā ticējusi un pratusi izturēties posta laikos. Tas nozīmē noreibt no Svētā Gara vīna un jaunās mēlēs runāt par Dieva lielajiem darbiem. Par to domājuši arī pravieši, kā, piemēram, Amoss, kas saka: “.. visi kalni pilēs no salda vīna, visi pakalni būs auglīgi un tos klās augļu pārpilnība” (Am 9:13). Kristus valstība ir brīnišķīga valsts. Kas tic, ka viņam ir žēlīgs Dievs, kas ir viņa Tēvs; ka Kristus, Dieva Dēls, ir iznīcinājis nāvi, grēku, elli un velnu, – vai gan tāds cilvēks var nepriecāties? Jā, viņš varētu ar drošu, bezbailīgu un neuzveicamu sirdi izlauzties cauri dzelzs kalniem un visiem šķēršļiem, jūtoties tā, it kā viņam visapkārt plūstu piens, medus un vislabākais vīns. Jā, viņam vajadzētu ar vislielāko prieku un pateicību slavēt un cildināt Dievu par to, ka nu ticīgais vairs nav mirstīgs, bet dzīvo mūžīgu dzīvi.
Tā vajadzētu domāt un justies mums visiem. Tādi ir apsolījumi
Kristū Jēzū – kā Pāvils par to runā – tie nedod pilnas kabatas ar zeltu un sudrabu, bet piepilda sirdi ar prieku, mieru un drošību mūžīgās dzīvības dēļ. To visu redzam pie apustuļiem Pāvila un Pētera, pie mocekļiem – Vincenta un citiem, kuri nebīstas no Annas un Kajafas dusmām, jā, viņi pilnīgi atstāj bez ievērības visus draudus – gluži kā eņģeļi debesīs.
Arī mēs šodien smejamies par pāvesta ekskomunikācijas draudu negantajiem zibeņiem, kas nāk pār mums. Jo mēs ticam mieram (ebr. Shiloh) un piederam to pulkam, kuri turas pie Viņa, paklausa un tic Viņam. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka nekas man nevar kaitēt, bet viss kalpo manam labumam un pestīšanai.
Bet tas, ka mēs tomēr vēl drebam, esam tik bailīgi un izbijušies, notiek mūsu vājuma dēļ, kas mūsos vēl palicis. Bailes nenāk no ticības, bet ir paliekas no vecā Ādama, kas jūt grēku un baidās no Dieva dusmām. Īpaši tas jāsaka par mums, kas pāvestības laikā esam cīnījušies pret samaitātās dabas vājumu ar mācības un pieredzes palīdzību. Tolaik mēs bijām mācīti drebēt, šaubīties un bēgt no Kristus. Arī tagad man joprojām ir grūti nolikt malā pāvesta mācību – ne tikai mūsu vecā cilvēka, bet arī ticības vājuma dēļ, kas man joprojām liek baidīties uzlūkot Kristu. Mēs tiešām tik tikko esam sākuši piesaukt Kristu kā mūsu Pestītāju un patiesi cerēt, ka Viņš nāks cauri nāvei, bada laikiem un karam, lai mūs atpestītu. Pāvesta laikos mēs nekādā ziņā nevarējām uzdrīkstēties to lūgt un cerēt. Vēl tagad es lielā vājumā domāju par šo atpestīšanu un Kristus nākšanu, sirsnīgi ilgodamies pēc tās; tik liels vājums ir radies pāvesta apkaunojošās, nolādētās mācības dēļ. Tā nu mums trijos veidos jācīnās pret šo iedzimtā grēka postu. Visupirms ir jāmācās mācība, ko pāvests ir pavisam aptumšojis, vienlaikus atņemdams mums arī apsolījumus, tā ka mēs nezinājām, kas ir Kristus, bet kļuvām par īstiem pagāniem, turkiem un jūdiem. Bet, kopš esam tapuši par Dieva radības pirmajiem – kā
Jēkabs Jēk 1:18 saka –, mums pamazām jāatradinās no pāvesta rauga, kas mums vēl ir pieķēries, – līdz tas būs pilnīgi izmēzts no mums. Nu mums jāpierod pie apsolījuma bagātības un ticības. Un vēl mums nepieciešams apspiest un savaldīt miesas kurnēšanu.”11
Tas Kungs uzveic velnu caur mocekļiem
“Tādi svētie kā apustuļi un mocekļi ir Kristus papēdis, caur ko Viņš ir satriecis pasauli. “Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt, tu samīsi jaunos lauvas un čūskas!” (Ps 91:13). Taču šī satriekšana var notikt tikai caur mocekļu ciešanām un asinīm. Kad viņi nepadevās pat nāvē un ar savām asinīm pārspēja pasauli un tā nespēja panākt, ko vēlējās, tad pasaule tika patiesi nicināta.”12
Baznīcas divi amati – kājas un mēle (mocekļi un mācītāji)
“Jo gluži kā mocekļu kārta ir patiesi visas baznīcas pamats, tā arī mācītāji ir baznīcas mēle. Jo pēdējie publiski sludina to, ko mocekļi ir apzīmogojuši ar savām asinīm. Šie divi amati ātri sekoja viens otram baznīcā.”13
Luters par trīs vajāšanu viļņiem (viņa kop savilkums par kristietības vēsturi komentārā par 69. psalmu)
“Ūdeņi bija ciešanas, kuras jūdi sagādāja Kristum. Ūdeņi bija mocekļu vajātāji, kuriem pret baznīcu trakot deva vaļu ļaunie gari. Ūdeņi ir arī herētiķi, kuriem pret baznīcu ļauj trakot tie paši
11 1Moz V, 548.–550. lpp. (LW 8:255, On Genesis 49:12).
12 LW 10:340, On Psalm 68:23, c. 1515.
13 LW 10:341, On Psalm 68:23.
ļaunie gari. Ūdeņi ir lielais daudzums remdeno un liekulīgo kristiešu, kurus līdz šai dienai baznīcai uzsūta tie paši ļaunie gari.”14
Vēl viens citāts par to pašu tēmu
“Pirmā bija mocekļu vajāšana, otrā ir mācītāju vajāšana, un trešā ir visu kārtu vajāšana. Pirmā notika caur spēku, otrā – caur gudrību, un trešā – caur pasaules labumiem. Pirmā bija pret spēku, otrā – pret gudrību, un trešā – pret Dieva labumu un svētumu. Pirmā uzbruka baznīcai ar vājumu, otrā – ar nezināšanu, un trešā – ar samaitāšanu un zaimošanu.”15
Skaistais mocekļu laiks
“Pirmkārt, zāle aug bez cilvēku palīdzības, tāpat kā baznīcas bērni. Otrkārt, zāle izaug pēkšņi un sedz visu zemi. Tāpat dievbijīgie uzdīgst visā pasaulē, jo “Viņa vārds izplatās strauji” (Ps 147:15). Kā pavasara zāle ganībās ir skaista, tā tas bija arī ar seno baznīcu un mocekļiem. Tas bija visbrīnišķīgākais laiks, kad bija tik daudz ziedu un smaržīgas zāles visapkārt. Tā “vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu” (Dz 2:13).”16
Par mocekļu trīskāršajām ciešanām
“Redzi, (1) kā viņš mierina sevi savās ciešanās ar garīgiem vārdiem (t. i., ar vārdiem, kuros paustas garīgas lietas); (2) iežēlojas par savu vajātāju postu viņu maldos un melos; (3) un caur šiem abiem viņš ceļas, lai slavētu Dievu, un kļūst arvien drosmīgāks, nākot ciešanām. Tā ir šī psalma patiesā nozīme, ko tu vari lasīt
14 LW 10:351–352, On Psalm 69, Introduction.
15 LW 11:308, On Psalm 102:7.
16 LW 10:414, On Psalm 72:16.
pie katra mocekļa, kurš pacieš mokas ar ticību, kā Sv. Laurencijs un citi. Ir skaidrs, ka mocekļi savās ciešanās veic šīs trīs lietas.”17
Mocekļu asinis ir baznīcas sēkla
““Tas Kungs ir mans Gans, man netrūks nenieka.” Šie ir ieroči, ar kuriem viņa līdz šim ir uzveikusi un uzvarējusi visus savus ienaidniekus. Ar tiem viņa arī paturēs uzvaru līdz pastardienai. Jo vairāk velns un pasaule moka un vajā kristīgo baznīcu, jo labāk tai klājas. Jo tās labklājība un augšana nāk vajāšanās, ciešanās un nāvē. Tādēļ kāds no senajiem tēviem ir teicis: “Mocekļu asinis ir baznīcas sēkla.” Kur viens tiek notiesāts, tur simts citu nāk vietā. Vairākos psalmos ir dziedāts par šo brīnumaino uzvaru, piemēram, devītajā, desmitajā un citos.”18
Visiem kristiešiem jābūt gataviem kļūt par mocekļiem
“Tā Tas Kungs saka Jeremijam: “.. Es tevi daru par stipru pili, par dzelzs balstu un par vara aizsargmūri pret visu šo zemi ..” (Jer 1:18). Un patiesi, baznīcas mācītāja amats prasa tādu prātu, kas nicina visas briesmas. Katram ticīgajam sevi jāsagatavo tā, lai arī viņam nav bail kļūt par mocekli, tas ir, apliecinātāju vai
Dieva liecinieku. Kristus nevēlas pasaulē paslēpties, bet gan tikt sludināts no nama jumta (Mt 10:27), nevis starp četrām sienām, lai Evaņģēlijs spīdētu pasaulē kā lāpa augstā kalnā vai sardzes tornī.”19
17 LW 11:405, On Psalm 116:15.
18 LW 12:174, On Psalm 23:5.
19 LW 12:383–384, On Psalm 51:12, 1533.
“Velna mocekļi” – tie, kas cieš maldu mācības dēļ
“Citur Rakstos lietoti šie vārdi, apzīmējot viltus pielūgšanu un elku kalpību, jo katra māņticība patiesībā moka cilvēku. Tāpēc vācu valodā ir teiciens “velna mocekļi”. Tie ir ļaudis, kas sevi apkrauj ar nevajadzīgām grūtībām.”20
Kristus debesīs uzkāpšana –mocekļa drošība un mierinājums
“Tāpat mēs lasām par svēto mocekli Stefanu: kad tas tika akmeņiem nomētāts, tas turēja šo pantu savā sirdī, patiesībā tas tika viņam redzami parādīts: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas” (Apd 7:56). Es to sauktu par patiesu atklāsmi: viņa acu priekšā ir nāve, tomēr viņš redz tikai dzīvību Kristū. Tā viņš stājas pretī visam ienaidnieku niknumam un neprātam, bailēm un nāves šausmām. Viņš sastop nāvi ar tādu prieku, it kā patiesi ieietu dzīvībā. Visa kristietība no tās sākuma līdz šai dienai ir balstījusi savu mierinājumu un drošību šajā pantā. Šie vārdi to aizsargāja un saglabāja.
Līdz šai dienai nekāds cilvēku vai laicīgs spēks nav sargājis kristietību. Gluži pretēji, savā lielākajā vājumā un trauslumā, cīnoties pret visiem velniem un visas pasaules dusmām un niknumu, tā tika pasargāta tikai caur spītību un ticību uz Tā Kunga vārdu, kuram tika teikts: “Sēdies pie Manas labās rokas.” Jo Viņš ir cēlis Savu troni tik augstu un tik labi Sevi aizsargājis, ka Viņš var palikt sēžam visu priekšā un joprojām saglabāt tik daudz spēka, lai nicinātu viņu dusmas un neprātu. Tāpēc mums, kristiešiem, arī jāmācās turēties pie šādas ticības un radināties visu savu
20 LW 13:123, On Psalm 90:10.
godu, spītību, prieku un mierinājumu balstīt Viņā, kad mums tiek uzbrukts.”21
Katrs kristietis ir moceklis, kas cīnās pret nāvi
“Satikt nāvi aci pret aci – tas miesai nav patīkams skats. Nāve vienmēr nāk kopā ar grēku un bauslību. Ir viegli saprast, ka svētie ir patiesi mocekļi, jo tie dzīvo nāves draudos, spēkojas un cīnās ar nāvi. Ja tiem to nesagādā tirāni vai bezdievīgie ar uguni, zobenu, cietumu un citām līdzīgām lietām, tad to izdara pats velns. Viņš nevar paciest ne Dieva vārdu, ne tos, kas to patur un māca. Viņš tos vajā dzīvībā un nāvē. Kamēr ticīgie ir dzīvi, viņš ar varenu spēku uzbrūk viņu ticībai, cerībai un mīlestībai uz Dievu. Viņš uzbrūk sirdij un to nomoka ar bailēm, šaubām un izmisumu, līdz tā novēršas no Dieva, ienīst un zaimo Viņu, un samaitātā sirdsapziņa tic, ka Dievs, velns, nāve, grēks, elle un visa radība ir apvienojušies, lai būtu viņa nerimstoši un mūžīgi ienaidnieki. Ne turki, ne ķeizars nespēj uzbrukt pilsētai ar tādu spēku, kā velns uzbrūk sirdsapziņai.”22
Mocekļi turēja Dieva vārdu kā visaugstāko dārgumu
“Ticiet, kamēr jums ir gaisma, un izmantojiet to, kamēr ir laiks. Tas ir pamudinājums, lai mēs cītīgi mācītos un studētu Vārdu un pieaugtu atziņā, lai mēs tiktu piepildīti ar šīs godības gaismu. Tie, kas šo gaismu redz kā dārgumu, visu miesas godību tur par nieku. To mēs redzam pie mocekļiem. Turēdamies pie Vārda, viņi noraidīja visas lietas.” 23
21 LW 13:245–246, On Psalm 110:1.
22 LW 14:83–84, On Psalm 118:18.
23 LW 17:312, On Isaiah 60:1, c. 1529.
Dieva spēks sākas tur, kur cilvēka spēks beidzas
“Viņš ļauj dievbijīgajiem kļūt nespēcīgiem un apspiestiem, tā ka ikvienam šķiet: tiem ir pienācis gals. Un tieši tajā brīdī Dievs viņos ir visspēcīgākais, tikai apslēptā un neredzamā veidā – tā, ka viņi paši to nejūt. Tie cieš un ir apspiesti, bet tic, ka Dievs dara Savu darbu. Tāda ir Viņa spēka pilnība un Viņa izstieptais elkonis.
Jo tur, kur beidzas cilvēka spēki, sākas Dieva spēks, ja vien cilvēkā ir ticība, kas to sagaida. Tad apspiešana izbeidzas un Dieva spēks izlaužas visā varenībā, atklādams, ka liels spēks ir bijis klātesošs cilvēka vājumā.
Redzi, tā Kristus bija zaudējis visus Savus spēkus, ciezdams pie krusta; taču tieši šajā nespēkā parādījās Viņa vislielākā varenība –Viņš uzveica grēku, nāvi, pasauli, elli, velnu un visas nelaimes. Visi mocekļi ir bijuši stipri un ar savām ciešanām izcīnījuši uzvaru. Tā arī šodien uzvaru izcīna visi cietēji un apspiestie. Tāpēc Joēls saka: “Lai arī nespēcīgais par sevi saka: es esmu stiprs!” (Jl 4:10) – Taču tas paliek nesajusts, un šos vārdus iespējams sacīt tikai ticībā, kad viss ir galā.”24
Par slavējamo mocekļu lepošanos
“Piemēram, man var būt laba, dievišķa augstprātība, ko pats
Dievs pavēl un prasa no ikviena kristieša, proti, lai viņi sacītu: es negribu piekāpties velnam, lai velns nedomā, ka es viņam sekošu! Šāda drosme nāk no dievišķas augstprātības, un tās dēļ mīļie mocekļi ir sacījuši tirāniem: es neuzskatu tevi par tik lielu, lai tevis dēļ noliegtu Dievu, manu Kungu! Tā tiešām ir laba augstprātība. Ja es šajā gadījumā būtu nevis augstprātīgs, bet pazemīgs un sacītu: mīļais pāvest, mīļie bīskapi, es labprāt darīšu visu, ko vien jūs man pavēlat! – tā būtu īsti pasaulīga un velnišķīga pazemība,
24 Magnificat, 54. lpp. (LW 21:340, On the Magnificat, 1521).
nolādēta pazemība, kuras dēļ es ļautu sevi aizdzīt prom no Dieva vārda. Šāda pazemība nekam nebūtu derīga; tā būtu pazemība tur, kur vajadzīga augstprātība.”25
Ticība nespēj klusēt
“Ja es ticu, ka Kristus ir patiess Dievs un mūsu Pestītājs, tad es to nenoliegšu, bet atklāti sludināšu un apliecināšu arī turku, pasaules, pāvesta, jūdu un visu novirzienu priekšā, stādamies pretī tiem visiem un apliecinādams, ka tā ir patiesība. Drīzāk es pakļaušu briesmām savu dzīvību, mantu un godu, nevis noliegšu šo patiesību. Ja ticība ir īsta un godīga, tad tā arī mēlei neļauj klusēt. Būdama gatava panest pat nāvi, tā apliecina Dieva vārdu tirānu priekšā, arī iekšēji, sirdī, panesdama dažādus velna kārdinājumus, kā to ir pieredzējuši svētie mocekļi.”26
Evaņģēlijs ir mocekļu mierinājums
“Tas ir sacīts tālab, lai tu ticētu, ka Kungs Kristus grēka dēļ ir tapis Cilvēks – kā tas norādīts kristīgās ticības mācības artikulos. Šie vārdi man droši apsola mūžīgo dzīvību; velns nevar mani sagrābt, nāve nevar mani aprīt, tāpat nabadzība, kas mani māc, nespēj man kaitēt. Ak, cik liels mierinājums šis sprediķis būtu sagūstītajiem kristiešiem Turcijā, ja viņi spētu tam ticēt, lai cik neganti turki trakotu un plosītos! Tā ir darījuši svētie mocekļi.
Kad zobens bijis pielikts viņiem pie rīkles, kad uguns jau bijusi aizdedzināta, viņi ir sacījuši: un tomēr es uzskatīšu Kristu par savu Kungu! Bieži vien šķiet, it kā Kristus nespētu mums palīdzēt
25 Jņ I, 203. lpp. (LW 22:232–233, On John 2:17).
26 Jņ I, 351. lpp. (LW 22:393, On John 3:19, c. 1537).
stāties pretī grēkam, nāvei un tirāniem, tomēr kristieši zina, ka Dēls un Tēvs viņus mīl.”27
Luters bija gatavs mocekļa nāvei
“Ja es daru tā, kā ir darījuši svētie bīskapi un mocekļi, tad esmu mierā ar paveikto, jo viņi ir sekojuši mīļajiem apustuļiem.”28
Mocekļiem viņu pārliecību deva kas spēcīgāks
par viņu pašu domām
“Viņu vidū gan ir arī tādi, kas turas kopā ar mums un apgalvo, ka Kristus esot viņos un viņi – Kristū; taču, kad tiem nākas ciest zaudējumus pie miesas, goda vai mantas, it īpaši tad, kad tuvojas nāves brīdis, – tad gan tiem par Kristu domāt neizdodas. Jo tādas domas nav nekas vairāk kā tavs darbs, tavi spēki un dabiskais saprāts – tikai vāja radīta būtne un lieta. Ja jātiek uzveiktai nāvei un sirdsapziņas izbailēm, padzītam velnam, tad nepieciešama dievišķa vara un spēks, ne tikai domas vien. Tevī ir jābūt kam citam, lai tavi ienaidnieki sastaptos ar pretspēku, kuru tie nespēj uzveikt, kura priekšā tiem jāatkāpjas, jābēg un jābīstas. Tikai tā tu vari šos ienaidniekus uzveikt.
Sātans ir nikns ienaidnieks, kam tavas domas daudz nerūp.
Tādēļ tevī jābūt atrodamam kaut kam tādam, kas viņam būtu pārāk spēcīga pretestība. Pie mīļajiem mocekļiem redzam, cik viņi ir bijuši drosmīgi, cik bezbailīga ir bijusi viņu sirds, kad tie stājušies tiesnešu priekšā, zinādami, ka zaudēs savu dzīvību, godu un mantu. Tādā brīdī ir vajadzīgs īsts mierinājums, ne tikai doma. Šim mierinājumam ir jābūt cilvēka sirdī, lai viņš varētu priecīgi un droši stāties pretī nāvei un visiem pārbaudījumiem, sacīdams:
27 Jņ I, 445.–446. lpp. (LW 22:499, On John 3:35).
28 Jņ I, 458. lpp. (LW 22:513, On John 4).
lai man atņem godu, mantu un dzīvību, lai atņem visu, kas ir šeit, uz zemes, tomēr es palikšu un pastāvēšu! Te nu kļūst redzams, vai cilvēks ar savām domām ir kristietis, vai viņš paliek un pastāv vai nepastāv.”29
Caur mocekļiem tiek sakauta nāve
“To – Kristus saka – jūs sajutīsit sevī: Mans, jā, arī Tēva spēks darbosies un parādīsies jūsos, tā ka dzīvība un uzvara pār nāvi jūsos kļūs spēcīga un pārņems jūsu sirdi tā, ka nekādi biedi nespēs jūs aizbaidīt prom no Manis. Nāve nespēs nonāvēt, bet jūs varēsit spītīgi stāties tai pretī, tā ka nāve tiks nomākta un iznīcināta kā Manī, tā arī jūsos un tās vietā būs tikai dzīvība. Tad jūs patiesi būsit īsti kristieši – jūs paliksit Manī, savukārt Es – jūsos, tā ka ne velnam, ne nāvei, ne kādai nelaimei nebūs varas pār jums. Jūs varēsit spītīgi nicināt visus šos ienaidniekus. Lasām, ka svētie mocekļi ir nicinājuši savus tirānus ar viņu cietsirdīgo trakošanu un plosīšanos, ar visām sāpēm un mokām, ko tie likuši izciest kristiešiem. Jā, arī jaunas meitenes ir zobojušās par viņiem, pieņemdamas savas mokas un ciešanas ar prieku, itin kā ietu dejot.
Tas kristiešiem ir jāzina, un tādai ir jābūt kristiešu prasmei –mācīties novērst skatienu no nāves uz Kristu, nicināt nāvi, neredzot neko citu un nedomājot ne par ko citu, tikai par dzīvību. Neviens pasaules gudrais, izglītotais, svētais, neviens, kuram nav Kristus, līdz tam nekad nevarēs nonākt. Visu kopā saņemot: pasaule nekad neko tādu nezina un nepieredz, jā, tā arī negrib neko dzirdēt par šādām lietām, bet uzskata to par vislielāko muļķību un ķecerību. Tāpēc šī ir un paliek kristiešu prasme; tā arī ir īstā galvenā kristīgā mācība un izpratne: kristiešiem jābūt pārliecinātiem un jāatzīst, ka šis Vīrs, Kristus, patiesi ir Dievā un Dievs –Viņā, tā ka Viņš pats ir patiess, dzīvs Dievs; un Kristus, kas ir
29 Jņ I, 602. lpp. (LW 23:145, On John 6:56, c. 1531).
Dievā un Dievs Viņā, ir mūsos un mēs – Viņā. Kas to zina un pie tā paliek, tas ir saņēmis itin visu.”30
Ignācijs, kas savu moceklību redzēja kā Dieva darbu
Evaņģēlija izplatīšanā
“Tā svētie mocekļi senlaikos ir uzlūkojuši savas ciešanas un mokas. Par Sv. Ignāciju, kas bijis apustuļa Sv. Jāņa māceklis, lasām, ka viņš Romā ticis iemests pie mežonīgiem zvēriem, kas turēti iežogojumā, lai dotu tiem saplosīt kristiešus, kamēr citi ļaudis to vērojuši kā izrādi. Sv. Ignācijs sacījis: ļaujiet, lai zvēri nāk šurp! Es esmu Dieva grauds, kam vispirms jātiek saplosītam un samaltam, lai no tā kaut kas tiktu pagatavots! Tas bija lielisks ciešanu skaidrojums atbilstoši šiem Kristus vārdiem – citāds skatījums nekā tas, ko redz miesa un asinis, kas nespēj uzlūkot ciešanas kā Dieva darbu, bet arvien uzskata tās par velna dusmām un niknumu, kas cilvēku nonāvē un iznīcina. Sv. Ignācijs lauvu un lāču zobus ir uzlūkojis kā Dieva dzirnakmeņus, starp kuriem viņam jātiek samaltam, lai Dievs to varētu sagatavot un darīt par labu maizi.”31
Ticība dodas uz priekšu, kaut arī miesa bailēs trīc
“Reiz tam pienāks gals. Tev ir lielisks aicinājums un apliecība. Šis ir pareizais ticības artikuls – lielisks palīgs cīņā ar sātanu un viņa eņģeļiem. Šajā ticībā miesa necieš. Drīzāk cieš ticība un cerība. Visos citos kārdinājumos ticība stāv kā mūris un smejas. Miesa cieš. Taču tad, kad miesa bailēs trīc, ticība priecīgi dodas uz priekšu. Tā priecājās un smējās Agata. Viņa nejuta ciešanas, jo viņas ticība bija valdniece. Taču, kad mūsu drosme kļūst vāja, tad
30 Jņ II, 234. lpp. (LW 24:138–139, On John 14:20).
31 Jņ II, 287.–288. lpp. (LW 24:196, On John 15:2).
tūlīt sākas cīņa ar ļaunajiem gariem. Šis iedrošinājums ticības un cerības stiprināšanai ir nepieciešams tiem, kuri paliek Vārdā.”32
Fiziskas sāpes, garīgs prieks
““.. priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties.” Arī tad, kad ciešat bēdu karstumu un nākat ciešanu kausējamā krāsnī, jums piederas priecāties. Jo, lai gan ciešanas ir laicīgas, tās atnes garīgu prieku, tā ka varēsit priecāties mūžīgi. Prieks sākas jau šeit, ciešanās, un turpinās mūžīgi. Citādi, ja ciešanas netiek panestas ar prieku, ja dusmojamies un kurnam uz Dievu, varam iemantot tikai mokas un ciešanas – kā šeit, tā mūžīgi. Par svētajiem mocekļiem lasām, ka viņi ar prieku ir devušies mokās, tā iemantodami mūžīgu prieku. Sv. Agata, dodoties uz cietumu, bijusi tik priecīga, itin kā ietu dejot. Apustuļi ar prieku gājuši nāvē un pateikušies Dievam, ka ir cienīgi ciest Kristus dēļ (Apd 5:41).”33
Ticība uztur mocekli
“Ja moceklis vēlas izturēt, viņš nedrīkst spriest pēc savām sajūtām. Citādi viņš kritīs izmisumā. Tā vietā viņam jāsaka: “Pat ja es sajūtu savu grēku, Kristus par mani aizlūdz un mūs neapsūdz.”
Viņa aizlūgšana jāsatver ticībā, kura ar sajūtām gan jūt, ka Kristus apsūdz, bet cerībā gaida, ka Kristus aizlūdz par to. Nāvē man būs dzīvība, jo Kristus ir nāves Kungs.”34
32 LW 28:376, On 1 Timothy 6:12.
33 Mārtiņš Luters, Apustuļa Pētera pirmās un otrās vēstules skaidrojumi. 2015. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 123. lpp. (LW 30:127, On 1 Peter 4:13).
34 LW 29:11, On Titus 1.
Vislabāk baznīcai klājās mocekļu laikā
“Tā nu tu atzīsti, ka viss, ko darām šajā dzīvē un kas kalpo miesas nonāvēšanai un gara atdzīvināšanai, pieder Kristībai. Jo īsāku mūžu dzīvojam, jo drīzāk piepildām savu Kristību; jo smagāk ciešam, jo veiksmīgāk kļūstam līdzīgi savai Kristībai. Tādēļ baznīcai paši laimīgākie laiki ir bijuši tad, kad mocekļi ik dienu tika nonāvēti un nokauti līdzīgi kaujamām avīm. Jo tolaik Kristības spēks ir valdījis baznīcā ar visu savu varu. Tagad mēs to nesajūtam visu daudzo darbu un cilvēku mācību dēļ. Jo visai mūsu dzīvei ir jābūt Kristībai jeb jāpiepilda Kristības zīme un sak raments – tā, lai mēs, kļuvuši brīvi no visa pārējā, tiktu pakļauti tikai Kristībai, tas ir, nāvei un augšāmcelšanai.”35
Mocekļa nāves diena ir debesu dzimšanas diena
“Tādēļ arī mīlēto svēto nomiršanu sauc par jaunu piedzimšanu, un šo svinēšanu latīņu valodā sauc natale (natalis), tas ir, viņu piedzimšanas diena.”36
Mums, kas baudām mocekļu augļus, būs jāseko viņu pēdās
“Ir pienācis pēdējais laiks nopietni lūgt Dievu, lai Viņš svētī Savu vārdu. Bet par to būs jāizlej asinis, un tiem, kas saņēmuši svēto martiru dāvanas un ar viņu asinīm iemantoti, pašiem būs jākļūst par asinslieciniekiem.”37
35 Mārtiņš Luters, Baznīca Bābeles gūstā. 2015. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 52. lpp. (LW 36:69–70, On the Babylonian Captivity of the Church).
36 ML I, 83.–84. lpp. (LW 42:99–100, Sermon on Preparing to Die).
37 ML I, 134. lpp. (LW 44:54, Treatise on Good Works, 1520).
Mocekļi ir pārliecināti par Dieva žēlastību
“Jo, kur ir šī paļāvība un ticība, tur ir droša, bezbailīga sirds, kura aizstāv patiesību – vienalga, vai tas maksātu mēteli vai dzīvību, vai būtu jāstājas pretī pāvestam vai ķēniņiem. Mēs redzam, ka asinsliecinieki tā rīkojušies. Šādai sirdij pietiek ar to, ka tai ir žēlīgs, labvēlīgs Dievs.”38
Kristietis uz šīs zemes ir moceklis
“Viņš [kristietis] ļauj sevi katram, kas to vēlas, aplaupīt, apkrāpt, izplēst, aprīt un trakot, jo kristietis uz zemes ir moceklis.”39
Evaņģēlijs arvien tiek vajāts.
Arī mūsu laiks ir martiru laiks
“Lai gan tas ir tiesa – par to, ka pirms dažiem gadiem daudzi mācītāji ir cietuši lielu badu un cieš vēl tagad, ir jāvaino pasaules konvulsijas, ka ļaudis ir tik ļauni, nepateicīgi, skopi un turklāt vēl vajā Evaņģēliju. Ar to Dievs mūs pārbauda, vai mēs esam krietni, un tas ir tāpat kā martiru laikos, kad dievbijīgie skolotāji arī cieta lielu postu un trūkumu, kā to daudzina pats Pāvils (2Kor 11:27) un arī pasludina Kristus (Mt 9:15): “Bet nāks dienas, viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs.” Tā ir īstā, evaņģēliskā gavēšana.”40
38 ML I, 190. lpp. (LW 44:112, Treatise on Good Works, 1520).
39 LW 46:40, Admonition to Peace.
40 LW 46:235, Sermon on Keeping Children in School.
