LILLA Marts

Page 1

MAN TEVI VA JAG! BET VARBŪT L ABĀK NE...?

03

FRANČESKA KIRKE SAMURAJA PROVOKĀCIJAS 1

#


LILLÁ

MELNBALT S J

aunais LILLA` numurs ir par cilvēkiem – spilg-

la. LILLA` tu vari redzēt interviju tapšanas un

tiem un dzirkstošiem. Kautrīgiem un talantī-

aizkulišu video, noskatīties kārdinošu recepti

giem. Atklātiem un noslēpumainiem.

vai lasīt un klausīties paša autora ierunātu dar-

Par LILLA` rakstu varoņiem, mūsu stāstu auto-

bu. Mūsu žurnāls ir, jā, personisks. Lai sajūti to

riem un – par mūsu lasītājiem.

caur lasīto, redzēto un dzirdēto. Jaunais žurnāla

LILLA` ir par tiem vairākiem desmitiem cilvē-

numurs ir teju melnbalts. Radīt gandrīz meln-

ku, kuri atsaucās uz iespēju kļūt par mūsu au-

baltu žurnālu ir neparasti, bet ļoti atbilstoši. Ja

toriem. Par cilvēkiem, kuri atbalsta LILLA` ceļu

ir tik daudz krāsainu personību, košas krāsas un

pie lasītājiem.

izskaistinājumi šķiet lieki. Protams, ir arī izņē-

Un vēl LILLA` ir par cilvēkiem, kuri dara visu,

mumi – piemēram, košā fotosesijā Rīgas Cen-

lai pie jums nonāktu krāšņas fotosesijas, lieliski

trāltirgū. Lasi, klausies, skaties un baudi. Un at-

stāsti, profesionāli video un baudāma lasāmvie-

raksti! L

FOTO: MĀRTIŅŠ OTTO

L I N D A S A U L Ī T E , Ž U R N Ā L A L I L L A` I Z D E V Ē J A


L I L L Á M A R TĀ

LILLÁ SARUNAS

SIEVIETE LILLÁ

VĪRIETIS LILLÁ

Frančeska Kirke: „Tas jau bija uz robežas, kad es zaudēju sevi. Ļoti labi, ka tas viss beidzās.”

Māris Saukāns: „Es biju ļoti ieskrējies, uzņēmis sirsnīgu ātrumu. Es dzirdēju, bet neklausījos, es skatījos, bet neredzēju.”

L I L L Á C I LV Ē K O S

JĀ! LILLÁ

DUETS LILLÁ

GRAND LILLÁ

IEKŠĀ LILLÁ

ESI LILLÁ

MĒS LILLÁ

Strādājis Volstrītā, raksta angliski. Jauneklis izrādījās kāds Tom Crosshill, latvietis Toms Kreicbergs, kura stāsts bija uzvarējis konkursā

Sipeniece: Es zinu, ka līdz teātrim laiks kā jūra, bet viens jau ir saģērbies un ik pa brītiņam skatās pulkstenī. Hānbergs: Nu es viņu saprotu...

Leonardo di Kaprio – bītnika un auklītes dēls, audzis Holivudā, kur narkomāni un prostitūtas bija ikdienišķa aina

Katram cilvēkam noteikti nav vajadzīgs psihoterapeits, taču tā palīdzība būs noderīga, ja cilvēks vēlas mainīt savu uzvedības modeli, taču pats to nespēj

Adopcijas līkloči. Kristīne skatījusies uz mazo neveiklīti, kas mierīgi savā nodabā spēlējusies, un pēkšņi kā zibens prātu izstrāvojusi doma – un kāpēc gan ne?

Man tiešām likās, ka ir aizbraucis jumts... Mēs slepus skūpstījāmies tumšos gaiteņos, brīžam pat likās, ka savu „klikšķi” nevaram noslēpt no apkārtējiem

LILLÁ GARŠA

KOŠUMS LILL Á

LILLÁ STILĀ

GARŠĪGI LILLÁ

Ieteiktākie līdzekļi jaunības atgūšanai un to nevēlamās blaknes

Aija Andrejeva dzied un pārģērbjas Centrāltirgū

Divi atraktīvi baristas gatavo kafiju mājas apstākļos


SIEVIETE LILLÁ

FR ANČE SK A K IRK E B RĪVĪ BA S CENA H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A F O T O : J Ā N I S D E I N AT S , F O T O C E N T R S


SIEVIETE LILLÁ

L

āgiem rodas mānīgs priekšstats, ka Frančeska ir atklāta. Viņa ilgi klusē un atbild uz jautājumu, neizplūstot sāņus tēmās. Atbildei seko klusums, kurā gaidu, ka sekos nākamais teikums. Neseko.

Frančeskas miers un iznesība, neuzspēlētā pašpārliecinātība, šķiet, nāk no saknēm. Latviešiem varbūt arī nav aristokrātu, bet ir inteliģentu dzimtas, un Frančeska ir no tādas. Mamma, Večella Varslavāne, ir kostīmu māksliniece, kura JRT režisoram Alvim Hermanim viņa karjeras sākumā palīdzēja iegūt estēta un izsmalcināta stilista slavu. Tētis – slavenais grafiķis Gunārs Kirke. Vectētiņš – ne mazāk slavenais Rēzeknes grupas mākslinieks Francisks Varslavāns, latgalietis ar franču otu. Frančeskas vīrs ir kinooperators Andris Silenieks, meita – māksliniece Laura Sileniece, mazmeita... vēl pārāk maza, lai tiktu ierindota kādā no dzimtas radošajām kategorijām.


Š

SIEVIETE LILLÁ

ādi klusumi ir arī viņas izstāžu darbī-

Jūs jūtaties vainīga par to?

bā. Tās nav pārāk biežas. Pirms diviem

Ir forši kaut ko pamēģināt citā lauciņā, bet tieši

gadiem – Face Control galerijā Bastejs,

pēdējā laikā es saprotu, ka to mēģinājumu loku

kur izstādītajai Monai Lizai piešķirti Merili-

vajag sašaurināt. Es zinu, ka varētu darīt visu

nas Monro, Eimijas Vainhausas un pat Blīkšķu

ko, esmu izmēģinājusi gan „radošās industrijas”

Banija seksīgās draudzenes vaibsti. Frančeskai

lauku – kad ar Laimu Kauguri atvērām Garage

patīk provocēt, bet eleganti – Kirkes skaistā

Berga Bazārā –, gan tango, gan savas smaržas

Afrodīte guļ, izstiepusi graciozo ķermeni, ar

uztaisījusi. Bet mūžs ir viens. Un cik garš tas ir,

apsaitētu potīti, bet medību dievietei Diānai

tik ir. Ir forši, ja var tā, kā dzīvo gleznotājs Rai-

pie kājām Playboy logo. Klasiskie tēli Frančes­

monds Staprāns. Es viņam zvanīju ap Jaunga-

kas gleznās nāk no dažādu vecmeistaru glez-

du, gribēju apsveikt. Domāju – ko viņš tur tāla-

nām, un, kad tā nav – visi pēkšņi brīnās, jo

jā Sanfrancisko dara? Tajā brīdī viņš turēja rokā

pierasts, ka nevainojamais triepiens pārstaigā

otu. Viņam ir 85 gadi.

vēsturi, lai uz tās fona pateiktu ko jaunu. „Bet nē, to es pati izdomāju!” smejas Frančeska par

Taču Raimonds Staprāns raksta arī lugas.

kādu darbu, kuru skatoties, visi prasījuši – no

Jā, viņš sevi pirmām kārtām uzskata par rakst-

kurienes aizgūts sižets.

nieku. Bet es domāju, ka to vagu vajag dzīt dzi-

Frančesku grūti iztēloties apjukušu. Varbūt

ļumā. Lai gan man ir bijuši arī periodi, kad do-

tāpēc kādā intervijā viņa salīdzināta ar... sa-

māju – nu kāpēc esmu tā ieciklējusies, ka varu

muraju.

tikai gleznot. Kad mēs ar Laimu Kauguri izveidojām stila līniju Garage, man ļoti patika, bet

Vai mākslai ir dzimums?

tas paņēma laiku, ko es būtu varējusi veltīt glez-

Nē. Vienreiz ārzemēs, kur pēc vārdiem dzimu-

nošanai.

mu tik viegli nevar noteikt, nezinot, kas ir Frannotājs – vīrietis. Un es biju ļoti pagodināta, jo

Garage nav palicis bez sekām, jo tā jaukā vieta vēl joprojām ir Berga Bazārā.

pārsvarā, kā rāda vēsture, mākslā paliekoši ir

Jaukā vieta jau ir, nosaukums ir palicis, taču

vīriešu vārdi. Nu labi, 20. gadsimtā pēc 30. ga-

tam vairs nav nekāda sakara ar mums. Tas bija

diem parādās arī pa spilgtai māksliniecei. Tomēr

grūts, bet ļoti laimīgs periods. Lai radītu lietas,

pārsvarā ir veči, jo viņi ir brīvāki. Viņi strādā

ko tur pārdevām, es sastapos ar interesantiem

tik, cik grib. Sievietei ir bērniņš, mazbērniņš,

artefaktiem, arhīvu krājumiem, tik ļoti daudz

pusdieniņas, rozes dārzā. Man šķiet, ka tāda sa-

ko izpētīju dažādos muzejos. Tas man bija ļoti

dalīšanās māksliniekiem vīriešiem tomēr nepie-

svētīgi un interesanti. Es nevienu brīdi to ne-

mīt. Es nezinu tādu personību sieviešu māksli-

nožēloju. Bet bija kāda robeža, kad aizgāja par

nieču vidū, kas varētu nodoties tikai mākslai.

traku. Es varu nomenedžēt, un cilvēkiem patīk.

Tur jābūt baigi cietam raksturam. Man ir tā, ka

Bet vai es vairs esmu tas pats cilvēks, māksli-

to gribas un vēl to. Vienu dārzu un vēl otru. To

niece Frančeska Kirke? Tas jau bija uz robežas,

laiku, ko es varētu veltīt mākslai, es veltu kaut

kad es zaudēju sevi. Ļoti labi, ka tas viss bei-

kam citam.

dzās.

česka Kirke, kāds bija nolēmis, ka es esmu glez-


SIEVIETE LILLÁ

Jūsu pēdējā izstādē Monai Lizai ir popkultūras zvaigžņu vaibsti. Pārsvarā visi to uztver kā ironiju. Bet jūs pati?

Provocēt un nekādā gadījumā neiet roku rokā ar varu.

Ironija vienmēr ir vajadzīga. Taču katrs no šiem ju Eimiju Vainhausu kā Monu Lizu, viņa vēl bija

Bet provocējot, mākslinieki riskē nonākt izstumto statusā, kas noved līdz tam, ka viņiem nav ko ēst...

dzīva. Tā kā tagad tā ir ikona gandrīz tiešā šā

Tik traki pie mums nenotiek. Mums publika ir

vārda nozīmē.

diezgan toleranta, pieradināta pie mākslas. Ne-

personāžiem ir sava laika ikona. Kad es glezno-

viens tā īpaši mākslā neiedziļinās, bet pieradi-

Kāpēc izvēlaties tieši to un ne citu vecmeistara darbu, ar ko „spēlēties”?

nāts ir.

Vispirms ir ideja. Es tos darbus piemeklēju savai

Jums aiz muguras ir liels audekls ar uzgleznotiem zīmolu logo. Vai jūs esat nepārprotami ironiska pret tiem?

idejai, pakārtoju tai. Man bija darbu sērija par

Mākslā vai biznesā?

Vermēra Meiteni ar pērļu auskaru. Vispirms es kaut kur ārzemēs ieraudzīju jaunu meiteni, kas

Gan, gan.

pēc gadiem un tipāža varēja būt tā „pērļu mei-

Es domāju, ka viņi ir riktīgi piestrādājuši, ce-

tene”. Viņai bija tirkīzzili mati. Nodomāju – pil-

puri nost. Viņu reklāmas kampaņās parasti tiek

nīgi ģeniāli. Vermēra meitene bija zili zeltaina.

nodarbināts kāds brīnišķīgs aktieris, ir lieliska

Gribējās to apspēlēt. Tā viņas jaunība...

filmēšanas grupa, tādēļ reklāma ir kā maza fil-

Tad pagāja kāds laiks, un islāma pasaule sāka

ma. Tā ka attieksme ir divējāda. No vienas pu-

virmot aizvien vairāk un kļūt aizvien interesan-

ses, man nav vajadzīgs neviens logo. Šajā gleznā

tāka. Un es uztaisīju versiju – Vermēra meitene ar tādu kā masku, gandrīz uzpurni. It kā smuks, bet nosedz cilvēku. Pērle ir arī ļoti raksturīga zīme Chanel firmai. Par to domājot, apspēlēju ideju, ka modeles mūsu laikos kļūst aizvien jaunākas. Un Vermēra meitene ir padsmitniece. Tapa viena versija par pērli ar Chanel logo aizmugurē. Ir cilvēki, kas apvainojas, sak’, kā tā var ar vecmeistaru. Vecmeistaram viss ir kārtībā, es neparakstos viņa vietā.

“Bet bija kāda robeža, kad aizgāja par traku. Ļoti labi, ka tas viss beidzās.”

Citā gleznā jūs uzliekat afrikāņu masku Manē Olimpijai. Bet smieklīgi, ka pati šī Olimpija Manē laikā tika uzskatīta par huligānismu, jo viņš gleznoja kādu strādnieku meiteni, un kritiķiem šķita, ka viņa ir par neglītu, par kaulainu.

ir Danaja, pār kuru, viņu iekārodams un citādi

Mākslinieki visos laikmetos, ja vien viņi nekal-

logo. Tāda krievu oligarha sieviete (smejamies).

po varai, izraisa kādas sabiedrības daļas nepa-

Bet, no otras puses, tas ir ne tikai saturs, arī for-

tiku vai nervozitāti. Es domāju, ka tādam arī

mas ziņā tas bija interesanti. Kā uztaisīt šriftus?

vajadzētu būt māksliniekam pēc savas būtības.

Man patīk, ja ir šrifti – zīmēti, gleznoti uz au-

klāt netikdams, nolija Zevs zelta lietus formā. Tikai zelta lietus vietā ir visi tie logo. Tā Zevs šodien iegūst Danaju. Pār viņu nobirst visi tie


SIEVIETE LILLÁ


SIEVIETE LILLÁ

dekla. Es to darīju ar roku, nevis šablonu. Tā ka

dienu ir tā, ka man ir žēl iet prom. Darbnīca at-

brendus var izmantot tāpat, kā tie izmanto mūs.

sevišķi, dzīvoklis atsevišķi, tepat Pārdaugavā,

Bet laikmetīgie mākslinieki arī pārtop par bren-

bet tomēr kāds gabaliņš ir. Man vienmēr ir tik

diem, nesenākais piemērs ir japāņu māksliniece

žēl aiziet no darbnīcas. It kā es esmu izdarījusi

Jajoi Kusama, kuras sarkanās pumpas bija visos

visu, ko tajā dienā varēja izdarīt, gaismas vairs

Louis Vuitton skatlogos?

nav, ir jāpažāvē darbs, jāpagaida, kad nožūs

Viņus jau pārtaisa. Takeši Murakami arī kļuva

kāds slānis, faktūra. Bet vienalga – žēl. Strādāju

par Vuitton mākslinieku. Vitons izmantoja Mu-

pie viena vai diviem darbiem, kamēr viens pa-

rakami komiskos tēlus un nevarēja saprast, kur

žūst, otru pagleznoju. Kad man nav ko darīt, es

beidzas mākslinieks un sākas reklāmas kampa-

eju prom, bet kādreiz vispār neapsēžos un tad

ņa. Ir kāda britu māksliniece no jaunajiem dus-

vakarā domāju, kas ar mani notiek, kājas vairs

mīgajiem – Treisija Emina –, kura taču arī uz-

netur.

taisīja somiņas kaut kādam brendam. Domāju,

Mēs ar saviem draugiem esam strīdējušies līdz

Visos laikos māksliniekiem ir bijuši pasūtījumi. Tādā veidā ir tapuši arī ģeniāli darbi. Kā samērot to, ko tu pats gribi gleznot, ar to, ko tev pasūta?

pat aizvainojumam par Demjenu Hērstu. Daži

Māksliniekam nevajag mainīt rokrakstu un pa-

uzskata, ka viņš vispār nav mākslinieks. Tas ir

kļauties diktātam tiktāl, ka viņš kļūst neatpa-

izplūdis jēdziens. Galvenais ir radoša ideja. Re­

zīstams. Kā tad visi dižgari – Velaskēzs, Goija,

klāmistiem arī ir radošas idejas. Tas, kurš taisa

Mikelandželo –, kā citādi viņi būtu strādājuši,

provokatīvās Benetton reklāmas, taču arī savā

ja ne pēc pasūtījuma? Tolaik jau varēja dzīvot

ziņā ir mākslinieks.

tikai kādā galmā, tad māksliniekiem bija nau-

neizturēja meitene. Pat visavangardistiskākos un nepieradinātākos tas ievelk.

da krāsām. Bet stāsts par Rembrantu, kāds viņš

Cik bieži jums kā māksliniecei nepieciešamas izstādes?

bija dzīves sākumā un kāds – dzīves nogalē, tā ir

Izstādei vajag kādu vienojošo tēmu, pašam va-

baigā drāma. Sākumā ir pasūtījuma darbi, un tā

jag nobriest un būt pārliecinātam, ka tu kaut

ir pilnīgi cita veida glezniecība. Tam seko dra-

ko jaunu izdari. Citādi nav vērts. Citā laikā tu

matiski vientuļas vecumdienas, kad nav vairs

vienkārši strādā uz priekšu, no darba uz darbu,

ne līdzekļu un brīnišķīgās uzdzīves, ne sam-

trenē roku. Kaut kas jauns jau rodas, bet tas nav

tu un drapēriju, un tad mainās gan Rembranta

tik deklaratīvs, ka vajadzētu uzreiz veidot izstā-

rokraksts, gan tonālā gamma.

di. Citi taisa katru gadu, es netaisu katru gadu. Es taisu, kad man ir kāds klikšķis, ka tagad to nu

Un kurš Rembrants jums patīk labāk?

gan vajadzētu parādīt.

Protams, uz dzīves beigām viņš ir daudz labāks. Bet par kādu cenu?

Vai jums ir bijis tāds brīdis, kad jūs vispār negleznojat? mirkļi, īpaši ziemā. Decembris paiet vienās iz-

Vai jums kādreiz ir nācies dārgi maksāt, lai jūs paliktu tāda, kāda esat?

klaidēs. It kā dzīve ir aizpildīta, ir jau forši. Bet

Esmu pat pārāk neatkarīga māksliniece, kas strā-

tad, kad es atnāku uz darbnīcu, tad man katru

dā tikai savā darbnīcā. Savā ziņā tas ir gan labi,

Nē, tā nav bijis. Ir jau kaut kādi plezīri, izklaides


SIEVIETE LILLÁ

gan slikti. No vienas puses, tu esi brīvs un tev ir

un pamazām mainījos. Mani ļoti iespaidoja tas,

tavs laiks, tev nav jāskatās pulkstenī, lai nenoka-

ko es redzēju, ceļojot pa pasauli. Turklāt cilvēks

vētu, jo jāskrien kaut kur pasniegt studentiem.

taču nobriest kā personība, un es sapratu, kas ir

No otras puses, ja domājam par vecumdienām,

patiešām mans, kas man padodas, ko citi nevar,

nevar zināt, kā tas viss beigsies. Tā brīvība.

bet es varu vislabākā veidā. Sanfrancisko sastapu bijušo rīdzinieku, kurš tā

Vai jūs varat nosaukt tādus pagrieziena punktus, kad jūsu rokrakstā tomēr ir kaut kas mainījies?

cībā? Ar tādu riebumu un nicinājumu, it kā tev

Kad es kā māksliniece tikai veidojos, nesen pa-

tūlīt jākļūst par abstrakcionistu. Es gan nevienu

beidzu akadēmiju, tad piedzima meita. Tas at-

mirkli nešaubījos un paliku pie figurālās glez-

stāja iespaidu uz manu rokrakstu – es kļuvu

niecības. Ja es to māku, kāpēc man vajadzētu no

ļoti sentimentāla. Bet tad tas beidzās un sākās

tās atteikties?

nicīgi man vaicāja: tu strādā figurālajā gleznie-

nākamais periods. Tas bija 1985. gads, kad bija

Vai jums patīk gleznot modeļus?

“Piedzima meita. Tas atstāja iespaidu uz manu rokrakstu – es kļuvu ļoti sentimentāla.”

Nekad.

Kāpēc? Kāds sēž, cieš no nekustīgās pozas, man viņš kaut kādā veidā jāizklaidē. Nē. Tas man traucē. Es tad neesmu viena darbnīcā, tas man pilnīgi noteikti nav vajadzīgs. Kaut gan ir tādi tipāži, kurus es burtiski ēdu ar acīm, vienalga – vīrietis vai sieviete. Man ļoti patīk tā seja. Bet es viņu uzgleznošu, un ko es ar viņu darīšu? Modeļu

iespēja ar darbiem tikt uz Ņujorku. Tas tik bija

gleznošanu mēs līdz mielēm izbaudījām Māks-

lidojums – kādi divdesmit latviešu mākslinie-

las akadēmijā. Mūsu laikos reti kurš iet gleznot

ki lidmašīnā, sadzērušies aiz laimes, ka varbūt

dabā un reti kurš strādā ar modeli.

pirmo un pēdējo reizi lido uz Ņujorku, uz izstādi, pie tāda bēdīgi slavenā Nahamkina. Tāds

Kāpēc jums ir vajadzīga tā vienatne darbnīcā?

neordinārs pasākums. Sevišķi ņemot vērā, ka

Es nezinu, kuram māksliniekam patiktu tāda

lidojuma laikā dzērieni bija par brīvu. Pēc vai-

vārīšanās darbnīcā. Tā bohēma – tas ir pārējās

rākiem gadiem izstādītie darbi nonāca Zimmer-

tautas izdomājums, ka visi barā dzer un meite-

li Art Museum, kur tiek kolekcionēta padomju

nes vaļīgās drēbēs, un mākslinieks pa vidu glez-

nonkonformisma māksla. Tas bija periods, kad

no.

es gleznoju Bābeles torni, visādas kaislības, viss muguras un izrādījās saistīts ar bērna piedzim-

Jūsu mamma kādā intervijā stāsta par Leo Kokli un viņa darbnīcu tieši tā, kā jūs nupat aprakstījāt.

šanu. Katrai mātei tas šķiet tāds brīnums. Tad

Toreiz tiešām viss tā notika, toreiz likās, ka bez

es sapratu, ka arī tas skaudrums nav īsti mans,

tā nevar. Es varu spriest tikai par sevi. Un es

bija skarbs un raupjš. Tas saldais bija palicis aiz


SIEVIETE LILLÁ

D i v a s s e j a s (n o d i p t i h a , p ē c H a n s a H o l b e i n a) , 2 0 0 8


SIEVIETE LILLÁ

varu teikt, ka laikam tiešām esmu pašpietieka-

Es redzēju, ka zīmējot vari būt viens, un visi tevi liek

ma.

mierā. Mani kāds aizvilka uz baleta pulciņu, un es šausmīgi mocījos. Tāpat es ciest nevarēju dziedāt.

Jums pašai ar sevi nekad nav garlaicīgi?

Glābiņš bija tikai kaut ko darīt ar pašas rociņām. Ja

Nemaz nē, jau no bērnības. Man, protams, ir

paps mājās zīmē, mamma arī, ne tikai mājās, bet

kompānija, un mēs kaut kur ceļojam, man ļoti

zīmē, tāpat vectēva otas mētājās kaut kur pa stū-

patīk rīkot pārtijas, vintage balles, humpalu bal-

riem... Tas bija briesmīgi, ko es ar tām otām izda-

les un ko tikai vēl ne. Principā es varu gan tā,

rīju. Tā vietā, lai tās taupītu vēstures muzejam, es

gan tā. Es pat zinu: mēnesi vai divus strādāšu,

tās ņēmu un lietoju. Tāpat krāsas es lietoju, jo tā-

bet tad gan noraušos uz pilnu klapi. Šādas tādas

das padomju laikos neviens nebija redzējis.

ballītes ir bijušas, kuras cilvēki atceras gadiem. Piemēram, second hand balles.

Ja jūsu darbnīcā būtu tikai viena krāsa, ko jūs darītu? Es varētu izpausties grafikā. Ar vienu krāsu gan

Vismaz kādreiz second hand veikalos varēja atrast brīnišķīgas lietas.

ne. Ar trim jau var kaut ko izdarīt. Teiksim, bal-

Vairs nevar. Bet man no turienes ir 50. gadu ce-

ir šeit (rāda uz melnbaltu gleznu, kur tuvcīņā sa-

puru kolekcija. Nebeidzu lielīties, kā es tur no-

ķērušies divi sportisti). Principā ar nedaudz krā-

pirku Džekijas Kenedijas stila mētelīti par pie-

sām arī var iztikt. Bet vajag atšķaidītāju un laku.

ciem latiem, un ļoti lepni tajā gozējos Ņujorkā

Padomju laikos daži strādāja ar grīdas krāsām.

izstādes atklāšanas pieņemšanā. Man, Helēnai

Varēja būt foršs darbs, bet uz ļoti nekvalitatī-

Heinrihsonei, Ievai Iltnerei un Zojai Frolovai

va pamata ar nekvalitatīvām krāsām. Pasarg’

tur bija izstāde. Visi prasīja, kur jūs ņēmāt tādu

Dievs, ja tāds darbs nonāk muzejā – ar padomju

mētelīti, bet tas tikko bija atceļojis no Ameri-

laika nekvalitatīvajām grīdas krāsām.

tu, okera un melnu. Tur var iztaisīt to, kas man

kas uz Latviju! Bija kāda izcila „humpene”, kur mantas tiešām bija kā no muzeja. Tagad tā vairs nav, tāpēc es tur vairs neeju. Tur ož pēc nāves.

Kas jums nāk prātā, kad dzirdat vārdu salikumu „dzīves kvalitāte”? Bez kvalitatīvām krāsām? Lai tevi nekas nespiež strādāt par varas makti, kad

Vai tas, ka esat kostīmu mākslinieces meita, ir noteicis jūsu attieksmi pret drēbēm, pret jūsu ārējo tēlu?

tev ir jāuztaisa darbs, jo vajag naudu. Dzīves kva-

Mums ir strīdi ar mammu. Es saku, ka man pa-

tev gribas strādāt. Un nestrādāt, kad esi pastrā-

tīk viņas džemperis, jo tas ir oranžs, viņa atkal

dājis un noguris. Tad tu klausies mūziku, aizej uz

saka – viņai nepatīk, jo tas ir sarkans. Mēs strī-

teātri, nopērc grāmatu. Visam pietiek naudas, jo

damies, bet nekad neviens neuzvar. Par ģērbša-

tu esi nomaksājis visus rēķinus, un tev vēl paliek

nos mani neviens nevarēja iespaidot. Kad biju

pāri kādam ceļojumam. Nekas pārmērīgs.

litāte ir tad, kad tu vari strādāt vienkārši tāpēc, ka

padsmitniece, droši vien viņa mēģināja. Bet es jau esmu cieta, mani neviens nevar lauzt.

Vai jūs ceļojat ziņkāres dēļ? Jā. Tā ir ziņkāre, un tas ir kā elektrošoks. Uz pār-

Jūs jau piecu gadu vecumā nolēmāt būt māksliniece. Vai jums tas bija pašsaprotami?

tikušu, mierīgu Eiropas zemi braucu tikai tad, ja vajag apskatīties kādu izstādi vai piedalīties


SIEVIETE LILLÁ

“Visu cieņu, es domāju, pie mums kāds „bembis” nobrauktu visas govis vienā dienā, bet tur tās mierīgi ganās...”

kādā mesē. Ja tu esi „profs”, tev ir jābrauc un

ņas tieši tā arī izskatās, kā mēs iedomājamies

jāskatās. Bet elektrošoks labā nozīmē rodas tad,

indiešu sievieti. Ziloņi, kamieļi, cūkas, pāvi

kad tu aizbrauc uz kādu trešās pasaules valsti.

– normāla Indijas ainava. Fantastiskas govis,

Nu, piemēram, mums bija grupas brauciens uz

kuras neviens neslauc un neēd, jo tās ir svē-

Indiju. Kurš no Latvijas nav bijis Indijā! Indijas

tas. Bet dzīvo uz asfalta. Es vienā grāmati-

vēriens ir fantastisks. Prātam neaptverams. Tur

ņā izlasīju, kāpēc tā. Jo tur ir izgarojumi, kas

vajag, lai kāds tevi ved. Tu nevari paņemt mu-

atbaida visādus knišļus un moskītus. Visu

gursomu un iziet viens pats Indijā uz ceļa. Tad

cieņu, es domāju, pie mums kāds „bembis”

ir katastrofa. Man jau atkal gribas uz Indiju, lai

nobrauktu visas govis vienā dienā, bet tur

gan es tikai decembrī atlidoju.

tās mierīgi ganās, visa dzīvība iet paralēli ar tuktukiem, milzīgiem kravu pārvadātājiem,

Kāpēc?

kas visi izrotāti ar virtenēm un pušķiem. Un

Tur ir viss, viss! Kakas un zelts, kultūra un šaus-

pat traktoriem ir krāsainas gaismiņas vaka-

mas, skaistums un posts... Tā nekur citur nav.

rā. Tur cilvēki mīl skaisto. Visu, kas viņiem ir, viņi izpušķo. Pa vidu visam ir lopi. Un es

Tur jau ir ļoti daudz cilvēku, bet jūs taču esat vienatnes cienītāja.

neredzēju nevienu sadursmi, ne starp diviem

Kad es ceļoju, tad nav ne vainas. Turklāt mēs

ciena un respektē. Tā ir nacionālā īpašība.

ceļojam ļoti forši – mums ir savs astoņvie-

Tas, kā viņi pārvietojas, ir pilnīgi citādi nekā

tīgs busiņš, šoferis. Pirmajai reizes tas bija

pie mums, kur tas notiek, vīkštījot dūres,

ideāli. Tu nevari Indijā pirmajā reizē braukt

pārgrieztiem ģīmjiem.

motociklistiem, ne mašīnām. Jo viens otru

ar vilcienu. Tu nekad neiekāpsi tajā vilcienā vai nekad neizkāpsi no tā. Tā krāsu bagātība,

Kāpēc Latvijā cilvēki mēdz būt tik nelaimīgi?

kas tur ir! Marokā ir zilā krāsa, bet Indijā ir

Es jums parādīšu kalendāru. Mans paziņa pēc

visas. Sievietes sarkanos sari nes kaut kādus

ceļojumiem tādus taisa. Šis ir par Butānu (valsts

šausmīgus adatainus zarus uz galvas. Un vi-

Himalaju kalnos pie Ķīnas – H. V.). Labs gala-


SIEVIETE LILLÁ

S e z o n a s t e n d e n c e s ( p a r Ve r m ē r a t ē m u) . 2 0 0 4

mērķis. Tur esot vislaimīgākie cilvēki. Un tam

gās gaida viens un tas pats. Tāpēc es sevi ap-

nav nekāds sakars ne ar dzīves kvalitāti, kā mēs

valdu un domāju par šodienu, par rītdienu. Šajā

to saprotam, ne klēpjdatoriem, ne bankas kon-

šaurajā nogrieznī tu vari gūt mieru, relaksāci-

tu. Laimīgums ne ar ko nav saistāms. Var būt

ju. Nemiers un trauksme manai laimei nav va-

laimīgs laukos, ļoti pieticīgā vidē un nelaimīgs

jadzīgi. Bet miers ir atkarīgs no ļoti daudziem

Ņujorkā, dzīvoklī ar skatu uz Centrālparku. Tā

faktoriem.

ir katra cilvēka personīga ķīmija, kas viņu spēj darīt laimīgu.

Kāda bija jūsu bērnība tik radošā ģimenē? Tā bija mierīga mājas bērna bērnība. Es negā-

Kas jūs spēj darīt laimīgu?

ju bērnudārzā. Bērnība jau laikam visiem ir tas

Man ir tāda slikta īpašība – es bieži vien do-

laimīgākais periods. Atmiņā visvairāk ir vasaras

māju uz priekšu, bet to nevajag darīt. Jo, ja tu

Apšuciemā, man tolaik bija kādi astoņi gadi. Bija

domā ļoti tālu uz priekšu, tad visus beigu bei-

ļoti aizraujoši, jo tur allaž bija vairāki māksli-


SIEVIETE LILLÁ

Globālā klusā daba. 2011

D o n ’t w o r r y, 2 0 1 1


SIEVIETE LILLÁ

B u n n y & E m i e (n o c i k l a B r ī n i š ķ ī g ā s p ā r v ē r t ī b a s) , 2 0 0 9

M ī l a s l i e s m a s ( p ē c F r a n s u ā B u š ē) . 2 0 0 9


SIEVIETE LILLÁ

nieki. Es tajā visā piedalījos, pati mēģināju kaut

teiksim, Delons, kas spēlēja Roko un viņa brāļos,

ko akvarelēt. Es jutos piederīga pie mākslas –

izskatās tagad.

mani gleznoja, es varēju piedalīties kaut kādās

lucīši. Tur neviena bērna nebija, bet es tīri labi

Kā noprotu, esat sev izveidojusi diezgan ierobežotu vidi, kurā justies labi. Jums laikam nav nepieciešams katru vakaru skatīties Panorāmu?

iztiku ar sevi. Lasīju Trīs musketierus un biju ab-

Informēta es esmu, tāpat esmu piesaistīta pie

solūti laimīga.

realitātes. Es nedzīvoju ziloņkaula tornī. Ja mana

studijās... Klusa pludmale, zvejnieku laivas, kūpinātavas,

dzīve, radošā biogrāfija būtu veidojusies citā val-

Kas mainās vecāku/bērnu attiecībās, tiem pieaugot?

stī, es noteikti būtu daudz šerpāka savā mākslā.

Vēsturiski ir sanācis, ka mēs dzīvojam kopā ar – H. V.). Bija periods, kad meita bija maza un mēs

Varbūt provokācijas un izlēcieni vai to neesamība jūsu gadījumā nav drosmes, bet labas gaumes jautājums?

dzīvojām atsevišķi, bet tagad mēs atkal esam kopā.

Ir labi, ka atrodas kāds kolekcionārs, kuram va-

Mamma nevarētu viena pati tagad dzīvot. Un, kad

jag manu milzīgo kluso dabu Miskaste (Globālā

tādas personības dzīvo kopā, tad visādi iet.

klusā daba – H. V.). Es labprāt gleznotu un glez-

mammu (Gunārs Kirke 2001. gadā aizgāja mūžībā

notu atkritumu kastes, bet ko es ar tām darīšu,

Esat domājusi par to, kā būs, kad pati sasniegsiet tik lielu vecumu kā šobrīd mamma?

kur pēc tam likšu?

Arī būs blakusparādības. Var jau mēģināt tās

Bet kāpēc jūs labprāt gleznotu atkritumu kastes?

tagad piefiksēt, raugoties uz saviem vecākiem –

Pirmkārt, man ik pa brīdim ir sajūta, ka viss ir

lai izvairītos no tām vecumā. Bet tad, kad man

viena globāla atkritumu kaste, un, otrkārt, to

būs tik daudz gadu, es to būšu vai nu aizmirsusi,

tiešām var smeķīgi uzgleznot ar detaļām un

vai man būs citas problēmas.

kultūrslāņiem no pagājušajiem gadsimtiem. Mana acs, kad es kaut kur aizbraucu, piefiksē

Vai vispār iespējams sagatavoties tam brīdim, kad tu vairs neesi tas cilvēks, par kādu pats sevi esi uzskatījis lielāko mūža daļu?

tās „misenes”, zilos maisiņus uz Āfrikas smil-

Tu jau pats to nejūti. Kurš tev to pateiks? Es

instalāciju var uztaisīt no jebkā. Vāciešiem pa-

saprotu, cik man ir gadu, kad es redzu savus

tīk skarba vide un skarbas instalācijas. Bija kaut

mīļotos aktierus, un viņi nu nepavisam neiz-

kāda mese, es staigāju pa to un nesapratu, vai

skatās tā, kā gribētos, lai viņi izskatās. Man ir

tās ir instalācijas vai nenovākti lūžņi. Jautājums

tāda sajūta, ka aktieri noveco daudz ātrāk par

ir, vai tā vēl joprojām turpina būt māksla, ja tu

pārējiem, jo viņi ir tik publiski. Tas ir vienkār-

vari to sajaukt ar nemākslu. Tas vairs nav forši.

ši dramatiski. Un tad tu saproti, ka noveco līdz

Man šķiet, ka vajag tavu rokas pieskārienu. It

ar viņiem. Ir sirdij tuvas filmas, kuras, kā izrā-

kā ir tas objekts, bet tas ir tik viltīgi, jo, izrādās,

dās, tu esi redzējis pirms gadiem 20. Tas arī ir

tu tur esi baigi ķimerējies. Bet, ja vienkārši kaut

šokējoši, jo filma ir tā iespiedusies atmiņā, it

ko jau gatavu paņem un noliek skaistā galerijas

kā būtu nesen redzēta. Un tad tu ieraugi, kā,

vidē, tad man ir mazuma piegarša.

tīm – skaisti. Bet runājot par drosmi un gaumi... Piemēram,


SIEVIETE LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

Vai jūs vēl dejojat tango? Nē. Bet to jau var jebkurā mirklī atsākt. Tikai

Jūs esat ļoti efektīga sieviete, vai jūs esat kādreiz šādā veidā to apzinājusies un izmantojusi?

nav jau – kur. Es biju uzbūrusi sapnī, kā jāizska-

Domāju, ka es to par maz izmantoju. Jo mana

tās vietai, kur ir tango deju grīda. Mazi galdiņi,

būtība visu laiku ir pretojusies tai valdzinošajai

kur cilvēki atnāk dejot. Man Andris teica, kāpēc

formai. Man šķiet, es taču nebūšu tik vienkārša,

mēs mūsu vecajā darbnīcā, kur bija daudz vie-

lai to izmantotu. Lai mani ņem tādu, kāda esmu.

tas, nevarētu padejot? Vajagot trenēties katru

Forma mainās – un ne uz labo pusi. Ja būtu to

vakaru. Ja man pasaka – vajag trenēties, mani

izmantojusi, es varētu dzīvot pilnīgi citu dzīvi.

tas atgrūž. Es negribu darīt kaut ko tāpēc, ka tā

Nesaku, ka tas būtu labāk, tas būtu citādi. Bet ir

vajag.

viens likums: nekad neko nevajag nožēlot. L

G l e z n u f o t o: A r m a n d s L ā c i s

L



VĪRIETIS LILLÁ

M ĀRIS S AUK ĀNS FORM ĀT S H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A F O T O : E D I J S PĀ L E N S


VĪRIETIS LILLÁ

M

āri Saukānu sastopu bez uniformas. Ikdienā viņš tādu valkā bieži. Kā liela celtniecības uzņēmuma vadītājs viņš tērpjas uzvalkā, kā Gaismas pils galvenais cēlājs uzvelk atstarojošo vesti un ķiveri. Dakaras autorallijos Saukāns piedalās autosportista kombinezonā, bet brīvos brīžos uz ledus viņu sargā hokejista smagās bruņas. Taču kabineta ar lielisku skatu uz Vecrīgu saimniekā („sēdies ar seju pret logu, es to panorāmu esmu redzējis”) neredz nekādas formālisma pazīmes. Vienkāršs, nenoliedzami izskatīgs, drīzāk sportiskā, ne klasiskā stila piekritējs. Lai gan „formāts” Mārim tāds mīļš vārds, viņš cenšas no jebkādiem formātiem izlauzties. Daži gan ir ieēdušies kā veca krāsa. Kad Māris aizsvilstas par dzimumu līdztiesības jautājumu, viņš aizver pusvirus atstātās kabineta durvis. Ja nu viņa padotajām priekšnieka uzskati par to, kam būtu jāpasniedz pīrāgi, neliksies pievilcīgi. Sūkstoties par neveselīgo konkurenci, kas tiek ieaudzināta bērnos kopš mazotnes, viņš tomēr neaizmirst pieprasīt no dēla sportiskos rezultātus. Un tās nav vienīgās pretrunas. Tieši pretrunīgums piesaistīja Imanta Ziedoņa fonda Viegli neformālā pasākumā, kad nerunīgajā, pieticīgi nomaļus stāvošajā cilvēkā atpazinu SIA RBSSKALS īpašnieku.


VĪRIETIS LILLÁ

MĀRIS UN BĀZE Ko tieši tu dari Mazajā kavalērijā un fondā Viegli ?

pašā laikā viņi var būt sasnieguši pietiekami

Esmu. Katram mums tajā ir sava loma. Muzi-

lielu neatkarību, lai radoši varētu izpausties par

kantiem ir sava loma, es vairāk par saimniecis-

labu kādam citam, lielākai sabiedrības daļai.

kajām lietām. Ja kaut kur jābrauc, jāorganizē, esmu arī šoferis. Šogad gan esmu ļoti sebojis, jo

Tu to arī par sevi?

daudz citu aktivitāšu.

To tu pateici.

Es ļoti vēlējos viņiem pievienoties. Ir sanācis labs formāts, kur ir attiecību tīrība, nesavtīga Latvijas sakopšana, Ziedoņa dzejas un ideju popularizēšana. Fonds un cilvēki tajā man ir devuši līdzsvaru grūtos brīžos. Esmu par to viņiem ļoti pateicīgs.

Intervijās, runājot par saviem projektiem, tu ļoti uzsver, ja tas ir kaut kas inovatīvs, jauns. Bet kāds Tibetas zemnieks kopj zemi tā, kā to darījis pirms 100 gadiem viņa sencis, un viņam nav svarīgi, lai viņa darbā būtu kaut kas jauns. Kāpēc tev tas ir svarīgi? Īsā versija – lai nebūtu garlaicīgi. Bet – kad to

Vai tam, ka fonds saistīts tieši ar Imantu Ziedoni, arī bija kāda nozīme?

tēmu izvērš... Redzi, juridiski likuma nezinā-

Protams. Viņš ir autoritāte un spilgta personība,

tu nezināšana arī neatbrīvo no tā, ka tās no-

harismātisks cilvēks, kas savā laikā ir ļoti daudz

tiek. Zeme ir apaļa – aizbēgt uz tās no kaut kā

izdarījis par spīti un pat pret vispārējo sistēmu.

ir neiespējami. Arī no jaunā, kas rodas nemitī-

Viņam ir daudz labas dzejas, taču arī bez viņa

gi. Kādēļ to neizmantot, nepārņemt, neieviest?

ir labi rakstījuši. Bet Ziedonim bija savs unikāls

Bieži vien tas, kas pie mums ir jauns, ir jauns

formāts, ko viņš radīja, – kā pulcēja cilvēkus, kā

tikai mums. Runājot par celtniecību un tehno-

organizēja koku glābšanas grupas.

loģijām, es tiešām mēģinu ieviest jaunas, ne

šana neatbrīvo no atbildības un kaut kādu lie-

tikai – lai taupītu resursus, bet vienkārši, lai

Vai šobrīd saskati vajadzību pēc tādiem cilvēkiem?

mēs būtu gudrāki, mazāk izlietotu materiālus,

Par cik lielu mērogu ir jautājums?

mazāk čakarētu dabu. Tāpat mūsu jaunais projekts – elektromašīna. Jā, tā ir ne tikai jauna,

Par Latviju.

tā ir pirmā, kas šķērsoja Dakaru. Lai gan... jau

Domāju, ka šādi cilvēki ir kā instrumenti kāda

Henrijs Fords sāka ar elektromašīnām, bet tad

kopēja mērķa sasniegšanai. Harismātiski cilvēki

viņam palaimējās vai nepalaimējās satikties ar

ir tie, kas ar savu piemēru un harismu varētu

Rokfelleru, kas pārliecināja, ka nafta ir nākotne.

izvilkt pasākumu, ko saucam par Latviju.

(Ironiski.) Cik dīvaini, cik dīvaini. Es jau bērnībā braukāju uz treniņiem ar elektro-

Ziedoņa aktīvajā periodā tie nepārprotami bija radošie cilvēki – mākslinieki, dzejnieki. Vai šodien tas tā ir?

mašīnu, kuras nosaukums bija „trolejbuss”, man

Arī citās profesijās ir radoši cilvēki, viņi var-

noloģija var attīstīties vēl tālāk un ka attīstības

būt ir vairāk aizņemti ar savu profesiju, bet tajā

iespējas vēl ir ļoti lielas.

tā bija normāla lieta. Mēs pierādījām, ka šī teh-


VĪRIETIS LILLÁ

Harismātiski cilvēki ir tie, kas ar savu piemēru un harismu varētu izvilkt pasākumu, ko saucam par Latviju


VĪRIETIS LILLÁ

Bet, protams, neko nevajag uzspiest tikai tā ne-

Bet tajā bija kaut kāds foršums, jo savstarpējās

parastuma, jaunuma dēļ. Var mierīgi likt lietā

attiecības bija labākas. Varbūt cilvēcības bija

to, kas jau ir. Var art ar arklu, nekā slikta tur

vairāk. Šodien ir citas prioritātes.

nav, ja tev jāapar savs hektārs. Viens zirgs –

Nu, un par sevi sakot – jā, „bāze” ir kļuvusi ne-

viens hektārs – viens arkls. Viss kārtībā. Bet –

daudz vecāka, tieši par 20 gadiem! Pavisam cits

ja ir simt hektāru? Tad ko? – vajag simts zirgu,

jautājums: kas ir noticis ar pilotu. Pilots Māris

simt arklu?

ir piedzīvojis visādas dzīves pieredzes – labas un ne tik labas. Satikšanās un šķiršanās. Pie-

Vai starp to Māri, kas 23 gadu vecumā nodibināja savu uzņēmumu, un tagadējo tevi ir kāda atšķirība, izņemot vecumu?

redze – tā ir galvenā atšķirība. Pārējais? Mani

Mana gada modeļiem paveicās, pareizāk – sa-

nodarboties. Toties parādījusies tāda īpašība kā

krita daudzi ārējie apstākļi. Situācija bija lab-

lēnprātība attiecībā uz dažiem lēmumiem. Tas

vēlīga – jauna valsts, vispārējs haoss, jauna

nenozīmē, ka velku garumā; varu lēmumu pie-

kārtība, emocionāls pacēlums, vairāk drosmes.

ņemt ļoti ātri, bet es spēju paskatīties uz vēlamo

Šodien – es piekrītu – jaunietim vajag vairāk

risinājumu nākotnes formā un tad risināt it kā

pielikt spēku, jābūt gudrākam, stiprākam, uz-

atpakaļceļā, nevis uz priekšu. Man ir labs sko-

ņēmīgākam, vairāk jāriskē, lai uzsāktu ceļu,

lotājs, mans Dakaras ceļabiedrs Andris Dambis,

kādu mēs gājām. Labā lieta, ka esam izdarīju-

kurš reiz, kad mums bija diezgan liela problēma,

ši diezgan daudz, lai to atvieglotu. Mēs esam

teica: „Māri, ja problēma ir liela, paskaties trīs

daudzmaz sakārtojuši likumdošanu, radījuši,

dienas uz priekšu, ja lielāka, paskaties trīs ne-

pamatu spēles noteikumiem. Kad sākām nodar-

dēļas. Vēl lielāka? Trīs mēnešus. Pavisam grūti?

boties ar biznesu, tad pateikt, ka nekas nebija

Tad trīs gadus uz priekšu paskaties.” To esmu

skaidrs, būtu nepateikt neko. Visi mācījāmies,

sev paņēmis kā filozofisku instrumentu. Un tas

visi klupām, visas ministrijas tikai sāka darbu.

palīdz.

joprojām interesē tās pašas lietas, kas interesēja toreiz, šodien es tās varu pētīt vai arī ar tām

MĀRIS UN INSTRUMENTI Runājot par instrumentiem, tu cel Gaismas pili, vai tu pats apmeklē bibliotēku?

spiests, lai gan man nepatīk, lasīt arī periodiku.

Pēdējos trīs gadus gandrīz katru dienu... – jau-

valsts sabiedriskais partneris, situācija kopumā

no bibliotēku, ko mēs būvējam!

„jāmonitorē”. Laika, lai palasītu to, kas tevi in-

Uzņēmums ir liels, 700 darbinieku, mēs esam arī

teresē kā literatūra, daudz neatliek. Tas lielāko-

Jautājums ir par to, vai tu ņem bibliotēkā grāmatas?

ties notiek tad, kad kaut kur brauc vai lido.

Man patīk grāmatas, un es tās pērku. Man mājās ir daudz grāmatu, dod Dievs man tās visas izlasīt. Ir speciāla literatūra, kas man ir jālasa, esmu

Kas tevi pēdējā laikā ir pārsteidzis vai uzrunājis no tā, ko esi izlasījis?


VĪRIETIS LILLÁ

Nezinu, vai pārsteidzis. Es izlasīju Virgin īpaš-

cilvēkus, dabūja uz kājām gan ekonomiku, gan

nieka Ričarda Brensona autobiogrāfiju... Domā-

valsts statusu, un cilvēki sāka mīlēt, lepoties ar

ju, ka viņš aizlidos tai kosmosā.

savu zemi – to visu viņš panāca caur sportu.

Man visvairāk patīk lasīt par reālām lietām. ko sasnieguši. Teicama ir grāmata par slave-

Vai vadošajiem darbiniekiem jābūt īpaši cietiem, izlēmīgiem, stervoziem, ja vajag?

nākajiem autoindustrijas inženieriem Behind

Mūsu jomā, celtniecībā, faktiski apvienoti dau-

The Wheel. Tajā ir visi: Adams Opels, Henrijs

dzu nozaru pakalpojumi. Mēs būvējam, pēr-

Fords, Enco Ferrāri, Etore Bugati, Soičiro Hon-

kam, pārdodam, arī kaut ko ražojam. Tādā ziņā

da, viņu dzīvesstāsti, kā viņi sasnieguši to, ko

celtniecība ir ļoti radoša, un cilvēkiem, kas pie

sasnieguši. Man arī patīk skatīties filmas par

mums strādā, vispirms jābūt radošiem. Mani ļoti

vēsturiskiem notikumiem. Vairākas reizes esmu

iepriecina, ka šajā intervijā es varētu viņiem pa-

noskatījies Klinta Īstvuda filmu Invictus (Neuz-

teikt „paldies” – mēs nesen nosvinējām 20 gadu

varamais – H. V.) par Dienvidāfrikas preziden-

jubileju un apsveicām daudz cilvēku, kas ir no-

tu Nelsonu Mandelu, kādā veidā viņš radīja un

strādājuši 15 gadus, ļoti daudzus – kas 10 gadus

nostiprināja patriotismu savā valstī, apvienoja

darbojušies mūsu uzņēmumā. Viņi ir uzņēmu-

Piemēram, cilvēku autobiogrāfijas, kuri ir kaut


VĪRIETIS LILLÁ

ma pamatkodols. Vienalga, kādā amatā sākuši,

Protams, var gadīties arī vilšanās vai nepie-

viņi tagad ir tie, kas vada šo biznesu un to uztur.

pildījums. Tas atkarīgs no tā, kāds ir tavs mēr-

Daži, kurus es un mani kolēģi tajā brīdī paņēma

ķis. Parasti studentiem lekcijās stāstu, ka sa-

no augstskolas, citi pievienojās vēlāk. Mēs esam

sniegums būs proporcionāls tam, cik jūs tajā

radījuši savu „smilškasti”. Un viņi ir tie, kas tajā

laikā, kad strādājat savam mērķim, spēsiet no

vingrinās tālāk un paši aiziet uz augstskolām

kaut kā atteikties.

un māca studentus. Uzņēmējiem ir vajadzīgs „čujs, ņuhs un poņa”

Kas bija pirmais, no kā tev bija jāatsakās?

(intuīcija, oža, izpratne – H. V.). „Poņa” uzkrā-

No sava brīvā laika. Protams, ka tieši tas arī ir

jas ar laiku, un, ja tavs darbinieks arī to uzkrāj,

visdārgākais jebkurā vecumā, tikai līdz septiņu

tad viss ir kārtībā. Šeit vai citā uzņēmumā viņš

gadu vecumam varēju trallināt, likās, ka laiks

iemācīsies to, ko viņam skolā neiemāca. Iespē-

un vispār viss ir bezgalīgs un mūžīgs. Bet pēc

jams, ka pieredze būs visai sāpīga, bet ilgtermi-

tam sākas skola un viss pārējais, un laiks kļūst

ņā attaisnosies.

aizvien dārgāks.

M Ā R I S U N C I LV Ē K I Tavu draugu un tuvo cilvēku loks arī ir saistīts ar darbu?

lido un noslīpē, lai būtu vēl labāk. Un ir arī tādi

Man ir draugi. Tādi, par kuriem varu teikt „bro-

prot nevienu vārdu, ja šādi pasaka, taču, pārejot

ther from another mother” (brālis no citas mam-

uz attiecīgu krievu valodu, viņam īsā laikā viss

mas – H. V.). Joprojām ir bērnības draugi. No

top skaidrs – kas ir jādara, kā ir jādara un kāpēc!

pagalma, no vairākām skolām, iegūti sportojot

Viņš jautā: „Kāpēc tu man uzreiz to TĀ nepatei-

un sabiedriskās aktivitātēs, es pazīstu daudz

ci?” Un mēs esam sapratušies.

indivīdi, kuri pat, iespējams, apvainojas, nesa-

cilvēku. Man patīk sapazīstināt savā starpā cil-

lietas savā starpā un viss virzās uz priekšu. Šajā

Kā tu domā, kāpēc mēs tik bieži ņemamies ar pasaules galu? Ir versija, ka tas jau notiek – ja ne tiešā, tad pārnestā nozīmē.

ziņā Latvija ir maza, un tas ir mūsu pluss, kas

Pēdējā laikā esmu sācis interesēties un pat ne-

jāizmanto.

daudz mācos Kristīgajā akadēmijā... par star-

vēkus no dažādām manas dzīves sfērām, un es priecājos, ka viņi pēc tam dara kaut kādas savas

preliģiju attiecībām. Vai pasaulē nesaprašanos

Uzņēmējam ir jābūt psihologam vai arī viņš var atļauties nerēķināties ar citu jūtām?

un konfliktus izraisa ekonomika, naftas cena,

Nerēķināties nedrīkst! Par katru cilvēku atbil-

cits? Man ir sava pieredze, atrodoties starp mu-

dēt grūti, taču tu jūti, kuram ir jāsaka – „tu gan

sulmaņiem un arī dzīvojot šeit, pašam esot kris-

esi malacis, darbs ir gandrīz perfekts, bet, ja tu

tietim. Uz cilvēkiem, kas tiešām kopj savu reli-

vēl noslīpētu šo maliņu, nu tad...!” Un viņš aiz-

ģisko piederību (es nerunāju par ekstrēmistiem

ietekme, varaskāre vai tomēr ir vēl kaut kas


VĪRIETIS LILLÁ


VĪRIETIS LILLÁ

Parasti studentiem lekcijās stāstu, ka sasniegums būs proporcionāls tam, cik jūs tajā laikā, kad strādājat savam mērķim, spēsiet no kaut kā atteikties. Kas bija pirmais, no kā tev bija jāatsakās? No sava brīvā laika.

un musinātājiem) un saprot, kāpēc viņi to dara,

cīties arī attiecības. Un to jūs mācīsieties piecus

es skatos ar respektu. It sevišķi uz budistiem, lai

gadus.” Sabiedrības pamatu pamatā ir jābūt cil-

arī budisms nav reliģija, bet dzīves mācība. Ja

vēku savstarpējām attiecībām. Tas nenozīmē,

katrs dzīvotu un koptu savu pārliecību, tad taču

ka ir jābūt komunismam – o, rozā revolūcija! –,

viss būtu OK. Ja es neuzbāžos ar savu vienīgo

nepavisam ne. Bet ir iespējams attiecību for-

pareizo ideju un nemēģinu otru pārliecināt, ka

māts, kur visi justos apmierināti, ar iespēju kat-

„viņš ir garām” un es kā kristietis esmu „kru-

ram kā indivīdam attīstīties, neaizskarot citus.

tāks” ar savu pārliecību, – konfliktu nav. Man

Mēs it kā to gribētu, tā kā varētu, bet kaut kas

patīk, kā mans draugs, arī uzņēmējs un liels bu-

ļoti no tā attur...

rātājs, par to saka: „Katrs nopērk savu mocīti un krāso savā krāsā, kādu grib.”

Plēsīgā cilvēka daba? Nezinu. Nemāk cilvēki savaldīt savas ambīcijas.

Kam būtu jāmainās, lai mēs visi dzīvotu labāk?

Tās ir jāapmierina visdažādākajos veidos. Bet am-

Attiecībām starp cilvēkiem. Mana drauga tēvs,

bīcijas var apmierināt pozitīvi. Var ilgu laiku tre-

kādas augstskolas vadītājs, studentiem kat-

nēties un tad aizbraukt uz olimpiādi pamēroties

ru gadu 1. septembrī saka: „Nu ko atvilkāties?

spēkiem, kurš stiprāks, iespējams zaudēt, braukt

Priekš kam? Mācīties? Tā. Ko vēl? Biznesu gri-

mājās, atkal četrus gadus trenēties, lai atkal aiz-

bas? Nu tad pirmā stunda. Ir jāiemācās trīs lietas,

brauktu, un – yes! – uzvarēt!! Ambīcija ir apmie-

lai bizness būtu veiksmīgs: pirmkārt, attiecības,

rināta. Bet ambīcijas, ko mēs redzam ikdienā ik uz

otrais, ko būtu vēlams iemācīties, ir attiecības,

soļa, kad nav šo „olimpisko spēļu” principa, bieži

un tad vēl pie šīm divām lietām vajadzētu iemā-

vien ir seklas. Materiālās pasaules vērtību skala


VĪRIETIS LILLÁ


VĪRIETIS LILLÁ

ir dominējoša, garīgo atstājot otrajā plānā. Bērni,

sim iet citu evolūcijas ceļu. Tas nenozīmē, ka ne-

kas septiņu gadu vecumā sāk iet skolā, jau redz,

būs biznesa vai nebūs to lietu, ar ko mēs tagad

kāds apkārt ir dominējošais formāts, un viņi arī

nodarbojamies. Jautājums ir: kā mēs to darīsim?

sāk uz to „pavilkties” un kļūt tādi paši „varoņi”.

Tas „KĀ” ir sačakarēts šobrīd. Un es ticu – jā, es

Protams, tas nebūt neattiecas uz visiem!

ticu –, ka kādreiz tā būs. Vai mēs ar tevi, vai es

Tad, kad mainīsies attiecību formāts, mēs sāk-

to piedzīvošu? – labs jautājums!

MĀRIS UN LŪZUMA PUNKTS Vai tu varētu izdzīvot, ja tevi ieliktu pirmatnējā vidē, atņemot visus gadžetus, ieskaitot elektrību?

Bet tas man netraucē priecāties par garšīgu

Es domāju, ka noteikti varētu. Rallijā mēs jau

nejūtot garšu. Varbūt esmu nekorekts un tajā

esam tuvu tai pirmatnībai, labi, mēs to darām

brīdī runāju pa telefonu. Bet es tiešām prie-

ar „gadžetu”, bet mēs atrodamies vidē, kur tava

cājos par to speciāli apmācīto cilvēku, kuru

izdzīvošana ir atkarīgs tikai no tevis.

sauc par pavāru un kurš uztaisījis tiešām for-

tēju. Vai mierīgi paēst, nevis aprīt pusdienas,

šu zupu!

Vai tev patīk strādāt „ar rokām”? Ko nozīmē – ar rokām?

Kas notika, kāpēc sāki tam pievērst uzmanību? (Ilga pauze.) Man tas jāsaka?

Nu, plauktiņu izgatavot. Es izgatavoju plauktiņu mājās. Mana pirmā iz-

Jā.

glītība ir kokapstrāde. Man patīk strādāt pašam,

(Pauze.) Man bija divi gadi, kas lika šo to pārdo-

cik man laiks to atļauj. Vienmēr esmu dzīvojis un

māt. Tas bija rallijā lauzts mugurkauls un visas

arī tagad dzīvoju „pie zemes”, un ir rakts, stādīts,

no tā izrietošās sekas. Tas no manis prasīja daudz

pļauts, būvēts...

gan morālu, gan fizisku spēku, lai atjaunotos tādā

Savā ziņā man patīk, ka cilvēki tagad vairāk sā-

ritmā, kādu mani atpazīst jeb ir pieraduši atpazīt

kuši runāt par „šeit un tagad”, jo citādi viņi ce-

pārējie. Labi saprotu, ka, pat ja korpusa pārvie-

pas par to, kā viņiem nav, nevis priecājas par to,

tošanās būtu ne ar paša kājām, bet ratiņkrēslā,

kas ir. Izbaudīt to, kas ir šajā mirklī! Man pašam

es tāpat nebūtu apstājies. Bet galvenais, kas tajā

līdz tam bija jānonāk. Es agrāk skrēju ar aizkri-

brīdī notika, – man bija laiks! Es ļoti daudz pār-

tušu širmi un neko neredzēju.

domāju un izvērtēju šajā laikā. Tā rezultātā, iespējams, es šodien domāju tā, kā domāju, un pie-

Vai tagad esi sācis dzīvot lēnāk?

ņemu tādus lēmumus, kādus pieņemu.

Es nesaku, ka tā ir lēnā dzīvošana. Mans ritms

Jā, tas pilots, ko sauc par Māri, dabūja kārtīgi pa

ir ļoti ātrs. Darbā un dzīvē paralēli notiek ļoti

zobiem.

daudz lietu, un, lai tās risinātu, es izmanto-

Tu biji nobijies?

ju laicīgos „gadžetus”, lai izdarītu vēl vairāk.

Jā.


VĪRIETIS LILLÁ

– Es biju ļoti ieskrējies, uzņēmis sirsnīgu ātrumu. – Tu laikam nerunā par ralliju?

ŠALLE NO VEIKALA MONTON

– Jā, es par dzīvi vairāk.


VĪRIETIS LILLÁ

Bet turpini piedalīties rallijā?

likās. Es biju ļoti ieskrējies, uzņēmis sirsnīgu

Par to saka – vajag ārstēties ar to, ar ko saslimi.

ātrumu.

To jau saka par paģirām.

Tu laikam nerunā par ralliju?

Bet es to saku par šo gadījumu. Tas jau neno-

Jā, es par dzīvi vairāk. Par ātru tas ātrums bija.

zīmē, ka es braukšu rallijā mūžīgi. Tagad es to daru nedaudz citādāk kā līdz tam, ar citiem mērķiem, ar citu garšu.

Kas ir tas, ko cilvēks visvairāk zaudē, kad ir uzņēmis tādu ātrumu? Viņš neredz un neklausās. Tāpēc, ka skatīties

Kādā veidā mērķi ir mainījušies?

un dzirdēt nav tas pats, kas redzēt un klausīties.

Kādreiz par jebkuru cenu vajadzēja uzvaru.

Es dzirdu, bet neklausos, es skatos, bet neredzu.

Pēc tam bija jāpārdefinē, kas ir uzvara. Manā

Labākajā gadījumā vēl pie šāda ātruma versijas:

gadījumā jau piedalīšanās ir uzvara. Es pieda-

ko gribu – to redzu, ko gribu – to klausos, pārē-

los – es jau esmu uzvarējis, viss, kas notiek

jais man iet secen.

tālāk, tas man ir bonusā. Iepriekš jau tā ne-

MĀRIS UN PĀRMANTOJAMĪBA Ar ko tava bērnība atšķiras no tavu bērnu bērnības? Meita jau ir liela, salīdzināsim ar dēlu?

tā vērtība jānes tālāk, un tā caur šo ģenerāciju

Grūts jautājums. Man bērnībā bija savi uzdevu-

kopumā. Taču, ja kāds ir sačakarējis to bāzi – jā,

mi, viņam šobrīd ir citi. Es esmu 1969. gada mo-

viņš ir iedevis pēcnācējam dzīvību, bet viņš to

delis, viņš ir... (aizdomājas) 1998. gada modelis,

cilvēciņu ir pametis –, tad bērnam nākas sākt

tātad man ir sava softa versija, viņam – sava.

nevis ar to, kas 98. gada modelim pienāktos,

Kad es lasu ievērojamu cilvēku autobiogrāfijas,

bet darbos, mācībās sākt ar to, ko es vilku no

mani interesē, kā un ko viņi nodevuši tālāk. Es

1969. gada. Tad, protams, viņam ir grūti salīdzi-

ceru, ka tas, ko esmu izdarījis, nav bijis velti, ka

nāties ar savu vienaudzi. Tā ir pilnīgi cita starta

mans dēls var to pārņemt un nest tālāk, un atkal

pozīcija. Bet pateikt, kas mūs kardināli atšķir...

nodot, un tādā veidā veidojas lielāka pievienotā

Viņš tāpat kā es skraida uz skolu, tāpat katru

vērtība. Būs 2014. gada modelis, 2034. gada mo-

dienu iet uz treniņu.

mēs varētu pabīdīt attīstības virzienā cilvēkus

delis un tā tālāk, un katrs būs labāks par iepriekšējo. Manam dēlam ir vairāk sakārtota bāze, lai

Arī uz hokeju?

nav jāatgriežas atpakaļ, viņš var no šīs bāzes

Nē, uz paukošanu. Es vienu brīdi tā kā kreņķē-

iet uz priekšu. Es tagad nerunāju par trallinā-

jos, ka viņš izvēlējās to sporta veidu. Viņam bija

šanu bērnībā, visādiem pigoriem un blēņām:

kādi 8 vai 9 gadi. Piedāvāju viņam hokeju, par to

tas ir jādara uz pilnu klapi. Bet kaut kādā brīdī,

es visu zināju, bet viņam tā doma nepatika. Tad

akumulējot jau sasniegto, viņam būtu pievieno-

es ievēroju, ka viņu interesē datorspēles, žurnā-


VĪRIETIS LILLÁ

Ir kaut kāds formāts, kurā mēs dzīvojam, kas ir iestatīts no dabas – kurš par ko uzņemas atbildību, ko dara sievietes, bet ko – vīrieši.[..] Kad ir jāatnes pīrāgs, man labāk patīk, ka to dara sieviešu dzimtes pārstāve.

li, vēl dažādas lietas, saistītas ar viduslaikiem.

mājās, un šobrīd man ir prieks skatīties uz viņa

Vakarā ar plastmasas zobenu šis iet nomizo ābe-

attieksmi, kura ir mainījusies. Mani draugi vi-

li un ar padarīta darba sajūtu atnāk mājās. Tad

ņam prasīja, kā viņam klājas paukošanā. Sekoja

es aizvedu viņu uz paukošanas treniņu, lai viņš

atbilde: „Šobrīd tas sports mani ir pārņēmis.”

paskatās, un viņš teica, ka mēģinās. Un tā lieta viņam aizgāja.

Vai tas nav tāpēc, ka viņš vēlas tavu atzinību?

Kādu laiku it kā labi gāja, bet viņam paralēli

Atzinība ir atkarīga no rezultāta. Bet vispār uz

bija ģitāra mūzikas skolā, jāmācās, visa bija par

šo jautājumu viņš noteikti atbildētu labāk par

daudz... radās arī citas intereses. Mēs vienreiz

mani!

pārrunājām, kāpēc mēs to darām, ja mums ir rezultāts nevienam nav vajadzīgs, tu ļoti tērē

Kāda bija tava bāze 1969. gadā, ko saņēmi no tēva? Lasīju, ka viņš bija tāds pieredzējis, ne vairs jauneklis.

laiku, lai būtu ar šādu rezultātu, tam nav jēgas.

Jā, diezgan pieredzējis krabis! Viņš bija godīgs

Dēlam, tāpat kā man, ir svarīga Latvija! Viņš

vīrs, izgājis karu. Viņa liktenis nebija vienkāršs,

vienās sacīkstēs panāca, ka pārvelk karogu, jo

bet viņš bija godīgs. To varēja just uz katra soļa.

sacīkšu rīkotāji kļūdaini bija uzlikuši austriešu.

Vecaistēvs no mātes puses bija viņa draugs, mam-

Tas mani iespaidoja. Un es viņam saku, tu taču

ma bija daudz jaunāka. To, ko tēvs darīja, viņš

vari aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm nevis kā

darīja fundamentāli un kārtīgi, un par tādām lie-

skatītājs, bet – lai nestu lāpu. Viņš par to aizdo-

tām, ko viņš nevarēja ietekmēt, viņš necepās.

tāds... nekāds rezultāts. Tā kā tu trenējies, tāds


VĪRIETIS LILLÁ

Un kas tev „bāzē” no mammas?

bet uzturēja labas attiecības. Nebija tās kopī-

Tādā ziņā man bija grūtāk nekā manam dēlam, jo

bas, bet man tās netrūka. Es paliku pie mammas,

mani vecāki nedzīvoja kopā, tāpēc es viņus dalī-

bet drīzāk dzīvoju ar vecomāti. Bet mammai bija

ju. Man tas nelikās nekas nenormāls, jo es nezi-

tāda lieta, ko es ļoti ievēroju. Viņa teica: „Katrs

nāju, kā ir tad, ja tā nav. Viņiem bija liela gadu

ciemiņš jāpaēdina, jo tu nezini, kad tu paēdini

starpība, un viņi izlēma labāk nemocīties kopā,

eņģeli.” Un es vienmēr cenšos jebkuru paēdināt.

MĀRIS UN SIEVIETES Ievēroju, ka tu lieto vīriešu dzimti, piemēram, runājot par uzņēmumu un darbiniekiem. RBSSKALS mājaslapā vadības banerī ir tikai viena sieviete.

patīk, ka to dara sieviešu dzimtes pārstāve. Ja

Mums uzņēmumā ir ļoti daudz sieviešu. Tiešām

bu pateikt, ka viņš ir sieviete. Tikai to, ka viņš

daudz! Nē, darba ziņā es galīgi nenodalu dzimtu

rīkojas nevīrišķīgi. Man būtu grūti iedomāties,

lomas. Es gan domāju, ka vīriešiem būtu jābūt

ka sāktos karš un visi džeki salīstu mājās, maz-

tiem, kuriem jāuzņemas tādi sarežģīti, vīrišķīgi

gātu veļu, auklētu bērnus, bet visas sievietes

lēmumi (ja es šito pateikšu... skandāli ies vaļā!).

paņemtu plintes un ietu aizstāvēt robežu.

vīrietis sāk īdēt, es viņam saku: „Vai tu esi lupata?” Un tas ir sieviešu dzimtē, bet ar to es negri-

Protams, protams, arī sievietes pieņem vīrišķī-

Bet sievietes taču dien armijā.

gus lēmumus!

Kāpēc ne, ja gribas pamēģināt? Es runāju par

Kas ir vīrišķīgi lēmumi?

tādu iedzimtu sistēmu, nevis par stingru dar-

Kad runāju vīriešu dzimtē, es domāju par vī-

bu sadali pēc dzimumiem. Veči var iet palīgā

rišķīgiem

rīcībām,

mazgāt veļu, tas ir normāli, tas ir smags darbs.

krieviski var labi pateikt: „po vzroslomu” (kā

Taču ikviena pienākumi tomēr sadalās pēc tā,

pieaugušie – H. V.). Tas attiecas uz brīdi, kad

kam kas vairāk atbilst vai neatbilst. Tā šobrīd

ir jāpieņem lēmums. Nevar atļauties īdēt un

ir ļoti sensitīva tēma. Tiklīdz es sākšu runāt,

ņemties – jā, nē –, bet jāpieņem lēmums: „Tas

kāds apvainosies. It kā tiktu ierobežotas tiesī-

būs tā, un mēs to darīsim.”

bas. Vai dieniņās! Uz priekšu! Jebkurš var darīt

Ir kaut kāds formāts, kurā mēs dzīvojam, kas ir

jebko. Bet arī puika, kamēr viņš ir mazāks, grib

iestatīts no dabas – kurš par ko uzņemas atbil-

būt vairāk ar mammu – un tas ir normāli. Un

dību, ko dara sievietes, bet ko – vīrieši. Tas ne-

viņa tēvam nevajag apvainoties, mēģināt no-

nozīmē, ka sieviete nevar strādāt, nevar būt par

raut nost, jo pienāks arī viņa laiks. Lai dēls ir

direktoru vai iet ar draudzenēm uz bāru vakarā.

ar mammu: kad tad viņš mammai klēpī sēdēs –

Bet – kad jāskalda malka, man liekas, būtu stul-

kad viņam būs divdesmit? Tajā laikā abi izbau-

bi, ja to darītu sieviete. Džeki iet un saskalda.

da to mīlestību, un ir forši. Vēlāk, kad puika

Tāpat džeki virtuvē. Man patīk kaut ko gatavot.

paaugas, skaidrs, mēs ejam uz hoķi, darām vēl

Bet tik un tā, kad ir jāatnes pīrāgs, man labāk

kaut ko...

lēmumiem,

vīrišķīgām


VĪRIETIS LILLÁ

MĀRIS UN NAUDA Intervijās līdzās jaunradei tev ir vēl viena mīļa tēma – kvalitāte. Vai tā attiecas tikai uz lietām? Piemēram, vai tu spēj novērtēt cilvēku pēc tā, kas viņam mugurā, vai arī – kāds pulkstenis uz rokas?

tāpat domāju par rēķiniem kā vairums. Man ir

Ja es skatos uz cilvēku pēc tā, kā viņš izskatās,

mā un tā tālāk. Un lai mēs varam lietot tās laik-

es varu neuzzināt, kas viņš ir. Mums atliek pa-

metīgās lietas, kuras ir pieejamas šobrīd, nevis

runāties, un, ja mēs saprotamies, mums ir šī

stāstīt „kad es augu...”. Bet tas viss ir absolūtās

komunikācija, tad arī noskaidrojas kvalitāte.

normas robežās. Tā virsvērtība naudai manās

Tajā pašā laikā labi ģērbties nav netikums, un

acīs ir tā, ka tas ir instruments.

drusciņ citas attiecības ar naudu. Man nauda ir instruments. Protams, es rūpējos par savējiem, lai ir cimdi, zeķes, zābaciņi, lai ir paēduši, siltu-

tā atkal ir katra cilvēka brīva izpausme. Tam, manuprāt, nav liela sakara ar cenu. Lai gan ir

Lai sasniegtu ko?

cilvēki, kas modes industrijā strādā, rada gau-

To, kas tajā brīdī ir nācis pretī. Un man tas ļoti

mīgas lietas, un, ja tev ir pietiekams materiālais

patīk. Man patīk, ka es varu būt procesa dalīb-

nodrošinājums, tu vari aiziet, nopirkt pavasara

nieks.

kolekciju, justies ērti un vairs par to nemocīties,

Man nesen uzdeva jautājumu par laimi. „Aiz-

neņemties, nedzīvot veikalā, – tas taču ir jauki.

gāja” saruna par emocijām, un es teicu, ka es

Bet tas nav atskaites punkts cilvēka esamības –

varu vienādi priecāties gan par uzvaru Dakarā,

esamības ar lielo burtu – kvalitātei!

tāpēc, ka tas ir bijis milzīgs komandas darbs, gan par bērna atsūtītu īsziņu: „Paldies, tēti, ka

Kas tad ir?

tu esi.” Manī tās abas rada prieku. Kura lielāku,

Labi, stāstīšu piemēru. Ko es atvedu no Honkon-

kura mazāku – to es noklusēšu.

gas? Turienes uzņēmēju filozofiju. Tur jautā-

Un vēl kāda lieta, kas gandarī, – ka tiem cilvē-

jums „kā tev iet?” tiek aizstāts ar „ko tu dari?”.

kiem, kas man ir apkārt, es varu kaut kā palīdzēt.

„Ar biznesu nodarbojos.” – „OK, labi.” Un sa-

Nevajag obligāti ar naudu, var ar kādu kontaktu,

runa faktiski neturpinās. Atslēgas jautājums ir

ar padomu, ar ieceri, labi, arī ar naudu, lai viņš

„ko tu dari?” Jo es esmu tas, ko es daru.

var uzsākt, lai ir tas mazais tramplīniņš.

Un tagad mani vairāk interesē, ko tas cilvēks

Kas ir tas, ko tu vislabprātāk dari kopā ar ģimeni?

dara.

No visa pa druskai – slēpojam, ceļojam. Bet tādu

Kas ir foršākais, kas nāk līdzi zināma līmeņa labklājībai? Taču ne tikai iespēja nedomāt par rēķiniem?

kopības sajūtu mums palīdz uzturēt galda spē-

Esmu laicīgs cilvēks un dzīvoju uz zemes. Es arī

negrib padoties! L

les. Skrablis. Tāda spēle, kurā neviens no mums

L


MĒS LILLÁ

M AN TE VI VA JAG! B E T VARBŪT L A BĀ K NE ...? Z ANE MAGONE

FOTO: SHUTTERSTOCK

L I L L A` K O N S U LT Ē J A P S I H O L O Ģ E U N K O U Č S I N G A Š TĀ L H U TA


MĒS LILLÁ

Viņš paskatījās uz tevi, tu paskatījies uz viņu. Un pagāji garām. Kā daudziem. Bet kaut kas tomēr lika atskatīties... Un, ak vai... Arī viņš skatās! Nu tu apjaut, kā jutās Anna Kareņina, iekrītot jaunā Vronska zilo acu bezdibeņos. Pakrūtē sāk auļot mazi kumeliņi, sirds apmet kūleni. Hmmm... Kas tas bija? Slavenais „klikšķis”, kas no tūkstošiem noskan tikai pret vienu! Turpinājums


MĒS LILLA

BŪT VAI NEBŪT? Tādu piedzīvoja arī Laila (38): „Manuprāt,

tu meties apskāvienos, peldies baudā, izdzī-

„klikšķis” ir ķīmiska reakcija, kas notiek kaut

vo katru sekundi ar neaprakstāmu pacilātību.

kur ķermenī, ļoti tālu no galvas... Man tāds

Vaigi zied, tu izskaties daudz labāk un pati par

trāpījās darbavietā – pret kolēģi, kurš bija pre-

to tīksminies. Tu mirdzi. Draudzenes, vēlīgi

cējies un kuru pazinu vairākus gadus, turklāt

smaidot, konstatē: „A-hā, spuldzīte ieskrūvē-

viņš man krita uz nerviem. Un vispār „klikšķi-

ta...” Psiholoģe Inga Štālhuta skaidro: „Pir-

nāt” darbavietā ir pret maniem principiem. Bet

mām kārtām „klikšķis” var būt ķermeņa radīts

tas notika – un abpusēji. Man tiešām likās, ka

saviļņojums. Un labi, ka tāds ir, jo tā ir šūnu

ir aizbraucis jumts... Mēs slepus skūpstījāmies

valoda, kas kliedz: re, kur labs materiāls, man

tumšos gaiteņos, brīžam pat likās, ka savu

to vajag! Tādos gadījumos nav svarīgs ne CV,

„klikšķi” nevaram noslēpt no apkārtējiem. Re-

ne mantiskais stāvoklis, ne sabiedrības vie-

tajos apskaidrības brīžos mēģināju sev atgādi-

doklis. Tā ir dzīvības manifestēšanas izpaus-

nāt, ka šim pasākumam nav nākotnes utt. Bet,

me. Tā var izvērsties par abpusēju mīlestību,

godīgi sakot, man šķiet – tajā laikā mēs domā-

un šajā gadījumā var teikt paldies, ka klausīji

jām tikai par to, kā beidzot tiksim līdz gultai.

savai sajūtai. Bet pēc pieredzes varu teikt, ka

Kādu mēnesi es mēģināju atvirzīt nenovērša-

šis nav labākais formāts. Jo ķermenis nav la-

mo, bet tas nebija manos spēkos. Tā ilgi gaidītā

bākais lēmumu pieņēmējs, tam ir visierobe-

nakts bija rūpīgi plānota un grēcīgi salda. Tas

žotākā struktūra. Cik tad ilgi būsi skaists un

bija tā vērts, ja runājam par baudu. Kā tas va-

pievilcīgs, cik ilgi spēsi izraisīt uzbudinājumu?

rēja atgadīties ar mani, vēl šodien nesaprotu.

Labāk pakāpies vienu institūciju augstāk – uz

Nu „klikšķis”...”

prātu. Tas izsvērs, kāds būs mans ieguvums,

Ļauties vai neļauties? Kā zināms, labāk ir no-

cik ekoloģiski tas būs no sabiedrības viedokļa,

žēlot to, ko esi izdarījis, nekā to, ko neesi... Un

vai viņš man vispār der?”

PR ĀTS VAI JŪTĪGUMS Taču izrādās, ka iespējami arī prāta izraisīti

rīt tevi laimīgu. Un nav ko pārmest, ja sieviete

„klikšķi”. „Tas tev diktē – te ož pēc naudas, šis

savā galvā uzburto ainu dēļ ļaujas kaislei, kamēr

cilvēks spēs gan pabarot mani, gan izskolot bēr-

vīrieti ir vadījis tikai viņa „barometrs” – o, šī

nus. Lūdzu, iesaiņojiet man šo! Un tur nav nekā

gan ir foršā meitene... Sievietei šķiet, ka mīlnie-

nosodāma. Tā vienkārši ir. Tevi uzrunā viņa

ka jūtas būs veikušas to pašu ceļu – no galvas

stāja, izturēšanās, runas maniere, attieksme

uz intīmo vietu –, un nav ko apvainoties, kad tā

pret citiem, prāta spējas un visgudras sarunas.

nav noticis. Viņa vīrišķā bulta lepni stāv iedur-

Tu iegalvo sev, ka tieši tāds cilvēks varētu da-

ta mērķa desmit punktu atzīmē un negrasās ne


MĒS LILLÁ

Man tiešām likās, ka ir aizbraucis jumts... Mēs slepus skūpstījāmies tumšos gaiteņos...


MĒS LILLA

pakāpties augstāk, ne nolaisties zemāk...” šerpa

„Viena no pievilcīguma komponentēm ir dros-

ir Inga. Lai gan – kas var būt nožēlojamāk, ja

me, bezbailīgums. Ja tu jūti, ka cilvēkā ir dziļas,

dzimumdziņa allaž ņem varu pār prātu...

universālas kvalitātes, kaut kas vērtīgs, derīgs,

Galu galā cilvēkam ir piecas maņas (smarža,

tas tevi pievilks kā zemes gravitācijas spēks. Ne

garša, oža, redze, dzirde) un arī tauste, ja kas.

velti saka – „iekrīt acīs”. Arī tā ir gravitācija. Kā

Jo spēcīgāks „klikšķis”, jo vairāk maņu tajā pie-

akmens, kurš krīt vienmēr zemē. Un angliskais

dalās. Bet mēs jau nesākamies un nebeidza-

„fall in love”? Vai tā nav vistīrākā gravitācija?”Te

mies tikai ar ķermeni, ādu. Ap katru no mums ir

nu ir jāsaprot, kurš ir lēmumu pieņēmējs tavā

magnētiskais lauks, elektriskais lauks, gaismas

ķermenī – saknes čakra, prāts vai gars. Ideālā

lauks. Te gluži kā fizikā notiek reakcijas – pie-

variantā, tie visi trīs mierīgā gaisotnē apspries-

vilkšanās vai atgrūšanās. Un tas, ko mēs redzam

tos un darītu zināmu tev savu viedo lēmumu.

ar acīm, ir jau sekundāri. Inga Štālhuta skaidro:

Bet tā reti notiek... Ļoti reti. Pārāk reti.

OŽ A VAI MAĢIJA Jāņa Zālīša grāmatas Mīlestības vārdā iedvesmo-

nav sliktākais veids, kā atrast savu ideālo partneri.

tas, astoņdesmito gadu Padomu Latvijas meitenes,

Ja šāds paņēmies tev šķiet pārāk dzīvniecisks, tad

ļaujoties seksuālam valdzinājumam, jau pēc viena

ir iespēja maģisko feromonu iegādāties smaržu

seksuāla kontakta, kurš šķita labs esam, secināja –

pudelītē. No nieka Ls 6,90 internetveikalā līdz

o, jā, tā ir mīlestība, precamies! Jo grāmatā tak

vairākiem simtiem latu ārvalstu butikos – un vī-

rakstīts – labs sekss var būt tikai ar mīlamu cilvē-

riešu lamatas jau neredzami vijas tev ap kaklu.

ku. Tagad ir skaidrs – saskaņa vienā saskarsmes

Pasākumu organizatore Inga ne bez smiekliem

punktā nav garantija mūžgarai kopdzīvei un pat

atceras kādu gadījumu: „Ar draudzenēm devā-

stabilai emocionālai saiknei. Tas ir kā Siāmas dvī-

mies skatīties hokeja maču. Divas no viņām inte-

ņiem – ar gurniem esam viens otram pielipināti,

reses pēc iesmaržojās ar jauniegādātajām „fero-

bet galvas griežas katra uz savu pusi. Tomēr arī

monu” smaržām. Es kā konservatīvs cilvēks – ar

šodien visas manis aptaujātās dāmas apgalvoja,

savām parastajām. Tā nu spraucāmies uz savām

ka labs sekss iespējams tikai ar mīlamu vīrieti.

vietām, es pa priekšu, viņas aiz manis. Kad sēdo-

Ka vajadzīgs ne tikai klikšķis, bet tā Mendeļe-

šajiem esam jau garām, kāds vīrietis man jautā:

jeva tabulā neierakstītā Jūtu Ķīmija. Varbūt to

„Kas tās jums par smaržām?” Es vienkāršā atklā-

rada pēdējā laikā tik populārie feromoni – spēcī-

tībā tās arī nosaucu. Bet te pēkšņi abas līdznācē-

gās vielas, ko izstrādā katrs cilvēks un kas zem-

jas pārtrauc manis teikto, skaļi protestējot: „Nē,

apziņas līmenī nosūta signālus pretējam dzimu-

nē, viņš noteikti domāja mūsu smaržas!!!” Man,

mam? Amerikā pat tiek rīkotas feromonu ballītes.

protams, nāca smiekli. Bet tad es sapratu, ko dod

Tev atliek aizsūtīt rīkotājiem polietilēna maisiņā

tās feromonu smaržas. Pārliecību! Tu vairs ne

savu trīs dienas pavalkāto kreklu un doties apos-

mirkli nešaubies, jo jūties iekārojama, seksuāla,

tīt citu „dabīgās smaržas” – kas zina, varbūt tas

intriģējoša!”


MĒS LILLÁ

Visas manis aptaujātās dāmas apgalvoja, ka labs sekss iespējams tikai ar mīlamu vīrieti


MĒS LILLÁ

VAI TAGAD BŪS K Ā TOREIZ? Patiesībā katrs izvēlas to, kas viņam der. Pat ja

diemžēl „ilgi un laimīgi” nesekoja... Tāda bija

apjauš to par vēlu. Vienīgi – smadzenes necieš

viņa izvēle. Toties pēc vienpadsmit gadiem por-

pārtrauktības efektu. Ja tu pamet kādu puisi,

tālā draugiem.lv saņēmu vēstuli: „Mūsu iepazī-

visai drīz vairs neatcerēsies ne viņa vārdu, ne

šanos es nekad neaizmirsīšu. Tas bija... satrie-

izskatu. Ja atstāta tiksi tu, aizvainojums un at-

coši, fantastiski... Pēc tam es visu salaidu „dēlī”.

miņas gruzdēs mūžam.

Bija jābūt savādāk... Tas rūgtums ir palicis.” Go-

Zita (42): „Tas notika pirms gandrīz divpadsmit

dīgi sakot, tajā brīdī es sajutos kā toreiz. Sirds

gadiem. Devos skatīties Rīgai 800 salūtu uz Kon-

dauzījās kā neprātīga. Viņš aicina uz kafiju, ko

gresu nama jumta ar kādu čali. Pret rītu devos

joprojām neesam padzēruši...”

prom jau ar citu... Pirmais tajā burzmā noklī-

„Tāpat vien kafiju nedzer,” psiholoģe Inga Štāl-

da un, tā kā telefonu pārklājumā bija iestājies

huta ir pārliecināta. „Ja „klikšķis” toreiz būtu

sajukums, nebija sazvanāms. Ar draugiem jauki

nostrādājis visos trijos vai vismaz divos līme-

atzīmējām mūsu sirmās gaviļnieces dižo jubile-

ņos, nekādas finansiālās vai citas grūtības ne-

ju, kad pienāca ziņa, ka citā stāvā arī esot kāda

būtu jūs izšķīrušas. Iespējams, vīrietis tagad

vientuļa svinētāju kompānija. Tikām laipni ai-

grib redzēt, kā tu izskaties, kāda ir tava emo-

cināti pievienoties. Un tad tas notika... Viens

cionālā temperatūra. Tu esi viņa ziedu laiku at-

acu skats, un es biju pagalam... Jautri tērgāju

miņas. Ja arī tevī ir interese un nav žēl laika un

ar jauniegūtajiem paziņām, bet uz Viņu skatī-

enerģijas, ej uz to kafiju! Ej ar veselīgu zinātkā-

ties izvairījos, cik vien spēka. Pat nezinu – kā-

ri, mēģini sajust, kāds viņš ir tagad. Vai ir ērti,

pēc. Laikam „klikšķis” bija tik spēcīgs, ka radīja

vai ir interesanti. Tikai nesalīdzini un negaidi,

ne vien eiforiju, bet arī stipras bailes. Kad jau

ka „vibrēs” kā toreiz. Viņš ir cits, un tu esi cita.

pret rītu mērcējām kājas strūklakā un skūpstu

Tomēr divpadsmit gadi ir pagājuši. Galvenais ir

starplaikos runājāmies, viņš nedaudz pārmetoši

attiekties pret situāciju ar vieglumu. Ja tādā no-

man vaicāja: „Kā tu spēji uz mani tik ilgi ne-

skaņā iesi uz tikšanos, arī kafija būs maksimāli

skatīties?!?” Mēnesis pagāja mīlas skurbulī, bet

garšīga.”

IDEĀL AIS SAVIENOJUMS Nekas viegls jau tāds „klikšķis” nav. Bet ķer-

auļo kā jauns ērzelis un nav apturams. Ļauj vi-

menim ir uz to jāreaģē! Patiesībā ķermenis ir

ņam to darīt, ļauj. Bet tad rēķinies ar sekām...

ārkārtīgi slinks – allaž tas jāpiespiež vingrot

Vai arī mēģini sarunāt: „Nu, klau, tev jau ir bi-

vai doties uz darbu, arī – izpildīt laulātā drau-

juši trīs vīri un pieci bērni, esi ka nu prātīgs...”

ga pienākumus... Bet brīdī, kad kaut kur atskan

Mēs visi ilgojamies pēc īstām jūtām. Un, lai gan

šis maģiskais „klikš”, tavs uzticamais ķermenis

amerikāņu filmas nosaukums vēsta Mīlestība


MĒS LILLA

ilgst trīs gadus, zinātnieku atklātā patiesība

cīgās attiecībās. Galvenais – saredzi un izdari

ir daudz skaudrāka – tās periods ir 8–11 mē-

izvēli. Tev ir zināšanas un rīcības brīvība. Bet

neši. Viss, ķermenis ir paēdis, vairāk nevajag.

pa vidu starp „klikšķi” un nopietnu attiecī-

Tad jāliek kas klāt no gara, saprāta, apziņas.

bu uzsākšanu – lēmumu pieņemšanas telpa.

Inga Štālhuta uzskata: „Ja attiecībās ieliek ga-

Pirms lec gultiņā, tomēr padomā. „Klikšķis”

rīgo komponenti, kur augstākā kulminācija ir

ir iemesls būt uzmanīgai, jo tu esi kāda cita

1+1=3, jo mēs radām ko augstvērtīgu (vai tas

ietekmē. Pasēdi, pafilozofē. Ja tiešām redzi,

būtu bērns, māja, mākslas ideja vai kas cits),

ka ir īstais, – ej un nevienam nesūdzies par

tad jūtu ķīmija un klikšķis var pāraugt ilglai-

sekām.” L L


JĀ! LILLÁ

TO M A K R E I C B ERG A DU B U LTĀ S DZ Ī V E S K R I S T Ī N E Ž E LV E FOTO: JĀNIS SALIŅŠ


JĀ! LILLÁ

Pirms pāris gadiem Latvijas medijos parādījās intriģējoši virsraksti Latvietis uzvar prestižā fantastikas rakstnieku konkursā, kurus izteiksmīgi papildināja „holivudiska” bilde – jauns cilvēks brillītēs un smokingā uz mirdzošām zvaigznēm rotāta galaktikas background pozē ar tikko saņemto statueti. Jauneklis izrādījās kāds Tom Crosshill, alias Toms Kreicbergs, kura stāsts Dubultnieki bija uzvarējis starptautiskā konkursā zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanrā Writers and Illustrators of the Future. 2011. gadā seko nominācija Nebula balvai, prestižākajam literārajam apbalvojumam Amerikas Savienotajās Valstīs, kuru piešķir zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanros rakstītiem darbiem un kurai īsstāstu kategorijā tika izvirzīts man līdz šim vistuvākais Kreicberga stāsts Mammu, te rakstām Žeņa, tavs dēls. Togad iznāk arī Kreicberga pirmais stāstu krājums Dubultnieki un citi stāsti, kurš tiek nominēts Latvijas Gada balvai literatūrā kategorijā Spilgtākās debijas. Nelielu mulsumu izraisa vien fakts, ka latviešu literatūras balvai nominētā grāmata ir... tulkota no angļu valodas, un publiskajā telpā uzšvirkst jautājumu krustugunis par „Kreicberga gadījumu”: vai angliski (un jebkurā citā svešvalodā) rakstošs autors vispār uzskatāms par latviešu rakstnieku, piederīgu pie latviešu literatūras un kultūras telpas? Un kas notiks, ja visi jaunie, talantīgie, sapratuši latviešu un angļu valodas grūti salīdzināmo konkurētspēju „sasniegt tirgu un auditoriju”, uzreiz par savu „darba valodu” izvēlēsies kādu no pasaules lielajām valodām?


A

JĀ! LILLÁ

rī man, protams, nav atbildes uz vi-

padomju elpa, tādas Purčika skumjas, Mas-

siem šiem gana sarežģītajiem jautāju-

kačkas paģiru dvaka, Zolitūdes vientulība.

miem (kurus krietni vienkāršāk būtu

„Pārāk drūmi,” tā sakot Toma vecmāmiņa par

salikt plauktiņā „personīgās izvēles un brīvī-

mazdēla stāstiem.

bas”), bet – domāju – rakstnieks Toms Kreic-

27 gadus veco Tomu Kreicbergu satieku Latvijā

bergs neapšaubāmi pieder pie Latvijas litera-

(tiesa, itin drīz pēc mūsu sarunas stāsta varonis

tūras telpas un attīsta vai, ja gribat, paplašina

dodas uz Kubu, lai dejotu salsu). Viņš atgrie-

to, tikai citā veidā jeb – kā teiktu gleznotājs

zies, lai rakstītu, un ir nobriedis paplašināt savu

Boriss Bērziņš – citā plānā. Viņa stāstos lat-

rakstnieka amplitūdu arī ārpus zinātniskās fan-

viešu literatūrā līdz šim nepārstāvēto tēlu

tastikas un fantāzijas žanra robežām. Ir tapis,

galeriju (roboti, zombiji, jaunās tehnoloģijas,

kā saka pats Toms, „attāli biogrāfisks romāns”

nākotnes un paralēlo dimensiju būtnes) ap-

reālisma manierē... bet par to vēlāk – sāksim,

dveš austrumeiropietim tik atpazīstamā post-

kā pieklājas, – ar bērnību.

FANTA STA BĒRNĪBA UN SKOL A S GADI Toms Kreicbergs ir dzimis rīdzinieks, Āgenskal-

šķita dabiski, jo praktiski lasīju tikai angļu va-

na zēns, viņa vecāki ir no eksaktās pasaules:

lodā – atbilstoši izveidojās mans vārdu krājums,

mamma – matemātikas, tēvs – autoinženierijas

sapratne par žanru.” Vidusskolas gadi paiet citā

pasniedzēji, kas bērnībā Tomam un viņa jaunā-

atmosfērā – intelektuālā, aktīvā, pasaulei at-

kajam brālim lasījuši priekšā Nezinīti uz Mēness,

vērtā. Toms mācās starptautiskā bakalaura kla-

Smaragda pilsētas burvi – tā teikt, padomju bēr-

sē, kurā viss mācību process norit angliski.

nu zinātniskās fantastikas klasiku. Toma izglī-

Tad arī dzimst doma mācības turpināt Ameri-

tošana, turpinot ģimenes tradīciju, arī notiek

kas Savienotajās Valstīs. Iekļūšana Oregonas

„pa eksakto līniju” – Valda Zālīša pamatskola,

štata Portlendas Rīda koledžā tolaik nav stu-

pēc tam Rīgas 1. ģimnāzija.

dentu apmaiņas brauciens, valdības stipendija

„Pusaudža gados gan es skolā nekādu īpašo in-

vai kāds open call, bet gan septiņpadsmit gadus

telektuālo gaisotni nejutu,” Toms nosmej. „Tas

vecā Kreicberga neatlaidīgi realizēta mērķa sa-

bija diezgan nožēlojams laiks, jo tolaik vēl biju

sniegšanas procesa rezultāts: „Tur nav nekāda

fiziski diezgan vājš, tipisks „zubrītis”, ko varēja

brīnuma, tikai liels darbs. Meklēt augstskolas,

apcelt.” Bet brīvajos brīžos Toms spēlē klavie-

sūtīt pieteikumus, kārtot pārbaudījumus. Tad

res un lasa, negausīgi lasa zinātnisko fantas-

dabūt visu mācībām vajadzīgo naudu. Kopā –

tiku – nedēļas laikā tiek „apēstas” 4–5 grāma-

gads, pusotra.” Sākumā Toms domājis par eko-

tas. Barība latviešu valodā beidzas ļoti ātri, un

nomikas vai pat rakstniecības studijām, bet,

Toms ķeras pie bibliotēkas krājumiem svešva-

ieraugot universitātes kodolreaktoru („Viņš tā

lodā. Šajā laikā ir arī pirmie mēģinājumi kaut

zilgani blāvi spīdēja tādā kā baseinā!”), Toms

ko rakstīt pašam – jā, angliski. „Rakstīt angliski

ļaujas neargumentētam izaicinājumam un iz-


JĀ! LILLÁ

vēlas fizikas studijas. Risks, negaidīti un it kā

viņa turpmākajā dzīvē vēl būs ne viens vien.

neizprotami izaicinājumi, kas šķietami „nepie-

Man šķiet – tā ir viņa rakstnieka dzīves daļa,

stāv” Toma nosvērtajam zinātnieka tipa tēlam,

dubultais dibens.

VOLSTRĪTS Studiju gados Toms neraksta. „Man nebija skaidrs,

mācību parādi. Un četri gadi Ņujorkā arī nebija

ko gribu darīt, bija tikai skaidrs, ka zinātne tā to-

slikti!”

mēr nebūs.”

Uz jautājumu, cik īsti Volstrītā var nopelnīt, Toms

Un Toms metas nākamajā avantūrā – protams,

atbild: „Varēt var ļoti daudz. Daudzi ir miljonāri,

atkal izplānotā, labi strukturētā un mērķtiecī-

lielam bosam gadā nopelnīt vienu vai pat divus

gi realizētā – atrod darbu Volstrītā: „Pusgadu

miljonus skaitās normāli. Paši lielākie bosi pelna

meklēju kontaktus, sūtīju e-pastus, centos saru-

50 un 100 miljonus. Protams, es nenopelnīju ne

nāt interviju.” Par manu sirsnīgo izbrīnu, vai tad

tuvu šīm summām, bet samaksā tev labi – kā la-

nevarēja vienkārši aizsūtīt CV, Toms ie-smaida:

bam advokātam. Bet es nevaru tagad visu mūžu

„Var, tikai neviens to neapskatīsies.”

dzīvot no tā, ka dažus gadus pastrādāju Volstrī-

Kad taujāju, vai Volstrītā tiešām ir tā, kā filmās

tā. Citādi Volstrīts nav sevišķi interesanta vide

rāda – troksnis, zvana telefoni, visi runā, saklie-

tiem, kurus neaizrauj nauda, un mani tā īpaši

dzas, māj ar rokām, plēš matus, kāds aizskrien

neaizrauj. Sarunas vai nu par naudu, vai sportu

un nošaujas –, Toms nopietni saka – aptuveni tā

– amerikāņu futbolu, beisbolu... Kad atmaksāju

arī esot: „Ne tik krāšņi, bet reizēm bija arī kā fil-

mācību aizdevumus, tad arī no turienes aizgāju.”

mās. Šauties gan neviens nešāvās, bet apcietinā-

Volstrīta laiks kļuvis par vēl vienu dubultās pie-

ti par mahinācijām daži tika. Jā, tas nebija viegli,

redzes kārtu, kas nu tiek tērēta gan rakstniecībā,

daudz kas tur bija grūti izturams, nepatīkams,

gan pelnot dienišķo maizi Latvijā kā biznesa sa-

bet tā bija lieliska pieredze. Tur valda noteikta

runu un publisko prezentāciju kursu pasniedzē-

hierarhija. Sākumā tu neesi nekas, tevi var gan

jam.

pēc kafijas aizsūtīt, gan kādam kurpes pie kurp-

Ak, jā – Volstrīta laikā Toms Kreicbergs atsāka

nieka aiznest. Bet man bija spēcīga motivācija –

rakstīt.

KĀ UZSĀKT RAKSTNIEKA KARJERU AMERIKĀ? Kā jaunam iesācējam uzsākt rakstnieka karjeru

siskie veidi, kā šturmēt rakstniecības fortu, –

Amerikā, Ņujorkā, visu iespēju zemē un wan-

rakstīt romānus un piedāvāt tos izdevējiem vai

nabes lielpilsētā? Toms stāsta, ka ir divi kla-

rakstīt īsos stāstus un piedāvāt tos žurnāliem.


JĀ! LILLÁ

Tomam šķitis, ka viņa „formāts” ir stāstu raks-

jau sevi līdz tam būsim piebeiguši citā veidā.”

tīšana, kas prasa mazāku laika ieguldījumu un

Kādā?

dod vairāk (lasi – biežākas) iespējas mācīties no

„Visticamāk tādā, kuru zinātnieki nebūs pare-

neveiksmēm. Stāsti tiek rakstīti pēc darba ofi-

dzējuši. Piemēram, viens idiots iedarbinās ko-

sā un mērķtiecīgi sūtīti žurnāliem un dažādiem

dolieročus un kāds cits idiots viņam atbildēs ar

konkursiem. Writers of the Future ir viens no ie-

to pašu vai zemē ietrieksies kāds nepamanīts

tekmīgākajiem konkursiem Amerikā, kas notiek

meteors. Veids, kuru zinātne nevar izrēķināt.”

reizi ceturksnī un ir labs atspēriena punkts jau-

Kreicberga jaunākais zinātniskās fantastikas

nam censonim. Uzvara tajā bijusi Toma kārtē-

darbs – tas ir kārtējais mērķis. Savs aģents Ame-

jais mērķis, uz kuru viņš tiecies apzināti – lasī-

rikā – tas nav brīnums, bet liels un lēns darbs.

jis prēmētos stāstus, klausījies žūrijas viedokļos

„Bet būs labi, tas notiks,” viņš saka, „liela daļa

un padomos un reizi ceturksnī iesūtījis žūrijai

rakstošo arī Amerikā nedzīvo tikai no rakstnie-

savu stāstu.

cības – vidējā summa par pirmo romānu ir 5000

„Konkurence katrā konkursā ir starp 1000–2000

dolāru. Amerikā ir iespējams no rakstniecības

stāstiem. Bet, kā jau jebkurā atvērtā konkursā,

dzīvot, ja tu strādā mērķtiecīgi un nopietni. Un

70% ir nelasāmi, 20% kaut cik lasāmi, bet 5–10%

arī – ja drusku paveicas. Es zinu diezgan dau-

ir labi, starp tiem arī notiek cīņa par uzvaru.

dzus, kuru iztikas avots ir rakstniecība. Man tas

Stāstus varēja iesūtīt daudzkārt, uzvarēt tikai

vēl ir tāls sapnis.”

vienreiz.” Toma uzvara Dubultnieki bijis cetur-

Bet Latvijā? Toms taču tagad ir Latvijā, lai „strā-

tais mēģinājums. „Balvā bija nedēļa Kaliforni-

dātu par rakstnieku”.

jā, kursi un lekcijas pie slaveniem rakstniekiem,

„Ņujorkā man būtu jāraksta pēc darba ofisā, va-

apbalvošanas ceremonija... Bet galvenais iegu-

karos... Te var mierīgi dzīvot un rakstīt, te ir ģi-

vums tomēr bija pašapziņa un motivācija piln-

mene un draugi. Amerikā, pat būdams atzīts un

veidoties. Es sāku rakstīt vairāk un nopietnāk.

zināms autors, tu nereti pazūdi milzīgajā masā.

Nē, uzvara nebija burvju nūjiņa, kas tevi padara

Latvijā tomēr ir sajūta, ka tu vari kaut kā ietek-

slavenu vai „pārdotu”.”

mēt sabiedrību, ka tevi sadzirdēs.”

Šobrīd Toms īsstāstus vairs neraksta, viņš mek-

Tiesa, arī Latvijā Toms strādā maizes darbu –

lē aģentu, kurš kādam izdevējam pārdotu viņa

viņš pasniedz publiskās prezentācijas, runas,

pirmo zinātniskās fantastikas romānu The Cach

biznesa sarunu kursus, kur noder gan viņa stu-

of Fire Fly, pats Toms to nosauc par piedzīvoju-

dentu teātra, gan Volstrīta, gan... hmm, šaujam-

mu romānu ar milzu robotiem un pasaules galu.

ieroču un pašaizsardzības kursos gūtā pieredze.

Starp citu, kad es vēlāk Tomam „kā zinātnie-

Pieklājības pēc pabrīnos, kā jaunais literāts tā-

kam” ievaicājos par pasaules sākumu un, pro-

dos nokļuvis, lai gan mūsu sarunā esmu sapra-

tams, galu, viņš atbild, ka pasaules sākumā no

tusi, ka praktiskā pielietojamība Tomam ir viena

zinātniskā viedokļa esot daudz vairāk nezināmā

motivācija, bet cita, iespējams, daudz svarīgāka

un neizpētītā nekā pasaules beigās – tās esot

– atkal jauna pieredze, kura agri vai vēlu node-

aprēķinātas diezgan precīzi. „Pēc dažiem mil-

rēs rakstīšanai.

jardiem gadu. Pārkarsusī Saule eksplodēs, iznī-

„Es uzskatu, ka rakstnieks, kurš tikai raksta,

cinot Zemi, bet tas nekas,” Toms mierina, „mēs

pieļauj lielu kļūdu,” apgalvo Toms. „Lai uzraks-


JĀ! LILLÁ

Būt rakstniekam ir viena no labākajām atrunām, lai dzīvotu brīvi un darītu daudz dažādu lietu.


JĀ! LILLÁ

tītu ko vērtīgu vai interesantu, tomēr nepiecie-

Ar aizrautību Toms stāsta arī par savu pasnie-

šama dzīves pieredze. Un darbs ir daļa no šīs

dzēja darbu – publiskās runas kursiem: „Pār-

pieredzes. Bet vispār būt rakstniekam ir viena

steidzošākais, ko esmu atklājis, – ir ļoti maza

no labākajām atrunām, lai dzīvotu brīvi un da-

saistība starp to, kāds cilvēks ir ikdienas sa-

rītu daudz dažādu lietu. Jebkura joma, ko tu esi

skarsmē un kāds – publiski uzstājoties. Ir ļoti

sev aizvēris, tevi ierobežo kā rakstnieku. Bet

daudzi, kas brīvi, atraisīti, dinamiski komuni-

rakstniecība ir tikai viena lieta, pavisam cita –

cē neformālā vidē, bet, tiklīdz nonāk publikas

tā vienkārši ir interesantāk dzīvot.”

priekšā, sastingst un nevar parunāt. Un tieši

Vēl viņa pieredzes paplašināšanas arsenālā šo-

pretēji – klusi, kautrīgi cilvēki, kas jūtas neērti

brīd ir spāņu valodas studijas („Varbūt pēc laika

sociālās situācijās, spēj ļoti labi un pārliecināti

uzrakstīšu arī kādu stāstu spāniski!”), ceļojumi

uzstāties.”

uz Kubu un salsas nodarbības – gan Havanā,

Šo jauno pieredzi Kreicbergs pat izmantojis, lai

gan tepat Rīgā. Uz manu pūkaino, bet nepār-

radītu pats savu teoriju – manuprāt, diezgan ti-

protami privātajā zonā tēmēto jautājumu – vai

camu: „Introvertie jebkurā situācijā ļoti skaidri

viņam ir arī pastāvīga deju partnere – Toms,

grib saprast savu lomu: kas es esmu šajā situ-

likdams saprast, ka iedziļināšanās šajā tēmā

ācijā, kāds ir mans uzdevums – izklaidēt, pār-

nebūs, atbild īsi: „Nē, tās ir sociālas tikšanās.”

liecināt, bīdīt biznesu? Neformālā situācijā, tu-

Vēlāk, kad pārrunājam meiteņu/puišu propor-

siņā, draugu lokā tā skaidrā loma pazūd. Es pats

ciju problemātiku Latvijas deju zālēs, Toms

draugu sabiedrībā esmu diezgan introverts, lab-

atzīst, ka tieši liela daļa puišu tur ierodas, ne-

prātāk kaut kur maliņā padzeršu savu sulu un

vis lai apgūtu deju soļus, bet gan – lai satiktu

pirmais neuzsākšu sarunu, bet, tiklīdz esmu uz

„kādu”, un pēc mēneša pazūd, jo „kādu” ir sa-

skatuves, es atveros, parādās enerģija, pārliecī-

tikuši vai – tieši otrādi – nevienu nav satikuši.

ba.”

ANGĻU VALODA Kaut arī Toms ir atgriezies Latvijā, viņš savu

siju”,” Toms saka, „valoda man ir funkcionāli

rakstnieka karjeru turpina, lietojot angļu valo-

nepieciešama, lai panāktu to, ko gribu pateikt.

du. Toms ir pirmais latviešu autors, kurš guvis

Mani motivē idejas, kuras vēlos paust, un au-

panākumus, rakstot svešvalodā (angliski raks-

ditorija, kuru vēlos sasniegt. Valodu es izvēlos

tījuši arī, piemēram, krievu rakstnieks Vla-

funkcionāli. Bet neuzskatu, ka mans modelis ir

dimirs Nabokovs, savukārt amerikānis Ežēns

vienīgais pareizais.”

Grīns raksta un runā tikai franciski, nevēlēda-

Toms nodarbojas ar rakstniecību pēc dizaina

mies neko kopīgu ar savu dzimto Barbariju, tas

principiem: meklējot „pārklājumu starp to, kas

ir, piedodiet, Ameriku). Reakcija Latvijā uz to ir

man kā māksliniekam šķiet interesants, un to,

neviennozīmīga.

kas spēj ieinteresēt arī publiku”. „Sasniegt audi-

„Es neizjūtu tādu „vienu lielu rakstnieka mi-

toriju ar to, kas tev ir tuvs, – tā ir mana filozofi-


JĀ! LILLÁ

ja,” Toms konstatē un pēc brīža tīri ieinteresēts

Pats Toms gan netic, ka rakstīšana angliski va-

piebilst: „Redzēsim, kā man izdosies...”

rētu kļūt par masveida parādību Latvijas jauno

Protams, starp viņa mērķiem ir auditorija. Un

autoru vidē: „Lielākajai daļai rakstnieku raks-

tirgus. Un, protams, tas atkal ir mazliet skumjš

tīt angliski ir nereāli – valodai tomēr jābūt ļoti

stāsts par to, kādas ir latviski rakstoša auto-

augstā līmenī, vismaz kādus gadus jāpadzīvo

ra izredzes tapt kvalitatīvi iztulkotam kādā no

angliski runājošā valstī. Un angļu valoda arī nav

„lielajām” valodām – angļu, franču, vācu, krie-

nekāds garants bagātībām vai slavai. Angliski

vu, spāņu. Jūs uzminējāt, tās ir ļoti mazas. Sa-

rakstīt un publicēties mēģina burtiski miljo-

vukārt iespējas, ka tevi iztulkos kādā „mazajā”

niem cilvēku, un konkurence ir ļoti sīva.”

valodā – teiksim, serbu, norvēģu vai flāmu –,

Arī būšana „rakstniekam no Latvijas” Amerikas

principā ir tieši nekādas. Jo diemžēl mūsu valsts

vidē neesot nekāds papildu bonuss izdevēju vēt-

kultūrpolitikas prioritātēs un pat ne „sekunda-

rainai interesei: „Ja tu esi rakstnieks no Indi-

ritātēs” neietilpst ne latviešu literatūras tulko-

jas, Saūda Arābijas, Japānas – o, jā, tas piešķir

jumi svešvalodās, ne svešvalodu tulku stimulē-

šarmu, eksotiku. Bet austrumeiropieši amerikā-

šana un motivēšana apgūt latviešu valodu.

ņiem lielākoties nav sexy – kartupeļēdāji.”

L AT VIJA S ROMĀNS Toms atzīst, ka Latvijas rakstnieku vidē līdz šim

ir ideāla recepte, kā justies nelaimīgam. Ja tu

tā arī vēl nav iejuties – šobrīd tam īsti neesot

kalibrē savas ambīcijas pēc tā, kādas būs reak-

laika un enerģijas, viņa „profesionālās sociali-

cijas uz tavu darbu, vai „es gribu pārdod tik un

zēšanās kompānija” ir daži vietējie fantastikas

tik eksemplāru vai saņemt Nobela prēmiju” –

žanra autori, fantastu virtuālie forumi, kā arī

tas nozīmē nepārtraukti būt atkarīgam no citu

salsas kluba biedri, „kuri pat īsti nezina, ar ko

cilvēku vērtējuma. Viņi izlemj, vai tu būsi lai-

es nodarbojos”.

mīgs vai ne. Manas ambīcijas ir atrast veidu, kā

Vai latviešu literatūru Toms Kreicbergs lasa?

darīt to, kas man patīk, un nopelnīt tik, lai va-

„Jāatzīst, ļoti maz.” Toties pēdējā laikā viņš

rētu normāli dzīvot. Nenospraužu sev mērķus,

daudz sācis lasīt literatūru ārpus fantastikas un

kuri nav atkarīgi no manis. Es varu kontrolēt,

fantāzijas žanriem, kas agrāk galīgi nepievilka.

ko rakstu, kā rakstu, cik daudz rakstu, bet ne-

„Mani saista maģiskais reālisms, tas pats Mar-

varu kontrolēt, vai kāds gribēs dot man balvu

kess, vai arī tie rakstnieki, kuriem piemīt gran-

vai publicēt piecās valodās – tas nav atkarīgs

dioza vīzija – piemēram, Kormaks Makārtijs

no manis.”

(Cormac McCarthy).”

Jā, un Toms Kreicbergs tikko ir pabeidzis savu

Starp citu, arī ar literatūras balvu un konkursu

pirmo tekstu, kas nav zinātniskās fantastiskas

uzvaru arheoloģiju Kreicbergs vairs nenodar-

vai fantāzijas žanrā. Nosaukumu viņš neizpauž.

bojas: „Jo lielāka kļūst mana pieredze, jo ma-

Vēl neviens to nav lasījis.

zāk es koncentrējos uz tādām ambīcijām. Jo tā

„Tas ir ģimenes, paaudžu romāns. Dažādi laiki.


JĀ! LILLÁ

S a ņ e m oŅtu aj oprbkaāl ,v oa jpucmi eumnooj oat kpt ar issaeusl ēL īa Pu ug rs st eā lkl oa s „uanmrea rkisktānņi ue kkaa Ll nairņi juas”N i v e n a .

Tur ir jauns cilvēks, kas strādā Volstrītā, tur ir

Dominikā dzimušā amerikāņu rakstnieka Hu-

vecmāmiņa Latvijā, kas bijusi izsūtīta, Otrais

nota Diasa (Junot Diaz) romāns The Brief Won-

pasaules karš, Baigais gads, mīlestība, padomju

drous Life of Oscar Wao.

terors. Tas ir stāsts par ļaunumu, kas pārdzīvo-

Atzīstos, esmu ieintriģēta un gaidu šo Toma

jis paaudzes, ļaunumu, kas parādās dažādos lai-

grāmatu. Visticamāk – tā iznāks arī latviski,

kos, valstīs un kontekstos.”

tulkota no angļu valodas.

Es uzreiz atceros somu rakstnieces Sofi Oksane-

„Jā, arī šis romāns sarakstīts angliski. Es ļoti

nas (Sofi Oksanen) trīsdesmit valodās iztulkoto

gribēju, lai šis darbs sasniedz auditoriju ārpus

romānu Attīrīšanās, kas iestudēts Jaunajā Rīgas

Latvijas. Bet neizslēdzu, ja kādreiz man būs ide-

teātrī (atvainojiet, nevaru nociesties – lūk, So-

ja, kuru šķitīs svarīgi izteikt latviski, tad es to

mijas kultūrpolitika!). To Toms nav lasījis, viņu

darīšu.”

savukārt iedvesmojis Pulicera balvas ieguvēja

Bet to nu atstāsim Toma Kreicberga ziņā. L

L


FR AGMENTS LILL Á

EXCERPT FROM “WAITING FOR NUMBER FIVE” BY TOM CROSSHILL

EN

LV


FR AGMENTS LILL Á

I

sadora Four played Chopin in the heart of the old kettle. The music, born of rusted strings and reflected in a sounding board of time-warped wood, reverberated from the dented tin walls that rose high above her, as it did within her. Endless, gentle, furious. “Isadora,” called Keeper. “It’s time for your dance.”


FR AGMENTS LILL Á

F

our’s fingers stumbled, and her arpeg-

gray-domed sky.

gio collapsed into a dozen violent shards.

Noise hit Four hard, like a slap across her body.

Must he rush her? A shudder took her,

She stood alone on her stage, unprotected. On

and she wanted to bang her fists down on the

all sides of her they towered, figures a hundred

keyboard in violent release, yet she dared not.

times her height, garbed in black and white --

The piano was of Master’s making -- she didn’t

here a splash of red, there of gold. A booming

know if he held it dear.

came in the distance: laughter. Then a shrill

She rose and turned toward Keeper. He stood on

keening like a steel beam crumpling: most like-

the landing of the spiral staircase that sloped

ly a giggle.

up into the kettle’s spout like some corrugated

Isadora forced herself to stand tall and show

corkscrew. White hair tumbled down his shoul-

no fear. She was ready for this -- she was bet-

ders, a waterfall of frost, and an intricate pat-

ter and stronger than her predecessors. Master

tern of wrinkles laced his face, the same now as

must see that. She must make him acknowledge

the day Master created him.

it.

He beckoned her with one gnarled hand. “You’ve

The towering shapes bent closer, and the warm,

prepared for this,” he said. “Show him you’re

foul wind of their breath buffeted her. She could

perfect.”

make out their faces now, like tawny clouds

Four knew he meant the words kindly, yet she

with eyes, floating above satin evening ties and

couldn’t suppress a surge of bitterness. Easy for

pearl necklaces that shimmered so bright she

him to speak of perfection -- he’d never be test-

had to squint.

ed, never risk failing in Master’s eyes.

“Ladies and gentlemen, behold Isadora Four,”

“I go,” she said and strode forward, dancing-

boomed Master’s voice.

slippers soft on the scuffed metal floor. Past

Something inside Four trilled. With fascination.

the alcove where Number Three slept in a robe

With resentment. With longing. She searched

of silk, a layer of fine dust gathering on her

the faces for his, but it was out of sight. The

face. Past Two, her mottled skin dull-sheened

only familiar figure she could see was her own

under the pale lights from above. Past One,

size -- Keeper, who stood now on the lip of the

whose stunted arms lay placid at her sides. Four

kettle’s spout and watched her, his frame taut.

didn’t look at them long, though not for fear of

“My genie in a lamp,” Master boomed again

their deformities -- she might not exist, if not

in the distance. “Three years in development,

for those. To look at them was to think of Num-

she’s my masterpiece.”

ber Five.

That was Four’s cue. With a flight of goose

She quickened her step. “Good luck,” Keeper

bumps across her flesh, she tore her gaze from

said to her as she passed, but she didn’t even

Keeper and began her dance.

glance at him. She ascended the stairs into the

Step forward. Lean sideways. Pirouette. Pre-

spout, round and round, ever higher. Up and out

tend that no eye followed her.

onto her stage, a wooden platform drenched in

A groaning came in her ears, and a high-pitched

light from a dozen glowing orbs flickering in a

ringing of bells -- Master’s music. Though it


v

FR AGMENTS LILL Á

made her bones rattle, she adjusted her rhythm

She no longer heard Master’s music. It was Cho-

to suit.

pin she heard. It was Chopin to which she danced.

Jump. Twist. Slide sideways. Arch back.

Then, painful, a noise like a hail of rocks on met-

“Look at her go, ladies and gentlemen. Gone is

al. She collapsed to her knees and clasped her

the sluggishness of Isadora One. Gone the de-

hands across her ears. Applause, she realized.

fects of Two and Three. Surpassing my earlier

Not for her, though. Applause for Master, for his

models by leaps and bounds, she’s excellence

skill in artifice, the making of false things.

itself!”

All false, except for her. Surely she was true.

He’d called her excellent! Four’s heart soared,

“Isadora Four, ladies and gentlemen,” said Mas-

and she sped up to keep pace with the music’s

ter. “Isadora Four. I’m almost there, as you can

racing beat. Oh, let them watch. Let them

see. A few models more and you can bring her

ooh and aah, them with their foul stinking

home, complete with kettle and guardian. Sign

breath. Even when sweat rolled down their

up at the office after the ball.”

noses and fell to her platform in large blobs,

Almost there.

splashing so she had to jump out of the way,

The shapes looming over her drew back and

she never flinched. Let Master see how strong

became blobs of black and white, and red, and

she was.

gold again. Four crouched alone on her plat-

Step sideways, sink down, leap up. Turn, turn,

form, unwatched. Splattered in their sweat and

turn, arms outstretched. Toss her head, golden

saliva, abandoned.

hair flying wide.

Almost there. L

T h e l i n k t o t h e c o m p l e t e s t o r y, p u b l i s h e d i n B e n e a t h C e a s e l e s s S k i e s m a g a z i n e , i s a v a i l a b l e a t h t t p:// w w w. t o m c r o s s h i l l . c o m

L


FR AGMENTS LILL Á

FRAGMENTS NO STĀ STA “GAIDOT PIEKTO” T O M S K R E I C B E R G S , T U L K . I N G U S J O S T S ( Z VA I G Z N E A B C )

EN

1

LV

6


F R ALGIML LEÁN TVSI ŅLŠI L L Á

A

prūsējušajās stīgās dzimusī un klavieru savērptajā koksnē veidotā mūzika atbalsojās no iedauzītajām skārda sienām, kas slējās augstu virs viņas galvas, – un tā atbalsojās arī viņā pašā. Bezgalīga, maiga, nikna. – Izadora, – atskanēja Sarga balss. – Pienācis laiks tavai dejai.


vC

FR AGMENTS LILL Á

eturtās pirksti saminstinājās, un arpē-

apgaismoja ducis pelēkajā debesu velvē mirgo-

džija sašķīda šķembu jūklī. Vai tiešām

jošu sudrabainu bumbu.

tādā brīdī jāsteidzina? Viņu pārņēma

Pret Ceturto kā pļauka triecās troksnis. Viņa

drebuļi, un Ceturtā vēlējās ļaut dusmām vaļu,

stāvēja viena un neaizsargāta uz savas skatu-

ar dūrēm dauzīt taustiņus. Tomēr neuzdrīks-

ves. Visapkārt kā milzīgi torņi slējās par viņu

tējās. Klavieres bija Meistara roku darbs – viņa

simtreiz augstāki stāvi, tērpti melnā un baltā –

nezināja, vai tās viņam ir dārgas.

tik šur un tur rēgojās šļaksts sarkana un zelta.

Viņa piecēlās un pagriezās pret Sargu. Viņš stā-

Tālumā vēlās tricinoši dārdi – viņi smējās. Tad

vēja laukumiņā, ar kuru beidzās vītņu kāpnes,

tirpas uzdzenošs gaudiens, it kā lūztu tērauda

kas kā rievots korķviļķis veda augšup pa tējkan-

sija. Visticamāk, tur kāds ieķiķinājās.

nas snīpi. Sirmie mati gūlās uz Sarga pleciem

Izadora saņēmās, pacēla galvu un centās neiz-

kā sarmas ūdenskritums, bet seju klāja krunci-

rādīt bailes. Viņa bija gatava – viņa bija labāka

ņu mežģīņains raksts – tieši tāds pats, kāds tas

un stiprāka par priekštecēm. Meistaram ir jā-

bija dienā, kad Meistars viņu radīja.

spēj tas saskatīt. Izadora darīs visu, lai viņam

Sargs pamāja Izadorai ar punaino roku. – Tu esi

tas būtu jāatzīst.

tam gatava, – viņš teica. – Pierādi viņam, ka esi

Tornīgie stāvi pieliecās tuvāk, un Izadoru sapu-

pati pilnība!

rināja milžu elpas siltās, smakojošās brāzmas.

Ceturtā apzinājās, ka šie vārdi nāk no sirds, taču

Tagad viņa spēja saskatīt sejas, kas līdzinājās

nespēja apspiest rūgtuma uzvilnījumu. Sargam

ķieģeļsarkaniem mākoņiem ar acīm. Tās likās

bija viegli runāt par pilnību – viņš nekad nebija

lidināmies virs satīna kaklasaitēm un pērļu kak-

ticis pārbaudīts, viņš nekad nebija riskējis sagā-

larotām, kas mirdzēja tik spoži, ka viņai nācās

dāt vilšanos Meistaram.

samiegt acis.

– Es eju, – viņa sacīja, un savās mīkstajās de-

– Dāmas un kungi, jūsu priekšā ir Izadora Ce-

jas kurpēs šķērsoja dilušo metāla grīdu. Garām

turtā, – nodārdēja Meistara balss.

nišai, kurā gulēja Trešā, tērpta zīdā, ar smalku

Kaut kas Ceturtās dziļumos nodrebēja. Balss bija

putekļu kārtiņu uz ādas. Garām Otrajai, kuras

apburoša. Aizskaroša. Vilinoša. Ceturtā mēģi-

plankumainā seja blāvi spīdēja pienainajā gais-

nāja starp sejām ieraudzīt Meistara vaigu, taču

mā, kas krita no augšas. Garām Pirmajai, kuras

viņš nebija saskatāms. Vienīgais pazīstamais

kroplās rokas mierīgi gulēja viņai līdzās. Cetur-

stāvs viņas redzeslokā līdzinājās viņai pašai –

tā katrai uzmeta vien īsu skatienu, lai gan viņu

tas bija Sargs, kas stāvēja uz tējkannas snīpja

nepilnības nelikās biedējošas, – galu galā, ja ne

malas un sasprindzis viņu vēroja.

šie trūkumi, viņas pašas, iespējams, nemaz ne-

– Mana Īkstīte, –tālumā atkal nodārdināja Meis-

būtu. Bet skatīties uz priekštecēm nozīmēja do-

tars. – Trīs gadu pūliņu rezultātā, viņa ir mans

māt par Piekto.

meistardarbs.

Ceturtā pielika soli. – Lai veicas, – Sargs no-

Šie vārdi bija signāls Izadorai. Juzdama, kā mie-

teica, kad viņa pagāja tam garām, bet viņa pat

sai pārskrien zosādas ēna, viņa atrāva skatienu

nepaskatījās uz Sarga pusi. Ceturtā pa kāpnēm

no Sarga un sāka dejot.

devās aizvien augstāk snīpī, tad no tējkannas

Solis uz priekšu. Pielieciens pa labi. Piruete. Iz-

izkāpa uz savas skatuves – koka platformas, ko

liecies, ka tev neseko neviens acu pāris.


FR AGMENTS LILL Á

Viņas dzirdi sasniedza vaids, kas pārgāja griezī-

putnu bars no koka lapotnes.

gās zvanu skaņās – Meistara mūzika. Lai gan tā

Izadora vairs nedzirdēja Meistara mūziku. Ta-

lika smelgt viņas kauliem, viņa pielāgoja savas

gad viņas ausīs skanēja Šopēns. Un Šopēna pa-

kustības ritmam.

vadījumā viņa dejoja.

Lēciens. Pagrieziens. Līgani soļi sāņus. Atlie-

Tad sāpīgs troksnis, kā akmeņu krusa pret me-

ciens atpakaļ.

tāla jumtu. Ceturtā sabruka uz ceļiem un ar

– Pavērojiet viņu, dāmas un kungi! Vairs ne

rokām aizspieda ausis.

miņas no Izadoras Pirmās neveiklajām kustī-

Tie bija aplausi. Tiesa, ne viņai domāti. Aplau-

bām. Vairs ne miņas no Otrās un Trešās ne-

si Meistaram, aplausi viņa smalkajai prasmei

pilnībām. Viņa par galvas tiesu pārspēj manus

radīt viltus lietas.

iepriekšējos modeļus, viņa ir pilnības iemieso-

Vienas vienīgas viltus lietas. Izņemot Ceturto.

jums!

Viņa taču bija īsta.

Meistars nosauca viņu par pilnīgu! Ceturtās

– Izadora Ceturtā, dāmas un kungi, – paziņo-

sirds uzspurdza kaklā, un viņa paātrināja soli,

ja Meistars. – Izadora Ceturtā. Kā redzat, līdz

lai neatpaliktu no mūzikas pulsējošā ritma.

pilnībai ir atlicis vien mazumiņš. Vēl pāris

Ak, lai taču viņi skatās! Lai skan viņu “oh!”

modeļu, un jūs varēsiet pārnest viņu pie sevis

un “ak!”, ar visām smakojošās elpas piedevām.

mājās, kopā ar tējkannu un sargu. Pēc balles

Viņa nenodrebēja pat tad, kad no skatītāju de-

neaizmirstiet pierakstīties birojā.

guniem kā milzīgas ūdensbumbas krita svied-

Atlicis vien mazumiņš.

ru lāses, sašķīzdamas uz skatuves tā, ka viņai

Stāvi, kas bija slējušies virs viņas, atkāpās, atkal

vajadzēja atlēkt sāņus. Lai Meistars redz, cik

pārvērzdamies balta un melna, un sarkana, un

Izadora ir stipra!

zelta traipos. Ceturtā palika, sakņupusi viena uz

Sānsolis, lēna pieliekšanās, lēciens. Grieziens,

skatuves. Neviena neievērota. Skatītāju sviedru

grieziens, grieziens ar izstieptām rokām. Gal-

un siekalu notašķīta.

vas atmetiens, lai zeltainie mati aizspurdz kā

Atlicis vien mazumiņš. L

S t ā s t s t u r p i n ā s To m a K r e i c b e r g a i z l a s ē “ D u b u l t n i e k i u n c i t i s t ā s t i ”, Z v a i g z n e A B C


JAU 18. MARTĀ LASI JAUNO ŽURNĀLA LILLA` NUMURU!

www.lilla.lv


MĒS LILLÁ

PĀ R D O M A S PA R V Ī R I E M U N S I E VĀ M

FOTO: SHUTTERSTOCK

INESE APSE-APSĪTE


MĒS LILLÁ Turpinājums. Sākums iepriekšējā numurā.

ĪSTĀ SIEVA

Ī

stā sieva šodien lielajā tīmeklī meklēja por-

māsiņu, indiāni, mauku, mantu atradēju, šoferi

nogrāfijas bildes, kas viņu nu tā uzrunātu.

un vēl, un vēl visneiedomājamākajās manda-

Ieraksts google „skaists kails nesamākslots

lās. Atkal un atkal nopūšoties un smalki šujot

vīrietis, var redzēt locekli” rezultējas tikai ar

kopā. Maļot gardā rasolā. Bet daudzas viņas

– ārprāts, cik daudz! – gejiem paredzētu por-

lomas izpildītas patizli, jo patriarhāta un pašu

tālu. Itin kā tikai geji būtu pelnījuši mielot acis

izvēles dēļ (patriarhāts arī ir viena no sieviešu

ap vīrieša liekumiem, krokojumiem, samtoju-

izvēlēm, vai zinājāt?) bildes ir kroplīgas, neīs-

miem un stingrumiem. Īstā sieva izmēģināja

tas, nepatiesas. Piemēram, skaidra bilde par to,

lomas – nu, ja es iedomātos, ka šis nemaz nav

kādi kaili vīrieši, kādi dibeni, krūtis un apma-

gejiem, bet gan manai acu un dvēseles mielo-

tojums viņām iet pie sirds.

šanai, kā būtu? Taču šis feiks strādāja tikai līdz

Īstā sieva precīzi saprot, kuras vietas viņas

brīdim, kad bildēs sākās geju, kā sacīt jāsa-

mandalās ir kožu izēstas un neveiklas. Iet un

ka, saplūšana, ar kuru identificēties viņai bija

meklē, pieprasa un izkrata patieso bildi – no

diezgan neiespējami, kaut neapšaubāmi skol-

mammām, vīriem, brāļiem, politiķiem, tēviem,

nieciski pukstoši. Intriģējoši.

pārdevējiem, pasniedzējiem, dēliem, žurnā-

Īstai sievai patīk vīru kailums, bet viņai to –

liem, Bībeles un Korāna. Ja nav, tad veido pa-

ellē! – nerāda. Patriarhāta tradīcijās rāda citu

matu, lai būtu – uzsākot savu biznesu, iefiltrē-

sieviešu kārno, bezspalvaino gludo kailumu,

jot to savā ikdienas darbā, lasot, šķirstot vai

kas tiek nodarbināts pārdesmit nemaz ne tik

arī darot kaut ko tikpat šķietami nerezultatīvu,

radošos veidos. Situāciju, protams, mazliet

bet procesā pilnīgu.

glābj lapas, kas slēpjas aiz koda vārdiem “clas-

Es jau saprotu, ka tev liekas, ka tie vīriešu di-

sic porn” un „vintage erotica”. 70. un 80. gadi ar

beni tevi nemaz neinteresē. Un citai liekas, ka

savu dabiskumu tomēr rāda sievieti kā līdzda-

viņai bērni nepavisam neiet pie sirds. Un vēl

līgu mīlnieci; krūtis, spalvas un aktus tādus,

kādai patīk šļūkt pa dzīvi ar domu, ka viņa nav

kādi tie ir – mežonīgi, neglancēti un tieši tāpēc

karjeriste. Bet īsta sieva ir rasols, viņā plaukst

skaisti.

visas debesu un zemes lomas vienādā auglī-

Īstā sieva ir dulls multifunkcionāls dators, viņa

bā. Tāpēc man gan liekas, ka tu aizbildinies. Jo

saplūdina savas lomas tādās kombinācijās, tik

neesi izzinājusi, kas patiesībā dziļos dziļumos

niansēti bagātīgās, kārtojot māti, sievu, mīļā-

aiz katras lomas slēpjas. Slinķes – es un tu. Sāc

ko, kolēģi, meitu, māsu, mūzu, pavāru, med-

rakstīt meklētājā! L L


DUETS LILLÁ

DZ Ī V E K Ā UZ V EDU MS S A R U N U P I E R A K S T Ī J A M A R TA K R I VA D E K AMERA: ANDREJS STROKINS


DUETS LILLÁ

Rakstnieks Ēriks Hānbergs bija viesis Baibas Sipenieces-Gavares vadītajā televīzijas šovā, kad abi sajutuši dvēseļu radniecību un sākusies skaista pazīšanās nu jau vairāk nekā 10 gadu garumā. Tāpat kā toreiz, viņi ir uzticīgi savam darbam, kas iepriecina citus, – Baiba pagājušājā vasarā vadīja realitātes šovu Saimnieks meklē sievu un ik rītu cilvēkus smīdina ar brokastu raidījumu Zoopasta, bet Ēriks Hānbergs šogad svinēs 80. dzimšanas dienu un 10. gadadienu Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņam, ko dibināja kopā ar Jāni Ķuzuli, un klajā laidīs trīs grāmatas. „Mēs esam omulības žanra fani,” viņi vienojas jau sarunas sākumā, kas notiek Ērika ērtajā, ar garšu iekārtotajā dzīvoklī Āgenskalna koka mājā.


DUETS LILLÁ

ĒRIKS HĀNBERGS: Es visu laiku domāju, ka jāuz-

munds Skauģis. Es zinu, ka ar Ančevski varu

raksta tāda brošūriņa Ko teikt viesībās?, jo kas

dzīt velnu, bet par Lindu un Skauģi nezinu

ir viesības? Tas ir brīdis, kad visi kopā sanāk un

neko. Tātad risks, ka puse manu vakariņu vie-

smejas. Bet bieži vien gadās tā, ka viesībās ir, pie-

su uzreiz tā neatvērsies. Turklāt es saprotu arī

mēram, Baiba (Baiba Sipeniece-Gavare – red.),

televīzijas cilvēkus – viņiem vajag, lai ar pirmo

visi uz viņu skatās un gaida, ko nu teiks, bet paši

vakaru uzreiz viss notiek, citādi būs garlaicīgi

tik ēd un dzer. Tā nevar, kopējas jautrības vārdā

un neviens neskatīsies. Izdomāju, ka izmantošu

visiem ir kaut kas jādara. Viesības ir darbs, un uz

spēli, kur griež pudeli, līdz tā apstājas pie vie-

darbu jāiet sagatavojušamies, ne tikai ar vīnu,

nas no iepriekš izliktām aploksnēm. Aploksnē

konjaku un tortīti, bet ar uzrunājumiem, stāstī-

ir tēma, teiksim, Pirmais randiņš. Katram ir, ko

jumiem vai ierosinājumiem. Pastāstīšu par kādu

stāsīt par šo tēmu! Cilvēki atvērās, un vakariņas

disputu nesen viesībās ar draugiem. Brīdī, kad

iesila. Reiz šo spēli izmantoju pat savu draugu

iestājās klusums un visi gaida, ko tad Ēriks at-

vidū, un izvērtās brīnišķīgs vakars. Cilvēki, ku-

kal teiks, es saku: „Jau četrpadsmit gadus esmu

rus es it kā zināju teju visu dzīvi, izcēlās ar tā-

atraitnis, gribu uzklausīt jūsu padomu. Brīžam

diem stāstiem, ka mēs beigās bijām pavadījuši

paliek tā vientuļi, un esmu nolēmis bildināt

ne tikai jautru vakaru, bet arī iepazinuši cits

kādu noskatītu dāmu. Viņa ir sabiedrībā pazīs-

citu no pilnīgi cita skatpunkta. Viesības tiešām

tama, taču dāma pat nenojauš, ka grasos viņu

ir darbs. Tā nav tikai stāvēšana pie plīts. Lai

bildināt. Draugi, ko jūs domājat, vai es drīkstu

gan es uzskatu, ja rīko viesības, tad pašam arī

tā rīkoties? Bildināt otru cilvēku, pirms kāzām

jāgatavo, līdz 60 cilvēkiem es vēl pati visu varu

nemaz „neizmēģinot”?” Un visi uzreiz kļūst tik

sataisīt.

ieinteresēti un aktīvi, sarosās, runā un spriež,

HĀNBERGS: Bet nevajag arī pārspīlēt, lai pēc tam

vai tā var vai nevar, ļoti pārsteigti. Turpina pat

vēl ir spēks uzturēt omulību. Rudens sezonā

pēc viesībām – paiet dažas dienas, zvana man

man ir cūku pupas, ko novāru ar pākstīm. Tad

viena: „Ērik, kura tā ir?” Paiet vēl dažas dienas,

klāt piecep cauraudzīti...

zvana cita: „Kura tā ir?” Es saku: „Nav runas,

SIPENIECE-GAVARE: ...mana mamma reizēm sūta

kura tā ir, bet par principu – vai tā drīkst?” Tad

Hānbergam cauraudzīti no laukiem!

viena, un vēl manos gados, no draugiem saka:

HĀNBERGS: Jā, paldies par garšīgumiņiem! Klāt

„Ērik, drīkst, dari tā. Būs brīnišķīgas kāzas, mēs

var arī siļķīti. Kad vasara iet uz beigām, es ar

visi nāksim.” Lūk, es gribu ar šādiem piemēriem

Dainu Bruņinieci, Aivaru Berķi, un Ilzi Kļavu,

brošūriņā parādīt, kā izraisīt sarunu, kurā pie-

kas 15 gadus kopā vērtējām sakoptākās lauku

dalās visi. Lai viesības nav tikai viena cilvēka

sētas, novārām lielo katlu ar cūku pupām, sati-

priekšnesums.

nam segā un braucam uz Jūrmalu pie mūsu gal-

BAIBA SIPENIECE-GAVARE: Tieši tā. Vadīt viesības,

venā žūrijas locekļa Imanta Ziedoņa. Rudens

īpaši savējās, ir liela māksla. Piemēram, bija

sezonā cūku pupas es vāru pa vairākiem lāgiem.

raidījums Ideālās vakariņas, it kā nekas sarež-

Gan sev, gan viesiem, kas iemaldās. Reiz gadī-

ģīts – satiekas četri cilvēki un parunājas. Man

jās, ka ieklīda franču rakstnieks, kurš sākumā

piederēja pirmās nakts tiesības, bet mani viesi

ķēra pie dakšiņas, un tad izbrīnīts skatījās, kā

bija Linda Mūrniece, Ainārs Ančevskis un Nor-

mēs tās cūku pupas visi ar pirkstiem ēdam.


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

SIPENIECE-GAVARE: Bet, runājot par manu mam-

SIPENIECE-GAVARE: ...bet tagad viņa ir individuāli

mu, tieši no viņas kā skolniece uzzināju, kas

nodarbināta superaktīva pensionāre!

ir Ēriks Hānbergs. Mamma man ir cilvēks, kas

HĀNBERGS: Jā, tās pāris reizes, kad pie Baibas

bauda dzīvi, nemēģinot saskatīt ēnas puses. Pat

mammas esmu viesojies Jaunpilī, kūtiņā vien-

tad, kad vējš norauj jumtam dakstiņus, viņa ne-

mēr ir suķītis, vistiņa ar gailīti, āzis...

iet skatīties. Ko tas līdzēs? Viņa labāk ātri saru-

SIPENIECE-GAVARE: Āzi tomēr „noņēma no tra-

nā kādu, kas to caurumu aiztaisa ciet, lai pašai

ses”, viņš bija ļoti agresīvs – regulāri sabadīja

nav jāskatās. Atceros, ka mamma lasīja kādu no

gan mammu, gan ciemiņus, apgrauza košum-

Hānberga grāmatām, šausmīgi smējās un stās-

krūmus, reiz apēda visus rododendru pumpu-

tīja man, ka ir tāds Hānbergs. Jau toreiz ļoti

rus. Es mammai prasu: „Kāpēc tu vispār tādu

gribējās viņu satikt. Kad es no Jaunpils ierados

draņķi turi?” Viņa atbild: „Humoram!”

Rīgā, Hānbergs bija liels kungs un ar Jakubānu

HĀNBERGS: Tad nebrīnieties, no kurienes Baiba

(Andris Jakubāns, Neatkarīgās Rīta Avīzes redak-

tāda. Paskatieties uz viņas mammu, no kuras

tors – red.) vadīja laikrakstu. Vēlāk es Hānbergu

staro omulība.

uzaicināju uz Zvaigžņu stundu un piepildīju savu

SIPENIECE-GAVARE: Viņa ir cilvēks, uz kuru skatī-

bērnības sapni – satikt Ēriku Hānbergu.

ties un rādīt visiem, kā vajag vecumdienās dzī-

HĀNBERGS: Baibas mamma savulaik bija Jaunpils

vot. Ja man būtu vairāk laika, es intervētu un

lopkopības izmēģinājuma stacijas agronome...

fotografētu cilvēkus, kuri ir sasnieguši solīdu


DUETS LILLÁ

vecumu, izskatās labi, dzīvo aktīvi un nekrīt ne-

SIPENIECE-GAVARE: Tas ir brīnišķīgi, protams. Ja

vienam uz nerviem ar saviem padomiem. Neva-

tu dzīvo ar tādu pretpolu kopā, tad kaut kā jau

jag baidīties no gadiem, ir jāskatās uz paraugiem

viens otru arī maina. Ceru, ka savukārt es ar

un jādomā – lūk, es gribu 80 gados tā izskatīties!

laiku otram pamainīšu attieksmi pret dzīvi –

Nevis sagaidīt kaut kādu vecumu un nospriest,

neņemt visu tik nenormāli nopietni. Nu ir kaut

ka tagad atlikusī dzīve kaut kā jānovelk.

kādas lietas, kas nav svarīgas, ko var palaist

HĀNBERGS: No tiem padomiem esmu izvēlējies

vienkāršāk un vieglāk. Nevar par basku sepa-

turēties dzīvē pie viena – vajag dzīvot ar kon-

rātistiem kreņķēties tāpat kā par bērnu un viņa

statējumu jebkurā situācijā, ka varēja būt vēl

iesnām. Kaut kas ir jāņem vieglāk.

sliktāk. Tad ir ne tikai labi, bet pat ļoti labi, arī

HĀNBERGS: Piekrītu, uz dzīvi jāskatās kā uz uz-

dramatiskos brīžos. Vēl gan ir otrs padoms: uz

vedumu, un nedrīkst plosīt savu sirdi.

priekšu ātrāk var tikt nevis steidzoties, bet ne-

SIPENIECE-GAVARE: Tā arī ir māksla, pēc lieliem

nokavējot. Respektīvi, starp darāmībām ir jā-

triecieniem saglabāt gaišo skatījumu un dzīvi.

ieplāno pauzes – pusstundu, stundu –, lai vari

Hānberga kungam bija tāds gadījums dzīvē, kad

mierīgi atskatīties uz izdarīto un sagatavoties

acu priekšā aiziet tuvs cilvēks...

nākamajai darāmībai. Baibai arī tas pie gultas jāpieliek. Es uzrakstīšu, ierāmēšu un uzdāvināšu. SIPENIECE-GAVARE: Piekrītu, man ar to ir problēmas, bet dzīve dresē. Es tagad dzīvoju kopā ar cilvēku, kurš visur ierodas pusstundu ātrāk. Kā mani tas reizēm kaitina! Esam mājās, es zinu, ka līdz teātrim laiks kā jūra, bet viens jau ir saģērbies un pārmetošām acīm ik pa brītiņam skatās pulkstenī. HĀNBERGS: Nu, es viņu saprotu... SIPENIECE-GAVARE: ...un tad es sevi laužu, sataisos uz teātri arvien ātrāk, lai mājās viss mierīgi

Āzi tomēr „noņēma no trases”, viņš bija ļoti agresīvs – regulāri sabadīja gan mammu, gan ciemiņus

un viņš nebūtu dusmīgs.

HĀNBERGS: ...jā, kad mana Anniņa (Anna Hān-

HĀNBERGS: Baiba, tas ir ļoti pareizi. Uz teātri ir

berga, žurnāliste, Ērika Hānberga sieva – red.)

jāiet 45 minūtes ātrāk.

aizgāja mūžībā...

SIPENIECE-GAVARE: Ak dievs! Tad es jūs turpmāk

SIPENIECE-GAVARE: Jāzina, kā pēc tā nebūt īdzī-

laidīšu uz teātri ar savu vīru!

gam, neapvainoties uz dzīvi, nevainot nevienu.

HĀNBERGS: Tad var noiet kafejnīcā vienu kafiju

Vienkārši saprast, ka tāda ir dzīve. Tā ir liela

paņemt, īpaši Dailes teātrī, bet tīri labi to var

gudrība.

darīt arī Nacionālajā teātrī un Operā. Tu defi-

HĀNBERGS: Kad pirms desmit gadiem sākām or-

lē pa foajē, vēro, kā ierodas publika, apskaties,

ganizēt Omulību klubiņu, mūžībā aizgāja māks-

kurš nāk, kā viņš nāk. Un viņi tevi arī redz. Vai

linieks Visvaldis Garokalns. Viņa meitas un dzī-

tas nav brīnišķīgi?

vesbiedre lūdza sēru mielastu sarīkot Omulības


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

klubiņā. Tas izvērtās par tik gaišu notikumu...

lieta. Ar to piedzimst un pēc tam izkopj. Lau-

Viņa tuvinieki bija gandarīti šo gaišo cilvēku,

kos ir tik daudz cilvēku ar labu humora izjūtu,

kurš pats bija liels smējējs un joku dzinējs, tam

kas runā tā, ka dzirksteles šķīst. Mums ir daudz

atbilstoši pavadīt. Arī rakstnieka Egona Līva

humoristu, tikai viņi nav redzami telvizorā. Uz

piemiņas pasākumu rīkojām Omulības klubiņā,

katru ciematu var atrast vienu divus cilvēkus,

sarunas ievirzījās tik saulainas, ka atraisījās pat

par kuriem stāsta kā lieliem smējējiem. Pietiek,

viņa atraitne Edīte un izsmīdināja visus viesus.

pilnīgi pietiek. Vajag tikai īstajā vietā meklēt.

Es nepiekrītu, ka latvieši ir īgni. Viesībās mēs

HĀNBERGS: Humors jau rodas pats no sevis, un

taču vienmēr smejamies, tātad mēs esam sprē-

tieši mazās epizodes veido dzīves burvību.

gājoša tauta.

SIPENIECE-GAVARE: Tās situācijas ieraudzīt arī jā-

SIPENIECE-GAVARE: Ja Latvijas tauta ir nepilni

māk. Atceros, kā, būdama maza meitene, aiz-

divi miljoni, un no tiem vesela kaudze māksli-

braucu uz Dobeli matus griezt. Tā bija sarežģīta

nieku, aktieru – tas ir ļoti daudz tik mazai tau-

un gara operācija – vispirms brauc uz Dobeli,

tai. No tiem vēl 100 jābūt deputātiem un vai-

tad jāiet uz Sadzīves pakalpojumiem, kur apakšā

rākiem – ministriem. Jūs iedomājieties, kāda

ir frizētava, kas stingri nodalīta divās daļās –

slodze uz tiem 2 miljoniem, tur taču nav vairs

sieviešu un vīriešu –, bet kase pa vidu. Padomju

cilvēku, kam būt par parasto strādnieku!

laikā uz frizieri rindā varēji gaidīt četras stun-

HĀNBERGS: Kur nu vēl humoristu!

das, nezinot – tiksi vai ne. Es biju saklausījusies,

SIPENIECE-GAVARE: Humors ir tāda nenopērkama

ka modē ir griezums Sonāte, man likās – smuks


DUETS LILLÁ

vārds, nemaz nezināju, kāds ir pats griezums.

teikt, kurā mājā dzīvo cilvēks, kas ir iebraucis

Tā nu es sēžu ar savu numuriņu un gaidu, kad

no pilsētas. Viņam pagalmā nekad nemētājas

man uz galvas būs sonāte. Te, skatos, ienāk tāds

spaiņi, salauzta traktortehnika, viss ir sakopts.

riktīgs lauku puisis, var redzēt – viņam lielu

Rīdzinieks iepriekš ir izsapņojis, kādas būs viņa

dūšu prasījis jau atbraukt uz Dobeli vien. Dro-

lauku mājas, kur būs puķu, bet kur – sakņu do-

ši vien priekšā kaut kādi godi, jānogriež mati.

bīte, kurā vietā gotiņu laidīs. Pilsētnieks tiecas

Tad es vēroju, kā viņš ienāk, nezina, ko darīt,

ieraudzīt un realizēt laukos skaisto, viņam tas

kur iet, tīstās, vīstās, beigās pieiet pie kasieres.

pagalms un dārziņš jau sen ir izsapņoti, viņš

Kasiere jau arī tāda, padomju laika, īpaši ar pre-

grib tādu, kāds ir uz kartītēm. Bet lauciniekam

timnākšanu neizceļas: „Kas ir, ko blisinies, ko

nav tieksmes savu vidi tā estetizēt, bieži vien

vajag?” Viņš saraujas, klusām saka: „Matus vaj-

pat turoties pie paradumiem, kas sen vairs nav

dzētu nogriezt.” Viņa: „Kādu griezumu?” Viņš,

attapīgi.

pārsteigts: „Kā, kādu?!” Viņa vēl nepacietīgāk:

HĀNBERGS: Baiba, jūs bērnību nodzīvojāt laukos,

„Nu, parasto vai no modeļa?” Viņš paiet nost

tagad vasarā Latviju izbraukājāt, kādas pārmai-

no kases, var redzēt – domā, ko lai dara. Puisim

ņas pamanījāt?

sejā redzams viss, kas notiek iekšā, – šausmas,

SIPENIECE-GAVARE: Diemžēl tas, ko es tagad re-

pārdzīvojums, elles mokas, domājot, kas ir tas

dzēju, man bieži likās nepareizi. Latvietim nav

„no modeļa”, bet kas – „parastais”. Ja nu tas

jādzīvo tādā bardakā. Ja atceramies pirmska-

„parastais” ir uz nulli, bet „no modeļa” varbūt

ra Latviju, laukos cilvēki tiecās pēc kaut kādas

nokrāsos un ilgviļņus ieliks, kā mājās rādīsies?

kārtības. Protams, nekārtīgās un sakoptās mā-

Sejā viss ierakstīts! Tad beidzot saņemas, trīco-

jas bijušas visos laikos, bet tagad tas īpaši iekri-

šām rokām pieiet pie kasieres un knapi izspiež:

ta acīs. Man ir bijis tā, ka iebraucam sētā un no

„Labāk parasto...” Un es to epizodi atceros visu

tā vien, ko redzu, kļūstu nikna – tāda nekārtī-

dzīvi, tik šausmīgi smieklīgi. Tādas epizodes

ba, ka mājā neieiesi, nepaklupdams uz sarūsē-

parasti rodas tur, kur sapulcējas visdažādākie

jušiem dzelžiem. Sētā mētājas kaut kādi plēves

sabiedrības slāņi. Ziniet, tad, kad man vai bēr-

gabali, zirgi klibi un govis ar pārsistām gal-

niem jāmaina pases, es eju ar prieku!

vām apkārt vazājas. Tā nav tikai naudas lieta,

HĀNBERGS: Jā, laukos dzīve ir kolorīta. Tur ir ri-

tā jau ir attieksme pret dzīvi. Un šie cilvēki arī

tējusi mana dzīve jau kopš bērnības, taču – lai

parasti čīkst, viņiem nekas un nekad nav labi.

par to rakstītu, man vajadzīga Rīga. Bija laiks,

Protams, ir arī pozitīvie piemēri, kad iebrauc

kad speciāli aizgāju no labi apmaksāta darba, lai

mājā un tur viss kā bilde nopucēts un griežas

dzīvotu un strādātu laukos, domājot, ka rakstī-

kā pulkstentiņš. Tas saimnieks nav noķerams

šu. Bet tajā laikā es neko neuzrakstīju, jo biju

un apsēdināms ne uz brīdi, skrien pats un vēl

par tuvu. Man vajag salīdzinošo priekšstatu.

pārējos bīda.

SIPENIECE-GAVARE: Citiem vārdiem sakot, jūs

HĀNBERGS: Man drusku žēl, ka siena laiks, vairs

Rīgā esat daudz noderīgāks laukiem, nekā tur

nav tāds kā agrāk. Tagad nopļauj, ietin plēvē,

uz vietas. Pagājušajā vasarā, filmējot šovu

un gatavs.

Saimnieks meklē sievu, es izbraukāju visu Latvi-

SIPENIECE-GAVARE: Tas ir normāli, tehnoloģijas

ju. Atklāju fenomenu, ka laukos uzreiz var pa-

mainās, vietā rodas kas cits...


DUETS LILLÁ

HĀNBERGS: ...piemēram, dārza svētki! Lauku

pie tās vietas, es saku Valteram, ka esam kaut

jaunā buržuāzija tādus rīko, kur aicina māks-

ko sajaukuši, lai paskatās adresē. Kādas mašī-

liniekus uzstāties. Vesela jauna pasaule, agrāk

nas! Manējā jāliek krūmos, tur nav variantu. Es

šādu pasākumu nebija. Skaisti, ka tā izdomā

pasākuma saimniekam prasu: „Un viņi ar luk-

jaunas tradīcijas.

susa klases mašīnām tagad čīkstēs par graudu

SIPENIECE-GAVARE: Reiz mani uzaicināja vadīt pa-

cenām?” Viņš parausta plecus un saka: „Ja jūs

sākumu, kur brīdināja, ka plānots paziņot vēsti

zinātu, uz kādām ārzemēm viņi brauc atpūsties,

par graudu cenas krišanos. Zemnieki būšot nik-

kādas mājas ir uzcēluši...” Tā skarbā lauku dzī-

ni, un tad mums ar Valteru (Valters Krauze, Bai-

ve nereti ir pārvērtēta un mākslīgi uzturēta, lai

bas kolēģis – red.) jānāk un jāvada pasākums.

visi saprot, ka viņi ir jāpabalsta. Tas ir pareizi,

Ceļā sajūta nav pacilājoša, jo zini, ka brauc uz

tiešām ir jābalsta, jo lauki ir vajadzīgi visiem,

pasākumu, kur esi izsaukts kā glābiņš. Brau-

tie ir jāapdzīvo. Bet nav pareizi domāt, ka lau-

cam ar manu vidējās klases mašīnu Subaru Fo-

kos tikai nabadziņi un tie vienīgie īstie patrio-

rester, kurš kā zirdziņš iet cauri visiem ceļiem,

ti dzīvo. Protams, tur ir vieta tikai uzņēmīgiem

runājam, cik traki, ka zemniekus nenovērtē, kā

cilvēkiem, jo vajag daudz lielāku izturību. Lai

tā Eiropas Savienība viņus moka. Piebraucam

tur gaismu ieraudzītu, vajag spēku un izveicību.


DUETS LILLÁ

HĀNBERGS: Nu jā, ir trīs slāņi – lielsaimniecī-

centros. Burtiski pēdējos gados tur ir izveido-

bas kā veco laiku muižas, kur pats saimnieks

ta eiropeiska vide, kas prasa arī cienīgu saturu

var atļauties pat mazu lidmašīnu, ar ko pārli-

– nevis parastu diskotēku, bet kārtīgas balles,

dot savus īpašumus, kamēr kundzei netīk sēdēt

kur cilvēki var socializēties. Braukājot apkārt,

un viņa pa apakšu ar divriteni brauc, vienlai-

jūtu, ka tur veidojas jaunie sabiedrības centri.

kus rūpējoties par saviem darbiniekiem un viņu

SIPENIECE-GAVARE: Interesanti, kā Latvijas lau-

ģimenēm. Taču īpaši atbalstīt vajadzētu vidējo

ki attīstīsies. Neticu, ka izmirs, bet domāju, ka

saimniecību īpašniekus, ne tāpēc, lai viņi kļūtu

daudzi laucinieki jūtas, kā nošķirti no valsts

par lieliem, bet – lai būtu vidusšķira. Savukārt

dzīves. Viss it kā notiek Rīgā, Ventspilī vai Lie-

mazajām saimniecībām jākooperējas. Vēl jau ir

pājā. Vai tad korespondentam grūti aizbraukt

dzīvesveida saimniecības, kur kūtī ir viena go-

uz to pašu Limbažu pusi, kur ir tāds saimnieks,

tiņa, vistiņa un gailīt’s. Tā ir vērtība, bet valsts

ka tik turies! Interesants, dzīvesgudrs un asprā-

diemžēl nebija tik spēcīga, lai varētu ļaut šīm

tīgs, ar kārtīgu saimniecību. Nē, labāk aizbrauc

dzīvesveida saimniecībām nodzīvot līdz galam.

uz Maskačku un parāda, kā sokas prostitūtām.

Taču mēs nedrīkstam būt tik skarbi kā Eduards

Lai tie pilsētnieki saprot, ka laukos dzīvo nor-

Pāvuls, ar kuru kopā savulaik braukāju pa Lat-

māli, forši cilvēki. Tāpēc Ēriks Hānbergs man

viju, kad parādījās lielās saimniecības. Viņš

ir dziļi simpātisks un es viņam „līmējos” klāt.

teica: „Pienāks atkal piektais gads, kad šitos

Vienīgi man ar viņu grūti sarunāt randiņu. Kā

dedzināsim nost!”

es zvanu, viņš ir operā, teātrī, izstādē vai citā

SIPENIECE-GAVARE: Ja runājam par laukiem, man

saviesīgā pasākumā.

jāpastāsta vēl par kādu novērojumu. Šovam

HĀNBERGS: Jā, mana galvenā izklaide ir klai-

Saimnieks meklē sievu bija netipiski liela puišu

ņošana. Darbs ir mans prieka tēvs un teātris –

atsaucība. Laukos nav vairs tās balles sestdie-

prieka māte. Es cenšos apmeklēt visas izrādes.

nas vakaros, nav socializēšanās vietu, kur viņi

Lielākais pēdējā laika piedzīvojums bija Liepā-

varētu iepazīties. Ne visiem der internets, cil-

jas teātra Pūt vējiņi!, kas ir pozitīvs piemērs, kā

vēki ir dažādi. Kāds saimnieks tā arī stāstīja:

modernizēt klasiku. Un draugi, draugi man ir

„Man ir 40 gadi, pirmā laulība izjuka, kā ir, tā

ļoti svarīgi.

ir, neviens nav vainīgs. Ko man tagad darīt?

SIPENIECE-GAVARE: Es uzskatu, ka tikai ļoti tuvi

Braukāt pa lauku jauniešu diskotēkām kaut

draugi tevi var saprast. Pat ģimenes locekļi ne

kādos klubos un makšķerēt sievu? Tur jau arī

vienmēr spēj adekvāti reaģēt, jo uzskata tevi

nav sastopamas tās spožākās dāmas, kas par to

teju par savu ķermeni, kā kāju vai roku, kas rei-

vien sapņotu, kā dzīvot lauku sētā. Laukos vi-

zēm darbojas it kā nepareizi, ne saskaņā ar viņu.

sas gudrās meitenes kā naglas atmūk uz Rīgu

Tāpēc ir vajadzīga draudzība, turklāt ļoti svarī-

vai aizbrauc uz ārzemēm un apprecas tur.” Var

gi ir draudzēties arī ar pretējo dzimumu. Rei-

jau viņas arī saprast, Latvijā uz vienu zēnu trīs

zēm taču vajag vīrieša viedokli. Man ir novei-

meitenes.

cies ar darbabiedriem, viņi man, tā starp citu,

HĀNBERGS: Tāpēc, lai arī reģionālā reforma bija

pastāsta kādas epizodes no ģimenes dzīves, kas

liels pārdzīvojums, daudzos novados kompensā-

viņiem nepatīk. Es to visu kārtīgi pārdomāju un

cijas naudu par apvienošanu ieguldīja kultūras

saņemu vērtīgas atziņas, ko pielietot savā ģi-


LILLÁ REKLĀMA

Personalizē savu Nissan Juke!

JUMTA SPOLIERIS SĀ NU LOGU VĒJA JUMTA SPOLIERIS DEFLEKTORI

SĀ NU SPOGUĻU UZLIKAS

SĀ NU UZLIKAS

MIGLAS LUKTURU IETVARI VIEGLMETĀ LA DISKI

SIA NORDE Skanstes iela 31a, Rīga Tālr.: +371 67 388 433


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

menes dzīvē. Draudzība starp vīrieti un sievieti

attālums.” Ja nav atsevišķas istabas, kur katram

ir iespējama. Tas nenozīmē, ka es nekad nees-

gulēt, tad gultai var nolikt kaut finieri pa vidu,

mu iedomājusies, kā būtu, ja būtu. Kad domāju

lai abi tad var saklauvēties. Tas arī ir mans tre-

par saviem draugiem, viņi visi savās izpausmēs

šais padoms, Baiba!

ir skaisti kā personības, būtu grūti kādreiz ne-

SIPENIECE-GAVARE: Kāda dzīves atziņa! Kur es

iedomāties ar tādiem skaistiem cilvēkiem kaut

viņu gūtu, ja ne no pāris gadu vecāka drauga

kādu lielāku tuvību.

jeb – kā Hānberga kungs pareizi saka – no tuva

HĀNBERGS (SMEJAS): Jā, nevajag visu laiku iedo-

paziņas? Bet, par tuvību runājot, tikko lasīju,

māties, pietiek tikai kādu brīdi! Es uzskatu, ka

ka tie vīrieši, kas savus dzīves draugus biežāk

katra sieviete ir dievišķs mākslas darbs.

apskauj un sabučo, retāk saņem atraidījumu.

Runājot par tām ģimenes būšanām un gulēša-

Tāpēc bučojiet savas dāmas!

nām, jāpasaka viena svarīga lieta. Kāpēc savā

HĀNBERGS: Man arī kaut kā ir iegājies, ka vien-

laikā augstmaņiem bija atsevišķas guļamista-

mēr sabučoju, bet tad izlasīju interviju ar Lilitu

bas? Kāpēc amerikāņi bieži izvēlas atsevišķas

Ozoliņu, kas teic, ka viņai šitā siekalošanās ne-

gultas? Tāpēc, ka laulības gulta ir postoša, tas

patīkot. Tagad nezinu, kā turpmāk rīkoties.

ir biežākais laulības iziršanas iemesls. Citēšu

SIPENIECE-GAVARE: Ļoti labi, ka viņa skaidri pa-

dzejnieku Arvīdu Skalbi: „Var tuvums šķīrējs

saka savus noteikumus. Bet man nekas nav pre-

kļūt ikvienam mums,/ ir tādēļ jāizjūt pa laikam

tī! L

L


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


IEKŠĀ LILLÁ

DVĒ SEĻU Ā R S TI VA I... Š A RL ATĀ NI? R Ū TA K E S N E R E


IEKŠĀ LILLÁ

Mūsdienās katram cilvēkam ir jābūt savam psihoterapeitam, tāpat kā viņam ir savs zobārsts, frizieris un ginekologs, – tik eksaltēta attieksme nereti sastopama pret 21. gadsimta cilvēka psihes veselību un tās problēmām. Tikpat radikāli galēja pieeja ir paziņojums, ka pie psihoterapeita jau iet tikai trakie vai bagātnieki, kuriem nav, kur naudu likt.


I

IEKŠĀ LILLÁ

emesls tik lielai uzskatu dažādībai par „dvēseļu ārs-

viņš regulāri lieto nervu zāles, apkārtējo attiek-

tiem” slēpjas mūsu attieksmē pret savu psihi un tās

sme bieži vien ir – labākajā gadījumā – piesar-

veselību. Garīgā veselība vienmēr ir bijis mazliet

dzīga. Par fiziskām saslimšanām ir skaidrs, ka

stigmatizēts temats, apvīts ar zināmu baiļu un noslē-

pacients pats saviem spēkiem nevar tikt galā un

pumainības auru. Viduslaikos uzskatīja, ka cilvēkus

ir jāvēršas pie ārsta, bet par cilvēkiem, kuriem

ar psihiskās veselības problēmām ir apsēdis nelabais.

ir kādi psihes traucējumi, piemēram, depresija

Ja cilvēkam ir, piemēram, paaugstināts asins-

vai trauksme, bieži dzird sakām – nu vajag taču

spiediens un viņš regulāri lieto zāles, apkārtējo

saņemties, domāt labas domas, sirdzējs jāliek

attieksme ir pilnīgi normāla, tā teikt – kam ne-

pie kārtīga darba, tad visas „muļķības” aizmir-

gadās. Taču – ja par kādu cilvēku ir zināms, ka

sīsies.

KAD NERVI „UZDOD” Ārste psihoterapeite Tija Vanaga skaidro, ka cil-

rināts pulss, nomāktība –, tās var būt nepārejo-

vēka psihiskās veselības traucējumi (nav runa

šas galvassāpes, reizēm nepamatota vemšana.

par klīniskām saslimšanām) nav nekas ārkār-

Kad cilvēks ir meklējis palīdzību pie visiem ārs-

tējs, ar tiem savas dzīves laikā gan ārēju aps-

tiem, kas ārstē fiziskās kaites, un tie neko nav

tākļu, gan psihes struktūras dēļ nākas sadzīvot

atraduši, un arī analīzes bijušas normālas, bet

daudziem cilvēkiem. Turklāt parasti šādi trau-

fiziskā simptomātika tomēr ir, būtu jāvēršas pie

cējumi labi padodas psihoterapijai – bieži vien

psihoterapeita. Ārste atzīst, ka situāciju bieži

pat nav vajadzīgas nekādas zāles un cilvēks no

vien sarežģī pats cilvēks, kuram ir šie simptomi,

šiem traucējumiem var atbrīvoties.

– psihiskās veselības traucējumus automātiski

Daktere Vanaga arī uzsver, ka katram cilvē-

izslēdzot, jo viņa dzīvē viss ir kārtībā. Proti, ir

kam noteikti nav vajadzīgs psihoterapeits. Tas

ģimene – labs vīrs vai lieliska sieva, jauki bērni,

ir nepieciešams gadījumos, kad cilvēka psihis-

ir patīkams darbs, naudas grūtību nav. Cilvēki

ko labklājību ir sašķobījuši kādi ārēji apstākļi,

spriež: manā dzīvē taču viss ir normāli, kādēļ lai

piemēram, šķiršanās vai tuva cilvēka nāve. Tā-

man pēkšņi „uzdotu” nervi. Taču, kā uzsver psi-

pat psihoterapeita palīdzība būs noderīga tad,

hoterapeite, nav obligāti jābūt kādiem ārējiem

ja cilvēks vēlas mainīt savu uzvedības modeli,

apstākļiem vai konfliktiem, lai rastos psihiskas

taču pats saviem spēkiem to nespēj. Te var runāt

problēmas. Tāpat kā nepīpētājs var iedzīvoties

gan par nespēju izveidot noturīgas attiecības ar

plaušu vēzī un cilvēks, kas ēd visnotaļ parei-

pretējo dzimumu, gan par nepamatotu greizsir-

zi, var saslimt ar gastrītu, tieši tāpat cilvēkam,

dību, nespēju savaldīties, pārlieku agresivitā-

kuram ir vislabvēlīgākie ārējie apstākļi, var būt

ti – nespēju adekvāti komunicēt un sadzīvot ar

depresija, trauksme vai citi traucējumi, kas ne-

apkārtējiem. Pie psihoterapeita vēlams vērsties

ļauj normāli dzīvot un noved līdz izmisumam.

arī gadījumos, kad, ārstes vārdiem runājot, cil-

Pirms diviem gadiem Anitas (41) dzīve bija pār-

vēkam parādās simptomātika – trauksme, paāt-

vērtusies murgā. Viss sākās ar pastiprinātu svī-


IEKŠĀ LILLÁ

Annija nedrīkstēja no tēva pieņemt nekādas dāvanas: ja tēvs meitai dzimšanas dienā kaut ko mēģināja uzdāvināt, māte visu dāvāto izmeta atkritumu kastē.

šanu un nepārejošu trauksmes sajūtu, kas robe-

ģimenes ārste, paldies viņas profesionalitātei,

žojās ar bailēm. Anita stāsta, ka nav zinājusi,

Anitai norādījusi, ka cēlonis varētu būt meklē-

no kā viņai bijis bail, taču sajūta, ka tūlīt, tūlīt

jams psihiskās veselības traucējumos, un ietei-

var notikt kaut kas slikts, viņu vajājusi gandrīz

kusi vērsties pie ārsta psihoterapeita, no kura

katru nomoda mirkli, nereti liekot pamosties arī

Anita tad arī izdzirdējusi par savu nepatikšanu

naktīs. Anita strādā privātā uzņēmumā par grā-

cēloni – veģetatīvo distoniju. Divus gadus rei-

matvedi, viņai ir vīrs un divi dēli pusaudžu ga-

zi nedēļā apmeklējot psihoterapeitu, sieviete šo

dos. Ģimenē viss ir kārtībā, nekādu kreņķu nav,

riebīgo slimību uzveica.

pat ne materiālu. Tieši tāpēc sieviete nesapra-

Tija Vanaga stāsta, ka ar veģetatīvo distoni-

ta, kas ar viņu notiek, nesaprata, no kurienes šī

ju mūsdienās sirgst daudzi cilvēki, taču ne visi

iracionālā baiļu un trauksmes sajūta. Ģimenes

saprot, ka tādos gadījumos būtu jāvēršas pie

ārste viņu nosūtījusi pārbaudīt vairogdziedzeri.

psihoterapeita, jo šī slimība ļoti labi „padodas”

Analīzes, paldies Dievam, bijušas normālas. Tad

psihoterapijas kursam.

ATBRĪVOTIES NO PAGĀTNES GŪSTA Annijas (32) stāsts par iemesliem, kādēļ gājusi

laikā sieviete apzinājās, ka ir jāturpina dzīvot

pie psihoterapeita, ir citāds. Kad jaunās sievie-

normālu dzīvi kaut vai meitas dēļ, tāpat viņa

tes meitiņai palika divi gadi, no ģimenes pie ci-

saprata, ka ar bijušo vīru tomēr būs jākontaktē-

tas sievietes aizgāja vīrs. Annija bija satriekta,

jas, jo viņiem ir kopējs bērns. Situāciju emocio-

viņai šķita, ka dzīve ir beigusies. Taču tajā pašā

nālā līmenī vēl vairāk sarežģīja tas, ka arī An-


IEKŠĀ LILLÁ

nijas vecāki izšķīrās, kad meitai bija seši gadi.

šķiršanās degradē mani kā personību, es nevē-

Sieviete atceras, cik postoši mātes personību

lējos savai meitai nodarīt to, ko māte nodarīja

ietekmēja šķiršanās, viņa neļāva meitai tikties

man ar savu naidu pret tēvu un vīriešiem vispār.

ar tēvu, Annija nedrīkstēja no tēva pieņemt ne-

Tāpat es zināju, ka nākotnē vēlos jaunas attie-

kādas dāvanas: ja tēvs meitai dzimšanas dienā

cības, kuras neapēnotu mana līdzšinējā dzīves

kaut ko mēģināja uzdāvināt, māte visas dāva-

pieredze. Tādēļ izlēmu apmeklēt psihoterapei-

nas izmeta atkritumu kastē, piebilstot: „Mums

tu.” Pēc psihoterapijas kursa beigām sieviete

no viņa neko nevajag, es pati tev visu varu sarū-

savu šķiršanos spēj uztvert normāli, viņai nav

pēt.” Annijas bērnību kropļoja mātes naids pret

naida pret bijušo vīru, kā arī viņa jūtas gata-

tēvu, tas, ka meita nedrīkstēja ar viņu atklāti

va jaunām attiecībām. „Vissvarīgākais, ko man

tikties, tikai slepus pēc stundām. Annijas mātei

deva psihoterapija, bija savas pašvērtības apzi-

tā arī neizdevās izveidot jaunas attiecības, un

nāšanās, es sapratu, ka neesmu sliktāka tikai

naids pret neuzticīgo vīru pārauga vīriešu nī-

tādēļ, ka vīrs izlēma ar mani kopā vairs nedzī-

šanā kā tādā. Annija atzīst, ka pēc pašas šķirša-

vot. Sapratu, ka mana dzīves jēga un labsajūta

nās vienas no lielākajām bailēm bija neatkārtot

patiesībā nav atkarīga no tā, vai man blakus ir

savas mātes dzīves scenāriju. „Es negribēju, lai

vai nav vīrietis.”

NEVIS ZIVI, BET MAKŠĶERI Viens no mītiem par psihoterapiju ir tas, ka psi-

nāšanai netērēt.” Daktere Vanaga, komentējot

hoterapeits dod padomus, kā rīkoties sarežģītās

šo situāciju, skaidro: „Jā, psihoterapeits var ie-

dzīves situācijās. Tas tikai daļēji atbilst patiesī-

mācīt pacientam risināt konfliktsituācijas, taču

bai. Taču šis nepareizais priekšstats var sabojāt

mēs nedodam konkrētus padomus, piemēram,

pacienta un psihoterapeita attiecības. Irida (41)

ja tev vīramāte saka tā, tu viņai atbildi šitā. Vai,

divas reizes apmeklēja psihoterapeitu un tad vi-

piemēram, sakot – jūsu situācijā vienīgais risi-

zītes pārtrauca. „Man bija konflikti ar vīramāti,

nājums ir dzīvot atsevišķi. Taču cilvēki no psi-

ar kuru kopā mēs dzīvojām. Viņa mani nemitī-

hoterapeita bieži vien gaida tieši to, ka viņš pa-

gi pamācīja, uzsvēra, ka viņas dēls jau nu būtu

rādīsies kā deus exmachina un teiks – jūsu dzīve

pelnījis labāku sievu. Es nezināju, kā lai ar šo

sakārtosies tad, ja jūs rīkosieties tā, kā es jums

sievieti sadzīvo, tādēļ devos pie psihoterapeita,

tagad teikšu. Taču psihoterapeits – diemžēl vai

cerot saņemt padomu, kā šo situāciju risināt.

par laimi – ar šādām pilnvarām nav apveltīts.

Diemžēl divās apmeklējumu reizēs pie psiho-

Psihoterapeita uzdevums ir, strādājot ar cilvē-

terapeita nekādu padomu nesaņēmu. Tā vietā

ku, iemācīt viņam pašam atrisināt konfliktsitu-

viņš mani iztaujāja par manu dzīvi, par to, kā

āciju. Iedot pacientam nevis zivi, bet makšķeri.”

es jūtos, ko domāju, klausījās manī, bet pats ru-

To nevar izdarīt viena vai divu seansu laikā. Lai

nāja maz. Tad es arī nospļāvos un nolēmu savu

cilvēks spētu mainīt savu rīcību vai uzvedības

naudu – diezgan lielu – šādai bezjēdzīgai paru-

modeli, ir vajadzīgi vismaz desmit seansi. Ta-


IEKŠĀ LILLÁ

jos cilvēks iemācās saprast, kādēļ viņam rodas

psihoterapiju. Šāda pieeja der, piemēram, greiz-

konflikti, kādi tam ir iemesli, kā to var mainīt.

sirdības problēmu risināšanā, kad cilvēkam ir

Šādus seansus, kuros cilvēki maina savus uzve-

nepamatotas greizsirdības lēkmes, kas gandē

dības modeļus, sauc par kognitīvi biheiviorālo

attiecības.

„SLIKTIE” VECĀKI JEB EMOCIONĀLĀ REGRESIJA Evitas kundze (70) ar dziļu nopūtu stāsta, ka

hoterapijas procesā, kādēļ bērniem var rasties

viņas meita iet pie psihoterapeita neizdevušās

dusmas pret vecākiem un nonākt līdz attiecī-

personīgās dzīves problēmu dēļ. Diemžēl ārsta

bu atsalumam? Psihoterapeite skaidro, ka visi

apmeklējumi ir krietni pabojājuši Evitas kundzes

normāli vecāki mīl savus bērnus un vēl viņiem

attiecības ar meitu. Proti, meita savās neveiks-

visu labāko. Taču bērniem bieži vien var rasties

mēs vaino māti, un viņu komunikācija šobrīd ir

neapzinātas dusmas pret vecākiem, sajūta, ka

„labdien” un „uz redzēšanos” līmenī. Evita at-

viņiem ir nodarīts pāri. Psihoterapijas procesā

ceras, ka līdz psihoterapijas seansiem mātes un

šis slēptais aizvainojums izpaužas uz āru un pa-

meitas attiecības bijušas sirsnīgas un normālas,

cients izdusmo tās dusmas, kas viņā iekšā sle-

taču – jo ilgāk meita apmeklē psihoterapeitu,

peni „sēdējušas”. Iemesli šīm dusmām var būt

jo vēsākas kļūst viņu attiecības. Turklāt sirmā

visdažādākie, pat šķietami smieklīgi. Kāds var

kundze zinot vēl pāris gadījumu, kad vērojams

pārdzīvot otra bērna parādīšanos ģimenē, kad

attiecību atsalums starp bērniem un vecākiem,

šķiet, ka viņš tiek pastumts malā, citam var būt

kas saistīts ar psihoterapeita apmeklēšanu. „Es,

sajūta, ka vecāki ir pārāk daudz strādājuši un

protams, zinu, ka psihoterapeiti daudz uzma-

nav pievērsuši viņam nepieciešamo uzmanību,

nības pievērš pacienta bērnībai un vecāku per-

vēl kādam ir dusmas par vecāku šķiršanos. Psi-

sonībām, taču – kādēļ viņi naido mūs ar mūsu

hoterapijas procesā visas šīs lietas, kuras cilvēks

bērniem?” neizpratnē ir Evita.

ir nostūmis zemapziņā, uzpeld virspusē, un tad

Lūgta komentēt šo situāciju, psihoterapeite

kādu brīdi cilvēks dzīvo ar šīm dusmām, kamēr

Vanaga nosmaida un saka: „Zināmas dusmas

psihoterapijas laikā tās tiek izsmeltas. Beidzo-

pret vecākiem psihoterapijas procesā ir normā-

ties psihoterapijas kursam, pacientam vajadzētu

la parādība. Turklāt minētajā gadījumā process

būt atkal normālām un pat labākām attiecībām

vēl turpinās. Kā liecina mana prakse, kad psi-

ar vecākiem nekā pirms tam, jo latentās dusmas

hoterapija ir pabeigta, dusmas ir izdusmotas,

ir pārvarētas un attiecības var turpināties jaunā

sāpe ir izsāpēta un bērniem ar vecākiem atkal

kvalitātē. Tieši tāda ir Sigitas (28) pieredze. Vi-

ir normālas attiecības.” Bet kas īsti notiek psi-

ņai ir neveiksmīga personīgā dzīve, agras pre-


IEKŠĀ LILLÁ

cības, tām sekojoša drīza šķiršanās un nespē-

šās dusmas pret māti, kuru Sigita vainoja visās

ja nodibināt jaunas attiecības. Psihoterapijas

savās nelaimēs. Taču pēc kāda laika tajā pašā

procesā Sigitā modušās spēcīgas dusmas pret

psihoterapijas procesā Sigita ir iemācījusies la-

māti, kura otrreiz apprecējusies un viņu atstā-

bāk izprast mammu, viņas rīcības motīvus, viņa

jusi dzīvot savā dzīvoklī vienu, tikko 16 gadus

ir sapratusi, ka māte, lai gan ar savu rīcību no-

sasniegušu. Sigita jutusies ļoti vientuļa, tādēļ

darījusi pāri, tomēr nav vainīga Sigitas nespē-

arī izmisīgi vēlējusies apprecēties, ko arī izdarī-

jā nodibināt jaunas attiecības. Tagad mātes un

jusi, daudz nedomādama, vai konkrētais cilvēks

meitas attiecības esot krietni labākas.

viņai ir piemērots. Kā viņai licies psihoterapijas

T. Vanaga atgādina, ka psihoterapeits parasti

seansu laikā, viņas agrās, neveiksmīgās laulī-

pirms seansu uzsākšanas pacientu brīdina, ka

bas ir saistītas ar to, ka viņai nav bijusi normā-

uz terapijas laiku viņš kļūs emocionāli traus-

la ģimene, jo jau kopš 16 gadu vecuma meitene

lāks, vieglāk ievainojams un var īslaicīgi mainī-

bijusi atstāta viena savā vaļā. Tāpēc viņā radu-

ties attiecības ar apkārtējiem.

PR A SI SERTIFIK ĀTU NEK AUTRĒ JOTIES Runājot par psihoterapijas problēmām, kā

avīzēs vai, piemēram, ss.lv reklāmā. Turklāt

vienu no galvenajām T. Vanaga min ārkārtīgi

jāpiesargās no ļaudīm, kas sola atbrīvot no

lielo šarlatānu skaitu, kas diemžēl darbojas

visām kaitēm īsā laikā par lētu naudu. Kā saka

šajā jomā. Šādi šarlatāni grauj psihoterapeita

T. Vanaga, tā dzīvē nenotiek. Ja pacients kopā

profesijas prestižu, kā arī var nodarīt lielu

ar psihoterapeitu izvēlas kognitīvo terapiju,

ļaunumu pacientiem, jo neizprot, kādu postu

tad tie būs vismaz desmit seansi, ja tā ir dziļā

nodara uzjundītie zemapziņas „dēmoni”, ja

psihoterapija, tad tie būs divi gadi, apmeklējot

ar tiem nemāk sistēmiski strādāt. Tieši tādēļ

psihoterapeitu vismaz reizi nedēļā. Maksa par

T. Vanaga iesaka būt uzmanīgiem, izvēloties

45 minūšu seansu svārstās no 20 līdz 25 latiem.

savu psihoterapeitu. Viens no būtiskākajiem

Latvijā legāli praktizējošu ārstu psihoterapeitu

kritērijiem ir ārsta psihoterapeita sertifikāts,

saraksts ir pieejams viņu asociācijas mājas lapā.

kuram ir jābūt pie sienas jebkura psihoterapeita

T. Vanaga atklāj, ka jau pirmais seanss parādīs, vai

kabinetā. Turklāt, kā uzsver psihoterapeite,

pacients spēj ar psihoterapeitu atrast kopīgu valodu.

tam jābūt Latvijā legalizētam un atzītam.

Ja tas neizdodas, nevajag sevi mocīt, vajag meklēt

Nevajadzētu uzķerties uz kādiem mistiskās

kādu citu. Taču plinti mest krūmos nevajadzētu.

universitātēs vai kursos, piemēram, Pēterburgā

Cilvēciska nesaderība ar konkrētu ārstu nenozīmē,

vai Kentuki izdotiem sertifikātiem. Tāpat neviens

ka neviens nespēs palīdzēt atrisināt samilzušās

sevi cienošs ārsts psihoterapeits nereklamēsies

problēmas. L

L


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


GR AND LILLÁ

LEONARDO DI K APRIO L ABIRINTI I E VA V I E S E


GR AND LILLÁ

Gan jauna mīlētāja kaisle, gan garīga atpalicība, narkotiku atkarība vai ideju apsēstība – tās visas ir Leonardo di Kaprio sejas, tik ticamas, ka šermuļi noskrien un nevar saskatīt paša tēlotāja būtību. Tas viņu pārliecinoši padara par vienu no noslēpumainākajiem un intriģējošākajiem Holivudas zvaigžņu aktieriem. Viņa tēli mēdz izstrāvot vibrējošu nemieru, kas tos padara grūti prognozējamus, neviennozīmīgi vērtējamus un ļoti īstus.


J

GR AND LILLÁ

au kopš pirmajām veiksmēm di Kaprio ir

Leonardo māte atveido medicīnas māsu filmā

rūpīgi izvēlējies, kuros projektos piedalī-

Pilns aptumsums, viņa asistē operācijā, kur dēla

ties, un, lai gan par aktieri (negaidīta at-

atveidotajam dzejniekam Rembo tiek amputēta

zīšanās!) kļuvis naudas dēļ, lemjot par lomām,

kāja; tajā pašā laikā Leonardo vectēvam Vācijā

viņš vēlas iespēju paplašināt savu tēlu psi-

nākas piedzīvot līdzīgu operāciju reālajā dzīvē.

hes topogrāfiju. Personīgā dzīve un aktierspē-

Pats aktieris apgalvo, ka filmēšanas laikā kājā

le mēdz īpatnēji savīties. Piemēram, brīdī, kad

sajutis jocīgu tirpoņu.

SVAIGA S A SINIS EKR ĀNĀ Di Kaprio nesen paziņojis par ilgāku pauzi savā

tais puisis” izdevies spēcīgs: it kā hiperbolizēts,

karjerā, taču šogad būs redzams vairākās daudz-

bet ticams, reizē briesmīgs un šausminoši pie-

sološās filmās. Martā gaidāma pēc Frānsisa Sko-

vilcīgs.

ta Ficdžeralda romāna veidotā filma Lieliskais

Filmā ir vairākas fascinējošas epizodes, kurās

Getsbijs, kurā di Kaprio atveidos noslēpumaino

di Kaprio uzņemas būtisku daļu filmas drama-

Getsbiju. Ar tās režisoru Bazu Lurmenu aktieris

tiskās slodzes. Tādas ir Kendija sarunas ar veco

iepriekš sadarbojies krāšņajā un provokatīva-

sulaini (Semjuels Lī Džeksons), varas teritoriju

jā filmā Romeo un Džuljeta (1996). Ne pārāk tālā

cīņas ar Džango (Džeimijs Fokss) un Šulcu

nākotnē arī piektā sadarbība ar Martinu Skorsēzi

(Kristofers Valcs), bet īpašu uzmanību piesaista

– Volstrīta vilks.

Kendija monologs par melnās rases cilvēku bio-

Bet šobrīd aktieris kinoekrānos redzams režisora

loģiski noteikto pazemību. Uzskatu aizstāvē-

Kventina Tarantino filmā Atsvabinātais Džan-

šanā iekarsis, Kendijs ar plaukstu sit pa galdu.

go. Viņa atveidotais tēls ir kokvilnas plantācijas

Intervijā The Today Show Leonardo atklāj, ka

īpašnieks un vergturis Kelvins Kendijs. Ieraudzī-

filmas uzņemšanā nejauši savainojis roku pret

jis scenāriju, di Kaprio uzreiz ienīda šo personā-

vienu no vīna glāzēm, – trauma bijusi diezgan

žu, un saprata, ka tā atveidošana būs sarežģīts

smaga, vēlāk vajadzējis likt šuves. Tomēr aktie-

un smags uzdevums. Tomēr – paldies kolēģu ie-

ris izvēlējies nepārtraukt tēlojumu, un asinīm

drošinājumiem „iet līdz galam” – filmas „slik-

pilnais kadrs ticis saglabāts filmā.

IEE JA L ABIRINTĀ Bītniku pāris no Losandželosas bija devies

ekspozīciju Uffizi galerijā. Stāvot pie Leonardo

otrajā medusmēnesī uz Itāliju, cerībā gaidāmā

da Vinči gleznas, mazulis sievietes vēderā spē-

bērna dēļ saglābt jūkošo laulību. Viņi piestāja

cīgi sakustējās. Vai tā ir mazā reakcija uz māks-

Florencē aplūkot renesanses mākslai veltīto

las darbu? Jaunā sieviete nolēma – ja piedzims


GR AND LILLÁ

Bulvāri, kur dzīvoja Leo un viņa vecāki, dēvēja par šļirču aleju. Aktieris atceras, ka narkomāni un prostitūtas bija ikdienišķa aina.

zēns, tas jāsauc itāļu ģēnija vārdā. Arī topošais

bērnam, viņi saprata, ka apstākļi ir jāmaina, un

tētis bija ļoti apmierināts ar šādu izvēli: viņa

nolēma pārcelties uz Losandželosu.

tēva vārds bija līdzīgs – Leons. Sievietes tēva

Pārcelšanās un Itālijas ceļojums tomēr nepalī-

vārds bija Vilhelms. 1974. gada 11. novembrī pa-

dzēja atjaunot cerēto tuvību, un di Kaprio pā-

saulē nāca Leonardo Vilhelms di Kaprio.

ris pašķīrās, kad dēlam vēl nebija gads. Risinā-

Leonardo māte Irmelīna nākusi no Vācijas. Otrā

jums zēna turpmākai audzināšanai bija diezgan

pasaules kara laikā viņai vajadzēja smagi cīnī-

neparasts – abi vecāki pārcēlās uz dzīvi blakus

ties par dzīvību – būdama vēl mazs bērns, viņa

kotedžās ar kopīgu pagalmu. Tēvs jau drīz vien

salauza kāju un nokļuva slimnīcā, kur atradās

sāka dzīvot kopā ar jauno draudzeni Pegiju Fa-

arī neskaitāmi kareivji un bēgļi. Apstākļi bija

raru un viņas dēlu Adamu, kurš bija trīs gadus

briesmīgi, un viņa saķēra infekciju pēc infek-

vecāks par Leonardo.

cijas. Tikai viņas māte, Leonardo vecmāmiņa,

Leonardo dzīvoja mātes kotedžā, bet tuvas attie-

pamanīja, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā, un

cības saglabāja ar abiem vecākiem. Tēvs viņam

katru dienu nāca par viņu rūpēties. Medicīnas

maksāja nelielu uzturnaudu un iepazīstināja ar

māsām nebija laika veltīt Irmelīnai nepiecieša-

radošām personībām. Samizdata komiksu māks-

mo uzmanību. „Uzlūkot viņas fotogrāfijas – tas

linieks pavadīja laiku kopā ar citiem karikatū-

lauž sirdi. Man acīs parādās asaras, zinot, kam

ristiem, rakstniekiem, dzejniekiem. Viņš dēlu

viņa dzīvē gājusi cauri,” saka aktieris, runājot

iepazīstināja arī ar Timotiju Līriju, kurš nesen

par mātes bērnību Vācijā. Piecdesmitajos gados

bija izkļuvis no kriminālklapatām saistībā ar

mātes ģimene pārcēlās uz ASV, kur jau studiju

LSD popularizēšanu. Leonardo sava tēva drau-

gados Irmelīna iepazinās ar bītniku Džordžu di

gu loku dēvē par īstiem bītniku-hipiju paaudzes

Kaprio – Alena Ginsberga, Viljama Berouza un

cilvēkiem, kuru dzīves skatījums ietekmējis arī

citu nepieradinātu mākslinieku draugu. Mīlētā-

viņa attieksmi pret dzīvi.

ji apprecējās un ar pilnu krūti izbaudīja sešdes-

Di Kaprio māte, kad nevarēja atrast Leonardo

mito gadu Ņujorkas bohēmas dzīvi. Piesakoties

bērnudārzu, pašaizliedzīgi atteicās no sava ad-


GR AND LILLÁ


GR AND LILLÁ

vokatūras sekretāres darba un kļuva par rajo-

ta un spoža vide – bulvāri, kur dzīvoja Leo un

na bērnaukli; viņa pavadīja trīs stundas ceļā,

viņa vecāki, dēvēja par šļirču aleju. Aktieris at-

katru dienu vedot zēnu turp un atpakaļ no per-

ceras, ka narkomāni un prostitūtas bija ikdieniš-

spektīvas skolas, ko dēvēja par uzlabotu studiju

ķa aina uzlecošās zvaigznes ceļā. Māte centusies

centru (Centre For Enriched Studies); māte uz-

dēlu pasargāt no iespējami bīstamām dzīves si-

mundrināja un vadāja dēlu uz kastingiem pat

tuācijām, bet tēvs bijis stipri nekonvencionālāks

tad, kad simt proves pēc kārtas bija aizritējušas

– viņš atklāti un bez morāla vērtējuma runājis

neveiksmīgi.

par narkotikām, seksualitāti un citām sarežģī-

Lai gan Leonardo auga Holivudā, tā nebija skais-

tām tēmām.

IZEJA CAUR TELEVIZORU Domas par aktiera karjeru Leonardo rosinājis

Pirmā kinoloma bija zinātniskās fantastikas fil-

„pusbrālis” – Adams piedalījies vairākās re-

mā Kriteri 3 – pārsteidzoši dzīvelīgā gremlinu

klāmās un nopelnījis ar to diezgan pieklājīgas

tēmas atražojuma sērijā. Tomēr aktiera turpmā-

summas. Arī Leonardo nojauta aktierspēlē ie-

ko karjeru kino noteica 1993. gada filmas Šī zēna

spēju tikt ārā no padibeņciema (Scumsville), kā

dzīve un Kas nomāc Gilbertu Greipu. Abās filmās

abi zēni bija iesaukuši savu dzīvesvietu.

jaunajam aktierim bija brīnišķīgi ekrānpartneri,

Kameru priekšā Leonardo pirmo reiz nokļuva

kuri uzstādīja augstu tēlojuma latiņu. Filmā Šī

četru gadu vecumā – bērnu šovā Romper Room.

zēna dzīve di Kaprio atveido jaunu puiku, kurš

Viņš bija tik uzbudināts, ka sāka ārdīties un sist

mācās sadzīvot ar vardarbīgu patēvu – tā lomā

pa kamerām, un tika izraidīts. Intervijā ar Dei-

Roberts de Niro. Mātes lomā – Elena Bārkina.

vidu Letermenu aktieris atklāj, ka jau kopš sešu

Gilbertu Greipu otrajā filmā atveido Džonijs

gadu vecuma centies tikt pie aģenta, taču – ne-

Deps, bet pārsteidz, pat šokē gan Džuljeta Lūisa

veiksmīgi. Viens no uzrunātajiem speciālistiem

(kurai trauksmainā Malorijas loma filmā Dzimu-

apgalvojis, ka ar Leonardo di Kaprio vārdu bū-

ši slekavas vēl tikai būs) un Darlīna Keitsa – sie-

šot grūti kaut ko panākt, un ieteicis amerikā-

viete, kurai liekais svars un kauns par to neļauj

niskoties par Leniju Viljamsu (Lenny Williams).

iziet no mājas, – di Kaprio un Depa varoņu māte.

Tika meklētas dažādas filmēšanās iespējas, līdz

Leonardo loma ir provinces puiša Gilberta ma-

zēnam izdevās iegūt lomas vairākās reklāmās.

zais garīgi atpalikušais brālis. Lai izprastu šo

Deviņdesmito gadu sākumā viņš pamazām guva

tēlu, di Kaprio pavadīja laiku ar garīgi atpaliku-

atpazīstamību, piedaloties tādos televīzijas se-

šiem jauniešiem un bija pārsteigts, kāda spon-

riālos kā Lesija un Santa Barbara. Pamanāma

tanitāte viņiem piemīt. Par Ārnija Greipa lomu

bija viņa loma seriālā Augšanas sāpes (Growing

viņš saņēma pirmo Oskara nomināciju (aktieris

Pains) pēdējā sezonā, kur scenāristi nolēma viņu

trīs reizes nominēts Akadēmijas balvai un asto-

piesaistīt, lai atsvaidzinātu noplakušo meiteņu

ņas – Zelta Globusam, kuru beidzot saņēma par

auditorijas uzmanību.

tēlojumu Skorsēzes filmā Aviators).


GR AND LILLÁ

FILMOGRĀFIJA

19 9 3 T h i s B o y ’s L i f e 19 9 3 W h a t ’s E a t i n g G i l b e r t G r a p e 19 9 5 To t a l E c l i p s e 19 9 5 T h e B a s k e t b a l l D i a r i e s 19 9 6 R o m e o + J u l i e t 19 9 7 T i t a n i c 19 9 8 C e l e b r i t y 2000 The Beach 2 0 0 2 G a n g s o f N e w Yo r k 2 0 0 2 C a t c h M e I f Yo u C a n 2004 The Aviator 2006 The Departed 2006 Blood Diamond 2008 Revolutionary Road 2008 Body of Lies 2010 Shutter Island 2010 Inception 2011 J. Edgar 2012 Django Unchained 2 0 1 3 T h e Wo l f o f Wa l l S t r e e t ( p o s t- p r o d u c t i o n) 2013 The Great Gat sby (c o m p l e t e d )

G a n g s o f N e w Yo r k

Di Kaprio ir pārliecināts – no cūkas auss nevar

Kerola atveidošanu reiz sapņoja Rivers Fēnikss

uztaisīt zīda rokassomiņu. Viņu pievelk intere-

(1970–1993) – gandrīz di Kaprio vienaudzis,

santi, pētāmi raksturi, un viņš netaupa pūles,

kurš uzsāka perspektīvu kinokarjeru, taču cie-

lai tos izzinātu. Vērtīgs padomdevējs lomu iz-

ta narkotiku atkarības dēļ un nomira agrā jau-

vēlē izrādījās tēvs – viņš ieteica pieņemt gan

nībā. Di Kaprio stāsta, ka redzējis viņu vakarā,

riskanto homoseksuālā dzejnieka Artūra Rem-

kas aktierim izrādījies pēdējais. Helovīna bal-

bo lomu Agneškas Holandas filmā Pilns aptum-

līte bija ļaužu pilna, un abiem neizdevās vie-

sums (1995), gan pievērst uzmanību avangar-

nam otru uzrunāt. Taču šķita, ka aktieru ne-

diskā režisora Baza Lūrmena iecerei Šekspīra

uzsāktais dialogs savādā veidā risinājās pēc

Romeo un Džuljetu pārcelt uz 21. gadsimtu, sa-

Fēniksa nāves: di Kaprio tika gan Kerola, gan

glabājot oriģinālos dialogus. Pirms abām šīm

Rembo loma; pirmo – dzejnieku – Fēnikss bija

lomām bija vēl kāda ļoti būtiska – dzejnieks

vēlējies atveidot, bet otrā lomai bija jau piesais-

Džims Kerols filmā Basketbola dienasgrāmatas

tīts. Di Kaprio mācījās no kolēģa kļūdām – bija

(1995). Aktieris iepazinās ar dzejnieku, pētī-

īpaši piesardzīgs narkotiku atkarības pētīšanā,

ja viņa manieres; tuvs dzejnieka draugs pirm-

saprotot, ka „pamēģināšana”, pat lai precīzāk

izrādē bija pārsteigts par precīzo līdzību. Par

saprastu lomu, ir pārāk bīstams ceļš.


GR AND LILLÁ

LOMU UN PR ĀTA SPOGUĻOS 2003. gada decembrī Leonardo di Kaprio kopā ar

apstākļi ir nejaušs, komisks pārpratums.

tā brīža draudzeni – topmodeli Žizeli Bundhenu

Leonardo di Kaprio varoņi nereti balansē uz šā-

– devās klejojumā pa Brazīlijas džungļiem, lai

das robežas starp divām pasaulēm – veselu, reā-

sastaptu Alto Xingu cilts indiāņus. Viens no cilts

lu, – un ārprātu, apmātību, pieaugošu neirozi.

viņu momentā atpazina un metās sajūsmināti

Psiholoģiski interesantas ir lomas, ko di Kaprio

pļāpāt ar „vīru no Titānika”. Aktieris saprata –

spēlējis Martina Skorsēzes veidotajās filmās.

ja šo lomu zina pat puskaili cilvēki džungļos, tā

Līdz šim tādas bijušas četras: Ņujorkas bandas

ir iegravēta cilvēces kopīgo zināšanu klintī.

(2002), Aviators (2004), Atkritēji (2006) un Slēg-

Džeimsa Kamerona filma Titāniks (1997) saņē-

tā sala (2010). Šobrīd top piektā – Volstrīta vilks.

ma 11 Oskarus un kļuva par ienesīgāko pasaules

Di Kaprio par Skorsēzi teic, ka neviens cits vi-

vēsturē (līdz šo titulu tai atņēma nākamais Ka-

ņam zināms cilvēks tā nemīlot kino, neesot tik

merona megagrāvējs Avatars). Publikas sajūsma

aizrautīgi iekšā filmēšanas procesā.

bija grandioza, tomēr skeptiskāki kritiķi tajā

Aviators un Slēgtā sala ir darbi, kuros di Kaprio

saskatīja Holivudas tukšās spozmes kaitīgu ie-

tēli neatgriezeniski nokļūst otrpus saprāta ro-

tekmi – filmai pārmeta traģēdijas izmantošanu

bežas. Biogrāfiskajā filmā par aviācijas ģēni-

par dekorāciju, kā arī nepiepildāmu alku un uto-

ju di Kaprio nežēlīgā tiešumā parāda Hovarda

pisku mītu radīšanu. Kā Titānika ironisks turpi-

Hjūza mentālo sabrukumu. Sliktā dzirde jau tā

nājums ir Sema Mendesa filma Revolūcijas ceļš

ir izolējusi viņu no ārpasaules, un tikai Keitas

(2008) – Leonardo di Kaprio un Keitas Vinsletas

Blanšetas atveidotā Ketrīna Hepberna saprot,

atkalsatikšanās uz ekrāna pēc vienpadsmit ga-

cik vientuļš viņš patiesībā ir, cik nedaudz vajag,

diem dzīvē un attiecībās dreifējoša pāra lomās.

lai viņš aizvērtu durvis uz ārpasauli. Slēgtajā

Intervijā ar Ditu Rietumu aktieris saka: „Būtībā

salā, kā liecina nosaukums, kādas durvis jau ir

arī Revolūcijas ceļš ir katastrofu filma, gluži tā-

aizvērtas...

pat kā Titāniks, kaut arī katastrofas te norisi-

Reizēm di Kaprio tēliem izdodas saglabāt ārēju

nās emocionālā līmenī [..].” Šī ir pavisam citāda

stingrību (palikt sabiedriski akceptējamā sta-

katastrofa – pasteļtoņos veidota drāma, kurai

tusā), lai gan iekšēji tajos risinās sabrukums.

atņemts traģēdijas spožums, laužoties cauri pe-

Klinta Īstvuda filmā Dž. Edgars di Kaprio at-

lēkam drūmumam; pretēji Titānika ilūzijām šī

veidotais FIB leģendārais priekšnieks Hūvers

filma atklāti parāda, cik patiesībā tukšas zīmes

ir tēls, kas vienlaikus izraisa naidu, apbrīnu un

ir amerikāņu sapnis un mierīgā piepilsētas dzī-

līdzjūtību. Ārēji šis cilvēks ir skarbs, apsēsts ar

ve.

sistemātiskumu un kontroli – bet tajā pašā lai-

Vīleri no Revolūcijas ceļa vēlas būt īpašāki

kā skaidri redzama neapvaldāmā trauksme un

par citiem un cenšas patverties cinismā. Viņi

bailes, kas viņu tādu padara. Filmā apspēlēta arī

izliekas, ka tas, kas viņi ir, ir tikai loma, ka īstā,

FIB dibinātāja iespējamā homoseksualitāte un

skaistā dzīve ir pieejama, bet mietpilsoniskie

mātes spēcīgā ietekme (satriecoša ir aina, kurā,


GR AND LILLÁ

Aktieris par privāto dzīvi vairās runāt un atzīst, ka, iegūstot slavu, viņš ir pilnībā zaudējis kontroli pār ziņām, kas par viņu izplatās sabiedrībā.


GR AND LILLÁ

mātei nomirstot, Dž. Edgars uzvelk viņas klei-

dimants (2008), Ridlijs Skots filmā Melu virpu-

tu un apliek kaklarotu). Atkal uzzibsnī paralēles

lī (2008), Kristofers Nolens filmā Pirmsākums

starp aktiera dzīvi un lomām – di Kaprio bieži

(2010). Kristofers Nolens, pēc aktiera domām,

nācies atkauties no jautājumiem par iespējamo

ir „perfekts režisors, kas var veidot sarežģītas

homoseksualitāti (strikti, bet dažkārt pārlieku

sižeta struktūras, bet skatītāju nepārtraukti ie-

kaismīgi to noliedzot), turklāt aktieris ir patiesi

saistīt procesā, nodarbināt ar tēliem”. Pēc fil-

ciešās attiecībās ar māti.

mas Pirmsākums uzņemšanas di Kaprio intervijā

Di Kaprio veiksmīgi sadarbojies ar vairākiem

portālam www.tribute.ca sacīja: ja būtu iespēja

augstas raudzes režisoriem – bez jau minēta-

iekļūt kāda psihē, viņš izvēlētos Nolenu. Kura

jiem tie ir Stīvens Spīlbergs filmā Noķer mani,

psihē viņš nevēlētos nokļūt? Savējā.

ja vari (2002), Edvards Cviks filmā Asiņainais

DABA UN SIEVIETES 2000. gadā di Kaprio nonāca publikas uzmanī-

Pievilcīgā aktiera plašā sirds bijusi atvēr-

bas centrā ar savām rūpēm par apkārtējo vidi.

ta arī dažādām romantiskām saistībām – vi-

Di Kaprio iesaistījies kampaņās tīģeru, hai-

ņam bijušas attiecības ar modelēm Kristenu

zivju un ziloņu glābšanai, ziedojot dzīvnieku

Cangu, Emmu Milleri, Žizeli Bundhenu, Bāru

aizsardzībai milzīgas summas. Di Kaprio ir arī

Rafaeli, Erinu Hetertoni un citām. Pavisam

vairāku televīzijas un kino projektu producents,

nesen viņš „draudzējies” arī ar aktrisi Bleiku

un viens no tiem ir dokumentālā filma Vien-

Laivliju, un, ja var ticēt baumām, šobrīd viņa

padsmitā stunda (2007) – vēstījums par strau-

simpātijas izpelnījusies kolēģe Margo Robija

jajām cilvēces radītajām pārmaiņām uz zemes.

no topošās Skorsēzes filmas. Visām Leonar-

Di Kaprio filmā parādās arī pats un atklāj savas

do sievietēm kopīga ir modeles āriene un gai-

rūpes par vides problēmām un planētas nākot-

ši gari mati, kā arī mazs ne tikai pašu, bet arī

nes perspektīvām.

attiecībās pavadīto gadu (vai – visbiežāk – mē-

Aktieris vienmēr uzturējis tuvas attiecības ar

nešu) skaits... Di Kaprio pieaug, viņam jau 38,

ģimeni un jaunībā bieži devies pāri okeānam

bet viņa meitenei aizvien ir tikai mazliet pāri

apciemot vecvecākus, kuri atgriezās Vācijā. At-

divdesmit.

tiecības ar māti saglabājušās īpaši tuvas – Ir-

Aktieris par privāto dzīvi vairās runāt un atzīst,

melīna darbojusies ar dēla finanšu un publicitā-

ka, iegūstot slavu, viņš ir pilnībā zaudējis kon-

tes organizēšanu, parādījusies pavisam nelielās

troli pār ziņām, kas par viņu izplatās sabiedrī-

lomās vairākās viņa filmās (Pilns aptumsums,

bā. „Es ļauju, lai par mani runā mans darbs, ma-

Pludmale, Asiņainais dimants) un bijusi galvenā

nas filmas,” viņš saka intervijā televīzijas MNC

sieviete aktiera dzīvē. Pagājušogad viņa pavadī-

biogrāfiskajam raidījumam. Par slavenības

ja dēlu Zelta Globuss ceremonijā, kurā viņš bija

dzīvi aktieris savulaik spējis arī veiksmīgi pai-

nominēts balvai par Hūvera lomas atveidojumu.

ronizēt Vudija Allena filmā Slavenība.


GR AND LILLÁ

Izma ntotie avoti W i g h t , D o u g l a s L e o n a r d o D i C a p r i o: T h e B i o g r a p h y , J o h n B l a k e P u b l i s h i n g , 2 012 F u r g a n g , A d a m , F u r g a n g , K a t h y L e o n a r d o D i c a p r i o: E n v i r o n m e n t a l C h a m p i o n (C e l e b r i t y A c t i v i s t s) , T h e R o s e n P u b l i s h i n g g r o u p , N e w Yo r k , 2 0 0 9 R iet u ma, Dit a, Nau ma n is, Nor mu nds Per son ī bas, pa rād ī bas per son īg i, R īg a: Dienas Grā mat a, 2 0 0 9, 14 6 .–1 5 7. l p p . K a r a g i a n n i d o u , A n e t a , S i r o p o u l o s , Va g e l i s O o p s . . . H o l l y w o o d D i d I t A g a i n: J a m e s C a m e r o n’s “ T i t a n i c ” a n d t h e F a n t a s y o f t h e A b s o l u t e I n t e r d i s c i p l i n a r y L i t e r a r y S t u d i e s , Vo l . 5 , N o . 1, T i t a n i c a ( F a l l 2 0 0 3 ) , p p . 8 9 – 9 8 , P e n n S t a t e U n i v e r s i t y P r e s s S t a b l e

L


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


KOŠUMS LILLÁ

Lakstīgala Rīgas vēderā FOTO: JĀNIS SALIŅŠ

VIDEO: ANDREJS VERHOUSTINSKIS STILS: LĪGA VEKMANE


KOŠUMS LILLÁ

2

#


KOŠUMS LILLÁ

3

#


KOŠUMS LILLÁ

5

#


KOŠUMS LILLÁ

4

#


V E I K A L I : K L A S E , V I V E M A R I A , P. O . S . H , L I S T , K A Z E N E . Ī PA Š S PA L D I E S R Ī G A S C EN T R Ā LT I R G U M !

KOŠUMS LILLÁ

6

#


ESI LILLÁ

ATN E S A M Ā JĀ S U N I ELI K A ŠŪ PU LĪ

FOTO: SHUTTERSTOCK

D I TA A R Ā J A


ESI LILLÁ

„Tāda maza vistiņa,” – šāds pirmais iespaids par meitiņu bijis Kristīnei (vārds mainīts), kas savu bērnu pirms gadiem četriem pirmoreiz ieraudzīja attālā pierobežas bērnunamā. Laimīgā kārtā mazā vēl nebija sasniegusi kritisko trīs gadu vecumu, pēc kura bāreņiem ir arvien grūtāk Latvijā atrast adoptētājus, jo tie galvenokārt meklē pavisam mazus bērniņus, kuru dvēseles pēc iespējas mazāk būtu traumējusi bioloģisko vecāku zaudēšana un dzīve bērnunamā.

Turpinājums


T

ESI LILLÁ

omēr šādu bērnu ir maz, jo mazo nodo-

divdesmitgadniece Antra. Pēc viņas domām, ja

šanu adopcijai kavē lēnais „brīvlaišanas”

bērnu adoptē pavisam mazu, viņš spēj iedzīvo-

process – aizgādnības tiesību atņemšana

ties ģimenē un adoptētājus pieņem par saviem

vecākiem. Pat tie bērni, no kuriem bioloģiskās

vecākiem. Taču – jo bērns lielāks, jo grūtāk tas

mātes atteikušās jau slimnīcā, smagnējā juri-

notiek. Antra un viņas vienaudze Santa ir uz-

diskā mehānisma dēļ nereti adopcijas reģistros

augušas SOS bērnu ciematā Īslīcē, bet dzīves

nonāk nepilnu divu gadu vecumā, un tad jau ie-

iemaņas ieguvušas SOS jauniešu mājā Jelgavā.

spējas atrast savu ģimeni sarūk ar katru dienu.

Un abas ir pārliecinātas – ja viņām nebūtu lai-

Tāpēc valstiskās un nevalstiskās institūcijās

mējies no bērnunama nokļūt SOS ciematā, tad

jau ir izaugušas daudzas bāreņu paaudzes. „Es

diezin vai meitenes tagad spētu veiksmīgi vei-

nemaz negribēju, ka mani adoptē,” saka nu jau

dot patstāvīgu dzīvi.

PIETRŪKST MAMMAS Santa un Antra salīdzinoši nesen ir spērušas

„SOS ciematā bija daudz labāk dzīvot nekā bēr-

pirmos soļus patstāvīgā dzīvē aiz SOS jaunie-

nunamā. Tur visi vienā rindiņā guļ, kamēr cie-

šu ciemata sliekšņa. Spēcīgas, noteiktas, mērķ­

matā – katram sava istaba. Īstenībā jau bija ģi-

tiecīgas – tādas abas meitenes atklāj izturēša-

menes sajūta,” par dzīvi Īslīcē saka Santa. SOS

nās, runas maniere un izteiktās domas. Viņas

bērnu ciematu princips: vienā mājā dzīvo ģime-

ļoti labi zina un saprot, ko sasniegt varēs tikai saviem spēkiem un paļaujoties tikai un vienīgi pašas uz sevi. Un katrai no viņām ir savs dzīvesstāsts, kura aizsākums ir bijis gana traģisks – augšana bez vecākiem. Santa bērnunamā nokļuva sešu, savukārt Antra – piecu gadu vecumā. Abas ir no dažādām ģimenēm un abām – pulciņš māsu un brāļu, kuri tāpat uzauguši ārpusģimenes aprūpē. „Nekas spīdošs nebija – pamodos, paēdu un atkal gāju gulēt. Bērnunamā ir audzinātāja, nevis mamma, kas tevi no rīta pamodina un pagatavo brokastis. Audzinātāja atnāk uz darbu, nevis tur dzīvo,” stāsta Santa. Viņa gan bērnunamā dzīvojusi tikai dažas nedē-

Nekas spīdošs nebija – pamodos, paēdu un atkal gāju gulēt. Bērnunamā ir audzinātāja, nevis mamma.

ļas, jo drīz kopā ar brāļiem un māsu nokļuvusi SOS ciematā. Antrai toties bērnunamā aizritēju-

ne – audžumamma un vairāki bērni no dažādām

ši trīs gadi – līdz astoņu gadu vecumam, kad arī

ģimenēm. Brāļi un māsas visbiežāk dzīvo kopā,

viņa kopā ar māsu nonākusi Īslīcē.

turpretī bērnunamā, kā atceras Santa, mazākais


ESI LILLÁ

brālis dzīvojis citā grupā un audzinātājas nav

bērniem. Īstenībā ģimenes sajūtas vispār nav.

ļāvušas viņiem satikties.

Ideja jau ir skaista, tomēr visi tur ir piespie-

Antru Īslīcē izaudzinājusi viena audžumamma,

du kārtā brīvprātīgi. Protams, kad izaudz, tad

bet Santai gan nomainījušās veselas trīs. Ne

jau attiecības ir normālas,” saka Antra. Viņi

viena, ne otra meitene audžumammu par mam-

kā bērni brīnījušies, kāpēc SOS mamma tāda

mu neesot dēvējušas, bet saukušas vārdā. Dzī-

emocionāli pavēsa, atturīga. Kad izauguši, pati

ve noritējusi kā „īstā” ģimenē – paši mazgājuši

mamma atzinusi – nevēlējusies bērnus dziļi

traukus, grīdas, dārzā strādājuši, zāli pļāvuši.

sirdī ielaist, lai vēlāk nebūtu grūti šķirties.

„Kā tad citādi iemācīties visu darīt?” saka San-

„Bērnam ir vajadzīga ģimene, un tas nenozīmē

ta. Tāds jau arī ir SOS bērnu ciematu mērķis –

tikai vietu, kur fiziski augt labākos apstākļos,

bez vecāku apgādības palikušos bērnus izaudzi-

bet gan to, ka ar mammu tiek veidotas attiecī-

nāt pēc iespējas ģimeniskākā vidē, sagatavojot

bas, kas saglabājas visas dzīves garumā. Mēs

viņus patstāvīgai dzīvei.

jau no mammām neaizejam prom, kaut arī sen

Un tomēr arī šajā vidē, kas tik ļoti atšķiras no

esam savā dzīvē. Mums paliek drošības izjūta,

bērnunama bezpersoniskuma, mazā sirsni-

ka vienmēr man būs vieta, pie kuras esmu pie-

ņa ne vienmēr saņem tik daudz mīļuma, cik

derīgs, gaidīts un mīlēts un kur pārgulēt, un

būtu gribējies. „Grūti izaugt kopā ar svešiem

dabūt zupas šķīvi, ja dzīvē viss plīst un lūst,”

A D O P C I JA L AT V I JĀ* Adoptējamo bērnu Datu bāzē iekļautie Potenciālie vecums adoptējamie bērni adoptētāji Līdz 1 gadam No 1 līdz 2 gadiem No 2 līdz 3 gadiem No 3 līdz 4 gadiem No 4 līdz 5 gadiem No 5 līdz 6 gadiem No 6 līdz 7 gadiem No 7 līdz 8 gadiem No 8 līdz 9 gadiem No 9 līdz 10 gadiem No 10 līdz 18 gadiem Kopā

20 21 31 34 37 42 51 53 50 53 902 1294

32 19 17 7 8 4 3 0 0 0 0 90

* L A B K L Ā J Ī B A S M I N I S T R I J A S D AT I L Ī D Z 2 0 13 . G A D A 1 . J A N VĀ R I M

Bērni, kam noteikta invaliditāte

Bērni, par kuriem lūgts pieņemt lēmumu adopcijai uz ārvalstīm

5 13 10 12 12 18 21 18 22 25 366 522

3 1 2 2 3 3 4 6 4 5 58 91


ESI LILLÁ

Kristīnes meitas grupiņā bijusi meitenīte, kas ikreiz, Kristīnei prombraucot, lūgusi, lai viņu nobučo.


ESI LILLÁ

saka klīniskā psiholoģe Laura Pirsko. Viņa uz-

droši vien atklāj kādus 70 procentus no savas

skata, ka ārpusģimenes aprūpes formas, kas

dzīves, bet SOS mammām – aptuveni pusi,”

paredz bērna un audžuvecāku attiecību iz-

lēš Santa. Bet Antra atzīst, ka ir dzīves situā-

beigšanos kādā brīdī, nevar salīdzināt ar ģi-

cijas, kad vajadzīgs mammas padoms, piemē-

meni, kurā bērns izaug. Taču SOS sistēma bēr-

ram, pirmā mīlestība, un to ar audžumammu

nus vismaz pietuvina ģimenes izjūtai.

grūtāk izrunāt, kaut gan viņa līdzīgā situāci-

Protams, bieži vien arī pieauguši jaunieši at-

jā padomu audžumammai tomēr prasījusi. Jā,

griežas audžuģimenē, kaut vai – lai padomu

dažkārt tomēr griboties, lai būtu vecāki, pie

paprasītu. Gan Santa, gan Antra vēl joprojām

kuriem aizbraukt un kuri samīļotu. Tomēr

sazinās ar savām SOS mammām un atbalsta

abām jaunietēm stipras ir saiknes ar brāļiem

personām SOS jauniešu mājā, kur viņas pēc

un māsām, un tas sniedz ģimeniskuma izjūtu.

pamatskolas beigšanas dzīvojušas līdz pilnga-

Tāpat abas ir sākušas veidot arī pašas savas ģi-

dībai, būtībā trenējoties dzīvei – mācoties rī-

menes, un Santa kopā ar draugu jau sagaidījusi

koties ar naudu, gatavot ēst. „Bērni vecākiem

savu pirmo bērniņu.

ŅEMIET LABĀK MANI! Adopcija ir vecāku un bērnu „savienības noslēg-

Bāriņtiesas psihologi parasti cenšas noskaidrot,

šana” uz mūžu. Jau bāriņtiesā, lemjot par atļau-

kādi adoptētājiem būs bērnu izvēles kritēriji,

ju adoptēt konkrēto bērnu, topošajiem vecākiem

bet to iepriekš faktiski nav iespējams pateikt.

jautā, vai viņi apzinās, ka izvēlēto bērnu atpakaļ

Tas ir tāpat kā ar mīlestību – pēkšņi ir klikšķis,

vairs nevarēs atdot un galu galā viņš kļūs par

un viss. „Atveda mums meitenīti – mazu, biklu.

pilntiesīgu ģimenes locekli, kuram kādreiz būs

Tā sajūta arī briesmīga – faktiski tu brauc un iz-

tiesības pretendēt arī uz vecāku atstāto man-

vēlies, vai šis bērns tev der vai neder. Savā ziņā

tojumu. „Kad man pajautāja, vai apzinos sekas,

kā tādā veikalā. Iepriekš arī bāriņtiesas psiholo-

es pilnīgi apmulsu. Tas taču ir pašsaprotami, ka

ģei teicu – droši vien būs, kā, piemēram, kurpes

bērns kļūst par mūsu ģimenes locekli, un man-

pērkot, lai cik briesmīgi tas arī izklausītos, – ja

tojuma lietas, kārtojot adopciju, vismaz man

būs klikšķis, tad ņemšu,” atceras Kristīne. Un tā

nebija ne prātā. Galvenais – lai satiktu patiešām

arī bijis. Kristīne skatījusies uz mazo neveiklī-

savu bērniņu,” stāsta Kristīne. Viņa vēl ilgi pēc

ti, kas, neko par iespējamo likteņa pavērsienu

meitas atvešanas mājās, mazo midzinot, domā-

nenojauzdama, mierīgi savā nodabā spēlējusies,

jusi – nu kā viņa tagad, tāda maziņa, viena pati

un pēkšņi viņai nez no kurienes kā zibens prā-

bērnunamā gulētu? Bez mammas vakara pasa-

tu izstrāvojusi doma – un kāpēc gan ne šo bēr-

ciņas, dziesmiņas, bez samīļošanas un simtiem

nu?! Un tā arī noticis. Aizbraukuši vēl pāris rei-

miegabuču. Bērnunama audzinātājas stāstīju-

žu ciemos, lai pārliecinātos, ka ir īstā, un trešā

šas, ka visus viņas nespēj samīļot, bet bučiņu

reize bijusi liktenīga. Bērns jau pazinis ciemi-

pirms miega gan katram cenšoties iedot.

ņus, skrējis pretim raudādams, apķēries ap kak-


ESI LILLÁ

ADOPCIJAS PROCESS 1. Tiem, kas vēlas adoptēt bērnu, jādodas uz dzīvesvietai tuvāko bāriņtiesu un jānoskaidro informācija par turpmāko rīcību bērna adopcijas procesā. 2. Lai sāktu adopcijas procesu, bāriņtiesai jāiesniedz: adopcijas pieteikums valsts valodā, kurā norādīti adopcijas motīvi, adoptējamo bērnu skaits, dzimums un vecums; laulību apliecības kopija, uzrādot oriģinālu, ja adoptētājs ir laulāts; šķiršanās apliecība, ja laulība ir šķirta; uzziņa par nodrošinājumu ar dzīvojamo platību; dzīves apraksts (CV); ārsta uzziņa par adoptētāja veselības stāvokli; ģimenē dzīvojoša bērna dzimšanas apliecības kopija, uzrādot oriģinālu. 3. Bāriņtiesa pārbaudīs iesniegtos dokumentus un to atbilstību īstenībai. 4. Bāriņtiesa vismaz sešus mēnešus iepazīs ģimeni, kurā dzīvos un tiks audzināts bērns. Šajā laikā speciālisti vēlēsies saprast: vai potenciālie vecāki vai viens vecāks, ja adoptētājs nav „attiecībās”, spēj uzņemties atbildību; potenciālo vecāku motivāciju; kādas ir attiecības ģimenē; vai ir spējas audzināt bērnus; kāda ir adoptētāja emocionālā stabilitāte; kāda ir ģimenes finansiālā stabilitāte; kāda ir spēja nodrošināt bērnam pilnvērtīgu audzināšanu.

5. Pēc iepazīšanās ar ģimeni bāriņtiesa izvērtēs un pieņems lēmumu par bērna adopciju. Ja bāriņtiesa sniedz apstiprinošu atbildi, potenciālie vecāki Labklājības ministrijā varēs uzzināt nepieciešamo informāciju par bērniem, kurus ir iespējams adoptēt. 6. Ja potenciālie vecāki vēlēsies iepazīties ar bērnu, Labklājības ministrija izsniegs norīkojumu, kas ļaus adoptētājam tikties un iepazīties ar bērnu. 7. Ja tikšanās ar bērnu ir bijusi veiksmīga un īstie cilvēki ir satikušies, tad 10 dienu laikā pēc tikšanās jāvēršas atkal bāriņtiesā jau ar konkrētu iesniegumu, kurā jālūdz atļauju adoptēt bērnu. 8. Bāriņtiesa līdz sešiem mēnešiem, ko dēvē par pirmsadopcijas posmu, turpinās vērtēt un sniegt atbalstu ģimenei, lai saprastu, vai starp vecākiem un bērnu veidojas ģimeniskas attiecības. Lielākoties šāda vērtēšana notiek trīs mēnešus. 9. Pēc vērtēšanas laika beigām bāriņtiesa sagatavos atzinumu, vai bērna adopcija ģimenē atbilst viņa interesēm, un pieņems atbilstošu lēmumu. Ņemot vērā šo lēmumu, par bērna adopciju lems tiesa.


ESI LILLÁ

lu un savā valodiņā stāstījis par kādu pārestību,

jusi meitenīte, kas ikreiz, Kristīnei prombraucot,

ko lielāks grupiņas biedrs nodarījis. „Tad arī es

lūgusi, lai viņu nobučo. Bet kāda cita pienākusi

sāku raudāt, un faktiski lēmums bija pieņemts,”

klāt, jautājusi – vai tad mazo grupiņas biedreni

atminas Kristīne.

tagad sev līdzi vedīšot? – un ierosinājusi: „Vo-

Protams, bērnunama apmeklējums nav viegls.

zmitje meņa!” (Ņemiet mani! – krievu val.) Tiesa,

Potenciālie adoptētāji tiek sūtīti pie konkrēta

ne visi bērnunama audzēkņi ir „brīvi” no bio-

bērniņa, taču lielākie bērni jau arī saprot, kāpēc

loģiskajiem vecākiem un iekļauti adopcijas lis-

pieaugušie ierodas, un cenšas iedraudzēties ar

tē. Bieži vien bērni institūcijā tiek ievietoti uz

kādu no mazajiem. Kristīnes meitas grupiņā bi-

laiku, kamēr bāriņtiesas un sociālie darbinieki strādā ar vecākiem, lai to atvases atkal varētu

Sākumā zīdaiņi, alkdami pēc mīļuma, raudot, bet pēcāk vairs tikai iekunkstoties.

atgriezties ģimenē. Kristīne atceras bērnunama audzinātājas stāstu par kādu tolaik piecgadīgu meitenīti, kura jau vairākkārt bija ceļojusi no ģimenes uz bērnunamu un atpakaļ, jo vecāki tomēr nebija spējuši rūpēties par bērnu. Tolaik, kad Kristīne savu mazo veda mājās, minētā meitenīte atkal gaidīja atgriešanos bioloģiskajā ģimenē, jo bāriņtiesa atzinusi, ka nu gan vecāki labojušies un drīkst turpināt audzināt meitu.

GRIB ZĪDAIŅUS UN MEITENĪTES Ja gadījumā šādas ģimenes stāsts nebeigtos veik-

rijas (LM) informācija liecina, ka no pašreizējiem

smīgi un bērnu, jau krietni paaugušos, iekļautu

90 potenciālajiem adoptētājiem 32 pretendē uz

adopcijas sarakstā, viņam vecākus atrast būtu

bērniem līdz viena gada vecumam, savukārt 36

ļoti grūti, visticamāk – pat neiespējami. Ja vien

vēlas bērnus no gada līdz trīs gadu vecumam, bet

bērnam nav smagu veselības problēmu, kas pa-

neviens nav gatavs savā ģimenē pieņemt 7 līdz

šas par sevi pārvelk strīpu vietējai adopcijai, jo

18 gadus vecus bērnus. Kopumā patlaban Latvijā

reti kurš grib uzņemties rūpes par slimu bērnu,

savus vecākus gaida 1294 adoptējami bērni.

tad adoptētāju izvēles kritērijus nosaka pavisam

Taču zīdaiņu visiem nepietiek. Adopcijai ir

vienkāršs, bet diemžēl bāreņiem nežēlīgs prin-

nodoti 20 mazuļi līdz gada vecumam, no ku-

cips – vecums. Jo mazāku bērniņu adoptē, jo ma-

riem ceturtajai daļai ir noteikta invaliditāte

zākas varētu būt problēmas ar sāpinātu bērnu,

smagu slimību – garīgās atpalicības, epilep-

kuram pirmajos dzīves mēnešos un gados trūcis

sijas, HIV, autisma u. c. – dēļ. Diez vai vietējie

ģimenes. Vislielākās rindas patlaban ir pēc zīdai-

adoptētāji šos bērnus izvēlēsies, tāpēc viņiem

nīšiem un bērniem līdz trīs gadu vecumam. Līdz

vienīgā cerība, kā nokļūt ģimenē, ir adopcija

šā gada 1. janvārim apkopotā Labklājības minist­

uz ārvalstīm. Joprojām nemainīga ir arī adop-


ESI LILLÁ

VIESĢIMENES Ja kāda ģimene vai persona vēlas sniegt atbalstu bērnu ārpusģimenes aprūpes iestādē ievietotam bērnam, tad ir iespējams bāriņtiesā noformēt viesģimenes statusu. Viesģimene drīkst tikties ar bērnu ārpusģimenes aprūpes iestādē, kā arī bērns drīkst noteiktu laiku uzturēties viesģimenē. Viesģimenes statusu bāriņtiesa piešķir uz gadu, pirms tam izvērtējot: • personu motivāciju kļūt par viesģimeni; • spējas aprūpēt bērnus; • materiālos apstākļus. Bērna tuviem radiniekiem, kas nav bērna vecāki, ir tiesības satikties ar aprūpes iestādē ievietoto bērnu. Taču, ja viņi vēlas, lai bērns kādu laiku uzturas pie viņiem, ir jāiegūst viesģimenes statuss.

tētāju vēlme pēc meitenītēm – tās pieprasa

kopš adoptētāja statusa iegūšanas. Ja tas nav

vairāk nekā puisēnus, taču arī meiteņu visiem

noticis, bāriņtiesa kopā ar adoptētājiem no-

gribētājiem nepietiek, tāpēc adoptētāju rindā

skaidro ilgās gaidīšanas iemeslus un meklē ri-

nākas gaidīt ilgi. Bērns jāizvēlas gada laikā

sinājumus.

MĪĻUMA DEFICĪTS Laimīgie vecāki savu jaudzimušo parasti ved mā-

ņi, alkdami pēc mīļuma, raudot, bet, apjautuši,

jās, kur viņu gaida gultiņa, drēbītes, rotaļlietas

ka neviens tāpat nepienāks un rokās nepaaijās,

un, iespējams, vēl arī brāļi un māsas, bet, pie-

pēcāk vairs tikai iekunkstoties.

mēram, Kristīnes meitiņu, no kuras bioloģiskā

Šādam traumētam un sāpinātam bērnam attie-

mamma bija atteikusies jau slimnīcā, bāriņtiesas

cīgi veidojas uzvedības īpatnības. Bērnunama

priekšsēdētāja nogādāja bērnu sociālās aprūpes

audzinātājas Kristīnei stāstīja – kad viņas mazā

centrā (BSAC). Tur valsts gādībā bāreņi mīt līdz

divgadniece no aprūpes centra atvesta uz pašval-

divu gadu vecumam, bet pēc tam viņus pārved

dības bērnunamu, tad kritusi pie zemes un dau-

uz pašvaldību bērnunamiem, un tad par bāre-

zījusi pret grīdu galviņu. Vēl labu brīdi, arī jau

ņiem rūpi uzņemas pašvaldība. Lieki stāstīt, ka

mājās nokļuvusi, meitene dauzīja muguriņu pret

institūcijās bērniem faktiski nav savu mantu –

dīvāna vai krēsla atzveltni. Tādos brīžos bērnu var

viss ir kopīgs, un katru dienu mainās personāls.

nomierināt tikai mammas mīļums un miers. Taču

Kopēji vienam bērnam var veltīt tikai minimālu

paiet ilgi mēneši un pat gadi, līdz bērns, dzīvo-

laiku. Un mazie jau kopš pirmajām dienām mācās

jot ģimenē, atbrīvojas no redzamām bērnunamā

skarbo izdzīvošanas skolu. Parasti sākumā zīdai-

iegūtām psiholoģiskajām traumām, bet neviens


ESI LILLÁ

ĀRPUSĢIMENES APRŪPE Lai bez vecāku apgādības palikušam bērnam nebūtu jāuzturas bērnunamā, ir iespējama citas ārpusģimenes aprūpes formas: 1. Audžuģimene Audžuģimene nodrošina aprūpi bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana savā ģimenē. Audžuģimenē bērns dzīvo līdz brīdim, kamēr var atgriezties savā ģimenē, vai arī, ja tas nav iespējams, tad kamēr tiek adoptēts vai viņam tiek nodibināta aizbildnība. 2. Aizbildnība Aizbildnis aizvieto bērnam vecākus, kā arī pārstāv bērnu personiskajās un mantiskajās attiecībās. Aizbildni ieceļ bāriņtiesa, ja bērna vecāki nav zināmi, ir pazuduši vai miruši, ilgstošas slimības dēļ nespēj parūpēties par bērnu vai arī vecākiem ir atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības. Par aizbildni ieceļams vai nu bērna radinieks, vai arī, ja radinieku nav, tad persona, ko izraugās bāriņtiesa. Vecāki testamentā var arī paši izvēlēties bērnam aizbildni, kas par bērnu parūpētos, ja vecāki to nespētu. Šogad stājusies spēkā Civillikuma norma, ka aizbildnis drīkst adoptēt aizbilstamo. Līdz šim aizbildnim, kas gribēja adoptēt aizbilstamo, bija jāatsakās no aizbildnības un jākļūst par adoptētāju, taču nu šie birokrātiskie šķēršļi ir atcelti, un minētā iespēja arī varētu veicināt adopcijas procesu.

nespēj pateikt, kādu neredzamu sāpi no agrīnās

tiecības. Tāpēc izšķiroši un vitāli svarīgi ir, lai

bezvecāku bērnības glabā mazā cilvēka sirds.

bērnam agrīnajā attīstībā būtu viens cilvēks –

„No teorijas viedokļa svarīgas ir piesaistes at-

aprūpētājs –, ar kuru veidot attiecības, un lai

tiecības. Bērnam ar viņa primāro aprūpētāju

šis cilvēks būtu daudzmaz veselīga personība,”

veidojas specifiskas attiecības, tāpēc pamati,

psiholoģe Laura Pirsko skaidro, kāpēc mazajam

kas agrīnajā posmā ielikti, izveido modeli, uz

bārenim ir tik svarīgi nokļūt ģimenē pēc iespē-

kura bāzes bērns dzīvē veidos visas tālākās at-

jas ātrāk.

BREMZES CEĻĀ UZ ĢIMENI „Protams, galamērķis ir bērna adopcija, bet ju-

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas

ridiskās lietas, kas jāsakārto, prasa laiku,” saka

Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direk-


ESI LILLÁ

tore Inga Millere. Un viņai ir taisnība, jo juri-

jai, tā arī paliek nesadzirdēts. Bērns pa to laiku

diskais mehānisms darbojas smagnēji. Arī si-

dzīvo vai nu bērnunamā, vai – labākajā gadīju-

tuācijas, kāpēc bērni nonākuši bērnunamos, ir

mā – audžuģimenē. Aug lielāks un ar katru die-

dažādas, un tas savukārt nosaka nākotnes risi-

nu zaudē cerības iegūt ģimeni.

nājumu tempu. Daļa mazuļu jau kopš dzimšanas

Cita kategorija ir gadījumi, kad bērnus no ģime-

ir vieni vai nu tāpēc, ka vecāki par viņiem nespēj

nes izņem un ievieto institūcijā uz laiku, kamēr

parūpēties savas slimības dēļ, vai arī viņi vecā-

sociālie dienesti palīdzēs vecākiem, kuriem at-

kiem ir izrādījušies nevajadzīgi. Piemēram, bio-

ņemtas bērnu aprūpes tiesības, sakārtot savu

loģiskā māte, jau bērnam piedzimstot, no viņa

dzīvi tā, lai bērni ģimenē varētu justies droši.

ir atteikusies, taču tūlīt viņai aizgādības tie-

Abos gadījumos Civillikums paredz, ka biolo-

sības neatņem, jo Civillikums nosaka, ka māte

ģiskajiem vecākiem tiek dots gads, lai nokārtotu

piekrišanu sava bērna adopcijai var dot ne ātrāk

dokumentus vai arī sakārtotu savu dzīvi. Ja gada

kā sešas nedēļas pēc dzemdībām. Valsts gaida –

laikā vecākiem aprūpes tiesības neatjauno, tad

varbūt māte slīgst pēcdzemdību depresijā un vēl

bāriņtiesa lemj par aizgādības tiesību atņem-

apdomāsies. Gadās arī tā, bet ļoti reti. Taču šajā

šanu. Reāli tas nozīmē, ka sākas bērna ceļš uz

laikā bioloģiskās mātes mēdz arī pazust – aiz-

adopciju. Tomēr bērna dzīvē gads ir pārāk ilgs

mirst parakstīt sava bērna „brīvlaišanu”, varbūt

un svarīgs laiks, lai to atļautos zaudēt, tāpēc Ci-

aizbrauc no valsts, varbūt kaut kur aizklīst. Bā-

villikums kopš šā gada 1. janvāra paredz – bā-

riņtiesas sūta vēstules uz mātes deklarēto dzī-

riņtiesa drīkst negaidīt gadu, bet ātrāk celt tiesā

vesvietu, bet tā bieži vien nav vieta, kur māte

prasību par aizgādības tiesību atcelšanu bērna

reāli dzīvo, tāpēc aicinājums atnākt un nokār-

bioloģiskajiem vecākiem, ja vien tas ir bērna in-

tot dokumentus, lai bērnu varētu nodot adopci-

teresēs. Un bērna interesēs ir dzīvot ģimenē.

SATIK ŠANĀ S STĀ STI Kad meita Kristīnei taujā par savu piedzimšanu,

nav zināms, kā šo pašu ģimenē ienākšanas le-

Kristīne par to diemžēl nespēj pastāstīt. Viņa

ģendu meitenīte uztvers tad, kad viņai būs ne

nekad nespēs pastāstīt par mazās dzīvi līdz divu

vairs seši, bet sešpadsmit gadi. Bet viņas apziņā

gadu vecumam. Varbūt vienīgi aizvest līdz bēr-

atšķirībā no Antras un Santas vismaz nav atmi-

nunamam, kurā meitenei nebija lemts uzaugt.

ņu par bioloģisko mammu un šķiršanos no tās.

Taču Kristīne meitai stāsta ko citu: „Tu biji tāds

Antra un Santa gan to spilgti atceras, taču pie-

mazs mežā nomaldījies zaķītis, kas meklēja mā-

redze ir tik sāpīga, ka abas meitenes labāk izvē-

jas. Es arī meklēju bērniņu, un mēs laimīgi sa-

las šo stāstu paturēt pie sevis.

tikāmies.” – „Un tad tu mani paņēmi klēpī un

Viņām ir stāsti par satikšanos ar SOS mam-

atnesi mājās, un ieliki šūpulītī,” mazā, daudz-

mām un stāsti par palikšanu kopā ar brāļiem

kārt klausījusies mammas atmiņas, nu jau pati

un māsām. Kaut arī zuduši vecāki, brāļi un

spēj pabeigt laimīgo satikšanās stāstu. Tiesa,

māsas tomēr ir saglabāti, un tādā veidā ir


ESI LILLÁ

saglabāta arī ģimene. Arī tāpēc jaunietes ir

kur izveidotos piesaistes attiecības, iespē-

skeptiskas par jau paaugušos bērnu adopciju,

jams, viņām, pēc psiholoģes domām, nebūtu

jo nespēj iedomāties savu dzīvi bez brāļiem

problēmu arī jau apzinātā vecumā adoptētā-

un māsām. „Es laikam tomēr nepaļautos uz

jus pieņemt par saviem vecākiem: „Te ir tas

to, ko meitenes saka, jo strādā psiholoģiskās

mūžīgais jautājums: kas ir mamma un tētis?

aizsardzības princips,” saka psiholoģe Laura

Tie, kas dod bērnam dzīvību, vai arī tie, kas

Pirsko. Ja meitenes būtu nonākušas ģimenē,

vienmēr ir blakus?” L

L


KOŠUMS LILL Á

PĒRC – UN L AI K S AP S TĀ SI E S? DACE BR ANTE,

FOTO: EDIJS PĀLENS

K O S M E T O L O Ģ E U N K O S M Ē T I K A S V Ē S T U R E S PA S N I E D Z Ē J A


KOŠUMS LILL Á

I

zskatīties jaunam, vismaz ārēji neļaut sev novecot, – tas šodien nav tikai glancēto žurnālo radīts modes untums. Tā ir prasība, ko izvirza sociāli ekonomiskā vide. Darba devējs vēlas kolektīvā redzēt jaunas sejas, lai kāda pieredze arī tiktu prasīta. Cilvēku savstarpējās attiecībās un komunikācijā arī valda diezgan stingrs dalījums vecuma kastās, un ir ierasti slavēt nobriedušu cilvēku par to, ka viņa domāšana, uzvedība un izskats „neatbilst” viņa gadiem.


P

KOŠUMS LILL Á

ieprasījums pēc „mūžīgās jaunības” ir

piedāvā plašu un efektīvu arsenālu ārējā izskata

radījis arī milzīgu progresu kosmētikas

uzspodrināšanai. Ik gadu tiek ieguldīti miljoni

un kosmetoloģijas piedāvājumā. „Jaunī-

pētījumos, kas ļauj labāk izzināt, kā tieši noveco

bas eliksīru” pārdod skaistās tūbiņās, ampulās,

āda – lielākais cilvēka orgāns (sver aptuveni 4

aparātu procedūrās un ķirurģiskās manipulāci-

kg un aizņem 1,2 kvadrātmetru lielu laukumu)

jās. Visi sola: pērc – un laiks apstāsies. Skais-

– un kā ar šo novecošanu cīnīties.

tumkopšanas un estētiskās medicīnas industrija

JAUNĪBAS KOSMOSA KUĢIS Ikdienā mēs jaunību visbiežāk cenšamies no-

nieki atklāja, ka daudzas labas vielas, kas tika

pirkt krēma tūbiņā, tāpēc aicinu ar „vēsu prātu”

iekļautas krēmos, piemēram, C vitamīns, ir ļoti

paraudzīties uz šodienas sasniegumiem kosmē-

nestabilas un izgaist jau tajā brīdī, kad tiek at-

tisko līdzekļu tehnoloģiju un ingredientu jomā.

vērts krēma trauciņš. Lai derīgās vielas noturē-

Viens no nemainīgiem kosmetoloģijas dienas

tu kosmētikas līdzeklī, tika rasts ātrs risinājums

kārtības jautājumiem ir: kā iedabūt dziļāk ādā

– konservanti un dažādi stabilizētāji. Taču ti-

aktīvās vielas, jo tikai to nogādāšana dziļākos

kai 20. gs. sešdesmitajos gados atklāja, kā aktī-

ādas slāņos (dermā) sniedz tai ilglaicīgu labu-

vās vielas nogādāt dziļāk ādas slāņos – tur, kur

mu. Taču āda nelabprāt laiž kaut ko sev cauri, jo

tām reāli ir jādarbojas. Radās nanotehnoloģijas.

nemitīgi pilda savu galveno funkciju – aizsargā

Šai idejai ir zināmas paralēles ar kosmonauti-

iekšējo vidi no apkārtējās. Kā apiet ādas aizsar-

kas attīstību. To veicināja cilvēka milzīgā vēlme

gbarjeru – tā ir kosmētisko līdzekļu ražotāju in-

nokļūt Visumā. Bija skaidrs: lai cilvēks izlauz-

dustrijas galvenā rūpe.

tos cauri Zemi aptverošajiem aizsargslāņiem,

Droši vien esi saskārusies ar jēdzieniem „na-

to nevar izdarīt, sēžot parastā lidmašīnā. Tā

nokosmētika”, „krēms ar nanotehnoloģijām”,

radās kosmosa kuģis. Kosmētikas nozarē savu-

„liposomu kosmētika”. Šādi līdzekļi parasti ir

kārt atrada veidu, kā aktīvās vielas ieslēgt ma-

dārgāki un arī ne visur nopērkami. Kas īsti ir

zos tauku ķermenīšos – liposomās. To diametrs

šī nanokosmētika? Tā ir kosmētisko līdzekļu ra-

nepārsniedz 30–40 miljardās daļiņas no metra,

žotāju atbilde uz jautājumu, kā apiet ādas aiz-

kas sekmē labu iesūkšanos ādā. Iesūkšanās pro-

sargbarjeru, lai tajā pa īstam dziļi un iedarbīgi

cesā tām pamazām noārdās apvalciņš, un aktī-

iesūktos vairāk par 15–20 procentiem kosmēti-

vās vielas izkļūst brīvībā vajadzīgajā dziļumā.

kas līdzekļu aktīvo vielu, kas ir izpētītais stan-

Šodien līdzās liposomu kosmētikai eksistē arī

darts. Jau pagājušā gadsimta sākumā, kad krē-

to „jaunākās māsas” – nanosomas, kurām ir vēl

mus sāka ražot rūpnieciski un bija sacensība par

mazāks izmērs, bet apvalciņā papildus ieslēgtas

to, kura ražotāja krēms izrādīsies efektīvāks,

virsmaktīvas vielas, kuras nodrošina vēl labāku

uzņēmēji sadarbībā ar ķīmiķiem lauzīja galvas,

iekļūšanu ādā vēl īsākā laika periodā.

kā krēma sastāvu labāk „iemānīt” ādā. Zināt-

Taču kosmētikas ražotāju un lietotāju prieki iz-


KOŠUMS LILL Á

rādījās pāragri. Ir atklāts, ka liposomas un nano-

„skrējienā pēc jaunības”. Ne velti jauniem cilvē-

somas saturoša kosmētika nav nemaz tik vese-

kiem, kam nav ādas problēmu un tā pati pietie-

līga ādai, jo iespējams, ka, noārdoties kapsuliņu

kami labi ražo „jaunību”, ir lieki kaut ko vēl sti-

apvalkam, tajā esošās vielas nelabvēlīgi ietekmē

mulēt. Viņiem piemērota vienkārši ādu kopjoša

apkārtējās šūnas. Tāpēc uzskata, ka bērniem un

kosmētika, dabīgi ādas kopšanas produkti, kuri

jauniešiem šādu kosmētiku nevajadzētu lietot.

sniedz komfortu ādas virskārtai.

To lieto dāmas gados, kam vairs nav ko zaudēt

ĪSTENS ELIKSĪRS Savukārt starp aktīvajām vielām, kurām būtu

kam krēmā tiek „iemontēta” lielmolekulāra hi-

jānokļūst mūsu ādas „pirmajos stāvos”, jau

aluronskābe, kura „šūposies” uz ādas un veidos

kādu laiku līdere ir hialuronskābe. Mēdz teikt

želejveida slāni. Zinot, ka šī viela spēj piesaistīt

– kas tas par krēmu, ja nesatur hialuronu? Hia-

mitrumu, šāds preparāts mitrā laikā garantēs

luronskābes popularitātes cēloņi ir zinātniskos

labu ādas mitrināšanu, jo hialuronskābe spēj

atklājumos. 1934. gadā šo brīnumvielu atklāja

piesaistīt trīsreiz vairāk mitruma, nekā ir tās

govs acs stiklveida ķermenī, bet vēlāk izrādījās,

masa. Turklāt, piesūcoties ar ūdeni, šī „želejas

ka hialuronskābe ir arī cilvēka organisma dabī-

plēvīte” vizuāli aizpildīs visas grumbiņas, un

ga komponente. Tā sastopama gan mūsu acīs,

āda izskatīsies izlīdzināta un gluda. Taču ar liel-

gan asinīs, gan kaulos un muskuļaudos. Bet tās

molekulāras hialuronskābes krēmiem ziemas

lielākā daļa (vairāk kā 50 procenti) koncentrējas

periodā ir problēmas, īpaši – kad ārā ir sauss

tieši ādā, kur hialuronskābe aizpilda starpšūnu

un auksts laiks, kā arī telpās, kad gaisu sau-

telpu, tā teikt – šūnas peld šajā želejveida mat-

sina centrālapkure. Ja apkārtējā vidē nav mit-

ricā. Tā kalpo kā sūklis, kas piesaista un notur

ruma, bet no iekšējās organisma vides uz ādas

mitrumu. Ja tās daudzums ādā ir pietiekams,

virskārtas esošā hialuronskābe nespēj to gluži

mēs vizuāli to redzam kā tvirtu un elastīgu.

fiziski „izvilkt”, lietotājs var nesaņemt gaidīto

Protams, gadu gaitā šīs vielas sintēze ādā ma-

brīnumlīdzekļa efektu: jau tā sausā āda var kļūt

zinās, tas saistīts ne tikai ar bioloģisko noveco-

vēl sausāka, bet grumbiņas – tikai vairoties.

šanos, bet arī ar apkārtējo vidi. Hialuronskābi

Tāpēc īpaši uzmanīgām jābūt tām sievietēm,

ļoti ietekmē saule, kas burtiski izvelk no „sūk-

kuras, sezonām mainoties, savu kosmētiku ne-

ļa” ūdeni un pakļauj to bojāejai.

maina, kā arī tiem, kas gatavo kosmētiku mājas

Pārliecībai, ka katram kārtīgam krēmam ir jā-

apstākļos, izmantojot kosmētikas izejvielu vei-

satur hialuronskābe, ir savi iemesli, tomēr šā

kalos nopērkamo hialuronskābes pulverīti, kas

brīnumlīdzekļa patiesajā būtībā un tā izman-

ir lielmolekulārs.

tošanas iespējās ir arī mīnusi. Piemēram. Vien-

Otrs hialuronskābes pielietošanas veids jau ir

kāršākais mērķis ir izmantot šo vielu kā finefilm

mērķtiecīgāks. Šodien tiek ražoti krēmi, kuri

(jaukas plēvītes) veidotāju uz ādas. Šim nolū-

satur mazmolekulāru hialuronskābi, kam ir lie-


KOŠUMS LILL Á

Kosmetoloģijā ir aizliegts izmantot cilvēka cilmes šūnas.


KOŠUMS LILL Á

lākas izredzes iekļūt ādas dziļākajos slāņos. Tur

Trešais hialuronskābes pielietošanas veids ir ļoti

tā spēj piesaistīt mitrumu ne tikai no apkārtē-

populārs – tās ir injekcijas, ko sauc par biorevi-

jās vides, bet arī no organisma, tādēļ šūnas, kas

talizāciju. Tajās izmanto vienprocentīgu hialu-

atbild par „jaunības” uzturēšanu ādā, atrodas

ronskābes šķīdumu, kas atbilst tā koncentrācijai

optimālā vidē un ir darboties un vairoties spējī-

dermā. Tieši šī metode hialuronskābei piešķir

gas. Šādas – mazmolekulāras – hialuronskābes

„jaunības eliksīra” statusu, jo sniedz vislabākos

iegūšana prasa vairāk līdzekļu, tāpēc šie krēmi

rezultātus ādas atjaunošanā.

nemaksā maz.

ČAKLIE PEPTĪDI UN CILMES ŠŪNAS Zinot, ka olbaltumvielas ir mūsu ādas „celtnie-

sa injekcijām. Taču tā ir daļēja alternatīva tiem,

cības materiāls”, kas ar gadiem sarūk un piln-

kas baidās no botoksa injicēšanas.

vērtīgi vairs neveidojas, zinātne strādā pie tā,

21. gadsimtā arvien skaļāk sevi piesaka noveco-

kā atjaunot dažādu ādas olbaltumu ilgāku funk-

šanās teorija, kas vēsta, ka ādas un visa orga-

cionēšanu. Tāpēc arvien neatlaidīgāk līderpo-

nisma novecošanās pamatā ir pārmaiņas šūnu

zīcijas kosmētikas lauciņā sev nodrošina tādas

membrānās. Ar gadiem mūsu vielmaiņa kļūst

vielas kā peptīdi, kas spēj atveseļot šo mūsu

kūtrāka, tāpēc šūnās uzkrājas toksīni, tās lēnāk

ādas „celtniecības materiālu”. Peptīdi šobrīd

dalās, ātrāk mirst. Radās ideja vecās, nolietotās

tiek uzskatīti par vienu no visperspektīvāka-

šūnas aizstāt ar spēcīgām jaunām šūnām. Drīz

jiem ingredientiem kosmētikā, bet to pētniecī-

vien skaistumkopšanas industrija sāka piedāvāt

bas darbs vēl turpinās. Vienkārši runājot, tie ir

līdzekļus, uz kuriem noslēpumaini rakstīts „sa-

daļiņa no olbaltumvielas. Organismā tie strādā

tur cilmes šūnas”. Brīnumstāstus no medicīnas

kā „atslēdziņas”, kas, ieliktas pareizā slēdzenē

nozares par šo šūnu dziedinošajām īpašībām ir

(olbaltumvielā), spēj to atvērt (aktivizē to dar-

dzirdējis teju vai ikviens, tāpēc daudzi ir pārlie-

bību). Peptīdu ir daudz, un tie ir ļoti dažādi:

cināti, ka pēc tādas pašas analoģijas šīs šūnas

gan signālpeptīdi (stimulē kolagēna, elastīna

darbosies arī krēmā. Jāatzīst, medicīnā cilmes

sintēzi), barjerpeptīdi (veic transportēšanas un

šūnas, kuras tiek ņemtas galvenokārt no pieau-

stabilizācijas funkciju), neiromodulārie peptīdi

guša cilvēka, patiešām spēj darīt brīnumus. Tās

(darbojas līdzīgi botoksam). Peptīdiem atšķirī-

stājas defektēto šūnu vietā, tāpēc atjaunojas

bā no hialuronskābes ir mazs molekulas izmērs,

organisma funkcijas. Kosmetoloģijā ir aizliegts

kas nodrošina diezgan augstu iefiltrēšanās spē-

izmantot cilvēka cilmes šūnas. Tiesa, pasaulē ir

ju audos. Šobrīd populārākais kosmētikā izman-

estētiskās medicīnas tehnoloģijas, kurās krun-

tojamais peptīds ir argirelīns, kas veic botoksam

ciņu terapijā izmanto paša cilvēka cilmes šūnas.

līdzīgu darbu – atslābina mīmikas muskuļus.

Taču galvenais cilmes šūnu avots ir augu izcel-

Protams, efekts ir tikmēr, kamēr līdzekli lieto,

smes produkti (vīnogas, āboli), retāk – dzīvnie-

un rezultāts nav tik acīm redzams kā pēc botok-

ku izcelsmes produkti (piemēram, govs placen-


KOŠUMS LILL Á

tas audi, laša ikri), jo arī augiem un dzīvniekiem

temperatūrā un, pat neatsaldējot, iemasētas

ir cilmes šūnas.

ādā ar steriliem cimdiem. Sejas apstrāde pirms

Un te nu ir jārunā par divām cilmes šūnu iz-

tam notiek ar dabīgiem līdzekļiem, jo sintētis-

mantošanas iespējām: krēmos mājas apstākļos

ku sastāvdaļu klātbūtnē cilmes šūnas iet bojā.

un kosmetoloģiskā procedūrā. Pirmajā gadī-

Pilnīga cilmes šūnu uzsūkšanās ādā ilgst līdz

jumā esmu skeptiska, zinot, kāda piesardzība,

divām stundām. Tāpēc rodas divi jautājumi.

strādājot ar cilmes šūnām, ir jāievēro proce-

Pirmais: kā krēmos šie priekšnoteikumi tiek

dūrā, lai tās nezaudētu savas aktīvās īpašības.

nodrošināti? Un otrs – retoriskāks – jautā-

Nezinu, vai to visu var nodrošināt mājas aps-

jums: vai sēklas (saulespuķu

tākļos pagatavotā krēmā. Piemēram, cilmes

sēklas, linsēklas utt.) veselīgāk ir uzņemt tīrā

šūnas ir ļoti jutīgas pret temperatūru. Proce-

veidā vai ievīstītas pufīgā baltmaizē, t. i., krē-

dūrām paredzētās šūnas tiek turētas -18 °C

mā?

sēklas, ķirbju

LAI SIEVIETĒM NEAUGTU ŪSAS Jau gadsimtiem ilgi cilvēks ir izmantojis au-

nopauzes sindromu gadījumos – uztura bagāti-

gus ārstnieciskā nolūkā. Vai mazums ir tautas

nātājus ar fitoestrogēniem, kas palīdz saglabāt

dziesmu un nostāstu par sieviešu un vīriešu zā-

estrogēnu līmeni organismā.

lītēm? 20. gs. sākumā tika atklāts, ka augiem ir

Arī kosmetoloģijā sevi aktīvi piesaka līdzekļi ar

hormoni, kas strādā ļoti līdzīgi cilvēka hormo-

augu hormoniem. Tiek piedāvāti krēmi ar dabīgo

niem. Drīz vien (20. gs. 30. gados) parādījās pir-

sojas ekstraktu, sarkanā āboliņa ekstraktu, sar-

mie krēmi ar hormoniem. Tie bija krēmi, kas sa-

kano vīnogu ekstraktu, lakricu, apiņu ekstraktu

turēja augu hormonus, kam ir labvēlīga ietekme

u. c., kas satur fitoestrogēnus. To mērķis ir lo-

uz ādu. Viena no novecošanās teorijām apgalvo,

kāli ādā stimulēt šūnu aktivitāti. Taču jāatceras,

ka ādas novecošanās iemesls ir hormonu līme-

ka fitoestrogēni ir ļoti nestabilas vielas, tās ātri

ņa pārmaiņas organismā. Izmaiņas sievietes

sadalās. Vai krēmā esošie fitoestrogēni pagūst

ādā tiešām ir saistītas ar hormonu – estrogēnu

iesūkties ādā? Sievietei reproduktīvajā vecumā

un androgēnu – līmeņa izmaiņām. Estrogēns ar

nebūtu vēlams tāpat vien – drošības labad –

gadiem samazinās, ādai kļūstot sausākai, parā-

sākt pastiprināti lietot fitohormonus saturošus

doties grumbām. Āda zaudē tvirtumu, kļūst plā-

uztura bagātinātājus, jo jaunām sievietēm, kam

nāka. Iestājas androgēnu relatīvais pārākums,

pietiekamā daudzumā pašām veidojas estrogē-

kas veicina vīrišķos simptomus – apmatojumu

ns, fitoestrogēni var negatīvi iedarboties gan uz

uz sejas un krūtīm. Mūsdienās sievietēm, īpa-

menstruālā cikla regularitāti, gan auglību.

ši menopauzes periodā, kad šis hormonu disba-

Īpaša loma novecošanās procesā tiek piedēvēta

lanss ir ļoti izteikts, populāra ir hormonālā te-

arī augšanas hormonam. Tas ir hormons, kas sti-

rapija. Sievietes var lietot gan sintētiski radītus

mulē garīgo un fizisko enerģiju. Veidu, kā ražot

hormonu aizstājējus, gan – ne tik izteiktos me-

šo hormonu, zinātnieki atklāja 20. gs. 80. gados.


KOŠUMS LILL Á

To injicē bērniem, kuri neaug, jo viņu organisms

dūra ir ASV, kur dažādos kūrortos trīs mēnešu

šo hormonu ražo nepietiekamā daudzumā. Cil-

injekciju kurss maksā 4000 USD. Un atkal rodas

vēkam pieaugot, tas vairāk neizstrādājas. Šūnas

jautājums: vai šāda mākslīga šūnu stimulācija

kļūst kūtrākas, reģenerējas lēnāk, tāpēc arī āda

nerada nevēlamas blaknes, jo vai nu bez nolūka

sāk novecot. Šobrīd estētiskā medicīna piedāvā

daba šim hormonam ir atvēlējusi tik īsu darbī-

šā hormona injekcijas. Īpaši populāra šī proce-

bas laiku mūsu organismā?

SASKĀBŠANA Ir arī teorija, ka mūsu āda un arī mēs noveco-

aktīvāk – tātad caur asinīm ādai ir iespēja skā-

jam, jo ar gadiem „saskābstam”. Šī teorija bals-

bekli saņemt pastiprināti. Taču šie krēmi maz

tās uz kvantu fizikas likumu: it viss uz šīs ze-

līdzēs, ja cilvēks smēķē, neuzturas svaigā gai-

mes, arī cilvēks, sastāv no pozitīvi un negatīvi

sā, jo viņa asinīs būs tik maz skābekļa, ka ar to

lādētām daļiņām. Pozitīvi lādētie joni veido

pirmām kārtām tiks apgādāti dzīvībai svarīgie

skābu vidi, negatīvi lādētie – sārmainu. Gadiem

orgāni (sirds, aknas). Āda šajā sarakstā būs pē-

ritot, rodas šo jonu disbalanss. Pārsvarā novēro

dējā.

t. s. acidozes gadījumus, kad organismā pozitī-

Tiesa, jau ir radīti krēmi un emulsijas, kur ir

vie joni valda pār negatīvajiem. Tas notiek, ja

izdevies stabilizēt skābekli. Kad skābeklis caur

nezina mēru, uzturā lietojot gaļu, kafiju, saldu-

krēmu saskaras ar ādu, tas pārvēršas par gāz-

mus. Tāpēc skaistumkopšanā, īpaši Rietumei-

veida skābekli. Pēc šīs pārvēršanas rodas mik-

ropā, populāras ir kļuvušas skābekļa terapijas

roeksplozija, kas veicina skābekļa iespiešanos

(oksigenoterapija, dermionoloģija), kas ar īpašu

dziļāk ādā.

aparātu palīdzību piegādā ādai trūkstošos ne-

Zinātne nesnauž, un jaunības eliksīri kļūst ar-

gatīvos skābekļa jonus. Arī kosmētikas lauciņā

vien iedarbīgāki. Taču pagaidām der atcerēties,

tiek piedāvāti krēmi ar skābekli. Te nu atkal ir

ka tie spēj tikai attālināt vizuālo, bet ne bio-

jāievieš skaidrība par to, vai krēma burciņā pa-

loģisko novecošanos. Un, ja gribam, lai mūsu

tiešām atrodas skābeklis. Pārsvarā tomēr skā-

„uztūnētais” ārējais apvalks priecētu mūs un

bekli saturošos krēmos (arī tad, ja arī cena ir

apkārtējos ilgi jo ilgi, jādomā arī par to, kas „lā-

ļoti draudzīga) ir aktīvas vielas, kas, uzklātas uz

cītim vēderā”. Kā savulaik teica kāds sabiedrībā

ādas, izraisa ādas apsārtumu, proti, asinis riņķo

pazīstams cilvēks: „Skaistums nāk no iekšām!” L

L


EJ UZ LILLÁ

KO RU N Ā JAT PA R M Ī LE S TĪ B U DZIE SM A NO ALBUM A ZIEDONIS.L ĀCIS. SIE VIE TE S D Z I E D A I J A A N D R E J E VA IESAK A LINDA SAULĪTE

1


D

ziedātāja,

ko,

šķiet,

nesen

pazinām

ņipru meitēnu, izaugusi gan vokāli, gan vizuāli – kļuvusi par dāmu un spēj iejusties

visdažādākajos tēlos. Gan mazliet nekaunīgā, košā un provocējošā – jutekliski pozējot starp gurķiem un vīnogām Rīgas Centrāltirgū (sk. tepat LILLA`) –, gan liegā, liriskā, maigā – kā izpildot šo dziesmu un pozējot Karlīnas Vītoliņas fotosesijā. Ko runājat par mīlestību, Ja tāda vārda vairāk nav. Ir vienkāršāk: „Es viņu gribu.” Nav jārunā par mīlestību.


POWER PLATE TRENAŽIERA TRĪS DIMENSIJĀS VIBRĒJOŠĀ PLATFORMA – ĻAUJ EFEKTĪVI TRENĒT LĪDZ PAT 100% MUSKUĻU. Harmonisku ķermeņa formu veidošanās (ideāla figūra!)

Stresa līmeņa samazināšanās (Samazinās kortizola un adrenalīna līmenis asinīs)

Lokanības paaugstināšanās.

Iespēja atbrīvoties no celulīta un problēmzonu korekcija.

Svara korekcija un organisma attīrīšanās

(Uzlabojas un pastiprinās vielmaiņa);

Ādas elastības un ādas skaistuma uzlabošanās

(Pastiprināti izstrādājas kolagēns)

15 minūšu nodarbība uz jebkura no Power Plate trenažieriem ir līdzvērtīga 1,5 stundu ilgam treniņam tradicionālajā trenažieru zālē.

PIEMĒROTI JEBKURAM VECUMAM, JEBKURAM DZĪVES VEIDAM, KĀ ARĪ JEBKURĀM FIZISKAJĀM IESPĒJĀM.


EJ UZ LILLÁ

L A S I LI LL Á UN KL AUSIES R ADIO SWH L A BĀ K I E RĪTI AR R ADIO SWH

1


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDE

V EC EN E N A C I O N Ā L A J Ā T E ĀT R Ī 9. , 1 8 . M A R TĀ

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

1

Turpinājums

4


D

aniils Harmss, krievu pēcrevolūcijas laika avangarda grupas OBERIU loceklis jeb oberiuts, ļoti, ļoti nemīlēja bērnus. Taču, lai nemirtu badā, varas vajātajam li-

terātam nācās rakstīt grāmatas bērniem. Jāteic, tas viņam padevās itin labi, taču labāk par visu citu Harmss rakstīja īsus, nešpetnus, groteskus, lāgiem neiedomājami absurdus stāstus. Dažus no tiem, kā jēdzienisku centru izvēloties stāstu Vecene, Nacionālā teātra Jaunajā zālē iestudējis viens no jaunās režijas paaudzes spēcīgākajiem pārstāvjiem – Vladislavs Nastavševs. Kā nāve neatlaidīgās un noslēpumainās, baisās un asiņainās Vecenes titullomā – sākumā gluži neatpazīstamais Artuss Kaimiņš. Lieliskas lomas arī autora alter ego Artūram Krūzkopam un Kasparam Dumburam, kurš temperamentīgā igauņa lomu nopenterē pārliecinošāk nekā siržu lauzēju Edgaru Purva bridējā. Līdzās šausmu filmas cienīgām epizodēm – neticami jautri pazīstamā TV žurnālista Dmitrija Petrenko, režisora Kārļa Krūmiņa un aktrises Antas Aizupes skeči. http://teatris.lv/


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDE

KLAIDOŅA LŪ G Š A N A VA L M I E R A S D R Ā M A S T E ĀT R Ī 9. M A R TĀ

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

3

Turpinājums

4


I

zrādes pamatā ir Gunāra Janovska romāns Balsis aiz tumsas, kas Otrā pasaules kara laikā uz Rietumiem emigrējušo latviešu pašsajūtu pavisam tieši salīdzina ar psihisku

traumu – darbība notiek psihiatriskajā klīnikā pēckara Anglijā. Tur starp dīvaiņiem, trakajiem, saviem spokiem un medicīnisko personālu, pierakstīdams mokošus atmiņu stāstus, laiku vada latviešu leģionārs Arturs Skuja. Režisora – vecmeistara Vara Braslas un scenārista Alvja Lapiņa versijā daudzslāņainais Janovska vēstījums pārtapis smeldzīgā mīlasstāstā un stāstā par jauna, bet ļoti iedragāta cilvēka ceļu atpakaļ pie sevis. Ne mirkli nav garlaicīgi, lāgiem gluži vienkārši smieklīgi, kad Artura „kolēģi”, no skata normāli cilvēki, atkal un atkal izmet kādu stiķi, Mārtiņa Vilkārša iekārtotās klīnikas sienām Skujas aprakstītās lapas krīt kā rudenī, bet pāri visam – Mārtiņa Meiera un Elīnas Vānes dzidrie, ar lirisku un mazliet tumšu intonāciju spēlētie mīlētāji. http://www.vdt.lv/


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDE

EŅĢ EĻI A M ERI K Ā D A I L E S T E ĀT R Ī 13 . , 1 4 . M A R TĀ

IESAK A LINDA SAULĪTE

5

Turpinājums

4


M

ārtiņa Eihes un Dailes teātra izrāde, kura pieteikta kā gejiskas fantāzijas par valstiskām tēmām, izvirzīta LTV1 raidījuma 100 g kultūras balvai Kilograms

kultūras.

Pieteikums, ilustrācija un lugas vēsture liekas izaicinoša un konservatīvākiem uzskatiem nepieņemama. Bet... Bet izrāde nav par gejiem vai viņu fantāzijām. Izrāde ir par mīlestību, bailēm, vājībām un draudzību. Nepretendējot uz profesionāla kritiķa vērtējumu, manuprāt, režisors un aktieri ir radījuši izsmalcinātu spēli par mums – mūsu attiecībām un mūsu prāta un sirds spēlēm. Spilgti ārējie izteiksmes līdzekļi un varbūt pat šabloniski izrādes tēli atklāj emocijas, pārdzīvojumus un izvēles, kas var notikt jebkurā cilvēkā, neatkarīgi no mūsu seksuālās, reliģiskās un cilvēciskās piederības. Profesionālais aktieru un režisora darbs liek skatītājam „iedzīvoties” šajā izrāde uzreiz, atvirzot jebkurus aizspriedumus un stereotipus tālākajā plānā. Mīlestība, kaislība, slimība un bēgšana – tik cilvēciski un personiski. Izrādes veiksmes atslēga ir iziešana ārpus stereotipiem un drosme. Drosme runāt par cilvēka būtību caur izaicinošiem izteiksmes līdzekļiem. Mani izrādes favorīti noteikti ir aktieri Ieva Segliņa neirotiskās Hārperes lomā, kā arī Lauris Subatnieks un Intars Rešetins mīlestības, slimības un vājuma pārņemta pāra tēlojumā. http://www.dailesteatris.lv


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDE

R AU DU PI E TE VA L M I E R A S D R Ā M A S T E ĀT R Ī 2 3 . , 24 . , 2 6 . , 2 7. F E B R U Ā R Ī , 2 6 . , 2 7. M A R TĀ

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

7

4


J

aunais un drosmīgais režisors Elmārs Seņkovs jau trešo reizi ķeras klāt Blaumanim, lai noveles Raudupiete iestudējumā Valmieras teātrī ar klasiķi kaismīgi diskutē-

tu par daudzām no Blaumaņa prozas un dramaturģijas neatdalāmām lietām – par zināmo patiesību, ka „žogam, ko prāts uzceļ, jūtas kāpj pāri”, par psiholoģiski izslīpētiem dialogiem un niansēm – vai tie maz vajadzīgi... Seņkovs Raudupietē redz vienu vienīgu kaislību, apsēstību, iekāres ne vienmēr pievilcīgo seju, kura (seja!) izrādes laikā izaug tik liela, ka aizņem veselu sienu. Tā ir vairāk Anna Kareņina, nevis neveiksmīga Antonija no Skroderdienām Silmačos. Un vidējais latviešu vīrietis – Mārtiņa Lūša Kārlis ir bezspēcīgs, viņu noslauka no vecā vīra jūga atbrīvotās sievietes dziņu vētra. Elīnas Vānes Raudupiete ir viens no šokējošākajiem aktrišu darbiem pēdējās sezonās, tomēr... ne tik ļoti, lai šo vienu motīvu eskalētu divarpus stundas bez starpbrīža – tiesa, ar draisku ievadu: vidusskolēnu Blaumaņa prezentāciju. Vienas kaislības anatomijai (kas taču noved līdz bērna nāvei) drusku pietrūkst draiva, dziļākam stāstam – nianšu, taču nenoliedzams efekts no aktrises pašaizliedzības ir. Nereāli iespaidīga Reiņa Dzudzilo scenogrāfija, kas aizved Seņkovu (gluži kā Indrānos Rīgas Krievu teātrī) uz muzeju un liek pagātnei birt pār iekāres upuri kā kapa smiltīm.

http://www.vdt.lv/


L I L L Á G R Ā M ATA S

M Ā R G A R E TA FO R S T E R E

DA FN E S DI MO R J Ē N OSLĒPU M A I N Ā DZ Ī V E A P G Ā D S DAU G AVA , 2010 I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A


„V

iņa vienmēr bija mazs puisēns. Un izauga ar zēna domāšanu, zēna sirdi... Tā nu astoņpadsmit gadu vecumā šis hibrīds iemīlējās, kā jau zēns, kādā,

kas bija savus divpadsmit gadus vecāka nekā viņš pats un francūziete, – kādā, kam piemita visas pasaules saprašana, un mīlēja šo sievieti ikvienā iespējamā veidā...” Tā ir slavenās angļu rakstnieces Dafnes di Morjē (1907–1989) atzīšanās vēstulē viņas amerikāņu izdevēja sievai, kurā Dafne iemīlējās no pirmā acu uzmetienā. Man viņa ir un paliks gotiskā mīlasstāsta Rebeka autore, taču slaveni ir arī citi viņas romā­

ni – Franču mīlnieka līcis, Alku kalns un citi. Mārgaretas Fors­ teres grāmata ir pamatīga di Morjē biogrāfija bez mājieniem uz skandalozitāti – tikai skrupulozi lasīti rakstnieces darbi, rūpīgi vākti fakti, vēstules, liecības, kas savīti raitā stāstī­ jumā. Dafnes – kā šodien teiktu – orientācija neizpaudās kla­ ji un tieši, tomēr viņa to apzinājās, lai gan rakstīja: „Dieva un Kristus priekšā, ja kāds uzdrošinātos nosaukt šo mīlestību nepievilcīgajā vārdā, kas sākas ar L, es izrautu viņam iekšas.” Savās slēptajās ilgās viņa līdzinās citai britu rakstniecei – Deloveja kundzes un Orlando autorei Virdžīnijai Vulfai. Dafne rakstīja savas grāmatas, mīlējās ar vīriešiem, apprecējās, lai­ da pasaulē bērnus, satikās ar mīļākajiem... Bet pāris reizes „lādē paslēptais zēns” (pašas di Morjē vēstulēs minēts tēls) izlauzās, un kā zibens Dafni ķēra jūtas pret kādu sievieti. Forsteres grāmata arī paver priekškaru uz angļu vidusšķiras, augstākās sabiedrības un artistisko aprindu dzīvi, sākot no 20. gs. 20. gadiem, kad Dafnes bērnība ritēja viņas donžuāna tēva – slavena aktiera – un emocionāli vēsās mātes paspārnē.


L I L L Á G R Ā M ATA S

E VA B A R O N S K A

MO C A RTA K U N G S PA MOS TA S A P G Ā D S Z VA I G Z N E A B C I E S A K A I V E TA Š N E PA


„K

amēr vien pastāvēja mūzika, viņš bija gatavs izdzīvot jebkādā pasaulē.” Viens no aizraujošākajiem un neparastākajiem

stāstiem, kādu esmu lasījusi. Volfganga Amadeja (autore gan apgalvo, ka pareizi esot Amadē) Mocarta neiedomājamais laika ceļojums uz 2006. gadu. Tā vairs nav Vīne, kuru pazi­ na komponists. Tas ir svešs laikmets, kur mūzika skan bez orķestra, ekipāžas brauc bez zirgiem, bet gaisma spīd bez svecēm. Ir skaidrs, ka, nonākot mūsdienu pasaulē, cilvēks no vairāk nekā divsimt gadu senas pagātnes nokļūst amizantās un komiskās situācijās, tomēr šo pasakai līdzīgo stāstu caur­ vij traģisms un melanholija. Šis ir arī stāsts par mīlestības un mūzikas spēku.


L I L L Á G R Ā M ATA S

PU RV ĪŠ A BA LVA A R T E R R I TO RY.CO M , 2013 I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A


V

ēl smaržojošs pēc tipogrāfijas, biezs un smags, ar stilīgu zaļu vāku kā manas bērnības kladei iznācis mākslas katalogs Purvīša balva 2007–2012, pagūstot

akurāt uz Purvīša balvas laureāta pasludināšanu. Ar lielām, labas kvalitātes bildēm bagātinātas, septiņu mākslas ap­ rakstnieku radītas 89 nodaļas par māksliniekiem, grupām un tandēmiem, kas jebkad tikuši rekomendēti, izvirzīti un nominēti Purvīša balvai, atklāj apbrīnojami daudzveidīgu, savstarpēji krasi atšķirīgu Latvijas laikmetīgās mākslas ainu, mazliet atgādinot izspūrušu zoodārzu pavasarī. Te arī rodams detalizēts apraksts, kādā veidā tiek piešķirta un apmaksāta Latvijas prestižākā mākslas balva (Ls 20 000, ieskaitot nodokļus). Mākslas portāla arterritory.com izdotajai

grāmatai ir trīs izdevumi – latviešu, krievu un angļu valodā, tā ka tā ir labs ciemakukulis ārzemju draugiem.


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E

PU RV ĪŠ A BA LVA 2013 I Z S TĀ Ž U Z Ā L Ē A R S E N Ā L S N O 16 . F E B R U Ā R A L Ī D Z 1 4 . A P R Ī L I M

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

1

Turpinājums

3


P

aziņojot, ka latviešu mākslas prestižākā „titula” un apjomīgās naudas prēmijas (Ls 20 000) – t. i., Purvīša balvas 2013 – laureāts ir Andris Eglītis, tika atklāta izstāde,

kas ir spilgts glezniecības, grafikas, tēlniecības, instalāciju, fotomākslas un videomākslas kopums, radīts 2011. un 2012. gadā (Purvīša balvu pasniedz reizi divos gados). Neatkārtojami un nesalīdzināmi mākslinieki – Harijs Brants, Andris Breže, Ivars Drulle, Andris Eglītis, Miķelis Fišers, Andrejs Grants, Gļebs Panteļejevs un Krišs Salmanis. Šoreiz neparasti vīrišķīga kompānija. Aizraujošs piedzīvojums – koncentrēts ieskats par to, kas īsti šodien notiek Latvijas mākslā.


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E

M E TA FIZ ISK A IS R E Ā LISMS K A L N C I E M A K VA R TĀ L A G A L E R I J Ā N O 8 . F E B R U Ā R A L Ī D Z 5 . M A R TA M

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

3

Turpinājums

3


A

rī ģipsis var izskatīties skaists un atklāt tēlnieka spēku. Un arī vājumu. Jo jaunā tēlnieka Paula Pudža (starp citu, reklāmbalvas Golden Hammer Grand Prix

ieguvēja par izstrādāto vides objektu Eņģelis) izstāde manos mīļajos kaimiņos – Kalnciema kvartālā – ir ļoti tuva LILLA` idejai par šķietami pretējo saplūšanu. Skaists vīrietis ar nāves galvu, likteņa dieve, kas vērpj savu pavedienu kā ar nazi nogrieztā tunikā, pusaugumā plika. Apjomīgie ģipša tēli izstādē izkārtoti pa pāriem, tie it kā vēro viens otru, uzturot dialogu starp jautāto un atbildēto. Pauls Pudžs: „Vīrišķā un sievišķā noslēpums, kas gan veido, gan grauj, ir tas fundaments, uz kā bāzes viss veidojas mūsu realitātes teātrī. Kurā abi šie sākumi saspēlējas, rada domas un veic manipulācijas, liek gribēt attīstīties un reizēm arī liek uzzināt – kā ir zaudēt.”

www.kalnciemaiela.lv


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E

S A R K A N Ā IS TA BA D A I L E S T E ĀT R A M Ā K S L A S T E L PĀ N O 2 2 . F E B R U Ā R A L Ī D Z 13 . J Ū N I J A M

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

5

3


A

tzīšos, man ļoti patīk, ka Dailes teātrī – vienīgajā skatuves templī, kurā, pateicoties arhitektei Martai Staņai, ir pietiekami daudz gaismas un vietas – tiek

rīkotas izstādes un ka starpbrīdi, ja nejož uz bufeti, var pavadīt saturīgi. Un ka Dailes teātrī, kuru taču Smiļģis iecerēja kā modernās mākslas mājvietu, regulāri tiek rīkotas tieši laikmetīgās mākslas izstādes. Šoreiz izstādes kuratore Inga Brūvere ļāvusies pārdomām: „Ko mums katram nozīmē patvērums? Vai tā ir ilūzija, pasīva vērošana vai skaidra sevis apzināšanās un savas pozīcijas paušana?” Sarkanā istaba bija patvērums no sabiedrības diktētās kārtības brīvdomīgam Strindberga varonim, un jautājumu par patvērumu kuratore uzdod pieciem ļo-o-oti dažādiem māksliniekiem: Arnim Balčum, Ivaram Drullem, Leonardam Laganovskim, Lienei Mackus un Krišam Salmanim.


EJ UZ LILLÁ KONCERTI

VA K A R A S TĀ S TI LIEL A JĀ ĢILDĒ 28. FEBRUĀRĪ

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

1

Turpinājums

2


G

ada visīsākā mēneša pēdējā dienā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sievišķīgā TRIO NYX: Tatjana Ostrovska (vijole), Anete Toča (flau-

ta) un Ieva Sarja (klavieres), kā arī Latvijas Radio 3 Klasika žurnālists un stāstnieks Edgars Raginskis aicina uz koncertu, piedāvājot arī iespēju uzzināt daudz vairāk par dzirdēto, proti, ļauties stāstiem par to, kā ir tapusi konkrētā mūzika, kādi dzīves līkloči risinājušies komponistu dzīvēs skaņdarbu tapšanas laikā. „Edgara Raginska stāstnieka talantam ir

īpaša nozīme koncerta tapšanā. Viņam nekļūdīgi izdodas uzrunāt klausītāju tā, ka mūzika kļūst par organisku stāsta turpinājumu, kas ieved burvīgā fantāzijas un iztēles pasaulē,” apgalvo TRIO NYX dalībniece Anete Toča. Programmā gan franču vecmeistari, gan Andra Vecumnieka Variācijas flautai, vijolei un klavierēm, gan brīnišķīgā Fellīni komponista Nino Rotas Trio. http://www.lnso.lv/


EJ UZ LILLÁ KONCERTI

Š I M K US & Š IŠ O NS LIEL A JĀ ĢILDĒ 22. UN 23. FEBRUĀRĪ

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

3

2


N

esen nospēlējis programmu kopā ar dīdžejiem un Katrīnas Neiburgas videoinstalācijām, mūsu izcilais pianists Vestards Šimkus nu koncertā tiekas ar ne

mazāk lielisko Karelu Marku Šišonu un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, par kuru nu jau diemžēl bijušais LNSO galvenais diriģents solījis turēt rūpi. Abi sadarbosies Johannesa Brāmsa Pirmajā koncertā klavierēm ar orķestri, kam sekos Pētera Čaikovska Sestā (Patētiskā) simfonija, ko pirms pieciem gadiem kopā ar LNSO Šišons jau atskaņojis, izpelnoties ovācijas. Arī Brāmsa Pirmais klavierkoncerts ir īsts izaicinājums ne vien pianistam, bet arī orķestrim, kam jāatrod pareizais līdzsvars starp liriku, kaisli un struktūru.

„Man ir bijusi tā laime pēdējo gadu laikā vairākkārt sadarboties ar diriģentu K.M. Šišonu, piedzīvojot neaizmirstamus muzikālus brīžus uz skatuves. Es nespētu iedomāties piemērotāku diriģentu šā skaņdarba atskaņošanai, jo arī K.M. Šišona darba stilā apvienojas abas īpašības, kas sasaucas ar Brāmsa 1. klavierkoncertu – neatlaidīgi skrupuloza tiekšanās pēc skaidras pilnības mēģinājumu procesā un spontāni versmaina, iedvesmojoši aizrautīga orķestra vadīšana koncertos,” – tā par karstasinīgo gibraltārieti izsakās Vestards Šimkus. http://www.lnso.lv/


EJ UZ LILLÁ KINO

LI D OJ U MS P I R M I Z R Ā D E 2 2 . 0 2 . 2 0 13

I E S A K A K I N O K R I T I Ķ E I E VA V I E S E

1

Turpinājums

2


R

oberts Zemekis. Šis vārds režijā saistās ar tādām deviņdesmito gadu sākuma filmām kā Atpakaļ nākotnē un Forests Gamps. Diviem Oskariem nominētais Lidojums

ir drāma, kas vēsta par pilota Vipa Vitakera (Denzels Vašingtons) dzīves izvēlēm. Vitakers nokļūst plašas uzmanības cent­ rā pēc tam, kad viņam izdodas klajā laukā nosēdināt avarējošu lidmašīnu. Vitakeram un tuvākajiem kolēģiem ir skaidrs, ka neviens cits nebūtu spējis veikt neparasto manevru un lidmašīnas tehniskais stāvoklis paredzēja drošu bojāeju. Tomēr šis nav stāsts par varonību. Vitakers ir funkcionāls alkoholoķis – viņš spēj saglabāt profesionālismu un labas manieres, bet tuvākie paziņas zina, ka viņš gandrīz nekad nav skaidrā un bieži piedzeras līdz nemaņai. Kā risināt situāciju, kad lidmašīnu vadījis cilvēks alkohola reibumā? Šis jautājums tiek aplūkots gan no juridiskā, gan ētiskā un cilvēcisku attiecību skatpunkta, tuklāt Zemekis spēj viegli diskutēt arī par reliģijas dāvāto ticības spēku. Spēcīgs ir Denzela Vašingtona tēlojums, jauka ir Kellija Reilija bijušās heroīnatkarīgās lomā.


EJ UZ LILLÁ KINO

N OŽ ĒLOJA M I E I E S A K A K I N O K R I T I Ķ E I E VA V I E S E

3

2


O

skariem bagātās filmas Karaļa runa režisors Toms Hūpers piedāvā populārā mūzikla ekrāna versiju – aktieriem liekot dziedāt savās balsīs un nebalsīs.

Žanu Valžanu atveido Hjū Džekmens, bet Žavjēru – Rasels Krovs. Abu pretinieku spilgtie raksturi un smagie psiholoģiskie pārdzīvojumi atklāti ar lielu uzmanību un vērību detaļās. Aizkustinošas ir arī sieviešu lomu atveidotājas, jo īpaši Anna Hetaveja otrā plāna Fantīnas lomā. Pieaugušo Kozeti atveido Amanda Seifrīda, bet viņas mīļoto Mariusu – Edijs Redmeijers. Lai asaru slaucīšana divarpus stundu garumā neapniktu, filma atsvaidzināta ar koķetu humoru. Helēna Bonema Kārtere un Saša Barons Koens atveido grotesko Tenardjē pāri. Viņi ir lieliska krāpnieku komanda, kas izmanto visas iespējas, lai smalki izvilinātu vai bezkaunīgi sagrābtu visu, ko vien var no kāda paņemt. Nebeidzamā ālēšanās balansē uz brīnišķīga absurda robežas – pāris zog un krāj kroga apmeklētāju acu protēzes, ēdienam pievieno kaķa asti un ierodas Kozetes kāzās, izkāpjot caur aicinātu viesu karieti. Muzikālie dialogi un monologi ierakstīti filmēšanas laukumā, pastiprinot klātesamības un pārdzīvojuma iespaidu.


EJ UZ LILLÁ NOTIKUMS

85. OSK A R A BA LVA S PA SN I EG Š A N A S C ER EMO N I JA D O L B Y T E ĀT R Ī H O L I V U D Ā 24 . F E B R U Ā R Ī

I E S A K A I V E TA Š N E PA

1

Turpinājums

2


G

ada gaidītākais notikums kinoindustrijā gan aktieriem un filmu veidotājiem, gan skatītājiem un kinomākslas cienītājiem neapšaubāmi ir ASV Kinoakadē-

mijas balvu pasniegšanas ceremonija. Šogad ceremonija būs īpaša vēl arī ar to, ka tiks svinēta Džeimsa Bonda trilleru franšīzes 50. jubileja. Jaunākā bondiādes filma Operācija Skyfall, pateicoties kases ieņēmumiem, jau kļuvusi par veiksmīgāko daļu šīs franšīzes vēsturē. Oskaru pasniegšanas ceremonija notiks 24. februārī Dolby teātrī Holivudā, un to vadīs animācijas seriālu Mana trakā ģimenīte (Family Guy) un Amerikāņu tētuks (American Dad) veidotājs Sets Makfārleins, kurš nekad nav kautrējies pavilkt uz zoba slavenības. Šķiet, ka zālē, kurā pulcēsies liels skaits personu, kuras iedvesmojušas Makfārleina animācijas seriālus, valdīs jautrība. ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas tiešraidi nodrošinās ABC un arī Sky, kas ceremoniju translēs īpaši šim pasākumam izveidotā kanālā Sky Movies Oscars HD.


EJ UZ LILLÁ NOTIKUMS

RI G A W I N E & C H A M PAG N E 9.–1 0 . M A R TĀ

IESAK A LINDA SAULĪTE

3

2


V

īna, šampanieša un gardēžu festivāls – skan labi, vai ne? Samaksājot nepārspīlētu dalības maksu, divas dienas martā iespējams ļauties unikālam garšas kār-

piņu kairinājumam. Festivāla meistarklasēs, degustācijās un vakariņās var iemalkot un nobaudīt vairāk nekā simt labāko šampaniešu un dzirkstošo vīnu vienuviet, izglītoties pasaules un vietējo vīnu ekspertu vadībā, bet vakariņās testēt vīnziņu mākslu „saprecināt” ēdienu ar vīnu. 9. martā notiekošā Lielā Burbuļu parāde, lielākā dzirkstošo vīnu „parāde” notiek pēc Eiropā ierastā t. s. walk-around degustāciju principa – viesiem ir iespēja apstaigāt visus „parādes” dalībniekus – vīna importētājus un ražotājus, nodegustēt un malkot pilnīgi visus „parādes” šampaniešus, uzdot jautājumus, uzklausīt Latvijas labāko vīnziņu padomus, kā arī nogaršot Māra Jansona, BIBLIOTĒKA N°1 restorāna šefpavāra, speciāli „burbuļu parādei” gatavotos gardēžu hot-dog un hamburgerus (un nevilies šajos nosaukumos – šķietamajā fast food tiek izmantota teļa gaļa un slavenā zosu vai pīļu aknu pastēte foie gras).

10. martā festivāls turpināsies ar prestižu šampaniešu un pasaules cēlo vīnu meistarklasēm un degustācijām Tima Vaildmena (Tim Wildman MW ), pasaules prestižākā vīnzinību titula Master of Wine īpašnieka, vadībā. Bet festivāla noslēgumā Eat. Drink. Vote meistarklasē iespējams nobaudīt BIBLIOTĒKA N°1 šefpavāra Māra Jansona gatavotās četru ēdienu vakariņas kombinācijā ar triju Latvijas vīnziņu – Raimonda Tomsona (Vincents), Jāņa Kaļķa (Hotel Jūrmala SPA) un Jāņa Gaiļa (BIBLIOTĒKA N°1) – ieteiktajiem vīniem. http://www.youtube.com/


GARŠĪGI LILLÁ

PAV IS A M ĪS TA K A FI JA B A R I S TA S : I N G E M Ā R S D Z E N I S U N G AT I S Z Ē M A N I S K AMERA: ANDREJS VERHOUSTINSKIS


S K AT Ī T V I D E O

L


G ADŽE TI LILL Á

N EDAU DZ MŪZ I K A S ... I Z K L A I DE S ... V I EDU M A ...

PU B LIC ITĀTE S FOTO

MIKUS KARLSONS


G ADŽE TI LILL Á

NAKTSGALDIŅA ROBOTS Cilvēki dalās nometnēs vai grupējumos ne ti-

vai bezvadu tīkla, piedāvā plašas jo plašas ie-

kai pēc politiskās pārliecības, bet arī pēc tā,

spējas. Noliec to sev blakus uz naktsgaldiņa,

kādu mobilā telefona operētājsistēmu tie lieto

un rodas iespēja klausīties iemīļoto mūziku no

un kāda ražotāja tehniku izvēlas. Zaļajam ro-

datora vai planšetes, ar vieglu rokas kustību

botiņam – Android operētājsistēmai – ir savi

izvēlēties kādu no bezgaldaudzajām interneta

kvēlie pielūdzēji un tikpat kvēli noliedzēji.

radiostacijām, no rīta uzzināt laikapstākļus un

Taču tā uzvaras gājienu masās noliegt nevar.

satiksmes ziņas un vēl, un vēl. Bet pats inte-

Turklāt robotiņš pamanās iedzīvoties ne tikai

resantākais, ka, izmantojot Android plašo ap-

telefonos, bet arī citāda veida iekārtās. Piemē-

likāciju klāstu, šo ierīci var lietot arī kā mājas

ram, franču firmas Archos ierīce ar nosaukumu

vadības centru. Viss atkarīgs no tavas iztēles

Archos 3s Home Connect. Paskatāmies uz to, un

un vēlmes nodarboties ar ierīces konfigurēša-

nodomājam – skat, parasts radiopulkstenis, ti-

nu. Un tas viss par ļoti humānajiem 130 eiro,

kai ar lielu ekrānu. Un kļūdāmies! Jo šis radio-

kā arī ar piegādi līdz mājas vai dzīvokļa dur-

pulkstenis, pieslēdzoties pie jūsu mājas vadu

vīm.


G ADŽE TI LILL Á

VISU, KAS MANS, NESU SEV LĪDZI Domāju, ka daudzi būs dzirdējuši šo senās Hel-

nodalījums, kurā var ievietot portatīvo DVD at-

lādas viedā sirmgalvja Bianta teicienu. Viņš

skaņotāju vai 7 collu ekrāna planšetdatoru. Sa-

gan ar to domāja, ka ir vērts krāt tikai garīgas

vukārt somiņas priekšpusē ir glīta klapīte, kas

lietas un zināšanas. Bet mūsdienās ikviens bie-

nosedz ekrānu. Kad somiņas īpašniecei sakāro-

ži vien nes līdzi daudz dažādu taustāmu man-

jas paskatīties savas mīļākās filmas vai mūzi-

tu – elektroniku un citus civilizētās dzīves la-

kas klipus, viņa to var izdarīt ar glanci un gana

bumus. Un, ja var panest, kāpēc gan ne? Taču

neuzkrītoši. Tiesa, iegādājoties šo dabīgās ādas

ir labāk, ja tas izskatās nevis kā smags kamieļa

glīto somiņu, tev tomēr nāksies piepirkt klāt

darbs, bet kā eleganta pastaiga. Tieši tā, šķiet,

DVD atskaņotāju vai planšeti. Bet varbūt tev

padomāja britu dizaineri, kas radījuši rokas-

jau tā ir? Elektronikas un stila salikums maksā

somiņu ar nosaukumu BagTV. Somiņā ir īpašs

200 sterliņu mārciņu.

3

#


G ADŽE TI LILL Á

ATBILDĒT UZ Z VANU AR ROK A S MĀ JIENU Tas, ka cilvēkiem mums blakus bieži vien trau-

LED ekrānu, kurā parādās zvanītāja vārds. Tā-

cē mobilā telefona zvani vai signāli nevietā, ir

pat tur redzama informācija par tavā viedtāl-

skaidrs. Arī vilkt telefonu arā no somiņas vai ka-

runī saņemtajām e-pasta vēstulēm, īsziņām,

batas vai turēt to acu priekšā ne vienmēr ir ērti

Twitter vai Facebook jaunumiem. Un tas vēl nav

un pieklājīgi – nekas nevar būt kaitinošāks par

viss. Šis pulkstenis ir aprīkots ar nelielu skaļru-

viesi ballītē, kurš neizlaiž no rokām telefonu.

ni un mikrofonu, kurš ļauj atbildēt uz zvanu un

Taču ir brīži, kad ir svarīgi zināt, kurš zvana, vai

sarunāties, pat nepieskaroties telefonam – pie-

arī izlasīt saņemto SMS. Ir kāds risinājums, kā

mēram, pie stūres. Un arī neatbildēt uz traucē-

to var korekti izdarīt, netraucējot apkārtējiem.

jošu zvanu var, tikai pamājot ar roku. Iespējas

Paskatīšanās pulkstenī vairumā gadījumu tiek

lielā mērā atkarīgas no tava telefona modeļa un

uztverta kā normāla un pieņemama darbība.

operētājsistēmas, bet to ir daudz. Šobrīd ražo-

Taču, ja uz rokas būs Martian Passport rokas-

tājs gatavo pirmo pulksteņu partiju, kādu iegūt

pulkstenis, tu redzēsi, kas tev zvana, kā arī va-

savā īpašumā vari jau marta beigās vai aprīļa

rēsi izlasīt SMS. Pulkstenis ir aprīkots ar mazu

sākumā par nepilniem 300 USD.

4


G ADŽE TI LILL Á

KUR IR MANA BAGĀŽA? Diena sākas trauksmaini. Rīta agrumā brau-

ielikts jūsu somā, čemodānā vai kādā citā ba-

cam uz lidostu, nododam bagāžu, drošības

gāžā, darbojas kā neliels mobilais telefons. Ie-

pārbaudes, beidzot esam lidmašīnā, lidojam.

rīcei piezvanīt nevar, taču tā nemitīgi pārbau-

Piemēram, uz Frankfurti, bet no turienes uz

da, pie kāda mobilo sakaru tīkla ir pieslēgta,

Barselonu. Pēc stundām piecām sešām visai

un nosaka vietu, valsti, pilsētu, kurā atrodas.

noguruši beidzot esam galā. Un te nu gaida

Iekraujot bagāžu lidmašīnā un uzsākot lidoju-

lielākais pārsteigums – mūsu bagāžas nav.

mu, Trakdot pats izslēdzas, savukārt pēc pie-

Vienkārši nav. Tā ir devusies sev un aviolīni-

zemēšanās un bagāžas izkraušanas tas aktivi-

ju automātikai vien zināmos ceļos. Atliek tikai

zējas un nosūta bagāžās īpašniekam uz mobilo

lūgt augstākos spēkus, lai bagāža atrastos un

telefonu SMS vai e-pasta vēstuli ar informāci-

tomēr nonāktu pie mums vismaz pēc dienas

ju, kur atrodas. Un, lidmašīnai nosēžoties, tu

vai divām. Šādos gadījumos nelielu mierināju-

uzreiz skaidri zini, vai bagāža atlidojusi kopā

mu var sniegt maza, jauka mantiņa – Trakdot.

ar tevi, bet, ja nav, – kur to meklēt, piesakot

Ideja ļoti vienkārša, taču efektīva. Trakdot,

bagāžas pazušanu. L L


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


ZOOM LILLÁ

VA S A R A MU H U S A L Ā I V E TA Š N E PA

Turpinājums


ZOOM LILLÁ

Pirmo reizi Pedastes ( Pädaste) muižas teritorijā iebraucu nejauši atceļā no Sāremā salas apmeklējuma pirms aptuveni desmit gadiem. Toreiz izstaigāju tikai muižas teritoriju un mani pārsteidza gan gleznainais parks, gan senatnīgās celtnes. Bija skaidrs, ka šeit atgriezīšos. Un atgriezos. Pagājušajā vasarā pavadīju trīs brīnišķīgas dienas Pedastē – pirmajā Baltijas viesnīcā, kas iekļauta prestižajā Pasaules mazo luksusa viesnīcu kolekcijā ( Small Luxury Hotels of the World ).


ZOOM LILLÁ

P

edastes muiža atrodas gadsimtus vecu

mājvietu sev radušas vāveres, dzeņi, pūces un

mežu un smaržīgu ziedu pļavu ieskautā

sikspārņi, bet aiz muižas pamatīgā akmens no-

idilliskā vietā, tā paslēpusies Muhu salā,

robežojuma nesteidzīgi klīst no Skotijas ievesto

Igaunijas rietumu piekrastē. Muižas komplekss,

mežonīgo govju bars, kas savu īpatnējo frizūru

kas sastāv no piecām ēkām, izvietots muižai

dēļ man atgādina hipijus.

piederošā septiņus hektārus plašā iekoptā par-

Pēc padomju varas gadiem Pedaste nonāca pri-

kā, kas atrodas dabas aizsardzības teritorijā pie

vāto investoru rokās 1996. gadā, kad tika uzsāk-

jūras.

ta visaptveroša muižas renovācija. Tas, ko šeit

Lai gan ēkas pamati būvēti jau 14. gadsimtā,

redzam un varam baudīt šodien, ir divu uzņē-

pirmie vēsturiskie ieraksti par Pedastes mui-

mīgu vīru darba rezultāts. Saglabājot senatnī-

žu veikti 1566. gadā. 19. gadsimta beigās mui-

go auru un lauku dzīves tradīcijas, Padaste iet

žā saimniekoja cara Nikolaja II medību pārzinis

kopsolī ar laiku. Cik viesnīcās tev reģistratūrā

barons Alekss fon Buksheevedens (Alex von Bux-

ir izsniegti nevis informācijas bukleti, bet gan

hoeveden), kurš iedvesa pasaules kultūras elpu

iPad planšete, kurā iegūstama visa informāci-

miegainajā Muhu salā. No ceļojumiem viņš uz

ja par viesnīcu un tās piedāvātajām atpūtas ie-

Pedasti atveda arī retas augu sugas un ierīkoja

spējām, kā arī viesnīcas īpašnieku ieteikumi par

parku, atbilstoši Eiropas līmenim un pieredzei.

vietām un restorāniem, kurus, dodoties ekskur-

Šodien Pedastes muižas parka teritorijā sa-

sijā pa Muhu salu, apmeklēt? Tas pats princips,

stopamas 23 retu orhideju sugas, bet Pedastes

vēsturiskais apvienojumā ar moderno, ievērots

pludmali iecienījuši migrējošie putni – zosis,

arī muižas interjerā. Tajā pašā laikā nekas nav

pīles, dzērves un gulbji. Ja paveiksies, varbūt

pārspīlēts un mājīgi omulīgā gaisotne ir vēl vie-

ieraudzīsi arī majestātiskos jūras ērgļus. Parkā

na šīs vietas papildu vērtība.


ZOOM LILLÁ

Atpūšoties Pedastes muižā, noteikti jāizbauda

vērtējums – tas esot labākais restorāns Balti-

kāda no īpašajām SPA procedūrām. Pedastes

jā. Un jāsaka godīgi – es neņemos to apstrīdēt,

SPA moto ir: mūsu labsajūta ir pilnīga tikai tad,

jo manas garšas kārpiņas bija stāvā sajūsmā!

ja harmonijā ir visas galvenās maņas. Relak-

Alexander piedāvā inovatīvus ziemeļu salu ēdie-

sācijas un skaistumkopšanas rituāli šeit bals-

nus, kuros apvienota lielpilsētas izsmalcinātība

tīti uz sensenām igauņu dabas gudrībām, bet

un lauku tradīcijas. Restorāna lepnums ir sešu

izejvielas procedūru veikšanai lielākoties tiek

ēdienu degustācijas vakariņas, kuras gatavojot,

iegūtas turpat – nepiesārņotajā un harmonis-

restorāna pavāri ņem vērā sezonas īpatnības un

kajā Muhu salas vidē. Ieejot Pedastes SPA, sa-

izmanto vietējo ražotāju un lauksaimnieku pro-

jutos, kā nokļuvusi kādā zāļu sievas namiņā –

duktus. Savukārt zaļumi lielākoties ir Pedastes

visapkārt žāvējas dažādi augi, kuras kamīns un

muižas dārzos un siltumnīcās audzēti. Viens no

smaržo vāzēs saliktie tuvējo pļavu ziedi. Šeit

unikālākajiem ēdieniem, ko baudīju šajā retorā-

neatradīsi nevienu globālo kosmētikas ražotāju

nā, bija seleriju ledus. Brokastīs noteikti iesa-

produktu – es izbaudīju sejas un ķermeņa ma-

ku nogaršot pašu gatavoto jogurtu ar klijām un

sāžu ar kazas piena sviestu. Bet izvēle ir plaša:

meža zemenēm. Man kā romantiskai būtnei ļoti

sākot ar sāls skrubjiem un liepziedu ietīšanās

patika, ka ēdienu noformējumā daudz tiek iz-

procedūrām līdz pat mirkšanai karstā jūras

mantoti dažādi lauku ziedi.

ūdens baļļā.

Izsmalcinātā vienkāršība – šis Pedastes muižas

Pedastes muiža lepojas ar restorānu Alexander,

moto precīzi raksturo to, ko izbaudīsi. Arī es

kas jau trešo gadu pēc kārtas atzīts par Igauni-

vēlreiz pārliecinājos, ka viss ģeniālais ir vien-

jas labāko restorānu. Ir dzirdēts arī neoficiālais

kāršs. L L


I E VA D S L I L L Á

S TU M , S TU M ANDRA NEIBURGA N O S TĀ S T U K R Ā J U M A S T U M , S T U M ,

FOTO: JĀ NIS DEIN AT S, N O Ž U RN Ā L A LILIT A RH ĪVA

A P G Ā D S VA LT E R S U N R A PA , 2 0 0 4


I E VA D S L I L L Á

Kad es kurinu plīti, es domāju tikai par malku.

Kā reiz tai sapnī, kur es tiku par cilvēces

Viss. Par malku. Un ne par kādu tur mežu, ne

turpinātāju, tādu kā ciltsmāti izraudzīta. Visa

par kokiem, ne cilvēkiem, kas tos kokus gāzuši,

pasaule gāja bojā, atomkarš vai kaut kas tāds.

pofig. Mani interesē malka, cik tā sausa, un

Zeme sarkana un debess sarkana, vienos sarka-

vai iedegsies man tā fakinā plīts vai ne, vai

nos putekļos viss, un vispār neko saprast nevar,

skurstenis atkal klepos dūmus atpakaļ kā aizri-

kur kas sākas, kur beidzas. Un no tā sarkanuma

jies nabagmājas vecis.

tāds kuģis kā no miglas izpeld, tāds gaisa kuģis,

Dzīves jēga? Ejiet dirst. Nav nekādas jēgas

tipa lidojošais šķīvītis, un balss, tāda pērkonīga,

dzīvei, nav.

pa visu debesi saka (nez vai pat ugunīgi burti,

Labi, sniegpulksteņi ir forši un visas tās pavasara

lai, debesis neierakstījās, bet negalvošu, varbūt

urgas, zin’. Tērcītes. Saule. Es neko nesaku. Un

es to vēlāk izdomāju): – Andra, – saka, – taisies!

kad tu izej no rīta ārā, galošās, naktskreklā vēl,

– Te, – saka, – miljardu biljardu gadu paies, līdz

auksti nav, kaut uz ūdens vannītes plāna ledus

dzīvība no molekulas uz Zemes atgriezīsies, bet

kārtiņa turas, vēl gultas siltums glabājas starp

tev ir iespēja sākt jaunu dzīvi tur.

sakarsušo ādu un flaneļa audumu, kad pārlaid

Kur?!

skatu pagalmam, – visas taciņas nogrābstītas,

Nepateica. Pamodos.

viss daudzmaz kārtībā, sulas negribīgi tek

Kā saka, uz savu nelaimi saraujies, uz cita – iz-

toverī no bērza: pak, pak, pak. Putns čivina savā

pleties.

nodabā. Ievelc plaušās to dzestro gaisu, vēl di-

Vot, es i saraujos, ieraujos, mājā meža vidū, pie

enas nesamaitāto –huh, – notupsties sūnās aiz

kapiņiem. Ceļš izdangāts, autobuss uz rajona

mazmājiņas, pavēro, kā čura mirgodama iesūcas

centru divreiz nedēļā, autoveikals vienreiz. Ja

ķērpjos, – kaifs.

nesalūst.

Tur varbūt ir jēga. Tai vienā brīdī. Tai vienīgā

Ko, nav tādas vietas vairs Latvijā? Ir, mīlīši, un

brīdī, kad ir laiks apkārt pavērties, kauč uz tām

kā vēl ir.

pašām debesīm. Tāpat vien pavērties, bez do-

Un man te ir labi. Ne vainas.

mas kādas. Nevis štukojot, vai Dievs, piemēram,

Domāju tikai par malku. Par rijamo domāju. Un

ir vai nav un vai uz lietu nesavilksies, vai veļa

par Opi.

no striķa nav nost jārauj.

Ziemā vēl par pavasari domāju, vasarā par ru-

Bet, redz, tas viss jau tik un tā ir, tāpat vien ir –

deni. Rudenī par ziemu. Bet ne jau kādā tur

bez tevis un ne priekš tevis. Tu tik te gadījies esi,

filosofiskā vai metaforiskā nozīmē, nē. Vienkārši

tā starp citu. Priecāties par šo faktu vai bēdāties

tā – būs ziema, znač’, malka jāgādā. Pavasa-

– tā jau ir katra paša darīšana.

ris – pērnās lapas jāgrābj, sakņu dārzs jāuzrok.

Planētas griežas? Lai viņas griežas.

Rudens – sēnes jāsāla.

Visums izplešas? Ko, piedodiet? – ak tad sarau-

Dzīves jēga.

jas jau atkal? Nu lai tad saraujas vesels, sen bija

Nokaitināja viņš mani ar to dzīves jēgu vakar!

laiks sarauties. Ierauties, izbeigties. Miers un

Riktīgi nokaitināja.

nekas.

Es domāju, šņabi iedzersim, visas lietas, man

Da nu viņu, Visumu. Man viņu nevajag. Ja Visu-

vecis jau pāris mēnešu nav bijis. Bet viņam

mam vajag mani – lūdzu, te es esmu.

jautājumi, redz, sakrājušies.


Tā līdz gultai pat netikām.

ko bijušais atstāja nolauztu, asu kā šķēpu, pak-

– Kur, – prasa, – dzīves jēgu lai atrod?

lupu, labi, ka vēderu neuzšķērdu.

A tu nemeklē, – saku, – neiespringsti. Tad arī

Cik varu, tik daru. A ko nevaru, nu i nedaru. Lai

nebūs kreņķa, ka atrast nevar.

stāv un nebrēc.

Nu – zināt taču to veco teicienu: kas meklē,

Re, mopsis nav sapotēts, nepaspēju.

tas atrod? Galīgi aplams teiciens, pa manam.

Re, re, – sēž, lūr uz mani jocīgām acīm. Varbūt

Kas meklē, tas neatrod gandrīz nekad, bet kas

jau traks, pa purviem, pa mežiem vazājas, ko

nemeklē, tas tīri kā pa jokam uzgrūžas. Vot,

var zināt. Bet no tās sērgas neārstē. Štrunts par

piemēra pēc, – ieej mežā un pamēģini sēņu

nāvi, bet tās mocības. No sāpēm es traki bailīga

nazīti atrast. Nedēļu, divas nostaigāsi, ne sūda

esmu. Bet ar trakumsērgu briesmīgi jāmokās

neatradīsi! Vai piecīti uz ielas? Fig tev. Bet piet-

esot. Trīs dienas jāmokās. Nu kāpēc nevar

upsties, tāpat vien, bez nolūka, tai mežā kādu

vienkārši nošpricēt tos slimos? Nošpricē nost,

vajadzību nokārtot, vai arī pa trotuāru tukšu

lai nemokās. Nē, dakteri skaitās?

alus bundžu ar kāju paspārdi, – i še tev kā

Tfu.

nazītis, tā piecītis. Rokā gan.

Es nedomāju par mežu, par jūru, par debesīm

Es sen neko nemeklēju.

arī ne. Piekāšu, es jūs neredzu, sapratāt.

Kas ir – ir. Kas nav – nav.

Neredzu!

Kaimiņiene – nu kas par kaimiņieni – kilo-

Rīts auļo kā zirgs, putas uz iemauktiem, nekā

metrs vēl aiz grāvja – katru piektdienas vaka-

paspēt nevar. Rau, plīts, maita, atkal izdzisusi,

ru sakrāsojas kā Sābas ķēniņiene un uz rajona

bet Opis jau no savas istabas pēc putras bļauj,

dančiem prom. Meklē. Meklējas. Veci meklē.

un vēl šim kāds TV antenu esot sakruķījis.

Būtu labāk slēpusies, muļķe.

Da nekruķu es tavu antenu, nekruķu, vecais

Ai, muldu.

muļķi! Bļin. Man vispār ne līdz televizoram.

Opim putra jādod. Putra ar zapti.

Man te pašai savs realitātes šovs, sava „ferma”.

Piens, sviests, putraimi.

Pats esi sakruķījis.

Un paldies. Ne jau Dieviņam paldies – pašai, ka

Netic.

varu vēl nopelnīt. Ar fizisku darbu varu.

Met man ar avīzi, nikns.

Citi mākslu taisa, raksta tur mūziku, teātri

Acis bola.

spēlē, skolās māca, bet tu (tas ir, es) – stum

He, cik tālu ar avīzi aizmetīsi, āksts.

ķerru. Stum, vecenīt, stum. Ar savu augstāko,

– Jā, jā, tu jau labāk zini, tu jau tā gudrā!

ka tavu almu māteri, izglītību.

– Skaidrs, ka es gudrā. Ne jau tu. Še putra, ēd,

Dzīve tevi sašņorē. Daudz spirināsies – šņores

televizoru vakarā skatīsies.

tikai ciešāk savilksies. Tā ka labāk jau atslābsti.

Sunim ar’ putra. Cita. Ūdenī vārīta, ar liel-

Veča nav?

lopa kubiku. Nedomājiet, ka es Opi un suni ar

Nav.

vienu putru baroju. Cilvēcība manī vēl kāda

Un tad?

nebūt saglabājusies. Bet vai tas labi – to gan

Pati varu.

nepateikšu.

Rokas man visas sagrieztas – re, te ar nazi, te

– Kas tā par zapti? – opis bļauj.

cirvi iešķēlu. Te ar to sūda metāla birstes kātu,

– Brūkleņu zapte.


– Kas tā par brūkleņu zapti?! Brūkleņu zaptei

Dzīves jēga. Kam ir laiks, lai meklē. Man laika

savārītai jābūt, nedrīkst būt ogu!

nav. Ņemšu tačku un ripināšu uz autobodi. Turp

– Tur arī nav nekādu ogu.

pa mežu ripināšu, atpakaļ gar jūru.

– Tad kas tā par brūkleņu zapti, bez ogām?!

– Un vēl tās mēnešreizes sākušās. Vēders sāp.

– Tā pati, kas vakar. Ēd.

Kam man, sakiet, mēnešreizes? Kam man viņas,

– Vakar bij cita. Bet tu jau labāk zini, tu jau tā

man!? Labāk lai ātrāk tas viss beidzas.

gudrā.

Vispār lai beidzas. Viss.

Tomēr ēd gan.

Opis katru nakti ceļas un uz Austrāliju brauc,

Viss. Mieru, mieru.

pie brāļa. Viņam tur esot miljons un brūte. Nu

Plīts atkal izdzisusi.

vai zin’. Tīri vai būs pie gultas jāsien, cik var. Pa

Un niknums.

dienu noskrienos kā tarakāns, vēl i naktīs gulēt

Niknums ar’ ir cilvēcības paveids.

nepaļaus.

Domā, ne? Sak’, zvērs ar’ ir nikns? Nu bet ne tik

– Opi, dzirdi?

nikns kā cilvēks. Es, piemēram, uz bērzu esmu

– Ko?

nikna. Uz akmeni, uz dīķi.

– No bodes tev ko atnest?

Tāpēc, ka veca palieku.

– Bandīti viņi ir, vot kas!

Ko blenz, mopsi, ko tecini siekalu? Škic, maita.

– Stiklenes gribi?

Grīdas.

– Man jau nav zobu, ar ko es grauzīšu, – šis

Trauki.

nikns. Nekā nav labi.

Veļu noņemt no striķa.

– Nekas, nosūkāsi.

Veļu izžaut.

Veciem jau kārojas saldumu.

Sauso skapī.

Nu viss, ņems tačku un brauks.

Vēlreiz grīda. Pa kuru laiku?

– Mājās, mopsi, mājās, sargā māju! Es tad prom,

Opis bļauj atkal, – avīzē kārtējo žīdu sazvērestību

Opi, dzīvo godīgi.

atmaskojis.

– Tik nepaliec ilgi, meit, man vienam bailes. Ka

– Ēd, – saku, – nebļauj. Putra atdzisīs.

čigāni neienāk.

Par žīdiem es jau sen ar viņu vairs sarunās

– Pa divi stundi būšu atpakaļ. Tu ar kā bērns,

neielaižos.

tak nav mums te čigānu nekādu.

– Miers, – saku. – Mums te mežā žīdu nav. Mēs

– Nu ja, tu jau tā gudrā, tu labāk zini.

par sevi, žīdi atkal par sevi. Un āmen baznīcā.

Nosnaudīs tās pāris stundas un pat nepamanīs.

Un vispār, žīds, – viņš arī ir cilvēks.

Pēdējā laikā jau caurām dienām snauž.

Nu, to tik šim vajadzēja. Met atkal ar avīzi. Viņam, redz, Palestīna un Izraēla miera nedod.

Trīs kilometri pa mežu.

– Tu man te ar avīzēm nemētājies, vai zin’.

Nē, vakar viņš mani ar to dzīves jēgu galīgi

Otrreiz vairs neatdošu.

izbesīja.

– Ko?

– Šī dzīve, saka, – nav priekš manis.

– Neko. Putru ēd, atdzisīs. Un līdz pieciem nekā

– Skaidrs, ka nav priekš tevis, priekšnieks at-

cita nebūs, es uz autoveikalu.

radies. – Bet Bībele tak māca: lūdz un tev taps dots.


– Jā, ej par ubagu Rīgā pie baznīcas, tur tev ie-

bet algas knapi dzīvokļa īrei pietiek, un sīkie ar’

dos.

mani viens un divi izbesīja. Viņi tagad citādi

Pudeli šņabja izliku, un par baltu velti. Gultā

nekā agrāk, manā laikā. Un citādi arī nekā lau-

nedabūju. Veca, vai, esmu palikusi? Vai vienkārši

kos. Tādiem ar uzbļāvienu muti neaizbāzīsi. O,

nemāku. Kā teica mans senais un izglītotais

nē.

pilsētas draugs – erotika notiek galvā. Vai, kā

Un tad tie tusi, tie garie vakari, un tā tukšu sal-

saka mana kaimiņiene, večiem jāpiš smadzenes,

mu kulšana.

tad viņi tev apkārt lēkās. Īstenībā jau abi vienu

Paldies, nevajag.

un to pašu saka. Tikai katrs savā veidā.

Es, mīļie, – es par malku domāju, sapratāt?

Bet vispār viņš jau no iesākumiem, vēl no mūsu

Nevis par mežu.

skolas brūtēšanās laika vairāk uz filosofēšanu

Atbraucu no pilsētas mājās.

nekā darīšanu.

Muterīte pa to laiku bij’ ar kaut kādu vācu

Par augstām lietām. Tomēr Rīgas skolās beigās

agronomu

es izmācījos, ne viņš. Un tā mācīšanās ar reizi

atstājusi, die’s debesīs, apžēlojies par mums,

man visu spriedelēšanas vēlmi atsita. Jēga ta

grēciniekiem. Sūta bildes no sava Vācijas dorfa.

kāda? Izmācīties izmācījos, bet akcents palika.

Laimīga neizskatās. Bet toties tagad zinot, kas

Un laikam jau arī domāšanā kaut kas citāds. Kā

dzīves jēga ir. „Dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi”. Ha,

tas pats cēlais mans draugs no faķa teica: nu

taisni tā arī uzrakstīja savā spīdīgā Ziemsvētku

nepatīk man tās beibes no laukiem. Es, šķiet,

kartiņā. Es Opim nemaz nerādīju. Ja muterītei

pat nosarku – lai gan viņš tad vēl it kā nemaz

kādreiz būtu ienācis prātā pavaicāt, kādreiz

nevarēja zināt, ka es arī. Bet laikam jau kaut kas

agrāk, kad Opis vēl bija pie sajēgas, kad dar-

tāds purnā mums rakstīts, lauciniecēm. Kurp-

bos gāja, kad mēbeles visiem ciema kaimiņiem

niek, paliec pie savām liestēm, vai ne.

sataisīja par velti, kad rudens vakaros savā karsti

Un nu es tāda esmu sanākusi – ne cepta,

sakurinātajā dārza būdā avīzes lasīja, baravi-

ne vārīta, ne zivs, ne gaļa. „Bļaģ” un „fak”

kas uz plīts restēm žāvēja... vēl tagad tā būda

vienā teikumā. Laucinieks man par prastu,

pēc Opja baravikām smaržo... Nujā, būtu toreiz

pilsētniekam par prastu es. Tas tā – kā saka,

paprasījusi, viņš viņai vairāk par cilvēka cienīgu

nopietnām attiecībām. Bet īstenībā es nopietnas

dzīvi varētu pastāstīt nekā šitāds desiņu fricis.

nemaz negribu. Man tāpat pietiek, ko stumt. No

Par to, kā Sibīrijā nesalūzt. Kā draugus nenodot.

veča viegluma negaidi – vismaz tik daudz dzīve

Kā vienu sievieti visu mūžu mīlēt.

mani ir izmācījusi.

Lai gan es jau arī nepaprasīju. Nepaspēju.

Pa mežu ripinot, zinīgi ievērtēju kritušu koku.

Fui man.

Tas gan Teodora zemē, bet nekas. Pa tumsu ar

Tā arī palikšu nezinot.

zāģīti atcilpošu, ar ķerru – stum, vecā, stum. Un

Nesen te viens avīzē plaši izrakstījās. Par

būs malciņa savam brīdim par baltu velti.

patērētājsabiedrību un tā. Būtībā nolika visus

Pilsētā tā arī neiedzīvojos. Vot, tai pilsētā, tur,

pie vietas. Visus mūs. Tos, kas nemeklē jēgu, bet

jei bogu, tās domas par dzīves jēgu nelika mierā.

ēd tik un dzer, ja ir par ko nopirkt. Un strādā.

Ūdens silts tek pa trubām, jādara nekas nav –

Strādā, starp citu. Un Raimondu Paulu klausās.

viss pats no sevis notiekās. Skolā sāku strādāt,

Es pati, ja kas, neklausos, bet tik un tā – pie-

aizlaidusies,

Opi

vienu

pašu


prasu citiem tiesības nenosodītiem klausīties.

paša esamību, un šitā vienkārši stāv un redz, un

Skaidrs?

vairāk neko, un dzird, un skatās kādas minūtes

A to sanāk, ka tikai tie kādi pieci vai desmit, vai

trīs vai piecas, tad var iztēloties, kā būs tad, kad

piecdesmit gudrinieki tur, augšā, to jēgu zina.

tevis paša vairs nebūs. Un dabūt to sajūtu, kā tu

Bet kurš, jāprasa, mūs, pārējos, atļāvies bez

nebūdams būsi.

jēgas atstāt? Kurš draņķis mums jēgu atņēmis?

Ai, nieki.

Vai iedalīt aizmirsis?

Robis ar’ vakar bij dzēsis. Varbūt tamdēļ tāds sa-

Abidno.

guris. Bet es pat klēpī iesēdos. Pat sabučojāmies

Paši zina, bet mums nesaka.

drusku. Opim pat glāzi šņabja ielēju, lai guļ un

Jo mēs jau tik un tā nesapratīsim.

neklepo. Bet nekas nesanāca. Parunāja, parunāja

Bet varbūt vienkārši – katram savs. Un man ir

par to jēgu un tenterēja uz māju.

pavisam cita jēga nekā viņam, tam gudrajam.

Tādu siltu rumpi blakus, – cik mēnešu jau nees-

Kaut kur ir.

mu jutusi. Kad tu tā pabāz roku, pačamdi – ir!

Bet es nemeklēšu, un liekat mani mierā.

Ir. Silts un elpo. Tavs. Ņurd kaut ko miegā. Sajūt tevi un apkampj. Pārmet tādu smagu roku pāri.

Re, trakie Gulbīšu ceļu pāraruši. Tā iet tais

Vai kāju, viss viens. Varbūt tur ir tā jēga?

mērnieku laikos. Ķerra pa arumiem grūti stum-

Fui, dūmi lien acīs.

jas. Labi gan, ka es pie tiem kapiņiem, man tur

Pirksti zili nosaluši. Vot, pastāvi, pastāvi šitā

vismaz neviens kempingus nebūvēs.

ziemeļu vējā, papīpē plikām rokām.

Tak ko tu šodien vari vairs zināt.

Vecenes jau paklīdušas, pārītis vēl tikai, stumšos ka tālāk.

Pie autoveikala jau vecenes pulcējas. Daudz nav.

Nu tā, prijehaļi. Vairs tikai vecā Kārta palikusi.

Cik tad ir mūsu te, ciemā, pirms sezona sākusies.

Vārds atbilst izskatam, staigā kā slotas kātu

Atspiežos pret baļķu grēdu, uzpīpoju. Pakavēšos

norijusi, gara un stīva, slīpi sametusies kā no

pa gabalu, lai rinda noskrien. Negribas ar večām

jūras vēja, lūr ar’ tā ieslīpi no apakšas, nekad

mēles trīt.

tieši acīs.

Dūms garšo labi. Mugura, maita, smeldz. Mitrā

– Robis vakar esot no tevis tikai ap pusnakti

koksne smaržo. No izgāztuves dūmi kūp, vakar

pārvilcies.

pažars bij’ izcēlies, ugunsdzēsēji atbraukuši, lai.

– Kas ta’ ziņo?

Opim nemaz neteicu – lai nesabīstas.

– Kas ziņo – sieva ziņo. Diez ko viņam no te-

Vispār šite pie malkas grēdas man ir īpaša tāda

vis vajag, zilas šķērstas, kad pašam tāds sieviets

vieta. Trīs takas te krustojas – uz jūru, uz ka-

mājās, ka prieks acis pamielot.

piem un uz manu māju. Nekā daudz jau nav, ko

– Ko vajag... par dzīves jēgu parunāt vajag.

redzēt: kadiķi, cūkpriežu puduri, mežs otrpus

– Pfff.

ceļam, lielās debesis, pļava un balti krāsotie

Konservi. Speķis. Makaroni. Milti. Maize –

kapu vārti. Pievakarēs te parasti migla. Ja

ķieģelītis, pieci gab. Margarīns lielais, stiklenes

nostājas tā pilnīgi mierā, ka ne zālīte neiečabas

Opim. Nē, apelsīnu, tās viņam labāk garšo. Vi-

zem kājām, dziļi ievelk elpu un aiztur, lai

sas lietas. Šampis? Šampis.

nekāda šņākuļošana vai sēkšana neliecina par

Gribu un dzeru. Vot tā.


Stum, vecā, stum. Atpakaļ glīti gar jūru.

kuri man piestāv. Tomēr, ko tik vien cilvēks jaunībā neizfantazējas,

Jūrā vējš ķeras brunčos un matos, labi, ka Opja

ne.

veco pufaiku uzmetos.

Un šampis padara sentimentālu, vajadzēja ņemt

Izlaidīs līkumu līdz viņam ciema galam, tur uz-

vinčuku.

brauks atkal uz ceļa, pie baznīcas.

Re, šogad spole jau gandrīz izjukusi, no virsējās

Un atšaus to šampi, lai jautrāka iešana.

plātnes palikuši vien daži dēļi, viss pārējais dziļi

Bet šampis labs, salds, ar katru malku kļūst

smiltīs, un ārā duras sarūsējusi armatūra.

feināk. Asinis ieriņķo, pat rokas sāk silt. Ķerras

Tas arī nekas. Sapņi ir jāpiepilda. Kas to teica?

ritenis stieg smiltīs, jāturas tuvāk pie ūdens, tur

Es to teicu.

smilts stingra kā galds.

Spoles aizvējā tīri silti, un pudelē vēl laba

Domāju par ķerru. Domāju par šampi.

trešdaļa.

Stumju un dzeru. Stumju un dzeru.

Baltās kleitas vietā Opja pufaika, bet tas sūds.

Un nekādas tur kaijas, kas vēstules nes.

Stilam nav nozīmes, visu izšķir slāpes.

Vējš met sejā sīkas ledainas ūdens lāses – nevar

Aizvēršu acis uz brīdi un tikai klausīšos.

saprast – tas lietus vai migla no jūras?

Nedomāšu neko.

Tur, kur ceļš atkal ved augšā krastā, jau ga-

Lai gan es jau tāpat neko nedomāju.

diem guļ tāda milzīga koka spole. Nu, tipa,

Neskatoties uz lietu un drēgnumu, vēja un jūras

tūkstošiem reižu palielināta diegspolīte, tik liela

šūpās miegs mācas virsū, acis līp ciet. Ausīs šalc.

kā vecais apaļais ozola galds. Studiju gados es,

Tādas kā balsis runājas. Tā kā Kārtas balss, tad

muļķe tāda, biju sasapņojusies, ka reiz atvedīšu

atkal kā Opja.

šurp kursa biedrus. Un to čali. Kam erotika no-

Atmodina rupjas lietus lāses, gaiss kļuvis

tiek galvā. Pikniks, tā sakot. Kā pie smalkiem

tumšāks un biezāks, vējš tā kā pierimis – uz

ļaudīm. Un tad spoli izmantos kā galdu. Spoles

mirkli.

apakšdaļa jau tad bija ieputināta smiltīs, bet

Pudele nez pa kuru laiku tukša, mutē nelāga

augša – ūdens un saules nobalināta, gluda un

garša, galva dulla.

stingra. Tur derēja šampanietis un lašmaizītes,

Un dzīves jēga tikpat tālu kā agrāk.

sulīgas sarkanas zemenes, zilimelnas kazenes,

Grūti uzrausties kājās, mugurā sāpe, kājas

skaistas melnmatainas sievietes baltās kleitās,

notirpušas.

ar ķiršogu auskariem ausīs, baltu kaiju balsis,

Stum, vecā, stum.

dzelteni pūķi debesīs, viļņu šalkoņa.

Lietus, maita, pieņemas, vējš atgriežas vēl

Un sarunas par dzeju, par literatūru, par... nujā,

niknāks, tieši sejā. Auksti.

par to pašu. Par dzīves jēgu.

Tā ir ar tiem sapņiem.

Ha, kino laikam biju pārskatījusies.

Nestumšu, bet vilkšu.

Dekadence.

Vilkt vieglāk, vismaz kādu brīdi.

Zinu es tādu vārdu, zinu, ne velti esmu skolā

Augšup kāpā. Bāka balta slejas tumsnējās

gājusi.

debesīs.

Es jums vispār varu kā no grāmatas norunāt. Bet

Opis pārgaidījies būs, nabags.

negribu. Nemāžojos. Es lietoju tikai tos vārdus,

Baznīcas jumts, nosegts ar skārdu un nokrāsots


baltā krāsā, spilgti izceļas pret debesīm. Aps-

vaļā, tā arī nekad neatvērdamās.

nidzis izskatās. Kovārņu bars griežas ap torni.

Un no nāves, no nebūšanas, no bezgalības.

Kā piedzērušies tie putni. Baznīcā ugunis deg,

– Opīt, pasēdi pie manis, man ir sliktās domas.

logi izstaro vilinošu siltumu krēslā. Nu gatavie

Un Opis, no darba un haltūrām saguris, pēc

Ziemsvētki.

svaigām zāģu skaidām smaržodams, nāca

Ieiet baznīcā?

un sēdēja, turēja mazo rociņu savā lielajā,

Nea, neviens mani tur negaida.

dzīslainajā, sausajā plaukstā, kamēr es aizmigu.

Dievs dzīvo citur.

Vienmēr dega mazā lampiņa.

Un nesakiet, ka esmu pilnā.

Labi gan, ka tas pāriet.

Un jēga... jēga varbūt ir tais kovārņu balsīs un

Viss pāriet. Un neko nevar paturēt.

manā spējā tās sadzirdēt, un krusta siluetā

Rau, deguns tek, tas laikam uz vecumu.

debesīs, un manā spējā to ieraudzīt.

Opim ar’ vienmēr pile deguna galā.

Un dzirdēt mūziku jūrā.

Nez kā viņš tur?

Kājas iet drusku meimuriem, bet tas nekas. Nev-

Mājā tumšs, nuja – aizejot aizmirsās gaismu

iens neredz.

ieslēgt.

Un jāsteidzas, Opis gaida.

– Opi, es tev stiklenes atnesu!

Bridīs pa mežu.

Iededzu gaismu.

Sākumā taka iet plata un stingra, bet tad

Opis nekustīgs guļ gultā. Galva jocīgi piešķiebta.

gandrīz izzūd dubļainā žulgā, meži te pur-

Seja pret sienu.

vaini. Slapjākās vietās, par laimi, kāds same-

Miris??

tis dēļus, jātrāpa tik ar ķerras riteni virsū. Nav

– Opi!

viegli. Purvājs pa kreisi izskatās kā melnbaltā

Fū, dzīvs.

krievu pasaku filmā, kādas manā bērnībā

Pagriež galvu.

rādīja. Tādās vietās dzīvoja raganas – tādās,

– Kur, ellē, tu vazājies visu dienu?

kur klusā, stingi nekustīgā rāvā spoguļojas

– Liela rinda pie veikala. Un grūti atstumt.

platu egļu nokaltušie apakšējie zari. Kuru

Trakie ceļu pāraruši.

katru brīdi tāda ragana, ļauni čāpstinādama,

– Kot’ šie, karpeļus stādīs, vai?

garo degunu šņaukādama, varēja parādīties un

– Tūrismu taisīs.

vecās lūku vīzēs autām kājām, purva virsmu

– Ko muldi.

pat nesaviļņojot, aiztuntuļot savās raganas

– Nuja, avīzē pat jau rakstīja. Kempings.

darīšanās.

Ekoloģiskā atpūta.

Pati tu tagad tāda ragana. Pati es tagad tāda ra-

– Ko muldi. Nuja. Tu jau tā gudrā.

gana.

– Še, Opīt. Bombongas, – pastiepju roku, pieska-

Nebaidos vairs ne no kā. Ne no dzīviem, ne

ros matiem.

mirušiem. Dīvaini, ka bērnībā tomēr tā baidījos.

– Tu man gar matiem negrābsties. Suni tu vari

No sliktiem sapņiem, kas mēdza atkārtoties. No

glaudīt, ne mani.

spokiem. No mēbelēm, kas tumsā kustējās un

– Es nemaz neglaudu. Galva tev netīra, jāmazgā.

dzīvoja savu dzīvi. No durvju rokturiem, kas

Krāsns jākurina, ūdens jāsilda. Es domāju par

krēslā klusi pieliecās, un durvīm, kas klusi vērās

malku. L L


LILLÁ KOMANDA

KOMANDA

LINDA SAULĪTE LILLA` izdevēja un vadītāja linda.saulite@lilla.lv

HENRIETA VERHOUSTINSKA LILLA` galvenā redaktore henrieta@lilla.lv

IVETA ŠNEPA www.lilla.lv redaktore un LILLA` autore

BAIBA RETIGA literārā redaktore

iveta@lilla.lv

LĪGA VEKMANE

AIJA STIKĀNE

IEVA VIESE

stils

LILLA` autore

LILLA` autore, kinokritiķe


INESE APSE-APSĪTE

SANDIS SAULĪTIS LILLA` atbalsts

LILLA` autore

ŠO LILLÁ NUMURU VEIDOJA

ANDREJS VERHOUSTINSKIS video un foto

MARTA KRIVADE

JĀNIS SALIŅŠ

LILLA` autore

foto


LĪVIJA DŪMIŅA

RŪTA KESNERE

DACE BRANTE

LILLA` autore

LILLA` autore

LILLA` autore

INGA ŠTĀLHUTA

MARTA KRIVADE

EDIJS PĀLENS

LILLA` konsultante, psiholoģe un koučs

LILLA` autore

foto

K R I S TĪ N E Ž ELV E

JĀNIS DEINATS

ANDREJS STROKINS

LILLA` autore

vāka foto

foto un video


LILLÁ REKLĀMA

PIESAKIETIES IZMĒĢINĀJUMA BRAUCIENAM JAU ŠODIEN!

SIA NORDE Skanstes iela 31a, Rīga Tālr.: +371 67 388 433


JAU 18. MARTĀ LASI JAUNO ŽURNĀLA LILLA` NUMURU!

www.lilla.lv


Issuu converts static files into: digital portfolios, online yearbooks, online catalogs, digital photo albums and more. Sign up and create your flipbook.