LILLA

Page 1

BAIBA BELA: MANĪ DZĪVO UZKLAUSĪTIE DZĪVESSTĀ STI

02/2014

PURA VIDA, KOSTARIK A!


S K AT Ī T V I D E O

K O Š U M S L I L L A` Žurnāla tapšanas aizkulises. Ksenija Sidorova krāšņā fotosesijā, skanot “Libertango”.

LILLÁ SARUNAS

S I E V I E T E L I L L A` Baiba Bela: “Rakstīšana varbūt būs kaut kāds nākamais posms, jo manī dzīvo uzklausītie dzīvesstāsti un tie ietekmē to, kā redzu šodienu.”


D U E T S L I L L A` Nora Ikstena un Pēteris Sproģis. Mīlestības noslēpums.

M Ē S L I L L A` Mana kaislība – kurpes.

J Ā ! L I L L A` Jūrmalnieks Nils Jansons pašlaik ir viens no pazīstamākajiem jaunās paaudzes skrituļslidotājiem pasaulē.

C I LV Ē K I L I L L A` Rīgas Mihaila Čehova Krievu teātra leģenda, aktrise Ņina Ņeznamova.


LILLÁ GARŠA

V I Ņ P U S L I L L A` „Bija karsta jūlija diena, un es nolēmu aizbraukt pēc dzeramā ūdens uz aku, kas atrodas tuvējā ciematā. Pa ceļam es ieraudzīju blondu meiteni zaļā kleitā.” Grieķa un latvietes mīlestība Reiņa Fjodorova fotogrāfijās.

L I L L A` S T I L S Ksenija Sidorova. Libertango

G A R Š Ī G I L I L L A` Svaigie sparģeļu salāti.


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


SLEJA LILLÁ

Z EB R A S MU G U R Ā I V E TA Š N E PA

FOTO:SHUTTERSTOCK

L I L L Á G A LV E N Ā R E D A K T O R E


SLEJA LILLÁ

M

elns, balts, melns, balts, melns, balts... Tieši tāds – kā zebras kažoks – ir mūsu dzīves raksts. Svītru garums un platums atšķiras, bet melnā vienmēr nomaina balto un otrādi.


SLEJA LILLÁ

I

r dienas, kad pilnīgi nekas nesanāk – reiz

Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas

kādam savulaik populāram un meistarīgam

asociētā profesore Baiba Bela, rakstniece Nora

sportistam, pēc traumas guļot uz operāciju

Ikstena, Latvijas Baptistu Savienības draudžu

galda, teica kāds savulaik slavens un meistarīgs

bīskaps Pēteris Sproģis, Rīgas Mihaila Čehova

ķirurgs, jau kuro reizi mēģinot saskrūvēt lauzto

Krievu teātra leģenda, aktrise Ņina Ņeznamova

pēdas kaulu. Tā arī nesaskrūvēja. Jā, ir dienas,

un viens no pazīstamākajiem jaunās paaudzes

kad vienkārši neiet. Gadās pat vistalantīgāka-

skrituļslidotājiem pasaulē, jūrmalnieks Nils

jiem un visgudrākajiem.

Jansons. Šie ceļi ir tik dažādi, brīžiem mierīgi un

Domāju, ka aizžmiegt acis un pēc tam tās atvērt

līgani, bet brīžiem pagriezieni ir tik strauji un

citā dienā vai – vēl labāk – pirms dažām die-

negaidīti, ka kļūst bail. Tomēr visiem šo atšķi-

nām, kad varbūt būtu bijusi iespēja kaut ko mai-

rīgo ceļu gājējiem ir viena kopēja iezīme – viņi

nīt notikumu gaitā, gribējās arī vienam no mūsu

nekad nepadodas, jo padoties nozīmētu atzīt, ka

šī mēneša numura veidotājiem, kad viņš attapās,

melnā svītra ir bezgalīga, bet tā gluži vienkārši

pazaudējis atmiņas karti ar visām fotogrāfijām,

nav taisnība. Melns, balts, melns, balts, melns,

kuras bija paredzētas publicēšanai šajā LILLÁ.

balts... Tāds ir mūsu dzīves raksts, un rikšoša-

Šī ziņa sekoja vēl divām iepriekš saņemtām par

nai, lēnam gājienam vai auļošanai zebras mugu-

to, ka dažādu veselības problēmu dēļ iecerētos

rā esam lemti jau kopš dzimšanas.

rakstus nevarēs sagatavot divi (!) no mūsu auto-

Tā nu sēžu mugurā savai zebrai un, matiem plī-

riem. Ahā! Te nu tā ir – melnā!

vojot, traucos uz priekšu nezināmajā. Brīžiem

Man patīk dzīves salīdzinājums ar ceļojumu.

rodas vēlme un pat izdodas saņemt grožus savās

Katrs no mums izvēlas citu ceļu – pēc savas sa-

rokās, savaldīt un piebremzēt trako auļotāju, bet

prašanas, vēlmēm un iespējām, bet visi ceļojam,

brīžiem neatliek nekas cits, kā vien paļauties uz

sēžot katrs savas zebras mugurā. Balts, melns,

savu zebru. Lai auļo! Galvenais – uzņemt ātru-

balts, melns... Kā ceļojums zebras mugurā ir arī

mu, kad esam uz melnās svītras, un piebremzēt

šī mēneša LILLÁ, kurā uz brīdi tevis izvēlētais

un izbaudīt, kad esam uz baltās. Un – nebaidī-

ceļš savīsies ar tiem, kurus izvēlējušies mūsu šī

ties! Jo tur, kur beidzas bailes, sākas brīvība, uz-

mēneša žurnāla varoņi, – Latvijas Universitātes

varas un... īstā dzīve.

L

4


Pirma interaktīvā grāmata par basketbolu! PIEEJAMA BEZMAKSAS


SIEVIETE LILLÁ

M A NĪ DZĪVO UZK L AUSĪTIE DZĪVE SS TĀ S TI A S N ĀT E VA S I Ļ J E VA FOTO: KRISTĪNE KRAUZE SLUCK A STILS: LĪGA VEKMANE


SIEVIETE LILLÁ

V

iņas tēvs reiz teicis: „Tev ir jābūt redzamam, lai tas, ko tu saki, kļūtu dzirdams.” Un LILLÁ nolēma, ka tieši Baibas Belas balss šajā trauksmainajā laikā jāsadzird. Pati smej – viņai esot hibrīdidentitāte, kurā savijusies filozofija, antropoloģija un socioloģija. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas asociētā profesore, Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece, muzeja un pētniecības centra „Latvieši Pasaulē” biedre, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas „Dzīvesstāsts” biedre… visu neuzskaitīt. Jāmēģina citādi: vecākā no prozaiķa Alberta Bela un mākslinieces Andas Belas trijām meitām, pusaudžu Martas un Friča mamma.


SIEVIETE LILLÁ

Baibai ir daudz stāstāms par to, ka vēsture, gluži

dāju folkloras kopā, bet centos un pierādīju, ka

kā dzīve, nesastāv tikai no radikāliem pagriezie-

varu… un diplomdarbu uztaisīju uz desmit! Di-

na punktiem, kariem, barikādēm... bet dokumen-

vus mēnešus burtiski dzīvoju porcelāna rūpnīcā.

tālajās liecībās un avotos apslēpto ļauj izzināt atmiņu stāsti. Mutvārdu vēsture skaidri atklāj,

Kā pievērsies dzīvesstāstiem?

kā un cik lielā mērā pagātne ietiecas tagadnē.

Tā bija nejaušība, ja vien vispār pastāv nejaušības. Otrajā kursā es meklēju darbiņu, jo deviņ-

Tu savulaik absolvēji Lietišķās Mākslas vidusskolu…

desmito gadu sākums bija ļoti smags laiks. LU

Jā, Keramikas nodaļā beidzu „baltos”, jo pēc otrā

Keramikas studijā darbojās socioloģe Maija Aš-

kursa tikām sašķiroti „baltajos” un „melnajos”.

mane, kura teica: „Baiba – tu studē filozofiju! Ko-

„Melnie” turpināja strādāt ar māliem, bet „baltie”

lēģe taisa mutvārdu vēstures projektu. Filozofija

nodarbojās ar porcelānu.

taču ir diezgan tuvu tam – aizej, paskaties.” Tā es caur keramiku nokļuvu pie dzīvesstāstiem. Sā-

Kas pamudināja iestāties Filozofijas un vēstures fakultātē?

kām intervēt cilvēkus, un tas izrādījās brīnišķīgs

Es ļoti gribēju studēt kultūras vēsturi, bet Kultū-

liski savienojams ar studijām.

ras akadēmija tolaik bija tikko nodibināta.... Tēvs

Nointervēju arī savu vecmāmiņu – mammas

teica, ka no bijušā tehnikuma vienā rāvienā uz-

mammu, kura bija mūzikas pedagoģe. Un esmu

taisīt augstskolu nevar – lai nu labāk eju studēt

ļoti priecīga, ka to paguvu. Manī gruzdēja vai-

filozofiju universitātē, kur ir ilgstošas klasiskās

nas sajūta pret tēva mammu. Viņa nomira, kad

izglītības tradīcijas. Turklāt lietišķajos filozofs

man bija 17 gadi. Biju nodomājusi reiz pasēdēt

Vilnis Zariņš mācīja kultūras vēsturi un Uldis Tī-

un aprunāties, bet nekad neatlicināju tam laiku...

rons – kad viņš atrada laiku ierasties, protams, –

Šķiet, vecmāmiņas ir kaut kas mūžīgs – bija, ir un

filozofijas vēsturi. Tas bija kolosāls pamats.

būs. Bet tad, kad viņas vienā brīdī vairs nebija,

darbs divu iemeslu pēc – ļoti interesants un lie-

pārņēma drausmīga sajūta – zudusi daļa no ma-

Ar keramiku vairs nenodarbojies?

nis, par ko īsti neko nezinu.

Nē, kaut tā bija sirdslieta, ko ar darbu jau drīz vien

Vēl deviņdesmito gadu vidū faktiski nebija ne-

vairs nevarēja savienot. Joprojām gribētu, jo māls

kādu vēsturnieku pētījumu par deportācijām,

ir kā pirmviela, kontakts ar zemi. Jāatzīst, mākslā

represijām... Šo tukšumu aizpildīja atmiņu stās-

jutos diezgan izteikta viduvējība, vien ārkārtīgi

ti. Padomju laikā jau īstie Latvijas vēstures fani

pacentos, lai uztaisītu labu diplomdarbu.

orientējās uz senākiem periodiem, kur nebija ideoloģijas, pāris gadsimtu droši šķīra no tagad-

Kas bija tavs diplomdarbs?

nes.

Sigismunda Vidberga vāžu kopijas. Kad atklāju

Mutvārdu vēstures pētnieku mērķis bija un ir vei-

skolotājiem savu ideju, man teica: „Tu nevarēsi!

dot citādu skatījumu uz pagātni – nevis caur va-

Pierādi, ka vismaz kaut ko vari uztaisīt labi!” To-

ras, politiskās vai ekonomiskās elites vēsturi, bet

laik gan sociālā dzīve man bija svarīgāka, dzie-

caur vienkāršā cilvēka ikdienas dzīvi.


SIEVIETE LILLÁ

ŠĶETINOT TAG ADNI , TAI NOPAK AĻ VELK A S G AR A , G AR A A STE ... Saistībā ar Ukrainā pašlaik notiekošo Latvijā katrs mēģina savu prāta spēju un citu faktoru robežās pozicionēties noteiktā attieksmē, sabiedrībā virmo bažas, naids, šķelšanās…

arī režisors Andrejs Končalovskis, kura 2012. gada

Ukrainas vēsture ir ļoti sarežģīta. Es pret notieko-

konstatē, ka pacients – Krievija – ir smagi slims,

šo izturos piesardzīgi. Jo īpaši tādēļ, ka gan Krievi-

bet ārstēšanas vietā paziņo: nenāktu jau par ļau-

jas, gan Eiropas plašsaziņas līdzekļu sniegtā infor-

nu, ja atlabtu. Viņš apgalvo, ka Krievija ir noslē-

mācija ir vienpusīga, tādējādi no šejienes saprast,

pums ne tikai Rietumiem, bet arī pašiem krieviem,

kas tur notiek, nav iespējams.

kuri šo savu enigmu pat nepūlas atšifrēt.

Tas, ko redzu no mutvārdu vēstures liecībām, –

Tikko sāk interesēties par cēloņiem, jāsaskaras ar

brīdī, kad šķetinām tagadnes notikumus, tiem no-

visnotaļ nepatīkamām atskārsmēm par sevi. Mēs

pakaļ velkas gara, gara aste... Ukrainas gadījums

jau neesam īpaši tālu no tā paša koka. Ideja, ka

varētu mudināt Latviju skaidrāk izrunāties kaut

ekonomisko attīstību nosaka kultūras priekšstati,

par to pašu 1940. un 1945. gadu. Spānijā par 1939.

lielā mērā nāk no Maksa Vēbera (Maximilian Carl

gada pilsoņu karu sāk runāt tikai tagad! Somi par

Emil Weber). Arī mūsu pilsoniskā sabiedrība ir ļoti

savu pilsoņu karu, kas notika 1918. gadā, joprojām

vāra, inerta. Un iecietības, uzticēšanās līmenis ci-

konferencēs uzstājas un spraigi diskutē! Vērtēju-

tiem ir salīdzinoši zems, arī pilsoniskā līdzdalība

mi ir sarežģīti. Tā kā viņiem uzvarēja labējie, ilg-

zema, ja neskaita īslaicīgu uzkurbulēšanos. Do-

stošais kreiso nosodījums bija ļoti spēcīgs. Un tie,

māju, to nemaz nevar citādi skaidrot, kā ar ilgsto-

kam tēvi, vectēvi bija gadījušies kreiso pusē, par to

šu autoritārisma pieredzi.

vispār klusēja. Nu dominējušo diskursu par laba-

Vērts palasīt Ivara Ījaba brīnišķīgi iztulkoto Frank-

jiem un sliktajiem sāk pārvērtēt – vai tie labie bija

furtes kritiskās skolas filozofu – Teodora Ador-

tik labi un vai tie sliktie bija tik slikti.

no un Maksa Horkheimera – darbu „Apgaismības

Vēsturi saprast nav vienkārši. Bet Krievija vispār

dialektika”, kas tapis Otrā pasaules kara laikā. Tur

ir mitoloģiska, neparedzama vieta. Jā, nu esam

ir daudz par autoritāro domāšanu, masu kultū-

NATO, bet slikto scenāriju aizstāvji atgādina: ne-

ru, ideoloģijas ietekmi uz smadzenēm. Autoritā-

viens neticēja, ka sāksies Otrais pasaules karš. Arī

ros režīmos vienmēr ir skaidrs – kas ir labais, kas

Pirmais sākās atentāta dēļ, kas skāra vienu valsti,

ir sliktais, kā novilkt līniju starp melno un balto.

ne visu Eiropu, bet kā tas izvērsās...

Demokrātijā ir grūti, jo var būt tā, tā un arī šādi. Kā

2010. gadā ASV Taftsas Universitātes Flečera sko-

tad lai vienkāršs cilvēks saprot?

las Kultūras izmaiņu institūts sadarbībā ar Krie-

Kā bija pirmās neatkarīgās Latvijas laikā? Kamēr

vijas valsts universitātes Augstāko Ekonomikas

Ulmanis neuztaisīja apvērsumu, Saeima taču ķī-

skolu Maskavā rīkoja simpoziju „Kultūra, kultūras

vējās nepārtraukti. Pozicionējās grupiņās cits pret

izmaiņas un ekonomiskā attīstība”. Tajā piedalījās

citu, plēsās, valsts attīstība bija kavēta. Pārejot uz

filma „Kauja par Ukrainu („Битва за Украину”) lieliski izskaidro pašlaik notiekošo. Pēc simpozija viņš teica, ka esot juties kā ārstu konsīlijā, kurā


SIEVIETE LILLÁ

Brīdī, kad šķetinām tagadnes notikumus, tiem nopakaļ velkas gara, gara aste...


SIEVIETE LILLÁ

stingrās rokas režīmu, pārvaldīt ir vieglāk. Visiem

Tieši tā! Tas pats jau turpinās. Īpaši nacionālistis-

mutes ciet un dara, ko liek. No vienas puses, esam

ki noskaņotie politiķi redz tikai savu vīziju, ko gan

tikuši diezgan tālu demokrātijā – ja reiz vispār bija

var saprast – iespējams, ka parlamentā viņi ne-

iespējams kas tāds, kā referendums par otru valsts

maz nedrīkst citādi uzvesties, lai saglabātu kopējo

valodu. Man kā tipiskai latvietei bija radusies pil-

līdzsvaru, bet man ir tiešām grūti saprast tos sav-

nīga pārliecība, ka viss ir super – krievi smuki in-

starpējos aizspriedumus, kas tikai pieaug, absurdo

tegrējas, visi palēnām sāk runāt latviski... bet re,

radikalizāciju. Un Ukraina kā katalizators visu jau

izrādījās, ka krājusies sāpe.

tā nestabilo būvi sašūpo vēl dramatiskāk. Var jau būt, ka tas no labklājības ekonomiskā dzīves stan-

Vairāki cittautieši man tolaik skaidroja, ka tas esot bijis protesta balsojums par to, ka viņiem vispār nepievērš uzmanību.

darta mērķa aizšūpos atpakaļ pie cilvēciskākiem diskursiem.

VIENA S PAREIZ Ā S ATMIŅA S NAV Kas, tavuprāt, vainojams pie tā, ka ar sabiedrības integrāciju nav lāgā, joprojām dzīvojam atšķirīgās informatīvajās telpās. Tālredzības trūkums? Latviešu negudri un iecirtīgi īstenota vēlme būt noteicējiem? Varbūt citādi nemaz nevarēja?

uz to, kas mēs esam, un to, kas ir „viņi”. Bet šie priekšstati nesakrīt! Ne mūsu priekšstati par viņiem – ar viņu priekšstatiem par sevi, ne mūsu priekšstati par sevi – ar viņu priekšstatiem par mums.

Ārkārtīgi sarežģīts jautājums. No vienas puses –

Ehala) bija pētījums, kurā Latvijas latviešiem, sa-

Tu tagad pateici to, ko it kā visi zina, bet ar ko sevišķi nerēķinās, kaut izskanējuši aicinājumi attiekties ar cieņu pret sociālo atmiņu, kas neizbēgami ietver arī katras konkrētās ģimenes vēsturisko atmiņu.

līdzinoši ar igauņiem un lietuviešiem, ir zemākā

Nu ja! Tāpēc man šķiet postoša ideja taisīt vienu

pašapziņa, savukārt Latvijas krieviem, salīdzinot

pareizo atmiņu Latvijai. Kas ir tā pareizā? Mēs ne-

ar krieviem abās pārējās Baltijas valstīs – augstā-

zinām, kas ir pareizi tādās kategorijās…

iecirtība, bet no otras – varbūt citādi nemaz nevarēja, jo to mugurkaulu un pašapziņu vajadzēja dabūt augšā. Igauņu sociologam Ehalam (Martin

kā pašapziņa. Tā veidojas „kurš kuru” gaisotne. Pastāv uzskats, ka etniskas problēmas būs jebku-

Ko iesākt?

rā valstī, kur vien cittautiešu īpatsvars ir augstāks

Vienīgais, ko var darīt, – mēģināt skaidrot, kas ir

par 20 procentiem. Bet mums taču ir gandrīz 40!

kas.

Ar tik komplicētu etnisko sastāvu kopumā pat ļoti miermīlīga vide. Kamēr nenotiek politiska polari-

Kam jābūt skaidrotājiem?

zācija, cilvēki sadzīvo bez konfliktiem.

Šajā ziņā man dažkārt nolaižas rokas... Kaut Otrā pasaules kara jautājums – uzskatu, ka Vilis Dau-

Tomēr Ukraina panāca...

dziņš ar savu lugu „Vectēvs” vai Vita Zelča un Ul-

...Jā, un vēl jau ir tas, ko ikdienā nenovērtējam –

dis Neiburgs ar savu grāmatu „(Divas) puses. Lat-

vēsturiskie mīti, caur kuriem veidojam skatījumu

viešu kara stāsti” ir izdarījuši vairāk par visiem.


SIEVIETE LILLÁ

Grāmata pat saņēma LTV1 raidījuma „100 grami

Stāsts par 16. martu ārkārtīgi šķēla arī emigrē-

kultūras” balvu „Kilograms kultūras”, piedzīvo-

jušo latviešu vidi. Turklāt, piemēram, kopienai

ja trīs metienus. Turpretī nesen iztulkoto versiju

Zviedrijā bija īpaši smagi, jo viņus apsūdzēja ko-

krievu valodā nepērk.

laboracionismā ar nacismu. Zviedriem pašiem

Politiķi jau par šīm tēmām nevar runāt, jo ieņē-

gan arī vajadzēja baltiem nomazgāties, jo viņi

muši katrs savas pozīcijas, no kurām ārā droši

taču pārdeva vāciešiem dzelzsrūdu un ļāva ka-

vien nekāps. Zinātnieki savukārt runā ritualizē-

raspēku vadāt pāri savai teritorijai, bet pēc tam

tajā zinātnes valodā, kas vienkāršākam cilvēkam

apmeta kažoku uz otru pusi un sevišķi mēģināja

ir grūti saprotama. Bet pasaulē daudz izmanto

pielabināties krieviem. Izskaidrot, kāpēc latvieši

mutvārdu vēsturi. Būtu vērts papētīt konfliktu ri-

atradās Vācijas armijā, bija grūti. No malas jau

sināšanas stratēģijas. Kaut vai Īrijas protestantu

redz lielās līnijas, nevis personiskās nianses.

cīņa pret katoļiem – vispārīgās līnijās jau ir runa

lai veidotu dialogu. Arī šeit to var darīt ar dažā-

Mākslas vēsturniece - ņujorkiete Irēne Avena savulaik rakstīja: „Latvieši nekad tā īsti nav varējuši atļauties būt morāli nevainojami un palikt dzīvi.” Viņasprāt, mums vajadzīgi abi – gan cīnītāji, gan izdzīvotāji, ar tiem domājot visa veida kolaboracionistus.

du nevalstisku organizāciju starpniecību. Nesen

Te labi redzam, kas notiek, ja ir emocionāli asa

notika mazākumtautību forums „Mūs vieno Lat-

reakcija pret skarbiem notikumiem. Nedomāju,

vija”, kurā nonāca pie galvenā secinājuma: trūkst

ka tik daudz latviešu atbalstītu leģiona veidoša-

dialoga. Jo tās balsis, ko dzirdam, ir tikai skaļākās.

nu, ja nebūtu bijuši 15 000 izvesto ar vēl dažiem

Ļoti vienkāršs piemērs no sadzīves: manā hruš-

tūkstošiem bezvēsts pazudušo un nošauto bez

čovkā savulaik dzīvoja krievu ģimene, kurā daudz

tiesas. Tā bija tieša, saasināta reakcija, kas izrie-

dzēra un tad kļuva agresīvi, lamāja latviešus…

tēja no domas: mēs taču nevaram neko nedarīt!

Man bija drausmīgas bailes, pat rokas trīcēja – ja

Man ir interesants piemērs, cik ļoti mainās pie-

nu šie lamādamies nāk pretim, kad bērni pārro-

derība, interpretācija un skatījums, mainoties

das no skolas. Bet tad padomāju – kādā citā mājā

apstākļiem, situācijai un laikam. Tā ir kādas

dzīvo krievu mamma, un tur gadās kāds apdzē-

1941. gada jūnijā izsūtītas sievietes dzīvesstāsta

ries latvietis, kurš agresīvi noskaņots pret krie-

epizode. Kara laikā visas sievas ik pa brīdim skrē-

viem... viņai taču tāpat sirds strauji sitas, viņa

jušas uz kantori – vienīgo vietu, kur bija radio un

nezina, vai tas apdzēries kretīns kāpnēs neklups

lielā karte. „Un tad nu skatījāmies, cik mūsējie ir

virsū bērniem. Man šķiet, ka no šāda skatījuma

tuvu. Kad mūs atbrīvos, kad tiksim mājās.” Bet

var drīzāk sākt integrāciju, ne no politiskiem jau-

tad, kad fronte virzījās uz otru pusi, atkal jau:

tājumiem.

„Skrējām skatīties, kad Latvija būs brīva, kad tik-

par britu okupācijas atzīšanu vai neatzīšanu. Tika īstenota ļoti mērķtiecīga politika: ilgus gadus rīkoja samierināšanas kampaņas, aktīvi strādāja, lai savstarpējos konfliktus mazinātu, atrisinātu,

sim mājās.” Tie gaidītie vispirms bija vācieši, pēc

Nesen kāds bija ierakstījis feisbukā: „Noskatījos filmu „Šindlera saraksts”. Ja kāds vēl mēģinās iegalvot, ka Leģionāru piemiņas diena 16. martā ir rāmi jāuztver, es…” tālāk sekoja skarbs teksts.

tam – krievi. Kara gaitā „mūsējo” diskurss apgriezās otrādi. Jā, pirmais scenārijs neīstenojās... bet mājās taču gribas! Re – melnbalts skatījums neder.


SIEVIETE LILLÁ

TAISNĪGUMA VĀR Ā S POZĪCI JA S NEOLIBERĀLISMĀ Tu biji galvenā redaktore un ievada autore pētījumam „Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2012/2013”, kurā aplūkots, kādā veidā ilgtspēja ir nesaraujami saistīta ar taisnīgumu un labāku dzīves kvalitāti. Vai var pieņemt – ja vēlas izprast, kas te mūsu sabiedrībā notiek, tas jāizlasa un jāiedziļinās?

nekādi būtiski soļi nepamatoti lielas ienākumu atšķirības izlīdzināšanā. Ja ratificētu, uzreiz būtu teju jādivkāršo minimālā alga, ko nevaram atļauties. Bet mūsu vīzija ir tāda, ka jābūt plānam, kā tomēr to dabūt līdz līmenim, ko atzīt par taisnīgu darba samaksu.

Kolēģi tiešām godam pastrādājuši. Ir izdevies pa-

Hartā tā ir definēta ar konkrētiem procentiem

teikt daudz būtiska.

no vidējās darba algas valstī. Vai taisnīgi, ja cilvēks pēc nodokļu nomaksas nevar pat iztikas

Pārskatā teikts, ka vāja politiskā konkurence savienojumā ar Latvijas politiskajai kultūrai raksturīgo kreisā un krieviskā identifikāciju nopietni ierobežo civilizētas kreisās alternatīvas veidošanos…

minimumu sev vienam nodrošināt? Pašlaik jau tā reāli ir!

rammas. Izrādījās, ka labā līmenī izstrādāti sociālie

Jauks citāts: „Nevar uzskatīt par vienlīdzību veicinošu tādu situāciju, kurā valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību vai valsts un pašvaldību amatpersonu atalgojums minimālo algu pārsniedz 9,5–112 reizes…”

jautājumi bija tikai Saskaņas centram. Ko no tā īs-

Jā, absurds. Tās 9,5 reizes ir, salīdzinot, pieņem-

tenotu – jau cita lieta, bet latviskās partijas ir totāli,

sim, apkopējas un Ministru prezidenta atalgo-

nekritiski neoliberālas. Pēdējo divu Eiropas socio-

jumu. Bet ir tādi, kas saņem desmitreiz vairāk

logu kongresu atklāšanas un noslēgšanas plenārsē-

nekā Ministru prezidents! Kā tik tālu var nodzī-

dēs izskanēja ārkārtīgi asa neoliberālisma kritika.

voties?! Iespējams, jārīko arī diskusijas uzņēmē-

Pilnīgais solidaritātes trūkums, kas ir raksturīgs ne-

ju vidē, jo valda izteikti negatīva attieksme pret

oliberālismam gan valsts iekšienē starp dažādiem

jebkādu progresīvo nodokļu sistēmu.

iedzīvotāju slāņiem, gan valstīm savā starpā, sakā-

Kad cilvēks tiek pie lielās naudas, sāk ticēt, ka

pina visnotaļ negatīvas parādības. Arī daži Nobela

tas noticis, pateicoties viņa ģeniālajām spējām

prēmijas laureāti, piemēram – ekonomists Jozefs

un izcilajam prātam. Tas gan vērojams visur pa-

Štiglits (Joseph Stiglitz) – radikāli kritizē neoliberā-

saulē – sasniedzot augstu ienākumu līmeni, sāk

lismu. Problēma ir tā, ka mums nav alternatīvas. Un

uzskatīt, ka tā ir nevis sistēmas īpatnība, ka daži

apgalvot, ka nav pamata identificēt kreiso ar krie-

var tik daudz nopelnīt, kamēr citi mūžam knapi-

visko diemžēl nevar. Kur lai sociāldemokrātiskais

nās, bet viņa personisko spēju un talantu rezul-

latviešu vēlētājs paliek? Realitātē – aiz borta.

tāts. Redz – pratis šo robu atrast un izmantot,

Tā diemžēl ir taisnība. Nesen kolēģei Līgai Rasnačai lūdza izvērtēt četru partiju priekšvēlēšanu prog-

tāpēc viņam nav ne vismazākā pienākuma dalī-

Secināts, ka, neratificējot pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 4. pantu par taisnīgu darba samaksu, nav sperti

ties kaut vai nodokļu veidā ar tiem citiem, kuri acīmredzot ir slinki un nespējīgi.


SIEVIETE LILLÁ

Latvija ienākumu nevienlīdzības ziņā ir līderpozīcijās Eiropas Savienībā.

lektīvajiem priekšstatiem par to, kas ir taisnīgs

Britiem arī ir līdzīgi. Iespējams, tāpēc latvieši

pieļaujams, kas nav pieļaujams, ir milzīga nozī-

Lielbritānijā labi jūtas, ka tā plaisa ir līdzīga, ti-

me. Nedomāju, ka tas, kurš saņem 100 reizes vai-

kai minimālā alga radikāli atšķiras. Somiem, dā-

rāk par cilvēku, kurš saņem minimālo atalgoju-

ņiem ir pilnīgi cita kolektīvā attieksme pret to,

mu, nudien dara 100 reizes grūtāku, atbildīgāku,

kas ir un kas nav normāli. Te nonākam pie tā, ar

sarežģītāku darbu. Nauda vispār ir ļoti relatīva

ko vienā brīdī sākām, – vērtībām, uz ko ekono-

lieta. Mēs to reizēm aizmirstam, pieņemam kā

miskā sistēma tiek būvēta, kā tā funkcionē. Ko-

visu lietu mēru.

un samērīgs, kas nav taisnīgs un samērīgs, kas ir

A P B U R TA I S K U LT Ū R A S D E S T RU KC I JA S LO K S Tiek runāts par noturīgu latviešu kolektīvās apziņas iezīmi – minoritātes kompleksu, kas rod atspoguļojumu arī politiskās kultūras līmenī, veidojot indivīda attieksmi pret politiskām institūcijām un sabiedriski nozīmīgu jautājumu risināšanas veidu. Vai ar to vispār kas darāms?

risinājums. Nostājamies ierakumos, ko aktuali-

Domāju – noteikti. Bet jātiek galā saprātīgā veidā,

kurš karā vairāk cietis – sievietes vai vīrieši. Te sēž

nekrītot grāvī: mēs te tagad valdām, visus koman-

latvieši ar krieviem un nodarbojas ar to, ko poļu

dēsim, kā teiksim, tā būs. Minoritātes kompleksa

sociologs Pjotrs Štompka (Piotr Sztompka) smalki

vienīgā bīstamība, manuprāt, ir tā, ka tiek meklēts

dēvē par apburto kultūras destrukcijas loku. Katrs

ārējais ienaidnieks. Kāds, kuru vainot tajā, kāpēc

uzskaita pagātnes netaisnības, cik ļoti cietis un

mums ir tik slikti. Latviešu valoda ir viena no tām

cik ļoti aizvainots par to, ka otrs to nesaprot un

200 pasaules valodām, kurā runā vairāk nekā mil-

neatzīst, sagaida, lai atzīst viņa rētas, tad varbūt

jons cilvēku. Kamēr vien ar saviem bērniem runā-

ieklausīsies, ka arī tam otram ir taisnība. Bet var-

sim latviski, kamēr ir skolu sistēma, sava valsts,

būt arī ne. Katrā ziņā neviens neteic, ka būtu ar

valodai nekāda izmiršana nedraud, nav objektīva

mieru klausīties.

pamata satraukumam.

Kāda Ukrainas latviete mēģina veidot milzīgu bot-

Bet cittautiešiem ir pamats justies izstumtiem no

tom-up integrācijas projektu. Virzība no apakšas –

būtisku lēmumu pieņemšanas, un nav runa tikai

caur studentiem, caur bērniem... redzēs, kas viņai

par nepilsoņiem – arī par pilsoņiem, kuri parla-

sanāks. Es arī mēģināšu iesaistīties, jo ar pašreizē-

mentā ir mūžīgā opozīcija. Pat viņu konstruktīvos

jo politisko polarizāciju kaut ko atrisināt, izdarīt

priekšlikumus izgāž, jo varas spēles ir diezgan ne-

no augšas ir neiespējami.

zē pirms katrām vēlēšanām, šķiežam spēkus savstarpējos ķīviņos par to, kurš ir vairāk apdraudēts, kurš vairāk apvainojies un par ko tieši. Atgādina Agates Nesaules grāmatu „Sieviete dzintarā”. Tajā ir epizode, kurā cilvēki kara beigās sēž un strīdas,

jaukas. Uzskatu, saruna jāveido tā, lai neviena puse nepaliktu savā aizvainojumā, jāmeklē komplekss

Kā nu ne – 12. martā pēc Saeimas Nacionālās drošības komisijas sēdes Valdis Zatlers paziņoja, ka valdība no-


SIEVIETE LILLÁ

lēmusi izveidot koordinācijas grupu integrācijas politikai. To vadīs Ministru prezidente Laimdota Straujuma, savukārt ministrijas nu beidzot zina, ko darīt – jau sagatavojušas konkrētus priekšlikumus sabiedrības saliedēšanai; Aizsardzības ministrijai, piemēram, uzdots atbalstīt jaunsargu kustību…

tajā pašā laikā vēlas šeit liegt krievu bērniem runāt krieviski?

Saliedēt ar Jaunsardzes palīdzību? Tas ir absurds

Kā vērtē sociologa Zigmunda Baumana (Zygmunt Bauman) piedāvājumu uzlūkot identitātes kā pārteritoriālas, drīzāk kā enkurus vispārējā multikulturālismā?

– veidot integrāciju caur ideoloģizētu, paramili-

Baumans šajā ziņā ir vairāk filozofs, mazāk so-

tāru organizāciju… Vēl skumjāk bija koalīcijas lī-

ciologs. Jo viņš ir ļoti pozitīvi noskaņots pret at-

gumā iekļaut punktu par mazākumtautību skolu

vērtību un dažādību mierīgu līdzāspastāvēšanu.

pāreju uz mācībām latviešu valodā no 2018. gada.

Paskaties, kas notiek Lielbritānijā, – tā ilgstoši

Krievu žurnālists Igors Vatoļins trāpīgi pavaicāja:

bijusi viena no tolerantākajām valstīm, bet nu

vai Latvijas nacionālradikāļi sadarbojas ar Krem-

tur vērojama ārprātīga neiecietība pret imigran-

li, pieņemot šādus lēmumus šodienas politiskajā

tiem. Nīderlandē veidojas tas pats, Dānijā, Zvied-

kontekstā? Tas ir, kā atvērt vārtus uz – „mūsējos

rijā – visur, kur pieaug imigrācija, tā pašlaik sāk

apspiež”!

sasniegt tādu kritisko masu, ka vietējo atvērtības

Mana pētnieciskā pieredze ar dzīvesstāstiem ir

slieksnis ir acīmredzami sasniegts. Mikrovides

ļoti pamācoša – nacionālo identitāti sarežģītos

jau ir dažādas – ir kosmopolītiskākas, atvērtākas,

apstākļos var saglabāt tikai ar mērķi, ar ideju, ar

un ir mazākas un noslēgtākas... bet dažādība ir

misijas apziņu. Pašlaik veido diasporas politiku.

sarežģīts uzdevums. Jo imigranti izspiež vietējos

Bet vai tā nav zināmā mērā divkosība, ja valsts

iedzīvotājus no viņu dzīves telpas un ierastajā

ir gatava atvēlēt līdzekļus, lai mācītu no Latvijas

tradīciju telpā ienes tādas problēmas, ar ko grūti

aizbraukušo cilvēku bērniem runāt latviski, bet

samierināties. Mums savulaik nebija variantu.

TIKT LAUKĀ NO ŠABLONIEM, KUROS DOMĀJAM Mutvārdu vēstures pētījums „Mēs nebraucām uz

viņiem to visu kāds rociņās ielika. Manuprāt, ti-

Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem”, kam biju zi-

kai Dzintars Sodums mazliet piemin savos romā-

nātniskā redaktore, labi ilustrē to, ka cilvēki, kuri

nos tos, kuri nodzērās vai pakārās, netiekot galā ar

ilgstoši dzīvojuši ārzemēs, jūtas piederīgi abām

zaudējuma traumu. Un tādu bija daudz.

vietām, nostiprinās dubulta lojalitāte. Vēl svarīgs

Ir tik daudz bēdīga un satraucoša… bet sabied-

aspekts par trimdu – mums bieži vien liekas, ka

rībā izveidojušies šabloni, kuros domājam, un

cilvēki, aizbraucot no Latvijas, izmuka no represi-

tikt no tiem laukā nemaz nav tik vienkārši. Pa-

jām un lielās līnijās bija ieguvēji – varēja izglīto-

ņēmiens, kuru esmu atzinusi par vērtīgu, – kad

ties, dzīvot daudz labāk nekā mēs šeit. Bet tā bija

pārāk nomāc ikdienas problēmas, darba lietas,

latviešu uzņēmība, kas svešatnē mudināja studēt,

kaut vai Ukrainas jautājums, tad viens variants

apgūt valodas, censties izveidot karjeras, ne jau

– ielūkojos Edgara Imanta Siliņa grāmatā „Lie-


SIEVIETE LILLÁ

Mūsu pilsoniskā sabiedrība ir ļoti vāra, inerta. Un iecietības, uzticēšanās līmenis citiem ir salīdzinoši zems, arī pilsoniskā līdzdalība zema, ja neskaita īslaicīgu uzkurbulēšanos.


SIEVIETE LILLÁ

lo patiesību meklējumi”, otrs – meitas Martas

darbu, jau tas „apēd” visu laiku. Un ir tik daudz

astronomijas grāmatā, kurā ir brīnišķīgs mazs

interesanta, ko gribētos izdarīt... bet tad skaties,

kvadrātiņš ar tajā attēlotu Saules sistēmu, tālāk

kā ātri samežģījas attiecības ar bērniem. Sie-

šis kvadrātiņš ielikts lielākā kvadrātiņā, kas jau

vietei ir smagi to visu sažonglēt savā dzīvē. Kad

ir Saules sistēma mūsu galaktikā, un šis kvadrā-

mani bērni vēl bija mazi, viena somu socioloģe

tiņš savukārt ielikts vēl lielākā kvadrātiņā, kur

teica: „Tagad tev šķiet, ka viņi paaugsies, un tad

mūsu galaktika ir mazs punktiņš galaktiku sis-

tu varēsi vairāk strādāt vai darīt ko citu. Tā ir

tēmā. Tas apskaidro – ko te vispār uzvelkamies?

ilūzija! Iznāktu, ka tu viņus pamet, kad jau tik

Mums visa pietiek...

lieli, ka paši spēj nomazgāt muti, saģērbties un pagatavot vakariņas. Tas nenozīmē, ka viņiem

…un esam mirstīgi.

tevi nevajadzēs.” Un nu es viņai pilnīgi piekrī-

Jā, mirstīgi. Turklāt, ja pievēršamies manai iemī-

tu. Urda vainas apziņa pret darbu, vainas apziņa

ļotajai bioloģijas zinātņu doktora Brūsa Liptona

pret bērniem, nevari atrast laiku sev – kaut kāds

(Bruce Harold Lipton) grāmatai „Ticības biolo-

neiespējamais balanss.

ģija” – cilvēks sastāv no prātam neaptverama

Vakar izvilku no skapja veco labo Jungu (Carl

skaita – aptuveni piecdesmit triljoniem – šūnu,

Gustav Jung) un izlasīju dažas brīnišķīgas domas

kas savstarpēji sadarbojas kopīgai izdzīvošanai.

par Rietumu racionālismu – kā cilvēks pārvēr-

Viņš pierādīja, ka mūsu domas un uzskati ietek-

šas par skrūvīti ekonomiskās attīstības mērīša-

mē šūnu rīcību un fizioloģiju. Pati esmu par to

nā. Tas parādās arī feministiskajā literatūrā: kad

pārliecinājusies. Un to vērts paturēt prātā.

izaugsme un ekonomiskā efektivitāte ir vienīgā

Latvijā ir daudz eksistenciāli svarīgu jautāju-

cilvēka vērtības mēraukla, nestrādājoša māte

mu. Piemēram – neziņa, kā sievietei sadzīvot ar

kļūst nevērtīga pēc definīcijas. Cilvēcīgu vai ko-

dubulto slogu, ko uzliek rūpes par darbu un ģi-

munikatīvu diskursu vispār izstumj otršķirīgā

meni... Šķiet, ko vairs runāt par līdztiesību, drī-

plāksnē. Un viss, kas nesaistās ar varu un ekono-

zāk jāaktualizē sievietes tiesību aizsardzība būt

miku, skaitās mazsvarīgs. Tā ir vīriešu dominan-

sievietei. Visa šī kvotu pieeja... cik sievietēm jā-

te? Vai tomēr nevar viņus vainot, jo, tiklīdz sie-

būt tur, cik tur – tas jau ir kaut kas aizdomīgs

vietes tiek pie šprices, tā turpina to pašu dzies-

un grūti saprotams. Es ļoti labi jutos, kad varēju

mu. Patlaban jau it kā valsts attīstības diskursu

strādāt pusslodzi – laikā, kad bērni vēl bija mazi.

velk uz humānisma pusi, jo turīgākās sabiedrības

Pilna laika darbs nav draudzīgs ne sievietei, ne

nav tās laimīgākās, arvien palielinās antidepre-

bērniem, ne ģimenei.

santu lietotāju skaits. Pirmā, kas valstisko panākumu mērīšanā savulaik ieviesa laimes indeksu

Sāpīgais jautājums – kurš tajā laikā audzina bērnus kā konkrēti tavas ģimenes atvasi…

(Gross National Happiness) pretstatā IKP dina-

Tieši tā – viņi kaut kā izaug paši... Cilvēki visap-

sekot arī citas. Manuprāt, dzenoties pēc labklājī-

kārt brīnās, ka bērniem skolā lielas problēmas,

bas, mēs, metaforiski izsakoties, kā ar kāpurķēdi

psihologi stāsta, ka bieži konstatē depresijas jau

sadragājam kaut ko dzīvu un būtisku. Nav forši,

agrīnā vecumā. Lai patiešām labi izdarītu savu

ja nav prieka par dzīvi.

mikai, bija Butāna. Un nu šim piemēram plāno


SIEVIETE LILLÁ

MIER A OĀ ZE UN PĀRLIECĪBA S SPĒKS Tavs tēvs, atceroties bērnību, kādā intervijā saka: „Ganības bija mana oāze, kur varēja paslēpties no visām problēmām. [..] Tu biji prom, varēji fantazēt, domāt, sapņot, dzīvot pilnīgi citu dzīvi…” Kur tu rodi iespēju „dzīvot citu dzīvi”?

vceva grāmatas „Miera ārsta padomi”, tālāk jau vari strādāt ar sevi pats.

Šķiet, „Ticības bioloģija” labi saskan ar cigun. Ļoti labi! Mūsu ķermenī ir visi nepieciešamie re-

Ganības ir populārs kultūrtēls Latvijā. Ilgi uzska-

sursi, lai varētu salabot to, kas izgājis no ierindas.

tīju, ka man vienai bija tāds komplekss: no manis

Un nav uzreiz jāmetas ar ķīmiju virsū. Esmu gan

nekad nekas prātīgs neiznāks, jo neesmu taču ga-

mazliet skeptiska attiecībā uz pozitīvās domāšanas

nos gājusi, bet, izrādās, tas skāris ļoti daudzus ma-

iespējām, vēl jo vairāk tāpēc, ka Liptons apgalvo:

nas paaudzes latviešu bērnus. Pilsētniekiem nav

95 procentus nosaka zemapziņas programma. Tas

ganību pieredzes, līdz ar to – viss, dzīves derīgums

ir – es varu censties domāt pozitīvi, bet, ja mana

pagalam. Mana oāze un miera vieta ir cigun. Sāku

zemapziņa joprojām glabā negatīvo matrici, tas ne-

palēnām, un nu jau trīs gadus ir izveidojusies po-

līdzēs. Vēl nespēju izprast, kā to pārprogrammēt.

zitīva atkarība. Mājās gan izmantoju tikai punktu masāžu, lai rītos pamostos, bet cigun var ļoti labi

Viņš runā arī par nocebo – negatīvās pārliecības spēku.

praktizēt pastaigās. Jo īpaši – gar jūru, kur ir ūdens

Te atgriežamies pie ģimenes milzīgās lomas. Kur

stihija un zeme, koks, gaiss un saule kā uguns sti-

bērns rod to pozitīvo vai negatīvo pamatpārliecību?

hija. Enerģija ir visapkārt, tikai jāprot ar to uzlādē-

Ģimenē. Ja mammas nav pietiekami daudz blakus,

ties, atjaunoties. Turklāt – ja iemācies dažus paņē-

vai viņa ir nomākta, nepārtraukti stresā automātis-

mienus no ārsta un cigun skolotāja Igora Kudrja-

ki notiek nelaimīga cilvēka producēšana.

IEMĪTO TAKU TR A JEK TORI JA S Alberts Bels stāsta, ka pievērsies rakstniecībai, jo ļoti augstu vērtējis iespēju vērot cilvēkus, saprast, kas vispār cilvēks ir par zvēru. Tavs tēvs daudz lasa, vāc materiālus, vēsturnieku pētījumus un liecības. Un tas ir tieši tas, ko turpini tu – pēti, interpretē cilvēka un laika attiecības… Jāsecina, ka pēc būtības tu ej pa viņa iemīto taku?

Šogad aprit desmit gadi, kopš aizstāvēju doktora

Man tas ir pārsteigums – nekad uz sevi nebiju tā

dzīvesstāsti un tie ietekmē to, kā redzu šodienu.

skatījusies! Allaž šķitis: ģimenē jau ir viens rakst-

Jā, laikam bija liela laime piedzimt šādā ģimenē

nieks – pilnīgi pietiek, jādara kaut kas cits. Bet, ja

– abi vecāki ir brīnišķīgi cilvēki. Man bērnībā ļoti

tā paraugās – jā, pēc būtības tomēr daru to pašu,

patika ar tēti spēlēt šahu, bet tieši mamma bija tā,

ko tēvs.

kura mudināja uz grāmatu lasīšanu, kopā gājām

disertāciju „Dzīvesstāsti kā sociāli vēstījumi”, bet grāmata vēl nav publicēta – gribētu mainīt nosaukumu, šo un to pārtaisīt citādi, lai teksts nebūtu tik ļoti akadēmisks. Rakstīšana varbūt būs kaut kāds nākamais posms, jo manī dzīvo uzklausītie


SIEVIETE LILLÁ


SIEVIETE LILLÁ

uz koncertiem, izstādēm. Vienā brīdī tēvs bēdājās,

tas jau kaut kādu nospiedumu cilvēkā atstāj.

ka pārāk maz laika veltījis ģimenei. Bet citādi ne-

Folklorā un dainās es vispār saredzu kaut ko ļoti

būtu viņa grāmatu! Kā ar daudzām lielām jomām

īpašu. Lietišķajos mums bija skolotāja Skaidrīte

– ja dari, tad dari, un citam vairs laika nav. Tāda

Bikova, kura tagad vada Kristīgo akadēmiju. Kā

maksa.

viņa mācīja folkloru un latviešu literatūru! Tas

Tā kā mamma ir beigusi Mākslas akadēmiju, manas

bija vienreizēji. Ja māca kā viņa – ar lielo līniju un

pirmās bilžu grāmatas bija Renesanses gleznotāju

kopsakarību saskatīšanu, tas ir to vērts. Atkal pa-

reprodukcijas. Viņa gleznoja, bija mācījusies mū-

dziedāt folkloras kopā es gribētu pat vairāk, nekā

zikas skolā, sakrājusi kolosālu skaņuplašu kolek-

nodarboties ar keramiku. Bet, sasodīts, – šķiet, to

ciju, tāpēc spēlējos ar koka klucīšiem, skanot Čai-

varēšu darīt tikai pensijas gados.

kovskim, Rahmaņinovam un Šūbertam. Mammai ja, ka ar mākslas grāmatu plauktu ir pilnīgi pietie-

Tavs tēvs norāda – mūsu zemapziņā ar dainu starpniecību ierakstīts, ka nāve paņem un aizved, kur…

kami. Visvairāk mani piesaistīja Botičelli (Sandro

…Zini, es vairāk domāju par dzīvi un bērniem. Šajā

Botticelli) gleznas, vecmāmiņas divdesmito gadu

ziņā laikam neesmu filozofe – šis nav temats, kas

lielie sējumi „Latvju dainas”, kur bildēs atainotas

mani jelkad būtu interesējis jebkādā formā.

nepatika padomju laika bērnu grāmatas, uzskatī-

ārkārtīgi skaistas tautumeitas, un zoologa Brēma (Alfred Edmund Brehm) „Dzīvnieku valsts” 30 sēju-

Bet sagatavoties?!

mos. Mums mājās vispār nekad nebija sarunu par

Ko tu tur vari sagatavoties?! Kad būs, tad būs – tad

sadzīviskiem sīkumiem, nebija strīdu. Ja par kaut

arī redzēsim. Nesmalki. Smalki jau būtu domāt par

ko runāja, tad vai nu par politiku, vai mākslu. Un

nāvi, bet, cik vien esmu mēģinājusi, nav sanācis. L

Un tikai tad – smejoties pie iztukšotajām tasēm ingvera tējas – pamanījām, ka laukā jau melna nakts, jāsteidzas mājās.

Kamēr vien ar saviem bērniem runāsim latviski, kamēr būs skolu sistēma, sava valsts, valodai nekāda izmiršana nedraud, nav objektīva pamata satraukumam.


SIEVIETE LILLÁ

Mana oāze un miera vieta ir cigun. Sāku palēnām, un nu jau trīs gadus izveidojusies pozitīva atkarība. L


DUETS LILLÁ

M Ī LE S TĪ BA S N OSLĒPUMS ILZE ANNA VĪTOLA FOTO, VIDEO: ANDRE JS S TROKINS


DUETS LILLÁ

S

aulainas, bet vēl aukstas aprīļa dienas tikšanās starp rakstnieci Noru Ikstenu un Baptistu draudžu savienības bīskapu Pēteri Sproģi beidzas ar Noras asarām, kad kamera un diktofons jau izslēgti. Lai paliek noslēpums, kas bija asaru iemesls, iespējams, viņa to izstāstīs kādā no saviem stāstiem. Ir laiks pirms Lieldienām. Kad šo lasīsiet, Lieldienas būs jau pagājušas, bet ir jautājumi, kas nepāriet, tādēļ mūsu saruna ir par sāpēm. Un brīnumu, kuru var piedzīvot līdz ar ciešanām, lai secinātu, ka mīlestība nekad nebeidzas.


DUETS LILLÁ

NĀVE K Ā DR AUGS Ko katram no jums nozīmē Lieldienas?

Nora: Nekad nebiju dzirdējusi tādu vārdu sa-

Pēteris: Īstenībā šis jautājums ir ļoti vienkāršs

likumu – nāve kā draugs, tas droši vien nāk no

un ar to kļūst sarežģīts. Ļoti vienkārši ir atbildēt

dziļi personiskas pieredzes... Man Lieldienu

frāzēs, un tu zini visas pareizās frāzes, ko pateikt,

pieredze ir gan kā līdz ticībai vēl neaizaugušam,

bet tās nolīs kā ūdens un neko nedos. Protams,

gan kā ticīgam cilvēkam, jo ģimenes un bērnības

Lieldienās varam svinēt to, ka nāve tiks uzvarēta

tradīcijas nekādi nebija saistītas ar ticību, mani

dzīvībā un ka šī dzīve nav viss, un tad, kad mēs

vecvecāki bija kristīti cilvēki, bet viņi to neprak-

nāvi iepazīstam kā ienaidnieci, iepazīstot aug-

tizēja, tāpēc Lieldienas saistījās nevis ar reli-

šāmcelšanos, uz nāvi pēc kāda laika varam skatī-

ģisko stāstu, bet gan ar dabas atdzimšanu, olu

ties kā uz draugu.

krāsošanu, lai gan nekad arī neviens ģimenē ne-

Lieldienas sniedz tās pārmaiņas dzīvē, kad uz

stāstīja, ka zaķis nes olas. Tad, kad pieņēmu pa-

nāvi var raudzīties ne kā uz šausmīgām beigām,

reizticību, protams, šo Lieldienu stāstu, kas īpaši

kuru priekšā krītam panikā, bet, pateicoties Liel-

Gruzijas pareizticībā ir ļoti spēcīgs, izdzīvoju jau

dienu notikumam un Kristus nopelnam, varu to

citādi. Bet „nāve kā draugs”, es palūgtu šo vārdu

uztvert citā perspektīvā – kur nāvei nebūs tikai

savienojumu varbūt pat aizņemties kādai rakst-

beigas, bet būs arī sākums, kur nekas nebeigsies.

niecības vajadzībai.

S K AT Ī T V I D E O


DUETS LILLÁ

P.: Viennozīmīgi, nāvi vispirms iepazīstam kā

sagatavo mūžības ciklam...

ienaidnieci. Cilvēki, kas par nāvi pārāk ātri runā

N.: Gribētos, lai tie ārējie faktori, kas cilvēku pa-

kā par draugu, runā par tēmu, par ko viņi neko

rasti ļoti piesaista un uz ko gribas reducēt svēt-

nezina. Mēs jau ejam pretim tam, ka kādā brīdī

kus, nepārņem iekšējo sajūtu. Ne velti pati Liel-

nāve būs atraisītāja, kā tas, kas ļauj savienoties ar

dienu gaidīšana ir dota, lai mēs dziļi sevī kaut ko

ko lielāku par šo dzīvi, un Lieldienas mūs tam sa-

pārdomātu, nevis tikai darbotos ar kādiem svētku

gatavo. Mums nav jādzīvo, visu laiku domājot par

aksesuāriem.

nāvi, Dievs mūs tā nav radījis, bet visu dzīvi dzī-

P.: Baznīcas cilvēki bieži mēdz pārmest, ka Liel-

vot, cenšoties par to nedomāt, – tas arī ir murgs.

dienas daudziem saistās ar Saulgriežiem un da-

Visu laiku skriet no tā, kas tevi beigās vienalga

bas vērošana var pārņemt un aizēnot būtisko, bet

noķers. Labāk ir ļaut iet tam pretim, kā apustulis

tikpat bīstami var būt arī reliģiski, ārēji rituāli,

Pāvils saka: „Dzīvot man ir Kristus, un mirt – ie-

kas aizēno būtisko. Un svarīgi šajā laikā ir, lai aiz-

guvums.” Ka tu zini, šī dzīve ir skaista, ka es izvē-

ejam līdz būtiskajam nāves un dzīvības jautāju-

los dzīvot, un „mirt man ir ieguvums” nenozīmē,

mam ļoti personiskās sajūtās.

ka man ir pašnāvnieciskas domas, bet ka esmu

N.: Ticības jautājums ir tik personisks un intīms

sapratis ko vairāk.

un arī ceļš, kā cilvēks līdz tam nonāk. Kāds varbūt

Lieldienas, vai raugāmies dabā, vai Lielās Piekt-

visu dzīvi līdz tam nenonāk. Es tieši tagad raks-

dienas notikumā, Klusās Sestdienas kontekstā, ir

tu pasakas, un viena no pasakām ir par to, ka par

tas, ko varam izdzīvot. Tādēļ arī senajās baznīcās

ticības lietām bieži vien ir grūti skaļi runāt. Vis-

varam Lieldienu laiku izjust vai ar gavēni, vai iz-

pirms jātiek pašam skaidrībā, un tikai tad tu vari

dzīvot ar garu nakts dievkalpojumu, jo tas mūs

dalīties.

SĀPES IR DAĻ A NO CEĻ A PIE DIEVA? N.: Es domāju, ka sāpes ir sastāvdaļa ceļā pie Die-

tīts ar kādiem dziļiem iekšējiem pārdzīvojumiem.

va. Domāju, ka bez pārdzīvojumu un ciešanu sa-

P.: Es domāju, cilvēks var kļūt ticīgs un pievēr-

jūtas tas nebūtu iespējams. Man ir tāds stāsts par

sties ticībai arī ar pateicību un ar prieku, vien-

to, kā notika mana kristīšanās pareizticībā ļoti,

kārši tā notiek retāk. Sāpes jau nav tikai ticības

ļoti augstā kalnu klosterī Gruzijā, kas ir vīriešu

sastāvdaļa, bet dzīves daļa, un, lai Dievs man

klosteris, un ceļš līdz tam klosterim bija šaus-

būtu īsts, ir jāiepazīst tas, ka Dievs ir pietiekami

mīgs. Godīgi sakot, man tagad ir kauns par dažām

liels, lai viņš būtu līdzās arī manās sāpēs. Jo, ja

savām rekacijām. Gruzijas pareizticībā joprojām

Dievs man ir līdzās tikai uzvarās, panākumos un

ir tā, ka mūki dzīvo atšķirtībā, augstu augstu kal-

saulainās pavasara dienās, tad kādam brīdim tā

nos, lai būtu pēc iespējas tālāk no dažādiem kār-

pietiek, bet izšķirošos brīžos būs par maz un liks

dinājumiem. Šis ceļš līdz tam, ka esi nolēmis kris-

vilties. Mums ir svarīgi sastapt Dievu īstenībā,

tīties vai pievērsties ticībai, vai domāt par Dievu

patiesībā. Un patiesība ir tā, ka piedzīvojam sā-

– nevar notikt ļoti komfortabli, tas vienmēr sais-

pes. Un Dieva lielumu piedzīvojam ne tikai skais-


DUETS LILLÁ

tos brīžos, bet arī tajā, ka Dievs ir līdzās mūsu

ļoti dziļām, plašām, sarežģītām tēmām runā ļoti

sāpēs.

vienkāršoti un ļoti vieglprātīgi: tā, it kā runātā-

N.: Es domāju, ka cilvēks vispār attīstās un pie-

jam būtu viss pilnīgi skaidrs. Liekas, ja skaidrāk

aug tikai caur sāpju pieredzi. Kad redzi attiek-

runāsim, jo cilvēkiem vieglāk pielēks, bet cilvēki

smi vai veidu, par ko un kā cilvēki mēdz runāt,

intuitīvi jūt, ka jautājumi, ko viņi uzdod, nav tik

tu vari redzēt, ka sāpju pieredzes šim cilvēkam

vienārši, un, ja atbildes ir pārāk vienkāršas, ja

nav bijis – bieži vien viss ir tik skaidri noteikts,

patiesība ir kaut kas tāds, ko viņš gandrīz vai ir

un viņš tik labi var redzēt, kurp viss virzās un no

varējis kā kabatā iebāzt...

kurienes... Līdz ar sāpju pieredzi cilvēkā rodas

N.: Tagad, kad to saki, es atceros amerikāņu sludi-

viedums un šīs pasaules sajūta un apjausma citā

nātājus, kas par Dievu runā kā par kādu histērisku,

līmenī.

pozitīvu izpausmi. Man liekas, tāda veida valoda

P.: Es absolūti piekrītu. Jebkurā dzīves jomā

nokauj visu ticības sajūtu. Tāpēc vajadzīga gan

mācāmies caur zaudējumu. Gūstot uzvaras, ne

klusuma iespēja, gan sevis iekšēja pārvarēšana,

obligāti kļūstam labāki. Es reiz lasīju par kādu

gan saruna ar sevi. Tas ir daudz svarīgāk par šiem

baznīcu, kur darbā vadošos amatos pieņem ti-

ārējiem mometiem. Lai gan man arī, protams, gri-

kai cilvēkus, kas piedzīvojuši lielas sāpes. Un,

bas padoties ārējiem momentiem, bērnības tra-

ja atgriežas pie ticības tēmas, tad tas, kas var

dīcijām, ar ko Lieldienas saistās. Iekšējā saruna ir

kādus meklētājus no ticības atgrūst, ir, ka par

visgrūtākā.

ATR A ST PATIESĪBA S CEĻU Vai nemulsina fakts, ka pašlaik tika daudzi

apgrābstījis, bet mājās, kristietības kontekstā, ir

meklē atbildes hinduismā, budismā, dažāda

jāņem viss. Bet es varbūt negribu ņemt visu. Otrs:

veida garīgajās praksēs, bet kristietība bie-

pa gabalu varam idealizēt – izvēlēties redzēt to,

ži vien raisa pretreakciju? Mēs kā sabiedrība

kas mums patīk, un idealizēt, savukārt mājās

– vismaz dažos slāņos un ārējās izpausmēs –

varam ļoti viegli sākt fokusēties uz visu to, kas

daudz vairāk esam atvērti Dalailamam nekā

mums nepatīk, varam atrast kristīgajā bznīcā, ka

Jēzum...

ir tāda vaina un šāda vaina, un sākt meklēt ideālo

P.: Es domāju, tas varbūt ir līdzīgi kā tad, kad ve-

draudzi. Ne velti ir joks: ja tu atrodi ideālo drau-

cāki audzina savus bērnus: tu saki viņiem parei-

dzi – nepievienojies tai, jo tad tā vairs nebūs tik

zas lietas, bet kādā brīdī vairs viņi nedzird... un

ideāla.

tad viņi iziet ārā, un kāds cits pasaka to pašu, un

Reizēm cilvēks var aizbraukt kaut kur tālu, aiz-

viņi pēkšņi to sadzird. Vēl jau – tā apgrābstīties

iet pie sava guru; tas ir kaut kāds piedzīvojums,

gar citu reliģiju nozīmē: varam paņemt to, kas

ko viņš var romantizēt, bet, ja viņš padzīvotu tur

mums patīk, un radīt paši savu dievu. Aizbraukt

ilgāk, tad redzētu, ka tie arī ir cilvēki, kas kļūdās,

kaut kur, piemēram, uz Indiju, un pēc tam gudri

un īstenībā ticības dzīve jau nav atrast ideālus

muldēt par garīgumu, jo esmu kaut ko redzējis un

cilvēkus vai skolotājus. Ideāls ir tikai Dievs. Man


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

Par ticības lietām bieži vien ir grūti skaļi runāt. Vispirms jātiek pašam skaidrībā, un tikai tad tu vari dalīties. šķiet, daļa no ticības dzīves noslēpuma ir mā-

vienkārši cilvēki, ar kuriem tev jamācās izdzīvot

cīties dzīvot nepilnīgā kopienā ar nepilnīgiem

savu ticību. Pretējā gadījumā tā ir tikai poza.

cilvēkiem. Pārbaudīt savas ticības tēzes, izdzīvo-

N.: Mans skatījums nav viennozīmīgs, jo es redzu

jot tās, satiekoties ar cilvēkiem, kuri ir nepilnīgi,

savus draugus un kolēģus, kas ļoti dažādi meklē

tāpat kā tu, un tad redzēt, vai tu spēj mīlēt, vai

savu ceļu un ticību. Varbūt dodas uz Indiju, bet

spēj piedot. Lai mēs zinātu, vai tā [mūsu ticība] ir

atgriežas, bieži vien nesaņēmuši to, kas iecerēts.

patiesība, mums ir jāiet kopienā, ticības kopienā,

ES domāju, galvenais ir tieši tas, ko tu teici, –

piemēram, draudzē, un jāmēģina to izdzīvot. Lai

meklējot savu ceļu ticībā, nemeklēt savu ideālo

nav kā tajā teicienā, kad kāds cilvēks ļoti mīlēja

draudzi vai ideālo Dievu, bet atrast savu ceļu pie

cilvēci, viņš tikai cilvēkus nespēja ieredzēt. Un

tā. Un arī, ja man kāds būtu teicis, ka es savu īsto

reizēm esam tādi ļoti garīgi, mīlam cilvēci, tikai

ticību atradīšu pareizticībā un tas notiks Gruzijā,

tos līdzcilvēkus es nevaru ciest; es mīlu cilvēkus,

es nekad nebūtu ticējusi, jo tas notika jau tādā

tikai tos latviešus, tos luterāņus, tos pareizticī-

nopietnā vecumā – man bija 37 gadi. Pirms tam

gos, tos baptistus, – tos es nevaru ciest. Bet tie ir

nebiju kristīta, nokristījos divus gadus, pirms es


DUETS LILLÁ

zināju, ka vispār nokļūšu Gruzijā, pie luterāņu

meklēt patiesību, vai arī uzstādījums ir atrast ko

mācītāja Valtera Ozoliņa, un toreiz, kad viņš man

stilīgu... Reizēm cilvēki var meklēt reliģiju, līdzī-

vaicāja iemeslu, kāpēc gribu kristīties, es atbil-

gi, kā lasīt horoskopus. Vai tas tev kaut ko dod,

dēju, ka mans sāpju kauss ir tuvu tam, lai būtu

vai tev pašam jāmainās? Vai arī es atrodu kaut

izsmelts, un es netieku vairāk pati ar sevi galā, es

ko, kas man liek justies labi, es neesmu seklais

meklēju palīdzību. Valters man toreiz teica, ka vi-

ateists, bet es atbraucu mājās un meklēju pirmo

ņam nav tiesību mani nenokristīt, bet viņš jūtot,

iespēju kādā no žurnāliem dalīties piedzīvojumā?

ka tas vēl nav mans īstais ceļš. Un tad, kad pēc di-

Aizbraucot uz tām eksotiskajām vietām, varbūt

viem gadiem sāku tiešām apjaust, kas manā dzīvē

palīdz tas, ka esi ārā no ikdienas konteksta un

ir šī garīgā pieredze, es sapratu Valtera vārdus.

vairs nav jātur poza. Latvija ir maza zeme, un

Mēs nekad nevaram zināt, kāds ir katra cilvēka

mazpilsētā nevari pat pa baznīcas durvīm ieet, ka

ceļš pie ticības, un droši vien, ka eksotiskās ticī-

nākamajā dienā jau kāds runās: kas tad tam no-

bas, kur cilvēki brauc un meklē, – man arī ir grūti

ticis? Aizbraucot uz ārzemēm, cilvēks ir prom no

iedomāties, ka mūsu tradīcijā skolojies un attīstī-

tā, var atļauties atzīties, ka ir vājš, ka nesaprot

jies cilvēks savu patiesību atradīs hinduismā. Bet

un ir apjucis... Un tā ir laba vide, lai kaut ko varē-

tomēr domāju, ka arī tas būtu jāpieņem. Jo katrs

tu saņemt, un varbūt tieši tāpēc tas nav attiecīgās

ceļš ir labs, ja vien cilvēks nonāk pie iekšējās pa-

reliģijas nopelns, bet, aizbraucot prom, cilvēks

tiesības.

top atvērts.

P.: Jēzus ir devis apsolījumu: ja meklēsi, atradī-

N.: Es arī piekrītu, ka viena no mūsu mazās, pār-

si. Un es domāju: vienalga, uz kādu klosteri cil-

redzamās, caurredzamās sabiedrības ne pārāk

vēks brauktu – vai uz Austrumiem, vai viņš brauc

patīkamajām izpausmēm ir tā, ka cilvēki cilvēkus

S K AT Ī T V I D E O


DUETS LILLÁ

novēro, nav brīvības sajūtas. Pareizi, kā tu teici,

Pirmais bauslis Bībelē: „Tev nebūs citus dievus

ka neesam brīva sabiedrība un Dievam cilvēka

turēt manā priekšā.” Bauslis pret elkiem. Nemi-

dzīvē būtu jābūt ikdienai. Gruzijā neviens nevie-

tīgi notiek sacensība mūsu dzīvē, kur nebūtiskais

nu nenovēro, un baznīcā var redzēt gan ubadzi-

spiežas dzīvē, bet būtiskais – ne. Man patīk, kā

ņus, gan stilīgus japijus, kas skrien no bankas mā-

Jēzus saka: es stāvu un klauvēju, un, ja man at-

jās un pa ceļam ieiet baznīcā, vai mājsaimnieces

vērs, es ieiešu un turēšu mielastu, būs svinības.

– tā ir ikdiena, un neviens par to nebrīnās. Latvijā

Jēzus nelaužas iekšā brutāli, viņš piedāvā attie-

to saista ar to, kā tu teici: ja sāc iet baznīcā, tātad

cības, uz kurām tev ir jāatsaucas. Dievs nenāk, ar

tavā dzīvē ir problēmas, un kas tās ir par prob-

varu uzspiežot sevi, viņš nāk klauvējot.

lēmām, un kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Šis ilgsto-

N.: Tu minēji par to, ko darīt cilvēkiem, kas ne-

šais padomju laika aizliegums iet baznīcā, pēc

var aizdoties uz kādu klosteri. Tas paradoksālais,

kura cilvēki gāja tam pretim, bet, izejot cauri tām

ka cilvēkos, kas dzīvo ļoti pieticīgos apstākļos

laikmeta slūžām, nonākt pie savas īstās ticības.

un kuriem dzīves bijušas sāpju pieredzes pilnas,

Turklāt tam papildus vēl uzlikts tas slogs – visa

tur arī ieraugām to īsto ticību. Man ir tāds stāsts

praktiskā dzīve: nokārtot savu praktisko dzīvi,

„Dēls” grāmatā „Dzīves stāsti”, un es to rakstīju

cik tu pelni un kas tev pieder... Man liekas, ka tur

par viennkāršu lauku tantīti, kas nonāk pie ticī-

daudz pazūd – tajās dzirnavās.

bas atklāsmes pēc tam, kad zaudējusi savu dēlu

P.: Es tā domāju: ko darīt vienam cilvēkam, ku-

un sunīti. Gadi jau bija pagājuši, kad es sapratu,

ram nav iespēju aizbraukt uz Indiju, ne arī uz

ka man izdevies uzrakstīt stāstu par ticības piere-

kādu kristīgu centru, klosteri vai kādu rekolekciju

dzi, par šādiem cilvēkiem, kur ārējie kairinājumi

vietu? Varbūt viens, kas mums visiem var līdzēt,

un vilinājumi nav atrodami.

ir, ja izdodas atrast kvalitatīvu laiku vienam, kur

P. Es teiktu, visbīstamākais ir tieši tas ērtais vi-

mēķtiecīgi meklējam īsto ceļu un nedodam kli-

dusslānis. Tie, kas ir nomalē, nedzīvo zem pozē-

šejiskas atbildes, un saprotam, ka nav svarīgi, ko

šanas riska, jo dzīve ir tik vienkārša un skarba, ka

citi par mani domā. Un atkal: sāpes ir tās, kas ļoti

tā spiež viņus būt patiesiem.

palīdz, jo sāpēs tev nebūtiskais atkrīt. Augšana

Reizēm sabiedriskā dzīve, seja, kas jāvalkā dar-

vienmēr notiek sāpēs, kādas nekad neizvēlētos.

bavietā, draugu, radu lokā (tu tēlo to veiksmīgo

Reizēm izvēlamies dārgas universitātes, kuras

cilvēku, varbūt pat intervijas dod, lai parādītu,

nevaram atļauties apmaksāt, bet mēs nekad neiz-

ka viss sliktais ir aiz muguras, ka tagad viņš visu

vēlēsimies sāpes, kas mums mācīs pašu vērtīgā-

sapratis un ir cits cilvēks, viss ir sakārtots) – tā ir

ko. Sāpēs viss nebūtiskais atkrīt, un tu sāc uzdot

vieta, kur iekrītam.

eksistenciālus jautājumus. Nāves priekšā tev nav

N.: Tu lasi manas domas! Es domāju, ka tas pār-

sevi jāpiespiež domāt par būtisko, jo tu vairs ne-

tikušais vidusslānis ir tas, kur visas šīs tēmas,

spēj domāt par visu to triviālo.

par kurām tagad runājam, banalizē. Cilvēks sāk

Bet, protams, ikdiena mūs iesūc atpakaļ, un tad ir

dzīvot kaut kādu pseidodzīvi, un šajā dzīvē, lai

jautājums, kā bez lielām sāpēm un zaudējumiem

cik arī skarbi tas skanētu, tikai ar īstām sāpēm un

censties sevi ieraudzīt Dieva priekšā, nomanīt

īstiem zaudējumiem atgūst patiesības izjūtas.

Dieva vadību savā dzīvē un atmest tās dekorāci-

P.: Mēs sākumā apspēlējam to ideju „nāve kā

jas, ar kurām esam tik ļoti pārņēmti.

draugs”, un mēs jau neesam nekādi mazohisti,


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

mēs nemeklējam ciešanas, bet, esot tai nosacīti

sēras, un visi pēc tam par to aizmirst! Nav vairs

ērtajā dzīvē, mums vajag censties pieņemt sāpes

labais tonis par to runāt un pieminēt, jo „mēs

kā draugu, kad tās nāk, necensties nomaskēt, no-

taču nevaram visu laiku dzīvot tikai ciešanās un

gremdēt, bet panākt pretī un izdzīvot. Mēs jau

pārdzīvojumos”. Bet, ja saliekam kopā to apjomu,

negribētu lielas sāpes, un tās nevienam nenovē-

kāds ir katra individuālais sēru ceļš...

lam, jo sāpes var cilvēku vai nu padarīt dziļāku,

P.: Vienmēr, kad cenšamies kādas sēras paātri-

vai padarīt ciniskāku. Piedzīvotas sāpes un zau-

nāt, mēs tās pagarinām. No vienas puses, pro-

dējumi vēl nebūt nenozīmē, ka cilvēks kļūst pa-

tams, ja šajā informācijas laikmetā mēs dzīvotu

tiesāks un dziļāks. Viņš, iespējams, top ievainoja-

tikai visam līdzi, būtu vienās sērās, bet tā jau

māks un sāpina citus cilvēkus.

ir problēma, ka esam iemācījušies noskatīties

N.: Es tev pilnībā piekrītu! Arī pēdējā laika kon-

traģiskas ziņas CNN un tad pārslēgt kanālu un

tekstā esmu par to daudz domājusi. Patlaban pa-

skatīties humora raidījumu. Tas veido dzīves mo-

līdzu rakstīt grāmatu Edītei Pauls - Vīgnerei, un

zaīku – pilnīgi nesaistīti galabaliņi. Kādu laiku

viņas lielais zaudējums ir piedzīvotā dēla nāve.

to darām ar TV pulti, pēc tam sākam darīt ar cil-

Mēs tieši par to runājām – būtībā sēras par zau-

vēkiem līdzās. Kas notiek Zolitūdē, kas notiek ar

dētu tuvinieku ir absolūti dabiska un nomāla

cilvēkiem blakus: tu pārslēdz kanālu.

parādība, un neviens nekad otram nepateiks, cik

Agrāk viedākās kultūrās bija sēru dienas, septiņas

ilgs ir šis sāpju izdzīvošanas periods. Bet sabied-

dienas, kad neviens neko nerunāja, nedeva pa-

rības nogludinātā līnija tā prasa: „Pasērojāt? Nu

domus un neko neskaidroja. Tas ir vajadzīgs, lai

pietiek!” Zolitūdes traģēdijā mēs taču redzam –

sēras un ciešanas tiktu izdzīvotas.

nu vienkārši fenomenāli –, mums bija kolektīvās

N.: Salīdzinot ar mūsu priekšgājējiem, esam


DUETS LILLÁ

kaut kādā ziņā spēcīgi apdalīti, jo tiek vienkārši

P.: Tāpēc, kad pamanām nepatīkamu tematu vai

spiests uz to...

personības īpašību, kas mūsos ir drauds, izvēla-

P.: Un apetīte mums no tā nemazinās.

mies nevis tajā ieskatīties, būt neapmierinātībā

N.: Mūsdienu sabiedrības cilvēks, tiecoties pēcc

ar sevi, bet izvēlamies nepievērst savu uzmanī-

attīstības, nonācis līdz tam, ka pats kļuvis arvien

bu... Kā pārslēgt TV kanālu.

mazattīstītāks.

ĪSTUMU MEKLĒJOT N.: Varbūt tāpēc aizvien vairāk redzam stāstus,

ku darbu, nevis rakstot, jo rakstot man ir jādod

kad ļaudis, jauni cilvēki, kas, izbraukājušies pa

atbildes. Par katru jautājumu es skatos uz sevi

lielām metropolēm, dzīvo it kā atšķirtībā, lai at-

no malas un domāju, vai es stāstu patiesību, vai

grieztos pie būtiskā.

tamborēju. Un tad, kad tu esi viens ar savu sajūtu

P.: Es domāju, mana problēma, svētība un reizē

un tev nav nekas jāformulē, tu esi daudz īstāks

nelaime ir tā, ka es no 19 gadu vecuma kalpo-

un patiesāks. Tāpat kā tev kā mācītājam ir prob-

ju kā mācītājs. Un reizēm es pārāk esmu iegājis

lēma, kā dot atbildes, tāpat arī man – kā tās for-

tādā fāzē, kad jādod atbildes. Nav laika domāt.

mulēt stāstā.

Kad es esmu laukos, vai nu laižot aitas ganos, vai

P.: Bet jārunā ir, un agrāk vai vēlāk atkal tā ne-

strādājot pie bitēm, vai būvējot kaut ko, man nav

pieciešamība, pienākums runāt vai rakstīt, tas

jādod atbildes. Es varu dzīvot ar kādiem jautāju-

aicinājums izraisa dzemdību sāpes, un kaut kas

miem, kurus es nojaušu, un atzīt, ka es nesapro-

notiek. Jo ņemties tikai ar to praktisko dzīvi...

tu.

varbūt labi, ka ir abas sfēras: gan runāšanā, gan

N.: Nu mēs esam ļoti vienādā situācijā. Es arvien

atrodot veidu, kā paklusēt, un nedot atbildes, jo,

vairāk saprotu to, ka labāk jūtos, strādājot fizis-

ja tās būs klišejiskas, – tāpat neviens nedzirdēs.

PENDELES EFEKTS N.: Mana sajūta par mūsu sabiedrību variējas. Ir

cilvēks jau ir kā tāda skrūvīte un cenšas dzīvot

brīži, kad liekas, ka cilvēku trulumam nav robe-

pēc priekšrakstiem, kas saka tikai to, ka tava dzī-

žu, bet ir kaut kādi punkti, kuros redzi, ka cilvē-

ve būs labāka, ja tu vairāk pelnīsi, dzīvosi kom-

ku reakcijas nav mazinājušās. Un tā ir labā ziņa.

fortablāk un darīsi, ko dara visi: brauksi atpūsties

Dziesmusvētku tradīcija ir tāds pacēluma mo-

tur, bērns ies skolā tur... Cilvēks mēģina dzīvot

ments, un tu jūti īstumu, kas plūst no cilvēkiem

līdzi mehānismam, un tur var redzēt ļot daudz

un koncentrējas vienotā, fantastiskā enerģijā. Vai

tukšības momentu...

pārdzīvojuma moments... Tā sliktā ziņa, tieši tā,

P.: Nu jā, pa lielam ņemot, jau šķiet, ka virziens


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

Katrs ceļš ir labs, ja vien cilvēks nonāk pie iekšējās patiesības. nav pareizs un labāk nepaliek, bet reizēm ir no-

mūžības priekšā, sāk jautāt. Tas, ko visvairāk

vērojams tāds kā pendeles efekts. Kur kādreiz viss

cilvēki meklē, ir īstums. Tikpat, cik bīstama var

bija par naudu, kaut vai uzņēmēju vidū, tur pašlaik

būt ar fotošopu apstrādāta modele uz žurnāla

vairāk sāk saprast, ka nemirstīgs arī nebūsi, un

vāka, kad rezultātā normāla sieviete vairs ne-

piebremzē. Sāk jautāt. Sāk eksistenciālāk raudzī-

spēj sevi pieņemt, tāpat var būt sintētiskas ga-

ties uz dzīvi. Un varbūt reizēm ir tā, ka līdz ar visu

rīgas un reliģiskas atbildes, kur cilvēks saka: jā,

patērētāju kultūru ir katram jāpiedzīvo, ka viņš

viss ir kā no grāmatas, bet vai tas ir pa īstam, ko

pārdozē, lai saprastu, ka prasās atslēgties no visa.

tu saki?!

Man šķiet, padomju laiks nebija tik bīstams, jo

N.: Savā rakstniecības pieredzē vienmēr esmu

cilvēks skatoties un analizējot varēja just, ka tas

manījusi, ka cilvēki tiecas uz īstuma meklēšanu.

ir blefs. Bet Rietumu sabiedrības cilvēks, patē-

Daudz esmu bijusi internacionālās auditorijās,

rētāju kultūra sliktākajā izpausmē, ir tik labi

bet man sirdij tuvākais komunikācijas veids ir

iesaiņota, ka cilvēks tiešām notic. Ja cilvēks nav

Latvijas mazās lauku bibliotēkas, kur tu dažkārt

galīgi nozombēts ar mārketinga iebaroto dzī-

aizbrauc daudzos kilometrus, bet tur priekšā sēž

vesveidu, tad, būdams savas dzīves, nāves un

10 vai 15 cilvēki, bet pašas sarunas dod ļoti, ļoti


DUETS LILLÁ

pozitīvu sajūtu, ka īstums nekur nav pazudis.

ļās un patiesās tēmas, tikai neviens negrib tās

P.: Dziļums un patiesums nekad nebūs masvei-

klausīties. Bet ir jautājums man: kā to pasniegt,

da produkts. Un tās lamatas, kur es viegli varu

lai cilvēki sadzirdētu? Ja ir īsts – cilvēki ar laiku

iekrist kā mācītājs, ir sacīt: nu, redz, man ir dzi-

to sajūt. Un, ja nav īsts, arī ar laiku sajūt.

MĪLESTĪBA NEKAD NEBEIDZAS? P.: Īsta mīlestība nebeidzas.

kalst vai ko var nocirst... Ja runā par attiecībām.

N.: Mīlestība nekad nebeidzas. Man ļoti patīk

Bet tā plašāk – mēs sākām ar sāpēm, un es tā klu-

mana dzīves skolotāja Dzintara Soduma teiktais:

sībā esmu domājis, ka laiks neko nedziedē.

„Mēs esam cilvēki, nevis eņģeļi bez ikdienas.” Un

Vienīgais, kas to spēj atklāt, ir mīlestība. Ja esi

ikdienas dzīvē var beigties arī mīlestība divu cil-

zaudējis mīļu cilvēku vai piedzīvojis citas cieša-

vēku vidū, kas solīta, līdz nāve mūs šķirs, bet to-

nas, tas, kas to var atklāt, ir mīlestība. Un daudz

mēr... Es esmu to piedzīvojusi savā dzīvē, ka mī-

kas, kas neizskatās kā mīlestība, ir mīlestība. Ne-

lestība, pat tad, kad liekas, ka kaut kas ir atņemts,

vainīgs Dieva dēls mirst izsmiets, sakauts un pa-

atkal parādās jaunās formās, sākot ar sievietes un

zemots, beigās tā izrādās uzvara. Tas, kas liekas

vīrieša mīlestību, tēva mīlestību, Dieva mīlestību,

bezjēdzīgs, beigās iegūst jēgu. Kas liekas zaudē-

– tā ir vienīgā enerģija, kas mūs pietur šajā dzīvē.

jums, beigās ir uzvara. Un, kas to visu dara iespē-

P.: Cilvēki, kas viens otru ir mīlējuši, būdami ego-

jamu, – tā ir mīlestība.

isti, var pārstāt viens otru mīlēt. Mīlestība nav

Mana mīlestība var beigties, bet Dieva mīlestība

kāds nedziedināms vīruss, ar ko saslimsti un no-

nekad nebeidzas. Un, jo tuvāk esmu Dieva mīlestī-

mirsti. Mīlestība ir kopjama kā stāds, kas var no-

bā, jo iespējamāk, ka mana mīlestība būs ilgāka. L

Viena no mūsu mazās, pārredzamās, caurredzamās sabiedrības ne pārāk patīkamajām izpausmēm ir tā, ka cilvēki cilvēkus novēro, nav brīvības sajūtas.

L


KOŠUMS LILLÁ

Libertango K S E N I J A S I D O R O VA

FOTO: TOMS NORDE

V I DEO: EDI JS PĀ L EN S

STILS: LĪGA VEKMANE


KOŠUMS LILLÁ


KOŠUMS LILLÁ


KOŠUMS LILLÁ


KOŠUMS LILLÁ


STIL S LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

L


MĒS LILLÁ

M A N A K A I SLĪ B A – K U R PE S R Ū TA K E S N E R E


MĒS LILLÁ

Populārajā seriālā „Sekss un lielpilsēta” Kerija Bredšova, atverot savu drēbju skapi, izsaucas: „Ak, mans Dievs, man ir 40 000 dolāru vērti kurpju pāri. Par šo summu es varētu izmaksāt savu māju, bet tā vietā es esmu maza lēdija, kas dzīvo savās kurpēs.” Šķiet, šī izjūta ir pazīstama daudzām no mums.

2

#


K

MĒS LILLÁ

urpēs slēpjas dīvains valdzinājums, to nekad nevar būt par daudz, tās nekad nevar būt pietiekami izsmalcinātas. Kur gan slēpjas šī kurpju pievilcība, kāpēc psiholoģiskajā literatūrā atrodami raksti par apsēstību ar kurpēm? Atbilde meklējama vēsturē un mūsu zemapziņas arhetipos.

KURPES, VAR A UN SEK SS Jau izsenis kurpes ir bijušas varas atribūts, šķir-

paziņojam, ka norobežojamies no uniseksa un

tne starp plebejiem un aristokrātiem. Ne velti

uzsveram savu sievišķo pirmsākumu.

apzīmējums „baskājis” ne tikai raksturo cilvēku

Toronto Bātas kurpju muzeja, kurā ir 13 000 ar-

bez kurpēm, tam ir daudz plašāks semantiskais

tefaktu, kuratore Elizabete Hemmelhaka kādā

lauks. Baskājis ir cilvēka mantiskā un sociālā

intervijā stāsta, ka pagājušajā gadsimta 70. ga-

statusa raksturojums.

dos, kad modē nāca tā dēvētās platformenes, tās

Kā lai šeit neatceras lielisko Vara Braslas filmu

netika atzītas par erotiskām. Tās bija modes sa-

„Emīla nedarbi”, kur mazā palaidņa māte, ap-

stāvdaļa, bet ne vairāk. Tās sievietes, kuru fo-

spriežot aizņemšanās iespējas ar tēvu, gudri noteic: baskājim neviens neko neaizdos. Un tajā brīdī operatora kamera vispirms pievēršas Ulda Dumpja plikajām kājām, tad aizvirzoties uz Daces Eversas elegantajām melnajām kurpēm. Kurpēm, īpaši augstpapēžu, ir arī nozīmīga loma mūsu dzimumu identitātes veidošanā. Proti: kurpes ar augstiem papēžiem ir raksturīgas tikai sievietēm, tās izceļ kāju slaidumu, maina gaitu, padarot to izteikti pavedinošu. Augstpapēžu kurpes ir nozīmīgas sievietes seksualitātes vizuālās izteicējas. Turklāt augstpapēžu kurpēm ir nozīmīga priekšrocība, salīdzinot ar citiem sievietes garderobes piederumiem, – tās

Augstpapēžu kurpēm ir nozīmīga priekšrocība, salīdzinot ar citiem sievietes garderobes piederumiem, – tās var valkāt visas sievietes.

var valkāt visas sievietes. Ja mini svārki der tikai labas figūras īpašniecēm un etiķete ļauj tos

togrāfijas gozējās Playboy un citos tādā veida

valkāt līdz gadiem 40, augstpapēžu kurpes kā

žurnālos, nekad nebija redzamas platformenēs,

sievietes seksualitātes apliecinātājas var valkāt

tikai un vienīgi kurpēs ar augstu tievu papēdīti.

gan tievas, gan ne tik tievas dāmas, gan jaunas

Tādēļ nav pārsteigums, ka 20. gadsimta femi-

meitenes, gan kundzes gados. Un kas ir zīmīgi,

nistes vērsās pret šīm augstpapēžu kurpēm, jo

mūs visas šīs augstpapēžu kurpes pārvērš, tās

tās sievieti padarot tikai par iekārojamu seksa

uzvelkot, kļūstam par dāmām un visai pasaulei

objektu un apkalpojot vīriešu instinktus.


MĒS LILLÁ

NO PROSTITŪTA S LĪDZ K AR ALIENEI Augstpapēžu kurpes Rietumu kristīgajā pasaulē

dekrētu, kurā noteica, ka sarkanas augstpapē-

ienāca no Tuvajiem Austrumiem, precīzāk Senās

žu kurpes drīkst nēsāt tikai aristokrāti un pa-

Ēģiptes, kur sākotnēji tās izmantoja ceremoniā-

pēžu augstums nedrīkst pārsniegt piecas col-

liem nolūkiem. Antīkajā Romā kurpes ar augs-

las (12 cm). Kā aristokrātijas atribūtu tās aiz-

tiem papēžiem valkāja senākās profesijas pārstā-

liedza Napoleons pēc Lielās Franču revolūcijas

ves, tādējādi vizuāli ieskicējot savu identitāti.

1789. gadā.

Renesanses laikos (14. līdz 16. gadsimts) augsti

Savu spozmi augstpapēžu kurpes atguva atkal

papēži bija statusa simbols, šādas kurpes val-

19. gadsimta vidū līdz ar šūšanas mašīnu izgud-

kāja tikai aristokrāti. Augstpapēžu kurpes par

rošanu, kas ļāva izgatavot daudz un dažāda vei-

modes lietu padarīja Francijas karaliene Katrī-

da papēžu. Augsti papēži paliek nemainīgi po-

na Mediči, kura vēlējās atstāt paliekošu iespai-

pulāri visu 20. gadsimtu līdz pat mūsdienām, lai

du uz Francijas galmu savās kāzās ar Orleānas

gan, protams, ar zināmām variācijām dažādos

hercogu. Lai slēptu savu nelielo augumu, Katrī-

laikos un sociālajās grupās. Tā, piemēram, pa-

na lika sev pagatavot kurpes ar divu collu (5 cm)

gājušā gadsimta 70. gados, hipiju kultūras ziedu

augstu papēdi.

laikos, neviena hipiju meitene nebūtu iedomā-

18. gadsimta Francijā karalis Luijs XIV izdeva

jama staigājam kurpēs ar augstu tievu papēdi.

K U R PE S K Ā K U LTŪ R A S A RTEFA K T S Kurpēm izsenis piedēvē pārdabiskas īpašības,

templī vai mošejā, tāpat tiek novilkti apavi.

tās, tāpat kā zirgs vai spieķis vai zobens, var būt

Ebreju tradīcijās kurpju novilkšana var simboli-

nozīmīgi palīgi seno grieķu mitoloģiskajiem va-

zēt atteikšanos no varas un no savām likumīga-

roņiem. Piemēram, vienam no Zeva dēliem Per-

jām tiesībām. Bet, ja atraitne novelk kurpi sava

sejam viņa cīņā ar Medūzu Gorgonu palīdzēja

nelaiķa vīrabrālim, tas nozīmē, ka viņš pametis

dieviete Atēna, iedodot lidojošās kurpes. Tāpat

novārtā savus pienākumus pret atraitni.

katrs bērns no pasakām zinās, ka līdztekus li-

Arābu kultūrā kādam parādīt savu kurpju zoli

dojošajam paklājam un cepurei, kas padara val-

nozīmē apvainojumu, bet kādam mest ar kur-

kātāju neredzamu, ir septiņjūdžu zābaki, kas

pi nozīmē smagu apvainojumu. Tas ir tādēļ, ka

ļauj milzu ātrumā pārvietoties pa pasauli.

arābu kultūrā kurpes uzskatīja par kaut ko ne-

Kristīgajā kultūrā kurpes ir tās, kuras noauj, iz-

tīru, jo tās ir tiešā saskarē ar zemi. Tieši tādēļ

rādot pazemību Dieva priekšā. Mozus grāmatā

2008. gadā Irākas kara laikā kāds arābu žurnā-

Mozus, tuvojoties degošajam ērkšķu krūmam,

lists meta ASV prezidentam Džordžam Bušam

kurā runā Dieva balss, noauj kurpes, lai neap-

ar kurpi, lai protestētu pret Irākas karu. Jā, un,

gānītu svētumu. Islāmā un arī budismā, ieejot

protams, jāpiemin slavenā PSRS ģenerālsek-


MĒS LILLÁ

retāra Nikitas Hruščova dauzīšana ar kurpi pa

mūsdienām. Viens pāris, apdrošināts par vienu

ANO tribīni asamblejas laikā, lai demonstrētu

miljonu dolāru, gan tika nozagts 2005. gadā no

savu attieksmi pret „sapuvušajiem Rietumiem”.

aktrisei veltītā muzeja Mičiganas štatā ASV.

Savukārt tukšas kurpes senajiem grieķiem sim-

Kurpīšu simbolisms savu aktualitāti nezaudēja

bolizē nāvi. Ja pie kādas mājas tika izliktas tuk-

arī 19. gadsimta Francijā, kur bohēmiski noska-

šas kurpes, tas nozīmēja, ka tās ģimenes dēls ir

ņotie studenti ieviesa paražu dzert šampanieti

kritis karā. ASV, pieminot 10. gadadienu saistībā

no mīļotās meitenes kurpītes, tādējādi aplieci-

ar traģiskajiem 11. septembra notikumiem 2001.

not savu bruņiniecisko padevību sirdsdāmai.

gadā, uz ielas tika izlikti 3000 tukši kurpju pāri,

Slavenais franču dizainers Kristiāns Lobutēns

tādējādi simboliski pieminot bojā gājušos.

(Louboutin) par godu šai skaistajai ieražai radīja

Kurpēm ir sava vieta arī kāzu tradīcijās. Tā,

kristāla glāzi sievietes kurpes formā.

piemēram, dažās kultūrās, vēlot laimi jaunajam

Mūsdienās kurpes ir būtiska modes sastāvdaļa,

pārim, tam met ar kurpēm. Savukārt zviedru

ne mazāk svarīga par somu vai cepuri. Slavenā-

tradīcija paredz, ka jaunajam pārim kurpes ir

kie kurpju dizaineri ir jau minētais Kristiāns

nevis sasietas, bet atraisītas, tādējādi veicinot

Lobutēns, Aleksandrs Makvīns, Manolo Blaniks

auglību un bērnu dzimšanu.

un Luijs Vitons. Vienas no dārgākajām kurpēm

Viens no skaistākajiem kurpītes iemūžinātājiem

radījis tieši Vitons, un tās maksā 10 000 dolāru,

un kurpju valdzinājuma ielicējiem mazo meite-

dārgo kurpju topā tām seko Manolo Blaniks ar

ņu sirsniņās ir Šarls Pero, kura Pelnrušķīte pie

4, 600 dolāru vērtām kurpītēm un Lobutēns ar

sava daiļā prinča tiek, tikai pateicoties nomu-

3 000 dolāru vērtu kurpju pāri.

kušajai kristāla kurpītei.

Vēl tikai maza politiski vēsturiska piebilde. Kad

Kino vienas no visslavenākajām kurpēm ir Do-

bijušais Filipīnu prezidents Ferdinands Markoss

rotejas ar rubīniem rotātās iešļūcenes no 1939.

un viņa sieva Imelda 1986. gada pameta savu

gada filmas „Ozas pilsētas burvis”. Četri pāri no

pili, atstājot vien pierādījumus par izšķērdīgo

aktrises Džūdijas Gārlendas valkātajām iešļūce-

dzīvi un salaupītajām vērtībām, cita starpā tika

nēm filmēšanās laikā ir saglabājušies līdz pat

atrasti Imeldai piederoši 1060 kurpju pāri. L

Augstpapēžu kurpes par modes lietu padarīja Francijas karaliene Katrīna Mediči.

L


Pirma interaktīvā grāmata par basketbolu! PIEEJAMA BEZMAKSAS


C I LV Ē K I L I L L Á

ŅIN A S S ĀG A SANDRA KRAUZE


C I LV Ē K I L I L L Á

Rīgas Mihaila Čehova Krievu teātra leģenda, aktrise Ņina Ņeznamova, šarmantā Meldriņkundze no filmas „Akmeņainais ceļš”, uz mūžu atmiņā ieprogrammējusi sava leģendārā aktiermeistarības skolotāja Nikolaja Pokrovska vārdus: „Ja atnesīsiet man slimības lapu, es jūs uzreiz izdzīšu no teātra. Aktierim nav tiesību slimot, jo tūkstošiem apmānīto skatītāju, kas ieradušies jūsu nespēka dienā, vairs nekad pēc tam neatgriezīsies teātrī.” Un mēs varam būt lepni – ir jau vairāk nekā pusgadsimts, kopš Donas kazaka meita ieprecējusies Latvijā un kalpo mūsu teātrim.

2

#


S

avā sievišķīgajā septiņdesmit gadu dzimšanas dienā pirms gada Ņina stāstīs par saviem skatuves tēliem kā par īstu un stingru aizmuguri: „Aiz viņiem es esmu kā aiz akmens mūra. Daudzi no tiem man kļuvuši par patiesiem draugiem.”

K A D „ A K T R I S E S Ā DA” N OV I LK TA ...

Savukārt es par aktrises Ņinas Ņeznamovas vizītkarti izvēlos tieši šo izrādi, kur savijas azarts ar bezgala mūsdienīgu ģimenes modeli, kur vienam priekš otra katastrofāli pietrūkst laika. „Bingo” – neticami, bet pirmoreiz nokļūstu azartspēlē un nekur citur, mīļie, kā teātrī, kad pirms intervijas ar Ņinu vēlos noskatīties kādu no viņas skatuves darbiem. Šokējošākais ir mans atklājums, ka tieši aktieru saspēle manās sajūtās rada vislielāko azartu. Pēc tam vēl „Bingo” programmiņā izlasu: „[..] Nereti vērīgums un gudrība raksturīgi tiem, no kā negaidi sadzīvisku veselo saprātu; cik bieži gan savstarpējās pretenzijas neļauj sadzirdēt un saprasties vienam ar otru; cik bieži tukša rosība apēd laiku un spēku, neļaujot pacelties pāri sīkajam un ikdienišķajam, palūkoties uz savu dzīvi no malas, izkrāsot pelēko ikdienu spilgtākās krāsās [..].» Ņina Ņeznamova šajā reizē ir pensionēta vācu

ŅINAS PERSONĪBAS IZMĒRI 1962. gadā pabeigta Volgogradas Dramatiskā teātra studija. No 1963. gada: Rīgas Mihaila Čehova Krievu teātra aktrise. Pirms gada 10. aprīlī svinēta septiņdesmit gadu dzimšanas diena un 50 gadi teātrī. Ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere. Fiziskie izmēri: augums – 1,68 m; svars – 59 kg, matu krāsa – kastaņbrūna; acu krāsa – brūna. Ņinas slepenā liecība (piecu baļļu sistēmā): dziedāšana – 5; dejošana – 4; jāšana ar zirgu – 4. Ir autovadītāja apliecība: B kategorija. Darba pieredze citās jomās: projekta „Polilingvistiskā teatralizētā klase” vadītāja, māca pārzināt aktiermeistarību visās valodās.

valodas skolotāja... Un, skatoties izrādi, sevi neviļus pieķeru pie domas – tā kā pati aizvien aktīvi strādāju skolā, Ņinai tiešām noticu par visiem simts. Kad

bēgam no savas dzīves, jo tā ir tik bezgala ātra. Taču

„Bingo” spēle beigusies, mēs tiekamies aktrises ģēr-

tā turpinās, un tas ir pats galvenais. Man ir kāda pa-

btuvē. „Šajā parūkā tik nežēlīgi sutīgi. Turklāt manā

ziņa, kura, ja viņu laikus neapturēsi, visu laiku runā,

lomā nav nevienas pauzes,” Ņinas kundze tā gluži

runā un runā... Vīram, kas ar viņu visu mūžu jau kopā,

sievišķīgi kaprizējas. „Jūs varat ieslēgt kondicionie-

reiz pajautāju – nu kā gan vari viņu izturēt. „Es viņu

ri,” klusi ausī iečukst ģērbēja, kas palīdz noņemt Ņi-

neklausos,” viņš atsmēja... „Es viņai ļauju kā žaga-

nas „aktrises ādu”. „Paskatieties – logs, vakars, debe-

tai pažvadzināt.” Bet pati smagākā tomēr ir un paliek

sis un zvaigznes... Cik skaisti!” Ņina izsaucas. Un to-

vientulība – par to es runāju savā izrādē „Retro”, kur

mēr šajā stikla zvērnīcā šodien pārāk karsts – klusībā

spēlēju balerīnu...” Ņina nemaz tā uzreiz pēc izrādes

nodomāju. Neko darīt, globālā sasilšana skārusi arī

nespēj pārslēgties no savām lomām teātrī. „Kad no

Rīgu. „Es neesmu speciāliste arhitektūrā, bet Bogda-

rīta pamosties un pat nav, kam izstāstīt savu nakts

na Beļska gleznu ielokā vēl aizvien jūtos ļoti mājīgi.

sapni, pateikt kādu mīļu vārdu. Man šķiet, tieši tāpēc

Mēs baidāmies būt iejūtīgi un mīļi viens pret otru,

šim nolūkam mājās domāti dzīvnieki.”


Mēs baidāmies būt iejūtīgi un mīļi viens pret otru, bēgam no savas dzīves, jo tā ir tik bezgala ātra. Taču tā turpinās, un tas ir pats galvenais.

VARBŪT IEPRIEK ŠĒ JĀ DZĪVĒ BIJU ATBAL SS „Tūliņ uzvārīsim piparmētru tēju, man ir līdzi

Aktrise skaļi skandē latviešu tautasdziesmu:

maizīte ar sieru, gribat?!” aktrise rosās savā ģēr-

„Bēdu manu, lielu bēdu, es par bēdu nebēdāj’!”

btuvītē kā kārtīga namamāte. „Man ir arī ābols...

un, it kā atceroties nupat pagājušos Jāņus, tik-

Iedegsim svecīti. Nu varam sākt – starp citu, man

pat skaņi pielīgo savu mājas sagatavi. „Mūsu te-

ir mājas sagatave,” Ņina uzvaroši saka un nopēta

ātra izrādē „Skroderdienas Silmačos”, kur biju

mani – sak, vai nu es arī esmu kārtīgi sagatavoju-

Antonija, dziedājām daudzus gadus gan ziemā,

si savus jautājumus. „Tad gan labi,” nosmeju. „Tad

gan rudenī, gan vasarā, uzmundrinot sevi un arī

jau man būs jāuzdod tik papildjautājumi.”

skatītājus. Vasarā svinējām brīvā dabā pie drau-


giem un radiem. Kam gan tā netīk priecāties par

dzīvē ir līdzsvars – ja vilksi tikai uz sevis, viss

dzīvi?! Es piedzimu un gāju skolā Krievijā – tur

izjuks, un vairs nebūs nekāda labuma. Savukārt

mani radināja pie darba, tur ir pavadīti mani pir-

mamma mācīja visu darīt laikus – labāk pat ātrāk,

mie 20 dzīves gadi. Ieprecējos Latvijā, Vidzemes

lai negaidītā un neparedzētā brīdī tu nekļūtu ci-

pusē, un dzīvoju te jau gandrīz 50 gadu. Varbūt

tiem par apsmieklu. Man ļoti paveicās ar muzikā-

skanēs pārāk svinīgi, bet tomēr gribu pateikt, ka

lo audzinātāju bērnudārzā un maniem skolotā-

ar milzu ticību visus šos gadus kalpoju savam te-

jiem. Īpaši ar Meistaru – manu aktiermeistarības

ātrim. Mans vīratēvs Jānis un vīramāte Anna man

pedagogu Nikolaju Pokrovski. Viņi visi mani mā-

palīdzēja izaudzināt meitiņu Ingu, kas pabeidza

cīja domāt, spriest, vispārināt, atzīmēja manu at-

Tēlniecības fakultāti,” to mamma Ņina pasaka ar

klātību, uzticēšanos un dāsnumu. Man šajā dzīvē

milzīgu lepnumu. Ir pabūts pie mazdēla Edgara

ir tik bezgala interesanti, un es uz visu atsaucos...

universitātes izlaidumā, kas ieguvis profesionā-

Nezinu, varbūt iepriekšējā dzīvē biju atbalss, var-

la ekonomista diplomu. Aktrise atminas arī savu

būt – bite, kas savāc putekšņus no zieda un, izlai-

dzīves skolu: „Mans tētis (pēc profesijas – mehā-

žot caur sevi, visu apputekšņo, cerībā dot labumu

niķis) mācīja mani un vecāko brāli, ka galvenais

arī pārējiem...”

MEITENE NO DONA S L ABĀ KR A STA „Par mīlestību man negribas daudz runāt,” Ņina

Un es atminos kaut kur iepriekšējo gadu publi-

saka, „esmu aktrise, un būt ļoti emocionālai dzīvē

kācijās lasīto, ka jau savā pirmajā filmā „Alkini

man ir kaitīgi. Ja zaudēju līdzsvaru attiecībās ar

pesni” Ņina jāja ar zirgu, viņai bija garas bizes…

kādu, manī it kā nolaižas priekškars, un es kļūstu

Tajā filmā aktrise bija jauna meitene, kas iemīlē-

par vērotāju no malas – notikumu liecinieci, ne-

jusi precētu vīrieti. Ņina mudina mani dzert tēju,

vis aktīvu dalībnieci... To, ko piedzīvoju, vēlāk iz-

kamēr tā silta, un turpina savu stāstu: „Kaut pati

mantoju savās lomās kā darba materiālu. Arvien

jau esmu vecmamma, man ļoti trūkst manu vecī-

gribu pārliecināt jaunos, ka ir jākļūst aktīvākiem

šu (vecāku). Man tā patika ar viņiem dalīties no-

un beidzot pienācis laiks uzticēties pašiem sev.

slēpumos un kopā pasmieties. Parasti īpašajā ve-

Pabiju arī latviešu glezniecības vecmeistara Ed-

cāku dienā noteikti zvanu uz Krieviju savai krust-

gara Vintera izstādē. Savā deviņdesmitajā dzim-

mātei. Obligāti apmeklēju Otros meža kapus, kur

šanas dienā viņš man gribēja uzdāvināt gleznu.

guļ mans vīratēvs un vīramāte, no kuriem nāk

Kā tu domā, ko es izvēlējos?! Es paņēmu „Vidze-

vairāk nekā 20 cilvēku ģimene. Kad pulcējamies

mi” – līdzīgu vietiņai „Ciedras”, kur spēra savus

radu pulkā, mēs atceramies bijušo... Skatāmies

pirmos soļus mana meitiņa. No rīta pie tases ka-

ģimenes albumus un veidojam jaunus... Un zi-

fijas apsēžos, skatos uz gleznu un redzu arī savu

nām – ja mums ir vakardiena, noteikti būs arī rīt-

dzimteni – Donas kalnaino labo krastu, un uz-

diena, un ir jātic, ka sirds dzīvo ar to, kas būs. Viss

ņemu siltumu visai dienai. Es taču esmu Donas

īstenībā ir tik acumirklīgs...” Ņina Ņeznamova kā

kazaka meita – kā lai es nemācētu jāt ar zirgu?!»

lūgšanu runā kādu sev mīļo Puškina dzejoli, klusi


Tētis mācīja mani un vecāko brāli, ka galvenais dzīvē ir līdzsvars – ja vilksi tikai uz sevis, viss izjuks, un vairs nebūs nekāda labuma.


piesakot: «Būs vēl daudz pārbaudījumu, bet mēs

matu par savu dzīvi, bet, kad es tai kaut mazliet

izturēsim. Zini, tagad viss, kam pieskaros, ļoti

pieduros, vēl viss ļoti smeldz. Gribētos rakstīt it

sāp. Bērni uzmācas, ka es varētu uzrakstīt grā-

kā no malas, ka ir tāda meitenīte Ņina un...»

BŪT AR OTRU UZ VIENA VIĻŅA „Mums ar mazdēlu Edgaru jau no bērnības bija

Natālija Končalovska (slavenā krievu kinorežiso-

spēle – es ar viņu runāju latviski, viņš ar mani –

ra Ņikitas Mihalkova māte – aut piez.) pārtulkoja

krieviski. Skaidrs, ka Edgars dzirdēja manas kļū-

„viņas” Krievijā. Vēl man bija fantastiska franču

das un es – viņējās, un tad mēs mācījām viens

valodas skolotāja, kas reiz izteicās: „Ieliec mutē

otram pareizu valodu. Ja gribi gūt panākumus,

ābolu, un tev būs perfekta franču mēle.” Kad vies-

nevajadzētu izsist otru no līdzsvara. Tad gan biz-

izrādēs Moldovā un Kaukāzā pabijām mēnesi, es

nesa līgumu varēsi parakstīt, gan visu pārējo pa-

jau kaut kā izraku dažus viņu tekstus un mēģināju

darīt. Vienīgais – vajadzētu iziet uz otra cilvēka

ne tikai sveicināties. Kad atkal biju Japānā, japā-

viļņa. Un pēc tam es ņemu savu labumu, kur vien

niski iemācījos dziesmiņu par gadalaikiem. Kad

to atrodu. Vispār esmu slima uz valodām,” Ņina

japāņi ar mani runājās, viņi teica, ka šķiet – es ja-

pati it kā apstulbst no savu atziņu daudzveidības

pāņu valodu zinot kopš dzimšanas. Starp citu, arī

un mirkli iegrimst pārdomās. „Jūs esat ļoti līdzīga

vīrietis var vienkārši iemīlēties uz ielas, mēģināt

francūzietei!” beidzot izsperu to, ko vairs nespēju

savai sievietei izdabāt, izdarīt ko patīkamu, runāt

noturēt sevī. „Nu „Žanna d’ Arka” franču valodā

viņas valodā, tā izjūtot savu sievieti. Pat dzīvnie-

skan labi – tā bija mana diplomdarba izrāde,” saka

ciņu nevar izsist no līdzsvara, ja esi ar viņu kopā

aktrise. „Arī Edīte Piafa ir mana mīla; cik labi, ka

uz viena viļņa.”

DAUDZ PARTNERU, DAUDZ ĪSTU JŪTU „Visas manas lomas ir grēksūdzes, un tajās nav

man tomēr ir svarīga skatuves un zāles saplūšana. Un,

ne žults, ne agresijas. Jo lielāks spēks tēlā, jo es

ja esi ticis pie Meistara, tev maizes kumoss ir rokā.

vienkārši aizsargājos un aizstāvu tieši savu patie-

Gribu teikt, ka mans aktiermeistarības skolotājs bija

sību... Mēģinu savai lomai rast attaisnojumu. Un

īpaši stingrs. „Ja atnesīsiet man slimības lapu, uzreiz

tikai pēc tam mazliet uzbrukt, sakot – ko jūs tikko

izdzīšu no teātra. Aktierim nav tiesību slimot. Jo tūk-

man teicāt?!

stošiem apmānīto skatītāju tad vairs neatgriezīsies

Kad ieraugu zālē kādam mutautiņu pie acīm, zinu –

teātrī. Es jūs gatavoju par vadošajiem aktieriem lie-

tātad process ir sācies. Jo tu atrodies uz skatuves, lai

lākajos Krievijas teātros... Jums būs daudz partneru,

aizietu līdz kulminācijai ar skatītāju zāli. Kurš gan

būs daudz īstu jūtu. Un, nedod Dievs, ja jauksiet ska-

no mums nav mācējis pastaigāt ar parūku galvā, bet

tuvi ar dzīvi. Kad nospēlēji izrādi, mīlestība beidzās…


Vai arī – ja mīli, tad tikai izrādē, ārpus izrādes vairs

likt sevi otra cilvēka vietā... Esmu bezgala priecīga,

nav nekā, jo tur, kur strādā, nekā vairāk nevar būt.

ka atjaunojušās Krievijas dienas Latvijā, kuru aizsā-

Nu, ja izveidojas ģimene, tad gan tas jau ir pavisam

kums meklējams vēl tālajā 1925. gadā. Šajās dienās

cits stāsts,» viņš teica. Fiziskā slodze teātrī ir mežo-

izskan daudz viedu domu, kuras centos nedaudz ap-

nīga... Cik reižu man rokas izgrieztas, cik reižu mani

kopot: „Dzīvo mierā ar visiem. Ja esi devi vārdu, tad

uz skatuves metuši pret restēm (dekorācijām) un citi

turi to. Un zini – labā ir daudz vairāk par slikto. Mēs

nav paspējuši uzķert?! Cik reižu samaņa zaudēta...

taču visi šeit vienā smilšu kastē spēlējamies, un ne-

Man iespricē pretsāpju līdzekli, es nospēlēju izrādi

saprotu, kurš nav ieinteresēts mierā un savstarpējā

līdz galam, un uz mēnesi – slimnīcā. Laikam vajadzē-

sapratnē. Arī manā izrādē „Bingo” divas māsas reiz

ja paklausīt mammai – viņa gribēja, lai es kļūtu par

dalīja māju uz pusēm, bet tagad atrodas trako namā.

medmāsu. Laikam es esmu muļķe – nespēju nevie-

Bet varēja arī citādi, varēja bez naida... Kad uz sevi

nam nevarītim paiet garām. Man profesija tāda. No-

visu nes, ar laiku noteikti sāksi pretoties.”


PĒC VĀRDA VIETĀ Izstiept roku vienkārši tāpat – tas ir apstiprinā-

vāja krāsainus neslīpētus mazmazītiņus akmen-

jums mūsu cilvēcībai. Pirms daudziem gadiem

tiņus. „Tajos paslēpta daļa zemes maiguma – kad

viesizrādēs Urālos Rīgas Krievu teātra iestudēju-

satieku kādu jauku cilvēku, ar kuru kopā esmu uz

mus apmeklēja kāds vecāks vīrietis, kas kādreiz

viena viļņa, es šo akmens zirnīti vienkārši uzdā-

bija strādājis rūpnīcā „Uraļskije samocveti”, kur

vinu pret… Vienu santīmiņu. „Eti pustjački nado

zemes dzīlēs atrastās pērles (dārgakmeņus) slī-

umetj cenitj*,” saka aktrise Ņina Ņeznamova un

pēja un no tiem radīja īstus mākslas darbus. Pēc

iespiež man saujā mazu gabaliņu Urālu dzīļu dār-

mēneša, kad beidzās viesizrādes, viņš Ņinai uzdā-

guma.

*Ir jāmāk novērtēt šos vienkāršos sīkumiņus. L


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


Z O O M L I L L A`

PUR A VIDA , KOS TA RIK A ! R O L A N D S R AT F E L D E R S F O T O N O P E R S O N Ī G Ā A R H Ī VA


Z O O M L I L L A`

Kad pirms ceļojuma mani uzrunāja un palūdza, vai es varētu pēc tam uzrakstīt savus iespaidus par visu šo avantūru sieviešu žurnālam, teikšu godīgi, es šaubījos. Doma par to, ka visiem būs jāklāsta trīs vīriešu kārtas draugu ilgi plānotā ceļojuma nianses, turklāt ierobežojot savus standartā visnotaļ iespaidīgos runas plūdus, man nelikās pārāk reālistiska. Visu vēl vairāk sarežģīja apstāklis: ja ierobežošu stāstījumu tikai ar tā sauktajiem „korektajiem” momentiem, tas kļūs par garlaicīgu ceļojuma brošūrai līdzīgu faktu kopumu, kuram izdosies noturēt auditorijas uzmanību labi ja pirmajā rindkopā. Savukārt, ja būšu pārāk atklāts, tad... ehh, ko tur, tas noteikti būs labāk nekā pirmais variants. Lai vai kā, šoreiz šaubas ilga pavisam īsu mirkli, kas vien jau nozīmē, ka uzrakstīt vajag kaut vai tikai tāpēc vien, lai padalītos ar patiešām vienreizēju trīs nedēļas ilgu piedzīvojumu un varbūt iesētu cilvēkos interesi paveikt ko līdzīgu. Šeit tad nu arī ir rezultāts.

2

#


Z O O M L I L L A`

Nu

tad tā – Pura vida! Šo vārdu salikumu lieto ekskluzīvi Kostarikā sveiciena un atvadu vietā. Tulkojumā tas

nozīmē novēlēt „tīru dzīvi” – domājams, gan tiešā, gan arī pārnestā, dziļākā nozīmē. Jāatzīst, ka nenoliedzami kopumā kostarikāņiem tāda tā vairāk vai mazāk arī ir izdevusies. Viņi dzīvo neiedomājami skaistā, zaļā (nu, pārsvarā zaļā) vidē, un pats galvenais, viņi to apzinās kā savu galveno bagātību un lielākajā daļā gadījumu par to atbilstoši rūpējas. Kostarikai, tāpat kā Latvijai, nav gandrīz nekādu derīgo izrakteņu, ar ko varētu pelnīt milzu naudu. Ir tikai meži, kalni, vulkāni, Klusais okeāns Rietumos un Karību jūra Austrumos. „TIKAI” lietojums gan šeit ir nevietā. Tieši tas padara šo zemi neatkārtojamu. Kopējais dzīves līmenis šajā Centrālamerikas valstī ir stipri virs vidējā šajā reģionā, un ar to viņi acīmredzami lepo-

Kopumā Kostarikā var veidot daudzas paralēles ar Latviju. Arī mūsu faktiski vienīgais resurss ir salīdzinoši neskartā daba, lai arī paši to ļoti bieži neapzināmies, tik ļoti tiecoties pēc Rietumu labumiem, kas bieži izrādās tikai šķietami labumi. Pārsteidzoši (bet varbūt ne pārāk), arī vidējais ienākumu līmenis Kostarikā un Latvijā īstenībā ir ļoti līdzīgi. Tas bija mans pirmais iespaids, ierodoties Kostarikā, kas beigās izrādījās absolūti precīzs. Tikai mazliet parakājoties internetā, uzgāju rakstu, kurā Kostarika attīstības ziņā ir pielīdzināta tieši Latvijai (http://news.co.cr/ what-does-per-capita-gdp-reveal-about-costa-ricaand-latvia/32397/). Cik objektīvs vai neobjektīvs, bet secinājums šajā rakstā tomēr ir tāds, ka gan Kostarika, gan Latvija ir piemērs valstīm, kurās kopējais dzīves līmenis var būt salīdzinoši (uzsvēršu, salīdzinoši) labs par spīti zemajiem iekšzemes kopprodukta (IKP) kopējiem statistikas rādītājiem, bet nu, kā zināms, ar statistiku ir kā ar bitēm…

jas, aptuveni tāpat, kā lepojas igauņi, uzsverot savu pārākumu pa mums. Starp citu – Kosta-

vajadzīgi viņu mērkaķi, čūskas un citi radīju-

rikai nav savas armijas! Viņi negatavojas ne ar

mi, kas bagātīgi piepilda daudzviet joprojām

vienu karot, jo, kā paši joko, nevienam īsti nav

ļoti neskarto dabu.

RĪGA – SANHOSĒ Bet nu beidzot pie paša ceļojuma! Ja kādam šķiet, ka pašu plānots triju nedēļu brauciens uz Centrālameriku ir visnotaļ sarežģīts pasākums, jāsaka, ka tā noteikti arī ir, bet tam ir arī savi neskaitāmi plusi, no kuriem galvenais, protams, ir – gandarījums. Jāsaka, mums paveicās ar aviobiļetēm, kas pēkšņi nokrita kā no zila

gaisa par aptuveni puscenu, ja salīdzina, cik tās izmaksātu, vienkārši pērkot pie jebkura no neskaitāmajiem interneta biļešu tirgotājiem. Laikam jau jāpiekrīt, ka pareizās lietas vienmēr parādās pareizajā laikā. Neiedziļinoties ilgā pārlidojuma niansēs, kas īsumā bija formāta ceļš: Rīga-Frankfurte-At-


Z O O M L I L L A`

Ļoti raksturīgs skats – divi skarba paskata tēvaiņi, no kuriem viens sparīgi stūrē, bet otrs katram gadījumam tur rokā milzīgu mačeti.


Z O O M L I L L A`

lanta-Sanhosē, kurā ilgās sēdēšanas mocības atviegloja tikai pusmūža amerikāņu stjuaršu regulāri papildinātās baltvīna glāzes, jāsaka, rezultāts, vēlā vakarā izkāpjot no lidmašīnas mūsu galamērķī, mani pārsteidza reizē gan patīkami, gan radīja zināmas bažas. Gaidītā sutīgā un karstā laika vietā Sanhosē mūs sagaidīja aptuveni ar +18 grādiem pēc Celsija un pamatīgu vēju. Tie, kas nolaišanās brīdī nebija iekrituši miegam līdzīgā stāvoklī, mācēja stāstīt, ka lidmašīnu pamatīgi mētājis, bet apstiprināt, balstoties personīgajos novērojumos, to īsti nevaru. Nevarētu teikt, ka negaidīti, bet piedzīvojums sākās jau lidostā, mēģinot tikt pie mūsu jau sen rezervētās nomas mašīnas: varenā Mitsubishi kaut kāda tur modeļa 4X4 džipa. Lai nerastos pārpratumi par lieku izšķērdību vai vienkārši iedomību, šāds auto tika izvēlēts apzināti, jo ceļi Kostarikā jau tā ir tālu no ideāla, bet, apzinoties nokļūšanas iespējas mūsu iecerētajos objektos, varētu teikt, ka to nebija vispār. Viss sākās ar to, ka autonomas kompānijas pārstāvis mums svinīgi paziņoja, ka mūsu mašīna atdota kādam citam. Nesaņemot nevienu kaut cik saprotamu un vērā ņemamu argumentu par to, kāpēc esam aplaimoti ar šādu lielisku notikumu pavērsienu, vilkām ārā visus savus rezervācijas papīrus un ņēmāmies pierādīt savu taisnību. Man par lielu pārsteigumu, rezervācijas e-pasta sīka izpēte un Edgara asā un emocionālā vārdu pārmaiņa ar viltīgā paskata darboni no autonomas deva fundamentālu grūdienu mūsu tālākajiem plāniem, un mašīna pēkšņi nez no kurienes tomēr atradās. Taisnības labad piebildīšu, ka no šī momenta mūsu pirmais, maigi izsakoties, ne pārāk po-

zitīvais viedoklis par izvēlēto autonomu radikāli mainījās, jo visas formalitātes tika nokārtotas ļoti profesionāli un samērā ātri, turklāt nevainojamā angļu valodā. Acīmredzot attiecīgā uzņēmuma iespējamā stratēģija ir klientu vispirms mēģināt „uzmest”, bet, ja tas neizdodas, tad tiek nospiesta normālā biznesa attiecību poga. Atkal jau – kaut kur jau tas ir piedzīvots... Tajā pašā vakarā mums Sanhosē pievienojās mūsu trešais draugs Jānis no Čikāgas, un ceļojuma komplekts bija gatavs. Kā jau nereti mēdz būt, ierodoties svešā vietā, no rīta viss izskatās daudz saulaināk, īpaši, ja šajā vietā patiešām spīd saule un pilsētu ieskauj fantastisks skats uz kalniem. Faktiski pati Sanhosē pilsēta jau ir kalnos, aptuveni kilometru virs jūras līmeņa, kas, kā noskaidrojām, arī nosaka ļoti patīkamo klimatu. Vakaros un naktīs ir mēreni silti, Latvijas vasarai līdzīgi laikapstākļi, bet dienā laiks ir tāds, ka labāku nevar vēlēties: ap 25–27 grādiem, un faktiski visu laiku pūš atsvaidzinošs vējiņš. Sanhosē ir pilsēta ar apmēram 900 000 iedzīvotājiem. Jāpiebilst, ka pašā pilsētā praktiski uzturējāmies, tikai caurbraucot. Tā īsti neiederējās mūsu šī ceļojuma go wild formātā. Norēķināties Kostarikā varam gan viņu vietējā (ļoti krāsainajā) naudā – kolonos, gan „pasaules valūtā” – ASV dolāros, turklāt ar pēdējiem ne tikai uz ielas, bet arī oficiālās tirdzniecības vietās. Kostarikas kaimiņvalstī Panamā, ko vēlāk arī apmeklējām, ASV dolārs pat ir oficiāls maksāšanas līdzeklis līdzās viņu pašu nacionālajai valūtai. Uz eiro valūtu gan šajā pasaules daļā skatās skeptiski, un lielākas banknotes ir ļoti grūti samainīt.


Z O O M L I L L A`


Z O O M L I L L A`

BEZCEĻI, MAČETE UN VISUR BRIENAMĀS SANDALES Lai vai cik patīkamas, bet pilsētas tomēr nebija mūsu brauciena galvenais mērķis. Paēduši brokastis, pieblīvējām mašīnu ar mantām un devāmies aptuveni septiņu stundu ilgā pārbraucienā pa Pan American šoseju uz visattālāko Kostarikas nostūri – Osas pussalu (Osa península). Pirmais galamērķis bija absolūti mežonīgais Dreika līcis. Līdz pat apdzīvotai vietai ar visnotaļ interesantu nosaukumu Čakarita (Chacarita) ceļš, kā jau pa šoseju, ir visnotaļ neinteresants. Čakarita ir faktiski pēdējā vieta ceļā uz Dreika līci, kur var uzpildīt degvielu, ko, cenšoties saprast, kādas mērvienības uzrāda vecais ASV ražotais uzpildes tanks, mēs, protams, arī izmantojam. Šeit, nogriežoties pussalas virzienā, ainava mainās, un, lai arī kādu laiku vēl pa

asfaltētu ceļu, pamazām braucām iekšā arvien lielākos džungļos. Ceļa malā meža biezokņi mijas ar zemes atsegumiem oranži sarkanā krāsā, un ar katru kilometru sajūta, ka civilizācija paliek kaut kur tālu aiz muguras, paliek arvien izteiktāka, līdz beidzot asfaltētais ceļš beidzas un sākas tas, kam bija jāsākas, – bezceļš. Nosacīti šo pēdējo ceļa posmu (aptuveni 40 km) varētu dēvēt par grantētu lauku ceļu. Tomēr tas ir viscaur izdangāts ar viltīgām bedrēm, kurās neuzmanoties var nolauzt riteņus pat visizturīgākā mašīna. Tādējādi vidējais ātrums uz tā nepārsniedza 10-20 km stundā, visai bieži nokrītot līdz kājāmgājēja pārvietošanās tempiem. Piebildīšu, ka ar automašīnu mūsu galamērķi vispār iespējams sasniegt tikai šajā sausajā se-


Z O O M L I L L A`

Garā diena Nikaragvā bija par īsu, lai „uzķertu” šīs zemes dziļāko būtību, bet tā bija tā visa vērta.


Z O O M L I L L A`

S K AT Ī T V I D E O

zonā, jo ceļā ir jāšķērso piecas upes, kas, pēc vietējo nostāstiem, lietus sezonā (īpaši oktobrī un novembrī) pārvēršoties gandrīz vai okeānos. Arī tagad pirms katras upes šķērsošanas to ieteicams izbrist, lai saprastu, kur ir seklākās vietas. Šim uzdevumam lieliski noderēja mūsu Čikāgas draugs savās jaunajās „visur brienamajās sandalēs”. Mazai atkāpei: likās, ka visgrūtāk ceļojuma sākumā vajadzētu būt aklimatizēties mums ar Edgaru, nevis Jānim, kas ieradās, lai arī no sniegotas ziemas, bet tomēr praktiski nemainot laika joslas. Praksē viss bija otrādi. Mūsu Čikāgas draugs dažas dienas bija faktiski nelietojams, pastāvīgi cīnoties ar kultūršoku un nepierasto sajūtu, ka nav jāskrien uz darbu. Šajā kontekstā viņa „partijas uzdevums” izbradāt upes, pirms tajās braukt iekšā ar mašīnu, mums likās pat visnotaļ noderīgs un aklimatizāciju veicinošs.

Acīmredzot viņa viedoklis tobrīd bija atšķirīgs, kas situāciju padarīja vēl komiskāku. Ja pirmās trīs upes šķērsot izrādījās tīrais nieks, tad pie ceturtās kādu laiku domājām, vai mašīna, kurai apdrošināšana sedza visu, izņemot nogrimšanu ūdenī, tiks galā ar šo šķērsli. Tomēr nekādu citu alternatīvu nebija, un nācās vien riskēt. Nedaudz iedrošināja fakts, ka upei strauji izšāvās cauri pāris līdz pusei ūdenī iegrimuši mopēdi ar, kā vēlāk novērojām, šai videi ļoti raksturīgu skatu – diviem skarba paskata tēvaiņiem, no kuriem viens sparīgi stūrēja, bet otrs katram gadījumam (ka’ zi’ upē pēkšņi ievajagas) turēja rokā milzīgu mačeti. Guvuši iedvesmu un pie reizes arī acīmredzamu atvieglojumu, ka minētās mačetes mērķis nebija gluži negaidīti iedurties mums mugurā, arī mēs kāpām savā Mitsu un spiedām gāzi grīdā. Viss beidzās labi.


Z O O M L I L L A`

PĀRSTEIGUMI TURPINĀS Kaut gan nieka 40 km, maigi izsakoties, „īpatnējie” ceļa apstākļi padarīja šo pēdējo ceļa posmu gandrīz vai nebeidzamu. Tuvojoties Dreika līcim, mūs ieskāva nu jau pilnīgi nepārredzami džungļu biezokņi bez nevienas dzīvas dvēseles pazīmēm vairāku kilometru rādiusā. Mērķis bija sasniegt mūsu izvēlēto naktsmītni Casa Drake Lodge līdz tumsai. Navigācija, kas citādi vismaz Klusā okeāna piekrastē darbojās tiešām nevainojami (dažkārt daudz labāk nekā daudzas mums pieejamās navigācijas tepat, Latvijā), beidzot padevās pie paša Dreika ciemata, bet mūsu naktsmītnei vajadzēja būt kaut kur mežā vēl krietnu gabalu aiz ciema. Tumsa strauji tuvojās (tā šajos platuma grādos iestājas tieši sešos vakarā), pirmās dienas nogurums ņēma virsroku, un mums pamazām pazuda jebkāda izjūta par to, cik tālu vēl atrodamies no mūsu galamērķa. Ceļš nu jau atgādināja ko līdzīgu izdangātai bagija vai motokrosa trasei, priekšā vēl viena upe, un tad… vientuļš cilvēks uz ceļa. Sakopojām visas mūsu trūcīgās spāņu valodas zināšanas un bez īpašām cerībām uz pozitīvu iznākumu pajautājām, vai šis visnotaļ jaukais kungs ar iespaidīgajiem drediem gadījumā nezina tādu vietu kā Casa Drake Lodge… Mums par laimi, šis kolorītais Boba Mārlija sekotājs pilnīgā nekurienes vidū attaisnoja „one love” konceptu un bija ļoti izpalīdzīgs, sakot, ka tas ir tepat, „aiz stūra”. Joprojām neticot, ka puisis ir sapratis, ko prasām, pateicībā, bet, iespējams, kādā dziļi zemapziņā apraktā vēlmē nelaist prom vienīgo, kas kaut cik orientējas šajā Dieva pamestajā nostūrī, piedāvājamies viņu kādu gabaliņu pavest. Mums par pārsteigumu, pēc pāris kilometriem mūsu skatam paveras mūsu

naktsmītne. Edgars, kas visu šo garo dienu bija pavadījis pie stūres, tam neticēja līdz pat brīdim, kamēr es nebiju aizgājis un pie saimniekiem noskaidrojis, ka vieta tiešām ir īstā. Pirmās dienas neiespējamā misija bija pabeigta. Atšķirībā no lielākās daļas citu šajā apvidū dislocēto naktsmītņu – tā sauktajiem „lodžiem”, šī piederēja nevis, piemēram, amerikāņiem, bet vietējai ģimenei, kas mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Gandrīz neviens no viņiem nerunāja angliski, un tūlīt tika izsaukts lielākais ģimenes angļu valodas „eksperts”, acīmredzot saimnieka dēls. Tas gan situāciju daudz neuzlaboja, bet viss, ko mums tajā vakarā vajadzēja, bija duša, auksts alus un vakariņas. Un to viņi saprata arī bez vārdiem… Noskaidrojām arī, ka naktsmītnei ir lieliska terase, kuru papildināja trīs guļamtīkli, kuros varēja laiski zvilnēt, baudīt aukstu alu un klausīties visvisādās noslēpumainās nakts skaņās, par kurām tā īsti varbūt bija lasīts tikai grāmatās bērnībā. Šajā vietā ir vērts nedaudz pastāstīt par dušu. Savu ceļojumu laikā šajā ziņā bijām redzējuši dažādas dīvainas ietaises. Taču šī pārspēja visu. Silto ūdeni te iegūst, to sildot ar elektrību. Pati šī sildīšanas ierīce atradās nevis kaut kur, kā tai pienāktos, nostāk no ūdens, bet bija piestiprināta tieši dušai. Tas vēl it kā nebūtu nekas, ja vien no tās ārā nerēgotos pilnīgi kaili vadi, kas katru dušošanās reizi padarīja par zināma veida loteriju, vai no tās vispār iznāksim. Atrodoties džungļu vidū, bijām sagatavojušies uz lielu daudzumu moskītu un cita veida mazo radību, kas tīkotu pēc mūsu miesas. Lielā karstuma dēļ gulējam pliki, pie pilnīgi atvērtiem logiem, bet sapūtušies ar tūrisma


Z O O M L I L L A`


Z O O M L I L L A`

preču veikalos pirktiem replentiem. Taču, mums par lielu pārsteigumu, asinssūcēju kukaiņu šajā vietā praktiski nebija. Iespējams, tāpēc, ka bija sausā sezona, bet, iespējams, tāpēc, ka šajos platuma grādos tie vienkārši nav

tik milzīgos daudzumos kā pie mums – īsajos vasaras mēnešos. Vēlāk gan, kad ceļojuma gaitā bijām „uz šo faktu atslābuši”, tikām pamatīgi sakosti pilnīgi citos apstākļos – kalnu lietus mežos.

UZ CITA S PL ANĒTA S Laika starpības dēļ mums nebija problēmu pamosties piecos no rīta, izņemot Jāni, kurš pirmajās ceļojuma dienās izskatījās tā, it kā būtu pēkšņi attapies uz citas planētas, kas zināmā mērā bija taisnība. Lai vai kā: pamosties agrā rītā šādā vietā un iziet uz terases ar skatu uz džungļiem ir neatkārtojama sajūta. Daba mostas, mums ierasto pelēko vārnu vietā apkārt lidinās un sakliedzas milzīgi papagaiļi (sarkanie aras) un citi putni visdažādākajās varavīksnes krāsās, un gaisu piepilda neatkārtojama rīta

smarža. Diena tika pavadīta, dodoties ar laivu uz samērā attālo Isla del Caño (Kaņjo salu) Korkovado līcī – man nirstot, Edgaram un Jankam snorkelējot un kopumā novērtējot šo fantastisko pilnīgi neskarto dabas stūrīti. Niršanas fanus nedaudz atvēsināšu, piebilstot, ka Kostarikā praktiski ir tikai dažas vietas, kur to vērts darīt. Vislabākā ir Isla del Coco (Koko sala), taču tā atrodas aptuveni 550 km tālu prom no krasta Klusajā okeānā, kas to pārvērš


Z O O M L I L L A`

Kultūras ziņā Nikaragva mums likās daudz autentiskāka un krāsaināka.


Z O O M L I L L A`

S K AT Ī T V I D E O

visnotaļ ilgā un dārgā izklaidē. Pārējās vietas ir manis jau minētā Isla del Caño vai Kostarikas ziemeļrietumu piekraste: Golfo de Papagayo (Papagaijo līcis), Isla Catalina (Katalinas sala) un tā sauktās Bat Islands (Sikspārņu salas). Pēdējās divas vairāk domātas jau ļoti pieredzējušiem „daiveriem”, jo ir lielas straumes un nemierīgi ūdeņi. Aizpildītais ceļojuma grafiks un fakts, ka ceļoju ar diviem draugiem, kas nenirst, neļāva man izmēģināt visas šīs vietas. Par izmēģinātajām varu teikt, ka kopumā tās ir labas, jo var redzēt lielus zivju barus un tādas

eksotiskas būtnes kā Manta raju (Manta Ray), ērgļu raju (Eagle Ray), haizivis, jūras bruņurupučus un, ja paveicas, arī vaļus. Vaļus (vaļu mammu ar mazuli) man izdevās redzēt tieši Papagaijo līcī, bet tikai no laivas. Taču arī to var uzskatīt par ārkārtīgu veiksmi. Tiem, kas meklē krāsainus koraļļus, šajās niršanas vietās nav, ko darīt, un ir jādodas pat nevis uz Kostarikas Karību jūras daļu, bet ieteicams uz Belizu vai, piemēram, Panamu – vietu, ko apmeklējām arī mēs un ko sauc par Bocas del Torro, bet par to nedaudz vēlāk...

PILNĪGAI L AIMEI VISS TAČU IR Lai arī Dreika līcis bija burvīga vieta, kur gūt neatkārtojamus dzīvās un neskartās dabas iespaidus, mūsu galvenais Osas pussalas apmek-

lējuma mērķis tomēr bija divu dienu pārgājiens mežonīgajā Korkovado nacionālajā parkā. Šim nolūkam mēs pēc pāris dienām pārvācāmies uz


Z O O M L I L L A`


Z O O M L I L L A`

pussalas Austrumu daļu, vietu, ko sauc par Puerto Jimenes, lai no turienes kādā jaukā rītā dotos uz Karate, kur bija jāsākas mūsu episkajam pārgājienam. Puerto Jimenes ir maza pilsētiņa/ ciemats jūras krastā ar pasakainu pludmali daudzu kilometru garumā, kurā gandrīz vispār nav cilvēku. Pašā pilsētiņā cilvēki tomēr ir, un šis laikam būtu īstais brīdis pastāstīt nedaudz par Kostarikas cilvēkiem un mūsu novērojumiem attiecībā uz vietējo dzīves ritumu un…, protams, sievietēm. Sēžot kādā piekrastes bārā un vērojot vietējo nesteidzīgo dzīves gaitu, tu nevilšus nonāc pie dziļākām pārdomām par mums un viņiem, par to, kas mūs atšķir. Pirmais, kas krīt acīs, ir tas, ka jaunās sievietes, kuras jau nereti agros divdesmit pavada krietns bērnu pulciņš, izskatās laimīgas. Riskējot būt nepopulārs, tomēr teikšu, ka, iespējams, tas ir tāpēc, ka no

viņām neviens negaida nez kādus karjeras sasniegumus un stāvokli sabiedrībā. Viņām ne par ko tādu nav jācīnās vai kādam jāpierāda, ka viņas ir līdzvērtīgas vīriešiem. Par to tur vienkārši neviens pat nedomā. Viņām ir tikai viens uzdevums, proti, pildīt savu dabas doto sievietes misiju, un, ja kāda Rietumu karjeras sieviete tur pēkšņi pat mēģinātu viņām iestāstīt, ka viņas ir pelnījušas daudz vairāk, viņas pilnīgi noteikti īsti nesaprastu, par ko vispār ir runa, jo pilnīgai laimei viss taču jau ir. Aizdomājoties tālāk, cik daudz reāli laimīgu cilvēku sastopam ikdienā šeit, pasaulē, ko nosacīti dēvējam par attīstītajiem Rietumiem un pie kuras tik ļoti tiecamies piederēt? Cik patiesi laimīgu karjeras cilvēku jūs pazīstat? Bieži vien, lai cik cilvēks būtu veiksmīgs savā karjerā, gadi iet un diemžēl nereti atnes tikai vilšanos. Gaidītie panākumi,


Z O O M L I L L A`

S K AT Ī T V I D E O

izrādās, nemaz nesniedz tik ilgi gaidīto prieku, jo atkal ir jāskrien, jāskrien. Daudzas sievietes un arī vīrieši šeit nesaprot vai ir aizmirsuši to vienkāršo prieku, ko dod mazs ķipars, kas skrien pretī ar platu smaidu uz lūpām. Janka apstiprina šo manu tēzi, papildinot, ka Latvija ir tikai ceļā uz šo pilnīgo masu neprātu, ko viņš ikdie-

nā ļoti spilgti redz Amerikā. Mūsdienu Rietumu pasaules uzskatos cilvēki ir tendēti uz savu ego vēlmju maksimālu apmierināšanu un bieži negrib neko vai bēg no tā, kas šīm vēlmēm var stāties ceļā. Es nevēlos neko absolutizēt, bet šīs vienkāršās Centrālamerikas lauku sievietes liek par to aizdomāties.

SANTOSA MĀKSLAS GALERIJA It kā ne pārāk ilgais paredzētais divu dienu pārgājiens Korkovado nacionālajā parkā (Parque National Corcovado) tomēr prasīja kaut kādu sagatavošanos. Starta punkts bija jau minētais Karate ciematiņš pašos Osas pussalas dienvidos, bet galamērķis – 22 km attālā Sirēnas reindžeru stacija džungļu vidū. Korkovado nacionālais parks ir viena no atlikušajām bioloģiski visdaudzveidīgākajām vietām uz visas mūsu

planētas. Tas aizņem lielu daļu no Osas pussalas (aptuveni 54 tūkstošus hektāru) un platības ziņā ir pielīdzināms, piemēram, mūsu Rāznas Nacionālajam parkam. Korkovado nacionālajā parkā veic tikai dabas aizsardzības un vides izglītības pasākumus, zinātnisko izpēti un ekotūrismu. Tur nenotiek saimnieciskā darbība, un dabai tiek ļauts iet savu ceļu. Korkovado mēdz saukt arī par Kostarikas Amazones džungļiem,


Z O O M L I L L A`

Par to, cik daudz paspējām „sadraudzēties” ar šo zemi, varbūt liecina fakts – lai kur mēs brauktu, nekur nejutāmies sveši.


Z O O M L I L L A`

kur mitinās neiedomājams skaits dažādu radījumu, sākot no indīgām čūskām un vardēm, līdz mērkaķiem, tapīriem un neskaitāmu sugu putniem. Upēs ir daudz krokodilu, un piekraste čum un mudž no haizivīm. Tā ka, ja kāds vēlas izbaudīt tiešām mežonīgu vietu, šī ir īstā. Minēto iemeslu dēļ ir pašsaprotami, ka šeit doties pārgājienos drīkst tikai pieredzējušu gidu pavadībā, mums tāds bija – vīrs vārdā Santoss. Dienu iepriekš vajadzēja sagādāt sev pārtiku šim pasākumam, kur galvenais uzdevums bija atrast tādu, kurā ir daudz kaloriju, bet maz svara. Pēc samērā asas savstarpējās vārdu pārmaiņas vietējā veikalā par to, cik pupiņu un tunča konservu bundžu būtu jāņem līdzi, lai (divās dienās!) vienlaikus nenomirtu badā un lai pārgājiena noslēgumā neliktos, ka pupiņu bundžu vietā somā ir ieliktas 20 kg hanteles, beidzot nonācām pie saprātīga, visiem pieņemama risinājuma. Tā mums vismaz likās tajā brīdī. Īsi rezumējot, ar Edgara izšķirošo balsi bijām atraduši vidusceļu starp manu „vajag ņemt mazāk” un Jankas „tu ko – nepietiks!” Pārtikas svaru godīgi sadalījām uz galviņām un bijām gatavi nākamās dienas startam. Nākamajā rītā sapratām, ka esam izdarījuši pareizo izvēli doties uz Karate ar savu, nevis piedāvāto auto transportu. Pirmkārt, neraugoties

uz drausmīgi bedraino un līkumaino ceļu, tā bija ātrāk, otrkārt, 20 km kratīšanās no sāniem slēgtā kravas kastē pirms 22 km pārgājiena mūsu pašsajūtu visdrīzāk ietekmētu negatīvi. Došanās ceļā agri no rīta, kad vēl nebija iestājusies dienas svelme, deva mums iespēju ceļā satikt vienu otru vietējo džungļu iemītnieku, kā, piemēram, skudru lāci, kurš ļoti veikli pamanījās iemukt atpakaļ mežā. Taču mūsu gids Santoss, tajā brīdi acīmredzot vēloties parādīt, cik labi viņš veic savus tiešos pienākumus un pārzina vietējo vidi, izleca no mašīnas un pazuda džungļos tikpat veikli, kā to bija izdarījis skudru lācis. Kādu brīdi bija dzirdama tikai brakšķošu un lūstošu zaru skaņa, līdz beidzot, uzstājīgā Santosa vajāšanas nomākts, dzīvnieks bija spiests uzrāpties kokā, ļaujot mūsu, ar visu iespējamo veģetāciju aplipušajam gidam to prezentēt ar tādu lepnumu, kā mākslas galerijas vadītājs izrāda kādu savu tikko izstādītu šedevru. Tajā brīdī manī iezagās doma: ja šāda „performance” sekos pēc katra mūsu ceļā sastapta skudru lāča, pārgājiens varētu ievilkties uz kādu nedēļu. Tomēr jāatzīst, ka turpmākā pārgājiena laikā Santoss pazuda džungļos viens pats tikai vairs vienu reizi, lai vēlāk mums parādītu upes malā guļošu tapīru, kas tiešām bija negaidīti.

ŠĪ NAV MANA DUŠA S DIENA Nav ko liegties – lai gan visi esam ar sportu „uz Tu”, gājiens bija smags un nogurdinošs. Tas pārmaiņus vijās pa džungļu taku un mežonīgo pludmali. Karstuma un mitruma kombinācija šeit dara savu, un faktiski vienīgā vieta, kas pārgājiena laikā ļauj kaut cik atvēsināties,

ir ceļā esošās upītes, kurās ūdens ir patīkami dzestrs. No saules (bet ne no mitruma un karstuma) pasargā biezā koku lapotne, tāpēc iet pa džungļiem bija vieglāk nekā pa pludmali, kur soli apgrūtināja irdenās, tumšās vulkāniskās izcelsmes smiltis. Tomēr lietas, ko šeit


Z O O M L I L L A`

bija iespējams redzēt, atsver visas grūtības. Mūs pārsteidza gan milzīgie neskaitāmo sugu fikusa koki, gan daudzie dažādie putni, gan skaļie mērkaķi, gan neaizmirstamas mežonīgas Klusā okeāna piekrastes ainavas. Santoss mums parādīja arī Dienvidamerikai raksturīgās spilgti krāsainās un ļoti indīgās mazās vardītes - dendrobatus (dažas sugas, starp citu, var aplūkot arī Rīgas Zooloģiskajā dārzā), tās pašas, kuru ādā indiāņi „pamērcē” savus bultu galus, lai tie kļūtu upurim nāvējoši. Piekrastē ik pa laikam uzdūrāmies milzīgiem vaļu skeletiem, kas klusi liecināja, ka daba nežēlo pat lielākos un varenākos. Pēc aptuveni 7 stundu gājiena, jau tuvojoties mūsu galamērķim – Sirēnas reindžeru stacijai, nonācām platākas upes krastos, kas bija jāšķērso, to brienot. Šeit nolēmām izpeldē-

ties. Uz jautājumu, kāpēc arī Santoss nepiebiedrojas, viņš, viltīgi smaidot, atbildēja, ka „šī nav mana dušas diena”. Kad bijām patīkami atvēsinājušies un izkāpuši otrā krastā, mūsu gids ar neslēptu prieku acīs vilka laukā savu acīmredzot ne reizi vien ekspluatēto joka kārti. Zīmīgi, bet, zinot, ka Janka ir no Čikāgas, viņš vērsās tieši pie viņa kā pie amerikāņa: pasaucis viņu sāņus, viņš tam iedeva binokli un norādīja uz vietu, kas bija kādus nieka 100 metrus no mums, kur gulēja milzīgs Amerikas krokodils! Visu cieņu, vismaz ārēji Jankas sejā tajā brīdī nenodrebēja ne vaibsts. Pēc tam, kad bijām nervozi pasmējušies par Santosa lielisko melnā humora izjūtu, viņš steidzās piebilst, ka šie krokodili ļoti reti uzbrūkot cilvēkiem, tāpēc satraukumam nav bijis pamata…

UZ JOGAS PAKLĀ JIŅA ZEM MOSKĪTU TĪKLA Sirēnas stacija bija īpaša vieta. Tajā iespējams nokļūt trijos veidos: ar mazu lidmašīnu, kas nosēžas uz skrejceļa jeb, mūsu izpratnē, lauku ceļa, pa kuru dzen govis; ar laivu no mums jau pazīstamā Dreika līča; vai kājām no Karate, kā to darījām mēs. Ceļotāji tajā pārlaiž nakti (vai pēc izvēles – vairākas naktis), guļot uz grīdas, t.i., paceltas koka platformas, vai teltī (kas tika Edgaram un Jankam), vai vienkārši uz palietota jogas paklājiņa zem moskītu tīkla (kas tika man). Pēdējais variants gan, izrādījās, nemaz nebija tas sliktākais, jo teltīs tur vienkārši nav, ko elpot. Nogurumam mijoties ar izsalkumu, katram no mums izjūtas bija stipri atšķirīgas. Īpašu sajūtu gammu radīja paziņojums, ka šajā vietā mēdzot zagt! Pirmajā brīdī nekļuva

skaidrs, ko tad te, meža vidū, vispār var zagt, bet ieskatoties pieļāvām, ka atsevišķām hipiju grupiņām kaut kas tomēr varētu pielipt rokām ne jau tāpēc, ka gribētos zagt, bet tikai vienkāršotas pieejas dēļ – kāpēc kaut ko nepaņemt, ejot garām... ja nu noder. Nonākot Sirēnas stacijā, esat gatavi uz visai stingriem noteiktumiem. Pēc 17:30 no stacijas teritorijas iziet ir aizliegts, jo pretējā gadījumā, ņemot vērā dažnedažādo indīgo radījumu daudzumu apkārtnē, kas kļūst īpaši aktīvi tieši agrās rīta un atkal krēslas stundās, kad gaiss ir nedaudz vēsāks, ir visai ticams, ka tā varētu kļūt par jūsu pēdējo pastaigu. Turklāt operatīvu medicīnisko palīdzību šajā nomaļajā vietā sniegt ir faktiski neiespējami. Alkoholu stacijā lietot ir aizliegts.


Z O O M L I L L A`

Rio Pacuare ir viena no populārākajām raftinga vietām Kostarikā. Šajā vietā pat ir uzņemtas atsevišķās epizodes slavenajai filmai Jurassic Parc.


Z O O M L I L L A`

S K AT Ī T V I D E O

Lai gan turpat 800 metru attālumā atrodas brīnišķīga un pilnīgi neskarta pludmale, peldēties tur ir aizliegts, jo šajos ūdeņos valda viltīgas straumes, klintis, un tie ir pilni ar haizivīm un krokodiliem. Gaismu, ko nodrošina ģenerators, ieslēdz 18:00 un izslēdz 20:00, kad absolūtas tumsas apstākļos nekas cits neatliek, kā likties gulēt. Šajā vietā ir Wifi, bet nav pilnīgi nekāda mobilo tīklu pārklājuma. Lai vai kā mūs te īsti neinteresēja ne viens, ne otrs, jo, iestājoties tumsai, pietiekami aizraujošu izklaidi nodrošināja koku lapotnē spīdošās, Dievs vien zina, kam kurā brīdī piederošās daudzās džungļu acis. Gulēšanai uz cietās koka grīdas zem moskītu tīkla komentāri nav vajadzīgi – komplektā ar tualetes meklēšanu pilnīgā tumsā nakts vidū un uzgrūšanos rokas bumbas lieluma krupim rada visnotaļ sirreālu sajūtu. Par spīti pirmajām dažādākā līmeņa dalītajām izjūtām, kas atkarībā, no kura no mūsu triju skatupunktiem skatās, dažbrīd svārstījās no dusmām līdz vieg-

lam relaksējošam smaidam, šī pieredze bija neatkārtojama. Starp citu, vakariņas šajā vietā tika pasniegtas kopīgā virtuvē un... vai nu tiešām bija ļoti garšīgas, vai mums tā vienkārši likās… No rīta cēlāmies četros, lai puspiecos daudzo mērkaķu kliedzienu pavadībā jau dotos garajā atpakaļceļā. Lai radītu kaut cik tuvu priekšstatu tam, kādas skaņas tur valda agrā rīta stundā, vajag sevi iztēloties desmitiem Bāskervila suņu ielenkumā. Tādu skaņu radīt spēj tikai viena pērtiķu suga – bļauri (Howler monkeys). Atpakaļceļā no Osas pussalas piestājām atvilkt elpu vietā, ko sauc par Paritu (Parrita). Lai gan šeit varbūt vairs nebija tā absolūti valdzinošā mežonīguma, kurā tik tikko bijām pabijuši, pludmale šeit bija brīnišķīga, un pati viesnīca gan vairāk piemērota romantiskiem braucieniem. Pusotru dienu izmantojām, vāļājoties guļamtīklos pie jūras un sūcot dažādu krāsu Margaritas. Šo vietu arī izmantojām kā plac-


Z O O M L I L L A`


Z O O M L I L L A`

darmu, lai apmeklētu tuvumā esošo Rainmaker parku ar koku galotnēs iekārtajiem tiltiem, kur pēc aptuveni stundu gara vai, pareizāk, īsa pārgājiena daži no mums atcerējās bērnību, lecot no klintīm atvēsinošā kalnu upītē. Iekārtie tilti ir ļoti populāra dabas tūrisma at-

rakcija Kostarikā, un turpmākā ceļojuma gaitā izmēģinājām vairākus tādus dažādas Kostarikas vietās. Īsumā tas ir to vērts, jo, kā zināms, lielākā daļa dzīvības mūžamežos mitinās tieši to lapotnēs, un nekā citādi tā nemaz nebūtu sasniedzama.

STARP DIVIEM VULK ĀNIEM Pa ceļam uz mūsu nākamo izvēlēto apstāšanās vietu ciematiņā Bijagua (neņemos šo vietu latviskot), kas atradās valsts Ziemeļrietumos – kalnos, Sanhosē lidostā atvadījāmies no mūsu drauga Jāņa, kas tieši ap to laiku, kad viņam bija jābrauc prom, beidzot bija aklimatizējies un gatavs piedzīvojumiem. Morāle – nebrauciet tik tālos un eksotiskos ceļojumos uz īsu laiku – pastāv liela iespēja, ka jūs neko nepaspēsiet tā,

pa īstam, izbaudīt. Lai nonāktu mūsu galamērķi Bijagua ciematā starp diviem vulkāniem – Tenorio un Miravalles, mums aizritēja visa atlikusī diena. Braucot kalnos, apkārtējā vide, ka jau sagaidāms, būtiski mainījās. Vienā brīdī mūs aptvēra plaša savanna, un, braucot vēl augstāk, jau sākās mūžam zaļojošie kalnu lietus meži un tā sauktie mākoņu meži (cloudforests). Klimats šeit bija


Z O O M L I L L A`

S K AT Ī T V I D E O

daudz patīkamāks un vēsāks nekā zemienēs, kur pabijām pirms tam, un naktīs aiz loga gaudoja stiprs vējš, kas apkārtējai, jau tā vienreizējajai aurai piešķīra pavisam īpašu noskaņu. Vieta, ko no šejienes pavisam noteikti ir vērts apmeklēt, ir Rio Celleste un tās ūdenskritums –upe, kuras ūdeņi dažādu vulkānisko ķīmisko elementu sajaukuma rezultātā ir spilgti zilā krāsā. Kā jau ierasts, cēlāmies četros no rīta, un atkal jau, lai nonāktu līdz mūs interesējošās takas sākumam, vismaz 5 km bija jābrauc pa pilnīgu bezceļu ar gliemeža cienīgu ātrumu. Savukārt galamērķis bija fascinējošs. Tas ietvēra dažu kilometru pārgājienu pa ļoti dubļainu taku vietā, kas atgādināja mistisku pasaku mežu, kur no mūžzaļiem kokiem nokarājas dažnedažādas liānas un sūnas un kur pilnīgu klusumu ik pa brīdim pārtrauc noslēpumainas, meža iemītnieku izdotas skaņas. Šis bija tā sauktais augstkalnu lietus mežs, ko gandrīz vienmēr savās skavās tur kāds mākonis. Arī

mums par godu smidzināja smalks lietutiņš, kas ik pa brīdim pieņēmās stiprākās lietusgāzēs, ko mēs, biezās koku lapotnes pasargāti, gandrīz vispār nejutām. Sasniedzot upi, pirmajā brīdī grūti noticēt, ka ūdens izteiktā tirkīza krāsa patiešām ir īsta. Šo fenomenu rada sēra un kalcija karbonāta ķīmiskā reakcija. Šis pavisam noteikti ir viens no pasaules brīnumiem, un komplektā ar iespaidīgo ūdenskritumu diez vai kaut ko tādu ir iespējams redzēt kaut kur citur. Pats Bijagua ciematiņš ne ar ko īpašu neizcēlās. Tajā bija veikals, kurā vienuviet varēja nopirkt visu, sākot ar maizi, jogurtu un beidzot ar mopēdu riepām un urbi. Pārtika, tāpat kā jebkur citur Kostarikā, ir samērā vienveidīga un salīdzinoši dārga, un gardēžiem šajā valstī uz neko īpašu cerēt nevajadzētu. Daudzus Kostarikas ēdienus gatavo no pupiņām un rīsiem, tā ir arī populārākā piedeva šajā valstī. Uz šīs „bāzes” gatavo arī tradicionālo Kostarikas pusdienu


Z O O M L I L L A`

ēdienu „Casado”. Tā kā Kostarikā ir populāra liellopu audzēšana, vietām var atrast visnotaļ

baudāmu steiku, bet, ja godīgi, tad man ar to paveicās tikai vienreiz.

K AD GARĀ DIENA IR PAR ĪSU Tā kā autonomas noteikumi neļāva mums ar to izbraukt no valsts, nolēmām vienu dienu veltīt tradicionāla tūrisma tūrei un izbraukt uz blakus esošo Nikaragvu. Tas bija tā vērts, lai gūtu kaut minimālu, bet tomēr ieskatu pilnīgi citādā valstī, kurā demokrātija ir tikai uz papīra un kuru kopš 2007. gada pārvalda autoritatīvais prezidents Daniels Ortega. Jūs jautāsiet, ko tad var iespēt vienā dienā? Īstenībā – ļoti daudz. Granadas, kas ir vecākā koloniālā pilsēta visā Latīņamerikā, un milzīgā Nikaragvas ezera, kurā mīt pat haizivis, apmeklējums jau vien ir tā vērts. Kā mums lepni mācēja stāstīt Kostari-

S K AT Ī T V I D E O

kas puses gids, ja Kostarikā minimālā alga ir ap 400 – 500 ASV dolāru, tad Nikaragvā laba alga ir ap 100 dolāru mēnesī. Tomēr kultūras ziņā Nikaragva mums likās daudz autentiskāka un krāsaināka. Krāsaināka tā bija arī tiešā nozīmē, jo lielākā daļa autobusu rotājās visās varavīksnes krāsās. Krāsas šajā valstī neviens nežēlo arī namu fasādēm. Uz Kostarikas/Nikaragvas robežas darbojas savdabīgi valūtas maiņas punkti – privāti naudas mijēji, kas, sasēdušies rindiņā, ar savu nodarbi rada asociācijas ar valūtas maiņas biznesu agrīnajos deviņdesmitajos pie mums. Valsts salīdzinošās politiskās nošķirtī-


Z O O M L I L L A`

bas dēļ Nikaragvu vēl nav sabojājis masu tūrisms, saglabājot tās dabisko šarmu un cilvēku vienkāršību. Koloniālā pilsētiņa Granada ir ļoti savdabīga, bet ļoti tīra un sakopta. Iespējams, tas ir tikai tūristiem, bet kopējais iespaids tāpat bija ļoti labs. Arī netālu esošā aktīvā Mombacho vulkāna apmeklējums deva savu artavu mūsu iespaidos. No vulkāna krātera pastāvīgi ceļas

augšā indīgu gāzu mākonis, kas rada vienreizēju skatu. Taču, mainoties vējam uz mūsu pusi, nācās ātri vien kāpt atpakaļ busiņā un braukt prom. Ilgāk par 15 minūtēm pie šī krātera uzturēties neesot ieteicams jebkurā gadījumā. Garā diena Nikaragvā, protams, tāpat bija par īsu, lai „uzķertu” šīs zemes dziļāko būtību, bet tā bija tā visa vērta.

BOBA MĀRLIJA SAPŅU ZEME Turpmākajā ceļojuma laikā apmeklējām Kostarikas Klusā okeāna Ziemeļrietumu piekrasti – Guanacaste reģionu, populāro Coco pludmali. No vienas puses, šī ir laba vieta, no kuras doties nirt iepriekš minētajā Papagaijo līcī vai, ja ir laiks, vēlme un iespējas arī tālāk uz Isla Catalina un Bat Islands. No otras puses, šī ir tradicionālā tūrisma vieta – ar bāriem, restorāniem, lērumu amerikāņu tūristu, kuriem nez kāpēc vietējā kolorīta un salsas/kumbjas mūzikas vietā nereti vairāk patīk izbaudīt vesterna stila bārus, kas laikam liek justies kā mājās. Taču par gaumi, kā zināms, nestrīdas, un mēs devāmies tālāk. Ceļā uz Karību jūras piekrasti vienu dienu piestājām slavenā Arenal vulkāna piekājē viesnīcā ar vislabāko skatu visa mūsu ceļojuma laikā. No visiem 120 Kostarikas vulkāniem šis ir īpašs ar to, ka tam ir ļoti izteikta, vulkānam tik raksturīgā konusa forma, ko esam raduši redzēt attēlos, un kopumā tas iemieso mūsu ekspektācijas attiecībā uz vulkānu izskatu. Mūsu viesnīcas mājiņas logi bija vērsti tieši uz šī vulkāna virsotni, kas laikā, kad vulkāns izvirst, it īpaši naktī, droši vien ir neaizmirstams skats. Taču pašlaik vulkāns jau vairākus gadus snauž

un mūsu īsajā uzturēšanās laikā tā arī neatsedza skatam savu mākoņos tīto virsotni. Tā vietā mēs tikām atalgoti ar fantastisku skatu uz Arenal ezeru, kas patiesībā ir mākslīgi veidota ūdenskrātuve. Ceļojuma beigās beidzot nonākam Karību jūras krastā. Bijām dzirdējuši, ka šī ir daudz nedrošāka Kostarikas daļa un naudas makus te aizmugurējās kabatās uz ielas labāk nenēsāt, nemaz nerunājot par kādu kaut cik vērtīgu lietu atstāšanu mašīnā. Karību piekrastes ostas pilsēta Libērija mums vispār tika raksturota kā tāda, kurai ir vienkārši jāizbrauc cauri. Vēlams – ātri. Ja Klusā okeāna piekrastē iedzīvotāju sastāvu pārsvarā veido spāņu pēcteči un metisi (baltās un indiāņu rases pēcteči), tad Karību jūras krastā etniskais sastāvs acīmredzami mainās, un tur ir milzīgs melno cilvēku īpatsvars, kas vismaz mūsu galamērķī – Puerto Viejo – pārsvarā ir iebraucēji no Jamaikas. Salsas ritmus publiskās vietās nomaina regejs, un pirmais cilvēks, ko ieraugām, iebraucot šajā ciemā, ir acīmredzot jau krietni daudzus gadus šeit pavadījis iebraucējs – dredains onka, kura gaitas īpatnības un acu skatiens liecina par to, ka viņš pašlaik atrodas visur citur, tikai ne šeit. Pēcāk


Z O O M L I L L A`

nejauši sastapām viņu vēlreiz pēc pāris dienām, bet nekas neliecināja, ka viņa pasaules uztvere būtu kļuvusi kaut par mata tiesu skaidrāka. Runājot atklāti, Puerto Viejo ir vieta, kurā nevienu nesatrauc, ka marihuāna ir nelegāla. Te nav policijas, ir tikai neskaitāmi zālītes tirgoņi, kuri pat necenšas nekur slēpties. Ja, iestājoties vakaram, gan tūristi, gan vietējie vēl ir tā kā nedaudz atturīgi vai varbūt vēl nav īsti atgājuši no iepriekšējā vakara uzdzīves, tad jau pēc dažām stundām vietējo bāru gaisu piepilda marihuā-

nas dūmu mutuļi, kas neizbēgami iedarbojas uz pilnīgi visām tuvumā esošajām dzīvajām būtnēm. Iepretim šai uzburtajai šaubīgajai ainai, jāsaka: atmosfēra ciematā ir ļoti labvēlīga. Cilvēki ir ļoti pozitīvi. Šeit neviens nevienu neapdraud, un pa ielām pārvietoties ir pilnīgi droši. Tā ir tāda Boba Mārlija sapņu zeme, kur tiešām un atkal jau darbojas koncepts „one love”, ar to atšķirību, ka šeit tas iederas krietni vairāk nekā tālajā Dreika līcī, kur ceļojuma sākumā sastapām vientuļo ceļa gājēju.

VIETA , KUR IR VIEGLI IESPRŪST Ar laika apstākļiem Karību jūras piekraste mūs diemžēl galīgi nelutināja. Pārsvarā bija apmācies. Tāpēc nolēmām izmantot iespēju, ka esam tik tuvu kaimiņvalstij Panamai, un devāmies uz jau iepriekš pieminēto Bocas Del Toro salu grupu. Izvēloties „pareizo ceļu”, no Puerto Viejo līdz pierobežas pilsētai ar Panamu Siksaolai (Sixaola) ir tikai kādi 30 km. Šo ceļa gabalu var mērot ar autobusu, kādu nolīgtu autotransportu vai, kā mūsu gadījumā, ar mašīnu, ko par saprātīgu naudu iespējams atstāt apsargātā autostāvvietā pie robežas. Pati robeža ir oriģināla. Pēc pases sazīmogošanas un formalitāšu nokārtošanas abās robežas pusēs (vīza Latvijas pilsoņiem nav nepieciešama nedz Kostarikā, nedz Panamā, nedz arī iepriekš minētajā Nikaragvā), mēs ar kājām pārejam pāri robežai. Robežas pārejas punkts šeit ir vecs dzelzceļa tilts pāri upei, kur, ja neuzmanās, var iekrist kādā paliela izmēra spraugā. Tiltu kopā ar mums šķērso visdažādākie vietējās publikas pārstāvji ar dažādiem nesamajiem. Atšķirībā no robežas ar Nikaragvu te nav nekādu naudas mijēju.

Robežas otrajā pusē mēs kopā ar pāris itāļiem nolīgstam transportu, kas mūs aizved uz 50 km attālo Almirantes pilsētu, no kuras tad ar motorlaivu (50 – 60 minūšu brauciens) pārceļamies uz lielāko no Bocas del Toro arhipelāga salām Isla Colon. Šī atkal ir gluži cita pasaule. Pirmais, ko sev par lielu pārsteigumu ieraugām, tuvojoties salai, ir prāmis ar nosaukumu skaidrā latviešu valodā „Baltija”. Nākamajā dienā, braucot projām, redzam jau otru identisku prāmi ar nosaukumu „Palanga”. Acīmredzot šī nodokļu paradīze, ko sauc par Panamu, ir liels vilinājums mūsu kuģiem reģistrēties un strādāt zem šīs valsts karoga. Bet ko tad šeit īsti darīt? Nu, pirmkārt, tā ir lieliska niršanas un snorkelēšanas vieta. Ar visu to, ka debesis bija apmākušās un nemierīgā jūra ierobežoja niršanas vietu izvēli, šī bija vieta ar iespaidīgiem un krāšņiem mīksto koraļļu dārziem. Bocas ir valdzinoša maza pilsētiņa ar savdabīgām krāsainām koka mājiņām. Šajā vietā iespējams noīrēt laivu un pārvietoties uz citām


Z O O M L I L L A`

arhipelāga salām, kas kā nu kura piedāvā gan smilšainas pludmales, gan restorānus, gan pavisam oriģinālus naktsklubus uz ūdens (kā, piemēram, Aqua Lounge). Bocas del Toro arhipelāgs tikai tagad sāk attīstīties kā tūrisma galamērķis, tāpēc tās atmosfēra ir nepiespiesta un daudzās salas nerada pārlieku liela cilvēku blīvuma iespaidu. Dažas salas ir pilnīgi neapdzīvotas un piedāvā savas pludmales tiem, kas vēlas lielāku nošķirtību. Tomēr šajā gadījumā esot ieteicams ar laivas vadītāju vienoties par konkrētu cenu, lai nesanāk tā, ka uz salu jūs aizved par vienu

cenu, bet, lai nogādātu atpakaļ, jums jau tiek pieprasīta pavisam cita summa, un jūs kļūstat par situācijas ķīlnieku. Bocas del Toro top arī par populāru ekotūrisma galamērķi. Kopumā šī ir vieta, kur būtu vērts uzturēties ilgāk, jo tā piedāvā daudzas ar ūdeni, pludmali un dabu saistītas aktivitātes un vienlaikus nevainojamu atpūtu. Lonely Planet par Bocas del Toro stāsta, ka ceļotāji, nonākot uz šīm salām, bieži atceļ savus tālākos plānus, jo šī ir vieta, kur ir viegli „iesprūst” un uzkavēties. Vienīgais, esiet uzmanīgi: zogot te visu, kas nav un arī ir piesiets...

BEZ MAZUMA PIEGARŠAS Tuvojās mūsu ceļojuma beigas. Tomēr mums joprojām vēl nebija miera. Atceļā uz Sanhosē nolēmām pamēģināt Kostarikā tik populāro raftingu. Straujās kalnu upes šajā valstī piedāvā šo aktivitāti izbaudīt visdažādākajiem līmeņiem, sākot no pilnīgiem iesācējiem līdz profesionāļiem. Pirms tam katrs no mums bija mēģinājis šo izklaidi dažādās valstīs un palicis ar dalītām izjūtām, bet Pakuares upe (Rio Pacuare) nepievīla... Kostarikā šī ir nosacīti sausā sezona. Daudzviet, ceļojuma laikā šķērsojot upes, ūdens līmenis tajās likās tik zems, ka līdz pat pēdējam brīdim vispār šaubījāmies, vai raftings šajā laikā ir labākā izklaide un vai nesanāks tā, ka mums vairāk būs jānes laivas, nekā laivas nesīs mūs. Taču jāsaka – labi, ka noriskējām. Raftings bija vienreizējs, ūdens upē pietika atliku likām, un arī asas izjūtas dabūjām noķert pietiekami. Rio Pacuare ir viena no populārākajām raftinga vietām Kostarikā, un pēc šīs dienas kļuva skaidrs, kāpēc. Upe plūst cauri netica-

mi gleznainai ielejai, kurā pirmatnējā daba atstāj tik neatkārtojamu un aizvēsturiski neskartu iespaidu, ka šajā vietā pat ir uzņemtas atsevišķās epizodes slavenajai filmai Jurassic Parc. Ieleju gandrīz pilnībā klāj pirmatnējie džungļi, un tikai dažviet tajā ir iespraukušās kempinga vietas vai gluži pretēji – dārgas viesnīcas, kur par numuriņu gribētājiem būs jāšķiras no apmēram 400 ASV dolāriem par vienu nakti. Šis raftings pilnībā pārspēja mūsu uz to liktās cerības. Lietus sezonā (no maija līdz novembrim) Kostarikas upes pārplūst, un laivošana pa tām iegūst jau pavisam citus „apgriezienus”. Tomēr arī šī pieredze bija pietiekami satraucoša, relaksējoša un ainaviski iespaidīga vienlaikus. Sēžoties lidmašīnā atpakaļceļā uz Atlantu, bija sajūta, ka ceļojums bija tieši tik garš, cik nepieciešams. Nebija ne mazuma piegaršas, nedz arī tā, ka būtu bijis par ilgu. Par to, cik daudz paspējām „sadraudzēties” ar šo zemi, varbūt liecina fakts – lai kur mēs brauktu, nekur ne-


Z O O M L I L L A`

darbinieki, nevis jūs paši), kāds pavisam vienkāršs vīrs, kā jau ierasts, pajautāja mums, no kurienes mēs esam. „Letonia,” mēs atbildējām, kā jau ierasts šajās nedēļās, un, mums par neticami lielu pārsteigumu, vīrs pasmaidīja un zinoši noteica: „Ā, zinu, tas ir blakus Lietuvai un Igaunijai.” L

jutāmies sveši. Varbūt tas bija tāpēc, ka bijām šeit uzturējušies pietiekami ilgi, varbūt tāpēc, ka kaut kādā ziņā Kostarika atgādināja Latviju, bet varbūt tāpēc, ka par šīs zemes cilvēkiem un to zināšanu līmeni liecina kaut vai tāds nenozīmīgs fakts. Uzpildot degvielu uzpildes stacijā (degvielu te jums uzpilda uzpildes staciju

L


INTERESANTI LILLÁ

G A BA LI ŅŠ S AU LE S I V E TA Š N E PA


INTERESANTI LILLÁ

Mums, latviešiem, dzintars cieši saistīts ar pašapziņu un nacionālo identitāti. Tieši tāpēc viena no Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada tematiskajām līnijām ir „Dzintara ādere”, kas aicina mūs pētīt, atklāt un paskatīties uz ikdienā ierasto ar jaunu skatu. Dzintars ir „klimatisko force majeure apstākļu ietekmē radies dabas bērns, tīrradnis ar evolūcijas kodu”, raksta „Dzintara āderes” kuratore Vita Timermane-Moora. Apmeklējot izstādes Rīgas muzejos un galerijās, varēs izstaigāt simbolisku jauno Dzintara ceļu un iepazīties ar dzintara kultūrvēsturisko, ģeoloģisko, medicīnisko un māksliniecisko vērtību, bet LILLÁ digitālajās lappusēs šomēnes piedāvājam 12 interesantus faktus par silto saules akmeni.


INTERESANTI LILLÁ

Dzintars ir atrodams dažādos reģionos, piemēram, Meksikā, Dominikā, Birmā, Japānā, pat Aļaskā, bet par komerciāli vērtīgāko uzskata Baltijas un Dominikas dzintaru. Lielākā daļa jeb 80% visas pasaules dzintara daudzuma glabājas tieši Baltijas jūrā. Latvijā vislielākā iespēja atrast dzintaru ir Kurzemes piekrastē (galvenokārt Liepājas apkaimē).


INTERESANTI LILLÁ

Dzintars ir pusdārgakmens, un tam ir 256 krāsu variāciju – no izteikti baltas līdz melnai. Dominējošie toņi ir dzeltenie, taču tie var mainīties līdz sārtiem, brūniem, pat ziliem, zaļganiem un violetiem.


INTERESANTI LILLÁ

Dzintars ir visvieglākais un vismīkstākais no visiem dārgakmeņiem. Īsts dzintars ir tik viegls, ka sālsūdenī negrimst.


INTERESANTI LILLÁ

Tautas medicīnā dzintaru kopš seniem laikiem uzskata par brīnumlīdzekli cīņā ar visām slimībām. Ja dzintars kļūst blāvs, tas nozīmē, ka saules akmens uzņēmis sevī valkātāja negatīvo enerģiju. Tāpēc reizi nedēļā dzintara rotaslietas, kuras valkā ikdienā, būtu vēlams paturēt tekošā ūdenī.


INTERESANTI LILLÁ

Dzintaram piedēvē maģiskas un dziednieciskas īpašības. Piemēram, dzintara krelles jāvalkā barojošām mātēm, lai mazulim veidotos labs raksturs. Neapstrādāta dzintara gabals jāliek blakus spilvenam, lai miegā tiktu aizgaiņāti ļaunie gari. Dzintars spēj sniegt mierinājumu bēdās nonākušam cilvēkam, bet dzintara priekšmeti pasargā māju no ugunsgrēka un zibens.


INTERESANTI LILLÁ

Senajā Romā sievietes vienmēr nēsāja sev līdzi dzintara gabaliņu, jo, sasildot to rokās, tas izplatīja patīkamu aromātu, turklāt uzskata, ka dzintars stimulē ādas atjaunošanos.


INTERESANTI LILLÁ

Saskaņā ar Plīnija rakstīto, Senajā Romā no dzintara veidots talismans maksāja vairāk nekā „veselīgs vergs”.


INTERESANTI LILLÁ

Gladiatori ticēja, ka dzintars, kas iešūts apģērbā, pasargās viņus cīņu laikā.


INTERESANTI LILLÁ

Grieķijā dzintaru saberza un iejauca medū. Šādu maisījumu lietoja galvas un zobu sāpju ārstēšanai.


INTERESANTI LILLÁ

Dzintars ir Lauvas zīmē dzimušo dārgakmens. Lauvas zvaigznājā dzimušajām sievietēm ieteicams valkāt dzintara auskarus un gredzenus, kas pasargās no noskaušanas. Vīriešiem - Lauvām dzīvesspēka un intuīcijas pastiprināšanai ieteicamas dzintara manžetpogas, kaklasaišu adatas un piekariņi.


INTERESANTI LILLÁ

Ja dzintaru redz sapnī, tas simbolizē ceļojumu.

L


INTERESANTI LILLÁ

Dzintars ir uzticības un mūžīgas mīlestības simbols. Desmit gadu kāzu jubileju dēvē par Dzintara kāzām.

L


J Ā ! L I L L A`

SPRI DZ EK LIS I V E TA Š N E P A F O T O : K A S P A R S A L K S N I S , P U B L I C I TĀT E S F O T O


J Ā ! L I L L A`

Aptaujājot draugus un paziņas par to, kādas ir, viņuprāt, latvieti visraksturojošākās īpašības, līderpozīcijās izvirzījās divas – sīkstums un individuālisms. Pieliekot vēl arī neiztrūkstošo strādīgumu, top skaidrs, kāpēc citkārt par kluso, mierīgo, pat kūtro un konservatīvo uzskatītais latvietis ik pa brīdim pārsteidz pasauli. Un pārsteidz tā, ka publikas emocijas tiek sakāpinātas līdz baltkvēlei, pietuvojoties sprādzienbīstamības robežai.

2

#


J Ā ! L I L L A`

Kad pērn Nīderlandes pilsētā Eindhovenā Nils Jansons uzvarēja ikgadējās ekstrēmās skrituļslidošanas sacensībās „Winterclash”, kas ir gada svarīgākās un lielākās šī sporta veida sacensības Eiropā, viņš, atbildot uz žurnālistu jautājumiem, sacīja: „Uz sacensībām nedevos, lai kādam pierādītu, ka esmu pārāks. Mans mērķis bija parādīt savu labāko sniegumu un izpildīt pāris iecerētu triku sev un visiem tiem, kuri mani atbalstīja. Kad paveicu pēdējo triku, pūlis mani vienkārši „iesūca”, pacēla uz rokām, un visi bļāva manu vārdu. Likās neiedomājami, ka, darot to, ko mīlu, es varu iedvesmot simtiem cilvēku un parādīt, ka robežu šai sporta veidā

NILS JANSONS IR UZVARĒJIS NESKAITĀMĀS BALTIJAS MĒROGA SACENSĪBĀS, BET VIŅA LĪDZŠINĒJO SASNIEGUMU TOP 5 IR: 2012.gadā „World Rolling Series” viedo konkursa finālā 1.vieta 2012.gadā ASV ekstrēmās skrituļslidošanas žurnāla „ONE” gada braucējs 2012.gadā „LSGB” (Latvijas skeitparku gada balva) – Gada inline vēstnesis 2013.gadā „Winterclash” sacensībās Nīderlandē un „Summerclash” sacensībās Berlīnē – 1.vieta 2014.gadā „Laced” sacensībās Lielbritānijā – 1.vieta

vienkārši nav.” Jūrmalnieks Nils Jansons pašlaik ir viens no pazīstamākajiem jaunās paaudzes skrituļslido-

sportiskie rezultāti jau sen atbilda profesionāla

tājiem pasaulē, un starp Nila sasniegumu ie-

braucēja līmenim, oficiālu pro braucēja statusu

dvesmotajiem ir arī ASV ekstrēmo skrituļslidu

Nils iegūst tikai tagad.

ražotājs „Remz”, kas nule kā laidis klajā skrituļ-

„Sarunas ar sponsoriem par skrituļslidām ar

slidas ar latvieša vārdu.

manu vārdu uzsākām vairāk nekā pirms gada.

„Šis notikums vienkārši bija īstajā laikā, un tas

„Remz” amatieru komandā biju jau 6 gadus, un

ir tikai papildu stimuls turpināt aizvien labāk.

uzticība šai kompānijai ir devusi rezultātus. Ļoti

Esmu ļoti priecīgs, bet tas ir tikai vēl viens solis

priecājos, ka drīzumā manas slidas būs pieeja-

tālāk, vēl ir daudz pakāpienu priekšā un jātur-

mas visā pasaulē. Liels paldies jāsaka manam

pina iet,” teic Nils Jansons.

brālim Mārtiņam Jansonam, kurš mani ir atbal-

Tieši pēdējo gadu sportiskie sasniegumi Nilam

stījis un motivējis jau no pirmās dienas. Paldies

ir vainagojušies ar katra skrituļslidotāja sap-

arī visiem maniem draugiem un ģimenei, jo bez

ni – personīgām pro modeļa skrituļslidām. Lai

līdzcilvēkiem un atbalsta nekas tāds nebūtu ie-

gan jaunā sportista braukšanas meistarība un

spējams.”

Likās neiedomājami, ka, darot to, ko mīlu, es varu iedvesmot simtiem cilvēku un parādīt, ka robežu šajā sporta veidā vienkārši nav.


J Ā ! L I L L A`

2012. gadā Nils ieguva ASV ekstrēmās skrituļslidošanas žurnāla „ONE” gada braucēja titulu.


J Ā ! L I L L A`

S K AT Ī T V I D E O

Publicitātes video

PASAULĒ BĪSTAMĀKIE SPORTA VEIDI Par bīstamākajiem ekstrēmā sporta veidiem žurnāls „Forbes” atzinis beisdžampingu (lēkšanu ar izpletni no neliela augstuma), frīdaivingu (niršanu bez akvalanga), niršanu zemūdens alās, slēpošanu no kalna lielā ātrumā, vindsērfingu lielos viļņos, alpīnismu un kajakingu pa 5. grūtības pakāpes upēm. Tomēr nāves gadījumu un traumu statistikas priekšgalā ir tādi tradicionālie sporta veidi kā motosports, jāšanas sports, ūdens slēpošana, sacensības ar ātrumlaivām, lidošana ar gaisa balonu, BMX, braukšana ar kalnu velosipēdu un klinšu kāpšana.

Nils pašlaik atrodas ASV, lai prezentētu savas

Šogad no 8.–10. augustam „Ghetto Games” fes-

skrituļslidas. Šī gada plānos ir dalība lielākajās

tivālā Ventspilī norisināsies „Nils Jansons Invi-

sacensībās visā Eiropā, kā arī viesošanās Āzijas

tational” sacensības, kurās viesosies Nila drau-

valstīs gada otrajā pusē.

gi un labākie skrituļslidotāji no visas pasaules. L

L


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


VIŅPUS LILLÁ

TR A K Ā , DU LL Ā M Ī LE S TĪ BA R E I N I S FJ O D O R O V S


VIŅPUS LILLÁ

„Bija karsta jūlija diena, un es nolēmu aizbraukt pēc dzeramā ūdens uz aku, kas atrodas tuvējā ciematā. Pa ceļam es ieraudzīju blondu meiteni zaļā kleitā, viņa mēģināja nostopēt manu mašīnu. Es apstājos, lai gan man nebija pa ceļam ar viņu, bet es izlikos, ka braucu tajā pašā virzienā, un viņa iekāpa manā mašīnā. Mašīnā skanēja mans mīļākais radio, un, pirms mēs pat sākām runāt, viņa pagrieza mūziku skaļāk, tas mani ļoti pārsteidza,” stāsta Harris par pirmo reizi, kad viņš satika Renāti. „Un pēc stundas mēs jau mīlējāmies jūras krastā,” smejoties piebilst Renāte. Pagājušajā vasarā Renāte devās no Krāslavas uz Grieķiju, lai divus mēnešus strādātu par animatoru bērnu nometnē. Kad viņa iepazinās ar Harri, kurš kopā ar ģimeni dzīvoja mazā pilsētiņā Agios Nikolaos Halkidikis, viņa nedomāja, ka šīm attiecībām varētu būt nākotne. „Man likās, ka tas ir īslaicīgs vasaras romāns, es pat nevarēju iedomāties, ka viss beigsies šādi,” smaidot saka Renāte. Jau piecus mēnešus Harris dzīvo kopā ar Renāti viņas lauku mājā, kas atrodas 5 km no Krāslavas. Lai gan ziema ir veiksmīgi pārdzīvota, tomēr vēl nav skaidrs, kā Harris dzīvos Krāslavā, jo atrast darbu, nezinot ne krievu, ne latviešu valodu, pagaidām izskatās neiespējami. Bet uz jautājumu par nākotnes plāniem Harris atbild ar smaidu: „Es ļoti gribētu mazu ēzelīti, kas mums palīdzētu saimniekot. Jums Latvijā ir ēzelīši?”

2

#


VIŅPUS LILLÁ

„Mums nav dušas, tāpēc, lai nomazgātos, kausējam sniegu un pildām plastmasas konteineros. Pirmo reizi, kad Harris mazgājās, bija 15 grādu sals, un viņam piesala pēdas pie ledus. Viņš nesaprata, kas notiek, un sāka skaļi kliegt. Tas viņam bija liels pārsteigums,” smejas Renāte.


VIŅPUS LILLÁ

Renāte apzvana vietējos uzņēmumus, mēģinot atrast Harrim darbu.


VIŅPUS LILLÁ

Harris katru dienu mācās latviešu valodu, lai ar laiku varētu atrast darbu Krāslavā vai Daugavpilī.


VIŅPUS LILLÁ

Lai gan Harrim un Renātei muzikālā gaume nesakrīt (Harrim patīk smagais metāls), viņi abi labprāt skatās kopā filmas.


VIŅPUS LILLÁ

Harris bieži sazvanās ar savu ģimeni Grieķijā skaipā, bet attiecības ir sarežģītas. „Esmu vienīgais dēls, tāpēc ģimene ir noskaitusies uz mani, viņi neatbalstīja manu pēkšņo lēmumu pārcelties uz Krāslavu,” stāsta Harris.


VIŅPUS LILLÁ

Renātes māja atrodas stundas gājienā no Krāslavas. Lai nokļūtu līdz pilsētai, jāiet vairākus kilometrus gar dzelzceļa sliedēm.

L


J A U TĀ L I L L Á

HUTTERSTOCK

JA N O DUŠ A S I Z N Ā K A M TĪ R I , K Ā PĒC DV I ELIS TO M ĒR PA LI EK N E TĪ R S?


ENRIKO

GINTS VALDMANIS

pārdošanas direktors

fitnesa treneris

Hmm... Manuprāt, pēc dušas dvielis

Varbūt dvielis paliek netīrs, jo, ejot ārā no

paliek nevis netīrs, bet slapjš.

dušas, tas ticis sajaukts ar kāda cita cilvēka dvieli, kas patiesībā izrādījās grīdas lupata, kuru tur aizmirsusi apkopēja.

RAITIS MENKINS dīdžejs

Nu dikti āķīgs jautājums! Laikam jau taisnība teorijai, ka, mazgājot zem krāna dārzeņus, tie paliek tīri, bet mamma šo ūdeni dzert tomēr neiesaka. Gribētos atbildēt tā, lai pašam jāpasmaida, bet pirmdienas humora izjūta tomēr mani pieviļ...


GARŠĪGI LILLÁ

S VA I G I E SPA RĢ EĻU S A L ĀTI NORMUNDS BAR ANOVSKIS, AIK ĀGARŠO


P

avasarī košas un sulīgas krāsas vēlamies redzēt ne tikai apģērbā, bet arī uz pusdienu šķīvja. Tāpēc Rimi veselīgas ēšanas kustības Aikāgaršo šefpavārs Normunds Baranovskis piedāvā pavasarīgi zaļu recepti, kas sniegs spēku, enerģiju un mundrumu.

SASTĀVDAĻAS Sparģeļi – 1 bunte, zaļās pākšu pupiņas – 1 sauja, Šalotes sīpols – 1 gab., pistāciju rieksti – 1 sauja, sukādes pēc izvēles – 1 sauja, olīveļļa – 3 ēdamk., aveņu etiķis – 1 ēdamk., medus – 1 tējk., svaiga piparmētra – neliela saujiņa.

PAGATAVO: Katliņā uzvāri ūdeni, pievieno šķipsniņu sāls un tējkaroti olīveļļas. Nomizo un liec vārīties sparģeļus, pākšu pupiņas, vāri trīs minūtes. Pagatavo mērci – sagriez sīpolus, sakapā piparmētru, pievieno etiķi, medu un olīveļļu. Kārto uz šķīvja sparģeļus, pākšu pupiņas un pārlej ar mērci. Pa virsu kaisi riekstus un sukādes.

AIKĀGARŠO PADOMS! Zaļos sparģeļus vāri ne ilgāk par trijām minūtēm, savukārt baltos – četrām minūtēm, tad tie nezaudēs savu patīkamo kraukšķīgumu. Labu apetīti!

L


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

RI Č A R DS I I I D A I L E S T E ĀT R Ī P I R M I Z R Ā D E 16 . M A I J Ā

1

3


K

araļu krāsa izsenis ir bijusi tumšsarkanais purpurs. Asinskrāsa. Šekspīra Ričards III ir sātans cilvēka izskatā, negantākais varmāka zemes virsū, kura asiņai-

nais ceļš uz troni vijas caur noziegumiem, meliem, viltu, arvien jaunām ļaunprātībām un slepkavībām. Katrs nākamais noziegums viņa cīņā ir briesmīgāks par iepriekšējo. Karaļa slepkava, sava brāļa slepkava, savas sievas un draugu, savu sabiedroto slepkava – Ričards savā ceļā atstāj vien līķus un asiņu straumes. Viņš upurē visus savus līdzgaitniekus. Un tomēr mēs nevaram neapbrīnot šo titānisko antivaroni, kuram nav svēts ne cilvēku, ne dievu likums. Kas mūs intriģē šajā tirānā, kurš uzskata sevi par pārcilvēku, kam ir tiesības lemt citu cilvēku likteņus? „Visu par neko,” tāds ir Ričarda III moto. Kā dēmonu apsēsts, viņš iet savu ceļu. Bet liela uguns pati sevi dzēš... Nekas sliktāks gluži vienkārši vairs nevar notikt – ir jānāk kādam cerības staram. Lomās:

Artūrs Skrastiņš, Gints Andžāns, Indra Briķe, Ar-

tūrs Dīcis, Olga Dreģe, Dainis Grūbe, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Pēteris Liepiņš, Mārtiņš Počs, Artis Robežnieks, Aldis Siliņš, Lauris Subatnieks, Vita Vārpiņa, Juris Žagars, Juris Strenga. Režisors – Viesturs Meikšāns.


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

S A PŅ U G R Ā M ATA D A I L E S T E ĀT R Ī PIRMIZR Ā DE 18. M A I JĀ

3

3


S

aulainā svētdienas rītā krāmu tirgū no kādas večiņas Marks par 1 eiro nopērk necilu blociņu. Tas nāk komplektā ar džeza plati, un pirmajā lapā uz tā ir rakstīts:

„Sapņu grāmata”. Pavadot jautri skurbu vakaru, Marks ar savu draudzeni ieķēpā blociņā vieglprātīgus ierakstus. Un pēkšņi viņa muļķīgie ieraksti sāk piepildīties dzīvē. Nama apsaimniekotāja motorolleram pieaug ziloņa snuķis, un, pie-

zvanot uz picas piegādes telefona numuru, Markam otrā galā atbild: „Leitnants Pipkins gatavs pakalpot.” Bīsties no savām vēlmēm, jo tās var piepildīties! Un ko darīt, kad kāds aiz gara laika iezīmējis blociņā Kazimira Maļeviča melno kvadrātu? Lomās:

Ģirts Ķesteris, Lauris Dzelzītis, Kristīne Neva-

rauska, Inita Dzelme, Juris Bartkevičs, Gints Grāvelis, Valdis Liepiņš, Jānis Paukštello. Režisors – Mihails Gruzdovs.


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

DEK A M ERO NS S PA S TI L Ā L I E PĀ J A S T E ĀT R Ī PIRMIZR ĀDE 25. APRĪLĪ

5

3


P

ikantie stāsti „Dekamerons SPA stilā” tapuši pēc britu rakstnieces un dramaturģes Fejas Veldones romāna motīviem. Viņas darbi, kuri tiek pieskaitīti feminisma

literatūrai, stāsta par mūsdienu sieviešu dzīvi pasaulē, kurā valda vīrieši. Ne tikai romāna „Dekamerons SPA Stilā” nosaukumā, bet arī darba struktūrā vērojamas paralēles ar Bokačo 14. gadsim-

tā sarakstītajām novelēm, kurās, bēgot no mēra, kādā villā satiekas vairākas sievietes un vīrieši, kas, laika vilcināšanas nolūkā, stāsta pašu piedzīvotus stāstus par mīlestību, cilvēku gribasspēku u.tml. Arī Veldones romānā tieši stāsti veido darba struktūru. Tikai 21. gadsimtā sievietes bēg nevis no slimības, bet stresa pilnās dzīves, kurā lielu lomu ieņem gan karjera, gan, protams, vīrieši. Iestudējuma centrā ir sešas sievietes, kuras atveido aktrises – Inese Kučinska, Anete Berķe, Agnese Jēkabsone, Everita Pjata, Ilze Jura un Signe Ruicēna. Viņas visas ierodas kādā prestižā SPA, lai, atpūšoties un tukšojot vienu šampanieša glāzi pēc otras, atklātu savas dzīves noslēpumus. Viņu vidū ir gan neiroķirurģe, kurai ir doktora grāds, bet kura nespēj satikt savu īsto vīrieti, gan lektore, kurai stresa gadījumā pulss sasniedz 200 sitienus minūtē. Citās lomās – Mārtiņš Kalita, Gatis Maliks, Viktors Ellers, Edgars Ozoliņš, Rolands Beķeris, Marģers Eglinskis un Sandis Pēcis.


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDES

7

3


P

ablo Pikaso uzskatīja, ka sievietes ir vai nu dievietes, vai kājslauķi. Mākslinieka seksuālā apetīte bija monstroza, un viņa dzīvē bija daudz sieviešu. Dažas no tām

bija īpašas, un viņš tās ir iemūžinājis savās gleznās un skulp-

tūrās. Mākslas vēsturnieki un biogrāfi parasti viņas atklāj visai skarbi, attēlojot viņas kā muļķīgas, nenozīmīgas, histēriskas, netikumīgas, ar visai ierobežotu intelektu apveltītas būtnes. Parasti šie mākslas vēsturnieki un biogrāfi ir vīrieši. Varbūt ir vērts ieklausīties, kas par šo visu ir sakāms sievietēm? Lomās:

Ilze Vazdika, Lilita Ozoliņa, Akvelīna Līvmane,

Ieva Segliņa


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E S

L A I K M E TI U N PER S O N Ī BA S L I E PĀ J A S M U Z E J Ā LĪDZ 25. M AI JA M

1

Turpinājums

3


S

anktpēterburgas Vaska figūru muzeja ceļojošā izstāde “Laikmeti un personības” Liepājā būs atvērta līdz 25.maijam un tajā tiks eksponētas divdesmit piecas

biblisku, vēsturisku un slavenu personību vaska figūras. Viena no centrālajām kompozīcijām – pēc Leonardo da Vinči gleznas “Svētais vakarēdiens” motīviem veidotais Jēzus ar 12 mācekļiem. Izstādē pārstāvētas arī antīkās pasaules izcilās personības. Moderno laikmetu izstādē pārstāv mākslinieks Salvadors Dalī, kinozvaigzne Merilina Monro, 1963.gadā atentātā nogalinātais ASV prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs ar sievu Žaklīnu Kenediju, kā arī Krievijas politiķi – Dmitrijs Medvedevs un Vladimirs Putins.


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E S

V I JA C ELM I Ņ A . DU B U LTĀ R E A LITĀTE M Ā K S L A S M U Z E J Ā „ R Ī G A S B I R Ž A” LĪDZ 30. JŪNI JA M

3

3


V

ijas Celmiņas darbu izstādē būs iekļautas mākslinieces gleznas, zīmējumi un grafika. Šī būs nebijusi iespēja iepazīties ar pazīstamās mākslinieces daiļ-

radi, kas no 20.gs. 60.gadiem iekļauj popmākslas, fotoreālisma un konceptuālisma izpausmes. Celmiņas darbi atrodas nozīmīgākajās mūsdienu mākslas kolekcijās pasaulē - Mūsdienu mākslas muzejā Ņujorkā, Metropolitēna mākslas muzejā, Pompidū mākslas centrā Parīzē, Nacionālajā Teita galerijā Londonā u.c.

S K AT Ī T V I D E O

youtube.com


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E S

JAU N Ā S I E V IŠĶ Ī BA R O M A N A S U TA S U N A L E K S A N D R A S B E Ļ C O VA S M U Z E J Ā L Ī D Z 9. S E P T E M B R I M

5

3


I

zstādē „Jaunā sievišķība” eksponētas gleznas, grafikas, fotogrāfijas un citi materiāli, kas raksturo 20. gadsimta 20. gadu moderno sievieti, no Latvijas Nacionālā mākslas

muzeja, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja, Latvijas Fotogrāfijas muzeja un citām kolekcijām. Pirmais pasaules karš un neatkarīgas valsts nodibināšana vieš būtiskas pārmaiņas Latvijas sieviešu dzīvēs, jo beidzot tika realizēti jau 19. gadsimta nogalē aizsāktās sieviešu emancipācijas kustības galvenie centieni. Tika veidoti specializēti sieviešu žurnāli, kuros sievietes izglītoja savas laikabiedres par aktuāliem sabiedriski-tiesiskiem jautājumiem, gan sniedza padomus skaistumkopšanā un mājturībā. Šajos izdevumos, tāpat kā literatūrā un mākslā parādījās noteikts tā laika jaunās, modernās sievietes tēls.

S K AT Ī T V I D E O

youtube.com


E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L S

ŠEK SPĪ R A FE S TI VĀ L S 16 .–2 0 . M A I J Ā

1

3


A

tzīmējot izcilā angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra 450.dzimšanas dienu, no 16. līdz 20.maijam arī Latvijā notiks Šekspīra festivāls, kura

laikā paredzēta Šekspīra traģēdijas “Ričards III” pirmizrāde 16.maijā Dailes teātrī. 17.maijā plānots Šekspīra laika tirgus Rīgā, Kalnciema kvartālā, kas ietvers iepirkšanos Šekspīra laika garā, muzikālus priekšnesumus, LKA topošo aktieru, laikmetīgās dejas horeogrāfu, LKA Latvijas Kultūras kole-

džas studentu, Rīgas Doma kora skolas audzēkņu uzstāšanos Šekspīra lugu fragmentos un izrādē “Perikls”. 19.maijā Londonas teātris “Shakespeare’s Globe” pasaules turnejas “Globe to Globe” ietvaros Dailes teātrī viesosies ar Šekspīra traģēdiju “Hamlets”. 20.maijā Dailes teātra Mazajā zālē paredzēta starptautiska konference “Šekspīrs: autentiskais un mūsdienīgais” (“Shakespeare: Authentic and Contemporary”), kurā piedalīsies Latvijas un Lielbritānijas Šekspīra pētnieki, teātra režisori, izglītības programmu un mārketinga eksperti. Savukārt Šekspīra lugas “Divi džentlmeņi no Veronas” versiju 31.maijā MihailaČehova Rīgas Krievu teātrī izrādīs LKA 4.kursa topošie aktieri.


E J UZ LILL Á RĪG A 2014

K U LTŪ R A S VA S A R N ĪC A E SPL A N Ā DE 2014 LĪDZ 5.OK TOB RIM

1

3


29.

aprīlī trešo sezonu sākusi Eiropas kultūras galvaspilsētas kultūras vasarnīca „Esplanāde 2014”. Kultūras vasarnīca rīdziniekiem, kā arī

ikvienam Rīgas viesim kalpos kā atpūtas zona, kur atraktīvā formā iesaistīties Rīga 2014 notikumos. „Esplanāde 2014” iemieso vasarnīcas būtību – tā ir vieta, kur katram atrodas, ko darīt, un kur ikviens ir piederīgs. Kultūras vasarnīcas programmā katrai nedēļai būs sava tēma. Esplanādē darbosies Rīga 2014 informācijas stends, kafejnīca, kurā būs iespēja nobaudīt „Laimas” saldumus un Latvijā iecienītāko saldējumu „Ekselence”, suvenīru tirdzniecības vieta, apzaļumota terase, kā arī Rīga 2014 partnera Lattelecom nodrošinātais bezmaksas wi-fi internets. „Esplanāde 2014” piedāvās īpašas programmas arī šīs vasaras lielākajās kultūras norisēs, tostarp Pasaules koru olimpiādes laikā no 9. līdz 19. jūlijam, starptautiskais ielu mākslas un pasaules mūzikas festivālā „RE RE Rīga” no 9. līdz 11. augustam. „Esplanāde 2014” strādā katru dienu no pl.12.00 līdz pl. 20.14 (vai līdz pasākuma beigām). Visi pasākumi kultūras vasarnīcā bez maksas.


EJ UZ LILLÁ KINO

V I E S N ĪC A “DIŽ EN Ā B U DA PE Š TA” P I R M I Z R Ā D E 2 8 . M A R TĀ I E S A K A I E VA V I E S E

1

3


A

merikāņu režisora un scenārista Vesa Andersona („Mēness lēkta karaļvalsts”, „Fantastiskais Lapsas kungs”, „Ceļojums uz Dardžilingu”) rokrakstu ir vieg-

li pazīt un grūti neapjūsmot. Lai kādu stāstu autors vēstītu, tajā būs maģiska noskaņa, krāšņa vizualitāte un daudz smalku, brīžiem tīri dekoratīvu detaļu, kas atgādina, cik neparasta ir dzīve, ja to uzmanīgi vēro. Arī „Viesnīca „Diženā Budapešta”” (The Grand Budapest Hotel) satur režisoram tipisko elementu pārbagātību, turklāt stāsts meistarīgi rotaļājas ar laiku, atkāpjoties arvien tālāk pagātnē. Pašā ievaddaļā mēs esam mūsdienās, kur meitene aplūko kādam rakstniekam veltītu pieminekli. Darbība sākas astoņdesmitajos gados, kur šis rakstnieks sāk atcerēties laisko jaunību viesnīcā „Dižā Budapešta” – kara novārdzinātā un it nemaz vairs ne dižā. Tālākie laika līkloči mūs aizved uz starpkaru gadiem, kur vēlākais viesnīcas īpašnieks Zero Mustafa vēl ir jauns imigrants, un darbam grandiozajā viesnīcā viņu apmāca cienītais konsjeržs Gustavs H. (britu aktieris Ralfs Fainss, kurš nesen paviesojies Rīgā). Gustavam H. ir vājība uz padzīvojušām dāmām un viņu naudu. Kad kāda no šīm dāmām (Tilda Svintone) nomirst, atstādama viņam ļoti dārgu gleznu, sākas pamatīgas nepatikšanas. Atšķirībā no viegluma, kas caurstrāvoja režisora pēdējo filmu „Mēness lēkta karaļvalsts”, „Viesnīca „Diženā Budapešta”” ir skumju un vispārējas ironijas ietonēta – taču filmai netrūkst dzirkstošas asprātības, par ko īpaši rūpējas plašais izcilu aktieru orķestris: Ovens Vilsons, Bils Murejs, Adrians Broudijs, Vilems Dafo, Edvards Nortons un citi.


EJ UZ LILLÁ KINO

IZ DZ Ī VO TI K A I M Ī LĒ TĀ J I PIRMIZR ĀDE 4. APRĪLĪ I E S A K A I E VA V I E S E

3

3


N

eatkarīgais amerikāņu kino režisors Džims Džārmušs, kurš labi pazīstams ar tādām filmām kā „Mironis”, „Nakts virs zemes”, „Kafija un cigaretes”,

pievērsies žanram, kas pēdējos gados bijis vairāk aktuāls pusaudžu meiteņu auditorijai, – vampīrkino! Izsmalcinātība, gadsimtos uzkrāts miers un dziļš viedums, kas piemīt Džār-

muša vampīrvaroņiem, piešķir izvēlētajai tēmai pavisam jaunu dimensiju. Ādama (Toms Hidlstons) un Ievas (Tilda Svintone) mīlestība ilgst jau gadsimtiem, un nemirstības fons ļauj abiem rāmi satuvināties pēc pašķiršanās. Ādams dzīvo Detroitā, izolējies no pasaules un jēgu dzīvei gūdams vienīgi mūzikā, ko rada. Taču viņam ir grūti izturēt pasaules nejēdzīgo gaitu un jo īpaši muļķīgos zombijus – tā vampīri dēvē mirstīgos. Ieva ierodas pie drauga brīdī, kad viņš jau ir sagatavojis ieroci, ar ko veikt pašnāvību un, ieviešot viņa dzīvē sarunas un maigumu, palīdz cīnīties ar pārlaicīgo depresiju. Taču visu draud izjaukt Ievas mazā māsa Eva, kas neaicināta uzrodas Ādama miteklī, un meklē jautrību, neievērodama pārējo robežas un vēlmes. Filma ir vizuāli eleganta – tā iesākas ar kadriem, kas burtiski liek sareibt galvai, taču arī tālākajā gaitā attēla valoda ir smalka un precīza – tajā notverts un estetizēts romantiskām attiecībām raksturīgais maigums un trauslums. Filmā netrūkst arī dažādu asprātību, piemēram, dodoties uz slimnīcu nelegāli iepirkt nepieciešamo asiņu devu, Ādams izvēlas vārdu „dr. Fausts”, bet Ieva, lai draugu iepriecinātu, pagatavo asiņu saldējumus uz kociņa.


LILLÁ KOMANDA

LINDA SAULĪTE

IVETA ŠNEPA

linda.saulite@lilla.lv

iveta@lilla.lv

LILLA` izdevēja un vadītāja

LĪGA VEKMANE stils

LILLA` galvenā redaktore

SANDRA KRAUZE

literārā redaktore

IEVA VIESE

LILLA` autore, kinokritiķe

ŠO LILLÁ NUMURU VEIDOJA

ILZE ANNA VĪTOLA LILLA` autore

RŪTA KESNERE

LILLA` autore, Diena

A SNĀTE VA SIĻ JEVA LILLA` autore


ROLANDS R ATFELDERS

TOMS NORDE

KRISTĪNE K R A U Z E -S L U C K A

REINIS FJ O D O R O V S

LILLA` autors

foto

foto

foto

Rīga, Cēsu iela 31, korpuss 3, LV-1012 birojs@lilla.lv +37167374574

EDIJS PĀLENS foto


Pirma interaktīvā grāmata par basketbolu! PIEEJAMA BEZMAKSAS


Issuu converts static files into: digital portfolios, online yearbooks, online catalogs, digital photo albums and more. Sign up and create your flipbook.