Protevangelion 1. NODAĻA 1 Divpadsmit Israēla cilšu vēsturē mēs lasām, ka bija kāds cilvēks, vārdā Joahims, kurš, būdams ļoti bagāts, ziedoja Dievam Kungam divkāršus ziedojumus, pieņemot šādu lēmumu: mana manta būs visas tautas labā. , un lai es varētu atrast žēlastību no Tā Kunga Dieva par manu grēku piedošanu. 2 Bet kādos lielos Tā Kunga svētkos, kad Israēla bērni upurēja savas dāvanas un arī Joahims piedāvāja savas dāvanas, augstais priesteris Rūbens viņam pretojās, sacīdams, ka tev nav atļauts upurēt savas dāvanas, jo tu to nedari. radīja problēmas Izraēlā. 3 Par to Joahims, ļoti uztraucies, aizgāja, lai pārbaudītu divpadsmit cilšu reģistrus, lai noskaidrotu, vai viņš nav vienīgais, kam nebija nekādu problēmu. 4 Bet pēc izmeklēšanas viņš atklāja, ka visi taisnie bija izaudzējuši pēcnācējus Izraēlā. 5 Tad viņš atgādināja patriarhu Ābrahāmu, ka Dievs viņam mūža beigās bija devis viņa dēlu Īzāku. par ko viņš bija ļoti nomocīts, un viņa sieva viņu neredzēja: 6Bet aizgāja tuksnesī un uzcēla tur savu telti un gavēja četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, sacīdams pie sevis: 7 Es neiešu ne ēst, ne dzert, kamēr Tas Kungs, mans Dievs, neuzlūkos mani, bet lūgšana būs mana barība un dzēriens. 2. NODAĻA 1 Pa to laiku viņa sieva Anna bija noskumusi un apmulsusi dubultā iemesla dēļ un teica, ka es sērošu gan par savu atraitni, gan par savu neauglību. 2Tad tuvojās lielie Tā Kunga svētki, un Judita, viņas kalpone, sacīja: Cik ilgi tu tā mocīsi savu dvēseli? Tagad ir pienācis Tā Kunga svētki, kad nevienam ir aizliegts sērot. 3 Tāpēc ņemiet šo kapuci, ko dāvājis tādu lietu darinātājs, jo man, kas esmu kalps, tā nav piemērota, bet tā labi piestāv jūsu lielākam raksturam. 4 Bet Anna atbildēja: Ejiet prom no manis, es neesmu pieradis pie tādām lietām. turklāt Tas Kungs mani ir ļoti pazemojis. 5 Es baidos, ka kāds ļauns cilvēks tev to ir iedevis, un tu esi nācis, lai aptraipītu mani ar manu grēku. 6 Tad Judīte, viņas kalpone, atbildēja: Ko ļaunu es tev novēlu, ja tu mani neklausīsi? 7 Es nevaru novēlēt jums lielāku lāstu, kāds jums ir, jo Dievs ir aizslēdzis jūsu klēpi, lai jūs nekļūtu par māti Izraēlā. 8 Tad Anna bija ļoti satraukta un, uzvilkusi kāzu drēbes, ap pulksten trijiem pēcpusdienā devās pastaigāties savā dārzā. 9 Un viņa ieraudzīja lauru koku, apsēdās zem tā un lūdza To Kungu, sacīdama: 10 Ak, manu tēvu Dievs, svētī mani un uzlūko manu lūgšanu tā, kā tu svētīji Sāras dzemdi un devi tai dēlu Īzāku. 3. NODAĻA 1 Un, skatīdamās uz debesīm, viņa ieraudzīja laurā zvirbuļa ligzdu, 2 Un viņa sevī sērodama sacīja: "Vai man, kas mani dzemdinājis?" un kāda miesa mani dzemdēja, ka es tiku tā
nolādēts Israēla bērnu priekšā un ka viņi mani apsmej un izsmej mana Dieva templī: Bēdas man, ar ko es varu salīdzināt? 3 Es neesmu salīdzināms ar pašiem zemes zvēriem, jo pat zemes zvēri ir auglīgi Tavā priekšā, Kungs! Kas es esmu, ar ko mani var salīdzināt? 4 Es neesmu salīdzināms ar rupjiem dzīvniekiem, jo pat rupjie dzīvnieki ir auglīgi Tavā priekšā, ak Kungs! Kas es esmu, ar ko es esmu salīdzināms? 5 Mani nevar salīdzināt ar šiem ūdeņiem, jo pat ūdeņi ir auglīgi Tavā priekšā, ak Kungs! Kas es esmu, ar ko mani var salīdzināt? 6 Es neesmu salīdzināms ar jūras viļņiem; Jo tie, neatkarīgi no tā, vai tie ir mierīgi vai kustās kopā ar zivīm, kas tajās ir, slavē Tevi, Kungs! Kas es esmu, ar ko mani var salīdzināt? 7 Es neesmu salīdzināms ar pašu zemi, jo zeme nes savus augļus un slavē Tevi, Kungs! 4. NODAĻA 1 Tad Kunga eņģelis nostājās pie viņas un sacīja: Anna, Anna, Tas Kungs ir uzklausījis tavu lūgšanu! tu ieņemsi un dzemdēsi, un par taviem pēcnācējiem runās visā pasaulē. 2 Un Anna atbildēja: "Tā kā Tas Kungs, mans Dievs ir dzīvs, visu, ko es dzemdēšu, vai tas būtu vīrietis vai sieviete, es to veltīšu Tam Kungam, savam Dievam, un tas viņam kalpos svētās lietās visu savu dzīvi." 3 Un, lūk, parādījās divi eņģeļi, kas viņai sacīja: Lūk, Joahims, tavs vīrs, nāk ar saviem ganiem. 4 Jo arī Tā Kunga eņģelis ir nokāpis pie viņa un sacījis: Dievs Tas Kungs ir uzklausījis tavu lūgšanu, steidzies un ej no šejienes, jo lūk, Anna, tava sieva, ieņems. 5Un Joahims nogāja un sauca savus ganus, sacīdams: Atnesiet man desmit jērus bez netīrumiem un nevainojumiem, un tie būs Tam Kungam, manam Dievam. 6 Un atnes man divpadsmit teļus bez vainas, un tie divpadsmit teļi lai būs priesteriem un vecākajiem. 7 Atnesiet man arī simts āžus, un simts āžu lai būs visai tautai. 8Un Joahims nogāja lejā ar ganiem, un Anna nostājās pie vārtiem un redzēja Joahimu nākam ar ganiem. 9 Un viņa skrēja un karājās viņam ap kaklu un sacīja: Tagad es zinu, ka Tas Kungs mani ir ļoti svētījis. 10 Jo redzi, es, kas biju atraitne, vairs neesmu atraitne, un es, kas biju neauglīga, ieņemšu. 5. NODAĻA 1Un Joahims palika pirmo dienu savā namā, bet rīt viņš atnesa savus upurus un sacīja: 2 Ja Tas Kungs ir man žēlīgs, lai plāksne, kas ir uz priestera pieres 1, to atklāj. 3 Un viņš paskatījās uz plāksni, ko priesteris nēsāja, un ieraudzīja to, un lūk, grēks viņā nebija atrasts. 4 Un Joahims sacīja: "Tagad es zinu, ka Tas Kungs ir man žēlīgs un ir paņēmis visus manus grēkus." 5 Un viņš attaisnots nogāja no Tā Kunga tempļa un devās uz savu namu. 6 Kad Annai bija pagājuši deviņi mēneši, viņa dzemdēja un sacīja vecmātei: Ko es esmu dzemdējusi? 7 Un viņa teica viņai, meitene.
8 Tad Anna sacīja: Tas Kungs šodien ir paaugstinājis manu dvēseli; un viņa ielika viņu gultā. 9 Kad viņas šķīstīšanās dienas bija beigušās, viņa zīda bērnu un nosauca viņu vārdā Marija. 6. NODAĻA 1 Un bērns ar katru dienu kļuva stiprāks, tā ka, kad viņai bija deviņi mēneši, viņas māte nolika viņu zemē, lai pārbaudītu, vai viņa var piecelties; un, nogājusi deviņus soļus, viņa atkal nāca pie mātes klēpī. 2 Tad viņas māte viņu satvēra un sacīja: “Tā kā Tas Kungs, mans Dievs, dzīvo, tev nebūs vairs staigāt pa šo zemi, kamēr es tevi neievedīšu Tā Kunga namā. 3 Tāpēc viņa padarīja savu istabu par svētu vietu un neļāva sev tuvoties nekā neparastam vai netīram, bet uzaicināja dažas neaptraipītas Israēla meitas, un tās atvilka viņu malā. 4 Bet, kad bērns bija gadu vecs, Joahims sarīkoja lielus svētkus un uzaicināja priesterus, rakstu mācītājus, vecākos un visu Israēla tautu. 5Un Joahims upurēja meiteni augstajiem priesteriem, un tie viņu svētīja, sacīdami: Mūsu tēvu Dievs svētī šo meiteni un dod viņai slavenu un paliekošu vārdu visās paaudzēs. Un visi ļaudis atbildēja: Lai tā būtu, Āmen! 6 Tad Joahims otrreiz piedāvāja viņu priesteriem, un tie viņu svētīja, sacīdami: ak, visaugstākais Dievs, uzlūko šo meiteni un svētī viņu ar mūžīgu svētību! 7 Pēc tam viņas māte viņu paņēma, iedeva viņai krūti un dziedāja Tam Kungam šādu dziesmu. 8 Es dziedāšu jaunu dziesmu Tam Kungam, savam Dievam, jo viņš mani ir apmeklējis un atņēmis no manis manu ienaidnieku negodu un devis man savas taisnības augļus, lai tagad to varētu pastāstīt Rūbena dēliem. , ka Anna dod sūkties. 9 Tad viņa lika bērnu mierā istabā, kuru bija iesvētījusi, un izgāja ārā un kalpoja tiem. 10 Un, kad svētki beidzās, viņi līksmodami un Israēla Dievu slavēdami devās prom. 7. NODAĻA 1 Bet meitene pieauga, un, kad viņai bija divi gadi, Joahims sacīja Annai: Ievedīsim viņu uz Tā Kunga templi, lai mēs izpildītu savu solījumu, ko esam solījuši Tam Kungam Dievam, lai viņš netiktu. dusmīgs uz mums, un mūsu piedāvājums ir nepieņemams. 2 Bet Anna sacīja: Pagaidīsim trešo gadu, lai viņa nepazītu savu tēvu. Un Joahims sacīja: Pagaidīsim. 3 Un, kad bērnam bija trīs gadi, Joahims sacīja: Aicināsim ebreju meitas, kas ir neaptraipītas, un lai viņas katra paņem pa lampu un lai tās tiek iedegtas, lai bērns vairs neatgrieztos. viņas prāts ir vērsts pret Tā Kunga templi. 4 Un viņi tā darīja, līdz uzkāpa Tā Kunga templī. Un augstais priesteris viņu uzņēma, svētīja un sacīja: Marija, Dievs Tas Kungs tavu vārdu ir godinājis uz visām paaudzēm, un līdz pat laika galam caur tevi Tas Kungs rādīs savu pestīšanu Israēla bērniem. 5 Un viņš nolika viņu uz altāra trešā pakāpiena, un Tas Kungs deva viņai žēlastību, un viņa dejoja ar savām kājām, un viss Israēla nams viņu mīlēja.
8. NODAĻA 1 Un viņas vecāki gāja prom, pilni brīnuma un slavēdami Dievu, jo meitene neatgriezās pie viņiem. 2 Bet Marija palika templī kā balodis, kas tur audzināts, un saņēma barību no eņģeļa rokas. 3 Kad viņai bija divpadsmit gadu, priesteri sapulcējās tiesā un sacīja: Lūk, Marija ir divpadsmit gadus veca. ko lai mēs ar viņu darīsim, baidoties, ka tā Kunga, mūsu Dieva, svētā vieta netiktu aptraipīta? 4Tad priesteri sacīja augstajam priesterim Caharijam: Vai tu stāvi pie Tā Kunga altāra un ieej svētajā vietā un lūgsi par viņu, un dari visu, ko Tas Kungs tev pasludinās. 5 Tad augstais priesteris iegāja Vissvētākajā un, paņēmis sev līdzi tiesas krūšu zīmi, 1 lūdza par viņu; 6 Un lūk, Tā Kunga eņģelis piegāja pie viņa un sacīja: Zaharij, Zaharij, ej un sasauc kopā visas atraitnes no tautas, un lai katrs atnes savu zizli un to, ar kuru Tas Kungs parādīs zīme būs Marijas vīrs. 7 Un saucēji izgāja cauri visai Jūdejai, un atskanēja Tā Kunga bazūne, un visa tauta skrēja un sanāca kopā. 8 Arī Jāzeps, izmetis cirvi, izgāja viņiem pretī; un, kad tos sagaidīja, viņi gāja pie augstā priestera, katrs paņēmuši savu zizli. 9 Kad augstais priesteris bija saņēmis viņu zizli, viņš iegāja svētnīcā lūgties. 10 Un, pabeidzis lūgšanu, viņš paņēma stieņus un izgāja un izdalīja tos, un nekāda brīnuma tos nesanāca. 11 Pēdējo zizli paņēma Jāzeps, un, lūk, no stieņa izkāpa balodis un uzlidoja pār Jāzepa galvu. 12Un augstais priesteris sacīja: Jāzeps, tu esi izredzētais, lai ņemtu Tā Kunga Jaunavu un paturētu viņu sev. 13 Bet Jāzeps atteicās, sacīdams: Es esmu vecs vīrs, un man ir bērni, bet viņa ir jauna, un es baidos, ka es Israēlā neizlikšos smieklīgs. 14Tad augstais priesteris atbildēja: Jāzep, bīsties To Kungu, savu Dievu, un atceries, kā Dievs izturējās pret Dātanu, Korahu un Abirāmu, kā zeme tos atvēra un aprija viņu pretrunas dēļ. 15 Tāpēc tagad, Jāzep, bīsties Dieva, lai tavā ģimenē nenotiktu līdzīgi. 16 Tad Jāzeps, baidīdamies, paņēma viņu uz savu namu, un Jāzeps sacīja Marijai: Lūk, es tevi izvedu no Tā Kunga tempļa un tagad atstāšu tevi savā namā. Man jāatceras par savu būvniecību. Viņš Kungs lai ir ar tevi. 9. NODAĻA 1 Un notika, ka priesteru padomes sēdē tika teikts: Taisīsim templim jaunu priekškaru. 2Un augstais priesteris sacīja: saaiciniet pie manis septiņas neaptraipītas jaunavas no Dāvida cilts. 3 Un kalpi gāja un ieveda tos Tā Kunga templī, un augstais priesteris sacīja viņiem tagad manā priekšā izlozi, kurš no jums vērps zelta pavedienu, kurš zilo, kurš sarkano, kurš smalko linu. , un kurš patiesi violets. 4 Tad augstais priesteris uzzināja Mariju, ka viņa ir no Dāvida cilts; un viņš viņu sauca, un īstā purpursarkanā krāsa iekrita viņas gabalā griezt, un viņa devās uz savu māju. 5Bet no tā laika augstais priesteris Zaharijs kļuva mēms, un Samuēls tika ievietots savā istabā, līdz Zaharijs atkal runāja. 6 Bet Marija paņēma īsto purpuru un izgrieza to.
7 Un viņa paņēma podu un izgāja smelt ūdeni un dzirdēja balsi, kas viņai sakām: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! 1 Tas Kungs ir ar tevi! tu esi svētīts sieviešu vidū. 8 Un viņa paskatījās apkārt pa labi un pa kreisi (lai redzētu), no kurienes šī balss nāk, un tad trīcēdama iegāja viņas mājā, un, nolikusi ūdens podu, viņa paņēma purpursarkano krāsu un apsēdās savā sēdeklī, lai to apstrādātu. . 9 Un lūk, Tā Kunga eņģelis stāvēja pie viņas un sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību Dieva acīs. 10 To dzirdot, viņa domāja, ko nozīmē šāds sveiciens. 11 Un eņģelis viņai sacīja: Tas Kungs ir ar tevi, un tu ieņemsi. 12 Uz to viņa atbildēja: Kas! Vai es ieņemšu no dzīvā Dieva un dzemdēšu kā visas citas sievietes? 13 Bet eņģelis atbildēja: Ne tā, Marija, bet Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos; 14 Tāpēc tas, kas no tevis piedzims, būs svēts un tiks saukts par Dzīvā Dieva Dēlu, un tu sauksi viņu vārdā Jēzus; jo viņš izglābs savu tautu no tās grēkiem. 15 Un, lūk, tava māsīca Elizabete arī vecumdienās ir dzemdējusi dēlu. 16 Un šis ir sestais mēnesis ar viņu, ko sauca par neauglīgo; jo Dievam nekas nav neiespējams. 17 Un Marija sacīja: Lūk, Tā Kunga kalpone! lai man notiek pēc tava vārda. 18 Un, izgatavojusi savu purpuru, viņa nesa to augstajam priesterim, un augstais priesteris viņu svētīja, sacīdams: Marija, Dievs Tas Kungs ir paaugstinājis tavu vārdu, un tu tiksi svētīta visos pasaules laikos. . 19Tad Marija, prieka pilna, aizgāja pie savas māsīcas Elizabetes un pieklauvēja pie durvīm. 20 Ko Elizabete dzirdējusi, pieskrēja un atvēra viņu, svētīja viņu un sacīja: "No kurienes tas man ir, ka mana Kunga māte nāk pie manis?" 21 Jo! tiklīdz tava sveiciena balss sasniedza manas ausis, tas, kas ir manī, uzlēca un tevi svētīja. 22 Bet Marija, nezinādama visu to noslēpumaino lietu, ko erceņģelis Gabriels viņai bija runājis, pacēla savas acis pret debesīm un sacīja: Kungs! Kas es esmu, ka visas zemes paaudzes mani sauc par svētītu? 23 Bet viņa ik dienas redzēja, ka aug liela, un baidījās, un viņa devās mājās un paslēpās no Israēla bērniem. un viņam bija četrpadsmit gadu, kad tas viss notika. 10. NODAĻA 1 Un, kad pienāca viņas sestais mēnesis, Jāzeps atgriezās no savas mājas celtniecības ārzemēs, kas bija viņa amats, un, ieejot mājā, atrada Jaunavu izaugušu. 2 Tad viņš sita viņam pa seju un sacīja: Ar kādu vaigu es varu skatīties uz To Kungu, savu Dievu? vai, ko lai es saku par šo jauno sievieti? 3 Jo es viņu paņēmu kā Jaunavu no Tā Kunga, mana Dieva, tempļa un tādu neesmu saglabājis! 4 Kas mani tā pievīlis? Kurš ir izdarījis šo ļaunumu manā namā un pavedinājis Jaunavu no manis, ir viņu apgānījis? 5 Vai Ādama vēsture manī nav pilnībā pabeigta? 6 Jo pašā savas godības mirklī čūska atnāca un atrada Ievu vienu un pavedināja viņu. 7 Tieši tāpat tas ir noticis ar mani. 8 Tad Jāzeps, piecēlies no zemes, sauca viņu un sacīja: "Ak, tu, ko Dievs tik ļoti mīlējis, kāpēc tu tā darīji?"
9 Kāpēc tu tā pazemoji savu dvēseli, kas bija mācīta Vissvētākajā un saņēmi savu barību no eņģeļu rokas? 10 Bet viņa ar asaru plūdiem atbildēja: Es esmu nevainīgs un nevienu cilvēku nepazīstu. 11 Tad Jāzeps sacīja: Kā tas nākas, ka tu esi grūts? 12 Marija atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, mans Dievs, dzīvo, es nezinu, ar ko. 13 Tad Jāzeps ļoti nobijās un aizgāja no viņas, domādams, ko ar viņu darīt; un viņš ar sevi sprieda šādi: 14 Ja es noslēpšu viņas noziegumu, es tikšu atzīts par vainīgu pēc Tā Kunga likuma; 15 Un, ja es viņu atklāšu Israēla bērniem, es baidos, ka viņa nedzimst no eņģeļa, es atklāšu, ka esmu nodevis nevainīga cilvēka dzīvību. 16 Ko tad man darīt? Es viņu privāti atlaidīšu. 17Tad pienāca nakts pār viņu, kad redzi, Kunga eņģelis viņam parādījās sapnī un sacīja: 18 Nebaidieties ņemt šo jauno sievieti, jo tas, kas ir viņā, ir no Svētā Gara; . 19 Un viņa dzemdēs dēlu, un tu sauksi viņu vārdā Jēzus, jo Viņš izglābs savu tautu no viņu grēkiem. 20 Tad Jāzeps piecēlās no miega un pagodināja Israēla Dievu, kas viņam bija parādījis tādu labvēlību un pasargāja Jaunavu. 11. NODAĻA 1 Tad atnāca rakstu mācītājs Annas un sacīja Jāzepam: Kāpēc mēs neesam tevi redzējuši kopš tavas atgriešanās? 2 Bet Jāzeps atbildēja: "Tāpēc, ka es biju noguris pēc ceļojuma un atpūtos pirmajā dienā." 3 Bet Anna, apgriezusies, uztvēra Jaunavu lielu un bērnu. 4 Un aizgāja pie priestera un sacīja viņam: Jāzeps, uz kuru tu tik ļoti paļāvies, ir vainīgs bēdīgi slavenā noziegumā, jo viņš ir apgānījis Jaunavu, kuru viņš saņēma no Tā Kunga tempļa, un apprecējās privāti. viņu, neatklājot to Israēla bērniem. 5 Tad priesteris sacīja: Vai Jāzeps to ir darījis? 6 Anna atbildēja: Ja tu sūtīsi kādu no saviem kalpiem, tu pamanīsi, ka viņa ir grūta. 7 Un kalpi gāja un atrada to, kā viņš bija sacījis. 8 Pēc tam viņa un Jāzeps tika nogādāti tiesā, un priesteris viņai sacīja: Marija, ko tu esi izdarījusi? 9 Kāpēc tu esi pazemojis savu dvēseli un aizmirsis savu Dievu, redzot, ka tu esi audzināts Vissvētākajā un saņēmi savu barību no eņģeļu rokām un dzirdēji viņu dziesmas? 10 Kāpēc tu to darīji? 11 Uz ko viņa ar asaru plūdiem atbildēja: "Tik tiešām, kā dzīvo Tas Kungs, mans Dievs, es esmu nevainīgs viņa acīs, jo es nevienu nepazīstu." 12 Tad priesteris sacīja Jāzepam: Kāpēc tu to darīji? 13 Bet Jāzeps atbildēja: "Tik kā Tas Kungs, mans Dievs, dzīvo, es par viņu nerūpējos." 14 Bet priesteris sacīja: Nemelojiet, bet pasludiniet patiesību! tu esi viņu apprecējis privāti un neesi atklājis to Israēla bērniem, bet pazemojies zem varenās Dieva rokas, lai tava pēcnācēja tiktu svētīta. 15 Un Jāzeps klusēja. 16 Tad priesteris sacīja Jāzepam: tev jāatjauno Kunga Jaunavas templī, ko tu no turienes paņēmi. 17 Bet viņš rūgti raudāja, un priesteris piebilda: Es likšu jums abiem dzert Tā Kunga ūdeni, 1 kas ir pārbaudei, un tā jūsu vaina tiks atklāta jūsu priekšā.
18Tad priesteris paņēma ūdeni, lika Jāzepam dzert un sūtīja viņu uz kalnu vietu. 19 Un viņš atgriezās pilnīgi vesels, un visi ļaudis brīnījās, ka viņa vaina nav atklāta. 20 Tad priesteris sacīja: "Tā kā Tas Kungs jūsu grēkus nav atklājis, tad arī es jūs nenosodu." 21 Tad viņš tos aizsūtīja. 22Tad Jāzeps paņēma Mariju un gāja uz savu māju, priecādamies un slavēdams Israēla Dievu. 12. NODAĻA 1 Un notika, ka nāca ķeizara Augusta pavēle, ka visiem jūdiem, kas bija no Jūdejas Betlēmes, bija jāmaksā nodokļi. 2 Un Jāzeps sacīja: Es parūpēšos, lai mani bērni tiktu aplikti, bet ko lai es daru ar šo jauno sievieti? 3 Man ir kauns, ka viņa tiek aplikta ar nodokļiem kā mana sieva; un, ja es viņu aplikšu kā savu meitu, viss Izraēls zinās, ka viņa nav mana meita. 4 Kad pienāks Tā Kunga iecelšanas laiks, lai viņš dara, kā viņam šķiet labi. 5 Un viņš apsegloja ēzeli un uzlika to uz tā, un Jāzeps un Sīmanis sekoja viņai un nonāca Bētlemē trīs jūdžu attālumā. 6 Tad Jāzeps, apgriezies, redzēja Mariju noskumušu un sacīja sevī: Varbūt viņai sāp no tā, kas viņā. 7 Bet, kad viņš atkal pagriezās, viņš ieraudzīja viņu smejamies un sacīja tai: 8 Marija, kā tas notiek, ka es dažreiz redzu bēdas un dažreiz smieklus un prieku tavā sejā? 9Un Marija viņam atbildēja: Es ar savām acīm redzu divus cilvēkus, viens raud un sēro, otrs smejas un priecājas. 10 Un viņš atkal gāja pāri ceļam, un Marija sacīja Jāzepam: Novelc mani no ēzeļa, jo tas, kas ir manī, spiež nākt ārā. 11 Bet Jāzeps atbildēja: Kur lai es tevi vedīšu? jo vieta ir tuksnesis. 12Tad Marija atkal sacīja Jāzepam: nolaid mani, jo tas, kas ir manī, mani ļoti nospiež. 13 Un Jāzeps viņu noņēma. 14 Un viņš atrada tur alu un ielaida viņu tajā. 13. NODAĻA 1 Un, atstājis viņu un savus dēlus alā, Jāzeps izgāja meklēt ebreju vecmāti Betlēmes ciemā. 2 Bet ejot, sacīja Jāzeps, es paskatījos augšā gaisā un redzēju mākoņus pārsteigtus un gaisa putnus apstājās lidojuma vidū. 3 Un es paskatījos uz zemi un redzēju uzklātu galdu un ap to sēžam strādājošus cilvēkus, bet viņu rokas bija uz galda, un viņi nekustējās ēst. 4 Tie, kam bija gaļa mutē, neēda. 5 Tie, kas pacēla rokas pie galvas, tās neatvilka. 6 Un tie, kas tos pacēla līdz mutei, neko nebāza; 7 Bet visu viņu sejas bija vērstas uz augšu. 8 Un es redzēju, ka avis izklīda, bet avis stāvēja mierā. 9 Un gans pacēla savu roku, lai tos sistu, un viņa roka palika uz augšu. 10 Un es paskatījos uz upi un redzēju, ka kazlēni ar savām mutēm bija tuvu ūdenim un pieskārās tai, bet viņi nedzēra.
14. NODAĻA 1 Tad es ieraudzīju sievieti nokāpjam no kalniem, un viņa man sacīja: Uz kurieni tu ej, cilvēk? 2 Un es viņai sacīju: Es eju lūgt ebreju vecmāti. 3 Viņa man atbildēja: Kur ir tā sieviete, kas jādzemdē? 4 Un es atbildēju: Alā, un viņa ir ar mani saderināta. 5 Tad vecmāte sacīja: Vai viņa nav tava sieva? 6 Jāzeps atbildēja: Tā ir Marija, kas mācījusies Vissvētākajā Tā Kunga namā, un viņa krita manā šķirstā, un nav mana sieva, bet ir ieņemta no Svētā Gara. 7 Vecmāte sacīja: Vai tā ir taisnība? 8 Viņš atbildēja: Nāciet un skatieties! 9 Un vecmāte gāja viņam līdzi un nostājās alā. 10 Tad alu aizēnoja spožs mākonis, un vecmāte sacīja: "Šodien mana dvēsele ir pacilāta, jo manas acis ir redzējušas pārsteidzošas lietas, un Israēlam ir nākusi pestīšana." 11 Bet pēkšņi mākonis kļuva par lielu gaismu alā, tā ka viņu acis nevarēja to izturēt. 12 Bet gaisma pamazām mazinājās, līdz parādījās bērniņš un zīda savas mātes Marijas krūti. 13 Tad vecmāte kliedza un sacīja: Cik brīnišķīga ir šī diena, kad manas acis ir redzējušas šo neparasto skatu! 14 Un vecmāte izgāja no alas, un Salome viņu sagaidīja. 15Un vecmāte viņai sacīja: Salome, Salome, es tev pastāstīšu kaut ko pārsteidzošu, ko es redzēju. 16 Jaunava ir dzemdējusi, kas ir pretrunā dabai. 17 Uz ko Salome atbildēja: "Tā kā Tas Kungs, mans Dievs, dzīvo, ja es nesaņemšu īpašus pierādījumus par šo lietu, es neticēšu, ka jaunava ir dzemdējusi. 18 Tad Salome iegāja, un vecmāte sacīja: Marija, parādi sevi, jo par tevi ir izcēlies liela cīņa. 19 Un Salome saņēma gandarījumu. 20 Bet viņas roka bija nokaltusi, un viņa rūgti vaidēja. 21 Un sacīja: Bēdas man manas netaisnības dēļ! jo es esmu kārdinājis dzīvo Dievu, un mana roka ir gatava nolaisties. 22 Tad Salome lūdza To Kungu un sacīja: Manu tēvu Dievs, piemini mani, jo es esmu no Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba pēcnācējiem. 23 Nedari mani par apsmieklu Israēla bērniem, bet dari mani veselu maniem vecākiem. 24 Jo tu, Kungs, labi zini, ka es esmu veicis daudzus žēlsirdības pienākumus Tavā vārdā un esmu saņēmis savu algu no Tevis. 25 Uz tā Kunga eņģelis nostājās pie Salomes un sacīja: Dievs Tas Kungs ir uzklausījis tavu lūgšanu, izstiep savu roku pret bērnu un nēsā viņu, un tā tu tiksi atjaunots. 26 Salome, prieka pilna, piegāja pie bērna un sacīja: Es viņu pieskaršu. 27 Un viņa gribēja viņu pielūgt, jo viņa sacīja: Šis ir liels ķēniņš, kas dzimis Izraēlā. 28 Un tūdaļ Salome tika izārstēta. 29 Tad vecmāte izgāja no alas, Dieva apstiprināta. 30 Un lūk! Balss atskanēja Salomei: Nestāsti par dīvainībām, ko tu esi redzējis, līdz bērns nāks uz Jeruzālemi. 31 Tā arī Salome aizgāja, Dieva apstiprināta. 15. NODAĻA
1Tad Jāzeps gatavojās doties prom, jo Betlēmē radās lielas nekārtības, kad ieradās daži gudri vīri no austrumu puses, 2 Kurš teica: Kur ir dzimis jūdu ķēniņš? Jo mēs esam redzējuši viņa zvaigzni austrumos un esam nākuši Viņu pielūgt. 3 Kad Hērods to dzirdēja, viņš bija ļoti satraukts un sūtīja sūtņus pie gudrajiem un priesteriem un jautāja viņiem rātsnamā, 4 Un sacīja viņiem: Kur jūs esat rakstīts par Kristu, ķēniņu, vai kur viņam jāpiedzimst? 5 Tad tie viņam saka: Jūdejas Betlēmē; jo tā ir rakstīts: Un tu Betlēme Jūdas zemē neesi mazākais starp Jūdas valdniekiem, jo no tevis nāks valdnieks, kas valdīs pār manu Israēla tautu. 6 Un, nosūtījis augstos priesterus, viņš jautāja vīriem rātsnamā un sacīja tiem: Kādu zīmi jūs redzējāt par ķēniņu, kas piedzima? 7 Tie viņam atbildēja: Mēs redzējām neparasti lielu zvaigzni spīdam starp debesu zvaigznēm un tā spīdējām visas pārējās zvaigznes, ka tās vairs nebija redzamas, un no tā mēs uzzinājām, ka Israēlā ir dzimis liels ķēniņš, un tāpēc mēs esam ieradušies viņu pielūgt. 8 Tad Hērods tiem sacīja: "Ejiet un cītīgi jautājiet! un, ja atrodat bērnu, dariet man vēstuli, lai es arī nāku un pielūdzu viņu. 9 Tad gudrie gāja ārā, un, lūk, zvaigzne, ko viņi redzēja austrumos, gāja viņiem pa priekšu, līdz tā nāca un nostājās virs alas, kur bija bērns ar savu māti Mariju. 10 Tad viņi iznesa auzas no saviem dārgumiem un upurēja viņam zeltu, vīraku un mirres. 11Un, eņģelis sapnī brīdināti, ka viņi caur Jūdeju neatgriežas pie Hēroda, viņi devās uz savu zemi pa citu ceļu. 16. NODAĻA 1Tad Hērods, sapratis, ka gudrie viņu apsmej, un ļoti dusmīgs, pavēlēja dažiem vīriem iet un nogalināt visus bērnus, kas bija Betlēmē, no divu gadu vecuma un jaunāki. 2 Bet Marija, izdzirdusi, ka bērnus nogalinās, ļoti izbijusies paņēma bērnu, ietina to autiņos un ielika vērša silē, jo tiem nebija vietas viesnīcā. 3 Arī Elizabete, izdzirdējusi, ka viņas dēlu Jāni gatavojas meklēt, paņēma viņu un uzkāpa kalnos un meklēja vietu, kur viņu paslēpt. 4 Un tur nebija atrodama slepena vieta. 5 Tad viņa nopūtās un sacīja: ak, Kunga kalns, pieņem māti ar bērnu! 6 Jo Elizabete nevarēja kāpt augšā. 7 Un tūdaļ kalns sadalījās un tos uzņēma. 8Un viņiem parādījās Tā Kunga eņģelis, lai viņus pasargātu. 9 Bet Hērods meklēja Jāni un sūtīja kalpus pie Caharija, kad tas kalpoja pie altāra, un sacīja viņam: kur tu savu dēlu paslēpi? 10 Viņš tiem atbildēja: Es esmu Dieva kalps un kalps pie altāra; kā man zināt, kur ir mans dēls? 11 Tad kalpi atgriezās un visu izstāstīja Hērodam; par ko viņš dusmojas un sacīja: Vai šis viņa dēls nav līdzīgs Israēla ķēniņam?
12 Tad viņš atkal sūtīja savus kalpus pie Caharija, sacīdams: Saki mums patiesību, kur ir tavs dēls, jo tu zini, ka tava dzīvība ir manā rokā? 13 Tad kalpi gāja un viņam visu stāstīja: 14 Bet Zaharijs viņiem atbildēja: Es esmu Dieva moceklis, un, ja viņš izlīs manas asinis, Tas Kungs pieņems manu dvēseli. 15 Turklāt ziniet, ka jūs izlējat nevainīgas asinis. 16 Bet Cahariju noslepkavoja tempļa un altāra ieejā, kā arī starpsienā; 17 Bet Israēla bērni nezināja, kad viņš tika nogalināts. 18 Tad sveiciena stundā priesteri iegāja svētnīcā, bet Caharija pēc ierastā nenāca viņiem pretī un nesvētīja; 19 Bet tie joprojām gaidīja, kad Viņš tos sveicinās; 20 Un, kad viņi atrada, ka viņš ilgu laiku nav atnācis, viens no viņiem iegāja svētajā vietā, kur bija altāris, un ieraudzīja asinis guļam uz zemes sacietējušas; 21 Kad, lūk, balss no debesīm sacīja: Caharija ir noslepkavota, un viņa asinis netiks noslaucītas, līdz nāks viņa asiņu atriebējs. 22 Bet, to dzirdējis, viņš nobijās un izgāja un pastāstīja priesteriem, ko bija redzējis un dzirdējis. un viņi visi iegāja un redzēja to. 23 Tad tempļa jumti gaudoja un plīsa no augšas līdz apakšai. 24 Un viņi nevarēja atrast ķermeni, bet tikai asinis bija cietas kā akmens. 25 Un tie apmaldījās un stāstīja ļaudīm, ka Zaharijs ir noslepkavots, un visas Israēla ciltis to dzirdēja, un apraudāja viņu un apraudāja trīs dienas. 26 Tad priesteri apspriedās par kādu, kas būtu viņa vietā. 27 Un Simeons un pārējie priesteri metēja kauliņus, un loze krita pār Simeonu. 28 Jo Svētais Gars viņam bija pārliecināts, ka viņam nebūs jāmirst, iekams viņš nebūs redzējis Kristu nākam miesā.