Lilla

Page 1

ŽANETE SKARULE UN L AURIS SUBATNIEK S

0 7/ 0 8

SAVĀDA VA SAR A 1

#


SLEJA LILLÁ

SL AV EN I E V Ī RI E ŠI UN VIŅU N EG LĪTĀ S SI E VA S FOTO:SHUTTERSTOCK

LINDA SAULĪTE, ŽURNĀL A LILL Á IZDEVĒJA


SLEJA LILLÁ

P

ublikāciju ar šādu virsrakstu nesen pamanī ju kādā medijā, ko katru dienu lasa desmitiem tūkstoši. Neesmu naiva un karojoša ideāliste, protams, saprotu, kādēļ plašsaziņas līdzekļi publicē šādu ziņu. Un tomēr šī pašos pamatos tik absurdā publikācija lika apstāties un padomāt par atbild ī bu. Mūsu pašu atbild ī bu – izteiktā un uzrakstītā vārda pēcgaršu.


Ko nozīmē neglītā sieva? Kāds ir standarts, kas

nepieķerties virspusējiem raksturvārdiem, bet

nosaka, kura ir tā glītā un kura – neglītā sieva?

apstāties un ieklausīties pateiktā būtībā. Lat-

Cik man būtu jāsver, un cik gadu jaunai, kādā

vieši ir fantastiski un talantīgi cilvēki. Par to,

krāsā jābūt maniem matiem lai es būtu glītā sie-

veidojot žurnālu LILLA`, uzzinu arvien vairāk.

va? Un pats galvenais – kurš ir tas, kas noteiks,

Mūsu žurnāla interviju un stāstu varoņi, par

kurā kategorijā – glīto vai neglīto sievu – es

kuriem rakstām, ir personības, kuru dar-

tieku ieskaitīta? Vai manu skaistumu nomērīs,

bi vai dzīvesziņa ir tā vērtība, par ko gribam

par standartu ņemot konkrētā medija izdevēja

pastāstīt lasītājiem. Un tas izdodas, jo nedalām

sievu vai arī kāda populāra aktiera sievu? Vai

cilvēkus slavenajos un neglītajos. Tas, pro-

fascinējošā un talantīgā aktrise Merila Strīpa

tams, ir aforisms, bet gribu pateikt – priecājos,

ir skaistā vai neglītā sieva? Un te nederēs at-

ka, atmetot kategorizēšanu un citu vērtēšanu

bildes – skaista ir slaida blondīne vai brunete,

pēc standartiem, kuru nav, var uzrunāt un ier-

vecumā līdz 30 gadiem un – vēlams – garumā

audzīt, cik daudz interesantu cilvēku Latvijā

virs 170 centimetriem. Vai tā ir skaista slavena

un ārpus tās darbojas, dzīvo un domā par mūsu

vīrieša sieva? Ļoti Iespējams, bet ne jau es vai

valsti. Lai neizklausītos augstprātīgi pareiza –

kāds medijs to noteiks. Vienīgais, kurš varētu to

visu zinu un saprotu, tie citi tikai vēl ne –, varu

kategorizēt, bet pavisam noteikti nedara, ir šīs

teikt, ka mans ceļš no neglītajām sievām līdz

sievietes vīrs – slavenais vai neslavenais vīri-

LILLA` ir tikai nupat pietuvojies šim rezultā-

etis.

tam. Veidot un izdot žurnālu bijusi mana lo-

Taču runa jau nav par sievām vai vīriem, bet

lota ideja pēdējos padsmit gadus. Iedomājos,

par to, ko mēs domājam paši par sevi un ko par

kā es harmoniski, dzerot kafiju latte, rakstīšu

mums domā satura ražotāji un publicētāji. Katrs

žurnālam sleju, kurai pievienota, protams, būs

medijs ģenerē tādu saturu, kurš patiks tā lasītā-

mana skaistā un stilīgā fotogrāfija un uz galda

jam – pēc kvalitātes, interesēm un inteliģences

būs neskaitāmi ielūgumi uz lieliskiem pasāku-

prasībām. Protams, jo plašāks un apjomīgāks

miem. Patiesi, idejas piepildās. Realitātē savu

medijs, jo satura amplitūda lielāka – no kvali-

pirmo sleju žurnālam LILLA` es uzrakstīju pirms

tatīvas pētnieciskās žurnālistikas līdz neglīta-

septiņiem mēnešiem pavisam ne harmoniski

jām sievām. Un tomēr es novēlu ikvienam medi-

un mierīgi – vēlā vakara stundā, pēc vairāku

jam, lai tam nebūtu jāražo un jāpublicē šādi

mēnešu darba 24/7. Arī ielūgumi man pārs-

raksti, jo tos neviens nelasītu un nepieprasītu.

varā pienāk elektroniski, un pasākumu vietā es

Jaunajā LILLA` numurā vairāki interviju varoņi

biežāk izvēlos beidzot būt mājās. Protams, ir

izsakās par to, cik svarīga ir publiskā mediju

stilīgas fotogrāfijas, uzlabotas ar prasmīga fo-

telpa un cik liela ietekme ir izteiktajam vār-

togrāfa palīdzību, un ir latte. Tomēr svarīgāks

dam. Es piekrītu, bet tikpat svarīgi ir arī tas,

par slejas uzrakstīšanu un skaistu foto ir kļuvis

ko mēs paši saturiski patērējam un pieprasām.

kas cits – daudz, daudz darba, veidojot un radot

Un svarīgi ir neapvainoties, ja kāds pasaka

žurnālu, kura izlasītā vārda pēcgarša ir īsta un

publiski, ka mums vēl daudz jāaug un jāat-

skaista. Varbūt ierastāk ir lepoties ar žurnāla

tīstītās, kā nesen to pateica Alvis Hermanis in-

interviju varoņiem, bet visvairāk es priecājos,

tervijā žurnālam Sestdiena. Neapvainoties un

ka LILLA` strādā lieliska komanda, kas idejas 4


SLEJA LILLÁ

un vīziju pārvērš lasāmā, skatāmā, klausāmā

varu un arī nevajag uzskaitīt visu, ko varēsiet

un patiesi baudāmā žurnālā LILLA`. Un šis LIL-

izlasīt jaunajā LILLA`, taču zinu, ka jums patiks

LA` numurs ir izdevies fascinējoši latvisks un

un pietiks lasāmā, skatāmā un klausāmā līdz

personībām bagāts. Žanete Skarule, Lauris

pat augustam, kad gaidāms nākamais LILLA`

Subatnieks, Gustavs Terzens, Ilze Jaunberga,

numurs.

Kristīne Garklāva, Jānis Šipkēvics, Dita Lūriņa,

Un gaidiet arī vēl kaut ko – īpaši tie no jums,

Inga Gaile, Elita Mīlgrāve, Linda Leen un Daina

kuri laiku pa laikam izsaka vēlmi LILLA` sajust

Jāņkalne – viņi visi ir uzticējuši šim žurnāla

arī papīra smaržā.

numuram kādu sava personiskā stāsta daļu –

P.S. Lai nebūtu liekulīgu pārpratumu – es gribu

intervijā, stāstā, dziesmā vai fotogrāfijā. Ne-

būt skaista un gribu būt sieva. L

4

L

2


S K AT Ī T V I D E O

KOŠUMS LILL Á Dita Lūriņa. Nekā jau nepietrūkst

LILLÁ SARUNAS

SIEVIETE LILLÁ

VĪRIETIS LILLÁ

Žanete Skarule par pieaugšanu. „Daži

Lauris Subatnieks par vīrišķību un aktiera

posmi šķiet kā atsevišķas dzīves. [..]

profesiju. „Mani reāli kaitina aktieri, kuri

Rokenrols un narkotikas. [..] Taču dabīgā

ir ļoti pārņemti ar sevi, ar savu esību, ar

veidā viss mainījās.”

savu aktierismu.”


L I L L Á C I LV Ē K O S

VIŅPUS LILLÁ

DUETS LILLÁ

JĀ! LILLÁ

Aija Stikāne par

Kristīne Garklāva un Jānis

Gustavs Terzens no SWH

klejotājiem – cilvēkiem

Šipkēvičs par bērnības

un LTV raidījuma Te –

bez pasta adreses

smaržu un laimi

tiešs un ass

VIŅŠ LILLÁ

GRAND LILLÁ

IEKŠĀ LILLÁ

Uldis Pāvuls. Mans tēvs

Selma Lāgerlēva mīlēja

Par ko izaug Alise

un viņa ideja – cilvēkiem

nevis Gēstu Berlingu, bet

Brīnumzemē? Māksliniece

patika

Sofiju

Ilze Jaunberga

LILLÁ GARŠA

MĒS LILLÁ

C I LV Ē K I L I L L Á

MĒS LILLÁ

Kas patiesībā ir garlaicība

3 dāmas tradīciju varā

Dzīves svinēšana

LILLĀ STILĀ

KOŠUMS LILL Á

GARŠĪGI LILLÁ

Ditas Lūriņas vasara

Skaistums „no dārza”

Arbūzu salāti


SIEVIETE LILLÁ

DARĪT VISU!

Ž ANE TE SK ARULE INGA ŽOLUDE FOTO: JĀNIS SALIŅŠ S T I L S , G R I M S , M AT U S A K Ā R T O J U M S : L Ī G A V E K M A N E


SIEVIETE LILLÁ

Ž

anete Skarule ir jauna dāma, kas uz sarunu atnāk, izskatoties kā Keita Blānšeta, kura izkāpusi no Boba Dilana lomas. Žanete teic, ka nedara neko, bet vēlas izstāstīt kādu svarīgu stāstu. Taču stāsts par Žaneti pašu nemaz nav tik viegli izstāstāms – tas ir sazarots sižets ar daudziem negaidītiem pavērsieniem un, iespējams, bez kāda atrisinājuma. Stāsts sākas MTV kanālā, tad plūst pa Tērbatas ielu, līdz tiek izzvejota Pērle, tad pārvarēta atvērtā robeža uz Jona Meka (Jonas Mekas) filmu studiju Ņujorkā, atpakaļ Rīgā, kur labi būt un nedarīt neko. Šķiet, Žanete vārdu savienojumam „nedarīt neko” sarunas laikā piešķīrusi jaunu nozīmi – darīt daudz ko, visu, ko vēlies, – pārvarēt gandrīz 7000 km attālumu, lai dejotu ap ugunskuru, filmētu animatoru Kārli Losandželosā, palīdzētu notikt labam pasākumam, dziedātu Dziesmu svētkos, būtu skumja, būtu laimīga, īsi sakot, lai nedarītu neko un izjustu mirkļa skaistumu!


SIEVIETE LILLÁ

Tikko esi atgriezusies no Venēcijas, pastāsti par saviem iespaidiem! Biju mākslas biennālē. Šogad daži draugi bija

Tu dzīvē esi darījusi daudz dažādu lietu – no MTV vīdžeja kļuvi par Pērles saimnieci, tad pa vidu vēl dokumentālais kino. Ko tu dari šobrīd?

iesaistīti latviešu un lietuviešu paviljonu vei-

Es gaidīju šādu jautājumu. Mūsdienās tas ir ļoti

došanā, vēlējos apskatīt viņu veikumu. Pro-

svarīgi. Amerikā, piemēram, ir tipiski uzskaitīt

tams, arī visu pārējo, ko mākslas biennāle pie-

visas savas nodarbošanās jau sarunas sākumā,

dāvā. Iespaidi ir labi. Pirms tam esmu bijusi

lai sarunas partneri varētu uzreiz izsecināt, vai

Venēcijā jau agrāk, un bija patīkami atgriez-

kaut kādā veidā var būt viens otram noderīgi

ties, saprast, ka vēl joprojām tāda vieta pasau-

un vai sarunu ir vērts turpināt. Cilvēki arvien

lē ir.

retāk sarunājas tāpat vien, bez profesionālas intereses. Dišānam savulaik bija ideja izveidot

Līdzīgi kā – vai Rīga ir gatava…?

māju, kurā cilvēki varētu vienkārši būt un neko

Nezinu, vai Rīga ir gatava, bet Rīga grimst, tas

nedarīt. Viņš nevarēja saprast, kāpēc cilvēkam

ir fakts. Tikai mēs atšķirībā no Venēcijas ar to

kaut kas jādara, kāpēc ir šāds uzstādījums. Viņš

nepelnām. (Smejas.)

izdomāja noteikumus: ja šīs mājas iedzīvotāji sāktu ar kaut ko nodarboties, viņiem māja būtu

Kā latvieši izskatījās uz pārējo valstu fona?

jāpamet. Tad gan viņš secināja, ka, iespējams,

Ekspozīcija izskatās „tīra” un Latviju raksturo-

tas notiktu diezgan ātri.

joša. Šogad paviljons atrados brīnišķīgā lokācijā, Arsenāla telpās, un jau pirmajās dienās tika

Bet kā izpaužas tava nekā nedarīšana?

pamanīts. Bija interesanti, pat amizanti, pie-

To nodarbošanos ir arvien sarežģītāk no-

mēram, redzēt, kā mākslinieka Kaspara Pod-

formulēt vienā vārdā un arī vienā teikumā.

nieka levitējošo Drustu cilvēku sejās lūkojas

Varbūt kāds var pateikt, ka ir kurpnieks, bet

Leonardo di Kaprio, kurš ārpus Arsenāla terito-

mūsdienās šis kurpnieks visdrīzāk ir arī apa-

rijas tos visticamāk nepamanītu. Kriša Salma-

vu dizainers un sava mazā uzņēmuma vadī-

ņa darbs savukārt ir kustīgs koks, kas, piekārts

tājs un mārketinga stratēģis. Mana izglītība

pie Arsenāla griestiem, šūpojās no viena gala

ir žurnālistika, līdz šim viss ir bijis kaut kādā

uz otru. Šūpošanās ir ārkārtīgi hipnotizējoša,

mērā saistīts ar medijiem, ja pieņemam, ka

apmeklētāji labprāt pie tā apstājās, lai vērotu,

arī Pērle savā ziņā ir medijs. Taču nu jau es

bērni apsēdās zem koka. Es domāju, ka mūsu

pat necenšos tam atrast nosaukumu. Pasaulē

valsts paviljons ir uzrunājošs, ideja un tās rea-

notiek disciplīnu pārklāšanās, un ir pienācis

lizācija ir nostrādāta „tīri”. Ir tāda teorija, ka

laiks, kad cilvēki darbojas vairākās nozarēs.

vārds „skaists” latviešu valodā cēlies no vārda

Multidisciplinaritāte,

„tīrs”...

jaunu profesiju rašanās. Piemēram, Losandže-

Vēl, protams, bija vairāki labi darbi, man pa-

losā es satiku vīrieti, kurš ir Youtube slavenību

tika Lietuvas veikums, viņi arī saņēma īpašu

aģents. Pirms desmit gadiem mēs nezinājām,

biennāles atzinību, Lielbritānija, Somija… Bet

kas ir Youtube slavenības, mēs pat nezinājām,

to jau nevar izstāstīt, tas pašam jāredz!

kas ir Youtube...

starpdisciplinaritāte,


SIEVIETE LILLÁ

Es domāju, ka Pērle

APĢĒRBS NO PER SONĪGĀ S KOLEKCIJA S

savā ziņā bija protests.


SIEVIETE LILLÁ

Bet, turpinot par šābrīža nodarbošanos, šo-

Kas vēl ir tavas autoritātes kultūrā, mākslā?

brīd top divi dokumentāli stāsti, viens no tiem

Mani ļoti interesē veci cilvēki. (Smejas.) Lai

Losandželosā, otrs – Ķīnā. Ir arī izstāde, ve-

arī attieksmes ziņā viņi, iespējams, ir jau-

sels notikumu kopums, ko veidojam sadarbībā

nāki par maniem vienaudžiem. Noteikti Jons

ar Cēsu Mākslas festivālu, tas gaidāms 2014.

Meks ir viens no autoritātēm. Kā jau minēju,

gadā. Kad dzīvoju Ņujorkā, man bija brīnišķī-

tas prakses laiks deva iedvesmu. Viņam ir brī-

ga iespēja praktizēties pie avangarda kino le-

nišķīgs humors un iekšēja brīvība. Kādu die-

ģendas Jona Meka. Viņš ir cilvēks, kas savulaik

nu mēs, jaunie, darbnīcā klausījāmies džezu,

darbojies kopā ar Vorholu, Dalī, Ginsbergu,

Meks piegāja pie atskaņotāja un nomainīja to

Lenonu. Man prakse Meka darbnīcā atvēra

uz hiphopu. Mēs, protams, bijām neizpratnē,

pilnīgi jaunu kosmosu, skatu uz vietu un no-

bet viņš smējās. Sanāk, ka mēs esam daudz

tikumiem, kas norisinājušies tik tālu, taču ir

aizspriedumaināki, iedomājušies, ka Meks

tik saistoši. Tās ir avangarda kustības, Fluxus,

droši vien grib klausīties to džezu, bet viņam

kur darbojies arī Meks, tas revolucionārais

patīk arī Nellija Furtado. Tagad ir liela vēlē-

noskaņojums. Es vispār ilgojos pēc tāda veida

šanās Jona Meka darbus parādīt arī Latvijā.

kustībām šodien, es noteikti iesaistītos. Tādā

Plānojam izdot grāmatu ar viņa kinokritiku

ziņā man patīk franči, kas nepārtraukti pro-

krājumu, tā ir ļoti aizraujoša literatūra. Vēl

testē. Tie piketi veido sabiedrisko domu, uztur

noteikti vēlos minēt animatoru Kārli Smilte-

to dzīvu, liek nepārtraukti sekot pārmaiņām.

nu, kas ir otra dokumentālā stāsta varonis. Viņa stāstos varu klausīties stundām ilgi, tie

Vai tu arī pret kaut ko protestē – ārēji vai iekšēji? Ja tu rakstītu manifestu, kas tajā būtu?

ir labi sagatavoti, katrs sākas ar kādu speciāli

Vienkārši protestēt ne ārēji, ne arī iekšēji nav

un visi labprāt tevī klausās – ne pieklājības

jēgas. Es vairāk domāju par kustībām, kuru da-

pēc, bet tādēļ, ka ir interesanti –, tas ir labs

lībnieki nav apmierināti ar pastāvošo kārtību,

rādītājs. Es vispār uzskatu, ka paaudžu saikne

bet vienlaikus tiecas izdarīt labāk vai citādāk.

ir svarīga. Tas bija patīkami, ja uz Pērli nāca

Es domāju, ka Pērle savā ziņā bija protests. Pro-

draugi ar vecākiem. Ir vietas – Francija, Itāli-

tests pret izsmalcinātiem veikaliem, rīģipša

ja –, kur tas notiek daudz biežāk. Piemēram,

griestiem un trīsstāvīgiem kokteiļiem. Vien-

mēs ar tēvu iesim uz koncertu. Es nekad ne-

laikus ar Pērli mēs izveidojām diskžokeju ap-

varētu iedomāties, ka viņam interesē Lana

vienību Sievietes Ar Emocijām, kurai arī bija re-

del Ray, bet kā es to varu zināt, ja nepajautā-

volucionārs raksturs. Sievietes pie skaņu pults,

ju, nepiedāvāju, ja nesarunājos.

pārstāvot sieviešu tiesības un gaumi mūzikā.

Vēl viens cilvēks, ko es labprāt klausos, ir mans

Bija arī tāda paša nosaukuma radioraidījums,

pasniedzējs profesors Ābrams Kleckins. Es pa-

kurā mēs protestējām pret regulāru laika un

rasti atrodu iemeslu – vai tas ir diplomdarbs vai

laika prognozes saukšanu sabiedriskajā radio.

kāds jautājums –, lai varētu viņu satikt. Viņš

(Smejas.) Šobrīd man arī ir sajūta, ka jātaisa

daudz stāsta par mākslu, kultūru, cilvēku, un

kustība, bet pagaidām neesmu tikusi tālāk par

tās domas ir izdomātas līdz galam. Man nekas

grāmatu pulciņu...

nav izdomāts, ir tikai jautājumi.

atlasītu citātu. Es domāju, ja tev ir 90 gadu


SIEVIETE LILLÁ


SIEVIETE LILLÁ


SIEVIETE LILLÁ

Cilvēki ASV ir nepārtraukti uzskrūvēti, nepārtraukti gatavi sevi prezentēt.


SIEVIETE LILLÁ

Ko tu gribētu izdomāt līdz galam? Kas ir tās domas, pie kurām tu kavējies un kuras šķetini?

bija tāds pozitīvi anarhistisks noskaņojums,

Tās domas dažkārt izdomājas, kad ir vairāk lai-

bējām darīt. Un gribējām darīt visādas lietas –

ka. Bet tad atkal tām ir derīguma termiņš, un

gan spēlēt mūziku, gan ļaut citiem to darīt,

pēc laika viss jāpārdomā no jauna.

dejot, skatīties filmas. Izveidojās Pērle, kas to

gribējās vietu, kas būtu platforma tam, ko gri-

visu apvienoja un bija tikšanās vieta līdzīgi do-

Kas tev ir dzīves mirkļa skaistums? Vai ir iespējama konstanta laimes izjūta vai ir tikai mirkļi, tikai mirkļa skaistums?

mājošiem cilvēkiem, un tādu bija ļoti daudz.

Salīdzinot Ameriku ar Eiropu, Amerikā ir uz-

kaut gan tas sākās kā tāds pašprojekts – lai ir

skats par konstanto prieku, kur it kā nevari

vieta, kur mēs paši un mūsu draugi varam pul-

būt saskumis vai domīgs. Šeit, man šķiet, cil-

cēties un izpausties. Bija ārkārtīgi interesanti

vēki pieņem, ka ir visādas sajūtas un tās vi-

to visu veidot, tobrīd Rīgā nekā līdzīga nebija,

sas ir vajadzīgas, arī skumjas. Skaistie dzīves

tāpēc mums radās doma, ka jātaisa pašiem.

mirkļi – tos brīžus cilvēks vienkārši jūt, daudz

Kad šis projekts beidzās, valdīja vispārējs sašutums, daudziem tā vieta bija kļuvusi svarīga,

ko nosaka attieksme – vai tu izvēlies tos sajust,

Kas Pērli atšķīra no citām vietām?

redzēt... Man ne vienmēr skaistie mirkļi ir sais-

Tā bija daudzfunkcionāla, tajā atradās visā-

tīti ar prieku, bet gan ar brīžiem, kad jūtos dzī-

das dīvainas konstrukcijas, un nevienam ne-

va un brīva. Kad runājām ar kādu draugu par

bija saprotams, ko tā vieta īsti piedāvā. Nebi-

to, kā viss mainās, viņš jautāja, kas ir tas, kas

ja nekādu noteikumu, kādai šai vietai jābūt,

nemainās. Es teicu – tas brīdis, kad esi laukos

bet kaut kādā veidā tā estētika bija skaidra,

un nopeldies ezerā, un ir pavasara plaukums,

mēs vienmēr zinājām, kas ir un kas nav Pēr-

tā sajūta cauri gadiem ir nemainīgi brīnišķīga,

le. Es atceros, ka cilvēki pēc remonta jautāja:

tāpēc ir jābrauc no Ņujorkas uz saulgriežiem,

„Ko jūs darīsiet ar griestiem?” Es teicu: „Tie

lai to piedzīvotu.

ir gatavi!” – „Ko tad jūs domājat darīt ar grīdu?” – „Tā ir gatava!” Tā vieta neatbilda ne-

Tu esi jauna un jau paspējusi tik daudz, iespējams, pat diametrāli pretējas lietas darīt. Kā notika tās pārmaiņas, kā tu esi nonākusi no popkultūras līdz dokumentālajam kino?

kādiem tālaika standartiem. Rīgā bija daudz

Jā, daži posmi šķiet kā atsevišķas dzīves. Pop-

pagrimums, kad cilvēki saprata, ka pašiem

kultūra bija ārkārtīgi brīnišķīgs piedzīvojums –

daudz kas jādara, pašiem arī jāstrādā tajās

nepilnu divdesmit gadu vecumā ceļot, satikties

vietās. Pērle bija dziļi personiska vieta, tā arī

ar pasaules mēroga mūziķiem bija „forši”. Tas

bija atšķirība. Un tajā pašā laikā cilvēki varē-

laiks man saistās ar adrenalīnu un azartu, un

ja darīt visu, ko viņi vēlējās. Varbūt tāpēc tik

tobrīd tas augošam organismam bija nepiecie-

bieži mums bija problēmas ar policiju. Gribē-

šams. Rokenrols un narkotikas. Taču dabīgā

jās skaļāku mūziku un gribējās iekšā braukāt

veidā viss mainījās. Pērle – tas bija tāds brī-

ar velosipēdiem… Visādi ir gājis! Un tas bija

dis, kad gribējās iet malā no publiskās telpas,

ļoti interesants laiks.

vietu, kas izveidotas ekonomiski labvēlīgajā laikā – smalkas, ar darbiniekiem… Tajā laikā to varēja atļauties. Bet tad nāca ekonomiskais


SIEVIETE LILLÁ

Un kā tas beidzās?

tas notiek. Bet es ļoti ātri sapratu, ka mani lie-

Man personīgi bija sajūta, ka atkal gribas kaut

lās ražošanas nesaista un Holivudas atmosfēra

ko citu. Tas radīšanas process ir daudz intere-

ar savu lielumu mani biedē. Ņujorkā es jutos

santāks nekā uzturēšanas, tā ir ar visu.

organiskāk, tā ir pietuvinātāka Eiropai.

Kas bija tas pagrieziena punkts, ka tu pieņēmi lēmumu doties uz Ameriku?

Vai atgriešanās Latvijā bija tava izvēle un nebija kārdinājuma ilgāk palikt Ņujorkā?

Amerika ir uzrunājusi kā vieta jau ilgāku laiku.

Kārdinājums – nē. Man bija skaidra sajūta, ka

Varbūt tādēļ, ka tā ietver visu, kas mums kādu

došos atpakaļ. Nebūšu oriģināla, man patīk

laiku bija liegts. Gribēju studēt Amerikā, taču

Rīga. Pēc atgriešanās daudzi jautāja, vai man

tas ir finansiāli liels solis. Baltijas Amerikas

kaut kā nepietrūkst, bet nav vērts salīdzināt

Fonds rīkoja konkursu uz prakses vietām. Sa-

Rīgu ar Ņujorku. Šeit ir tas cilvēku kopums –

ņēmu atbalstu gadu ilgai praksei dokumentālā

daudz savu cilvēku, un tas man ir svarīgi. Bet

kino jomā. Nebija ilgi jādomā, vai vēlos braukt.

es domāju, ka saikne ar Ameriku vēl nav beigusies. Man ir sajūta, ka Ņujorka ir tepat blakus

Vai izjuti kultūršoku, nonākot ASV?

un jebkurā brīdī tur varu nokļūt, pasaule kļūst

Pusgadu es pavadīju Losandželosā, un tas bija

arvien mazāka un atvērtāka. Atbraucot atpa-

savādi, jā. Tā man šķiet kā viena no pasaules

kaļ, sajūta, ka tur vairs nevarēs tikt, ir deviņ-

skaistākajām un vienlaikus arī vientuļākajām

desmito gadu domāšana.

vietām, jo cilvēcīgais faktors… Uz Holivudu un citu mērķi, līdzīgi kā uz Lasvegasu, – izmēģi-

Man šķiet pašiem amerikāņiem ir šoks, ja cilvēks nevēlas tur palikt uz dzīvi, jo tur taču ir tik labi…

nāt iespēju, tāpēc viņi nevelta laiku sociālajai

Jā, atceros gadījumu, kad es strādāju dokumen-

dzīvei un draudzību veidošanai. Man nav grū-

tālo filmu studijā Ņujorkā un izlēmu saulgrie-

ti komunicēt ar cilvēkiem, tomēr tur tas nebija

žos doties uz Latviju. Jau vairākus gadus mēs

vienkārši. Tas, ka cilvēki sveicinās un smaida,

šajā laikā dodamies pie draugiem un pavadām

ieraugot, ka viens otru neviļus vēro, ir labi, cil-

dažas dienas pie ezera, spēlējot mūziku, vien-

vēkiem vienam no otra nebūtu jābaidās. Taču

kārši esot kopā, man tas ir kaut kas īpašs. Es

sarunām ir tāds dzīvespriecīgs ietvars, tu ne-

lidoju no Ņujorkas uz šo notikumu, tad lidoju

vari atļauties būt saskumis. Cilvēki tur ir ne-

atpakaļ, un viņi tiešām nespēja saprast, kā-

pārtraukti uzskrūvēti, nepārtraukti gatavi sevi

pēc tā meitene brauc uz Eiropu, lai dejotu ap

prezentēt. Rīgā tādā ziņā var atbrīvoties, var

ugunskuru un plūktu zāles! Viņiem tas likās

arī neko nedarīt.

ļoti amizanti, un līdz galam viņi to nevarēja

Visādi citādi Losandželosa ir brīnišķīga vieta –

izprast. Bet tas arī nav vajadzīgs, tā ir mūsu

okeāns un delfīni, un arī pieredze. Es strādāju

lieta.

Losandželosu kopumā cilvēki brauc ar nedaudz

kādā studijā, kas darbojas ar filmām un lieliem Kobi Braeintu, un tad ir 300 cilvēku uz lauku-

Tevi vienmēr ir interesējušas tautas tradicionālās vērtības vai tas ir nācis ar laiku?

ma – man bija interesanti redzēt, kādā mērogā

Es par to esmu domājusi – kas ir patriotisms,

reklāmas projektiem, piemēram, reklāma ar


SIEVIETE LILLÁ

Es esmu jauna sieviete, tā arī jūtos.


SIEVIETE LILLÁ

ko tas nozīmē, kā tas cilvēkā rodas – vai tā ir

ram mana ģimene – es nedomāju, ka manam

audzināšana vai sajūta, kas ir pārmantota citā

tēvam jebkad, no rīta pamostoties, ir bijis jau-

veidā. Es nevaru formulēt, bet ir daudz lietu,

tājums, par ko viņam kļūt, jo viņam bija pilnīgi

ko mēs jūtam, piemēram, caur Dziesmu svēt-

skaidrs, ka ir jāstrādā, lai uzturētu un izglītotu

kiem, caur tradicionālajām lietām, kas ir mūsu

trīs meitas. Bet var jau būt, ka jauniešiem katrā

un mūs atšķir. Es nezinu, kāpēc, koncertā dzie-

paaudzē šķiet, ka viņiem nav viegli! (Smejas.)

dot Gaismas pili, brīdis, kad cilvēki ceļas kājās, pārmantots. Es domāju, ka cilvēkam ir svarīgi,

Vai tas nozīmē, ka tu sevi uztver vairāk kā jaunu vai tomēr pieaugušu, nobriedušu?

no kurienes viņš nāk, kas ir viņa saknes, jo tas

Es esmu jauna sieviete, tā arī jūtos. Bet tā sajū-

dod iekšēju stabilitāti, lai pēc tam justos pār-

ta var būt atkarīga arī no konteksta. Piemēram,

liecinoši komunikācijā ar citiem. Mums ir ideja

Losandželosā, kur izpratne par vecumu ir citā-

taisīt projektu par identitāti, lai uzzinātu, kas ir

da, mani uzskatīja par tīro bērnu. Tur sievietes

latvietis, jo man šķiet, ka latvietis nav rupjmai-

pēc 40 vēl tikai domā par nopietnām attiecībām,

ze, kefīrs un Prāta vētra, bet kaut kas... Bet ir

un cilvēks strādā un kļūst nobriedis vēlāk nekā

jāsaprot, kas tas ir. Varbūt ir brīdis, kad mēs pa-

pie mums.

ir tik emocionāls, bet tāds tas ir. Tas ir kaut kas

stiprināti esam identitātes meklējumos, mums ir sajūta, ka atšķiramies no citiem, bet līdz ga-

Vai tev arī ir jautājums: ko darīt dzīvē?

lam nezinām – kā. Varbūt tāpēc esam tik jūtīgi

Man šis jautājums ir katru rītu! Tā ir individuāla

pret nacionālajiem jautājumiem, jo nav līdz ga-

lieta, bet noteikti arī saistīta ar laikmetu, kurā

lam vēl apzināts. Ja cilvēks ir pārliecināts, viņu

dzīvojam. Tāpat kā manam tēvam pamostoties

neuztrauc, ko dara apkārtējie, un ir miers.

nebija šā jautājuma – ko darīt. Man savukārt ir. Atbilde varētu būt – visu darīt! Visu, ko gribas,

Vai identitātes meklējumi ir arī pamatā taviem dokumentālā kino projektiem un stāstiem?

izpausties visos veidos. Tagad tas ir iespējams, un tas ir brīnišķīgi, tas ir mūsu laika ieguvums.

Tie stāsti ir nedaudz citādāki, tajos nav tik daudz par latviskumu, bet dokumentālais kino noteik-

Ko tu šobrīd vēlētos darīt?

ti ir atbilžu meklējumi uz jautājumiem, kas cil-

Vēlos realizēt divus dokumentālā kino stāstus,

vēku interesē un ir svarīgi. Es nezinu, kā var no-

kas ir aizsākti. Un vēlos redzēt Jona Meka fil-

dzīvot līdz 90 gadiem un vēl joprojām uzturēt

mu retrospekciju šeit. Ir vēl televīzijas projekts

dzīves entuziasmu vai – kas notiek, kad satiekas

saistībā ar identitāti, šobrīd ir sākums vairākām

dažādas kultūras, dažādas izpratnes, vai – vai

lietām. Gribu nodziedāt Dziesmu svētkos...

viegli būt jaunam?! Tāds jautājums pēdējā laikā secināju, ka šajā laikā maniem vienaudžiem nav

Kā ar dzīves lietām – apprecēties un radīt bērnus? Vai tas neietilpst šābrīža plānos?

viegli būt jauniem. Un tieši tās daudzās iespējas

Es šobrīd lasu Jona Meka dienasgrāmatu, kurā

rada kopēju apjukumu. Daudzi nezina, ko dzīvē

viņš raksta, ka nepaiet diena, kad cilvēki ne-

darīt, kuru ceļu, virzienu izvēlēties. Man šķiet –

jautātu vai neteiktu, ka būtu laiks apprecē-

tas ir tik atšķirīgi no tā, kā ir dzīvojusi, piemē-

ties, piezemēties, apņemt sievu, kas par viņu

mani nodarbina. Sarunā ar Ābramu Kleckinu,


SIEVIETE LILLÁ

parūpētos. Un viņš neizpratnē raksta: kādēļ

ļi pašam svarīgākajam – cilvēka personiskajai

gan man būtu jāprecas tik triviālu iemeslu dēļ,

attīstībai. Virzieni, kas mani šobrīd interesē,

vai tad man tiešām vajag kādu, kas par mani

ir dažādi – mūzika, kino, performance, perfor-

parūpējas, saklāj gultu! Man šķiet, ka ģimene

manču organizēšana.

un bērni ir brīnišķīgi, bet tam nevajadzētu būt pašmērķim. Tās lietas notiks dabīgi. Piemēram,

Tu vairākas reizes pieminēji mūziku…

man liekas, ka agrākos laikos bērni paši izauga.

Jā, es spēlēju vijoli, līdz šim esmu spēlējusi sim-

Mēs ģimenē esam trīs bērni, varbūt vecāki ne-

foniskajos orķestros, grupā El Mars, ierakstījām

piekritīs un teiks, ka ir ļoti ziedojušies, lai mūs

arī vienu dziesmu ar Mona de Bo, tas gan toreiz

audzinātu, bet man liekas, ka mēs pašas uzau-

bija mēģinājums ar elektrisko ģitāru. Ņujorkā

gām, nebija vajadzīgi kādi ļoti īpaši apstākļi un

man bija kolosāla muzikālā pieredze, es dziedā-

liela plānošana.

ju avangarda ansamblī Rasa Rasa. Tas, kas tur notika, bija mūzikas radīšana uz skatuves. An-

Kā tu redzi sevi nākotnē? Kur tu būsi, ko tu darīsi? Vai tas ir dokumentālais kino, kurā sevi redzi?

sambļa bundzinieks vienlaikus bija arī diriģents,

To ir grūti paredzēt, jo – ja paskatās pagātnē,

grupu, taču atstājot arī vietu katra personiska-

tie virzieni ir mainījušies. Un tas nav slikti! Es

jai improvizācijai. Daudzi skatītāji vispār neva-

domāju, ka tie projekti un jomas ir tikai līdzek-

rēja saprast, kas tur notiek, un tas arī ir labi.

ar dažādu zīmju palīdzību viņš varēja kontrolēt


SIEVIETE LILLÁ

Dažiem tas izklausījās pēc trokšņa, bet citi to

nējais mērķis bija Dziesmu svētki, laika gaitā

vīrieti uzskatīja par ģēniju. Man kaut ko tādu

saprotu, ka koru kultūra ir kas daudz vairāk par

gribētos darīt šeit. Nu jā, un vēl jau ir jādzied

Dziesmu svētkiem. Koris ir tāda nācijas pamat-

Dziesmu svētkos, to notikumu es ļoti gaidu.

šūna. Mana draudzene, amerikāņu profesore no Sietlas, pasniedz antropoloģiju Latvijas Univer-

Kora sastāvā?

sitātē. Viņai tas ir brīnums, ka gandrīz katrs no

Jā, ziemā iestājos korī ar sajūtu, ka es kā latvie-

studentiem ir kaut kā saistīts ar mūziku. Viņa

te vēlos piedzīvot to brīnumu, kad stāvu kopā ar

sauc latviešus par mazo dziedošo nāciju, un tas

30 000 cilvēku un mēs dziedam. Lai gan sākot-

jau tā arī ir. L

L


MĒS LILLÁ

PA S V I N A M!

FOTO:SHUTTERSTOCK

H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A


MĒS LILLÁ

V

2

ai mūsu dzīve ir tik vien vērta, lai to pārciestu no viena sarkanā cipara kalendārā līdz otram?

#


MĒS LILLÁ

SVINĒŠANA DZĪVES SVINĒŠANA nav nekas cits kā dzīvoša-

Ir tikai viens noteikums šiem ikdienas svētkiem –

na, tikai ar garšu. Kādas pasākumu aģentūras

patīkamie ieradumi nedrīkst kļūt nedz par slo-

mājaslapā izlasīju: „Dzīve sākas tur, kur bei-

gu, nedz ierobežojošu rāmi, nedz arī par slimīgu

dzas ikdienišķais.” Bet vai tā ir? Vai dažkārt arī

māniju, kad kāda posma izkrišana pēkšņi rada

ikdienišķām, šķietami mehāniskām darbībām

paniku.

bieži vien nav rituāla jēga? Ja gribi izlauzties no

Dzīves svinēšana ir tāds pats dzīvošanas veids

rutīnas nevis tāpēc, ka tev tā nepatīk, bet tāpēc,

kā nīkšana, pārstrādāšanās vai rutīna. Svinēša-

ka to rāda romantiskās filmās un raksta populā-

na ir mūsu attieksme pret to, kas mums dots, un

rās lubenēs, – nevajag. Jo, iespējams, esi no tām

arī pret to, ko mēs vēl tikai vēlamies. Svētku ra-

sievietēm, kurām atstrādātas lietas ir dzīves pa-

dīšana ne tikai ar krāšņiem ugunskuriem, balti

tīkamā puse: tējas krūze pie galda ar skatu uz

klātiem galdautiem, orķestri un miljons rozēm,

logu, vispirms zobu tīrīšana, tad duša; pirms

bet arī – no nekā. Vai ir iespējams dabūt dzīves

modināt bērnu, izlasīt jaunās avīzes virsraks-

svinēšanas fīlingu, naktī ar sasarkušām acīm

tus; noteikta seksa poza, kurā nekas nespiež un

glūnot datorā? Var, ja pirksti viegli, kā paši no

netraucē, turklāt viņš redzams vislabāk. Vai tas,

sevis izvirpina teikumu, par kuru saproti – to

ka izmaiņas šajos punktos tevi kaitina, uzreiz

var pateikt tikai šādi. Svinēšanas neatņemama

nozīmē to, ka esi garlaicīga aita?

sastāvdaļa ir vieglums, prasme neiespringt un

Kad tu grasies dzīvot? – nīgri vaicā draudzenes

„nesacepties”. Mālainās zemes nopurināšana

balss klausulē, kad atsaki viņai tikšanos, jo do-

no pēdām, šis esamības vieglums gan var izrā-

dies uz sestdienas otrajām brokastīm pie vecā-

dīties nepanesams apkārtējiem. Dažkārt arī pa-

kiem. Taču tev šīs brokastis ir mīļas, tās dod tev

šam, – kad apkārtējie noguruši saka: tu mums

pārliecību, ka tavā dzīvē viss ir kārtībā.

par rozēm, bet mēs tev – par maizi!

SVĒTKI DRAUDZENES IZSAUCIENS „PASVINAM!” ar glāzi

Vienmēr optimistiska (pat brīžos, kad sirds asi-

izslietā rokā jau vairākus gadus atskan ne bie-

ņoja kārtējās šķiršanās dēļ), paļāvīga (arī tad, ja

žāk kā dažas reizes gadā, attiecīgi – Laines un

bērnus citu pēc cita gultās sastūma gripa) un,

viņas vīra dzimšanas dienās un vārdadienās, kā

galvenais, savā īpašā veidā dzirkstoša, viņa jo­

arī bērna dzimšanas dienā (uz meitenes vārda-

projām ir kā dopings draugiem. Tomēr nu mums

dienu parasti netiekam, jo Ievas ir 24. decem-

abām ir ģimenes, abas dzīvojam stipri tālāk vie-

brī). Agrāk, kad tikāmies bieži un bez jebkāda

na no otras, pēc dažiem kopdzīves gadiem viņa

īpaša iemesla – abas dzīvojām centrā –, Laine

un vīrs kļuva par bezdarbniekiem, kas iedzina

katru tikšanos pārvērta par maziem svētkiem.

ķīli laulāto attiecībās, bet Laini – pirmo reizi


MĒS LILLÁ

tādā īstā depresijā. Es gluži otrādi – no krīzes

ras dēļ mēs droši vien bijām spiesti no daudz kā

bēgdama, apkrāvos ar darbiem, un tā nu mums

atteikties – no kā, to zina tikai mana mamma...”

maģisko „pasvinam!” (starp citu, augstu pacel-

Secinājums: Svētku dēļ var arī no kaut kā at-

tajā glāzē ne vienmēr bija jābūt alkoholam) nā-

teikties. Ļauties impulsam, nevis aprēķinam

kas dzirdēt tikai tad, kad „pienākas” – bet, ai,

„vai es to tagad varu atļauties”. Vari. Tomēr, ja

kā pietrūkst!

tu kādam, piemēram, ģimenei, savu svētku dēļ

Secinājums: Pat vismazākajiem svētkiem vajag

kaut ko atņem, tad tiem ir jābūt arī svētkiem ģi-

laiku. Pat ja tādēļ jānospļaujas par kādu haltūru

menei.

vai iekavēto darbu dēļ tas prasīs dažu negulētu nakti pēc tam. Taču nemēģini „svinēt” katru

BABETES MIELASTS ir brīnišķīgs dāņu rakstnie-

dienu vai ik pārdienas. Tā piedzīvosi nevis ko

ces Karenas Bliksenas stāsts par kādu franču

neikdienišķu, bet gluži prozaisku nerimstošas

revolucionāri 18. gadsimta nogalē, kas, bēgot

vainas apziņu. Būs gana arī ar reizi mēnesī.

no vajāšanām, bija apmetusies mazā norvēģu miestiņā. Babete bija ģeniāla pavāre, bet viņas

CILVĒKS – SVĒTKI, tā savu tēti dēvē mana kād-

traģēdija – savas pārliecības cīņā par sociālu

reizējā kolēģe. „Viena no svarīgākajām lietām,

taisnīgumu un tautas brīvību izcilā garšu vir-

ko iemācījos no sava tēva: ik pa laikam vajadzī-

tuoze cīnījās pret aristokrātiem, kas vienīgie

gi svētki, jo īpaši tad, ja šķiet, ka nav nedz lai-

spēja novērtēt viņas pavārmākslu... Laimējusi

ka, nedz naudas, nedz noskaņojuma. Mans tēvs

loterijā milzīgu summu, viņa to visu iztērēja,

daudzējādā ziņā būtu saucams par vieglprātīgu,

lai pateicībā par sniegto patvērumu sarīkotu

jaunībā pat vētraini bohēmisku, taču man bēr-

ekskluzīvas vakariņas 12 veciem miestiņa drau-

nībā ļoti patika viņa spēja mūsu trūcīgajā ikdie-

dzes locekļiem. „Mazajā pilsētiņā bieži gadījās,

nā ieviest kādu spilgtāku dzirksti. Piemēram,

ka pēc labas maltītes radās tāda kā sāta sajūta.

reiz mamma viņu aizsūtīja uz veikalu: kā allaž

Bet šovakar – gluži pretēji, jo vairāk tika ēsts un

ar sarakstu, kurā rūpīgi sarakstītas visnepiecie-

dzerts, jo vairāk sabiedrība ap galdu it kā zaudē-

šamākās lietas, tētis, protams, atgriezās ar gan-

ja svaru, visiem kļuva vieglāk ap sirdi.” Un vie-

drīz visu nepieciešamo un arī trim mazītiņām

nīgais, kurš spēja novērtēt lielisko mielastu –

šokolādītēm. „Tas jums, meitenes!” viņš noteica

ģenerālis, kas viesojās pie nama saimniecēm,

tādā balsī, it kā būtu no debesīm nonesis Mē-

atcerējās Babetes šedevrus Parīzē: „Šī sieviete

nesi – mums, bērniem, par prieku un mammai

katru maltīti Café Anglais spēj pārvērst tādā kā

par rūpēm... Jo viņa, protams, bija tā, kurai va-

mīlestības piedzīvojumā, pacilātās un roman-

jadzēja izdomāt, kā savilkt galus kopā, tādēļ

tiskās mīlētāju attiecībās, kur vairs nav iespē-

tēta izgājieni mammu visbiežāk sarūgtināja...

jams just atšķirību starp miesisku un dvēselisku

To saprotu tikai tagad. Vēl tētis dievina grāma-

apetīti vai sātu.”

tas. Padomju laikos uz tuvīno ciematiņu reizēm

Secinājums: Ja ēdiens tevi uzrunā kā dzeja, kā

brauca tā sauktais grāmatu galds. Tētis, dabis-

balle, kā mūzika – nevis tu vienkārši piestumj

ki, tur iztērēja visu, ko vien varēja. Visspilgtāk

kuņģi tā, ka visa enerģija aiziet izmisīgai gremo-

atceros Bodlēra Ļaunuma puķes – melnu, šauru,

šanai – tad arī ēdiens var būt svētki. Lai svētku

garu un tiem laikiem izcili skaistu grāmatu, ku-

sajūtā iesaistītu garšas kārpiņas, vienmēr nav


MĒS LILLÁ

nepieciešami izsmalcināti, eksotiski ēdieni vai

(lavīnas) esmu saļimusi uzreiz. Deniņiem pul-

dārgs alkohols. Dažkārt pietiek ar siltu, svaigi

sējot un mutei kalstot, nācās noklausīties, cik

ceptu maizi, ko var dabūt, ja agrāk pieceļas...

histēriski jautri esmu ķiķinājusi par draudzenes... bēdu stāstu par nepaklausīgo suni un rie-

MŪSU KĀZU JUBILEJAS BALLĪTĒ ierados divas

bīgo priekšnieku. Maniem centieniem priecāties

stundas vēlāk – aizkavējos darbā. Nē, vīrs ne-

un svinēt, par spīti tam, kā patiesībā jutos, bija

bija dusmīgs, viņš tika brīdināts iepriekš. Bet

nepatīkami blakusefekti...

gan viņš, gan viesi jau bija „uz viļņa”, kamēr es

Secinājums. Svētku sajūtu var radīt, tikai pa-

kā vītusi roze žēli skalojos vispārējās līksmības

tiesi to vēloties. Tāpēc nebaidies doties prom,

piekrastē. Cerībā panākt pārējos aši izdzertie

ja svētku sajūta beigusies. Pat ja kāds apvaino-

alkohola mēriņi panāca pretēju efektu – nogu-

sies, tas pāries ātrāk nekā sarūgtinājums, re-

rums pārvērtās miega lavīnā, turklāt no rīta

dzot tavu skābo, neapmierināto ģīmi. Ja svētku

maldīga izrādījās mana pārliecība, ka zem tās

sajūta nemaz nav radusies – atsakies no tiem!

P. S. Mani mīļie un jaukie, svētku sajūtai traucē, ja

mēli atsvepstot – tiefām, mīļaif? – vai steidzī-

vēlos to izjust viena (tas ir mīts, ka svinēt var

gas sms sarakstes formā, kā arī vakarā nomur-

tikai burzmā). Vēl vairāk gan traucē nerimsto-

minot dažus vārdus viņa aizmigušajai mugurai,

ša vainas apziņa par šādu vēlēšanos. Arī manā

4) māja nav tīrīta nu jau divreiz divas nedēļas,

dzīvē iespēja zvilnēt un netraucēti lasīt grāma-

jo arī iepriekš radušos „logu” izmantoju cilvē-

tu, cik gribas, ir tikai mazliet biežāka par Jau-

cisko attiecību kopšanai.

no gadu, tāpēc to izbaudu kā īstus svētkus. Vai,

Te nu esmu iemācījusies, ka latviskajā formulā

man, ja to sabojā vainas sajūta par kādu neiz-

„dod, dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt”

pildītu lūgumu.

ir palaista garām aksioma – lai dotu, kādam

Piemēram, ja tā ir pirmā īstā brīvdiena divu ne-

ir arī jāņem. Nebaidos palūgt vīram vai bēr-

dēļu laikā, urda tas, ka:

na krustmātei pieskatīt bērnu, kamēr aizeju

1) divas nedēļas nav apciemoti vecāki,

uz filmu. Dažreiz vēlu vakarā pēc darba ne-

2) visu šo laiku bērns nav izklaidēts nekā citādi

traucos uz mājām, ja gribas gurdi pasēdēt pie

kā ar pirmsmiega pasaciņu un buču pirms gu-

tiešām garšīgas kafijas vai tējas krūzes, ne-

lētiešanas,

traucēti skatoties, kā iestājas vakars. Paņemu

3) visi mīļotā cilvēka prieki un problēmas uz-

pauzi, un tad jau kājas pašas aiznes turp, kur

klausīti no rīta, ar ātrās kafijas apdedzinātu

viņi gaida. Mani jaukie.

D z ī v e s s v i n ē š a n a s r o k a s g r ā m a t a s: M i la n s Ku nder a Nepane samai s e sī ba s v ieg lum s, K a rena Bli k sena Lik teņa anek dotes u n S ept iņi romant i sk i stā st i, Nora I k stena Dz īves s vinēšana, T ūve Ja n sone Tēlniek a meita.

L


1, 2, 3, AIZIET!

BRAUC AR NISSAN JAU TŪLĪT!

NISSAN JUKE, SĀKOT NO 10 750 Ls.

% LĪZINGA LIKME POPULĀRĀKIE KROSOVERI JUKE UN QASHQAI GADI BEZMAKSAS SERVISS

NISSAN QASHQAI, SĀKOT NO 12 290 Ls.

DĀVANĀ SIGNALIZĀCIJA UN KASKO

PIESAKIETIES IZMĒĢINĀJUMA BRAUCIENAM JAU ŠODIEN!

SIA NORDE

Skanstes iela 31a, Rīga Tālr.: +371 67 388 433 www.norde.lv *Līzinga kopējā mainīgā procentu likme sastāv no 3 mēnešu EURIBOR + 1%. Finansējumu nodrošina SIA «NORDE», sadarbībā ar SIA «Nordea Finance Latvia» un SIA «SEB Līzings». Aizņemieties atbildīgi, izvērtējot savas kredīta atmaksāšanas iespējas! KASKO apdrošināšanu uz 6 mēnešiem nodrošina «Nissan apdrošināšana». Piedāvājums spēkā līdz 31.07.2013., attēliem ir ilustrējoša nozīme. Piedāvājums nav savienojams ar citām akcijām vai piedāvājumiem. Nissan Juke vidējais degvielas patēriņš no 4.2 – 7.4 l/100 km, CO2 izmešu apjoms no 109 – 169 g/km. Nissan Qashqai vidējais degvielas patēriņš no 4.5 – 8.1 l/100 km, CO2 izmešu apjoms no 119 – 187 g/km.


VĪRIETIS LILLÁ

M A Z ĀK SPĒLĒ T DZĪVĒ A S N ĀT E VA S I Ļ J E VA FOTO: JĀNIS SALIŅŠ STILS: LĪGA VEKMANE


VĪRIETIS LILLÁ

S

aruna ar aktieri Lauri Subatnieku notiek nākamajā dienā pēc Jukuma Paleviča joku lugas Preilenīte pirmizrādes. Šis Kārļa Auškāpa iestudējums veltīts Dailes teātra 8. studijas pirmajai desmitgadei un ir meistarīgi jestrs, savulaik arī Eduarda Smiļģa iestudēts gabals, no kura ne tikai prieku, bet arī elegantus vecvārdus pasmelties. Kā nu bildētu (no vācu die Bildung – izglītība) un nebildētu cilvēku aizmirsīsi...


VĪRIETIS LILLÁ

Vai jūsu kursam vēl joprojām ir saglabājusies savējo loka sajūta?

ar mums izrādes taisīja. Es esmu ļoti daudz pie

Domāju – pa šiem desmit gadiem esam vairāk

saka Džilindžeram.

satuvinājušies nekā tad, kad studējām. Kursa laikā tā sistēma bija diezgan skaudra...

Kādā ziņā? Tādā ziņā, ka notika dažādas pārmaiņas teātrī, mainījās vadība, un mūs pastāvīgi turēja neziņā... nevarēja saprast, vai mūs vispār ņems vai neņems... un kuru ņems. Izjutām spriedzi un tāpēc bijām mazliet dzīvnieciskāki.

viņa spēlējis. Tā ka lielākā pateicība tomēr jāiz-

Kad tu pirmo reizi izdzirdēji Tad nebij’ ausmas, nebij’ rieta...? (Runa ir par Dailes teātra himnu – Kavalieru dziesmu no izrādes Gēsta Berlings, ko 1933. un 1958. gadā iestudēja ilggadējais teātra mākslinieciskais vadītājs un tā dibinātājs režisors Eduards Smiļģis. Viņš pats bija arī titullomas atveidotājs pirmajā iestudējumā. Dziesmas teksta autors – Valdis Grēviņš, komponists – Burhards Sosārs. – red.) Pat neatceros, kad to pirmo reizi dzirdēju. Es

Kurš no jūsu kursa pedagogiem tev aktiera meistarības ziņā devis visvairāk?

Kavalieru dziesmu uztveru kā kultūrvēsturisku

Pirms brīža lasīju mūsu kursa vadītāja Kārļa

nāt, bet nav tā, ka es to būtu iekalis kā lūgšanu.

Auškāpa interviju, un tajā viņš teic, ka nevienam

Pirms trim gadiem to visi dziedājām teātra 90

citam, tikai pašam jāuzņemas atbildība par savu

gadu jubilejas koncerta atklāšanā. Gan tikai pie-

izaugsmi un savu likteni. Liela daļa taisnības ir

dziedājumu – solo partiju dziedāja Artūrs Skras-

šajos vārdos. Bet lielāko atspērienu mūsu kur-

tiņš. Mums patīk, ka šīs melodijas fragments te-

sam deva Džilindžers, jo viņš jau bija tas, kurš

ātrī tiek izmantota kā zvans pirms izrādēm.

mantojumu, ko nedrīkst aizmirst vai nonieci-

NO BUMBULĒŠANĀS LĪDZ DZIEDOŠAJAM AKTIERIM Izstāsti par tiem apvedceļiem, pa kuriem tu ienāci muzikālajā kursā... Tu biji vienīgais nedziedātājs?

tik zaiga, un ziedēja pļavas un sils... (Smejamies.)

Jā, es tāds ienācu vienīgais.

Ko tu sagatavoji nodziedāšanai?

Tu vispār esi rīdzinieks? Esmu no Baldones – pirmās desmit klases nomācī-

Eksāmeniem vajadzēja sagatavot kaut kādu

jos Baldonē, bet pēdējās divas jau Rīgā – 8. vidus-

dzejoli, fabulu un dziesmiņu. Bet man nekā-

skolā. Kad 1996. gadā to pabeidzu, īsti nezināju, ko

das saistības ar dziedāšanu nebija, pat sko-

mācīties tālāk, toties zināju, ka tuvojas iesaukums

las korī nebiju dziedājis. Tā nu es nopirku

militārajos spēkos. Vajadzēja iestāties kādā augst-

kaut kādu kaseti ar Eduarda Rozenštrauha

skolā. Vispirms es aizgāju uz Kultūras koledžu

dziesmām un nodziedāju: Bij’ vasara toreiz

stāties bibliotekāros. Rakstīju sacerējumu – viens


VĪRIETIS LILLÁ


VĪRIETIS LILLÁ

pats starp dāmām, topošajām bibliotekārēm –

Savulaik Dailes teātrī bija Mūžīgais unisons – nolē-

un sapratu, ka no turienes mudīgi jālaižas prom.

mām turpināt dziedošo aktieru tradīciju. No mer-

Tad gāju stāties Tehniskajā universitātē, kaut kādā

kantiliem apsvērumiem tas, protams, nozīmē pa-

Skaitļošanas fakultātē, bet sanāca tā, ka varēju tur

pildu ienākumus. Pamatsastāvā tagad esam trīs:

mācīties tikai par maksu. Nodomāju – nē. Nebi-

es, Aldis Siliņš un Gundars Silakaktiņš. Pirmizrā-

ja jau arī tās naudas, ko maksāt. Un es vienkārši

de bija astotajā martā, bet pirms cik gadiem – as-

bumbulējos. Tad mans radinieks – mātes māsas­

toņiem vai deviņiem – neatceros...

vīrs – aktieris Kaspars Pūce 1997. gadā teica: „Ko nu bumbulēsies, nāc, iekārtošu tevi vismaz par skatuvnieku teātrī.” Tā es jau 16 gadus te strādāju.

Tajā pirmajā uzstāšanās reizē sveicāt Džilindžeru dzimšanas dienā? Jā, sveicām Džilindžeru un tad vēl domājām – nu,

Kurš tevi pamudināja stāties aktieros?

labi, lai tad tiek arī par godu Sieviešu dienai. Mi-

To stāšanos aktieros es 1998. gadā pats izdomāju

hails Gruzdovs te, Dailes teātrī, ieviesa tradīciju

un izdarīju, nevienam neko nesakot. Kultūras aka-

apsveikt sievietes. Uzstājamies dažādos pasāku-

dēmijas eksāmenu komisijā bija Džilindžers, Gai-

mos – pilsētu svētkos, kultūras namu svētkos,

delis, Auškāps, Burkovska, Eižvertiņa...

nēģu svētkos. Nu, kur mūs grib. Pagājušogad aicinājām uz savdabīgu Ziemassvētku koncertu Splen-

Viņi tevi par to tavu brīnišķo dziesmu pieņēma?

did Palace.

Nē, par to dziesmu ne. Pēdējā kārtā visi rādīja etīdes, bet es gan etīdi rādīju, gan dziedāju O, sole

Kur Jāņos dziedāsiet?

mio! Tieši tas, kā vēlāk atklājās, bija izšķirošais –

Būsim kaut kur... Es dzīvoju... es nezinu, kā es dzī-

etīdēs dzied vienīgais, kurš nedzied.

voju. Zinu, ka Jāņos būs uzstāšanās, bet kādā pilsētā – ne. Man mājās arī pārmet: kā tu vari nezi-

Kad un kāpēc tika nodibināta slavenā vokāli dramatiski instrumentālā grupa Ilga? Izdots pat jūsu disks ar Raimonda Paula dziesmām Rīgā dzīvot nav ne vainas...

nāt?! Bet man tas tiešām liekas mazsvarīgi. Mūsu menedžere ir Gundara sieva Jurate Silakaktiņa. Viņa visu zina.

PAR SPĒLI UN AIZSPĒLĒŠANOS Pastāsti par to, kā savu aktiergaitu desmitgadei veltīto izrādi iestudējāt.

par Zaļo jumpravu tikuši līdz kam? Līdz Preile-

Auškāps mums atgādināja, ka iepriekšējām stu-

pretoties.

nītei! Nu tā, interesanti. Mazliet jau mēģinājām

dijām bijusi tradīcija pēc desmit gadiem kādu bet visiem likās, ka varbūt tomēr nevajadzētu

Bet jums varen feini sanāca. Kā tā, ja reiz izjutāt pretestību?

akurāt Preilenīti. Šķita – cilvēki jau tik daudzus

Nu kā? Nav jau variantu! Vienkārši ej un

gadus teātrī un no savas pirmās izrādes Leģenda

dari. Vispār mani kaitina cilvēki, kuri vairāk

kopīgu izrādi iestudēt. Šo ideju mēs akceptējām,


VĪRIETIS LILLÁ

Bērnam es saku, ka eju uz darbu, bet nu... eju uz teātri.


VĪRIETIS LILLÁ

enerģijas velta domājot, kāpēc nedarīt, nekā da-

personība – 70 gadus vecais Roberts de Niro –

rīt. Lieki izšķiesta enerģija. Un, ja reiz tas tāpat

un uzvedas kā normāls cilvēks. Arī izcilais

būs jādara, labāk jau to darīt ar prieku. Kaut arī

Andrejs Mironovs savulaik bieži citēja režisora

šāda izrāde nenoliedzami prasa daudz spēka.

Jūlija Raizmana ieteikumu: „Mazāk spēlē dzīvē, tad tevis vairāk atliks skatuvei.” Kaut kas tajā ir.

Vai tu meklē kādu atsvaru ārpus teātra?

Tikko aizspēlējas, tā zūd jebkādas robežas.

Kaut kādu atsvaru teātrim vajag, protams. Go-

rī. Pārnāc vakarā mājās, esi noguris, neko vairs

Kad dodies uz Daili, kā tu saki mājniekiem: es eju uz darbu vai eju uz teātri? Vai tavā izpratnē ir kāda starpība starp šiem jēdzieniem?

negribas. Paskatos vienīgi Krievijas televīzijas

Bērnam es saku, ka eju uz darbu, bet nu... eju uz

pirmā kanāla raidījumu Večernij Urgant. Agrāk

teātri. Pēdējā laikā gan es mēģinu vismaz sevī

noskatījos arī visus ProžektorPerisHilton. Man

noteikt, ka ir starpība. Ka tas ir darbs. Kaut gan

ir diezgan saprotama tā krievu mentalitāte un

par darbu to īsti nosaukt nevar tāpēc vien, ka

patīk Ivana Urganta pašironija, asprātība... Cil-

tas ir dzīvesveids un diktē savus noteikumus.

vēki jau ir dažādi, bet mani reāli kaitina aktieri,

Nevar tā – darbs beidzās, viss, vairs par to ne-

kuri ir ļoti pārņemti ar sevi, ar savu esību, ar

domāju. Lai gan... uz Večernij Urgant bija atnācis

savu aktierismu. Jau pieminētajā Večernij Ur-

pasaulslavens Krievijas pianists un stāstīja par

gant viesojas dažādas pasaules līmeņa un vie-

Amerikā pieredzēto saistībā ar kādu orķestri.

tējās zvaigznes. Atnāk, piemēram, kaut kāds

Pirms desmitiem, kad jāsākas mēģinājumam,

jauns krievu aktieris, kurš acīmredzot populārā

ierodas ne tikai mūziķi, bet arī arodbiedrības

seriālā nofilmējies. Šausmīgi slavens jūtas un

pārstāvis, kurš sēž un pieskata, lai neviens par

saka: es jums neiedomājami interesantu stāstu

mūziku nerunātu. To nedrīkst, jo tas ir darbs.

izstāstīšu... Un tad svarīgā intonācijā stāsta ne-

Desmitos – lūdzu! Apspriediet mūziku, mēģi-

zin ko. Bet citu reizi ierodas megazvaigzne, liela

niet. Man iepatikās šī ideja.

dīgi sakot, pēdējās divas sezonas man bijušas tik noslogotas, ka lielākā daļa dzīves paiet teāt-

AR TRAKO HARIJU NU IR CAURI Amerikāņu komiķis un mācītājs Marks Gangors ( Mark Gungor) savā stāvizrādē par sieviešu un vīriešu būtiskajām atšķirībām stāsta, ka sievietēm smadzenēs viss savstarpēji saistīts un sasaucas, bet vīriešiem – kārtīgi atsevišķās lādēs sakārtots. Un iemīļotākā no tām ir Nothing lāde, kur vīrietis cenšas nobēgt, kad vien iespējams. Tad viņu nevajag traucēt – viņš tur atpūšas, tiek galā ar stresu un problēmām. Vai tev mājās bieži ir tas aizmiglotais skatiens,

kas liecina par to, ka atrodies savā Nothing lādē? Es domāju – regulāri! Tāpēc, ka tas ir veids, kā atslēgties. Darīt neko – Nothing! Kaut kas jau jaucas pa galvu, bet nekas konkrēts. Piekrītu, ka vīrieši un sievietes neizbēgami ir atšķirīgi. Un tas ir dziļi bezapziņā – vīrieši senatnē gāja medībās, sievietes mājās sēdēja, nezinu, ko darīja, – vārīja, bērnus pieskatīja... tādas lietas nevar ar prātu izslēgt un izmainīt.


VĪRIETIS LILLÁ


VĪRIETIS LILLÁ

Kā tu iepazinies ar savu dzīvesbiedri Lindu?

Tādā ziņā klasika: es pats atkāpjos otrajā plānā,

Vienkāršs stāsts. Tas notika pirms septiņarpus

jo svarīgāk, lai varu bērnam iedot labāko. Ne ti-

gadiem, un mūsu satikšanās iniciators bija Intars

kai materiālajā ziņā, bet to pamatu, uz kura pa-

Rešetins – viņš pazina Lindu, gribēja, lai mēs

šam tālāk būvēt dzīvi. Tas, ko es tolaik teicu par

iepazītos, un tāpēc uzaicināja viņu noskatīties

savu līdzību ar Hariju... es vienmēr esmu bijis

izrādi Penelope un Diks. Pēc izrādes es saņēmu

diezgan bailīgs iepretī pārmaiņām. Biju neziņā

ziedus, kuriem bija pievienota zīmīte: „Tu drīksti

par to, kā būtu, ja man būtu bērns. Un nu viņš

man piezvanīt.” Saņēmu drosmi, piezvanīju un

ir, jau divarpus gadus, un īstenībā tajā nav nekā

mēs satikāmies. Visu nakti braukājām pa pilsē-

tāda, par ko varētu sacīt – baigā atbildības nasta.

tu, runājāmies... Es biju ļoti sabijies. Viņa man

Tā nav. Vienkārši dzīve kļuvusi citādāka.

likās tāda smalka biznesa lēdija... Bet ko es? Kas es tāds? Kaut kāds bohēmists, ne bohēmists... Ar

Kā dēlam vārdu izvēlējāties?

ko gan es viņai varētu būt interesants? Un tomēr

Kas tie „mēs”? Tā bija Linda! Sievietei tas ir sva-

kaut kā tā saruna turpinājās... un skat!

rīgāk. Un es ar savu viedokli negribēju to kaut kā izjaukt. Es vienkārši plūdu līdzi... Un man šis

Teici, braukājāt visu nakti... ar viņas mašīnu?

vārds – Sebastians – ļoti patīk. Es biju klāt dzem-

Jā, man tolaik vēl nebija ne mašīnas, ne kā. Tikai

dībās – vai uzreiz bija skaidrs, ka izvēlēts parei-

īrēts komponista Andra Vilcāna dzīvoklis – viņš

zais vārds, nezinu, bet tas, ka piedzimis Subat-

jau bija pārcēlies uz Ameriku. Man pašam auto-

nieks – nešaubīgi.

vadītāja tiesības ir tikai trešo gadu. Pirms devi-

kad eksaminatori sāka piesieties par sīkumiem

Vai tev dažkārt nākas uzklausīt no Lindas pārmetumus par to, ka neesi pietiekami uzmanīgs bērna pieskatīšanā?

un dot mājienus, ka par naudu jau visu varētu

Linda, kā jau sieviete, vairāk mēģina viņu pa-

nokārtot.

sargāt, paspēt visur spilventiņu palikt, uzmanīt,

ņiem gadiem, kad pirmo reizi liku braukšanas eksāmenu, muļķīgā kārtā apcirtos un aizgāju,

Kādā 2007. gada intervijā saistībā ar iestudējumu Trakais, trakais Harijs tu kā trakulīgā un nepieradināmā Harija lomas atveidotājs atzini šā tēla līdzību ar sevi. Viņš grib, lai nebūtu garlaicīgi, nevēlas apgrūtināt sevi ar tēva lomu, neierobežo sevi ar pienākumiem. Pieļāvi, ka arī pats esi kļuvis bezatbildīgāks... Es tā teicu? (Izbrīnīti.)

lai neiet, kur varētu kas atgadīties... savukārt es uzskatu, ka bērnam jāsajūt arī sava patstāvība, varēšana. Ne nu šausmīgi, bet vajag nokrist, sasisties. Tas būs saprotamāk, nekā vienkārši pateikts – neej tur vai tur... Lai nav tā, ka puika uz bailēm vien sēdējis. Es pats uzaugu bez tēva, tāpēc saprotu, cik ļoti svarīgs ir tēvs. Un domāju, ka varu savam dēlam iedot vairāk nekā sieviete, jo tas, ko manā audzināšanā devušas sievietes,

Uz to pusi bija. Vai nu tu esi iztrakojies un savās izjūtās nomierinājies?

man kā vīrietim nav diez ko noderējis. Vajag abus vecākus, bet katram sava loma.

Es esmu trakojis un iztrakojies. Tādā ziņā, protams, esmu mainījies... jo bērns ievieš dzīvē korekcijas. Kaut gan ne visiem. Man tomēr ieviesa.

Vai bērna esamība mazina vīrietī eksistenciālās bailes no nāves?


VĪRIETIS LILLÁ

Es nezinu, kā tikt pie tādas naudas. Bet ko gan tā mainītu?


VĪRIETIS LILLÁ

(Aizdomājas.) Tā īsti ne. Man tās nāves bailes

Baltezera, un domāju – tāda maza Latvija, un

vairāk mazināja brīdis, kad nomira tuvs cilvēks –

tur dzīvo cilvēki, kuriem ir tik daudz naudas,

vecmāmiņa. Par sevi piepeši vairs nebija tik

cik man savu mūžu nebūs. Un es nezinu, kā

bail. Kad nu domāju par nāvi, tad vairāk par to,

tikt pie tādas naudas. Bet ko gan tā mainītu?

kā nomiršu, kā man gribētos nomirt.

Kamdēļ lauzīt prātu, vai šī ir mana vieta vai nav... lielās līnijās es nevaru sūdzēties – man ir

Kā tev gribētos nomirt?

pietiekami daudz lomu, es strādāju. Vienalga,

Ātri. Negribētos būt par apgrūtinājumu citiem,

ko es darītu, tāpat es kaut kad nomiršu, mana

sagādāt tādas ciešanas tuviniekiem.

dzīve aprausies. Tad nebūs nekādas starpības. Es vairs negribu daudz domāt par to visu, gri-

Šosezon jūs krāšņi apspēlējāt dzīvēs jēgas tēmu izrādē Finita la Comedia, kas tapusi pēc Nikolaja Erdmana lugas Pašnāvnieks. Vai tas, ka apritējuši desmit gadi uz skatuves, liek aizdomāties par to, vai esi tur, kur tev jābūt, vai nevajadzētu nodarboties ar ko citu?

bu vienkārši dzīvot un darīt... Uznāk jau kaut

Pat nemaz nezinu, ko citu es varētu darīt. Daž-

dus, arī raksta savas domas feisbukos, tviteros,

kārt sēžu uz balkona Bukultos, kur dzīvojam,

jebkur... bet no tā es mēģinu norobežoties, tas

raugos uz lepnajām kotedžām, kas uzceltas pie

mani neskar.

kāds nogurums un pārdzīvojumi – tas ir tikai normāli. Baigi ietekmē arī informācijas telpa, kas laužas iekšā. Un pēdējā laikā tā ir ļoti agresīva – katrs, kurš māk uzrakstīt četrus vār-

PRET TĪKLU VALGIEM Pats neesi nekādos tīklos?

Nu, tad lai iet un dara kaut ko... Nē, es nesapro-

Nē. Es to neizprotu. Kaut vai – ar kādu domu

tu. Kad vien palasu publicētos ekrānuzņēmu-

kādam sekot tviterī? Sviests kaut kāds.

mus ar tvitera ierakstiem, pie sevis nodomāju – kāpēc kādam sekot, lai izlasītu ko tādu? Ko tas

Piemēram, lai uzzinātu viedokļus par aktuālajām norisēm sabiedrībā.

man dod? Vispār neko! Pilnīgi tukšas kustības.

Tiem cilvēkiem gribas sevi kaut kā parādīt, paš-

par to un to... Un?! Valdis Dombrovskis aizbrau-

iztīksmināties par to, kādi viņi ir.

ca uz Briseli. Mhm. Es arī nesaprotu, kāpēc kā-

Cits citam saka – o, viņš baigi smieklīgi izteicās

dam varētu interesēt, ja es tur ko rakstītu. Eju

Redzi nu, tu nerēķinies ar to, ka cilvēkam var būt skatuviskās ambīcijas, bet nebūt skatuves. Tev jau tā visa gana...

uz interviju. Nu, ej! Vai visiem jāzina, ka tu ej?

(Smejas.) Un? Ja viņam ir skatuviskās ambīcijas,

joniem bērnu sēž un sajūsminās. Man tas liekas

ko tieši viņš tāpēc var darīt?

kaut kas ārpus laba un ļauna. Var jau būt, ka ta-

Kaut kāds marasms. Tas viss tādā bērnu līmenī. Ne velti Gangnam style ir megapopulārs – mil-

gad vienkārši tāds laiks. Izlasīju Bila Braisona

Ienest sevi publikai pieejamā informācijas telpā...

Īsi stāsti par gandrīz visu – tā ir populārzināt-


VĪRIETIS LILLÁ


VĪRIETIS LILLÁ

niska grāmata, kurā aprakstīti laika periodi no

daudz zināmāks par izcilu zinātnieku. Tas tie-

Zemes izcelšanās līdz pat mūsdienām. Un tur

šām ir briesmīgi! Jau gadiem peros par šo infor-

bija konstatācija, ka jebkurš viduvējs aktieris ir

mācijas laikmetu.

TAGADNE, KUR BAILĒM NAV VIETA S 28. maija vakarā, kad Pēterim Liepiņam bija 70 gadu jubileja, jūs spēlējāt Vārnu ielas republiku, un pēc šīs izrādes Ilze Vazdika viņu sveica ar vārdiem: „Tu esi aktieris, kurš nu gan nevar izgāzt nevienu izrādi.” Vai tiešām pastāv tādas bailes – ka tik neizgāžu to lomu, to izrādi?

Tā tava superizteiksmīgā acs raustīšana šajā izrādē bija tavs vai režisora pienesums?

Nē, tā īsti ne. Tā es nekad neesmu domājis.

Mēģinājām, mēģinājām... bet divas nedēļas

Gudri režisori rīkojas šādi – ja aktieris nevar

pirms pirmizrādes viņš nomainīja aktierus,

nospēlēt, kā sākotnēji gribēts, kaut kas tiek

ieliekot Kalabuškina un Margaritas Ivanovnas

pamainīts, aktieris netiek atstāts situācijā, lai

lomās mani un Sarmīti Rubuli.

Pat neatceros... Bija pēdējā mirklī lomā jāielec. Savā ziņā iestudēšanas periods bija smags – viņš atbrauca, tad sākās teju mēnesi ilgs kastings, līdz viņš pateica – spēlēs tie, tie un tie.

visi redz, ka viņš nevar.

kā Juris Bartkevičs saka, kaut kā antisanitāri.

Derētu mazliet pieskarties arī izrādei, kura šopavasar izraisīja visai spēcīgas emocijas gan kritiķiem, gan skatītājiem, – Jana Villema van den Bosa dramatizējumam Vējiem līdzi. Tu tajā spēlē Ešliju Vilksu. Izskatījās, ka Skārleta (Kristīne Nevarauska) un Rets (Artūrs Skrastiņš) atstāti krāsās, bet visi pārējie tēli pietušēti, it kā režisors būtu devis uzdevumu – esi tur, tikai tā, it kā tevis nebūtu... Tāds iespaids nu man radās. Kā bija patiesībā?

Vajag spēlēt izrādi, vajag spēlēt tēmu, vajag

Pirmkārt, protams, ka ar darbiem, par kuriem

spēlēt notikumus.

visiem ir savs priekšstats, ir grūti... Skatītājs jau

Man ļoti patika, kā strādāja bulgāru režisors

var atļauties teikt: „Nē, nu es nevaru, es nevaru

Aleksandrs Morfovs ar Finita la Comedia. Viņš

to tā iedomāties. Te visam būtu jābūt citādāk.”

ik pa brīdim lauza materiālu, ielika kaut kādus

To es vēl pieņemu. Bet atsakos saprast profesio-

„gegus”, bet visu spēja attaisnot! Un tas man

nālus kritiķus, kuri var ierasties ar savu priekš-

šķita cienījami.

statu un pateikt – es biju izdomājis tā, jūs tā ne-

Citkārt režisori tam nepievērš uzmanību, ak-

spēlējat – tātad sūds! Nu, tādā līmenī.

tieri paši sāk kaut ko nest iekšā... varbūt, no

Par Ešliju, un es režisoram pilnīgi piekrītu, jā-

vienas puses, ir smieklīgi, bet, no otras, – kas

saprot tas, ka viņš seksuāli iekāro Skārletu,

tas tāds ir, ko tu te man tagad rādi?

bet precēties grib ar Melāniju. Kad iestudējām

Nu gan vairs ne tik bieži, bet kādreiz mēdza teikt: „Redz, tas tik bija aktieris! Maza epizodīte, bet kā viņš tur izdarījās! Neaizmirstami!” Man tas liekas pilnīgs marasms. Viens aktieris sāk spēlēt kaut kādu savu sviestu, lai tikai viņu pamanītu. Tas principā nojauc lugas struktūru. Izrādē jābūt vienotam skanējumam. Citādi,


VĪRIETIS LILLÁ


VĪRIETIS LILLÁ

šo izrādi, iznāca Kventina Tarantīno filma At-

iedomājas, ka viņa īstā un vienīgā ir Skārleta.

svabinātais Džango, kas arī principā ataino to

Līdz tādam absurdam... un 12 gadus! Viņi ne-

pašu laika periodu – pirms Amerikas Pilsoņu

dzīvo šeit un tagad, bet iedomās.

kara. Un kādā no intervijām Tarantīno stāsta,

jam bija svarīgs gods. Tas viņam bija ļoti spēcīgi

Vai studiju laikā aktierus kaut kā psiholoģiski sagatavo situācijām, kad kritiķi un skatītāji sāk jūs nevaldāmi apjūsmot vai – gluži pretēji – gānīt?

ieaudzināts, un viņš nespēja tam pārkāpt pāri.

Īpaši ne... nē. Katrs pats kaut kā lēnām izveido

Bet es ilgi nespēju saprast, ko īsti tas nozīme...

sev bruņas vai pašapmierinātību. Kā gan tam

ka tur, Dienvidos, tiešām bija tāda izkropļota Eiropas aristokrātijas versija. Tā viņi dzīvoja. Ešli-

Tu vispār biji lasījis grāmatu?

nē neiemāca svarīgus pamatbalstus, tāpēc ir tā,

Nē, nebiju lasījis. Likās – vairāk tāds sieviešu

ka daudzi tik šausmīgi tiecas pēc uzmanības:

romāns. Bet van den Boss man ļoti patīk un viņa

„Nu, nu... es! Es taču arī baigi foršs tur biju, vai

doma likās ļoti pareiza – pagātnes nav, rītdienas

ne?” Tas kaut kā sīki... Atceros, kā nu jau miru-

nav, ir tikai tagadne. Savukārt Skārleta visu at-

šais režisors Romans Kozaks no Maskavas mums

liek uz rītdienu... Neņemos spriest, vai grāmatā,

teica: „Ja kaut viens cilvēks kaut vienu asariņu

bet mūsu izrādē – tāpat kā Skārleta iedomājas,

ir nobirdinājis, izrāde viņu aizkustinājusi, tātad

ka viņas īstais un vienīgais ir Ešlijs, tāpat Rets

tā ir izdevusies. Pietiek.” Un tas ir kaut kāds pa-

D oMkLet ūorErvšislhniOJsjLs.u’eFa rVā Voi .isrelr.ePknlTr srsuriso.mī.incPeaVē ieelsdasnojnseignoelrnomeēSappkpseluio,ī bduk2lznā0iikn,1Da12i,s.k0. ,2s13 20, 01.2113 0. 0. 4 .

F O T O N O D A I L E S T E ĀT R A A R H Ī VA

sagatavoties? Cita lieta, ka tādā skolas izprat-


VĪRIETIS LILLÁ

mats. Nevis vairākuma bļaustīšanās. Alvis Her-

– jebkurš tādas varētu uzrakstīt. Patīk, nepatīk –

manis arī savā nesenajā intervijā vaicā: „Vai tad

tie nav profesionāli argumenti. Ja tev tas aktieris

vairākumam ir taisnība? Vai vairākums domā pa-

nepatīk, kādā ziņā nepatīk? Vai viņš šīs izrādes

reizi?”

konkrētajā kontekstā, kaut kādā shēmā izdara to,

Par sagatavošanos runājot, gribētos, lai pašam te-

kas viņam jāizdara, vai arī ne... Aktieri jau ņem

ātrim ir skaidrāka vīzija, sapratne par to, vai tas,

pie sirds, ko par viņiem raksta, jo aktiermāksla

ko mēs esam izveidojuši un palaiduši, ir kas tāds,

nav kā galdnieka profesija Tā ir daudz netvera-

par ko mēs varam droši pateikt – jā, tas ir mūsu.

māka. Uztaisi krēslu, un, lūk, krēsls. Varam vēr-

Un neatkarīgi no tā, ko par mums raksta. Pēdējā

tēt tā funkcijas, dizainu... Ja salūst – nu, sūdīgi,

laikā lasītās kritikas bieži vien liekas tik prastas

vecīt. Bet kā teātrī tik skaidri un noteikti pateikt?

IEKL AUSĪTIES TARKOVSKĪ Kino debija filmā Mona tev izdevās godam. Kā kinoļaudis, tā visi citi atzina – Subatnieks ir vienkārši lielisks. Vai vēl kāds piedāvājums ir pazibējis pie apvāršņa?

sīja... Man daudzi režisori patīk – Tarantīno,

Lielā kino jomā – nē. Bet lietuviešu seriālā Vi-

brāļi Koeni...

gumu, ka kaut vai tas pats Verners Hercogs jau savos trīsdesmit gados tādas filmas tai-

ņas melo labāk – gan. Centrālie tēli ir četras sievietes. Filmēšana notiek Latvijā, visi aktieri ir

Vai Pītera Grīneveja periods tev arī kādreiz bija?

latvieši. To drīz sāks rādīt TV3.

Nē, kaut ko skatījos, bet man viņš šķita tāds pseidointelektuālu meiteņu režisors.

Tu vispār esi kinomāns?

izvēlīgāks. Lēnām mēģinu apgūt kino klasi-

Bet jums taču Kaligulā līķa ēšanas aina uz skatuves bija tiešs pārnesums no Pavārs, zaglis, viņa sieva un tās mīļākais...

ku. Manī rada kaut kādu nenormālu pārstei-

Jā, jā. Pats to līķi ēdu. Bija gardi.

Sarunas beigās Lauris drūmi paironizē, piesaucot

lūdzu, sīkāk!” Bet mēs jau esam piecēlušies kājās,

kādu ierakstu Andreja Tarkovska dienasgrāmatā:

laiks gatavoties vakara izrādei. Tāpēc atliek vien

„Aktieri ir muļķi. Savu mūžu ne reizi neesmu sa-

atspēkot Tarkovski ar pašu Tarkovski: „Es pilnīgi

stapis gudru aktieri. Ne reizi! Ir bijuši labi, ļauni,

neredzu un nesaprotu cilvēkus. Attiecos pret vi-

patmīlīgi, pieticīgi, bet gudri – nekad, ne reizi.

ņiem ar aizspriedumiem un jau sākotnēji neiecie-

Esmu redzējis vienu gudru aktieri – Bergmana

tīgi. Tas garīgi izvārdzina un liek maldīties.” Šo

Zemeņu laukā, un arī tas izrādījās režisors.” Viņš

viņa ierakstu dienasgrāmatā no iepriekš minētā

arvien vairāk pārliecinoties par šo vārdu patiesu-

šķir piecpadsmit gadu... Tātad šis tas ir pārska-

mu. Man gribētos iesaukties: „Tā. Un no šīs vietas,

tīts, un patiesība nav tik ļauna, Lauri! L

Vienu brīdi biju ļoti liels... bet nu noslogotības dēļ maz sanāk skatīties un esmu arī kļuvis


VĪRIETIS LILLÁ

LAURIS DZELZĪTIS, DAILES TEĀTRA AKTIERIS Lauri Subatnieku es saucu par savu labāko draugu. Pā-

Vispirms par viņu runā viņa darbi. Un man vienmēr ir

rējie ir tuvāki, tālāki cilvēki, labāki, sliktāki paziņas.

patikuši cilvēki, kuri var izdarīt to, ko es nevaru. Viņš

Mēs esam dzimuši vienā gadā, viņš – ceturtajā, es –

ir kā vecā izlaiduma Mercedess, kuram nav jāpārsteidz

trešajā maijā. Piedzimām ar dažu stundu starpību. Lai

ar kaut kādām dizaina līnijām, reklāmas rullīšiem,

būtu skaidrība, par kuru Lauri ir runa, mūs iesaukuši

viņš iet lēnāk, stabilāk, daudz kvalitatīvāk... Pagājis

par Subi un Dzelzi. Mums gan ir atšķirīgi dzīves pie-

laiks, bet ar to rodas pavisam cita atbildība. Nav tā,

gājieni – man vienmēr ir tā, ka gribas kaut ko vēl, kaut

ka – jo lielāka pieredze, jo būsi mierīgāks. Nu tu māki

ko vairāk, bet viņā ir tāds miers... Viņa unikalitāte

sevi savākt, bet arī saproti, cik šausmīgi būs tad, ja tu

slēpjas tajā, ka viņam piemīt izcila, niansēta humo-

izgāzīsies, cik svarīgi ir tas, ka nedrīksti kaut ko sača-

ra izjūta, kas jau tagad atspoguļojas arī viņa darbos

karēt. Tā sapratne nāk tieši proporcionāli pieredzei.

uz skatuves, un viņam nekad nav piemitusi zvaigžņu

Es pat nezinu – kāpēc, bet es saku, ka eju uz teātri, ne

slimība, ar ko nākas saskarties ne tikai mākslas aprin-

uz darbu. Tas jau idejiski ietver sevī to izpausmi, to

dās. Viņš nekaro par savu statusu, un tas jau ir daudz

plašumu, to diapazonu, kā ir tad, kad tu izej uz skatu-

vidē, kurā visu nosaka kaut kāda ilūzija, kurā principā

ves, pirms tam izlasījis tos burtus savā lugas eksem-

dzīvo uz nekā. Nu kas ir skatītāju simpātijas? Mani

plārā, un tu nezini, kā viņi ietērpsies tavās kustībās,

fascinē, ka viņš nekad nav skrējis sev pa priekšu un

tavā balsī, tavā runā. Tas ir tikpat netverami, kā pa-

taisījis no sevis kaut ko, menedžējis pīāru. Tas šajā

teikt – tu ej uz teātri. Ja pasaki, ka ej uz darbu, tu pats

brīdī un šajā ātrajā dzīves ritumā un laikmetā šarmē.

priekš sevis zaudē netveramo.

INTARS REŠETINS, DAILES TEĀTRA AKTIERIS Manā uztverē Lauris ir brīnišķīgs aktieris un kursa-

25, pabeidzām, šķiet, 16, un pašlaik teātrī esam 7. Uz

biedrs. Es pats no viņa profesionāli daudz varu mācī-

Preilenītes nodošanas izrādi, kas ir mūsu kursa jubi-

ties. Viņš ir spilgts formas meistars, kam sevišķi labi

lejas izrāde, bija ieradušies gandrīz visi mūsu bijušie

padodas tieši mazās formas – Kamerzāle, Mazā zāle.

kursabiedri, un tad mēs tā retoriski sev jautājām – cik

Tas norāda arī uz to, ka viņš ir labs kinoaktieris, kā

no mums būs šajā teātrī vēl pēc desmit gadiem? Laiks

jau pārliecinājāmies filmā Mona. Manuprāt, viņa zie-

rādīs. Ja saņemsim gandarījumu no tām lomām, kuras

du laiki vēl tikai priekšā.

mums uztic, tad – domāju – paliksim visi. Jo aktieris

Pa šiem desmit gadiem, kurus pēc studiju beigšanas

var augt un veidoties savā profesijā tikai no tā, kāda

esam pavadījuši kopā, Lauris ir soli pa solim attīstī-

kaluma lomas viņam piešķir režisori. Vēl, protams,

jies, un man ir sajūta, ka viņš tūdaļ, tūdaļ būs gatavs

svarīgs aspekts ir skatītāju mīlestība – tā enerģijas

doties kaujā tā pa īstam. Līdzīgi, kā bija ar Kārli Sebri

apmaiņa, kas rodas spēlēšanas mirklī izrādēs. Laurim

– tikai Sebrim karjera sākās ap piecdesmit, varbūt

es gribētu novēlēt nepazaudēt to lidojuma sajūtu, ko

pat mazliet vēlāk… Es esmu lepns par ikvienu no sa-

sniedz šī profesija, un dzīvot saskaņā ar sevi un sa-

viem kursabiedriem. Skumīgi vien tas, ka iestājāmies

viem ideāliem.

JURIS VAIVODS, DAILES TEĀTRA MUZIKĀLĀS DAĻAS VADĪTĀJS Lauris kursā ienāca kā nedziedošais aktieris, un

stumts. Teātris jau ir tāda nežēlīga vieta, kur rei-

varbūt pirmajā mirklī viņš jutās pat nedaudz at-

zēm piespiež izpildīt arī pārcilvēciskus uzdevu-


VĪRIETIS LILLÁ mus. Un jāatzīst, ka gadu gaitā viņš ir progresējis.

pirmsskolas vecumā vai agrā skolas vecumā ar to

Latviešu klasiķis Jurjānu Andrejs kādreiz teicis, ka

nebija nodarbojies. Bet dzīve pierāda, ka pie tā var

dziedāšana ir tā pati runāšana, tikai līdz sakāpinā-

ķerties arī vēlāk, tikai tad tas prasa lielāku piepū-

tai intonācijai. Manuprāt, Lauris šajā ziņā šobrīd ir

li. Galvenais jau – pārliecība un gribasspēks, kā arī

meistars. Tas dzirdams arī Preilenītē. Mēs viņa snie-

spēja sevi savākt un nomierināt. Tas ir tas grūtā-

gumu sajūtam tā, ka – re, šis puisis tomēr dzied! Un

kais. Domāju, ar to saskaras arī jebkurš operskatu-

dzied labi. Zinātnieki un mediķi apgalvo, ka jebku-

ves profesionālis, jo ir jau aizkulisēs dzirdēts tei-

ram bērnam līdz piecu gadu vecumam ir muzikālā

ciens, ka dziedāšana ir 80 procenti nervu. Protams,

dzirde un iemaņas. Jautājums – vai šīs iemaņas tiek

jābūt bāzei, pamatam, skolai, ko iegūsti, un tomēr

koptas, vai tiek trenēta skaņas augstumu vai ska-

– ja nevari savākt savu nervu sistēmu un elpu, tā

ņas krāsu vai intonāciju krāsu atmiņa. Šķiet, Lauris

priekšā saļimst jebkura skola.

AIJA DZĒRVE, DAILES TEĀTRA AKTRISE Tikko notikušajā necerēti emocionālajā salidojumā

paklusēt. Jo ar viņu ir viegli kopā būt. Viņš nemēģina

skatījāmies pirmā gada kursa darba – Ostrovska Līga-

tevī spoguļoties un arī neļauj tev tā sevišķi spoguļo-

vas bez pūra – videoierakstu. Kļuva acīm redzams, ka

ties viņā. Mūsu kursa vadītājs Kārlis Auškāps diemžēl

Lauris aizgājis Larisas pazudinātāja, neatvairāmā Pa-

nevarēja būt klāt kursabiedru kopāsanākšanā, toties

ratova virzienā. Tāds stalts un vīrišķīgs. Ne velti rude-

izteica mums novēlējumu pa telefonu. Viņš jau nemi-

nī bulgāru ģēnijs Morfovs, vai nu sajaucot vai ironizē-

tīgi bārsta pērles, kuras atliek vien uzlasīt. Es uzdroši-

jot, viņu kādā brīdī uzrunāja: „Nu, Laurenco, Laurens,

nos teikt, ka viņš ir vieds cilvēks. Protams, droši vien

tagad tu!” Un mēs visi sākām smieties, jo sapratām,

ar saviem klupieniem un ar saviem – kā viņš pats par

ka ar to domāts slavenais angļu aktieris Lorenss Oliv-

sevi saka – grēkiem, bet tas, ko, piemēram, viņš pa-

jē. Tāds Subis ir – mazdrusciņ dendijs. Bet tā jau tāda

teica mums desmit gadu jubilejas sakarā – tas bija ļoti

tortes virskārta. Patiesībā viņam ir brīnišķīga humo-

skaisti. Viņš teica: „Mīliet savus tuvākos, tos, kuri ir

ra izjūta un ļoti liels cilvēcības mērs. Un savā talantā

jums apkārt – savus kursa biedrus, savus kolēģus –, un

viņš aug ar katru gadu. Es baudu Subja raksturlomas,

pasakieties Dievam par to, ka viņi jums ir. Un mīliet

viņš ir kolosāls tipāžu izgudrotājs. Arī – kad sākām

viņus tādus, kādi viņi ir. Un nemēģiniet viņus sagaidīt

mēģināt Preilenīti, viņam uzreiz bija gatavs piene-

citādākus, tādus, kādus jūs gribētu. Bet pateicieties

sums! Pat ūsas pats izgudroja. Viņa Vāveres tēvā vairs

par to, kādi viņi ir. Un atrodiet iespēju priecāties par

nekāda glamūra, viņš kļūst komisks un dzīvs, riktīgs

to, kādi viņi ir. Ja kaut kas jūsu dzīvē nenotiek tā, kā

krogus papus. Pirms kāda gada viņš sāka parādīties

jūs gribētu, vai jums varbūt reizēm ir sajūta, ka citi jūs

mēģinājumos ar dzīvesbiedres dāvināto kreklu, uz

nenovērtē vai ka jūs nedabūjat to kumosu no dzīves,

kura bija rakstīts make love, not babies. Un šeku­reku,

kādu jums gribētos vai kāds, jūsuprāt, jums pienāktos,

kā no gaisa, drīz kļuva tētis. Tas labi raksturo viņa

tad atcerieties vienu – jāsāk ir ar sevi, vainu meklējiet

humora izjūtu, dzīves viegluma izpratni. Sirds kratī-

sevī. Tikai pats sevī augot, jūs būsiet vajadzīgi citiem.

šanas attiecībās neesam, bet viņš vienmēr būs tas cil-

Tā vaina un tas pirmsākums, tas ceļa sākums, izejas

vēks, pie kura pieiet, apsēsties, kopā pusdienas paēst,

punkts vienmēr esi tu pats.”

L


KOŠUMS LILLÁ

SK A IS TUM S UN DĀ R Z S FOTO:SHUTTERSTOCK

DACE BR ANTE


KOŠUMS LILLÁ

K

osmētika kā rūpnieciski ražota plaša patēriņa pre­­ce (un skaistumkopšana kā nozare) ir pieejama vien nepilnu gadsimtu, kad sievietēm, kļūstot par sociāli aktīvām, ārpus mājas strādājošām būtnēm, vairs neatlika laika kopt skaistumu pēc vecmāmiņu receptēm. Slinkums kā progresa dzinējspēks ir panācis, ka arī šodien mēs esam ļoti aizņemtas, un ērtāk, protams, ir ieskriet veikalā, uzticēties speciālistu viedoklim vai reklāmai un visu nopirkt jau gatavu. Tomēr, turpinoties ekomodes un downshifting („lēnās dzīvošanas” un nesteidzīgās baudīšanas) uzvaras gājienam, piedāvāšu nelielu ieskatu, ko no pašu dārzā un virtuvē pieejamām ēdamām lietām varam pagatavot savai ādai, lai tā starotu un ziedētu kopā ar vasaru. Ja nu tev šovasar ir vairāk laika, kuru veltīt sev, turklāt patīk rušināties savā dārziņā, ir vērts savam baudu sarakstam pievienot dabisko, pašrocīgo skaistumkopšanu.


KOŠUMS LILLÁ

Ģ EN ER Ā LTĪ RĪŠ A N A Kosmetologu klientu lielākā daļa uz jautājumu –

no locītavām un samazina skābi visā organis-

kas ir galvenā problēma? – atbild, ka tā ir pe-

mā.

lēka, nespodra, nogurusi āda. Pelēcīga, itin kā

Vairums dārzā izaudzēto dārzeņu satur kāliju,

netīra sejas krāsa liecina, ka tikpat netīra ir arī

kas labvēlīgi ietekmē ūdens un sāļu līdzsvaru or-

mūsu iekšējā vide, jo āda ir „spogulis”, kurā labi

ganismā un palīdz izvadīt lieko šķidrumu un ne-

redzams, kas notiek mūsu organismā. Tāpēc lie-

vēlamos vielmaiņas galaproduktus. Piemēram,

lā skaistumkopšanas kūre ir jāsāk ar organisma

ēdot svaigus kāpostus, organisms uzņem daudz

un arī ādas attīrīšanu. Nevienam smalkam ādas

šķiedrvielu un tie labi iztīra zarnu traktu. Starp

kopšanas līdzeklim nav nozīmes, ja organisms

citu, zinātnieki ir atklājuši, ka it visi kāpostau-

ir piesārņots.

gi satur bioloģiski aktīvu vielu sulforafānu, kas,

Cilvēkam ir seši orgāni, kas ikdienā rūpējas par

nonākot organismā, dod signālu palielināt tādu

mūsu iekšējās vides tīrību. Tie ir zarnas, nie-

fermentu ražošanu, kas palīdz organismam at-

res, aknas, plaušas, liesa un āda. To uzturēšana

tīrīties no kaitīgām, kancerogēnām vielām. Arī

labā darba kārtībā nodrošina vispārēju labu ve-

burkāni, selerijas, pētersīļi, spināti, gurķi, ze-

selību, kas ārēji izpaužas kā svaiga un veselīga

menes attīra organismu un nodrošina to ar dau-

āda. Lai šie orgāni funkcionētu labi visu laiku,

dzām vērtīgām minerālvielām un vitamīniem.

tie jāuztur labā stāvoklī, kas mums ne vienmēr

Viegli diurētiska (mīkstu vēdera izeju veicinoša)

izdodas. Nav vērts moralizēt par to, cik liela no-

un attīroša ir sula no selerijām un burkāniem.

zīme ir sabalansētam uzturam – tas ikdienas

Selerijās esošais kālijs un nātrijs, kuri ietekmē

steigā ir tāds, kāds ir. Taču ir vērts ieviest līdz-

šķidruma līdzsvaru organismā, stimulē urīna

svaru, ikdienas „slikto” uzturu kompensējot ar

veidošanos, tādā veidā palīdzot organismam at-

„veselīgo”.

brīvoties no liekā šķidruma. Selerijas izvada no

Ieejot dārzā un paskatoties visapkārt, noteikti

organisma toksiskās vielas, novērš sāļu nogul-

var atrast labas lietas, kuras palīdzēs mums tikt

snēšanos un uzlabo asins cirkulāciju muskuļos

galā ar mūsu mazākiem un lielākiem gastrono-

un locītavās.

miskajiem „grēkiem”.

Ja jūsu dārziņā ir zemenes, tad neignorējiet

Ļoti labi organismu šrubē ikvienā dārzā sasto-

arī to lapas, jo zemeņu lapu tēja stimulē liesas

pamā nezāle – gārsa. Jaunos dzinumus var ēst

darbību, kas savukārt atbild par asiņu attīrīša-

gan salātos, gan lietot tējām. Gārsa labi pa-

nu. Arī ērkšķogām ir asins sastāvu uzlabojo-

līdz arī pret tādu kaiti kā podagru, kurā mēdz

šas īpašības, kā arī organismu tīroša, vielmai-

iedzīvoties cilvēki, kuriem aknas un nieres ir

ņu regulējoša iedarbība. Ēkšķogu sula atjauno

„nogurušas” no pārmērīgi trekna, sāļa uztura

organismu, labvēlīgi iedarbojas uz vielmaiņu,

un locītavās sāk uzkrāties urīnskābes sāļi. Ne

normalizē zarnu darbību, ja ir hroniski aizcietē-

velti gārsas pilnais nosaukums no latīņu va-

jumi. Ērkšķogu laikā ieteicama svaigu ogu kūre,

lodas ir podagras gārsa. Tā sekmē sāļu izvadi

apēdot dienā 3–4 glāzes svaigu ogu.


KOŠUMS LILLÁ

FASĀDES SAKOPŠANA Cilvēki ar sausu ādu par vasaras tuvošanos ti-

dienu, arī tajās dienās, kad šķiet, ka ārā saules

kai priecājas, jo āda kļūst mazāk jutīga, bet – ar

nav. Ja tomēr ir sanācis iedzīvoties pigmentos,

taukainu ādu bažīgi gaida karsto laiku, kad vēl

var mēģināt tos saudzīgi pabalināt ar upe-

vairāk pastiprinās sviedru un tauku dziedzeru

nēm, jāņogām, kas satur organiskās skābes.

aktivitāte, tāpēc uz ādas ir vairāk iekaisīgu ele-

Ogas saspiež viendabīgā putriņā un uzklāj uz

mentu. Lielākā kļūda – iegādāties alkoholu sa-

iepriekš attīrītas ādas pigmentētajiem lau-

turošus mazgāšanas līdzekļus un tonikus, kas

kumiem, patur 5–7 minūtes, noskalo, uzklāj

palīdz vien uz īsu brīdi. Iemesls – āda tiek lieki

krēmu. Pret vasarraibumiem un saules apde-

kairināta, tāpēc ieslēdz savu aizsargmehānismu, proti, sāk producēt vēl vairāk tauku. Un tā iestājas apburtais loks – jo vairāk mēs sausinām ādu, jo tā kļūst taukaināka. Iesaku uzmanīgi pastaigāt pa pļavu un pameklēt pelašķus. Apstrādājot divreiz dienā ādu ar pelašķu uzlējumu, nevis toniku, var ievērojami samazināt tauku izdalīšanos. Tāpat pamēģini savā vai kaimiņa dārzā atrast tādu garšaugu kā salvija, kas ne vien brīnišķīgi garšo pie gaļas vai zivju ēdieniem, bet uzlējuma veidā palīdz samazināt poras, dezinficē jau iekaisušus ādas elementus. Labs pretiekaisuma līdzeklis ir arī kliņģerīšu ziedu uzlējums. Var pagatavot vienu uzlējumu no visiem iepriekš minētajiem augiem. Ņem vienādās daļās salvijas lapas, kliņģerīšu un pe-

Ņem vienādās daļās salvijas lapas, kliņģerīšu un pelašķu ziedus, aplej ar vārošu ūdeni, slēgtu trauku ietin segā un notur divpadsmit stundas.

lašķu ziedus, aplej ar vārošu ūdeni, slēgtu trau-

gumiem palīdz arī maska no sakapātiem un

ku ietin segā un notur divpadsmit stundas, pēc

saspaidītiem pētersīļiem, kas vienādās pro-

tam nokāš, un uzlējums ir gatavs lietošanai (tas

porcijās sajaukti ar rūgušpienu. Šādu masku

jāuzglabā ledusskapī, apakšējā nodalījumā).

uz ādas var turēt līdz 20 minūtēm. Visas ba-

Jutīgas ādas īpašnieces vasarā cieš no sau-

linošās procedūras var veikt tikai un vienīgi

les – visvairāk tās, kurām ir vasarraibumi un

vakarā, un pēc šīm procedūrām dienā obligāti

asinsvadu zīmējumi (kuperoze). Rudenī iz-

jālieto saules aizsargkrēms. Pretējā gadījumā

skats var būt visai bēdīgs – pigmentēta seja

pigmentu būs vēl vairāk.

un klāt nākuši jauni plīsuši kapilāri. Pret pig-

Ja tomēr nevēlies vasaru pavadīt aristokrātiski

mentāciju vienīgais un galvenais līdzeklis ir

bāla, bet arī no saules vajag piesargāties, var

krēms ar aizsargfiltru, kura skaitlis ir ne ma-

mēģināt ietonēt ādu ar rīvētu burkānu masku,

zāks par trīsdesmit (SPF 30). Tas jālieto katru

ko uzklāj uz ādas trīs reizes nedēļā.


KOŠUMS LILLÁ

REMONTDARBI Savukārt saulē apdegušai ādai palīdzēs svaigi

fas attece ir palēnināta, un tas veido šķidruma

rīvēta kartupeļa maska. Putriņu uzklāj uz mar-

un asiņu krāšanos asinsvados. Šeit var palīdzēt

les un uzliek uz sejas. Var arī izspiest svaigu kā-

ar vēnu sieniņu nostiprinošiem un venozo atte-

postu sulu un apsmērēt apdegušās vietas. Skā-

ci veicinošiem līdzekļiem. Zināmākais un daudz

bu krējumu nevajadzētu likt tūlīt pēc apdeguma

pārbaudīts tautas līdzeklis ir zirgkastanis. Tas

iegūšanas. Krējums tomēr ir tauki, uzklājot tos

ir tas pats kastanis, kas mūs pavasarī priecē ar

uz sakarsušas ādas, notiek līdzīga reakcija, kā

savām skaistajām ziedu svecēm, kuras rudenī

uzliekot taukus uz pannas. Krējums labi noder

pārtop par brūniem kastaņiem. Gatavie kasta-

kādu laiku pēc tam – lai barotu un koptu ādu.

ņu augļi satur kumarīnglikozīdus – eskulīnu,

Kad āda jau ir daļēji atjaunojusies, bet sekas vēl

fraksīnu, saponīnu escīnu –, flavonoīdus, B1, C

jūtamas – tā ir sausa un saspringta –, labi noder

un K vitamīnu. Lapās ir karotinoīdi, flavonoīdi.

gurķu–biezpiena maska. Divas ēdamkarotes ar

Visas minētās vielas nostiprina venozo asinsva-

visu mizu sarīvēta gurķa sajauc ar vienu ēdam-

du sieniņas, mazina iekaisumu, mazina holeste-

karoti biezpiena. Tur uz sejas 15 minūtes. Gur-

rīna līmeni asinīs. Ziedi un lapas tiek izmantoti

ķi labi mitrinās ādu un pabaros to ar bioloģiski

retāk. Taču no augļiem var gatavot izvilkumu ar

aktīviem fermentiem, bet biezpienam ir izcilas,

dažādas koncentrācijas spirtu. Piemēram, ņem

ādu izlīdzinošas īpašības.

50 gramus zirgkastaņu, sasmalcina, aplej ar 0,5

Runājot par asinsvadu zīmējumu uz ādas (ku-

l degvīna un ļauj tumšā, siltā vietā ievilkties 2

peroze, teleangektāzija), ar tautas līdzekļiem

līdz 3 nedēļas. Trauku laiku pa laikam saskali-

un krēmiem no tā atbrīvoties nevar. Vienīgās

na. Iegūto izvilkumu lieto pa 25–30 pilieniem

metodes, kas atbrīvo no mazajiem asinsvadu

2 līdz 3 reizes dienā. Pie venozās sistēmas stip-

kapilāriņiem, ir aparāttehnoloģiskās metodes,

rinošiem līdzekļiem var minēt arī verbenu, ko-

piemēram, lāzerkoagulācija, fotokoagulācija,

sas, pienenes. Piemēram, no pieneņu jaunajām

elektrokoagulācija. Taču vasarā mēs daudz va-

lapiņām var gatavot salātus. Lai uzlabotu asins-

ram darīt profilaktiskos nolūkos, lai nostiprinā-

riti kapilāros, var lietot āboliņa, aveņu tēju un

tu kapilāru sieniņas, neļaujot tām viegli plīst.

daudz ēst svaigas avenes. Labi noderēs maska

Pirmām kārtām jāsaprot – kuperoze ir rādītājs,

no jau iepriekš minētajām ogām – jāņogām un

ka organismā ir vispārējas problē-

upenēm, jo tās abas satur asinsvadus stiprino-

mas ar venozo, kā arī limfātisko

šo P vitamīnu. Turklāt upenēs ir daudz

sistēmu – vēnu sieniņas, iespējams, ir ļoti vājas, asins un lim-

C vitamīna, kas arī palīdz stiprināt asinsvadus.


KOŠUMS LILLÁ

ĀTR Ā PALĪDZĪBA Nereti gadās tā, ka pašā atvaļinājuma vidū, kad

kājas, pēc tam noskalojot. Nevainojamu efektu

vismazāk to gaidi, pēkšņi saņem ielūgumu uz

sniedz arī citronskābe.

kādu ballīti. Paskatoties spogulī, ir skaidrs –

Pēc attīrīšanas darbiem būtu jauki ādu tonizēt

tāda nekur iet nevari, bet līdz kosmetologam,

ar ledus gabaliņiem un tad ķerties klāt pie mas-

manikīram, pedikīram nokļūt nav iespējams.

kām, kas ļauj ātri atgūt ādas svaigumu. Sausu

Tad nu jāķeras pie ātrās SOS programmas. Ar

un savītušu ādu īpašniecēm noderēs maska, kas

ko sākt? Pirmkārt, ar attīrīšanu. Ja āda sen nav

pagatavota no olas dzeltenuma, olīveļļas, me-

redzējusi pīlingu, tad vari uztaisīt putriņu no

dus un stipra kumelīšu uzlējuma. Šādā putriņā

maltām auzu pārslām un dārza ogām (upenes,

samērcē marlīti un atstāj uz sejas 10 minūtes.

jāņogas, avenes, zemenes). Uzklāj to uz sejas,

Taukainai ādai var noderēt maska no sarīvēta

paturi 5 minūtes, tad viegli pamasē un noskalo.

ābola, ēdamkarotes piena un olas baltuma.

Ja ādu, īpaši degunu, ir apsēduši melnie kome-

Neaizmirsti arī dvēseles spoguli – acis! Noderēs

doni, tad labāk neķerties klāt pie dedzīgas spai-

masa no rīvētiem kartupeļiem ar sablenderētiem

dīšanas pēdējā brīdī, jo tu taču nevēlies ierasties

pētersīļiem. Masku uz acīm tur 20 minūtes.

ballītē ar sarkanu luksoforu deguna vietā. Labāk

Katra ballīte reiz beidzās. Ataust rīts, un no

pamēģini masku, kurā vienādās proporcijās ir

spoguļa pretī raugās aizpampušu acu pāris, gal-

sajaukta soda ar ūdeni. Ar šo masu 2–3 minūtes

vā zvana, bet vēderā tauriņi ir pārvērtušies par

maigi masē ādu, pēc tam noskalo ar siltu ūde-

smagiem akmeņiem. Lai arī pēdējiem spēkiem,

ni. Poru attīrīšanai labi noder arī tomāti. Ņem

tomēr vajadzētu veikt nelielu detoksikācijas pa-

nelielu tomātu, nogriez tam vienu galu, pamēr-

sākumu. Vispirms labākai pašsajūtai pagatavo

cē cukurā un vieglām apļveida kustībām iemasē

tā saukto paģiru dzērienu no blenderētiem to-

sejas ādā, paturi 5–7 minūtes un noskalo.

mātiem, kefīra un selerijām. Tad uzvāri pipar-

Protams, neaizmirsti attīrīt arī nagus – gan ro-

mētru tēju, atdzesē, pievieno ingvera gabaliņus,

kām, gan kājām –, kas noteikti pēc dārza dar-

citronu un lieto visas dienas garumā. Savukārt

biem nav teicamā stāvoklī. Bieži mēdz būt, ka

uz sejas var paturēt ledus gabaliņu kompreses

tie ir iekrāsojušies. Lai atgūtu baltu, koptu nagu

un svaiga kartupeļa šķēlītes. Kad pašsajūta uz-

izskatu, turklāt roku ādu padarītu zīdaini mīk-

labojas, jāiet dārzā izkustēties un paravēt kādu

stu, noderēs skābās ogas – upenes, jāņogas.

vadziņu. Tas dos gandarījumu acīm un ātrāk at-

Saspaidi tās putriņā un paberzē ar to rokas un

jaunos spēkus. L

L


KOŠUMS LILLÁ

Nekā jau nepietrūkst D Z I E D U N S P Ē L Ē D I TA L Ū R I Ņ A

FOTO: KRISTĪNE KRAUZE SLUCK A

S T I L S , G R I M S , M AT U S A K Ā R T O J U M S : L Ī G A V E K M A N E VIDE: JŪRMAL A S BRĪVDABA S MUZEJS


AKSESUĀRI: DDSL GIRLS APĢĒRBS: MASSIMO DUTTI, PULL&BEAR

KOŠUMS LILLÁ


KOŠUMS LILLÁ


KOŠUMS LILLÁ


KOŠUMS LILLÁ


KOŠUMS LILLÁ


KOŠUMS LILLÁ


KOŠUMS LILLÁ

L


VIŅPUS LILLÁ

K LE JOTĀ JI A I J A S T I K Ā N E ( L I E L B R I TĀ N I J Ā ) FOTO: KRISS GRIFINS


VIŅPUS LILLÁ

IR

2013. gada vasara, Lielbritānija – moderna, civilizēta, pārtikusi zeme. Kā par brīnumu, spīd saule, taču sajūsmināties par laikapstākļiem neļauj stiprais vējš. Latvijā teiktu – vētra, bet te – ierastais vējš. Man blakus uz galda stāv iekosts ābols un vāzē aizdomīgi šūpojas grieztie ziedi. Līgojas arī galds, grīda, faktiski visa mana jaunā māja – esmu ievākusies dzīvošanai piemērotā busiņā. Vakar biju Anglijas ziemeļos, šodien – valsts dienvidos, brīvdienās plānoju doties uz pludmali un māju ņemšu līdzi. Man nav adreses, uz mobilā telefona signāla pārklājumu nevar paļauties, un internets ir vien tad, ja izdodas nobāzēties blakus spēcīgai antenai. Toties man ir izvēle – ja gribu, varu pamosties ar skatu uz kādu skaistu ieleju, šalcošu okeānu vai pie naktskluba pilsētas centrā. Tas gan nozīmē, ka esmu upurējusi gandrīz visas normāla cilvēka ērtības un atteikusies no lielākās daļas garderobes, arī no manas augstpapēžu kurpju kolekcijas. Tās aizstātas ar pāris iešļūcenēm un brīvību.

2

#


VIŅPUS LILLÁ

DZĪVE BEZ ADRESES Laikā, kad izvēlei nav robežu un sadzīves ērtības

ne tikai adresi, bet pierādījumus, ka tajā dzīvo.

var būt tādas, par kādām mūsu vecvecāki jaunī-

Te nepastāv deklarēšanās iespēja, tāpēc adrese

bā tikai sapņoja, arvien vairāk cilvēku Rietumos

ir jāpierāda ar tev adresētiem rēķiniem un pasta

izvēlas tām pagriezt muguru: „Es gribu izjust

sūtījumiem. Jauniem iebraucējiem allaž nāksies

dušas siltumu kā brīnumu, gribu atgriezties pie

sastapties ar problēmām. Piemēram, lai atvērtu

izjūtām, kad tasīte tējas nav pašsaprotama ik-

bankas kontu, ir jāpierāda, ka dzīvo kādā adre-

dienas sastāvdaļa. Pie visa ir jāpiedomā, pie tā

sē, bet nekustamo īpašumu aģentūra vēlas zināt

ir jāpiestrādā,” stāsta trīsdesmitgadnieks Kriss.

tavu bankas kontu, pirms ļauj iemitināties kādā

Līdzīgi viņam domā daudzi Lielbritānijas iedzī-

no dzīvokļiem. Adrese Lielbritānijā ir viens no

votāji. Te aizvien vairāk plaukst ceļotāju–klejo-

galvenajiem identifikācijas faktoriem; dzīvok-

tāju kultūra. Šāds – alternatīvais – dzīvesveids

ļos un mājās mītošie maksā nekustamā īpašuma

te pastāvējis vienmēr, un tam ir sena vēsture.

pašvaldības nodokli (tas ir atsevišķs ikmēneša

Visai populāra ir dzīvošana uz šaurām kanāla

maksājums papildus īrei un citiem rēķiniem).

laivām. Pirms pāris gadiem man bija iespēja dzī-

Iestādēm nepatīk cilvēki bez noteiktas adreses,

vot kopā ar laivu iedzīvotājiem uz Temzas Lon-

jo viņi nemaksā šo nodokli, arī sabiedrības ko-

donā, kad veicu pētījumu par klejotājiem. Izvēle

pējais noskaņojums var būt visai negatīvs. „Ne-

par labu šim dzīvesveidam mani allaž fascinēju-

ņem galvā negatīvus komentārus. Tā ir vien-

si, it īpaši tāpēc, ka šķietami nekur citur cilvēki

kārša skaudība, jo tu dzīvo tā, kā viņi slepenībā

nav tik apsēsti ar nekustamo īpašumu un nobā-

vēlas, bet ir pārāk iesūnojuši savā ērtajā dzīvītē.

zēšanos kā Lielbritānijā. Veicot jebkuru darbību

Viņi ir sistēmas vergi un tevi patiesībā apbrī-

ar valsts vai kādām citām iestādēm, šeit prasīs

no,” apgalvo četrdesmitgadīgā Fiona.


VIŅPUS LILLÁ

LIEK AIS SVARS – VISTIEŠĀK A JĀ NOZĪMĒ Mūsu izvēle par labu klejošanai bija pārsteigums

Interneta izsoles portāls eBay Anglijā darbojas

arī mums pašiem. Līdz ar manu jauno darbu,

izcili. Cilvēki tajā ik dienas iegādājas un pārdod

kas ir vienā no Anglijas aviocentriem nekurie-

visu, sākot ar paštaisītām kartītēm, lietotām vai

nes vidū, mums nācās atstāt pilsētu un atrast

dizaineru drēbēm un beidzot pat ar nopietnām

dzīvesvietu kādā no mazajiem lauku ciematiem.

iekārtām un automašīnām. Tā nu šajā portālā

Lai gan izvēle nebija nekāda lielā, mums izdevās

noskatījām savu jauno māju – Vācijā ražotu,

atrast kādu neparastu dzīvoklīti ēkā, kas celta

dzīvošanai pielāgotu busiņu. Tajā ir vietas šofe-

16. gadsimtā – Hemjokas pils sargu mājā. Pāris

rim un blakussēdētājam, virs tām – ar zemiem

nedēļu pēc tam, kad apstiprinājām, ka labprāt

griestiem, bet diezgan plaša divguļamā gulta.

tajā dzīvosim, un uzteicām savu smalko dzīvok-

Aiz sēdvietām ir „viesistaba” ar galdiņu un ap to

li Bristoles pilsētā, izrādījās, ka pils sargu mā-

izvietotiem dīvāniņiem, kur varētu saspiesties

jas īpašniece to izīrējusi savai draudzenei. Tā nu

kādi astoņi cilvēki. Virs logiem – līdz pat gries-

mēs palikām bez mājām un burtiski pāris die-

tiem – ir izvietoti skapīši, vieta, kur glabāt man-

nu laikā nolēmām nopirkt māju uz riteņiem, lai

tas, ir arī zem dīvāniem. Busiņa galā ir skapis

(tobrīd ziemā) nebūtu spiesti iemitināties teltī.

karināmajām drēbēm, mikroskopiska tualete ar

Laivinieka Rika ģimene.


VIŅPUS LILLÁ

dušu un neliela virtuvīte ar ledusskapi, diviem

arī iztikt, bet ar gandarījumu atvadījos no ofi-

gāzes plīts riņķiem un izlietni trauku mazgāša-

sa drēbēm, kas man nekad īsti nav patikušas –

nai. Sajūta šajā busiņā man atgādina lidmašīnu

kur nu vēl labāks attaisnojums! Nācās piedzīvot

ar tās skapjiem un tualetēm – viss ir kompakts

arī komiskus mirkļus, ko ieteiktu katram pārim

un saspiests, tajā pašā laikā ļoti funkcionāls. Di-

ar veselīgu humora izjūtu. Šķirojot mantas, at-

zains ir vienkāršāks un moderns. Cenu nokau-

klāju savam mīļajam patiesību par dāvanām,

lējām un nopirkām savu 1994. gadā ražoto māju

kuras man nav īpaši patikušas, bet esmu tās

par aptuveni sešiem tūkstošiem latu.

paturējusi pieklājības pēc. Piemēram, pirms

Pārcelšanās uz desmit reizes mazāku dzīves-

četriem gadiem saņemtais vēderdejotājas la-

vietu ir īsta attīrīšanās terapija. Tikai šāda

kats ne reizi nav izmantots, bet ir arī smags

dzīvesvietas maiņa liek pārlūkot visus iekrā-

un aizņem daudz vietas. Līdz šim pieklājīgi to

tos priekšmetus un pabrīnīties par sevi. Busiņā

visur esmu vadājusi līdzi un turējusi tumšāka-

nav vietas istabas augiem, plašai bibliotēkai,

jā skapja stūrī. Nu ieskatījos mīļajās, brūnajās

sienas dekoriem, virtuves ierīcēm, ko izmanto

acīs un palūdzu atļauju atvadīties no šī lakata.

labi ja reizi gadā (popkorna mašīna, blenderis,

Mana otrā pusīte, izrādās, bija pilnībā aizmir-

milzu tosteris), vai neskaitāmām augstpapēžu

susi par šādu dāvanu un pat nespēja izskaidrot,

kurpēm (kuras nopirktas par izdevīgu cenu,

kāpēc tā dāvāta. Tikām vaļā arī no citiem ie-

bet pēc piemērīšanas allaž tiek atliktas atpakaļ

vāktiem „dārgumiem”. Tas ir absurds, kā mēs

skapī pat izejamās dienās, jo vienmēr konsta-

apaugam ar mantām vai glabājam nevajadzīgas

tēju, ka nevarēšu ar tām paiet vai nodejot visu

lietas, jo šķiet nepieklājīgi tās izmest... Tā nu

nakti). Lietas šķirojām pēc principa – paturēt

atbrīvojāmies no liekā svara. Jāteic, ka pagai-

tikai tad, ja absolūti nepieciešams. Nācās šķir-

dām neesmu izjutusi vajadzību pat ne pēc vie-

ties no daudzām mīļām mantām, bez kurām var

na kilograma.

MĀ JU SA JŪTA No sava smalkā, skaistā, iemīļotā Bristoles

ka māja kustas. Tā šūpojas ne tikai vējā, bet

dzīvokļa gan atvadījos ar asarām acīs. Taču,

arī tad, kad viens no mums staigā. Nepierasti

tā kā nekad ko tādu nevarētu atļauties iegā-

ir tas, ka viens otru varam redzēt visu laiku –

dāties, pierunāju sevi, ka nav nemaz tik slikti

visa māja ir viena liela istaba. Attiecībām tas

to pamest tagad, pēc diviem gadiem. Nedrīkst

būs īsts pārbaudījums. Lai pārvietotos, ir jāsa-

taču tā pieķerties vietai, ko īrēju, – vēlāk būtu

skaņo, kur kurš sēdēs, stāvēs, ies.

vēl grūtāk.

Mans līdzšinējais lielākais atklājums ir tas, ka

Pirmās naktis busiņā starp mantu kalniem,

māju sajūtai nepietiek ar māju vien. Biju iedo-

kamēr viss vēl nebija salikts pa plauktiņiem,

mājusies, ka, ceļojot busiņā, jutīsimies kā mā-

gulējām bez mazākajām problēmām – pateico-

jās it visur, kur izdomāsim piemesties. Tā tas

ties pārgurumam. Visgrūtāk ir pierast pie tā,

nav. Ir ļoti svarīgi, vai vietā, kurā esam apme-


VIŅPUS LILLÁ

Lai gan ir šķietami brīva un alternatīva, klejojošā dzīve pakļauta stingrai plānošanai.


VIŅPUS LILLÁ

tušies, esam gaidīti vai ne. Cilvēks instinktīvi

šī vieta ar diviem nelieliem zivju dīķiem, An-

izjūt sevi kā daļu no apkārtējās vides – nu ne-

glijai netipisko egļu mežu, stirnām, briežiem

esam mēs bruņrupuči, kuri var ierauties savā

un zaķiem man ļoti atgādina Latviju. Cik labi,

čaulā. Tik ļoti laba ir sajūta, kad vari iznākt

ka sakārtotajos Rietumos ir iespēja dzīvot tik

laukā un izstaipīties, apsēsties saulītē uz sa-

mežonīgu, dabai tuvu dzīvi. Nespēju vien sa-

liekamā krēsla un iebaudīt tasīti kafijas ar ze-

gaidīt īsto sezonu, lai izpētītu, vai šajos mežos

menēm. Tāpēc, lai gan ir šķietami brīva un

ir ogas un sēnes. Nepārprotama pārvietoja-

alternatīva, klejojošā dzīve pakļauta stingrai

mās mājas priekšrocība ir tā, ka dzīvesvietas

plānošanai. Katra nākamā pietura prasa zinā-

mēs varam atrast daudz un dažādas. Taču, pat

mu izpēti par to: vai tajā būs pietiekami privāta

klejojot neilgu laiku, esmu pārliecinājusies, ka

apkārtne. Viena no lieliskākajām „apmetnēm”,

mans laivu pētījuma galvenais secinājums bija

ko mums izdevies atklāt, ir kempings netālu

visai precīzs: dzīvošana uz laivām ir klejotāju

no manas darbavietas. Tur mūs vienmēr laip-

dzīves stila teātris. Tā nav īsta klejošana no A

ni sagaida zemes saimnieks Tristans ar savu

uz B, tad C un D. Mūsdienās cilvēkus pie vietas

draudzīgo suņuku Piklu. Par nelielu samaksu

piesaista veļas mazgātavas un iemīļotākie vei-

ir iespēja izmantot viņa veļas mašīnu, dušu,

kali. Protams, nozīmīga ir arī darbavieta – ie-

pieslēgties elektrībai un internetam. Patiesībā

nākumu avots. Visdrīzāk mūsdienu klejošanu


VIŅPUS LILLÁ

varētu shematiski aprakstīt „no A uz B, tad C

nevēlas „nobāzēties”. „Esmu sajūsmā par to,

un tad atpakaļ uz A”.

ka man nav nekādu līgumu: ja rīt dabūšu dar-

Viens no mūsu lidlauka pilotiem Tigss, kurš

bu Spānijā, nekas mani nevarēs atturēt uz tu-

izskatās pēc īsta Ziemassvētku vecīša ar garu

rieni pārcelties jau nākamajā dienā. Man nav

sirmu bārdu un apaļu vēderu, mobilajās mā-

mēnešiem ilgu saistību ar īres līgumiem, mā-

jās dzīvo jau gadiem. „Man ļoti patīk šis dzī-

jas telefona pieslēgumu vai internetu. Tā vien

vesveids. Ja godīgi, es pat nespēju iedomāties,

šķiet, ka konkrētai vietai uz ilgu laiku tevi vē-

ka jebkad varētu dzīvot dzīvoklī,” viņš nosku-

las piesaistīt katrs uzņēmums,” stāsta Kriss.

rinās. Tigsam pieder vairākas lidmašīnas un

Arī vienmēr smaidošajam kalnos kāpšanas

vairākas mājas uz riteņiem, kā arī automašīna.

instruktoram Nilam dzīvošana busiņā ir ideāli

Vienā no lidlaukiem viņam ir amerikāņu sti-

piemērota, jo viņa darbavieta pastāvīgi mai-

la milzīgā dzīvojamā māja uz riteņiem, citā –

nās. Tā vietā, lai uzturētu dzīvokli un paliktu

viņu sagaida mazāks, mūsējam līdzīgs busiņš.

viesnīcās atkarībā no izsaukuma vietas, viņš

„Anglijas Ziemeļos ir mans „penthauss”, bet šī

visur ceļo kopā ar savu māju. Tomēr ir arī kle-

ir mana brīvdienu kotedža,” viņš nosmej, mal-

jotāji, kuri šo dzīvesveidu dzīvo nevis apstākļu

kojot alu saulrietā, darba dienas beigās. Ceļo-

sakritības dēļ, bet izvēlējušies pārdomāti un

jošais dzīves stils ir piemērots cilvēkiem, kuri

mērķtiecīgi.

KLEJOŠANA, PAR SPĪTI SABIEDRĪBAI Īstākos hipijus es sastapu laivu pētījuma laikā,

ņus un deviņus gadus vecās meitas viņi izglīto

tā ir brīnišķīga saime, kura klejo ar laivām pa

mājās – meitenes nekad nav apmeklējušas sko-

Angliju visu cauru gadu. Rika ģimeni gan ne-

lu. Anna man stāsta, ka reizēm viņu pārņem

var uzskatīt par gluži tradicionālu. Tā kā viņam

šaubas par to, vai šāds izglītības modelis ir

ar sievu Annu ir divas meitas, viena šaurā ka-

tas labākais. Tas prasa lielu pacietību gan no

nāla laiva nu ir aizvietota ar divām savstarpēji

viņas, gan bērniem. Valsts izsniedz speciālas

sasietām laivām, kuras viņš būvējis pats. Die-

grāmatas mājmācībai. Šaubas rodas tad, kad

nas laikā Riks ir metinātājs, vakaros – mūzi-

meitenes progresē kādā konkrētā priekšmetā,

ķis. Viņa sieva atgādina īstu Madonnu – gaiša,

bet pēc pāris mēnešiem pēkšņi zaudē interesi

mierīga, maiga, sievišķīga un stipra. Riks tajā

un aizmirst visu mācīto. Tomēr mani, ciemojo-

pašā laikā ir hiperaktīvs, haotisks un cilvēkus

ties pie šīs ģimenes, pārsteidz tas, ka meitenes

pārsteidz ar to, ka labprāt ģērbjas sieviešu drē-

bez liekas skubināšanas sēž savā laivā ar mā-

bēs un augstpapēžu zābakos. Tā nu viņš defilē

cību grāmatām, ik pa laikam mammai uzjau-

pa slapjo šauro kanāla laivu malām, uzpucējies

tājot par šādu vai tādu pareizrakstību franču

kā tāda lēdija. Ģimene vienā vietā nekad neuz-

valodā. Tik labi audzinātus, pieklājīgus un in-

turas ilgāk par pāris mēnešiem, lai gan ir vie-

teliģentus bērnus mūsdienās bieži nesastapsi.

tas, kurās viņi regulāri vēlas atgriezties. Septi-

Viņu mamma teic, ka meitenes nezina, kādas ir


VIŅPUS LILLÁ

bērnu attiecības skolā – konkurence, apcelša-

Es nespēju iedomāties, ka varētu kādreiz dzīvot

na viņām ir sveša. Viņas nav iepazinušas ātrās

jebkur konkrētā vietā, uz sauszemes.” Nav jau

ēšanas restorānu piedāvāto happy meal un ne-

tā, ka mūsdienu klejotāji ir pilnībā neaizsnie-

pavada vakarus un rītus, skatoties multiplikā-

dzami un neizsekojami, viņiem ir mobilie te-

cijas filmas. Anna gan bažījas par to, vai viņas

lefoni un epasta adreses. Laiku pa laikam viņi

spēs iestāties universitātē un kā sadzīvos ar ci-

apmeklē ballītes ar citiem līdzīgi domājošajiem

tiem vienaudžiem, kuru āda ir biezāka skolas

laivu cilvēkiem „Ja satiekos ar citiem klejotā-

gadu dēļ.

jiem, mūsu audzināšanai, izglītībai, dzīvesstās-

Kad taujāju, vai Anna nevēlas nobāzēties kādā

tam nav tik izšķirīga loma. Mūs vieno kopīga

konkrētā vietā, sarunā iejaucas Riks un atklāj,

ikdienas pieredze, ko iegūstam, klejojot un dzī-

ka tieši viņš ir tas, kurš no 12 gadu klejošanas

vojot uz ūdens. Mums ir vairāk kopīga kā ar da-

ir noguris. Viņi pabijuši visos sazarotajos An-

žiem labiem ģimenes locekļiem.” Klejotāji allaž

glijas kanālos, un šo dabai tuvo vidi viņa ne-

pārspriedīs veidus, kā iztīrīt tualeti, lietot dušu,

vēlas mainīt ne pret ko citu: „Rietumu cilvēki

labāk pietauvot laivu, dalīsies pieredzē par to,

mūsdienās vairs neizjūt gadalaiku maiņu, viņi

kur ir kādas izmaksas un apstākļi.

nepazīst putnus un kokus visapkārt. Man neiz-

Taču bieži vien viņi piedzīvo nosodošu pārējās

sakāmi pietrūktu dzīvās dabas un ūdens klāt-

sabiedrības attieksmi – Rika ģimenes laivas lo-

būtnes. Kad notauvojamies Londonā, Temzā,

gos pat mesti akmeņi un viņi saukti par vella

straume ik dienu ir citādāka. Mēs vērojam put-

čigāniem. Saprotams, ka pašvaldībām un valdī-

nus, kā tie pamestās laivās dēj olas un tās sargā,

bām patīk skaitīt un kontrolēt, taču pārsteidz,

mēs vērojam, kā izšķiļas putnēni, un tad no to

ka apkārtējā sabiedrība akli seko šim pašam

kuplajām ģimenēm izdzīvo vien pāris mazuļu.

principam.

C I LV Ē K S – ATK R ITU M U R A DĪTĀ JS Nosodītājus gan var saprast, jo ir daži kopējie

Tajā pašā laikā pastāvīgie iedzīvotāji spiesti tikt

mūsu sabiedrības pakalpojumi, bez kuriem nekā-

galā ar sakrātajām čupām. Apzinīgākie klejotāji,

di nevar iztikt. Duša, tualete un pat veļas mazgā-

protams, neraks sev šāda veida kapu, bet viņiem

šana nav problēma, jo to visu var atrisināt klejo-

vienmēr būs jāpiedomā, kur izmest atkritumus.

jot, pakalpojums, bez kā neviens nevar iztikt, ir

Tad nu reizēm nakts laikā tiek ieņemtas kaimi-

atkritumu izvešana. Lai kā arī censtos, pat videi

ņos esošās atkritumu kastes un piepildītas līdz

draudzīgākās ģimenes ik dienas nonāk pie seci-

pat vākam. Senākos laikos atkritumus neuzska-

nājuma, ka atkritumu urna pildās ar plastmasas

tīja par tik lielu problēmu, jo vide ap upēm un

maisiņiem, ēdiena iepakojumiem, piena un sulu

ceļiem kopumā Anglijā bija nekārtīgāka kā cit-

pakām. Sabiedrību visvairāk sanikno tieši šis

viet. Mūsdienās visam jābūt perfektam, sakār-

faktors, jo daudzi klejotāji aiz sevis atstāj atkri-

totam, bet iepakojumu, ko nākas lietot ikdienā,

tumu kalnu un pārvācas uz nākamo „apmetni”.

ir nesalīdzināmi vairāk. Un jau atkal – atkritumi


VIŅPUS LILLÁ

Savstarpējā izrēķināšanās var būt ļoti nežēlīga, kas vidusmēra anglim liekas mežonīga un nepieņemama šīs kultūras sastāvdaļa.


VIŅPUS LILLÁ

ir lieta, par ko šajā valstī parūpējas pašvaldība,

tā mājā, ir „neredzams”). Elektrību gan busiņā,

parastie iedzīvotāji šīs rūpes aizmirst un neap-

gan uz laivas var izmantot tikai tik daudz, lai

zinās savas dzīves ekoloģiskās sekas. Klejotājs

nepārslogotu ģeneratoru. Klejotājiem pastāvīgi

gribot negribot patērē mazāk. Piemēram, lai iz-

jādomā par siltuma izolāciju, jo resursus šķiest

mantotu ūdeni, tas ir jāuzpilda, bet pēc tam jā-

nevar. Ne jau tāpēc, ka viņiem jāglābj pasaule,

izsūknē no otra konteinera, kurā tas ir uzkrāts

kurā dzīvo, bet tāpēc, ka viņi vairāk izjūt šo re-

pēc izmantošanas (process, kas, dzīvojot paras-

sursu vērtību.

MEŽOŅI Klejošanai Anglija ir piemērota zeme – pateico-

šīs ģimenes ir izmestas no privātīpašuma, viņi

ties mērenajam klimatam, cilvēki var būt kustī-

pārvietojas uz nākamo vietu. Bieži vien šāda

bā visu cauru gadu. Ziemā snieg ļoti reti un tem-

veida klejotājiem, kurus šeit dēvē par īru či-

peratūra pārsvarā nenoslīd zem nulles. Tāpēc, ja

gāniem (irish gipsies) ir savas paražas, tradīci-

vien ir iespēja sasildīties, cilvēki var uzturēties

jas un kultūra, par ko uzņemtas neskaitāmas

mobilajās mājās uz ceļa vai uz ūdens visus div-

dokumentālās filmas un pat raidījumu sērijas.

padsmit mēnešus. Apzinoties tā priekšrocības,

Īru čigānu klejotāju meitenes tajās atspogu-

šādu dzīvesveidu piekops arvien vairāk cilvēku.

ļotas (līdz ar to iegūstot attiecīgu slavu angļu

Popularitāte gan rada bažas un zināmā mērā –

sabiedrībā) kā tādas, kas agri izveido ģimeni,

pārapdzīvotību.

kļūst par mātēm un profesionālu karjeru ne-

Mājās uz ūdens dzīvo aptuveni 15 tūkstoši ģi-

maz nemēģina veidot. Tipiskais priekšstats par

meņu. Lielākā daļa no viņiem mitinās uz laivas,

šīs sabiedrības vīriešiem ir tāds, ka viņi dzīvo

kas pietauvota konkrētā vietā, un patiesībā pār-

pēc saviem likumiem un strīdus risina kautiņu

vietojas ļoti minimāli. Tikai ļoti neliela daļa re-

ceļā. Savstarpējā izrēķināšanās var būt ļoti ne-

gulāri maina dzīvesvietu. Citādi ir ar tiem, kuri

žēlīga (goda slepkavības), kas vidusmēra anglim

dzīvo mobilajos autobusiņos vai dzīvošanai pie-

(un ne tikai!) liekas mežonīga un nepieņemama

lāgotajās piekabēs jeb karavānās. Tajās mitinās

šīs kultūras sastāvdaļa. Bez šaubām – klejotā-

aptuveni 18 tūkstoši ģimeņu, un lielākā daļa no

ju atšķirīgā kultūra un bieži vien arī nekaunīgā

viņiem pastāvīgi klejo, vienā vietā uzturoties

uzvedība, okupējot privātīpašumus, nenāk par

tikai dažus mēnešus.

labu nedz viņiem pašiem, nedz arī citiem jau-

Lielbritānija ir saskārusies ar ļoti nopietnu kle-

nās paaudzes klejotājiem, tādiem kā es un mans

jotāju radītu problēmu, kas plaši atspoguļota

draugs. Mēs nekad neapmetīsimies bez atļaujas

vietējos medijos. Zemes īpašnieki var attapties,

uz kāda privātās zemes un nesāksim dzīvot pēc

ka viņiem piederošajā laukā nakts laikā sabrau-

saviem likumiem. Tā vietā mēs īslaicīgi apmeta-

kušas un apmetušās aptuveni divdesmit klejo-

mies vietās, kur mums par to ir jāmaksā un kur

tāju ģimenes un izveidojušas savu apmetni. Pēc

tas ir likumīgi. Iespējams, tieši īru čigānu dēļ

tam, kad ar visiem likumīgajiem paņēmieniem,

mani nav iespējams apdrošināt braukšanai ar


VIŅPUS LILLÁ

mūsu mobilo busiņu, jo neesmu dzimusi Angli-

tasīte tējas vēl nekad nav garšojusi tik labi kā

jā. Acīm redzami neviens nevēlas, lai jau tā lielā

tagad. Esmu atspiedusies pret savu dzīvojamo

imigrācija paplašinātos un iebraucēji mēģinātu

busu – pret savas mājas sienu –, un man vis-

izvairīties no nodokļu nomaksas. Skarbā reali-

apkārt dzied putni. Man ir laiks viņus saskatīt

tāte un klejotāju sliktā slava plašākā sabiedrībā

šūpojamies koku zaros, jo vairs nepavadu lai-

ir viens no ne tik patīkamajiem aspektiem mūsu

ku, skatoties iemīļotos TV šovus. Es izbaudu šo

jaunajā ikdienā, ko papildina nemitīgas veļas

mirkli, lai gan slepenībā ticu, ka nekas nevar būt

mazgātavu medības.

labāks par karstu vannu Ritz viesnīcā Londonā.

Tomēr, par spīti visam, Krisam bija taisnība –

Kas to zina, varbūt rīt „noparkošos” tai blakus. L

Autores un viņas drauga jaunās mājas. L


DUETS LILLÁ

„ LEG O C I LV ĒC I Ņ U ” IZ DZ Ī VOŠ A N A ILZE ANNA VĪTOLA FOTO UN VIDEO: ANDREJS STROKINS


DUETS LILLÁ

Ir

viena no patiesi karstajām vasaras dienām. Sarunā ir daudz smieklu un negaidītu atklātības mirkļu. Un vēl šajā sarunā ir Ķīšezers – pieklājīgs, ne pārāk kluss un ļoti klātesošs. LNT rīta raidījuma 900 sekundes vadītāja žurnāliste un fotogrāfe Kristīne Garklāva un grupas Instrumenti mūziķis Jānis Šipkēvics. Tā ir viņu pirmā saruna, ilgāka par desmit minūtēm.


DUETS LILLÁ

Kristīne: – Mēs varētu vienkāršī klusēt, jo tas,

K.: – ...vai satiekamies kādā pasākumā – un tad

kas tagad skan – ūdens un vējš...

arī kaut kā muļķīgi būtu nerunāt, nu vismaz tā-

Jānis: – ...tur nevajadzētu iejaukties! Turklāt,

das pieklājības frāzes –, bet šeit mēs esam tādā

ja arī esam tā epizodiski tikušies, mums vien-

vidē, kas ir tik laba, ka varbūt vienkārši jāpasēž

mēr ir obligāti jārunā, jo tad mēs vai nu atnā-

un jāpaklusē?

kam pie tevis uz to rīta ārprāta agrumu – un

J.: – Beigās varētu vienu tādu „četrdesmitminū-

tad ir jārunā...

tīti”.

BĒRNĪBA S VA SAR A S SMAR Ž A S J.: – Es tieši šorīt iedomājos, un tas ir tik skum-

es sapratu, ka tas ir kaut kas tik neaprakstāms,

ji... vai arī nav, es nezinu... Es ik pa brīdim atce-

kaut kas tik liels un tam nozīme ir tikai man –

ros to sevi, kas bija bērns, un – transformēšanās

tās daudzstāvu mājas, priedes...

ir notikusi, brīžiem skatos uz to agrāko mani kā

K.: – Varbūt vienkārši kļūstam vecāki, Jāni, un

uz citu cilvēku. Tā pārāk gan nedrīkst ļaut tam

tad nāk nostalģija pēc bērnības vietām?

attīstīties, bet kaut kādās vasaras „procedūrās”,

J.: – Nostalģija varētu būt, maigi izsakoties,

īpaši tagad, kad esmu „aizvācies” prom no pil-

brieduma pazīme, kas liecina par spēju skatīties

sētas un vairāk dzīvojos pa laukiem, tur arvien

uz aizgājušu laiku un saprast, ka tā vairs nekad

vairāk un vairāk nāk kaut kādi „šortkatiņi”, ik

nebūs. Un tas ir forši.

pa brīdim ir momenti, kas „atsit” atpakaļ – gār-

K.: – Man liekas, nevajag baidīties no ielēkšanas

sas vai vecu šķūņu smarža, kaut kas, kur es ga-

atkal bērna sajūtās, un cilvēki bieži vien baidās,

diem nebiju ložņājis...

jo viņiem šķiet, ka tas varētu izskatīties muļ-

K.: – Bērnības vietas bieži vien koncentrējas

ķīgi. Bet drīzāk muļķīgi izskatās cilvēks, kurš

smaržās, bet man dažkārt šķiet, ka tā transfor-

apspiež sevī šo vēlmi.

mācija, ko tu minēji, nav notikusi, ka es jopro-

J.: – Nu kaut vai skats, kad vienpadsmitajā klasē

jām esmu bērnībā. Lietas, kas notiek ikdienā, to

puikas sarokojas, vai ne? Kā Instrumentu mene-

visu noliek pie vietas, bet, līdzko nokļūstu dabā,

džere Līva saka – kad divi mazie septītajā kla-

tā sajūta ir tieši tāda pati kā toreiz! Šķūņu smar-

sē sarokojas, tad nomirst viens „lego cilvēciņš”.

ža, sienā gulēšana, skudras, kas rāpo pa kājām,

Un uz to ir tā jocīgi skatīties. Vai arī uz vienau-

vējš sejā... Bezgalības sajūta tiešām ir plašāka

džiem, citreiz liekas – kaut kā tā baigi strauji

bērnībā.

pieauguši, gaida beigas jau.

J.: – Es nesen biju aizbraucis apsveikt omīti

K.: – Daba un vecie pagalmi visu paver vaļā, va-

dzimšanas dienā un tad – atpakaļceļā – izgā-

jag biežāk uz tādām vietām braukt. Bieži vien,

ju nelielu loku pa to rajonu Iļģuciemā, kur mēs

kad braucu sērfot vai kaitot, redzu, kā cilvēki

dzīvojām, nebiju tur bijis tiešām gadus desmit,

skrien no savas darba dienas un burtiski pusceļā

tas ir, es biju bijis omītes mājā, bet nebiju at-

jau met nost uzvalkus, vai meitenes ar augstpa-

radis motivāciju apstaigāt visu rajonu, un tad

pēdenēm – kad ir pie jūras, uzvelk pilnīgi citas


DUETS LILLÁ

drēbes un ir pavisam citi cilvēki. Vajag darīt tās

bērnības un bezgalības sajūtā, tas dara dzīvi

lietas, kas cilvēkus dara brīvus un dzīvi atgriež

pilnvērtīgāku...

BRIEDUMS ATNĀK LĪDZ AR... J.: – Man šķiet – līdz ar pirmo lielo depresiju, ar

nekad jau nav tā, ka vari tikai skriet basām kā-

pirmo lielo izmisumu.

jām pa pļavu. Ir brīdis, kad uzkāpjam uz kāda

K.: – Es gribētu tev piekrist, jo mana pirmā

ērkšķa un saprotam, kā ir tad, kad sāp.

doma ir par tuviem cilvēkiem, tuvu cilvēku zau-

Un sāpes, iespējams, cilvēku padara pieaugušā-

dējumu un tuvinieku pārdzīvojumiem – tas visu

ku.

novelk pie zemes un liek apstāties, padomāt un

J.: – Man laikam bija kaut kāds moments, kad

apjaust vērtības. Jo, saredzot un saprotot bēdas,

es tā milzīgi saaugu ar visas pasaules tādu

tu arī vairāk saproti pašu dzīvi, kas ne vienmēr

lielu sāpi, un tajā brīdī es pārāk „iešāvu sar-

ir...

kanajā”. Es domāju, ka tā ir viena pieaugša-

J.: – ...liderīga.

nas fāze, kad saproti, ka neesi visa pasaule,

K. – Jā, jo var jau skaisti pateikt „skrienam un

bet – pēc tam arī paliek vieglāk. Tie ir tādi

baudām dzīvi, un priecājamies par visu, kas

lielie pieaugšanas posmi. Cik es zinu, bērns

mums ir apkārt”, un, protams, tas ir jādara, bet

aptuveni gada vecumā apzinās, ka ir neatka-

S K AT Ī T V I D E O


DUETS LILLÁ

rīga vienība, līdz tam viņš sevi nenodala, – es

Ir neiespējami izvairīties no domāšanas par

domāju, tas ir tāds skaudrs moments cilvē-

to, ka apkārt ir cilvēki, kuriem ir ļoti grūti,

kam, un otrs ir – kad tu kaut kādā jaunā pa-

lai gan mums visiem ir it kā vieni noteikumi.

kāpē saproti (un man tas nāca caur sāpju ap-

Jautājums – kā kārtis iedalās... Tepat apkārt

zināšanos) to, ka mēģināt sevi turēt ilūzijā,

ir nāve un kaut kādas briesmīgas netaisnības,

ka šeit apkārt ir tikai labi, arī ir nevajadzīgi.

un tas skar mūs visus.

NEPA ZUST TULKOJUMĀ K.: – Cilvēks pasaulē ierodas ne bez sāpēm, un

tam, jautājums tikai – kādā kontekstā parādās,

tā arī aiziet, un dzīves laikā ar to arī ir jāsa-

jo tas var būt klaji smieklīgs un nožēlojams, sa-

skaras, bet caur sāpju un skumju brīžiem mēs

vukārt vispatiesākajā kontekstā tas ir lielākais

varam vairāk novērtēt prieku... Mani vienmēr

trumpis, kas mums ir, ko dzīvē izspēlēt.

urda jautājums par to, kas ir tas pārdzīvojums,

K.: – Jā, svarīgi, kā pasaka, kad un kam to teikt.

kurš ļauj tev radīt konkrēto mūziku?

J.: – Es nesen klausījos Rufusu Veinraitu, un vi-

J.: – Man joprojām nav tādas skaidras bildes,

ņam ir tādas divas rindiņas ”..dzīve ir spēle un

bet ir vairāki veidi: viens ir trenēt sevi un uz-

īsta mīlestība ir trofeja..”, principā – banāli, bet

turēt ar regulāru darbu, kas veicina nejaušību

tajā kontekstā tu jūti, ka viņš līdz tiem vārdiem

noķeršanu, jo, cik esmu novērojis, vislabākās

ir nonācis, nevis sācis no tiem.

lietas rodas spontāni un nesagatavoti, cita lie-

K.: – Tu esi cilvēks, kurš rada mūziku, bet es

ta ir rutīnas darbs, kurā tu esi gatavs saņemt

esmu cilvēks, kam mūzika spēj radīt to, ko sauc

kādus signālus. Protams, ka bieži vien tie ir

par „tauriņiem vēderā”, un tur ir atšķirība, ko tu

spontāni prieki vai milzīgas, negaidītas bēdas,

minēji, ka mūzikā var sajust..

vai kādas absolūti negribētas mocības, kas no-

J.: – ...to sadegšanu...

ved pie šķīstākā un tīrākā rezultāta, kurš ir tāds

K.: – ...jā, un emociju gammu, kas tajā brīdī pa-

pirmsignāls, kas neiet caur to baigo tulkošanu,

ralizē mani! Tāpēc man šķiet, ka tie cilvēki, kas

kā „vajadzētu” vai kā „es gribētu”, lai izklausās.

varbūt ne tik labi prot izteikties, arī mēdz aizsū-

Man šķiet, ka visklajākie piemēri tam, kad tu

tīt otram dziesmu, jo, iespējams, mūzika ir pat

raksti, „kā vajadzētu”, un es pat nezinu, vai tā

spēcīgāka nekā vārdi, ko mēs otram cilvēkam

ir taisnība – kā es saku –, kad tās lielās klišejas

varam pateikt.

nāk ārā, kad cilvēks pilnīgi bez sava „šoka mo-

J.: – Jo jebkas jau ir tulkošana, arī šobrīd mūsu

menta” ir mēģinājis „uzražot” to, par ko šķitis,

verbālā izpausme ir tulkojums kaut kam daudz

ka visi gaida – tur figurē vārdi „es tevi mīlu”,

konkrētākam. Kāds to var izpaust caur mūziku,

„spārni”, „vējš” un tā tālāk, bet tur jau tas para-

cits – caur deju vai vārdiem, un arī attiecībās

dokss, ka arī vispatiesākajā mīlestības dziesmā

tas droši vien ir raksturīgi – ir cilvēki, kuros ir

varētu būt tie paši vārdi! Un vārdu savienojums

liela, liela mīlestība, bet viņi ir nederīgi kopdzī-

„es tevi mīlu” ir spēcīgākais, kādu mēs pazīs-

vei, jo viņi nav atraduši vienu valodu, kā pateikt


DUETS LILLÁ

banālo trīs vārdu kombināciju pārnestā nozīmē.

dzīgām problēmām, un, iespējams, ka ar šo savu

Jebkurš, kas kaut ko rāda citiem, redz motīvu,

soli viņa panākusi to, ka kāda sieviete tagad aiz-

kāpēc viņš to dara... Es pieļauju, ka ir mūzika,

ies pārbaudīt savu veselību un dzīvos. Līdzīgs

par ko es tagad otrreiz pārdomātu, vai kādam

piemērs ar intimitāti fotogrāfijā ir rakstniece

rādīt, bet vilkme ar to dalīties ir. Jo dziļāka in-

Sūzena Sontāga, kuru [viņas draudzene] Annija

timitāte, jo vairāk ticams, ka ar to spēs identifi-

Leibovica fotografēja uz nāves gultas. Skatoties

cēties. Man nav bail, bet dažkārt ir kauns, tāpat

Leibovicas fotogrāfijas, es pat nevaru raksturot

kā ir kauns stāvēt plikam cilvēku priekšā, bet,

izjūtas, bet iekšēji tas ir ļoti, ļoti spēcīgs pārdzī-

protams, tu atrodi arī to „draivu” tajā visā, un

vojums. Šīs fotogrāfijas ļoti precīzi atklāj gan

tā sajūta arī uzbudina, un ir sevī arī azarts.

Leibovicas intīmo dzīvi, gan – kas ir tas, ko viņa

K.: – Es varētu paturpināt, jo man šķiet, ka

vēlas parādīt pārējai pasaulei...

vienmēr ir svarīgs vēstījums vai pievienotā vēr-

J.: – Ir atšķirība starp to, ka tu vienkārši rādi

tība, ko gūst gan cilvēks, kurš dod no sevis, gan

apakšbikses vai arī rādi kaut ko nepatīkamu, bet

tie, kas to saņem. Kaut vai nesenais gadījums ar

tādēļ, ka gribi būt patiess un godīgs, tā vārdā,

Andželīnu Džoliju [Lai samazinātu krūts vēža

lai pasaulē, kurā mēs esam, būtu vieglāk dzīvot.

risku, aktrisei Andželīnai Džolijai tika veikta

Runāt par bērniem, kuri slimo ar ļoti sarežģī-

dubultā mastektomija. – aut.], kas, manuprāt,

tām slimībām, vai cilvēkiem uz nāves gultas,

bija ļoti intīmi, bet iespējams, ka, par to pub-

vai tiem, kuriem ir krūts vēzis, vai kuri ir pilnī-

liski pavēstot, viņa pievērsa uzmanību šim te-

bā paralizēti, tu domā par to un atzīsti šo dzīves

matam. Mums līdzās ir tik daudz sieviešu, par

realitāti, kas ir tepat un kas esam arī mēs. Es,

kurām mēs pat nezinām, kuras saskārušās ar lī-

protams, gribētu, lai, par tādām lietām runājot,


DUETS LILLÁ

tas neizklausās plakātiski... Tur tā lieta, ka pub-

dzīga daudz lielāka kliegšana, lai kāds to sa-

liskā telpa ir izveidota tāda, ka – lai runātu par

dzirdētu. Cilvēkus neinteresē kaut kādi „lūzeri”,

sarežģītām lietām, ja vien tā nav sociālpolitika,

ja vien tie nav tādi, par kuriem jau var vienkārši

kura nezin kāpēc visus tomēr interesē, ir vaja-

„ierēkt”.

KO NO TEVIS GAIDA. UN KAS TU ESI J.: – [Sabiedrībā valdošais] pozitīvims bieži vien

J.: – Par kompleksiem runājot, es vienmēr gribu

ir tāds ļoti virspusējs un raksturo tās pamatbū-

būt tāds, kāds es neesmu, un tas droši vien cil-

tību. Es cenšos būt labs cilvēks, cik man tas iz-

vēkam raksturīgi.

dodas. Un es neteiktu, ka esmu ārkārtīgi panā-

K.: – Man joprojām gribētos kādā jaukā dienā

kumiem bagāts, vismaz personiskajā vērtējumā.

braukt uz Āfriku glābt zvērus vai palīdzēt cil-

Man tāpat ir kaut kādas iekšējas, nožēlojamas

vēkiem. Man liekas, daudziem cilvēkiem ienāk

cīņas, mani lielie kompleksi, kam es netieku

prātā, ka varētu, piemēram, nozust un doties

pāri, vai nedrošības, vai bērnības traumas, kas

dzīvot mežā.

joprojām ietekmē manu domāšanu un rīcību. Un

J.: – Es joprojām nesaprotu, ko gribu darīt.

tās nav traģiskas lietas, bet tās ir traucējošas,

Vienkārši kaut kā tā gadījās, ka mani agri aiz-

un es zinu, ka neesmu vienīgais, kurš ar tādām

veda uz mūzikas skolu, tas nebija mans lēmums,

lietām cīnās. Sajusties laimīgi – tas ir aktīvs

un es arī ilgstoši nebiju par to milzīgā sajūsmā,

process. Vismaz man.

bet tagad es to atrodu par diezgan interesantu

K.: – Man ir tāpat – katru dienu ir kādas iekšē-

darbiņu. Tas nav pārāk viegli, un varbūt man

jas cīņas, kas jāpārvar. Arī es savā darbā esmu

dažkārt pietrūkst spēju paredzēt, kas ar mani

pārliecinājusies, ka ir tik daudz globālu prob-

notiks tālāk, bet es nedomāju, ka mūzika būtu

lēmu, kas kliedz pēc atrisinājuma. Kaut vai ta-

kas viens, ko esmu atradis. Ja es būtu „aizšāvis”

gad: mēs sēžam tik skaistā vietā, bet tur tālāk

citur, iespējams, justos vēl labāk. Es neuzska-

ir saplēsti stikli. Līdzīgi kā jūras krastā, kur es

tu, ka mūzika ir vienīgais mans aicinājums vai

parasti eju ar maisiņu, lai savāktu drazas aiz ci-

veids, kā nodzīvot šo dzīvi. Es vispār domāju, ka

tiem. Bet, kamēr tas neskar pašus ļoti personis-

nav radošu un neradošu cilvēku, tas ir mīts. Ir

ki, šādas problēmas cilvēkus vienkārši neintere-

laimīgi cilvēki un nelaimīgi cilvēki.

sē. Bet zini, dažreiz varbūt labi, ka no tevis [kā

K.: – Jo vairāk tu zini, jo grūtāk ir būt laimī-

sabiedrībā pazīstama cilvēka] gaida vairāk, jo tā

gam. Jo vairāk tu iekļūsti tajā virpulī, jo vairāk

var būt kā motivācija un jauns izaicinājums sa-

tu domā ne tikai par sevi, bet arī par cilvēkiem

vai iekšējai cīņai. Arī mans uzstādījums ir būt,

sev apkārt, jo grūtāk – vismaz man – ir kļūt tā

censties būt labam cilvēkam, un, ja ir situācijas,

pa īstam laimīgai. Un laime jau ir tāda ļoti mā-

kurās es neesmu rīkojusies tā, kā, manuprāt,

nīga: te tā ir, te – nav un pēc brīža atkal ir; un

labam cilvēkam pienāktos rīkoties, seko sevis

laikam jau tā arī ir jābūt. Tajā brīdī, kad brīvdie-

šaustīšana un pārdzīvojums.

nu rītos savos laukos es basām kājām izskrienu


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

ārā, esmu laimīga! Un es melotu, ja teiktu, ka

man jābūt līdz galam godīgam, tad jāatklāj, ka

neesmu! Pag, bet par ko bija stāsts?

man šobrīd ir ļoti notirpusi kāja. Samaināmies

J.: – Vispār – dzīve ir sarežģīta! (Smiekli.) Un, ja

vietām?

SKUDRIŅAS J.: – Mums ar Kristīni tas kontakts ir tāds, ka

K.: – Taviem var! Manā agrā, agrā bērnībā tētis

viņa „ielaiko” manus instagramus, es – viņējos.

bija mājās uztaisījis „tumšo istabu”, un tā ista-

K.: – Tev bija viena tāda neprātīgi skaista bilde, ir

ba viņam sanāca tik tumša, ka beigu beigās ne-

tādas, kas paliek ilgi atmiņā... Atceries, tā ar suni?

viens negribēja iet tur un strādāt ar bildēm, jo

J.: – Pilnīgi neatceros!

bija ļoti bailīgi, bet tad mēs pārlikām fotolietas

K.: – Kā?! (Smiekli.) Tā ar suni, kurš bija ar to

citā istabā un kopā ar tēti attīstījām bildes. Un,

ēnu!

ja mēs sākumā runājām par bērnības smaržām,

J.: – Jā, jā, jā! (Intonācija liecina, ka joprojām ne-

tad arī tā bilžu attīstīšanas ķīmija un mirklis,

atceras.)

kad tajā „šālītē” pamazām ieraugi to bildi – tur

K.: – Nu, atceries, tā ēna, kas tur bija, tā kā bi-

ir kaut kāda maģija, kas rada satraukumu, līdzī-

zons... Tu neatceries?!

gi kā pirms lieliem notikumiem, un nekad jau

J.: – Es zvēru, ka atceros to suni! Un maniem

nezini, kas tur īsti sanāks. Tā tas sākās, un ar

zvēriem var ticēt!

gadiem interese ir tikai palielinājusies.


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

J.: – Fočiks tev visu laiku ir tā kā gatavībā, ja?

kārši staigāt, bet fotokamera man vienmēr ir

K.: – Jā, tūlīt izvilkšu (Smejas.), varēsi ielikt in-

līdzi! Mūsu filmētājs un fotogrāfs Andrejs var

stagramā...

apliecināt, ka nav jau ļoti viegli nest to fotoapa-

J.: – Fotografēšana ir tāda liela lieta (Nopū-

rātu, nu, varbūt puišiem vairāk muskuļu un vi-

šas.)... es pat nezinu, vai varēšu izstāstīt, bet

ņiem vieglāk, bet man tā soma ir diezgan smaga.

tas ir kaut kas vairāk... Ja tu tajā ej iekšā, tad tā

J.: – Un pēc tam vēl visa tā ņemšanās ar dabūša-

ir iespēja radīt veselu pasauli vienā taisnstūrītī

nu datorā, izvēlēšanās...

vai kvadrātā. (Pēc pauzes.) Es ļoti apbrīnoju la-

K.: – Izvēlēšanās – tas vistrakākais!

bus fotogrāfus.

J.: – Ir viena tāda lieta, ko esmu sapratis pēc

K.: – Tāpat kā ar mūziku, kas rada „skudriņas”,

daudziem gadiem – tagad es bildēju pēc iespē-

līdzīgi arī labas bildes uzrunā un rada īpašas iz-

jas mazāk un ļoti kritiski pieeju tam procesam,

jūtas.

neatstāju nekādas bildes, par ko šaubos. No si-

J.: – Redzi, man to īsto aparātu kaut kad „no-

tuācijas es gaidu to vienu kadru, nevis vienkārši

spēra”, iznesa no dzīvokļa, bet kopš tā laika man

„maucu” un, ceru, ka būs. Citādi pēc tam var

pat ar telefonu fotografētā ir diezgan daudz, jo,

sajukt prātā, ja tas viss paliek tādā nevajadzīgā

tāpat kā es telefonā rakstu kaut kādas tekstu-

blāķī.

ālas piezīmes, ir fotogrāfijas, ko es nobildēju,

K.: – Es gribētu būt tāda kā tu! Man ir ļoti daudz

pat nesaprotot – kāpēc.

bilžu! Šodien arī man līdzi ir divi fotoaparāti –

K.: – Bet tev baigi foršās bildes!

digitālais un analogais. Ar analogo es tomēr

J.: – Tev arī baigi foršās bildes!

vairāk izvēlos kadrus, bet ar digitālo tiešam ir

K.: – Dažreiz es eju, piemēram, uz mežu vien-

tā, ka es bildēju daudz, daudz, daudz – ar domu,


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

ka varbūt kāds kadrs tajā sekundes daļā būs īs-

laikā, kad viņš bildēja, – gan dzīvi, gan fotogrā-

tais!

fa emocijas. Teju vai sasmaržot dzīvi!

J.: – Bet tā nenotiek, tā ir ilūzija! Tā ir tāda mil-

Bet fotogrāfijas nav vienīgais veids, kā to iz-

zīga svētība, kas nāk, ka vajag bildēt maz, un tā

darīt, mūzika arī. Starp citu, es tagad varētu

tie „lego cilvēciņi” izdzīvo! Citādi mēs tā „sa-

pateikt publisku paldies par Instrumentu jauno

producējam” visu ko!

disku! Es to klausījos rītā, kad jums bija albuma

K.: – Nu jā, jo mēs aizņemam kaut kādu vietu ar

prezentācija, darot kaut kādus ierastos mājas

to visu...

darbiņus, un man bija tāda sajūta, ka es vispār

J.: – ...jā, jā, un tas pasaules cietais disks jau nav

neesmu mājās, bet kaut kur pie jūras.

bezgalīgs! Bet galvenais – šajā mirklī tu varbūt

J.: – Mūzika arī atmet tevi atpakaļ kaut kādā lai-

vari kaut ko neizvēlēties, bet pēc tam tevi tas

kā... Man liekas – smeldze ir viena no skaistā-

piespiež vismaz divas stundas paņemt no dzī-

kajām emocijām, es teiktu, ka tā ir daiļāka par

ves, lai ietu cauri tam bilžu kalnam, un – ne tu

prieku, prieks ir plakanāks. Skumjās un smeldzē

vairs atceries to sajūtu, neko.

ir daudz vairāk „pikseļu” nekā priekā. Skum-

K.: – Man bija ļoti svētīgas tikšanās ar fotogrāfi

jas gan var būt arī gradācijā, kur tās ir iznīci-

Intu Ruku, kura arī atvēra tādu kā priekškaru

nošas, kas arī nav vairs forši, bet vispār, man

fotogrāfijas pasaulei.

šķiet, klausīties skumju mūziku ir veselīgi. Tā-

J.: – Man arī! Viņa un Andrejs Grants.

pēc es dažkārt nesaprotu, ka cilvēki izdzird kaut

K.: – Viņi ir tādi ļoti īpaši cilvēki, un vēl arī foto-

ko, kas nav priecīgs, un prasa: „Ko tu klausies?

grāfs Egons Spuris. Viņu fotogrāfijās ir jāieska-

Bēru mūziku?” Bet tā taču nav bēru mūzika! Tā

tās, piemēram, Spura bildēs ļoti var sajust Rīgu

ir vienkārši skaista mūzika! Bet katram mums


DUETS LILLÁ

S K AT Ī T V I D E O

ir kaut kāda sava frekvence. Tas ir normāli, ka

bija nožēlas, jo tas prieks bija... nopirkts! (Smiek-

es nevaru izprast to, kur kāds cits atkal saskata

li.) Man bija daudz lielāks prieks nekā nauda, ko

burvību, un, ja kādam ir cita frekvence, tas tikai

es biju iztērējusi kredītā.

bagātina pasauli.

J.: – Varbūt beigās kādu novēlējumu? Viens ot-

K.: – Man arī ir vairāk tā smeldzīgā frekvence.

ram un lasītājiem?

Bet es atceros laikus, kad strādāju Radio KNZ, un

K.: – Tu biji izdomājis novēlējumu?

tajā laikā es ļoti biju iekšā mūzikas apritē. Tur

J.: – Nē-e.

bija kāds puisis, kurš klausījās „gotus”, un es vi-

K.: – Es šobrīd te esmu kaut ko sarunājusi, bet

ņam teicu: „Tu man ieraksti visu, ko klausies, es

zinu, ka aiziešu mājās un atradīšu vēl piecdes-

iešu mājās un centīšos saklausīt, kas ir tas, kas

mit citus aspektus, ko varēju pateikt. Sapratī-

tev tik ļoti tur patīk!” Un es klausījos, es tiešām,

šu, kas bija nepareizi un ka nekas nav vienno-

goda vārds, klausījos kādu nedēļu...

zīmīgs, un ka varbūt vajadzēja citādāk... Nekad

J.: ...neguļot! (Smiekli.)

nav tikai viena atbilde, vienmēr ir vismaz divas

K.: – Un man pat iepatikās, bet es arī sapratu,

vai trīs...

ka tas nav mans. Es nevarēju identificēties ar to

J.: – (Samiernieciski.) ...bet šajā momentā tev bija

mūziku, tajā pašā laikā uz Pearl Jam koncertu

tikai viena atbilde, un tā ir tava vienīgā dzīve –

Ņujorkā es aizbraucu, paņemot kredītu bankā,

šis mirklis, un tad, kad tu būsi mājās, tā vairs

un, tagad runājot, man atkal ir „zosene”...

nebūs. Tev nav ne pagātnes, ne nākotnes – ir ti-

J.: ...un tā nav no tā kredīta... (Smiekli.)

kai šis moments.

K.: ...un tā nav no kredīta! Pēc tam, kad man bija

Un viss, ko tu tikko pateici, nevarēja būt

bankai katru mēnesi jāatmaksā nauda, man ne-

patiesāks. L L


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


MĒS LILLÁ

GARL AICĪGI!

FOTO:SHUTTERSTOCK

R Ū TA K E S N E R E


MĒS LILLÁ

„Es lasu Jūsu žurnālu, un tas krāšņo manu garlaicīgo un pelēko dzīvi,” – šādas un līdzīgas vēstules lasītājas sūta redakcijām. Kāpēc tik daudzi uzskata savu dzīvi par garlaicīgu, kāpēc mūs piemeklē šī „smalkā kaite” – garlaicība, par kuru Puškina poēmā un arīdzan Dailes teātra izrādē eleganti sūkstās Oņegins?

2

#


MĒS LILLÁ

No visām ciešanām garlaicība, protams, ir vismazākā, bet tomēr tās ir ciešanas. (Gistavs Flobērs.)

S

abiedrības veselības eksperts ārsts Vik-

jusi lieliska, lai gan tā pārsvarā pavadīta at-

tors Jaksons stāsta, ka garlaicība var būt

sevišķi. „Man šķita paradīze desmit dienas

saistīta ar kādu psihisku traucējumu,

dzīvot kūrortā all inclusive viesnīcā, sauļoties

piemēram, depresiju, kas nomāc interesi par

un peldēties. Es negribēju doties nevienā no

dzīvi un liek visam izskatīties pelēkam. Taču

piedāvātajām ekskursijām, vienkārši gribēju

garlaicību, visticamāk, kādreiz ir izjutis katrs

baudīt sauli un jūru, palmas un garšīgus ēdie-

cilvēks. V. Jaksons: „Savu reizi izjust garlaicī-

nus un dzērienus. Nevienu brīdi šajās desmit

bu ir normāli, tas var būt pat pozitīvi. Piemē-

dienās, kur manas gaitas bija no viesnīcas uz

ram, par atvaļinājumu mēdz teikt, ka tas ir iz-

jūru un atpakaļ, man nebija garlaicīgi. Mani

devies, ja atvaļinājuma beigās kļūst garlaicīgi

pilnībā apmierināja gulēšana pie baseina, vē-

un rodas vēlēšanās doties uz darbu.”

rojot daudzos atpūtniekus un reizēm izejot

Bieži vien garlaicību izjūtam tad, ja mūsu dzī-

pastaigā gar jūru. Savukārt mana paziņa jau

vē ir brīži, kad ārējo notikumu plūsma ir mini-

otrajā dienā sacīja, ka viņai „šāda bezjēdzīga

māla; tai pastiprinoties, kļūstot intensīvākai,

gulšņāšana” šķiet garlaicīga, ka viņa to ne-

pazūd arī garlaicība. Bet ir arī tāda garlaicība,

var izturēt. Tādēļ viņa brauca ekskursijās, iz-

kura cilvēku nepamet pat intensīvas un blīvas

braukumā ar jahtu vērot vaļus. Mūsu atpūtas

ārējo notikumu plūsmas laikā.

beigās mana paziņa atzina, ka viņa par šādām

Par pirmo „paveidu” V. Jaksons saka: „Ir dažādi iekšējās garīgās konstitūcijas cilvēki: vieni ir ekstravertāki, otri – intravertāki. Ekstravertiem, aktīviem cilvēkiem, lai nekļūtu garlaicīgi, ir nepieciešama aktīva komunikācija, pasākumi: sports, sarunas ar draugiem un tā tālāk. Taču ir cilvēki, kuriem saskaņā ar viņu iekšējo garīgo struktūru aktīva komunikācija,

Man šķita paradīze desmit dienas dzīvot kūrortā.

dažādu veidu ārējas aktivitātes ir nepieciešamas daudz mazāk. Tāpēc viņiem dzīve nešķiet

brīvdienām neesot sajūsmā, ka viņai nepiecie-

garlaicīga arī tad, ja vērotājam no malas lik-

šams kas aktīvāks, kur iespējams daudz redzēt

tos, ka tajā notiek ļoti maz kas, ka tajā ir maz

un piedzīvot. Atšķirībā no manis viņa pat sū-

neparasta, maz piedzīvojumu. Taču šiem cil-

rojās, ka desmit dienas visu laiku ieturēt mal-

vēkiem viņu dzīve nemaz nešķiet garlaicīga.

tītes vienā un tajā pašā vietā, proti, viesnīcā,

Jāpiebilst, ka ekstravertiem, aktīviem cilvē-

viņai šķiet garlaicīgi.”

kiem garlaicības risks ir lielāks nekā intraver-

Atšķirīga izpratne par garlaicību ir pilnīgi

tiem, uz sevi vērstiem cilvēkiem.”

normāla jau iepriekš minētās cilvēku atšķirī-

ANITA (35) stāstīja, ka ar savu paziņu aizbrau-

gās psihiskās uzbūves dēļ. Arī daudzi ģimenes

kušas atpūsties uz Kanāriju salām. Atpūta bi-

pāri praktizē atšķirīgas izklaides, un sieva at-


MĒS LILLÁ

pūsties uz kūrortu dodas viena, jo vīram šādas

nas, ar ļoti daudziem cilvēkiem, turklāt skaļās

brīvdienas šķiet neizturami garlaicīgas.

mūzikas dēļ sarunāties bija apgrūtinoši. Drau-

Savukārt EVITA (23), kas, draugu pierunāta, ne-

gi atzina, ka šīs dienas viņiem šķita kā viens

dēļu pavadīja tusiņu karalistē Ibizā, atzina, ka

no „krutākajiem” piedzīvojumiem, kur piepildī-

viņai bijis neizturami garlaicīgi. „Man itin drīz

ta bija ik minūte. Taču mani šie iknakts tusiņi

apnika šī nakts tusēšana klubos, jo šķita, ka vi-

nogurdināja un garlaikoja, es nespēju tur atrast

sas tās nakts ballītes ir vienādas, ļoti trokšņai-

nekā sev interesanta un saistoša.

Iespējams, ka garlaicība rada vairāk spēlmaņu nekā uzvaras kāre, vairāk dzērāju nekā slāpes un ir cēlonis lielākam skaitam pašnāvību nekā izmisums. (Čārlzs Kalebs Koltons.) Runājot par garlaicību kā dvēseles stāvokli, kuru

nomainījusi pret mazāk apmaksātu projektu va-

cilvēks izjūt, neatkarīgi no tā, cik ārēji piesāti-

dīšanu. „Esmu tik laimīga, lai arī naudas man ir

nāta ir viņa dzīve, un reizēm pat par spīti tam,

mazāk, jo mans grāmatveža darbs man tā bija

Viktoram Jaksonam nākas atzīt, ka tas ir dažbrīd

apnicis – man bija garlaicīgi un dzīve šķita pe-

mokošais jautājums par dzīves jēgu un piepildī-

lēka. No rītiem, braucot trolejbusā uz darbu un

jumu. „Ikvienam no mums ir nepieciešama paš-

raugoties uz cilvēkiem, es domāju – laimīgie,

realizācija un pašapliecinājums gan savās, gan

viņi izskatās tik apmierināti, viņiem droši vien

citu acīs. Cilvēks, kuram kādu iemeslu dēļ nav

ir interesants darbs. Tagad, vadot dažādus so-

iespēju pašizpausties un pašrealizēties, var iz-

ciālos projektus, mana garlaicība un – kā man

just hronisku garlaicību. Garlaicīgi ir arī cilvē-

šķita iepriekšējā darbā – hroniskais dzīves ap-

kam, kurš nav atradis jēgu savai dzīvei. Piemē-

nikums pazuda kā nebijuši.

ram, sievietei, kura savu misiju un piepildījumu

Piemēru ir daudz – krievu literatūrā vien: gar-

redz ģimenē un bērnos – kā laba māte un sieva –,

laikojas Puškina Oņegins, ar kaifu laiskojas un

šāda mājas dzīve neliksies garlaicīga. Jo viņa tajā

vienlaikus no garlaicības izmisis cieš Gončaro-

jutīsies piepildīta. Savukārt identiskos apstākļos

va Oblomovs, savukārt Čehova lugās un stās-

nolikta sieviete, kurai ir profesionālas ambīcijas

tos rets varonis necieš šīs splīnīgās sajūtas dēļ.

un kura savu piepildījumu redz karjeras izaugs-

Lasot grāmatas un skatoties filmas, var šķist,

mē, šāda mājas dzīve, kurā ir tikai vīrs un bērni,

ka garlaicība ir bagātu cilvēku nelaime. Nevē-

liksies vienmuļa un garlaicīga. Tas ir jautājums

lēdamies vispārināt, Jaksons min, ka tas arī

par vērtībām, kā arī dzīves piepildījumu. Ja jums

varētu būt saistīts ar pašizpausmi. „Pasaulē ir

sveša ir grāmatu lasīšana, tad brīvdienas uz dī-

ļoti bagāti slaveni mākslinieki, aktieri un reži-

vāna ar grāmatu rokās jums liksies neizturami

sori, kuri nepavisam neizjūt garlaicību, jo viņu

garlaicīgas. Tas pats ir ar dzīvi kopumā. Ja cil-

domas ir aizņemtas ar kārtējo izstādi, lomu vai

vēks nedara to, ko vēlas, un to, kas viņam sagādā

filmas uzņemšanu. Līdzīgi ir arī biznesā, kur

prieku, tad neizbēgami kļūst garlaicīgi.”

viens projekts seko nākamajam. Problēmas ir

INDRA (38) atklāj, ka nule kā, lai cik dīvaini tas

tad, ja par cilvēka dzīves vienīgo saturu kļūst

arī liktos, labi apmaksātu grāmatveža darbu ir

tikai savas bagātības šķērdēšana. Tērējot nau-


MĒS LILLÁ

du, lai arī kādos veidos tas notiktu, tas ātri vien

tiku un alkohola lietošana, jo šīs vielas lielis-

kļūst garlaicīgi.” Izcilais krievu rakstnieks Fjo-

ki aizdzen garlaicību un padara dzīvi tajā brīdī

dors Dostojevskis ir teicis: „Dzīve bez tikumis-

interesantu un krāsainu.”

ka mērķa ir garlaicīga, nav vērts dzīvot tikai

V. Jaksons ar nerealizētu un nepiepildītu dzīvi

tādēļ, lai ēstu.” V. Jaksons vēl piebilst: „Ir ļoti

skaidro arī lielā garlaicības apcerētāja Antona

grūti saskatīt dzīves jēgu bagātības notriekša-

Čehova varoņus. „Čehova trīs māsām bija tik

nā, kas ir tik raksturīgi zelta jaunatnei un ne

garlaicīgi, jo viņas nebija atradušas jēgu savai

tikai Latvijā. Tāpat arī pašrealizēties, vienīgi

dzīvei, nebija pašrealizējušās kā personības. Un

tērējot naudu, ir grūti ilgtermiņā, pēc diviem

domāju, ka šā iemesla dēļ, ja arī viņas nonāk-

vai trim gadiem visi veidi, kā šķērdēt naudu,

tu ilgotajā Maskavā, pēc gadiem pieciem viņām

ieskaitot vētraino uzdzīvi un pat ceļošanu, būs

būtu tikpat garlaicīgi kā savā lauku muižā. Jo

noriebušies un kļuvuši garlaicīgi. Tāpēc arī

ārējie notikumi un dekorāciju nomaiņa nespēj

starp šādiem cilvēkiem tik izplatīta ir narko-

piešķirt jēgu mūsu dzīvei.”

Pasaule šķiet garlaicīga garlaicīgiem cilvēkiem. (Roberts Luiss Stīvensons.) Cilvēkiem, kuriem viņu dzīve kopumā šķiet in-

cilvēkus, kuri atzīst, ka reizēm ieiet kafejnīcā

teresanta un jēgpilna, bieži vien kļūst garlaicī-

vieni, lai izdzertu glāzi vīna vai konjaka. Vie-

gi, ja ilgāks laiks ir jāpavada vienatnē ar sevi.

nu reizi es arī pamēģināju un secināju – nekad

V. Jaksons, jautāts, kāpēc tik bieži cilvēkam ir

vairs. Es sēdēju tajā kafejnīcā viena kā muļķe ar

garlaicīgi pašam ar sevi, atbild: „Tāpēc, ka at-

savu vīna glāzi, parunāties nav ar ko, darīt nav

šķirīgas ir katram nepieciešamās vientulības

ko. Atzīšos – man nav arī tādu dižo pārdomu, ko

devas. Ir cilvēki, jau pieminētie ekstraverti, ku-

domāt ar dziļdomīgu, tālumā vērstu skatienu.

riem vajadzība pēc vienatnes ir minimāla, tā

Man šis pasākums šķita visnotaļ garlaicīgs un

viņus ātri sāk garlaikot. Savukārt cilvēkiem ar

muļķīgs.” Iespējams, cilvēkiem ar bagātu iekšē-

noslieci uz refleksiju un pašapceri parasti nav

jo dzīvi vienatne ir mazāk garlaicīga nekā pārē-

garlaicīgi arī vienatnē.”

jiem. „Es negribētu būt kategorisks,” pārdomās

AIJA (31) stāsta: „Man ļoti nepatīk iet uz teāt-

dalās Viktors Jaksons, taču kopumā es tam va-

ri vai koncertu vienai, jo nezinu, ko iesākt tās

rētu piekrist. Taču tas ir arī jautājums par kat-

piecpadsmit minūtes starpbrīdī. Man ir garlaicī-

ram individuāli nepieciešamo vientulības devu.

gi, es nezinu, kā sevi izklaidēt, ko ar sevi iesākt

Būtībā jo pašpietiekamāks ir cilvēks, jo viņam ir

šajā laikā. Tāpat nekad neesmu varējusi saprast

interesantāk pašam ar sevi.”

Šoreiz neizmantosim nokrišņus, lai izrunātos par garlaicību un melanholiju. (Jānis Rokpelnis.) Bieži vien tieši garlaicība pazudina pāru attie-

gami pēc kāda laika ienāk pieradums, taču tas

cības. V. Jaksons teic, ka pāru attiecībās neizbē-

obligāti nenozīmē arī garlaicību. „Mana pārlie-


MĒS LILLÁ

cība kā cilvēkam ar 43 gadu ilgu laulības stāžu:

ātri, taču mums nav sanācis kopā redzēto pār-

cilvēkiem ir jāpiedomā un jāpiestrādā pie tā, lai

runāt. Parasti pēc izrādes, braucot mājās mašī-

attiecības būtu viņiem interesantas. Ja jūtat, ka

nā, mēs uzreiz pieslēdzamies nākamās dienas

mēnesi ilga atvaļinājuma laikā pēc divām ne-

saplānošanai, pārrunājam ar bērniem saistītas

dēļām divvientulībā jums kļūst garlaicīgi, no

lietas. Es pēkšņi apjautu, ka mēs pēdējo pāris

tā nevajag nobīties, bet nevajag to atstāt paš-

gadu laikā tikpat kā neesam runājušies par dzī-

plūsmā. Tāpat kā cilvēkam vienatne ar sevi pēc

vi globālā nozīmē, kopā pafilozofējuši vai pa-

kāda laika kļūst garlaicīga, tāpat tas var notikt

sapņojuši. Es zināju, ko mans kolēģis domā par

arī ar divvientulību. Un tad apzināti vajag situāciju mainīt: iet cilvēkos, uz publiskiem pasā-

Apjautu, ka mēs pēdējo

kumiem. Normālās attiecībās tajā, ka divvientulība pēc kāda laika var sākt garlaikot, nevajag

pāris gadu laikā tikpat

vainot vienam otru. Mēs taču nevainojam sevi, ka mums vienatne kādā brīdī kļūst garlaicīga.

kā neesam runājušies

Pie tā, lai pārim nav garlaicīgi, abiem mērķtiecīgi jāpiestrādā. Vēl kas – daudzi pāri, gadiem

par dzīvi.

ritot, pārstāj sarunāties par dzīvi šā vārda plašākajā nozīmē. Bieži vien sarunas aprobežojas tikai ar sadzīvi: ko nopirkt, kā veikt remontu, kā bērnus izvadāt uz pulciņiem, ko stādīt dārzā

reliģiju un attiecībām ar Dievu, taču nezināju,

un ēst pusdienās, kas jauns kaimiņiem un kādas

ko pašlaik par to domā mans vīrs. Paldies Die-

ir svaigākās klačas radu un draugu pulkā. Taču

vam un manam kolēģim par viņa nejauši uzdoto

sadzīve ar laiku neizbēgami sāk garlaikot, rodas

jautājumu, ka man šī atklāsme nenāca par vēlu.

vēlme pēc kaut kā vairāk, pēc kaut kā dziļāka un

Mēs ar vīru atkal esam sākuši sarunāties, ne-

saturīgāka.”

vis tikai kārtot sadzīviskas lietas. Man noteikti

ELĪNA (45) stāsta, ka viņai ar vīru ir visnotaļ

mana laulības dzīve vairs nešķiet garlaicīga, kā

labas attiecības, taču tās šķita tik pierastas un

tas, atzīšos, bija pirms kāda laika.

garlaicīgas. „Darbā es sadraudzējos ar kādu vī-

Mazs daktera mierinājums garlaicības mākta-

riešu kārtas kolēģi. Mums bija tik interesanti.

jiem: „Mazās devās garlaicība ir pat visnotaļ

Izrādās, mēs esam redzējuši vienas un tās pašas

pozitīva. Tā var būt stimuls kādām pozitīvām

teātra izrādes, kuras kopā apspriedām, pārru-

pārmaiņām, mazliet garlaikots atvaļinājuma

nājām jaunākos politiskos notikumus, žurnālu

nobeigums dod prieku doties uz darbu, mazliet

rakstus, aizrunājāmies pat par tādām lietām kā

garlaicības vienatnē padara lielāku satikšanās

jaunības palikšana pagātnē un mūsu izjūtas.

prieku ar draugiem. Tāpat kā mīļoto cilvēku at-

Kādu reizi, apspriežot kārtējo teātra izrādi, kolē-

tiecībās svētīgi ir nelieli atšķirtības brīži, lai

ģis man pajautāja: „Un ko par to saka tavs vīrs?”

paspētu noilgoties pēc otra, tāpat neliela gar-

Šis jautājums man burtiski iebelza pa galvu. Pēc

laicība ļauj krāsaināk un spilgtāk izjust pārējos

tam es pārdomāju: mēs ar vīru kopā ejam uz te-

dzīves mirkļus.” L

L


IEKŠĀ LILLÁ

A LISE B RĪ N U M Z EM Ē A S N ĀT E VA S I Ļ J E VA F O T O : N O P E R S O N Ī G Ā A R H Ī VA

Turpinājums


IEKŠĀ LILLÁ

V

isiem zināms, ka Lennebergas Emīls, par kuru kalpone Līna nešpetni izteicās, ka „tādu zēnu manas acis savu mūžu nav redzējušas”, pieaudzis kļuva par komunālvaldes priekšsēdētāju. Bet kā dzīvo un par ko kļūst meitenes, kuru varones ir bijušas Pepija, Ronja, Brīnumzemes Alise vai P ītera Pena draudzene Vendija? Kā bērnu dienu sapņi ietekmē pieauguša cilvēka dzīves nopietnību? LILLA` iepazīstina ar jaunu varoni literāro tēlu un to iemiesotāju galerijā – mākslinieci Ilzi Jaunbergu.

2

#


IEKŠĀ LILLÁ

Lūiss Kerols, īstajā vārdā Čārlzs Lutvidžs Dodž­

vijas absurdas ainas, jokainās alūzijās maskēta

sons (1832–1898), tika audzināts godāt An­

karalienes Viktorijas laikmeta Anglija, bet Ali­

glikāņu baznīcas tradīcijas, studēja un vēlāk

se nemitīgi uzdod sev jautājumus, meklē atbil­

pasniedza matemātiku Oksfordas Kristus baz­

des un risinājumus, pūlas spriest un secināt.

nīcas koledžā, bet viņa interešu un darbības

Bērnībā, lasot Alises sapnī pieredzēto, Ilze

loks ietvēra dzejas un prozas rakstniecību, fi­

Jaunberga prātojusi, kas pašai noteikti jāpagūst

lozofiju, matemātisko loģiku, teātri, fotogrāfi­

līdz nāvei. Saraksta augšgalā bijusi vēlme aiz­

ju, kā arī neizskaidrojamu parādību zinātnisku

braukt uz Venēcijas karnevālu kā brīnumainā­

analīzi Pārdabiskā izpētes biedrībā. Viņš bija

ko no vidēm, ko spēja iztēloties.

noslēgts un atturīgs, visu dzīvi ievēroja celibā­

Iekārtojamies sarunai uz terases Galleria Riga,

tu, stostījās un piedevām vēl slikti dzirdēja ar

kur Laimīgās mākslas muzejā notiek Ilzes izstā­

kreiso ausi.

de, un drīz vien izrādās, ka Brīnumzeme pārņē­

Stāsts par Alisi ar dzirkstošajām, zinātkārajām

musi savā varā gan laiku, gan laikapstākļus –

acīm dzima laivā, tai slīdot pa Temzu, vēlāk tas

nez kur aizzib stundas piecas, bet Ilzes bal­

tika pierakstīts burtnīcā, kas tagad glabājas Bri­

sī varētu klausīties nebeidzami, tajā skan itin

tu muzejā Londonā, un uzdāvināts kā Ziemas­

kā samtaina smalku zvaniņu šķinda... un runa

svētku dāvana meitenītei, kura bija galvenās

taču ir par Venēcijas sentimentiem.

varones prototips. Pagāja trīs gadi, līdz beidzot

Ik pa brīdim viņa atbild tālruņa zvaniem no

izdevās pierunāt autoru šo pasaku pārveidotā

Itālijas un īsziņām no Latvijas, laiku pa laikam

versijā izdot arī grāmatā. Un tā 1865. gadā die­

skaidrās debesis pārklāj negaisa mākoņi, spējas

nas gaismu ieraudzīja viņa nu jau visos konti­

vēja brāzmas parauj gaisā papīrus, brošūras un

nentos un vairākās paaudzēs apbrīnotie Alises

avīzes, ko esam izklājušas uz galda, no debesīm

piedzīvojumi Brīnumzemē*, kur tekalē dīvaini

sāk gāzties lietus šaltis... un tad jau atkal iestā­

radījumi ar savu dīvaino loģiku, cita aiz citas

jusies saulaina novakare.

– Ja tajā nav nekādas domas, – Karalis teica, – tas mums aiztaupa milzums moku, jo, redzat, mums nav jāpūlas izdibināt, kas ar to domāts. Un tomēr es nezinu... man liekas, es tur kaut ko saskatu.* Ilzes darbnīcā gaisma pielāgota gleznošanai

ta kaut kāda nozīme...” Pieļauju – tāpēc, ka

jebkurā diennakts stundā. Tur parasti skan

cilvēks meklē domu un, iespējams, instinktīvi

trance mūzika, ambienta elektroniska dūkoņa.

grib raudzīties uz mākslas darbu kā uz mīklu,

Viņa daudz glezno naktīs, kad parādās biolo­

kurai noteikti ir atminējums. „Jā, bet kas gan

ģiskais možums, jo pēc dabas ir pūce. Pa dienu

ir atminējums? Tas ir patiesības relatīvais rak­

koncentrēties traucējot arī tviteris.

sturs. Kāds skatpunkts – tāda patiesība. Ir vien­

„Lai uztvertu manus darbus, nekāds īpašs iek­

kārši jāvar sadzīvot ar neskaidrību. Tas man

šējais aprīkojums nav nepieciešams. Es bieži

liekas svarīgi. Tās skaidrās patiesības meklēša­

domāju, kāpēc gleznošanai vispār tiek piešķir­

na ir tāda sevis mānīšana.” Jāsecina, ka viņas


IEKŠĀ LILLÁ

Revolt of masses.

darbos nav iekodēts kāds nepārprotams vēstī­

maz man – piešķir nedefinējama izjūta. Es tie­

jums? „Noteikti nav. Būtu patiesāk pieņemt, ka

šām domāju, ka māksliniekiem liela prātošana

nebūs tā skaidrības emocionālā komforta.”

ir lieka. Jo nevari jau neko baigi kvalitatīvu uz­

Nonākam pie tā, ka domāšana un gleznošana

ģenerēt. Kantu tāpat „nepārsitīsi”. Tā tīri in­

ir dažādas jomas. „Mākslinieks jau neilustrē

telektuāli cilvēces augstākais lidojums ir pre­

priekšstatu par jēdzienu „māksla”, viņš rada

cīzajās zinātnēs – tas man liekas grandiozi…

savu versiju. Pēc domas kodola lai tiecas filo­

Bet šeit es to vērtību redzu intuitīvajā, procesa

zofi un zinātnieki. Bet mākslai vērtību – vis­

neizskaidrojamībā.”

– Šoreiz būšu gudrāka, – viņa pie sevis noteica un, paņēmusi mazo zelta atslēdziņu, atslēdza durtiņas, pa kurām varēja ieiet skaistajā dārzā.* Ilzes tēvs ir absolvējis Fizikas un matemāti­

mijas zinātņu doktors, sintēzes grupas vadī­

kas, bet māte – Ģeogrāfijas fakultāti, tāpēc

tājs farmācijas uzņēmumā Grindex, apņēmis

viņā it nemaz neesot mistiskā elementa. Glu­

par sievu meiteni, kura vispār neģībst ne no

ži kā Kerola Alise viņa vēro un ļoti racionāli

kā – reanimācijas ārsti. Un abi audzina jau trīs

tver iracionālo apkārtni, bet savu privāto dzī­

bērnus.

vi Ilze patur noslēpumā – vēl neesot pienācis

Līdz 15 gadu vecumam Ilze dzīvoja un mā­

laiks to afišēt. Ilzes brālis Jānis Jaunbergs, ķī­

cījās Ikšķilē, apmeklēja Ogres Bērnu māks­


IEKŠĀ LILLÁ

Chase the Sun.

Hotel Des Bains.


IEKŠĀ LILLÁ

Ar vecākiem, vecvecākiem un brāli.


IEKŠĀ LILLÁ

las skolu. Pēc tam iestājās Rīgas Dizaina un

viņa respektējusi autoritātes un uzskatījusi –

mākslas vidusskolas Modes dizaina noda­

ja jau vietējie guru viņu neatzīst, tātad vien­

ļā, kur gan iemācījās cienīt dizainera darbu,

kārši nav pietiekami laba, kaut arī ir pārlie­

tomēr praktiskā puse viņu neinteresēja. „Es

cināta par savu aicinājumu. Viņa vēl nebija

ātri sapratu, ka ar šūšanu nenodarbošos. Un

apjautusi, ka šiem erudītajiem cilvēkiem tā­

kādu dienu, sēžot vilcienā, starp Vagonu par­

pat ir sava subjektīvā gaume, intereses, loks,

ka un Jāņavārtu staciju man beidzot piešķī­

kam jānodrošina vieta profesionālajā vidē.

lās, ko gribu darīt! Gleznot.” Ilzei tobrīd bija

Ilzi gaidīja datorgrafiķes darbs, tomēr viņa

17 gadu. Šai atklāsmei sekoja aroda apgūšana

centās saskatīt kādu iespēju nepamest glez­

Mākslas akadēmijas Grafikas un Glezniecības

niecību... Un tāda parādījās!

nodaļās.

Pateicoties liktenīgai apstākļu sakritībai,

„Puse no pieaugušajiem cilvēkiem, kurus es

viņa iepazinās ar publicistu, mākslas mene­

pazīstu, labprāt izdotu grāmatas, gleznotu,

džeri, galeristu, Associazione Culturale ITA-

spēlētu teātri... bet tas nav iespējams, jo nav,

LO – BALTICA dibinātāju Enco Rossi­Roisu

kas to finansētu. Profesionāli nodarboties ar

(Enzo Rossi-Ròiss), kuram jau bija cieša saik­

šādām „puķu profesijām” ir privilēģija, luk­

ne ar Latviju, un parādīja savu portfolio. Viņš

suss, veiksme... un man bijis pietiekami grūti

paziņoja: „Ja tu līdz nākamajai tikšanās reizei

jāpacīnās par šo iespēju.”

vari sagatavot sēriju ar lielformāta darbiem,

Beidzot studijas, klājies smagi – galerijās vi­

paskatīšos, ko ar tevi darīt.” Ilze to paveica.

ņas darbus pieņēma, bet izstādēs ar žūriju,

Un pietiekami spoži, lai ar Enco atbalstu Itā­

kas ir nozīmīgi jaunam māksliniekam, – ne.

lijā plaši atvērtos daudzas durvis. Turklāt šai

„Es piederēju pie tiem nepiederīgajiem, ku­

sadarbībai pilnīgi noteikti nebija un nav ne­

rus izstumj, lai mazinātu konkurenci.” Tolaik

kādas romantisku attiecību nokrāsas.

Pēkšņi viņa ieraudzīja gaisā dīvainu parādību, sākumā tā viņu pagalam mulsināja, bet, brīdi pavērojusi, viņa atskārta, ka tas ir Češīras Kaķa smīns, tāpēc pie sevis noteica: „Nu man būs kāds, ar ko parunāties.”* Teju visās Ilzes gleznās figurē lelles seja, kas

mainot elementus, jo visiem zināms, ka viņu

tiek iecelta darbā ar īpaša šablona palīdzību.

gleznas ir ģeniālas, un līdz ar to uz tām vairs

Viņa to sauc par savu personīgo rēgu – spo­

neskatās, kaut kādā mērā izslēdz no apziņas.

ku, kas reiz sapnī prasījies tikt uzgleznots. Ne

Tapa sērija ar, tā teikt, samaitātiem vecmeista­

viņš, ne viņa, bet tāds pasauli no malas vēro­

riem – Rafaels, Botičelli, Da Vinči, Džoto... Pēc

jošs „būtnis”. Ideālā variantā – bezdzimuma.

tam viņa izlaida savas lelles Rafaela dzimtās pil­

Šis sapnis parādījies Ilzei pirms diplomdarba

sētas un renesanses kultūras centra Urbīno ie­

izstrādāšanas Grafikas nodaļā, kad dzima ide­

lās, kam sekoja vērienīgs cikls ar leļļu viaggo in

ja postpostmodernistiski interpretēt mākslas

Italia – tās iemūžinātas Veronā, Venēcijā, Flo­

dižgaru darbus, ielaižot tajos svešķermeni un

rencē, daudzviet Itālijas Dienvidos, Sardīnijā.


IEKŠĀ LILLÁ

K r i t i s k ā t e m p e r a t ū r a . A C TA .


IEKŠĀ LILLÁ

– Bet es nevēlos tikties ar trakiem cilvēkiem, – Alise paskaidroja. – Tur nu nekā nevar darīt, – Kaķis sacīja, – mēs visi šeit esam traki. Es esmu traks, un tu esi traka. – Kā jūs zināt, ka es esmu traka? – Alise vaicāja. – Tādai tev jābūt, citādi tu nebūtu šurp atnākusi, – Kaķis atbildēja.* Bērnībā izsapņotā Brīnumzeme pati pasnie­

Ilze daudz portretējusi biedrības locekļus kā

dzās Ilzei pretī un itin kā gluži pašsaprotami

karnevāla personāžu tēlus. Privātkolekcijām un

pieņēma viņu, kad 2005. gadā notika iepazīša­

vēsturei. Viņi atainoti arī daudzās lielformāta

nās ar venēciešiem–karnevālistiem.

gleznās. Lielākā daļa no brīnišķīgajiem, vietējā

Nu Ilze ir „galma gleznotāja” vienā no senā­

sabiedrībā ļoti respektētajiem cilvēkiem ir ļoti

kajām Venēcijas kultūras biedrībām Compag-

bagāti – ne viens vien pārtiek no tā, ka izīrē sa­

nia de Calza „I Antichi”. Tā tika dibināta pirms

vus miljoniem vērtos īpašumus. Bohēmisti, ero­

aptuveni 500 gadiem, apvienojoties divdesmit

tomāni, intelektuāļi. Venēcija ir kaislību tīkls.

piecu dižciltīgu ģimeņu atvasēm, kuras negri­

Diemžēl aiz ārējā mirdzuma virmo arī atkarības

bēja samierināties ar karnevāla gara maitāša­

un finanšu skandāliņi.

nos un, viņuprāt, nepareizu tradīcijas uztu­

Biežāk par citiem karnevālistiem Ilzes gleznās

rēšanu. 1979. gadā venēcieši nolēma, ka pēc

manāms Mauricio Agosti, kura skatuves vārds

ieilgušā panīkuma pieklātos atjaunot Com-

ir princis Moriss. Viņa ideāls ir būt settecento

pagnia de Calza un karnevālu visā tā krāš­

(XVIII gs.) augstmanim. Šis vispusīgi izglītotais

ņumā. Kultūras biedrības gan savstarpēji sa­

cilvēks vada skaistākos pasākumus Venēcijā.

cenšas un apsūdz cita citu provinciālismā un

Šķirstām Ilzes katalogu – „Lūk, Moriss, šeit arī

bezgaumībā.

Moriss, te trīs Morisi un arī te vēl... un arī šis ir

I Antichi tradicionāli rīkojusi greznāko karne­

mazs Morisiņš. Ā, un te arī Moriss. Un te mēs no

vāla balli La Cavalchina Venēcijas opernamā

rīta nācām pāri San Marco laukumam... mazliet

La Fenice. Un ārpus karnevāla laika īsteno da­

apreibuši, jā. Gleznā Mēnesnīcas skats atkal Mo­

žādus citus mākslas projektus.

riss – tieši Cepurnieka lomā no Alises Brīnumze-

Nav nejaušība, ka biedrības mājvieta ir Cam-

mē!”

po San Maurizio, kur dzīvoja dižākais Itālijas

Kad lūdzu pastāstīt par viņu ko vairāk, Ilze at­

erotiskais poēts, bijušais Venēcijas Republikas

minas, kā rāmā svētdienā pie kapsētas sastaptais

senators un korupcijas apkarotājs Zorzī Alvī­

Moriss atzinies, ka nevienu vairs nespējot mīlēt,

ze Bafo (Zorzi Alvise Baffo, 1694–1768). XVIII

jo nevarot aizmirst savu mirušo mīļoto. Tas va­

gs. bija karnevāla uzplaukuma laiks, kad visi

rētu pārsteigt, jo viņš uzvedas kā īsts erotomāns,

Eiropas galmi devās uz Venēciju izklaidēties.

raksta neķītrības, bet vienlaikus dzīvo visnotaļ

Tolaik cilvēki aiz maskām slēpa savu identitā­

tikumiski un monogāmi. Ne vienmēr forma un

ti un sociālo statusu. Gan romantiskiem, gan

saturs ir cieši saistīti. „Tādi sentimenti… mums

izlaidīgiem, gan noziedzīgiem nolūkiem, kā

te viss kaut kā vienkāršāk. Es to sabiedrības šūnu

arī anonimitātes saglabāšanai politiskās sa­

tur redzu tikumiskāku pēc būtības. Latvijā valda

nāksmēs.

kaut kāds liekuļots puritānisms.”


IEKŠĀ LILLÁ

„Nu mums ies jautri. Es priecājos, ka viņi uzdod mīklas,” Alise nosprieda un tad skaļi sacīja: – Domāju, ka varu to uzminēt.* Atzīstos, ka mani patiesi saskumdinājusi vie­

Atklājas kas negaidīts: maskas un tērpi vai­

na no gleznām personālizstādes Evviva Car-

rāk vai mazāk priecējot acis citiem, bet pašam

nevale katalogā. Tās nosaukums – Priecājies

esot auksti, drēgni, grauž... Turklāt maskē­

pirms mirsti, bet viss, ko tajā saskatu, skaidri

ties ir dārgi. Viņa īrējusi savu tērpu par 150

vēsta, ka nekāda pamata priekam nav un ne­

eiro dienā. Bet karnevāls vispār ilgst divas

var būt... Ilze smaidot atgādina Šerilas Kro­

nedēļas. Nauda aizplūst kā pa reni, tāpēc tas

vas dziesmu Have a little fun before you die:

ir visai diskriminējošs bagātu cilvēku pasā­

„Tā jau arī ir dzīvē. Paķer prieku, un nekā jau

kums. Piemēram, ieejas biļete uz balli Venē­

cita… Gaisma, rau, ir, un centrālais tēls pa­

cijas operā maksā aptuveni 700 līdz 1200 eiro.

vērsis uz to savu skatienu… Kas ir prieks, tas

Vēl vairāk – izrādās, ka prieks un laipnība

gan diskutabli. Tādas maskas Venēcijas kar­

tur principā ir pienākums, pat ja tā nejūties.

nevālā arī ir... un vienmēr klātesošā koķetē­

Vismaz Ilzes lokā tiek uzskatīts, ka citādi tu

rija ar nāvi, ar baisuļiem… bet augšā nojaus­

esi barbars. Un viņai kā intravertai personai

ma par ķēžu karuseli. Nevajag gleznās meklēt

šajā ziņā ir grūti pielāgoties. Laipnības kul­

vairāk, nekā tur ir. Tā ir izjūtas lieta.”

tūra gan padara paciešamu Itālijā izteikto

Viskarnevāliskākā Ilzes glezna ir Hotel des

seksismu un mačismu, kas slaidajai un gaiš­

Bains, kuras darbība attēlota uz viesnīcas te­

matainajai Ilzei ļāvis saskarsmē izvairīties

rases. Viskonti tur filmējis Nāvi Venēcijā. Tur

no negatīvas pieredzes. Vai karnevālā vis­

bijusi arī Ilzes darbu izstāde. „Vispār esmu

pār valda līksmība? „Domāju, ka karnevāls

diezgan dzīvespriecīga, bet Venēcija... Te ir

saasina izjūtas. Ja tev ir labi, tad šī ālēšanās

tā cilpa... uz karnevālu jau visi dodas brīnuma

var šķist skaista. Ja esi drūms… nu, cilpa jau

gaidās – kāds sastapt jaunu mīlestību, kāds

ne velti manā gleznā attēlota. Tā jautrība un

uziet ko citu. Un te ir tāda vērienīga balle.

draudzīgums ir vienkārši tāda socializēšanās

Tieši tajās jau arī notiek īstais karnevāls. Uz

forma. Manā kompānijā ir bijuši visādi leģen­

ielām, laukumiem neko sevišķu nevar redzēt

dāri cilvēki un atgadījumi. Reiz ballē ieradās

vai piedzīvot – daudz cilvēku un maz masku.”

kāds slavens literāts, kurš rakstīja vairāk vai

Ilzes iemīļotākā maska ir klasiskā larva jeb

mazāk piedauzīgu dzeju. Viņš bija ļoti drūmā

bauta ar valdzinošu formas tīrību. Tai ir vī­

noskaņojumā un negribēja uzspēli. Atklāti

rišķais un sievišķais variants. Šī maska no­

pateica, ka jūtas slikti, grib kārties. Tā sauk­

sedz visu seju, bet vienlaikus netraucē runāt,

tie draugi viņu izsmēja: nu, tad ej mājās un

dzert un ēst. Pēc būtības tie ir gari, kas parā­

pakaries! Aizgāja un pakārās. Draudzība tur

dās no lagūnas ūdeņiem.

plaukst, kamēr tu esi interesants, kamēr tev

Beidzamajā karnevālā viņa bija tērpusies kā

klājas labi, kamēr nav finansiālu raižu. Ne­

dodža kundze. Seja gan palikusi neaizsegta,

vajag lolot ilūzijas par kaut kādām sirsnīgām

jo nav gribējies uzņemties ciešanas likt acīs

attiecībām... bet cilvēki jau principā visur ir

lēcas (uz brillēm maska nav lāgā uzliekama).

vienādi, jā.”


IEKŠĀ LILLÁ

La Vista De Luna.

Iepriekšējie darbi bija karnevāliski. Nu revolūcija.


IEKŠĀ LILLÁ

Redzat, pēdējā laikā bija noticis tik daudz dažādu brīnumu, un Alise nodomāja, ka maz ir tāda, kas patiesi nav iespējams.* Vaicāju Ilzei, ko venēcieši dara pēc tumsas ie­

dod, un esmu drusciņ iekapsulējusies tajā

stāšanās, jo reiz man gadījās tur nonākt naktī,

vidē, nogurusi. Vēlos progresīvas pārmaiņas.”

un visa pilsēta bija tukša... „Jā, tukša. Venē­

Paziņas bieži brīnoties, kāpēc Ilze nav pavi­

cieši cenšas aizmukt. Tikai retais grib dzīvot

sam pārcēlusies uz dzīvi Venēcijā. Un tad viņa

muzejiskā vietā – vai nu tu esi mantinieks un

skaidrojot, ka sākotnējā sajūsma ātri noplok,

saskati dzīves jēgu savas kultūras kopšanā, vai

kad jāsaskaras, piemēram, ar tādu parādību,

arī tev ir kāds uz tūristiem orientēts bizness,

kā acqua alta – ūdens līmeņa paaugstināšanos

bet jaunatne, protams, bēg... Vakaros ir uzkrī­

Veneto lagūnā, kas pa daudzajiem kanāliem

tošs tukšums – vien spoki un kaķi.” Klasiskas

aizvien biežāk applūdina unikālo kultūras

pilsētu naktsdzīves Venēcijā nav, visi burziņi

mantojumu. No pastāvīgā mitruma iedzīvo­

notiek slēgtā lokā.

tājiem sāp kauli. Bet politiķi, aizrāvušies ar

Ilzes Venēcijas dzīvokļa īpašniece ir brīnišķī­

pilsētas grimšanas makabro skaistumu un

ga bijusī operzvaigzne Laura Zannīni (Laura

zagšanu, gadu gadiem atliek hidrauliskās aiz­

Zannini), kura uzstājusies kopā ar Mariju Kal­

sargsistēmas Mozus pabeigšanu.

lasu. Biennāles gados Ilze pavada Itālijā visu

Vai Venēcijā Ilzi jelkad lūguši ko pastāstīt par

vasaru. Šogad viņa spēji pārdomāja, kaut arī

Latvijas kultūras procesiem? Nē, tas viņus pil­

jau bija nopirkta lidmašīnas biļete uz 3. jūniju.

nīgi noteikti neinteresējot, tur visi pārņemti

„Aizbraukšu mazliet vēlāk. Nav jēgas fiziski

paši ar sevi. Ja nu vienīgi pieklājības pēc ap­

būt tur, ja gars ir šeit. Es negrasos attālināties

vaicājoties. Toties Krievijas propaganda mūs

no Venēcijas, bet ir jau arī citi konkrēti plāni

pasniedz fašistiskā gaismā, tāpēc Ilzi vairāk­

un virzieni, kā arī privātā dzīve. Jāpadomā. Ar

kārt iztaujājuši par ebreju slepkavošanu Lat­

Venēciju vispār ir tā, ka tā sola vairāk nekā

vijā. To gan. Turklāt izglītoti cilvēki.

Alisei viss notiekošais šķita ārkārtīgi muļķīgs, bet pārējie izturējās tik svinīgi, ka viņa neuzdrošinājās smieties…* „Gribētos zināt, ko viņi iesāks tālāk. Ja viņiem

mīgi negatīva. Tikai pazobošanās par Gaismas

būtu kaut cik prāta, viņi nojauktu jumtu.”

pils saikni ar Kosmosu, ar Visuma saprātu. Jā,

Pirms četriem gadiem skaistā, cienījamā vietā

nu, protams, tur ir karnevāliskas kaislības,

Venēcijā tika izstādītas Gaismas pilij veltītās

bet es tajā neredzu neko nepiedienīgu. Tas, ka

lielformāta gleznas, kas vēlāk atceļoja uz Rīgu.

maskētajos tēlos atsedzas korupcijas purvs? Nu

Ilze uzskata, ka veselīgai nācijai nevajadzētu

un tad? Pieļauju, ka tikušas realizētas arī kāda

bīties no pašironijas. „Toreizējā kultūras mi­

savtīgās intereses. Man pārmetuši, ka es ņir­

nistre Helēna Demakova laikam sadusmojās...

gājos. Ne tik viennozīmīgi. Pirmkārt, visu cie­

Bet ko gan es varu līdzēt? Nav jau nekā bries­

ņu leģendai, bet neredzu jēgu izlikties, ka nav


IEKŠĀ LILLÁ

Ar I Antichi karnevālistiem.

problēmu... Tagad būtu jāglābj, kas vēl glābjams,

niāli. Nu nav! Neviens arī neatļaujas skaļi pa­

jāizlabo smailes proporcija, kāda tā bija iecerē­

teikt, kurš izgudroja šo beidzamo risinājumu.

ta projektā. Bet tam vajadzīga kārtīga politiskā

Tam, kuram nepatīk, uzreiz tiek pārmests, ka

griba, nevis izlikšanās, ka viss ir drausmīgi ģe­

viņš ir nācijas un gara gaismas ienaidnieks.”

Karalienei bija tikai viens paņēmiens, kā nokārtot gan nozīmīgus, gan sīkus jautājumus. – Galvu nost! – viņa noteica pat nepaskatīdamās.* Ilzes gleznās pastāvīgi ieskanas sociāli jūtīgas

vistu kustības Anonymous izmantotās Gaja Foksa

tēmas. Iedvesmas avots viņas tikko rīkotajai

(Guy Fawkes) maskas. Gribējies uzrīkot mazu

gleznu izstādei Jauka diena Revolūcijai biju­

jandāliņu. Te runa ir kā par globāliem, tā lo­

si spāņu filozofa Hosē Ortegas i Gaseta Masu

kāliem procesiem.

sacelšanās, un darbos parādījušās hakeru aktī-

Iepriekšējie darbi bija karnevāliski. Nu revolū­


IEKŠĀ LILLÁ

Larva jeb bauta.

Moriss no karnevāla.


IEKŠĀ LILLÁ

cija. Bet gan karnevāls, gan revolūcija provocē

„Kādēļ gan glezna nedrīkstētu būt plakātis­

mitoloģiskās apziņas pamošanos, abās šajās

ka? Nav tādu noteikumu. Tā var būt jebkāda.

parādībās izpaužas arhaiskie impulsi.

Pēc būtības šī ir anarhistiska glezna. Kaut

Gaja Foksa masku uzlūko kā universālu dum­

arī konkrētajam vēstījumam es principā varu

pības simbolu visu veidu nepakļāvīgie, bet

pievienoties. Var jau ķiķināt par globālo fi­

Anonymous pilsoniskā kustība veicina pie­

nanšu oligarhiju, bet nu ir apritējuši desmit

kļuvi informācijai un atbalsta vārda brīvību,

gadi kopš Irākas kara sākšanās – smadzenes

iestājas pret cenzūru un kontroli internetā.

mediju iespaidā bija krietni izskalotas. Tagad

Ilzes darbos izsmiets paškritikas trūkums,

visiem skaidrs, ka tur nekādu masu iznīcinā­

tas, ka viduvējība pieprasa tiesības dominēt

šanas ieroču nav bijis, vienkārši lielo korpo­

un neatzīst neviena pārākumu. Šo gleznu

rāciju un ieroču ražotāju intereses. Un tā vār­

vēstījums starp jokiem un nopietnību ir aici­

dā nelietīgi cilvēki aizsūtīja nāvē tūkstošiem

nājums uz neatlaidību demokrātijas kvalitā­

jauniešu, nemaz nerunājot par Irākas civilie­

tes uzlabošanā.

dzīvotājiem. Tā mūsu demokrātija ir tāda mo-

„Samanu bīstamas tendences. Atliek vien pie­

bocracy (pūļa vara)...”

krist, ka vairākuma pieņemtie lēmumi parasti

Kaut gan, zināt, šāda dzīve ir ļoti neparasta!

mēdz būt pretrunā ar sabiedrības ilgtermiņa

Man ļoti gribas uzzināt, kas varētu atkal ar

interesēm. Tomēr pārāk vieglprātīgi tiek ko­

mani atgadīties!

ķetēts ar to, ka demokrātiskais modelis sevi

Kad runājam par mūsdienu mākslas attīstī­

izsmēlis. Man personīgi labāka alternatīva

bu, Ilze atsaucas uz amerikāņu mākslas kriti­

nav zināma. Demokrātijas kvalitāte iespai­

ķi un filozofu Artūru Danto, kurš norāda, ka

do dzīves kvalitāti, savukārt dzīves kvalitā­

iestājusies paradigmu daudzveidība, noticis

te manā izpratnē ir tas, ar kādām domām tu

lielo stāstījumu sairums. Laikmetīgā virzība

pavadi sev atvēlēto laiku, ar ko tu nodarbo­

nav konkrēti definēta, nav jāpiekārtojas kaut

jies. Manam pasaules uzskatam atbilst Karla

kādiem rāmjiem, var izvēlēties sev tīkamo no

Popera uzlabojumiem atvērtās sabiedrības

visa kā, no milzīgā mākslas vēstures mantoju­

koncepts. Tas arī ir vienīgais, uz ko aicināt.

ma. „Var tā un šitā, un caurspīdīgi un nekā...

Ne uz revolūciju, ne infantilu un destruktīvu

un ietekmēties no pagānisma, sapņot kaut ko

anarhiju, ne iekārtas gāšanu, bet uz tādu cil­

pilnīgi futuroloģisku... Vizuālajā mākslā jau

vēcīgumu. Kaut arī barbari noteikti iebruks

vispār nav objektīvu kritēriju. Tas ir jauki, tad

Romā, jo vēsture ir cikliska.”

var ieklausīties sevī. Tāda liela brīvība. Un

Iztaujāju Ilzi par gleznu, kas mani samulsinā­

pastāv normāla, objektīva grūtība – mākslas

ja – to rotā uzraksts: „Mainstream media lies.

darbs nav esošajā laikā izvērtējams. Var tikai

You are all brainwashed slaves.” (Plašsaziņas

cerēt, bet ne zināt, ka tam būs kāda vērtība.

līdzekļi melo. Jūs visi esat vergi ar izskalo­

Jo krustojas un šķērsojas intereses. Domāju,

tām smadzenēm.) Tā ir mākslinieces nopiet­

nepieciešama laika distance... Man savā pro­

nība vai arī ironija par šā vēstījuma tiražē­

fesijā ļoti patīk tas, ka tevi nevar tā īsti aiz­

šanu? Un kur novelkama robeža starp gleznu

dzīt pensijā. Tas ir skaisti, ja ar gadiem paliec

un plakātu, vēl jo vairāk – politisko plakātu?

tikai vērtīgāks.”


IEKŠĀ LILLÁ

Z i l o ņ a s l e p k a v ī b a 1 8 19. g a d ā K a r n e v ā l ā .

*Šeit u n t u r pm ā k cit āt i no L ū isa Kerola g r ā mat a s Ali ses pied z ī vojumi Br īnum z emē. h t t p:// w w w. a m a z o n . c o m /A n n o t a t e d -A l i c e - D e f i n i t i v e - L e w i s- C a r r o l l /d p / 0 3 9 3 0 4 8 4 70 – T he Annot ated Alice: T he D e f init i ve Edit ion – obl ig āt ā l iter at ū r a t iem , k u r i pat iesi vēla s u z z i n ā t , k a s s l ē p j a s a i z t ē l i e m , s i t u ā c ij ā m u n v ā r d u s p ē l ē m A l i s e s p i e d z ī v o j u m o s. h t t p:// w w w. a l i c e w i n k s . c o m / – A l i s e s p i e d z ī v o j u m i B r ī n u m z e m ē – a n i m ē t a a u d i o v e r s ij a p l a n š e t d a t o r i e m . T a j ā i z m a n t o t a s 1 2 p a g ā j u š ā g a d s i m t a m ā k s l i n i e k u i l u s t r ā c ij a s . h t t p:// w w w. i l z e j a u n b e r g a . c o m / i n d e x . h t m l – I l z e s J a u n b e r g a s i n t e r n e t a v i e t n e .

L


C I LV Ē K I L I L L Á

KODS INGA ŽOLUDE

FOTO:SHUTTERSTOCK

F OTO : OJ Ā R S J A N S O N S U N N O L I N DA S L E E N P E R S O N Ī G A A R H Ī VA


C I LV Ē K I L I L L Á

V

asara uz latvieti iedarbojas neatvairāmi. Pamostas vēlme būt tuvāk saknēm gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – būt ārpus mūriem, ārpus akmens pilsētas, būt plašumā un elpot, uzņemt enerģiju no dabas, dzert no kļavas vai bērza, apskaut dižozolu... Priecāties par rabarberu asniem, kas kā mistiski sārtdzelteni bumbucīši parādās virs melnās zemes, bet pēcāk jau izziedējuši bāldzeltenās sīkziedu skarās, ko tik labi vienā no maģiskākajām gada dienām varētu iesiet zāļu pušķī līdzās kādai zilai puķītei. Viena no manām spēcīgākajām bērnības atmiņām ir linu ziedēšana atmatā aizlaistajā laukā – kā šie šķietami trauslie garie kāti pretī debesīm izstiepuši zilos zvaniņus, par spīti tam, ka tos vairs nekultivē. Kopš tā brīža, uzvelkot linu drānas, jūtos īpaši, it kā es vienīgā zinātu kādu svarīgu noslēpumu. Noslēpums katram ir savs – kāds zina, kā no rīta jāceļas, lai diena paiet kā svētki, kāds – kā jāliekas uz auss, lai atpūstos un atgūtu enerģiju jaunam sākumam līdz ar saules lēktu, kāds cits – kā pagatavot visgardāko rabarberu mājas saldējumu, vēl kāds – kā svēpēt melnus māla podus, kā ieaust brunčos gaiļbiksīša un jūras krāsas, kāds noteikti zina, kā jādzīvo. Šīs gudrības mums palīdz komunicēt ar pasauli, ar Kosmosu. Es šoreiz meklēju gudrību mūsu saknēs, caur kurām plūst mūžības un dzīvības enerģija. Es meklēju latviešu kodu, kas ievērpts tradīcijās, ko piekopj Daina Jāņkalne, Elita Mīlgrāve un Linda Leen vasaras saulgriežu gaidās, kad visu gadu krātais atraisās vienas nakts maģijā, vienas dziesmas, tautas maģijā, bet varbūt tiek paņemts līdzi arī ikdienā…

2

#


C I LV Ē K I L I L L Á

LINDA LEEN ZĪMES Nevarētu teikt, ka esmu izteikti nacionālistiski

izpausmi – cik tas ir skaisti – un, otrkārt, par

orientēta, man tuvas ir arī kosmopolītisma idejas.

spēku, ko tās nes. Mēs tās bērnībā zīmējām, gre-

Bet es vienmēr saukšu Latviju par savām mājām

bām uz durvju stenderes laukos... Un pamazām

un vienmēr gribēšu šeit dzīvot un būt latviete,

es nonācu pie idejas šo zīmju spēku iedarbināt

tāpēc man ir svarīgas mūsu saknes. Un pat ja mēs

arī ikdienā, pārceļot tās no muzeju plauktiem un

dažreiz nezinām, ko īsti nozīmē, piemēram, vai-

tautastērpiem uz mūsdienīga piegriezuma krek-

nadziņa pīšana... – tā nav tikai skaistuma rota,

liņiem. Iespējams, ka mana jaunākā auditorija

ko liek galvā, tas ir aplis kā mūžīgās dzīvības, arī

ikdienā tik daudz nesaskaras ar šo tautas manto-

saules simbols. Arī ugunskura kurināšana… Tam

juma daļu, tāpēc es uzskatīju par sava veida pie-

visam ir pamatojums. Pat ja mēs neko nezinām,

nākumu to popularizēt. Man arī pašai šinī latvju

šis rituāls, to izpildot, savu maģisko funkciju veic.

zīmju pasaulē bija daudz pārsteigumu. Pētot to

Ja mēs vairāk par to uzzinām, tas varbūt spēcīgāk

dziļāk, atkrita daudzi stereotipi un es sapratu, ka

iedarbojas. Es to veicu, jo man patīk rituāls pēc

tā ir daudz lielāka un sarežģītāka, skaistāka, spē-

būtības, man tas ir ļoti vajadzīgs. Patiesībā visa

cīgāka pasaule, nekā varētu šķist. Man liekas, tas

mūsu ikdiena ir piepildīta ar rituāliem. Ja dzī-

ir tāds minimums, ko katram latvietim vajadzētu

vojam apzināti, veidojam savu dzīvi, nevis tikai

saprast un zināt. Savukārt par pastalām – līdz

plūstam, tad bez rituāliem ir ļoti grūti iztikt, lai

šim nebiju redzējusi, ka ikdienā kāds nēsā pasta-

gan mēs varbūt pat nesaucam tos par rituāliem.

las, bet varbūt… Taču es noteikti nebiju redzējusi

Man patīk svētki, es uzskatu, ka tie ir nepiecieša-

melnas, sarkanas, baltas, zilas vai rozā pastalas.

mi kā ikdienas pretmets, tas palīdz mums sajust

Ceru, ka nākamajā gadā izdosies īstenot manu

piederību un kopību ar tiem, ar ko kopā svinam,

ideja par ekstravaganto pastalu kolekciju, kas jau

nav pat tik svarīgi, ko dara, bet – ka dara to kopā.

daudz vairāk atšķirsies no tradicionālajām. Man

Atslēgas vārds ir „kopā”. Arī manis veidotajām

liekas forši mūsu mantojumu iedzīvināt, – ir lie-

krāsainajām pastalām un apģērbu līnijai Etno-

tas, kas ir muzejā, un tām tur jāpaliek, bet da-

grafizēts pamatā ir tas, ka mēs ar brāli dalāmies

žām noteikti kaut kādā veidā arī jādzīvo reālajā

mīlestībā uz latvju zīmēm: pirmkārt, uz vizuālo

pasaulē.

DZIESMA

Mums ir bijusi sadarbība ar Kārli Lāci koncer-

zināju, ka es vēlos, lai tie ir buramvārdi, labie,

tam Veltījums tautasdziesmai, kur radoši izpaus-

baltie, kas piesaista visu labo un gaišo un arī

ties mūs aicināja Raimonds Pauls. Es ilgi meklē-

aizsargā no ļaunā. Mani ļoti interesē folkloras

ju tautasdziesmas tekstu, ar kuru gribu strādāt,

maģiskā puse, konsultējos ar Helmī Stalti, tad


C I LV Ē K I L I L L Á

Etnografizēts Meksikā.


C I LV Ē K I L I L L Á

uzrakstīju melodiju, ko Kārlis Lācis aranžē-

tasdziesma, ir Gaismas pils, katru reizi man acīs

ja simfoniskajam orķestrim, to sauc Pie ābeles.

ir asaras. Ar draugiem, no kuriem daudzi ir ar

Man ļoti patīk tautas mūzika, bet tādā auten-

mūziku saistīti, gandrīz visos godos, kad sanā-

tiskā izpildījumā. Un jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk

kam kopā, dziedam Pūt, vējiņi un Gaismas pili.

es novērtēju folkloru. Protams, kad bijām mazi,

Tā ir mūsu tradīcija, tajā brīdī stiprinās kopī-

šķita, ka tas ir garlaicīgi un nestilīgi. Kad esi tī-

bas izjūta. Dziedāšana latviešiem, man šķiet, ir

nis, ļoti svarīgi ir iederēties, būt laikmetīgam,

tāda ģenētiska lieta, varbūt saistīta ar to, ka lat-

atzītam, populāram, lai piederētu savam lokam,

vieši ilgu laiku ir bijuši jūgā. Gospeļu tradīcija

un tad pieņem tā gaumi un pat nevērtē, vai tev

ir līdzīga – vergi uzturēja dzīvu savu garu. Lai

tas tiešām patīk vai ne, vai tas tiešām ir tavs,

aiz bēdām nesagrūtu – dziedāja. Latviešiem ir

bet dari to, lai iekļautos. Kad sāc apšaubīt auto-

ļoti līdzīgi. Dziesma uzturēja garīgo spēku, pa-

ritātes, kad sāc domāt, tad sāc novērtēt oriģina-

līdzēja tikt pāri grūtiem laikiem. Varbūt tajā ir

litāti, autentiskumu. Kad sāku vairāk ceļot, no-

likumsakarība – jo labāk mums klājas, jo dzie-

vērtēju kultūru atšķirības. Un mūsu folklora un

dāšana iet mazumā, sarūk pašdarbnieku pulki...

tradicionālais mantojums ir mūsu atšķirīgais,

Tomēr dziesma ir dvēseles glābiņš. Dziedāt ir

jā, mēs esam maza tauta, tāpēc mums tas ir vēl

mans prieks, darbs un arī psihoterapija. Tautas-

svarīgāk. Man ir aizdomas, ka šobrīd globalizā-

dziesmas es dziedu Jāņos, Dziesmu svētkos, kad

cijas process ieņem atpakaļgaitas virzienu, cil-

sanākam kopā, saviem krustbērniem dziedu lat-

vēkus sāk interesēt tieši šīs nacionālās atšķirī-

viešu šūpuļdziesmas.

bas, un mēs apzināmies, cik gan garlaicīga kļūtu

Šāgada Jāņos mums ar draugiem ir doma ietērp-

pasaule bez tām. Varbūt tā ir laikmeta iezīme.

ties tautas tērpos un iestudēt kādu tautas deju,

Ļoti agrā jaunībā vēsture nešķiet vērtība, jo tev

jo mūsu vidū ir arī horeogrāfs, un mēs gribam

liekas, ka tas ir pārāk tālu atpakaļ, lai uz tevi at-

nodejot Jāņu, ja ne gluži rituālu deju. Man ir

tiektos. Tomēr – kad izaudz, saproti, kāds spēks

saglabājusies villaine un vainags no laika, kad

ir saknēs – kad suitu sievas laiž vaļā savas milzu

es dziedāju korī Vaiva, bet man nav brunču un

balsis, tas ir tik skaisti! Dziesmu svētki ir uni-

blūzes, par to man būs jāparūpējas. Būtu brīniš-

kāla lieta, gandrīz katros esmu bijusi, sākotnēji

ķīgi, ja katram latvietim svētku drānām līdzās

kā dziedātāja koru sastāvā, pēc tam kā klausī-

būtu arī tautastērps, arī mūsu senčiem tas bija

tāja, un mana mīļākā dziesma, kas gan nav tau-

godu tērps, tas ir skaisti.


C I LV Ē K I L I L L Á

ELITA MĪLGR ĀVE TĒVREIZE Mums ģimenē daudzas tradīcijas saistās ar studiju

māju – tur pretrunas nav, jo kādā pētījumā bija

draugiem – mēs kopīgi katru gadu apceļojam Lat-

salīdzinātas visas ticības, arī pagānisms, un 80 %

viju, izzinām savu Dzimteni, ir arī ugunskurs un

galveno vērtību sakrīt, pamats ir tas pats. Mēs at-

dziedāšana, un dejošana. Mēs arī vienmēr kopā

radīsim visus baušļus arī tautasdziesmās – pret-

svinam 18. novembri, mums ir izveidojies rituāls

runas nav, tas viens otru papildina. Mēs neesam

pa dienu apmeklēt kādu muzeju vai aizbraukt uz

tādi ticīgie, kas regulāri dodas uz baznīcu, bet

Brāļu kapiem, pēc tam ir mielasta galds, vienmēr

pietāte un iekšēja vajadzība, un apliecinājums, ka

sākam ar Latvijas himnu. Arī spēlējam spēles un

ticam augstākiem spēkiem, kas pār mums valda,

kopīgi ejam uz salūtu. Tā ir daudzu gadu tradīcija.

acīmredzot ir. Mums pēc tā prasās, neviens mums

Mājās sestdienu vai svētdienu rītos, ja sanākam

to nediktē. Tas pats ir ar tautas tradīcijām – mums

visi kopā uz brokastīm, tad sākam ar Tēvreizi.

neviens to nav uzlicis, nekādi likumi nav izdoti,

Latvietis ir ticējis dievišķajam dabā, un kristīgā

ka mums būtu jāpiekopj tautasdziesmu dziedāša-

ticība arī ir ticēšana augstākam labajam spēkam –

na, tautas deju dejošana, tā ir iekšējā vajadzība,

kāds mūs pieskata un kāds mums palīdz. Es do-

un tā ir daudz spēcīgāka par visiem likumiem.

DEJA

Es dejoju tautiskās dejas no divarpus gadu vecu-

darbības kolektīvs, jo tas, kā mēs dejojam, – viņi

ma, tad bija pārtraukums, kad bērni piedzima un

saka – ir balets, tautiskais balets! Tā jau būtībā ir,

sākās darbs, bet 2000. gadā es atgriezos dejotāju

jo mūsu treniņi ir bāzēti uz klasisko baletu, pil-

vidū, un joprojām dejoju VPDK (vidējās paaudzes

dām klasiskā baleta figūras pie spoguļa, lai būtu

deju kolektīvā) Līgo. To dejotgribēšanu nevar iz-

stāja, lai deju varētu aiznest! Es beidzot esmu ti-

dzēst, ja tas ir ielikts pašos pamatos. Tas man ir

kusi arī pie sava personīgā tautastērpa. Pagājušajā

gan kā hobijs, gan nacionālās identitātes aplie-

gadā man dzimšanas dienā mamma un māsas uz-

cināšana, iespēja izpaust savas nacionālās jūtas,

dāvināja Praulienas tautastērpu, kas ir no manas

lielākajai daļai latviešu tās ir, un to mēs redzam

dzimtās Madonas puses. Tagad es gaidu īsto brī-

lielos svētkos, kad visi esam gatavi dziedāt un de-

di, kad varēšu to uzvilkt! Dziesmu svētku gājienā

jot, paust savas emocijas. Man dejošana ir zināmā

un Jāņos. Es parasti Jāņos cenšos kaut ko tautisku

mērā arī meditācija, jo dejojot es atslēdzos no visa

uzģērbt, jo tie ir ļoti nacionāli svētki, parādās lat-

pārējā. Milzīgs pluss salīdzinājumā ar citām vin-

viešu dziļākās saknes, saikne ar dabu, ar folkloru,

grošanas nodarbībām dejošanā ir garīgā slodze.

mēs varbūt nezinām tās tautasdziesmas, nezinām

Man ir nācies arī daudz ceļot un uzstāties ar deju

tās dejas, bet kaut kas mums visiem iekšā sēž, un

kolektīvu, un cilvēki ārzemēs brīnās, ka esam paš-

ir tikai jāļauj tam izpausties. Pat tie, kas nekad nav


C I LV Ē K I L I L L Á

Tautastērpā negribas darīt nekādas muļķības.


C I LV Ē K I L I L L Á

dejojuši, pie ugunskura ir gatavi to darīt, ja viņiem

vecajiem vainagiem un sāls, un medus, un maizes

parāda pāris soļus, tad visi lec līdzi! Tomēr mani

ziedošanu. Varbūt es neizpildu visus rituālus pa-

uztrauc, ka mēs nesvinam Jāņus īstajā datumā,

reizi, bet, daru, kā esmu redzējusi un kā jūtu. No-

kad ir saulgrieži, pēdējos gados īstajos saulgriežos

teikti Jāņos uzvilkšu tautastērpu. Tautastērpā arī

vienmēr ir lielisks laiks – saulains, silts, brīnišķīga

ir maģiskie raksti, tā ir vēsture, dziļākas saknes.

baltā nakts, nevis Jāņu lietavas.

Man ir ieaudzināts, ka tautastērps ir svēts. Un tau-

Šogad Jāņos mums ir doma braukt tur, kur cilvē-

tastērpā negribas darīt nekādas muļķības. Tāpat

ki vairāk zina rituālus, maģiskās lietas, kas būtu

arī līgavas kleitā negribas darīt visādas muļķības.

jādara šajos saulgriežos. Katros Jāņos, par spīti

Tautastērps arī palīdz sajust gadskārtu mijas, ritu-

jebkam, esmu nopinusi vainagu, pat visneticamā-

ālus, dabas zīmes. Vajadzētu vairāk skatīties dabā –

kajos apstākļos, vienreiz Jāņos biju Norvēģijā, aiz

tur jau viss ir, atliek tikai ieraudzīt! Dabā notieko-

polārā loka, viņi to sauc par Midnight sun, jo tajā

šās norises mums visu māca, mums jātrenējas to

naktī spīd saule un visu diennakti ir polārā diena.

saskatīt. Mēs esam dzīvojuši ilgu laiku, no paau-

Tad es atradu puķītes un nopinu vainagu. Visi nor-

dzes paaudzē arvien vairāk atejot, atradinoties no

vēģi brīnījās, kas man ir ap galvu un kādā veika-

dabas, tagad ir jāpieliek pūles, lai atgrieztos, tas

lā to esmu nopirkusi. Vainags man šķiet ārkārtīgi

tik viegli nedodas rokā. Nevajag pieņemt visu, bet

svarīgs, ugunskurs un ugunskura iekurināšana ar

tikai to, kas tev pašam patīk, kas tevi uzrunā.

JOGA Garīgās vērtības šobrīd ir iznākušas virspusē, cil-

un es arī tur nesaskatu pretrunas. Jā, pirmdienās

vēki vairāk kā jebkad to apspriež, meklē savus sko-

es vingroju jogu un dziedu badžanas, otrdienās es

lotājus, garīgās vērtības, lasa dažādas grāmatas

dejoju tautas dejas, un tur nav pretrunu! Arī mana

par nemateriālām vērtībām. Es arī šobrīd nodar-

ikdiena ar populāro mūziku ļoti labi sader kopā ar

bojos ar jogu un esmu Art of Living organizācijā,

to visu, jo laba mūzika – vai tā ir tautasdziesma

mēs klausāmies gadsimtus vecās gudrībās, ko līdz

vai jaunradīta dziesma – ir balstīta uz tām pašām

mums atnes skolotājs – guru Šri Šri Ravi Šankars,

7 notīm, pārējais ir variācija par tēmu. Pamati,

indietis, un tās garīgās vērtības pilnībā sasau-

kas mums ir ielikti ar tautisko, palīdz uztvert un

cas ar latvisko dzīves ziņu, tur nav pretrunu, jā,

filtrēt, kas ir vērtīgs, kas – paliekošs, kas uz mums

varbūt tur ir indiešu badžanas, ko viņi dzied, bet

iedarbojas pozitīvi. Ir mākslinieki, kuriem prasās

bieži vien mēs dziedam latviešu tautasdziesmas

ielikt etniskus motīvus, un, ja tas ir organiski, ne-

vai vienkārši skaistas dziesmas ar garīgu, inte-

vis mākslīgi, to cilvēki uztver, ja tas ir mākslīgi

lektuālu saturu. Senā sanskrita valoda sevī glabā

sakabināts – to neņem pretī, nekas nenotiek. Ja

dažādus kodus, tādas lietas, kuras iedarbojas, un

tas nāk no iekšas kā, piemēram, Skyforger vai Au-

grūti izskaidrot, kāpēc tās iedarbojas uz mums.

ļiem, tad cilvēki to uztver, visiem patīk, jo tur iek-

Mēs visi zinām, ka vārds iedarbojas! Tieši tāpat

šā ir tā vibrācija. Un Dziesmu svētki ir kaut kas tik

arī tautas dziesmu vibrācijas uz mums iedarbojas,

unikāls, kas iet cauri visiem laikiem.


C I LV Ē K I L I L L Á

DAINA JĀŅKALNE TRADĪCIJAS

Es piekopju arī individuālās tradīcijas, kad ir

pārdot, laba vijole, bet… Bet to otru nepārdod,

gadskārtējie nemieri visai nācijai, no tā ir ļoti

tā ir Zemīša taisīta, ļoti laba vijole, varbūt kāds

grūti izvairīties. Mums ir tādi draugi, kas vien-

no taviem bērniem spēlēs.” Es jutu, ka viņš ne-

mēr Jāņos un Ziemassvētkos dodas uz kādām

var samierināties, ka to vijoli tālāk neviens ne-

Tuvo Austrumu valstīm, bet es domāju, ka daudz

spēlēs. Tā vijole tagad ir turpat uz skapjaugšas.

vienkāršāk ir ļauties un neapgrūtināt sevi ar ce-

Varbūt kāds mans mazbērns spēlēs. Meita tagad

ļošanu, – nevis bēgt, bet iekļauties. Bet var pie-

spēlē kokli, bet tāpēc, ka pati vēlas, nevis tā-

kopt arī individuālās tradīcijas. Tikpat labi indi-

pēc, ka tas ir tradicionāls instruments. Amēlijas

viduālā tradīcija ir nenovilkt naktskreklu, pirms

kokles skolotāja ir Guna Āboliņa, viens no tiem

neesi padzēris kafiju. Ja man jautātu, vai tā da-

cilvēkiem, kas saka: „Latviešiem ir jāspēlē kok-

rīja senie latvieši, es teiktu, ka senie latvieši

le, jo tas ir mūsu tautas instruments un citi to

droši vien naktskreklam virsū uzvilka brunčus.

nespēlēs.” Turklāt viņa ar vāji slēptu neiecietību

Vienreiz es aizbraucu pie draudzenes uz Latgali,

izturas pret „strinkšķināšanu folkloristu garā”,

un viņas mamma, skolotāja, kurai bija govs un

jo lielā koncertkokle esot nopietns instruments,

dārzs, beidzot jutās kā mājās, kad bija novilku-

uz kura var izpildīt akadēmisku mūziku. Amē-

si savu skolotājas brunci, uzvilkusi naktskreklu

lijai ir 9 gadi, un aptuveni pēc pusgada koklē-

un reizēm apsējusi ap to priekšautu, reizēm ne.

šanas viņa mainīja nākotnes plānus no „es ne-

Tad viņa bija mājās! Lai gan pulkstenis varbūt

zinu”, uz – „spēlēšu uz skatuves kokli”. Manu

bija tikai četri pēcpusdienā. Tad, kad redzēju,

nopelnu tajā nav.

kā tas izskatās, tas bija tik bezgala dabiski, ka

Tradīcijas, protams, ir un pastāv. Ko nevajadzē-

man pat neradās jautājumi, kā un kāpēc.

tu darīt, bet ik pa brīdim dara – runā par „parei-

Es neteiktu, ka manu vecāku mājās būtu bijušas

zajām” un „nepareizajām” tradīcijām. Ja gribas

tādas gaišas un skaistas tradīcijas, pavisam nē,

kaut ko darīt un tas ir forši, tad uz priekšu! Bet

jo mani padomju vecāki arī bija cietuši Sibīri-

es arī zinu, ka reiz pienāks tādi Jāņi, kad došos

jā. Izņemot vienu – viesībās bija pilna māja ar

pie kādiem pazīstamiem, kas prot svinēt etno-

viesiem, visi sēdēja ap klātu galdu, ēda, drusku

grāfiskos Jāņus, jo es gribu to piedzīvot, bet ne-

dzēra, dziedāja kā traki un stāstīja stāstus. Tas

esmu sasniegusi kritisko masu, lai pati to radī-

bija tiešām brīnišķīgi! Un manam tēvam bija vi-

tu, lai es būtu epicentrs. Godīgāk ir nevis ciest

jole un ģitāra, un viņš ar savu brālēnu duetā tik

un pārmest sev, bet darīt tā kā mēs varam. Mēs

skaisti dziedāja. Un es domāju, ka mans tēvs ar

varam sēdēt pie ugunskura un, izdziedot visas

mani lepojās, izņemot to, ka es esmu nemuzi-

Jāņu dziesmas, ko zinām, pēc tam dziedāt Kau-

kāla. Vienīgais testaments bija, kad viņš mani

peru.

paņēma aiz rokas, pieveda pie skapja un, parā-

Dziesmu svētkos vajag dziedāt! Man ir žēl, ka ne-

dījis uz skapjaugšu, teica tā: „Tur tās divas vi-

aiziešu, jo es nevarēju dabūt biļetes, tā nedrīk-

joles – to vienu, ja tev kādreiz vajag naudu, vari

stētu būt. Tas ir kļuvis par preci. Ir jābūt iespējai


C I LV Ē K I L I L L Á

Nevajag saspringt – „pareizās” tradīcijas vai „nepareizās”.


C I LV Ē K I L I L L Á

tikt! Kad sēžu Dziesmu svētku koncertos, domāju,

vismaz reizi pāris mēnešos „uzliek uz sliedēm”,

vai tad tiešām es nevarēju aiziet uz kori, jo Dzies-

sakārto dzīvi. Man patīk. Ja Agija, mana vīra –

mu svētki ir vislielākie un visskaistākie tiem, kas

Kristapa – mamma, Ziemassvētkos pēkšņi ne-

dzied. Visa nācija virmo! Tāpat kā agrāk visi gāja

klātu megagaldu, virs kura karājas kroņlukturis

baznīcā, jo tur bija labi, tu tiec tuvāk Dievam, te

un ap kuru sēž aptuveni 15 cilvēku, vai arī kādā

ir identisks labums – enerģija koncentrētā veidā.

mazbērnu dzimšanas dienā nebūtu viņas ceptās

Darbības, kas atkārtojas, uztur ritmu, ko aiz brī-

tortes, tad būtu... pilnīga apmaldīšanās un nekā-

va prāta nemaz nav tik viegli ievērot. Tradīcijas

da notikuma.

JĀŅI

Es atceros arī stāstus, ko mans tēvs stāstīja, ka

ka vajadzētu, un pēkšņi visi tie paši cilvēki, bet

mans vectēvs spēlēja cītaru un dziedāja ballēs.

sākām dziedāt. Izrādījās, ka cilvēkiem ir „dzie-

Pirms diviem gadiem arī mēs tādi pilsētnieki

damās rīkles”! Kad visi aizgāja gulēt un mēs

pēkšņi balsīs un nebalsīs sākām pie ugunskura

ar meitu gaidījām saullēktu, gājām staigāt,

dziedāt. Pirmajā gadā tās nebija Jāņudziesmas,

atradām šūpoles, redzējām stirnu, un tad jau

ko mēs dziedājām, bet mēs dziedājām! Tas ne-

tā saule lēca! Un pirms gulēšanas es nopeldē-

bija noticis kopš studiju gadiem. Un tad es iedo-

jos upē… debesis pavērās tieši man, izspīdēja

mājos, ka dziedāt pie ugunskura ir brīnišķīga

pirmais saules stars, es pakniksēju un teicu –

tradīcija. Ir labi, ja cilvēks ir iekopis zināšanu

paldies. Vai nav skaisti?! Jāņu rītā esot jāvārtās

par to, ko darīja agrāk un tas notiek dabiski un

rasā, to izdomāja tas nabadziņš, kuram blakus

skaisti, bet man nav bijusi kompānija, lai ap-

nav upes, tradīcijām arī vajag pieiet ar prātu!

gūtu tos „pareizos Jāņus”, mūsu draugi nav uz

Upē jāpeldas tāpēc, ka pēc tam ir brīnišķīga

to saņēmušies. Bet vienalga, sēdi pie ugunsku-

sajūta, atgūsti cilvēcisku saskaņu ar sevi un

ra un dziedi dziesmas, ko tu proti, pagājušajā

tad vari iet gulēt. Un es ticu, ka ir saules lēkta

gadā mēs dziedājām no grāmatas. Un nevajag

enerģija. Ja visa nācija tajā naktī par to domā,

saspringt – „pareizās” tradīcijas vai „neparei-

tad pilnīgi noteikti gaisā kaut kas elektrizējas.

zās” – ja tu kaut ko dari gadu no gada, tad tā ir

Tajā naktī notiek kaut kas vairāk nekā citās,

pilnīgi pareiza tradīcija, nepareizās nenoturas

kad visi guļ.

tik ilgi, lai tās atkārtotu.

Ja es Jāņos nevaru pasēdēt pie ugunskura vai

Es domāju – tu sāc kaut ko darīt, kad saskati

vismaz iziet ārā… – man vienreiz dzīvē tā ir

tajā vērtību. Kamēr tu tikai domā, ka būtu labi,

bijis –, tad es tiešām jutos slikti! Man nav tau-

bet neaizej un neizdari to, tā kritiskā masa nav

tastērpa, es vienkārši skaisti saģērbjos. Bet

sasniegta. Neviens skaistuma un kārtības pēc

vainags gan man vienmēr ir! Es vienmēr iepīšu

nevelk neko līdzi savā dzīvē tikai tāpēc, ka tas

vainagā, pēc manām domām, visīstāko jāņu-

darīts bērnībā. Es esmu sasniegusi to kritisko

zāli – madaru. Un mēs vienmēr Jāņu naktī sa-

masu – ar dziedāšanu. Pirms tam tikai īdēju,

dedzinām iepriekšējā gada vainagus. L

L


JAU 15. AUGUSTĀ LASI JAUNO ŽURNĀLA LILLA` NUMURU!

www.lilla.lv


JĀ! LILLÁ

S TĀ JA G U S TAV S T E R Z E N S


JĀ! LILLÁ

V

iņš gatavo četrus vakarus nedēļā Dzīvās vakariņas Radio SWH ēterā. „Tāds svabadāks” Gustavs Terzens – radio dīdžejs, televīzijas raidījumu TE un Ziemeļu puse vadītājs – ir piektdienas rītā, kad mums ir brokastlaika saruna. Runājam par bērniem, aizmaldāmies citos labirintos, bet pēc divām stundām atkal atgriežamies tajā vietā, kur sākām, – pie bērniem. Tas ir gluži dabiski – vasaras vidū Gustava ģimenē gaidāms otrs mazulis. „Tirliņš ir beidzies,” – viņš secina.

2

#


G

JĀ! LILLÁ

ustavs iesoļo vienā no omulīgākajiem

boksa

Pārdaugavas

minūti

veiksmīgi pielieto ārpus sporta zāles. Gan

minūtē, precīzs kā pulkstens – cikos

jau ka pilsētas centrā šis ir branča laiks, mēs

solījis, tikos ieradies. „Ja treniņš sākas vien-

tādus vārdus zinām, bet nelietojam – viss ir

padsmitos, tad tas nozīmē, ka vienpadsmitos

vienkāršāk: kafija, „vēršacs” ar piedevām,

sākas, nevis vienpadsmitos ir jāierodas,” –

grauzdēta maize.

krodziņiem

treniņos

gūtos

secinājumus

viņš

TRĪSDESMIT PLUS DIVI „Trīsdesmit divi man paliks oktobrī,” saka Gus-

Piemēram, bērns no rīta neceļas „uz knipi”, vai

tavs. „Undīne [Gustava mīļotā sieviete, čelliste

ne? Viņš ir jāmodina, viņa tur kūņojas, un pats

Undīne Balode – aut.] mani vienmēr izsmej par

„strjomo”, ka nokavēsi, bet bērns ir laimīgs:

to: „Kāpēc tu saki, cik tev paliks? Gribas būt ve-

staipās, ņurd un priecīgs aiziet uz dārziņu, vēl

cākam?” Jaunība jau nekad nebeidzas: es spēlē-

paskrien un iedod buču; bet, ja tu to mazo izbe-

ju mūziku, daru darbu, kas man patīk, ķēmojos

sī, viņam visa diena ir sabojāta un, kad tu pār-

ar meitu, drīz būs otrs sīkais... Cilvēki, kuriem

nāc mājās, redzēt tevi negrib!

bērnu nav, tie sāk „mēģināt palikt jauni”. Man

Kā tēvs es gribētu prast atlaist viņu. Ir bērni,

šķiet, ka aizejošie „labie gadi” un mēģināšana

kas vēl sešu gadu vecumā nāk pie vecākiem un

reanimēt vecas atmiņas, ka „toreiz bija labāk,

saka: „Mammu, es gribu čurāt!” Nu super, nu,

un uztaisām vēlreiz tā”, tas ir pirmais sindroms,

aplaudējam... sešos gados, c’mon! Gribi čurāt –

bet tas, ja tu ej uz priekšu un neatskaties – tu esi

aizej pačurāt! Un ir tādi, kas četros gados no

mūžam jauns, tu attīsties un progresē. Tagad es

krūts vēl ēd, un vecākiem negribas neko no

nevaru iedomāties sevi bez bērniem, varu tikai

sevis atlaist – skaties podā un māj ardievas,

domāt – kur es biju agrāk? Gribētu ticēt, ka lie-

nu ir tādi cilvēki. Es gribētu Grietai netraucēt.

lākajai daļai vīriešu bērna ienākšana dzīvē izsit

Protams, viņa jebkurā brīdī tiks aizstāvēta,

„tirliņu” no rakstura, bet paziņu lokā es redzu,

bet es nemaisīšos viņai pa kājām. Nesen bijām

ka daudziem tas „tirliņš” tomēr nepazūt. Sievie-

ciemos, kur bija arī divi vecāki bērni, un viņi

tēm briedums nāk ļoti ātri, kungiem bišķiņ tā kā

sāka Grietu nerrot. Mēs, pieaugušie, sēžam

ar novēlošanos, bet manā gadījumā – pirmkārt,

virtuvē, un caur sienām es dzirdu pazīstamu

man ļoti patīk būt kopā ar Grietu, otrkārt, es sa-

toņkārtu, kas ir nevis pakļāvības un izmisuma

pratu vienu „štelli” – [kad ir kaut kas stingrāk

raudas, bet dusmu un aizsardzības kliedziens:

jāpasaka] man riebjas viņai riebties, man „besī”

„Man nepatīk, kā jūs ar mani runājat! Es

tas brīdis, kad es viņai esmu „lohs”, kad „tētis

nepieļaušu, ka tā notiek! Jūs nedrīkstat man

neko nesaprot”. Un no Undīnes esmu mācījies

tā teikt!” Es ieeju istabā un skatos – abi lie-

to, ka visu var sarunāt. Man vairāk ir „skaldi

lie stāv, Grieta ir uzkāpusi uz gultas, asarās,

un valdi” un autoritātes princips, bet es mācos,

dūrītes sažņaugusi, bļauj viņiem virsū, mana

ka līdz ar sarunāšanu nāk baigais gandarījums.

Grieta aizstāvas! No tā skata sirds sažņaudzās,


JĀ! LILLÁ

bet man ir lepnums – Grietai onkulis konfekti

tava „tirliņa” posms ir beidzies, viņš sēž man

neiemānīs!”

pretim un stāsta, kā bijis klāt, kad Grieta nāku-

Kad Gustavs runā par Grietu, acis viņam ir sil-

si pasaulē, un darīs to vēlreiz, kad dzims otrs

tas, kā jau tēviem, kam meitas ļoti īpašas. Un ir

mazais. Viņš nav no tiem vīriem, kas dzemdī-

drusku dīvaini salikt kopā „bildes” no agrākiem

bu zālē vaicā pēc ožamā spirta: „Man nebija

laikiem: šis studiju laikos visai lecīgais tipiņš,

laika ģībt, bija jātur Undīne... ai, tagad vēl tā

kam diskusijās ar pasniedzējiem pēc vārda ka-

plaušu fluorogrāfija jāuztaisa, bet ar otro viss

batā nebija jāmeklē, vai Terzens agrīnā rīta

nāk tik... ai... easy... Man pat liekas, bišķi par

stundā, stutējot Pulkveža bāra leti. Iespējams,

bīstamu, par vieglprātīgu – mēnesis atlicis, es

kāds, kas pirms gadiem desmit Pulkvedī stutēja

vēl gultiņu neesmu atvedis mājās!”

leti, dara to joprojām, tikai citā bārā, bet Gus-

PA AUDZES K ARMA UN L AIKMETA GARS „Man patīk, kā ar laiku, nu, ar vecumu ap trīsdes-

kus redzu, ko un kā negribētu savā dzīvē.

mit, dzīve ir mainījusies, un es ļoti viesmīlīgi sa-

Paaudžu teorija darbojas ļoti skaidri: pirmie ceļ,

gaidu šo pārmaiņu. Nāk sajūta, ka gribas izdarīt

otrie notur, trešie nograuj un tad nākamie – at-

kaut ko nevis ar lāpstu, bet garīgi kolektīvā līmenī

kal ceļ! Mūsu vecvecāki ir zudusī paaudze: God-

kaut ko nozīmīgu.

manis „noindeksēja” pensijas, Nulles deklarācija –

Padomju laika – mūsu vecāku – paaudzei vispār ir

viss, čau! Profesija, kas vakar bija cienīta, šodien

milzum daudz kompleksu, traumu un šizofrēnisku

vairs nav vajadzīga. Mūsu vecvecāki līdz ar Atmo-

parādību! Bet tā nav viņu vaina. Vai mēs esam la-

du nonāca uz pleciem mūsu vecākiem, kam bija

bāki vai sliktāki cilvēki – es nezinu, bet kaut kur

gan jāatbalsta iepriekšējā paaudze, gan jāaudzina

Kosmosā tas rezonē. Man ar mammu attiecības īs-

mūs, savukārt mēs to visu šobrīd nograujam. Tā ir

teni sirsnīgas kļuva tikai tad, kad piedzima Grieta.

mūsu karma, mūsu laikmeta gars: vai nu mēs sevi

Tagad redzu tēva kļūdas, redzu mammas kļūdas,

apzināsimies un izdzīvosim, vai nu neapzināsimies

bet es esmu par tām pateicīgs, tāpēc, ka es vienlai-

un mūs samals starp diviem dzirnakmeņiem. Ir

Ko mīlestība izmaina vīrietī? „Mīlestība iedod pamatu. Vairāk klusuma dzīvē. Jo tu saproti, ka to vari zaudēt, un tā nav komforta sajūta, tā ir eksistenciāla sajūta. Ja tu vienreiz esi to iemantojis – ūū- ū... Tad baigi piebremzē. Tu esi vajadzīgs! Tu saproti, ka esi vajadzīgs, nevis tevi rauj stērbelē – „izdari manā vietā”, bet tu esi vitāli nepieciešams kādam...”


JĀ! LILLÁ

jāņem palīgā visi, kas mums palīdz šo tautas garu

Gustavam tviterī seko aptuveni seši tūkstoši cil-

apzināties un saprast: Ziedonis, Hermanis, Vasks,

vēku un sociālajā vietnē Facebook viņam ir ap

visi!”

trim tūkstošiem draugu. Kam viņi tur seko, vai

Mēs neesam runājuši pat pusstundu un jau tikuši

viņu tas nemulsina? Arī to viņš pielīdzina elkdie-

līdz tautas un laikmeta garam! „Kā tu nonāci līdz

vībai. „Paskaties, Tomam Grēviņam vai Egonam

tam, ka savos mazliet pāri trīsdesmit gados sāki

Reiteram seko pa divdesmit tūkstošiem! What!?

domāt par laikmeta garu?” – es nevaru nejautāt.

Kādu Jēzus „messidžu” viņi ir aiznesuši līdz pub-

„Es tev pateikšu, kurā brīdī man tas notika... Pa-

likai?!”

gājušā gada decembrī, tad, kad mēs sākām veidot

Gustavam vairāk gribētos darāmās kārtas, viņas

raidījumu TE. Tas ir skaistais „iekšējās asinsrites”

apnicis, ka inteliģence runā vajadzības formā. „Ja

jautājums par Vides Filmu studiju. Tā šajā ziņā ir

varētu laist gar ausīm visus tos kangariņus un

skaistu ideju mājvieta – tur cilvēki joprojām domā

otršķirīgos cilvēciņus, kas mēģina savā maza-

ar atvērtu prātu. TE raidījums un ideja – tajā visā

jā amēbu pasaulītē eksistēt, mēs sen, sen būtu!

ir kaut kas... mesiānisks. Mēs sēdējām kafejnīcā

Es vienā ziņā piekrītu Alvja Hermaņa tēzei par

Bikstos ar ģimeni, un pienāca cilvēks, kurš vien-

„stulbo vairākumu”, viņš tā drīkst teikt, jo savu

kārši teica: „Es gribu tev pateikt paldies par to,

arklu viņš pats velk. Bet mums ir greznība, ka

ko tu dari un kā tu dari.” Nevis tev skrien klāt kā

esam maza tauta. Mūsu mazskaitlīguma dēļ mēs

rokzvaigznei – paraksti man albumu! –, kas būtī-

varam būt viedokļos atšķirīgi, bet vienoti tautas

bā Kosmosā neko nenozīmē – mirklis, kad cilvēks

garā. Ja mūs nevienos tikai komerctelevīziju un

iet elkdievībā! Paskaties bildēs, kā izskatās cilvēks,

komercradio debilizācijas programma, ja cilvēki

kas saticis rokstāru! Kāpēc viņš izskatās maziņš,

sapratīs, ka „stulbenizācijas” procesu vajag apzi-

melns un nesmuks, bet rokstārs izskatās „afigen-

nāties... Redz, es arī runāju vajadzības formā ta-

na”?! Es, protams, cienu „rokstārus”, ar daudziem

gad, bet es cenšos katru dienu „iepilināt”, lai mēs

esmu ticies un gan jau izskatījies blakus viņiem

tiktu pie sajēgas. Ir jātiek prom no elkdievības,

tikpat idiotiski, bet tam nav nozīmes, jo princi-

no falšās domas, kur mēs sekojam troksnim! Tās

pā sevis pielikšana blakus kam „labākam” – tā ir

ir iedomas, ka ļaunie spēki ir stiprāki! Tie ir tikai

spēlēšana Cerību kausā. Es neatceros, kad pēdējo-

viltīgāki! Mūsu tautai vienmēr ir pieticis prāta

reiz būtu domājis: šodien vilkt Black Sabbath krek-

un gara spēka. Loģika ar providenci varbūt neiet

liņu vai Led Zeppelin? Tas ir pārgājis, konkrēti.

roku rokā, bet mūsu tautai kaut kas stāv klāt.

STĀ JA S STINGRĪBA Tik daudzi ir aizbraukuši, tā ir mūsu paaudzes

tā sakne ir. Piemēram, bērnībā, tu aizbrauc ar

realitāte, un uz jautājumu –vai tev nekad nav

tēvu copēt...” Gustavs runā pavisam klusi: „Un,

gribējies aizbraukt no Latvijas? –, Gustavs atbild

ja ir tāda greznība kā mans tēvs, kurš saka – „re-

tā, ka vēlāk, interviju atšifrējot, es apraudos.

dzi, kāda saliņa” vai „šitā ir tikai Vidzemītē”,”

„Nē, nekad. Es ar abām kājām šeit esmu, tik dziļi

viņš runā jau skaļāk, „un tu nesaproti, ko viņš


JĀ! LILLÁ

tur muld, zivis ķeram! Bet tēvs ir tos vārdus pa-

ceros brīdi, kad tie druknie džeki pēkšņi pabīdās

teicis, un tie paliek. Vai mamma – kaut visiem

un ienāk mans „fāteris”: garā džinsu mētelī, ko

būtu tāda mammīte kā man,” Gustava balss

mamma astoņdesmito gadu beigās bija atvedusi

atkal pieklust, „kura aizved uz teātri... nopērk

no Vācijas, gariem matiem un simt divdesmit ki-

grāmatu... paņem līdzi uz darbu, kur tu redzi, kā

logramiem – tāds ienāca Arnis Terzens, kurš bija

top Lauku Avīze pašos pirmsākumos... Un tad tu

ieradies ar savu filmēšanas grupu Preses namā.

redzi, kā tas viss mainās, esi Preses namā, kad to

Un situācija pēc tam tā atšķetinājās, un to es no

ieņem OMON.” Gustava tēvs ir žurnālists Arnis

tēva esmu mēģinājis mācīties: „gaiļu” un „lēcē-

Terzens, kurš tobrīd strādāja Latvijas Televīzi-

ju” daudz, bet, līdzko „izrubī” galveno, tā viss.

jā, un puika zināja, ka tētis ir tur un tētis filmē.

Tēvs paprasīja: „Kurš te ir galvenais?” Un viņam

Preses namu OMON ieņēma pa dienu, visi tika

pretim iznāca tāds mazs „hļupiks”, „reptilis”,

sadzīti Konferenču zālē, un bija trauksmes stā-

„samazga mazā”, kurš, uz augšu skatīdamies,

voklis, runas, ka Kazimirs Dundurs (Preses nama

kaut ko mēģināja teikt. Tēvam atņēma kameru,

vadītājs. – aut.) blakus kabinetā esot piekauts un

bet viņš tika pie „galvenā”, un „galvenais” sa-

viņam likts apēst pie žaketes atloka piesprauto

prata, ka viņš nerunā ar „mīzēju”, ka viņš runā

auseklīti... „Mana mamma raud, kad Titānikā Di

ar čali, kurš ies „līdz”... arī, ja šaus. Un man ne-

Kaprio noslīkst, bet tādos izšķirīgos dzīves brī-

kad nav bijis bail, esot kopā ar tēvu, jo viņam ir

žos viņa ir ārkārtīgi spēcīgs cilvēks, mamma ne-

kaut kas, tāds pagānisks elements, ka, ienākot

raudāja, nē. Bet es atceros, ka man nebija bail un

telpā, sunītis palien zem gultas. Un tā ir atbilde,

kā mamma ar kolēģiem runāja: „Paskaties, kādas

kāpēc es nekad nevarētu no šejienes aizbraukt.”

viņiem glāžainas acis.” Ja es redzu armijnieku,

Stingrība. Stājas stingrība – tā ir jātrenē. Tā-

man nekas draudīgs tur nešķiet, bet omoniešos

pēc Gustavam tik ļoti patīk bokss. „Tu nevari

bija kaut kas tāds – tās beretes, druknie augu-

atcelt dusmas un kaut kādu „heitu”, tas tevī ro-

mi, josta ap vidu un tāds prastums. Raupja ik-

das pat pie vislielākā budisma. Dusmas rodas vi-

dienas vienkāršība, viņiem pie automātiem otra

sās varavīksnes krāsās, bet ar dusmām ir jāmāk

magazīna bija pielīmēta ar leikoplastu! Un es at-

„šancēt”.”

KROGU BIZNESS UN MĀJAS MIERIŅŠ Pirmais radio ēters, kur bija dzirdama Gustava

jas. Pieredzes ir visādas. Arī kā uzņēmējam. Kā

balss, bija – neticēsiet, bet fakts – Radio Skonto.

krodziniekam.

Gandrīz pirms divdesmit gadiem. Profesionāli

„Es varu iedomāties, jā, bet es nevaru atrast ie-

radio Gustavs strādā desmit gadus, arī viņa iz-

meslu, kāpēc man būtu jāiet prom no radio. Es

glītība – bakalaura un maģistra grādi – iegū-

jau biju prom – pamēģināju uzņēmējdarbību un

ti komunikāciju zinātnē. Mediju cilvēks, šaubu

šausmīgi vīlos tajā krogu darbībā! Tur nav nekā

nav, bet uz jautājumu, vai var sevi iedomāties

radoša, tu vienkārši atražo kopproduktu, bet

prom no ētera, viņam nekas īpaši nav jāiedomā-

nepienes vispār neko! Divus gadus man tas viss


JĀ! LILLÁ

Ar TV kolēģi Martu Selecku LU.

bija un ļoti naturāli arī beidzās. Nekad nesaki

dienas, ejam „staigāties”, cērtu malku, atbrauc

nekad, bet tad tam jābūt citā kvalitātē; ir džeki,

ciemiņi... Undīne ir pilnīgs pretstats man. Pret-

kas to dara profesionāli, bet tā nav mana taka.”

poli pievelkas. Es redzu, ka ir tādi pārīši, kas ir

Nu nav tā, ka, Gustavu nemaz un nekad, un ne-

„vienādie” un dalās kādā vienotā idejā – piemē-

kur nesatiksiet, dauzoties pa klubiem, bet daudz

ram, abiem patīk tetovējumi vai moči, vai mū-

– tomēr ļoti reti. „Man tāda bezmērķīga vandī-

zika. Undīnei nepatīk tetovējumi! Undīnei ne-

šanās ir pārgājusi. Man ļoti patīk būt kopā ar

patīk moči! Undīnei nepatīk mana mūzika! Bet

saviem cilvēkiem, un, ja mēs kopā aizejam uz

man vajag bērnu māti un dzīves cilvēku blakus!

krogu, nu tad gan – „kak karta ļažet” –, kur es

Sievieti! Undīne spēlē čellu vienā, es „zāģēju”

piecos no rīta būšu, tur es būšu. Un Undīne zina,

savu ģitāru otrā istabā. Un mēs nekad nespēlē-

ka man patīk kādreiz izskrieties un izālēties,

jam kopā!” Lai gan – Gustava grupas SIA Radi-

bet kopā mēs aizbraucam uz laukiem, es roku

kal pirmajā albumā Undīne ir iespēlējusi vienu

zemi, Undīne stāda puķes, taisām kopā pus-

„partiju”.


JĀ! LILLÁ

ATGRIEŠANĀ S UN BOK SA MAISS 2010. gadā Gustava krodzinieka karjera bija fi-

Es gribētu negribēt to, ko man nevajag, un

niša taisnē, un tā sakrita ar laiku, kad tika di-

esmu sapratis, ka ir cilvēki, kuriem nepienākas

bināts Radio 101 – labākie tābrīža Latvijas dī-

luksusa preces, tāpēc, ka viņi nav luksusa cilvē-

džeji, spilgtas personības, teicama muzikālā

ki. Luksusa cilvēks ir tas, kurš ienāk autosalonā

gaume. Divus gadus vēlāk Gustavs kopā ar rīta

un izbrauc no tā ar auto, un viņa vietā norēķi-

programmas Ausīs rīts kolēģiem no radio aizgā-

nās aģents. „Urla”no rajona, kura vērtību sistē-

ja pirmie. Ar sirdsapziņu, kā zināms, nevar sa-

mas galā ir BMW X5, vai latvietis, kurš vectēva

runāt. Tas viens. Otrs, strādāt gluži par velti un

mežu izgāž tāpēc, ka džipu gribētos, – tie nav

ar neskaidru nākotni arī nav kārdinoši. Tābrīža

luksusa cilvēki. Un es nedomāju, ka latvietim

šķietamais zaudējums izrādījās ieguvums vi-

jātiecas uz luksusa cilvēku, jo mēs kopā esam

siem trim: Eduards Švāns šobrīd modina klau-

luksusa tauta, mums ir luksusa valoda, mums

sītājus Radio Rīgai ēterā, Zane Peneze Ņujorkā

ir luksusa gars.

studē dokumentālā kino režiju, bet Gustavs at-

Esmu sapratis, ka man pašam daudz neva-

griezies iepriekšējā darbavietā – Radio SWH.

jag, bet es nevaru atļauties sev vienu boksa

„Baigi jocīgi bija tas, ka es atnācu atpakaļ, un

treniņu vairāk, ja zinu, ka nevarēšu par bēr-

tas cilvēku „respons” bija tāds – nu, čali, tad

nudārzu samaksāt. Kā Undīne saka – visam,

beidzot! SWH tagad ir tāda „otrā elpa”, un es

kam mums vajag, mums ir, un, kam vajadzēs,

saprotu, ko nozīmē lielā radio spēle atkal. Radio

– mums būs. Un šajā gadījumā ir tas, ka „tir-

101 nekad nebija „lielajā spēlē”. Idejas ir simpā-

liņš” nedrīkst pat pa durvīm ienākt, tev jā-

tiskas, ļoti simpātiskas, bet tā nav lielā spēle.

pasaka: viss būs, c’mon, atradīsim! Kad mēs

Bet SWH kā peldēja, tā peld. Pirmajā dienā, kad

neesam atraduši?! Ja tev svarīgākais ir ta-

izgāju ēterā, – feisbuks, tviteris... pilns ar at-

vas sievietes un bērna labklājība, tu izdarīsi

sauksmēm! Es nekad nebiju strādājis ar „general

visu! Stress ļoti aiziet boksa maisā, un Undī-

publice”. TV, protams, bet tas ir savādāk, bet te,

ne mani saprot, mēs jau septiņus gadus esam

rādžiņā – Druviena, Dobele, Daugavpils, Valka,

kopā. Viņa ļoti labi „nostāvēja” abās reizēs,

Liepāja, Kolka! Un es baigi respektēju, ka man

kad es darbu zaudēju. Un to es visiem varu ie-

šī iespēja ir dota, ka kolektīvs pieņēma, es jau

teikt: līdzko ilgākā laika posmā kaut kas, tā –

biju domājis, ka atnākšu un būs tā, ka skatīsies

„jāliek iekšā” bērni! Un, ja situācija ir tāda, ka

gaiteņos – „nu, kuram ir no algas atvilkts, lai

nevar saprast – vajag vai ne, tad – davai – jā!

tevi te varētu uzturēt” –, bet – ne reizi! Un nav

Jataisa taču latvieši! Jādod sava asins tālāk!

tā, ka es banknotēs peldos, tieši otrādi, ir jāpie-

Leiši ir trīs miljoni, mēs esam divi – kopā ar

domā, kur vēl un kā nopelnīt, lai nezustu dzīves

krieviem! Divi bērni ir tikai parāda atdošana,

kvalitāte.

trešais bērns ir pienesums! L

L


GRAND LILLÁ

SNIEG A K A R A LIENE S K A R S TĀ SIRDS LĪVIJA DŪMIŅA


GRAND LILLÁ

K

ādā intervijā uz jautājumu par lielāko laimi zviedru rakstniece SELMA LĀGERLĒVA atbild – ticēt pašai sev. Viņa savulaik izgājusi savu šaubu loku, rakstījusi un rakstījusi, publicējusi dzejoļus avīzē, negūstot apstiprinājumu, ka uzrakstītais ir liela talanta augļi. Taču kļūt par rakstnieci ir Selmas bērnībā pieņemtais lēmums, ko veicinājusi indiāņu neatkarības cīņām veltītā Tomasa Maina Rīda romāna Oceola – seminolu virsaitis izlasīšana septiņu gadu vecumā. Neticību sev, savam talantam negaisina pirmā romāna Gēstas Berlinga sāga iznākšana, kas vēlāk atzīts par vienu no Selmas Lāgerlēvas daiļrades virsotnēm līdzās Nilsa Holgersona brīnišķīgajam ceļojumam, jo pirmās atsauksmes ir kritiskas. Bet Selmai Lāgerlēvai lemts būt pirmajai rakstniecei, kas saņem prestižo Nobela prēmiju literatūrā. Tas notiek 1909. gadā, kad viņai ir 51.

2

#


A

GRAND LILLÁ

tmiņu tēlojumā Divi pareģojumi Selma Lāgerlēva atklāj, ka viņas dzimšanas dienā 1858. gada 20. novembrī pēc dažādām zīmēm noskaidrots meitenes liktenis – slimība un tāli ceļi, nemitīgs darbs visu mūžu, kas saistīts ar grāmatām. Vīru un bērnus zīmes nerādīja.

Selmas Otīlijas Luvīsas tēvs Ēriks Gustavs bija atvaļināts karavīrs, kam sieva Luīze dzemdē piecus bērnus. Tēvam Selmas dzīvē ir liela loma, taču par to vēlāk.

BĒRNĪBA Selma dzimusi Lāgerlēvu dzimtas muižā Mor-

māte), veicinājusi Selmas talanta plaukšanu un

bakā, kas atrodas Austrumemtervikas provincē,

savdabību. Dzimtā novada ainavas viņa apraks-

vienā no Zviedrijas centrālās daļas gleznainā-

ta savos darbos, iemantojot Vermlandes apdzie-

kajiem apvidiem – Vermlandē. No Vermlandes

dātājas slavu.

nākuši daudzi izcili literāti – Esajs Tengnērs

Selmai ir trīs vai četri gadi, kad viņa zaudē spēju

(1782–1846), Ēriks Gustavs Geijers (1783–1847),

kustēties. Avotos atrodami vismaz trīs iemesli –

Gustavs Frēdings (1860–1911). Vermlandieši le-

idiopātiska paralīze, laikus nepamanīta gūžas

pojas ar sava novada bagātībām un īpatnībām,

locītavas slimība un bērnu trieka. Lai kas tas arī

glabā un kopj tās. Skaistā, krāšņā daba ar ak-

būtu, ārstēšanās ir sekmīga, un meitene atkal

meņainu un mežiem apaugušu kalnu ieskautām

var nostāties uz savām kājām un pārvietoties,

ielejām, kā arī vietējā folklora, ko Selmai stās-

taču slimības sekas atgādina pie katra soļa visu

ta mamma, tēvamāsa Nana, vecā saimniecības

atlikušo mūžu līdz 82. dzīves gadam – Selma

vadītāja un jo īpaši daudz – vecmāmiņa (tēva-

piekliboja.

TĒVS Lāgerlēvu ģimenē bija pieņemts, ka meitenes

saskaņā ar rakstnieces gribu kļuva publiski

pamatizglītību iegūst mājmācībā ar audzinā-

pieejamas 50 gadus pēc viņas nāves, Selma Lā-

tāju palīdzību. Prom no mājām, lai mācītos,

gerlēva atzīst, ka mājas dzīvē tēvs, lai arī pēc

Selma dodas 23 gadu vecumā, un to vairāk

dabas bijis labsirdīgs, uzvedies kā egocentrisks

nosaka apstākļi, nevis viņas griba. Morbakas

tirāns. Viņš bija alkoholiķis. Selma par to pati

saimniecība nenes tādu peļņu, lai varētu uz-

nerunāja, bet tēva plostošana apkārtējo acīm

turēt ģimeni, un Selmai jādomā par to, kā pati

nebija noslēpjama un ģimenei – arvien grū-

varētu sevi nodrošināt. Viņa dodas uz Stokhol-

tāk paciešama. Taču, Nobela prēmiju saņemot,

mu, kur dzīvo trīs gadus un pabeidz Augstāko

viņa savu runu veidoja kā iedomātu saruna ar

skolotāju semināru. Taču tas nav vienīgais ie-

tēvu, kas priecātos un būtu lepns par meitas

mesls, lai pamestu mājas. Savās vēstulēs, kas

panākumiem.


GRAND LILLÁ

Romānu Galma ārsta apmeklējums un Leģio-

kļūstot par pamatmotīvu, kas atkārtojas da-

nāri (viens no lieliskās Ģertrūdes ielas teātra

žādās variācijās. 1998. gadā tapušajā lugā Tēlu

tāda paša nosaukuma izrādes avotiem) autors,

meistari (jau 1999. gadā iestudēta Dailes teātrī

zviedru rakstnieks Pērs Ulovs Enkvists, uz-

ar Dinu Kupli Selmas Lāgerlēvas lomā) Enkvists

skata, ka aiziešanu no mājām Selma uztvērusi

sagrauj Selmas publiski uzturēto mītu par brī-

kā tēva pamešanu nelaimē. Tas uz mūžu viņā

nišķīgajām attiecībām ar tēvu, atklājot smago

radījis vainas apziņu, ienāk viņas darbos, pat

alkoholisma problēmu.

SELMA UN ANNA Tāpat kā laikabiedres, mūsu rakstnieces Aspazi-

un Annas Brigaderes likteņa ceļos un daiļra-

ja (1865–1943) un Anna Brigadere (1861–1933),

des pavedienos pētnieki atraduši daudz vairāk

Selma Lāgerlēva strādā par skolotāju. Atšķirībā

kopīga, kas ļāvis apgalvot, ka Selma Lāgerlēva

no Aspazijas, kura ir mājskolotāja, Selma des-

zviedriem ir tas pats, kas Anna Brigadere lat-

mit gadus pavada meiteņu koledžā Landskrūnā

viešiem.

Zviedrijas dienvidos, savukārt Brigadere, pabei-

Selma dzimusi gleznainajā Vermlandē, Briga-

gusi Reinšes augstākās meiteņu skolas vienga-

dere bērnību pavadījusi vienā no skaistākajiem

dīgos pedagoģiskos kursus, strādājusi ne tikai

Latvijas novadiem – Tērvetē. Zenta Mauriņa no-

par mājskolotāju, bet arī E. Šubes sieviešu pro-

rādījusi uz abu rakstnieču rāmo lēnīgumu, lite-

ģimnāzijā. 1885. gadā, kad Selma sāk savas sko-

ratūrkritiķis Jānis Rudzītis abām piedēvējis tau-

lotājas gaitas, mūžībā aiziet viņas tēvs, un vēl

tas mierinātāju un pažēlotāju lomu. To gan grūti

pēc diviem gadiem nākas pārdot Morbaku. To

apšaubīt – kā Annas Brigaderes darbos iekodēta

atpirkt Selmai ienākumi ļauj pēc 1907. gada, kad

latviskuma, tā Selmai Lāgerlēvai – zviedrisku-

viņa ievēlēta par Upsalas universitātes filoloģi-

ma izjūta, abām būtiska vispārcilvēcisku, ētisku

jas zinātņu goda doktori, finanses krietni uz-

vērtību kopšana, zviedriete izpelnījusies arī pa-

labo arī saņemtā Nobela prēmija. 20. gadsimta

mācīgu pasaku stāstītājas neglaimojošo slavu.

20. gadu sākumā Morbaku pārbūvē, un līdz šim

Ne Selma, ne Anna nav apprecējušās, viņām

par vasarnīcu kalpojusī muiža kļūst par Selmas

nav bērnu, taču tas, protams, nenozīmē, ka viņu

Lāgerlēvas patstāvīgo dzīvesvietu. Viņa ne ti-

dzīvē nav bijušas kaislības un mīlestība. Turklāt

kai raksta, bet arī vada saimniecību, pieskatot

lielākā no tām abas skārusi pēc 30 gadu vecuma.

30 strādniekus, bet izaudzētie augļi un dārzeņi

Annai Brigaderei ir 37 gadi, kad, pavadot drau-

tiek pārdoti.

dzeni Irmu Bergu no Vācijas uz Davosu, Šveicē,

Tāpat kā Aspazija, Selma Lāgerlēva ir aktīva

viņa vilcienā iepazīstas ar Šveices rakstnieku,

sieviešu tiesību aizstāve, 1911. gadā uzstājusies

filozofijas doktoru un teologu Ludvigu Augustu

Pasaules sieviešu balsstiesību kongresā Stok-

Langmeseru. Viņiem pieder seši mēneši Davo-

holmā, tādā veidā ar savu balsi pūšot plašāku

sā, Langmesers ir precējies. Taču sarakstās viņi

feminisma pirmo vilni. Bet Selmas Lāgerlēvas

daudzus gadus. „Vairākus gadus es nekā cita ne-


GRAND LILLÁ

Sofijas Elkanes un Selmas attiecībās pēdējā ir tā, kas mīl vairāk.


GRAND LILLÁ

rakstīju kā šīs vēstules. Garas un biezas. Viņas

jau tā, ka tu man šobrīd patīci. Es vienkārši esmu

pildītu vairākus sējumus. Viņas ir šī mana dzī-

iemīlējusies,” – tas ir 1894. gada vēstules frag-

ves posma, visas manas būtības, manas dvēseles

ments. Tiesa, ir pētnieki, kas norāda, ka 20. gad-

valoda. [..] Tajā laikā es biju tiešām kā verdošs

simta sākumā bija populāra sieviešu draudzība,

krāteris. Cietu bezgalīgi. Miesīgi, garīgi. Sevī

kas tika pausta ļoti maigi un jūsmīgi, un ka tas

iegrimusi. Noslēgusies kā alā. Tajās ir viss cil-

nepavisam nenozīmē, ka arī Selmas un Sofijas

vēks. Aukās, brāzmās un saulē. Kalnu šķautnēs

mīla no papīra izkāpa dzīvē jeb gultā.

un bezdibeņos. Vienīgais laikmets, kurā gribē-

2008. gadā Zviedrijā tapa divsēriju TV filma Sel-

ju sevi – vismaz centos to darīt – atspoguļot

ma Lāgerlēva, kas nepārprotami atklāj abu attiecī-

rakstītās slejās,” savā piezīmju grāmatā raksta

bu seksuālo raksturu. Selmas vēstules stāsta par

Brigadere. Annas vēlme bija, lai pēc viņas nāves

vēl vienu viņas dzīvē svarīgu sievieti – skolotāju,

Langmesera vēstules tiek iznīcinātas. Apstipri-

politiķi, sufražisti (sufražisms – politiska kus-

nājuma, ka tas izdarīts, gan nav, taču atrastas

tība par vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm

tās arī nav.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā) Val-

Selmai ir 36 gadi, kad viņa iepazīstas ar zvied-

boru Olanderi (Valborg Olander). Minētajā filmā

ru rakstnieci Sofiju Elkani. Par Selmai piešķirto

viņa ir uzticamais, patiesi mīlošais draugs, ka-

stipendiju un Zviedrijas akadēmijas dotajiem lī-

mēr Sofijas Elkanes un Selmas attiecībās pēdējā

dzekļiem 1895./96. gadā abas kopā apceļo Itāli-

ir tā, kas mīl vairāk, kamēr Sofijai patīk būt viņas

ju, pēc ceļojuma iespaidiem top Selmas romāns

mīļotajai. „Mīlestība dzīvo vienīgi no mīlestības,

Antikrista brīnumi, sicīliešu tautas dzīves tēlo-

bet nevis no labdarības un pakalpojumiem,” saka

jums.

Gēsta Berlings.

Arī Selma un Sofija rakstīja viena otrai vēstu-

Atgriežoties pie Selmas Lāgerlēvas un Annas Bri-

les, kopā to ir vairāk nekā trīs tūkstoši, divas

gaderes, jāpiebilst, ka abām rakstniecēm ir savs

trešdaļas rakstījusi Lāgerlēva. Selmu viņas dzī-

Sprīdītis. Annai tas ir puika, kurš gāja pasaulē lai-

ves laikā dēvēja gan par auksto sniega karalieni,

mi meklēt un piedzīvoja savu garīgo pieaugšanu.

gan sauso mūmiju, tāpēc, kad drīkstēja atvērt

Selmai tas ir slinkais un visai ļaunais pusaudzis

viņas arhīvu un kļuva pieejamas vēstules, tās

Nilss Holgersons (tieši tā sauc Selmas krustdēlu),

pat radīja šoku, jo atklājās, cik versmaini Selma

kurš rūķīša lielumā ar meža zosīm ceļo pāri vi-

mīlējusi.

sai Zviedrijai un ar gudrās zosu barvedes Akkas,

„.. pamanīju kādu cilvēku, kam acīs bija kaut kas

mājas zostēviņa Martina un citu draugu palīdzī-

izteiksmīgs. Citiem vārdiem, kaut kas, kas atgā-

bu, izaug ne tikai fiziski, piedzīvojot savu garīgo

dināja tevi. To redzot, manī uzsitās karstas il-

pārtapšanu. Pēc autores ieceres, Nilsa Holgersona

gas. Kāda nelaime, ka nevaram būt kopā tagad,

brīnišķīgais ceļojums ir lasāmgrāmata tautas sko-

kad esam viena otrai jaunas un vēlamies izrakties

lu audzēkņiem, lai iepazītu dzimto zemi, jo viņa

cauri viena otrai gabalu pa gabalam. [..] Lai nu

(pēc savas pieredzes) uzskatīja, ka dzimtās ze-

tā būtu, bet, tā kā es tev pašreiz nevaru rakstīt

mes vēsturi un dabu var iepazīt ne tikai no mācī-

bez neprāta valodas un nevaru tev tuvoties bez

bu grāmatām, bet arī no folkloras. Tas, protams,

skūpsta vai glāsta, tad gribu teikt, ka tas nav ne-

viņu neglāba no kritikas, ka grāmatā pieļautas

kas bīstams, tikai tādas šampanieša putas. Nav

neprecizitātes zooloģijā un ornitoloģijā. Selmas


GRAND LILLÁ

Lāgerlēvas automobiļa priekšgalā vienmēr at-

daļu vadīja tieši Anna Brigadere un Rūdolfs Blau-

radusies neliela skulptūriņa, kurā attēlots Nilss

manis. 20. un 30. gados Lāgerlēva bija populā-

Holgersons uz zoss. Ar Sprīdīti (1903) sākas pa-

rākā zviedru rakstniece Latvijā līdzās tautietim

saku lugas žanrs latviešu literatūrā un Brigaderei

Augustam Strindbergam, kura raksturs gan vi-

piešķir atpazīstamību un popularitāti, savukārt

ņai derdzās. Selmas Lāgerlēvas Kopoti raksti iz-

Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums (1906–1907)

nāk no 1937. līdz 1939. gadam, un tas joprojām

ir pasaku romāns. Tā tapšanu iedvesmojusi Džo­

ir pilnīgais viņas daiļrades apkopojums latviešu

zefa Radjarda Kiplinga Džungļu grāmata.

valodā. 1929. gadā Selma Lāgerlēva saņēmusi arī

Nu un līdzīgi, kā par Selmas patvērumu 20. gadu

trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

sākumā kļūst Morbaka, Brigadere mīt savos Tēr-

Annai Brigaderei šī salīdzināšana ar Lāgerlē-

vetes Sprīdīšos, ko 1922. gadā viņai uzdāvināja

vu diez vai patiktu, jo katram talantam gri-

valsts rakstnieces 25 gadu literārās darbības ju-

bas būt unikālam. Turklāt Selma bija viņu

bilejā.

aizkaitinājusi – zvērinātā atturībniece Brigadere

Pirmie Selmas Lāgerlēvas darbi latviešu valodā

iemetusi kaktā lasītās Selmas Lāgerlēvas Kristus

tulkoti jau ap 19./20. gadsimtu miju, daudzi stāsti

leģendas, uzzinot, ka slavenā zviedru kolēģe ar

publicēti laikrakstā Latvija laikā, kad tā literāro

sirdsdraudzeni mīl iemalkot lāceņu liķieri.

GĒSTA BERLINGS UN 33 Savu slavenāko romānu Gēstas Berlinga sāga

uzplaukuma laiks, kad vietējā dabas resursa –

Selma sāka rakstīt laikā, kad strādāja par sko-

dzelzsrūdas – izmantošana un apstrāde ļāva

lotāju. Pirmie mēģinājumi stāstīt par Gēstu,

naudai grozīties, kungiem muižās uzdzīvot un

pārējiem kavalieriem un Ekebijas majorieni

citiem – izdzīvot. Rakstniece pagātnei uzbē-

notiek dzejā, tad lugas formā un tikai pēc tam

ra romantisku mirdzumu, par ko arī dabūja pa

viņa atrod stāstījuma veidu ar teiksmaino in-

kaklu no kritiķiem, jo tolaik, kad romāns iznā-

tonāciju. Pirmās piecas nodaļas iesniedz laik-

ca, aktuāls bija reālisms. Tikai pēc dažiem ga-

raksta Idun īso stāstu konkursam un uzvar. Lai

diem dāņu literatūras pētnieks Georgs Bran-

romānu varētu pabeigt, viņa uz laiku pārtrauc

dess publicēja atzinīgu atsauksmi, kas lika

skolotājas pienākumu veikšanu un var to at-

uz romānu paskatīties citām acīm. Taču pat

ļauties, pateicoties draugu atbalstam. Pēc pie-

pēc Nobela prēmijas saņemšanas viedokļi par

ciem mēnešiem 1891. gadā, kad Selmai ir 33,

Gēstas Berlinga sāgas izcilību dalījās. Zviedru

romāns ir gatavs, tā publicēšanu finansē Sel-

akadēmiķus vispār tramīgus darīja Selmas Lā-

mas draudzene, baronese Sofija Ādelsparre,

gerlēvas grāmatu popularitāte, ko veicināja arī

kura arī mudinājusi Selmu pievērsties prozas

melodramatisms, no kā Selma nav vairījusies.

rakstīšanai.

Gēstas Berlinga sāga latviešu valodā pirmo-

Gēstas Berlinga sāgā tēlotie notikumi attiecas

reiz atsevišķā grāmatā iznāca 1926. gadā. Ro-

uz 19. gadsimta 30. gadiem, kas Vermlandē bija

māna popularitāti Latvijā veicinājis Dailes


GRAND LILLÁ

Lāgerlēva rāda stipras sievietes, kas spējīgas upurēties, lai aizstāvētu ētisko, ģimenisko vērtību nozīmi


GRAND LILLÁ

teātris, kurā tas iestudēts pat trīs reizes, lai

abiem Smiļģa iestudējumiem, kas lika jūsmot

gan laika gaitā ticis apšaubīts, ka skatuvei vis-

par Gēstu. Vispirms ar Eduardu Smiļģi pirmie-

pār piemērojams. (Savu ne visai veiksmīgo ro-

studējumā, viņa Gēsta bijis karsts, spožs un

māna skatuves versiju 80. gadu sākumā radīja

traks, tā atzīta par vienu no Smiļģa labākajām

arī Oļģerts Kroders Liepājas teātrī ar Jāni Ma-

lomām. Pēc tam skatītājas jūsmoja par Hari-

kovski titullomā.)

ju Liepiņu 1958. gada iestudējumā, viņa Gēsta

Selmas Lāgerlēvas stāstnieces vēriens un fantā-

Berlings bija aizrautīgs un emocionāls, kā mī-

zijas plašo spārnu atvēziens sapasēja ar Eduar-

lot, tā nožēlojot grēkus. Skatītāju sirdis lūza 12

da Smiļģa lielo stilu – skatienu pāri horizontam.

sezonas – tik ilgi izrāde bija repertuārā, kaut

Tieši viņš ir divu pirmo skatuves versiju autors,

arī kopumā iestudējums un arī Harijs Liepiņš

un tās arī radīja Dailes Gēstas leģendu, kas ir

par savu darbu izpelnījās kritiku. Leģendu

dzīva joprojām. Pirmiestudējumam 1933. gadā

skaidrojot, viņš atceras: „Klāt nāca brīnums,

romānu dramatizēja Valdis Grēviņš, šim iestu-

ko izskaidrot ir ļoti grūti. Tas bija tā dēvētais

dējumam komponists Burhards Sosārs ar Valda

mākslinieka virsprāts, ar kuru Smiļģis šim ka-

Grēviņa tekstu sacerēja Kavalieru dziesmu, kas

ruselim, dažreiz pat loģiski nepakļautajām

kļuvusi par Dailes teātra himnu. Selmai Lāger-

epizodēm „pārlēja pāri” smeldzīgu romantis-

lēvai Kavalieru dziesma ļoti patikusi un iespēja

ma devu, paceldams pat sīkumus virs ikdienas

to klausīties viņai bija, pateicoties Kārlim Ievi-

pelēcības un tādā veidā pakļaudams skatītāju

ņam, kas bijis viens no Lāgerlēvas tuvākajiem

kaut kam vārdos nepasakāmam.”

draugiem.

Ar ko skaidrot šā varoņa popularitāti? Mūžīgais

Kavalieru dziesma latviešu apziņā ir teju vai sa-

meklētājs, nemiera gars, grēcinieks, ko sievietes

augusi ar Lāgerlēvas Gēstu, to apliecina režiso-

mīl un kura dēļ cieš... Kā norāda teātra vēstur-

ra Jāņa Zariņa atmiņas, ka Rikardo Dzandoni

niece Lilija Dzene, Gēstā ir kaut kas no Raiņa

operas Ekebijas kavalieri 1935. gada iestudējumā

Ulža, Blaumaņa Edgara, Aīdas Niedras un Ilzes

ar Marisu Vētru Gēstas lomā skatītāji gaidīju-

Kalnāres romānu vīriešiem, kuru grēcīgums ir

ši šo dziesmu ar astoņiem pantiem par to trako

poētiski pievilcīgs.

kavalieru gadu. Toties Kavalieru dziesma skanē-

1993. gadā pie Gēstas Berlinga sāgas režijas ķērās

ja nākamajā Dailes teātra iestudējumā. Tas tapa

pats Harijs Liepiņš, par savu pēcteci galvenajā

1958. gadā, atzīmējot Selmas Lāgerlēvas simt-

lomā ieceļot Valdi Liepiņu, kurš tēlā akcentēja

gadi.

Gēstas vājumu, viņa šaubas un jutīgo, mīlošo

Gēstas Berlinga leģenda dzīvo, pateicoties

sirdi.

PĒC GĒSTA S Kopš 1897. gada Selma Lāgerlēva varēja dzīvot,

lestīnu, pēc ceļojuma iespaidiem tapa romāns

nodarbojoties tikai ar rakstniecību. 1899.–1900.

Jeruzaleme – zviedru zemnieka traģiskās dzīves

gadā viņa kopā ar Sofiju apceļoja Ēģipti un Pa-

eposs, kas uzskatīts par vienu no zviedru vēs-


GRAND LILLÁ

tījošās literatūras virsotnēm. Šis ceļojums gan

beigās iznāca Selmas Lāgerlēvas pēdējā lielākā

abas atsvešināja: „Dusmojos par ceļa apgrūti-

darba, Lēvenšeldu triloģijas romāni Lēvenšelda

nājumiem, kas mums pašāva kāju priekšā drau-

gredzens, Šarlote Lēvenšelde, Anna Svērda, kas

dzībai, bet godprātīgais krīt septiņas reizes un

aptver piecu paaudžu likteņus 18.–19. gadsimtā.

vienmēr uzceļas, un tā dara arī mīlestība. Būtu

Ceturtā daļa paliek nepabeigta.

nu es bijusi labāks ceļa biedrs, varbūt pamazām

Dēvēta par zviedru jaunromantisma vienu no

par tādu kļūšu,” tā raksta Selma, turpinot, „es

spožākajām virsotnēm, Selma Lāgerlēva neie-

nezinu, vai tu jūti tāpat kā es, bet man liekas,

kļaujas viena virziena ietvaros, jo darbiem pie-

ka nu mēs esam tik savienotas, ka nemaz nevar

mīt gan impresionisma lidojošais vieglums, gan

saprast, ka tu nepiederi pie maniem vistuvāka-

reālisma īstenības smagme. Selmas Lāgerlēvas

jiem. Liekas jocīgi tev pateikties par to, ko tu

daiļrades pūrā ir 27 liela apjoma darbi, kuros ie-

manā labā darījusi, es baidos, ka viss tas bijis

vītās tematiskās stīgas ļauj skanēt viņas inte-

gluži dabīgi un nepieciešami. Esmu ļoti pār-

resei par Zviedrijas pagātni no karaļa pils līdz

steigta. Lai kā, jāmēģina dzīvot bez tevis, dzī-

zemnieka būdiņai, īstenībai, kas sakņojas tau-

vot atmiņās par tevi.”

tas folklorā un ir nākotnes balsts, kā arī kris-

1904. gadā publicēti Lāgerlēvas stāsti Septiņi

tietības idejai. „.. kā Dievs valda pār pasauli. To

nāves grēki un Ārnes kunga nauda, togad saņem-

man gauži gribas izprast,” viņa raksta Sofijai.

ta arī pirmā oficiālā atzinība – Zviedru aka-

Lāgerlēva rāda stipras sievietes, kas spējī-

dēmijas Lielā zelta medaļa. Selmas Lāgerlēvas

gas upurēties, lai aizstāvētu ētisko, ģimenisko

50. jubileja 1908. gadā svinēta kā visas tautas

vērtību nozīmi, spēcīgas sievietes, kuru spēks

svētki. 1914. gadā viņa kļuva par pirmo sievieti,

ir mīlestība – kā Šarlote Lēvenšelda un Anna

kas ievēlēta Zviedru akadēmijā. Pirmā pasaules

Svērda Lēvenšeldu triloģijas romānos vai Ekebi-

kara laikā viņa padziļināti pievērsās sociālajai

jas majoriene un grāfiene Elizabete Gēstas Ber-

problemātikai, tapa romāns Portugāles ķeizars

linga sāgā. Selma Lāgerlēva ticēja, ka mīlestības

(1914), īsprozas krājuma Troļļi un cilvēki pirmā

spēks ir brīnumains, un ļaunajā centās saskatīt

daļa (1915), garstāsts Izstumtais (1919). 20. gadu

labo.

K ĀRLIS IEVIŅŠ UN SELMA L ĀGERLĒVA Kā norāda latviešu rakstnieka, gleznotāja, vijo-

dabas mīlestība un vienprātība sieviešu tiesību

ļu meistara un diplomāta Kārļa Ieviņa Zviedrijā

jautājumos. Jura Tāra interesi par Kārļa Ieviņa

atstāto pēdu pētnieks mākslas zinātnieks Juris

personību urda pieņēmums, ka varētu būt tā

Tārs, latvietis bijis viens no retajiem cilvēkiem,

dēls, jo audžuvecāki viņa izcelsmes mīklu pa-

kas apmeklēja slaveno rakstnieci tad, kad pats

ņēmuši līdzi kapā. Savukārt Kārlis Ieviņš, bals-

to gribēja. Viņš prata zviedru valodu, kas vei-

toties uz leģendu par savu vecvectēvu kā Zvied-

cināja saprašanos. Juris Tārs uzskata, ka abus

rijas karaļa Gustava III brāļa Ādolfa ārlaulības

vientuļniekus vienojis savas ģimenes trūkums,

dēlu, sevi uzskatīja par Zviedrijas karaļnama


GRAND LILLÁ

atvasi. „Ar tādiem radurakstiem, kaut arī bal-

sumu. Tā bija arī man, kad pirmo reizi apmek-

tās ķēves devītajā augumā, viņam bija viegli

lēju Zelmu Lagerlefu viņas Morbakā. [..] kad vēl

iefiltrēties augstākajā sabiedrībā,” secina Tārs.

pateicu Zelmai Lagerlefai, ka no Sunnes visus

Turklāt Ieviņš paticis sievietēm un dāvinājis

10 kilometrus nācu kājām, jo ir grēks pirmo

tām paša darinātas dzintara krelles. Starpkaru

reizi Vermlandei cauri drāzties mašīnā, viņa

periodā dzīvodams Zviedrijā, viņš bija Latvijas

pasmaidīja vēl siltāk un pamāja ar galvu. Attu-

speciālkorespondents Benjamiņu izdevumiem

rīgais cienīgais vēsums jau bija nozudis un pa-

Atpūta un Jaunākās Ziņas, kur lasāmi raksti arī

rādījās viņas vienkāršā, siltā laucinieces sirds.”

par Selmu Lāgerlēvu.

1923. gadā žurnālā Ritums publicēts Kārļa Ie-

Lāgerlēvas mājā Morbakā Ieviņš trīsdesmitajos

viņa raksts par zviedru rakstniecību, viena no-

gados ir ciemojies vairākkārt, bet viņu pirmā

daļa veltīta Selmai Lāgerlēvai. Kā liecina sagla-

tikšanās bijusi 1931. gada martā. „Zelma La-

bājusies viņas vizītkarte ar sirsnīgu paldies par

gerlefa satiksmē ar cilvēkiem bija tāda pati kā

laipno atcerēšanos, Ieviņš viņai dāvinājis divus

savās grāmatās: vienkārša, sirsnīga, smalkjū-

Rituma numurus. Selma Lāgerlēva rakstījusi:

tīga, aristokrātiski atturīga. Viņa cēlusies no

„Diemžēl es gan nevaru izlasīt, tomēr uzlūko-

vecas inteliģentas Vermlandes ģimenes, kuras

ju to par lielu vērtību paturēt šos apcerējumus

aristokrātiskumu, sirds siltumu un tuvību tau-

savā krājumā. Ar sirsnīgiem sveicieniem.”

tai viņa vislabāk parādījusi tanīs rakstos, kur

Saistībā ar Selmas Lāgerlēvas 80 gadu jubile-

tēlojusi savu tēvu – vecās Morbakas valdnieku

ju, Kārlis Ieviņš Jaunākajās Ziņās vēsta: „Tū-

leitnantu Lagerlefu. Šī aristokrātiskā atturība

risti vajā Zelmu Lagerlefu.” Jubilejas priekšva-

sākumā katru apmeklētāju apdveš it kā ar vē-

karā rakstniece bijusi spiesta pamest Morbaku


GRAND LILLÁ

un padzīvot pie savas māsas Falunā, tā izjucis

dība esot bijusi aizkustināta par šādu rakstnie-

vermlandiešu labi domātais pārsteigums gaviļ-

ces soli.

niecei. Bet arī ikdienā Morbaku apmeklē tūris-

Selma Lāgerlēva nomira 1940. gada 16. martā Mor-

ti, – raksta Ieviņš, – turklāt ir tik nekaunīgi, ka

bakā. Atdusas ģimenes kapos Austrumemtervikā,

skatās iekšā pa mājas logiem, un noplēsuši kailu

ezera krastā. Morbakas muižā iekārtots muzejs.

rakstnieces mīļāko, pašas stādīto rožu krūmu,

„Esmu tik daudz lauzījusi galvu pati par sevi, ka

lai paņemtu ziedus piemiņai – nekaunīgākie bi-

nav atlicis neviens vesels gabals. Bet kad stāvu

juši amerikāņi.

katedrā dažu simtu klausītāju priekšā vai kad

Kā Selmas Lāgerlēvas humānisma apstiprinā-

esmu viena ar tevi un varu līdz bezprātam ska-

jums rakstos atrodams stāsts, ka, sākoties Zie-

tīties tavās acīs, tad esmu patiesa. Un tāpēc es

mas karam starp PSRS un Somiju, 1939. gadā

pasaulē nemīlu neko citu,” tā 1894. gadā Selma

viņa savu Nobela prēmijas medaļu aizsūtījusi

Lāgerlēva raksta Sofijai Elkanei. Mīlestība – tas

Somijas valdībai, tā vēlēdamās palīdzēt iegūt

ir liels un brīnumains spēks, kas var sāpināt un

līdzekļus, ko izlietot cīņai pret iebrucēju. Me-

dziedināt. To Selma piedzīvoja un ierakstīja sa-

daļa gan nosūtīta atpakaļ īpašniecei, taču val-

vos darbos. L

Av o t i: Selmas L āgerlēvas darbi. Z i e m e ļ u z v a i g z n ā j s. R ī g a , Z i n ā t n e , 2 0 0 2 . L a t v i e š u p a d o m j u t e ā t r a v ē s t u r e , 2 . s ē j . R ī g a , Z i n ā t n e , 19 74 . R a d z o b e S . , T i š h e i z e r e E . , Z e l t i ņ a G . , L a t v i j a s t e ā t r i s 8 0 . g a d i . R ī g a , P r e s e s n a m s , 19 9 5 . Ra k sti per iodik ā.

L


G ADŽE TI LILL Á

VA S A R A S IZK L AIDE S MIKUS KARLSONS

Turpinājums


G ADŽE TI LILL Á

T

ieši šos trīs mēnešus – no jūnija sākuma līdz augusta beigām – cilvēki uzskata par labāko laiku atvaļinājumam un dažādām ziemā nepiekoptām izklaidēm. Ir ļautiņi, kurus vilina pūlis, ļaužu burzma. Bet ir arī individuālisti, kas vēlas visu aplūkot, izbaudīt, sajust lēnām, pamatīgi – vai nu vienatnē, vai arī dažu tuvāko draugu lokā. Mazās tehnoloģiskās mantiņas, par kurām būs runa, vairāk paredzētas tieši šādiem individuālistiem, taču nekas neliedz tās izmantot arī plašākā sabiedrībā un radīt prieku daudziem draugiem. Runa ir par portatīvajiem multimediju atskaņotājiem un ar tiem saistītajiem gadžetiem.


G ADŽE TI LILL Á

K A S I R P O RTATĪ V I E MU LTI M EDI J U ATSK AŅOTĀ JI? Pirmajā brīdī doma par to, ka būtu nepieciešams

par šiem aspektiem. Būs vairāk dažādu iespēju

vēl kāds aparāts, kurš mācētu atskaņot mūziku,

atskaņot netradicionālus kodējumus. Turklāt,

vai video papildus jau ierastajam viedtālrunim

ja tu tomēr vēlies atslēgties no civilizācijas, tad

vai planšetdatoram, liekas bezjēdzīga. Kāpēc

šādos atskaņotājos atšķirībā no telefona vai

gan, ja abi iepriekš minētie jau itin labi tiek ar

planšetes parasti nav iebūvētas mobilo sakaru

šo darbu galā? Iemesli ir vairāki. Pirmkārt, tas,

iespējas, kuras ļautu citiem traucēt tevi atpūtā.

ka iekārta, kura ir paredzēta viena konkrēta

Vēl arī tas, ka specializētajiem atskaņotājiem

uzdevuma veikšanai, tiks ar to labāk galā nekā

ir plašākas un kvalitatīvākas iespējas pievienot

„universālais kareivis”. Būs labāka mūzikas un

citas ierīces, ieskaitot projektorus, skaņas sistē-

attēla kvalitāte, jo ražotājs būs padomājis tieši

mas u. c.


G ADŽE TI LILL Á

GANDRĪZ JAU KLASIKA – APPLE IPOD TOUCH Lielākajai daļai cilvēku jēdziens „portatīvais mul-

un pakalpojumus turēt īsā pavadā – tos pieska-

timediju atskaņotājs” ir stiprām saitēm siets pie

tīt, pieskatīt un vēlreiz pieskatīt. Un programma,

kompānijas Apple ražojumiem. Nevarētu teikt, ka

kas paredzēta video un mūzikas kārtošanai jūsu

viņi bija pirmie, kuri izdomāja ko tādu, bet tas, ka

datorā un ievietošanai atskaņotājā, būs iTunes.

viņi ideju noveda līdz pilnībai vai tuvu tam, gan

Lai man piedod Apple cienītāji, bet, manuprāt,

nav apstrīdams. Kā vienu no aktuālākajiem mo-

viena no sliktākajām programmām šajā jomā. Ja

deļiem var minēt iPod Touch, šobrīd jau ir piektās

tā darbojas uz kāda Mac datora, tad vēl puslīdz

paaudzes modelis. Atskaņotājs lieliski tiek galā

labi, bet ja uz PC, tad bieži vien ir liela un dziļa

ar savu uzdevumu rādīt filmas un atskaņot mū-

bēdu leja. Un ne jau katrs būs gatavs mainīt dato-

ziku, kā arī aprīkots ar dažādām papildu iespē-

ru tāpēc, ka viņam ir iPod atskaņotājs. Liels pluss

jām – var spēlēt spēles, pārlūkot internetu utt.

ir tas, ka video un mūziku šim atskaņotājam var

Īsi sakot, patiks daudziem. Šie atskaņotāji nopēr-

atrast bezgala daudz un dažādos veidos. Tāpēc, ja

kami ar atmiņu 16 GB, 32 GB vai arī 64 GB. Ce-

jūs esat gatavi pieciest šā portatīvo multimedi-

nas Latvijā ir no Ls 179 līdz Ls 299. Lielisks atska-

ju atskaņotāja īpatnības, pērciet droši. Nebūsiet

ņotājs, taču tā lieliskums zināmā mērā ir arī tā

kļūdījušies, un jūs priecēs kā attēla, tā arī skaņas

sliktākā īpašība. Apple ļoti patīk savus produktus

kvalitāte un dažādas papildiespējas.


G ADŽE TI LILL Á

JA NO TELEFONA IZMEST TELEFONU, PĀRI PALIKS SAMSUNG GALA X Y S WIFI 5.0 Pats niknākais Apple konkurents šobrīd ir tieši

ražotājs ir pacenties nedaudz samaitāt prieku par

Samsung. Korejieši lielā mērā ir gājuši vienkāršā-

savu ražojumu, jo šis atskaņotājs komplektējams

ko ceļu, bet tā pēdējā laikā dara visi. Viņi vien-

ar Samsung izstrādātu programmatūru video un

kārši ir izmetuši no telefona aparāta moduli, kurš

mūzikas kārtošanai atskaņotājā. Par laimi, šo

atbild par mobilajiem sakariem, un tā radies mul-

atskaņotāju var pieslēgt datoram kā ārējo disku.

timediju atskaņotājs. Tāds ir Galaxy S WiFi 5.0.

Atmiņas apjoms šim atskaņotājam ir ne pārāk

Šis atskaņotājs darbojas ar Android operētājsistē-

liels, tikai 8 GB, taču aparāts aprīkots ar micro SD

mu, un Samsung piedāvā milzīgu video un audio

atmiņas karšu lasītāju. Un tad nu tu vari paņemt

standartu atskaņošanas iespējas. Rodas sajūta,

līdzi veselu sauju ar atmiņas kartēm un skatī-

ka šis atskaņotājs tiks galā ar visu iespējamo, ko

ties, klausīties visu, ko sirds kāro. Šis atskaņotājs

vien tam piedāvās. Realitātē tā arī ir. Un jau atkal

maksā aptuveni 160 latu.


G ADŽE TI LILL Á

ATŠĶIRĪGA JIEM UN ĪSTA S MANTA S CIENĪTĀ JIEM – SONY NWZ-A866 Reizēm ikvienam no mums rodas vēlme kaut

noteikti atbalsta labi zināmo Drag and drop

vai nedaudz atšķirties no citiem. Ir nedaudz

(pārvelc un nomet – anļu val.) failu pārvieto-

muļķīgi visiem lietot vienu un vienādu. Tie-

šanas veidu, kuru ikviens no mums izmanto

ši tādiem cilvēkiem, kā arī pārbaudītu vārdu

savā datorā. Lielākais šā atskaņotāja trum-

un vērtību cienītājiem patiks vēl viena elek-

pis ir mūzikas kvalitāte, jo tā ir lieliska. Taču

tronikas milža – Sony –ražojums. Turklāt tas

arī video neatpaliek. Turklāt šis atskaņotājs

ir slavenā Walkman vārda nesējs. Vārda, kurš

var kalpot arī kā diktofons. Varbūt nedaudz

ilgus jo ilgus laikus apzīmēja teju vai visus

ierobežo 32 GB atmiņas apjoms, kurš lielāks

portatīvos atskaņotājus. Arī šis atskaņotājs

nevar kļūt. Taču vairumā gadījumu ar to pil-

komplektējas ar savu datoram paredzētu

nībā pietiek. Atskaņotājs maksā aptuveni

video un mūzikas kārtošanas programmu.

200 latu un meklējams Latvijas elektronikas

Taču, kā uzsver pats ražotājs, tas pavisam

veikalos.


G ADŽE TI LILL Á

VAI VISS PRIEK S TIK AI MAN VIENAM? Portatīvais atskaņotājs ir lieliska lieta. Taču

giem vai radiem, diez ko labi nesanāk. Tad nu ir

tam ir kāda īpašība, kura to vienlaikus dara kā

vērts lūkoties pēc tām mantām, kuras ir kā lo-

lielisku, tā arī kaitinošu. Tas ir izmērs. No vie-

ģisks papildinājums mazajiem atskaņotājiem.

nas puses – skatos viens pats un priecājos. No

Tādām kā multimediju brilles un dažādu veidu

otras puses – ja gribas priekā dalīties ar drau-

projektori.


G ADŽE TI LILL Á

ZEISS CINEMIZER OLED GLASSES – LIELS EKRĀNS, VIENMĒR KOPĀ AR JUMS Manta, kuru jums piedāvā vācu optikas firma

tiņas. Brilles turklāt spēj parādīt arī 3D attēlu,

Zeiss, ir iespēja vienam pašam baudīt filmas uz

ja nu tas lietotājam ir svarīgi. Komplektā ir da-

40 collu (105 cm) diagonāles ekrāna, praktiski

žādi kabeļi, lai brilles varētu veiksmīgi pieslēgt

visur – lidmašīnā, vilcienā, auto, mājās uz dīvā-

kā portatīvajam atskaņotājam, tā arī datoram,

na, turklāt nestaipot sev līdzi šo ekrānu. Ierīce,

videokamerai vai citām ierīcēm. Protams, arī

kura atgādina brilles, rada ilūziju, ka jūs skatā-

aksesuāru karalim iPod ir paredzēta īpaša ie-

ties filmas uz liela ekrāna. Tas tiek panākts ar

kārta savienošanai ar brillēm. Tad viss ir pavi-

brillēs iebūvētajiem diviem mazajiem OLED ek-

sam vienkārši. Šādas brilles jums ļaus skatīties

rāniem, kuri katrs darbojas ar 870 x 500 izšķirt-

video vairākas stundas ar vienu uzlādi. Tāds

spēju. Atrodoties ļoti tuvu jūsu acīm, tie rada

prieks maksās aptuveni Ls 350, bet sniegs jums

sajūtu, ka jūs skatāties lielu ekrānu no aptuve-

lielisku iespēju baudīt video un mūziku lieliskā

ni divu metru attāluma. Arī par skaņu ir pado-

kvalitātē un pamatīgā izmērā visur. Turklāt ne-

māts, un tam paredzētas brillēs integrētās aus-

traucējot citiem.


G ADŽE TI LILL Á

PASĒDĒŠANAI PLAŠĀK Ā DRAUGU LOK Ā UN KINOTEĀTRIM ZEM Z VAIGZNĒM – BENQ EP5920 Ir taču vasara, kad gribas sanākt kopā draugu vai

tāja un iegūt attēlu, kura diagonāle būs no 74 cm

ģimenes lokā, pasēdēt dārzā ar vēsa vīna glāzi un

līdz pat 763 cm. Tas atkarīgs no attāluma, kādā

dalīties kopīgā piedzīvojumā. Nu ir iespēja visiem

no ekrāna novietosiet projektoru, un, protams,

kopā baudīt kādu labu filmu vai arī paša filmētus

no tā, cik liels būs ekrāns. Attēls savukārt būs

ceļojuma iespaidus. Ja gribam to izdarīt pa īstam,

ar Full HD izšķirtspēju. Šis 3 kilogramus smagais

tad nepieciešams ekrāns, par kuru var kalpot bal-

projektors maksā Ls 395, taču iegūtais rezultāts

ta mājas siena vai arī nostiepts balts palags. Ir

priecēs. Turklāt jūs to varēsiet izmantot gan kā

nopērkami arī ekrāni ar statīvu. Taču galvenais

mājas kino sastāvdaļu, gan arī, pateicoties nelie-

– tādai izpriecai vajadzēs projektoru. Projektoru

lajam svaram, izvest sev līdzi zaļumos. Tiesa, tā-

var itin vienkārši pieslēgt pie portatīvā atskaņo-

dos zaļumos, kur pieejama elektrība.


G ADŽE TI LILL Á

MANI PIEDZĪVOJUMI VISUR AR MANI – ACER C120 Ir tādi interesanti aparāti, kuri jau pāris ga-

matīgam plakanā TV ekrānam. Te nu pave-

dus nopērkami, bet vismaz Latvijā nav ie-

ras plašas iespējas parādīt savu mīļāko filmu

guvuši plašu popularitāti. Arī šīs iekārtas ir

gandrīz ikvienā vietā. Vari doties ciemos un

projektori, tikai ar mazu piebildi – tie ir pi-

paņemt līdzi visu, kas nepieciešams nelielam

koprojektori. „Piko” nozīmē to, ka šie projek-

kino seansam. Vai arī, baudot atvaļinājumu

tori ir ļoti mazi izmēros. Ikviens no tiem ērti

kopā ar bērniem, tomēr parādīt viņiem mīļoto

novietojams uz plaukstas, bet spēj piedāvāt

animācijas varoni, bez kura nu nekādi nevar

attēlu, kura diagonāle ir no 25 līdz 254 centi-

iemigt. Šāds projektors sver tikai 200 gramu,

metriem. Tātad no neliela televizora līdz pa-

bet maksā aptuveni Ls 90.

L


VIŅŠ LILLÁ

MANS TĒVS U L D I S P ĀV U L S ORGANIZ ĀCIJU PSIHOLOGS ( M A Ģ I S T R A G R Ā D S S T O K H O L M A S U N I V E R S I TĀT Ē ) , L AT V I J A S U N I V E R S I TĀT E S V I E S D O C E N T S , K O N S U LT Ē P E R S O N Ā L A VA D Ī B A S U N M Ā C Ī B U J O M Ā . P AT Ī K I E D V E S M O T AT T Ī S T Ī B A I U N B U R ĀT A R V Ē J D Ē L I .


VIŅŠ LILLÁ

P

agājušajā gadā kādā sarunā tēvs man jautāja, ko es domāju par ciema graustu, bijušo Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības depo. Vienīgais, ko varēju atbildēt, – izteicu nožēlu, ka nu jau vairāk kā 10 gadus, šķiet, nevienam nerūp šo vietu savest kārtībā. Kādreiz te bija ne tikai ugunsdzēsēju depo, bet arī klubs, kur vietējie iedzīvotāji organizēja aktīvu sabiedrisko dzīvi – svinēja kāzas un citus svētkus, rīkoja balles un pieminēja aizgājušos. Skolas gados reizēm ar draugiem nācām skatīties ugunsdzēsēju mašīnu un ekipējumu, kāpām šļūteņu žāvēšanas tornī. Daudziem apkaimes iedzīvotājiem šī vieta saistās ar labām atmiņām, bet šobrīd nekas par to vairs neliecina. Ciema centrā, galvenā krustojuma malā, pretim vietējam veikalam, blakus nobrauktuvei pie upes, kur ir populāra makšķerēšanas vieta, palikušas vien dažas pussagruvušas sienas.


VIŅŠ LILLÁ

T

ēvs teica, ka daudz esot domājis par šo

kur dažādas paaudzes varētu sev piemērotā vei-

vietu un kaut kas jādara, lai to sakoptu.

dā pilnvērtīgāk pavadīt brīvo laiku. Uz brīdi pat

Protams, piekritu, ka tā ir. Tāpat secinā-

samulsu. Tādu priekšlikumu no tēva nebiju gai-

ju, ka atšķirībā no viņa, daudzus gadus braucot

dījis, jo viņš nav ne uzņēmējs ar investīcijām pie-

garām vecajam graustam, esmu to jau pieņēmis

ejamiem finanšu līdzekļiem, ne politiķis.

kā nemainīgu apkārtnes sastāvdaļu un izslēdzis

Pēc dažām dienām tēvs aizgāja uz pilsētas domi

no pārdomu vērto objektu saraksta. Viņš tur-

un jautāja, kad iespējams tikties ar priekšsēdētā-

pināja man uzdot dažādus jautājumus, kas lika

ju. Kāds laiks bija jāpagaida, bet uz pieteikto sa-

aizdomāties. Vai esmu pamanījis, ka viena no re-

runu uzaicināja. Izklāstītā ideja domes priekšsē-

tajām vietām, kur jaunieši sanāk kopā, lai pava-

dētājam šķita interesanta, un viņš ieteica savākt

dītu brīvo laiku, ir autobusa pietura un ka jau-

iedzīvotāju parakstus, lai priekšlikumu virzītu

najām māmiņām apkaimē gandrīz vienīgā vieta

apspriešanai. Sekoja nākamais pārsteigums, kas

pastaigām ar bērnu ratiņos ir putekļainie zemes

mani iedvesmoja vēl vairāk par sākotnēji izteikto

ceļi vai šosejas mala? Tēvs stāstīja par saviem

ideju. Tēvs izveidoja nelielu domubiedru grupu,

novērojumiem, par vienkāršām problēmām, ar

gāja pie apkaimes iedzīvotājiem, skaidroja ideju,

ko jāsaskaras apkaimes iedzīvotājiem. Tad viņš

sāka vākt parakstus. Cilvēkiem ideja patika. Ak-

mierīgā balsī, it kā garām ejot, teica, ka šajā vie-

tīvākie palīdzēja, parakstu lapas tika drukātas

tā vajadzētu izveidot jaunu sabiedrisko centru,

cita pēc citas. Biju izbrīnīts. Pēc divām nedēļām


VIŅŠ LILLÁ

bija savākts vairāk par 400 parakstiem. Dažas

funkcionāla sabiedriskā centra ideja. Labs pie-

dienas pēc to iesniegšanas domē zvanīja vēl citi

mērs šādam sabiedriskajam centram ir Jaunkli-

iedzīvotāji, kas pauda neapmierinātību, ka vi-

dža saieta nams Strenču novadā. Arī deputātiem

ņiem nav bijusi iespēja parakstīties. Bija jāsecina,

kopumā ideja patika. Jau veikti pirmie nepie-

ka šī ideja tik tiešām ir laba. Ieskatam piedāvāju

ciešamie soļi priekšlikuma īstenošanai. Šobrīd

fragmentu no vēstules, ko iedzīvotāji parakstīja:

gan nav skaidrības, kā situācija attīstīsies, jo tā

„[..] šajā īpašumā būtu lietderīgi izveidot apkai-

ir daudz sarežģītāka, nekā sākumā šķita. Iespē-

mes iedzīvotājiem modernu, estētiski pievilcīgu

jams, ideja netiks realizēta vai ievērojami trans-

interešu centru dažādām vecuma grupām, īpaši

formēsies. Bet šā stāsta kontekstā tas vairs nav

jauniešiem un pensionāriem, kam tuvākajā ap-

tik svarīgi. Būtiskākais, manuprāt, ir noticis.

kaimē ir salīdzinoši maz iespēju kvalitatīva brī-

Tēvs ir uzrunājis reāli pastāvošas problēmas,

vā laika pavadīšanai. Jauniešiem varētu izveidot

kopā ar domubiedriem izstrādājis iespējamo ri-

laukumu dažādām sporta aktivitātēm. Piemē-

sinājumu un aktīvi iestājies par apkārtnes iedzī-

ram, uzbūvēt skeitparku braukšanai ar skrituļ-

votāju interesēm. Šķiet, kaut kas ir iekustināts,

dēļiem, skrituļslidām, velosipēdiem, iekārtot

un tas jau ir daudz. Man tā izrādījās laba jēgas

volejbola un āra vingrošanas laukumus fizisko

piešķiršanas un pilsoniskās līdzdalības mācībs-

aktivitāšu veicināšanai. Māmiņām ar bērniem

tunda, ar ko vēlējos dalīties. Reizēm pietiek kaut

varētu izveidot nelielu spēļu laukumu. Arī pen-

vai uz brīdi paskatīties pāri savai sētai, lai ierau-

sionāriem varētu ierīkot specifisku laukumu vin-

dzītu to, ko arī citi apkaimes iedzīvotāji jau sen

grošanai. Šādi laukumi, kuri vienlaikus veicina

ir pamanījuši. Tad atliek par to iestāties, spert

fiziskās aktivitātes dažādām paaudzēm, jau kļu-

pirmo soli, un labai idejai sekos atbalsts, sāk-

vuši populāri citās valstīs. [..]”

sies kustība. Bez iestāšanās par to – tas ir ļoti

Būtībā vēstulē tika izklāstīta moderna daudz-

svarīgi – progresa nebūs. L


FOTO: SHUTTERSTOCK

J A U TĀ L I L L Á

JA BĀ R B I JA I R TI K P O PU L Ā R A , K Ā PĒC V I Ņ A I DR AU G I I R JĀ PĒR K ?


MĀRTIŅŠ

tehniskais darbinieks Mārketinga triks, kas tiešām nostrādā! Vai kāds ir pamēģinājis savai meitai pateikt, ka nepirks Kenu? Labāk nemēģināt! Es bērnībā saviem vecākiem rīkoju skandālus veikalā, ja man nepirka Lego, bet šeit – Kens...

MĀRIS auditors

Bārbijai taču nav draugu! Viņai jāpērk tikai Kens un bērni.

KRISTAPS RŪĶĪTIS apzina spilgtākās nesaskaņu vietas

Mana meita domā, ka Kens ir Bārbijas tētis; attiecīgi – tie nav draugi, bet radinieki, un radus pirkt ir normāli.


E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L I

C Ē S U FE S TI VĀ L S 28. JŪNIJS – 20. JŪLIJS

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

1

Turpinājums

3


C

ēsu Mākslas festivāls ir kļuvis par zīmolu – šogad tas notiek jau septīto reizi un piedāvā 32 notikumus vizuālās mākslas, mūzikas, kino, teātra un pat

gastronomijas jomās. Festivāla programmā iekļautas trīs izstādes, kas kopumā piedāvā iepazīt 19 mākslinieku darbus no desmit valstīm (tostarp divu LILLA` fotosesiju autores Karlīnas Vītoliņas Portreti Cēsu tipogrāfijā), četras teātra izrādes, no kurām trīs – jaunā, provokatīvā, veiksmīgu starptautisku karjeru uzsākušā Latvijas režisora Vladislava Nastavševa iestudējumi, divas savdabīgas performances: viena laikmetīgās mākslas, otra – laikmetīgās gastronomijas jomā, Valentīnas Freimanes izvēlētas britu kino klasikas 13 filmas, kā arī deviņi mūzikas notikumi – no intīmas mūsdienu kamermūzikas solo instrumentiem Cēsu pils klētī ar 150 vietām līdz populārai Raimonda Paula un itāliešu kinomūzikas programmai Pils parka estrādē vairākiem tūkstošiem klausītāju. Pirmo reizi notiks jauniešu weekend (11. jūlijā) – vispirms Luvēnlanēvas studentu simfoniskā orķestra atraktīvs koncerts Cēsu sporta kompleksā, kam sekos ballīte fonoklubā. No festivāla koncertiem LILLA` favorīti – Ksenijas Sidorova un Sinfonietta Rīga uzstāšanās un elektroakustiskās spēles Cēsu klētī. Tiem, kas vēl nav paguvuši to izdarīt Liepājā vai Rīgas viesizrāžu laikā, 20. jūlijā ir vērts noskatīties Liepājas teātra izrādi Dž.Dž. Džilindžera režijā – fantastisko mūziklu Pūt, vējiņi!. Un šīs izrādes, tāpat kā daudzu citu notikumu laikā, bērni varēs nodarboties radošajās bērnistabās!


E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L I

UZ G A ISMU! 24 . – 2 8 . J Ū L I J S

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A


V

isai drīz pēc Cēsu festivāla jau divpadsmito reizi uz koncertiem Rīgā, Gulbenē un Kuldīgā, kā arī radošo laboratoriju renovētajā Ziemeļblāzmas kultūras pilī aicinās introvertās mākslas festivāls Ad Lucem, kas

specializējas garīgās un meditatīvās mūzikas jomā. Tas garīgumā un mierā dalās nesavtīgi – vairāki festivāla pasākumi ir bez maksas. Festivāla atklāšanas koncertā 24. jūlijā plkst. 20 Rīgas Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā pirmo reizi Latvijā uzstāsies pasaulē atzītais starpkultūru mūzikas ansamblis Sarband. Programmā Vox Feminae (Sievietes balss) saplūst

Rietumu un orientālās mūzikas skaņu pasaules. Agrīnās Austrumu kristīgās baznīcas dziedājumi, divu leģendāru viduslaiku sieviešu – gaišreģes, komponistes, rakstnieces un diplomātes Bingenas Hildegardes (12. gs.) un Zviedrijas Brigitas (14. gs.) – misticisma apdvestie korāļi un himnas, kā arī arābu mutvārdu tradīcijas dziedājumi. Tos izpildīs izcilas dziedātājas – zviedriete Miriama Andersena (balss, gotu arfa), libāniete Fadia el-Hage – un ansambļa Sarband dibinātājs, ievērojamais bulgāru izcelsmes vācu muzikologsVladimirs Ivanovs (lauta un perkusijas). 25. jūlijā plkst. 19.30 Kuldīgas Sv. Annas evaņģēliski luteriskajā baznīcā šī programma skanēs bezmaksas koncertā. Festivāla otrs bezmaksas koncerts Vakara lūgšana izskanēs 25. jūlijā plkst. 19 Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā: balsu virtuozi – Latvijas Radio koris – aicinās noklausīties apgarotākos un skaistākos 20. gs. komponistu Arvo Perta un Valentīna Silvestrova skaņdarbus, kā arī Pētera Vaska īpašo muzikālo veltījumu Imantam Ziedonim. Savukārt 26. jūlijā plkst. 20 Rīgas Sv. Pētera baznīcā šo programmu tematiski, harmoniski un garīgi papildinās izcilā britu mūsdienu komponista Džona Tavenera pārpasaulīgais skaņdarbs Svjati Latvijas Radio kora un franču čellista Anrī Demarketa (Henri Demarquette) dziļi izjustajā sniegumā. Koncertā Bahs Rīgas domā 27. jūlijā plkst. 20 Rīgas Domā klausītājiem būs iespēja izbaudīt poētiskā un filozofiskā valdzinājuma apvītās J.S. Baha Čella svītas ievērojamā franču čellista Anrī Demarketa lasījumā. Rīgas Domā viņš atskaņos trīs Baha svītas čellam, ko papildinās Baha skaņdarbi ērģelēm Ata Stepiņa izpildījumā. www.adlucem.lv


E J U Z L I L L Á F E S T I VĀ L I

PĒR KO NS: S A PU M PU ROT S ZARS D Z I N TA R U K O N C E R T Z Ā L Ē 8 . U N 9. J Ū L I J Ā

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

5

3


P

ērkons spirdzina kā vīns, kas kļūst tikai labāks laika gaitā. Programma Sapumpurots zars, kas šogad izskanējusi jau 18 pārpildītos koncertos visā Latvijā, pēc

maza pārtraukuma atkal nāks pie klausītājiem, šoreiz – brīvdabas estrādēs. 8. jūlija koncerts turklāt būs īpaša labdarības akcija, kuras mērķis – sniegt atbalstu tiem Jūrmalā dzīvojošajiem bērniem, kurus skārusi neizārstējama slimība – cerebrālā trieka. Programma Sapumpurots zars, kurā iekļautas visu laiku labākās Pērkona dziesmas, ir grupas dalībnieku dāvana ne tikai saviem faniem visā Latvijā, bet arī pašiem sev: proti, 55. dzimšanas dienu šogad svin Ieva Akuratere, Juris Kulakovs un Leons Sējāns, bet dziedātājam Raimondam Bartaševicam neticamā kārtā apritēs 60! Bez zīmīgiem gadskaitļiem neiztiek arī Juris Sējāns un Ikars Ruņģis: Juris uz skatuves dažādos muzikālos projektos aizvadījis apaļus 45 gadus, bet Ikars svin 25 gadu jubileju, kopš sācis muzicēt Pērkonā. Pēc koncertiem Dzintaros programma Sapumpurots zars skanēs Durbes estrādē Tukumā (11. jūlijā plkst. 19), Uzvaras parkā Jelgavā (26. jūlijā plkst. 19), koncertdārzā Pūt, vējiņi! Liepājā (2. augustā plkst. 19), bet grandiozais turnejas noslēgums notiks Ogres salā (22. augustā plkst. 22).


EJ UZ LILLÁ KINO

PA S K Ā L A B I B LI OTĒK A B I B L I O T H È Q U E PA S C A L

1

Turpinājums

2


L

aikmetīgam teātrim līdzīgs bordelis, sapņi, kas tiek projicēti apkārtējā telpā, zīlnieki, noziedznieki un porolona leļļu priekšnesumi; ungāru režisora Šabolca Hajdu košā un tēlainā

filma satur daudzas pārsteidzošas detaļas. Tā skatītājā atmodina plašu emociju gammu, tajā pašā laikā saglabājot vieglu un sapņainu noskaņu. Filmu veido stāsts stāstā – Mona (Orsola Torokaljesa) ir ieradusies pie sociālā dienesta pārstāvjiem, lai atgūtu savu meitu un pas-

kaidrotu, kā meitene nokļuvusi pie šķietami bezatbildīgās zīlnieces, kura bērnam likusi uzstāties publikas priekšā un devusi viskiju. Mona atklāj savu pieredzi, kur sarežģījumi un viltus mijas ar dzīvesprieku un maģiju. Skarbie un bezpersoniskie fakti sociālā dienesta dokumentos pārvēršas par trakulīgu deju – lai cik šokējoši un „nelabvēlīgi” brīžiem liktos apstākļi Monas paziņu lokā, ir skaidrs, ka šajā savādajā vidē tomēr valda ugunīga dzīvība, neierāmējama, neiegrāmatojama brīvība. Varbūt Mona šo to piepušķo vai noklusē... bet – vai tādēļ viņas stāstam sekot ar mazāku aizrautību?

S K AT Ī T V I D E O


EJ UZ LILLÁ KINO

PI RMS PUSN A K T S BEFOREMIDNIGHT

3

Turpinājums

2


V

ēl nesen Džūlija Delpi kā aktrise, scenāriste un režisore nāca klajā ar turpinājumu koķetajai filmai Divas dienas Parīzē. Filma Divas dienas Ņujorkā ir asprātīgi dzirkstošs stāsts par franču ģimenes viesošanos pie Delpi

varones un viņas drauga (Kriss Roks). Lai gan filmai netrūkst šarmantu komentā-

ru par atšķirīgajām mentalitātēm, dažu sirsnīgi vieglu brīžu un jauku attiecību epizožu, tā nenogulsnējas atmiņā un atskatoties tomēr šķiet tikai priekšgājējas atdarinājums apvērstā situācijā. Šajā kontekstā ļoti interesanti noskaidrot, kā būs veicies Ričardam Linklateram, kas uzņēmis jau trešo filmu par kāda pāra attiecību vēsturi – ar Ītenu Hauku un Džūliju Delpi galvenajās lomās. 1995. gada darbā Pirms saullēkta varoņi „nedaudz-pāri-divdesmit-gadnieki” iepazīstas vilcienā un nolemj pavadīt kopīgu dienu Vīnē. Viegli dialogi, patīkami personāži un romantisks stāsts, kas izvairās no banalitātes lamatām – veiksmīgā kombinācija rosināja filmas komandu notikumus attīstīt arī tālāk. Pēc deviņiem gadiem amerikānis un francūziete satiekas atkal (Pirms saulrieta) – viņš ir precējies un kļuvis par pazīstamu rakstnieku, kas viesojas Parīzē jaunākās grāmatas prezentācijas tūres laikā. Ko viņi viens otram ir nozīmējuši un kas ir šis atkaltikšanās brīdis – sentimentāla atmiņa, liela iespēja vai varbūt liktenis? Trešā filma atrisina intrigu otrās noslēgumā – Džese un Selīna ir sagājuši kopā un audzina meitas. Kas pa šo laiku noticis pāra attiecībās, un vai tās vēl spēs pastāvēt?

S K AT Ī T V I D E O


EJ UZ LILLÁ KINO

R EPRĪ Z E REPRISE

5

2


J

oakima Trīra filma vēsta par tuviem draugiem Eriku (Espen Klouman-Hoiner) un Filipu (Anders Danielson Lie), kas abi savu skatījumu uz dzīvi izsaka un veido ar rakstīšanas palīdzību;

filmas sākumā viņi vēl atrodas uz sliekšņa starp drošo neatpazīstamību un iekāpšanu pašā dzīves virpulī: abi ar brūngana papīra aploksnēs iesaiņotiem pirmā romāna manuskriptiem stāv pie pastkastītes un daudznozīmīgi konstatē – šis ir sākums. Kas tālāk notiks, kas varēs notikt, bet nenotiks, kas šķitīs notiekam – brīvi un tajā pašā laikā droši Trīrs, kuram šī filma ietver zināmu pašrefleksiju, ļauj skatītājam ceļot pa jauna mākslinieka nemierīgo pasauli. Filma, kuras enerģija, jauneklīgums un iespēju bagātība ir ļoti piemērota dzirkstošai vasaras novakarei. Filma, kas mudina jauniem sākumiem!

S K AT Ī T V I D E O


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E S

NO KARA UZ M I ERU. 1940.–1950. G . MO DE D E K O R AT Ī VĀ S M Ā K S L A S U N D I Z A I N A M U Z E J S 1 8 . J Ū L I J S – 2 9. S E P T E M B R I S I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

1

Turpinājums

3


M

odes vēsturnieka un mākslinieka Aleksandra Vasiļjeva (Parīze) tērpu kolekcijas izlase, kas jau piekto reizi tiek izstādīta DMDM, šoreiz veltīta 1940.–1950. g. modei un piedāvā to aplūkot neparastā griezumā – no kara uz mieru. Katru gadu šīs unikālās izstādes

kļūst par manu vasaras notikumu – tik neprātīgi krāšņas un aizraujošas tās ir. Otrā pasaules kara laika bēdas piespieda sievietes pieņemt jaunu vizuālo tēlu un pāriet pie praktiskāka un savā ziņā vīrišķīgāka apģērba. Militārais stils, kas modes dāmu garderobē stipri ieviesās, sākot ar 1939. gadu, izpaudās žakešu un mēteļu, kleitu un kostīmu polsteros. Vīriešu apģērbu elementi – uzpleči, lielas pogas un siksnas, kā arī blīvs audums – kļuva par skarbo dzīves noteikumu atspoguļotājiem. Jaunais siluets ar īsākiem nekā iepriekšējās desmitgadēs svārkiem, apavi uz platformas, augstas un ļoti ekstravagantas cepures, koša lūpu krāsa un matu tīkliņš veidoja to pieticīgo, bet darbojošos līdzekļu arsenālu, ko sievietes pielietoja ikdienas cīņām lielpilsētu ielās. Modes galvaspilsētu Parīzi bija okupējuši nacisti, daudzi modes nami tika slēgti. Izstādē eksponēti to modes namu darinājumi, kam izdevās izdzīvot okupācijas laikā – Lanvin, Nina Ricci, Balenciaga Schiaparelli, kā arī nezināmu, bet talantīgu šuvēju radītie darbi no 1940. gadu populārāko aktrišu garderobēm. Pēc Otrā pasaules kara beigām – 1947. gadā – Parīzē tika atvērts jauns modes nams „Christian Dior”, kas piedāvāja sievietēm laikmetīgu un izaicinošu siluetu – „New Look”. Šajā seksapīlajā tēlā bija daudz sievišķības un grācijas. Platie un garie saules piegriezuma kļoša svārki saskaņojās ar jostasvietai pieguļošām korsetēm un žaketēm, kā arī nolaideniem pleciem un pievilcīgu dekoltē. Visi tā laika talantīgie dizaineri palīdzēja noformēt sievietes – zieda, rozes ar izplaukušām ziedlapiņām, kuras rotā spīguļu un pērļu rasa, – tēlu. Jaunā pēckara mode mākslinieciski modelēja sievietes figūru ar kuplām krūtīm, šauru jostasvietu un pazemiem gurniem, kas savukārt ļoti patika vīriešiem un likumsakarīgi veicināja babyboom (varbūt šo demogrāfiskā sprādziena paņēmienu der aizņemties arī mums?). Lielais oriģinālu aksesuāru skaits – sākot ar ziediem rotātām mazām cepurītēm „bibi” un saulesbrillēm „kaķa acs” līdz pat no plastmasas dizainētām somiņām un kurpēm uz ļoti augstiem un tieviem papēžiem – spēj aizraut izstādes apmeklētājus tai nesenajā viņu vai viņu vecāku bērnības un jaunības atmosfērā.


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E S

A I N A Ž O S N O 2 6 . L Ī D Z 2 8 . J Ū L I J A M U N N O 2 . L Ī D Z 4 . A U G U S TA M I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

3

Turpinājums

3

FOTO: ELEN A G L A S S, S TRO B IS T 2012 L AU RE ĀTE. MO DELE IV E TA FREI M A N E.

FOTO G R Ā FU PLEN ĒR S


J

a nu tu nezini, kas ir strobists, iespējams, tevi pārsteigs atklāsme, ka... arī tu. Proti, strobisti ir profesionāļi un amatieru fotogrāfi, kas ikdienā izmanto gaismošanai tikai fotokameras zibspuldzes (nevis papildu gaismas). Un, lūk, divi profesionāli un uzņēmīgi

fotogrāfi – Ojārs Jansons un Gatis Vanags – jau otro gadu Ainažos, brīnumjaukā, ainaviskā Vidzemes piekrastes pilsētiņā, rīko strobistu plenēru, kurā ar zināšanām dalīsies tādi augstas

raudzes meistari kā Andrejs Grants, Māra Brašmane, Valts Kleins. Starp citu, Ojāra Jansona foto vari novērtēt LILLA` rakstā Kods, kur viņš fotografējis latviskus rituālus kopjošas pazīstamas dāmas. Plenērā dzīvošana, strādāšana un izklaide notiek Ainažu pamatskolā, samaksājot par gultasvietu, var ņemt līdzi arī suņus, bērnus, draugus, vīrus, sievas, mīļākos un mīļākās. www.strobist.lv


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E S

N I K A R AG VA S M Ā L A TR AU K I D E K O R AT Ī VĀ S M Ā K S L A S U N D I Z A I N A M U Z E J S 2 6 . J Ū L I J A – 2 9. S E P T E M B R I S

I E S A K A I V E TA Š N E PA

5

3


V

ēl nekad Latvijā nav viesojusies keramika no tik eksotiskas Centrālamerikas valsts ar tradīcijām, kādas valdīja vēl pirms Kolumba laika kultūras. Taču tā nav arheoloģisko atradumu

izstāde – ekspozīcijā apskatāmi četrpadsmit dažādu paaudžu Nikaragvas keramiķu darbi, un atlase notikusi klātienē, izstādes kuratorei Veltai Raudzepai viesojoties Nikaragvā. Visi šie talantīgie podnieki dzīvo un strādā vienā no slavenākajiem Nikaragvas keramikas centriem – nozares tradīcijām bagātajā Sanhuana de Oriente (San Juan de Oriente) ciemā, kas atrodas aptuveni 40 km no valsts galvaspilsētas Managvas. Ar podniecību jau vairākās paaudzēs nodarbojas gandrīz visi šā ciemata iedzīvotāji un viņu ģimenes locekļi. Svelmainās vasaras kulminācijā no tikpat karstās Nikaragvas uz Latviju būs atceļojuši gan darbi, kas veidoti pirms Kolumba laika tradīcijās, gan mūsdienīgāki trauki.


GARŠĪGI LILLÁ

Č E T R A S S E ZO N A S P I E DĀVĀ

A R B ŪZ A S A L ĀTI A R FE TA K E S I ERU U N PI PA RM Ē TR Ā M

FOTO: ARMANDS MEIRĀNS

S I G N E M E I R Ā N E , W W W. C E T R A S S E Z O N A S . LV


A

rbūza sulīgums, svaigums un saldums lieliski sader ar fetake siera sāļumu, piparmētru svaigumu un maigo eļļas mērci. Neko vairāk nevajag, un vasaras salāti ir gatavi.

SASTĀVDAĻAS: 400 g tīrīta arbūza, bez sēklām, 130 g fetake siera, 20 g arugulas vai citu mazo salātu, 2 ēdamkarotes smalki sakapātu piparmētru, 18 nelielas bazilika lapiņas, 3 ēdamkarotes Extra Virgin olīveļļas, 20 g pistāciju, bez sāls, svaigi malti melnie pipari pēc garšas, jūras sāls pēc garšas

PAGATAVOŠANA: Bļodā liec visas salātu sastāvdaļas un ar divām karotēm vai pirkstu galiem samaisi. Pagaršo, vai pietiek sāls (bet ņem vērā, ka fetake siers ir sāļš) un pipari. Pasniedz.

Va i r ā k r e c e p t e s m e k l ē w w w. c e t r a s s e z o n a s . l v


L I L L Á G R Ā M ATA S

V I K TO R S K U L B E R G S

N E I E S PĒ JA M Ā M IS I JA M A N S A R D S , 2013

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A


V

iktora Kulberga grāmata (tapusi sadarbībā ar Noru Ikstenu) ir īstā dāvana vīrietim labākajos gados, kurš interesējas par: a) auto, b) vēsturi un kuru saista biogrāfiskas grāmatas. Smeldzīgu noskaņu grāmatai piešķir tās

autora aiziešana pirms darba klajā nākšanas. Vīrišķīgi ir pabeigt darbu, ballīte nav galvenais. Viktora Kulberga fanātiskā aizrautība ar antīkajiem automobiļiem, kas dāvājusi Rīgas pilsētai Motormuzeju, ir tikpat nesavtīga un aizraujoša kā viņa līdzdalība dažādās mūsu valsts vēsturiskajās kolīzijās. Auto medības dažkārt ir kā trilleris. Kulberga viedokļi par laikmeta griežiem un tiem sekojošām prihvatizācijām – nesaudzīgi. Bilžu arhīvs grāmatā – lielisks, un nepavisam nav tā, ka visās eksponēts pats Kulbergs. To „īsta vīrieša” sajūtu grūti aprakstīt, bet tā grāmatā ir pamatintonācija. Personība un automašīna kā vēstures spogulis – tā īsumā varētu anotēt Kulberga dzīvesstāstu jau ar pirmajām lappusēm, kad aizkustinošās tēva vēstules mammai uz dzemdību namu un klāt pierakstītie paša mazā Viktora neveiklie burti atklāj nepavisam ne vienkāršo dzīvi padomju varas pirmajos gados. Žēl, ka attiecībā uz saviem pārdzīvojumiem un saviļņojumiem autors bijis vārdos skopāks. Par privāto dzīvi nav daudz lappušu, bet tās nedaudzās ir tādas, kurās izkustu ikvienas sievietes sirds. Par attiecībām ar savu šarmanto Elenu Viktoram Kulbergam nav problēmu atzīt: „Palīdzīgs un neatsverams manā ceļā vienmēr bijis viņas sievietes septītais prāts un intuīcija, kurai savā paštaisnumā bieži vien esmu spurojies pretī, līdz nācies atzīt – nē, meitenei tomēr taisnība.” Un mūžīgā vīriešu problēma: „Nekad nespēšu viņai to visu līdz galam pateikt, vienmēr būšu viņas parādnieks.” Dziedātājas Šadē dziesmā

ir tāda rinda: „Es tev atklāšu, mīļais, ka

tu esi labāks, nekā tu domā.” „Elena man ir palīdzējusi atklāt, ka esmu labāks, nekā par sevi domāju.”

2

#


ZOOM LILL Á

Z Ī M ĪTE S DZ ERT NO JŪRĀ I EM E S TĀ M * PU DELĒM I E VA V I E S E


L I L L Á I E VA D S

L

aikapstākļi Ventspilī katru rītu šķiet, kā izlozēti meteoroloģisko iespēju loterijā. Karstums, aukstums, nakts ar baltu gaismu vai vakars ar zemiem, gandrīz aizsniedzamiem mākoņiem, un lieki piebilst, ka jebkurā brīdī viss var pavērsties pilnīgi pretēji uzsāktajam kursam. Jā, es zinu, ko jūs nodomāsiet – sarunas par laikapstākļiem parasti ir tipiskas sīkrunas, kaut kas pretējs atklātai un spēcinošai komunikācijai ar kādu cilvēku vai vietu. Bet šoreiz tā nav taisnība. Jo tieši caur neparastajiem laikapstākļiem es pamanīju īpašo noslēpumainību šīs pilsētas raksturā.

Turpinājums

2

#


Es

ZOOM LILL Á

ieraudzīju Ventspili miglā. Ne jau pir-

rosīgā Ventas mala – nosēžoties uz soliņa pro-

mo reizi ieraudzīju pilsētu un tās ēkas,

menādes sānos, šī ainava ievelk skatītāju savā

arī ne pirmo reizi sapratu, ka spēju no-

mehāniskajā horeogrāfijā. Paņem tikai popkor-

teikt galvenos virzienus vai atcerēties kādu stū-

nu... Bet kāpēc gan popkornu? Tirgus būdiņas

ri arī ar aizvērtām acīm. Nē. Tā bija pirmā reize,

vienmēr aicina ar svaigiem augļiem un zivīm.

kad šī „bruģakmeni pie bruģakmeņa” kārtīgā vie-

Izrādās – ja sarunā, paši tirgotāji bez maksas

ta atklājās neparedzama, smalkiem pavedieniem

jūras kustoņus arī iztīrīs. Ja īpašai gatavošanai

savienota ar jūru un debesīm. Jau saulainās un

nav laika un vietas, šeit iegādājami arī kūpinā-

siltās dienas laikā, kad debesis spīdēja koši zilas

jumi, piena produkti un dārzeņi. Brīvdienu rītos

un baltas aprises saules staros gozēja kaijas, ne-

gluži tipiska lieta ir redzēt pa rātslaukumu soļo-

vis mākoņi, migla uzsāka pastaigas pa Ventspils

jam ļaudis ar lapojošiem dēstiem rokās, maisos,

ielām. Vakarpusē tā kļuva pavisam bieza un apjo-

somās vai grozos. Vecpilsētā vienmēr pulsē dzī-

mīga. Nākot no omulīgā minirestorāna Don Basil,

vība – tiklīdz dzirdamas palielāka kuģa taures,

caur balto mākoni izlauzās atsevišķi vārdi no Ave

jau var nojaust, ka drīz sagaidāmi baros klejojoši

Marija, un, viegli pārsteigtas, kopā ar dzejnie-

viesi – varbūt kāda grupa somu, varbūt vāciski

ci no Maskavas gājām pētīt skaņas avotu. Dažas

runājošs bariņš, kas sagādās galvassāpes jauna-

neprecīzas notis un skaļuma maiņa lika domāt,

jām oficiantēm tuvējos krogos, pasūtīto ēdienu

ka dzirdētais varētu nebūt ieraksts. Dziedājums

nosaukumiem ietiepīgi pazūdot tulkojumā.

nāca no mājas pretī baznīcai, un, to aplūkojot

Man tikai divas reizes nācies šķērsot Ventu, bet

tuvumā, izrādījās, ka pirmais stāvs ir tukšs, bet

abas esmu piedzīvojusi, ka atpakaļceļā tilta vi-

otrajā – pavērti logi un aiz tiem aizkari. Un aiz

dusdaļa ir pacelta. Pirmo reizi paceļamais tilts,

aizkariem neparastās mūzikas avots, kas tā arī

tāpat kā vairākas no ostmalas ielām, bija slēgts

palika nesaredzams. Skaņas aizceļoja tālāk balta-

sakarā ar upē atrastu aviācijas bumbu. Klīda

jā miglā, saplūda kopā ar tirgus pulksteņa smal-

baumas par iespējamu evakuāciju, bet daudzi

kajiem zvaniem. Tur tālāk savu mūziku atskaņoja

(kam miegs nav tik ciešs kā manējais) apgalvoja,

ostmala, kuģu taures un nerimstoša dunoņa.

ka naktī esot bijusi dzirdama bumbas likvidācija

Kuģu izkraušana, ceļamkrānu kustības, vienmēr

jūrā! Otro reizi biju uz tilta – stāvēju, velosipēdu


ZOOM LILL Á

atbalstījusi pret rozā krāsas margām, raudzījos

Bet jūru vislabāk ir vienkārši apmeklēt. Labie-

apkārtnē, elpojot ogļu, benzīna, ziedu un ūdens

kārtotās pludmales ļauj gan laiski šūpoties ķēžu

smaržas. Brīnījos, cik neparasts un skaists skats

krēslos, gan pakāpties skatu torņos vai sportot

šķiet tāda vienkārša tilta pacelšana. Kad abas pu-

ar trenažieriem. Man tomēr vislabāk patīk at-

ses savienojās, cilvēku straumes sāka plūst viena

rast jauku un nomaļu vietu kāpās – prom no

otrai pretī un apcerīgais mirklis apdzisa rosībā.

vēja, ar skatu uz jūru un aptverošu vienpatību.

Kur vēl saklausīt Ventspils balsi? Kādu dienu de-

Te var lasīt, rakstīt, kavēties pārdomās vai at-

vos uz Amatu māju, lai parunātu ar stāstnieci

miņās. Es ieelpoju mitro gaisu un jūtu, ka saulē

un zāļu zintnieci Līgu Reiteri. Viņa vada eks-

žūstošais liedags smaržo tāpat kā smilšu kaste

kursijas pa Ventspili, bet Amatu mājas pirmajā

bērnībā. Tā sākās tik jaukie vasaras rīti – nakts

stāvā skolēniem iespējams pie viņas pieteikties

lietus izmērcētā zeme viegli padevās sablīvēša-

uz mācību stundu cara laika gaisotnē – klase

nai formītēs un smilšu kūku kārtošanai uz koka

rekonstruēta ar visu tālaika iekārtojumu (soli,

apmales. Klakt, klakt – es toreiz situ ar lāpsti-

kartes, globusi), bet kādam var pat gadīties pa-

ņu pa otrādi apvērsto plastmasas trauku. Klakt,

sēdēt stūrī uz zirņiem! Amatu mājā darbojas au-

klakt – mani klaudzieni atbalsojās un saplūda

dējas, aplūkojami un iegādājami dažādi rokdarbi

kopā ar skaņām no darbiem tuvējā jaunceltnē.

un amatniecības objekti; otrajā stāvā iespējams

Un pārņēma tāda žņaudzoša, bet reizē līksma

pieteikties sveču liešanas meistardarbnīcai. Ka-

sajūta. Šķita, ka man pretī klaudz kaut kas no

mēr es vēl, stāstnieci gaidot, interesējos par sve-

Lielās Pasaules, no svešādās, man tālās pieau-

ču lējējiem, viņa jau bija klāt! Pirms spēju uz-

gušo pasaules, kur skaļi pretī debesīm ceļ mā-

dot kādu jautājumu, tiku ietērpta Sarkanmuižas

jas. Klakt, klakt – kaut kas klaudz tālumā no

tautas tērpā. Man stāstīja, kā meitenes kādreiz,

jūras. Mana smilšu kaste caur Pierīgas vasarnī-

laiku kavējot, knibinājušas vainaga spangas, cik

cām un Rīgas ielām izpletusies līdz piejūras pil-

dažādas saktas kārtu kārtām liktas un vēl visu

sētu kāpām. Bet tālais plašums nekad nesarūk.

ko. Un tad tikpat pēkšņi stāstniecei bija jāskrien

Un, ja kādreiz sāk šķist, ka pasaule par mazu,

tālāk, tā arī nepaguvu pajautāt ne par lībiešiem,

vajag tikai paskatīties atklātā jūrā. Vislabāk –

ne par govīm, ne par jūru.

saulrietā.


I E VA D S L I L L Á

INGA GAILE

*** FOTO N O PER S O N ĪG Ā A RH ĪVA

LASA AUTORE


I E VA D S L I L L Á

Sievietes viena otru ienīst, viņām ir tik maz vietas uz šīs vīriešu delnu pasaules uz šīs pasaules, kur dzīvo daži — stipri un labi. Viņām ir jācīnās par vietu pie ringa ar zobiem un nagiem, ar matu kušķiem un krūšu galiem, viņām ir jāatdod savas disertācijas, kur uzlikt ķilavas, maizi. Viņām ir jānoguļas par pakāpieniem ceļā uz bufetes augstāko plauktu, kur stāv konfektes ar liķiera pildījumu. Sievietes viena otru ienīst. Bet dažreiz krievu vai somu pirtī, visas plikas, viņas vienkārši nospļaujas. Тā, ka nočūkst vien, nospļaujas un izplājas uz lāvām kopā ar savām ienaidniecēm no visādām rasēm un svara kategorijām, un kādu mirkli klusējot vienkārši pasēž. Nospļāvušās un norimušas. Viss tas pats notiek arī aiz sienas.

No k rājuma Migla I e r a k s t s t a p i s s a d a r b ī b ā a r L a t v i j a s R a d i o 1. Ska ņu režisors Unga rs Sav ick is

2

L

2


LILLÁ KOMANDA

KOMANDA

LINDA SAULĪTE LILLA` izdevēja un vadītāja linda.saulite@lilla.lv

BAIBA RETIGA literārā redaktore

HENRIETA VERHOUSTINSKA LILLA` galvenā redaktore

IVETA ŠNEPA www.lilla.lv redaktore un LILLA` autore iveta@lilla.lv

henrieta@lilla.lv

LĪGA VEKMANE stils

KRISTĪNE KR AUZE-SLUCK A foto

IEVA VIESE

SANDIS SAULĪTIS

LILLA` autore, kinokritiķe

LILLA` atbalsts

ANDREJS VERHOUSTINSKIS video


ŠO LILLÁ NUMURU VEIDOJA

INGA ŽOLUDE LILLA` autore

ILZE ANNA VĪTOLA

AIJA STIKĀNE LILLA` autore

LILLA` autore

A SNĀTE VA SIĻ JEVA

DACE BRANTE

JĀNIS SALIŅŠ

LILLA` autore

foto

LILLA` autore

OJĀRS JANSONS

JĀNIS SALIŅŠ

foto

Vāka foto

ANDREJS STROKINS foto un video


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


Issuu converts static files into: digital portfolios, online yearbooks, online catalogs, digital photo albums and more. Sign up and create your flipbook.