Issuu on Google+

K Ā ATPA ZĪT SAVĒ JO:SOCIĀLIE KODI UN MA SLOVA PIR AMĪDA

04

ILZE NAGLA ADRENALĪNA LOMKAS 1

#


SLEJA LILLÁ

PA DI V I

FOTO: TOMS NORDE, STILS: LĪGA VEKMANE

H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A , L I L L A` G A LV E N Ā R E D A K T O R E


SLEJA LILLÁ

M

ūsu galvenie varoņi – bijusī De Facto

kabsones caurspīdīgā kleita mūsu fotosesijā.

žurnāliste, pat visdrūmākajās situāci-

Šķietami nesavienojamas lietas žurnālā sagulst

jās allaž korektā Ilze Nagla un dzej-

līdzās kā dažādu krāsu un izmēru – bet pērlītes.

nieks Rihards Bargais, kurš ar skaļu plunkšķi

Nevis pērlīte un laukakmens, piemēram. Lie-

iemeta savas Tenkas mūsu literatūras rāmajā

kas, cilvēkiem un tēmām tajā nav nekā kopīga,

ezerā, nevainojamo spoguļvirsmu uz brīdi vēr-

bet ieskatoties – sarkanais dzīpars „izlien” tik

šot ņirbošos un smieklīgos kultūras darbinie-

uzskatāmi... Nu kas gan kopīgs akadēmiķei un

ku portretos. Eleganta, labi audzināta lēdija ar

kāzu fotogrāfam? Izrādās, abi guvuši vērā ņe-

veiksmīgu karjeru un stabilu darbu Ventspils

mamus panākumus konservatīvajā un visai klī-

naftā un huligāna slavu nezaudējošais asprātis

rīgajā Lielbritānijā. Sergeja Timofejeva liriskais

ar nenoteiktu nodarbošanos un nenosakāmiem

un filozofiskais dzejolis (autors īpaši Tev to no-

ienākumiem (intervijā stāsta, kā pārdzīvojis

lasa gan dzimtajā krievu, gan – latviešu valodā)

laiku, kad nav bijis ko ēst). Viss viņiem atšķi-

it kā kontrastē ar Riharda Bargā nešpetnajām

rīgs – gan statuss, gan seksuālā orientācija, gan

„tenkām”, no kurām vairākas autors mums ļāva

dienas un darba režīms. Tomēr, skat – abi strā-

publicēt. Bet vai tiešām? Viens nojauc stereoti-

dājuši LTV kā raidījumu vadītāji (Rihards vadī-

pus par eņģeļiem, otrs – par „sabiedrībā pazīs-

ja 100g kultūras). Abiem bijušas nepatikšanas ar

tamiem” cilvēkiem.

„tiesībsargājošajām struktūrām” akurāt darba

Kāpēc psihologi, sociologi, antropologi tomēr

dēļ (Ilzes dzīvoklī notika kratīšana pēc tam, kad

uzskata, ka skaistule un briesmonis, grāfiene un

viņa tika publiskojusi Neo nopludinātos VID da-

zirgupuisis vai profesors un pīrādziņu pārdevē-

tus par amatpersonu atalgojumu, bet Rihardu

ja tomēr nav tie stabilākie savienojumi? Mums

tiesā iesūdzēja viena no viņa Tenku varonēm).

taču liekas, ka it īpaši demokrātiskā sabiedrī-

Abiem patīk adrenalīns, – viens kultūras raidī-

bā jūtas kāpj pāri jebkuram prāta uzceltam žo-

juma tiešajā ēterā uzaicina Valsts prezidenti ar

gam... Turklāt šie ierobežojumi attiecoties ne

skaisto vārdu sniegt vairošanās paraugstundu,

vien uz mīlas pārīšiem, bet arī uz draudzību

bet otra analītiskā raidījumā atklāj gan to, kā no

līdz kapa malai. Snobiski? Es teiktu – mazliet

VID noplūduši dati, gan izmanto šos datus, lai

izaicinoši. Jo neviens jau to pīrādziņu pārdevēju

pastāstītu, par kādu naudu esam algojuši dažā-

nav ievietojis gropītē „nepabeigta pamatskola,

du valsts iestāžu vadītājus un darbiniekus. Un

nesakārtota dzimumdzīve”. Viņa var pārcelties

vēl – abiem dzīve ir krasi mainījusies. Vai mai-

uz citu plauktiņu. Ja grib. Bet, ja tevi dalījums

nījušies arī paši?

plauktiņos kaitina kā jebkura segregācija, – ne-

Viss ceturtais LILLA` numurs ir tāds – pavasa-

kautrējies, uzšņāc mums! Tāpēc jau esam LIL-

rīgi dulls un drusku nekautrs. Kā Agneses Jē-

LA` un mums ir sava pastkastīte. L


LILLÁ SARUNAS

SIEVIETE LILLÁ Ilze Nagla: „Tas, ka tev nav oficiāla gredzena pirkstā, jau nenozīmē, ka tev nav attiecību vai ka neesi laimīgs savās attiecībās. Man neviens nav atļāvies pārmest, ka es atļaujos neprecēties.”

VĪRIETIS LILLÁ Rihards Bargais: „Pareizticīgais un homoseksuālis, haha. Patiesībā esmu no baznīcas atkritis tieši šā iemesla dēļ. Diendienā ejot pie priestera un nožēlojot katru savu skatienu, beigu beigās beidzās spēki to nožēlot.”

L I L L Á C I LV Ē K O S

VIŅPUS LILLÁ Aija Stikāne ciemos pie Daigas Kamerādes, latviešu akadēmiķes Kembridžā. Viņai ir vīrs, dēls un latviešu skoliņa. „Savādi, bet Daiga Lielbritānijā dzīvot palika nejaušības dēļ.”

JĀ! LILLÁ Jānim Ratniekam ir 32 gadi. Viņš ir jauns un enerģisks latviešu fotogrāfs. Kopš pievērsās luksusa kāzu tirgum, viņš iemantojis atpazīstamību Eiropā un kļuvis pieprasīts – īpaši Āzijas klientu vidū

GRAND LILLÁ Visa šī milzīgā ažiotāža ap viņa mūziku, personību, viņa piekritēju svētceļojumi uz komponista pilsētu mūzu Baireitu notiek tāpēc, ka Rihardu Vāgneru vienkārši nav iespējams ignorēt

IEKŠĀ LILLÁ Maslova piramīda cilvēku attiecībās. „Reizēm es domāju, ka vīrieši un sievietes nemaz nav piemēroti dzīvošanai kopā. Varbūt viņiem labāk vajadzētu dzīvot kaimiņos un palaikam iet ciemos.”

ESI LILLÁ Sociālie kodi – kā atpazīt savējo starp svešiem. Kas nosaka to, kā mēs iegūstam domubiedrus, kāpēc daži kļūst par draugiem, bet vairums pēc kopīga vienojoša darba vai hobija izbeigšanās ir tikai paziņas

LILLÁ STILĀ Liepājas teātra aktrise Agnese Jēkabsone (Pūt, vējiņi, Stavangera) ar dziesmu Jauns brīnums parādījās no albuma Ziedonis.Lācis. Sievietes Karlīnas Vītoliņas fotosesijā

LILLÁ GARŠA

ZOOM LILL Á Martā Krivade Tobago: „Kā es es sevi šaustīju, ka nenofočēju brīdi, kad viņš kāpa ārā no ūdens tajā sievu sitēju krekliņā, drediem kā slapjām čūskām vijoties un pilot.”

GARŠĪGI LILLÁ Sandras Kalnietes citronkūka. „Man šis ir viens no franču konditorejas gardākajiem brīnumiem, esmu piedzīvojusi gan sajūsmas pilnus brīžus, gan arī daudzkārt vīlusies.”

KOŠUMS LILL Á Majonēzes maskas, vingrinājumi pret dubultzodu un slaiduma ideāls 20. gs. 20. gados. Saistumkopšana pirms 80 gadiem Latvijā, un kas no tās noder šodien


JAU 18. APRILĪ LASI JAUNO ŽURNĀLA LILLA` NUMURU!

www.lilla.lv


SIEVIETE LILLÁ

IL ZE NAG L A U N MUG UR S OM A

H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A


L I L L Á I E VA D S

Sākt sarunu ar gudru sievieti, kam bekgraundā vairākas augstskolas (tostarp Oslo un Birmingemā), savs šķirklis Vikipēdijā un nenobiedējamas žurnālistes reputācija, ar jautājumu par matu krāsu nav diez ko prātīgi. Bet blondā Ilze izskatās satriecoši labi! Un acīm redzami tā arī jūtas. Tiekamies restorānā, kuru bijusī LTV raidījuma De Facto vadītāja izvēlējusies, jo ik pa laikam uzspēlē šeit prāta spēles. Un atzīstas, ka ir ar tām aizrāvusies. Prātoju, vai tā nav kompensācija tām nervus kutinošajām spēlēm, kuras, strādājot De Facto, noveda līdz skaļajai Neo lietai, VID datu noplūdei un ducīgu vīru veiktajai draudīgajai kratīšanai Ilzes mājās?

2

#


N

SIEVIETE LILLÁ

u jau pusotru gadu viņa vada sabied-

algu politiku vai kā Klīstošais kolandietis – mū-

riskās attiecības Ventspils nafta grupā

žīgo tiesvedību pret Lembergu, tāpēc piekriša-

(tajā ietilpst Ventspils nafta termināls,

nu garākai sarunai „par dzīvi” uztveru kā īstu

LatRosTrans un Latvijas kuģniecība), publiskajā

dāvanu Sieviešu dienā.

telpā izsakās tikai par profesionālām būšanām:

IERAKUMU PUSE Vai pašlaik tavu darbu var saukt par intensīvu?

dātās asaras, pat kratīšanas – kas viss tikai nav

Darba intensitāte ir atkarīga ne tikai no objektī-

bijis! – tas kaut kā aizmirstas. Tu konstruē pa-

vā darba apjoma, bet arī no tevis pašas. Pašlaik

gātnes labo tēlu un ilgojies pēc kāda realitātei

es tiešām intensīvi nodarbojos ar vienu pro-

neatbilstoša pozitīva priekšstata, ko pats vien

jektu. Pēc mūsu sarunas iešu atpakaļ uz darbu

esi radījis. Protams, es ilgojos pēc kadra un LTV.

(intervija notiek piektdien, pēc darba laika – H.

Bet – kad es lasīju Kompromati.lv par žurnālis-

V.). Man likās, ka tā ir laba doma, ka tas būtu

tu Jākobsonu, kurš mēnesi turēts psihiatriskajā

jāīsteno. Bet tas nav nekas tāds, kas man būtu

slimnīcā, tad man likās: labāk lai mani vienu

jādara obligātā kārtā. Vaina ir ne tik daudz ap-

vakaru izkrata, nekā mēnesi tur psihiatriskajā

kārtējā darba vidē, cik manī pašā. Ja man tā lie-

slimnīcā.

ta patīk, tad es diezgan aizrautīgi un intensīvi

Mēs bijām vairāki cilvēki, kas apmēram vie-

varu mesties tajā iekšā.

nā laikā aizgāja no televīzijas. Un kolēģi no De Facto teica, ka mums būs „lomkas”. Protams, ka

Savulaik esi atzinusies, ka viens no aizraujošākajiem momentiem darbā De Facto bija adrenalīns. Vai pašreizējā darbavietā tā nepietrūkst?

bija. Tas ir jebkuram radošam darbam ar tādu izteiktu piedzīvojuma garšu.

renalīna atkarīgo. Jautājums: kur tas tevi noved

Intervijā žurnālā Ir neilgi pirms tavas aiziešanas no De Facto tu atteicies atklāt, uz kurieni aizej. Kāpēc tu to tik ilgi neteici?

ilgtermiņā. No tā var ciest tava darba kvalitāte,

Man bija bažas, ka tas varētu traucēt manam tā

kā arī tu pats un tavs ķermenis. Pašreizējā dar-

brīža darbam. Latvijā ir sīksti aizspriedumi pret

bā tāda piedzīvojumu adrenalīna ir stipri vien

žurnālistiem, kas aiziet uz PR. Taču man tā fak-

mazāk.

tiski bija atgriešanās, jo šajā jomā biju strādāju-

Ja adrenalīns paliek par vienīgo stimulu darbā, tad arī nav īsti labi. Tu vienkārši kļūsti par ad-

si pirms raidījuma. Atceros, ka tajā brīdī, kad no

Tev tas patīk?

sabiedriskajām attiecībām aizgāju uz De Facto,

Vienmēr liekas, ka kaut kur citur ir labāk un

bija pārmetumi: nu ko tas „piārists” saprot no

zāle ir zaļāka. Droši vien visiem cilvēkiem tā

žurnālistikas. Četrus gadus es tiku pierādījusi,

nav, bet – kad es no kaut kurienes aizeju, man

ka no žurnālistikas tomēr kaut ko saprotu un

ir tendence atcerēties to labo. Grūtības, izrau-

varu izdarīt. Pēc tam, ejot atpakaļ uz sabied-

3

14


SIEVIETE LILLÁ

riskajām attiecībām, pārmetums bija: kā viņa

vētajiem oligarhiem, bet Ventspils naftas grupa

atļaujas no žurnālistikas aiziet uz sabiedriska-

pēc būtības šobrīd ir tajās pašās ierakumu pu-

jām attiecībām! Šīs robežas šķērsošana vienmēr

sēs. Latvijas kuģniecība tiesājas ar Lembergu

tiek vērtēta diezgan pretrunīgi. Būtu bijis grū-

un citiem, kurus mēdz saukt par oligarhiem. Es

ti strādāt un vadīt priekšvēlēšanu diskusijas, ja

esmu mainījusi nodarbošanos, bet ne ierakumu

mans jaunais darbs jau tolaik visiem būtu bijis

puses.

zināms.

Žurnālistikā

mēs

daudz

runājam

par

sabiedrisko labumu. Un es uzdevu sev jautā-

Priekšplānā būtu bijis jautājums: kāpēc tu ej strādāt pie Lemberga?

jumu: vai ir kāds sabiedriskais labums, ejot

Jā, šis uzņēmums vēsturiski ir bijis asociēts ar

Ventspils naftas grupā, kurā ir daudzi uzņē-

Lembergu. Taču tagad nekādas saistības vairs

mumi, es varu tos padarīt atklātākus, caur-

nav – tagad tā galvenais akcionārs ir pasaules

spīdīgākus un sabiedrībai pieejamākus. Es ne-

lielākais naftas tirdzniecības uzņēmums Vitol,

varu sakārtot visu valsti, arī Dombrovskim to

un jau kopš 2010. gada Ventspils naftai ir cita

ir grūti izdarīt, bet es varu palīdzēt sakārtot

vadība, kam laba biznesa prakse patiešām kaut

lielu uzņēmumu grupu, kas nodarbina 1300

ko arī nozīmē. Līdz ar to uzņēmumam vairs nav

cilvēkus un ir septītā vērtīgākā uzņēmumu

saistības ar politiku. Bet ir skaidrs, ka tēls un

grupa Latvijā. Var jau raukt degunu un teikt,

reputācija mainās lēnām. Tas arī ir svarīgākais

ka žurnālistika ir vajadzīgāka, bet nav tā, ka

iemesls, kādēļ es aizgāju strādāt uz Ventspils

sabiedriskajās attiecībās nav šī te sabiedriskā

naftu. De Facto laikā mēs cīnījāmies pret tā dē-

labuma.

strādāt uz lielu uzņēmumu. Bet, strādājot

KO NEZINA PELMENIS Kā tu tagad, no otras puses, raugies uz žurnālistiem, kas ir tavi kolēģi?

gatavojāmies intervijām, un mums nemaz ne-

No šīs puses dažas lietas ir acīm redzamākas.

kās pašsaprotami. Bet tas tā nav vienmēr. Bet

Strādājusi žurnālistikā (De Facto un tūlīt pēc

es saprotu arī to otru pusi, kāpēc tas tā notiek.

augstskolas – Panorāmā), es pietiekami labi sa-

Medijos ir ekonomiskās problēmas, žurnālisti ir

protu, kas ir tas, ko žurnālisti meklē. Mums De

pārstrādājušies, viņiem fiziski nav laika sagata-

Facto bija tāds jēdziens – ir seksīgs stāsts vai

voties. Skrien no vienas intervijas uz nākamo.

nav. Tāpēc necenšos viņiem „pārdot” to, kas

Tas, protams, ietekmē kvalitāti. Ir, piemēram,

nav seksīgs stāsts. Tas, ko es tagad manu, bet

Dienas Bizness, kur cilvēki specializējas pa no-

De Facto laikā nemanīju, ir – cik dažādi ir žur-

zarēm, bet ne visur tas tā ir. Un naftas produktu

nālisti, cik viņi ir atšķirīgi. Dažreiz pārsteidz,

pārkraušana vai kuģniecība ir specifiskas noza-

ka žurnālisti atnāk uz interviju pilnīgi nesaga-

res. Tev ir jāzina kaut kas par to, lai tu varētu

tavojušies. Un tad es atceros, kā mēs De Facto

uzturēt inteliģentu sarunu.

likās, ka mēs esam tādi baigie malači – tas li-


SIEVIETE LILLÁ


SIEVIETE LILLÁ

Varbūt pie vainas ne tikai pārstrādāšanās, bet žurnālista profesijas prestiža kritums?

slīkstam nost. Protams. Tāpēc atrodam katrs

Lasu lekcijas Latvijas Universitātē jau 15 gadus.

Ir ļoti daudz cilvēku, kas atmet ar roku un saka

Es arī redzēju, kādi cilvēki nāca praksē uz De

– manās mājās televizora nav un nebūs, avīzes

Facto. Dažbrīd ir bijusi tāda sajūta, ka šodien

neabonēju, dažreiz paskatos internetā ziņas vai

trūkst pedantisma, rūpības, uzmanības pret

mašīnā paklausos radio. Kaut kāds strautiņš ir

detaļām un cenšanās lietu novest līdz loģiskam

atstāts, bet kopējā plūsma ir nocirsta. Tam gan

galam. Bet gan jaunākā paaudze, gan mēs visi –

ir savi riski. Cilvēks var palikt atkarīgs tikai no

arī žurnālisti – maināmies, jo tehnoloģijas pār-

viena informācijas avota – vai pavisam atjēgties

maina to, kā mēs lietas darām. Agrāk mēs visi,

uz citas planētas... Tas ir jautājums, par kuru ir

kas sēdējām pie klaviatūras, bijām satura radī-

jādomā, un es ceru, ka tiek domāts, runājot par

tāji, pašlaik līdz ar iPad mēs no satura radītājiem

televīzijas un radio apvienošanu.

savu modeli, kā izdzīvot šajā augošajā straumē.

kļūstam par satura patērētājiem. Jo uz iPad tu no Delfiem ieliekam Twitter vai Facebook, mēs

Beidzot skolu, uzreiz saprati, ka gribi studēt žurnālistos?

šo saturu pārstrādājam, nošērojam, pārliekam

Jā. Skolā labi mācījos, bet man nepadevās dzie-

no vienas vietas citā, nevis katrā radām kaut

dāšana, fizkultūra un krievu valoda. Bija grūti

ko oriģinālu. Pārejot no parastajiem datoriem

izšķirties, ko studēt: bioloģiju, arhitektūru vai

uz touchscreen, mēs radām mazāk satura. Jau-

žurnālistiku. Nonācu līdz žurnālistikai, jo bija

na satura radīšana aizvirzās otrajā plānā. Tas

literārā nometne Aicinājums. Tas bija arī tāds

ietekmē arī cilvēku domāšanu. Tas ietekmēs

laiks, pacēlums 90. gadu sākumā, tā likās loģis-

arī visus klasiskos medijos. Jautājums, vai mēs

ka izvēle. Un vēl žurnālista darbā labi ir tas –

pieradīsim pie paviršāka satura. Bet pavisam

vismaz tā man likās tolaik –, ka nav jābūt dar-

bez žurnālistiem mēs tomēr neiztiksim. Tagad

bā 9 no rīta. Un darba laiks nav no – līdz. Vēl

bieži dzirdam, ka jebkurš varot būt žurnālists.

joprojām labprātāk rakstu vakaros, es nevaru

Es nofotografēju autoavāriju uz ceļa un kļūstu

parakstīt no rīta.

raksti mazāk nekā uz parasta datora. Mēs linkus

par aculiecinieku – žurnālistu ziņu portālā. Es

un bildi. Kāds cits atpazīst tā īpašnieku. Cilvē-

Aktrise Zane Daudziņa kādā intervijā 49. vidusskolai veltīja ļoti skarbus vārdus par nomācošo atmosfēru un teju totalitāro režīmu. Vai tev arī ir šādas atmiņas?

ki var iepludināt ļoti daudz sīkas faktoloģiskas

Es ļoti cienu skolas pašreizējo direktoru, bet tā

informācijas. Tas ir labi, bet vai šie sīkie fak-

disciplīnas tēma vēl joprojām tur ir aktuāla. Es

ti ļauj mums saprast kopainu? Tas ir jautājums

piekrītu Zanei, tas bija diskutabli, kā toreizējā

par kvalitatīvo žurnālistiku. Ja mēs redzam, ka

direktore izturējās pret skolēniem. Man arī 49.

žurnālisti ir pārstrādājušies, cik lielā mērā viņi

vidusskola palikusi atmiņā ar dzelžaino discip-

spēs aizvien pieaugošo faktu apjomu padarīt

līnu. Mēs ar klasesbiedriem esam pārrunājuši –

cilvēkam saprotamu, sistematizētu? Faktu tul-

kurš laistu savus bērnus uz mūsu skolu un kurš

kotāju kļūst aizvien mazāk. Un tad mēs sakām,

ne. Un zini, ir tādi, kas saka – nē, nekad, un arī

ka informācijas plūsma ir drausmīga un mēs tajā

tādi, kas savus bērnus tajā sūta. Varbūt zināmas

redzu, ka džips nedod ceļu tantukam, es par to uzrakstu sociālajā tīklā, ar visu džipa numuru


SIEVIETE LILLÁ

disciplīnas citās skolās pietrūkst, bet mūsējā tā

ģimenē redzēju, ko sistēmas maiņa var izdarīt

ir tādā ekstrēmā formā. Citi saka – skola bija

ar cilvēku, kurš vairs nevar atrast sev vietu jau-

laimīgs laiks, bet man skola nebija laimīgs laiks.

najā sistēmā. Mans tēvs tolaik bija jau pensijas

Lai gan labi mācījos un biju sabiedriski aktīva.

gados un nevarēja atrast veidu, kā sevi piepildīt.

Man bija labas attiecības ar visiem skolotājiem,

Savukārt es tūlīt pēc augstskolas beigšanas sāku

bet skola man nebija laimīgs laiks. Man laimīgs

strādāt tobrīd gandrīz vienīgajā ziņu raidījumā

laiks bija augstskola, kad pret tevi sāka izturē-

Panorāma, kas bija iespējams tikai pārmaiņu

ties kā pret cilvēku.

brīdī. Tas nav normāli, ka skuķim 23 gados bez dzīves un profesionālās pieredzes uztic produ-

Tavas studijas iekrita lūzuma laikā, mainījās politiskā, izglītības sistēma. Vai tas ir atstājis kādu iespaidu uz tavu likteni?

cēt lielāko nacionālo ziņu raidījumu. Tā bija in-

Tas ietekmēja profesijas izvēli. Tolaik profesijas

cilvēks. To var piedzīvot tikai sistēmas maiņas

izvēlējās pēc tā, ko gribējās darīt, nevis – pēc

brīžos. Toreiz jauni puiši kļuva par banku vice-

„kur es varēšu nopelnīt naudu”. Redzot tās pār-

prezidentiem un prezidentiem. Ja tev bija laba

maiņas, kad pusgada gada laikā uz pretējo mai-

izglītība un angļu valoda, tu varēji uztaisīt ļoti

nās publiski redzamu cilvēku izteikumi, mainās

strauju karjeru. Ļoti daudzi vecāki cilvēki, kam

valsts iekārta, te ir tanki, te nav, mainās nauda,

nebija svešvalodas vai citu specifisku prasmju,

mainās attiecības... Daudziem bija ļoti smagi

izkrita no aprites. Es to laiku salīdzinu ar vā-

aptvert, kā dzīvot kapitālistiskās attiecībās. Tas

rošu katlu, kurā tu kā pelmenis nezini, vai tevi

varbūt tik tieši mani pašu neskāra, bet es savā

uzmetīs augšā vai nonesīs lejā.

teresanta pieredze, kas gan prasīja no manis ļoti daudz, jo pēc dabas esmu centīgs un apzinīgs

ĀRPUS UN IEKŠPUS Pašlaik adrenalīnu smelies ceļojumos?

lies un brauc. Un tajā veidā, kā tu nokļūsti no

Ceļojumi ir mana lielā mīlestība jau ilgus gadus.

punkta A uz punktu B, tu satiecies ar vietējiem

Mēs braucam divatā ar manu dzīvesbiedru vai

cilvēkiem, arī tādiem, kas mēģina tevi apkrāpt.

draugu grupā, bet katru gadu uz kādu tālu vie-

Tad tu pēc kāda laika saproti, kā vari viņus ap-

tu. Pēdējais ceļojums bija uz Indonēziju, tādu

iet, tā ir kā šaha spēle. Jo vairāk tu ceļo, jo ātrāk

mežonīgāku, lai gan bija arī klasiskais Bali.

atpazīsti cilvēkus, kas pelna naudu uz tūristu

Es braucu uz ārzemēm tāpēc, ka mani tas inte-

rēķina. Piemēram, Deli lidostā pūlis vienkārši

resē, man patīk redzēt citas kultūras. Tūrisma

gāžas tev virsū. Jautājums ir: kā tu izkļūsti no

grupā es ceļoju vienu reizi, pēc tam nospļāvos:

situācijas? Kā tu tiec līdz īstajiem indiešiem, jo

nekad vairāk, nekad. Mēs ceļojam tikai indi-

tie, kas gāžas tev virsū lidostā, nav nācijas la-

viduāli, tā tu vari tikt vietējā vidē un kultūrā

bākā daļa. Kad pēdējoreiz biju Indijā, es satiku

dziļāk iekšā. Tevi nevadā lielā grupā no viena

vienu puisi, kurš Varanasi universitātē mācījās

objekta uz nākamo. Tu īrē motociklu, pats ku-

mazo uzņēmumu biznesa vadību. Interesanti,


SIEVIETE LILLÁ

Tu nedrīksti skatīties uz citiem, tu visu laiku staigā pusnolaistām acīm, tu nedrīksti sportot, tikai lēnā garā pastaigāties.


SIEVIETE LILLÁ

ka universitātē paralēli māca arī astroloģiju,

istabiņu, dzīvot viens un meditēt, ja tu esi izko-

vēdiskās zināšanās. Kaut kāds kopējs pamats ir

pis meditācijas praksi. Bet, ja tev vajag padomu

visiem. Ir ļoti daudz interesantu cilvēku, bet, lai

un atbalstu, tad ir grūti. Tad tu meklē vietu, kur

līdz viņiem tiktu, tev ir jātiek ārā no ierastās tū-

tev to pamāca, parāda. Tas ilgu laiku Latvijā ne-

risma vides.

bija pieejams, tāpēc daudzi brauc meditēt uz budistu klosteriem – uz Nepālu, Šrilanku. Tagad ir

Kā var iepazīties ar šādu puisi?

gan Jura Rubeņa kristīgo meditāciju nams, gan

Neceļojot tūristu grupās un cenšoties dzīvot pie

citas iespējas.

vietējiem, runājot ar cilvēkiem. Protams, ja tu jau esat pašpietiekami. Ja ceļo viens vai divatā,

Es lasīju par tavu retrītu tepat Latvijā, man tā likās tāda diezgan vardarbīga pieredze.

tu esi spiests vairāk atvērties un vairāk uzzini.

Jā, tas bija Vipassanas meditācijas kurss, un tas

ceļo kopā ar draugu grupu, tad ir grūtāk, jo jūs

bija mazliet ekstrēmi. Desmit dienas, meditāci-

Tas, ka tu daudz ceļo uz Austrumiem, – vai tas ir saistīts arī ar tavu garīgo praksi, meditāciju, kuru tu piekop, vai tie vairāk ir eksotikas meklējumi?

nekāda lasīšana. Tas bija īpaši grūti. Tavs prāts

Es nevaru tā nepārprotami nodalīt šīs lietas.

dušas telpā un slepenībā lasīju, kas rakstīts uz

Vienkārši tur ir kaut kas tāds, kas mani vilina

zobu pastas tūbiņas, jo gribējās kaut kur piesiet

un aicina, liekas tuvs un pazīstams. Trīsreiz

acis. Tu esi piekusis pats no sevis. Sievietes un

biju Āfrikā – Tanzānijā, Ugandā un Dienvidāf-

vīrieši dzīvo atsevišķi un arī meditē atsevišķi.

rikā, Ēģiptē, arī Zanzibārā. Ar mani Āfrika īsti

Tu nedrīksti skatīties uz citiem, tu visu laiku

nerunā, ar mani runā Āzija. Nezinu – kāpēc tā.

staigā pusnolaistām acīm, tu nedrīksti sportot,

Protams, kultūras saknes, ko Āzijā var atrast, ir

tikai lēnā garā pastaigāties. Ēšana ir no rīta, mēs

daudz senākas. Vjetnamā ir Literatūras templis,

cēlāmies puspiecos, tad ir divu stundu meditāci-

kas pēc būtības ir bijusī universitāte. Tur 900.

ja, brokastis no rīta ap 7, tad nākamā ēdienreize

gadā Konfūcija garā mācījās doktorantūrā, ap-

ir pusdivpadsmitos, pēcpusdienā ir tikai tēja ar

kārtējo mazo valstiņu valdnieki sūtīja savus dē-

pusīti augļa. Gatavo veģetāru ēdienu bez sāls,

lus mācīties. Tu esi tajā vietā un domā, hm, ko

sākumā likās, ka kaut kā pietrūkst, bet tad tu

mēs šeit darījām 900. gadā. Tas rada pilnīgi citu

pierodi un sāk garšot ļoti labi. Protams, vieglāk

sajūtu, tas ir interesanti.

ir meditēt, kad tu neesi pārēdies smagu ēdienu.

Reiz es devos tā sauktajā ezoteriskajā tūrismā

Tā bija interesanta pieredze.

ja desmit stundas dienā. Nekāda sarunāšanās, paliek viens pret vienu pats ar sevi. Tad es gāju

uz Indiju un atbraucu atpakaļ ar sajūtu, ka tas kad tu saproti, vai tevi vilina Austrumu reliģijas

Kāds ir mērķis šo ārējo kairinātāju un stimulu neesamībai?

vai ne. Piemēram, hinduisms, tā ir milzīga kul-

Ikdienā mums ir daudz dažādu ārēju kairināju-

tūrvēsturiska bagāža, bet tu saproti, ka tas nav

mu, mēs novēršam uzmanību no savām iekšē-

tev. Ļoti daudzi brauc meditēt. Ilgu laiku Latvi-

jām sajūtām, problēmām. Televizors ir ļoti labs

jā nebija īpašas vietas, kur to varēja darīt labā

piemērs. Mēs apsēžamies un esam citā pasaulē.

uzraudzībā. Tu vari braukt uz laukiem, noīrēt

Jautājums, vai tā ir dzīve, kas notiek televizorā,

nav priekš manis. Tas jau likās labs ieguvums,


SIEVIETE LILLÁ

vai nē. Meditācijā tā distancēšanās ir tādēļ, ka

Nezinu, vai tā ir tik ļoti fiksējama sajūta. Vai ir

tev ir jāiemācās būt šeit un tagad ar sevi pašu.

brīdis, kad es nedomāju un kad es esmu es? Jā.

Saprast, ka tu neesi tavas domas, tu esi kas vai-

Tas ir mirklis, īss brīdis. Tad var runāt par tālā-

rāk. Visu laiku domās mēs kaut ko maļam – ko

kām garīgām pieredzēm. Bet cilvēki ļoti piesar-

gatavošu vakariņās, varbūt man vajadzēja uz-

dzīgi par tām runā. Es pat zinu cilvēkus, kam

vilkt citu blūzi, kāpēc viņš uz mani tā paska-

tādas ir bijušas, bet viņi nav gatavi par tām ru-

tījās... Bet cik daudz laika mēs pavadām, tieši

nāt un dalīties. Jo tas ir kaut kas ļoti personisks

koncentrējoties uz šo brīdi?

un intīms.

Tas sākums ir grūts, nav tā, ka pēkšņi iestājas miers. Saka – otrā un sestā diena ir tās smagā-

Vai tu ieteiktu katram ko tādu piedzīvot?

kās, cilvēki asarās skrēja no meditācijas ārā. Jo

10 dienu meditāciju? Nē, to es katram neie-

uzpeld iekšēji pārdzīvojumi, tev ar tiem jācīnās.

teiktu. Bet piedzīvot šādu mirkli, es domāju, jā. Bet, lai šis mirklis atnāktu, tas prasa gadus.

Vai tev izdevās sasniegt to brīdi, kad esi „šeit un tagad” un nekas cits tevi neskar?

Es nezinu, kāda ir sajūta, meditējot 10 vai 20 gadus.

S I LTU MS , N E TAU RI Ņ I Kā tev šķiet, vai Austrumu cilvēks tiešām ir veselāks un viengabalaināks nekā rietumnieks?

ir dzīvespriecīgi. Es domāju – Latvijā tādā situ-

Rietumu pasaule propagandē duālistisko pasau-

nav atbildes, bet es pieļauju, ka tā eksistē, kāpēc

les uzskatu: ir labais un ir sliktais. Un tas arī

Āzijā suņi ir tik absolūti mierīgi, flegmatiski,

sašķeļ. Tas mums liek visu ielikt vienā vai otrā

tikpat kā nerej. Latvijā klaiņojošie suņi ir tādi,

kastītē. Piemēram, gars un ķermenis. Gars –

kuriem es bītos iet klāt. Āzijā klaiņojošie suņi ir

labs, ķermenis – slikts, to mēs mērdēsim. Bet

absolūti miera mikas. Kāpēc? Tikai dēļ karstu-

kāpēc ķermeni vajag mērdēt? Ja mēs ticam cil-

ma?

ācijā viņi droši vien būtu niknāki. Tāpat man

vēka garīgumam, piemēram, dvēselei, tad ķer-

kārtīgu, veselu, paēdušu, izvingrotu un visādi

Tu teici, ka mums patīk visu salikt pa kastītēm. Vai tev ir iznācis pretoties tam, ka tevi grib ielikt šādās kastītēs?

citādi apčubinātu. Te nav pretrunu. Austrumos

Man nekad nav bijis tā, ka mani diskriminētu,

gara un ķermeņa vienotība ir vairāk izcelta. Bet

piemēram, dēļ mana dzimuma vai nu jau kādu

to arī tā nevar pilnībā vispārināt – askētiem arī

laiku blondajiem matiem. Bet, piemēram, aizejot

Austrumos ķermenis ir apzināti otršķirīga lieta.

no sabiedriskajām attiecībām uz De Facto, bija

Interesanti, ka Āzijas valstīs var redzēt mazīti-

jūtama „kastīte” –tu jau nekas neesi, tu esi au-

ņus veikaliņus, kuros turpat aiz tirdzniecības

tomātiski sliktais, pat neatvēris muti. Tas prasa

telpām, dibenplānā, dzīvo šie tirgotāji. Viņi visi

laiku pierādīt, ka tā nav. Sevis pierādīšana prasa

menis ir dvēseles vai Dieva gara mājoklis. Tāpēc mums vajadzētu turēt šo Dieva templi tīru,


SIEVIETE LILLÁ

Mīlestību mēs itin bieži jaucam ar kaisli, kas atbrāžas un „norauj jumtu”, bet vēlāk atstāj aiz sevis drupas un sāpes.


SIEVIETE LILLÁ

izdarīt. Esmu piesardzīga likt citus kastītēs un

Bet ar jautājumu – kas īsti ir mīlestība – droši vien esi tikusi skaidrībā?

plauktiņos, jo es zinu, kā ir, kad tevi tajos ieliek..

Mīlestību mēs itin bieži jaucam ar kaisli, kas

pacietību, mazliet arī asaru un asiņu, bet to var

atbrāžas un „norauj jumtu”, bet vēlāk atstāj

Vai esi jutusi apkārtējo vai ģimenes spiedienu par tēmu: tu tikai strādā, tev nav nokārtota personīgā dzīve, kur vīrs un bērnu pulciņš?

aiz sevis drupas un sāpes. Mīlestībai tādai

Nē, mana mamma neko tādu neatļaujas. Tas, ka

tā izaug pamazām, un tāpēc to sākotnēji ir ie-

tev nav oficiāls gredzens pirkstā, jau nenozīmē,

spējams nepamanīt. Manuprāt, mīlestība ir sil-

ka tev nav attiecību vai ka tu neesi laimīgs savās

tums, kas ieplūst sirdī, nevis tauriņi, kas plivi-

attiecībās. Man neviens nav atļāvies pārmest,

nās vēderā.

nevajadzētu būt. Mīlestība atšķirībā no kaisles nerodas uzreiz, ne dienu un ne nedēļu laikā,

ka es atļaujos neprecēties.

TRĪS LIETA S Kāpēc tu esi sociālajos tīklos?

Kas tev ir kārumu vietā?

Šo jautājumu manas „attiecības” mājās uzdod

Baravikas un suši.

regulāri. Pirmkārt, tviterī ir interesanti, es uzzinu daudz jauna, dažādus vērtējumus par

Vai esi pati sev noformulējusi, kas tev ir laime?

dažādiem notikumiem. Man ir interesanti arī

Laimei vajadzētu būt patstāvīgai sajūtai, kas

izteikt savu viedokli par lietām. Tur ir cil-

dzīvo mūsos neatkarīgi no ārējiem apstākļiem.

vēki, kurus es cienu un kuru viedokļi mani

Es ceru – kādu dienu man to izdosies sasniegt.

interesē. Ja es nodarbotos ar izšūšanu mājās,

Bet kamēr vēl uz to tikai tiecos, esmu atkarīga

tad man tas nebūtu aktuāli, bet es darbojos

no mazajiem laimes mirkļiem, kas ļauj sajust, ka

informācijas telpā un man ir svarīgi zināt,

dzīve – ek! – tomēr ir skaista. Man tā ir pavasa-

kas notiek. Es uzzinu, kādas sajūtas sabied-

ra smarža gaisā, tāla ceļojuma gaidīšana, mīļotā

rībā dominē.

vīrieša gatavota baraviku mērce, saulains laiks, pelde siltā okeānā, laipna pārdevēja. Tādu lietu

Kā tu kļuvi par veģetārieti, vai tas arī bija saistīts ar jogu, Austrumu medicīnu?

ir simtiem, atliek tikai gaidīt, kad tās pāraugs vienā nepārtrauktā laimes sajūtā.

Mans dzīvesbiedrs ir veģetārietis, viņš bija pir-

lopiņš neciestu. Es tāpat valkāju ādas zābakus un

Tagad, kad ir vairāk laika, nekā strādājot televīzijā – vai tev ir vairāk šādu laimes brīžu? Biežāk izklaidējies, vairāk lasi?

ādas somu. Tas drīzāk ir jautājums par pašsajūtu,

Es diezgan bieži eju uz teātri, cenšos noskatī-

un es labāk jūtos, neēdot gaļu. Es neēdu arī miltu

ties Spēlmaņu nakts nominētās izrādes. Es iz-

ēdienus, jo man no tiem ir alerģija.

lasīju Būdu (kanādiešu autora Viljama P. Janga

mais. Es neēdu gaļu piecus gadus. Tam nav nekādu reliģisku apsvērumu vai bažas par to, lai neviens


SIEVIETE LILLÁ


SIEVIETE LILLÁ

ezoterisks romāns – H. V.) un tagad lasu Mazo

tetovējumu. Tāpat mani ierāva Pī dzīve. Grāma-

lietu dievu (indiešu rakstnieces, Bukera prēmi-

ta ir labāka nekā filma.

jas laureātes Arundhati Rojas romāns – H. V.) viesnīcas grāmatu apmaiņas punktā. Pēc tam

Tu esi arī viena no retajām inteliģentajām sievietēm, kas ir godīgi atzinusi, ka tev patīk iepirkties.

es gribu izlasīt latvisko tulkojumu, jo es vispār

Manī ir diezgan daudz vīrišķās enerģijas. Bet

nesaprotu, kā to ir iespējams iztulkot. Tā an-

kādā brīdī tu saproti, ka tev ir ar kaut ko jāpa-

gļu valoda tur ir tik taustāma, reljefa, tur ir tādi

baro arī tava sievišķā enerģija. Kādreiz pietiek

lietvārdi, kas latviski vienkārši neeksistē.

ar tādām pavisam vienkāršām vai pat seklām

angļu valodā. Romānu kādā ceļojumā atradu

lietām. Piemēram, aiziet uz masāžu. Man vien-

Vai ir kaut kas, no kā tu esi atteikusies, piemēram, lai tu būtu tur, kur tu esi, un darītu to, ko tu dari?

kāršāk ir aiziet iepirkties, nekā pačalot ar drau-

Nedomāju, ka es būtu no kaut kā atteikusies,

pieskaņojas citiem. Senos laikos, kad vīrieši gāja

vismaz ar tādu sajūtu nedzīvoju. Bet man ir ma-

medībās, sievietes devās mežā vākt ogas un sē-

zāk laika fiziskajām aktivitātēm, sportam. Es

nes. Mūsdienās iepirkšanās ir kā aizvietotājs se-

arī mazāk lasu grāmatas. Skolas laikā ārkārtīgi

najam sieviešu vākšanas instinktam.

dzenēm. Jo tas ir tikai mans laiks, man nav jā-

daudz lasīju, arī ar kabatas bateriju zem segas, kad man lika iet gulēt. Ir karsts, tu smoc, bet

Bez kā pilnīgi noteikti tu nespētu dzīvot?

Trīs musketieri ir jāizlasa. Tagad arī ir bijis, ka

Patiesībā jau mēs varam iztikt bez ļoti daudzām

es lasu līdz trijiem četriem rītā, aizeju uz darbu

lietām, kuras to iegādes brīdī mums šķiet ārkār-

pilnīgi nekāda un sev nosolos: šovakar gan vairs

tīgi vajadzīgas. To vislabāk sajust ceļojumā – ne-

nē. Un ņemu un atkal lasu. Pirms dažiem gadiem

liela mugursoma trīs nedēļām atklāj lietu patieso

mani ievilka Harijs Poters. Izlasīju vispirms an-

būtību – lietu neesamība bieži vien dzīvi atvieglo,

gliski, tad latviski. Jo man patīk grāmatas lasīt

nevis apgrūtina. Tomēr ir dažas lietas, kas krāš-

otro, trešo un arī ceturto reizi. Esmu Remarku

ņo dzīvi un kuras es gribu paturēt šajā ceļojuma

lasījusi vairākas reizes. „Paslīd kāja” uz kādu

minimālisma sarakstā – interesanta kompānija,

grāmatu, un tu tiešām vari negulēt nakti. Pē-

iespēja labi izgulēties un piedzīvot neparasto. Bet

dējās tādas bija no triloģijas par meiteni ar pūķa

tās jau arī mugursomā nav līdzi jāstiepj. L

F o t o: To m s N o r d e S t i l s , g r i m s , m a t u s a k ā r t o j u m s: L ī g a Ve k m a n e Ve i k a l i: L i s t , Z a r a , M o n t o n V i d e: i n t e r j e r a d i z a i n a s t u d ij a T r e n t i n i ( L ā č p l ē š a i e l a 101) Ipa šs pa ld ies Jeļena i Solov jov a i.

14

14


IEKŠĀ LILLÁ

Z ANE MAGONE

FOTO: SHUTTERSTOCK

N ĀC UZ M ANA PL AUK TA SPĒLĒ TIE S!*


IEKŠĀ LILLÁ

„Reizēm es domāju, ka vīrieši un sievietes nemaz nav piemēroti dzīvošanai kopā. Varbūt viņiem labāk vajadzētu dzīvot kaimiņos un palaikam iet ciemos,”– reiz teikusi slavenā amerikāņu aktrise Katrīna Hepberna. Tomēr šīs divas tik atšķirīgās planētas iemīlas, apprecas un veido kopīgu dzīvi. Ir taču tik labi atspiesties pret drošo plecu, ielikt roku stiprā plaukstā un maigi skart mīļotā lūpas. Bet jau pēc brīža pār šīm tevis tikko apjūsmotajām lūpām kā bulta izlido vārdi: „Nu kā tu nesaproti?!?” Un caurdur tevi tik sāpīgi, ka tu, protams, apvainojies. Un vispār – kā var nesaprast, ka var nesaprast!

2

#


IEKŠĀ LILLÁ

APMALDĪJUŠIES PRETPOLI Psiholoģe Inga Štālhuta aicina neapvainoties uz

ņam patīk. Vīrietis skaidri un gaiši pateica, ka nav

citiem. „Apvainošanās ir viena no primārām dzī-

smuka. Es atbildēju, ka man gan patīk. Un tajā pašā

vas būtnes atbildes reakcijām uz apkārtējo vidi.

brīdī arī viņš sparīgi piekrita, ka šis apģērba gabals

Vispirms jau uz vistuvāko. Sākumā uz mammu,

jāņem. It kā sīkums, bet tas atkārtojās visādās dzī-

tad uz brāļiem, māsām, skolas draugiem, skolotā-

ves situācijās. Sāku pievērst tam vairāk uzmanības

jiem, kolēģiem, mīļākajiem un visbeidzot uz saviem

un aptvēru, ka viņš ir cilvēks bez sava viedokļa. Arī

bērniem. Apvainošanās ir nesakritība starp ideālo

intīmajā dzīvē, kad vēlējos uzzināt, kas mīļotajam

priekšstatu, kāds ir tavā galvā – kādiem cilvēkiem

patīk, saņēmu vien atbildi, ka viss, kā es daru, ir

un lietām jābūt, un to, ko ieraugi vai pieredzi. Tā ir

labi.

reakcija uz nesaderību. Apvainojas visi. Jautājums –

Taču šķietamā piekāpšanās nebija iemesls, kāpēc

cik intensīvi, cik bieži. Tiklīdz tu konstatē – ,,o, at-

atsvešinājāmies. Kopdzīves laikā aizvien uzskatā-

kal jūtu aizvainojumu!” – izdziedināšanās process

māk atklājās tādas Uģa īpašības, kuras nebiju spējī-

jau notiek. Tu mācies pieņemt īstenību kā faktu: nu

ga nedz īsti izprast, nedz pieņemt, tāpēc ilgu laiku

tāds viņš, tas otrs cilvēks, ir. Galvenais – saprast,

vienkārši pievēru uz tām acis. Man likās nesapro-

kas viņā ir tāds, kas tev der. Un kas neder. Nav jā-

tams Uģa prieks, kad viņš stāstīja, kā „apčakarējis”

karo. Bieži vien sastopama tāda šizofrēniski ambi-

biznesa partnerus. Tam otram liekoties, ka ieguvējs

valenta pieķeršanās partnerim – love & hate. It kā

ir viņš, bet patiesībā lielo „piķi” ir nosmēlis mans

mīli un neieredzi vienlaikus. It kā kaut kas ļoti der

varonis... Arī draugu viņam nav. Visi svētki – arī

un negribas atlaist rociņu, tomēr kaut kas arī nepa-

viņa dzimšanas un vārda dienas – tika atzīmētas

tīk – nav pietiekmi gudrs, apsviedīgs vai pietiekami

manu radu un draugu lokā, jo, redz, biznesā draugu

smalki neizsakās par Bodlēru. Tā sašķeltā apziņa,

nevarot būt. Kompānijās viņš bija ārkārtīgi jauks –

sašķeltā dvēsele ir trakākā lieta. Nav cita ceļa, kā

koķetēja ar manām draudzenēm, aktīvi iesaistījās

vispirms apvienot pašam sevi, savest kārtībā savu

sarunās ar viņu vīriem un allaž piekrita citu teik-

saimniecību. Kad esi sevī viens vienots, tad vari arī

tajam, dāsni dalīja dzērienus un atkorķēja šampa-

uz otru skatīties kā uz vienotu elementu. Tad tu esi

niešus citu pēc cita. Tiesa, vēlāk daža laba (un dažs

spējīgs ar viņu vienoties. Vai atvienoties, ja abiem

labs) neklātienē saņēma nopietnu kritiku par izska-

ir vairāk nepatīkami kā patīkami.”

tu, izteikumiem vai uzvedību... Liekulība parādījās

„Atvienojās” arī Aija (43), kas savu šķiršanos ir jau

arī attiecībā uz mani – tikai strīdu karstumā es da-

pārdzīvojusi. ,,Mums ar bijušo vīru nebija daudz

būju zināt, cik ļoti viņam nav paticis, ka sarunājos

par ko runāt. Attiecību sākumā, kad mīla virmo-

ar kolēģi X, cik idiotiski bijis apmeklēt pāru terapi-

ja un viens pēc otra bijām kā traki, šķita ārkārtīgi

ju, jo es noteikti jau iepriekš visu ar psiholoģi biju

jauki, ka visam, ko es saku, Uģis piekrīt. Ja vēlējos

sarunājusi. Un tā nepamatotā greizsirdība! Es pat

ko darīt vai apskatīt, nekad nejutu pretestību. Nu

sāku baidīties sasveicināties ar pazīstamiem vīrie-

ideāli, vai ne? Smieklīgi, bet pirmo reizi pamanī-

šiem, jo seksuāli sakari ar katru, kurš sniedza buču

ju, ka kaut kas tomēr nav kārtībā, tajā brīdī, kad

uz vaiga, tika pierakstīti momentā. Par spīti visam

veikalā rādīju viņam kādu jaciņu un prasīju, vai vi-

tam, es ļoti mīlēju šo vīrieti, biju gatava piedot,


IEKŠĀ LILLÁ samierināties un dzīvot kopā visu mūžu. Arī kā

paraugam. Tomēr – kā tagad saprotu – labi, ka tas

tēvs mūsu mazajam puikam viņš bija pacietīgs, un

beidzās, jo Latvijas Radio 2 un Radio Klasika vienā

viņam patika būt lielajam, stiprajam, sportiskajam

vilnī nevar skanēt...”

K ATR AM SAVS PL AUK TIŅŠ Kurts Vonnegūts traģikomiskajā stāstā Kaķa šūpu-

Tevi nekaitina cilvēki, kas neatrodas uz tava „pa-

lis raksta: „Ja jūs atklājat, ka jūsu dzīve ir bez se-

kāpiena”, jo tu viņus izproti – pats kādreiz esi gājis

višķiem loģiskiem iemesliem sasaistījusies ar kāda

cauri viņu „līmenim”. Sācis no maza punktiņa, krā-

cita cilvēka dzīvi, tad šis cilvēks droši vien ir jūsu

jis pieredzi un gudrību kā mellenes papīra turziņā,

karasa loceklis.” Jeb – latviski runājot – jūs esat

līdz tā pilna. Un, notiesātas ar pienu un cukuru, tās

vai neesat „no viena plauktiņa”. Vonnegūts, kā al-

sniedz neaizmirstamu vasaras garšas baudījumu.

laž nešpetns un ironisks, atmasko viltus „karasus”,

Lai saprastu, kāpēc attiecībās viss nenotiek tā, kā

kuru pamatā ir sabiedrības un tradīciju uztieptās

gribētos, ir svarīgi ieraudzīt, kurā „līmenī” esi tu

saiknes – šādus „karasus” veido, piemēram, darba

un kurā – mīļotais.

kolēģi, esošie/bijušie klasesbiedri un pat ģimenes

Ieva (39) atceras savas attiecības ar Gintu: „Mums

locekļi. Taču īstajos „karasos” cilvēki var nebūt

bija īsta jūtu ķīmija un dievīgs sekss. Taču pirmo rei-

saistīti nekādām ārēji loģiski atminamām saitēm:

zi mūžā saskāros ar neiedomājamu greizsirdību un

viņus vieno cita – sarežģītāka – radniecība. Pastāv

vēlmi kontrolēt katru manu kustību. Turklāt greiz-

teorija, kas balstās uz Maslova cilvēcisko vajadzību

sirdībai nebija pamata, un situāciju vēl absurdāku

piramīdu (tās pašā apakšā kā neatliekamas visiem

darīja tas, ka viņš pats bija precējies, un es, lai arī

cilvēkiem ir fizioloģiskās vajadzības, kas saistās

apliecināta kā mūža lielā mīla, biju tikai „darbdienu

ar izdzīvošanu, bet virsotnē, ko sasniedzot labi ja

vakaru un viltus komandējumu sieva”. Mums ne-

viens procents cilvēku, lielākoties radošu un talan-

sakrita politiskie uzskati, muzikālās gaumes (kaut

tīgu, – pašizteikšanās, pašrealizācijas vajadzība).

viņa iespaidā klausījos roku vairāk kā jebkad). Bet

Tā cilvēka attīstību iedala nevis piecās, bet desmit

pats trakākais – Gints vispār nelasīja. Neko! Ja nu

pakāpēs un vēsta, ka cilvēks, kurš sasniedzis, pie-

reizēm pašķirstīja kādu žurnālu, ko atrada manās

mēram, astoto „līmeni”, labas un ilgstošas attiecī-

mājās. Viņa lielās aizraušanās (kas man tīri labi pa-

bas (ne tikai mīlestības, bet arī draudzības nozīmē)

tika) bija ģitārspēle un sports. Es bieži apmeklēju

spēj nodibināt ar partneri, kurš atrodas vai nu tajā

teātri, tā ir mana kaislība, bet viņš pieteicās līdzi

pašā „līmenī”, vai – augstākais – pāris soļu zemāk

tikai uz muzikālajām izrādēm. Gods kam gods, Kau-

vai augstāk. Šo līmeni turklāt nenosaka tik daudz

pēn, mans mīļais! noskatījās vairākkārt. Arī kopā ar

sociālie, materiālie vai pat izglītības faktori (kaut

ģimeni... Pēc kāda laika pat apguva dažu režisoru

gan, bez šaubām, tie to ietekmē), cik emocionālā

un aktieru vārdus. Tomēr, neraugoties uz lielisko

inteliģence, kas attīstās dzīves laikā. Kad esi nonā-

seksu, mūsu sarunas lielākoties grozījās ap viņa in-

cis līdz spicei, viss liekais jau atkritis un esi spožs

ženiera darbu un attiecībām ar bosu, kā arī manu,

savā uzplaukumā un viedajā izpratnē par pasauli.

pēc viņa domām, ne pārāk labo uzvedību un nepa-


IEKŠĀ LILLÁ

Izrādās, vislabākās laulības ir tās, kur sieva jūt, ka ir sava vīra sekotāja, ciena viņu.


IEKŠĀ LILLÁ reizajiem uzskatiem. Palikt pie savām domām nozī-

pēc Ginta domām, nozīmē pilnībā atteikties gan no

mēja strīdu. Liels bija mans pārsteigums, kad Gints

sava viedokļa, gan gribas, pilnībā pieņemot viņējo.

skaļi pārmeta to, ko biju pārpilnām piedzīvojusi no

Un ar visu to man ne mirkli neradās šaubas, ka šis

viņa: ,,Eksistē tikai tavs viedoklis,” viņš teica. „Tu

cilvēks mani tiešām no sirds un patiesi mīl. Bet mēs

vispār neklausies, ko es saku! Tu visā gribi uzspiest

nevarējām saprasties, un mana mīlestība izdzisa.”

savu gribu.” Tas jau bija pēc tam, kad visu dzīves

Starp citu, izrādās, vislabākās laulības ir tās, kur

režīmu biju pakārtojusi sava precētā mīļākā grafi-

sieva jūt, ka ir sava vīra sekotāja, ciena viņu. Pa-

kam. Gulēt devos tikai ap trijiem naktī, kad viņš,

raugies uz mūsu pašu hokejistu sievām, kas gandrīz

pačučējis pēc seksa, devās mājās, cerībā, ka tur ne-

visu dzīvi pakārto saviem spēļu un treniņu grafiku

viens nefiksē, cikos viņš pārrodas no „vēlā darba”...

ierobežotajiem vīriem. Svarīgi, lai tev patīk, kā viņš

Pēc šī viņa pārmetuma īpaši sekoju sev, lai neuz-

runā, ko dara, kā izturas pret apkārtējiem. Un lai

spiestu, neaizvainotu (nedod Dievs, viņa klātbūtnē

nav jākaunas, ka – ak vai – atkal ko „glupu” izmul-

pieminēt kādu viņam nezināmu grāmatu vai sveš-

dējies... Kādi tur plauktiņi, ja vīrietis nav vadonis!

vārdu – tas tika uztverts kā zīmēšanās, bet, sliktā

Tu jau vari stiept roku un mēģināt savu milzu lempi

omā esot, pat kā tīšs pazemojums). Līdz sapratu, ka

uzvilkt uz augstāka pakāpiena. Bet ja pretestība un

„klausīties otra viedoklī”, „neuzspiest savu gribu”,

nevēlēšanās ir pāri taviem spēkiem?

ŠODIEN NAV VAK AR Cik labi, ka cilvēki mainās, un cik traģiski, ja tavs

par to arī nav jādomā, uz to var skatīties post fac-

tuvākais uzskata, ka nemainās gan. „Viss visu laiku

tum. Bet, jo ātrāk tu saproti, ka tev ir svarīgi vadīt

mainās,”– spriež psiholoģe Inga Štālhuta. „Šobrīd

savu dzīvi un arī garīgo izaugsmi, tu domā līdzi,

tu vairs neesi tāda kā pirms minūtes, jo šūnas jau

ko tu no sevis veido, un pie tā apzināti strādā. Tu

strādā citādi, starpšūnu šķidrums jau ir citādāks.

arī skaties, kas notiek ar partneri. Jo visu mūžu no-

Cita lieta – vai tas mainīšanās process notiek ap-

dzīvot un ciest, ka tas cilvēks nejūt, nesaprot, ne-

zināti vai neapzināti. Cilvēks var mainīties, pašam

aug tādā ātrumā, kā gribētos tev... Tad tu moki gan

to nejūtot, jo, šķiet, ka viss ir tas pats – dzīvoklis

viņu (ar kluso aizvainošanu vai atklātām dusmām),

tas pats, sieva tā pati, darbs līdz pensijai arī. Nu

gan mokies pats. Droši varam apgalvot, ka garīgās

labi, „repšikus” pret latiem samainīja, bet princi-

jeb intelektuālās izaugsmes ātrums ir viens no

pā jau nekas nemainās. Bet kāds cits apzinās, ka

svarīgākajiem kopdzīves faktoriem! Tiesa, ie-

katrs jauns mirklis ir jauna pārmaiņa. Tikai ātrums

spējams otrs atšķirīgu līmeņu cilvēku sadzīvošanas

mums katram savs. Atšķiras pat ēšanas ātrums,

variants – ka viens no partneriem ir tik vieds, ka

domāšanas, ieelpas un izelpas ātrums, kur nu vēl

viņam tas nav svarīgi. Viņam ir svarīgs klusais, rā-

garīgās izaugsmes ātrums – tas atšķiras drama-

mais, noturīgais miers. Kā McDonald’s. Tu turp aiz-

tiski! Kad tikko esam iepazinušies, tādās kategori-

iesi, skaidri zinot, ko dabūsi, un tā maizīte maksās

jās nedomājam. Nevaicājam – kāds ir tavs garīgās

tik,cik maksājusi, un būs tāda paša izmēra. Tātad

pilnveides ātrums. Un kā lai to izmēra? Tajā brīdī

visu nosaka izvēles.”


IEKŠĀ LILLÁ Savas vēlmes ir jāapzinās – tas nu nav nekāds jau-

tevi mīlēju, bet man bija bail tev to pateikt. – O,

nums. Un jāsaka otram, kā jūties, lai neizveidojas

man bija tieši tāpat...” Neej šo klusēšanas ceļu, bet

tāds Viļa Lāča romānu varoņu efekts: ,,Ak, kā es

atskaņo, ko jūti.

L ABĀK IR TĀ, K Ā TEV IR L ABĀK Inga (41) astoņpadsmit gadus klusēja un centās

jies sastapt un iemīlēt vīrieti, par kuru daudzi tei-

piedot vīram krāpšanu. Tomēr neizturēja, patei-

ca, ka mums nekas nesanāks, jo viņš ir 14 gadus

ca, kā jūtas, un aizgāja. Šobrīd, strādājot lidostā

jaunāks par mani un tikai ar pamatskolas izglītī-

apkalpojošajā sfērā, viņa ir uzaudzējusi biezāku

bu. Tomēr jau trīs gadus dzīvojam kopā, un mums

ādu: „Ja piecreiz dienā neesmu atlaista no darba

ne mirkli nav garlaicīgi.”

un nolamāta par m...u (vieglas uzvedības sievie-

Inga Štālhuta: „Kad mēs sajūtam mīlestības ener-

ti), tad var teikt – neesmu strādājusi. Bet es vairs

ģiju, to magnētu, kas pievelk, mēs esam kā mušas

nepievēršu tam uzmanību, jo tā ir katra paša

– lidojam uz gaismu un nedomājam, ko tas mums

problēma. Nesen internetā izlasīju par japāņu pē-

var dot ilgtermiņā. Tas ir tas deficīts: mušai vajag

tījumu par ūdens kristāliem, kā tie pārvēršas, ja

gaismiņu un viņa lido. Arī mēs pievelkamies uz lie-

tiek teikti labi vai slikti vārdi. Esmu pragmatisks

lāko deficītu, lielāko un tāpēc primārāko vajadzību.

cilvēks, man neder, ja „viena tante teica”, bet šis

Tu nekad negravitējies tajā virzienā, kas tev mājās

fenomens ir zinātniski pierādīts, tāpēc ticu tam.

pašai ir. Tu gravitējies uz to, kā tev trūkst. Un la-

Un, tā kā cilvēks sastāv no 70 procentiem ūdens,

bāk ir tā, kā tev ir labāk. Kurpe nespiež – ir labi!

uz sevi attiecinu tikai pozitīvi teikto. Neredzamu

Valkā to! Esi kopā ar draugiem, kas nenomāc. Dzīvo

sētiņu sev apkārt iemācījos uzbūvēt jau pirms 19

izdevīgi! Šis vārdiņš ir tik ļoti devalvēts, bet man

gadiem, kad gaidīju pirmo meitiņu un darba ko-

tas patīk. Meklē, kā tev ir izdevīgi. Es nerunāju par

lēģes nez kāpēc uzskatīja par vajadzīgu stāstīt

to asociālo sistēmu, kad cilvēks apkalpo tikai sevi

visādas šausmas par dzemdībām un grūtniecību.

un neredz, kas notiek apkārt. Bet ir svarīgi, lai tas,

Tajā brīdī sapratu, ka nevēlos neko tādu dzirdēt,

ko jūti, tevī pašā radītu labsajūtu. IZ–DEVĪGUMS.

un sacītajam atļāvu nokļūt tikai līdz neredzama-

Redzi, ko šis vārds sevī slēpj? Saņemt un dot. Ja es

jam žodziņam. Domāju, ka tā ir iedzimtā inteli-

mācēšu saprast savu izdevīgumu, es būšu vēl de-

ģence, kas ļauj neniknoties uz visādiem muļķiem,

vīgāka. Neliec citiem tev darīt labu, radi pati sev

kas lien tavā personīgajā laukā ar aizrādījumiem,

labu sajūtu! Patiesībā es taču nezinu, kas der tieši

pamācībām vai nosodījumiem. Un es zinu, ka var

tev. Varu tikai pastāstīt, kas der man. Tu pielaiko,

iegūt nezin cik augstākās izglītības un tomēr ne-

pagrozies spoguļa priekšā un, ja tas der arī tev, –

kļūt par inteliģentu cilvēku. Man gan ir palaimē-

lūdzu!” L

*Pārfrāzēts no izrādes Nāc uz manām trepēm spēlēties! nosaukuma, kas iestudēta 1967. gadā Dailes teātrī pēc Gunāra Priedes lugas Trīspadsmitā motīviem.


JAU 18. APRILĪ LASI JAUNO ŽURNĀLA LILLA` NUMURU!

www.lilla.lv


VĪRIETIS LILLÁ

SEK SS, MELI UN VIDEO M A R TA K R I VA D E FOTO: JĀNIS INDĀNS


VĪRIETIS LILLÁ

R

akstniekam un dzejniekam Rihardam Bargajam pagājušā gada nogalē klajā nākusi grāmata Tenkas , latviešu literatūrā demonstrējot unikālu rakstīšanas metodi. Pēc vienas no pirmajām publicētajām tenkām 2008. gadā dzejniece Agita Draguna iesūdzēja tiesā literatūras mēnešrakstu Karogs un portālu Delfi par godu un cieņu aizskarošu publikāciju, radot pirmo šāda veida precedentu Latvijā. Baidoties no tālākiem tiesu darbiem, Latvijas izdevniecības atteicās izdot Bargā tenku krājumu. 2012. gada septembrī tiesa Dragunas prasību noraidīja, bet decembrī interneta žurnāls Satori izdeva viņa grāmatu, kas šobrīd jau praktiski izpārdota. Mācījies pareizticīgo seminārā, ikdienā joprojām praktizē lūgšanu, tomēr no baznīcas aizgājis, jo nav spējis to savienot ar savu homoseksuālo orientāciju. Uzsver, ka tenkas viņam ir reliģiski teksti, kuros vārdi nav apzīmētāji, bet esamība. „Tenkas ir reāli notikumi no manas dzīves, kas attīrīti no liekvārdības un emocijām, atklājot pārsteidzošas sakarības par mani, kuras pats līdz tam neesmu apzinājies,” Bargais stāsta par radīto tenku metodi.


VĪRIETIS LILLÁ

Par ko tu šodien domāji?

Frīdvaldu arī šitā „uzlēcām uz galda”, un sākās

Par to, ka mani interesē ikdienišķais un nepa-

cits pilnīgi nevadāms process. (2005. gada 2. no-

tīk nekas speciāls. Tā arī radās Tenkas – izvēlē-

vembra raidījumā 100g kultūras, kuras vadītājs to-

jos vienu ikdienišķu epizodi, kurā it kā nav nekā

reiz bija Rihards Bargais, uz studiju bija aicināta

īpaša, un to precīzi aprakstīju. Visu būtisko.

dzejniece un laikraksta Diena sleju autore Agne-

Precīzi, bez viedokļa. Un tad neskaitāmas reizes

se Krivade un rakstnieks Edmunds Frīdvalds, lai

pārlasīju, ņemot nost emocijas un attieksmes,

sarunātos par to, vai rakstniekiem jābūt sociāli

lai iegūtu pašu notikuma formulu. Izrādījās,

aktīviem. Sarunas spraigumā raidījuma vadītājs

katrā epizodē ir tāds simbolisms un potence, kas

sacīja: „Es pateikšu vienu savu sociāli politiski

raksturo manu dzīvi kopumā. Reizēm rakstnieki

aktīvo lietu, kuru patiešām gribētu redzēt Latvi-

izdomā lietas, izmanto salīdzinājumus, tā mēģinot pasniegt notiekošo dažādos oriģinālos veidos, laikam jau cenšoties ieinteresēt, bet es uzskatu, ka jebkurš ikdienišķs sīkums var atklāties ļoti simbolisks. Teiksim, tenkās ir papilnam bērnības atmiņu, it kā nonozīmīgi notikumi lineārā nozīmē. Piemēram, vienā es aprakstu, ka ieslogu klasesbiedru tualetē. Klasesbiedra uzvārds ir Meilis, kas nozīmē „mīlestība”, un iznāk, ka es bērnībā meiteņu tualetē esmu ieslodzījis mīlestību. Vai nav brīnišķīga simboliska konstrukcija? Noņēmu nost lieko un atklājas sakarība.

Mūsu Vaira mums varētu sniegt vienu brīnišķīgu vairošanās paraugstundu kaut kur Doma laukumā. jā.” Viņa monologā iespraucās A. Krivade, smejo-

Tu tici, ka šis simbolisms ir nejaušs vai arī tā ir tavas dzīves formula?

ties teikdama: „Pasaki par Vairu.” R. Bargais tur-

Tagad jau šķiet, ka formula, jo visu laiku kaut kas

uztraucāmies par to, ka latviešu tauta nevairojas,

atkārtojas. Tev noteikti arī visu laiku kaut kas at-

izmirst, ka ir geju aktivitātes. Bet, lūdzu, mums ir

kārtojas, dažādos veidos. Tas izklausās pēc ezo-

prezidente ar tik brīnišķīgu vārdu – Vaira. Tad arī

terikas, bet tā tas tiešām ir. Piemēram, bērnībā

mūsu Vaira mums varētu sniegt vienu brīnišķīgu

dramatiskajā pulciņā uzvedām Pepiju Garzeķi, es

vairošanās paraugstundu kaut kur Doma lauku-

biju Brālīts. Tur bija tāda aina, kur grīda ir jūra un

mā, lai visi to redz un visiem gribas to darīt. Un

mēbeles – kuģi. Viens tāds kuģis ir galds, uz kura

lai taču visa latviešu tauta aug!” Pēc šī gadījuma

ar Pepiju vienlaikus uzlecam, un tas zem mūsu

Bargo lūdza raidījuma vadītāja vietu atstāt, norā-

svara sašķīst, mēs nogāžamies uz grīdas, un uz

dot, ka tikusi pārkāpta ētikas robeža. – red.)

pināja: „Mēs jūlija beigās un augusta sākumā ļoti

skatuves un zālē sākas nesankcionēta jautrība, nikā kaut ko vēl suflē, bet process ir jau pilnīgi

Vai tu izbaudi šīs situācijas, kad viss pēkšņi izvēršas ārprātā?

nevadāms. Kad atcerējos šo notikumu, piepeši

Toreiz pēc raidījuma braucu taksī un šausmās

atcerējos arī, ka 100g kultūras mēs ar Agnesi un

domāju: ko es esmu izdarījis. Zinu, ka ir cilvēki,

neviens vairs nesaprot, kas notiek, – režisore pa-


VĪRIETIS LILLÁ

kas domā, ka pats baigi kaifoju par tiem skan-

100 gramos raidījuma producenti man lika uzdot

dāliem, bet nav tā. Es katra tāda skandāla laikā

jau viņu sagatavotus jautājumus, kādus es pats

sev solos, ka nekad, nekad neko vairs tādu neda-

vispār nekad nejautātu. Biju reāli nelaimīgs.

rīšu un neiešu vispār ārā no mājas, sēdēšu kluss

Tā arī draugu interneta dienasgrāmatā izlasīju

kā pelīte, audzēšu ķirbjus dārziņā. Bet tad paiet

komentāru par šo raidījumu: „Rihards Bargais

kāds laiks klusuma, es atkal kaut kur aiz saviem

frīku frīks nelaimīgs.” Tolaik es domāju citādāk

ķirbjiem kaut ko klusi nopīkstos, un atkal sace-

nekā tagad, toreiz man vēl likās svarīgi, ka cil-

ļas vētra, un es atkal esmu šausmās – par ko?

vēki uz mani skatās, es varbūt kādam esmu sva-

kāpēc? kas notiek? Vienlaikus nevarētu sacīt,

rīgs tieši ar to, kāds esmu. Teicu producentēm:

ka man tas sanāk netīšām, jo tajā brīdī, kad tā

es nevaru šitā strādāt, ja nevaru runāt no se-

daru, es to it kā apzinos, tikai neredzu tajā nekā

vis. Bet vadītājas saka – neuztraucies, tu mums

slikta. Bet pēc tam ieraugu, tā kā karma. Un

tieši tāds esi vajadzīgs, tāds, kāds esi, mēs tevi

man tā nepatīk skandāli, kaut kā kopumā, jo ta-

gribam tieši tādu. Es teicu – aha! Un viņas

jos vienmēr kaut kas izskatās ļoti speciāls, kāds

teica – nē, nē, viss būs kārtībā! Šodien mani tas

nemākulīgs uzsvars, jo speciālums ir neglīts jau

vairs tik ļoti neinteresē, kā es izskatos citu acīs,

no dabas. Nu tur tēli kaut kādi speciālie arī.

bet toreiz šķita, ka jāsargā tā sava nepieskaitā-


VĪRIETIS LILLÁ

mība – nu kā tam kazlēnam pasakā. Tagad do-

baisi, bet, arī iekšēji uz sevi skatoties, ir forši,

māju, ka tos priekšrakstītos jautājumus varētu

ja ir fiksācija. Atcerēties savu bērnības iekšējo

uzdot, bet kā no sevis. Un vispār – jo vienkār-

sajūtu, kaut kādu gaišo viengabalainību, tieši to

šāks jautājums, jo labāk. Varbūt tie redaktoru

savu dziļāko būtību, un pēc iespējas uzkavēties

jautājumi nemaz nebija tik tizli, es taču varēju

šajā viengabalainībā, nu tur, kaut vai uz pus-

pats tiem piešķirt kaut kādu savu jēgu. Bet nu

sekundi, ja iespējams, vai kaut kā mirgojoši, kā

varbūt sagatavošanās laiks bija par īsu, varbūt

mirgojošā aritmija.

uztraukums par lielu, nesanāca.

Pateikt – es esmu, jā, tas ir forši, un tas ir tas, ko es daru Tenkās – kaut kā identificēju pats sevi

Kas tev patīk?

sev. Un sevis apzināšanās nemaz tik ļoti netrau-

Man patīk, ka man patīk. Var rasties iespaids,

cē nesties līdzi tai dzīves straumei, vienkārši,

ka man šausmīgi daudz kas nepatīk, un pat pa-

tajā straumē nesdamies, sāku redzēt arī kādas

šam par sevi reizēm rodas tāds priekšstats. Bet

likumsakarības.

tad piepeši satieku kādu cilvēku, mums izdodas tā sēdēt un runāt ar viņu. Un man tā patīk šī sa-

Tas nozīmē, ka Tenkas nav tikai lasītājiem veltīta literatūra, bet kaut kāda sava psihoanalīze?

jūta, ka man patīk.

Visus piecus gadus centos atcerēties un pieraks-

Taču vienlaikus varu „sacepties” uz cilvēkiem,

tīt, visu ko atceros, visādus nozīmīgos sīkumus,

kas ir labi pret mani, – tādiem, kuriem patīku,

kas atkārtojas vēl un vēl tajos dažādajos veidos.

bet redzu, ka viņiem tā patikšana nekritiska. Un

Un tā mana reliģiskā metode man deva tādu kā

tā principā ļoti ātri var nomainīties uz tikpat

nepastarpinātību ar vārdiem, jo tādā saskarē

nekritisku sliktu attieksmi. Tāpēc varu speciāli

ar Dieva Vārdu, fiziski garīgā un garīgi fiziskā,

ar tādu cilvēku sadirsties tā, ka viņš pat nesa-

veidojas arī citas attiecības ar citiem vārdiem,

prot, kāpēc es to daru. Bet man tāds savāds gan-

arī tādas diezgan nepastarpinātas fiziski garī-

darījums, it kā nekritiskā attieksme būtu atklā-

gās. Es vispār nezinu, kā var pieslēgties vārdiem

jusi savu īsto seju. Lai tad labāk par mani domā

bez šīs metodes, nevaru nevienam dot nekādu

sliktu. It kā nosodījums ir savā ziņā labāks par

padomu vai nevienu arī saprast, kā. Nu labi, es

nekritisku sajūsmu, un cilvēks zaudējot ir skais-

to tā daru, tā ir mana darīšana, bet, kā citi to

tāks, nekā svinot uzvaru. Teiksim, Šlesers vē-

dara, nav ne jausmas. Teiksim atdarinātāji. Nu

lēšanu naktī pēc zaudējuma, reāli skaistākais

nepatīk man, neērti pat kaut kā viņu vietā, ja

Šlesers, kādu esmu redzējis. Kaut kāda aizkusti-

tādi teksti izaug nevis no katras individuālās

noša vibrācija. Man vispār patīk zaudētāji, viņi

iekšas, bet uztaisa tikai to ārējo imitāciju, kaut

ir tik cilvēcīgi. Mēs taču visi visu reiz zaudēsim,

ko sacer, un to var just.

lieliska saruna, un es saprotu, cik ļoti man patīk

tas ir pamatiņš.

Kāpēc ir svarīgi redzēt būtību? Kāpēc nevar ļauties, lai tevi nes, uz kuru pusi upe plūst?

Dievs tev ir svarīgs. Tu esi pareizticīgais? Pareizticīgais un homoseksuālis, ha-ha. Sarunas vai nu par Dievu, vai pornogrāfiju. Patie-

Tīri fiziskas sevis neatpazīšanas gadījumi ir bi-

sībā esmu diezgan no baznīcas atkritis tieši šā

juši tikai pāris reizes mūžā, un tie bija tiešām

iemesla dēļ. Ilgstoši diendienā, ejot pie prieste-


VĪRIETIS LILLÁ

Mans draugs tādā ziņā ir tāds pats kā es, nekas nav jāpapildina. Viņš nav kaut kāda svešā zeme.


VĪRIETIS LILLÁ

ra un nožēlojot katru savu skatienu, nu tur kaut

un Venēras knifi, man liekas, tas pilnīgi nav

kādus džekus jūrmalā – paskatos virsū, hops,

svarīgi, kaut kāds „bulšits”. A mani interesē

grēks no skatīšanās, vienkārši paskatos virsū

raksturs: skatos sākumā uz seju. Ja seja normā-

un jānožēlo. Un tā, katru reizi nožēlojot, tik ļoti

la, tad jau zemāk. Varbūt. Es te biju vienu laiku

noguru, un paralēli tam nekas manī nemainī-

aizrāvies ar seksfilmām...

jās, ka beigu beigās beidzās spēki to nožēlot un priesteris pateica, ka heteroseksualitāte ir da-

...man šķita, ka seksfilmas skatās seksuāli cilvēki, tādi, kurus interesē sekss.

biskais grēks. Un es padomāju – nuja, hetero-

Lielākoties tur ir tie neinteresantie džeki ar ne-

seksualitāte ir dabiskais grēks, bet homoseksu-

smukajām sejām, tā ka negribas ilgstoši uz tā-

alitāte nedabiski dabiskais. Tad nu man nākas

dām skatīties. Lai gan, ja viņi ir uz to izgājuši,

nožēlot savu nedabiski dabisko, lai dabūtu da-

tas vien jau ir interesanti, tas ir džeks ekstrēmā.

biski dabisko, un tad tālāk jau nožēlot atkal to.

Bet gadās tās retās, foršās, kur var paskatīties

Šis paradokss manī kaut ko noskaidroja.

uz skaistiem cilvēkiem ar skaistām sejām. Ne-

Bet tā jau man tāda kā konceptuāla lieta gan-

vis uz kaut kādām saldajām, bet uz normālām,

drīz vai. Patiesībā nemaz neatceros, ka kaut kad

skaistām sejām. Īsi sakot, tās lielās filmēšanas

mūžā būtu kādu vīrieti tā seksuāli ļoti gribē-

kompānijas – es tā saprotu, tie aktieri tur strā-

jis, tā, ka skatītos virsū un domātu – o, gribu!

dā štatā. Kopti, smuki un nepavisam neizskatās

Varbūt bērnībā. Par sievietēm vispār nerunājot,

muļķi vai ar varu piespiesti, katrs ar savu nor-

sieviete kaut kādā ziņā man liekas kā svešais,

mālu intelekta atblāzmu sejā un savu raksturu,

kuram man sevi kaut kā speciāli jāpierāda, kaut

reāli popstāri. Un tad tur tajās filmās viņi tiek

kā jāpapildina ar to, kas man ir, bet viņai nav.

visādi kombinēti tie raksturi. Skatos kā mākslas

Ārprāts. Bet man nevajag, lai mani papildina,

kino! Atšķirība tikai tāda, ka aktieriem parasta-

un es pats nejūtu nekādu vajadzību kādu papil-

jās filmās ir kostīmi, sižets, bet šajās nav pilnīgi

dināt, es gribu mieru. Mans draugs tādā ziņā ir

nekā, un tagad diviem tādiem plikiem cilvēkiem

tāds pats kā es, nekas nav jāpapildina. Esmu kā

ir jāuztaisa filma tā, tikai ar sevi vien, sākums,

pats ar sevi, viņš nav kaut kāda svešā zeme, kas

beigas, kaut kāda attīstība pa vidu, attieksmes,

jāatklāj un jāiekaro, vai noslēpumainā dvēsele,

emocijas, daži viens otram reāli patīk, tur ļoti

kura jāatmin. Divi džeki, kas dara lietas līdzīgi,

daudz ko var ieraudzīt.

un nekādas sacensības, mierīgi un brālīgi. Veču

Tās pornodžeku sejas, reāli apgaismotākas nekā

ģēlas.

lielākajai daļai pretimnācēju uz ielas. Kaut kur

ticība tam, ka to vispār var nožēlot. Un tad vēl

nesen lasīju pētījumu, ka pornoaktieru IQ kopu-

Esmu pārsteigta par to, ka saki – seksualitāte tev ir vairāk principiāls jautājums...

mā esot augstāks par vidējo. Laikam kaut kādu

Nu jā, es nesaprotu, kā uz seksu var mēģināt

sām ņemoties ar saviem dažādajiem raksturiem.

balstīt attiecības. Tas ir, tikai uz seksu. Man

Redz, kā sanāk, ka seja ir viens no svarīgākajiem

liekas, sekss var būt un var arī nebūt, kāda at-

orgāniem, kas mani cilvēkos interesē. Tā jau pa-

šķirība, abi varianti cienījami. Ziņu portālos tie

rastajās filmās arī var redzēt cilvēku sejas, bet

rakstiņi par to, kā pievilināt, visādi tur Marsa

seksfilmās tā atšķirība, ka bez sejas pliks ir arī

iekšējo izglītību viņi tur sakačā, krustām šķēr-


VĪRIETIS LILLÁ

viss pārējais organisms, un tad var redzēt, kā tā

kuras laikā to it kā ieelpo un izelpo kopā ar Die-

skaistā seja kombinējas ar citiem skaistiem šā

va Vārdu. Tiek uzskatīts, ka Dievs ir Viņa paša

organisma locekļiem un kā tas cilvēks tur tēlo

Vārdā, un, ja Vārds ir ieelpā, tas ienāk cilvēkā,

ar visu sevi, kā kaut kāds burts, kuru beidzot

izgaismo viņa iekšieni un maina viņu – red.).

var apskatīt pilnībā un izrunāt. Diezgan neaiz-

To es varu praktizēt jebkur un jebkad  – brau-

sargāti tā, principā, un tā foršā pārliecība, ka es

cot „mikriņā”, mazgājot traukus, skatototies

skatos kaut ko nevis uztaisītu un sadomātu, bet

televizoru, skaidrā un piedzēries, kaut no rīta

kaut ko, kas patiešām realitātē notiek, kaut ko

līdz vakaram, tikai ieelpo un izelpo Dievu. Kā

īstu, tajā brīdī esošu.

teikts – lūdzies un dari, ko gribi, lūgšana pati tevi izmainīs.

Izklausās, ka tev estētika ir svarīgāka par seksualitāti.

nekonkrēta, kaut kāda iekšējā kustība. Man pa-

Izklausās, ka tu par sevi vispār neesi šaubījies vai kaunējies no savas citādības vai mēģinājis cīnīties ar savu homoseksualitāti.

tīk tieši tie raksturi, kaut kādi seksīgie raksturi.

Kā, cīnījies? Tu vispār spēj iedomāties, ko no-

Seksīgie raksturi var būt arī tekstā, es domāju,

zīmē būt bērnam padomju laukos, kurš no 10–

tekstā bez seksa. Vienkārši pats teksta raksturs

12 gadu vecuma apzinās, ka ir savādāks. Un

ir seksīgs, blakus pareizi salikti vārdi. Teik-

ka to nevienam nedrīkst stāstīt. Viņš saprot,

sim, apziņas plūsma var būt ļoti seksīga. Nevis

ka viņam vispār neviena cita nav, ka pasaulē

teksts ar sižetu, bet vienkārši nesakarīgu vārdu

nav neviena tāda kā viņš. Dzīvo ar šo domu,

rinda ar kaut kādiem seksīgiem kunkuļiem, kad

ar noslēpumu no vecākiem, no draugiem, un

tie nejauši savelkas vārdkopās. Un var intuitīvi

ir it kā briesmīgi tā dzīvot, bet tajā pašā lai-

nojaust to ķermeni, kurā šī plūsma ir bijusi, nu,

kā nē, vienkārši nevajag nevienam neko teikt,

tāds fizisks teksts tas sanāk.

un bērna prāts jau ir gaišs, neskatoties arī uz

Estētika ir kaut kāds kultūras kanons, stingrās formās kā lazdu laipa. Seksualitāte atkal ir ļoti

šādiem noslēpumiem. Un tāds puika jūtas kā

Ko pareizticība saka par tavu homoseksualitāti?

autsaiders nevis tāpēc, ka ir pusaudža īpatnī-

Es jau iepriekš teicu par to nesavienojamību,

bas, bet jau ar savu citādību fizioloģiskā līme-

nedabiski dabisko.

nī. Vienkārši kaut kāda psihofiziska apziņa. Un kā gan cīnīties pret apziņu. Tipa, tā nav

Un tad tu no baznīcas aizgāji?

izvēle. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka homoseksu-

Ne tā, ka aizgāju, vienkārši vairs negāju. Ja es

alitāte ir ētiskas dabas jautājums, bet kāds gan

gribētu atgriezties tur, man būtu jānožēlo mans

tur ētisks jautājums, ja tajā nepastāv izvēles

draugs, bet es negribu viņu nožēlot, tāpēc ma-

iespējas. Vienkārši kaut kas dots, un viss; ne-

nai grēksūdzei nav jēgas. Tā ir godīga attieksme

kādas brīvās gribas, stāv uz to, uz ko stāv. Un

pret rituālu, un rituāls ir vienīgais, kas baznī-

caur šo pašsaprotamību man arī mana citādī-

cā, manuprāt, ir lietderīgs. Tad nu vienīgais pa-

ba liekas pašsaprotama, es īpaši neuztraucos,

reizticības veids, kas man atliek, ir šī īsā nepār-

pierasts jau, un tas ir normāli. Patiesībā jau

trauktā lūgšana. (Ieelpas un izelpas lūgšana ir

neviens nevienu nesaprot un nemīl, izņemot

pareizticīgo mūku praktizēta lūgšanas tehnika,

mani.


VĪRIETIS LILLÁ

Varbūt Tenkas ir mans pēdējais darbs. Bet varbūt arī, ka nē. Sākšu rakstīt kaut kādus noirus, astoņdesmito gadu vidusskolnieču stilā


VĪRIETIS LILLÁ

Tajā pašā laikā man patīk tusēt ar hetero drau-

Kāda ir tava ikdiena pēc Tenku izdošanas? Tu raksti?

giem, ne tā, ka speciāli izvēlos, bet vēlamais sa-

Nē, es nerakstu. Pagaidām nav ne sižeta, ne tē-

krīt ar esošo. Heteroseksuālā kompānijā es esmu

mas, ne formas, nekā vispār, ko teikt. Kā jau sa-

ārpus jebkāda seksuāla konteksta, man par to

cīju, es neko nedomāju. Kaut ko klausos, skatos,

vispār nav jādomā un jāuztraucas, ko tur kurš,

kas apkārt notiek. Un pašlaik apkārt ir sniegs,

jo man virsū neviens nenāks. Un tā sanāk, ka

un man tas nepatīk.

no gejiem es slēpjos pie heteroseksuāļiem, bet un tādā veidā, neesot nevienā no komūnām, es

Varbūt ir jāiet ārā, pasaulē, meklēt sižetu, nevis jāsēž laukos un jākurina krāsns?

atrodu savu vietu nevis kā orientācija, bet kā

Jāiet ārā, jā. Jābrauc pie draugiem ciemos uz

cilvēks.

Rīgu. Tenkās esmu salicis visu, ko varēju atce-

no tiem savukārt es izvairos ar to, ka esmu gejs,

rēties, pašlaik nekas īpašs nenotiek, bet neko iz-

Ko Dievs domā par tavu homoseksualitāti?

domātu es nevaru parakstīt. Tiklīdz sāku rakstīt

Es nedomāju, ka Dievs kaut ko domā. Jo Dieva

izdomātu, tā sāku sev riebties un uzrakstītais

ārpus viņa Vārda vispār nav, nav nekāda Dieva

arī riebjas. Jo patiesībā nenotikušais liekas arī

ārpus Dieva Vārda, un Vārds pats nedomā, Viņš

nedabīgs un līdz ar to kaut kāds neglīts. Liekas,

vienkārši ir. Iekšā, tāda kā dzīvbūtne, kas tīri

visi redz – tas ir izdomāts, fū. Tā ka nezinu, ko

fiziski kaut ko izstaro un nevis simboliskā nozī-

tagad darīt. Varbūt man vajag kaut kā paplaši-

mē, bet kā kaut kāda radioaktīva lampiņa, vai.

nāt apziņu ar kādu legālu LSD, khm, khm.

Lampiņa izstaro, bet domāju it kā es. Kaut gan

Varbūt Tenkas ir mans pēdējais darbs. Bet var-

pēdējā laikā vairs nedomāju. Nevaru izdomāt,

būt arī, ka nē. Sākšu rakstīt kaut kādus noirus,

par ko domāt. Domāju, ka atkal tev te sarunāšu

astoņdesmito gadu vidusskolnieču stilā, melnus

to, par ko pašam vēlāk būs kauns.

un naivus.

Ai, nē, es te nesen tomēr domāju. Par to, ka daži kritiķi tenkās bija saskatījuši par daudz ziluma.

Ko tu domā par latviešu literatūru?

Un tad es domāju, kā viņi neredz, ka es tur seksu

Neko īpaši nedomāju, it kā jau garlaiko, bet ne-

nevis reklamēju, bet savā ziņā apsmeju un tādā

esmu arī neko daudz lasījis. Kaut kā pēc auras.

veidā it kā pazeminu statusā.

Izlasu trīs četrus dzejoļus un saprotu, ka tādā stilā veselu grāmatu lasīt man ir reāli grūti.

Vai tad, kad tu raksti tekstu, tu paredzi, kas beigās sanāks?

Iejusties kādas meitenes vai puiša emocionālajā

It kā nē, jo tas nav vēl uzrakstīts, un nevar zināt,

pietiek jau ar savu iekšējo pasauli, ko ņemties.

kā sakārtosies vārdi līdz tām beigām. Dažreiz

Es lasu jūzeru punktu Sviesta Cibā, patīk un iz-

pat liekas – kaut kādas atklāsmes sanākušas. Kā

jūtu mazvērtības kompleksu.

tenkā, kur Ērika Bērziņa iesprūst divās kleitās.

Vienubrīd pamatīgi dusmojos par Soduma per-

Pēc tam reālā dzīvē palika stāvoklī ar bērniņu.

sonības kultu, nu par to, kas pēdējā laikā „sa-

Tagad es klusībā pie sevis gaidu, kad paliks stā-

kladzināts” ap viņa Džoisa tulkojumu. Un reāli

voklī ar otru, jo tenkā ir divas kleitas, un tenkai

sāk izskatīties, ka Sodums kā tulkotājs aizēno

ir jāpiepildās pilnībā.

Džoisu kā autoru. Jo tieši Džoiss mani interesē.

pasaulē, tas prasa piepūli un uzmanību, un man


VĪRIETIS LILLÁ

Ko tas Džoiss un kā tas Džoiss. Bet ieeju veika-

slienas viedoklim, kurš nu jau kļuvis skaļāks.

lā un plauktā redzu grāmatu, un man vairs nav

Tas viņiem it kā atver acis, un viņi saka – ā, nē,

skaidrs, kas to ir sarakstījis. Un vēl par to vāku,

tas tomēr ir šis, nevis tas. Ir jau arī dažas la-

tas jau arī saslavēts, uz to paskaties un uz mirkli

bas recenzijas bijušas un ir cilvēki, manās acīs

aizmirsti par Džoisu, un nodomā – šis gaiši zi-

respektējami, kas man teikuši labus vārdus, un

lais vāks un tie burti, kas bija mākslinieks. Var-

ar tiem man savā ziņā pietiek. Es domāju, ka ir

būt vienkārši nevajag saslavēt, jo pārāk skaisti

arī cilvēki, kuri apzināti grāmatu ignorē, paužot

arī nav skaisti.

savu attieksmi tādā veidā. Arī tas ir smieklīgi,

Tu esi izvirzīts Kilograms kultūras gada balvai, vienlaikus recenziju par grāmatu praktiski nav. Ne labu, ne sliktu.

jo, kā dzied Morisejs – The More You Ignore Me, The Closer I Get. Reiz vienai meitenei teicu, ka vislabākie no tekstiem ir tie, par kuriem pēc tam vislielākais

Tas ir tik smieklīgi savā ziņā, visi tie kūleņi –

kauns. Mūsējie raksta pārsvarā tā, lai viņiem

no tiesāšanas, cauri neizdošanai līdz balvai –,

nebūtu jākaunas. Varbūt tieši tāpēc tas arī sa-

un ir diezgan liela daļa publikas, kas it kā pie-

nāk tik garlaicīgi. L


VĪRIETIS LILLÁ

RIHARDS BARGAIS TENKAS visi cilvēki un notikumi ir izdomāti un ir tikai atspulgs kādā deformētā apziņā

PAR GROZĪŠANOS I

najā kleitā iesprūda krūšu rajonā, bet sarkanajā

slavenajam literatūrkritiķim rimandam ceplim

– gurnu apvidū. tā arī sastinga ērika vienā pozā

bija tik nesamērīgi garš rihards, ka, apsēžoties

iesprūdusi, gluži kā tāda milda istabas vidū ar

pie darbagalda, tas parasti izkārās cauri visai

augstu virs galvas paceltām rokām, ar plauks-

kājstarpei un iespruka starp viņa mīksto cisku

tām trīs zvaigžņu vietā skarot trīsdesmit trīs sa-

un cieto krēslu tā, ka sanāca tamburtiski sēdēt

vas kristāla lustras dekoratīvos piekariņus, un,

virsū. reizēs, kad ceplis rakstīja savus satrieco-

domājams, stāv tā vēl šobaltdien, ja, protams,

šos grāmatu apskatus un krēslā nemierīgi trinās

nav jau mirusi no bada, slāpēm un mazkustības.

un grozījās, riharda gals berzējās gar krēsla pa-

III

matni, tāpēc bieži šīs recenzijas sanāca tik patī-

dzejnieks kārlis vērdiņš reiz aizgāja ciemos pie

kami saraustītas, bet to nobeigumi, kā likums,

dzejnieka riharda bargā, kur gandrīz nožņaudza

nedaudz izplūduši.

kritiķa rimanda cepļa bērnības draudzeni ilzi II

knusli, jo pirmais, kam mazā meitenīte, ieraugot

dzejniece ērika bērziņa patoloģiski mīlēja klei-

vērdiņu, pievērsa uzmanību, bija viņa vēderiņš.

tas, viņai ar tām bija piebāzts pilns drēbju ska-

žņaugšana bija aizgājusi pat tik tālu, ka knusle

pis, un visas derēja kā uzlietas, ne pa lielu, ne

sāka vērdiņa ķetnās gārgt, un labi vien bija, ka

pa mazu. reiz ērikai bija jāiet uz kādu literāru

laikā iejaucās draugs ceplis. pēc tam abi cīnītā-

prezentāciju, un viņa nevarēja izšķirties, kuru

ji raudāja – knusle raudāja mazajā istabiņā, bet

kleitu šoreiz vilkt, sāka grozīties un pie spoguļa

vērdiņš – lielajā. to darīdams, dzejnieks publis-

tās uzlaikot, steigā uzvilka divas kleitas uzreiz

ki visiem klātesošajiem solījās nekad nekad vairs

tā, ka uz varenā auguma tās kaut kā mistiski sa-

neiziet no mājas, ne ar vienu vairs nesatikties un

piņķerējās, un dzejniece tajās iesprūda – dzelte-

pat nerunāt, ko, protams, vēlāk nemaz neizpil-


VĪRIETIS LILLÁ

dīja, jo tusēja apkārt uz nebēdu, bet rihards bargais, kas grozījās tam visam pa vidu, kārli vērdiņu klusībā pie sevis sāka saukt par kārli vēderiņu. IV bet slampes meitenei ivetai pazariņai vispār neviens nevar pagulēt blakus, vismaz ābeļdārzā uz šaura piepūšamā matracīša jau nu noteikti ne, jo viņa visu nakti bez mitas griežas no vieniem sāniem uz otriem, uz riņķi, vien uz riņķi vien, tā, ka iegriež arī blakusgulētāju, tikai pretējā virzienā, kā zobrats zobratu, un tādā veidā viņi

PAR ANDRI BERGMANI

rakstnieks andris bergmanis padomju laikos stiloja – viņam bija dilstošie džinsi, veseli divi, un viņš tos valkāja pārmaiņus. kad vieni novalkājās netīri, bergmanis tos iemeta kaktā, pārvilka otrus un staigāja tajos, kamēr arī tie kļuva netīri, tad paskatījās atkal uz pirmajiem, kuri, kaktā guļot, bija attīrījušies, atkal pārvilka tos un valkāja, kamēr tie atkal sasmērējās, un, kad tas notika, atkal mudīgi meklēja tos otros, kaktā nomestos, tīros.

tur līdz pašam rītam nogriežas, pilnīgā vājprātā, kāds tur vairs miegs.

PAR NORU IKSTENU UN NILU SAKSU – KONSTANTINOVU

jaunais censonis nils sakss-konstantinovs mīlēja un nīda slaveno rakstnieci noru ikstenu gandrīz kā sevi pašu pilnīgi mistisku iemeslu dēļ. pirmkārt, tāpēc, ka abu vārdi sākās ar lielo N un tajos abos bija četri burti, un, otrkārt, tāpēc, ka gan uzvārdā ikstena, gan uzvārdā sakss blakus atradās skaņas KS, bet uzvārdos ikstena un konstantinovs – ST. ar noru ikstenu noteikti darījās tas pats, tikai viņas jūtas, pateicoties nila sarežģītajam uzvārdam, bija dalītākas.

PAR IR

I un R brauc autobusā, autobusā spēlē mūzika. abi sēž blakus un ilgi klusē, līdz R nenociešas un jautā, klausies, I, no kurienes tā mūzika skan, no priekšas vai no pakaļas? nevar saprast, atbild I, man jau šķiet, ka no priekšas.

PA R S I LV I J U B R I C I

latvijas labākā tulkotāja silvija brice tik daudz tulkoja grāmatas, ka pārtulkojās, iemācījās tulkot arī sapņus un beigās vispār pārvācās strādāt uz zvaigzni.

PAR TO, K Ā DAGNIJA STAĶE NOLAIDA EZERIŅU

reiz labklājības ministre dagnija staķe sarkanā bentlijā raļļoja cauri lielajam latgales tuksnesim un pa radio klausījās anekdotes par zaķīti. nonākusi tuksneša vidū, viņa ceļa malā ieraudzīja mazu ezeriņu un nolēma tajā atveldzēties, noskalot putekļus. ielīda, paplunčājās un paplunčājusies cauri dzidrajiem ūdeņiem pamanīja uz baltās grunts palielu akmeni. ko viņš tur tāds viens un melns rēgojas, visu skatu bojā, pie sevis nosprieda staķe un, tā nospriedusi, ienira, aizpeldēja līdz akmenim un izvilka to krastā. pat nepamanīja, ka zem tā atveras dziļa, pazemē vedoša (varbūt pat paša zaķīša izrakta) ala. tikai izkāpusi uz sausze-


VĪRIETIS LILLÁ

mes, viņa atskatījās un ar šausmām nokonsta-

te uz brūno punktiņu sniegbaltajā krekla klaju-

tēja, ka viss ūdens jau savērpies milzu piltuvē

mā un saprata tikai vienu – ka beidzot ir iekri-

un gāžas šajā alā iekšā. pāris minūšu laikā eze-

tis. viņa priekšā bija perfekcija. īstā perfekcija

riņš bija sauss, staķe tik stāvēja krastā un pār-

– perfekcija ar trūkumiņu.

steigta virināja skropstas, bet, līdzko caurumā satecēja pēdējās ūdens piles, žigli apmeta ap slapjajiem pleciem blūzīti, ielēca savā bentli-

PAR AINU K ARELI

jā un nodevīgi pameta nozieguma vietu, prom

reiz liepājas teātra aktrise aina karele nolēma

tālu tuksnesī.

pirms mēģinājuma iedzert. viņa iegāja kafejnīcā jānītis, paņēma ierasto pikolo un apsēdās

PAR TO, K Ā IKSS IEMĪLĒJĀS IGREKĀ

pie galdiņa. pacēla jau glāzīti un grasījās iz-

tas bija sen sen, vēl pirms visām burtiņu zupām,

sastinga. kādu laiciņu tā pasēdējusi, viņa no-

kad ikss iemīlējās igrekā, bet ikss iemīlējās igre-

lika to atpakaļ uz galda, neuzkrītoši paskatījās

kā dēļ punkta. tajā liktenīgajā dienā, kad abi

apkārt un, protams, neieraudzīja nevienu, jo

pirmoreiz satikās, igrekam mugurā bija balts

bija vēl agrs rīts un kafejnīca bija tukša. ne-

krekls, pašūts no smalka trikotāžas auduma, tik

daudz nogaidījusi un pie sevis kaut ko apsvē-

smalka, ka izskatījās gandrīz pēc balta samta.

rusi, viņa ķērās pie sava pikolo vēlreiz, taču,

viegli pūkains tas apkļāva igreka sānus un ro-

tikko pastiepa roku uz glāzītes pusi, tā atkal

kas, piedurkņu augšpusē tam bija uzšūtas ma-

atskanēja tā pati dobjā balss, kura jau uzstā-

zas kabatiņas, kas izskatījās pēc noslīdējušiem

jīgāk un skaļāk novaidējās tos pašus vārdus –

armijas uzplečiem, bet vīles nošūtas dubultā

AINA, NEDZER!! karele atkal sastinga, atkal

biezas, un tas piešķīra maigajam kreklam vīriš-

ar acīm drudžaini pašaudīja apkārt, bet tāpat

ķību. bet ne jau šo īpašību dēļ iemīlējās ikss, ikss

kā pirmoreiz, neieraudzījusi nevienu pašu, tā

taču iemīlējās dēļ punkta. sīka brūna punktiņa,

arī palika. šoreiz pagāja vēl ilgāks laiks, ka-

kas nekaunīgi bija ielauzies baltajā samta skais-

mēr drosmīgā sieviete saņēmās. atkrampēju-

tumā un iesūcies tieši virs igreka sirds. droši

sies no galdiņa malas un nolēmusi lietu tomēr

vien kāds nomaldījies tējas vai kafijas piliens,

novest īdz galam, viņa paķēra glāzīti un žigli

nejauši izšļakstījies no kādas dievadotas krūzī-

sapurināja visu tās saturu sev mutē. uz reakci-

tes. pilnīgi nesvarīgs un nevienam nevajadzīgs,

ju ilgi nebija jāgaida. – ES TAČU TEV TEICU,

kā tā beigtā kaķa galva, kurai neviens nevarēja

NEDZER!!! – pa visu kafejnīcu trešo reizi no-

noteikt vērtību, un tomēr svarīgs kā pats svarī-

vaidējās baismīgā balss, un pēc šīs reizes ka-

gākais ordenis pasaulē un vajadzīgs kā punkts

reļkinai beidzot bija gana – viņa sāka trīcēt kā

uz i – tāds viņš tur dižojās un pamazām pārvēr-

tāda apšu lapa un būtu tā trīcējusi vēl ilgi, ja

ta iksa dzīvi. abi burtiņi stāvēja uz ielas un sa-

vien palīgā vienās istabas čībās neatļepatotu

runājās, bet ikss pat nedzirdēja, ko pats saka, jo

aktieris aldis galanders, kurš dzīvoja blakus

kā apdullis skatījās te uz skaisto blondo igreku,

jānītim, un nepievērstu viņas uzmanību cau-

tukšot, taču tad izdzirda dobju, it kā no nekurienes nākošu balsi, kas novaidējās – AINA, NEDZER! aktrise ar visu glāzīti rokā burtiski


VĪRIETIS LILLÁ

rumam, ko kafejnīcas dibensienā bija izlauzuši

zīmīti. izvilka to ārā, atlocīja un izlasīja ar tēva

santehniķi un kas veda pa taisno uz galandera

roku rakstītu tekstu – MEITENES ĒDIET! KAT-

akustisko vannasistabu.

LIŅĀ IR ZUPA, BET UZ GALDA KATRAI DIVAS TRUBIŅAS.

PAR ŠLESERU

PAR BIRUTIŅU

kad šlesers vēl nebija šlesers, bet bija pavisam citā uzvārdā, viņš iegadījās vienā liepājas

liepājas svētās trīsvienības baznīcas dziedā-

metalurga baseinā kopā ar topošo dzejnieku

tājai birutiņai bija jau deviņdesmit, bet viņa

rihardu bargo, un abi pēc tam gāja arī kopīgās

joprojām dziedāja. balsi gan vecišķi tricināja,

dušās. šlesers, neko ļaunu nenojauzdams, pa-

bet toties no sirds. viņas mīļākā dziesma bija

lūdza bargajam nomazgāt viņam muguru, un

mocarta ave verum, un to viņa arī dziedāja.

bargais berza to, knapi turēdamies uz pēdējās

katru svētdienu, parasti dievkalpojuma bei-

sacelšanās robežas, un beigās gandrīz paģī-

gās. rāvās par visu vari. pērminderis centās

ba turpat dušās uz slapjās grīdas, jo praktiski

visādi pierunāt, lai takš met mieru, gadi jau,

pirmoreiz mūžā bija nokļuvis blakus tik lie-

bet viņa nē un nē, manījās tik uz balkona pusi.

lam, skaistam un plikam vīrieša ķermenim kā

reiz bija pat tā aizdziedājusies, ka pie vārdiem

šis.

EX MARIA VIRGINE neapdomīgi pārliecās pār balkona malu, pārāk strauji atliecās un tādējā-

PAR TRUBIŅU

di pazaudēja savu baravikbrūno parūku, kas,

reiz ilze patmalniece pārnāca no skolas un ko-

baznīcēnu tumsā. bet viņa tik turpināja dzie-

ridorā uzdūrās māsas elitas rakstītai zīmītei –

dāt, vecā plikpaurainā dziedātāja, notrīcināja

AIZGĀJU UZ KINO. VIRTUVĒ UZ GALDA TEV

savu visskaistāko ave verum līdz pēdējai notij,

IR ATSTĀTA TRUBIŅA. ilzei ļoti garšoja trubi-

kamēr lejā jau snaikstījās debesu parūkas pār-

ņas, tāpēc viņa naski aizcilpoja uz virtuvi un tur

steigtie.

dievišķo treļļu pavadīta, slaidā lokā pazuda

tiešām atrada trubiņu, tikai ne veselu, pusīti. otru pusīti acīmredzot bija noēdusi elita. ilze ar

tagad birutiņas vairs nav – nomira kaut kad

gardu muti notiesāja savu pustrubiņu, bet mā-

deviņdesmito gadu beigās, parūku arī paņēma

sas zīmīti saburzīja un izmeta atkritumos. mez-

kapā līdzi, un no tā laika neviens tik skaisti ave

dama viņa nejauši ieskatījās atkritumkastē tā

verum vairs nav dziedājis. un arī nedziedās, jo

dziļāk un ieraudzīja tur vēl vienu citu saburzītu

ģelo, kā saka, v šļape.


JOPROJĀM VAR IEGĀDĀTIES ARĪ IEPRIEKŠĒJOS ŽURNĀLA NUMURUS

www.lilla.lv


VIŅPUS LILLÁ

NĀKAMĀ PI E TU R A – L AT V I JA FOTO: A N NI JA PUM PU RE U N N O PER S O NISK Ā A RH ĪVA

AIJA STIK ĀNE BRISTOLĒ


VIŅPUS LILLÁ

Braucot uz interviju cauri Lielbritānijas industriālajai pilsētai Mančestrai, esmu patīkami satraukta. Tikties ar citiem latviešiem Anglijā vienmēr ir īpaši – pavērot, kā viņi iekārtojušies gan privātā, gan sociālā ziņā. Par to, ka Salfordas universitātes pasniedzēja, vairāku akadēmisko grāmatu autore un līdzautore Daiga Kamerāde, kura Lielbritānijā dzīvo jau desmit gadus, iekārtojusies lieliski, man nerodas ne mazāko šaubu, kad iebraucam vienā no Mančestras labākajiem rajoniem un noliekam mašīnu pie ne milzīgas, taču ļoti jaukas tipiskas angļu privātmājas.


VIŅPUS LILLÁ

D

aiga mūs sagaida ārpusē – pie nama

pāšanu angļu valodā, kamēr, mēs – ne tik runī-

durvīm (lai gan ir visai vēss) – un lietišķi

gās latvietes – kārtīgi izēdam siltumu sniedzo-

sveicina. Man rodas sajūta, ka esmu viņu

šo un garšīgo boršču (bez gaļas, jo Daigas vīrs ir

nokaitinājusi vēl pirms tikšanās, jo ieradāmies

veģetārietis). Abi kungi steidz slavināt latviešu

stundu pēc noliktā laika. Lai gan īsziņās sūtīju

pārtiku un demonstrē savas latviešu valodas zi-

atvainošanos un informēju par to, kur esmu,

nāšanas: „Pīīns, skābāis krējumss, sveists, au-

jūtos visai neveikli.

uuksta supa...” Pēc paprāva brītiņa sāk likties,

Vēl vairāk nokaunos brīdī, kad Daiga mūs (mani

ka līdz privātai intervijai mēs varētu arī netikt,

un manu draugu, kurš izpilda šofera pakalpoju-

tāpēc mēģinu norādīt, ka tā kā vēlētos uzsākt sa-

mus) aicina pie skaisti klāta galda uz launagu.

runu ar Daigu vienatnē. Kungi saprot mājienu un

Viss bijis gatavs norunātajā laikā, tāpēc Daiga un

dodas „pastaigā”, kas vēlāk izrādās kāda neliela

viņas izsalkušais vīrs un dēls uz mums gaidīju-

vietējā krodziņa apmeklējums – visiem labi.

ši, taču viņa tikai mierīgi un laipni saka: „Nu kā

BBC radio žurnālistu un dokumentālo program-

tad latviešu mājās bez mielasta, lūdzu visus pie

mu autoru Vinsentu Hantu (Vince Hunt) Daiga

galda.”

satika 2009. gadā, kad pašai jau bija Kembridžas

Gan mans britu pavadonis, gan Daigas angļu vīrs

doktora grāds un veiksmīga karjera Lielbritā-

uzreiz atrod kopīgu valodu un uzsāk aktīvu pļā-

nijas akadēmiskajā vidē. Nu abi izveidojuši ģi-


VIŅPUS LILLÁ

meni, kurā ir arī divpadsmit gadus vecais dēls

nam otru iepazīt tik labi, it kā kopā būtu dzīvo-

Mārtiņš. Pēc romantiskām kāzām Latvijā un

juši mūžību.

īsa medusmēneša Budapeštā, pāra pirmie divi

Savādi, bet Daiga Lielbritānijā dzīvot palika ne-

laulības gadi pavadīti, remontējot un iekārtojot

jaušības dēļ.

māju. Paši atzīst, ka šāds pārbaudījums ļauj vie-

KEMBRIDŽ A S REALITĀTE Daigai nekad nav bijis plāna braukt uz Lielbritā-

šo no pirmavota – pasniedzējs ir tas, kurš pie šīs

niju dzīvot un strādāt. Viņa vēlējās iegūt pres-

teorijas strādā, tāpēc sajūta ir, kā atrodoties uz

tižu un labu izglītību ārpus Latvijas. Pavero-

viļņa. Tajā pašā laikā pārsteidz ikdienišķā atmos-

ties iespējai studēt maģistrantūrā Kembridžā,

fēra: „Lai gan Kembridža ir tik prestiža, tajā viss

labprāt to izmantoja. Daigai jau bija Daugavpils

notiek ļoti neformāli un vienkārši. Piemēram,

universitātes maģistra grāds psiholoģijā, un viņa

pasniedzēji un studenti ģērbjas ļoti vienkārši.

bija iestājusies psiholoģijas doktorantūrā Latvi-

Es pirmajā dienā biju vienīgā, kas bija uzposu-

jas Universitātē, taču studēja arī Vācijas Hāge-

sies formālā kostīmā, jo likās, ka jāpieliek īpašas

nas Tālmācības universitātē. Skolā viņas galvenā

pūles,” Daiga smaida. „Pasniedzējus uzrunājām

svešvaloda bija vācu, un 2002.  gadā uzzinot, ka

vārdā, lielākā daļa pasniedzēju studentiem ir

uzņemta Kembridžā, Daigai bija vien trīs mēneši

viegli pieejami, varējām rakstīt viņiem e-pastu,

laika apgūt angļu valodu tādā līmenī, lai varētu

bija liels pasniedzēju atbalsts. Kad es mācījos un

nokārtot eksāmenu. Viņa pierādīja, ka ar privāt-

strādāju Latvijā, distance starp pasniedzējiem un studentiem bija lielāka.” Tomēr studentu savstarpējās attiecības ir kas pa-

„Neviens to neteiks, bet to var just – ja tu nerunā ar smalku akcentu, tad tu neesi savējais.”

visam cits. Oksforda un Kembridža ir universitātes, kur studē daudz cilvēku no augstākajiem sabiedrības slāņiem: pasaules politiskās elites, karaļu un sultānu atvases, sabiedrībā atpazīstamu cilvēku bērni. Daudzu ģimenes ir ļoti turīgas, dzimtas pārstāvji jau sešās paaudzēs studējuši šajās augstskolās. Nācās saskarties arī ar snobisku attieksmi. „Neviens to neteiks, bet to var just – ja tu nerunā

skolotāja palīdzību tas ir izdarāms.

ar smalku akcentu, tad tu neesi savējais. Tas var

Kembridža ir viena no pasaules prestižākajām

būt visai liels kultūršoks, jo Kembridžā ļoti jūt

augstskolām ar bagātu un senu vēsturi. Daiga

sociālo nevienlīdzību, kam es, dzīvojot Latvijā,

stāsta: lielākā atšķirība ir tāda, ka bieži vien tajā

pat nepievērsu uzmanību,” atzīst Daiga. „Taču

jaunos akadēmiskos materiālus var iegūt pa tie-

Kembridžā ir pietiekami daudz studentu, īpaši no


VIŅPUS LILLÁ

citām valstīm, ne Lielbritānijas, ar daudz pieticī-

aktivitātēs, kā arī apgūstot longitudinālo pētīju-

gāku izcelsmi un ne tik augstprātīgu attieksmi.”

mu metodoloģiju. Daiga atklāj interesantas deta-

Ja kādam ir vēlme sekot Daigas pēdās, tad viņai

ļas par pilna laika doktorantūras studenta dzīvi,

ir ieteikums: „Kembridžā daudz vieglāk ir ie-

kas no attāluma var šķist kā paradīze: visu laiku

stāties maģistrantūrās un doktorantūrās, nevis

var veltīt tikai darba izstrādāšanai. „Brīvība nāk

bakalauros.” Tas saistīts ar dažādo vērtēšanas

gan ar iespējām, gan ar atbildību un grūtībām.

sistēmu skolās. Studentiem jābūt ar augstākā –

Mana promocijas darba vadītājs doktors Burčels

A – līmeņa sertifikātiem visos priekšmetos, lie-

(B. Burchell) studijas doktorantūrā salīdzināja ar

la nozīme ir arī ārpusskolas sasniegumiem, tiek

bezdarbnieku pieredzi. Tāpat kā bezdarbnieki,

izvērtēta dalība olimpiādēs un tamlīdzīgi. Uzņe-

doktorantūras studenti cieš no laika un naudas

mot savukārt potenciālos maģistrus, izvērtē, ko

trūkuma un tā radītajām psiholoģiskajām un fi-

jau esi sasniedzis. Daigas pluss bija tas, ka viņa

ziskajām veselības problēmām. Tipiska dokto-

jau strādāja augstskolā un bija publicējusies.

rantūras studenta diena Kembridžā varētu būt

Pēc maģistrantūras studijām Daiga atgriezās

šāda: pamosties, piecelies, paēd brokastis, strā-

Kembridžā, lai iegūtu doktora grādu, kas bija ie-

dā pie doktora darba, paēd pusdienas (ja atceries

spējams, pateicoties iegūtajai Magdalēnas kole-

par tām vai vari motivēt sevi tās gatavot), strā-

džas stipendijai. Pēc trīs gadiem uzņēmīgā lat-

dā pie doktora darba, atkal paēd (ja atceries), tad

viete sasniedza savu mērķi, doktora darbā pētot,

strādā vēl pie doktora darba, līdz attopies, ka ir

kāda darba apstākļi ietekmē strādājošo iedzīvo-

jau vēls, un dodies gulēt ar vainas apziņu, ka tik

tāju piedalīšanos labdarības un brīvprātīgā darba

maz padarīts un vēl tik daudz jādara.”

PASNIEDZĒJA AR AKCENTU. UN K AS PAR TO? Kad doktora grāds bija iegūts, situācija Latvijā

bojusies, doties atpakaļ uz Latviju.

bija strauji mainījusies – bija iestājusies ekono-

Un tad lielas pārmaiņas notika Daigas personis-

miskā krīze. Liela daļa Latvijas augstkolās strā-

kajā dzīvē: tajā oficiāli ienāca radu bērns Mār-

dājošo kolēģu pēkšņi tika atlaisti no darba vai

tiņš, kurš kļuva par pašas dēlu, un viņa sastapa

bija spiesti ņemt bezalgas atvaļinājumus. Lai

savu nākamo vīru Vinsentu. Lēmumi bija jāpie-

gan Daigai Latvijā iepriekš bija veiksmīga aka-

ņem, balstoties uz jauno situāciju.

dēmiskā karjera, nebija skaidrs, vai būs iespē-

Pētniece bija saņēmusi darba piedāvājumu no sa-

jams atrast darbu. Tāpēc jaunā zinātniece pieņē-

vas sapņu darbavietas – Londonas Ekonomikas

ma pragmatisku lēmumu par labu neatsveramas

augstskolas, taču atskārta, ka vairs nevar mainīt

pieredzes iegūšanai – viņa izturēja konkursu uz

dzīvesvietu no Mančestras uz Londonu. „Bērns

pēcdoktorantūras vietu Mančestrā, vienā no la-

bija jāliek pirmajā vietā, es nevarēju viņu valkāt

bākajiem pētniecības centriem savā specialitātē.

pa pasauli, mainot skolas. Mārtiņam Mančestras

Sākotnēji viņa cerēja gadu pastrādāt Mančestrā

skola patīk tik ļoti, ka viņš vēlas to apmeklēt pat

un pēc tam, kad ekonomiskā situācija būs uzla-

tad, kad ir apslimis.” Puika četru gadu laikā ie-


VIŅPUS LILLÁ

mācījies brīvi runāt angļu valodā, tās līmenis vi-

Latvijas ir tajā ziņā, ka pasniedzējs nevar brīvi

ņam ir augstāks kā dažiem klasesbiedriem, kuri

pēc saviem ieskatiem mainīt programmas satu-

ir angļi. „Bērnam ir tikai viena iespēja iegūt labu

ru, pārbaudījumu veidu un vērtēšanas sistēmu.

izglītību, un diemžēl Anglijā izglītības kvalitā-

Pasniedzējiem jāievēro stingri noteikta kārtība:

te ir ļoti atkarīga no bērna vecāku materiālajām

ja vēlies ierosināt jebkādas pārmaiņas, tās jāsa-

iespējām un dzīvesvietas. Lai ietu labā skolā, ir

skaņo dažādās universitātes komisijās vismaz

jādzīvo labā (salīdzinoši dārgā) vietā. Mančestrā

gadu iepriekš. Darba vide Salfordas universitā-

es kā universitātes pasniedzēja varu to atļauties,

tē ir ļoti daudznacionāla: „Vienu gadu audito-

bet Londonā nevarētu. Dzīve tur ir nesamēroja-

rijā 120 studentu vidū bija 22 tautību pārstāvji.

mi dārgāka.”

Daudzi nāk no dažādām Āfrikas valstīm, no In-

Daiga attiecīgi meklēja darbu tuvākajā apkārtnē

dijas, Pakistānas, Ķīnas, ir bijuši arī pāris latvie-

un pieņēma piedāvājumu no Salfordas universi-

ši.” Pret sevi Daiga tādēļ, ka ir latviete, nekādu

tātes Mančestras tuvumā. Kopš 2010. gada viņa

izteiktu attieksmi neizjūt. „Varbūt kāds reizēm

tur pasniedz nopietnus priekšmetus – organi-

iepleš acis izbrīnā, kad sāku runāt ar izteiktu

zāciju uzvedību un cilvēkresursu vadību. Kem-

Austrumeiropas akcentu, taču tas ātri pāriet.

bridžā pasniedzēji galvenokārt nododas pēt-

Mums universitātē lielākā daļa kolēģu ir briti,

niecības darbam un salīdzinoši mazāk – tiešam

tomēr ir arī kolēģi no Ukrainas, Nigērijas, Vāci-

darbam ar studentiem, bet Salfordas universitātē

jas, Kipras. Kā kuriozu atceros, ka reiz man un

pasniedzēji lielum lielo daļu laika velta mācību

ukraiņu kolēģim aizrādīja, ka mēs esot pārāk

procesam – materiālu sagatavošanai, pasnieg-

strādīgi, vajagot piebremzēt,” Daiga smejas ar

šanai, studentu atbalstam. Liela atšķirība no

visām bedrītēm vaigos.

L AT VIJĀ NENOVĒRTĒTI Par spīti gana lielajai slodzei darbā, mūsu stāsta

kotnes glābšanai – par savu naudu braucot uz

varonei pietiek laika arī Mančestras latviešu sko-

skoliņu un veltot visu dienu latviešu bērniem. Šā

liņas atbalstam. Tā darbojas nu jau piecus gadus,

iemesla dēļ skolotāji bieži mainās. Gandrīz vai

un Daiga nebeidz brīnīties par tās vadītāju ne-

tabu, par ko cilvēki baidās runāt, ir vienkāršais

salaužamo entuziasmu. Mančestras latvieši iz-

fakts, ka latviešu bērni, pat skoliņā satiekoties,

veidojuši skoliņu, kas darbojas pēc brīvprātības

sarunājas angliski. Lai gan ko tur brīnīties, ja

principa, izcīnījuši bezmaksas telpas no vietējās

visi viņu draugi skolā ir angļu bērni un šo valo-

pašvaldības un meklē finansiālo atbalstu no An-

du mazie latvieši lieto lielāko daļu laika. Skoliņa

glijas, jo no Latvijas diemžēl to pašlaik nesaņem.

mēģina motivēt bērnus runāt latviski, iesaistot

Daiga atklāj, ka lielākā problēma ir tā, ka skoli-

dažādās aktivitātēs, taču finansiālo grūtību dēļ

ņas nevar atļauties algot pastāvīgus skolotājus.

no nodarbībām divreiz mēnesī latviešu skola at-

Var tikai iedomāties, cik ļoti motivētam kādam

kal pāries uz reizi mēnesī, un tas ietekmē piec-

ir jābūt, lai ik sestdienu sevi ziedotu Latvijas nā-

desmit latviešu bērnus.


VIŅPUS LILLÁ

Diploma saņemšana Kembridžā Ģimene – Daiga, Vinsents un Mārtiņš


VIŅPUS LILLÁ

„Atbalsts no Latvijas ir ļoti nepieciešams, šis ir

dību. Ļoti daudzām meitenēm vīri ir no Indijas,

tas brīdis, kad emigrācijas vilni vismaz nākotnē

Pakistānas, Āfrikas valstīm, un diez vai Latvijas

vēl varētu daļēji pagriezt atpakaļ. Ja šie bērni iz-

sabiedrība pašlaik būtu gatava uzņemt viņus un

augs bez latviešu valodas zināšanām un Latvijas

viņu bērnus.” Daiga dalās savās pārdomās arī par

mīlestības, viņi atpakaļ vairs nebrauks. Dzimu-

citu latviešu atgriešanās plāniem: „Šobrīd neiz-

ši Latvijā, bet uzauguši Anglijā, viņi būs angļi,”

skatās, ka daudzi, kuri te jau iedzīvojušies, ļoti

Daiga skeptiski raugās uz latviešu masveida at-

steigtos atpakaļ. Citādi ir ar tiem, kuri ieradušies

pakaļ atgriešanas plāniem, jo skoliņā daudz redz

nesen. Ņemot vērā to, ka te ekonomiskā situācija

jauktās ģimenes. „Jauktajām ģimenēm tas būtu

arī vairs nav tik spoža... Ja ir mazs bērns, ar ko

problemātiski, jo latviešu valoda ir viena no sa-

vienam no vecākiem jāsēž mājās, jo sūtīt bērnu-

režģītākajām valodām Eiropā, un, kā rāda pētī-

dārzā ir pārāk dārgi, to nevar atļauties, tad sāc

jumi, Latvijas sabiedrība nav iecietīga pret dažā-

rēķināt, ka varbūt Latvijā nemaz nebija tik slikti.”

DROSMĪGAS KĀZAS Daigas un Vinsenta pirmajā kopīgajā ceļojumā

milzīga –, kas gan tika apēsta pāris minūtēs.”

abi pēc tūrisma centra ieteikuma apmeklējuši

Un tas viss ar pašiem tuvākajiem 40 cilvēkiem.

Laumu dabas parku Talsu rajonā. Par šo vietu

Vaicāta, kas liekas nepierasti, dzīvojot ar angli,

gan Daiga, gan viņas topošais vīrs bija sajūs-

Daiga izskatās samulsusi: „Es viņu pārāk tuvu pa-

mā. „Ja visi latvieši būtu tik sirsnīgi, čakli un

zīstu kā personību un cilvēku, lai spētu izvērtēt,

izdarīgi kā Laumu dabas parka saimnieki Inga

vai kāda īpašība viņam piemīt kā individualitā-

un Roberts, tad Latvija zeltu un plauktu!” ie-

tei vai tāpēc, ka viņš ir anglis.” Noteikti atšķirīga

saucas Daiga. Skaistās dabas apburts, Vinsents

abiem esot ēdienu izvēle, jo Vinsam tāpat kā dau-

noteicis – tu zini, te varētu arī apprecēties...

dziem angļiem patīk izteikti asā indiešu virtuve.

Domāts – darīts, un pāris atgriezās Latvijā uz

„Mēs ar Mārtiņu viņa gatavoto nevaram ieēst, jo

kāzām. Viņi atļāvās sarīkot savu īpašo dienu,

mums kā jau latviešiem vienīgās zināmās garš-

aicinot tikai tos cilvēkus, kurus patiešām ļoti

vielas ir sāls, pipars un lauru lapa”, smejas Dai-

vēlējās kāzās redzēt un kuri neatkarīgi no rad-

ga. „Kad vīrs gatavo, viņš mums atliek atsevišķi

niecības pakāpes vai „svarīguma” spētu novēr-

ēdienu un tikai savai porcijai pieliek garšvielas.

tēt pasakaino vietu. „Gan angļi, gan latvieši –

Būdams veģetārietis, viņš ir ļoti pateicīgs par to,

visi bija tik atraisīti, jautri un mīļi! Mums bija

ka Latvija ir veģetāriešiem draudzīga valsts. Viņa

dejošana līdz trijiem rītā. Angļi bija pārsteigti,

mīļākais latviešu ēdiens ir gaileņu mērce ar kar-

ka uz kāzām nes ziedus, ka notiek sēdēšana pie

tupeļiem. Pat visdziļākajos Latgales laukos vien-

galda, ka kāzas svin vairāku dienu garumā, ka

mēr izdodas atrast kaut ko viņa gaumei.”

pirms kāzām iet pirtī. Bija ābolā košana, mičo-

Lai gan ēst gatavošana mājās tiek dalīta starp

šana, rūgts – daudz kas no latviešu tradīcijām.

Daigu un Vinsentu – kurš pirmais pārnāk mā-

Mums bija visjaukākā medus torte pasaulē –

jās, tas gatavo –, mājas tīrīšana ir līdzvērtīgi


VIŅPUS LILLÁ

Piparkūku cepšana Mančestras latviešu skoliņā

sadalīta starp visiem trim ģimenes locekļiem.

istaba, seši ir brīvais cipars, kas nozīmē, ka jātī-

Lai nebūtu strīdu un apvainošanos, ģimene ik

ra tikai viena istaba. „Tā ir godīgi, un nevienam

nedēļu (vai kad nu uznāk luste tīrīt māju) met

nav iebildumu, jo, piemēram, vannas istabu un

metamo kauliņu. Katram ciparam atbilst sava

virtuvi neviens nekad negrib tīrīt.”

AR VIENU K Ā JU L AT VIJĀ Lai gan Lielbritānijā pavadīti jau desmit gadi,

stāvji, arī pavisam veci ļaudis. No vienas puses,

Daiga nedzer tēju ar pienu un augām dienām ne-

Anglija būtu ideāla vieta, kur sagaidīt vecumdie-

sēž tik populārajos krodziņos, tomēr atzīst, ka ir

nas, taču Daiga skumst pēc Latvijas. „Anglis ne-

lietas, ko augstu novērtē britu sabiedrībā. Viena

kad nesapratīs, kā tas ir – dzīvot citā valstī, kā tas

no tām ir pozitīvā attieksme pret novecošanu –

ir – gribēt mājās... Viņš saprot, ko nozīmē ceļot,

cilvēki ir sabiedriski ļoti aktīvi līdz sirmam ve-

bet ne to, kā ir apgūt citu valodu, runāt citā va-

cumam. Latvijā cilvēki pēc 40 – īpaši sievietes –

lodā katru dienu, dzīvot citā valstī, viņš to nevar

vairs neiet sabiedrībā, jo nav, uz kurieni iet, jo

izjust.” Visvairāk Daigai pietrūkst Latvijas drau-

neviens neiet. Anglijā visur ir visu vecumu pār-

gu: „Arī Anglijā man ir draugi, taču ar viņiem


VIŅPUS LILLÁ

nav – kā angļi saka – kopīgās vēstures. Lai cik

„Visticamāk,” viņa prāto, „ģimene varētu pārcel-

gadu mēs kopā būtu pavadījuši, viņi nezina manu

ties uz Latviju, kad Mārtiņš pabeigs skolu. Pēc

personisko vēsturi, nezina, kā tas ir – uzaugt Pa-

pieciem, desmit gadiem arī Vinsents būs pensio-

domju Savienībā, pārdzīvot deviņdesmitos gadus,

nējies.” Un Daiga jau tagad ir atsākusi aktīvu sa-

kad nekā nebija.” Tāpat atšķirīgas ir gluži ikdie-

darbību ar Latvijas augstskolām un akadēmiķiem.

nišķas lietas: „Latvijā, ja vajag kādu atrast, kurš

Nesen izdota grāmata par pētniecības metodēm*,

var izdarīt kādu darbu vai pakalpojumu, pietiek

kas tapusi kopā ar autoru kolektīvu. „Kolektīvi

pāris cilvēkiem pajautāt, un kāds ieteiks kādu pa-

uzrakstījām, manuprāt, visaptverošāko un kvali-

ziņu. Šeit tā nenotiek, tas ir ļoti garš un formāls

tatīvāko grāmatu par pētniecības metodēm, kas

process. Latvijā jūtos kā zivs ūdenī.”

jebkad uzrakstīta latviešu valodā. Tas ir studen-

Veiksmīga akadēmiskā karjera, māja, ģimene un

tiem ļoti pieejams darbs, paliekošs ieguldījums

divi no patversmes pieņemti un ļoti mīlēti kaķi.

Latvijas izglītības attīstībā. Līdz šim bija mazas

Anglijā jaunās pasniedzējas dzīve ir ļoti ērta. To-

grāmatiņas, bet neviena aptveroša darba. Ar to

mēr viņas mērķi saistās ar Latviju: „Es vienmēr

ļoti lepojamies. Pirmais metiens tika pārdots pā-

esmu gribējusi sniegt ieguldījumu Latvijas attīs-

ris mēnešu laikā, un ir izdots otrais metiens. Ar

tībā un Latvijas augstākās izglītības attīstībā. Ja

akadēmiskajām grāmatām Latvijā tirgū tā notiek

man tas vēl izdotos, tas būtu tik ļoti labi!”

reti.”

Ja Daiga izlems pārcelties atpakaļ, ieguvums

Daiga ir pieprasīta Latvijā. Pagājušā gada

varētu būt arī Latvijas komunikāciju studen-

decembrī viņa vadīja lekcijas Rīgas Stradiņa uni-

tiem, jo Vinsents ar savu pieredzi BBC varētu

versitātes psiholoģijas un mākslas terapijas stu-

kļūt par pasniedzēju topošajiem žurnālistiem.

dentiem. Lielu atsaucību ieguva seminārs šīs pa-

Starp citu, vienam no saviem dokumentālajiem

šas universitātes akadēmiskajiem darbiniekiem.

raidījumiem viņš intervējis Latvijas olimpiešus

„Bija ļoti liela atsaucība, iespējams, atgriezīšos

Jāni Lūsi un Inesi Jaunzemi. „Man patīk klausī-

atkal aprīlī.”

ties viņa programmas, jo tās ir ļoti emocionā-

Un ir skaidrs, ka patiesībā Daiga Kamerāde ne-

las,” atzīstas Daiga.

maz nav prom. L

*„Ievads pētniecībā: Stratēģijas, dizaini, metodes”, 2011, autoru kolektīvs, redaktores: Kristīne Mārtinsone, Anita Pipere Foto: Annija Pumpure


ESI LILLÁ

K A S MŪS VIENO UN K A S MŪS ŠĶ IR FOTO: SHUTTERSTOCK

R Ū TA K E S N E R E


ESI LILLÁ

K

as nosaka to, kā mēs iegūstam domubiedrus, kāpēc daži kļūst par draugiem, bet vairums pēc kopīga vienojoša darba vai hobija izbeigšanās ir tikai paziņas? Kāpēc nereti mēs atklājam, ka ar sen neredzētu draugu, ar kuru varbūt bērnībā ir noslēgta asinsbrālība, tiekoties pēc ilgāka laika, tā īsti nav par ko runāt? Cik ilgi un bieži cilāsi kopīgas atmiņas?

2

#


„Es

ESI LILLÁ

laikam neprotu uzturēt ilgstošu

ar kādu kārdinošu kūciņu un pāarunāt par to,

draudzību,” atzīstas Ilze (25). Jau-

kā kuram klājas. Taču ciešās tuvības saites, kas

nā sieviete ir strādājusi vairākās

bija, strādājot vienā darbavietā, kad kopā tika iets

darbavietās, savulaik dejojusi tautas dejas, patīk

pusdienās un, vienā kabinetā sēžot, pārrunāts tik

sportot. Ilzei ir daudz paziņu, arī ar dažiem kolē-

daudz kas, tostarp arī ģimenes lietas, ir zudušas.

ģiem, kamēr strādājusi kādas ministrijas depar-

Ilze arī pēc aiziešanas no darba ir mēģinājusi uz-

tamentā, bija izveidojušās ciešākas saites, tāpat

turēt draudzīgas attiecības ar kādu kolēģi – mei-

tautas deju kolektīvā ir jutusies domubiedru vidū.

teni viņas gados, kopā pāris reižu bijušas uz teāt-

Bet... aizejot no darba, draudzība ar darbabied-

ri, satikušās un pasēdējušas kafejnīcā. Taču īpaši

riem zudusi.

daudz runājamā nav bijis un par tuvām draudze-

Nē, protams, labas attiecības ir saglabājušās! Ja

nēm abas nav kļuvušas. Tāpat pēc aiziešanas no

vajadzētu noskaidrot kādu jautājumu vai būtu

tautas deju kolektīva, kurā tiešām valdīja kopēja

kāds lūgums saistībā ar darba lietām, bijušie

brālības un ģimenes sajūta, kas nostiprinājusies

tuvie kolēģi nekad neatteiktu, būtu priecīgi sa-

dažādos koncertizbraukumos, ciešāka draudzība

tikties un pačalot, aromātisku kafiju aizkožot

ir izveidojusies tikai ar vienu meiteni.

A SINSBR ĀLĪBA UN ATSVEŠINĀ ŠANĀ S Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholo-

proti, mēs varam ar tiem identificēties citos jau-

ģijā Ivars Austers skaidro: „Tas, ka mēs atsvešinā-

tājumos, tad, ļoti iespējams, mēs no domubied-

mies no kādreiz tuviem cilvēkiem un pēc pamatī-

riem kādā vienā jautājumā kļūsim par draugiem,

gāka nesatikšanās perioda atklājam, ka mums ir

kurus vieno kopējs pasaules skatījums. Savukārt

maz kopīga, nav nekas neparasts vai traģisks. Tā

tad, ja cilvēks, ar kuru mani vieno kopēji uzskati

ir normāla situācija, jo cilvēki mainās, atšķirīga ir

kādā jautājumā (ar kuru tātad sakrīt kāda no ma-

viņu iegūtā dzīves pieredze, intereses, vērtības.

nām identitātēm), ir pilnībā atsvešināts no citām

Faktiski tas ir jautājums par identitāti, par to, kas

manām identitātēm, visticamāk mēs ar viņu pa-

mēs esam un ar ko vēlamies identificēties. Turklāt,

liksim domubiedri tikai vienā jautājumā un par

uzsver profesors, mums var būt vairākas identitā-

draugiem nekļūsim.”

tes, piemēram, latvietis un aizrautīgs putnu vēro-

Ineses (30) lielā aizraušanās ir salsa, par spīti no-

tājs. Ir situācijas, kad priekšplānā izvirzās mana

pietnajai profesijai – auditors. Cilvēki, ar kuriem

latviskā identitāte un man tuvi ir cilvēki, kas at-

viņa dejo kopā, ir forši, pēc dejām viņi vienmēr

saucas uz to. Ir jautājumi, saistīti ar latvietību,

pasēž kafejnīcā, parunājas, mazliet iedzer. „Lai

kas mūs vieno, un mēs kļūstam domubiedri. Taču

gan mēs esam ar ļoti atšķirīgu izglītību un da-

dzīvi neveido tikai nacionālie jautājumi, mums

žādu materiālo stāvokli, salsa mūs vieno un šīs

ir vēl citas identitātes. Ja domubiedri, kurus ar

atšķirības pazūd,” – uzsver Inese. Taču, pametot

mani sasaista mūsu latviskā identitāte, kaut kādā

deju kluba mīlīgās telpas, šīs atšķirības ir klāt, tās

veidā ir saistīti ar pārējām manām identitātēm,

nekur nav pazudušas. Inese stāsta, ka reiz ar vie-


ESI LILLÁ

nu no salsas meitenēm satikusies uz dzelzceļa pe-

pārlieku atšķirīgas. Izņemot tādus sīkumus kā

rona, abām bijis jāmēro stundu garš kopīgs ceļš.

saulainais laiks aiz loga un stāsti par mājdzīvnie-

„Faktiski mēs varējām runāt tikai par kopīgajām

ku nerātnībām, kopīgus sarunu tematus atrast

salsas nodarbībām, citā ziņā mūsu pieredzes bija

bija grūti.”

LĪDZĪGAIS SAPROTA S AR LĪDZĪGO Tā kā cilvēki mainās un attīstās, dažādos dzīves

pilsētiņa cilvēkiem, kuri atgriezās no kara. Bija

posmos var atšķirties tas, kura no mūsu identitā-

uzceltas mājiņas – katrā no tām bija pa desmit

tēm dominē, ir mums svarīgākā. Tas arī nosaka,

dzīvokļiem. Un tika pētīts, kā un ar ko cilvēki sa-

kādēļ mainās tie cilvēki, kuri mums ir interesanti

draudzējas. Izrādījās, ka lielais vairums, vairāk

dažādos dzīves posmos.

nekā 70 procenti, sadraudzējās ar tiem cilvēkiem,

Profesors Austers gan uzskata, ka reizēm mūsu

ar kuriem dzīvoja vienā mājā un kuru istabiņas

attiecības ar cilvēkiem nosaka pilnīga nejaušība.

bija blakus. Profesors ironiski piebilst, ka tas nav

Ir pētījumi, kas apliecina, ka ir liela varbūtība, ka

romantiski, nav cēli, bet tieši šī nejaušā atrašanās

par tavu draugu kļūs cilvēks, ar kuru esi tuvāks

blakus telpās bieži vien ir tas, ar ko sākas attiecī-

telpas nozīmē. Pagājušā gadsimta trīsdesmita-

bas starp cilvēkiem. Tiesa, ir jautājums: cik šādas

jos gados Masačūsetsas tehnoloģiju universitā-

uz kopēju telpu balstītas draudzības ir noturīgas.

tes filiālē tika veikts eksperiments – izveidota

Vai, mainoties telpai, tuvās attiecības saglabājas?


ESI LILLÁ

I. Austers uz jautājumu – vai viņa sola biedri no

vēki vienu un to pašu situāciju, piedzīvoto vai

skolas laikiem arī tagad ir viņa draugi? – atbild

redzēto uztver tik atšķirīgi. Labs piemērs ir Jau-

noliedzoši, atzīstot, ka ne ar vienu no skolas laika

nā Rīgas teātra izrāde Garā dzīve. Skatītāju acu

biedriem nedraudzējas.

priekšā atpazīstama situācija – vecu cilvēku ik-

Profesors skaidro, ka ikviens cilvēks vēlas gūt

diena, sadzīve. Tad kādēļ par to ir tik polāri vie-

apstiprinājumu savām idejām par dzīvi, savam

dokļi? Vieni saka – izrāde ir ģeniāla, citi – ka tā

skatījumam uz kultūras norisēm, vēlas tās veri-

ir ņirgāšanās par veciem cilvēkiem. Kas nosaka

ficēt. Tāpēc mēs meklējam sev līdzīgi domājošus

šādas uzskatu atšķirības? I. Austers teic, ka tas ir

cilvēkus, kas var apstiprināt mūsu pasaules re-

vesels faktoru kopums. Gan mūsu iepriekšējā pie-

dzējumu. Piemēram, noskatoties kādu teātra iz-

redze, gan atmiņas, gan spēja vai nespēja identi-

rādi, mums ir svarīgi savas izjūtas un pārdomas

ficēties ar notiekošo uz skatuves. Tieši mūsu sub-

par redzēto pārbaudīt, uzzināt, vai tās sakrīt vēl

jektīvo izjūtu, nevis objektīvās izpratnes dēļ mēs

ar kāda viedokli, vai es savās izjūtās par redzēto

uz kādu situāciju raugāmies tieši tā un ne citādi.

neesmu viens. Tā arī rodas domubiedri.

Un katram no mums ir svarīgi ar šīm sajūtām da-

Mani vienmēr ir interesējis jautājums: kādēļ cil-

līties ar citiem cilvēkiem, kas jūt līdzīgi.

M O N E Y, M O N E Y, M O N E Y... Ivetai (30) ir sena draudzene, kaimiņiene, ar kuru

Taču Ivetas draudzenei mūžīgā izmaksāšana nav

sieviete draudzējas gadiem ilgi, abām brīvi ie-

patīkama. Tāpēc Iveta zina, ja piektdienas vaka-

griežoties vienai pie otras gan pēc padoma, gan

rā ir vēlme iet vakariņās un pēc tam uz klubu, ir

praktiskas palīdzības, gan vienkārši, lai papļāpā-

jāmeklē cita draudzene. Tāpat Iveta atzīst, ka ļoti

tu. Taču pāris pēdējos gados draudzība ir atvēsi-

piedomā, par to, ko runā ar savu draudzeni. Reiz

nājusies. Iveta ir kļuvusi par galveno grāmatve-

viņa abu sarunā jūsmoja par kādu SPA apmeklē-

di kādā lielā firmā, un viņas alga ir rakstāma ar

jumu un masāžu, citkārt vienkārši pastāstīja par

četrciparu skaitli, kamēr viņas draudzene ir bēr-

iepirkšanās tūri. Taču, redzot draudzenes sarūg-

nudārza audzinātāja, kura saņem nedaudz vairāk

tinājumu un dzirdot frāzi – es jau laikam to ne-

par 200 latiem mēnesī. Jaunā sieviete stāsta, ka

kad nevarēšu atļauties –, šobrīd par šādām savām

nekad nebūtu iedomājusies, ka atšķirīgās mate-

izpriecām vienkārši noklusē. Iveta arī atzīst, ka,

riālās iespējas var atsvešināt draudzenes. Īste-

stāstot draudzenei, ka atvaļinājumā dodas kārtējā

nībā draudzenes viņas ir vēl joprojām, taču kaut

ceļojumā, un redzot draudzenes skumjo sejas iz-

kas vairs nav tā kā agrāk. Iveta teic, ka draudzene

teiksmi, jūtas pat mazliet vainīga. Un tieši šī vai-

nevar aktīvi piedalīties viņas dzīvē, piemēram,

nas izjūta par savām iespējām gandē attiecības.

kopā apmeklēt kādu dārgāku koncertu, notestēt

Iveta stāsta, ka ar draudzenēm, kuru materiālais

jaunatvērušos krodziņu vai brīvdienās aizbraukt

stāvoklis ir līdzīgs, jūtas daudz brīvāk. Atklāti sa-

uz Berlīni iepirkties. Protams, reizēm Iveta uz-

kot, arī tēmu, par kurām runāt, esot vairāk. Te

sauc draudzenei kopīgas pusdienas restorānā.

apstiprinās tēze, ka līdzīgie saprotas labāk.


ESI LILLÁ

NAK TSSARGS UN VEĻ A S MA ZGĀTĀ JA Uz sensitīvo jautājumu, vai sociālais slānis, pie

lībām. Mēs gandrīz katrs varam minēt gan pub-

kura mēs piederam un naudas daudzums mūsu

liski labi, gan ne tik labi, zināmus gadījumus, kad

maciņos arī nosaka, ar kuriem cilvēkiem mums

ir laimīgas laulības starp diviem dažādu kultūru

izveidosies tuvākas attiecības, I.  Austers atbild

vai pat rasu pārstāvjiem. Te var minēt rakstnieci

apstiprinoši. Pētījumi un statistika apstiprina,

Laimu Muktupāvelu, kas tagad ir Kota un dzīvo

ka līdzīgais labāk saprotas ar līdzīgo. Būtu vul-

Turcijā, gan rakstnieci Noru Ikstenu, kas savu

gāri teikt, ka cilvēkus šķir nauda. Kas vairumā

dzīvi ir saistījusi ar gruzīnu un dzīvo Gruziju.

gadījumā nosaka mūsu materiālo stāvokli? Tā ir

Tomēr, kā teic I.  Austers, šie laimīgie un jaukie

iegūtā izglītība un profesija, kurā mēs strādājam.

gadījumi nav vispārināmi un nekādi neatceļ to,

Savukārt izglītība un profesija var būt spēcīgs

ka statistiski vairākums laimīgu laulību tomēr

cilvēkus vienojošs faktors (bet var arī nebūt – kā

izdodas noslēgt starp vienas tautības pārstāv-

liecina LILLA` pirmās sarunu biedrenes Ilzes pie-

jiem. Turklāt šajos gadījumos pārus vieno cita

mērs). Naudas daudzums lielā mērā nosaka, kāda

identitāte – gan Laima un viņas vīrs, gan Nora

ir mūsu dzīves pieredze – vai mēs ceļojam, ap-

un Levans ir literāti.

meklējam operu un teātrus. Tā ka pareizāk būtu

Uz jautājumu – kā īsti mums kā sabiedrībai, kā

teikt, ka cilvēkus vieno nevis tas, ka tie līdzīgi

nācijai, kā kopumam saprasties, kas mūs vieno

pelna, bet tās kopējās iespējas un dzīves piere-

un saliedē – profesors atbild: „Jo plūstošākas ir

dze, kuru rada līdzīgais naudas daudzums.

mūsu daudzo identitāšu robežas, jo brīvāk mēs

Protams, tā nav universāla patiesība, un var at-

tās šķērsojam. Tad mums ir vairāk kopīgā un ir

rast vairākus pilnīgi citus piemērus. Taču LILLA`

iespējams, ka mēs sapratīsimies. Taču mums nav

konsultants apšauba, vai atsevišķus gadījumus

jābūt tuvos draugos ar visu sabiedrību – mēs bū-

var vispārināt. Ir statistiskas likumsakarības un

sim domubiedri kādā konkrētā jautājumā, refe-

jēdziens „statistiskais vairākums”. Pētnieks teic,

rendumā, vēlēšanās. Taču pārdzīvot, ka drau-

ka gadījumi, kur ir cieša draudzība starp sociālā

dzība pajūk šķietami bez iemesla, nav pamata.

un materiālā ziņā ļoti atšķirīgiem cilvēkiem, ne-

Tāpat, kā mainās mūsu identitātes un to domi-

atceļ statistiski viegli pierādāmo tēzi, ka labāk

nantes dzīves laikā, mainās cilvēki, ar kuriem

saprotas līdzīgais ar līdzīgo.

mēs atsevišķos dzīves posmos satuvināmies un

I. Austers uzskata, ka tas pats attiecas arī uz lau-

attālināmies. L


JĀ! LILLÁ

VA I VA R N O B I LDĒ T MĪ LE S TĪ B U? AIJA STIK ĀNE BRISTOLĒ F O T O : J Ā N I S R AT N I E K S


JĀ! LILLÁ

E

smu autobusā, ceļā no Bristoles uz Londonu. Ārā šodien jau atkal aukstāks, nekā ierasts – ap nulli –, kas mitrajā klimatā šķiet stindzinoši. Pa autobusa otrā stāva logu ainava daudz nemainās – zaļas pļavas, kurās ganās aitas, govis un zirgi. Man blakus aizmigusi simpātiska meitene no Tālajiem Austrumiem, kādam austiņās skan mūzika, cits skatās filmu datorā. Tikmēr es jau stundu klausos kāda pasažiera telefonsarunā. Ar izteiktu amerikāņu akcentu viņš apspriež teātra performanci. Šovs ir tapšanas stadijā, un puisis klausulē izrunā visu. Sākot ar to, ka internetā noskatījis mikrofonu par 250 dolāriem un viņa mamma kā priekšlaicīgu dzimšanas dienas dāvanu piekritusi samaksāt pusi cenas, līdz – kādu mūziku spēlēs šovā un cik liela loma tajā būs Bobija tēlam. Iespējams, tieši ar viņu tikšot atklāta izrāde. Ja es nedzirdētu, ka puisim kāds klausulē atbild, nodomātu, ka šī pati par sevi ir kāda performance – saruna, kas veltīta autobusa pasažieriem. Taču iespējams, ka mans autobusa kaimiņš ir nākamā superzvaigzne. Bristole ir Anglijā labi zināma pilsēta, no kuras nākuši daudzi talanti: mūziķi, aktieri, pat grafiti mākslinieki. Taču es dodos uz Londonu, kur satikšu vienu no latviešu izcelsmes māksliniekiem – mirkļu tvērēju burvi.


JĀ! LILLÁ

ARTĒRIJA — LONDONA Ja jau mīlestība ir tik universāla padarīšana, kāpēc to katrā tautā izrāda citādi? Kāpēc kāda velk desmit kāzu kleitas, bet cits mūžīgas uzticības solījumu apliecina ar pirkstu nospiedumiem? Kāzu tradīcijas un dažādu tautību paražas ir tikpat raibas kā pati pasaule. Lai ieskatītos šajā intīmajā notikumā caur personīgu prizmu, vajadzētu būt klāt daudzās un dažādās kāzās – tad varētu salīdzināt un spriest. LILLA` uz sarunu aicina kādu, kuram ir šāda pieredze. Viņš pabijis 22 valstīs un apmeklējis

Kāpēc kāda velk desmit kāzu kleitas, bet cits mūžīgas uzticības solījumu apliecina ar pirkstu nospiedumiem?

simtiem kāzu.

vērsās luksusa kāzu tirgum, viņš iemantojis at-

Jānis Ratnieks ir 32 gadus jauns un enerģisks

pazīstamību Eiropā un kļuvis pieprasīts – īpa-

latviešu fotogrāfs. Kopš 2009.  gada, kad pie-

ši Āzijas klientu vidū. Viņa mājvieta tagad ir


JĀ! LILLÁ

Londona, jo tā ir centrālā Eiropas artērija, no

visu savu apzinīgo mūžu – arī Latvijā viņam

kuras iespējams aizlidot uz jebkuru vietu pa-

bija pašam sava fotostudija. Tagad viņa mājas

saulē. Viņam ir iespaidīgs portfolio un iegūtas

ir Londonā. Kad Latvijā ilgāku laiku nav būts,

daudzas starptautiskas balvas. Starp citu, tieši

esot sajūta, ka viņš palicis uz otru gadu – ir sa-

raksta tapšanas laikā prestižais kāzu žurnāls

režģīti tikties ar klientiem, pasūtīt materiālus,

Grace Ormonde Wedding Style atzina viņu par

jāmaksā arī PVN par albumiem – grāmatām

Nedēļas kāzu fotogrāfu.

(atšķirībā no Lielbritānijas).

Jāņa komandas biedrs, draugs un biznesa part-

Notveru Jāni sastrēgumstundā kādā no Lon-

neris ir arī viņa paša mīlestība – sieva Inese.

donas centrālajām stacijām. Un viņam nepie-

Viņa apstrādā, retušē un līdz pilnībai mā-

ciešams laiks, lai palēninātu gaitu. Viņš ir pa-

jas studijā pabeidz to, ko Jānis iesācis, ķerot

matīgi ieskrējies – nupat bildējis kādu pāri no

mirkļus kāzās. Inese Jānim dodas līdzi, kad pa-

Honkongas un vakarā ap deviņiem desmitiem

redzēta fotografēšana kādā tālākā un eksotis-

tiksies ar viņiem atkal, lai turpinātu fotosesiju.

kākā zemē, reizēm līdzi brauc arī abu četrkā-

Un kas par to, ka ir otrdiena, ārā temperatūra

jainais draugs Džipo. Septembrī vien papildus

ap nulli un vasarīgā kāzu kleitā bildēs redzamā

kāzām Anglijā Jānis sešpadsmit reizes lidoja uz

Sendija un Kriss vēl nemaz nav precējušies? Bet

citām valstīm. Ar fotogrāfiju viņš nodarbojies

laikam jāsāk par visu pēc kārtas.

KURŠ TEIC A , K A K Ā ZU KLEITA BŪS VIENA VIENĪGA? Mēs, latvietes, augām, domādamas par to, kāda

Jāņa „personiskais rekords” ir līgava, kura uz

būs tā īstā, vienīgā kāzu kleita, bet, izrādās,

fotosesiju Itālijā ieradusies ar desmit dažādām

daudzām pasaules sievietēm šāda dilemma ne-

kāzu kleitām. Katrai kleitai bija plāns – kurā

pastāv. Jānis stāsta par kādu interesantu tradī-

vietā un ar kādu ainavu fonā tā vislabāk sapasēs.

ciju, kas novērojama pāriem no tālās Āzijas –

Nevienam fotogrāfija nenozīmējot tik daudz kā

Honkongas, Singapūras, Indonēzijas. Vēl pirms

tālās Āzijas pāriem. Labas bildes dēļ viņi ir ga-

kāzām saderinātie apbraukā vairākas sev nozī-

tavi uz visu. Ziemas tumšajā naktī pozējot uz

mīgas pasaules valstis un fotografējas kāzu tēr-

Bigbena fona, līgava trīc no aukstuma un viņai

pā pie labi atpazīstamiem objektiem. Uz kāzu

acīs riešas asaras, taču skaistuma dēļ personis-

laiku jau ir gatavs albums un fotogrāfijas pie

kais komforts tiek upurēts. Mazliet palīdz zem

sienām, kurās jaunais pāris kāzu tērpā redzams

baltās kleitas salīmētie armijai paredzētie sil-

pie Bigbena Londonā un Eifeļtorņa Parīzē. Tur-

došie plāksteri, kas darbojas astoņas stundas –

klāt katrā fotosesijā tiek vilkta cita kāzu kleita.

bet mīlestība taču sildīs mūžīgi.


JĀ! LILLÁ

Ķīniešiem ir līdzīga tradīcija kā latviešiem – līgavas izpirkšana.


JĀ! LILLÁ

PUŅĶI UN ASARAS Fantastisku bilžu dēļ līgavas ir gatavas pārspēt

sam – vismaz atmiņās – ir jābūt perfektam. Taču

sevi. Austrālieši Viktorija un Daniels Jaunzē-

Ratnieka fotogrāfijās – tomēr, tomēr! – atklājas

landē ar helikopteru lidoja augšā kalnos, jo bil-

kas daudz vairāk, kas dziļāks un patiesāks. Jāņa

des, kur viņi fotografēti pasaules virsotnē, ne-

stilu var saukt par dokumentālo, jo viņš notver

var salīdzināt ne ar ko citu. Taču mirklī, kad

to, kas notiek konkrētā mirklī. Kā burvju māks-

izkāpts no lidaparāta, līgava bailēs no augstu-

linieks, viņš mirkli apstādina. Mirkli, ko jaunais

ma sastingusi un nevarējusi pakustēties ne soli.

pāris, viņu draugi un radinieki pēc tam kāzu al-

Fotografējot Jānim nācās izmantot savu iztēli

bumā apskatīs simtiem reižu – līdz šis mirklis

un, cik vien iespējams, iemūžināt jauno pāri no

kļūs par nozīmīgu momentu svarīgajā dienā.

dažādiem skatpunktiem. Vai arī gadījums, kad

„Cilvēki, kuri paši redzami kāzu bildē, šo attē-

krievu līgava vēlas fotogrāfijas fantastiskajos

lu redz citādi, ne tā kā visi pārējie. Viņi atce-

saulespuķu laukos Francijas dienvidos. Bet, tā

ras, ko šajā mirklī domāja, kādas bija izjūtas, ko

kā meitenei bail no kukaiņiem, līgavainis nevar

tas nozīmēja tieši viņiem.” Fotogrāfs atklāj, ka

viņu nolaist zemē – visur san un dūc.

starptautisko kāzu praksē ir redzējis daudzas un

Tādi kuriozi liek aizdomāties par to, cik patiesas

dažādas pāru savstarpējās attiecības, bet neat-

ir kāzu fotogrāfijas un kādēļ mīlestība kāzu die-

karīgi no izcelsmes valsts uzreiz var pateikt –

nā tiek ietīta tik dekoratīvā iesaiņojumā. Debe-

ja pāris ļoti mīl viens otru, tad bildēt ir ārkārtīgi

sis tiek paspilgtinātas un defekti notušēti – vi-

viegli un sanāks labas bildes.

DA Ž Ā DA I S „ JĀ” Jānis bijis laulību ceremonijās no Meksikas

koja tējas ceremonija, un tikai tad jaunlaulā-

līdz Jaunzēlandei un no Norvēģijas līdz Tuni-

tie varēja oficiāli satikties. Ebreju kāzās, no

sijai. Lai kur pasaulē kāzas arī notiktu, tajās

kurām tradicionālākās iemūžinātas Londonā,

var novērot fascinējošas īpatnības un sakritī-

teju visa laulību ceremonija (arī svinības pēc

bas arī ar latviešu tradīcijām – pat ģeogrāfiski

tam) sievietēm un vīriešiem notiek atsevišķi.

attālās kultūrās. Piemēram, ķīniešiem ir līdzī-

Nozīmīga ir līgavaiņa un līgavas tēva savstar-

ga tradīcija kā latviešiem – līgavas izpirkšana.

pējā līguma parakstīšana. Sievietes šajā cere-

Tradicionālas ķīniešu ģimenes kāzās, kas gan

monijā nepiedalās.

notika Austrālijā, līgavainis Lau ar draugiem

Interesanti ir tas, cik lielu vai mazu nozīmi da-

ieradās pie savas izredzētās – Šonas – vecā-

žādu tautību kāzās piešķir ēdienam. Piemēram,

kiem. Jauneklim visdažādākajos veidos nācās

britiem ēšana ir ļoti svarīga kāzu dienas sa-

pierādīt, ka viņš ir nākamās sievas vērts, pat

stāvdaļa. Pēc salīdzinoši īsas ceremonijas baz-

veicot atspiešanās vingrojumus. Pēc tam se-

nīcā viesus aicina pie galdiņiem, kur parasti


JĀ! LILLÁ

no smalkas ēdienkartes var izvēlēties vēlamos

kur cilvēki ar maisiņiem galvās visiem rindā iz-

ēdienus. Svinības līdzinās restorāna apmeklē-

dala putrveidīgu ēdienu. Toties notiek stundām

jumam kopā ar radiem un draugiem – tikai cie-

ilgas lūgšanas, ceremonijas ar rīsiem, skaistiem,

miņiem nav jāmaksā. Viesmīļi uzklausa vēlmes,

košiem lakatiem, jaunais pāris ar basām kājām

pasniedz uzkodas, pamatēdienu un saldo. Pēc

kāpj rožu ziedlapiņās – vizuāli ļoti iespaidīgas

pāris runām un nelielas dejošanas briti dodas

kāzas.”

mājās, jo ilgi trokšņot nedrīkst. Šajā kultūrā gal-

Līdzīgi latviešu un krievu tradīcijām – arī Nor-

venais ir praktiskums un tas, lai viss būtu droši

vēģijā ir sava veida „rūgts”. Arī šīs sniegotās

un efektīgi. Turpretim indieši ēdienam piešķir

ziemas kāzās norvēģi skandinājuši glāzes, līdz

ārkārtīgi mazu nozīmi. Lai gan kāzas var ilgt

jaunais pāris Heidi un Justens vienojās skūp-

vairākas dienas un arī laulību dienā stundas ir

stā. Tikmēr teju kuriozs gadījums piedzīvots

ļoti ilgas, ēdienam piešķirta minimāla nozīme.

kādā no Francijas pilīm, kur acīmredzot nekad

Jānis stāsta: „Tradicionālās indiešu kāzās, ko

iepriekš nebija rīkotas krievu kāzas. Brīdī, kad

fotografēju Londonā, bija tāda kā zupas virtuve,

Lioras un Aleksandra viesi sāka saukt „rūgts” –


JĀ! LILLÁ

kā jau var nojaust, saceļot kājās visu pili –, tās

fotografētas Londonā, netālu no Haidparka.

īpašnieks satraucās, nesaprotot, kas nav kārtībā

Irāņi esot vieni no sirsnīgākajiem un jaukāka-

un ko viesi pieprasa. Viņš izsūtīja pie galdiem

jiem cilvēkiem. Jānis stāsta, ka viņu ceremoni-

viesmīļus ar degvīna pudelēm, domādams, ka

jā būtiska nozīme bijusi simboliem. Piemēram,

ciemiņi pieprasa dzeramo.

solījumu dod pie galda, uz kura atvērts Korāns.

Apmeklējot simtiem kāzu, Ratnieks iemanījies

Galds ir bagātīgi klāts ar dažādiem saldumiem,

pāris minūšu laikā, ieraugot viesus, noteikt,

kas simbolizē pārticību jaunajā ģimenē. Tikmēr

kurš pirmais piedzersies un sāks taisīt jokus.

Meksikā gluži vai Mežonīgo Rietumu stilā jāvār-

Daudzās kultūrās gan alkoholu nelieto nemaz

du apstiprina ar pirkstu nospiedumiem. Tveicē

– tas nav manīts indiešu, pakistāņu, ķīniešu

tapa skaistas fotogrāfijas apburošam jauktajam

kāzās. Kā vienas no jaukākajām Jānim atmiņā

pārim – meksikānietei Marijai Elēnai un aus-

palikušas irāņu Bizhana un Lindas kāzas, kas

trālietim Endrū.

KAD TORNIS GĀŽAS JEB LUKSUSA AIZKULISES Interesanta un atsevišķa stāsta vērta ir piere-

frizūra bija gatava, atklājās, ka līgava nezina,

dze ar kāzām Āfrikas valstī Tunisijā. Līgava

kā uzvilkt smalko, Francijā pirkto kāzu kleitu.

fotogrāfu atrada internetā. Dodoties uz šo val-

Lai gan kleitai līdzi no Eiropas bija atbraukuši

sti, Jānim nebija pārliecības, ka viņu vispār lai-

arī divi ģērbēji, uz ģērbšanu viņi nebija iera-

dīs pāri robežai, jo nebija nokārtotas nedz ne-

dušies. Visbeidzot arī tērpa uzvilkšana prasīja

pieciešamās vīzas, nedz citi dokumenti. Taču

vairākas stundas. Pašas kāzas līdzinājās krāš-

līgavas ģimene izrādījās ļoti ietekmīga un, sa-

ņam festivālam ar skatuvi, uz kuras uzstājās

gaidot Jāni lidostā, noslēpumainā kārtā viņam

grupas Gipsy Kings līdzinieki. Līgava drīz pār-

palīdzēja tikt pāri robežai. Tikmēr pašas kāzas

ģērbās īsā minikleitā, jo kāzu tērpā nebija ie-

pamatīgi aizkavējās, jo turīgās ģimenes atva-

spējams padejot.

sei bija jāizskatās nevainojami, un reizēm šādu

No visiem klientiem par vissirsnīgākajiem Jā-

efektu nemaz tik viegli un ātri panākt nevar.

nis atzīst īrus, kuri vienmēr pārvaicās, vai fo-

Kāzām bija jāsākas pulksten piecos vakarā, bet

togrāfam viss ir kārtībā un vai ir vēl kas, ko

vēl pulksten septiņos frizieri pūlējās nostipri-

viņi lietas labā var darīt. Savukārt dzīvesprie-

nāt līgavai uz galvas esošo frizūru – milzīgu

cīgākie un jautrākie ir jamaikieši, kuri ir lieli

torni, kam diemžēl bija tendence gāzties. Par

dejotāji un dzīves mīlētāji. Pirms ceremonijas

stiprinājumu kalpoja stieple, kas bija pielīmēta

jamaikiešu puiši iestudē dejas, skatoties You

pie pieres un nomaskēta ar tonālo krēmu. Kad

Tube video.


JĀ! LILLÁ

Kāzām bija jāsākas pulksten piecos vakarā, bet vēl pulksten septiņos frizieri pūlējās nostiprināt līgavas frizūru.


JĀ! LILLÁ


JĀ! LILLÁ


JĀ! LILLÁ

SK AISTĀ TER APIJA bija

ne ir citāda, atšķirīga no Rietumeiropas. Es jau

2008. gadā, kad viņi salaulājās Sv. Jāņa baznīcā

nesaku, ka tā ir viņu vaina, viņi vienkārši tā ir

Rīgā. Ceremonijai lielas svinības nesekoja. Pēr-

skoloti.” Un viņš paskaidro – ja angļu fotogrāfs

nā gada novembrī ģimenei pievienojās meitiņa

iepriekš nebūs piekritis fotografēt kādu kon-

Olīvija, tādēļ ziema pārsvarā šogad pavadīta

krētu lietu vai notikumu, tad to arī nedarīs. Vi-

Latvijā. Taču jau pavasarī abi atgriezīsies Lon-

ņiem nav raksturīga spēja aizdegties un ļauties

donā, lai atsāktu intensīvu darbu. Šoreiz gan

mirklim, „sekot” labākai bildei atkarībā no gais-

būs jāmeklē lielāks dzīvoklis. Pēc meitas pie-

mas, starojuma un noskaņojuma. Jānis ar savām

dzimšanas mainījies esot pilnīgi viss – nekam

bildēm prot pārsteigt nesagatavotos klientus,

citam, izņemot mazo brīnumu, vairs netiek pie-

taču darbs ir atklājums arī viņam pašam, jo –

šķirta liela nozīme, smaidot saka kāzu fotogrāfs.

izrādās – kāzu fotogrāfija zināmā mērā kalpo kā

Viņš vēlas pēc iespējas vairāk laika pavadīt ar

terapija. „Katrās kāzās, kurās esmu un piedalos

Olīviju un priecājas par iespēju visai pamatīgi

laulāšanas procesā, es patiesībā atkal un atkal

piedalīties viņas audzināšanā. Ģimenes pieau-

izdzīvoju savas kāzas. Ik reizi, lai gan pats blan-

guma dēļ šogad cerības uz Jāņa bildēm ir tikai

dos pa pasauli, domāju par savu sievu Inesi un

Eiropas klientiem: „Tālāk par Itāliju in Franciju

atkārtoju solījumu, ko esmu devis viņai. Un tā

es nebraukšu.”

katru nedēļu, citreiz pat vairākas reizes. Tas ir

Jānis teic, ka viņam kā latvietim ir daudz priekš-

gandrīz vai kā... Nu tā... domāju, ka daudziem

rocību, strādājot Londonā: „Mūsu darba izprat-

vīriešiem un sievietēm tas nāktu par labu.” L

Pašam

Ratnieku

pārim

īpašā

diena

w w w. j a n i s r a t n i e k s . c o m


G ADŽE TI LILL Á

VIEDUM S MIKUS KARLSONS


GLAI LDLŽÁE TI EI VA L I LDLSÁ

Nesen medijos pazibēja ziņa, ka šogad beidzot gudrie telefoni jeb viedtālruņi pārdošanas apjomos pārsniegšot parastos mobilos telefonus. Pasaule dodas vieduma virzienā. Arī tehnika to dara. Tikai jāsaprot, kurā brīdī un cik tālu lietas kalpo mums, un kad mēs sākam kalpot lietām. Palūkosimies uz mantiņām, kuras var mums atvieglot dzīvi un padarīt to krāsaināku tiešā un pārnestā nozīmē. Svarīgi, ka visi šie tehnikas nieciņi ir nelieli, ērti un vienkārši savā lietošanā. Starp tiem atradīsies gan lietas dzīves baudītājiem, kuri augstāk par visu vērtē komfortu, gan ašajiem mirkļa tvērējiem, gan arī vienmēr un visur sasniedzamajiem mobilajiem cilvēkiem.

Turpinājums

2

#


G ADŽE TI LILL Á

ROLLEI INNOCUBE

Ja nu ļoti, ļoti vēlies rādīt bildes un video no planšetes vai viedtālruņa KAM: gan aizņemtai māmiņai, kura vēlas bēr-

mantiņa ir neliela, tikai tāds 45x45x46 mm kubs,

niem parādīt multenīti, gan ceļojošam biznesa

kura svars ir 129 grami. Plaukstā paņemams

cilvēkam, kā arī kompānijas dvēselei, kas mīl

nieciņš, kurš var projicēt attēlu ar diagonāli 60

improvizēt.

collas, vai veseli 1,5 metri. Attēla izšķirtspēja ir 640x480 pikseļi, kontrasts 800:1, bet spilgtums

Ar ko jūs fotografējat visbiežāk? Domāju, tas ir

35 ANSI lūmeni. Pietiks tieši tādām vajadzībām,

vai nu viedtālrunis, vai arī planšetdators. Tāda

lai draugu kompānijai vai arī darba kolēģiem

šobrīd pasaulē ir lietu kārtība. Par laimi, attē-

parādītu svarīgas bildes, videomateriālus vai arī

li, kurus var uzņem ar portatīvajam iekārtām,

prezentētu kādu projektu vai tabulu. Pie telefo-

ir salīdzinoši labas kvalitātes. Taču aplūkot at-

na vai planšetes projektors pieslēdzams ar micro

tēlus vai skatīties video telefona ekrānā nemaz

HDMI savienojumu, un iebūvētais akumulators

nav patīkami. Un tieši tad var noderēt manta, ko

ļaus to lietot divas stundas bez pārtraukuma.

sauc par pikoprojektoru. Vācu kompānija Rollei,

Būs pieejamas divas projektora versijas: atturīgi

viena no vecākajām fototehnikas ražotājām, pie-

sudrabainā krāsā par aptuveni 300 eiro un krā-

dāvā versiju par projektoru – Rollei Innocube. Šī

sains kā Rubika kubs, kas maksās 330 eiro.


G ADŽE TI LILL Á

NOKIA LUMIA 520

Viedtālrunis, kuru ir vērts gaidīt un aplūkot tuvāk KAM: tiem, kuri augstāk par visu vērtē kvalitāti

lis Nokia Lumia 520. Kāpēc? Nav mazsvarīgi, ka

un vienkāršību, kā arī nebaidās mainīt ierasto

aparāts maksās vien 145 latus. Un tas nav daudz

lietu kārtību un ir atvērti jaunām iespējām.

par telefonu, kura kvalitātes ir labā līmenī. Arī jaunuma Windows Phone 8 operētājsistēma ir ļoti

1879. gadā Marks Tvens, atsaucoties uz izska-

žigla un atsaucīga. Nav mapju, iestatījumu jūk-

nējušām baumām, nosūtīja telegrammu izdevu-

ļa. Toties ir latviešu valoda, ir bezmaksas kartes

mam The New York Journal, kurā informēja, ka

ar navigāciju latviešu valodā, ir Wi-Fi, ir 8 GB

ziņojums par viņa nāvi ir stipri pārspīlēts. Pē-

atmiņa, kuru var paplašināt ar 64 GB atmiņas

dējā laikā līdzīgā situācijā bija somu telekomu-

karti. Daudzi sūdzas, ka nepietiekot aplikāciju.

nikāciju milzis Nokia. Arī par Nokia var teikt, ka

Taču pēdējā pusgada laikā viss ir uzlabojies. To-

sliktākais jau ir aiz muguras. Kompānija pama-

ties šajā tālrunī ir skārienjutīgais ekrāns, kurš

zām sāk atgūties, uz to norāda arī jauno viedtāl-

saprot pieskārienus arī ar cimdā tērptu roku vai

ruņu modeļu skaita pieaugums. Daudziem, kuri

skaisti manikīrētiem nagiem. Latvijā telefons

vēlas sev jaunu viedtālruni, varētu patikt mode-

parādīsies laikā no aprīļa līdz jūnijam.


G ADŽE TI LILL Á

PHILIPS HUE

Ar saprātu apveltītas spuldzes jūsu mājai KAM: cilvēkiem, kuri vēlas apvienot komfortu un

būs tās gaisma. Patīk saulriets pie jūras, kuru

neatkārtojamu gaismas dizainu ar modernāka-

esat nobildējis? Lūdzu, izvēlieties fotogrāfijā to

jiem tehnikas risinājumiem.

krāsas toni, kuru vēlaties, un ar aplikācijas palīdzību lampām tiks dota komanda spīdēt jūsu

Viens no modernākajiem vārdiem ir vārds

saulrieta toņos. Turklāt lampu skaits mājā var

‘vieds’. Mums ir viedas veļasmašīnas, viedi tāl-

būt gandrīz neierobežots. Pie viena Philips Hue

ruņi, viedi televizori... Viens no jaukākajiem

kontroles bloka var pievienot līdz pat 50 lam-

šāda vieduma paraugiem ir Philips jaunās spul-

pām. Šobrīd iegādāties Latvijā šo mantu vēl ne-

dzes Philips Hue. Šīs lampas ir apveltītas ar bez-

var, taču jau tuvākajā laikā tas mainīsies. Sāku-

vadu tīkla adapteru, kas ļauj tās kontrolēt ar

ma komplekts, kurš sastāv no bezvadu vadības

viedtālruņa, datora vai planšetes aplikācijas/

bloka un trīs lampām, maksā 199,95 USD. Papil-

programmas palīdzību. Turklāt kontrolēt jūs

du lampa – 59,95 USD. Vadīt gaismas spēli var

varat ne tikai spilgtumu vai to, kad un kur kāda

no Apple viedtālruņiem un planšetēm, Android

no šīm lampām ieslēgsies, bet arī to, kādā krāsā

iekārtām un Windows Phone 8 telefoniem.


G ADŽE TI LILL Á

O LY M P U S X Z-1

Fotoaparāts, kurš kabatu uz leju nevelk KAM: Mirkļa tvērēju un ceļotāju uzticams pava-

nīga bēdu leja. Taču pirms pāris gadiem manās

donis, kurš spēs fiksēt tieši to, ko redzēs saim-

rokās nonāca maza kamera Olympus XZ-1, ku-

nieka acis. Turklāt praktiski ikvienā situācijā.

ras galvenais trumpis bija ļoti gaišā optika. Tā ļaus bildēt arī sliktā apgaismojumā un tēli foto-

Par spīti viedtālruņu un planšetdatoru esamī-

grāfijās būs asi un saprotami. Nupat parādījies

bai, cilvēkiem joprojām patīk iemūžināt mirkļus,

arī aparāts Olympus XZ-10, kurš ir labo tradīciju

izmantojot fotoaparātu. Es to daru to ar prieku.

turpinātājs. Ir gaiša optika. Ir jauns attēla proce-

Darba vajadzībām viss ir skaidrs. Ņemam statī-

sors TruePicVI un skārienjutīgs ekrāns gan attēlu

vu, kārtīgu spoguļkameru, trīs objektīvus un –

aplūkošanai, gan kameras vadībai. Kameras iz-

uz priekšu. Taču, lai cik liela būtu mana mīles-

vēlne ar mums sazinās latviešu valodā. Ja ir vēl-

tība fotografēt, es nevēlos ceļojumā stiept līdzi

me fotogrāfijas uzreiz padarīt pieejamas citiem,

vairākus kilogramus smagu dārgu un arī trauslu

tad noderēs Eye-Fi vai Flash Air atmiņas karte,

tehniku. Bet mazās kameras jeb „ziepju trauki”

lai augšupielādētu materiālus interneta vietnēs.

grēko ar attēla kvalitāti. Labā apgaismojumā viss

Latvijas veikalos šis jaunums, kurš maksā ap 280

vēl ir normāli, bet vakarā vai naktī iestājas pil-

latiem, nonāks jau tuvākajā laikā. L


KOŠUMS LILLÁ

Jauns brīnums parādījās FOTO: K ARLĪNA VĪTOLIŅA

S T I L S : I E VA PĀ R U P A ( B L O W )

K AMERA: ANDREJS VERHOUSTINSKIS

VIDE: WUNDERKIND C A STING AĢENTŪR A

DZIE SM A NO ALBUM A ZIEDONIS.L ĀCIS. SIE VIE TE S A K T R I S E U N D Z I E D ĀTĀ J A : A G N E S E J Ē K A B S O N E ( L I E P Ā J A S T E ĀT R I S ) GRIMS: JEĻENA K ANUK A ( DZINTREK S )


TĒRPI NO VEIK AL A BLOW: BALENCIAGA, L ANVIN, TOM FORD FOR YSL, GIANNI VERSACE, GIORGIO ARMANI

KOŠUMS LILLÁ

2

#


KOŠUMS LILLÁ

3

#


KOŠUMS LILLÁ

5

#


KOŠUMS LILLÁ

4

#


KOŠUMS LILLÁ

6

#


GR AND LILLÁ

VĀG NER A DR AIVS I E VA R O Z E N TĀ L E , 1 0 0 G K U LT Ū R A S


Š

GR AND LILLÁ

ķiet, nekad īpaši neesmu mīlējusi Riharda

gaitnieks un dziesmu aranžētājs), viņš tic ķīmi-

Vāgnera mūziku. Vēl jo vairāk agrā jaunī-

jas visvarenībai mūsu organismā. Tieši ķīmisku

bā, kad, atbildot uz Fransuāzas Sagānas

procesu dēļ mēs sarkstam, notrīcam, jūtam bau-

melodrāmas Vai jūs mīlat Brāmsu? jautājumu,

du un tamlīdzīgi. Arī skaistāko un nelaimīgāko

uzreiz teicu – jā! Brāmss ir īsts. Brāmss ir mīlē-

mīlētāju (uzreiz aiz Romeo un Džuljetas) – Izol-

tājiem. Patiess, emocionāls, dziļš un vienkāršs.

des un Tristana pievilkšanos un mīlas ciešanas

Bet Vāgners? Ko jūs! Sadomātas kaislības, pom-

radīja burvju dzēriens, ko Izoldes māte bija sa-

pozs vēriens, smieklīgs, samākslots vācu epo-

gatavojusi meitas kāzu notikumam. Dzērienu

su varoņu patoss, inscenētas jūtas un biedējošs

kopā ar Izoldi izdzer viņas nākamā vīra draugs

skanējums. Vēl ņemot vērā viņa mūzikai vēlāk

un vasalis Tristans, un aizsākas traģiskais mī-

piekarināto nacistu mīlestības etiķeti, ko vēl

lasstāsts. Pret ķīmiju mēs esam bezspēcīgi. Tajā

paspilgtina komponista antisemītiskie izlēcieni

brīdī, kad, skanot Vāgnera mūzikai, iekšējie or-

pret saviem ebreju kolēģiem... „Vāgners piestāv

gāni savilkās neatrisināmā spriegumā, gar acīm

dzīvi nepiepildījušiem dīvaiņiem, ambicioziem

nomirgoja satumsums, Tristana un Izlodes tēli

tipiem, kas neprot saredzēt skaistumu vienkāršās lietās,” aptuveni tā es izpaudos līdz reizei, kad uz čerkstošas, nospēlētas skaņuplates Mūzikas akadēmijas fonotēkā mācību nolūkos diriģējumā nācās noklausīties Vilhelma Furtveng­ lera diriģēto Tristana un Izoldes Mīlas nāvi / Liebestod – Izoldes fināla dziedājumu pie mirušā Tristana. Tas bija graujošs, neaprakstāms efekts pat nenobriedušam prātam: izdzirdēju izslavēto „Tristana akordu”, kas mēģina rast risinājumu, bet nonāk līdz tam vien operas beigās, nebeidzamas melodijas, kuras vijoties tiecas noslēgties, bet to nespēj, harmoniju maiņas,

Tas bija graujošs, neaprakstāms efekts pat nenobriedušam prātam: izdzirdēju izslavēto „Tristana akordu”.

krāsas – jutos tā, it kā tiktu ņemta nost kāda daļa no manas fiziskās būtības, bez kuras ķer-

sajuka ar savas dzīves priekšstatiem, – tajā brī-

menis nevar eksistēt. Tādas gluži fiziskas, vel-

dī es apjautu, ka Vāgners ir īsts ģēnijs. Ka visa

košas sāpes, kuras pārtop ilgās, kādas citkārt

šī vājprātīgā ažiotāža ap viņa mūziku, personī-

provocē īpaša mūzika, īpaša dzeja un kādi ne-

bu, viņa piekritēju svētceļojumi uz komponista

aizmirstami personiskās dzīves notikumi. Vilk-

pilsētu mūzu Baireitu notiek tāpēc, ka Vāgneru

mi pēc kaut kā nesasniedzama vai vienkārši ne-

vienkārši nav iespējams ignorēt un no Vāgnera

iegūstama. Tristana mūzika toreiz man šķita

nav iespējams izvairīties, ja vien esi piederīgs

kā mīlestības transformācija skaņās. Lai arī tā

pie Eiropas kultūras. Pat tad, ja mūzika jūs ne-

būtu visur klātesošas ķīmijas izraisīta. Kā reiz

interesē vispār, ar Vāgneru nāksies saskarties,

man teica atraktīvs, talantīgs angļu komponists

skanot Valkīru lidojumam mobilā tālruņa signā-

Džons Metkāfs (starp citu, Pītera Geibriela līdz-

lā vai dodoties uz labu kino, kur itin bieži skan


GR AND LILLÁ

Vāgners. Bet, ja dzīvojat Rīgā, būs grūti izvairī-

belunga gredzens). Īpaši šogad, kad pasaule svin

ties no vēsturiskās Riharda Vāgnera ielas Vecrī-

Vāgnera 200 gadu jubileju, mums Latvijā jābūt

gā, nepamanīt lielo plakātu pie Operas, kas tieši

laimīgiem, ka viņš, lai arī pavisam neilgi, tomēr

tagad aicina apmeklēt Reinas zelta izrādes (tā ir

reiz savā darbībā pieskāries arī Rīgai.

pirmā opera no Vāgnera četru operu cikla Nī-

ĢĒNI JA VĒRIENS VAI LIELUMA MĀNIJA? Kādēļ tieši Vāgners sasniedzis tādu kulta

Personības starojums, spēja uzrunāt ar pārcil-

personas statusu, par kādu varētu sapņot pat

vēka sparu, varbūt pat dažkārt radīt ilūziju par

atzīta mūsdienu popzvaigzne? Kādēļ ne citi

savu ģenialitāti – to taču mēs apbrīnojam, kad

romantiskās mūzikas varoņi, piemēram, operu

ikdienā cīnāmies ar rutīnu, nogurumu, cenša-

komponists Džuzepe Verdi, kuram taču arī šogad

mies saņemties un paveikt kaut ko svarīgu. Ja

ir 200 gadu jubileja? Protams, arī viņam ir savi

esi pārcilvēks, tad tie ir nieki!

uzticīgie sekotāji, tomēr Vāgnera kults ir īpašs.

Vāgnera sekotājiem Latvijā noteikti ir vēl kāds

Kādēļ katru gadu viņa sekotāju pulki, fani – ja

gluži psiholoģisks iemesls ļauties šim kultam,

vēlaties –, dēvēti par vāgneristiem, dodas savos

un tās ir mazas nācijas alkas pēc plašuma, tā-

pielūgsmes svētceļojumos uz Baireitu? Kādēļ arī

lēm un horizonta – kā reāls Daukas sindroms.

Latvijā mīlēt Vāgneru ir tas pats, kas sajusties

Vāgnera sekotāji nereti ir ļaudis ar plašu, vērie-

tuvu vietējai kultūrelitei? Ambīciju komponis-

nīgu domāšanu.

ta, varenuma un izredzētības sludinātāja dievi-

Pats Vāgners prata ietekmēt publiku un allaž vē-

nāšanas gars Latvijā ir spēcīgs, tāpēc te kritizēt

lējās būt pamanīts. Viņš nebija skaistulis. Port­

Vāgneru neklājas – var pazaudēt draugus, ie-

retētāji vairāk iecienījuši profilu: samērā liela

kulties nepatikšanās u. tml. Dažkārt pat nākas

galva, zilas, caururbjošas acis, iegarena seja,

pievērt acis uz iezīmēm, kas viņa mūziku nereti

paplāni mati, kas piesegti ar iemīļoto tumšsar-

dara pārlieku ārišķīgu, smagnēju un monotonu.

kano samta bereti. Viņam patika greznas lie-

Visdrīzāk atbilde ir domas jeb ideju vērienā –

tas sev apkārt, dārgas drēbes – zīds, samts –,

mūzikā, dzīvē, uzskatos. Vāgners esot bijis īsta

savu istabu sienas viņš vienmēr lika izlīmēt

enerģijas bumba, jaudīgs, nemierīgs spēks, kas

ar zīda tapetēm. Vāgners bija neliela auguma

ietekmējis apkārt esošos. To savos rakstos vai-

(166,5 cm), bet viņam piemita tas, ko dēvē par

rākkārt akcentējis arī lielais vācu filozofs Frīd-

harismu – grūti izskaidrojamais personības sta-

rihs Nīče, Vāgnera laikabiedrs un draugs, at-

rojums. Pievērst sev uzmanību mazais Rihards

tiecības ar kuru gan attīstījās visai sarežģītas:

vēlējās jau kopš bērnības, un nešpetnais raksturs

„Vāgnera parādīšanās mākslas vēsturē ir līdzī-

sevi pieteica jau visai agri kāda skumja notiku-

ga vienotas, nedalāmas, pašas dabas noteik-

ma sakarā. Negaidīti bija nomiris klasesbiedrs,

tas mākslinieciskās daiļrades spēka vulkāna

un vienaudži tika aicināti veltīt šim gadījumam

izvirdumam.”

īpašu dzejoli, ko plānoja nolasīt pie klasesbiedra


GR AND LILLÁ

Ar kautrību viņš neslimoja. Vāgnera sindroms būt uzmanības centrā pat atzīmēts kā slimīgs.

Dievu mijkrēslis, LNO


GR AND LILLÁ

kapa un arī nodrukāt. Vāgnera dzejolis, tika ie-

Vāgnera visai neikdienišķās personības īpatnī-

sniegts reizē ar citiem, tomēr neizpelnījās sko-

bas. Psihoanalītiķu pētījumos par Vāgneru tiek

las rektora ievērību. Mūsu jaunais varonis nesa-

minēti četri kompleksi, par kuriem secināts no

mierinājās, devās pie literatūras skolotājas, lai

Vāgnera sapņu pierakstiem, – bailes, vainas ap-

aizliek kādu labu vārdiņu viņa dzejoļa sakarā.

ziņa, greizsirdība un lieluma mānija, kas izpau-

Dzejoļus pārlasīja, atrada Vāgnera darbā kādas

dusies sapņos, kuros viņš tiekas ar pasaules iz-

pozitīvas iezīmes un visbeidzot „to nodrukā”,

cilākajām vēsturiskajām personām un kur viņa

ja ticam Vāgnera vārdiem, „lielā daudzumā ek-

priekšā ceļos krīt pat dižais Bēthovens.

semplāru un lasa pie klasesbiedra kapa”.

Bet varbūt Vāgnera savdabīgās rakstura īpašības

Ar kautrību viņš neslimoja. Vāgnera sindroms

vienkārši kalpoja viņa augstajiem mērķiem –

būt uzmanības centrā pat atzīmēts kā slimīgs.

vēlmei mainīt pasauli un pārveidot civilizāciju,

Bijuši gadījumi, kad saviesīgās sarunās, brīžos,

kas viņam daļēji, iespējams, ir izdevies – vismaz

kad viņam nav pievērsts gana uzmanības, Vāg-

mūzikas un kultūras vēsture bez viņa noteikti

ners mēdzis pacelt balsi, pat nejauši iekliegties,

būtu citāda. Viņa vulkāniskās enerģijas strāvo-

lai atkal pievērstu klātesošo uzmanību. Tas

jums, ko savulaik pieminēja Nīče, turpinās arī

tika uztverts ar labsirdīgu pietāti, ņemot vērā

pēc viņa nāves.

MINNA , KOZIMA , MATILDE ... „Mūzika ir sieviete,” (Die Musik ist ein Weib)

Jau sākot no 15 gadu vecuma, Vāgners regulāri

rakstīja Vāgners savā apcerējumā Оpera un

iemīlējās, brieduma gados viņam līdzās bija tu-

drāma. Mūzas un mūzikas apburts, viņš, jau kopš bērnības allaž mīlēts, dzīvoja reālu sieviešu ielenkumā. Kāda austrumu gudrība vēstī, ka cilvēkam savā mūžā jāizdzīvo trīs laikposmi: mīlas dzīve, radošā dzīve un visbeidzot – īstens briedums jeb filozofiskais vecums. Iespējams, ka tieši šādus Vāgnera dzīves periodus viņa 70 gadu ilgajā mūžā kā gleznainas ainavas pie sienas ierāmēja trīs mūža sievietes. Pirmā sieva – Minna Plānere, ar kuru kaislīgais mīlas laiks aizritēja šķiršanās un atkaltikšanās noskaņās. Vāgnera iemīļotā, radošās iedvesmas avots Matilde fon Vēzendonka un Vāgneram uzticīgā otrā sieva Kozima, kura spēja līdzās pastāvēt un atbalstīt visnopietnākās un arī drosmīgākās Vāgnera ieceres. Tomēr šīs nebija viņa vienīgās sievietes.

rīgas un gudras dāmas, kuras savukārt bija iemīlējušās viņā vai drīzāk viņa ģenialitātē. Rihards ir atzinies: „Mūzikas būtību es saskatu vienīgi mīlestībā...” Tāpat kā daudziem māksliniekiem, arī viņa māksla nav atdalāma no dzīves, tās iedvesmojušas viena otru: viņš pats būtībā ir savu operu varonis, bet sieviešu tēliem tajās visdrīzāk iedvesma smelta no reālām sievietēm. Pats kā Tanheizers svārstoties starp miesu un garu – Venus baudām un Elizabetes šķīstību –, no savas pirmās sievas Minnas viņš gaida uzticību. Tāpat kā viņa operā Loengrīns, varone Elza nedrīkst savam varonim vīram jautāt viņa vārdu, jo mīlestība ir pilnīga uzticēšanās. Elza operā un Minna dzīvē neiztur pārbaudījumu. Vēlāk kā Tristans viņš neprātīgi mīl savu Izoldi – cita


GR AND LILLÁ

sievu Matildi fon Vēzendonku, ar ko arī nevar

Minna piedzīvoja spontāno abortu, un viņiem

būt kopā. Kā Klīstošais holandietis viņš gaida

nekad nebija kopīgu bērnu. Viņu ceļi šķīrās, kaut

savu Zentu, kura izglābs viņu no lāsta, piedos

arī Minna centās kļūt par paraugsievu, Vāgnera

un sapratīs... – varbūt Kozimu?

dēļ pameta skatuvi, uzturēja sadzīvi, kārtoja fi-

Savu pirmo sievu – jauno dziedātāju Minnu Plā-

nanses, bija padomdevēja visos jautājumos, uz-

neri, kura bija ne vien skaista, bet kā aktrise te-

turot arī vajadzīgās draudzības. Daudzi Vāgnera

ātra videi pat pārāk nopietna un eleganta, bez

biogrāfi raksta, ka šīs laulības bija pārpratums,

komediantes ārišķībām, Vāgners satika jaunībā.

jo Minna meklēja stabilitāti, bet Vāgners – pie-

Savās atmiņās viņš atklāti atzīstas, ka diezgan

dzīvojumus. Minnu nervozēja Vāgnera nemitī-

mokošajā, trauksmainajā laulībā mīlējis sievu

gā iedzīvošanās parādos un biežās aizraušanās,

kaislīgi. Tas gan viņam nav traucējis iepīties arī

bet viņš uzskatīja, ka viņai jābūt laimīgai tādēļ

citos mīlas piedzīvojumos, taču palīdzējis at-

vien, ka viņš ir blakus, un nav jāpievērš uzma-

taisnot brīdī, kad viņu piekrāpj pati Minna, aiz-

nība viņa ārlaulības sakariem. Bija brīdis, kad

bēgot ar bagātu tirgoni. Vāgners toreiz vainoja

Vāgners pat centās pārliecināt savu 37 gadus

sevi nespējā sievu materiāli nodrošināt. Ceļojot

veco sievu, ka viņa ir par vecu, lai nodarbotos

un bēguļojot no kreditoriem kopā ar Vāgneru,

ar mīlestību.


GR AND LILLÁ

Viņu laulība ilga 30 gadus, un, iespējams, Min-

jaunākās atvases piedzimšanas viņa beidzot

nai pietrūka tikai vienas ļoti svarīgas īpašības:

izšķīrās no vīra un nekavējoties apprecējās ar

aklas ticības Vāgnera ģenialitātei un padevīga

Vāgneru. Zigfrīdiņš baznīcā jau tika reģistrēts

augšupvērsta skata viņa virzienā. Tieši tāds pie-

kā Vāgners, arī meita Eva tika leģitimēta, bet

mita viņa otrajai sievai Kozimai. Lai gan Kozi-

Izolde dažādu iemeslu dēļ – ne. Vēlāk viņa līdz

ma bija garāka par savu vīru, abu slavenajā du-

pēdējam cīnījās, cenšoties pierādīt, ka ir Vāg-

bultportretā Kozima sēž, padevīgām suņa acīm

nera meita, tomēr dzimtā viņa netika pieņemta.

skatoties uz augšu – uz savu vīru, kājās stāvošo

Iespējams, Bīlovs vienkārši pievēra acis uz viņu

Rihardu. Viņa pat esot piedāvājusi pozēt viņa

sakaru, jo viņš Vāgneru augstu vērtēja un vi-

priekšā uz ceļiem, no kā gan tikusi atrunāta.

ņam tas bija finansiāli izdevīgi. Tolaik Ludvigs

Vāgners vēlējās valdīt ne tikai vienā teātrī, bet

II apmaksāja gan Vāgnera, gan Hansa fon Bīlo-

visā pasaulē, un viņa patmīlībai patika šī gādība

va mitekļus, Bīlovs vairākkārt diriģēja Vāgnera

un pielūgsme.

operu iestudējumus. Viņš izteicās: „Kā cilvēks

Taču stāsts par Kozimu fon Bīlovu, slavenā

Vāgners ir nekrietns, bet kā radītājs – varens!”

ungāru komponista un pianista Ferenca Lista

Ņemot vērā visu trīs iesaistīto savstarpējo drau-

meitu un Vāgnera drauga, tolaik labi zināmā

dzību, mīlniekiem nebija pārāk grūti tikties.

diriģenta Hansa fon Bīlova sievu, nemaz nav

Kozimas attiecību pārraušanu ar tās vīru Hansu Vāgneram ilgi nevarēja piedot viņas tēvs Lists. Tikai pēc trešā kopīgā bērna, Zigfrīda, piedzim-

Vēl pirms sākās Kozimas

šanas, šķiršanās no Bīlova un oficiālām laulībām

un Riharda romāns,

Bet vēl pirms Kozimas, skaistākās un dziļākās

ar Rihardu Lists akceptēja šo savienību. mīlas drāmas Tristans un Izolde radīšanai Rihar-

piecus gadus viņam bija

du iedvesmoja īslaicīga aizraušanās ar Matildi

attiecības ar Kozimas

linieciskā dzejniece, sieva Minna jau bija sākusi

vecāko māsu Blandīni.

fon Vēzendonku. Kad viņa dzīvē ienāca šī māksnovecot, kļuvusi nervoza, ko pastiprināja opija lietošanas sekas (lai nomierinātu durstīgas sāpes sirdī). Reiz viņa netīši apturēja kalponi, kas nesa Vāgnera vēstuli Matildei un izlasīja to: Ri-

tik šķīsts. Vēl pirms sākās Kozimas un Riharda

hards vēlējās tikties ar Matildi! Šī tobrīd, iespē-

romāns, piecus gadus viņam bija attiecības ar

jams, vien platoniskā atzīšanās uzkurināja Min-

Kozimas vecāko māsu Blandīni. Tomēr tās pār-

nas emocijas, un kaimiņi visu nakti bija spiesti

trūka, bet 25 gadus vecā Kozima jau tajā laikā,

klausīties viņas vaimanas, dusmu un sāpju klie-

kad bija precējusies ar Bīlovu, sāka lenkt piec-

dzienus par sievieti, kurai nav goda. Protams,

desmitgadīgo Vāgneru. Viņa krāpa vīru, un visa

neparasts var likties fakts, ka Vēzendonku pāris

Minhene, šķiet, par to zināja. Būdama vēl Ko-

šajā laikā bija apmeties pie Vāgneriem. Minna

zima fon Bīlova, viņa dzemdēja Vāgneram trīs

nolēma aizbraukt, bet Matilde steidzīgi paziņo-

bērnus: Izoldi, Evu un Zigfrīdu. Tikai neilgi pēc

ja vīram, ka tikusi nelietīgi apvainota. Viss ne-


GR AND LILLÁ

beidzās tik ātri: Minna gan atgriezās, dancis pa

bija fiziskas vai tomēr platoniskas? Varbūt tie-

trim vēl kādu laiku turpinājās. Minna centās ar

ši šādas mīlas ciešanas pārvērtās brīnišķīgajā

to sadzīvot, Vāgners mēdza iemīlēties precētu

Tristana partitūrā? Lasot romantisko Vāgnera

vīru daiļajās un turīgajās sievās... Pamazām iz-

autobiogrāfiju, gan jāņem vērā, ka viņa piezī-

veidojās attiecības ar Kozimu, bet Minna slimo-

mes tapa apzinoties, ka tās tiks lasītas, un, pro-

ja. Kad viņa atvadījās no šīs pasaules, Vāgners

tams, bija pieejamas Kozimai...

uz viņas bērēm neieradās.

Kozimas mīlestība bija gudra, tā prata ietekmēt

Vecuma starpība Rihardam un Matildei bija no-

Vāgnera emocionālos stāvokļus. „Rihards strā-

zīmīga: viņam jau 40, viņai – tikai 24. Matilde

dā,” dienasgrāmatā raksta Kozima, un Rihards

kļuva par mākslinieka mūzu: viens no skais-

viņu kopdzīves laikā pabeidz savus vērienīgos

tākajiem Vāgnera vokālajiem kamerdarbiem ir

aizsāktos sacerējumus, rada pēdējo operu Par-

dziesmu cikls ar Matildes dzeju, bet piemineklis

sifāls, ko daļa kritiķu uzskata par viņa izcilāko

viņu mīlas ciešanām – opera Tristans un Izolde.

darbu, bet Kozimu – par vienu no sava laikmeta

Vāgnera vēstules liek minēt, vai viņa attiecības

nozīmīgākajām sievietēm, kas spējusi ietekmēt

ar Matildi un citām mūzām, kas nebija sievas,

kultūras vēstures attīstību.

VĀGNER A RĪG A S L AIK S „Pirmais, ko sajutu, bija dīvainas bailes no krie-

Viena no populārākajām leģendām ir par to, kā

vu ierēdņiem, kurus instinktīvi nīdu jau kopš

Vāgners, bēgot no kreditoriem un no Rīgas, kādā

tā laika, kad bija modušās manas jaunekļa sim-

1839. gada naktī kopā ar sievu Minnu un milzīgu

pātijas pret poļiem. Man likās, ka ostas polici-

ņūfaundlendieti Robēru ar kuģi slepus devās uz

ja redz manu jūsmošanu par Poliju un ka mani

Londonu, bet jūrā piedzīvoja vētru, kas aizdzina

tūlīt aizsūtīs uz Sibīriju…” nodomāja Vāgners,

kuģi līdz pat Norvēģijas krastiem un iedvesmoja

nokāpjot no kuģa klāja. 1837. gadā viņs bija tik-

viņu radīt Klīstošo holandieti. Kad kuģis beidzot

ko ieradies Rīgā no Kēnigsbergas. Krievu ierēd-

nokļuva Londonā, Vāgneram vajadzēja pāris ne-

ņi Vāgneru lika mierā, toties divus gadus – tieši

dēļu, lai atjēgtos no ceļojuma. Vētra, bēgšana,

tik neilgi viņš te sabija – viņu vajāja kreditori. Ir

jūras slimība un sena jūrnieku leģenda provocē-

dīvaini, ka Rīgas laiks, par spīti blīvajam raks-

ja iztēli, kurā spoku kuģis un Klīstošais holan-

tu slānim par viņa dzīvi, sākot ar vairāk nekā

dietis – mūžīgai sirošanai nolemtais jūrnieks,

tūkstoš lappušu memuāriem Mana dzīve un bei-

kuru spēj glābt vien viņam līdz nāvei uzticīga

dzot ar otrās sievas Kozimas sīkajiem ikdienas

sieviete, – kļuva par sižeta pamatu nākamajai

pierakstiem, nav pārāk plaši atspoguļots. Būsim

operai. Tiek uzskatīts, ka tieši Klīstošais holan-

reālisti. Visu, ko Vāgners pierakstīja, viņš pie-

dietis lika pamatu Vāgnera individuālajam, īpa-

rakstīja kā sava romantisma apdvestā laika va-

šajam muzikālajam stilam.

ronis – tā, lai pašam patiktu to lasīt. Un radīja

Rīgā Rihards nebija visai apmierināts ar vietē-

iemeslu leģendām.

jo publiku, uzskatot, ka šī diemžēl nav tā vieta,


GR AND LILLÁ

R eZiVa ni galfskr īīzrdeasl,,t LsLN,NLOON O

kur uzplaukst radošais gars, lai nodotos kompo-

šajām sekām, tika iznīcināta Otrā pasaules kara

nēšanai, kaut arī viņš, būdams tikai 24 gadus

laikā. Tagad tajā vietā atrodas Galerija Centrs.

vecs, bija labā amatā kā Rīgas Pilsētas teātra

Savukārt māja, kurā viņš dzīvojis vēlāk un kura

pirmais kapelmeistars. Teātris tolaik atradās ta-

atradās toreizējā Aleksandra bulvārī, tagad Brī-

gadējā Vāgnera ielā, kas diemžēl atstāta novār-

vības ielā 33, tika nojaukta. Vēlāk tur uzbūvēta

tā un tūristus ar Vāgnera muzeju un suvenīriem

melna mūra ēka, kur, caur parādes durvju stiklu

neaplaimo. Lai gan vajadzētu. Vāgners rīkoja

ielūkojoties, saskatīsiet mazu liecību par Vāg-

arī koncertus Melngalvju namā, kas tikai daļēji

nera kādreizējo klātbūtni – 1913. gada vitrāžu ar

sedza aizvien pieaugušos finanšu mīnusus, un

Meistara portretu, bet kāpņu telpā melnu mar-

rakstīja operu Rienci, apzinoties, ka mazā teātra

mora plāksni – „Richards Wagners: 1838–1839”.

dēļ Rīgā to uzvest nebūs iespējams.

Mums palikusi tikai Vāgnera vārdā nosaukta

Liecību par Vāgneru Rīgā ir ļoti maz: nav sa-

iela un uz tās skumjš, pamests nams – kādrei-

glabājušies viņam piederējuši priekšmeti, pat

zējā Rīgas Pilsētas teātra ēka. Tā tika uzbūvēta

recenzijās viņš nav minēts: viss gods atdots so-

vēl 1782. gadā, bet pēc 1863. gada, kad teātris

listiem, nevis kapelmeistaram. Māja Kalēju ielā,

pārcēlās uz tagadējo Operas namu, veco ēku

kurā viņš sākumā dzīvoja un kuras pirmajā stā-

pārbūvēja. Pāris gadu desmitus, sākot no 1988.

vā bijusi spirta tirgotava ar visām no tā izrieto-

gada, ēkā atradās koncertzāle – saukta par Vāg-


GR AND LILLÁ

nerzāli, kurā lielākoties notika kamermūzikas

joprojām nav. Par to iedomājos gandrīz vienmēr,

koncerti. Taču tagad šis nams ir slēgts, jo atro-

kad aizeju uz kādu izrādi Nacionālajā operā. Sē-

das avārijas stāvoklī un tā atjaunošanai pagai-

žot zālē un gaidot priekškara vēršanos, paceļu

dām trūkst finansējuma.

acis mazliet augstāk, lai atkal secinātu, ka ska-

Mazu piemiņas zīmi Vāgnera klātbūtnei Rīgā

tuves portālā pa labi no centra starp Šekspīru

2001. gadā novietoja Operas namā – pie ieejas

un Bēthovenu izvietotajā Augusta Folca barelje-

Jaunajā zālē atrodas Gļeba Panteļejeva skulp-

fā Vāgners, no mums novēršoties, savu skatienu

tūra. Bet Vāgneram veltīta pieminekļa Rīgā

raida sāņus.

BAIREITA S EFEK TS Stāsts par Vāgnera un Bavārijas karaļa Ludvi-

gais Ludvigs Rihardu mīlēja, savās vēstulēs

ga II attiecībām ir pavisam neparasts: labi zi-

neskopojoties ar epitetiem „mans mīļotais...”

nāms, ka homoseksuālais astoņpadsmitgadī-

un tamlīdzīgi. Bagātais Bavārijas karalis, kurš


GR AND LILLÁ

R i h a r d s Vā g n e r s u n K o z i m a , 1 8 7 2 . g a d ā V ī n ē


GR AND LILLÁ

agrā jaunībā bija spiests pārņemt varu, īstenī-

jiem to atainojumiem tverams itāliešu leģendā-

bā bija jūtīgs, trausls zēns. Viņš agri iepazina

rā režisora Lukīno Viskonti 1972. gadā tapušajā

Vāgnera mūziku. Iespējams, pateicoties viņa

mākslas filmā Ludvigs, kurš raksturo Ludviga

trauslajai psihei, apbrīna vērtās dievināšanā,

neparasto kaislību, sarežģīto, „slimo” pasaules

līdz viņš pilnībā pakļāvās un uzticējās Vāgnera

uztveri, tieksmi uz ārkārtēju greznību un it kā

personībai. Ir diezgan skaidrs, ka Vāgners Lud-

nelaimīgas mīlestības provocētās attiecības ar

vigu izmantoja, tā bija viņa „lielā iespēja” tikt

saviem jaunajiem, daiļajiem sulaiņiem. Lai kāda

laukā no parādiem, kas Vāgneru turpināja vajāt.

arī būtu viņa dīvainā dzīve, zināms, ka Ludvigs

Ludvigs maksāja milzu summas no valsts kases,

nepietiekami pievērsās politikai, taču aizrāvās

lai segtu šos parādus, īrēja Vāgneram mājokli

ar vērienīgu celtņu būvēšanu. Patiecoties šai

un visbeidzot uzcēla viņa mūzikai īpaši plāno-

kaislībai, 1872. gadā sāka būvēt Baireitas teātri

tu teātri Baireitā. Pateicoties Ludvigam, Vāg-

jeb Festivāla namu, ko atklāja jau 1876. gadā ar

ners pārcēlās dzīvot uz Bavārijas galvaspilsētu

operu ciklu Nībelunga gredzens četru vakaru ga-

Minheni, kur tapa vairākas nozīmīgas operas:

rumā paša Vāgnera vadībā.

Nirnbergas meistardziedoņi un divas noslēdzo-

Tolaik Baireitas opernama atklāšana bija Eiro-

šās daļas no Nībelunga gredzena – Zigfrīds un

pas mēroga kultūras notikums, uz kuru ieradās

Dievu mijkrēslis. Vāgners mēdza stundām saru-

pat Vācijas un Brazīlijas imperatori un dažādi

nāties ar karali par mākslu vai vienkārši sēdēt

politisko varu pārstāvji. No komponistiem at-

viņam blakus klusējot. Karalis nespēja noticēt,

brauca izcilākie – Čaikovskis, Guno, Lists un

ka tajā laikā Vāgneram ir attiecības ar Kozimu,

Grīgs. Šis notikums aizsāka svētceļojumu ēru,

lai gan viņa ir precēta un uzskatāma par Vāgne-

kura turpinās jopojām. Arī no Latvijas ik gadu uz

ra draugu. Viņš jūtīgi uztvēra šos Vāgnera, Ko-

Baireitu aizbrauc kāds izredzētais – kāds operas

zimas un viņas vīra Bīlova „mazos melus”, līdz

direktors, kāda kultūras ministre vai Vāgnera

abu draudzība pārtrūka pēc pusotra gada.

biedrības ieteikti mūziķi par īpašiem nopelniem

Tiek apgalvots, ka Vāgneram piemitis spēcīgs

Vāgnera popularizēšanā. Baireitas teātrim pa-

erotiskais starojums, kas piesaistījis viņa per-

saulē nav līdzīga, tas ir īpašs, ar unikālu akus-

sonībai gan sieviešu, gan arī vīriešu uzmanību.

tiku, kas celts viena komponista mūzikas at-

Bērnībā viņš agri zaudēja tēvu, vēlāk arī patē-

skaņošanai! Tajā vēl vairāk padziļināta orķestra

vu, un viņu audzināja māte un māsa, kuras Ri-

bedre, lai izceltu tieši Vāgneru izpildīt spējīgo

hardu lutināja. Radis būt uzmanības centrā un

solistu balsis, kas iestudējumos prasa ārkārtī-

lutināts, vēlāk visu savu dzīvi viņš organizēja

gu spēku, stingru, pat metālisku spozmi un iz-

tā, lai citi viņu apbrīnotu. Paradoksāli, ka, par

turību, lai, izceltos virs spēcīgā un piesātinātā

spīti viņa attiecībām ar Kozimu, viņas vīrs Bī-

simfoniskā skanējuma un pārņemtu klausītājus.

lovs Vāgneru cienīja. Tāpat viņam bija cieša

Tādi dziedātāji, kas spētu izpildīt Vāgnera ope-

draudzība ar dižo filozofu Nīči, kurš sākotnē-

ru vadošo solistu partijas, Latvijā ir vien daži.

ji Vāgneru gluži vai dievināja. Ludvigs II bija

Braukt uz Baireitu, pavadīt dievišķi garas stun-

viņa kārtējais personības un mākslas upuris.

das teātrī – mūsdienās tā ir elitāra Vāgnera fanu

Vai viņu attiecības bija fiziskas, par to spriest

izprieca, jo ne pārāk lētās biļetes teātrī bieži

mēs nevaram. Iespējams, ka viens no precīzāka-

vien tiek izpārdotas gadiem uz priekšu. Ar te-


GR AND LILLÁ

Zigfrīds, LNO


GR AND LILLÁ

ātra menedžmentu nodarbojas Vāgnera daudzie

pasaules bojāeju. Reinas zeltu iestudējis norvē-

pēcteči, kuru sarežģītās savstarpējās attiecības

ģu režisors Stēfans Herheims, bet Valkīru, Zig­

un cīņa par savu ietekmi šajā Vāgnera sekotā-

frīdu un Dievu mijkrēsli redzēsim Viestura Kai-

ju pasaulē ir atsevišķa romāna vērtas. Septiņus

riša versijā. Visām operām cauri izvītas vienas

gadus pēc Bareitas atklāšanas Vāgners nomira

un tās pašas melodiskās tēmas jeb vadmotīvi,

ar sirdslēkmi Venēcijā. Vēl diennakti viņa sieva

no kurām katrs raksturo kādu lietu, personu

Kozima turēja mīļoto savās rokās, vēlāk nogrieza

vai notikumu (zobenu, uguni, Valkīru, mīlestī-

savus garos matus un ielika tos Vāgneram līdzi

bu, varoni u.  tml.), gluži kā četru sēriju kino-

zārkā. Kozima pašaizliedzīgi uzturēja Baireitas

filma uzbur tekstam paralēlu muzikālo vēstīju-

garu pēc viņa nāves, pārņemot menedžmen-

mu. Jo vairāk šajā mūzikā meklēsiet, jo vairāk

tu, plānojot izrādes, pieaicinot režisorus. Lielā

atradīsiet. Jo vairāk par viņu lasīsiet, jo vairāk

mērā pateicoties viņas pūlēm, Baireita kļuvusi

vēlēsieties uzzināt. Gan pati mūzika, gan šie

par vienu no svarīgākajiem punktiem pasaules

meklējumi brīžiem šķitīs kaitinoši, bet lielā-

operdzīves kartē.

koties – fascinējoši. Nīčes pieminētā enerģija

Bet Rīga šogad Vāgnera divsimtgadi sagaidīs ar

dzen atkarīgos tai sekot, un līdzīgi kā upē nir-

Nībelunga gredzenu – četras vienotā ciklā sais-

stošās nāras no Reinas zelta, ļaujoties Vāgnera

tītas operas izstāstīs paša Vāgnera radītu mītu

draivam, iegrimsiet viņa mūzikas suģestējoša-

par varoņa dzimšanu, nāvi un pastāvošās Dievu

jās dzīlēs. L

Av o t i: K a r s Dž. Vāg ner u k la n s. R īg a: Diena s g rāmata, 20 0 8. L i n d e n b e r g a V. , To r g ā n s J . , F ū r m a n e L . G a d s i m t u s k a ņ u l o k ā . R ī g a : Z i n ā t n e , 19 9 7. R o s s A . V i s s c i t s i r t r o k s n i s. D i v d e s m i t ā g a d s i m t a m ū z i k a s v ē s t u r e . R ī g a : J ā ņ a R o z e s a p g ā d s , 2 01 2 Va n a g s M . T r i s t a n s u n I z o l d e , u n d i r i ģ e n t s . Ž u r n ā l s R ī g a s L a i k s , 2 4 . f e b r u ā r i s , 2 0 0 4 V ī t o l i ņ š J . , K r o d e r s R . R i h a r d s V ā g n e r s . R ī g a , 19 3 0 Л е в и к Б . Р и х а р д В а г н е р . М о с к в а , М у з ы к а , 19 78 Р а к у М . В а г н е р . М о с к в а : К л а с с и к а ­Х Х I , Wa g n e r R . M e i n L e b e n . M ü n c h e n , 1911. H a m a n n B r i g i t t e D i e F a m i l i e Wa g n e r. H a m b u r g : R o w h o l t , 2 0 0 5 . R i c h a r d Wa g n e r H a n d b u c h . S t u t t g a r t , K r ö n e r, 19 8 6 , r a k s t s J o s e f R a t t n e r R i c h a r d Wa g n e r i m Lichte der Tiefenpsycholog ie. h t t p:// w w w. o p e r a ­ g u i d e . c h O p e r u f o t o: G u n ā r s J a n a i t i s , n o L N O a r h ī v a

L


KOŠUMS LILLÁ

S A KOP SE VI RE TRO S TIL Ā! DACE BR ANTE,

FOTO: SHUTTERSTOCK

K O S M E T O L O Ģ E U N K O S M Ē T I K A S V Ē S T U R E S PA S N I E D Z Ē J A


P

KOŠUMS LILLÁ

avasaris. Gribam ziedēt līdz ar dabu,

brīnumaini svaigam izskatam –, kas ļautu sen

veikt pavasara spodrināšanu ne tikai

neredzētiem paziņām izsaukties – tu izskaties

mājās, bet arī savā ārienē. Sākas ikga-

par desmit gadiem jaunāka!

dējais sprinta skrējiens pēc ātriem, visiem

Šodien modē ir vintage un retro, tāpēc piedāvā-

redzamiem uzlabojumiem savā izskatā. Vie-

ju ieskatīties pa atslēgas caurumu, kā sevi kopa

nām jau kuro gadu pēc kārtas ir sava izstrā-

bohēmiskā 20. gadsimta 20. gadu čarlstona lai-

dāta taktika šajā skrējienā, citas kā vienmēr

ka sieviete vai valdzinošā un apbrīnojamā 30.

tikai noplāta rokas un noraugās nopakaļ ar

gadu dīva. Varbūt kāds padoms no vecvecmā-

domu – ko nu es… Vēl kāda mēģina atrast

miņu jaunības laikiem noderēs arī šā pavasara

tuvāko ceļu, kā tomēr nokļūt līdz finišam –

skaistumkopšanas sprintā?

SLAIDAS KĀ NIEDRES Tiekšanās pēc ideālām ķermeņa aprisēm sievie-

tētu mūsdienu dāmas, būtu, no tolaik pieņemtā

tēm, šķiet, ielikta šūpulī it visos laikos. Arī to-

rezultāta atņemot vēl aptuveni 10 kilogramus.

reiz, pirms gandrīz simt gadiem, bija sievietes,

Kā sievietes panāca ideālo svaru un auguma ap-

kas klupa galējībās cīņā ar lieko svaru. Slaidas

rises? Arī tolaik, tāpat kā šodien, aptiekās tika

ķermeņa formas reklamēja vietējie modes nami,

piedāvāti brīnumaini notievēšanas līdzekļi, kas

prese, Holivudas filmu industrija. 20. gs. 20. ga-

bez piepūles atbrīvo no liekā svara. Viens no tā-

dos ārsti ar bažām izsakās, ka dāmu nepamatotais

diem bija populārās Roksbergera Kisingas table-

uztraukums par lieko svaru ir novedis viņas līdz

tes. Protams, ārsti un uztura speciālisti tolaik,

pārspīlējumiem un veselības problēmām. Tad nu

tāpat kā tagad, pret tādiem brīnumlīdzekļiem

tālaika sieviešu žurnāli centās sievietes izglītot.

izturējās noraidoši. Ķeroties pie svara nomeša-

Preses izdevumi sievietēm aizgūtnēm atgādinā-

nas pasākumiem, vispirms tika ieteikts strikti

ja, kā aprēķināms ideālais svars. 20.–30. gados

pārskatīt savu ēdienkarti un dzīvesveidu. Lai

ideālo ķermeņa svaru rēķināja pēc formulas:

gan aizritējuši teju vai simt gadi, atziņa šajā sa-

no ķermeņa garuma centimetros atņemot vie-

karā viena – mazāk ēst un vairāk kustēties svai-

nu simtu. Piemēram, ja garums ir 175 cm, tad

gā gaisā!

ideālais ķermeņa svars ir 75 kilogrami. Droši

Protams, dāmas tajā laikā gāja pēc palīdzības arī

vien daudzas, to izlasot, tagad šausminās, ka

uz kosmētiskajiem kabinetiem. Un var tikai pa-

tas taču ir par daudz. Taču izpratne par skaisto

brīnīties par dažu labu metodi, kurai viņas bija

laika gaitā mainās. Tajā laikā par ideālu viduk-

gatavas savu ķermeni pakļaut skaistuma vārdā.

ļa apkārtmēru uzskatīja 75 cm, bet desmit ga-

Pret tauku sakrāšanos un tūskām tajā laikā ietei-

dus vēlāk tas jau saruka līdz 73 centimetriem.

ca kompresijas pārsējumus. Ar cinka līmi piesū-

Šodien, protams, ir smalkākas formulas, kā ap-

cinātā marlē tika ietīta ķermeņa problemātiskā

rēķināt ideālo svaru, taču – ja par pamatu ņem

vieta (parasti kājas un vēders), un šādā „iepako-

jau minēto aprēķinu, ideālais svars, ko akcep-

jumā” sieviete staigāja nedēļu. Paldies dievam,


KOŠUMS LILLÁ

VINGRINĀJUMI,

KO 20. GADOS PIEDĀVĀ JA IK DIENA S IZPILDĪT PIE SPOGUĻ A 1. Pret rievām ap mutes kaktiņiem. Žāvāties un pūst gaisu, nesasprindzinot lūpu muskulatūru. 2. Skaistām lūpām. Staipīt lūpas, pamīšus it kā smaidītu un it kā sniegtu buču. 3. Pret dubultzodu. Apakšžoklis uz priekšu, lūpas uz iekšu. 4. Vaigu, zoda līnijai. Izteiksmīgi izrunāt skaņas E-O-A, vai arī ar mēles galu censties aizsniegt deguna galu. 5. Kakla muskulatūrai. Kakla grozīšana un noliekšana gan uz priekšu, gan uz sāniem.

šodien šī metode ir sastopama presoterapijas

Mājās katrai kārtīgai 20.–30. gadu skaistuma

zābaku, kompresijas zeķu, pusstundu garas ietī-

„medniecei” bija iegādāts vibromasieris vai

šanas procedūras veidā. Un kopā ar sabalansētu

„punktu veltnis” problemātisko zonu apstrādei.

uzturu un fiziskām aktivitātēm sniedz labus re-

Arī šodien šādas ierīces ir nopērkamas.

zultātus.

KROKAS, GRUMBAS, KRUNCIŅAS... Parasti tievējot, sievietēm problēmas sagādā

liecina, ka tajā laikā cīņā ar grumbām un no-

krūšu apjoma samazināšanās. Diemžēl krū-

vecošanu ir bijis vērā ņemams arsenāls, kas

tis „tievē” ātrāk par gurniem it visos laikos.

pieejams ikviena maciņa biezumam. Jau tolaik

Pirms deviņdesmit gadiem krūšu tvirtumam

veica gan plastiskās operācijas, gan skaistuma

mājas apstākļos tika ieteikts ik rītu vingrot

injekcijas. Kabinetos pielietoja aparatūru. Starp

pie vaļēja loga vai labi izvēdinātās telpās. Jā-

citu, šodien tik plaši izdaudzinātais radiolif-

izpilda vingrojumi, kas nodarbina krūškurvi

tings bija pazīstams jau pirms deviņdesmit ga-

un veicina elpošanu. Pēc tam ieteica krūtis

diem Latvijā. To tikai sauca par dziļo izsildīšanu

berzt ar vieglā sālsūdenī samērcētu linu drē-

jeb diatermiju.

bi, kamēr āda kļūst sārta. Varbūt der pamēģi-

Tālaika presē atrodami daudzi izglītojoši mate-

nāt...?

riāli, kas sievietēm uzskatāmi demonstrēja gan

Tievēšana, īpaši strauja, atstāj nelabvēlīgu

to, kā mūsu āda noveco, gan to, kā mājās gūt

iespaidu ne tikai uz krūšu ādu. Arī seja un kakls

vērā ņemamus panākumus cīņā ar grumbām un

liek sevi manīt. 20. gs. sākuma sieviešu prese

ādas novecošanu.


KOŠUMS LILLÁ

Cīņā ar „vārnu kājiņām” ap acīm ieteica izmantot karstā ūdenī sasildītu alumīnija karoti, ar kuru riņķveida kustībām ād�� ap acīm iemasē kādu labu pretgrumbu krēmu.


KOŠUMS LILLÁ

ŠĪS ACIS... Acis, protams, it visos laikos ir bijušas dvēseles

grumbiņas parādās ātrāk. Un te varu ieteikt da-

spogulis, tāpēc to kopšanai un izcelšanai pie-

žas pagājušā gadsimta sākuma receptes – īpaši

vērsta liela uzmanība.

dāmām, kurām patīk rosīties pa virtuvi. Piemē-

Cīņā ar „vārnu kājiņām” ap acīm ieteica izman-

ram, jutīgai, sakairinātai ādai noder kartupeļu

tot karstā ūdenī sasildītu alumīnija karoti, ar

cietes putriņā samitrināta drāna (marlīte), kuru

kuru riņķveida kustībām ādā ap acīm iemasē

uzklāj uz sejas kā masku. Sausai ādai pirms 90

kādu labu pretgrumbu krēmu. Pēc tam masāžu

gadiem tika ieteiktas majonēzes maskas. Pro-

noslēdz auksta komprese. Šādu masāžu ieteica

tams, majonēzi gatavoja mājās, un to arī šodien

veikt ne biežāk kā divas reizes nedēļā. Ja daba

iesaku darīt.

nebija devusi izteiksmīgas skropstas, to augšanas veicināšanai rekomendēja lietot rīcineļļu. Lai acu skats būtu liktenīgs, sievietes pilināja acīs beladonnas vai atropīna pilienus, kas paplašināja acu zīlītes. Es esmu pret jebkādu līdzekļu nepamatotu pilināšanu acīs, taču rīcineļļu iesa-

Ņem olu dzeltenumu, kul un lēnām pielej olīveļu, līdz izveidojas viendabīga krēmveida masa. Uzklāj to kā masku uz sejas un turi 10–15 minūtes. Ja trauciņā kaut kas paliek pāri, pievieno sāli un piparus un izmanto majonēzi ēšanai!

ku pamēģināt. Tā nav peļama metode, kā kopt no skropstu tušas nogurušās skropstas. Savukārt cīņā ar grumbām uz pieres ieteica iz-

Kā skrubi sejas ādas tīrīšanai iesaku pamēģināt

mantot zīda lenti, ar kuru uz nakti cieši notīt

klijas. Tās maigi iemasē mitrā sejas ādā aptu-

pieri, vai arī, gulēt ejot, uz nakti cieši saņemt

veni piecas minūtes un pēc tam noskalo. Ja visa

matus zirgastē.

ķermeņa āda cieš no sausuma, tad zīdainu un

Ādas tonusam ieteica norīvēties ar ledu un auk-

pabarotu ādu palīdzēs iegūt kliju vannas. Būs

stu dušu.

nepieciešams četros litros ūdens novārīt vienu

Sejas ādas novecošanu nereti veicina neparei-

kilogramu kviešu kliju. Pirms pieliešanas van-

za ādas kopšana. Īpaši sausas ādas īpašniecēm

nas ūdenim, novārījums kārtīgi jānokāš.

S PA LVA S PA G A I S U! Protams, pavasarī un it īpaši vasarā aktuāls kļūst

atsedza gan paduses, gan kājas visā to garumā. To-

jautājums, kā cīnīties ar lieko apmatojumu. Arī pa-

laik skaistumkopšanas kabinetos, lai atbrīvotos no

gājušā gadsimta sākumā sievietes nopietni cīnījās

nevēlamajiem matiņiem, izmantoja gan elektrību,

ar šo problēmu – modē bija gan kleitas ar atsegtiem

gan rentgena starus. Rentgena stari gan drīz vien

pleciem un bez piedurknēm, gan parādījās līdz

atklāja savas negatīvās blaknes – ādas atrofiju,

tam neierasti atklāti peldkostīmi, kas skatienam

kuperozi (asinsvadu tīklojumu), pigmentāciju.


KOŠUMS LILLÁ

10 SKAISTUMKOPŠANAS BAUŠĻI,

KO, VA SAR A S SEZONAI SĀKOTIES, 1931. GADĀ PUBLICĒ JA Ž U R N Ā L S “ S K A I S TU M A K U LTŪ R A” Norīvē ik dienas savu ķermeni ar aukstu ūdeni, lai tas iegūtu spēju pretoties temperatūras iespaidiem. Ņem saules vannas, cik vien iespējams, bet neaizmirsti apsegt galvu vai aizsargāt to ar saules sargu. Sargies saules vannas lietāt pārmērīgi ilgi. Neej sakarsusi aukstā ūdenī. Karstā laikā neēd gaļas ēdienus un nelietā tauku barību. No tā cietīs tavs organisms – tava āda kļūs neglīta. Labāk lietā vairāk saknes un augļus. Izvairies vasarā no alkoholiskajiem dzērieniem, sevišķi pa dienu. Ar to pastiprinājas asins saplūšana – roku un sejas āda iegūst nevēlamu krāsu. Ja nenodarbojies ar sportu, ik dienas izdari vingrojumus. Plaušām vajadzīgs skābeklis, lai tu paliktu jauna. Pēc nogurdinošas pastaigāšanās, fiziska darba, sakarsusi nedzer pārāk aukstu dzērienu. Tas kaitē kaklam, kuņģim, žultij un bojā ādas skaistumu. Ej laukā ne tik vien, kad spīd saule, bet arī – kad līst. Vasaras mitrais, lietainais gaiss ir sejas ādas labākais draugs. Augļu un sakņu vitamīni atsvaidzina asinis, dara tevi jaunāku. Neguli pārāk ilgi. Baudi rīta gaisu. Guli pie vaļēja loga, bet izvairies no caurvēja pat viskarstākajā laikā.

Jau tajā laikā eksistēja arī šodien labi zināmā

jošie mati sāk izkrist jau pēc pirmās slīpēšanas.

firma Veet, kas piedāvāja krēmveida ķīmiskos

Mati pārstāj ataugt pēc sešu mēnešu cītīgas

depilācijas līdzekļus apmatojuma noņemšanai.

darbošanās. Šo metodi tomēr neiesaku, jo ādai

Ir pagājuši vairāk nekā deviņdesmit gadi, un

šāds mehānisks kairinājums nav pārāk veselīgs.

Veet vēl joprojām piedāvā šos līdzekļus.

Vēl tika piedāvāts liekos matus balināt ar ūdeņ-

Bija arī visai savdabīgas metodes, kā cīnīties

raža pārskābi, lai tie kļūtu mazāk pamanāmi.

ar lieko apmatojumu. Kā efektīvs paņēmiens

Vispār ūdeņraža pārskābe pagājušā gadsimta

tika ieteikta tā sauktā Švantlera-Trašlera meto-

sākumā bija viens no populārākajiem skaistum-

de (nosaukums par godu izgudrotājiem). Pētot

kopšanas līdzekļiem. Tolaik žurnālisti mēdza

skaistumkopšanas vēsturi, atklāju, ka tā izman-

ironizēt – lai nu kas, bet ūdeņraža pārskābe ir

tota jau Senās Romas laikā. Pēc šīs metodes at-

katras kārtīgas dāmas rokassomiņā. Ar to bali-

sevišķus matus vajag izraut ar pinceti, bet pali-

nāja ne tikai matus, bet arī seju.

kušos smalkākos matus mēnešiem ilgi ik dienas

Tajos senajos laikos sievietes tomēr bija daudz

iesaka slīpēt ar smaklu tualetes bimšteinu (tā

izglītotākas nekā vēl pirms simt gadiem un vai-

saukto pemzas akmeni). Šāda masāža jāveic

rumā gadījumu netvēra nekritiski katru jaunat-

katru dienu 2–5 minūtes pretēji matu augšanas

klātu brīnumlīdzekli. Ko novēlu arī tev šajā pa-

virzienam, līdz parādās viegls sārtums. Traucē-

vasarī! L L


garšīgi LiLLÁ

S A N DR A S K A LN I E TE S c itro n k ū k a K amera: andrejs VerhoustinsKis


garšīgi LiLLÁ

Man šis ir viens no franču konditorejas gardākajiem brīnumiem, kuru baudot, esmu piedzīvojusi gan sajūsmas pilnus brīžus, gan arī daudzkārt vīlusies. Vienu no nebaudāmākajām citronkūkām reiz ēdu kādā kafejnīcā Rīgā. Kūku pasūtīju ar lielu kāri un vīlos. Zobi iekodās biezā smilšu mīklas klucī, ko klāja plāna, ne pārāk citronīga krēma kārta.


garšīgi LiLLÁ


garšīgi LiLLÁ

s K at ī t V i d e o

Sviestu ar karoti vai mikseri (zems ātrums)

kukurūzas cieti. Katliņu liek karsta peldē un,

saberž pomādē. Pieber cukuru un maltās man-

vienmērīgi putojot, desmit minūtes silda, kamēr

deles. Kad pomāde kļuvusi viendabīga, iestrādā

krēms sabiezē. Krēmu nedaudz atdzesē un tad

olu. Strūklā pieber miltus. Tos labāk iemaisīt ar

pilda tortes pamatnē.

karoti, lai mīklu pārāk nesastrādātu. Tai jābūt

Olas baltumus puto ar citrona sulu, līdz tie

nedaudz drupenai, citādi tā izcepsies pārāk

gandrīz saputoti. Tad paaugstina miksera

cieta.

ātrumu un pa daļām ieputo cukuru. Jāputo

Izveido bumbu, ietin pārtikas plēvē un liek

vismaz desmit minūtes, kamēr baltumi kļūst tik

ledusskapī atpūsties kādu pusstundu. Mīklu plāni

stingri, ka, paceļot putojamo slotiņu, tie veido

izrullē un ar to izklāj cepamo formu. Lai mīkla

smailes. Baltumu pilda konditorejas maisiņā un

neuzpūstos, tai uzklāj cepamo papīru un uz tā uz-

rotā citrona pildījuma virsmu. Krāsni sakarsē

ber kārtu sausu balto pupiņu vai cūku pupu. Cep

līdz 170 grādiem un tajā desmit minūtes apcep

līdz 180 grādiem sakarsētā krāsnī, kamēr malas

bezē vāciņu.

sāk brūnēt. Atdzesē.

No šā produktu daudzuma iznāk viena lielāka

Katliņā, enerģiski maisot, sajauc ūdeni, cit-

torte vai kādas desmit mazākas citronkūciņas.

rona sulu, cukuru, olas, sviesta gabaliņus un

Tām jāņem individuālie cepamie trauciņi. L


ZOOM LILLÁ

DI E V IŠĶ Ā DA ĻI Ņ A M A R TA K R I VA D E


ZOOM LILLÁ

Aizbēgt no Ziemassvētkiem, dāvanām, pelēkajiem zirņiem un Jaungada nakts neobligātās, tomēr piespiedu dalības kādā sagaidīšanas pasākumā, miera vējos iekrist plus trīsdesmit Celsija grādos, tirkīzzilās Karību jūras, lietus mežu, ruma, saules, skaisto, laisko un melno cilvēku brīva gara skavās. Uz to mēs cerējām, kad izlēmām doties uz Tobago ziemas vidū, lai divas nedēļas atpūstos no Latvijas, un tieši tā arī notika.


ZOOM LILLÁ

PARADĪZES PĒDĀS Atstājot Latviju bargā salā, cenšamies ne-

coga Jēkaba mantkārīgie mēģinājumi uz Tobago

pārspīlēt – katram pa peldkostīmam, dažiem

aizbraukušajiem latviešiem beidzās traģiski –

t-krekliem un kādai izejamai kleitai Jaungada

noslēgušies lietus mežu patvērumā, tie nomira

naktij, uz visiem viens saules aizsargkrēms (SPF

badā vai pa vienam vien krita par upuriem karo-

50) un bibliogrāfisks retums – grāmata Senie

jošās kanibālu cilts – karību – zobos. Jau pirma-

kurzemnieki Amerikā un Tobāgo kolonizācija, ko

jā grāmatas lappusē top skaidrs, ka Andersona

1970. gadā sarakstījis Amerikas latvietis Edgars

darbs ir ne vien vēstures grāmata, bet arī aiz-

Andersons pēc vairākiem izpētes ceļojumiem

raujoša literatūra, jo autora valoda atmiņā at-

uz Tobago un tūkstošiem stundu bibliotēkās un

sauc Džeka Londona grāmatas. Turklāt Ander-

arhīvos. Šī arī ir vienīgā vēstures grāmata pa-

sona sniegtais Tobago salas apraksts bieži vien

saulē, kas pēta dīvaino faktu, kā 17. gadsimtā

sakrīt ar mūsu ceļojumā redzēto, lai gan esam

mazās un vājās Kurzemes un Zemgales kuģi ar

šeit ieradušies piecdesmit gadus pēc grāmatas

lieliem nodomiem brauca uz Rietumindiju. Her-

tapšanas:


ZOOM LILLÁ

„Pārtika te lielos daudzumos staigā pa zemes

Pārtika Tobago salā joprojām staigā pa zemes

virsu vai arī uzkrīt uz galvas. [..] Jāuzmanās no

virsu – vistas uz salas pārvietojas kā kaķi, ne-

kokosriekstiem, kas var pārdauzīt, kā saka, pau-

vienam nepieder, kad savairojas par daudz,

ri. No kokosa rieksta var gan padzerties, gan

cilvēki tās saķer un pagatavo vakariņās. Ko-

paēst. Sula mazliet atgādina saldinātu dzimte-

kosrieksti, mango, banāni, tā visa šeit ir papil-

nes bērzu sulu. Eiropietim vai ziemeļamerikā-

nam — mētājas pa zemi vistām par barību vai

nim gan jāuzmanās no vietējā nefiltrētā ūdens

paliek kokos putniem apēšanai, jo cilvēki šeit

dzeršanas. Arī šo rindu autors var apliecināt, ka

ir par slinku, lai ievāktu, nomizotu un kaut ko

pēc tādas padzeršanās viņš vienu nedēļu nebija

pagatavotu no augļiem. Dzeramā ūdens situā-

skaidrībā, vai pievienosies senajiem kurzemnie-

cija uz salas gan ir uzlabojusies, kopš prāmis

kiem salas kapos vai tiks mājās. Bija jānoklausās

starp Tobago un Trinidādu iet biežāk un ievē-

vietējā nēģeru ārsta sirsnīgais padoms: „Ja jums

rojami ātrāk.

nav ko dzert, tad dzeriet rumu.””

PĒDĒJAIS LAIKS Nelielā sala (garumā 42 km, platākajā vietā tā sa-

šarmanto lauciniecisko vidi varētu būt mainīju-

sniedz 12 km, iedzīvotāju skaits aptuveni 55 000)

si līdz nepazīšanai arī cenu ziņā, kas jau tagad

līdzinās paradīzei zemes virsū – no vienas pu-

ir augstākas nekā Latvijā.

ses to apskalo siltā Karību jūra, no otras puses

Karību jūras puses krasts nosēts ar pludma-

– Atlantijas okeāns. Klimats ir nemainīgi silts,

lēm katrai gaumei. Sava vieta gan tūristiem,

vien lietus sezonā no rītiem biežāk uzlīst. Ne-

kuriem tīk saspiesties ciešāk, noīrēt krēslus,

kādas dabas stihijas salu neskar, izņemot vēt-

piesiet skatu kādam pievilcīgam augumam un

ru 1962. gadā, kas izpostīja salas ekosistēmu,

nopirkt aukstu alu, gan pieredzējušiem snor-

tāpēc valdība atmeta ar roku agrokultūrai un

kelētājiem, gan tādiem, kas negrib brist dziļāk

pievērsās tūrisma veicināšanai. Tūrismu viņi

par vēderu, lai uzvilktu zemūdens brilles un

veicina kā uzcītīgi pamatskolēni – salas iedzī-

aplūkotu milzīgo koraļļu un zivtiņu dažādību

votāji tiek nodarbināti ikrīta rūpīgos sakopša-

ar National Geographic cienīgām HD formāta

nas darbos, tāpat ir izdots likums, ka mājas ne-

acīm. Sava vieta atradās arī tādiem vientuļ-

drīkst būvēt augstākas par diviem stāviem (lai

niekiem kā mēs, kuru lielākais atklātais salas

neaizsegtu palmas). Vietējie necenšas apmānīt

dārgums bija neliela pludmale kādas pamestas

tūristus, gluži otrādi – ir izpalīdzīgi, atsaucīgi

grandiozas viesnīcas teritorijā, kas līdzinājās

un lepojas ar savu zemi. Tomēr biznesa ķēriena

zaudētai paradīzei un kuras baseinos joprojām

un čaklu apgriezienu vēl trūkst. Tas gan ir lai-

plūst ūdens. Runā, ka hoteļa īpašnieks kritis

ka jautājums, jo interneta forumos jau lasu brī-

narkotiku atkarībā (ko šeit sastop daudz bie-

dinājumu, ka šis ir pēdējais laiks, lai dotos uz

žāk nekā alkohola atkarību), laižot postā tēva

Tobago – pēc pāris gadiem tūrisma industrija

mantojumā iegūto un rūpīgi kopto viesnīcu.


ZOOM LILLÁ

K u r z e m e s l ī c i s To b a g o .

Pateicoties mūsu sabiedrotajiem, ceļojumu plā-

lielākajā un industriālajā – salā Trinidādā, kurā

notājiem Lonely Planet un aplikācijai TripAd-

ir 1,45 miljoni iedzīvotāju, visas iespējamās da-

pirmās dienas paliekam labākajā salas

bas bagātības (nafta, gāze un lielākais asfalta

hostelī – Karību jūras pusē – tikai dažu minū-

ezers pasaulē – tieši asfalta, nevis piķa ezers),

šu gājienā no krasta. Nākamajām dienām esam

krietni industriālāka infrastruktūra un tikai

izīrējuši apartamentus Atlantijas okeāna krasta

viena kārtīga pludmale.

visor,

mājā, bet pēdējās dienas paliekam valsts otrā

KARĪBU KURZEME Kad no lidmašīnas mēs, bāli, Latvijas ziemas un

siem pagalmā uzrīko vakariņas un dzērienus par

apkures inkubatorā auguši tārpiņi, kas lielāko

brīvu. Mēs tūlīt tiekam pie draugiem, ar kuriem

dienas daļu nosēž pie datora, nonākam Tobago

turpmāk pavadām kopā laiku pat tad, kad pār-

viesu nama saimnieka Brendona lielajās, stipra-

vācamies uz otru salas krastu. Brendons kopš

jās skavās, viņš jau pirmajā vakarā visiem vie-

16 gadu vecuma dzīvojis Bostonā, izveidojis labi


ZOOM LILLÁ

K u r z e m e s l ī c i s To b a g o .


ZOOM LILLÁ

pelnošu būvinženierijas uzņēmumu, taču tagad

pludmale, kurā ietek arī maza Kurzemes vārdā

vēlas atgriezties dzimtajā Tobago, kur uzsācis

nosaukta upīte, ir divas vienīgās vēsturiskās

tūristu izmitināšanas biznesu. Izglītots un –

liecības, kas saglabājušās Tobago no Hercoga

netipiski Tobago iedzīvotājiem – strādīgs, am-

Jēkaba laikiem. Ap pulksten desmitiem mūsu

biciozs un uz biznesu orientēts puisis. Brendons

skatam paveras neticami skaists aina. Jāatzīst,

kļūst par mūsu uzticamo, lai arī ne vienmēr līdz

ka Karību ainavā Kurzemes pludmale tiešām

galam saprotamo labdari un salas vēstnesi. Ne-

izceļas ar latvisku garšu: līdzīgi kā Kurzemes

precējies, stalts un asprātīgs, vienmēr gatavs iz-

piekrastē smilšu josla ir īpaši plata, jūra strauji

līdzēt, iespējams, tāpēc, ka iemīlas manā māsā

kļūst dziļa, tajā iepeldējušas daudzas zvejnieku

un vairs negrib laist mūs prom. „Nēģeru kara-

laivas, bet zemu virs ūdens lido pelikāni, kas

lis,” mēs klusu ķiķinām.

izskatās pēc aizlaiku pterodaktiliem, – gluži kā

Brendonam, tāpat kā citiem Tobago iedzīvotā-

liecības no kādiem ļoti seniem laikiem. Atzī-

jiem, nav saprotama mūsu vēlme visur doties

mējam Kurzemes pludmales iekarošanu ar kār-

kājām. Salas infrastruktūra tiešām nav pare-

tīgu peldi un gar krastu dodamies tālāk uz Pli-

dzēta kājāmgājējiem – ietvju praktiski nav,

mutas pilsētu, kur�� atrodas latviešu valdīšanai

iedzīvotāji pārvietojas jaunās, no Japānas im-

par godu uzcelts piemineklis. Runā, ka Tobago

portētās lielgabarīta automašīnās, jo benzīns

un Trinidādas valdība Plimutā piešķīrusi Lat-

nav jātaupa – tas maksā vidēji 20 santīmus lit-

vijai zemi sava latviešu centra un kroga izvei-

rā. Pārvietoties ar kājām visērtāk ir gar pašu

dei. Uz atvadām Kurzemes pludmalē sastopam

pludmali. Tā kādu dienu pametam māju sešos

vēl kādu „latvisku vērtību” – cēlā mierā pretī

no rīta (tas nav grūti, jo pie tādiem laikapstāk-

slāj govs. Pēc kāda laiciņa aiz līkuma parādās

ļiem acis pašas krīt ciet ap deviņiem desmitiem

vēl pāris viņas māsas, līdz sastopam baskājai-

vakarā, bet jau pussešos atsprāgst vaļā platas

nu ganu, kurš – pēc vietējo modes – uz gara-

kā apakštasītes), lai ar kājām gar Karību jūras

jiem drediem uzmaucis rastamanu cepurīti un,

krastu sasniegtu Kurzemes pludmali. Kurzemes

plati smaidot, mūs sveicina.

SAULES SASMĒLUŠIES Tobago iedzīvotāji gandrīz visi ir afrikāņu izcels-

jas un Pakistānas. Visiem ir tumša ādas krāsa

mes, taču gandrīz viscaur sajaukušies ar ķīnie-

un afrikāņu vaibsti, bet tik liela to dažādība

šiem, indiešiem, spāņiem un pat skandināviem.

diez vai ir sastopama vēl kur citur pasaulē. Pēc

Tā kā salas īpašnieki laika gaitā mainījušies

dažām dienām jūtu, ka iemīlos melnajos cilvē-

vairāk nekā 30 reižu (neatkarīgas valsts statusu

kos – skaisti, atlētiski, vienmēr rūpīgi saģērbu-

Trinidāda un Tobago ieguva vien 1962.  gadā),

šies spilgtās, tīrās un izgludinātās, pēc eiropiešu

tās nacionālo sastāvu ietekmējuši vēsturis-

izpratnes – gan ne tajās gaumīgākajās drēbēs,

kie notikumi pēc vergu brīvlaišanas, kad valstī

lepni un priecīgi, taču nekad – iedomīgi. Šķiet,

uz dzīvi apmetās darbaspēks no Ķīnas, Indi-

nauda šejieniešiem nav tik svarīga kā mums,


ZOOM LILLÁ

Kā es es sevi šaustīju, ka nenofočēju brīdi, kad viņš kāpa ārā no ūdens tajā sievu sitēju krekliņā, drediem kā slapjām čūskām vijoties un pilot.


ZOOM LILLÁ

iespējams, tas ir saules, dabas un priecīgā gara

kelēšana, putnu vērošana lietus meža rezervā-

nopelns, kas latviešiem ir izrādījies par tādu kā

tā, joku dzīšana ar vietējiem, dejojot un iedzerot

dievišķās daļiņas trūkumu. Taču, meklējot šo

rumu Tobago tradicionālajā Sunday School, kas

daļiņu, esam glābiņu raduši kultūrā, modē un

ir salas centrālā brīvdabas iksvētdienas ballīte

izglītībā, kas šīs salas iedzīvotājiem ir sekundā-

ar Karību salu mūziku.

ra lieta. Vienīgais salas muzejs ir tik mazs kā

Desmit dienas paskrien nemanot. Lai gan zinu,

palielāks trīsistabu dzīvoklis, turklāt tas radies

ka Tobago vēl atgriezīšos, uz Latviju dodos ar

pēc privātas iniciatīvas.

prieku. Spēku sasmēlusies un atpūtusies, sapro-

Tā mēs pavadījām aizgājušā gada bezrūpīgākās

tu, ka Latvijā dzīve ir daudz interesantāka, kaut

dienas, ļaujoties saules enerģijai, mazliet mežo-

arī trauslāka un nemierīgāka. Gadalaiku nomai-

nīgajai dabai, sajūsminoties par vietējo iedzī-

ņa ietekmē noskaņu aiz loga un sirdī. Tobago

votāju pieklājību un dzīvesprieku, kā arī laiski

saprotu, ka daba ir tā, kas nosaka cilvēka dzīves

lasot Edgara Andersona latviešu iekarotāju dē-

ritmu un scenāriju. Cik tad viens latvietis var

kaino vēsturi uz salas. Nebeidzamas peldes jūrā

peldēties, dzert rumu un sauļoties! Ja vien izdo-

kā tādiem bruņrupučiem, pirmatnēja zivju zveja

tos to dievišķo daļiņu, to saules putniņu paturēt

un grilēšana uz kādas neapdzīvotas salas, snor-

sevī vismaz līdz pavasarim. L


JAU 18. APRILĪ LASI JAUNO ŽURNĀLA LILLA` NUMURU!

www.lilla.lv


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDE

TĒ VS J A U N A J Ā R Ī G A S T E ĀT R Ī 19. , 2 0 . , 2 1 .   M A R TĀ , 1 2 . , 24 .   A P R Ī L Ī

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A


P

ateikt, ka Augusts Strindbergs – 19./20. gadsimtu mijas slavenākais zviedru rakstnieks – bija pret emancipāciju un sieviešu līdztiesību, nozīmē nepateikt neko. Būdams

kalpones dēls (kura gan pēc daudzu gadu nelicencētas kopdzīves un sadzīvotiem trim bērniem bija ieprecējusies labā ģimenē), ticis pie sievas baroneses, izjaucot viņas iepriekšējo laulību (ar paša draugu), rakstnieks no sirds nicināja sievietes, pie viena nicinot arī sevi un aizvien no jauna iekrītot nicināmo radījumu slazdā. Šīs jaukās emocijas viņš dāsni pauda gan romānos, gan lugās, kas – īpaši rakstnieka t. s. naturālisma perioda darbos – vairāk atgādina reportāžas no īsta dzimumu kara. Kurš kuru. Cīņā par varu, ambīciju sadursmē un nežēlīgā konkurencē. Tomēr, gluži kā Ļevam Tolstojam, kurš Annu Kareņinu radīja ar nosodījumu pret sievieti, kas kaislības dēļ pamet ģimeni, arī Strindbergam talants izrādījās lielāks par viņa aizspriedumiem, un viņa darbi no apsūdzības maziskajām sievietēm izvērtās niansētās studijās par pretējo dzimumu neiespējamo ceļu vienam pie otra. Šī tēma ilgus gadus ir arī režisores Māras Ķimeles uzmanības lokā. Varbūt izrāde Tēvs JRT nav izcilākais viņas darbs, tomēr stāstu par ģimeni, kurā sieviete vērš pret vīru pavisam negaidītus „ieročus”, ir vērts noskatīties divu labu aktrišu darba dēļ: Sandra Zvīgule Lauras lomā atgādina daiļu, bet izmisušu un līdzjūtības vērtu čūsku, bet Jana Čivžele viņas mazās meitas lomā – apmulsušu eņģeli.

http://www.jrt.lv/tevs


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDE

S TAVA N G ER A . PU LP PEO PLE R Ī G Ā , Z I R G U P A S TĀ , 2 7. A P R Ī L Ī P L K S T. 15 : 0 0 U N 19 : 0 0 , L I E PĀ J A S T E ĀT R Ī 8 . M A I J Ā

I E S A K A I V E TA Š N E PA

3

Turpinājums

3


K

rievijas režisora Konstantīna Bogomolova pirmais iestudējums ārpus dzimtenes šokē ar savu tiešumu, bezkaislīgi parādot sabiedrību, kādā dzīvojam. Stavangera

ir kā modinātājzvans – paskatoties uz sevi no malas, varbūt vēl attapsimies. Protams, režisors pārspīlē, lai pievērstu uzmanību tam, cik vienaldzīgi, ciniski un brīžiem pat apātiski mēs esam gan attiecībā uz sevi, gan apkārtējiem. Skolniecei pēc traģiska satiksmes negadījuma tiek piešūta viņas vecmammas galva, un viņai aizliegts skatīties spogulī līdz sešdesmit gadu vecumam, bērns tiek barots ar heroīna putriņu, bet taksometra vadītājs, pēc avārijas gaidot ierodamies mediķus, lai sniegtu palīdzību viņa smagi cietušajai pasažierei, domā: „Kāds es esmu neveiksminieks. Kā es tagad pelnīšu naudu?” Precīzi šo izrādi vienā teikumā raksturo Līvija Dūmiņa: „Stavangera ir „stilistiski tīrs, perfekti nostrādāts, ciniski

tiešs, ar melno humoru apkrāsots un ļoti sāpīgs mūsu – 21. gadsimta – sabiedrības portretējums.” Ja ir aizspriedumi pret necenzētiem izteicieniem visā to krāšņumā, labāk izvēlēties kādu pasaku lugu, jo Stavangera ir par reālo dzīvi, tā provocē un izmet no ierastās komforta zonas. http://liepajasteatris.lv/stavangera-pulp-people/


EJ UZ LILLÁ IZR ĀDE

S A LO M E D A I L E S T E ĀT R Ī 4 . , 5 . , 3 0 . A P R Ī L Ī

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

5

3


O

skara Vailda pārpasaulīgi skaistā, manierīgi izsmalcinātā, kā nāve nesaudzīgā luga pārvērš dzejā un valodas pērlēs visnekrietnākos instinktus – in-

cestuālu iekāri, neremdināmu varaskāri, brutālu agresiju. Jaunā un pēc skata trauslā režisore Laura Groza Vailda estētisko virpinājumu izgriezusi uz kreiso pusi, atpakaļ pie miesaskāres, naida, bezdvēseles baudkāres. Lieliska un ļoti atšķirīga mākslinieka Miķeļa Fišera scenogrāfija vienlaikus ir pārbaudījums Jāņa Kristītāja jeb Johanāna tēlotājam Dainim Grūbem, kurš, gandrīz divas stundas notupot/nopeldot akvārijā, tomēr piešķir savam varonim gan šaubas, gan fanātismu, gan fatālu samierināšanos ar neizbēgamo – nāvi Salomes iekāres dēļ. Pēc ilgāka pārtraukuma meistara statusu apliecina Juris Bartkevičs kārīgā un bailēs trīcošā Hēroda lomā. Taču izrādes pārsteigums un psihofizioloģiskais centrs ir Kristīnes Nevarauskas Salome. Pusbērns/pussieviete. Puscilvēks/ puszvērs, kuras plastikā un mīmikā ir kaut kas no primātiem (tiem, kas nav cilvēki). Aktrise nevairās radīt riebumu pret savu varoni (un mārketinga kampaņā skaļi izmantotā gaļas kleita ir pat ļoti vietā), rādot to kā bezgala izlaistu, starpstadijā starp dzīvnieku un cilvēku, instinktu varā esošu būtni, kas atmostas kā cilvēks – vientuļš, nemīlēts un bezcerīgs. Par spīti dažām neveiklībām, ļoti spēcīgi izstāstīts stāsts ar interesantu scenogrāfiju, pārsteidzošiem Ilzes Vītoliņas kostīmiem un iespaidīgu soundtreku. http://www.dailesteatris.lv/


L I L L Á G R Ā M ATA S

KAMILLA LEKBERGA

LEDUS PRI NC E SE A K M EŅ K A LIS S V E Š I N I EK S J U M AVA ( 2011–2012) I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A


S

kandināvu detektīvu autori (Jū Nesbē, Anne Holta, Stīgs Lārsons, Jusi Adlers-Olsens u.  c.) ir ne vien meistarīgi intrigas vērpēji, bet arī jauna tipa galveno

varoņu – izmeklētāju – ieviesēji. Slepkavības izmeklē ne vairs superspējām apveltīti pārcilvēki, kam piemīt dažas cilvēciskas vājības, taču ne parasta cilvēka dzīve (tādi savā ziņā ir arī Erkils Puaro un Šerloks Holmss), bet gan normāli līdzpilsoņi, kam līdzās darbam, kas lielākoties nozīmē rakņāšanos pa cilvēku dvēseles pretīgākajiem atkritumiem, ir viņu ikdiena ar mīļotājiem, ģimeni, mazu bērnu dēļ negulētām naktīm utt. Un vēl skandināvu autoriem (tāpat kā kinorežisoriem un psihoanalītiķiiem) patīk aiz ārēji labklājībā dzīvojošas, pārtikušas ģimenes fasādes atklāt dažnedažādus skeletus – incestus, pedofiliju, neatklātas slepkavības, slēptu neprātu un aklu, vardarbīgu agresiju. Paldies Dievam, vismaz galvenie varoņi – policisti vai izmeklētāji un viņu gudrās sievas – nav apveltīti ar šādām novirzēm, vienīgi ir vai nu alkoholiķi (Harijs Hols Nesbē romānos), vai rudmataini un ar noslieci uz lieko svaru. Tāds ir Lekbergas (dz. 1974. g.) romānu varonis policists Patriks Hedstrēms. Arī viņa iemīļotā (trešā romāna beigās – sieva), kriminālromānu autore Ērika Falka nav nekāda femme fatale, ar kādām – nevainojami slaidām un ar nevainojamu, mazu deguntiņu – pieblīvēti amerikāņu krimiķi. Kopā viņi ne vien atrisina trīs megasarežģītas lietas (nemūžam neuzminēsi, kurš vainīgs, kamēr līdz beigām nebūs mazāk kā padsmit lappušu), bet izdzīvo savu attiecību stāstu no iepazīšanās tauriņiem vēderā un trakas iekāres līdz bērna piedzimšanai, Ērikas pēcdzemdību depresijai un – kāzām. Katrā romānā ir kāds paralēls vēstījums – spēcīgs pagātnes stāsts (Akmeņkalī tas ir vēsturisks story par bagāta rūpnieka neiedomājami ļauno meitu, ko tēvs piespiež apprecēt mīļāko – vienkāršu akmeņkali – un padzen no mājām). Tiešām aizraujoša lasāmviela.


EJ UZ LILLÁ KINO

M A M MU, E S TE V I M Ī LU K I N O C I TA D E L E U N S P L E N D I D PA L A C E IESAK A RAKSTNIECE ANDRA MANFELDE

1

Turpinājums

2


R

ežisora Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu patiešām ir lieliska filma. Ne tikai tāpēc, ka filmai nav pēdējā laikā raksturīgā latviešu kino lēnuma, ne tikai tāpēc, ka „Berlīne jau sapratusi”,

ne tikai tāpēc, ka filma patiešām turas uz „kauliem” – pārdomāta sižeta, jo viena epizode rada un virza nākamo, ne tikai tāpēc, ka ak-

tieri nekustas kā cilvēku izbāžņi. Jau pirmajās minūtēs, tikko esam izdzirdējuši tik kaitinošo „nu cik reizes tev var teikt!”, mums liek noticēt, aizmirst, ka skatāmies filmu. Pat ja mamma (Vita Vārpiņa) tieši tādiem vārdiem nerāja savu bērnu (Kristofers Konovalovs), es pārvietojos laikā un no jauna saklausīju to, kas mani kaitināja, tracināja, lika vēlēties mukt no mājām – no tās muteres mūžīgā – „kad tu vienreiz celsies augšā un...” sakārtosi istabu, iznesīsi gružus, izmācīsies un... visbeidzot attālināsies. Patiešām panaceja vecākiem! Atgādinājums, ka ir taču tik viegli, tik viltīgi nemanāmi ar paša bērnu sākt runāt pārmetuma intonācijā un pazaudēt galveno, faktiski vienīgo, kas mums ir – „es tevi mīlu”. Tas patiešām mani aizkustināja visvairāk. Nosolījos, ka nekad, nekad nebļaušu no blakus istabas „tu izmācījies?”, bet noliekšos bērna augstumā un pajautāšu – „kā jūties?”. Nosolījos, ka es to atcerēšos arī pēc gadiem pieciem, kad mana meitiņa ik vakaru vairs neteiks „mammīt, es tevi mīlu!”, bet būs apjukusi no tās lielās pasaules, pati no sevis. Skatoties filmu, domāju, ka tas nu gan ir uzdevums – patikt bērniem! Pusaudžiem! Un ne jau ar piedzīvojumu filmu par burvjiem un raganām, bet vienkāršu filmu par mums, par dzīvi, par mammām un bērniem. Tā patiesi ir augstākā pilotāža. Jutu līdzi Jānim Nordam un varu arī apsveikt – bērni negarlaikojās, kaut gan uz sarunu pēc filmas tā īsti nebija piedabūjami. Lielisks režisora darbs, patiešām. Un vislielākais lieliskums, ka viņš pratis... pakāpties malā. Filma, kurā it kā nav „mākslas”, nav nekā stilīga, nekādu sevišķo kadrējumu, pārspīlētas estētikas, dziļdomīga, falša filozofiskuma vai izmisīgas „černuhas”. Tomēr šķitums, ka filmā nav mākslas, ir tikai prasta mīlestība, izrādās lamatas. Pazemīgs, gudrs konceptuālisms, jo iesākumā bijām brīdināti: „Mammu, es tevi mīlu!”


EJ UZ LILLÁ KINO

DŽ EK S M I L Ž U B EN DE K I N O N O 2 2 . M A R TA I E S A K A K I N O K R I T I Ķ E I E VA V I E S E

3

Turpinājums

2


K

rāsainā un dinamiskā fantāzijas filma ievilina skatītāju pasaku valstībā. Līdzīgi kā citu maģiskā žanra filmu pasaulē skatītājs kopā ar ekrāna tēliem pieredz ikdienišķā sadursmi ar

neparasto. Sena, pusaizmirsta leģenda kļūst par klātesošu realitāti, un šo pasauli jāsteidz gan iepazīt, gan savaldīt. Pēc kornvoliešu pasakas veidotais darbs stāsta par zemnieku izcel-

smes puisi Džeku (Nikolass Holts) un daiļo princesi Izabellu (Elinora Tomlinsone), kas nolemta kāzām ar varaskāro Roderiku (Stenlijs Tuči). Abi jaunieši iepazīstas tirgū, kur princese ierodas, saģērbusies tāpat kā vienkāršie ļaudis. Džeks aizstāv jaunās dāmas godu, bet tirgošanai paredzēto zirgu atdāļā izmisušam mūkam, kurš, piesolīdams vēlāku bagātību, uztic Džekam nelielu maisu ar pupām. Piedzīvojumi uzņem pilnus apgriezienus, kad viena no pupām nobirst zemē un izvij ceļu uz sen aizmirsto milžu zemi. Filmu režisējis Braiens Singers, kurš veidojis gan kritiķu atzīto neo-noir filmu Parastie aizdomās turamie, gan supervaroņu cienītāju novērtēto sēriju X-cilvēki.


EJ UZ LILLÁ KINO

C EĻ Š, 2010 I E S A K A I V E TA Š N E PA

5

Turpinājums

2


T

he Way ir emocionāli spēcīgs, smeldzīgs un ļoti iedvesmojošs stāsts par ģimeni, draudzību un izaicinājumiem, ar kādiem sastopamies, dzīvojot šajā mainīgajā un komplicētajā

pasaulē. Sižeta pamatā ir stāsts par Tomu, veiksmīgu ārstu no ASV, kura dēls Daniels gājis bojā Pireneju kalnos, mēģinot veikt populāro svētceļnieku maršrutu pa Santjago ceļu (Camino de Santiago). Toms izlemj pabeigt dēla iesākto un dodas ceļā, lai kājām veiktu 800 km garo ceļu no Francijas uz Spānijas ziemeļrietumu pilsētu Santiago de Compostela. Šis ir ļoti personisks ceļojums, kurā Toms atklāj, ka ir atšķirība starp dzīvi, ko dzīvojam, un dzīvi, ko izvēlamies. Ceļā viņš satiek vēl trīs citus svētceļniekus, un šī tik ļoti dažādo raksturu četrotne turas kopā visu ceļu, iepazīstot cits citu, pārvarot nesaskaņas, mācoties izprast un pieņemt. Katram ir savi svētceļojuma iemesli, bet visus vieno vēlme kaut ko savā dzīvē mainīt. Noteikti jāuzslavē filmas skaņu celiņš – Coldplay un Alanisa Morisete komentārus neprasa, bet Spānijas gleznainās kalnu ainavas un krāšņie dabas skati liek elpai aizrauties. Režisors – Emilio Estevezs, lomās – Martins Šīns, Emilio Estevezs.


EJ UZ LILLÁ KINO

B L A K US EFEK T S K I N O N O 2 9. M A R TA I E S A K A K I N O K R I T I Ķ E I E VA V I E S E

7

2


K

opš sarežģījumiem ar divdaļīgo kinodarbu Če Stīvens Soderbergs (filmas Oušena bandas, Ārpus aizdomām, Satiksme, Erina Brokoviča) vairākkārt sacījis, ka redz

savas karjeras beigas. Filmu Blakusefekts Soderbergs Berlināles preses seansā pieteica kā „iespējamo” pēdējo darbu. Amerikāņu režisors veiksmīgi izmanto žanra īpatnības, lai izvirzītu priekšplānā un risinātu sabiedrībai aktuālus jautājumus. Tā arī šoreiz trilleris par eksperimentālas medicīnas neparedzamajiem blakusefektiem rosina jautājumus par cilvēka bioloģiskuma robežām. Kāda ir tūlītēja dzīvotprieka cena? Ko nozīmē veiksmīgi funkcionēt starp citiem cilvēkiem? Ko cilvēks zina (un ko nezina) pats par sevi? Filmas centrā ir Volstrīta darbinieka Mārtina Teilora sieva Emīlija (Rūnija Mara). Teilors (Čenings Tatums) atgriežas no ieslodzījuma par klasificētas informācijas ļaunprātīgu izmantošanu. Emīlija, kurai ir psiholoģisku problēmu vēsture, nespēj adaptēties sadzīves apstākļiem un psihiatra Banksa uzraudzībā izmēģina jaunu, maz pārbaudītu medikamentu. Sākotnēji iedvesmojoši ārstniecības rezultāti visai drīz izvēršas par plašiem sarežģījumiem – smags noziegums, atbildīgā meklēšana, varas un ietekmju spēles. Filmai ir spēcīgs skaņu celiņš, ko veidojis Tomass Ņūmens. Emīlijas iepriekšējās ārstes lomā – Ketrīna Zeta Džonsa.


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E

N O G RI MUSĪ B I B LI OTĒK A RĪG A S BIR Ž A S BOSE S Z ĀLĒ LĪDZ 21. APRĪLIM

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

1

Turpinājums

3


G

rāmatas ūdenī – pirmā doma ir steigšus raut ārā un ļaut, lai vējš žāvē samirkušās lapas. Taču rumāņu/ itāliešu mākslinieces Ileanas Floresku (dz. 1960. g.)

fotogrāfiju izstādē Nogrimusī bibliotēka inscenētā tēma ir Vidusjūras ūdeņos grimstoši pasaules literatūras šedevri un sava laika ievērojamu personību rakstu izdevumi. Māksliniece fotogrāfijās mēģina fiksēt brīdi, kad ūdens transformē grāmatu, ar katru mirkli arvien vairāk to sapludinot ar apkārtni un brīžiem nejauši „atšķirot” kādu lappusi. Mani bildes uzrunāja ar trauslumu un poētismu un atgādināja gan Burtnieku pili no Lāčplēša, gan Imantu Ziedoni, kuru intervēju pirms diviem gadiem: viņš bez jūtelīga sentimenta izgrieza no grāmatām sev īpaši svarīgo un līmēja kladēs. Izstādes anotācija vēsta: „Stāsts ir par cilvēces atmiņu, kuru glabā Servantesa, Šekspīra, Bairona, Puškina, Eminesku darbi, bet kuru pārmaina laika ritējums, liekot aizmirst kādreiz aktuālo un negaidīti izceļot nepamanīto.”


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E

A RTEFA K TI I Z S TĀ Ž U Z Ā L E S A R S E N Ā L S R A D O Š A J Ā D A R B N Ī C Ā L Ī D Z 2 8 . M A R TA M 

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

3

Turpinājums

3


T

agad, kad „lielais” muzejs slēgts, īpaši mīļa šķiet izstāžu zāle Arsenāls, arī tās mazās „kabatiņas”, kāda ir Radošā darbnīca, uz kuru jākāpj pa vecajām, skaista-

jām, čīkstošajām kāpnēm. Savukārt izstādes Artefakti „varonis” mākslinieks Henrijs Preiss ne tikai dzimis ar mani vienā gadā, bet savulaik, krietni pirms tika atzīts Londonā un Ņujorkā, kur viņš pārdevis darbus pat Sāči galerijai (!), tālajos deviņdesmitajos, tāpat kā es tika iesaukts par Genrihu Daugavpils teātrī, kur tobrīd darbojās kā scenogrāfs. Aktiermākslas pamatus tur ielika Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Indra Roga, Andis Strods, Artis Robežnieks... kaut arī Henrijs Preiss ir diplomēts scenogrāfs, pēdējos 12 gadus Londonā viņš nodevies pavisam citiem mākslas veidiem. Izstādē Artefakti ir mistiska jutoņa: jaunākajās gleznās (izstādē ir arī telpisks objekts) attēlotas sakrālās ģeometrijas kompozīcijas, kurās izmantotas Kabalas, mandalu, brīvmūrnieku heraldikas simboliskās sistēmas. Un – lai man piedod Henrijs par zaimošanu – sarežģītie attēli ir sasodīti dekoratīvi.


E J U Z L I L L Á I Z S TĀ D E

ĒDI ENS U N FOTO G R Ā FI JA S R Ī G Ā , FA B R I K A S R E S T O R Ā N Ā N O 13 . M A R TA L Ī D Z M A I J A B E I G Ā M

I E S A K A H E N R I E TA V E R H O U S T I N S K A

5

3


J

ānis Deinats, diplomēts aktieris, iepriekšējā LILLA` vāka autors, ir fotogrāfs–orķestris. Mākslas zinātnieks Vilnis Vējš par viņu saka: „Jānis Deinats ir apbrīnoja-

mi daudzpusīgs un darbīgs fotogrāfs. Iespējams, tieši personības artistiskums un komunikācijas spējas ir vismaz daļēja viņa panākumu atslēga. Un vēl, protams, viņa veiksmes pamats ir iejūtīgs skatiens, kas saskata neparasto tur, kur ne visi spēj.” Pēdējos gados Jāņa personālizstādē tikpat kā neredz cilvēkus – vien zarus, atspīdumus peļķēs, klusas māju fasādes. Taču kuratores Elīnas Dzelmes (jā, jā, tās pašas – aktrises, gleznotājas, Džilindžera sievas) sarīkotās izstādes noformējuma idejas pamatā ir doma par ikdienu, par lietām, bez kurām mēs nevaram iztikt. Kas ir šīs lietas? Šādu jautājumu restorāna gardēžiem uzdod idejas autors fotogrāfs Jānis Deinats. Atbildi priekšā neteiksim.


L I L L Á AT R A D U M S

HA RMONI JA NIANSĒ S LINDA SAULĪTE


L I L L Á AT R A D U M S

Harmonijas telpa. Šī skaistumkopšanas studija

atbalsts un sajūtu, ka dara to, kas viņai tiešām

iespējams. Nokļūstot tur pavisam nejauši – bez

klientiem pozitīvi uzlādē pat visgarākajā darba

atbilst savam nosaukumam tik precīzi, cik vien

skaļām reklāmām un mārketinga pasākumiem –,

atklāju, ka Rīgā ir vieta, kur sieviete un droši

vien arī vīrietis var sajusties ļoti gaidīts. Salo-

na atrašanās vieta – restaurētais biroju centrs Valdemāra Pasāža, kura oriģinālā 19. gadsimta

patīk. „Tas ir mans sirdsdarbs. Darbs salonā ar dienā, un apziņa, ka vari klientam veltīt tieši to

laiku, uzmanību un attieksmi, kuru vēlies, ir ļoti,

ļoti uzmundrinoša,” pastāsta Sanda. Katra detaļa salonā, sākot ar mūziku, smaržām un zie-

diem, ir pārdomāta un personiska, tādēļ arī īsta,

rūpniecības kompleksa arhitektūra apvieno gan

to sajūt katrs apmeklētajs. Sanda pastāsta, ka

nīgu stikla galeriju arhitektūru un klasisku biroja

pašu attieksmi kā pret klientiem – ar respektu un

kārtējo vidi. Profesionāli skaistumkopšanas pa-

un harmonisks meistars varēs dot labāko savam

romantisko koka mansardu izbūvi, gan mūsdie-

telpu interjeru, – rada salonam interesantu ap-

kalpojumi mūsu sejai un ķermenim ir Harmonijas

arī pret saviem darbiniekiem viņa izturas ar tādu

cieņu –, un ir pārliecināta, ka tikai apmierināts klientam. Katrs, kurš strādājis ar cilvēkiem, zina,

telpas piedāvājums, tomēr gribētu ieteikt izbaudīt

ka tā ir enerģijas apmaiņa, tādēļ meistaram ir ļoti

just arī gaisotni un attieksmi, kas valda šajā vie-

Vēl Harmonijas telpas vadītāja piebilst, ka viņai

ne tikai profesionāli veiktās procedūras, bet satā. Protams, ka personiskums un harmonija kat-

rā niansē nerodas mārketinga un biznesa plānu

ietvaros. Harmonijas telpas izveidotāja un vadītāja, arī profesionāla kosmētiķe Sanda Vilka pa-

stāstīja, ka salons ir radīts kā vieta, kur apmek-

lētājs un arī katrs darbinieks var justies gaidīts un īpašs. Sandai doma izveidot savu salonu –

vietu, kur pati varētu strādāt ar šādu attieksmi,

kādu vēlētos dot saviem klientiem, – radusies jau

pirms kāda laika, strādājot citos salonos. Zīmīgi,

ka radīt savu salonu viņa izlēmusi gandrīz vienlaikus ar lielisku ziņu par gaidāmo mazuli. Un tā

Harmonijas telpa ir tapusi reizē ar gaidāmo ma-

svarīgi būt harmoniskam un pozitīvi noskaņotam.

un meistariem ir svarīgi strādāt tieši ar Latvijas

sievietēm, jo tas sniedz iespēju profesionāli dot

un pēc tam ieraudzīt rezultātu un, protams, sa-

gādā patīkamo gandarījuma sajūtu, kad sieviete atgriežas salonā. Jautāta par to, kādu viņa kā

skaistumkopšanas salona vadītāja redz Latvijas sievieti šodien, Sanda saka visbiežāk viņa redz

sievieti, kura ir darboties griboša, varbūt mazliet

nogurusi, izzinoša un gudra. Tieši tādēļ viņai svarīgi vadīt salonu, kur šāda sieviete var gūt gan skaistumu, gan atpūtu un personisku attieksmi.

KAM: sievietei vai vīrietim, kam svarīgi iegūt ne

zuli, kas noteikti ir bijis gan grūts, gan arī patī-

tikai profesionālu skaistumkopšanas procedūru,

nu. Kad pajautāju – kas ir rosinājis un ievesmojis

ka vide.

kami satraucošs laiks par jauna un sava tapšagan salona tapšanas gaitā, gan arī uzsākot darbu

tajā, – Sanda apgalvo, ka tas ir ģimenes lielais

bet svarīga personiska attieksme un harmonis-

ĪPAŠI: katram individuāli izstrādātas procedūras. L


J A U TĀ L I L L Á

K Ā PĒC I R VA JA DZĪG S PAVA S A RIS?


JĀNIS VINGRIS kinokameras abās pusēs

Jo mans dēls, kam tikko palika četri gadi, ir sa­

priecāsies par pirmajiem cīrulīšiem, bradāšanu

sniedzis to apzinīgo vecumu, lai spētu novērtēt

pa peļķēm, lāsteku graušanu un citiem pavasara

lietu kārtību šajā pasaulē. Mazais cilvēciņš

priekiem. Man dikti derētu tiem pievienoties.

IEVA ALBERTE

IR, ar diktofonu un ar velosipēdu Lai varētu braukt ar velosipēdu. Tad nebūs

tiltu. Braukt līdz upei, ņemt laivu un piestāt pie

autobusā jāklausās sarunās par interneta ap­

baltām vizbulītēm. Un māt visām salīkušajām

jomu Bites pieslēgumam un atlaidēm aptiekā. Tā

ziedošajām ābelēm lauku sētās.

vietā varēs laist vēju zem kleitas, minoties pār


MĀRTIŅŠ KALNIŅŠ patīk ātrums

Pavasarī ir tā sajūta, ka beidzot tuvojas vasara.

daudz vairāk darīt. Pavasarī man parasti rodas

Mostas daba... Pavasarim ir tikai tam raksturīga

daudz lielāka vēlme darboties un strādāt.

smarža, kuru sajūtot, gribas vairāk smaidīt un

ELĪNA PURIŅA zina par modi visu

Man vajag pavasari! Dēļ gaišākiem vakariem,

dārzos. Arī dēļ košākiem tērpiem un vieglākiem

dēļ saules siltuma, dēļ cilvēku smaidiem un pa­

apaviem! Man patīk pavasarī tā sajūta, ka vasa­

cilāta garastāvokļa. Dēļ narcisēm un tulpēm, dēļ

ra jau ir pavisam tuvu.

putnu čivināšanas, dēļ bērzu sulām un rosības


ŽURNĀLA TAPŠANAS AIZKULISES, JAUNUMI UN ĪPAŠU CILVĒKU VIEDOKĻI KATRU DIENU!

www.lilla.lv


I E VA D S L I L L Á

EŅĢ EĻU DI EN A S SERGEJS TIMOFEJEVS AT D Z E J O J I S A N D R I S A K M E N T I Ņ Š

FOTO: IL Z E VA N AG A

LASA AUTORS


I E VA D S L I L L Á

Eņģeļi – tie ir ļoti palēnināti džeki, Kas, dūrē slēpjot, smēķē kaut kādas Šokolādes cigaretes. Viņi pārlej no tukšā uz brīvo Tur, debesīs. Mākoņi smaržo kā vaniļa, Viss ir tik tīri un kārtībā Kā brokastis lidmašīnā, Kas lidostā nolikta Mūžīgā stāvvietā. Reizēm viņi skatās vecus bojevikus Un domā, ka arī viņi tā spētu… Vēlāk iet kaut kur visi kopā, It kā negribot. Aiziet un skatās – tur dārzs, Klīst starp ābelēm, uzlasa Augļus no laba un ļauna atzīšanas Koka. Iekožas. Gremo. Viņiem Tie nekaitē, tāpat kā viss pārējais. Paiet diena, iestājas nākamā. Un viņi atkal skatās bojevikus teļļukā, Kam ekrāns līdz apvārsnim.

P i l n a s a r u n a u n c i t i p a n t i k l a u s ā m i L a t v ij a s R a d i o 1, A n d a s B u š e v i c a s a u t o r r a i d ī j u m ā A u g s t ā k p a r z e m i , 2 013 . g a d a 9. f e b r u ā r ī p l k s t . 1 5 . 0 5 .

2

L

2


I E VA D S L I L L Á

ДНИ АНГЕЛОВ СЕРГЕЙ ТИМОФЕЕВ

3

#

FOTO: IL Z E VA N AG A

Ч И ТА Е Т А В Т О Р


I E VA D S L I L L Á

Ангелы — это очень медленные пацаны, Которые курят в кулаки какие-то Шоколадные сигареты. Они переливают из пустого в порожнее Там, на небесах. Облака пахнут ванилью, Всё так чисто, безопасно, ухоженно, Как завтрак в самолёте, Стоящем в аэропорту На вечной стоянке. Иногда они смотрят старые боевики И думают, что и они могли бы... Потом идут куда-то вместе Немного понуро. Приходят – а это сад, Идут под яблони, подбирают Плоды с дерева познания добра И зла. Кусают. Жуют. Для них Они безвредны, как и всё остальное. Проходит день, наступает следующий. И они снова смотрят боевики по телику  Величиной с небо.

P i l n a s a r u n a u n c i t i p a n t i k l a u s ā m i L a t v ij a s R a d i o 1, A n d a s B u š e v i c a s a u t o r r a i d ī j u m ā A u g s t ā k p a r z e m i , 2 013 . g a d a 9. f e b r u ā r ī p l k s t . 1 5 . 0 5 .

4

#


LILLÁ KOMANDA

KOMANDA

LINDA SAULĪTE LILLA` izdevēja un vadītāja linda.saulite@lilla.lv

BAIBA RETIGA literārā redaktore

HENRIETA VERHOUSTINSKA

IVETA ŠNEPA

LILLA` galvenā redaktore

www.lilla.lv redaktore un LILLA` autore

henrieta@lilla.lv

iveta@lilla.lv

LĪGA VEKMANE stils

IEVA VIESE

SANDIS SAULĪTIS

LILLA` autore, kinokritiķe

LILLA` atbalsts

AIJA STIKĀNE LILLA` autore


ŠO LILLÁ NUMURU VEIDOJA

MARTA KRIVADE

INGA ŠTĀLHUTA

LILLA` autore

LILLA` konsultante, psiholoģe un koučs

KARLĪNA VĪTOLIŅA

RŪTA KESNERE

DACE BRANTE

foto

LILLA` autore

LILLA` autore

ANDREJS VERHOUSTINSKIS video un foto

TOMS NORDE

IEVA ROZENTĀLE,

foto

100g kultūras, LILLA` autore


JAU 18. APRILĪ LASI JAUNO ŽURNĀLA LILLA` NUMURU!

www.lilla.lv


Lilla aprīlis