XX
Aleksandra Sļusareva metafiziskā fotogrāfija Jekaterina Vikuļina, fotogrāfe un mākslas zinātniece Aleksandru Aleksandroviču Sļusarevu (Слюсарев,1944. gada 9. oktobris – 2010. gada 23. aprīlis) ar pilnām tiesībām var saukt par krievu fotogrāfijas klasiķi. Pirmais, kas nāk prātā, ir viņa izsmalcinātās melnbaltās fotogrāfijas, kuru sižeti lasāmi harmonijā ar minimālistu kluso dabu, gaismas un ēnu dialogā, saules stara lūšanā uz sienas vai stikla virsmas atspīdumos, vienkāršā lietu ģeometrijā. Šo gaismas vēstuli Sļusarevs sūta saviem skatītājiem, pievēršot viņu uzmanību ikdienišķās dzīves burvībai, mirkļa unikalitātei, atmodinot viņos metafizisku nenoteiktību, ilgas pēc tā, ko nevar notvert skatu meklētāja rāmītī. Viņa pilsētas dzīvei veltītie darbi turpina samērot tumšo un gaišo laukumu krāsu attiecības, krāsas, formas un faktūras. Megapoles arhitektūras detaļas un fragmenti rada pilsētas kluso dabu, tie ir urbānās dzīves priekšmeti, ko fotogrāfs vērīgi pēta. Kas cits ir redzams sērijā “Pilsēta, kurā dzīvoju”: garāmgājēji, ielu skices, ikdiena, kas gatava drīz pārvērsties par pagātni/vēsturi. Šī intervija ir divu sarunu apkopojums, tās notika viņa Maskavas dzīvoklī Fiļos 2008. gada februārī un 2009. gada jūnijā. Viesmīlīgais saimnieks gatavoja garšīgu kafiju un prātoja par fotogrāfijas pagātni un nākotni, komentēja savus darbus un raksturoja kolēģus. Redzams, ka San-Saničam1 par visu bija savs viedoklis. 2010. gada 23. aprīlī Aleksandrs Sļusarevs mūs atstāja – aizgāja talantīgs fotogrāfs un gaišs cilvēks. Tagad īpaši spilgti atmiņā iezīmējas viņa laipnība saskarsmē, labsirdīgums, kas izpaudās arī viņa fotogrāfiskajā skatījumā uz apkārtējo īstenību. Par mierinājumu mums, skatītājiem, ir viņa atstātais lielais arhīvs – laimīga izdevība paskatīties uz pasauli ar meistara acīm.
24
Jekaterina Vikuļina: Kā iesākās jūsu ceļš fotogrāfijā? Aleksandrs Sļusarevs: Pirmo fotožurnālu es nopirku 1958. gadā. Tas bija Советское Фото (Sovetskoje Foto). Un pēc zināma laika es sāku pirmdienās apmeklēt redakcijas darbinieku tikšanās ar fotoamatieriem. Toreiz es biju skolnieks, man bija kādi 14 vai 15 gadi. Man ieteica iestāties fotosekcijā, kur bija citi jaunieši. Tā bija izveidota pie Jaunatnes organizāciju komitejas sakarā ar 1957. gada festivālu, lai varētu atainot daudzos notikumus. Tika iesaistīta jaunatne – astoņpadsmitgadīgie, divdesmitgadnieki. Kam bija kāds gads vairāk, tie vadīja šo fotosekciju – Jurijs Koroļevs, viņš pēc tam ilgi strādāja žurnālā Советский Союз (Sovetskij Sojuz), Gende-Rote2, Ahlomovs3.
Es tur trāpījos, kad festivāls jau sen bija beidzies –1961. – 1962. gadā. Jāpiebilst, ka fotosekcijā bija formālistu grupa – Toļa Zibins, Borja Aļeškins un es. Es biju piecus gadus jaunāks par viņiem, uz fotosekciju nācu skolnieka formā, tāpēc man tur arī neviens nepievērsa uzmanību, izņemot manus paziņas. Sekcija rīkoja izstādes. Pirmā no tām – “Septiņgade darbībā” – tika noorganizēta 1962. gadā, un tā turpmākos septiņus gadus notika katru gadu. Izstāde tika noorganizēta līdzīgi Maskavā 1959. gadā notikušajai izstādei “Cilvēka dzimta”4, kam bija raksturīgs liels pomps un milzīgas rindas, bet es, paldies Dievam, tur nenokļuvu. J.V.: Kāpēc “paldies Dievam”? A.S.: Tāpēc, ka uz nenobriedušo jaunekļa prātu tā būtu atstājusi pārāk spēcīgu iespaidu un pārāk stipri mani ietekmējusi. Izstāde, ja uzmanīgi ieskatās, nebūt nebija tik laba. Pēc tam es šīs izstādes fotogrāfijas redzēju publicētas grāmatā, bet tad man jau bija izveidojušies savi uzskati par fotogrāfiju. J.V.: Kādas bija jūsu pirmās fotogrāfijas? Ko jūs toreiz uzņēmāt? A.S.: To pašu, ko tagad. Pirmā izdevusies fotogrāfija – mākoņu atspulgi peļķē. Diemžēl tā nav saglabājusies. Es to pārdevu amerikāņiem. Bet tēmas gan mainījās. Fotogrāfijā pieredzei ir milzu nozīme. Mēs taču visi esam autodidakti, bez mēģinājumu un kļūdu metodes neiztikt: vienreiz uztaisi, tad vēlreiz, turklāt šī otrā reize var tikt atlikta uz desmitiem gadu. Ar gadiem atnāk dzīves pieredze, viedums, tu sāc saskatīt to, kas patiesībā notiek ap tevi, un to nepieciešams analizēt. Lielu palīdzību šai ziņā man ir sniegusi digitālā kamera, ar to es it kā no jauna iemācījos fotografēt. Jo, lai cik tev būtu kabatā fotofilmiņu, tu vienmēr jūties ierobežots, apsver – uzņemt vai neuzņemt, bet tas ir kaitīgi. Vairākkārt konstatēju – it kā esmu jau vairākas reizes kaut ko līdzīgu bildējis, tomēr vienalga nospied to podziņu, bet vēlāk izrādās, ka nostrādājusi zemapziņa, kas arī pieņēmusi lēmumu. Tikai Rietumu reportieri var atļauties neskaitīt filmiņas. Bet pie mums vienmēr ir skaitījuši. Žurnālā Огонeк izsniedza trīs krāsainās slaidu filmiņas, pieņemot, ka uz vienu fotogrāfiju nepieciešami trīs kadri. Nav iespējams uzņemt ar garantiju. Bet digitālajā fotogrāfijā vienmēr pastāv iespēja izdzēst, ja nepatīk. Tomēr jāteic, ka tas noved pie vieglprātības. Nesen nopirku platleņķa fotokameru un sapratu, ka šoreiz nepieciešams domāt un rēķināt, jo šī ir pavisam cita veida fotogrāfija. Turklāt reizē ar digitalizāciju ir notikusi visu fokusa attālumu pārbīde uz īsāko
pusi, ir mainījies asuma dziļums, bet platā filmiņa dod iespēju izcelt priekšplānā un vidējā plānā esošus priekšmetus un visu pārējo atstāt miglainu. Digitālajā fotogrāfijā tas praktiski nav iespējams – tu vari visu padarīt miglainu, neasu, bet uzņemt bildi ar skaistu kādas detaļas bokeh5, kā to šodien pieņemts saukt, ir pagrūti. 6x9 kamera dod iespēju “izcelt” zariņu no esošā fona, bet digitālā kamera padarīs visu vienlaidus asu. J.V.: Kā veidojušies jūsu uzskati par fotogrāfiju? A.S.: Pateicoties Rezņikovam, es 1961. – 1962. gadā nokļuvu tur, kur bija pieejama informācija par fotogrāfiju, – Ārzemju literatūras bibliotēkā uz Razina ielas jeb “Razinkā”. Arī Ļeņina bibliotēkā bija liela fotogrāfiju izlase, liela grāmatu kolekcija bija Zinātniski tehniskās literatūras bibliotēkā pie Kuzņecka tilta. Žurnāla Советское Фото izdevniecība pasūtīja visus foto žurnālus, kādi vien bija. Tie glabājās redakcijā, un, ja bija labas attiecības ar darbiniekiem, bija iespēja tos apskatīt. Vēl 1960. gadu sākumā manās rokās nonāca šveiciešu žurnāls Camera, manuprāt, pats labākais fotogrāfiskais izdevums, es to regulāri caurskatīju. Ar žurnālu Camera līmeņa ziņā varēja sacensties tikai Aperture, ko bija izveidojis Mainors Vaits6. Veikalā Дружба (Družba) pārdeva daudzu autoru grāmatiņas: Kartjē-Bresona7, Roberta Kapas8, Andrē Kertēša9, Brasaī10, Jozefa Sudeka11 grezno albumu. Turpat pārdeva arī fotogrāfijas, kas bija drukātas no kontratipa. 1970. – 1980. gados informācija jau nāca no visām malām. Varēja abonēt jebkuru žurnālu. Uz mani atstāja iespaidu francūži, poļi, jo poļu žurnālā tika publicētas interesantas lietiņas – bija daudz eksperimentu ar formu. Poļu fotogrāfija ir ļoti attīstīta, bet diemžēl pie mums nepazīstama. Tur ir daudz interesantu autoru, taču visi pazīst tikai Hartvigu12. J.V.: Vai uz jums ir atstājusi iespaidu Baltijas fotogrāfija? A.S.: Savulaik, kad man jautāja, kas uz mani ir atstājis iespaidu, es atbildēju, ka tie ir Roberts Kapa13 un Jozefs Sudeks14, – lai parādītu, ka tās ir divas pretējas fotogrāfiskas pieejas. Pēc tam es sapratu, ka uz mani iespaidu ir atstājis viss, ko esmu redzējis. Teikt, ka mani nav iespaidojuši ne Edvards Vestons15, ne Roberts Frenks16, kas arī ir labi fotogrāfi, es nevaru – viņi visi kaut kā ir mani ietekmējuši. Pats es jau vairs nevaru to analizēt; lai kas būtu iespaidojis – tu esi tas, kas nospiež podziņu. Baltijas fotogrāfija uz mani atstāja