Alma Mater 2023/2

Page 1

www.lu.lv 2023/2 ISSN 1691-8185 Jūras aļģes –nākotnes labība Smarža var būt arī trauksmes signāls
nevar atļauties neitralitāti Kāda zinātne ir matemātika?
Latvija

Royal Society Open Science

2023. gada jūlijā publicēja tekstu [1], kas veltīts kādai interesantai atšķirībai starp nebrīvē un dabiskā vidē dzīvojošām ūdelēm. Ja īsi un vienkāršoti: dzīvojot cilvēku aizgādībā (pat ja iznākums ūdelei ir diezgan bēdīgs...), dzīvnieka smadzeņu apjoms ir mazāks nekā brīvībā mītošajiem tās pašas sugas pārstāvjiem. Vispār šī parādība ir novērota arī Sardīnijā no cilvēka saimniecībām izmukušu cūku gadījumā, kā arī Londonā saistībā ar cilvēka tuvumā dzīvojošām lapsām. Konkrētā pētījuma par ūdelēm skaistums ir secinājumā: ja dzīvnieks atkal nonāk vidē, kur par sevi jārūpējas pašam, smadzeņu apjoms atkal palielinās.

Paturpinot šo korelāciju vai pat cēloņsakarību nedaudz ciniskā manierē, te varētu būt meklējams arī skaidrojums Latvijas zinātnieku salīdzinoši labajiem panākumiem. Ja tu esi spiests funkcionēt mazāk komfortablos apstākļos – finansējuma trūkums, birokrātija utt. –, tad, kā saka, neironu blīvums tev būs lielāks nekā labākā maize dzīvojošiem cilts brāļiem. Tas, protams, nenozīmē, ka es mūsu akadēmiskajām aprindām un augstākās izglītības sistēmai nenovēlu treknākus laikus, tomēr savs skaistums, kā saka, ir arī askētiskos apstākļos.

Komfortabla vide ir mērāma ne tikai naudā, bet arī sabiedrības

interesē un cieņā par to, ko tu dari, un šajā ziņā man ir nešpetns sakāmais par V Pasaules latviešu zinātnieku kongresu, kas norisinājās 27.–29. jūnijā un kura darbā, protams, aktīvi piedalījās arī Latvijas Universitātes cilvēki. Proti, ar apbrīnojamu neatlaidību publikai tika klāstīts, ka zinātniekam pašam ir jāvēlas un jāmāk stāstīt par savu darbu sabiedrībai, cik svarīgi un pat izšķiroši tas ir un tā tālāk. Tas viss ir skaisti un droši vien pareizi, tomēr, lai šādi procesi notiktu, ir jābūt arī sabiedrības interesei un izpratnei par zinātni. Citiem vārdiem sakot, man nešķiet taisnīgi atbildību par dialogu tik ļoti prasīt no akadēmiskajām aprindām, ja politiskajās aprindās nav retums zinātnieku darba apšaubīšana vai ironizēšana par to, ja informatīvā telpa intensīvi pieduļķo cilvēkus smadzenes ar aplamām prioritātēm, vienkāršotu pasaules redzējumu un sensāciju kāri.

Šādā kontekstā – pat ja tas skanēs pārāk pesimistiski – man šķiet, ka akadēmiskās aprindas pirmām kārtām var rēķināties tikai ar savu vidi. Latvijas Universitātei šajā vidē ietilpst gan Latvijas Universitātes fonds (šajā Alma Mater numurā lasāmi teksti par diviem fonda atbalstītiem projektiem), gan Akadēmiskais apgāds (nu jau tradicionāli pārrunājam vienu apgāda jauno izdevumu). Un, protams, paši universitātes cilvēki, kuri strādā ar tēmām, kuras pagaidām lokālajā politiskajā vidē šķiet pārdrošas (šajā numurā par aļģu izmantošanu), vai reflektē par mūsu domāšanas īpatnībām (lasiet interviju ar filozofu Sveci).

Māris Zanders

[1] Domestication effect of reduced brain size is reverted when mink become feral | Royal Society Open Science (royalsocietypublishing.org)

Latvijas Universitātes izdevums

Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185

Reģistrācijas apliecība Nr. 535

Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586

Tālrunis: 67033961

e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater

© Latvijas Universitāte, 2023

Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta

IZDEVUMU SAGATAVOJIS: LU Komunikācijas departaments un LU Akadēmiskais apgāds

FOTO:

Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas departaments, Shutterstock

MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa

LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

2

4

Ir nepieciešami cilvēki, kuri veido tiltus starp ekspertiem

“Man pat liekas, ka daudzas tēzes, ko saka dabaszinātnieki, ir pārsteidzošākas, pat šokējošākas par tām, ko var pateikt filozofs.”

7 Akvakultūra nav tikai zivis. Aļģes un aprites ekonomika

“No aļģēm mēs varam iegūt kādu mēslošanas līdzekli, aļģes mēs varam izmantot lopbarībā. Pārtika, dažādu ķīmisko, farmaceitisko vielu iegūšana jau būtu augstāki līmeņi.”

10 “Šis ir tikai pats sākums”

“Ja mēs saprotam, kuri augi apmainās ar signāliem, kuri to dara labāk, un tā tālāk, mēs varam agrosistēmas veidot, ieliekot sistēmā palīgaugus, tas ir, augus, kuri labi signalizē citiem.”

14 Botāniskais dārzs –kad pirmie simts gadi jau aiz muguras…

“Šobrīd mūsu kolekcijā ir apmēram 5500 taksonu. Mēs arī lielu uzmanību pievēršam vietējo augu sugu stāvoklim.”

18 “Es noteikti negribētu piekrist nolemtības sajūtai”

“Lielais filozofiskais jautājums ir par latviešu strēlnieku fenomenu – iet ar milzīgu entuziasmu “sargāt savu zemi pret vāciešiem”, atrodoties citas impērijas sastāvā?”

22 Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

7

14

8
10
Saturs
22
3

Ir nepieciešami cilvēki, kuri veido tiltus starp ekspertiem

Hronoloģiski pēdējos, trešajos, Jāņa Stradiņa akadēmiskajos lasījumos divi Latvijas Universitātes docētāji – Mārcis Auziņš un Artis Svece – sniedza ieskatu tēmā, ko vienkāršoti varētu aprakstīt kā humanitāro/sociālo un dabaszinātņu attiecības. Ar Dr. phil. Arti Sveci sarunājas Māris Zanders.

Kad, tavuprāt, parādās šis zinātņu nošķīrums? Proti, man šķiet, ka tas nav “akmenī iecirsts”. Man nez kādēļ kā piemērs ienāca prātā Gēte, kurš vispār sevi uzskatīja par cilvēku, kurš nodarbojas arī ar dabaszinātnēm. Jezuīti aktīvi un veiksmīgi nodarbojās ar eksaktajām un dabaszinātnēm. Piemērus var saukt vēl.

Skaidrs, ka tas nav kāds, tēlaini izsakoties, mirklis, bet šķiet, ka jārunā par 19. gadsimtu. Turklāt zināmā mērā to aizsāka pašas humanitārās/sociālās zinātnes. Lai gan te jāpiebilst, ka jēdziens humanitārās/ sociālās zinātnes pats radās tikai 20. gadsimtā. Atgriežoties pie nošķīruma parādīšanās, iemesli droši vien bija daudzi un dažādi, bet parasti te min Ogistu Kontu, pozitīvismu, kas, vienkāršoti formulējot, saka: mums cilvēks jāpēta tāpat, kā dabaszinātnes pēta dabu. Mēs cilvēku novērosim, eksperimentēsim – nevis sēdēsim klubkrēslā un spekulēsim par to, kāda ir cilvēka daba, cilvēka psiholoģija un tā tālāk. Tiesa, šis nošķīrums vai pārrāvums nenotiek uzreiz, vismaz filozofu skatījumā tas notiek 20. gadsimta sākumā, kad sākas tā sauktais neopozitīvisms.

Jāpatur prātā, ka tolaik ir arī zināmā mērā noraidoša reakcija pret ideoloģijām – ideoloģijas ir jānošķir no zinātnes. Zinātnei ir jābūt skaidrai un precīzai, tāpēc arī humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir jāievieš dabaszinātņu metodes. Šādā kontekstā,

piemēram, socioloģija pozicionējas pretstatā filozofijai. Papildus kā iemeslu dažkārt min zināmu “humanitāro” skaudību pret dabaszinātnēm, kuras 17.–18. gadsimtā bija veikušas nozīmīgus atklājumus.

Pirms tevis uzstājās profesors Auziņš, un mani nedaudz izbrīnīja, ka Mārcis – ļoti samiernieciskā manierē – vispār runāja par humanitāro/ sociālo zinātņu aroganci pret dabaszinātnēm. Es redzu tieši pretējo. Piemēram, t. s. digital humanities mēģinājumus gluži vai pielabināties, kaut kā parādīt, ka, lūk, mēs arī varam lietot dabas un eksakto zinātņu instrumentus savos pētījumos. Teiksim, lietojot grafu teoriju literāru tekstu analīzē. Turklāt dažkārt tas, manuprāt, notiek pašmērķīgi.

Es taču pieminēju “humanitāro” zināmu skaudību. Ja runājam nopietnāk, man šķiet, ka te ir vairāki kultūrslāņi, kas sajukuši. Piemēram, ir jāsaprot, ka mums zināmais un lietotais zinātņu nošķīrums “humanitārās – eksaktās” ir institucionāls nošķīrums. Respektīvi, nevajadzētu iedomāties, ka starp šīm zinātnēm ir kādas radikālas atšķirības. Nē, šī klasifikācija ir veidojusies vēsturiski, kā jau runājām, un es varētu piedāvāt citu – nošķīrums pēc metodes. Humanitārajām zinātnēm kopīga ir metode – saprast un interpretēt. Jau vēlāk diskusijās profesors Auziņš pauda, ka viņš negribētu piekrist viedoklim, ka dabaszinātnes ir zināšanas, bet ne saprašana. Viņš esot pret

viedokli, ka nošķīrums ir – zināšanas un saprast, ko tu zini. Bet te jāuzsver: kad mēs sakām, ka humanitārās zinātnes “saprot”, netiek apgalvots, ka citas zinātnes, lūk, “nesaprot”, tikai “zina”. Lieta tā, ka var nodalīt “saprašanu” un “izskaidrošanu”. Man šķiet, ka dabaszinātnes vairāk izskaidro –tās meklē kādu likumsakarību un mēģina attiecināt to uz kādu gadījumu. Saprašana vairāk nozīmē, ka tu darbojies ar, tēlaini izsakoties, tīklojumu un mēģini saprast attiecības šajā tīklojumā. Kādas ir attiecības starp, teiksim, ētikas postulātiem Jaunajā derībā un Vecajā derībā. Tu ņem likumu krājumu un mēģini saprast, kā likumi savstarpēji saistīti. Juristiem tas, iespējams, nepatiktu, bet es šādā kontekstā teiktu, ka jurisprudence ir humanitāra zinātne. Tad, kad sociālās zinātnes norobežojas no filozofijas, nereti tās mēģina veidot kaut ko līdzīgu dabaszinātņu metodei – novērot, vākt datus, atrast cēloņsakarības, korelācijas. Problēma ir tā, ka sociālajās zinātnēs tas darbojas citādi nekā dabaszinātnēs. Kaut vai tāpēc, ka sociālajās zinātnēs novērojamais nav prognozējams tā, kā kaut kas ir prognozējams, teiksim, fizikas likumsakarību sistēmās. Atceros diskusiju Latvijas Universitātes Senātā par to, kā jēdzīgāk šādus nošķīrumus veikt, un radās jautājums par matemātiku. Vai matemātika ir dabaszinātne? Nē. Matemātika, nedaudz sliktā latviešu valodā sakot, ir pati par sevi. Bet –matemātiku izmanto gan dabaszinātnieks, gan ekonomists. Labi, mēs vienalga “pieskaitām” matemātiku

4

pie dabaszinātnēm, bet šādā institucionālā dalījumā nav īstas loģikas.

Man ir nedaudz provokatīva ideja. Šie nošķīrumi – labi vai slikti, loģiski vai ne visai – tomēr ir nepieciešami kā zināma barjera pret visādām, formulēsim pieklājīgi, alternatīvām teorijām. Proti, ja ir tādas dabaszinātnes, tad vismaz es nevaru nākt pie tevis un kaut ko muldēt par čakrām. Tu mani vienkārši varēsi pamatoti pasūtīt, norādot, ka tām čakrām nav saistības ar dabaszinātni.

Es gan teiktu, ka šī tēma attiecas ne tik daudz uz humanitāro un dabaszinātņu nošķīrumu, cik uz jautājumu, kas vispār atšķir zinātni no viedokļa. Zinātnē ir kaut kāda tehnika, ir latiņa zināmam precizitātes līmenim. Tas attiecas arī uz humanitārajām zinātnēm, ko, šķiet, cilvēki dažkārt nesaprot. Es paņemu tekstu. Jā, es to varu dažādi interpretēt, bet tas nenozīmē, ka interpretācija ir patvaļīga. Atceros, viens no ministriem savulaik brīnījās, kā tas var būt, ka divi juristi vienu un to pašu likumu interpretē atšķirīgi. Te, protams, var nedaudz ciniski atbildēt, ka šādi tiek pelnīta iztika, bet svarīgāks ir kaut kas cits.

Pat ja jurists likumu interpretē atšķirīgi no kolēģa, nav taču tā, ka viņš kaut ko dara vienkārši, kā saka, uz dullo, pagrābj no gaisa. Tev ir jāspēj parādīt, ka tavs skaidrojums, tava interpretācija nenonāk pretrunā ar kaut ko šajā konkrētajā likuma tekstā rakstīto.

Vai tu saskati problēmu, ka zinātnes, kā bieži izskan, mūsdienās ļoti specializējas? “Renesanses cilvēks”, kurš zina kaut ko par teju visu, kas tolaik ir cilvēka zināšanu apcirkņos, “nomira” 19. gadsimta sākumā, viss. No vienas puses, šī specializācija ir tikai loģiska, jo tā palīdz koncentrēties, tātad arī sasniegt kaut ko izcilu. No otras puses, ja mēs tik daudz runājam par starpdisciplinaritāti, tad ir nepieciešams, lai viens “specializējies” zinātnieks vispār saprot otru, citā tēmā “specializējušos” zinātnieku.

Varbūt vispirms jājautā, kādi varētu būt motīvi, lai būtu šāds “renesanses cilvēks”. Viens varētu būt tas, ko Rietumu sabiedrībās mēģina panākt ar vidusskolas palīdzību – tajās tiek pasniegti dažādi priekšmeti. Tā jaunais cilvēks iegūst priekšstatu par dažādām jomām. Tomēr te ir vēl cits motīvs – tu šādi kļūsti par pilsoni. Demokrātiskās iekārtās pilsonis, vēlētājs saskaras ar nepieciešamību spriest par ļoti dažādām tēmām – par kovidu, par karu, par inflāciju. Ejot balsot, es ar savu izvēli ietekmēju arī politikas lēmumus. Ja pilsonis, vēlētājs vispār nespēj par šādām tēmām domāt, tad demokrātijai ir nepatikšanas. Cits aspekts – jā, specializācija notiek, mēs no tās nevaram izvairīties. Ir informācijas pārbagātība, galu galā pašu zinātnieku ir daudz. Un es te neredzu problēmu. Cita lieta, ka ir nepieciešami cilvēki, kuri spēj veidot šos tiltus. Respektīvi, ir nepieciešami nevis “renesanses cilvēki”, bet cilvēki, kuri veido saites.

Starp citu, runājot par zinātnieku skaitu, var pieminēt kādu kļūdainu priekšstatu par zinātni. Jā, zinātnei Latvijā neklājas viegli, bet patiesībā šobrīd Latvijā ir tik daudz zinātnieku kā nekad iepriekš mūsu vēsturē. Bet – vai ar to pietiek, lai mēs būtu labāki par citām valstīm. Atbilde ir – nē.

Es piekrītu tēzei par “tiltu cēlājiem” zinātnē, bet man šķiet arī interesanti vērot, kā, ja tā var teikt, dzīve piespiež zinātnieku pārkāpt viņa specializācijas robežas. Piemēram, ja vēsturnieks vēlas puslīdz saprast kaut ko no paleoģenētikas un viņa zināšanas bioloģijā ir minimālas, tad viņam nāksies vien pamācīties to bioloģiju. Un šeit interesantais ir tas, ka zinātniekiem nepieciešams arī “kāpt ārā” no tā, ko sauc par “domāšanas veidu”. Ir taču šādi apzīmējumi – “matemātiskā domāšana”, “filozofa domāšanas veids”…

5
Dr. phil. Artis Svece

Un tāds arī pastāv. Es esmu gana daudz strādājis ar studentiem, lai teiktu, ka kaut kādas domāšanas veida iezīmes pastāv. Komentējot tavu tēzi, man liekas: ja tev arheoloģijā ir nepieciešama, sacīsim, bioķīmija, tad nav obligāti, ka tu pats tajā sāc iedziļināties. Drīzāk ir svarīgi, lai tu saprastu, ka tev nepieciešams pieaicināt ekspertu bioķīmijā, ka tu pats neatradīsi atbildi saviem spēkiem. Un, jā, tev ar šo ekspertu ir jāmāk runāt. Man šķiet, ka ir svarīgi paturēt prātā zinātnes plašumu. Proti, ir tūkstošiem pētnieku, kuri darbojas katrs savā lauciņā, virzās soli pa solim, un šajā procesā viņiem patiesībā nekādi intensīvi kontakti ar citu jomu pētniekiem nav nepieciešami. Un tad ir kaut kādi mirkļi, kad ir nepieciešams, lai satiktos mediķis, antropologs, statistiķis...

Ja tas bija mājiens par pandēmiju, tad man šķiet, ka šāda satikšanās tā arī nenotika. Šo tēmu labāk neuzsākt. Es piekrītu tēzei par nošķīrumu relatīvumu arī metodes kontekstā. Piemēram, sēž filozofs un nodarbojas ar tā sauktajiem domu eksperimentiem. Kaut kādā ziņā tas, kā viņš domā, sevišķi neatšķiras no tā, kā domā teorētiskās fizikas pārstāvis, prātojot par, teiksim, multiversu teoriju.

Tas man atgādina nesen lasītu tekstu, kura autors saka: tad jau mēs varam apšaubīt arī sugu jēdzienu! Labi, bet tad jautājums ir, kā mēs varam noteikt sugu robežas. Mums ir kritērijs: pie sugas piederīgie rada auglīgus pēcnācējus. Izklausās jēdzīgi, bet skaidrs arī, ka mēs nevaram pārbaudīt, vai šis kritērijs ir spēkā attiecībā uz pilnīgi visiem sugas indivīdiem pasaulē. Citiem vārdiem sakot, ir diezgan grūti izteikt kategoriskus spriedumus par robežu starp kopīgo un atšķirīgo. Man šķiet, ka līdzīgi ir zinātnes pasaulē. Filozofija un loģika, loģika un matemātika, matemātika un statistiska – starp šīm disciplīnām ir gan kopīgais, gan atšķirīgais.

Es neko nezinu par teorētisko fiziku, tomēr pieņemu, ka arī tur

atskaites punkts tomēr ir kaut kādas likumsakarības.

Es jau nesaku, ka viņi “pagrābj no gaisa”. Vienkārši palaikam saskaros ar to, ka šie cilvēki lieto jēdzienu “skaista teorija”. Skaista?! Tātad viņu domāšanā ir vieta kaut kam tādam, kas nav precīzi eksperimentāli pierādāms.

Jā, sapratu. Redzi, man šķiet, ka pats fakts, ka fiziķis savā darbā izmanto matemātiku, ir pārsteidzošs. Patiesībā tas ir grandiozs pavērsiens cilvēka domāšanā – tu skaties uz priekšmetiem sev apkārt, un tu vari izskaidrošanai ņemt talkā matemātikas paņēmienus. Būtībā nav skaidrs, ko īsti nozīmē “skaitlis” – viedokļi ir dažādi –, tomēr, raugi, vienalga mēs spējam salikt kopā mūsu nepilnīgo fizisko pasauli un šo abstrakto, perfekto matemātikas pasauli. Man pat liekas, ka daudzas tēzes, ko saka dabaszinātnieki, ir pārsteidzošākas, pat šokējošākas par tām, ko var pateikt filozofs.

Man šķiet, ka vēl cits satikšanās punkts ir ētikas jautājumi. Piemēram, zinātnieks ir spējis radīt kādu medikamentu, kas spēj atrisināt kādu veselības problēmu. Šis medikaments maksā miljonu dolāru. Un te nu mēs esam ar ētikas problēmu – kam dot, kam nedot? Pirmkārt, vai vispār šajā situācijā iesaistās filozofi? Jo galu galā viņi var pateikt, ka tā ir politisko lēmumu pieņēmumu izšķiršanās problēma. Otrkārt, ja filozofi (tas šeit ir apvienojošs apzīmējums) tomēr iesaistās, ko viņi var teikt, ieteikt?

Filozofi, jāsaka, ir jau gana daudz teikuši. Vispirms gan jāuzsver, ka zinātne un politiskie lēmumi ir nošķirami. Skaidrs, ka zinātnieks ir piedzimis un uzaudzis noteiktā politiskā sistēmā, būtu naivi iedomāties, ka tā viņu nekādi neietekmē, tomēr kopumā zinātnieks un viņa darbs pastāv neatkarīgi no politiskajiem lēmumiem. Ja runājam par filozofiem, neesmu pārliecināts, ka

viņi uz šādiem jautājumiem var dot vienkāršu un skaidru atbildi – pat ja cilvēki to dažkārt vēlas. Filozofi var piedāvāt iespēju analizēt varbūtējo lēmumu sekas, izsvērt ar dažādiem lēmuma variantiem saistīto argumentāciju.

Iepriekšējā jautājuma atzarojums ir jautājums par to, kā sabiedrība vispār uztver zinātnieku – varam likt mierā filozofus – un zinātnieka viedokļa statusu. Piemēram, zinātnieks no viņa kā pētnieka viedokļa uzraksta pilnīgi korektu novērtējumu klimata pārmaiņām un risinājumiem šajā kontekstā. Viņš savu darbu ir izdarījis. Bet skaidrs, ka viņa secinājumiem un rekomendācijām ir arī noteikta cena, ja tā var teikt. Un var gadīties, ka sabiedrība to atzīst par nepieņemamu, lai cik izcils būtu konkrētais zinātnieks.

Vienalga – tie ir politiski lēmumi. Piemēram, antropologs var mēģināt politiķim pateikt, kā sabiedrība varētu uztvert kādu šā politiķa lēmumu. Vai pat var mēģināt – atgriežoties pie tava piemēra – skaidrot, kādēļ šā dabaszinātnieka viedokli par klimata pārmaiņām sabiedrība nepieņem. Jautājums – vai politiķim vispār to nepieciešams zināt? Droši vien atbilde ir atkarīga no konkrētās situācijas. Piemēram, pieminētās antropoloģijas pirmsākumi bija saistīti ar ne sevišķi skaistu mērķi no mūsdienu viedokļa – palīdzēt politisko lēmumu pieņēmējiem saprast koloniju iedzīvotājus, būtībā pakļautos. Bija arī tāda Rutas Benediktas grāmata Krizantēma un zobens, kurā pētnieks mēģināja saprast, kādēļ, teiksim, japāņu karavīri savulaik ir uzvedušies šķietami neracionāli – nav padevušies pretiniekam skaidri bezcerīgās situācijās un tā tālāk. Ja runājam par filozofiem, tad jāpiezīmē, ka politiskus lēmumus pieņem ne tikai ar spēku, bet arī ar diskusiju palīdzību, un, piemēram, filozofs var palīdzēt ar argumentu un pretargumentu virteņu analīzi. Politiķa ziņā ir izlemt, vai viņam šāda analīze šķiet nepieciešama.

6

Akvakultūra nav tikai zivis.

Aļģes un aprites ekonomika

Apmēram trīs simti zinātnieku no trīsdesmit trim valstīm strādā starptautiskā programmā “Ulva: rītdienas jūras labība, modelis inovatīvai marikultūrai (no angļu valodas ULVA: TOMORROW’S “WHEAT OF THE SEA”, A MODEL FOR AN INNOVATIVE MARICULTURE)”. Latviju šajā projektā pārstāv Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta pētniece PhD Karīna Bāliņa. Ar Karīnu Bāliņu sarunājas

Māris Zanders.

Redzot projekta vēstījumu, kas šīs jūras aļģes (intervijā tiek runāts par jūras makroaļģēm – Red.) apzīmē par “rītdienas labību”, man ir divējādas izjūtas. Japānas un, šķiet, arī citu Āzijas valstu kultūras jūras aļģes uzturā lieto jau kādu laiku – tas nav nekāds jaunums. Un, lūk, arī Eiropas valstis ir it kā “pamodušās”. Kas bija impulss tam, lai tik prāvi pētnieku spēki pievērstos šai tēmai?

Patiesībā nav tā, ka šī iniciatīva būtu pirmā. Es noteikti zinu, ka interese par makroaļģēm Eiropā ir jau vismaz desmit gadus. Pareizāk būtu teikt, ka šī interese pieaug un pieaug. Ja salīdzina ar Āzijas valstīm, tad vienkārši jāatceras, ka mums līdz šim nav trūcis cita, ko ēst, nav bijis tāda spiediena meklēt kaut ko citu. Mums vienmēr ir bijuši pieejami kvieši, kartupeļi, un tie, protams, ir pieejami joprojām, bet skaidrs arī, ka cilvēku daudzums pasaulē pieaug. Var sevi mierināt, ka Eiropā jautājums par

pieeju pārtikas resursiem nav tik sāpīgs kā citos pasaules reģionos, bet kāpēc gan nepaskatīties uz ūdens resursu, lai varbūt kaut ko papildus pievienotu. Tāpat interesi rada jautājums, vai cilvēki Japānā tik ilgi dzīvo tāpēc, ka viņi ēd jūras aļģes.

Var redzēt, ka šajā pētnieku grupā ir cilvēki no ļoti dažādām valstīm – piemēram, no Latvijas un no Izraēlas. Tā ir sagadīšanās –vai arī to nosaka kaut kādi loģiski apsvērumi? Proti, ka šīs aļģes Vidusjūrā un Ziemeļjūrā būtiski atšķiras.

Tad man jāpaskaidro, kas vispār ir COST (European Cooperation in Science & Technology) akcija. COST ir starptautiskās sadarbības programma, kas atbalsta zinātnieku un pētnieku sadarbību dažādās zinātnes un tehnoloģijas attīstības jomās Eiropā. Konkrētajā gadījumā tā ir kā “lietussargs”, kopējs ietvars organizācijām un zinātniekiem, kas jau strādā ar aļģēm. Tomēr taisnība arī tā, ka

atšķirības starp jūrām, kā jūs teicāt, ir. Ir ļoti dažādas aļģu sugas, atšķiras arī īpašības. Tāpēc šīs COST akcijas uzdevums ir strādāt ar vienu diezgan populāru aļģu ģinti, Ulvas ģints aļģi kā ar modeļa organismu. Mēs skatāmies, kādi pētījumi ir jau veikti, mūs interesē, kas uzlabo šo aļģu augšanu, kā izmantot aļģu biomasu. Varētu teikt, ka līdz šim pietrūka tāda centrālā virzītājspēka, kas to visu saturētu kopā. Kā jau dažkārt notiek zinātnē – katrs, tēlaini izsakoties, taisa pētījumu savā stūrītī.

Mani vienmēr interesē pētījumu rezultātu tālākas mērogošanas jautājums. Pieņemsim, ka 2025. gadā, projektam noslēdzoties, visi Eiropas patērētāji saprot, ka aļģes jāēd katru dienu un daudz. Es vulgarizēju, protams. Un cilvēki metas uz veikaliem. Viņiem pietiks to aļģu?

Vispirms gan jācer, ka mūsu darbs šādu pieprasījumu radīs. Ja nav pieprasījuma, tad būtu

7

pārsteidzīgi sagaidīt, ka būs arī tāds piedāvājums, lai apmierinātu jūsu uzburto pircēju interesi. Ulva aļģes jau audzē Dānijā, Portugālē un Izraēlā –par šīm valstīm es skaidri to zinu –, un tas notiek tik lielos apmēros, cik konkrētajās valstīs ir pieprasījums. Zinu, ka darbs notiek arī Zviedrijā. Igauņi aļģes audzē eksperimentālās audzēs, kā arī diezgan lielos apjomos ievāc sārtaļģes un izmanto tās agara ražošanā.

Es kā tramīgs patērētājs, kuram vienlaikus ļoti garšo zivis, esmu

saklausījies, ka audzētas zivis, teiksim, laši, ir riskantākas nekā, ja tā var teikt, brīvi nozvejotas. Skaidrs, ka lētāks un droši vien pareizāks risinājums vienalga ir zivju “fermas”, bet bažas par to, cik “dabiski” ir šādi iegūti produkti, pastāv. Kā ir aļģu gadījumā?

Aļģu kultivēšana to īpašības var pat uzlabot. Piemēram, palielinot slāpekļa daudzumu audzēšanas vidē, var palielināt proteīna sastāvu līdz pat 50 un 100 gramiem. Tas savukārt nozīmē, ka šīs aļģes jau var konkurēt ar soju. Cita lieta, ka mums jāskatās uz konkrēto valstu ģeogrāfisko novietojumu – ne visur šāda kultivēšana ir iespējama. Piemēram, Portugālē un Izraēlā sezonas garums ir tāds, kas ļauj sasniegt vajadzīgo biomasu, kas savukārt nodrošina stabilu piegādi tālāk citiem uzņēmumiem, kas izmanto šo aļģu biomasu. Latvijā, kur sezona varētu būt apmēram no aprīļa līdz septembrim, šāda audzēšana baseinos būtu, šķiet, neizdevīgāka.

Es gan tagad nonākšu pats ar sevi pretrunā, jo iesāku ar Āzijas ēšanas paradumiem, bet vispār es par aļģu izlietošanu pirmoreiz lasīju nevis pārtikas, bet enerģētikas kontekstā.

Ja mēs skatāmies uz pievienotās vērtības “piramīdu”, tad enerģētika būtu pirmais līmenis. Lai no aļģēm iegūtu enerģiju, salīdzinoši nav jāiegulda daudz darba. Aprites ekonomika tomēr lūkojas, lai konkrētajam produktam sasniegtu maksimāli lielāku pievienoto vērtību. No aļģēm mēs varam iegūt kādu mēslošanas līdzekli, aļģes mēs varam izmantot lopbarībā. Pārtika, dažādu ķīmisko, farmaceitisko vielu iegūšana jau būtu augstāki līmeņi. Bet skaidrs: jo augstāks līmenis, jo vairāk nepieciešamas zināšanas. Vērts piebilst, ka akcijas apzīmējumā minētā “rītdienas labība” nenozīmē, ka mēs nodarbojamies tikai ar aļģēm pārtikas izpratnē. Pētījumi notiek par dažādām tēmām, sākot no aļģu bioloģijas, kā tās ietekmē apkārtējā vide, līdz ekosistēmu pakalpojumiem, ko sniedz aļģes, un beidzot ar likumdošanas

aspektiem. Vispār mēs varam runāt ne tikai par zaļaļģēm, bet arī par sārtaļģēm, kurās ir, piemēram, dažādi vērtīgi pigmenti.

Cilvēks ir pamanījies piecūkot arī jūras, tāpēc jautājums ir par to, kā ekoloģiskā situācija ietekmē arī aļģes. Varbūt patiesībā tās labāk neēst, jo tas, kas bija spēkā, teiksim, pirms divdesmit gadiem, tagad vairs tā nav?

Laikam nebūtu pareizi šo nosaukt par sāpīgu jautājumu, tomēr tas ir dažādu viedokļu saskaršanās punkts. Līdz kuram brīdim aļģes ir ēdamas? Jāsaprot, ka aļģes tiek pētītas vairākos aspektos. Pirmais – aļģes ir ļoti labs biofiltrs. Tāpēc, piemēram, Baltijas jūrā aicina audzēt aļģes, tad vākt tās ārā, šādi samazinot piesārņojuma līmeni, uzlabojot skābekļa piesātinājumu ūdenī. Retorisks

jautājums: vai tās ir tās pašas aļģes, kuras pēc tam ēst? Visbiežāk pārtikai izmanto mākslīgi radītos apstākļos audzētas aļģes – atsevišķā baseinā, kur no ūdens jau izvākti piesārņojošie elementi. Tas jau ir cits aspekts.

Lūk, ar baseinos audzētām aļģēm būtu skaidrība, bet jūrā vākto gadījumā ir vēl cits jautājums. Pieņemsim, ka ir pieprasījums, un mēs izņemam no Baltijas jūras – vai jebkuras citas jūras – ekosistēmas x tonnu aļģu. Vai tas nevar negatīvi ietekmēt šo ekosistēmu kopumā, jo, izrādās, aļģes ir bijušas vēl citās kopsakarībās ar šīs sistēmas elementiem?

Tas ir vesels pētījumu virziens, jo piekrītu, ka šāda veida pētījumi un darbības ir jāveic ļoti rūpīgi un pārdomāti. Piemēram, lielākā daļa Baltijas jūras Latvijas piekrastes teritorijas ir aizsargājama, un tajā nemaz šādas darbības nav atļautas. Vismaz pagaidām. Varētu runāt par aļģu mākslīgu kultivēšanu jūrā, bet tad ļoti rūpīgi jāizvērtē potenciālās vietas. Piemēram, ja attīstītos kāds vēja ģeneratoru parks jūrā, tad principā varētu tur integrēt gan aļģu, gan gliemeņu audzēšanu. Starp citu, Latvijas

Karīna Bāliņa
8

Hidroekoloģijas institūts ir veicis eksperimentālu gliemeņu audzēšanu. Šis virziens – integrētā multitrofiskā akvakultūra – ļoti strauji attīstās. Izsakoties vienkāršāk – savstarpēji sasaistītu dažādu ūdens organismu audzēšana.

Mazliet par šo iniciatīvu. Tātad ir pētnieki dažādās valstīs, kuri strādā ar noteiktu tēmu loku. Kāda ir Latvijas, jūsu kā ekspertes, niša?

Es, kā dažkārt saka, turu roku uz pulsa, lai saprastu, kur un kā varu iesaistīties. Savu doktora disertāciju izstrādāju par Baltijas jūras makroaļģu biorafinēšanu, proti, izveidoju koncepciju, ka šīs aļģes varētu maksimāli efektīvi izmantot. Tāpat attīstīju nelielu aļģu audzēšanas laboratoriju. Kopš strādāju Latvijas Universitātē, es darbojos Aprites pārejas pētniecības grupā. Tā ir pavisam nesen izveidota pētnieku grupa, kas modelē dažādas vides sistēmas. Mēs modelējam, kā pāriet no lineārām ekonomikas shēmām uz aprites ekonomiku. Ir kolēģi, kuri strādā ar sistēmdinamikas modelēšanas metodēm, modelējot, piemēram, pārtikas atkritumu, arī bioloģisko atkritumu, plūsmas. Šobrīd strādājam pie projekta, kurā no atkritumu eļļām ar rauga palīdzību var ražot trauku mazgājamo līdzekli. Es pati strādāju ar ietekmes uz vidi novērtēšanu šajā aprites ekonomikas kontekstā. Tas ir tas, kur es – bez laboratorijas, bez aļģu audzēšanas industrijas – varu dot savu pienesumu. Un iespējas pielietot modelēšanu ir ļoti plašas, un arī pieprasījums arvien pieaug. Patiesībā liela problēma ir arī priekšstats, ka akvakultūra ir tikai un vienīgi zivis. Zemkopības ministrijā, kas ir atbildīgā par akvakultūru Latvijā, par aļģēm neviens neko īsti negrib dzirdēt.

Par šo politiski administratīvo pusi es pat neiedomājos.

Tomēr mēs strādājam. Liepājas Universitātē kolēģi strādā ar izskalotajām aļģēm. Kopā ar viņiem esam iesnieguši pieteikumu Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu

programmā. Mērķis – no sārtaļģēm iegūt karaginānu, ko izmanto pārtikas rūpniecībā. Zinu, ka Koksnes ķīmijas institūtam ir bijušu dažādi pētījumi par aļģu ķīmisko sastāvu. Arī Hidroekeoloģijas institūts strādā ar aļģēm – vairāk gan uzraudzības, monitorēšanas aspektā.

Jautājums par emociju ietekmi uz cilvēku uztveri. Kad es savulaik runājos ar purvu pētniekiem, mēs nonācām pie secinājuma, ka daudziem cilvēkiem purvs asociējas ar kaut ko nepatīkamu. Vai tad ir ko pētīt?! Varbūt ar aļģēm ir līdzīgi? Proti, aļģes asociējas ar to, starp ko mēs laipojam jūrmalā, lai nesasmērētu kājas.

Bet vai tā nav diezgan šaura domāšana? Pagājušā gada 15. novembrī Eiropas Komisija publicēja ziņojumu, kas veltīts tam, lai visa Eiropas Savienība virzītos uz ilgtspējīgu aļģu izmantošanu. Tur būs projektu iespējas, zināms finansējums. Tēlaini izsakoties, laiks pamosties arī mūsu lēmumu pieņēmējiem. Man ir izveidojies arī kontakts ar Eiropas Komisijas Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirekorāta pārstāvi, starp citu, latvieti, Māri Stuļģi, un mēs domājam par to, kā aļģu tēmas virzīt uz priekšu arī Latvijā.

Šogad septembrī tieši Latvijā tiksies šajā iniciatīvā iesaistītie Ulva aļģu industrijas pārstāvji.

9
Ulva aļģu eksperimentāla audzēšana Spānijā, Malagā

“Šis ir tikai pats sākums”

Vienam no Latvijas Universitātes fonda finansiāli atbalstītajiem projektiem ir intriģējošs sākums nosaukumā: “Pazemes bioloģiskais internets...”. Ar projekta vadītāju Latvijas Universitātes docētāju Zigmundu Orlovski sarunājas Māris Zanders. Zigmunda Orlovska foto

Ja mēs sarunas tēmu aplūkojam mazliet shematiski, tad līdz pagājušā gadsimtam deviņdesmitajiem gadiem, kad parādījās “Wood Wide Web” koncepcija, likās, ka augi klusē. Lai arī ko jēdziens “klusē” nozīmētu. Savukārt kopš tā laika ir parādījušies pētījumi, kas vedina domāt, ka augi nepārtraukti, atvainojos, tarkšķ. Es sekoju tēmai populārzinātnisko tekstu līmenī, un pēdējo dažu mēnešu laikā esmu lasījis, ka augi stresa situācijās “sprakšķ” ultraskaņas diapazonā [1], ka augi apmainās ar elektriskiem signāliem [2]. Un tad mums jau kādu laiku ir zināms par mikorizas tīklojumiem kā saziņas starpnieku. Šā garā ievada īsais rezumējums: par ko mēs runājam jūsu projekta gadījumā?

Tas, ko mēs tiešām zinām – augiem ir sistēmiski signāli. Proti, augs prot atpazīt dažādus uzbrukumus, kairinājumus, stimulus, un atbildes reakcija ir ne tikai lokāla – piemēram, vienas lapas robežās – šis signāls iet arī uz citām auga daļām. No lapām uz saknēm, no saknēm uz citām saknēm un tā tālāk. No pazemes uz virszemi un otrādi. Mēs zinām, ka ir virkne konkrētu signālu devēju un iesaistīto spēlētāju. Tie ir, teiksim, šūnas līmenī – piemēram, tās var būt kalcija viļņu izmaiņas. Mēs pat esam iemācījušies tos vizualizēt. Mēs esam sapratuši, ka ir elektriskie impulsi. Piemēram, ar to nodarbojas grupa Lozannas Universitātē, kur aizritēja mans pēcdoktorantūras laiks. Viņi var pielikt elektrodus dažādās augu daļās un redzēt, kā notiek membrānu depolarizācija un kā tam pakārtoti pēc tam seko gēnu aktivitātes izmaiņas un metabolītu izmaiņas. Metabolīti sevī ietver to, ko mēs saucam par augu hormoniem – tās ir signālmolekulas, kas pārvietojas audos, un tās jau var ierosināt sistēmiskas reakcijas. Tiesa, runa ir nevis par sekundēm vai minūtēm, bet par stundām vai diennaktīm. Un tad pētnieki ir gājuši uz nākamo līmeni – skatījušies, kā augi apmainās ar signāliem savstarpēji. Te ir daudz atklājumu, un viena no galvenajām komponentēm ir

gaistošie savienojumi, ko augi izdala pēc bojājuma. Piemēram, noplūcot tomātu lapu vai baziliku, mēs jūtam smaržu, sasmaržojam, bet patiesībā augam tie ir nozīmīgi signāli, kas spēj sasniegt kaimiņu augu un ierosināt dažādas aizsargreakcijas.

Kā aizsargreakcijas izpaužas?

Augs pirmām kārtām aizsargājas ar saviem specializētajiem metabolītiem. Tie var būt konkrēti toksīni, tādu ir vairākas klases. Mums, cilvēkiem, tādu nav, bet ir, piemēram, dažādiem kukaiņiem. Piemēram, krustziežu dzimtā ir dažādi sēru saturoši savienojumi. Citiem augiem tie būtu nikotīna savienojumi. Cilvēkiem tādi nav kaitīgi, bet kukaiņiem gan.

Ziniet, tas interesanti no evolucionārās bioloģijas viedokļa. Augi ir izstrādājuši reakcijas pret kukaiņiem, bet ne pret divkājainiem radījumiem...

Tā ir. Bet es gribētu atgriezties pie pirmajā jautājumā lietotā apzīmējuma. Proti, vai tā ir “tarkšķēšana” vai tomēr funkcionāli nozīmīgs

mehānisms. Tās ir divas dažādas lietas. To zinātnieki pēta, un to vēlos pētīt arī es. Proti, ir signāli, kas ierosina kaut kādu gēnu X vai Y; jautājums –vai tas otram augam ir svarīgi? Mēs varam “uzlikt” patogēnus un paskatīties, vai augs – salīdzinot ar situāciju pirms vai pēc signāla saņemšanas, signālam ejot caur sēņu tīklojumu, bet varbūt citā ceļā – kļūst aizsargātāks pret konkrētā patogēna uzbrukumu. Ja mēs konstatējam, ka te ir kaut kas interesants, varam skatīties tālāk.

Zigmunds Orlovskis
11
“ Noplūcot tomātu lapu vai baziliku, mēs jūtam smaržu, sasmaržojam, bet patiesībā augam tie ir nozīmīgi signāli, kas spēj sasniegt kaimiņu augu un ierosināt dažādas aizsargreakcijas

Ja mēs runājam par kaitīgiem kairinātājiem, kuriem augs cenšas adaptēties, vai ir atšķirība starp, teiksim, sausumu, mehānisku bojājumu, vēl kādu citu kairinājumu?

Tas arī ir labs jautājums, kas pētniekus ilgi nodarbinājis. Augiem ir imunitāte, bet augiem nav adaptīvās imunitātes kā mums, cilvēkiem. Respektīvi, augi nespēj izstrādāt antivielas pret uzbrucējiem. Augiem ir iedzimtā imunitāte, proti, simtiem vai pat tūkstošiem (kā kurā sugā un grupā) dažādu receptoru, kas spēj atpazīt šos uzbrucējus. Katra uzbrucēja, teiksim tā, virsmas molekulai ir specifisks receptors. Un augi spēj atpazīt šo dažādību. Šī atpazīšana pēc tam konverģē uz kaut kādiem plus mīnus universāliem moduļiem. Moduļi ir vairāki – mums ir zināmi, piemēram, salicilskābe un jasmīnskābe. Cilvēks ar salicilskābi var saskarties, lietojot aspirīnu, bet augiem tā palīdz atpazīt biotropos patogēnus – patogēnus, kuri barojas no dzīviem audiem. Ja runa ir par nekrotrofiem – patogēniem, kuri

vispirms audus nogalina –, tad noder jasmīnskābes signālceļi. Skaidrs, ka es aprakstu mazliet vienkāršoti, bet – jā, arī mehāniskais bojājums atšķiras no baktērijas uzbrukuma, ja raugāmies uz reakcijām, ko minētie divi kairinājumi spēj ierosināt.

Kāds ir šādu pētījumu, eksperimentu dizains? Proti, tai dāmai (Suzanne Simard), kura ar kolēģiem attīstīja minēto “Wood Wide Web” konceptu, jau krietni vēlāk pārmeta [3] tieši nekorektu metodoloģiju.

Jā, sagādāt korektus pierādījumos nav triviāls uzdevums. Galu galā augi paši izdala sakņu izdalījumus. Tātad, ja tu gribi pierādīt, ka mikorizas tīklojums ir tiešām “pie vainas”, tad tev ir jābūt arī augu kontrolgrupai, kam šā tīklojuma nav vai tas ir pārrauts. Turklāt var būt, ka sava loma ir gan sakņu izdalījumiem, gan sēņu tīklojumam. Tomēr pētnieks vienalga var pārbaudīt tīklojuma efektivitāti. Augsnē starp augiem var likt barjeras, var likt augsnē tīkliņus, kuriem tīklojums var izspraukties

cauri, bet sakne nevar, var likt tik smalkus tīkliņus, kuriem arī mikoriza netiek cauri, toties cauri tiek molekulas, kuras mazākas par šūnu. Respektīvi, ja prasmīgi manipulē ar eksperimenta apstākļiem, rezultāti būs korekti.

Vai ir nozīme tam, kādi konkrēti augi tiek izmantoti eksperimentā?

Jā, tas arī ir labs jautājums – vai mēs runājam par universālu mehānismu, kas piemīt visiem sauszemes augiem, vai tomēr ir kaut kāda specifika starp sugām. Mēs varam strādāt ar modeļorganismiem. Es, piemēram, izmantoju modificētu burkānu daucus carota. Tie gan nav tie burkāni, kurus mēs ēdam. Faktiski tās ir burkānu saknes, kas ir transformētas ar baktēriju, kura savukārt ierosina sakņu audzēju. Tāda matainu saknīšu sistēma, kas to vien dara, kā aug. Respektīvi, modifikācija izpaužas tā, lai pētniekam pašam nevajadzētu fiziski audzēt mietsakni. Pētniekam galu galā vajag tikai viegli pavairojamu audu kopumu. Otrs augs, ko mēs izmantojam, ir lucernai līdzīgs augs – medicago. Tas ir maziņš pašapputes augs, kas ir ļoti noderīgi, lai manā rīcībā būtu ģenētiski vienāds materiāls. Es veidoju arī savu grupu Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, kura projektā sadarbosies ar Silavu. Mēs strādāsim ar apsēm un bērziem – kas notiek ar mikorizu reālā dabā, komerciālās audzēs, viņu izmēģinājumu laukos.

Zigmunds Orlovskis. Metamorfozes mandala
“ Viss, ko mēs redzam uz sauszemes – augi uz tās “iznāca”
12
pirms 450 miljoniem gadu –, iespējams, pateicoties simbiozei starp augiem un sēņu tīklojumiem, mikorizām

Mūžīgais un, pieļauju, zinātniekus nogurdinošais jautājums – pētījumu pielietojamība “reālajā dzīvē”.

Es atbildētu tā: ja mēs saprotam, kuri augi apmainās ar signāliem, kuri to dara labāk, un tā tālāk, mēs varam agrosistēmas veidot, ieliekot sistēmā palīgaugus, tas ir, augus, kuri labi signalizē citiem. Tādi, lietojot cilvēku pasaules jēdzienu, trauksmes cēlāji. Šādā kontekstā svarīgi ir arī atrast atbildes uz jautājumu, par kuru jau runājām: vai augu signalizēšana ir universāli vai specifiski veidota? Ja universāli, tad pavisam jauki. Konceptuāli šādi modeļi jau tiek lietoti praksē. Piemēram, dažviet Āfrikā ir push–pull sistēma. Audzē kukurūzu, apkārt kukurūzai – augus, kuri atgrūž kukaiņus, slimību pārnēsātājus, un starp šiem augiem ir arī tādi, kuri ir labāki kukaiņu pievilinātāji nekā kukurūza. Pat ja kukainis tiek pāri pirmajai barjerai – push, tas saskaras ar otro barjeru – pull, kas šo kukaini, tēlaini izsakoties, aizvilina prom no kukurūzas. Šo pašu sistēmu mēs varam veidot, izmantojot palīgaugus, kuri efektīvi signalizē. Šādus augus varētu salīdzināt ar augu prebiotiķiem. Mēs, cilvēki, ēdam jogurtus, lai uzņemtu zarnās labvēlīgos mikroorganismus. Ja mēs ieliekam lauksaimnieciskā augsnē augus, kuri ir jau inokulēti – apvienoti ar šo labvēlīgo mikrobu –, tad var panākt to, ka visa sistēma saslēdzas vienlaikus efektīvi un īsākā laika periodā.

Nedaudz par “lielo bildi”. Viss, ko mēs redzam uz sauszemes – augi uz tās “iznāca” pirms 450 miljoniem gadu –, iespējams, pateicoties simbiozei starp augiem un sēņu tīklojumiem, mikorizām. Patiesībā šī “iznākšanas” tēma ir ļoti interesanta. Pirmām kārtām augs “iznāk”, vienkāršoti izsakoties, bez saknēm. Šīs sēnes, arī baktērijas, palīdzēja augiem baroties, uzsūkt minerālvielu, ūdeni. Kas notiek tālāk? Augi kļūst pieejamāki tiem, kuri šos augus ēd. Tātad augiem bija jāsāk adaptēties jaunajiem apstākļiem. Visi šie receptori, signalizācijas veidi attiecīgi arī sāka evolucionēt kopš tā brīža, tātad tiem ir sena vēsture.

Un cik sena vēsture, atvainojos par neveiklu vārdu spēli, ir jūsu projektam?

Faktiski tikai gads. Es atgriezos Latvijā, bija jāsāk, kā saka, no nulles. Tāpēc varu teikt, ka mēs esam tikai pašā sākumā. Mums ir preliminārie dati, tomēr nopietns darbs vēl tikai priekšā.

Sarunas noslēgumā jautājums, ar kuru, iespējams, vajadzēja sarunu sākt, tomēr tad mēs netiktu uz priekšu. Skaidrs, ka mēs vispār esam, kā saka, valodas slazdu gūstekņi, bet kā jūs, zinātnieks, tiekat galā ar, piemēram, antropocentrismu dabas aprakstīšanā? Piemēram, vārdu savienojums “augu intelekts”? Kāds “intelekts”?! Raugi, mūsu saruna arī bija par augu “sarunāšanos”. Mēs aprakstām apkārtējo pasauli, lietojot sev pierastus un saprotamus jēdzienus, lai gan tas, pieļauju, nav korekti no zinātnieka viedokļa.

Es varu runāt, protams, tikai par sevi. Es pret šādu valodas lietojumu izturos mierīgi. Es piekrītu, ka zinātnē piemēriem, analoģijām un kopsakarībām ir liela nozīme – it sevišķi komunicējot ar sabiedrību. Tomēr tas ir jādara izsvērti, pārdomāti. Zinātnieks nedrīkst pagrābt kādu salīdzinājumu tikai tādēļ, lai iepatiktos publikai, būtībā manipulētu ar publiku. Mūsu sarunas kontekstā, jā, nebūtu pareizi teikt “augu komunikācija”, labāk būtu – “apmaiņa ar signāliem”. “Komunikācija” ietver sevī arī izpratni, sapratni par konkrēto signālu. Savukārt “signālu apmaiņas” gadījumā iespējama arī situācija, ka konkrēto signālu citi nesaprot.

[1] Sounds emitted by plants under stress are airborne and informative: Cell

[2] Frontiers | Hyperpolarization electrical signals induced by local action of moderate heating influence photosynthetic light reactions in wheat plants (frontiersin.org)

[3] Positive citation bias and overinterpreted results lead to misinformation on common mycorrhizal networks in forests | Nature Ecology & Evolution

Zigmunds Orlovskis. Viduszemes mikrobiālā karte
13

Botāniskais dārzs –

kad pirmie simts gadi jau aiz muguras…

Starp Latvijas Universitātes fonda atbalstītajiem projektiem ir arī Latvijas

Universitātes Botāniskā dārza iniciatīvas. Arī par, to kā Botāniskais dārzs sadarbojas

ar atbalstītājiem no uzņēmēju vides, ar dārza direktoru Uldi Kondratoviču sarunājas

Māris Zanders.

14

Nav grūti iedomāties, ka pašu ieņēmumi – maksa par dārza apmeklējumu – ir ļoti mainīga sadaļa. Kovids šajā ziņā mums pamatīgi iecirta. Tāpēc papildus tam, ko mums dod Alma Mater, ir jāmeklē vēl finansējums. Tas notiek, domājot par konkrētu mērķauditoriju, mēģinot ieinteresēt potenciālo atbalstītāju par kādu konkrētu

projektu. Piemēram, Borisa un Ināras Teterevu fonds. Fonds investēja mūsu projektos 2014.–2017. gadā diezgan lielas summas. Ekspozīciju sakārtošana, žogs ap dārzu, dīķa labiekārtošana, alpinārijs, celiņu izbūve un līdzīgi. Tad uz kādu laiku sadarbība apsīka. 2018. gadā mani uzaicināja kļūt par dārza direktoru, un es, zinot, ka ir bijusi laba sadarbība, vienkārši uzturēju pieklājīgas attiecības ar fondu. Apsveikumi svētkos, uzaicinājumi uz dažādiem pasākumiem. Bet es arī neuzbāzos. Līdz 2021. gada beigās mani uzrunāja fonda izpilddirektors Mareks Indriksons, un sadarbība atjaunojās. Kā dažkārt saka, visas vajadzības ir sāpīgas un neatliekamas – sākot ar augu mājām, koka – bijušās muižas – ēkām, kuras galu galā ir kultūrvēsturisks piemineklis, beidzot ar laistīšanas sistēmām. Tomēr traģikomiskā kārtā dzīve diktē savus noteikumus – viens baikers ar savu motocikli “ielikās” mūsu dārza žogā. Ņemot vērā, ka Teterevu fonda birojs atrodas netālu, Sēlpils ielā, un Mareks Indriksons

acīmredzot šo ķezu ar izgāzto žogu bija pamanījis, piedāvāja mums nelielu atbalstu, un faktiski tas bija pirmais darbs sadarbības atjaunošanā. Pēc tam jau es pats piedāvāju lielāku projektu – sadarbību laistīšanas sistēmas rekonstrukcijā, jo sistēma ir jau pusgadsimtu sena. Teterevu fonds šajā projektā ieguldīja 390 tūkstošus, pamatīgu naudu, un mani patīkami pārsteidza, ka mecenāts dod naudu kaut kam tādam, kas patiesībā tiek aprakts zemē. Pagājušajā gadā mēs šo projektu sākām realizēt. Projektu administrē Latvijas

“ Mani patīkami pārsteidza, ka mecenāts dod naudu kaut kam tādam, kas patiesībā tiek aprakts zemē
15
Uldis Kondratovičs

pamatakmens ielikšana 1928. gadā

Universitātes fonds, Universitāte arī gādājusi par līdzfinansējumu 20% apmērā no projekta izmaksām. Domāju, ka šovasar (saruna notika 2023. gada 2. jūnijā – Red.) tas arī veiksmīgi tiks pabeigts.

Aizpagājušā gada beigās mums bija vēl cits interesants sadarbības projekts ar privātu investoru. Grigorijs Lučanskis “uzsauca” Botāniskajam dārzam 50 tūkstošus eiro, no kuriem 30 tūkstoši tika rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas Babīte attīstības plāna izstrādei, šis darbs turpinās.

Par atlikušajiem 20 tūkstošiem Botāniskajā dārzā ierīkojām divas jaukas lapenes, cilvēkiem ļoti patīk. Ņemot vērā, ka mums ir kultūrvēsturiski svarīga teritorija, dažāda saskaņošana ar institūcijām, lai šīs divas lapenes “uzliktu”, ilga gandrīz gadu, bet nu darbs ir padarīts.

Aizpagājušā gada beigās sākās sarunas ar Mádara Organic Skincare, kas mums atvēlēja 10 tūkstošus. Tas mums deva iespēja piesaistīt firmu Labie koki Botāniskā dārza kultūrvēsturiskās liepu alejas ansambļa revitalizācijā. Nepieciešamību, lai

būvniecība.

senā aleja būtu droša apmeklētājiem, savienojām ar to, lai darbi būtu maksimāli saudzīgi, nevis lapotņu “apcirpšana”.

2022. gadā Latvijas Universitātes fonds Botāniskā dārza labā administrēja astoņus projektus. Domāju, ka šāds projektu skaita kāpums ir saistīts arī ar mūsu simtgadi pērn. Saistībā ar simtgadi mums izveidojās arī nedaudz citāds sadarbības projekts – varētu teikt, palīdzība “graudā”. Venden mums dāvāja apmēram divus tūkstošus puslitrīgo dzeramā ūdens pudeļu apmeklētājiem. Karstā

20. gadsimta divdesmito gadu beigas, trīsdesmito gadu sākums
16

bez maksas dzeramo ūdeni. Mums kaimiņos Jūrmalas gatves pusē ir auto tūninga salons, kuri arī piedāvāja interesantu sadarbības formu. Viņi savā teritorijā izveidoja īpašu vietu ziedošanai Botāniskajam dārzam, savukārt mēs devām noteiktu skaitu brīvbiļešu, lai serviss tās piedāvā saviem apmeklētājiem. Tu atbrauc, tev ir stunda laika, kāpēc neapmeklēt turpat netālu Botānisko dārzu, vai ne? Dažkārt šādos projektos palīdz, ja tā var teikt, personīgi kontakti. Piemēram, VB Genum īpašnieks pēc

izglītības ir biologs, firma mūs atrada, un mēs ieguvām gandrīz 10 tūkstošus vērtu jaunu raideru mauriņu kopšanai.

Rosīgi. Tomēr man ir arī divi jautājumi papildus šiem un, jācer, vēl citiem projektiem nākotnē. Pirmais – tas, ko mēs varētu saukt par zinātnisko darbību. Proti, parka apmeklētāji droši vien parku uztver pirmām kārtām kā brīnišķīgu un viņiem interesantu pastaigu vietu, bet vispār botāniskie dārzi ir ne tikai pastaigu vietas.

Piekrītu. Jebkura botāniskā dārza misija ir augu bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un uzturēšana Tostarp ārpus to dabiskajām augšanas vietām. Šobrīd mūsu kolekcijā ir apmēram 5500 taksonu. Mēs arī lielu uzmanību pievēršam vietējo augu sugu stāvoklim. Piemēram, ekspedīcijās ievācot sēklas, augu materiālus. Tāpat jāpiemin sēklu bankas uzturēšana. Sēklu materiālu mēs ievācam katru gadu. Ir platforma Index seminum, sēklu indekss, kuru elektroniskā formā (drukātā formā nu jau minimāli) izdodam katru otro gadu. Pagājušajā gadā informācijas apmaiņa šādi notika ar apmēram 400 botāniskajiem dārziem pasaulē. Dārzi bez maksas apmainās ar tiem nepieciešamajām sēklām. Te jāņem vērā, ka mūsu rīcībā nav tādu dzesēšanas, mitruma uzturēšanas un tā tālāk iekārtu, lai sēklas uzturētu dīgtspējīgā stāvoklī gadiem. Tāpēc šis modelis – ik gadu savu sēklu banku atjauninām, ik pēc diviem gadiem, kā saka, laižam tautās – ir adekvāts.

Otrs jautājums ir par to, kā botāniskajam dārzam strādāt ar plašāku publiku. Piemēram, jau par paradumu ļaudīm Rīgā (un ne tikai) ir kļuvis ik pa laikam apmeklēt Zooloģisko dārzu. Domāju, ka tur ir, kā dažkārt saka, sava publika. Kā tas ir Botāniskajā dārzā? Skaidrs, ka savi pastāvīgi fani ir arī jums, bet kā šo fanu loku paplašināt, ja jūs nevarat demonstrēt žirafes vai pērtiķus?

Man gan šķiet, ka labāka līdzība būtu ar Dabas vai pat Mākslas muzeju. Ir pastāvīgā ekspozīcija – mūsu gadījumā, piemēram, sezonālās izmaiņas. Un tad ir izstādes – ekspozīcijas. Piemēram, mums gads sākas ar siltumnīcu acālijām aprīļa beigās, seko magnolijas, tad sākas rododendri, tad peonijas, rozes, dālijas un tā tālāk. Un ir noteikta sabiedrības daļa, kuru tas interesē. Tāpat mēs organizējam dažādas tematiskās nodarbības, un telpaugu kopšanai veltītās vienmēr ir uz izķeršanu. Es saprotu tava jautājuma kontekstu – cilvēkiem parādās arvien vairāk izklaidēšanās iespēju, un kādēļ viņiem izvēlēties tiešo to vai to? Virzieni, kuros domāt, ir dažādi. Pirms dažiem gadiem bijām Viļņas Universitātes botāniskajā dārzā, kas ir plašs – apmēram 100 hektāri. Tolaik lietuvieši kolēģi domāja par iespēju botāniskajā dārzā ziemas mēnešos izveidot slēpošanas trasi. Labi, bet kurš var droši prognozēt, kādas tās ziemas mums būs? Mēs varētu paškritiski teikt, ka mums jāuzlabo kontakts ar pašvaldību, un mēs arī pakāpeniski iesaistāmies Rīgas apkaimju kustībā. Mēs strādājam, lai Botāniskais dārzs kļūtu par vienu no apkaimju (Dzegužkalns, Iļģuciems, Zasulauks...) centriem. Es piedāvātu uz situāciju pavērties nedaudz citādi. Skaidrs, ka Botāniskajā dārzā diez vai sagaidāmas tik lielas izmaiņas, kādas mēs redzam šeit, sēžot Torņakalnā, Latvijas Universitātes Akadēmiskajā centrā. Tomēr botānisko dārzu gadījumā varbūt nemaz nevajag kaut ko “no baltas lapas”, varbūt mums zināms konservatīvisms piestāv.

“ Lietuvieši kolēģi domāja par iespēju botāniskajā dārzā ziemas mēnešos izveidot slēpošanas trasi
17
Palmu māja 20. gadsimta piecdesmitajos gados

“Es noteikti negribētu piekrist nolemtības sajūtai”

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdevis

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā

pētnieka Gunta Zemīša monogrāfiju Drošības aspekti

Latvijas vēsturē. Ar Gunti Zemīti sarunājas

Māris Zanders.

Pirmais jautājums ir nedaudz bērnišķīgs, bet to izprovocēja grāmatas visnotaļ stingrā struktūra, proti, dažādos laikmetos tu apskati vienus un tos pašus –ekonomiskos, politiskos utt. – riskus. Vai jāsecina, ka mums – dzīvojot

konkrētajā ģeogrāfiskajā teritorijā, saprotot, ka mēs vienmēr esam bijuši skaitliski ne sevišķi liela grupa – riski saturiski zināmā mērā visu laiku atkārtojas?

Lielā mērā – jā. Es sāku no pavisam attāla laika – cilvēku ienākšanas

18
Gata Indrēviča foto

šajā teritorijā –, un skaidrs, ka, vērtējot šo periodu, būtu visai grūti runāt par, piemēram, “politisku apdraudējumu”. Savukārt ekoloģiskie apdraudējumi ir klātesoši vienmēr. Tāpat zināmā mērā arī “militārie”, jo tas, ka runa ir par kaimiņu ciltīm, nevis kādu valsti, būtību nemaina. Migrācija ir klātesoša visā vēstures gaitā. Skaidrs, ka migrāciju var vērtēt arī pozitīvi – piemēram, tāpēc, ka tā rada jaunus subetnosus –, tomēr kopumā migrācija, vismaz sākumposmā, rada spriedzi, cīņu par resursiem.

Mans jautājums bija saistīts ar to, ka mūsu kolektīvajā vēstures uztverē –vismaz man tā šķiet – ir iesakņojies priekšstats, ka mēs esam teju vai nolemti visādām nepatikšanām visas vēstures garumā. Jo dzīvojam pie jūras, jo kaimiņi ir lielāki un stiprāki, un vispār – krustceles, starp dzirnakmeņiem un tādā garā.

Es noteikti negribētu piekrist nolemtības sajūtai. Tajā pašā laikā mēs gandrīz vai ikvienā vēstures periodā redzam situācijas, kad varēja rīkoties labāk, redzam garām palaistas iespējas. Attiecīgi, lai gan mēdz teikt, ka cilvēki no vēstures nemācās, varbūt tomēr mēs varam paņemt kaut ko noderīgu arī šim laikam, nākotnei. Mēs vienmēr esam nedaudz aizkavējušies iepriekšējā laikmetā. Kristietību nepieņēmām laikā, tāpat Livonija saglabājās kā feodāla struktūra, lai gan Ordeņa laiks jau bija aizgājis – pēc Reformācijas vajadzēja kaut ko mainīt, bet tas nenotika. Man

šķiet, Kurzemes hercogiste palaida garām daudzas iespējas, tostarp kļūt par modernu, centralizētu valsti. Pati drošības konstrukcija, kad šo drošību garantē tikai daži simti muižnieku –vasaļu. Ja runājam par šodienu, tad varbūt pareizāk būtu runāt par aizkavēšanos domāšanas veidā. Piemēram, pārāk lielā gaidīšana, ka valsts vai kāds lielais glābējs nāks un visu sakārtos.

Stop, es tagad gribētu saprast. No vienas puses, vērtēt kādu rīcību pagātnē, balstoties šodienas zināšanās, pārmest, teiksim, hercogiem to, kā viņi rīkojās konkrētajā situācijā, manuprāt, nav korekti. No otras puses, ja mēs negribam ieslīgt tādā neauglīgā “pēc kaujas visi gudri” līmenī, tad viens no nedaudzajiem veidiem, kā tiešām mācīties no pagātnes, ir lasīt Zemīša un citu vēsturnieku tekstus.

(Smejas.) Nu, humanitārā izglītība, vēstures zināšanas arī ir drošības garants, patīk tas kādam vai nepatīk. Man pašam, rakstot grāmatu, ļoti patika Baltazara Rusova 16. gadsimtā teiktais. Skaidrs, ka viņš bija moralizētājs, un tā viņa hronika arī jāuztver, un tomēr. Tātad Krievijas sagūstītajiem Livonijas muižniekiem nācās Maskavā uzklausīt Ivana IV pakļauto Astrahaņas un Kazaņas hanu rūgto secinājumu: “Ar jums, vācu suņiem, rīkojas, kā pienākas. Jūs devāt krieviem rīksti rokā, lai mūs pērtu, bet nu jūs paši tiekat pērti.”

Šodienas kontekstā par ekonomiskajām sankcijām un to neievērošanu labi iederas. Vai runājot par kolektīvo Rietumu nedziedināmo vēlmi tirgoties ar autoritāriem režīmiem.

Nuja – tad gribējās kaut ko izdevīgi notirgot, pat ja tie bija ieroči, un arī mūsdienās turpat vien esam.

Cilvēks arvien ir centies jebkuriem riskiem pielāgoties, un mani vairāk interesē nevis elite, bet “vienkāršā tauta”. Ja 17. gadsimtā nāk sirotāji, var aizmukt mežā. 19. gadsimtā

var mainīt konfesionālo piederību, piemēram, pāriet pareizticībā. Un 20. gadsimta otrajā pusē var iestāties komunistiskajā partijā. Katram laikam savi risinājumi. Vai, rakstot grāmatu, bija kādas pielāgošanās, izdzīvošanas metodes, kas pašam lika, kā saka, uzacij parauties uz augšu?

Parasti saka, ka pielāgošanās, izdzīvošanas formas ir vairāk raksturīgas okupācijas režīmiem, bet arī 19. gadsimts ir interesants. Te gan man jānorāda uz neizbēgamām grūtībām, kas rodas, rakstot par šādām tēmām. Ja mēs esam kādas, formulēsim tā, struktūras iekšpusē, tad tas, kas ir svarīgs šīs struktūras – piemēram, Krievijas impērijas – drošībai, ne vienmēr saskan ar struktūrā ietilpstošās nācijas interesēm. Piemēram, Krišjāņa Valdemāra “brauksim, latvji, jūriņā”, no vienas puses, veidoja konkrētu latviešu turību, bet, no otras puses, ekonomiski stiprināja arī visu impēriju. Lielais filozofiskais jautājums ir par latviešu strēlnieku fenomenu – iet ar milzīgu entuziasmu “sargāt savu zemi pret vāciešiem”, atrodoties citas impērijas sastāvā? Daudzi somi pārbēga pie vāciešiem, lai cīnītos pret valsti, kas viņus, somus, apspieda, lai gan somu apspiestība bija mazāka nekā latviešu. Problēmu var noformulēt arī vispārinātākā līmenī: sadarbojoties ar apspiedēju, tu īstermiņā varbūt palielini savu drošību, bet, raugoties no ilgāka perioda perspektīvas, tu šādi padari savas važas tikai grūtāk pārraujamas. Bet ir ļoti grūti sagaidīt, ka cilvēks konkrētajā situācijā adekvāti izvērtētu visus “par” un “pret”. Ja runājam par okupācijas periodu, man nāk prātā piemērs, kas nav minēts grāmatā. Mums bija kaimiņiene, ļoti smagi cietusi ģimene.

“ Mēs gandrīz vai ikvienā vēstures periodā redzam situācijas, kad varēja rīkoties labāk, redzam garām palaistas iespējas
19
“ Humanitārā izglītība, vēstures zināšanas arī ir drošības garants

1944. gadā, kad mainījās varas, viņas dēlu – viņš bija mežsargs, kurš kaut kādu iemeslu dēļ nebija novilcis formas tērpu – nošāva mātes acu priekšā. Viņa neieredzēja padomju varu tik ļoti, cik vien var neieredzēt. Tāpēc viņa savam otram dēlam, lai viņam nebūtu jāmācās visas šīs padomju muļķības, neļāva pabeigt vairāk kā pamatskolu. Nu, un rezultāts no šā dēla dzīves viedokļa bija bēdīgs –visu mūžu nostrādāja zemu atalgotu, teiksim, krāvēja, darbu, nerealizēja sevi. Vai māte rīkojās pareizi? Droši vien, ka ne. Tajā pašā laikā acīmredzot ir arī robeža, kurai tu nespēj un nedrīkst kāpt pāri. Atgriežoties pie grāmatas, es rakstu arī par mežabrāļiem un par vienu konkrētu ģimeni kā sociālu portretējumu. Trīs brāļi, divas māsas, turklāt viena – pusaudze. Visi brāļi ir mežā – nu kur viņa citur ies?

1949. gadā vēl izsūta vecākus! Līdz

1949. gadam meitene padomju varas acīs skaitītos mežabrāļu “atbalstītāja”, bet pēc vecāku izsūtīšanas viņa kļūst par “grupas dalībnieci”. Var jautāt: kas cits viņai atlika? Viens no brāļiem – leģionārs, kurš pēc Rīgas krišanas dezertēja, neaizgāja uz Kurzemi. Legalizējās, it kā viss normāli, sāka strādāt, bet 1945. gada aprīlī, kad karš jau faktiski ir beidzies, viņu grib mobilizēt padomju armijā. Nu ko viņam darīt? Viņš atkal iemūk mežā! Kas tā ir – pielāgošanās apstākļiem vai pievienošanās nacionālajiem partizāniem, lai cīnītos par

Latvijas brīvību? Ticamāk, ka pirmais variants, cilvēks cīnījās par savu pliko dzīvību.

Tas man atgādina kādu sarunu ar tavu kolēģi profesoru Ēriku Jēkabsonu. Es viņam jautāju, vai varētu būt tā, ka Brīvības cīņu laikā 1918.–1919. gadā bija cilvēki, kuri pievienojās kādai no armijām tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēkam ar ieroci bija relatīvi vieglāk sagādāt sev iztiku.

Nuja. Edvarts Virza Pagaidu valdības Liepājas periodā rakstīja: ir negods, ka pret lieliniekiem cīnās vācieši, kamēr latviešu saimnieku dēli sēž mājās un vēl apvainojas, ka rekvizē viņu zirgus. Respektīvi, skaidrs, ka sapratne par to, kas ir sava valsts, tolaik bija visai zemā līmenī. Bet mēģini arī iedomāties, kam vajadzēja notikt tā laika cilvēku galvās. Dažus gadus iepriekš daudzi lielā sajūsmā iet aizstāvēt savu zemi, tiesa, cariskās impērijas sastāvā, pret vāciešiem. Tad parādās sarkanie, ar saviem solījumiem. Tad tiek deklarēta sava valsts, kura, iznāk tā, jāaizstāv kopā ar vāciešiem...

Grāmatā viena no regulārām sadaļām ir par indivīda vietu konkrētajā laika periodā. Ja mēs nesākam runāt par to, ka, filozofiski raugoties, cilvēks vienmēr ir indivīds, kurā brīdī, tavuprāt, parādās indivīds mūsdienu izpratnē kā vēstures dalībnieks?

Tas ir interesants jautājums. Skaidrs, ka tālākā pagātnē indivīds nav nekas. Cilvēks nevar izdzīvot bez un ārpus savas grupas. Tiem pat nav jābūt asinsradiniekiem, mēs runājam par mednieku-savācēju grupu. Tad laika gaitā izveidojas dzimta, kas nosaka tavu dzīvi. Tostarp dzimtas prestižs. Un tad nāk laiks pēc Reformācijas, ko tēlaini dažkārt sauc par “Romeo un Džuljetas revolūciju”. Parādās cilvēka tiesības uz individuālu izvēli. Tātad var teikt, ka tas, ko mēs saprotam ar mūsdienu Rietumu vērtībām, parādās pēc Reformācijas.

Viens ir jaunas vērtības nosacītajā konkrētā laika elitē, bet kad tās “aizsūcas” līdz sabiedrībai kopumā?

Es domāju, ka Ulmaņa režīma gados un pat vēl tagad mēs esam gatavi upurēt kādu daļu no savas brīvības stabilitātes vārdā. Es nedomāju, ka Edvarts Virza, kurš slavināja Ulmaņa režīmu, bija diktatūras kā formas liels piekritējs. Man šķiet, ka viņam un arī citiem tā laika inteliģentiem sāpēja nestabilitāte, savstarpējā apkarošanās. Un kā tagad? Mēs visi mīlam Latviju, latviešu tautu – ieej sociālajos tīklos, šķērmi sametas. Un kārotā stabilitāte rada ilūziju, ka mēs dzīvojam puslīdz viendabīgā nācijā, ka esam vienoti. Man šķiet, ka šādas iedomātas stabilitātes un kopības sajūtas vārdā cilvēks arī mūsdienās ir gatavs upurēt daļu no savas kā indivīda brīvības.

Mūsdienās jēdziens “kultūrkari” vairs neizbrīna. Skaidrs, ka katrs, kā saka, saprot pa savam to saturu –vienam Stambulas konvencija, citam migranti, vēl citam tā sauktais politkorektums kultūrā un zinātnē. Lai kā būtu, mūsu dvēseles mieram visu laiku ir apdraudējumi (mazliet ironizēju). Kāda ir tava versija par to, kad šādi “garīgie apdraudējumi” parādās? Arī līdz ar Reformāciju? Agrāk? Piemēram, pagāni saskaras ar kristiešiem.

Man šķiet, ka te grūti dot konkrētas atbildes. Varbūt lietderīgāk, ja atgādināšu, ka, manuprāt, šāds apdraudējums parādījās relatīvi nesen un saucas “atgriežamies Eiropā”. Pieļauju, ka vecākā paaudze ar Eiropu

“ Sadarbojoties ar apspiedēju, tu īstermiņā varbūt palielini savu drošību, bet, raugoties no ilgāka perioda perspektīvas, tu šādi padari savas važas tikai grūtāk pārraujamas
20
“ Iedomātas stabilitātes un kopības sajūtas vārdā cilvēks arī mūsdienās ir gatavs upurēt daļu no savas kā indivīda brīvības

saprata tādu Eiropu, kādu mēs, tēlaini izsakoties, atstājām 1940. gadā. Bet nonācām mēs pavisam citā pasaulē, citā Eiropā. Turklāt te svarīgi atgādināt, ka “žoga otrā pusē” situācija bija mainījusies pakāpeniski, tur dzīvojošie bija apraduši ar jauno soli pa solim...

Varde, kas nejūt, ka ūdens katlā kļūst arvien karstāks, jo temperatūra paaugstinās lēni.

(Smejas.) Jā. Bet mūs pēc neatkarības atgūšanas iemeta uzreiz vārošā ūdenī. Es domāju, ka daudziem tas psiholoģiski bija un ir nepatīkami.

Bet ja mēģinām tomēr izteikt kādus minējumus par tālāku pagātni?

Mums ir diskurss par kristietības “uzspiešanu ar zobenu un uguni”. Pārdomājot lasīto, man jāsaka, ka cilvēks vispār ir ļoti plastiska būtne, tāpēc var gadīties, ka nekāds baigais “kultūršoks” tas nebija.

Man šķiet, ka šoks varēja būt, ka izcirta kādu svētbirzi vai nogāza svētakmeni, bet kopumā situāciju mīkstināja tas, ka šī kristietības pieņemšana lielā mērā bija formāla. Ja mēs skatāmies arī vēlāku laiku, piemēram, Livoniju, sabiedrības iedalījums kārtās lielā mērā nozīmēja, ka katrs dzīvo savu dzīvi. Pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers, kļūstot par Kurzemes un Zemgales hercogistes valdnieku, bija šokēts, konstatējot, ka viņa jaunajā valstī tā īsti nav nedz skolu, nedz baznīcu. Paskaties – Kurzemē gandrīz visas baznīcas ir celtas hercogistes laikā. Citiem vārdiem sakot, varētu teikt, latvieši kristietībā ieauga pakāpeniski, šis process noslēdzās ar tā saukto vecsaimnieku slāņa izveidošanos, kad iešana luterāņu baznīcā kļuva par “kārtīga cilvēka” pazīmi, kas viņu atšķīra no hierarhijā zemāk stāvošiem. Vidzemes pusē robeža ir hernhūtieši. Bet līdz tam, jā, varētu piekrist, ka bija līdzās pastāvēšana. 15. gadsimta sākumā

Rīgas arhibīskaps Johans VI Ambundi izdeva tekstu, ko mēs varētu saukt par “zemes kārtību”, kur prasības par piederību pie kristiešiem patiesībā ir

ļoti formālas – ir jāmāk divas galvenās lūgšanas, Pater Noster (Tēvreize) un Ave Maria, vienreiz gadā jāaiziet uz baznīcu. Viss. Jā, tie, kuri “mazgāja kristietību nost”, gan “sodāmi ar kaklu”, kas, starp citu, liecina, ka vēl 15. gadsimtā bija tādi “vietējie”, kuri atsacījās no kristietības. Tomēr būtiskais ir prasību nelielais apjoms.

Vai var teikt, ka zināms formālisms bija šajos reliģiskās piederības jautājumos arī politiski ekonomiskajā elitē, daļai no tās pārejot no katolicisma protestantismā? Proti, ka pāriešanas pamatā ir ne tik daudz garīgi meklējumi, cik pieskaņošanās jaunai konjunktūrai?

Atklāti sakot, arī man joprojām neatbildēts palicis jautājums, kāpēc mūsu teritorijā Reformācija uzvarēja tik strauji. Viens no iemesliem varēja

būt tas, ka muižniecības saikne ar feodālo senjoru, arhibīskapu, jau bija novājināta.

Lasot grāmatu, sapratu, tu nepiekrīti viedoklim, ka tik mazai nācijai kā latvieši pareizāk ir censties būt visos apstākļos neitrāliem.

Nepiekrītu gan. Man šķiet, ka jau Ulmaņa režīma centieni “palikt malā” parādīja, ka tas nav risinājums. Neviens ar Latvijas pašpasludināto neitralitāti nerēķinājās. Jā, tā varbūt mums palīdzēja juridiski vēlāk, piemēram, palīdzot uzturēt Rietumos Latvijas okupācijas neatzīšanas līniju, bet praktiski šī neitralitāte neko nedeva. Šāds modelis bija neveiksmīgs arī Kurzemes hercogistes gadījumā. Līgumi tika slēgti, bet neviens nav atcēlis seno principu, ka “spēks rada tiesības”. Tāpēc Latvijas pašreizējā ārpolitika, manuprāt, ir pamatota.

Guntis Zemītis
21

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

Latvijas Universitāte starptautiskajā universitāšu reitingā QS World University Rankings 2024 pakāpusies par 200 vietām starp labākajām augstākās izglītības iestādēm, iegūstot 801.–850. vietu. Universitātes darbību ļoti augstu novērtējuši darba devēji, sasniegti

ogad no 12. līdz 16. jūnijam

Latvijas Universitātes Dabas mājā norisinājās starptautisks zinātniskais pasākums Ikgadējās augsnes zinātnes dienas, kuras klātienē pulcēja apmēram

250 dalībnieku no 24 Eiropas valstīm un 26 institūcijām.

Šis bija 4. starptautiskais pasākums, kuru šogad organizēja LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte Eiropas starptautiskās kopīgās izpētes HORIZON programmā

Eiropas mēroga ietvara izveide ilgtspējīgai lauksaimniecības augsnes

apsaimniekošanai klimata pārmaiņu kontekstā – EJP SOIL. Norisinājās EJP SOIL vadības sanāksmes, konference un darba grupu semināri, tika risināti jautājumi, kas saistīti ar oglekļa piesaisti augsnē, inovatīvām un

Eiropas Komisija (HaDEA –EU4Health grupa) nominējusi Latvijas Universitāti koordinēt liela mēroga Eiropas Kopīgās aktivitātes (Joint Action) projekta pieteikumu vēža skrīninga programmu ieviešanai (CR-g-23-38).

augsti rādītāji ilgtspējīgā attīstībā un starptautiskajā zinātniskajā darbībā. Universitāte atzīta par labāko Latvijā stratēģiski būtiskos zinātnes rādītājos – starptautiskā zinātniskā darbība un sadarbība, akadēmiskā reputācija, citējamība.

QS pasaules universitāšu reitings ir viens no pasaulē ietekmīgākajiem un visplašāk pazīstamajiem universitāšu reitingiem. Šajā reitingā katru gadu arvien vairāk iekļauj augstākās izglītības iestādes – šogad

izvērtētas 2963, bet reitingā iekļuvušas 1499 universitātes no vairāk nekā 100 pasaules valstīm.

QS pasaules universitāšu reitingā tiek vērtēti vairāki kritēriji – akadēmiskā reputācija, citējamība, reputācija darba devēju vidū, nodarbinātības rezultāti, universitāšu kā izglītības un pētniecības centru sociālā un vides ietekme, kā arī tiek aplūkotas ārzemju studentu un akadēmiskā personāla proporcijas un starptautiskais pētniecības tīkls.

ilgtspējīgām augsnes apsaimniekošanas metodēm, augsnes ekosistēmu pakalpojumiem, harmonizētas augsnes informācijas nodrošināšanu visā Eiropā un iegūto zināšanu sasaisti ar politikas veidošanu. Šīs programmas

LU par autorizēto kompetento institūciju un valsts galveno partneri projektā izraudzījusi Veselības ministrija, un, pēc EK ierosinājuma, LU koordinēs projekta pieteikuma sagatavošanu un iesniegšanu Eiropas mērogā. Projektu realizēs LU

vispārējais mērķis ir lauksaimniecībā izmantojamās zemēs nodrošināt ilgtspējīgus augsnes apsaimniekošanu, kas sekmētu klimata pārmaiņu ierobežošanu un sabiedrības nodrošināšanu ar pārtiku ilgtermiņā.

Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta speciālisti. ES iniciētajās Kopīgajās aktivitātēs piedalās visas ES dalībvalstis un asociētās valstis –Norvēģija, Islande un Ukraina, kas iesaistītas programmā ES – veselībai (EU4Health). Ar apjomīgu

Š
22

ES līdzfinansējumu visas dalībvalstis savstarpēji koordinēti strādā pie dažādu instrumentu, metožu un pieeju izstrādes konkrētās veselības jomās, kā arī pilnveido nozares iespējas dažādās citās saistītās jomās. Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta koordinētās Kopīgās aktivitātes mērķis ir atbalstīt pilnīgu krūts, zarnu un dzemdes kakla vēža skrīninga ieviešanu, kā arī izvērtēt mērķtiecību

plānot un veikt ieviešanas pilotpētījumus no jauna ieteiktajām skrīninga programmām (prostatas, plaušu un kuņģa vēzim), tādējādi stimulējot šo programmu pakāpenisku ieviešanu līdz pat pilnas programmas uzsākšanai. Aktivitātes rezultēsies ar būtisku atbalstu ES dalībvalstīm Eiropas Padomes Komisijas vēža skrīninga rekomendāciju ieviešanā nacionālā līmenī.

Latvijas Universitātes doktoranti un zinātniskā grāda pretendenti Rihards Ruska un Maija Štokmane uzvarējuši V Pasaules latviešu zinātnes kongresa Zinātne Latvijai konkursā Science Slam.

Pirmo reizi piedaloties Ilgtspējas indeksā, Latvijas Universitāte šogad saņēmusi augstu novērtējumu, iekļūstot indeksa Sudraba kategorijā.

Ilgtspējas indekss ir stratēģisks vadības instruments, kura pamatā ir starptautiski atzīta metodoloģija. Tas palīdz Latvijas uzņēmumiem diagnosticēt savas darbības ilgtspēju un korporatīvās atbildības līmeni. Vienlaikus tas sabiedrībai, valsts un nevalstiskajām organizācijām sniedz objektīvus kritērijus, lai uzslavētu un atbalstītu tādus uzņēmumus, kuri palīdz stiprināt Latvijas ekonomiku ilgtermiņā.

Sudraba kategorijai kvalificējās

19 organizācijas: Baltic Block, Baltic

Ar uzvaru konkursā sveica četrus dalībniekus: Anci Bārzdiņu (Rīgas Stradiņa universitāte), kas kļuvusi arī par skatītāju balsojuma simpātiju, Cristini Bajo-Santos (Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs),

Maiju Štokmani (Latvijas Universitāte) un Rihardu Rusku (Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts). Laureāti tika apbalvoti ar zinātnes universitātes apmaksātu dalību starptautiskā konferencē, kongresā vai simpozijā. Science Slam jeb visiem saprotamu zinātnes pētījumu prezentāciju konkursā 28. jūnija vakarā piedalījās astoņi doktoranti un zinātniskā grāda pretendenti, kas bija izturējuši iepriekšēju atlases konkursu. Divu minūšu laikā vienkāršā valodā vajadzēja pastāstīt par savu pētījumu vai zinātnisko darbu. Jaunie zinātnieki uzstājās uz lielās skatuves LNB Ziedoņa zālē. Tika vērtēti trīs kritēriji: pētījuma zinātniskā kvalitāte un novitāte, pētījuma nozīmīgums un ietekme, prezentācijas oriģinalitāte. Doktorantus vērtēja gan žūrija piecu locekļu sastāvā, gan skatītāji, kuru balsojums tika pielīdzināts vienai žūrijas balsij.

Candles Ltd, Balticovo, biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskola

RISEBA, BTA Baltic Insurance Company, Citadele banka, Cognizant

(GB) Limited filiāle Latvijā, DHL Express Latvia, Elektroniskie sakari, Elnetworks, FN Serviss, Inchcape

Motors Latvia, Latvijas Universitāte, Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs, LDz apsardze, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Siguldas būvmeistars, SOL Baltics OÜ Latvijas filiāle un Tietoevry Latvija

23
Issuu converts static files into: digital portfolios, online yearbooks, online catalogs, digital photo albums and more. Sign up and create your flipbook.