Avantūra. Februāris 2025. #19

FEBRUĀRIS 2025 #19

Neredzamais slogs: Ikdiena ar stostīšanos Stress par produktu termiņiem Kā veicināt atbildību pret mājdzīvniekiem?

THE LUDVIG atgriešanās

LU ESZF STUDENTU VEIDOTS ŽURNĀLS

Vai tu esi ballīšu bērns?

Ko skatās Latvijas sporta fani?

Dace Rukšāne-Ščipčinska: “Es no smaržām sintezēju vārdus”

Desmit jautājumi Maksimam Buselam Foto izstāde “Kara piezīmes. Ukraina“

REDAKTORES SLEJA Februāris ir īpatnējs mēnesis. Kā studente šo periodu varu salīdzināt ar adrenalīna un uztraukuma sajūtu, kas rodas pirms kādas bīstamas aktivitātes. Tikai šoreiz man nav jālec no klints ar izpletni vai jākarājas ar galvu lejup no torņa – man priekšā ir universitātes noslēdzošie mēneši, kas šķiet tikpat biedējoši. Līdzās grūtībām seko arī tas viens neizbēgamais jautājums no tuviniekiem: “Kādi ir plāni pēc universitātes beigšanas?” Atbildes vietā bieži vien nākas tikai pasmaidīt un teikt kaut ko ļoti virspusēju. Taču patiesībā šie “plāni” ir kā neskaidrs miglas apvīts ceļš, kurā es tikai cenšos atrast pareizo virzienu. Ticu, ka mērķim ir jābūt, taču esmu atvērta dažādām iespējām, jo tās bieži ved uz pārsteidzošiem piedzīvojumiem. Līdzīgs stāsts ir arī Ludvigam, kurš pavisam spontāni aizceļoja uz Spāniju. Viņš nebaidījās, bet darīja. Varbūt nav jāzina viss uzreiz. Varbūt nav jābūt perfektai atbildei uz jautājumu par nākotni. Varbūt pietiek ar apziņu, ka katrs solis, pat ja neskaidrs, ved tuvāk kaut kam vērtīgam. Un varbūt februāris nav tikai pārbaudījumu mēnesis, bet gan starta punkts jaunam posmam, kurā es ļaujos plūsmai un esmu gatava nedomāt par visiem “ja nu”, bet mesties iekšā nezināmajā. Kaut arī šaubu un izaicinājumu netrūkst, esmu lepna ar sevi un visiem tiem studentiem, kas ir nepadevušies ceļā uz augtāko

Evelīna Kukarela,

izglītību – turpinājuši rakstīt, pētīt un cīnīties, neskato-

žurnāla “Avantūra“ galvenā redaktore

ties uz nogurumu un brīžiem, kad viss šķita par daudz.

Katra no šīm izvēlem prasa spēku un pārliecību, un es ticu, ka neatkarīgi no ceļa, ko ejam, viss beigās izdosies.

Lai mums visiem veicas!

Visi “Avantūra“ numuri ir atrodami issuu.com/universitate

Izdevuma ISSN - 2661-5886

žurnāla “Avantūra“ komanda

Evelīna Kukarela galvenā redaktore @evelina.ecis Marta Antonova autore, maketētāja @martaantonova4146

Liene Baumane rakstu autore @lieenukssss Alise Evija Bērziņa rakstu autore @a.beerzinja

Ance Upmale autore, maketētāja @upmale_a Kerija Kieksta autore, maketētāja @kkerija

Amanda Anna Niedre rakstu autore @amanda.anna.n Helga Siksne rakstu autore @helgasiksne

SATURS

04

Lielā intervija ar The Ludvig

12

FOTO IZSTĀDE “Kara piezīmes. Ukraina’’

14

Mājdzīvnieks – atbildība, mīlestība, rūpes

16

Intervija ar Daci Rukšāni-Ščipčinsku

20

Desmit jautājumi Maksimam Buselam

22

Nepatērētie produkti

24

Ko skatās Latvijas sporta fani?

28

Neredzamais slogs: Ikdiena ar stostīšanos

30

Es neesmu ballīšu bērns

Armands Sarguns korektors @_margrietina Aleksandra Soročina maketētāja @a.sorochinaa

redakcija@avantura.lv zurnals_avantura | zurnalsavantura producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv

4

The Ludvig

“Vienkārši jādara labākais, ko var izdarīt” Autore: Liene Baumane

Foto: Evelīna Kukarela

Jēkabs Ludvigs Kalmanis ir dziedātājs, dziesmu autors un producents, kas pirmoreiz uzspīdēja vien 16 gadu vecumā uz “Supernovas” skatuves kā The Ludvig ar dziesmu “I’m in love with you”. Tajā gadā viņš gandrīz ieguva ceļazīmi uz lielo Eirovīziju – bija godpilnajā 2. vietā. Šogad, 2025.gadā, ar viņu tiekamies neilgi pirms “Supernova“ fināla, kurā viņš startē ar dziesmu “Līgo”, kas jau uzrunājusi ne tikai pašmāju, bet arī ārzemju auditoriju. 2021. gadā viņš mūzikas vidē parādījās ar vārdu JL Kalmann, izdodot dziesmu “Don’t stop”. Mūziķis darbojas arī citos projektos, tostarp grupā “Piramīdas”, kurā, atšķirībā no citiem saviem projektiem, mūzikas industriju cenšas iekarot ar dziesmām latviešu valodā, un klausītājus jau sasniegušas “Nelaid mani vaļā” un “Uz pusi”.

- Tiek runāts, ka 2025. gada Supernova ir līdz šim spēcīgākā, kāda ir bijusi, un ar lielāko konkurenci. Kāds ir tavs ieskats par to?

- Jā, ir ļoti daudz spēcīgu dalībnieku šogad. Laikam visi ļoti iedvesmojās no Dona panākumiem un izdomāja pieteikties. Man ir liels prieks. Salīdzinājumā ar pēdējo reizi, kad es piedalījos Supernovā, es nepazinu nevienu. Tagad es pazīstu ļoti daudzus no dalībniekiem un esmu ar viņiem strādājis kopā.

Tādējādi tas ir vienkārši tāds draugu pasākums. Man noteikti šī gada favorītes ir Tautumeitas.

- Kāds tad īsti ir tas galvenais vēstījums, ko vēlies nodot ar savu dziesmu?

- Man nepatīk vārds “vēstījums”, jo dziesmām var arī nebūt vēstījuma.

Tās vienkārši var būt radītas, lai

cilvēki dejotu un labi justos. Nevajag obligāti iegrimt dziļā domā par to, kādas sāpes aiz tās slēpjas.

Dziesma ietver tādu kā Jāņu/Līgo nakts burvību, papardes zieda meklēšanu – tas ir tas stāsts šajā dziesmā.

- Eirovīzija tomēr notiek maijā – kā nonāci pie Līgo?

- Tam jau nav nozīmes. Es domāju, ka mēs visi – latvieši un arī ārpus Latvijas – pazīstam vasaras saulgriežus un neesam vienīgie, kas svin šos pagānu svētkus un pielūdz ugunskuru. Mēs to ļoti labi saprotam, un mēs dzīvojam tajā. Mēs vienmēr vasarā gaidām to nakti. Tā ir ļoti labi saprotama tēma. Nekāda ziema jau mums te nav aiz logiem, tāpēc Ziemassvētku dziesmas var nedziedāt, var jau sākt uzreiz līgot. Es domāju, nav nekad neīstā laika līgošanai.

- Kā šī dziesma tapa? Vai jau no sākuma zināji, ka vēlies izmantot gan latviešu, gan angļu valodu? Vai tā tika radīta tieši Supernovai?

- Šī dziesma tapa dziesmu rakstīšanas nometnē, kas bija paredzēta tieši dziesmām Eirovīzijai. Tā arī ir rakstīta tieši šim konkursam.

Es nepiedalījos dziesmas producēšanā, es netaisīju bītu un nebiju dziesmas idejas autors, tas ir Jānis Ķirsis. Es biju pietiekami veiksmīgs tādā ziņā, ka viņš gribēja mani uzaicināt piedalīties šajā piedzīvojumā. Mums ar Jāni jau ir vēsture, strādājot kopā. Viņš arī ir dziesmas producents manai iepriekšējai Supernovas dziesmai.

Tajā gan es daudz vairāk piedalījos pašā tapšanā, bet šoreiz viņš man tā draudzīgi piedāvāja šo dziesmu, kā arī palīdzēja uzrakstīt pantus angļu valodā, un tā mēs arī

5

ļoti veiksmīgi un ātri uzbūvējām to visu. Es aizbraucu uz studiju, iedziedāju, uzrakstīju, un te nu mēs esam. Pagaidām ļoti veiksmīga nometne ir sanākusi.

- Kāda, tavuprāt, ir tā galvenā atslēga dziesmā, lai Supernovā tā būtu veiksmīga un uzrunātu klausītājus?

- Tas ļoti ir atkarīgs no gada un tā, kas ir aktuāls tajā brīdī un kas visvairāk var pārsteigt klausītājus, jo šobrīd “Līgo” lielākais trumpis ir tas, ka tā dziesma tiešām pārsteidz. Cilvēkam, kas vēl nav redzējis to, tas ir tāds “Wow”.

“Wow, cits drops, pēc tam pēkšņi dziedam latviski un tad pēkšņi ir panti angļu valodā.” Tā nu visu laiku cauri tām 3 minūtēm ir pārsteigumi, un tas ir liels trumpis “Līgo”. Bet, redz, tas ne vienmēr ir vajadzīgs, jo citreiz, teiksim, kā portugālis vienreiz uzvarēja ar pilnīgi melanholisku balādi, un nekāda šova absolūti nebija.

Cilvēki tikai savus telefona lukturīšus spīdināja publikā, un tas arī bija viss. Viņam nevajadzēja šovu, lai uzvarētu un iepatiktos dau-

6

dziem. Tā kā tas ir ļoti strīdīgi – īsti nav tādas formulas, ir vienkārši jādara labākais, ko var izdarīt.

- 2017. gadā arī piedalījies Supernovā un gandrīz nokļuvi Eirovīzijā. Turklāt tikai 16 gadu vecumā! Toreiz ieguvi otro vietu. Vēlāk intervijās pēc Supernovas teici, ka konkursi tev īpaši nepatīk, un arī Supernovā vairs neplāno piedalīties. Kas ir mainījies?

- Nu jā, ir bijuši daudzi projekti tajā laikā. Vispār ar The Ludvig ir tā, ka es nezināju, vai jebkad to turpināšu. Pēc Supernovas, kad es dabūju otro vietu, mūžībā negaidīti devās mans tēvs, un viņš sākotnēji bija liela daļa no The Ludvig projekta. Tādēļ arī tajā projektā pamats pazuda zem manām kājām un nebija loģiski to turpināt. Tad es dibināju vairākus citus projektus. Savu solo projektu es pats producēju, dibināju arī grupu ar citu mūziķi un piedalījos dažādos projektos. Vienmēr gan es sapņoju, ka es atgriezīšos Supernovā. Varbūt tajā brīdī es tikai centos spēlēt kaut kādu tēlu

“Vienmēr esmu domājis, kas būs tā īstā dziesma, kas man liks atgriezties. Kad Jānis piedāvāja šo grāvēju, es sapratu, ka tā ir iespēja parādīt sevi.”

un teicu, ka man tas vairs neinteresē, bet nu tā noteikti nav. Vienmēr esmu domājis, kas būs tā īstā dziesma, kas man liks atgriezties.

Kad Jānis piedāvāja šo grāvēju, es sapratu, ka tā ir iespēja parādīt sevi.

- Minēji arī, ka uz skatuves labprāt neuzstātos viens un šoreiz tiešām neesi viens – vai tas palīdz?

- Jā, šī tiešām ir mana pirmā pieredze, strādājot tādā komandā.

Būsim seši cilvēki uz skatuves, bet es vienmēr esmu bijis viens.

Tad ir ļoti vienkārši, jo es viens pats esmu atbildīgs par visu. Ja man kaut kas nepatīk, es varu to vienmēr izlabot pats, bet tad, kad ir seši cilvēki, ar visiem ir jābūt pilnīgā harmonijā. Es meitenes pirms šī projekta nemaz nepazi-

nu, bet mēs viņas uzrunājām, zinot, ka viņas dzied tautas melodijas.

Jā, es viņas nepazinu, taču tagad mums jāuzvedas tā it kā mēs būtu viens otru pazinuši 10 gadus. Ir jābūt tik ērti vienam ar otru. Tā noteikti man ir pirmā pieredze, bet es jūtos ļoti labi. Ir tāda sajūta, ka tā atbildība kaut kādā ziņā tiek sadalīta mūsu starpā un es neesmu viens ar šo nastu. Bet tā, protams, nav nasta, tas vienkārši ir liels pārbaudījums. Bet ir forši. Ir noteikti foršāk būt komandā un būt vairākiem cilvēkiem.

- Pēc Supernovas 2017. gadā daudzi tevi slavēja un dēvēja par jauno talantu. Cik daudz, tavuprāt, tevī ir no tā talanta un cik daudz tieši no smaga darba?

- Es negribu izklausīties iedomīgs, bet es vienmēr skolā, nu, nebiju

tas centīgākais. Es bieži slinkoju gan parastajā, gan mūzikas skolā. Es vienmēr bastoju, un arī, atbraucot uz Doma kora skolu, es labāk izvēlējos kaut kā “nosist” laiku, nekā iet “kačāties” un spēlēt klavieres. Tajā pašā laikā, paskatoties uz visu atpakaļ, es tomēr trenējos, darīju, un rakstīju daudz dziesmu. Man vienkārši, iespējams, ir tendence sevi zemāk novērtēt. Man šķiet, ka manī ir tāda gaumes sajūta, un man šķiet, ja es kaut kādā veidā izdziedāšu frāzes, tas būs labi, un, ja es uztaisīšu tādu toni savai balsij, tas būs labi. Man šķiet, ka mana izvēle skaņās un tajā, kā es izvēlos dziedāt, ir laba. Bet vai tas ir talants – es nezinu. Es noteikti varētu darīt daudz vairāk un labāk, ja es būtu tik centīgs kā visi mani kolēģi.

7

8

- Kas tad ir The Ludvig, JL Kalmann un Jēkabs Ludvigs Kalmanis? Kādas ir viņu galvenās atšķirības?

- Ir arī grupa “Piramīdas” ar mani un Kristapu Ērgli. Es gan nekur neuzstājos kā Jēkabs Ludvigs Kalmanis, bet, jā, vienkārši ir daudz žanru. The Ludvig ir mana Supernovas personība. The Ludvig dziesmas ir producējis tikai Jānis Ķirsis, tas ir viens skanējums, kuru man šķita pilnīgi loģiski atdalīt no visiem pārējiem žanriem, kurus es pārstāvu, lai man prātā būtu kārtīgāka sajūta un arī klausītājiem tie žanri “nemaisītos”. Man šķiet, ka tā atbilde ir pavisam vienkārša – man patīk to sakārtot. Vismaz sev.

- Kā tu raksturotu savu skanējumu? Klausoties tavu mūziku, ir pārsteigums, jo tālu būtu jāmeklē, lai atrastu latviešu mūziķi, kas vēl veido tādu mūziku. Kā tu padari to unikālu?

- Es to raksturoju vispār kā tādu elektronisko indī, it kā popu, bet tas nav pops. Tās ir dziesmas, kuras es pilnībā esmu producējis pats, un es vienmēr esmu bijis blakus. Esmu rakstījis visus vārdus un melodijas, un tas viss ir patiešām ir manis radīts. Tur arī parādās manas personības dalīšanās, kad visas dziesmas ir “kinda” vienādas, bet tajā pašā laikā diezgan atšķirīgas.

- Tu mācījies Rīgas Doma kora skolā – tad jau mūzika visu laiku ir bijusi tavā dzīvē un sirdī?

- Jā, vienpadsmit gadu vecumā sāku spēlēt trombonu – tas bija mans sākums šajā piedzīvojumā.

- Kādu laiku tu dzīvoji arī Spānijā. Pastāsti par savu pieredzi tur.

- Spānija arī bija ļoti jauks piedzīvojums. Tas bija ļoti spontāns brauciens. Es producēju bītus, un

bija iznācis Dreika albums, kurā viņš bija ietekmējies no hausa. Es uztaisīju pāris dziesmas tādā pašā manierē, un tās visas aizsūtīju draugiem. Neko nedomāju par to, un tad mans ģimenes cilvēks bija aizsūtījis tās dziesmas vienam spāņu kluba īpašniekam. Viņš teica: “Wow, baigi labais muzons, tas džeks varētu atbraukt pie mums pirmdien, un viņš var nospēlēt setu. Ja viņš būs labs, viņš var palikt kā rezidents šeit.” Un tad viņš nopirka man vienvirziena biļeti un teica, ka ir piedāvājums aiziet nospēlēt. Es nekad nebiju pieskāries dīdžeja pultij līdz tai dienai.

Man bija nedēļa laika, lai iemācītos to darīt. Piezvanīju Tomam Grēviņam. Viņš man 15 minūtēs savā kafijas pauzē parādīja kaut kādas basic lietas, un tad es aizbraucu uz Spāniju un nospēlēju sliktāko setu savā dzīvē. Es esmu tiešām ļoti pārsteigts, ka viņi mani paturēja, un īpašnieks teica, ka bija labi. Es veselu pusgadu nospēlēju viņiem tur “muzonu” un tā iemācījos. To es vēl joprojām daru, un esmu to atvedis atpakaļ uz Latviju, un spēlēju arī Lietuvā pie cilvēkiem, kurus es iepazinu Spānijā. Baigi labs gigs, man ļoti patīk. Tu spēlē “muzonu”, un tev par to maksā. Ko? Tas ir vienkārši fantastiski.

Bet Spānija vispār bija ļoti labs piedzīvojums. Ļoti karsti. Es biju Spānijas dienvidos Marbeljā, tieši pie Gibraltāra, tā kā Āfriku varēja redzēt jūrai otrā pusē. Tas bija liels piedzīvojums, bet man ļoti pietrūka Latvijas, manu draugu un ģimenes. Es biju ļoti priecīgs atgriezties pēc gada, nākamajā augustā. Es biju plānojis, ka es vienu nedēļu atbraukšu uz Latviju, un tad braukšu atpakaļ. Kad es atbraucu uz Latviju, es sapratu, ka man negribas braukt atpakaļ, es gribu palikt šeit. Es jūtos labi par savu izvēli.

Bet paldies Spānijai, bija ļoti daudz mācību.

- Varētu teikt, ka salīdzinoši nesen Latvijas mūzikas kopiena tika iepazīstināta ar “Piramīdām” – tavu elektroniskās mūzikas duetu ar Kristapu Ērgli.

Klausītājus jau ir sasniegušas dziesmas “Nelaid mani vaļā” un “Uz pusi”. Kā tika izveidotas “Piramīdas”?

- Tās izveidojās pagājušā gada pavasarī. Es gribēju vairāk sastrādāties ar citiem cilvēkiem savā JL Kalmann projektā un uzrunāju vairākus producentus. Kristaps bija viens no tiem, un ar viņu es satikos, mēs izveidojām vienu R&B dziesmu, un tad vienkārši runājāmies.

Kristaps prasīja, kāpēc es nerakstu mūziku latviski. Es teicu: “Ja es jebkad rakstītu mūziku latviski, tas būtu tādā hauss stilā (klubu mūzika).” Un viņš teica, ka viņam tāda pati ideja ir bijusi. Latvijā nekā tāda īsti nav. Mēs uzreiz sākām rakstīt pirmo dziesmu. Tā ir arī pirmā, kas iznāca, ar nosaukumu “Nelaid mani vaļā”. Es jūtos ļoti labi rakstot arī latviski. Es esmu beidzot nonācis līdz tādam vecumam, ka man tas nešķiet cringe, un es pat gribu rakstīt latviski, būt labāks tajā un lepoties ar savu latviešu valodu.

To es beidzot esmu sasniedzis, un man prieks par to.

- Kādas ir atšķirības, veidojot mūziku latviski un angliski?

- Es dziesmas angliski esmu rakstījis jau kopš vienpadsmit gadu vecuma, un tas viss ir treniņa procesā, jo angliski es zinu vārdus, locījumus un lietas, kas noteiktā veidā izdziedātas skan labi, un melodijas un tendences, kuras savienot ar tiem vārdiem. Es varu vizualizēt to groove tajā, kā rakstīt angliski, bet latviešu valoda šķietami ir pauzes, aizķeršanās, un

9

ir daudz skaņu uz “s” burta, visu laiku runājot un dziedot. Tas ir ļoti slikti. Kad ieraksta, visu laiku “žvadzinās” gar ausīm tie “s” burti, un man ir ļoti daudz vēl jātrenējas, lai latviski savītu tos teikumus un pantus tā, lai tie skanētu man tīkami.

Tas ir daudz grūtāk. Ir tā sajūta, ka latviešu valoda beidzot ir cool. Šī sajūta “atnāca” pie manis, un man patīk to turpināt.

- Vai sanāk tā, ka tu daudz arī klausījies un iedvesmojies no ārzemju mūziķiem, ja jau tu visu laiku rakstīji mūziku angliski?

- Jā, es latviešu mūziku kādreiz reti klausījos. Man 7 gadu vecumā uzdāvināja tādu radiostaciju, un es radio nemācēju tur ieslēgt.

Bet es nozagu savam onkulim pāris diskus, kas man patika pēc to izskata. Viņam bija liela disku kolekcija ar mūziku. Es paņēmu trīs. Divi no tiem bija Daft Punk divi pirmie albumi, bet trešais – Četa Beikera džeza standarta izlase. Tos trīs albumus es klausījos gadiem no vietas. Vienkārši uz riņķi. Tie ir iesēdušies man līdz kaulam, un tās dziesmas bija angliski. Mani vecāki arī neklausījās latviešu mūziku mājās, tāpēc man nebija tādas ietekmes.

- Vai tu kā solists vēl pieturēsies mūzikai angļu valodā? Kādi ir plāni nākotnei?

- Es negribu sevi ielikt nekādos rāmjos, un man šķiet, ka tas, kas nāks no manis ārā, tas būs arī pareizais. Tas var būt gan angliski, gan latviski. Šobrīd gan ar “Piramīdām” es esmu ļoti iegājis tajā vaibā. Kad es rakstu kaut ko jaunu mājās, man tagad ir ļoti aizraujoši mēģināt likt kopā to puzli latviešu valodā. Tas uzreiz ir kas jauns un svaigs. Noteikti, ja šis Supernovas piedzīvojums un Ludviga piedzīvojums radīs to sajūtu, ka tas kaut kā atdzimst vairāk, noteikti neizpaliks arī mūzika angļu valodā.

- Kas tevi vispār kā mākslinieku un mūziķi iedvesmo?

- Citi muziķi un mākslinieki. Tas ir viss, ko es daru. Es visu laiku 10

klausos mūziku, man vienmēr ir austiņas ausīs. Man patīk. Es vienkārši klausos citus, jo viņi mani iedvesmo.

- Tu mūziku raksti un lielākoties producē pats. Vai tev dziesmu vārdus ir viegli izdomāt?

- Nē, kā kuru reizi. Citreiz ir brīži, kad ļoti daudz nāk ārā, un tad pēkšņi nenāk. Tad ir slikta sajūta, jo var būt tā, ka visu gadu vienkārši nekas nenāk, nenāk un nenāk. Un tad rudenī pēkšņi varbūt nedēļā uzrakstu 3 dziesmas. Es esmu centies spiest no sevis ārā šos vārdus, bet tas tā nestrādā. Ja man nav ko teikt, es sevi nespiežu to darīt.

“Es negribu sevi ielikt nekādos rāmjos, un man šķiet, ka tas, kas nāks no manis ārā, tas būs arī pareizais.”

- Daudzi cilvēki internetā ir atzinīgi izteikušies par tavu Supernovas dziesmu. Ne tikai latvieši, bet arī daudzi ārzemnieki. Kā tas tev liek justies? Vai sajūti šo atbalstu un mīlestību savā virzienā?

- Es sajūtu mīlestību, bet visvairāk es sajūtu spriedzi, jo tagad tā latiņa visiem galvās ir uzlikta tik augsta.

Ir jūtams ļoti liels smagums uz pleciem, jo tad, kad es pirmo reizi dzirdēju pavadījumu “Līgo”, es jau iztēlojos šovu, taču es esmu diezgan pieticīgs ar šoviem. Es nevaru iztēloties, ko citi ir iztēlojušies savās galvās un cik daudz ir pietiekami, lai cilvēkiem būtu patīkami uz to skatīties un viņi nebūtu vīlušies. Šobrīd lielā spriedze nomaskē visu to mīlestību, kas patiesībā tur apakšā slēpjas, bet es noteikti jūtos labi. Milzīgs prieks, ka cilvēki atzīst to dziesmu un sagaida kaut ko grandiozu. Tas ir labi.

11

FOTO IZSTĀDE

“Kara piezīmes. Ukraina’’

Foto: Helga Siksne

Autore: Helga Siksne 11. janvārī tika atklāta Latvijas Televīzijas žurnālistes Inas Strazdiņas un ukraiņu žurnālista, fotogrāfa un video operatora Maksima Peņko foto izstāde “Kara piezīmes. Ukraina”, kura Pedvāles Starptautiskās mākslinieku rezidences izstāžu zālē būs apskatāma līdz 31. martam. Izstāde sastāv no 40 Strazdiņas un Peņko uzņemtajām fotogrāfijām Ukrainā, kuras lielākoties tapušas pēdējo divu kara gadu laikā.

Viss redzēts pašu acīm Kopš 2022. gada 24. februāra Ina kopā ar Latvijas Televīzijas komandu, Ukrainā ir bijusi vairākas reizes.

Viņu piedzīvotais redzams “Panorāmas” sižetos un dokumentālajās filmās. Dažu sižetu un filmu varoņi ir redzami arī fotogrāfijās. Savas fotogrāfijas Ina uzņēmusi ar mobilā telefona kameru. Par izstādi Ina raksta šādi: “Fotogrāfijas, kas tapušas līdztekus televīzijas reportāžām Ukrainā, ir vienlaikus atmiņas un liecības. Aiz katras no tām ir pārdzīvojums, dažkārt arī bailes un asaras, jūtot līdzi tiem, kas tik daudz ir zaudējuši. Ukrainas piezīmes ir smagākais 12

un vienlaikus jēgpilnākais materiāls, ar kādu man jebkad ir nācies strādāt.”

Maksims Peņko nāk no Ukrainas piejūras pilsētas Odesas. Viņš strādā medijos kopš 2005. gada, un kopš pilna apmēra iebrukuma sākuma sadarbojas arī ar ārvalstu medijiem. Izstādes atklāšanas pasākumam viņš ir pieslēdzies no Odesas pludmales ar video zvanu platformā “Zoom’’. Savu uzrunu sanākušajiem viņš saka ukraiņu valodā, un Ina to pārtulko latviski.

“Visās šajās fotogrāfijās redzamo esmu skatījis pats savām acīm. Es vēlētos, lai tās redzētu pēc iespējas vairāk cilvēku un viņi saprastu, kas ir “krievu pasaule”. Un lai zinātu, ka mēs esam stipri un neatkarīgi un ka Ukraina būs plaukstoša un neatkarīga!” – tā Peņko izsakās par izstādi.

Dvēseles kliedziens un sāpju sauciens Izstādē redzamās fotogrāfijas skarbi un tieši parāda Krievijas iebrukuma postošās sekas. Sabombardēti daudzdzīvokļu nami, izpostīti ciemi, vecāki, kuri zaudējuši savus bērnus, un bērni, kuri zaudējuši savus vecākus. Uz to skatīties ir smagi, un vairāku izstādes apmeklētāju acīs ir redzamas asaras.

Viens no izstādes eksponātiem – veste, kura jāvelk katram žurnālistam, kurš veic reportāžu no kaujas zonām Ukrainā. (Foto: Dainis Kārkluvalks)

“Mēs gribējām parādīt gan ēkas, gan cilvēkus, gan sāpes, bet arī nesalaužamo Ukrainu. Mēs gribējām veidot nevis tādu žēlabainu skatu, bet gan parādīt, lai arī ir sāpes, tomēr mēs uzvarēsim,” tā par darbu atlasi komentēja Strazdiņa. Katra fotogrāfija ir apliecinājums ukraiņu nesalaužamajam spēkam un gatavībai uzvarēt, kas ir tautas dzinējs izturēt kara šausmas un doties uz priekšu. Vairāki darbi ir veltīti ukraiņu karavīriem – dronu un raķešu ķērājiem. “Tas ir uzdevums, kas prasa milzu pacietību, koncentrēšanos un precizitāti, jo droni ir pietiekami ātri un var nest postījumus lielā apgabalā,” vēsta paraksts zem fotogrāfijas, kurā redzams debesu atspulgs uz tām pavērstās karavīra acīs.

Arī bērni palīdz karavīriem, kā vien var, nesot siltumu un cerību, ka viss būs labi. Artems ir puisēns, kurš ar Ukrainas karogu rokās ik dienu stāv Krivijrihas piepilsētas ceļa malā un māj karavīriem, kuri viņu iesaukuši par Talismanu un veiksmes nesēju. Brāļu Avenīra (10) un Alberta (11) tēvs, armijas kapelāns, 2014. gadā krita karā. Kopš Krievijas iebrukuma sākuma katru dienu viņi saģērbjas kā karavīri, un no pašu izveidota blokposteņa dala Jaunās Derības grāmatiņas.

Desmitgadīgā Dimas vienīgā vēlēšanās ir, lai mirusī mamma atgrieztos. Viņa tēvs ir karā, un katru dienu Dimam jādzīvo okupantu sagrautā ciemā. Fotogrāfijas autore viņu raksturo kā “frontes bērnu ar nolaupītiem sapņiem”. Līdzās bērnu fotogrāfijām ir attēloti vecāki un ģimenes, kuru mājas tikušas izpostītas, un viņiem dzīve ir jāsāk no jauna.

“Tās nav tikai fotogrāfijas, tas ir dvēseles kliedziens un sāpju sauciens,” savā uzrunā teica Peņko. Dvēseles sāpes ir redzamas sagrautu daudzdzīvokļu namu drupās, četrās līdzās izraktās kapu kopiņās un desmitgadīgā Dimas acīs.

Starp smagajiem kadriem izceļas viena krāsaina fotogrāfija. Tajā redzamas četras smaidošas sievietes ar Ukrainas karogu ap pleciem, atzīmējot Ukrainas neatkarības dienu 2023. gada 24. augustā. Fotogrāfija raksturota kā “mirklis miera, siltuma un cerības”. Tā ielej siltumu arī skatītāju sirdīs, un dod pārliecību, ka nākotnē Ukrainā šādu mirkļu būs aizvien vairāk.

Izstādes līdzautore, Latvijas Televīzijas žurnāliste Ina Strazdiņa. (Foto: Dainis Kārkluvalks)

Artems, Ukrainas karavīru talismans.

(Foto: Helga Siksne)

13

Mājdzīvnieks – atbildība, mīlestība, rūpes Autore: Alise Evija Bērziņa

A

rvien vairāk dzīvnieku nonāk dzīvnieku patversmēs un sludinājumu vietnēs ar aicinājumu tos iegādāties. Lai uzzinātu iemeslus, kā arī potenciālos situācijas risinājumus sazinājāmies ar Sandri Ādminu, kurš ir dzīvnieku aizstāvis no sociālo mediju projekta “Zootēka” un “Riga Animal Save” veidotājs.

- Kādi ir izplatītākie iemesli, kādēļ dzīvnieki nonāk dzīvnieku patversmēs vai sludinājumu vietnēs?

- Sludinājumu portālos ir daudzi dzīvnieki, kurus speciāli audzina tirgošanai. Tas ir bizness ar lielām naudas summām, bet, protams, sludinājumos redzami ir arī tādi, kas kļuvuši nevajadzīgi – no sērijas “atdošu labās rokās”. Runājot par patversmēm, manuprāt, viens no galvenajiem iemesliem ir cil14

vēku bezatbildība un neapdomība, pērkot vai adoptējot dzīvniekus bez pienācīgas izpratnes, cik daudz darba, laika, naudas un pacietības tas prasīs. Dzīvnieku grib kā tādu mantiņu vai aksesuāru un diemžēl viņus jau arī tā pārdod un pērk kā preces starp sludinājumiem, kur pārdod televizorus un dīvānus. Dzīvnieki tiek arī pamesti vai nonāk patversmēs, kad mainās īpašnieka dzīves apstākļi, piemēram, pārcelšanās, šķiršanās no partnera, finanšu grūtības vai bērna nākšana ģimenē. Dzīvnieks nereti kļūst lieks un sāk traucēt. Tāpat būtisks faktors ir nekontrolēta vai neplānota dzīvnieku vairošanās, jo īpašnieki nevēlas viņu sterilizēt, taču arī nespēj nosargāt, lai šādas situācijas nerastos.

Sabiedrībā pietrūkst izpratnes par dzīvnieku audzēšanas un tirdzniecības sekām. Turklāt lielākā daļa cilvēku dzīvniekus

uztver kā īpašumu – savā ziņā kā priekšmetus, kas mums pieder. Ar priekšmetiem rīkojas kā ar lietām, tās pērk, pārdod, dāvina, izmet un iznīcina. Manuprāt, šai attieksmei ir jāmainās pašos pamatos.

Dzīvnieks nedrīkst būt piederoša lieta, kuras liktenis ir pilnībā saimnieka rokās.

Dzīvnieku grib kā tādu mantiņu vai aksesuāru un diemžēl viņus jau arī tā pārdod un pērk kā preces starp sludinājumiem, kur pārdod televizorus un dīvānus.

- Vai pastāv kādi veidi, kā mēs varētu veicināt atbildības sajūtu pret dzīvniekiem?

- Iespējams, ka izglītošana ir efektīvākais veids, kā veicināt atbildību. Es mēdzu braukt uz skolām ar lekcijām par dzīvnieku tiesībām un to, cik daudz mums ir līdzību ar citu sugu būtnēm un kā tam vajadzētu rosināt uzlabot attieksmi pret dzīvniekiem. Cik zinu, standarta mācību programmā skolēniem par to nekas netiek stāstīts, tāpēc es cenšos “aizlāpīt šo caurumu”.

Ceru, ka tas drīz kļūs par normālu daļu no skolu izglītības programmas, lai par to ar bērniem sāk runāt jau agrā vecumā.

Droši vien ir vajadzīgas arī informatīvas kampaņas par dzīvnieku tirgošanas un pamešanas sekām, par patversmju pārslodzi un atbildīgu adoptēšanu. Piemēram, dot mājas ne tikai mazuļiem un smukajiem, bet arī vecajiem dzīvniekiem, tiem, kam ir kādi ķermeņa defekti, kas nav tik krāsaini un “svaigi” kā produktu katalogā.

Ir arī svarīgi sabiedrībā veidot emocionālu saikni, daloties reālos stāstos par dzīvniekiem, runājot par viņiem kā par mūsu līdzgaitniekiem un indivīdiem ar saviem likteņiem.

- Vai, jūsuprāt, veterinārārstiem, zooveikaliem un citiem šīs industrijas līdzdalībniekiem ir ietekme uz dzīvnieku skaitu, kuri nonāk dzīvnieku patversmē? Kāda tā ir?

- Jā, viņiem ir nozīmīga loma.

Veterinārārsti var veicināt izpratni par sterilizāciju, piedāvājot šos pakalpojumus par pieejamām cenām vai iesaistoties bezmaksas sterilizācijas programmās. Zooveikali varētu atteikties no dzīvnieku pārdošanas un sadarboties ar patversmēm, rīkojot adopcijas kampaņas. Diemžēl, ja šīs industrijas cilvēki piever acis uz dzīvnieku labklājību un koncentrējas uz peļņu, viņi veicina dzīvnieku nonākšanu patversmēs.

- Kādu likumu ieviešana varētu uzlabot situāciju ar dzīvnieku pārdošanu sludinājumu portālos vai to nonākšanu patversmē un viņu

labklājību kopumā? Vai šādi ierobežojumi spētu uzlabot situāciju?

- Mūsdienās ir izveidoti likumi un noteikumi par obligātu dzīvnieka reģistrāciju un čipēšanu, kas palīdz atrast noklīdušu vai pamestu dzīvnieku saimniekus. Nesen tika noteiktas arī stingrākas prasības sludinājumiem un lielāki sodi likuma pārkāpējiem par dzīvnieku pārdošanu un tamlīdzīgi. Tas mainījās pagājušajā vasarā reizē ar lēmumu, ka suņus vairs nedrīkstēs turēt pie ķēdes. Ceru, ka tas palīdzēs.

Tomēr, manuprāt, tas ir arī jāskata kopsakarībās ar citām jomām, piemēram, savvaļas dzīvnieku aizliegumu cirkā un kažokādu ražošanas izbeigšanu. Varbūt drīz būs pieņemti arī uguņošanas ierobežojumi, rūpējoties par mājas un savvaļas dzīvniekiem. Tas viss veicina cieņu un atbildīgāku skatījumu uz dzīvniekiem kopumā, ieskaitot kaķus un suņus. Visas dzīvnieku aizstāvības tēmas šajā ziņā ir saistītas. Es uzskatu, ka lielākais problēmu cēlonis ir tieši komercija ap dzīvniekiem, un fakts, ka viņus tik dažādiem nolūkiem “ražo”, pavairo, pērk, pārdod un izmanto. Ja dzīvniekus sāksim uztvert kā mūsu līdzgaitniekus, nevis kā tirgojamas lietas, tas ārkārtīgi palīdzēs viņu aizsardzībai visās jomās. Turklāt tas uzlabos arī cieņpilnu attieksmi starp cilvēkiem!

Iespējams, ka izglītošana ir efektīvākais veids, kā veicināt atbildību.

15

ES NO SMARŽĀM SINTEZĒJU VĀRDUS Ar Daci Rukšāni-Ščipčinsku sarunājas Ance Upmale

Dace Rukšāne-Ščipčinska ir rakstniece un smaržu pazinēja. Viņa ir autore vienpadsmit grāmatām, tostarp romānu triloģijai: “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu-Lū un Eņģelis”. Patlaban Dace turpina savu ieceri izstāstīt 20. gadsimta Latvijas vēsturi no sievietes skata punkta.

- Tavai romānu sērijai lasītāji de- rakstītājs to neatklāj. Taču tas ir ļoti vuši pavisam īpašu apzīmējumu – augstvērtīgs teksts, kurš iedvesmoja “smaržu triloģija”. Katrai grāmatai mani paskatīties uz smaržām arī no ir savs parfīms. Kas pie tevis atnāk teksta puses.

- Vai ar smaržu tu mēģini paplašipirmais – vārds vai smarža? nāt rakstītā vārda pasauli?

- Noteikti vārds. Laikā, kad rakstīju pirmo romānu “Krieva āda”, es biju - Cilvēkam ir piecas maņas, un tad, aizrāvusies ar nišas smaržu izzināša- kad viņš nonāk līdz vārdiem, visas piecas jau ir izjustas – tas notiek danu un kolekcionēšanu, un es atrabiski. Pastāv gan arī tāds neparasts du vienu blogu angļu valodā, kur fenomens kā sinestēzija, kad, piemēaprakstītas smaržas. Tur ir arī ļoti skaistas bildes, kas rada asociācijas ram, komponists sapnī redz melodiju, bet viņš to redz nevis nošu, bet ar katru no šīm smaržām. Nezinu, gan krāsu veidolā. Un tad, kad viņš vai bloga autors ir viņš vai viņa – 16

17

pamostas, viņš no šīm krāsām var uzrakstīt mūziku. Līdzīgi ir arī man – es sapnī bieži redzu smaržas – redzu nevis smaržu pudelīti, bet tieši to sajūtu, kā smaržo. Varētu teikt, ka es no smaržām sintezēju vārdus.

- Sērijas romānos tu rekonstruē pagātni – arī laiku pirms savas piedzimšanas. Kā panāc, ka lasītājs notic tavam laika tēlojumam?

- Aiz tā slēpjas ir liels izpētes darbs – daudz interviju un arhīvu skatīšanas. “Krieva ādu” es rakstīju Covid-19 pandēmijas laikā, kad resurss periodika.lv kļuva pieejams bez maksas. Es augām dienām varēju sēdēt un pētīt, kas tajā laikā notika. Parelēli skatījos arī “YouTube” pieejamos Ērika Niedras raidījumus par Latviju 20. gadsimtā. Es meklēju galvenos laika atskaites punktus, piemēram, ka konkrētā gadā sāka celt kādu tiltu. Tas, protams, romānam neder. Es zināju, ka tiltu pieminēt nevaru, taču varu lasīt laikrakstu ziņas un sludinājumus (tostarp iepazīšanās) un noskaidrot, kas vēl tajā gadā notika. Par faktiem, kas minēti manā grāmatā, esmu pilnīgi pārliecināta, man pat ir sanācis strīdēties ar vēsturniekiem.

Agrāk teicu, ka par katru faktu, katru ielas nosaukumu varētu sev roku nocirst, bet to gan labāk nevajag – roka man vēl vajadzīga, lai rakstītu.

- Vai Latvijas vēsturi varētu izstāstīt tikai ar dzimtas stāstiem?

- Ar vairākām dzimtām – jā.

Bet ar vienu vienīgu – droši vien, ka nevarētu. Arī manos romānos tā dzimta nav gluži tradicionāla, bet drīzāk – brīvdomīga. Tie ļaudis nav ļoti na-

18

badzīgi un starp viņiem tikpat kā nav izsūtīto. Kāds man ir iebildis, ka cilvēki toreiz dzīvoja arī citādi, taču es nevaru to visu salikt vienā romānā. Mani varoņi lielā mērā sasaucas ar manu dzimtu, kura ir mazliet trakulīga un nepareiza. Ar to vien visu vēsturi izstāstīt nevar, taču, ja paņemtu vairākas dzimtas, kaut kādas paralēles veidotos.

mēs, padomju laikā dzimušie, esam mazliet traumēti. Viņas ir dzimušas neatkarības gados un nezina, kā bija toreiz, un, ļoti iespējams, ka tiem, kuri dzimuši neatkarīgā Latvijā, šīs grāmatas drīzāk radīs traumu, nevis to dziedēs. Šobrīd par okupācijas periodu ir sarakstīts daudz, vienubrīd par to nerunāja tāpat kā ebreji nerunāja par savām traumām vēl

Agrāk teicu, ka par katru faktu, katru ielas nosaukumu varētu sev roku nocirst, bet to gan labāk nevajag – roka man vēl vajadzīga, lai rakstītu.

- Raidījumam “Literatūre” atzini, ka rakstīšana tev palīdz sadziedēt traumas un piedot. Kā tev šķiet: vai literatūra spēj dziedēt arī latviešu kolektīvās traumas, piemēram, okupācijas režīmu, deportācijas, bārenības kompleksu?

- Man liekas, ka jaunākā paaudze okupācijas periodu izjūt nedaudz citādi. Piemēram, manas meitas to vairs neizjūt kā traumu. Viņas saka, ka

ilgi pēc Holokausta. Jāpaiet laikam, lai var atskatīties uz to, kas bijis.

- Tu skati to pagātnes daļu, kas tev ir svarīga šodien. Vai tā ir svarīga arī jauniešiem, kuri to vairs neizjūt kā traumu?

- Noteikti, jā, tāpēc, ka viņiem ir tie traumētie vecāki un nekur tālu no vecākiem aizbēgt nevar. Mazliet jau var aizbēgt un izstiept to dzimtas gumiju, taču pavisam no tās atbrī-

voties nav iespējams. Ja viss noritēs labi, domāju, ka viņu bērni beidzot kļūs par tādiem brīviem Rietumu pilsoņiem, kādiem mums būtu bijis jābūt, ja mēs nebūtu okupēti.

bijušas intervijas ar sešiem cilvēkiem, katra – četras, piecas stundas gara. Es nezinu, kā ar to visu tikšu galā. Tas būs kaut kāds ārprāts, jo lielāko daļu no tā, ko runājām, jau esmu

Mana draudzene, kura arī ir rakstniece, man tieši pajautāja: “Tu rakstīsi par dzīvu cilvēku?”

- Pēdējos gados latviešu literatūrā pamanāmi ienāk femīnais vēstures skatījums: “Mātes piens”, Sandras Kalnietes dzimtas romāni, tava triloģija. Vai, tavuprāt, sieviete vēsturi izjūt citādi nekā vīrietis?

- Es domāju, ka jā. Varbūt izklausīsies banāli, bet sieviete ir radītāja, viņa ir par dzīvību un mieru, un līdzīgs ir arī viņas vēstures skatījums. Pat armijā sieviete ir maigāka nekā vīrietis (ar izņēmumiem, protams), jo sievietes nav tendētas uz kaušanos, viņas kaujas citādi – pa kluso un ar riebeklībām, bet asinis izliet viņas negrib.

Cik noprotu, tu pašlaik raksti triloģijas turpinājumu, tas ir, ceturto grāmatu par savām meitām. Kāpēc tev ir svarīgi noslēgt sēriju ar meitu paaudzi?

Rakstot pirmo grāmatu, es nezināju pilnīgi neko un visu pētīju caur literatūru vai intervijām ar veciem cilvēkiem.

Otrais romāns ir mana agra bērnība – tur es liku kopā gan savas, gan vecāku atmiņas, savukārt “Lu-Lū un Eņģelis” ir par manu paaudzi, bet jau pieaugušā vecumā. Tagad man ļoti interesē, kā manas meitas redz pasauli un kā to redz viņu vienaudži. Man jau ir

aizmirsusi. Vismaz tagad man ir daudz materiāla, kuru es citkārt nedabūtu. Ar meitām mēs ikdienā runājam daudz, tomēr tagad man ir iemesls viņas tā kārtīgi izprasīt un iztirpināt.

- Vai viņas nepretojas? Vai atklāj tev savu pasauli?

- Jā, viņas atklāj. Mēs kopš bērnības runājam par visām būšanām un nebūšanām. Brīvi sarunājamies par puišiem, vielām – visu ko. Man meita četru gadu vecumā uzprasīja, kas ir kokaīns, jo bija bērnudārzā to dzirdējusi, un tad es viņai skaidroju. Vēl viens mīļš temats maniem bērniem bija slimības – meitas gribēja, lai stāstu par visādām šausmīgām slimībām, par to, kā tās izskatās, kā ārstē un cik daudz cilvēku nomirst. Bet tas bija bērnībā, tagad mēs runājam par jūtām, attieksmēm, plāniem, un ir tik interesanti redzēt, kā viņas to uztver un cik daudz progresīvāka un atbrīvotāka ir šī paaudze.

Man ir milzīgs prieks, ka viņi ir laimīgāki, nekā mēs bijām, kaut gan kreņķi, protams, arī neizpaliek.

- Vai rakstniekam ir jājūt savs laiks?

- Es domāju, ka ir jājūt, jo par to būs vēlāk jāraksta. Un ko

gan var uzrakstīt bez jūtām?

Taču lieta tāda, ka autors rada galvenokārt no atmiņām, nevis tagadējā mirkļa – viņš negrib griezt to dzīves miesu.

Arī manā dzīvē ir lietas, par kurām es vēl neesmu gatava runāt. Man, piemēram, tagad jāraksta grāmata par tēti, un viena mana draudzene, kura arī ir rakstniece, man tieši pajautāja: “Tu rakstīsi par dzīvu cilvēku?” Ir grūti, kad tevi vērtē cilvēks, par kuru tu raksti. Līdz šim mani literārie tēli bijuši izdomāti, bet tagad mans tēls ir mans tēvs, kurš turklāt ir arī zināms puķu selekcionārs. Jāraksta par viņu un puķēm.

- Man nāk prātā aktiermākslas meistares Stellas Adleres vārdi: “Vislabākais autors ir miris autors…”

- Šo teicienu es labi atceros no laika, kad biju mazliet tuvāk teātrim. Toreiz režisori teica, ka negrib iestudēt dzīvos autorus, kas nāk sēdēt mēģinājumos un saka: “Nevajag tā, nevajag!” Tāpēc, kad iestudē manus darbus, es neeju uz mēģinājumiem un nejaucos pa vidu – es būtībā esmu “miris autors”. Es uzskatu, ka tas ir mākslas darbs pats par sevi. Šie cilvēki paņem manu darbu, kurš ir pabeigts, un taisa paši savu mākslu. Mans teksts ir kā materiāls, kā viena no sastāvdaļām.

19

--

-Autore: Liene Baumane

Maksims Busels ir Mihaela Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris, kurš izceļas ar savu daudzpusīgumu gan teātrī, gan dziedot. Pēdējo mēnešu laikā viņa vārds ir bijis dzirdams itin bieži, jo vairāku nedēļu garumā Maksima uzstāšanās un dziedāšanas talantu varējām vērot Latvijas Televīzijas raidījumā “Pārdziedi mani“.Viņa sniegums bija tik pārliecinošs, ka Maksims tika kronēts par šī šova uzvarētāju.

1. Kas tevi motivē katru dienu izkāpt no gultas?

Mani katru dienu no gultas motivē izkāpt mani mērķi un sapņi.

2. Kas, tavuprāt, ir tava spilgtākā rakstura iezīme?

Manuprāt, mana spilgtākā rakstura iezīme ir manas darba spējas.

3. Ja tu raksturotu sevi, izmantojot kādu multfilmas varoni, kurš tas būtu?

Es domāju, ka tas būtu Betmens.

Gribēju teikt Zirnekļcilvēks, bet tur ir tāda atšķirība, ka Zirknekļcilvēkam vienkārši iekoda zirneklis, un no debesīm viņam nokrita šīs spējas, bet Betmens sevi uzbūvēja pats no nekā. Viņš sevi “sataisīja”, un tas ir talantīgi.

4. Kas ir tava lielākā dīvainība?

Mana lielākā dīvainība… Varbūt to var pajautāt kādam citam, jo no malas to var labāk redzēt un saprast. Nu, es teikšu – slinkums.

Tas ir diezgan dīvaini. Es tik daudz ko daru, daudz strādāju bez atpūtas, bet tajā pašā laikā, man ir tāds riktīgs slinkums.

5. Kas notika tavā pēdējā sapnī?

Ar sapņiem ir ļoti sarežģīti. Es nevaru atcerēties. It kā vakar bija pēdējais sapnis. Bija kaut kāds dzīvoklis ar daudz, daudz, daudz istabām, un es kaut ko meklēju.

Tāpat kā dzīvē – mēs pa brīdim

20

meklējam kaut ko, bet nezinām ko.

Un es tiešām neatceros, es kaut ko tur biju meklējis, un tur bija daudz šķēršļu, kaut kāds nesaprotams kvests.

tagad būtu kaktusa garša – lai būtu kaktusa garša! Gribas, lai tagad būtu vaniļas saldējuma garša? Tad tu to ņem, un šī garša ir tieši tā, ko tu vēlies, un to tu sajūti.

6. Kas Tev visvairāk patīk savā profesijā?

Manā profesijā es visvairāk mīlu to, ka man ir šī privilēģija un iespēja izdzīvot citas dzīves, pārvērsties par jebkuru, pabūt jebkur, jebkurā miesā – vienkārši dzīvot dažādas dzīves.

9. Kas ir prasme, kura, tavuprāt, visiem cilvēkiem būtu jāapgūst?

Ja vienā vārdā, tad īsta, īsta mīlestība. Un kopā ar to prasme dzirdēt, sarunāties, veidot dialogu un cienīt vienam otru. Šī prasme vienmēr ir aktuāla.

7. Kas ir tava “Romas impērija” jeb tas, par ko tu aizdomājies katru dienu?

Man “Romas impērija” ir par to, kā iziet no “matricas”, kā sekot līdzi saviem sapņiem, kad tev vienmēr katru dienu ir tik daudz šķēršļu.

Ir daudz kas vienkārši jādara, bet tu to negribi, bet, nu, jādara. Tas ir man personīgi – kā tikt kaut kur tālāk, augstāk, tuvāk sapņiem.

Negribas dalīties ar sapņiem tāpēc, ka es esmu tāds varbūt māņticīgs, jo sapņi tāpēc arī ir sapņi. Joprojām nav pietiekami ar visu, ko tu dari, un kā ietekmēt veiksmi, jo veiksme ir tāda “under control thing”.

8. Ja tu varētu izgudrot jaunu košļājamo gumiju – kāda tā būtu?

Nu, ja mēs pafantazēsim par kosļājamās gumijas garšu, lai tā būtu garša, kura tajā brīdī ir visnepieciešamākā. Tad, ja nu gribas, lai

10. Kas būtu tas, ko tu izdarītu, ja zinātu, ka nebūtu iespējams kļūdīties un darbība neradīs sekas?

Es tad visu labprāt pamestu un aizlidotu uz Holivudu. Vienkārši tādā atvērtā veidā mitinātos tur, būvētu karjeru, nāktu uz kinostudiju un teiktu: “Ņemiet mani filmēties jūsu Holivudas filmās!”

Maksims

BUSELS Foto: publicitātes attēls

21

Lēta un garšīga maltīte

Krēmīgie bekona – vistas makaroni Jau pirmajās studiju dienās daudziem ir skaidrs, ka makaroni būs viņu pamatēdiens. Tas ir neticami daudzpusīgs ēdiens, kuru var ātri un lēti pagatavot ar dažādām sastāvdaļām. Šoreiz kaut kas īpašāks par ierastajiem makaroniem ar gaļu, lai padarītu jūsu ikdienu nedaudz interesantāku.

Sastāvdaļas

Pagatavošana

200 g makaronu (jebkura veida)

Uzkarsē katlu ar ūdeni, pievieno šķipsniņu sāls un vāri

450 g vistas krūtiņas filejas

makaronus atbilstoši norādījumiem uz iepakojuma.

100 g bekona

Pannā uzkarsē eļļu, pievieno sasmalcinātu bekonu un cep līdz

50 g lociņu 2 ēdamkarotes eļļas 4 ēdamkarotes kausēta siera 1 tējkarote paprikas garšvielas sāls un pipari pēc garšas

tas kļūst brūns un kraukšķīgs.

Izņem bekonu no pannas un noliec malā.

Tajā pašā pannā pievieno sasmalcinātu vistas fileju.

Pievieno paprikas garšvielu, sāli un piparus. Cep vistas fileju, līdz tā ir pilnībā izcepusies.

Kad vista ir gatava, pannā pievieno bekonu, makaronus, sagrieztus lociņus un kausēto sieru un visu vienmērīgi samaisi.

22

Nepatērētie produkti Autore: Marta Antonova

Par medu mēdz teikt, ka tam nav derīguma termiņa, tomēr gandrīz visam ir termiņš jeb laiks, līdz kuram ir svarīgi produktu izlietot. To neievērojot, lietotājam produkts paliek nederīgs vai pat bīstams. Labākajā gadījumā produkta kvalitāte tikai samazinās, piemēram, kosmētikai, bet zivs un gaļas produktu termiņus ir nepieciešams īpaši ievērot, lai neveidotos risks veselībai.

Intervijā ar trīs studentiem tika apskatīti dažādu produktu lietošanas veidi un tas, kādu lomu tajā spēlē produkta termiņš. Anna ir studente, kura dzīvo un gādā sev iztiku viena pati. Otrā studente ir Beāte. Viņa dzīvo kopā ar partneri. Visbeidzot, trešā studente ir Zane, kura dzīvo kopā ar vecākiem un brāli. Katra no viņām atzīst grūtības ar produktu termiņu ievērošanu. Tiesa gan par to regulāri tiek domāts, lai nenāktos lieki izmest produktus.

Produktus ar garāku termiņu parasti iegādājas lielākā apjomā ilgākam laikam, tomēr produktus, kas var ātri sabojāties, iegādājas īsi pirms lietošanas. Visas studentes norādīja, ka dažu preču nopērkamais daudzums ir pārāk liels patēriņa vajadzībām. Vislielākās grūtības bija Annai, kamēr visvieglāk ar produktu pilnīgu patēriņu veicas Beātei. Visvairāk tika uzsvērts krējuma iepakojuma izmērs. Visām studentēm šķita, ka tie esot pārāk lieli. Problēmas arī rada piena, maizes, sinepju un majonēzes iepakojuma izmērs.

Pēdējo gadu laikā Eiropas Savienībā arvien tiek ieviestas izmaiņas ar mērķi veicināt jēgpilnu produktu patēriņu. Vidēji katra mājsaimniecība nedēļā saražo 3,6 kg pārtikas atkritumu.

Cik bieži jums sanāk izmest produktus, kas nav izlietoti?

Kā atzīst Anna, tad “patiesībā diezgan bieži, jo es esmu ievērojusi, ka veikalos pārdod lielākus iepakojumus nekā man vienai ir nepieciešams, tāpēc es nespēju to visu apēst tik īsā laika posmā, dzīvojot viena pati. Diezgan daudz produktu sabojājas.”

Zane var atļauties iegādāties jebkura veida produktus, neuztraucoties par to, cik daudz no tā izlietos. Viņa arī norāda, ka ir grūti komunicēt ģimenes locekļu starpā. Prece tiek iesākta, bet netiek izlietota. Ģimene sagaida, ka kāds cits apēdīs pēdējo daļu produkta, tomēr tā nenotiek.

Tādējādi var noskatīties, kā pārtika sabojājas.

Problēma pastāv spējā savstarpēji plānot savas maltītes, nevis tieši pārtikas apjomā. Visvieglāk maltīšu plānošanā iet Annai, kura dzīvo viena, jo nav jāierēķina citu indivīdu vēlmes.

Vismazāko uzmanību studentes pievērš kosmētikas un higiēnas preču termiņiem. Tikai Anna mācēja noteikt termiņu, taču pati arī norāda, ka reti seko līdzi norādītajam laika posmam. Medikamentu termiņu ievērošana arī parasti nesagādājot grūtības, jo tam nav vienmēr jāseko līdzi. Tos iegādājas tikai, kad rodas vajadzība. Zane norāda: “…runājot par kosmētikas, higiēnas precēm, lielākoties tomēr es neredzu nekādu jēgu šos produktus mest ārā, ja beidzas termiņš un tie tāpat strādā.”

Apskatot trīs studējošo pieredzi ar termiņu ievērošanu, katrai radās grūtības ar to, un nācās aktīvi ierēķināt produktu termiņus savā ikdienā, lai nerastos situācija, ka produkts ir jāizmet. Tas tomēr rada papildu stresu studentu ikdienai.

Vai jūs jūtat stresu, ka jums ir jāievēro produktu termiņi?

Anna: “Es neteiktu īsti stress, bet es tam pievēršu lielu uzmanību.” Beāte: “Jā, vispār rodas.” Zane: “Jā, es par to uztraucos.”

Visas studentes mēģina ierobežot savu produkta patēriņu un izmesto pārtikas daudzumu. Kopumā visveiksmīgāk gāja divu personu mājsaimniecībai, jo viņiem ir visvieglāk vienoties par produkta izlietošanas veidu. Četru cilvēku ģimenei radās

grūtības sarunāt, kurš izlietos produktu līdz galam.

Un studente, kas dzīvo viena pati, nespēja izlietot visu produkta apjomu. Lai samazinātu produkta patēriņu, respondentes secināja, ka ir nepieciešams labāk izplānot savas maltītes un apdomāt savus pirkumus. Visas studentes teica, ka vēlētos vairāk iespēju iegādāties produktus dažādos izmēros un iepakojumos, galvenokārt izsakot vēlmi pēc mazākiem piena produkta iepakojumiem.

23

DAR’, KO VAR, DAR’, KO VAR, LATVIJAI IR JĀUZVAR Ko skatās Latvijas sporta fani?

Autore: Liene Baumane Visā pasaulē viens no iecienītākajiem veidiem, kā pavadīt brīvo laiku, ir sporta skatīšanās. Fanošana par sportu nav tikai virspusēja, bet bieži kļūst par daļu no indivīda personības un dzīvesveida. Psiholoģijas pētījumos noskaidrots, ka bieži vien tieksme sevi dēvēt par fanu ir iekšējā vēlme būt daļai no kopienas. Fanu kultūra tiek saistīta ar entuziasmu, līksmību, pacilātību, enerģiskumu un uzmundrinošu garu, tomēr to mēdz raksturot arī ar agresiju, kas lielākoties rodas, jo cilvēki vēlas aizstāvēt savu mīļāko sporta komandu. Vēl viena lieta, kas raksturīga sporta faniem, ir tas, ka viņi bieži sevi uzskata par daļu no komandas un izmanto apzīmējumu “mēs”, runājot par komandas vai izlases panākumiem un iegūtajiem rezultātiem.

Par kādiem sporta veidiem cilvēki interesējas visvairāk? “Sports for business” 2024. gada jūlijā publicējuši pētījumu, kurā atklāti 10 visvairāk 24

skatītākie sporta veidi pasaulē. Daudziem tas nav pārsteigums, ka pirmo vietu ieņem futbols (3,5 miljardi fanu). Visvairāk to skatās Dienvidamerikā un daudzās Eiropas valstīs, piemēram, Anglijā, Spānijā un Portugālē, kā arī Latvijā. Lai gan mūsu izlasei pēdējos gados spilgtu panākumu nav bijis, tomēr ir daudz cilvēku, kas entuziastiski seko līdzi Eiropas čempionātiem, Pasaules kausiem, Čempionu Līgas spēlēm, kā arī citām līgām un turnīriem. Otro vietu ieņem sporta veids, kas mūsu platuma grādos ir mazpazīstams, proti, krikets ar 2,5 miljardiem fanu. Tam seko līdzi Apvienotajā Karalistē, Āzijā, Austrālijā un Āfrikā. Savukārt trešo vietu ar 2,2 miljardiem fanu iegūst lauka hokejs, kuru visvairāk skatās Nīderlandē un Austrālijā. Tālāk seko arī tādi sporta veidi kā teniss, volejbols, galda teniss, beisbols, golfs, basketbols (devītajā vietā ar 400 miljoniem fanu) un amerikāņu futbols.

Lai kāds arī būtu sporta veids, katras valsts fanu

bāze izceļas ar savu specifiku. Vieni no pamanāmākajiem ir nīderlandieši, kuri savējos atbalsta tērpušies oranžā krāsā un tiek saukti par vieniem no lojālākajiem faniem. Par angļu sporta faniem ir plaši izplatīts uzskats, ka viņi izceļas ar savu neadekvāto uzvedību, arī skaļo dziedāšanu un lielo aizrautību pret spēli. Pilnīgs pretstats ir japāņu fani, jo tie medijos bieži tiek slavēti savas nosvērtības, tīrības un mierīgās dabas dēļ. Ar savu skaļumu, atbalstot sportistus, izceļas daudzas valstis, tostarp arī Dienvidāfrikas reģionā. Āfrikas fani, īpaši futbolā, gūst uzmanību, jo viņi vienmēr ir krāšņi tērpušies un spēlē tradicionālos āfrikāņu instrumentus.

Kā ir Latvijā? Ar ko izceļamies mēs? Kuri sporta veidi ir iecienīti visvairāk un kā latviešu sporta fani paši sevi raksturo? Lai noskaidrotu atbildes uz šiem jautājumiem, tika izveidota anketa, un turpmāk tiks aplūkots šo 186 respondentu viedoklis. Jāpiezīmē, ka, pēc pētījumu uzņēmuma Kantar datiem, pērn pati skatītākā televīzijas pārraide bija Pasaules čempionāta hokejā spēle Latvija - Slovākija, kuru skatījās vairāk nekā Eirovīzijas finālu.

Atbildot uz jautājumu “Vai jūs ikdienā sekojat līdzi aktualitātēm sportā?”, vairums atbildēja “jā”, taču pārsvars nav pārliecinošs – tikai 58%. Respondenti vecumā līdz 25 gadiem sportam seko līdzi mazāk (46% seko līdzi aktualtātēm), bet visvairāk par sportu interesējas cilvēki, kam ir 45+ (70%).

Jautājumā, kurā respondentiem tika lūgts no 1 līdz 10 (1 - nesekoju vispār, 10 - sekoju katru dienu) novērtēt, cik daudz seko līdzi aktualitātēm sportā.

Ir tādi, kas atzīmējuši “2”, gan arī tādi, kuri ir norādījuši, ka seko sporta aktualitātēm katru dienu.

Visbiežāk respondenti savas zināšanas novērtējuši ar septiņi.

dažreiz. Tikai 3 respondenti, basketbolu neskatās vispār. Pēdējo gadu laikā skatītāju pulks ir nostabilizējies, ņemot vērā iegūto 5. vietu 2023. gada Pasaules Kausā, kā arī spraigajām 3x3 basketbola spēlēm olimpisko spēļu ietvaros.

Rezultāti starp trešo un ceturto vietu bija tuvi, bet tomēr trešo vietu ieņēma biatlons ar 17 regulāriem skatītājiem un 68 cilvēkiem, kas to skatās dažreiz vai reti. 23 respondenti par šo sporta veidu neinteresējas. Ceturtajā vietā ir futbols ar 16 regulāriem skatītājiem un 66 cilvēkiem, kuri to skatās dažreiz vai reti, kamēr 26 cilvēki atzīst, ka futbolam vispār neseko līdzi. Noteikti 2024. /2025. gada sezonā futbola skatītāju skaits ir kļuvis kuplāks, jo “RFS” neticami veiksmīgi startēja Eiropas Līgā. Tā, piemēram, pavisam nesen, 23. janvārī, mājas spēlē Latvijas komanda uzveica spēcīgos pretiniekus Amsterdamas “Ajax” ar rezultātu 1:0. Tā bija liela sensācija, jo tik spēcīga komanda līdz šim vēl nebija uzvarēta.

Savukārt piektajā vietā ierindojās vieglatlētika ar 16 regulāriem skatītājiem un 60 cilvēkiem, kuri to skatās dažreiz vai reti. 32 respondenti par vieglatlētiku vispār neinteresējas.

Lai gan, aplūkojot skatītākos sporta veidus, šķiet, ka tendence ir vairāk uz ziemas sporta veidiem, tomēr respondenti norāda, ka viņi samērā vienlīdzīgi

No desmit pērn skatītākajām televīzijas pārraidēm sešas bija no Pasaules čempionāta hokejā.

Tālāk tika aplūkoti sporta veidi, un tie tika novērtēti pēc skatīšanās daudzuma. Respondentu starpā vispopulārākais bija hokejs ar 49 regulāriem skatītājiem un tikai 5 cilvēkiem, kas atzīst, ka hokeju neskatās. Pat cilvēki, kuri ikdienā neskatās sportu, pieslēdzas hokejam gan ar vēlmi sekot izlases panākumiem, gan ar vēlmi nebūt izslēgtiem no apkārtējo cilvēku komunikācijas, jo turnīra laikā katrā trešajā sarunā uznirst hokejs. Vērts minēt, ka hokeja pasaulē Latvijas fani tiek izcelti un slavēti. Ārzemnieki ir pamanījuši mūsu tautas dedzību un mīlestību pret šo sportu.

Otro vietu ieņēma basketbols ar 43 regulāriem skatītājiem un 43 cilvēkiem, kuri spēles skatās 25

novērtē gan ziemas, gan vasaras sporta veidus, un labprāt skatās abus. Tomēr svarīgi ir uzsvērt, ka, salīdzinot individuālos un komandu sporta veidus, šoreiz tomēr pārsvars ir komandu sporta veidiem.

Skatīties sportu patīk daudziem, bet rodas jautājums, vai cilvēki ar to arī paši nodarbojas, vai tomēr vairāk sportu skatās TV ekrānos? Anketējot tika noskaidrots, ka lielākā daļa (37%) ar sportu nodarbojas hobija līmenī un cenšas uzturēt labu fizisko formu, 30% cilvēku atzīmēja “dažreiz vairāk, dažreiz mazāk”, kamēr gandrīz ceturtā daļa (24%) sportu drīzāk skatās, nevis ar to nodarbojas. Pavisam maza daļa (9%) ar sportu nodarbojas aktīvi, piedaloties arī dažādos turnīros.

Arī kā sporta spēļu apmeklētāji cilvēki ir samērā aktīvi. Mazliet vairāk kā divas trešdaļas aptaujāto sportu labprāt dodas baudīt klātienē, ja vien ir tāda iespēja. Respondenti uzsver, ka viņiem klātienē būt ir patīkamāk, jo tad var labāk uztvert līdzjutēju radīto atmosfēru, sajust spēles enerģiju, kā arī tā ir vienkārši iespēja iziet no mājas, kas dažkārt brīvdienās ir ļoti nepieciešama. Daži arī uzsver, ka izvēle skatīties sportu klātienē vai TV ekrānos ir atkarīga no tā, kāds sporta veids tas ir. Citi apmeklē spēles, kurās piedalās viņu bērni. Daži arī īpaši uzsver, ka, viņuprāt, spēles daudz baudāmākas ir klātienē, jo tajās ir tuvības sajūta gan tieši ar pašu sportu un sportistiem, gan ar citiem līdzjutējiem.

Tikmēr 32% respondentu atzīmējuši, ka sportu labāk tomēr skatās pie TV ekrāniem, minot tādus iemeslus kā laika trūkumu un finansiālo neizdevī-

26

gumu. Arī komforts tiek uzsvērts kā ļoti nozīmīgs faktors, kas ietekmē šo izvēli. To papildina nevēlēšanās socializēties, iespēja skatīties sportu sev ērtākajā laikā, iespēja redzēt dažādus momentus atkārtojumā, kā arī komentētāja klātesamība, kas palīdz labāk izprast notiekošo.

Sporta pasākumu apmeklējums klātienē ir ļoti dažāds. 9% respondentu spēles tikpat kā neapmeklē un tikpat liels skaits spēles apmeklēja agrāk, bet šobrīd to vairs nedara. Vairākums (34% aptaujāto) spēles pagūst apmeklēt dažas reizes gadā, kamēr atlikusī daļa to dara biežāk un 6% jeb 6 cilvēki apgalvo, ka sporta pasākumus apmeklē vismaz reizi nedēļā. Ņemot vērā, ka daļa fanu labprāt bauda spēles klātienē un liela daļa to dara vairākas reizes gadā, var spriest, ka fani seko līdzi ne tikai izlašu sniegumiem, bet arī citiem čempionātiem, tostarp arī vietējā sporta aktualitātēm. Aptaujājot cilvēkus par to, kam viņi sportā seko līdzi, vairākums (44% respodentu) atbildējuši, ka lielākoties seko Latvijas sportistu gaitām starptautiskos čempionātos, bet dažkārt arī paskatās, kas norisinās vietējos turnīros.

Vēl 37% aptaujāto apgalvo, ka seko gan starptautiskajiem, gan vietējiem turnīriem.

Daļa respondentu, kas vairāk interesējas par starptautiskiem čempionātiem, kā arī lielākoties spēles bauda pie TV ekrāniem, uzskata, ka fanu atbalstam lielas nozīmes nav. Tomēr ārkārtīgi liels

pārākums ir tiem cilvēkiem, kas uzsver, ka sporta faniem ir liela nozīme. Izskan tādi apgalvojumi, ka “bez faniem nav spēles” un tie ir, kā basketbolā saka, 6. spēlētājs. Daudzi arī min atmosfēras radīšanu, atbalsta un motivācijas sniegšanu sportistiem, kamēr citi uzsver, ka fanu atbalsts ir nozīmīgs, jo tas palīdz finansiāli atbalstīt komandas.

Ir arī cilvēki, kas atgādina, ka, lai arī fani ir svarīgi, tāpat kā atbalsta izrādīšana, tomēr tas sportistiem var arī radīt spriedzi. Kāds respondents savukārt rakstījis, ka nozīme fanu atbalstam ir “ļoti liela, jo sports savā ziņā ir izrāde, kurai ir nepieciešami skatītāji. Fanu atbalsts ļoti tieši ietekmē sportistu sajūtas, kad viņi mēģina parādīt visu, ko spēj. Fani norāda uz to, ka vienmēr būs kāds, kas atbalstīs un novērtēs.” Līdzīgi izteikušies daudzi, sakot, ka fanu klātbūtne sportistiem palīdz sasniegt labākus rezultātus un liek apzināties, ka cilvēku loks ir viņiem blakus.

Fani tribīnēs un arī ikdienas dzīvē ir pamanāmi formu, šaļļu un tamlīdzīgu lietu dēļ. 44% respondentu (47 cilvēki) atklāja, ka viņiem pieder noteikti izlašu vai klubu suvenīri un atribūtika, piemēram, basketbola, hokeja, futbola un beisbola krekli līdz taurītes un magnētiņi. Ir vairāki fani, kuriem pieder cepures, kartiņas, šalles. Ir ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu karogi. Daļai ir zeķes, hokeja ripas un krekli ar parakstiem. Lielākoties respondentiem ir hokeja un basketbola izlases krekli, bet ir arī tādi, kuriem ir Bostonas “Celtic” un “VEF” Rīga formas, kā arī vairāki ārzemju futbola klubu krekli.

Latvijas fani noteikti ir aizrautīgi, atbalstoši un motivējoši – tādus vārdus izmanto vairums cilvēku, raksturojot Latvijas sporta fanus un to kultūru.

Tiek izmantoti tādi apzīmējumi kā aktīvi, forši, neatlaidīgi un uzticīgi. Daļa gan uz to neskatās tik pozitīvi. Ir cilvēki, kas fanus raksturo kā garlaicīgus, nepietiekami zinošus, pamatojot viedokli ar to, ka liela daļa skatās tikai čempionātus. Citi atkal uzsver, ka fani bieži mēdz pārspīlēt notikumu svarīgumu, būt pasīvi, arī rupji, kā arī fano tikai tad, kad ir panākumi. Kad sākas neveiksmes, tad parādās nosodījums. Tomēr vairums sevi un tautiešus steidz slavēt par patriotismu, ugunīgumu un azartiskumu un to, ka esam pamanāmi, kā arī sevi un citus atbalstītājus dēvē par unikāliem dziedātājiem.

Runājot par latviešu sporta faniem, ik pa laikam tiek dzirdēts – labākie! Mēs izceļamies hokejā starp pārējām valstīm ar savu enerģiju un mūs nevar nepamanīt. Krāsotas sejas. Bungas. Sarkanbaltsarkais karogs. Un, kad krīt mēness jūrā dziļā, visa arēna gavilē tā, ka ārzemniekiem ir pavērtas mutes.

Tomēr daļā sabiedrības izskan jautājums – kur paliek pārējie sporta veidi? Dažos no sporta veidiem trūkst izteiktāka atbalsta, un arī vietējos turnīros šī atmosfēra nav pietiekami jūtama. Mums ir kur augt. Galvenais ir turēties pie savām vērtībām un atbalstīt savus sportistus gan augstākajos, gan ne tik spilgtajos brīžos. Ar vienotu garu un sirdīm mēs spēsim. Mūsu zeme Latvija!

27

Neredzamais slogs: Ikdiena ar stostīšanos Autore: Helga Siksne Ikdienas solī reizēm šķiet, ka runu sastopam visur: tās ir sapulces darbā, prezentācijas skolā, zvani draugiem vai vienkāršs “Čau”, sasveicinoties ar citiem. Lielākajai daļai cilvēku runāšana ir kā elpošana – dabisks process, kurš notiek bez jebkādas piepūles. Bet kā dzīvo tie, kuriem vienkārša teikuma pateikšana sagādā grūtības vai pat bailes? Cilvēkus ar runas traucējumiem, konkrētāk, stostīšanos, bieži nesastopam. Kā izpaužas stostīšanās, un vai to var izārstēt? Eksperte no Latvijas Stostīšanās asociācijas sniedz atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem.

Reta parādība Stostīšanās ir vērojama apmēram 1% pieaugušo, un 8% bērnu kādā brīdī var sākt stostīties.

Lielākoties tā sākas vecuma posmā no 2 līdz 4 gadiem, taču tā var sākties arī pieaugušā vecumā nopietnu psiholoģisku vai neiroloģisku aspektu ietekmē. Lielākajā daļā gadījumu tā pāriet bērnībā, taču dažiem bērniem šis runas defekts turpinās pusaudžu gados un pieaugušā vecumā.

Ir grūti pateikt, vai bērns turpinās stostīties nākotnē, taču visbiežāk tiem, kuriem ir bijuši garāki stostīšanās periodi bērnībā, tā turpināsies arī vēlāk.

Katram var izpausties citādi Katram cilvēkam stostīšanās izpausmes ir dažādas. Visticamāk, cilvēki, kuriem nav nekādu runas defektu vai ir bijusi maza saskarsme ar tiem, kuriem tie ir, stostīšanos pazīst kā burtu vai zilbju atkārtošanos, cenšoties pateikt vārdu vai teikumu, piemēram: “S-s-s-sveiki, t-t-tēja, zie-ziema.” Līdzīga izpausme ir burtu vai skaņu stiepšana: “Sssaldējums, āaaabols.” Tā visbiežāk notiek ar mīkstajiem līdzskaņiem, kā “l”, “m”, “s”, un patskaņiem. Vārds var “aizķerties” ne tikai sākumā, bet arī vidū. Tā notiek, ja cilvēki, kuri stostās, pēc aizķeršanās cenšas vārdu ātri “nobērt”, lai neatkārtotu savu “kļūdu”, taču sanāk 28

pretējs efekts. Reti kuram cilvēkam ar stostīšanos piemīt visas šīs pazīmes – visbiežāk tās ir dažas vai tikai viena no tām. Laika gaitā izpausmes var arī mainīties, kāda var pazust un vietā var rasties jauna. Daudziem cilvēkiem stostīšanās parādās tikai noteiktos brīžos, piemēram, satraucoties, uzstājoties, runājot pa telefonu.

Stostīšanās ir vērojama tikai apmēram 1% pieaugušo Neredzamais slogs Tāpat kā stostīšanās izpausmes, arī šī runas defekta ietekme uz ikdienas dzīvi katram var atšķirties. Ir cilvēki, kuriem stostīšanās netraucē komunicēt ar citiem un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Viņi runas defektu neuztver kā traucēkli, un ir ļoti harizmātiskas, atvērtas un komunikablas personības. Taču daudziem stostīšanās sagādā lielus psiholoģiskus un fiziskus pārdzīvojumus. Rodas sajūta, ka ikdienā visu laiku velkas līdzi liels, neredzams slogs. Katra saruna prasa fizisku piepūli, jo gribas runāt “normāli” kā citi cilvēki, tāpēc vārdi tiek gluži kā izspiesti ar varu.

Tāpēc daudzi cilvēki ir iemācījušies noslēpt savu stostīšanos no citiem tā, ka sarunu biedri nemaz par to nenojauš. Parasti šādi rīkojas tie cilvēki, kuri pagātnē par savu runas defektu ir saņēmuši negatīvas reakcijas no citiem – apsmieklu, nesapratni. Lai gan šķiet, ka slēpšana ir ideālais variants, tas ir īslaicīgs risinājums, jo pēc kāda laika stostīšanās tik un tā atgriezīsies.

Stostīšanās rada arī lielu psiholoģisku pārdzīvo-

Katra saruna prasa fizisku piepūli, jo gribas runāt ‘‘normāli’’

jumu, jo cilvēkam ir sajūta, ka viņš nevar brīvi izteikties. Runājot viņš nekad nevar sajusties brīvs, jo domās analizē katru nākamo vārdu: “Vai es to varēšu pateikt bez aizķeršanās?”, “Varbūt to labāk nomainīt pret kādu citu, vieglāku vārdu?”

Katrs cilvēks ar stostīšanos zina tos burtus un vārdus, kuri viņam ir komfortablāki, un tos, no kuriem labāk izvairīties. No malas var šķist, ka cilvēks runā brīvi un nepiespiesti, taču īstenībā katrs vārds prātā ir rūpīgi izkalkulēts un pārdomāts. Daudziem visgrūtāk ir sadzīvot ar kauna sajūtu un bailēm no apkārtējo apsmiekla vai izbrīna. Prātā šķiet, ka visi sadzird katru mazāko aizķeršanos, un aizvien vairāk pastiprinās sajūta, ka esi atšķirīgs no citiem.

Treniņa jautājums?

Vai stostīšanos var izārstēt? Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes, jo katram cilvēkam tas ir individuāli, bet stostīšanos noteikti var mazināt.

Svarīgi ir meklēt palīdzību pie speciālista, proti, logopēda vai runas terapeita, pirms mēģināt pašam “ārstēties”. Runas plūdumu var trenēt ar dažādiem vingrinājumiem un paņēmieniem, kuri var palīdzēt izprast runāšanas mehānismu.

Dažiem palīdz runas “prakse”: cilvēks tā vietā, lai izvairītos no runāšanas, pēc iespējas vairāk sevi iesaista situācijās, kur tā ir neizbēgama, lai mazinātu bailes no runāšanas un padarītu savu runu pēc iespējas dabiskāku.

Daļa no manis Arī es, šī raksta autore, ikdienā stostos.

Stostīšanās vairāk vai mazāk ir bijusi daļa no manas dzīves kopš bērnības. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem stostīšanās sagādā grūtības, jo vienmēr ir licies, ka tas mani atšķir no pārējiem vienaudžiem. Lai gan ikdienā runāju visai plūstoši, ir brīži, kad aizķeršanās ir izteiktāka.

To parasti ietekmē stress, nogurums vai slikta pašsajūta. Tādos brīžos ir ļoti grūti, jo šķiet, ka man ir liegta svarīga daļa no dzīves, par kuru citi nemaz neaizdomājas.

Arī es esmu centusies to slēpt, pārdomāt prātā katru vārdu un burtu un reizēm izvēlējusies neteikt vispār neko, jo tā ir vieglāk.

Manuprāt, vissvarīgākais, ko vajag apzināties citiem cilvēkiem ar stostīšanos, ir tas, ka to nevajag

Nav nekāda iemesla ļaut tai ietekmēt savu ikdienu un sapņus

uztvert kā traucēkli vai šķērsli. Lai cik dīvaini kādam tas nešķistu, apkārtējiem cilvēkiem runas aizķeršanās neliekas kā kaut kas ārkārtējs vai savāds. Cilvēki ar stostīšanos var būt aktieri, dziedātāji, TV un radio personības un žurnālisti.

Daudziem, kuri stostās, tas varētu šķist pavisam nereāli, un arī man tam reizēm ir grūti noticēt.

Taču tā ir daļa no manis, un nav nekāda iemesla ļaut tam ietekmēt savu ikdienu un sapņus.

29

Naktsklubu vietā – mājas dīvāns Autore: Kerija Kieksta

N

esen Pinterest ieraudzīju teicienu “I’m not a party kid, I’m a granny” (Es neesmu balīšu bērns, bet gan omīte), kas lika aizdomāties par jauniešu naktsdzīvi. Ja spriežu pēc sevis, gribētos teikt, ka esmu “iesūnējusi” mājās. Grāmatas, filmas un saldumi ir mans ideālais piektdienas vakars.

Protams, tas nenozīmē, ka katru piektdienu es pavadītu šādi, tomēr naktsdzīve manā ikdienā parādās visai reti.

“Nevaru īsti spriest par naktsdzīvi, jo klubs “DEPO” ir koncerta vieta, kur cilvēki nāk uz konkrētu koncertu, nevis baudīt naktsdzīvi. Pēc maniem novērojumiem agrāk pie mums cilvēki uzkavējās vēl pēc koncerta, taču šobrīd lielākoties pēc koncerta klubs tiek pamests. Jaunā paaudze daudz mazāk arī tērē naudu bārā,” savu viedokli izsaka kluba “DEPO” vadība.

Lai arī “DEPO’’ nav naktsklubs vai bārs, bet gan alternatīvās mūzikas koncertvieta Latvijā, šis novērojums norāda uz būtiskām izmaiņām jauniešu izklaides paradumos, kas attiecas ne tikai uz naktsklubiem, bet arī uz citām izklaides vietām.

34 30

Foto: Alina Matveycheva

Jauniešu attieksme pret naktsdzīvi pēdējos gados ir mainījusies. Lai gan tradicionāli naktsdzīve ir saistīta ar alkohola lietošanu un izklaidēm klubos, arvien vairāk jauniešu izvēlas mierīgākas aktivitātes, kas saistītās ar dažādiem faktoriem. To skaidro arī Tallinas kvartāla Ezītis Miglā vadītāja Evita Krustiņa.

“Naktsdzīves baudīšana ir mainījusies, sākot ar COVID-19 pandēmijas laiku, kad neviens nekur nevarēja doties. Brīdī, kad tika “mīkstināti” un vēlāk arī atcelti ierobežojumi, cilvēki nodevās lielākai naktsdzīves baudīšanai nekā dotajā brīdī.”

Kārnegi Melona Universitātes pētījumā, kas publicēts Nature Mental Health žurnālā, pētnieki sekoja 234 jauniešiem vecumā no 21 līdz 29 gadiem laika posmā no 2018. gada februāra līdz 2022. gada martam. Autoru mērķis bija noskaidrot, kā pandēmija ietekmēja jauniešu alkohola lietošanas paradumus.

“Laikā, kad sāka atcelt ierobežojumus, cilvēki sāka izklaidēties jau no plkst. 17:00 pēcpusdienā līdz pat pusnaktij, kad ballīšu vietas sasniedza naktsdzīves kulmināciju.

Pēdējā gada laikā šī tendence atkal ir mainījusies un cilvēki izklaidēties dodas jau krietni vēlāk, paliek klubos un bāros ilgāk – naktsdzīves kulmināciju sasniedzot ap 2:00 naktī. Bet vairums cilvēku vairs neizklaidējas tik ilgi kā pirms COVID-19,” turpina Evita Krustiņa.

Pētījums parādīja, ka pasākumu trūkums pandēmijas laikā bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ dalībnieki samazināja alkohola patēriņu. Šo tendenci var novērot arī pēc pandēmijas. COVID-19 pieredze ir mainījusi jauniešu attieksmi pret naktsdzīvi – daudzi no viņiem joprojām izvēlas baudīt mierīgākas aktivitātes, piemēram,

satikties pie kafijas krūzes, nevis tērēt laiku un naudu naktsklubos.

“COVID-19 laiks ir ietekmējis jauniešu ieradumus. Daļa jauniešu, iespējams, ir pieraduši pie dzīvesveida, kas iekļauj mazāku socializēšanos ārpus mājas. Iespējams, viņi ir iemācījušies meklēt izklaidi mājās, piemēram, rīkojot mājas ballītes. Tā vietā, lai dotos uz klubiem vai bāriem, daudzi jaunieši dod priekšroku mazākiem, intīmākiem pasākumiem. Mazākas ballītes vai pop-up pasākumi, kas notiek draugu, paziņu mājās, pagalmā vai citās alternatīvās vietās, piedāvā cita veida pieredzi, kur sociālā mijiedarbība ir tuvāka un autentiskāka,” stāsta Evita Krustiņa.

Rakstā, kuru publicējusi Cleveland Clinic, tiek uzsvērts, ka kādreizējās paaudzes vērsās pie alkohola, nevis viens pie otra, lai risinātu savas problēmas, tāpēc arī ir teiciens “noslīcināt bēdas”.

Tomēr mūsdienās cilvēki, it īpaši jaunieši, daudz atklātāk runā par mentālās veselības problēmām kā depresija, trauksme u.c.

Evita Krustiņa informē: “Mūsdienu jauniešiem ir mainījušās vērtības, viņiem vairs nav tik svarīgi katru nedēļas nogali doties ārpus mājas baudīt nakts dzīvi, bet vairāk pievērsties savai emocionālajai labklājībai un rūpēm par sevi.

Turklāt mūsdienu tehnoloģijas ļauj cilvēkiem izklaidēties mājās, izmantojot tiešsaistes straumēšanas platformas, videospēles, kā arī sociālos medijus.’’ Šīs izmaiņas mentālās veselības uztverē arī veicina tendenci izvēlēties mierīgākas, mājās rīkotas aktivitātes. Cilvēki izvēlas vairāk laika pavadīt šaurā draugu lokā, spēlējot galda spēles, kas sniedz emocionālu komfortu, nevis baudot naktsdzīvi, kas bieži vien ir saistīta ar alkohola lietošanu. Tā-

pēc mūsdienās daudzas izklaides vietas pielāgojas, rīkojot kino vai galda spēļu vakarus.

“Viena no svarīgākajām lietām ir finansiālie apstākļi: Naktsdzīve ir salīdzinoši dārga – ieeja klubos, dzērieni, transports, ēdināšana utt.

Jaunieši, īpaši tie, kas vēl mācās, var saskarties ar finansiāliem ierobežojumiem,” vēsta Evita Krustiņa.

Ekonomiskais stāvoklis ietekmē jauniešu izvēli palikt mājās, nevis doties uz klubu vai bāru. Viens alkoholiskais kokteilis vidēji maksā 6 eiro. Daudziem ir ieradums izdzert vairākus, tāpēc vakarā iztērētā summa var ātri pieaugt.

Turklāt, ņemot vērā, ka daudzu jauniešu ienākumu avots ir stipendijas, pusslodzes darbs vai arī viņus finansiāli atbalsta ģimene, šāda veida tēriņi var šķist pārāk lieli.

Tādējādi palikšana mājās kļūst par pievilcīgāku alternatīvu.

Kā minēts The Guardian rakstā, 71% no Z paaudzes izvēlas izklaidēties ārpus mājas retāk, ja salīdzina ar iepriekšējām paaudzēm. Evita Krastiņa min: “Z paaudze ir izaugusi citā laikmetā, tehnoloģiju un interneta laikmetā, kas ir padarījis pieejamākus dažādus izklaides veidus mājās, un tas samazina vēlmi doties ārā.”

Tas, ka Z paaudze retāk izvēlas naktsdzīvi un izklaidi ārpus mājas, iespējams, liecina, ka jaunieši neuztver izklaidi tikai kā klubu vai bāru apmeklēšanu. Tas atspoguļo jaunu sociālo tendenci, kur izklaide var būt daudzveidīgāka un iekļaut mierīgākus, bet ne mazāk vērtīgus veidus, kā pavadīt brīvo laiku. Lai gan naktsdzīve ne vienmēr saistās ar alkohola lietošanu, šie sociālie, veselības un ekonomiskie faktori ir būtiski iemesli, kāpēc daudzi jaunieši izvēlas palikt mājās, veidojot jaunu izklaides kultūru, kurā uzsvars tiek likts uz emocionālo komfortu.

31

Studiju festivāls skolēniem 2025

21.02.—22.02.

LU Zinātņu māja Jelgavas iela 3 Rīga universs.lu.lv