Foto Kvartals No.25

Page 1

2010 OKTOBRIS

Ls 2,49

Nr. 5(25)



2010 OKTOBRIS

Nr. 5(25)

Saturs

1.10, 1.11

Thanks to financial support from State Culture Capital Foundation, free copies of “Foto Kvartāls” are delivered to 200 libraries and 165 art and music schools and universities in Latvia.

Salvijs Bilinskis Elgita Bērtiņa

12

Latvijas fotogrāfijas zelta laikmets. 1970. – 1990. gadi Vilhelms Mihailovskis

18

Pētera Vanaga fotogrāfijas un to vēsturiskais konteksts Alise Tīfentāle

21. gadsimta fotoprojekti

26 30

32

Eiropas arhivēšana. Berts Teunisens Elīna Ruka

38

Rodžers Ballens. Poēmas, kas rakstītas ar fotoaparātu Ieva Puķe

Website

!!!

PUBLISHER

Izstāžu un notikumu izlase

42

Reinis Hofmanis, personālizstāde “Pārdod” Eva Rotčenkova

Tālrunis Fakss E-pasts Mājaslapa internetā

Phone Fax E-mail Website

IESPIESTS Iespiests Latvijā

SIA “Jelgavas tipogrāfija”

PRINTING Printed in Latvia

Address

44

Alnis Stakle & Jekaterina Marinska, izstāde “Arhīva anatomija” Alnis Stakle, Jekaterina Marinska

48

Starptautiskais fotomākslas festivāls Kaunas Photo 2010 Alise Tīfentāle

50

Recenzijas: ArtCamp, “Orbīta”, Ieva Epnere, “Baltā nakts” un Survival Kit Mārtiņš Vanags, Anda Boluža, Arnis Balčus, Raimo Lielbriedis, Laima Slava, Jānis Taurens, Maira Dudareva, Valts Kleins, Katrīna Teivāne, Ieva Lejasmeijere

Izstādes oktobrī un novembrī Katrīna Teivāne

Visu žurnālā publicēto attēlu autortiesības pieder to autoriem, ja nav norādīts citādi; visu publicēto tekstu autortiesības pieder to autoriem. Šo žurnālu aizliegts reproducēt vai pārpublicēt jebkurā formā, pilnībā vai daļēji bez rakstiskas atļaujas no galvenās redaktores, kā arī attēlu un tekstu autoriem.

The views expressed in the magazine are not necessarily those of the editors or the publisher. Advertisers are responsible for the contents of advertisements. UZ VĀKA: Zenta Dzividzinska. Bez nosaukuma. 1965.–1966. © Zenta Dzividzinska.

Aivars Liepiņš, personālizstāde “Krape. 2008.05.23.” Maira Dudareva

46

Rakstu autoru viedoklis var nesakrist ar redakcijas vai izdevēja viedokli. Par reklāmu saturu atbild reklāmdevēji.

Mārtiņš Grauds. Seržants Lapiņš blakus Džeimss Hendriksons. Katra fotogrāfija kā īss dzejas darbs Matiass Hārders

SIA “Neputns” Tērbatas 49/51 – 8, Rīga, LV 1011, Latvija +371 67222647 +371 67292698 neputns@neputns.lv www.neputns.lv

© “Foto Kvartāls”, 2010. ISSN 1691-287X

XXI

EDITORIAL STAFF Editor-in-Chief Assistant Editor Photo Editor, Designer Translator Copy Editor (Latvian language) Layout Director

All images published in the magazine copyright the artists unless otherwise stated; all text copyright the authors. This magazine or parts of it may not be reproduced in any form without written permission from the editor-in-chief, the authors of images and the authors of texts.

Aleksandrs Nukša. Trimdas ceļa gājēja fotogrāfiskās piezīmes Pēteris Korsaks Vilī Roniss– vesels gadsimts Zaha Redmans

Media partner

Subscribe, order the current issue or back issues online www.neputns.lv with worldwide delivery.

Adrese

Abonēt žurnālu un iegādāties jaunāko vai iepriekšējos numurus iespējams interneta veikalā www.neputns.lv ar piegādi jebkurā valstī.

IZDEVĒJS

XX

20. gadsimta mantojums

10

GENEROUSLY SUPPORTED BY

REKLĀMA katrina.kvartals@gmail.com ADVERTISING www.fotokvartals.lv

Staņislavs Oļehno

RAKSTU VAI FOTO fotokvartals@gmail.com SUBMIT PIETEIKŠANA CONTRIBUTIONS

MĀJASLAPA INTERNETĀ

Magazine is published bi-monthly in: February, April, June, August, October, December .

Lāsma Ēķe Diāna Kārkliņa

4

“Foto Kvartāls” is a magazine on Latvian, Baltic, Eastern European and international photography and visual culture.

Alise Tīfentāle Katrīna Teivāne Zenta Dzividzinska

Inga Fedulova

6

Pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumam, “Foto Kvartāla” bezmaksas eksemplārus saņem 200 bibliotēkas un 165 mākslas un mūzikas vidusskolas un augstskolas visā Latvijā.

REDAKCIJA Galvenā redaktore Redaktores asistente Foto redaktore, māksliniece Tulkotāja Literārā redaktore (latviešu valodā) Makets Direktore

Žurnāls iznāk reizi divos mēnešos: februārī, aprīlī, jūnijā, augustā, oktobrī, decembrī.

Informatīvais atbalstītājs

2

“Foto Kvartāls” ir žurnāls par fotogrāfiju un vizuālo kultūru Latvijā, Baltijas valstīs, Austrumeiropā un pasaulē.

ATBALSTĪTĀJS

Jaunums

54


Inga Fedulova

dzimusi Balvos, fotografē kopš apmēram 2005. gada. Izmanto analogo fotokameru. Izglītība fotogrāfijā: 2008. gadā apguvusi fotogrāfijas pamatkursu Tehniskās jaunrades nama “Annas 2” Andreja Granta vadītajā fotostudijā. Ir notikusi viena personāl­­izstāde (2010. gada aprīlī Rīgā) ar nosaukumu “Kafejnīca Leningrad”. Man patīk klusi pārvietoties “telpās”. Reizēm ar palikšanu uz ilgāku laiku. Ja atnāc nesavtīgi, tad atrodas kāds, kurš sagaida un ieved. Tie ir klejojumi (diezgan bezmērķīgā noskaņā) ar nejauši jaušām tikšanās reizēm, vērojumiem, sarunām, atklāsmēm. Pirmo reizi uz kafejnīcu Leningrad atnācu 2008. gada martā, neilgi pēc kafejnīcas atklāšanas. Tā šķita vizuāli interesanta (padomju laika dzīvokļa interjers, “īsti” padomju laika trauki, fotogrāfijas, grāmatas un klavieres). Neizsīkstoši radoša atmosfēra ar latviešu alternatīvās vides mūziķu un dzejnieku priekšnesumiem, vienkārši “dzertiņiem”, tām “labākajām” sarunām pīpētavā, šahu, strīdiem un apskāvieniem. Sajutu šo vidi kā glābiņu no ikdienas nepatikšanām un tā laika nepārejošās melanholijas bezcerīgas mīlestības dēļ. Tā tur dzīvojos pārsvarā

2

Inga Fedulova. Bez nosaukuma. No sērijas “Kafejnīca Leningrad”.

vakaros un naktīs un fotografēju ik pa laikam deviņu mēnešu garumā. Fotogrāfijās nav inscenētu situāciju. Leningrad dzīvojošie cilvēki neapstrīdami ir radošas personības, kuras, varbūt to pat neapzinoties, ik pa brīdim viens otram parāda kādu nelielu izrādi. Atliek klusi pielavīties un nofotografēt. Šajā kolekcijā ar sižetiskām ainām un portretiem rādu savu vietas un notikuma redzējumu, cilvēku un to veidotās telpas izjūtu. Personīgi svarīgākās ir fotogrāfijas, kurās atrādās mirkļa acu kontakts ar kādu, kurš darbojas ainā, veidojot bezvārdu dialogu. Esmu pateicīga tur satiktajiem par atklātām sarunām, radošiem priekšnesumiem un it kā nenozīmīgiem, bet, manuprāt, skaistiem mirkļiem. Piemēram, par nejaušo atklājumu kopā ar Mārtiņu B. – kurā Vecrīgas caurumā dzīvo kaķis, kas vazājas gar Leningrad; par tabakas smēķēšanu, sēžot uz silta trotuāra kopā ar Melno (Mārtiņu) līdz rītausmai; par Rokupācijas (Sarmītes) emocionālajām “viesuļvētrām”; par Dāvja Matrix imitācijām; par Bārdas iejūtīgumu par manām pilnmēness laikā drebošajām rokām u.c. www.annas2foto.lv. 


Inga Fedulova. Bez nosaukuma. No sērijas “Kafejnīca Leningrad”

Inga Fedulova. Bez nosaukuma. No sērijas “Kafejnīca Leningrad”.

3


Staņislavs Oļehno

Mani sauc , un esmu dzimis pirms 20 gadiem Rīgā. Sāku fotografēt ar inscenētiem meiteņu portretiem. Par laimi, es diezgan ātri sapratu, ka tā ir nejēdzība, un pārstāju to darīt. Varbūt tur bija arī labi darbi, bet inscenēta fotogrāfija ir garlaicīga jau iepriekš, vai ne? Nē, protams, Nadars ir ģeniāls, bet tas jau bija sen. Fotografējot jau kādu laiku, nolēmu arī saņemt atbilstošu izglītību un doties uz Lielbritāniju (studēju fotogrāfiju Dērbijas Universitātē (University of Derby)), pēc gada atgriezos Rīgā, nav skaidrs pagaidām, kāpēc. Nav arī skaidrs, kuras valsts skumjas man ir tuvākas, bet Rīgas centrā ir vairāk veco māju. Es dzīvoju vecā mājā ar augstiem griestiem, tas dod man iespēju justies kā poļu ķeizaram. Nejauši esmu piedalījies dažos konkursos, bez vēlēšanās, ziņkārības pēc, man nav nekādu sasniegumu sarakstu. Bet vienreiz mana fotogrāfija bija Kannās. Man tikai patika, ka Kannās. Vēl dažreiz pārdodu savus darbus un varu apgalvot, ka mani darbi glabājas privātkolekcijās Eiropā. Man nav nekāda mērķa (ar izbrīnu lasu par citu cilvēku mērķiem), vienīgais, kas mani vispār interesē, ir redzēt skaistumu dzīvē. Citādi apkārtējās mūsdienības bezjēdzība cilvēku ar jūtām varētu nogalināt diezgan ātri. Au.

4

Staņislavs Oļehno. Bez nosaukuma. Latvija, 2008.

Manu darbu izlase sastāv no divām saskaņotām sērijām. Tur ir tas, ko redzu ielās, un manu draugu portreti. To nevar nosaukt par kaut ko ļoti oriģinālu, protams, bet nu, ja es dzīvotu kalnos, es fotografētu kalnus, ja mežā – tad mežu utt. Galvenais ir dabiskums un lai attēls skanētu kā klusa mūzika. Nē, patiesībā es nezinu, kas ir galvenais. Esmu liels eskeipists, tāpēc daudz lasu un skatos filmas. Man patīk dažādas lietas: sengrieķu mīti, Tomass Manns (Mann), Teo Angelopuloss (Angelopoulos), Karls Dreijers (Dreyer), Gogolis (Гоголь), Fellīni (Fellini), Marsels Prusts (Proust). Naktīs es rakstu dzeju Bodlēra garā, pēc tam to rituāli sadedzinu. Svēti ticu, ka var dzīvot no maizes gabala un glāzes vīna vien, viss pārējais ir no izlasītā trūkuma. Mājaslapa: http://www.stanislavolehno.com. Blogs: http://8simplerulesof.livejournal.com. 


Staņislavs Oļehno. Vladlena. Latvija, 2009.

5


XX

6

Trimdas ceļa gājēja fotogrāfiskās piezīmes Pēteris Korsaks, fotovēsturnieks Ko nozīmē doties trimdā? Tas nav solis, par ko viegli izšķirties. Ir grūti pamest dzimtās mājas, kur katra lieta apmīļota. Zemniekam katrs lopiņš un lauks ir saaudzis ar sirdi. Bēgļa ceļš allaž ir grūtību pilns. Neziņa par rītdienu ir mokoša. Tomēr tieši šādu ceļu izvēlējās šī raksta varonis – gleznotājs Aleksandrs Nukša. Kopā ar ģimeni viņš atstāja dzimto sētu Latgalē, Pildas pagasta Vorkaļos, lai meklētu patvērumu svešā zemē. Aleksandrs Nukša piedzima 1898. gadā Paņevežā. Tā kā vectēvs strādāja uz dzelzceļa, ģimene daudzkārt mainīja dzīvesvietu. Aleksandra dzimtā puse bija Pilda. Pirmās agrārās reformas laikā, divdesmitajos gados, kad Vorkaļu sādžu sadalīja viensētās, Nukša ieguva īpašumā 13 ar pusi hektāru zemes. Viņš uzcēla dzīvojamo māju un saimniecības ēkas. 1931. gadā vēl nepabeigtajā mājā piedzima meitiņa Helēna, kas vēlāk, dzīvojot Losandželosā, iespējams, tēva iespaidā pievērsās fotogrāfijai. Helēna par tēva aizraušanos stāsta: ”Tēvs par fotogrāfiju sāka interesēties ap 1926. gadu, kad piedzima mans brālis Lucians. Toreiz vecāki dzīvoja Pasienē, kur tēvs bija robežsargs. Savu Kodak fotoaparātu viņš par samērā lētu naudu nopirka no kāda “pasaules apceļotāja”. Tas bija diezgan primitīvs aparāts – gaismas spēja 1/16. Ja nevarēja uzņemt uz momentu, tad attaisīja objektīva vāciņu vaļā un klusām pie sevis noskaitīja vajadzīgās sekundes. Vēlāk, protams, nāca tā brīnumainā lieta, ko sauca par magnēziju. Tēvs nosēdināja visu grupu, pie griestiem garā auklā piesprauda magnēzija maisiņu, aizdedzināja maisiņa asti un tad pats ātri metās grupā iekšā. Nozibsnīja gaisma, un mēs bijām iemūžināti. Aparātā varēja ielādēt sešas 9x12 stikla plates. Visu attīstīšanu un kopēšanu tēvs veica pats. Materiālus – plates un fotopapīrus – pirka speciālā veikalā Ludzā. Sākumā bija tā saucamais dienasgaismas papīrs, kuram virsū uzlika attīstīto fotoplati, kamēr parādījās attēls, un tikai tad to nofiksēja. Sanāca brūnas fotogrāfijas. Ķimikālijas pirka Pildas aptiekā pie Borisa Habasa. Kad mums ”Dienvidos” bija sava māja, tēvs virtuves stūrī iekārtoja sev fotodarbnīcu. Nelielu, bet gaismas drošu telpu ar galdu un visu vajadzīgo. Kad pēc daudziem gadiem atkal biju ”Dienvidos” un apskatīju mājas drupas, darb­nīca vēl stāvēja.” Aleksandrs Nukša varēja mācīties Mākslas akadēmijā, pateicoties savai sievai Elzai, kas, būdama skolotāja, spēja balstīt vīra studijas. Pēc trīs gadu studijām Aleksandram tomēr bija jāatgriežas mājās. Tā kā Elza bija mazpulku vadītāja un pēc vācu ienākšanas pagasta valdē bija atrasti izsūtāmo saraksti, kurā bija

arī Nukšu ģimene, tad “bija divas iespējas: vai nu braukt uz austrumiem, uz Sibīriju, vai mukt uz rietumiem”. Kā zināms, 1940. – 1941. gada baigais terors daudziem tūkstošiem latviešu kļuva par iemeslu, lai dotos svešumā. Helēna par to laiku saka: “Mēs jau vienu gadu bijām tos “priekus” izbaudījuši un, frontei tuvojoties, pagrābām, ko varējām panest, un ar to, kas bija mugurā, kājām atstājām mājas.” Tai sajūtai jābūt sirdi plosošai, kad jāatstāj dzimtā sēta un beigu beigās arī dzimtene. To brīdi neviens nevar iztēloties, kas to nav piedzīvojis. Helēnai bija tikai 13 gadu, bet brālis Lucians 8. augustā tika iesaukts latviešu leģionā. Māsa ar brāli varēja satikties tikai pēc daudzu gadu desmitu atšķirtības. 1944. gada 22. septembrī ar vilcienu Nukšu ģimene izbrauca uz Vāciju. Bēgļus sadalīja pa dažādām Vācijas pilsētām, viņi tika nosūtīti uz Lejassilēziju, t.i., Poliju, uz kādu linu apstrādes fabriku, kas īstenībā bijusi ieroču fabrika. Vācieši nav uzticējuši ārzemniekiem strādāt pie ieroču izgatavošanas, un Elza ar Aleksandru 12 stundas, sešas dienas nedēļā strādāja pie liniem. Bijuši gadījumi, kad “brīvprātīgi” bijis jājiet rakt tranšejas. Helēna mācījās vācu skolā, bet, ja viņai būtu bijis 14 gadu, tad būtu jāstrādā kopā ar vecākiem. Pārtika tika dota uz kartiņām un, kā jau ārzemniekiem, mazākā devā. Tagad Helēna smiedamās atceras: “Resni mēs nekļuvām, bet iztikt varēja.” Kad Silēzijai tuvojās fronte, Nukšu ģimene devās tālāk uz rietumiem, sākumā uz Sudetiju, bet, kad arī tur palicis “par karstu”, braukuši atkal tālāk uz rietumiem un nonākuši Tīringā. Tur tad arī esot sagaidīti amerikāņi un kara beigas. Amerikāņi esot likuši nodot visus radio un foto aparātus. Tā kā nebija ne radio, ne laikrakstu, par kara beigām uzzinājuši tikai dažas dienas vēlāk. Aleksandrs Nukša šajos apstākļos gan ticis pie jauna fotoaparāta Voigtlander, jo kāds vācietis gribējis labāk pārdot savu mantu ārzemniekam nekā nodot amerikāņiem. Tieši Tīringā ar pārtikas sagādi gājis vissmagāk – visu laiku bijis jādomā par ēšanu. Sajūta bija tāda, it kā visa pasaule būtu izsalkusi un šo badu nekad nevarēs remdēt. Kad pienāca ziņa, ka Tīringu atstās krieviem, amerikāņu armija bēgļus izvedusi laukā. “Tad pirmo reizi dabūjām paēst kārtīgi, tas bija 1945. gada rudens pusē,” atceras Helēna. “Dažus gadus vēlāk,” viņa stāsta – “kad Vācijā bija naudas reforma un tukšajos veikalos parādījās preces, tēvs beidzot nopirka sev 35 mm Kodak Retina II aparātu. Nu varēja visu fotografēt un dokumentēt. Protams, gaismas mērītāja tam nebija un attālumu un asumu vajadzēja pašam izrēķināt. Tēvs fotografēja nometnes dzīvi (mēs toreiz dzīvojām šķirbainās barakās), dažādus notikumus, svinības. Arī emigrācijai bija vajadzīgas fotogrāfijas.” No 1945. līdz 1950. gadam Nukšu ģimene tika mētāta pa daudzām Dienvidvācijas bēgļu

nometnēm. Nonākot Eslingenā, Nukšas sastapās ar daudziem pazīstamiem Rīgas aktieriem: Liliju Štengeli, Jāni Lejiņu, Kārli Veicu, Irmu Graudiņu, Reini Birzgali u.c. Kultūras dzīve nometnē esot situsi augstu vilni. Helēna par šo dzīves posmu atceras: “Ar aizturētu elpu skatījāmies Zīverta “Minhauzena precības”. Pie nometnes pelēcības pieraduši, mēs nevarējām vien beigt apbrīnot dāmu greznos tērpus un Duntes pili. Pēc daudziem gadiem lasīju Reiņa Birzgaļa atmiņu grāmatu “Šoreiz bez grima” un tur uzzināju, ka tie “greznie” tērpi visi bija gatavoti no krāsotas un iestērķelētas marles. Marle bija vienīgais audums, ko toreiz varēja dabūt.” 1950. gadā ar bēgļa numuru pie krūtīm, kā tas redzams fotogrāfijās, Nukšu ģimene kāpa amerikāņu transporta kuģī, lai dotos pāri “lielajam dīķim”. Līdz Ņūorleānas ostai Amerikas dienvidos brauciens ildzis 14 dienu. Uz kuģa visus darbus veikuši paši braucēji. Aleksandrs fotografējis visu, kas viņam licies ievērības cienīgs, arī savējos un draugus. No ostas brīvprātīgie ar personīgajām mašīnām visus aizveduši uz dzelzceļa staciju, un pēc triju dienu brauciena ar vilcienu tika sasniegta “laimes zeme” – Losandželosa. Te nu turpmāk bija jābūt Pildas pagasta “Dienvidu” mājām. Caur vagona logu varējis daudz vērot, un Helēnai viss licies svešāds un neparasts – palmas, cilvēku apģērbi, arī cilvēki paši. Losandželosā ģimenei tika ierādīts darbs un arī dzīvoklītis. Tie galvenokārt bija tīrīšanas darbi naktīs. “Tajos laikos ņēmām tādus darbus, kādus nu varēja dabūt, mēs nevarējām izvēlēties. Mana pirmā mēnešalga bija 80 dolāru,” stāsta Helēna. Nedēļas nogalēs iebraucēji pulcējās kopā, viens otru apciemoja, izbrauca ekskursijās. Aleksandrs vienmēr esot fotografējis un bildes kopējis vannasistabā. Helēna, atceroties šo laiku, saka: ”Pirmie gadi nebija viegli, bet mēs bijām priecīgi arī par to pašu. Vienmēr atcerējāmies, ka tiem, kas aizbrauca austrumu virzienā, bija daudz, daudz grūtāk.” Amerikā Aleksandrs Nukša atsāka gleznot un piedalīties gan latviešu, gan amerikāņu grupu izstādēs. Esot saņēmis arī godalgas. Aizejot pensijā, mākslinieks varēja daudz un nopietni strādāt pašu celtajā mājā savā darbnīcā. Krāsas un audekls vairs nebija deficīts. Atzīmējot tēva simtgadi, 1986. gada 18. novembrī Losandželosas Latviešu namā meita Helēna sarīkoja piemiņas izstādi. Varbūt tā arī bija laimes zeme, kur aizvadīta dzīves lielākā daļa un rasta miera osta kopā ar dzīvesdraugu Elzu, taču tāpat rodas jautājums – kāpēc vienam Latgales censonim jāatdusas tālā, svešā malā? Strādājot pie raksta par savu novadnieku Aleksandru Nukšu, es daudz domāju par mūsu tautas likteni 20. gadsimtā. Lai arī šī ir tikai viena epizode no trimdinieku gaitām plašajā pasaulē, ar šo vēlējos saglabāt vēsturei kaut niecīgu daļu viņu radīto fotodokumentālo vērtību. 


Aleksandrs Nukša. Skats pa vilciena logu, atstājot Ludisburgu. 1950. gada 26. aprīlis.

Aleksandrs Nukša. Helēna ar mammu Elzu. Ceļā uz Brēmenhafeni. 1950. gada 22. maijs.

Aleksandrs Nukša. Brēmenhafenas osta. 1950. gada 22. maijs.

Aleksandrs Nukša. Pēdējais, ko mēs redzējām no Eiropas krasta – Doveras baltās klintis Anglijā. 1950. gada 23. maijs.

Aleksandrs Nukša. Septītā diena jūrā. 1950. gada 29. maijs.

Aleksandrs Nukša. 35 grādi uz ziemeļiem, 45 grādi uz rietumiem. 1950. gada 30. maijs.


Aleksandrs Nukša. Helēna soļo kā gribēdama nokāpt krastā. 1950. gada 30. maijs.

Aleksandrs Nukša. Elza Nukša. Pašā okeāna vidū, starp Eiropu un Ameriku. 1950. gada 30. maijs.

Aleksandrs Nukša. Jau 29 grādi uz ziemeļiem, 68 grādi uz rietumiem. 1950. gada 1. jūnijs.

Aleksandrs Nukša. Trauksme uz kuģa. Visi uz klāja, un glābšanas vestes mugurā. 1950. gada 2. jūnijs.

Aleksandrs Nukša. Zeme! 1950. gada 4. jūnijs. Aleksandrs Nukša. Amerikas iekarotāji – Aleksandrs un Elza Nukšas. 1950. gada 3. jūnijs.


Aleksandrs Nukša. Tādus mēs ieraudzījām Amerikas krastus. Aleksandrs Nukša. Ņūorleāna. 1950. gada 6. jūnijs.

Aleksandrs Nukša. Pirmā diena Amerikas krastā. 1950. gada 6. jūnijs.

Aleksandrs Nukša. Viss tik svešs un neparasts. 1950. gada 6. jūnijs.

Aleksandrs Nukša. Duglasa Arizonā. 1950. gada 8. jūnijs. Aleksandrs Nukša. Losandželosa. Te nu mēs esam. Šeit jādzīvo, un šai vietai mums ir jāpatīk, vismaz jāpierod. Šo mājiņu vietā tagad slienas augstceltnes.


XX

10

Vilī Roniss – vesels gadsimts Zaha Redmans, mākslas zinātnieks No 2010. gada 16. aprīļa līdz 22. augustam Parīzē bija skatāma leģendārā franču fotogrāfa Vilī Ronisa (Ronis, 1910–2009) retrospektīva, kas veltīta kopumā diskrētajam, taču nepārspējamu slavu guvušajam fotogrāfam, kura simto jubileju šogad atzīmējam. Izstāde notika muzejā Musée de la Monnaie. Francijas fotogrāfijā viņš bija tas pats, kas Edīte Piafa vai Īvs Montāns mūzikā, viņa vārds ir zināms visā pasaulē, un viņš licis sapņot daudzām fotogrāfu paaudzēm. Šī slava viņu reizē piepildīja un žņaudza – uzspiestas reputācijas un dažādu klišeju dēļ. Vilī Roniss, kurš izgaisa, sasniedzot gandrīz simtgadnieka slieksni, atstājis nospiedumu 20. gadsimta vidus kolektīvajā iztēlē – ar savu būtību, savām fotogrāfijām, kas pieder galvenokārt pirmskara posmam, bet kuru starojums un spēks ildzis visu gadsimtu. Roniss vispirms saistās ar Parīzi – šo mītisko saikni niansēti atspoguļo la Monnaie muzejs –, bet bija arī Londona, Ņujorka, Venēcija, Holande, Vācija. Vilī Roniss – tas ir “Provansas akts” (Nu provençal). Viņš arīdzan fotografējis Norpadekalē (Nord-Pas-de-Calais) ogļračus un Orēnas (Haut-Rhin) rūpnīcu strādniekus. Arhīvos, kurus fotogrāfs ir novēlējis valstij, tūkstošiem fotogrāfijās, no kurām daļa arī veido izstādes saturu, noteikti var atrast materiālu, kas “uzlabotu” cilvēka tēlu un viņa radīto, kā arī atbrīvotu no dažām vispārpieņemtām idejām. Šī izstāde uzņemas pamatot kvalitāti, reputāciju, bet arī sākt nepieciešamo pārvērtēšanas darbu. Izstādes kvalitāte redzama arī daudzu fotokopiju dzidrumā un nevainojamajā tekstūrā – jūtīgais fotogrāfs ir rūpīgi izpētījis gaismu, jo viņa estētikas izpratne daļēji sakņojas impresionismā. Ronisa ceļojumu fotogrāfijas atklāj nepārspējamu pielāgošanās un iedziļināšanās prasmi, viņa spējas saskaņot vietējās foto­ grāfijas īpatnības ir līdzvērtīgas cilvēkiem, kas runā vairākās valodās un ceļojot acumirklī pieņem konkrētās vietas akcentu. Itālijā Roniss fotografē “itāliski” – viņš momentā pārņem klasiskās kompozīcijas kanonus no glezniecības. Austrumvācijā viņš ir konstruktīvs un vienkāršs. Ņujorkā viņš iegūst amerikāņu izloksni, kļūstot retorisks – ķer kadrus no pieslienamām kāpnēm un trotuāriem. Londonā viņš kļūst mazliet puritānisks un patiesi metropolisks (kāds ne vienmēr ir Parīzē, jo tur viņu saista rajona izmērs). Tieši šī spēja – atrasties kādā vietā un momentā notvert tās gaismu, ēkas, lai sniegtu skaidru un jūtīgu fotogrāfisku tulkojumu, – ir viens no Vilī Ronisa darbu noslēpumiem. Viņa skaistākie kadri varbūt ir tie, kur blīvā un piesātinātā gaismā, kas pilna ar tvaiku,

telpā, kas vienmēr atveras bezgalībai, debesīm, attālumam, un vienmēr procesā esošā dekorā starp pagātni un tagadni, starp nolietoto un uzkrītošo vīrieši un sievietes atpazīst pasauli ar pilnības un trausluma sajūtu, ar apziņu, ka piedalās stāstā, kas pieder tikai viņiem un kuru neviens nevar atņemt. Tāds ir Vilī Roniss savos darbos “Marseļa, 1938. gads”, “Pie Montreijas bohēmiešiem”, “Sendenī sala, Parīzes ziemeļi” vai “Marna pie Šampiņī”. Retrospektīva apliecina cieņu fotogrāfam kā aktīvam komunistam ar pārdomu cienīgu materiālu par streikiem un manifestācijām, ar bildēm par darbu rūpnīcās un reportāžām no Austrumvācijas. Poētiskā iesaistīšanās ir vērojama niansēs, pat tad, kad tā pakļaujas proletāriešu likumiem. Tā akcentē jūtas, kuru mūsdienās pietrūkst – trauslumu, kas dzimis uzticēšanās un laimē.  Vairāk informācijas par Vilī Ronisa izstādi Parīzē – muzeja mājaslapā internetā www.monnaiedeparis.fr. No franču valodas tulkojusi Elīna Ruka. Pateicība mākslas zinātniecei Laimai Slavai par iniciatīvu šīs publikācijas tapšanā.

Vilī Roniss par fotogrāfiju Citāti no grāmatas Willy Ronis. Sur le fil du hasard. L’Isle-sur-la-Sorgue, 1979. Ar savām fotogrāfijām es necenšos cīnīties pret nāvi, es nepazīstu eksistences mokas. Es pat nezinu, kurp dodos, ja vienīgi vairāk vai mazāk nejauši uz priekšu, lai satiktu cilvēkus, ko mīlu, kas mani interesē, kā arī traucē. Es līdz šai dienai neesmu ieguvis pārliecību par sevi, taču neizjūtu arī ne mazāko kompleksu. Daba mani nejauši radījusi kā jūtīgu cilvēku – tas man licis mocīties, taču sagādājis arī milzīgu prieku. Paldies! Savu vagu esmu racis instinktīvi, pieticīgi, dziedot klusā balsī; es bieži esmu priecājies, tas kompensē pārējo – ko par laimi ātri aizmirstam. Es, iespējams, esmu pārcietis dažādas ietekmes, taču nekad to neesmu apzinājies, nekad neesmu juties kā kāda skolnieks. Un, ja esmu ar apbrīnas pilnu skatienu vērojis dažus vecākos meistarus, to skaidri sapratu ļoti vēlu. Kopumā es strādāju ļoti plašā tēmu lokā, atmetot domu par specializāciju – pat izdevīgu, jo man bija bail, ka es varētu nogarlaikoties, un tāpēc, ka mana zinātkāre bija neremdināma. Lai tevi ņemtu vērā, ir jāpieņem kāda etiķete, visi to zina. Es arī to zināju, taču man bija vienalga. Es labrāt biju cietējs, ar noteikumu, ka varu arī izklaidēties. Vienvārdsakot, es biju fotogrāfs – poligrāfs. Manām bildēm, šķiet, piemīt zināma melanholija. Tas ir viegli izskaidojams. Periodos, kad neesmu bijis pietiekami nodarbināts un kad piespiedu kārtā man bija brīvs laiks, es to aizpildīju

ar attēlu medībām. Taču šādi apstākļi neveicina prieku, īpaši, ja nākas sadalīt uzmanību ar maizes darbu. Medības, no kurām es guvu lielāku baudu, bija laiks, kuru nozagu pasūtījuma darbiem, vai arī klikšķis un emocijas, kuras izraisīja kāds negaidīts notikums. Melanholija – jā, taču ne pesimisms; rīt būs labāka diena. Mums citiem, neparedzamā pēddziņiem, pēkšņa motīva rašanās izraisa arīdzan pāreju pie darba. Atšķirībā no rakstniekiem vai komponistiem mums nav riska sastingt, ja acumirklī nav iespējams transformēt emocijas. Pirmajā brīdī mēs esam kā tauriņa ķērāji, pārliecināti, ka tas tiks noķerts, kad to jau redzam tīklā. Taču tā ir tikai parādība. Brīdī, kad viss šķiet vispareizākajā kārtībā un dedzīgi tiek nospiests slēdzis, entuziasma sekunde ir pagājusi un uzmācas bažas – vai šis brīdis ir notverts? Īstā brīža sajūta liek nospiest slēdzi, šis mirklis, kurā mēs, paļaujoties uz ātru kadrā iekļaujamā lauka apskati, nolemjam, ka tajā ir ietverta ideāla kompozīcija, tāpat kā vairāki stāvi izdejo bieži vien ģeniāla horeogrāfa radīto baletu. Šo sajūtu sauc nejaušība. Piedzīvojums nav mērāms kilometros. Lielas emocijas nerodas tikai pie Panteona, Rio krastā vai pie Viktorijas ūdenskrituma. Emocijas, ja mēs esam patiesi pret sevi, tiek izjustas no bērna smaida, kas ar mugursomu plecos iet mājās no skolas, no tulpes vāzē, uz kuras spēlējas saules stars, no mīļotās sievietes sejas, no mākoņa virs mājas. Vispirms fotografēt, tad domāt, ja ir laiks, vai labāk – domāt uzreiz, kad ir nospiests slēdzis un ir bažas, vai kadrs ir izdevies un vai var to izdarīt vēlreiz. Katrā ziņā nevajag zaudēt laiku, kārtīgi pārdomājot. Pārveidot nekārtību harmonijā – tas ir nebeidzams bilžu mednieka uzdevums. Vai tas noteikti noved pie auksta manierisma? Nē. Nozīmīgs foto ietver funkcionalitāti vislabākajā nozīmē, to mēs zinām no stilistu darbiem vienkāršos priekšmetos – ka formu tīrība ir līdz galam izstrādāta piemērotība funkcijām. Un fotogrāfijas funkcija ir tūlītēja spēja sintezēt tās nodomu. Fotogrāfs, protams, nestaigā apkārt ar zelta griezuma tabulu skatu meklētājā, taču pielieto to intuitīvi, ar nenovēršamu un laimīgu jūtīguma pārnešanu. Skaists attēls ir sirds modulēta ģeometrija. Fotogrāfija ir skatiens. Tas vai nu ir, vai tā nav. Dzīve var palīdzēt tam kļūt izsmalcinātākam, taču tas atklājas uzreiz, ar fotoapartāta palīdzību.  No franču valodas tulkojusi Elīna Ruka.


Vilī Roniss. Provansas akts. Gorda (Voklūza). 1949. Sudraba želatīna kopija, 40x30 cm. Photo Willy Ronis. © Ministère de la culture et de la communication & Stéphane Kovalsky / dist. Agence Rapho.

11


XX

Latvijas fotogrāfijas zelta laikmets 1970. – 1990. gadi Leģenda? Mīts? Falsifikācija? Realitāte Vilhelms Mihailovskis, fotomākslinieks Šis raksts tapis, pamatojoties uz manu praktisko līdzdalību tekstā pieminētajos notikumos. Visi sniegtie fakti, kas jau kļuvuši par vēstures daļu, ir atbilstoši dokumentēti, un par to pareizību var pārliecināties grāmatās, albumos, katalogos, enciklopēdijās, publikācijās Latvijā un citās pasaules valstīs.

12

Latvijas fotogrāfijas skola Laiku pa laikam sabiedrībā dažādos līmeņos aktualizējas tāds jēdziens kā Latvijas fotogrāfijas skola. Kad piemin čehu, poļu, franču vai lietuviešu fotogrāfiju, visi saprot, par ko ir runa. Atmiņā uzpeld vārdi, notikumi, kuru nozīme sniedzas pāri nacionālajām, ģeogrāfiskajām robežām. Gluži kā sausais atlikums paliek pats galvenais, būtiskais, kas saistās ne tikai ar pašas skolas jēdzienu, bet kas ir kļuvis arī par vispārēju ieguvumu – daļu no pasaules vai vismaz Eiropas kultūras un mākslas vēstures. Tomēr atgriezīsimies Latvijā. Kas notiek pie mums? Skolas sākumi ir saistīti ar leģendārās Latviešu Fotogrāfiskās biedrības darbības laiku, kuras simtgade tik nemanāmi un pieticīgi tika atzīmēta 2006. gadā. Kas par vārdiem! Mārtiņš Buclers, Roberts Johansons, Vilis Rīdzenieks. Leģendārais fotoaparāts Minox. Visaugstākā līmeņa studijas portreta kultūra. Unikāli meklējumi un atklājumi brom­eļļas un monokļa tehnikā. Un to visu ar lepnumu un mīlestību mēs saucam par 20. gadsimta sākuma Latvijas fotogrāfijas skolu. Tad – karš. Izlaupītie un iznīcinātie fotogrāfu arhīvi. Paaudžu mantojuma zudums. Atceros Eduarda Gaiķa (viena no Latvijas zelta plejādes fotogrāfiem) dēla, arī fotogrāfa, Romāna Gaiķa stāstījumu. Karā, okupācijas laikā (precīzi neatceros – nacistu vai padomju) kāds virsnieks, kas veica kratīšanu fotogrāfa dzīvoklī, izkaisīja starptautisko izstāžu medaļu kolekciju un pārbaudīja tās uz zoba: ir vai nav zelts? Taču viena no balvām, kas piederēja slavenajam fotogrāfam Vilim Rīdzeniekam, ir saglabājusies. Latvijas Fotogrāfijas muzeja ekspozīciju krāšņo zelta medaļa no starptautiskā Vimbldonas fotogrāfijas salona Anglijā. To 1928. gadā Vilim Rīdzeniekam piešķīra par komponista Emīla Dārziņa mātes portretu. Par pēckara perioda Latvijas fotogrāfijas sasniegumiem – ne vārda. Latvijas Fotogrāfijas muzejā faktiski nav to autoru fotogrāfiju, kuri 20. gadsimta otrajā pusē radīja šo jēdzienu – Latvijas fotogrāfija. Lai kaut kā kompensētu šo zaudējumu, es četrdesmit gadu laikā esmu vācis latviešu

fotogrāfijas “zelta” kolekciju. Tajā ir vairāk nekā trīssimt visu 20. gadsimta otrās puses izcilo Latvijas fotogrāfu darbu. Esam mainījušies ar fotogrāfijām, esmu saņēmis tās kā dāvinājumus ar autoru veltījumiem, esmu pircis. Vēl manā kolekcijā ir četrsimt fotogrāfiju, kuru autori ir latviešu fotogrāfi – arī mani laikabiedri, kas varbūt nav tik izcili, tomēr arī ir lieliski. Prieku sagādā manu draugu fotogrāfijas – Antana Sutkus, Aleksandra Macijauska, Vitālija Butirina, Staņislava Žvirgzda, Aleksandra Sļusareva, Ņinas Sviridovas, Pētera Tominga, Kalju Sūra, Viktora Sjomina un daudzu citu mazāk pazīstamu, taču man dārgu autoru darbi. Pavisam manā kolekcijā ir vairāk nekā divi tūkstoši fotogrāfiju, ko radījuši vairāk nekā simts autori. Jūs nevarat pat iedomāties, kādu prieku sagādā šī bagātība. Es ceru, ka kādreiz šī kolekcija nonāks Latvijas tautas īpašumā. Bet – kam gan lai nodod šīs vērtības, kam lai uztic to glabāšanu? Fotogrāfijas muzeju tas neinteresē, jo tam it kā neesot pilnvaru, lai vāktu un glabātu Latvijas mūsdienu fotogrāfiju. Šī problēma nomāc arī Gunāru Bindi. Kam atstāt? Viņš ir savācis milzu bibliotēku – žurnālus, katalogus, grāmatas. Reti sastopamus fotoaparātus, laboratorijas iekārtas. Eiropas meistaru fotogrāfiju kolekciju. Gunārs man stāstīja, ka 2007. gadā viņš esot uzrakstījis iesniegumu Rīgas domei – par telpu piešķiršanu viņa kolekcijai. Tomēr lēmuma joprojām vēl nav. Un pagaidām lielākā daļa Bindes (latviešu) dārgumu glabājas ražošanas uzņēmuma telpās provincē. Neizpakota. Vai kādam reiz izdosies to izpakot? Es šaubos. Lai gan – Eiropas muzeji labprāt savāktu šos dārgumus. Pateiktos un vēl arī samaksātu. Kā rodas mākslas skolas tēls? To veido talantīgi cilvēki, talantīgi visādos aspektos. Neordināri, pašpietiekami, ar spilgtu harizmu apveltīti un, pats par sevi saprotams, ar savdabīgu oriģinālu stilu fotogrāfijā. Vienmēr esmu apgalvojis: fotogrāfa talants – tā ir Dieva dāvana. Pazaudēt to var, bet iegūt – ne. Cilvēku grupa, kam Dievs devis talantu un ko pārņēmusi pašrealizēšanās vēlme, nejaušu vēsturisku apstākļu sagadīšanās rezultātā nonāk vienā un tajā pašā laikā un vietā. Laimīgas sakritības pēc 20. gadsimta otrajā pusē Latvijā vienlaikus darbojās Ilmārs Apkalns, Leons Balodis, Jānis Gleizds, Gunārs Binde, Egons Spuris, Leonīds Tugaļevs, Valdis Brauns, Pēteris Jaunzems. Lūdzu, atvainojiet, ja kādu piemirsu. Bija vēl citi, kas bija patiesi un pašaizliedzīgi uzticīgi fotogrāfijas mākslai. Mākslā ir tā – ja tevi neatpazīst, tevis nav. Tu neeksistē. Tajā laikā, lai apliecinātu savu ego, bija nepieciešams vispirms pārvarēt ideoloģiskus šķēršļus. Nevis piemēroties, bet gan pārvarēt. Būt spējīgam uz sevis ziedošanu – no daudz kā atteikties un uzvelt sev atbildības smagumu par visu pasauli. Pats par sevi saprotams – bija jābūt apveltītam ar

augstu profesionālu meistarību. Bet tālākais nāk vienkārši: kāda roka tevi vada – uz autoritatīvām starptautiskām izstādēm, pie balvām, prēmijām, publikācijām. Tu esi uz pjedestāla, un visi sauc: vivat! Tu esi populārs, par tavām fotogrāfijām runā, tevi visur gaida. Tu esi citiem nepieciešams, un tas nozīmē – tu esi reālajā pasaules fotogrāfijas telpā. Sevis apliecināšanai fotogrāfijas vidē nepietiek ar to, ka pats autors savus darbus uzskata par labākajiem pasaulē, tiem jābūt arī atzītiem, jāsaņem balvas nozīmīgākajās starptautiskajās izstādēs. Ne tikai Daugavpilī, Cēsīs, Balvos, Bauskā, bet arī Parīzē, Berlīnē, Tokijā, Lozannā, Maskavā. Latvijas autoru darbi pasaules muzejos Taisnība gan – nav praviešu savā tēvu zemē. Toties atzinība tiek saņemta citās valstīs. Latvijas meistaru jaunrade ir pienācīgi pārstāvēta pasaules autoritatīvākajos muzejos: – Egona Spura desmit darbi Ročesteras Starptautiskajā fotogrāfijas centrā Amerikā; – Gunāra Bindes fotogrāfijas Francijas Nacionālajā bibliotēkā Parīzē, dažādu Eiropas galeriju kolekcijās; – desmit Leona Brieža darbi Francijas Nacionālajā bibliotēkā Parīzē; – trīsdesmit Vilhelma Mihailovska darbi Lozannas Mussée de l’Elysée, 11 darbi Mussée Francais de la Photographie, astoņas fotogrāfijas World Press Photo pasaules kolekcijā Amsterdamā, kā arī citi darbi Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Spānijas, Vācijas, Čehijas, Krievijas muzejos un galerijās; – Leonīda Tugaļeva, Vilhelma Mihailovska, Gunāra Bindes, Ilmāra Apkalna fotogrāfijas Bernē – Collection Historique de FIAP; – Eiropas muzejos atrodas Valda Brauna un Jāņa Gleizda darbi; – pēdējā laikā Eiropas kolekcijas papildinājušās ar Intas Rukas un Andreja Granta darbiem. Publikācijas periodikā Skolas atzīšana un apliecināšanās notiek ar publikāciju starpniecību. Atceros tikšanos ar Jāni Peteru, kad bija pats karstākais Atmodas laiks un mēs caurskatījām manu jauno portretu kolekciju. Neviens neapšauba faktu, ka viņš bija viens no tiem, kas pacēla neatkarības idejas un latviešu nacionālās kultūras un valodas atdzimšanas karogu. Skanot sāpju un vilšanās notīm balsī, viņš man toreiz pateica: “Ar visām acīmredzamajām problēmām ar valodu latviešu dzejai ne pagātnē, ne nākotnē nav bijis un nebūs tik lielas izplatības un atzīšanas pasaules mērogā.” Tikai pateicoties tulkojumiem un iespējai darbus izdot milzīgās tirāžās (50 – 100 tūkstošos eksemplāru), pasaule uzzināja par Raini, Aleksandru Čaku, Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, par Latviju. Līdzīgā veidā pasaule uzzināja arī par Latvijas fotogrāfiju.


PSRS tika izdots žurnāls Советское Фото (Sovetskoje Foto). To var gānīt, izmest no saviem arhīviem, taču tas palicis kā pierādījums, kā dokuments, kā latviešu fotogrāfijas vēstures avots. Es izanalizēju šī izdevuma trīsdesmit piecu gadu (1969–1994) numuru saturu. Tas ir pats jaudīgākais informācijas izplatīšanas kanāls. Neviens fotogrāfijas žurnāls pasaulē netika izdots tik lielā tirāžā – katru mēnesi vidēji 250 tūkstošos eksemplāru. Visas pasaules lielākās ar fotogrāfiju saistītās institūcijas (muzeji, bibliotēkas, izdevniecības, aģentūras, fondi, galerijas) saņēma šo izdevumu kā obligāto eksemplāru. Žurnāls tika plaši izplatīts Čehoslovākijā, Polijā, Vācijā, Bulgārijā, Ungārijā un citās valstīs. Ja šajā izdevumā tika publicēts tavs portfolio, tad visa pasaule redzēja tavas fotogrāfijas – gan Žorža Pompidū centrā Parīzē, gan Starptautiskajā Roberta Kapas fotogrāfijas centrā Ročesterā. Tā nebija nozibēšana mūsdienu interneta vidē, žurnāls atrodas mūžīgā glabāšanā. Aplūkotajā periodā (1969–1994) tika laisti klajā 420 žurnāla numuri ar kopējo tirāžu vairāk nekā 80 miljoni eksemplāru. Tajā tika publicēti četri Gunāra Bindes portfolio, pa trīs portfolio – Egonam Spurim un Jānim Gleizdam. Tika publicēti arī seši Mihailovska portfolio, kā arī fotogrāfijas un raksti par Leona Baloža, Ilmāra Apkalna, Jāņa Kreicberga, Leonīda Tugaļeva, Imanta Puriņa, Huberta Stankeviča, Pētera Jaunzema, Valda Brauna un citu autoru jaunradi. Šodien ir grūti to aptvert, bet žurnālu “Māksla” Latvijā izdeva 20 tūkstošu eksem­ plāru lielā tirāžā. No 1956. gada līdz 1998. ga­dam tika laisti klajā 196 numuri, kuros publicēti vairāk nekā 100 raksti par fotogrāfiju, par autoriem, izstādēm, notikumiem, kā arī desmit Mihailovska portfolio, pa trim portfolio Bindem, Spurim, Kreicbergam, Balodim, divi Tugaļeva portfolio. Raksti par Apkalna, Granta, Jaunzema, Janaiša, Kleina un citu jaunradi. Žurnālā publicēti Valta Kleina, Gunāra Bindes, Ojāra Vācieša, Jāņa Petera, Viktora Avotiņa, Vilhelma Mihailovska (10), Ata Skalberga (6), Andra Rozenberga (5) raksti par fotogrāfiju. Žurnāls nebūt nebija vienīgais fotogrāfijas popularizētājs – to darīja arī “Literatūra un Māksla”, “Liesma”, “Zvaigzne”, “Padomju Jaunatne”. Čehoslovākijas žurnālos Revue Fotografie, Československa Fotografie, Photo Art, VDR izdevumā Fotografie, Dienvidslāvijas Fotokino Revija, Polijas Fotografie, Bulgārijas Фото, Beļģijas Objectif, Somijas Valokuva tika publicēti Latvijas fotogrāfu portfolio – Mihailovska (8), Spura (4), Bindes (4). Grāmatas, monogrāfijas, enciklopēdijas Latvijā visā pēckara periodā ir laisti klajā pavisam četri vispārīgi latviešu fotogrāfijai veltīti izdevumi un četras enciklopēdijas, kurās rakstīts par mūsdienu fotogrāfu jaunradi. Ir izdots diezgan liels skaits dabai, sportam,

tūrismam, folklorai, etnogrāfijai veltītu fotogrāfiju izdevumu, kas paredzēti plašai publikai vai speciālistiem zinātniskā darba veikšanai. Pēdējo 30 gadu laikā izdoti vien 20 albumi (neskaitot izstāžu katalogus un prospektus), kas veltīti Latvijas fotogrāfu daiļradei. Jānis Gleizds, Jans Tihonovs, Leonīds Tugaļevs, Jānis Kreicbergs, Gunārs Binde, Māra Brašmane, Andrejs Grants, Jānis Vītiņš, Vilhelms Mihailovskis, Zenta Dzividzinska, Leons Balodis, Pēteris Jaunzems – šo autoru albumi ir arī manā grāmatplauktā. Ir tāds prieks, ticiet man, turēt savās rokās nupat izdotu paša grāmatu vai fotoalbumu. Šis prieks un laime man ir smaidījuši jau astoņas reizes – tie ir astoņi albumi ar kopējo tirāžu 67 tūkstoši eksemplāru. Viens no maniem albumiem ir izdots ārpus Latvijas – Maskavā. Un ir ļoti, ļoti skumji, ka tādā “fotogrāfiskā” zemē, kāda ir Latvija, pēdējo trīsdesmit gadu laikā publicēto albumu autoru kopskaits nesasniedz pat velna duci. Bet tāda ir dzīve... Jāpiebilst, ka Lietuvā katru gadu izdod līdz piecdesmit fotoalbumiem. Šo informāciju var iegūt bibliogrāfiskajos rādītājos, kas tiek ievietoti ikgadējā izdevumā Lietuvos fotografija. Latvijas fotogrāfu darbus ir prezentējuši prestiži ārvalstu izdevumi1. Autoritatīvi ikgadēji izdevumi Anglijā un VDR – Year Book – no 1968. līdz 1998. gadam periodiski publicēja Latvijas fotogrāfu Egona Spura, Ilmāra Apkalna, Leona Baloža, Jāņa Kreicberga, Jāņa Gleizda, Valda Brauna, Leonīda Tugaļeva, Vilhelma Maihailovska, Irīnas un Viktora Kolpakovu, Pētera Jaunzema un citu autoru darbus. Viena no lielākajām pasaules mākslas izdevniecībām Dumont Ķelnē laida klajā divus Hugo Šotla (Hugo Schottle) sējumus Dumont Foto I (1978) un Dumont Foto II (1980). Šajos sējumos kopā ar citu laikabiedru (Sems Haskins, Jans Saudeks, Antans Sutkus u.c.) darbiem ir pārstāvēti arī Egona Spura un Vilhelma Mihailovska darbi. Starptautiskās enciklopēdijas Contem­ porary Photographers2 izdevums. Izdevumā pārstāvēta 900 līdz 1000 izcilu pasaules fotogrāfu jaunrade, katram veltot atsevišķu rakstu. Starp tiem – Vilhelms Mihailovskis, Gunārs Binde, Egons Spuris. Starptautiskās enciklopēdijas Encyclo­ pedie Internationale Des Photographes3 izdevums. Atsevišķos rakstos aprakstīta pasaules fotogrāfijas klasiķu daiļrade kopš tās sākumiem pirms 170 gadiem. Nav aizmirsti arī Latvijas fotogrāfi: Ilmārs Apkalns, Gunārs Binde, Andrejs Grants, Jānis Gleizds, Aivars Āķis, Vilhelms Mihailovskis, Egons Spuris. Pribeh Fotografie4. Pārstāvēti izcili pasaules fotogrāfi: Nisefors Njepss, Edvards Steihens, Aleksandrs Rodčenko, Filips Halsmans, Jozefs Sudeks, Antans Sutkus, Ralfs Gibsons u.c. Vieta atradās arī Vilhelmam Mihailovskim.

Rīgas fotokluba 12. atskaites izstādes iekārtošana. 1973. No kreisās: Eduards Pelše, Vilhelms Mihailovskis, Andris Junkers, Jānis Gailītis. Foto: autors nezināms. No Vilhelma Mihailovska personīgā arhīva.

Rīgas fotokluba izstādes atklāšana Maskavā, Tautu draudzības namā. 1976. Fotosekcijas priekšsēdētājs Dmitrijs Baltermancs pasniedz Vilhelmam Mihailovskim diplomu par AFIAP titula piešķiršanu. No kreisās: Gunārs Binde, Viktors Agejevs (Rjazaņa), Andrejs Baskakovs (Maskava), Eduards Pelše, Vilhelms Mihailovskis, Imants Ozoliņš, Imants Puriņš. Foto: Nikolajs Bolotovs. No Vilhelma Mihailovska personīgā arhīva.

Vilhelma Mihailovska personālizstādes atklāšana Tautu draudzības namā Maskavā. 1977. No kreisās: Vilhelms Mihailovskis, fotosekcijas priekšsēdētājs Dmitrijs Baltermancs, žurnāla Sovetskoje Foto redaktore Olga Suslova, aģentūras APN fotogrāfs Makss Alperts. Foto: Aleksandrs Vihanskis. No Vilhelma Mihailovska personīgā arhīva.

13


Images. Collection Musee De L’Elysee5. Izdotajā albumā lieliski ir 152 izcilu pasaules fotogrāfu darbi no muzeja fondiem: Viljama Talbota, Edvarda Steihena, Filipa Halsmana, Annijas Leibovicas u.c. Ir arī trīs Vilhelma Mihailovska fotogrāfijas. Elegie. Le Nu Dans La Photo D’Art6. Albums izdots trīs valodās – vācu, angļu un franču. Visa tirāža pārdota ārzemēs, pašā Krievijā albums netika izplatīts. Unikālajā izdevumā izcēlās Baltijas valstu autoru aktu foto­ grāfijas pērles: Rimanta Dihaviča, Romualda Rakauska, Vitālija Butirina, Vitasa Lucka, Pētera Tominga, Gunāra Bindes, Jāņa Gleizda, Vilhelma Mihailovska, Valda Brauna. Encyclopedie Internacionale Des Photo­ graphes7. Pārstāvēta 6154 pasaules fotogrāfu daiļrade (CV, portrets, autogrāfs, fotogrāfijas), tai skaitā 48 Latvijas autoru darbi. Collection M.+M. Auer Une Histoire De La Photographie8. Līdztekus citu izcilu autoru fotogrāfijām publicēti arī Bindes, Apkalna, Gleizda, Spura, Mihailovska, Rukas, Granta, Šmuldera, Ences, Āķa, Sūnas darbi. Beyond Memory. Soviet Nonconformist Photography9. Monogrāfija par PSRS nonkonformistisko fotogrāfiju. Atsevišķs raksts ir veltīts Latvijas fotogrāfijai. Pārstāvēti Gunārs Binde, Jānis Gleizds, Jānis Kreicbergs, Zenta Dzividzinska, Māra Brašmane, Jānis Knāķis, Valdis Celms, Jānis Prāms, Egons Spuris, Inta Ruka, Vilhelms Mihailovskis, Andrejs Grants, Uldis Briedis. Photoart’06 The Best Of Author10. Pārstā­ vēti gada divdesmit labāko autoru portfolio. Starp tiem: Gunārs Binde, Jānis Gleizds, Vilhelms Mihailovskis, Jans Saudeks, Andžejs Dragans u.c. Fotoalbums ФОТО 60 – 7011. Atsevišķos rakstos aprakstīta Aivara Āķa, Gunāra Bindes, Valda Brauna, Jāņa Gleizda, Vilhelma Mihailovska daiļrade.

14

Latvijas fotogrāfu izstādes ārvalstīs Pašas nozīmīgākās un neparastākās Latvijas fotogrāfu ekspozīcijas ārzemēs. 1972. gadā Varšavā galerijā Galeria ZPAF ar panākumiem notika izstāde “11 pasaules foto meistari”. Gunārs Binde labi iekļāvās šajā zvaigžņu komandā: Tomass Bilhards, Harijs Kalagans, Deivids Hamiltons, Hanss Hamaršelds, Jusufs Karšs, Emīlija Medkova, Masaja Nakamura, Žanlū Sjefs, Ārons Ziskinds, Miloslavs Stibors. 1976. gadā uz atomledlauža Михаил Сомов Rīgas fotokluba fotogrāfiju kolekcija12 aizpeldēja līdz pašai Antarktīdai. Izstādi redzēja arī pingvīni. Ekspozīcijā bija Igora Čebotarenoka, Andra Junkera, Aleksandra Zobena, Vilhelma Mihailovska, Jāņa Gleizda u.c. darbi. Savukārt 1986. gadā Vilhelma Mihailovska autorizstāde (30 fotogrāfiju no kolekcijas “Atklāsme”) uz burukuģa Седов veica ceļojumu apkārt pasaulei.

1989. gadā Maskavas centrālajā izstāžu manēžā notika izstāde “Fotogrāfijas 150 gadi”. Latvijas fotogrāfiju pārstāvēja šādu autoru darbi: Leons Balodis, Gunārs Binde, Valdis Brauns, Jānis Gleizds, Vilhelms Mihailovskis, Egons Spuris, Leonīds Tugaļevs. Fotogrāfijas muzejs Lozannā 1990. gadā organizēja izstādi L’Annee de l’est. Pēc Berlīnes mūra krišanas šī bija pati lielākā Austrumeiropas fotogrāfijas prezentācija Eiropā. Latviešu kolekcijas kurators bija latviešu izcelsmes kanādietis Vidvuds Margilēvičs. Pavisam izstādē bija pārstāvēti vai uz tās atklāšanu uzaicināti simts vadošie fotogrāfi no Eiropas sociālistiskajām valstīm un Baltijas valstīm. Latvijas fotogrāfija bija pārstāvēta ar Ulda Brauna, Jāņa Bula, Ulda Brieža, Andreja Granta, Gvido Kajona, Valta Kleina, Aivara Liepiņa, Vilhelma Mihailovska, Viļa Rīdzenieka, Māra Rubeņa, Intas Rukas, Egona Spura, Mārtiņa Zelmeņa darbiem. Vilhelma Mihailovska kolekcija “Dzīve kā realitāte” ietvēra 104 darbus. Pēc Lozannas izstāde tika eksponēta Amsterdamā. Eiropa silti un ar izpratni pieņēma mūs. Novērtēja. 1993. – 1996. gados grandiozā ekspozīcija The Memory Of Images (“Attēlu atmiņa”) apceļoja Eiropas valstu galvaspilsētas13. Latvijas autori: Andris Breže, Uldis Briedis, Indulis Gailāns, Andrejs Grants, Gunārs Janaitis, Gvido Kajons, Valts Kleins, Leonards Laganovskis, Dainis Leimanis, Aivars Liepiņš, Vilhelms Mihailovskis, Inta Ruka, Egons Spuris, Oļegs Tilbergs, Vilnis Zēbers, Imants Žordžiks.Tā bija Latvijas fotogrāfijas pilnīgākā pārstāvniecība ārzemēs – lielākas nav bijis ne pirms, ne pēc tās. 1994. gadā no Lozannas Fotogrāfijas muzeja fondiem tika izveidota kolekcija par pasaules portreta žanru Comme dans un miror. Ekspozīcijā bija izstādīti Dagēra, Mena Reja, Anrī Kartjē-Bresona, Jusufa Karša, Annijas Leibovicas, Vilhelma Mihailovska un citu oriģināldarbi. Izstāde tika parādīta arī citās valstīs. 2008. gadā Centrālajā mākslinieku namā Maskavā notika izstāde ФОТО 60 – 70. Tajā bija redzami padomju fotogrāfijas klasiķu Maksa Alperta, Vasilija Mališeva, Genādija Koposova, Antana Sutkus, Aleksandra Macijauska un citu oriģināldarbi. Latviju pārstāvēja Aivara Āķa, Gunāra Bindes, Valda Brauna, Jāņa Gleizda, Vilhelma Mihailovska fotogrāfijas. Nozīmīgākie notikumi Latvijas fotogrāfijas vēsturē 1962. gadā nodibināts Rīgas fotoklubs. Par pirmo fotokluba padomes priekšēdi kļuva Vilis Folkmanis. Ar Rīgas fotoklubu saistās šādu izcilu fotomeistaru vārdi: Ilmārs Apkalns, Leons Balodis, Gunārs Binde, Egons Spuris, Jānis Gleizds, Jānis Kreicbergs, Vilhelms Mihailovskis, Leonīds Tugaļevs, Imants Puriņš u.c.

1967. gads – starptautiskā fotoizstāde Interpress-photo 66 Valsts mākslas muzejā. Lai to apskatītu, rindā vajadzēja stāvēt vairākas stundas. Izstādi apmeklēja vairāk nekā 300 000 cilvēku. 1969. gadā Aizrobežu mākslas muzeja zālēs notika Rīgas fotokluba 9. atskaites izstāde. Pēc izstādēm pagrabos, klubu koridoros latviešu fotogrāfi bija nokļuvuši mākslas templī. Tas bija satriecoši. Fotogrāfija tika atzīta par mākslu. Nevis par amatieru, bet gan – par īstu mākslu. Bija pārstāvētas visas zvaigznes. Līdz tam laikam viņi bija radījuši gandrīz visus savus šedevrus: Egons Spuris darbus “Inerce”, “Nostalģija”, “Pečori”; Gunārs Binde – “Siena”, “Akts”, “Smiļģa portrets”; Ilmārs Apkalns – “Ceļš”, “Vecums”; Jānis Gleizds – gaismu izstarojošos aktus izohēlijas tehnikā un savu mūžīgo “Rudeni”. Ziedēšanas un ražas laiks – 1969. gadā dižmeistari rādīja savu vākumu. Šo zvaigžņu gaismā nobrieda šedevri arī citiem fotogrāfiem. Mihailovska “Pāreja”, “Avoti”, “Iedvesma”, Humanus; Tugaļeva “Liktenis”, “Čempioni”, portretu sērija; Brauna “Laimes lietus”; Bilzoņa darbi perfektā izohēlijas tehnikā; Gailīša krāsainās solarizācijas (tajā laikā – pasaules mēroga sensācija). 1974. gada satriecošā izstāde Latvijas Vēstures muzeja telpās Rīgas pilī “Leons Balodis”. Smalki, fantastiski darbi nesamākslotā tehnikā. Nekas tamlīdzīgs Latvijā nebija redzēts. Cilvēki plūda straumēm – 30 tūkstoši apmeklētāju mēnesī14. Toreiz izvirzīju sev mērķi – sarīkot šajās zālēs savu izstādi. Sarīkoju un nekļūdījos izvēlē. 1974. gada izstāde “Egons Spuris” Poligrāfiķu klubā. Eleganta, augstākajā mērā spīdoša ekspozīcija. Vilhelms Mihailovskis Rīgas pilī. 1980. gadā četrās zālēs šajā personālizstādē tika izstādītas 96 autorfotogrāfijas. Ekskluzīvas autorkopijas vienā eksemplārā. Divdesmit dienu laikā (tā bija īslaicīga izstāde) – 24 tūkstoši skatītāju. Tādu ažiotāžu es pēc tam vairs neesmu pieredzējis. Izstāde kļuva par sensāciju – recenzijas un raksti Latvijas izdevumos, radio un televīzijas pārraides, raksti un portfolio Krievijas, Čehoslovākijas, Vācijas, Dienvidslāvijas fotogrāfijai veltītajos izdevumos. 1989. gada fotoizstādes “Latvijas laiks” un “Fotoparāde” izstāžu zālē “Arsenāls” Rīgā. Vilhelma Mihailovska projekts Non Stop (1996–2000). Sešpadsmit izstādes divu gadu laikā dažādās Rīgas izstāžu zālēs, muzejos, galerijās15. 1999. gadā Vilhelma Mihailovska autorprojekts “Manas 365 dienas”16. Kopš gada pirmās sekundes es sāku fiksēt laiku, vietu, dzīves notikumus. Visu šo gadu es nodzīvoju ar apziņu, ka viss notiek šobrīd un nekad vairs nekas tāds neatkārtosies. Izstādes atklāšana


31. decembrī, svētku diena, cilvēki gatavojas Jaunā gada sagaidīšanai. Taču uz atklāšanu atnāca pusotrs tūkstotis cilvēku!17 Daudziem tas bija emocionāls satricinājums. Tie nebija svešinieki, bet gan savējie: kāds varbūt ieraudzīja sevi, cits – savus tuviniekus, cilvēka dzīvi vispār. Baznīcā valdīja miers, smaržoja skujas un mirgoja 365 sveces par piemiņu fotogrāfijās atainotajām aizejošā gada dienām. 2001. gadā Rīgas biržā notika Rīgas 800. jubilejai veltīta tēlotājmākslas izstāde “Metropole”. Pirmoreiz fotogrāfija iekļauta mākslas izstādē kā līdzvērtīga citām mākslām. Ekspozīcijā bija pārstāvētas Māras Brašmanes, Aivara Liepiņa, Vilhelma Mihailovska, Gunāra Janaiša fotogrāfijas. 2007. gadā simt desmit fotogrāfu no visas pasaules piedalījās projektā “Viena diena Latvijā. Pēc 20 gadiem”. Pats grandiozākais projekts Latvijā – pēc organizētības līmeņa, pēc finansējuma, ietekmes. Ir izdots apjomīgs albums. Pasauli apceļoja vairākas izstādes: ANO Ņujorkā, Olimpiskajās spēlēs Pekinā un daudzās pasaules valstu galvaspilsētās. Rīgā, Doma laukumā fotogrāfijas apskatīja tūkstošiem rīdzinieku. Projekta autori – Viesturs Koziols, Jānis Krūmiņš, Gunārs Janaitis, Ilmārs Znotiņš. Latvijas fotogrāfu augstākie apbalvojumi Trīszvaigžņu ordenis ir piešķirts fotogrāfiem Jānim Gleizdam, Gunāram Bindem, Intai Rukai. 1989. gadā par dokumentālās filmas “Augstākā tiesa” (režisors Hercs Franks) izveidi Vilhelmam Mihailovskim kopā ar radošo grupu piešķirta LPSR valsts prēmija. 1993. gadā Latvijas Kultūras fonds par fotogrāfiju kolekciju “Mani lauku ļaudis” piešķīra Spīdolas balvu Intai Rukai. Mārtiņa Buclera prēmija tiek piešķirta kopš 1987. gada. To dibinājusi Latvijas Fotomākslinieku savienība. Lēmumu par prēmijas piešķiršanu balsojot pieņem iepriekšējo gadu laureāti. Par pirmo laureātu kļuva Leons Balodis. Vēlāk prēmijas ir saņēmuši Aivars Āķis, Jānis Gleizds, Jānis Kreicbergs, Gunārs Binde, Bruno Alsings, Ilmārs Apkalns, Huberts Stankevičs, Valdis Brauns, Imants Puriņš, Vilhelms Mihailovskis, Leonīds Tugaļevs, Gunārs Kopštāls, Eiženija Freimane. 2004. gadā “Rīgas balva” tika piešķirta Leonam Balodim par Rīgas tēla radīšanu. bet 2007. gadā – Vilhelmam Mihailovskim par kolekciju “Rīdzinieku portreti”. “Cicerona balva” 2006. gadā tika piešķirta Vilhelmam Mihailovskim par kolekcijas “Latvija šeit un tagad” izveidi. Atzinība Latvijas fotogrāfiem starptautiskajās izstādēs Par balvām starptautiskajās izstādēs ir radītas daudzas leģendas, mīti un bieži vien arī falsifikācijas. Daudzi autori neprecīzi ataino

personīgo statistiku. Daži pieraksta sev neesošas uzvaras. Es ētisku apsvērumu dēļ nenorādu konkrētus vārdus, taču viņi ir zināmi, un pastāv faktoloģiski pierādījumi par dažādām viltībām un apzinātiem pārspīlējumiem. Jebkurai statistiskai informācijai, lai tā kļūtu par vēstures faktu, ir jārod dokumentāls pamats: katalogs, plakāts, ielūgums, sertifikāts, diploms, izdevums, publikācija. Praktiski nav iespējams izveidot precīzu statistiku par Latvijas fotogrāfu sasniegumiem starptautiskajā arēnā. Un tomēr es centīšos to izdarīt, balstoties uz apstiprinātiem faktiem un atļaujoties zināmus pieņēmumus. Minētie pieņēmumi izdarīti, ņemot vērā manā rīcībā esošos dokumentālos pierādījumus – publikācijas, izstāžu katalogus. Pieci autori ir katrs guvuši ap 100 starptautisku balvu, par ko nav pamata šaubīties (Leonīds Tugaļevs, Vilhelms Mihailovskis, Jānis Gleizds, Leons Balodis, Pēteris Jaunzems). Egons Spuris, Gunārs Binde, Ilmārs Apkalns, Valdis Brauns, Zigurds Bilzonis, Jānis Gailītis, Viesturs Links, Irīna un Viktors Kolpakovi – viņiem ir piešķirtas 20 – 40 starptautiskas godalgas. Vēl 10 – 15 fotogrāfiem ir bijuši atsevišķi panākumi starptautiskajā arēnā. Tāpēc var pieņemt, ka pavisam Latvijas fotogrāfiem piešķirtas apmēram 600 starptautiskas godalgas (1960. – 1990. gados). Pēdējos divdesmit gados Latvijas fotogrāfi ir zaudējuši savas pozīcijas starptautisko konkursizstāžu apritē. 1965. gadā Gunārs Binde par “Eduarda Smiļģa portretu” starptautiskajā fotosalonā Argentīnā tika apbalvots ar zelta medaļu. 1969. gadā Egons Spuris bija pirmais Latvijā un PSRS, kas tika apbalvots ar PSA (Photographic Society of America – Amerikas Fotogrāfijas biedrība) zelta medaļu starptautiskajā fotosalonā Vašingtonā ASV. 1971. gadā Egons Spuris bija pirmais Latvijā un PSRS, kas tika apbalvots ar FIAP (Starptautiskā fotogrāfijas mākslas federācija) zelta medaļu starptautiskajā fotosalonā Plovdivā Bulgārijā. 1977. gadā Valdim Braunam par fotogrāfiju “Laimes lietus” piešķirta World Press Photo18 prēmija “Zelta acs”, savukārt 1987. gadā “Zelta aci” saņēma Vilhelms Mihailovskis par fotogrāfiju sēriju “Uz nāvi notiesātā kamerā”. Pašas prestižākās starptautiskās balvas pasaules fotogrāfijā ir Jūdžina Smita fonda prēmija un prēmija, ko piešķir Starptautiskais Roberta Kapas fotogrāfijas centrs Ročesterā ASV. No bijušās PSRS šāda līmeņa balvas saņēmuši nedaudzi. Jūdžina Smita fonda prēmiju – Vladimirs Sjomins (Krievija), Hasselblad institūta balvu – Boriss Mihailovs (Ukraina). World Press Photo “Zelta acs” prēmija, PSA zelta medaļa, FIAP zelta medaļa, Nisefora Njepsa medaļa (to piešķir Francijas Nacionālā fotogrāfijas federācija) – šīs balvas ieguvis Vilhelms Mihailovskis. Visas balvas, izņemot

Pēc Gunāra Bindes personālizstādes atklāšanas Sv. Pētera baznīcā Rīgā. 1979. Otrajā rindā no kreisās: Ilga Sūna, Gunārs Binde, Marianna Ozoliņa, Aivars Āķis, Leonīds Tugaļevs, Aija Spure, Egons Spuris. Pirmajā rindā no kreisās: Vera Tugaļeva, Vilhelms Mihailovskis, Jānis Kreicbergs. Foto: Vilhelms Mihailovskis.

Vilhelma Mihailovska izstādes atklāšana Latvijas Vēstures muzejā. 1980. Autoru sveic draudzības biedrības priekšsēdētājs Brolišs, muzeja direktors Vanags, Gunārs Binde. Foto: Gunārs Strautiņš. No Vilhelma Mihailovska personīgā arhīva.

Latvijas fotogrāfi Lozannas dzelzceļa stacijā pirms došanās uz Rīgu. 1990. No kreisās: Andrejs Grants, Inta Ruka, Aivars Liepiņš, Uldis Briedis, Valts Kleins, Jānis Buls, Vidvuds Margilēvičs (Kanāda), Mārtiņš Zelmenis, Gvido Kajons. Foto: Vilhelms Mihailovskis.

15


“Zelta acs” prēmiju, ir Leonīdam Tugaļevam, Leonam Balodim, Zigurdam Bilzonim, Irīnai un Viktoram Kolpakoviem. Egons Spuris, Viesturs Links, Gunārs Kopštāls ir saņēmuši FIAP un PSA zelta medaļas. Jānis Gleizds un Pēteris Jaunzems ir ieguvuši FIAP un Njepsa zelta medaļas. Valdim Braunam ir World Press Photo “Zelta acs”. Jānim Gailītim un Varim Santam ir FIAP zelta godalgas. Gunārs Binde ir saņēmis Njepsa medaļu. Starptautiskā fotogrāfijas mākslas federācija FIAP 1974. gadā pirmo reizi Latvijas un PSRS pastāvēšanas laikā piešķīra AFIAP mākslinieka titulu Egonam Spurim, Ilmāram Apkalnam un Gunāram Bindem. Vēlāk šo titulu saņēma vēl 28 Latvijas fotogrāfi. 1979. gadā titulu Excellence FIAP pirmo reizi Latvijā un PSRS par izciliem sasniegumiem fotomākslā piešķīra Vilhelmam Mihailovskim. 1988. gadā šo titulu piešķīra Ilmāram Apkalnam, Gunāram Bindem, Jānim Gleizdam, Valdim Braunam, Zigurdam Bilzonim, Pēterim Jaunzemam, Aivaram Āķim. 20. gadsimta pēdējo trīsdesmit gadu laikā Latvijas fotogrāfu kolektīvās kolekcijas vairākkārt ieguva balvas lielākajās Eiropas starptautiskajās izstādēs. Balvas ir saņēmis fotoklubs “Rīga” (Grand Prix starptautiskajos fotosalonos Francijā – 1976. gadā un 1981. gadā Dižonā; Francijas prezidenta Miterāna Sevras vāzes 1981. gadā un 1982. gadā Makonas starptautiskajā fotosalonā). Njepsa medaļas par savām kolekcijām saņēma Rīgas un Liepājas fotoklubi. Balvas ir saņēmušas Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības fotosekcijas izveidotās kolekcijas, Latvijas Fotomākslinieku savienības kolekcijas. Pats nozīmīgākais Latvijas fotogrāfu sasnie­gums ir pasaules kauss par visām fotogrāfijām no Latvijas, kas tika prezentētas izstādē Austrian Super Circuit World Cup Salon Austrijā. Pavisam kolekcijā bija 38 Latvijas autoru 99 fotogrāfijas. Žūrija par pasaules čempionu individuālajā ieskaitē atzina leģendāro amerikāni – fotomontāžu meistaru Džeriju N. Uelsmanu (Jerry N. Uelsman). Latvian Photo Art – The Club World Champions 1997. Tas ir pats augstākais tituls 20. gadsimta amatierfotogrāfijā.

16

Kā Latvijas fotogrāfijas skola ir pārstāvēta internetā? Izpētīju šo jautājumu, izmantojot galvenos meklēšanas rīkus latviešu, krievu, angļu valodā (Google, Yahoo, Altavista, Web Crawler, Rambler, Jandex, Apollo, Delfi). Teikšu uzreiz: jēdziena “Latvijas fotogrāfijas skola” šajā informācijas telpā vienkārši nav. Latvija ir pārstāvēta ar atsevišķu autoru starpniecību, un ne vienmēr tiek pieminēta pati Latvija. Visos šajos meklēšanas rīkos

ir pārstāvēti Vilhelms Mihailovskis, Egons Spuris, Gunārs Binde. Mazāk ir pārstāvēti Jānis Gleizds, Inta Ruka, Andrejs Grants. Seko vēl citu 20 – 30 Latvijas fotogrāfu grupa. Īpašu profesionālu interesi raisa vietnes, kas veltītas pasaules fotogrāfijai. Tajās redzami visā fotogrāfijas vēsturē izcilākie fotogrāfi. Piecās pašās nozīmīgākajās, autoritatīvākajās un prestižākajās pasaules tīmekļa vietnēs19 datu bāze izveidota, izmantojot informāciju no trim starptautiskiem enciklopēdiskajiem izdevumiem20. Šajās vietnēs ir pārstāvēti 300 līdz 6000 pasaulē pazīstami vārdi (CV, norādes uz autora vietnēm, bibliogrāfija, fotogrāfijas, adreses). Vai ir kāds no Latvijas? Gunārs Binde, Egons Spuris, Vilhelms Mihailovskis. Dažās vietnēs – Inta Ruka un Andrejs Grants. Pārstāvēti arī leģendārie Latvijas izcelsmes autori: Filips Halsmans, Miša Gordins, Gustavs Klucis. Fotogrāfijas organizatoriskās struktūras Par spēcīgiem fotogrāfijas centriem sākumā kļuva Liepājas fotoklubs (kopš dibināšanas 1962. gadā priekšsēdētājs bija Huberts Stankevičs, pašlaik – Varis Sants) un Rīgas fotoklubs (kopš dibināšanas 1962. gadā priekšsēdētājs bija Vilis Folkmanis, no 1976. gada – Imants Puriņš, pašlaik – Eiženija Anna Freimane). 1960. gadu vidū izveidojās daudzi fotoklubi gan Rīgā, gan provincē. Praktiski katrā pilsētā, katrā kultūras namā bija vai nu fotopulciņš, vai studija, vai fotoklubs. Bija fotolaboratorijas, kur darboties, un vadītāji, kas saņēma algu un pastāvīgi strādāja: veica apmācību, organizēja fotoizstādes utt. (VEF fotostudija, priekšsēdētājs Gunārs Birkmanis; RVR fotoklubs, priekšsēdētājs Leons Līnis; fotostudija “Īriss”, vadītājs Juris Krieviņš; fotoklubs “Ogre”, vadītājs Egons Spuris). Darbojās LPSR Žurnālistu savienības fotosekcija, kas apvienoja fotožurnālistus; tās priekšsēdētājs bija Gunārs Janaitis. Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības paspārnē izveidotajā fotosekcijā apvienojās aiz Latvijas robežām pazīstami meistari: Jānis Kreicbergs, Egons Spuris, Gunārs Binde, Ilmārs Apkalns, Leons Balodis, Vilhelms Mihailovskis. 1987. gadā izveidojās Latvijas Foto­ mākslinieku biedrība, kuras priekšsēdētājs bija Aivars Āķis; tā 1992. gadā pārveidojās par Latvijas Fotomākslinieku savienību ar prezidentu Aivaru Āķi, pēc tam 2002. gadā savienība pārtapa par Latvijas Fotomākslas savienību FIAP ar to pašu prezidentu, kuru vēlāk nomainīja Huberts Stankevičs, Jānis Kreicbergs. 2005. gadā nosaukums tika mainīts vēlreiz – “Latvijas fotomāksla FIAP”, prezidents Jaroslavs Šeins. 1996. gadā Gunārs Janaitis nodibināja Fotogrāfu profesionālo līgu un bija tās prezidents līdz likvidācijai 2007. gadā.

Kopš 1970. gadu vidus starp šo biedrību vadītājiem sāka veidoties nesamierināmas pretrunas. Vēlāk strīdnieku pulkam pievienojās Vilnis Auziņš un 1980. gadu paaudzes neformālais līderis Valts Kleins. Neko nevaru pateikt vai, vēl jo vairāk, spriest par šo procesu, jo biju ārpus tā. (..) 1970. gadu sākumā, nevēloties iesaistīties šajās ķildās, pārtraucu attiecības ar visiem darboņiem un savu mākslinieka karjeru veidoju patstāvīgi. Aizgāju no fotokluba un no Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības fotosekcijas un demonstratīvi neiestājos ne Fotomākslinieku biedrībā, ne arī vēlāk Fotomākslinieku savienībā. Visi mani laikabiedri fotogrāfi bija spiesti būt par kaut kā “locekļiem”. Ārpus “sistēmas” padomju laikā bija praktiski neiespējami strādāt; kā tas man izdevās, es joprojām nesaprotu. Taču šajos apstākļos es iemācījos būt brīvs un neatkarīgs, kas man turpmāk deva iespēju fotografēt visu, ko pats vēlos, izdot albumus, veidot autorprojektus. Man nekas un neviens netraucē. (..) Šodiena Tagad daudzi fotogrāfi it kā sāk no nulles punkta.Viņi izgudro velosipēdu, uzskatot, ka pirms viņiem neviens un nekas līdzīgs nav bijis. Tā ir neticama gara tumsība. Kičs un ”popsa” – jauns novirziens fotogrāfijas mākslā, plus vēl ”glamūrs”. ”Post-murg-dernisms”... Pēc bagātīgās 1970. gadu ražas 1980. gados Latvijas fotogrāfijas dārzs atpūšas. Laikmetu maiņas problemātika neattiecas uz estētikas jomu. Plaisa starp paaudzēm kļuvusi arvien platāka, arī pateicoties vispārējai cipartehnoloģiju ieviešanai. Jā, tā arī ir fotogrāfija, tomēr – pavisam citāda. Cits uztveres veids, domāšana, psiholoģija, filosofija. Radošais process ir kļuvis pieejamāks, lētāks. Klasiskā fotogrāfija – tas ir bezgalīgs prieks, garīga apskaidrība, laime, neatkārtojamība, unikalitāte utt. Digitālā fotogrāfija – tā ir operatīva tehnoloģija, programmētāja domāšana, atsvešinātība. Fotogrāfija ir cietsirdīga, tajā ir savi likumi, tā ir cita realitāte. Fotogrāfija pati par sevi nav māksla. Tāpat kā par mākslas templi nevar saukt ierindas teātri ar viduvējiem aktieriem. Māksla ir tas, kas ir pati pilnība. Noslēgums Mēs iztraucāmies cauri pēdējo trīsdesmit – četrdesmit gadu notikumiem Latvijas fotogrāfijā. Gluži vai acumirklis. Lai nu kā, mēs paguvām saskatīt daudz ko no pārdzīvotā un padarītā – pašu galveno. Protams, katram māksliniekam ir sava personīgā vēsture. Savijumā ar laikabiedru vēsturēm mēs radām sava laika vēsturi – pagājībā nogrimušās pasaules gleznu. Manas paaudzes glezna ir gandrīz pabeigta, atlicis vien to parakstīt. Vai bija? Ir? Vai būs Latvijas fotogrāfija?


Es nevienam neuzspiežu savu redzējumu. Secinājumus izdariet paši. Es pastāvu vienīgi uz šo: šajā mazajā, svētītajā zemē Latvijā 1960. – 1990. gados bija vērojama unikāla kultūras parādība. Par spīti visam – ideoloģiskajām doktrīnām, klanu pastāvēšanai un korupcijai kultūras jomā, intrigām, naidīgai attieksmei, vienaldzībai, pretestībai – desmit neatkarīgi, garīgi brīvi mākslinieki radīja vairākus fotogrāfijas šedevrus, kas ir kļuvuši par pasaules kultūras mantojumu. Tieši pateicoties viņiem, radās šis jēdziens – Latvijas mākslas fotogrāfijas skola. Es šo laiku sauktu par Latvijas fotogrāfijas zelta laikmetu. Kā jebkura unikāla parādība, šis laiks neturpināsies un neatkārtosies – tas uz mūžiem paliks latviešu un pasaules kultūras vēsturē. Māksla vienmēr ir bijusi līdzeklis atvērtības stimulēšanai starp cilvēkiem neatkarīgi no viņu nacionālās piederības un politiskās pārliecības. Fotogrāfija – tā ir vienota pasaules telpa, kurā saplūst idejas. Okeāns, kurā māksliniekam ir jāmāk peldēt. (..) Pats apbrīnojamākais šajā visā – absolūtais darbojošos personu vairākums (meistari un fotogrāfi iesācēji, kuratori un menedžeri, žurnālisti un patērētāji, organizatori un kultūras jomas ierēdņi) Latvijā ir ārkārtīgi apmierināti ar to, kas notiek Latvijas fotogrāfijas vidē un kā tā tiek pārstāvēta starptautiskā līmenī. Praktiski nav valsts atbalsta – radošā attīstība notiek, tikai balstoties uz entuziasma, ir maz grāmatu, nav pilnvērtīga fotomuzeja, fotodarbus valsts neiepērk. Klusums, miers, un visiem labi. Bet man dvēsle sāp... Un tomēr – es joprojām ceru uz Latvijas fotogrāfijas atdzimšanu, neskatoties ne uz ko...

Elegie. Le Nu Dans La Photo D’Art. Планета, 1992. Michele & Michel Auer. (1997). CD versija. Collection M.+M. Auer Une Histoire De La Photographie. (Šveice, 2004.) 9 Neumaier D. (General ed.) Beyond Memory. Soviet Nonconformist Photography. (2004.) 10 Photoart’06. The Best Of Auhtor. (Čehija, 2007.) 11 ФОТО 60 – 70. Фотогалерея братьев Люмьер, (Maskava, 2008.) 12 Diemžēl man nav šīs unikālas izstādes dalībnieku saraksta. 13 Stadtgallerie in Sohienhof (Ķīle), Kunsthalle (Rostoka), izstāžu zāle “Latvija” (Rīga), Valsts Mākslas akadēmija (Gdaņska), Mūsdienu mākslas centrs (Viļņa), Galerie im Martin Gropius Bau (Berlīne), Kunsthalle Nikolaj (Kopenhāgena). 14 Par to toreiz ziņoja laikraksts Советская Молодеж. 15 Pavisam notika četrdesmit izstāžu, kurās tika eksponētas 2159 fotogrāfijas un 700 citu lietu (grāmatas, albumi, dokumenti, medaļas, autogrāfi u.c.). 16 Projekta ietvaros tapušās fotogrāfijas regulāri tika publicētas izdevumā “Latvijas Vēstnesis” un noslēgumā izstādītas Sv. Pētera baznīcā Rīgā. Kopš pirmās sava darba dienas pie šī projekta izmantoju interneta iespējas. Vietnē www.wilhelmart. com parādīju vairāk nekā 1000 fotogrāfiju. 17 Visas savas radošās darbības (izstādes, konferences, tikšanās, braucienus utt.) jau no paša sākuma esmu rūpīgi dokumentējis (presē vairāk nekā 1000 publikāciju, uzņemts vairāk nekā 50 stundu video, vairāk par 100 stundām audioierakstu, simtiem fotoreportāžu un interviju). Kad? Ko? Kur? Kas? Cik? Es esmu savācis visus oficiālos datus par visām savām izstādēm, man ir simtiem vārdu garš viesu saraksts. 18 Izstādē tika eksponētas tikai prēmētās fotogrāfijas – 50 – 60 “Zelta acis”. Katalogā ir 250 – 300 fotogrāfiju. Gada laikā izstāde bija skatāma 40 – 60 valstīs visos kontinentos, apmeklētāju skaits bija ap 3 – 5 miljoniem. Kosmisks mērogs. (Ziņas no World Press Photo preses relīzēm.) 19 www.archive.worldpressphoto.org , www.luminous-lint.com , www.artfakts.net , www.photoisland.net , www.YourArt.com. 20 Auer, M. and M. Encyclopedie Internacionale Des Photographes. Geneva: Camera Obscura, 1985; Naylor C. Contemporary Photographers. Chicago and London: St. James Press, 1982, 1988, 1995; Encyclopaedia Of Photography. Pound Press books, 1984. 6 7 8

Izstāde “Attēlu atmiņa” Ķīlē, Vācijā. 1993. Priekšplānā izstādes kuratore Barbara Štrāka (Vācija). Izstādes dalībnieku grupā no kreisās: Antans Sutkus (Lietuva), Pēters Linnaps (Igaunija), Uldis Briedis, Gvido Kajons, Imants Žodžiks, Oļegs Tilbergs, Raminta Jurenaite (Lietuva), Sirje Helme (Igaunija), Marts Vilju (Igaunija), Andris Breže, Aleksandrs Macijausks (Lietuva). Foto: Vilhelms Mihailovskis.

Rīgas fotokluba veterāni tikšanās vakarā, kas veltīts kluba pastāvēšanas 40. gadadienai. 2002. Rīgas fotokluba zāle Blaumaņa ielā Rīgā. Foto: autors nezināms. No Vilhelma Mihailovska personīgā arhīva.

P.S. Runājot par latviešu fotogrāfijas sasniegumiem 20. gadsimta pēdējos četrdesmit gados, es varēju nejauši nepieminēt kādu cilvēku vai kādu nozīmīgu notikumu fotogrāfijas jomā. Ja kas tāds ir gadījies, tas nav noticis ar nodomu – šīs publikācijas apjoms nedod man iespēju precīzāk atainot sen pagājušos notikumus un to varoņus.  No krievu valodas tulkojis Egils Turks. Publicēta oriģinālā manuskripta saīsināta versija. Informācijā par albumiem, publikācijām, izstādēm ir norādīti visi Latviju pārstāvošie autori. Lai parādītu izdevuma vai izstādes līmeni, sniedzu arī dažu citu autoru vārdus. Daži albumu, grāmatu, katalogu izdevumi, iespējams, Latvijā ir vienā eksemplārā, un to nav Latvijas bibliotēkās, taču tas nemazina to nozīmīgumu – tie ir plaši pazīstami ārzemju fotogrāfiem un speciālistiem. Par laimi, jebkuru izdevumu mūsdienās ir iespējams iegādāties. Pat izdevumu Encyclopedie Internationale Des Photographes var nopirkt portālā www.amazon.com tikai par nieka 999,99 dolāriem. Būtu tik vēlēšanās un nauda. 2 Naylor C. Contemporary Photographers. Chicago and London: St. James Press, 1982, 1988, 1995. 3 Auer, M. and M. Encyclopedie Internacionale Des Photographes. Geneva: Camera Obscura, 1985. 4 Mrazkova D. Pribeh Fotografie. (Prāga, 1985.) 5 Faurod Ch. H., Rouvinez A. Images. Collection Musee De L’Elysee. Edition Braus, 1994. 1

Burinieks “Sedov”, uz kura Vilhelma Mihailovska izstāde “Atklāsme” apceļoja pasauli un viesojās pasaules lielākajās ostās. 1984. Foto: autors nezināms. No Vilhelma Mihailovska personīgā arhīva.

17


XX

Pētera Vanaga fotogrāfijas un to vēsturiskais konteksts Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece Viens no veidiem, kas ļauj orientēties plašajā parādību, virzienu un stilu spektrā, kas raksturīgs 20. gadsimta otrās puses fotomākslai, ir vispirms izdalīt divus galvenos virzienus: subjektīvais jeb uz autora iekšējo pārdzīvojumu vizualizēšanu orientētais un objektīvais jeb uz ārpasaules vērojumu balstītais1. Fotogrāfs Pēteris Vanags (1941) strādājis abos virzienos. Turklāt zīmīgi, ka autors izvēlējies objektīvajā tradīcijā balstītus paņēmienus, strādājot ar nedzīvās dabas objektiem (akmeņiem), savukārt subjektīvajai fotogrāfijai raksturīgus izteiksmes līdzekļus lietojis, pievēršoties cilvēka un dzīvās dabas mākslinieciskām studijām. Ar objektīvo tradīciju saistītais racionālais, analītiskais skatījums sastopams Pētera Vanaga fotogrāfijās ar akmeņu formu un faktūru motīviem (piemēram, sērija “Kāpēc tikties ar tevi?”, 1968–1969). Savukārt emocionālais, neracionālais, ekspresīvais skatījums, kas saistāms ar subjektīvo tradīciju 20. gadsimta fotogrāfijā, sastopams Pētera Vanaga portretos, aktos, darbos ar dzīvās dabas motīviem (koku zaru raksti). Šai tradīcijai arī raksturīgi dažādi fotogrāfiskā attēla apstrādes paņēmieni – solarizācija, tonēšana, kopēšana no diviem vai vairākiem negatīviem u.c. –, jo cilvēka iekšējās pasaules un pārdzīvojuma paušanai izmantota autora izveidota tēlu sistēma, kas reizēm tālu pārsniedz redzamās realitātes robežas.

18

Subjektīvais virziens: “absolūta fotogrāfiska radīšana” Subjektīvā virziena pazīmes raksturīgas Latvijas 1960. un 1970. gadu fotomākslai kopumā. Melnbaltās fotogrāfijas jomā sastopami galvenokārt estētiski un formāli meklējumi, dominē grafiskie izteiksmes līdzekļi (ne velti šāda tipa fotogrāfiju Polijā šajā laikposmā dēvēja par “fotografiku”) un mākslinieciska tēla veidošana, attālinoties no reālistiska, naturālistiska attēlojuma. Šī 1960. gadu beigās – 1970. gadu sākumā izplatītā fotomākslas izpratne atvedināma uz vienu no pasaules fotomākslas tradīcijām, kuras saknes meklējamas 19. gadsimta beigu piktoriālismā, 1920. un 1930. gadu modernistu mākslinieciskajos meklējumos un 1950. gadu sākumā Vācijā, fotogrāfa Otto Šteinerta2 definētajā subjektīvajā fotogrāfijā (Subjektive Fotografie). Jāatzīmē, ka 1950. gadu sākuma vācu subjektīvās fotogrāfijas principi 1960. gados piedzīvoja atdzimšanu un uzplaukumu Centrālajā un Austrumeiropā, īpaši Polijas un Čehijas fotomākslā, un tās ietekme vērojama arī Latvijas šī laikposma fotodarbos. Uz šo būtisko ietekmes

avotu norādījuši arī kritiķi 1970. un 1980. gados. Tā, piemēram, Atis Skalbergs atsaucas uz Čehoslovākijā izdoto žurnālu Fotografie: “Šī žurnāla ietekme uz Latvijas fotogrāfiju bija milzīga. Kā atzīst Gunārs Binde, Egons Spuris, Ilmārs Apkalns un daudzi citi latviešu fotomākslinieki, šajā fotomākslas žurnālā atspoguļojās tieši tas, par ko viņi domāja, ko meklēja. Žurnālā ievietotās fotogrāfijas un raksti mācīja dziļāk izprast jēdzienus “fotogrāfiskais tēls”, “fotogrāfiskā domāšana”, “fotogrāfiskais rokraksts”.”3 Čehu fotomākslas nozīmi Latvijas fotomākslas veidošanās procesos atzīmējusi arī mākslas zinātniece Laima Slava, rakstot par Egona Spura fotogrāfiju izstādi: “.. ‘avots’, kas reizē ir viens no visas latviešu padomju fotomākslas avotiem: čehu fotogrāfija. (..) tas attiecas uz noteiktu paņēmienu fotogrāfijas “atrašanai”, koncentrējoties uz lietām kā mikropasauli, kuru mākslinieciski pievilcīgu padara tās ritmiskās un faktūras vērtības.”4 Subjektīvās fotogrāfijas virzienā jebkuru māksliniecisko izteiksmes līdzekļu pielietojuma mērķis ir attālināties no faktoloģiskas dokumentēšanas. Autora mērķis ir paust savu subjektīvo skatījumu, realizēt savu māksliniecisko ideju, un dokumentāls materiāls šim nolūkam derīgs tikai kā izejviela, sastāvdaļa. Tai jāpievieno pārējais – dažādi tehniski paņēmieni un autortehnikas, kas piešķir fotodarbam nepieciešamo subjektivitātes, unikalitātes un mākslinieciskuma devu. Tā kā liela daļa 1960. un 1970. gadu Latvijas fotomākslas darbu attiecināmi uz subjektīvās fotogrāfijas virzienu, to skaitā arī vairāki ievērojami Pētera Vanaga fotodarbi, ir vietā atcerēties Otto Šteinerta izstrādāto foto­ grāfijas hierarhiju: “1) reproducējošs fotoattēls – mehānisks fotogrāfijas lietojums kā, piemēram, ziņu reportāža; 2) reprezentējošs fotoattēls – tēmas personīga interpretācija, kas joprojām pakļauta fotografētā priekšmeta attēlošanai vai klienta pasūtījuma nosacījumiem, kā, piemēram, dokumentālajā fotogrāfijā vai reklāmas un modes foto; 3) reprezentējoša fotogrāfiska radīšana – subjekts netiek fotografēts, lai attēlotu to, kas tas ir pats par sevi, bet gan ar fotogrāfiskiem līdzekļiem tiek pakļauts autora personīgajam, transformējošajam skatījumam, līdz ar to vizuālajā rezultātā subjekts padarīts nepazīstamāks, salīdzinot ar pirmās un otrās grupas darbiem; 4) absolūta fotogrāfiska radīšana – subjekts tiek abstrahēts, padarīts nepazīstams

līdz tādai pakāpei, ka tas kļūst tikai par attēla ģeometrijas formālo elementu.”5 Saskaņā ar Šteinerta viedokli tikai pēdējo divu grupu aprakstam atbilstoši fotodarbi attiecināmi uz subjektīvo fotogrāfiju, bet augstākā virsotne ir ceturtā grupa, “absolūta fotogrāfiska radīšana”. Kā teicis Pēteris Vanags, “fotogrāfija ir pašizteikšanās forma. Kā instinkts. Tāpat kā mūzika un viss pārējais. Un to nevar tā bezpersoniski”. Šādā aspektā aplūkojami tie Pētera Vanaga fotodarbi, kuriem raksturīga grafiska, abstrahējoša tendence. Grafiski izcelts koka zaru raksts, ar dubultekspozīcijas paņēmienu veidoti akti, ar ūdens pilienu fotogrammu papildināts sievietes portrets. Izmantots arī paaugstināts kontrasts, solarizācija, reljefs, kā arī platleņķa objektīvs optiskas deformācijas panākšanai. Šādas metodes fotomākslā tiek izmantotas ar mērķi “padarīt pazīstamo nepazīstamu”6. Teiktais īpaši attiecināms uz sēriju “Dārzā” (1977–1978), kurā iekļautie darbi veidoti, izmantojot divu solarizētu fotonegatīvu savietojumu. Rezultātā reālistiskie dabas motīvi kļuvuši par izejmateriālu neatšifrējamu, dekoratīvu plaknes rakstu veidošanai. Komentējot interesi par zaru rakstu grafiskajām kvalitātēm, Pēteris Vanags teic: “Koki, koku zari – tas ir vesels mūžs. Tajos ir savs vēstījums. Savā ziņā it kā formālisms. Tur veidojas asociācijas – šie darbi nav jāsaprot burtiski.” Līdzīgi autors skaidro vienu no saviem agrīnajiem darbiem “Klusums jeb Aizejošās ziemas miers” (1964): “Kopēts negatīvā. Nokopēju naturāli (t.i., pozitīvā) – kaut kā nestrādāja. Negatīvā – emocionāli vairāk uzrunāja.” Uz subjektīvo ekspresiju orientēto darbu grupā ietilpst arī triptihs “Senatne” (1964), kurā izmantots reljefs (kopija no diviem, ar nelielu nobīdi savietotiem fotonegatīviem: negatīva un pozitīva). Pēteris Vanags atklāj savu radošo procesu: “Uztaisot reālu bildi – nestrādā. Attēls ir, bildes nav. Tāpēc eksperimentālā kārtā meklēju risinājumus. Seno laiku noskaņu ar šo tehniku varēja akcentēt – ne vulgārā nozīmē, bet kā izteiksmes līdzekli.” Kāpēc? Jo “visskaistākajā dabasskatā nav ne kripatas mākslas. Māksla ir tikai un vienīgi cilvēka radīta, un tā ir subjektīva, nevis objektīva”7, kā teicis Robērs Demašī8, viens no ievērojamākajiem piktoriālisma pārstāvjiem fotogrāfijā. Savukārt Latvijā 1970. gados izplatīts bija priekšstats, ko publikācijās nereti pauda arī kritiķi: “Mūsu meistari iemanījušies raupjai koka mizai likt izteikt savas slēptākās dvēseles trīsas; pavisam ikdienišķiem sīpoliem – poētiskus vispārinājumus. Tā ir rafinēta, ar literārām un gleznieciskām asociācijām bagāta pasaule,


Pēteris Vanags. Klusums jeb Aizejošās ziemas miers. 1964. Sudraba želatīna kopija, 33,4 x 30 cm.

19


kurā valda tās radītāju sacerēti likumi, kuriem pakļaujoties vienkāršas lietas kļūst par simboliem, kas vizuāli tveramā formā atklāj autoru bažas un cerības, idejas, ideālus.”9 Savukārt uz vēsturisko mākslas virzienu – īpaši simbolisma un art nouveau – netiešo ietekmi vai paralēlēm norāda Pētera Vanaga atsaukšanās uz lietuviešu gleznotāju un komponistu M. K. Čurļoni, komentējot savus 1980. gadu beigās – 1990. gados un ap 2000. gadu radītos eksperimentālos krāsu fotodarbus (piemēram, triptihs “Rudens” – pozitīvā kopija no diviem Orwochrom krāsu diapozitīviem uz pozitīvā fotopapīra, Kodak R3 process). Uz subjektīvo virzienu attiecināms arī viens no pazīstamākajiem Pētera Vanaga fotodarbiem “Mūžs” (1964). Lai arī šajā darbā nav izmantoti attēla apstrādes paņēmieni, autors kā galveno izteiksmes līdzekli izmantojis kontrastējošas gaismēnas, kuras portretam piešķir dramatisku noskaņu. Pēteris Vanags atklāj, ka fotogrāfija viņam ir ļoti nozīmīga arī personīgi: tajā viņš portretējis savu vecmāmiņu, kurai tobrīd bija deviņdesmit seši gadi. Rezultātā portrets nevis reprezentē konkrētu personu tās vistipiskākajā izskatā (kā pieņemts, piemēram, objektīvajai tradīcijai sekojošajā t.s. Diseldorfas skolas fotogrāfijā), bet gan pauž fotogrāfa subjektīvo, emocionālo izjūtu, viņa tēlaino priekšstatu par cilvēka mūžu. Uz šāda veida subjektivitāti norādījis franču fotogrāfs Brasaī10, 1974. gadā intervijā apgalvojot, ka “fotogrāfijā autors nevar izpaust sevi tieši, tikai caur optiskiem, fiziskiem un ķīmiskiem procesiem. Fotogrāfijā mani saista tieši šī pakļaušanās objektam un sevis noliegšana. Turklāt neparasti ir tas, ka, ignorējot šo pakļaušanos un sevis noliegšanu, fotogrāfa personība pārvar visus šķēršļus. Un galu galā fotogrāfija pauž autora personību tikpat spēcīgi kā zīmējums”11.

20

Objektīvais virziens: “abstrakta eksaltācija” Žurnālā “Māksla” (Nr. 2, 1969) reproducētas divas Pētera Vanaga fotogrāfijas: “Putni” un “Kāpēc man tikties ar tevi?” (abi no sērijas “Kāpēc man tikties ar tevi?”, 1968). Abi darbi iekļaujas plašākā ciklā, kuru apvieno motīvs – jūrmalas akmeņu formu un virsmas faktūru studijas. “Mākslā” šie Pētera Vanaga darbi ilustrē rakstu par nesen notikušo Latvijas fotogrāfu (Ilmāra Apkalna, Jāņa Kreicberga, Egona Spura, Pētera Vanaga, Viestura Vasiļevska) darbu izstādi Kauņas Vēstures muzejā. Raksta autors – lietuviešu kritiķis Sigits Krivicks – galveno uzmanību pievērsis Egona Spura daiļrades iztirzāšanai. Kritiķis pieminējis arī atsevišķus Ilmāra Apkalna, Jāņa Kreicberga un Viestura Vasiļevska darbus, bet Pētera Vanaga fotogrāfijas aplūkojis, tikai garāmejot. Raksta noskaņa ļauj pieņemt, ka Pētera Vanaga gandrīz abstraktās (vismaz saturiskā

aspektā) fotogrāfijas kritiķis pieskaitījis tiem darbiem, kuros, viņaprāt, “izvirzās pirmajā plānā pārāk sauss shematisms, kas “atvēsina” dažus (..) darbus. Šī “rakstura iezīme” diemžēl piemīt arī citiem latviešu fotogrāfiem, ar kuru daiļradi mēs varam šoreiz iepazīties Kauņā”12. Laikmeta valdošā fotomākslas stilistika pieprasīja zināmu patosu darbu naratīvā un emocionalitāti mākslinieciskajos izteiksmes līdzekļos. Kā norādījis S. Krivicks, “mēs gribam, lai patiesas mākslas darbi pārsteidz mūs ar savu iespaidīgumu, domu, negaidīto raksturu. Jāatzīmē, ka piecu latviešu meistaru fotogrāfijās negaidītu atklājumu nodrošina pirmām kārtām tehniskie un kompozīcijas elementi. Taču tie vēl visai reti kalpo dziļas domas atklāsmei, un tāpēc, piemēram, dažos (..) Pētera Vanaga darbos (daļa akmeņu sērijas) šie elementi pārvēršas par diezgan abstraktu eksaltāciju”13. Recenzijā labi saskatāma laikmeta konjunktūras izpratne par fotomākslu: tai jābūt izteiksmīgai un ekspresīvai, demonstrējot gan cilvēka emociju spektru (attiecinot to galvenokārt uz melanholiskiem jaunu sieviešu portretiem un dinamiskiem vīriešu tēliem), gan dabas vai pilsētvides skatus (pozitīvi vērtējot romantismam tuvas lauku ainavas un grafiski izteiksmīgu urbānās vides interpretāciju). No šodienas skatpunkta raugoties, pētnieka uzmanību var piesaistīt arī tie darbi, ko laikabiedri – padomju perioda kritiķi – vērtējuši nepietiekami augstu (S. Krivicka pieminētā “abstraktā eksaltācija”). Virkne Pētera Vanaga fotodarbu attiecināma uz citu pasaules fotomākslas tradīciju, kura Rietumos pastāvēja paralēli iepriekš minētajam subjektīvās fotogrāfijas virzienam un attīstījās pavisam citā virzienā. Šī tradīcija atvedināma uz racionālu un lietišķu (“atvēsinātu”) pieeju fotogrāfijai un sasaucas ar 1920. – 1930. gadu amerikāņu tiešās fotogrāfijas (straight photography) principiem un Vācijā vienlaikus uzplaukušo jaunās lietišķības (Neue Sachlichkeit) virzienu. Viens no amerikāņu tiešās fotogrāfijas pamatlicējiem Edvards Vestons14 kopā ar domubiedriem 1932. gadā izveidoja “Grupu f.64”15, kurā darbojās Ansels Adamss16, Imodžena Kaningema17, Džons Pols Edvardss18 un citi. Vestons 1930. gadā ir uzsvēris, ka “fotokamerai piemītošais godīgums (..) ļauj atklāt fotoobjektīva priekšā esošās realitātes būtību ar tik skaidru ieskatu, ka skatītājs var uzskatīt jaunradīto attēlu par vēl reālāku un saprotamāku nekā pašu objektu”19. Tiešās fotogrāfijas formālās pazīmes – “akcents uz attēla asumu un dzidrumu, statisku elementu attēlojums un līdzsvarota kompozīcija, kurā visiem elementiem ir vienādi liela nozīme, kā arī attēla patstāvība, spēja nodot savu vēstījumu bez paraksta vai komentāra palīdzības, kā arī fotogrāfiju sēriju veidošana”20. Tiešajai fotogrāfijai raksturīgā žanru

tipoloģija – monumentālas, vērienīgas ainavas, klusās dabas un dabas objektu studijas, kā arī klasicizējoši akti. Piemēram, populārāko Vestona darbu motīvi ir galvenokārt dabas formas – kāpas, klintis, gliemežvāks, pipars, kāpostlapa u.c. –, un šo objektu attēlojumam fotogrāfijā ir primāri estētiska funkcija. Savukārt pazīstamākie autori, kuru darbi likuši pamatus jaunās lietišķības principiem fotogrāfijā, ir Augusts Zanders21 un Karls Blosfelts22. Jaunās lietišķības virziens fotogrāfijā, līdzīgi kā amerikāņu tiešā fotogrāfija, vērsās pret “sentimentalitāti, romantismu, samākslotību, pretenciozitāti, bezrakstura portretiem un falsifikāciju. Jaunās lietišķības sekotājiem ‘piktoriālisms’ iederējās fotogrāfijas salonos, konvencionāli izprasts skaistums attiecināms uz pastkartēm, un pašmērķīgās abstrakcijas – grafikai”23. Jaunā lietišķība ieviesa fotomākslā serialitātes principu un sava veida klasifikācijas, kataloģizācijas praksi, kuru vēlāk, 20. gadsimta otrajā pusē, līdz pilnībai izkopa Hilla un Bernds Beheri24 un viņu skolnieki. Jāatzīmē, ka arī Pētera Vanaga akmeņu studijas apvienojamas formāli vienotā fotodarbu ciklā, kuram raksturīga līdzīga kompozīcija un vienāds kvadrāta formāts. Gan jaunās lietišķība fotogrāfija, gan tiešā fotogrāfija nereti robežojas ar estētiskiem, formāliem meklējumiem bez izteikta naratīva, sižeta vai emocionāla zemteksta. Darbos nereti tvertas asociatīvas līdzības – kā, piemēram, Vestona slavenais pipars, kas atgādina cilvēka muguru. Darbi var būt tuvi abstrakcijai – autors pēta formu, nevis veido vēstījumu, un šim nolūkam izmanto dabas studijas, izceļot koka, akmens, metāla, smilšu, lapu un ziedu tekstūru detalizētās fotogrāfijās. Galvenais ir nevis vēstījums vai saturs, bet gan priekšmetu un dabas formu estetizēts tvērums – Vestons 1924. gadā apgalvojis, ka “fotogrāfijas patiesā būtība rodama fiziskās pasaules skaidri detalizētā, reālistiskā attēlojumā”25. Šajā aspektā Pētera Vanaga fotogrāfijas – akmeņu studijas (“Parādība”, “Novakars”, “Sen” u.c., visas ap 1968) iekļaujas tiešās fotogrāfijas ietekmes lokā. Arī Pēteris Vanags labprāt izmantojis asociatīvu skatījumu. Akmens virsmas faktūrā un gaismēnu iezīmētās formās skatītājs var meklēt vizuālas līdzības ar cilvēku un dzīvnieku pasauli, kamēr paši fotodarbi ir gandrīz vai abstrakti. Motīva izvēli Pēteris Vanags komentē lakoniski: “Pēc izglītības taču esmu tēlnieks. Akmeņi runā.” Teiktais attiecināms arī uz darbu “Uz jūru jūrā” (1968–1969), kurš savulaik atzinīgi novērtēts arī ārpus PSRS robežām. Fotogrāfs un fotolaborants Pēteris Vanags (1941) absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu (1962). Tā kā viņa interesi saistīja arhitektūra un celtniecība, vēlāk gatavojies


Pēteris Vanags. No sērijas “Bez nosaukuma”. 1970. gadi. Sudraba želatīna kopija, divu negatīvu savietojums, 39,2x30,6 cm.

21


arhitektūras studijām, tomēr augstskolā nav iestājies. Pēc “lietišķo” absolvēšanas strādājis Dailes teātrī par skatuves strādnieku – dekoratora palīgu, pēc tam par tēlniecības dizaineru Mākslinieciskās konstruēšanas birojā (1963). Tajā pašā gadā nokļuvis sanatorijā Cēsīs, kur arī sācis fotografēt. Kā stāsta Pēteris Vanags, “braucot uz sanatoriju, nopirku fotoaparātu Zorkij, lai būtu ar ko nodarboties. Pamatskolā jau biju mēģinājis, ar skolas aparātu Komsomoļec. Cēsīs dzīvoja Visvaldis Pelcis (1914), fotogrāfs, metālmākslinieks un pirmās republikas laika Vērtspapīru spiestuves darbinieks. Viņš vadīja fotopulciņu sanatorijā. Var teikt, ka sanatorijā notika mana pirmā fotoizstāde – biju izveidojis nelielu ekspozīciju”. 1964. gadā Pēteris Vanags uzņemts Rīgas fotoklubā un laikposmā no 1960. gadu vidus līdz 1970. gadu vidum aktīvi radoši strādājis, piedalījies gan fotokluba izstādēs, gan starptautiskās izstādēs ārpus PSRS robežām. Strādājis Rīgas Vagonu rūpnīcā – vadīja fotopulciņu (1966–1967). Pēc tam saņēmis dizainera Ādolfa Irbītes (1910–1983) ielūgumu strādāt A. Popova Rīgas Radiorūpnīcas konstruktoru birojā (“konstruēju, veidoju tehniskos rasējumus detaļām radioaparātiem “Rīga 103”, “Abava”, atskaņotājam “Rigonda””). Strādājis par fotolaborantu un fotogrāfu Meliorācijas un projektēšanas institūtā, Medicīnas muzejā (1968–1969). Šajā laikposmā arī piedalījies leģendārā Jūrmalas kafejnīcas “Joma”26 noformējuma veidošanā (1968–1969) kopā ar fotogrāfiem Leonu Balodi un Egonu Spuri. Karjera turpināta fotogrāfa darbā Rīgas Kinostudijā (1970–1972), jaunizveidotajā Rundāles pils

22

muzejā (1972–1975), kur darbs bija saistīts ar arhitektūras un vēsturisko interjeru restaurācijas fotodokumentēšanu, ievērojot precīzus mērogus un restaurācijas procesus. Rundālē un citos Latvijas arhitektūras pieminekļos iegūtā pieredze arhitektūras un tās elementu fotografēšanā (to skaitā griestu gleznojumu u.c. tehniski sarežģītu elementu precīzā dokumentēšanā) pēc tam tika pielietota darbā Zinātniskās restaurēšanas pārvaldē (1975–1982). Vēlāk Pēteris Vanags strādājis par fotolaborantu ziņu aģentūrā Latinform (kur kļuvis par speciālistu krāsu diapozitīvu attīstīšanā un krāsu fotogrāfiju kopēšanā ar Kodak materiāliem). No 1986. līdz 1992. gadam bijis fotogrāfs Projektēšanas un konstruēšanas birojā, Valtera Jāņa Ezeriņa27 vadītajā fotonodaļā. Tad pievienojies Andra Tenasa veidotajai komandai “Fotocentrā” – līdz 2006. gadam veicot fotolaboranta pienākumus, kopētas fotogrāfijas krāsu un melnbaltajā procesā, veiktas reprodukcijas, apgūts process, kurā krāsu fotogrāfija tiek iegūta no krāsu diapozitīva. Paralēli allaž turpinājis radošus meklējumus fotogrāfijā.  Vairāk par visaptverošu pieredzes, zināšanu un uztveres iedalījumu subjektīvajā un objektīvajā sk.: Donaldson, D. Subjective, Intersubjective, Objective. Oxford: Oxford University Press, 2001, 245 pp. 2 Otto Šteinerts (Steinert, 1915–1978), vācu fotogrāfs. 3 Skalbergs, A. Latviešu padomju fotomākslas attīstība. No: Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. Sast. P. Zeile. Rīga: Liesma, 1985, 168. lpp. 4 Slava, L. Pilsēta. Cilvēks. Daba. Literatūra un Māksla, 1974, 20. apr., 12. lpp. 5 Steinert, O. On the Creative Possibilities of Photography. (1955.) In: Subjektive Fotografie: Images of the ‘50s. Essen: Museum Folkwang, 1984, p. 154 – 155. 1

Pēteris Vanags. No sērijas “Dārzā”. 1977-1978. Sudraba želatīna kopija, divu solarizētu fotonegatīvu savietojums, 29,5x35,5 cm.

Hugunin, J. R. Subjektive Fotografie and the Existentialist Ethic. (1988.) In: Writing Pictures. Selected Essays, 1987–1993. Oak Park: U-Turn, 1993, p. 142. 7 Demachy, R. On the Straight Print. In: Camera Work, A Critical Anthology. Ed. J. Green. New York: Aperture, 1973, p. 119. 8 Robērs Demašī (Demachy, 1859–1936), franču fotogrāfs. 9 Rozenbergs, A. Mirkļu mozaīka. Māksla, Nr. 1, 1976, 51. lpp. 10 Brasaī (Brassaï, īst. v. Gyula Halász, 1899–1984), ungāru izcelsmes franču fotogrāfs. 11 Hill, Paul, and Cooper, Thomas. Dialogue With Photography. Stockport: Dewi Lewis Publishing, 2005, p. 39. 12 Krivicks, S. Ar kaimiņu jaunradi tiekoties. Māksla, Nr. 2, 1969, 48. lpp. 13 Krivicks, S. Ar kaimiņu jaunradi tiekoties. Māksla, Nr. 2, 1969, 48. – 49. lpp. 14 Edvards Vestons (Weston, 1886–1958), amerikāņu fotogrāfs. 15 Grupas nosaukumam izvēlēts tehnisks termins – ar f.64 tika apzīmēts objektīva diafragmas uzstādījums, kāds tiek lietots dzidra, asa un fokusēta fotoattēla iegūšanai. Sk.: Classic Essays on Photography. Ed. A. Trachtenberg. New Haven: Leete’s Island Books, 1980, p. 169. 16 Ansels Adamss (Adams, 1902–1984), amerikāņu fotogrāfs. 17 Imodžena Kaningema (Cunningham, 1883–1976), amerikāņu fotogrāfe. 18 Džons Pols Edvardss (Edwards, 1884–1968), amerikāņu fotogrāfs. 19 Weston, E. Photography – Not Pictorial. Camera Craft, Vol. 37, No. 7, 1930, pp. 313 – 320. In: Classic Essays on Photography. Ed. A. Trachtenberg. New Haven: Leete’s Island Books, 1980, p. 175. 20 Encyclopedia of Twentieth Century Photography. Ed. L. Warren. New York: Routledge, 2006, Vol. 1, p. 405. 21 Augusts Zanders (Sander, 1876–1964), vācu fotogrāfs. 22 Karls Blosfelts (Blossfeldt, 1865–1932), vācu mākslinieks, pedagogs, tēlnieks, fotogrāfs. 23 Gernsheim, H. Creative Photography. Aesthetic Trends 1839– 1960. (1962, revised ed.) New York: Dover, 1991, p. 177. 24 Hilla Behere (Becher,1934) un Bernds Behers (Becher, 1931– 2007), vācu fotogrāfi un pedagogi. 25 Classic Essays on Photography. Ed. A. Trachtenberg. New Haven: Leete’s Island Books, 1980, p. 169. 26 Sk.: Celms, V. un Spuris, E. Dizaina foto iespējas un uzdevumi. Māksla, Nr. 2, 1971, 46. – 47. lpp. 27 Sk.: Tīfentāle, A. Valters Jānis Ezeriņš. Fotodizainers. Foto Kvartāls, Nr. 4(18), 2009, 16. – 29. lpp. 6

Pēteris Vanags. No triptiha “Bez nosaukuma”. 1972-1975. Sudraba želatīna kopija, 29,8x39,1 cm.


Pēteris Vanags. Uz jūru jūrā. 1968–1969. Sudraba želatīna kopija, 39,8x31,1 cm.

23


Pēteris Vanags. No sērijas “Kāpēc man tikties ar tevi?”. 1968. Sudraba želatīna kopija, 40x39,5 cm.

Pēteris Vanags. No sērijas “Kāpēc man tikties ar tevi?”. 1968. Sudraba želatīna kopija, 40x39,5 cm.

Pēteris Vanags. No sērijas “Kāpēc man tikties ar tevi?”. 1968. Sudraba želatīna kopija, 40x39,5 cm.

Pēteris Vanags. No sērijas “Kāpēc man tikties ar tevi?”. 1968. Sudraba želatīna kopija, 40x39,5 cm.

24


Pēteris Vanags. Mūžs. 1964. Sudraba želatīna kopija, 39x30 cm.

25


XXI

Mārtiņš Grauds. Seržants Lapiņš blakus kim? izstāžu zālē MIT novenbrī plānota Mārtiņa Grauda melnbalto fotogrāfiju izstāde “Seržants Lapiņš blakus”. Tā tapusi 2008. gada augustā, režisora Gata Šmita veidotās spēlfilmas “Seržanta Lapiņa atgriešanās” uzņemšanas aizkadrā. Izstāde pieskaņota filmas “Seržanta Lapiņa atgriešanās” pirmizrādei, kura notiks 2010. gada novembrī kinoteātrī “Citadele Plaza” Rīgā. Spēlfilmu “Seržanta Lapiņa atgriešanās” veidojušas studijas TANKA un Solid Entertainment (Zviedrija) ar Nacionālā Kino centra atbalstu, producente Alise Ģelze. Filmu studija iepazīstina ar “Seržanta Lapiņa atgriešanos”: Atguvies no ārvalstu misijā gūtas traumas, seržants Krists Lapiņš sāk jaunu dzīvi. Viņš ievācas nelielā Pārdaugavas dzīvoklī. Drīz Krists atklāj, ka tajā mīt arī kāda blondīne. Cenšoties tikt skaidrībā, seržants Lapiņš tiek ierauts notikumu virpulī, kurā iesaistīts arī bankrotējis miljonārs, principiāls policists, šķirtene – ezotēriķe, taksists – privātdetektīvs un citi.

26

Filmas “Seržanta Lapiņa atgriešanās” veidotāji sev izvirzījuši uzdevumu izveidot spēlfilmu, kas atspoguļo mūsu sabiedrības pašreizējo noskaņojumu. Filmas darbība ietver vairākas sižeta līnijas, kurās darbojas seši galvenie varoņi. Katrs no tiem pārstāv atšķirīgus sabiedrības slāņus un morāli ētiskos principus, kopumā veidojot vienotu sabiedrības portretu. Tomēr “Seržanta Lapiņa atgriešanās” nav morālistiska problēmfilma, tā ir komēdija par nelielas sabiedrības attiecību peripetijām. Katrs no filmas varoņiem atrodas ekstrēmos apstākļos. Trīs dienu laikā ar katru no viņiem notiek tas, kas tam varētu parādīties tikai visgroteskākajā murgā. Visi filmas varoņi ir nostādīti dramatiski sakāpinātos apstākļos, tāpēc viņu cīņa par laimi un izdzīvošanu kļūst komiska. Filmas galvenos varoņus attēlo Jaunā Rīgas teātra aktieru trupas kodols – Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Baiba Broka. Filmas scenārijs ir rakstīts speciāli šiem aktieriem (scenārija autors Jānis Nords). Viens no filmas

uzdevumiem ir arī iemūžināt uz ekrāna šo unikālo aktieru trupu, kas šobrīd tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajām Eiropā. Filmas komponists ir Latvijas džeza virtuozs Kārlis Lācis, kurš radījis filmai orģinālmūziku.” 

Visi foto 26.–29. lpp.: Mārtiņš Grauds. Bez nosaukuma. No sērijas “Seržants Lapiņš blakus”. 2008. gada augusts.


27


28


29


Katra fotogrāfija kā īss dzejas darbs

XXI

30

Matiass Hārders, Helmuta Ņūtona fonda kurators Viss plašais Visums paveras aiz mūsu durvju sliekšņa. Gūzma lietu ietver mūs savā ikdienas banalitātē, taču tikai nedaudziem piemīt spējas uztvert un ieraudzīt šo daudzo lietu skaistumu, nemaz jau nerunājot par spēju vispār tās pamanīt. Viens no nedaudzajiem ir ASV dienvidrietumos dzīvojošais mākslinieks Džeimss Hendriksons (Hendrickson, 1947). Ar zināmu līdzdalības devu Hendriksons attēlo aizgājušo dienu sadzīvi uz dzelzceļa: sliedes un vagonus, noliktavas un caurbrauktuves; bieži redzam detaļas tuvplānā vai arī neasus attēlus. Abstrakcija kā daļēji izplūdušo motīvu rezultāts ir radīta ar mērķi vai arī akceptēta kā neizbēgama, jo autors izmanto vienkāršas fotokameras, kas neļauj regulēt asumu. Mākslinieks izmanto neierastu tehniku, pārveido krāsaino melnbaltajā – kontrastiem bagātā, neprecīzā un abstraktā melnbaltajā. Hendriksonu saista neiespējamais un simboliskais, iespēja padarīt citkārt apslēpto redzamu. Līdzīgi kā ar adatacs kameru radītos attēlos, kur nav iespējams precīzi koncentrēties uz fotografējamo objektu, arī Hendriksona fotogrāfijās daļa attēla ir asa, kamēr pārējais – izplūdis. Mākslinieka attēlus raksturo arī melni punkti stūros. Vēl interesanti ir tādi kā baltie plankumi, kas aizsedz noteiktu motīvu

daļēji vai pilnībā un no kuriem autors nav centies izvairīties vai atbrīvoties. Šie elementi ir izmantotās tehnikas rezultāts un kļuvuši par daļu no mākslinieka rokraksta, bieži piešķirot viņa attēliem gadījuma noskaņu. Hendriksons noreducē attēlus līdz pašam būtiskākajam, līdz atsevišķām zīmēm; mēs – skatītāji – papildinām tos ar (pašu izdomātiem) stāstiem. Autors bieži attēlo inertas situācijas, rādot pakāpeniskas pārvērtības, piemēram, kā lietas sagrauž laika zobs vai kā vieta aizaug ar zāli – motīvi, kas liek domāt par nāves klātesamību. Gaismas un ēnas, spožums un tumsa ir formāli uzstādījumi. Daudzi kadri šķiet spontāni, kaut arī pamanāma rūpīga, pilnībā līdzsvarota vizuālā kompozīcija. Taču šo darbu īpašais, noslēpumainais saturs slēpjas stāstos, kas nav redzami, bet ir drīzāk sajūtami; neizbēgami veidojas asociācijas ar Holivudas vai franču Jaunā viļņa (Nouvelle Vague) filmām, ar tādiem autoriem kā Hičkoks (Hitchcock) vai Godārs (Godard). Daudzi Hendriksona attēli ir noreducēti līdz vienkārši saprotamiem simboliem, piemēram, foto ar ciparu “3”. Fotogrāfs ieraudzīja lielu, baltu, daļēji krāsu zaudējušu trijnieku uz kādas mājas sienas un padarīja to par fotogrāfijas centrālo elementu – savdabīgu un kodolīgu motīvu. Pa kreisi no sienas redzamā

Džeimss Hendriksons. Bez nosaukuma. No sērijas “Ārpus vietas un laika”. 2009–2010.

platā, baltā svītra piešķir ārkārtīgi vienmuļajai kompozīcijai dziļumu. Skatītājs pēc vēlēšanās var piešķirt šim banālajam motīvam savu nozīmi, piemēram, liekot lietā biblisko vai mitoloģisko numeroloģiju: trijnieks var apzīmēt Svēto Trīsvienību un tādējādi – ko dievišķu. Tādā gadījumā formālais objekts pārtop spēcīgā vizuālā metaforā. Saprotams, ka skatītājs nekādi nav spiests aizdomāties tik tālu, ikvienam ir ļauts vienkārši izbaudīt attēla emocionālo skaistumu un detaļu skaidrību. Hendriksona fotodarbos redzam arī pavisam parastas ceļazīmes, domātas vilcienu mašīnistiem vai dzelzceļu šķērsojošiem autobraucējiem. Omahas pavalsts vēsturiski ir Amerikas dzelzceļa industrijas sirds, kaut arī mūsdienās infrastruktūra šķiet nedaudz novecojusi. Daudzi pamestie un reti lietotie sliežu ceļi šķiet romantiski, kamēr citi izskatās nemīlīgi. Bieži vien attēli piesaista ar biedējošo, ko palaikam apgaismo cerības stariņš, piemēram – uz kailas vīnstīgas, kas stiepjas augšup pa akmens mūri, izplaukušas dažas lapiņas. Šī nesamākslotā kompozīcija raksturo Hendriksona neatdarināmo rokrakstu. Tā attēlo dabas pretestību arhitektūrai un kultūrai. Fonā redzamo cieto akmeņu ģeometriskās formas kontrastē ar maigajām, vijīgajām un neregulārajām vīnstīgu līnijām. Kaut arī spēku līdzsvars šai situācijā šķiet skaidrs, saprotam arī, ka daba drīz neizbēgami pārņems mūrus savā varā un sagrauzīs akmeņus. Autors neliek dramatisku uzsvaru uz gaidāmo pretstatu cīņu, bet runā par to smalki un metaforās. Džeimss Hendriksons ir Vjetnamas kara veterāns, bumbas sprādzienā zaudējis aci un daļu labās rokas. Taču šis zaudējums nav atstājis nekādas zīmes viņa darbos. Autors pats apgalvo, ka ievainojumi ir veidojuši viņu par to, kas viņš tagad ir: redzošu un radošu cilvēku. Atgriezies no karalauka, mākslinieks studēja fotogrāfiju savā dzimtajā Kalifornijā, no kurienes, saņēmis Bīmisa Mūsdienu mākslas centra (Bemis Center of Contemporary Arts) stipendiju, pārcēlās uz Omahu, kur arī apmetās uz dzīvi. Šobrīd par autora mājvietu kļuvusi lielāka pilsēta Nebraskā, kur viņš atrod savus vizuālos motīvus un iedzīvina tos negaidītās mizanscēnās. Ne visi mākslinieka darbi ir tik melanholiski kā sērijas “Pagalms” (The Yard), “Ārpus vietas un laika” (Out of Place – Out of Time) vai fotosērija par kapsētām “Mēs kļūstam par nāvi” (Death Becomes Us). Viņa sieviešu aktu cikls “Mūza” (The Muse) attēlo ķermeņa fragmentus neparastā rakursā, kamēr cikls “Diena pludmalē” (Day at the Beach) daudzskaitlīgās krāsu ekspozīcijās rāda bezrūpīgu dzīvi Amerikas piekrastē.  No angļu valodas tulkojusi Lāsma Ēķe.


Džeimss Hendriksons. Bez nosaukuma. No sērijas “Pagalms”. 2009-2010.

31


XXI Eiropas arhivēšana. Berts Teunisens Elīna Ruka, fotogrāfe Nīderlandietis Berts Teunisens (Teunissen, 1959) uzticas intuīcijai un sajūtām. 1996. gadā tās viņu aizveda uz Francijas laukiem, kur laimīgas sagadīšanās dēļ viņš, pats vēl nezinot, uzsāka darbu pie vizuālas Eiropas saglabāšanas. Intuīcija lika atrast bērnībā zaudēto māju atmosfēru, sajūtas teica, ka tā atrodama gaismā, kāda mūsdienās slēpjas tikai neskartos nostūros. Berts Teunisens sēriju “Māju ainavas” (Domestic Landscapes) sāka nejauši, kad, braucot ar riteni caur Francijas ciemu Kastelno, iegriezās pie sirmas kundzes. Mājas atmosfēra viņu apbūra – saimniece mierīgi sēdēja pedantiski kārtīgā, pašas dekorētā istabā pie liela koka galda, kura virsma izskatās pēc šaha galdiņa, aiz muguras glabādama atmiņas un trofejas. Uz grīdas jūtot vieglus saules pieskārienus, fotogrāfu pārņēma nostalģija. Kad Bertam bija astoņi gadi, ģimenes mājas, kas atradās laukos, tika nopostītas. To vietā vecāki uzcēla modernu ēku, taču Bertam tā nekad neaizstāja pirmās mājas. Vēl nezinot, kādu apmēru projekts iegūs, Berts uzsāka meklēt mājas, kas celtas pirms Otrā pasaules kara, pirms elektrības standartizācijas, kad logu plānojumam bija vitāla nozīme. Arī “Māju ainavas” ir vispirms par gaismu. Ne reizi vien fotogrāfa darbs ir ticis salīdzināts ar holandiešu gleznotāju Vermēru, kura darbi izstaro īpašu gaismu. Kā piemēru sev Teunisens bieži min Vokeru Evansu (Evans, 1903–1975), kurš redzēto fiksē, nevis tiesā. Lūdzot mājas iemītniekiem izvēlēties telpu, kurā viņi uzturas visvairāk, Berts Teunisens iemūžina ne tikai cilvēkus, bet arī tradīcijas. Sarunājos ar Bertu Teunisenu 2010. gada vasarā Ņujorkā.

32

Elīna Ruka: Kā šis projekts gadu gaitā ir attīstījies un mainījies? Berts Teunisens: Šo projektu es iesāku 1996. gadā un šodien esmu apbraukājis gandrīz visu Eiropu. Tik lielu projektu ir grūti pārvaldīt – tas ir pārāk plašs, lai būtu reportāža vai sērija, tas nav vienkārši dokumentāls darbs, tādēļ es to veidoju kā arhīvu. Arhīvs vienmēr ir procesā – to rediģē, tam pievieno failus, tas mainās, tam nav ne laika ierobežojuma, ne robežu. Ar laiku es arī sapratu, ka, veicot šo ceļojumu, mana pieredze ir tik plaša – satiekot visdažādākos cilvēkus, redzot tik daudz, ka būtu žēl nedarīt vēl kaut ko. Man radās

vajadzība veikt piezīmes. Un, tā kā es nemāku rakstīt, es fotografēju – jebko! Savas emocijas, atspulgus, ceļu... Vienā vārdā – tas ir mirklis, ko jūtu. Mans ceļojuma stāsts – Travelogs – ir paralēls darbs eiropiešiem viņu mājās. E.R.: Jūs gadiem ilgi braucat pie svešiem ļaudīm. Vai šim ceļojumam ir arī cita pievienotā vērtība – simpātijas pret dzīvesveidu un cilvēkiem? B.T.: Protams! Ceļojot Eiropas laukos, ātri apzinies, ka tie ir tukši! Tie daži cilvēki, kas tajos vēl dzīvo, ir vajadzīgi manam projektam – tie ir cilvēki, kas nav daudz mainījušies, kas nav pakļāvušies modernam dzīvesveidam, viņi ir autentiski. Viņi dzīvo tieši tā, kā to mācījuši viņu vecāki. Jaunā paaudze ir aizgājusi citu ceļu. Es nesaku, ka tas ir slikti, bet drīz neviens vairs nezinās, kā turēt mājlopus, kā nokaut dzīvnieku un kā pilnībā izmantot gaļu. Cilvēki arvien vairāk attālinās no dzīves, no mūsu saknēm. Lauki, kuros reiz ir auguši dārzeņi, aizaug, tos neviens nelieto, un es brīnos – no kurienes mēs ņemam pārtiku? To, ko mēs ēdam, kontrolē daži cilvēki. E.R.: Cik ilgi jūs uzturaties cilvēku mājās? B.T.: Citreiz tās ir piecpadsmit minūtes, citreiz pāris stundas. Ar dažiem izveidojas sarunas, citi pacienā ar maltīti. Tas atkarīgs no reģiona, piemēram, Portugālē, Bulgārijā un Holandes dienvidos cilvēki nelaiž prom, ir jāapsēžas, jānogaršo viss, ko viņi liek galdā, un jāparunā. E.R.: Un kad jūs fotografējat – pirms vai pēc saviesīgām sarunām? B.T.: Pirms. Paliekot ilgāk kāda mājās, situācija, kādu es ieraudzīju, pārkāpjot slieksni, mainās. Es vēlos nofotografēt tieši to mirkli, kad es ieeju mājā. Man, protams, vajag mazliet laika, lai sagatavotos, jo es fotografēju ar lielformāta kameru ar ilgu ekspozīciju, bet dažkārt bilde ir gatava desmit minūtēs. Tas nav ilgs laiks, bet cilvēki vēl joprojām ir tajā dabīgajā ritmā, kādā es viņus satieku. Pēc brīža viņi sāk apzināties, ka mājās ir ciemiņš, un viņi mainās. Tādēļ es viņiem nedodu laiku mainīt attieksmi pret mani kā fotogrāfu. E.R.: Vai esat ievērojis kādas līdzības starp lauku ļaudīm neatkarīgi no reģiona? B.T.: Es tikko atgriezos no Balkāniem, no bijušās Dienvidslāvijas, kas bija viena valsts vairāk nekā četrdesmit gadu, un tagad tās ir septiņas valstis, kas mēģina saglabāt savu identitāti, parādīt, ka tās ir atšķirīgas, un tās

patiešām ir! Es nesaprotu, kā šis reģions varēja būt viena valsts tik ilgu laiku, jo cilvēki tur ir ļoti dažādi! Tomēr, skatoties fotogrāfijās, ne vienmēr var pateikt, tieši kurā valstī tā ir uzņemta. Tā ir viena lieta, kas mani šajā projektā tik ļoti piesaista. No vienas puses, es parādu, ka šāds dzīvesveids ir tik universāls – no Skotijas līdz Bulgārijai! No otras puses, Eiropā ir tik dažādas kultūras, valodas, garšas, kas ir brīnišķīgi, taču, manuprāt, arī izdziestoši – Eiropa ar katru dienu kļūst arvien līdzīgāka, šīs kultūras atšķirības vienu dienu izzudīs, un tas mani dara mazliet skumju. E.R.: Baltijas valstis būs noslēgums šim projektam. Vai jums nav radusies vēlme turpināt pasaules mērogā? Jūs projektā esat iekļāvis arī Japānu... B.T.: Mans mērķis bija apskatīt visas Eiropas valstis. Es nekad neesmu bijis Austrumeiropā, šis ir labākais veids, kā to iepazīt, šis ir labākais laiks manā dzīvē! Ar Japānu bija citādāk, mani uz turieni uzaicināja; bildes es iekļāvu projektā, jo tās ir “Māju ainavas”, es meklēju japāņu kultūrā tādus pašus interjerus kā Eiropā. Ik pa laikam, protams, es aizdomājos, ka būtu interesanti parādīt Tuvos Austrumus un Āfriku, mani vairākkārt ir mēģinājuši iedrošināt sākt Amerikas apceļošanu, taču tas ir finanšu jautājums. E.R.: Kā jūs gatavojaties šiem ceļojumiem? Kā jums izdodas iekļūt šajās mājās? B.T.: Man vienmēr ir kāds vietējais gids, kas tulko. Es parasti esmu jau izvēlējies apkaimi, uz kuru doties, – izvairīties no pilsētām un ūdens. Pie ūdens parasti ir attīstīts tūrisms, tātad ir arī nauda, un nauda maina visu. Cilvēkiem, kurus es satieku un fotografēju, nav daudz naudas, taču viņi nav nabadzīgi. Cilvēki ir teikuši, ka es izmantoju nabadzīgos ļaudis, viņus fotografējot, taču viņi tādi nav. Ja kāds jūtas nabags, viņš nelaidīs savās mājās, jo viņam ir kauns. Meklējot, kur doties fotografēt, es ātri uztveru signālus – vai kāds tajās mājās dzīvo vai pat ir mājās. E.R.: Vai jūs šiem cilvēkiem iedodat fotogrāfijas? B.T.: Protams, tas ir ļoti svarīgi. Es gribu, lai šie cilvēki saprot, kāpēc viņi man ir svarīgi. Tas ir veids, kā pateikties, kā parādīt, ko esmu izdarījis. Šie cilvēki mani ielaiž savās dzīvēs, savās mājās. Tas taču ir tik privāti, delikāti, tādēļ es uzskatu, ka man ir kas jādod pretim. Es parasti iedodu kopiju arī viņu bērniem,


Berts Teunisens. Pokuļeva, Latvija. 14.06.2010. plkst. 13.53. No sērijas “Māju ainavas”.

ģimenei divu iemeslu dēļ – pirmkārt, vecākie cilvēki neizjūt nekādas aizdomas, viņi mani laipni aicina iekšā, taču, kad viņus apciemo bērni, tie pārmet, ka vecāki ielaiduši mājās svešinieku. Lai viņi izprastu manus nolūkus, es uzdāvinu fotogrāfiju arī bērniem. Un, otrkārt, es strādāju bez līgumiem, viss balstās uz uzticēšanos, abpusēju cieņu. E.R.: Vai mājas interjers atspoguļo tur dzīvojošā cilvēka prātu un raksturu? B.T.: Protams, īpaši, ja tas nav pārveidots ilgu laiku, tad tas vislabāk atspoguļo tā iemītnieku. Man dažkārt jautā, kādēļ es fotografēju

cilvēkus, jo projekts ir par mājām un gaismu, taču tieši šie cilvēki ir veidojuši mājas, tās ir viņu ainavas, viņu dzīves atspoguļojums. E.R.: Kāda ir gaisma modernā interjerā? B.T.: Pilnīgi atšķirīga! Pēc Otrā pasaules kara dzīvesvietas koncepts dramatiski mainījās, jo elektrība kļuva par normu un līdz ar to mainījās koncepts, kā būvēja māju – dabiskajiem gaismas avotiem un logu izvietojumam vairs nebija tik lielas nozīmes. Holandē populāras kļuva mājas, kur nav iekšējo sienu – viena liela telpa, kurai katrā pusē ir liels logs. Tādas mājas atmosfēra ir absolūti atšķirīga.

E.R.: Kas sekos pēc “Māju ainavām”? B.T.: Pirmkārt, es vēlos šīs bildes pēc iespējas vairāk parādīt, un, otrkārt, es vēlos publicēt ceļojuma dienasgrāmatas Travelogs, tā ka man ir daudz darba. Laiks rādīs, es nemāku vienkārši apsēsties un izdomāt ideju. Kad jūnija sākumā satikos ar fotogrāfu, man bija brīnišķīga iespēja iepazīties ar autora veidotajām – no koncepcijas līdz realizācijai – ceļojuma dienasgrāmatām Travelogs. Paņemot plaukstās ar rokām sašūto grāmatiņu, kuras samtainais papīrs un uz tā drukātās

33


Berts Teunisens. Bādtenšteta, Vācija. 23.07.2005. plkst. 11.31. No sērijas “Māju ainavas”.

34

melnbaltās fotogrāfijas rada pilnīgu harmoniju, nespēju iedomāties, ka tā varētu izskatīties citādāk. Katra dienasgrāmata ataino Berta Teunisena sajūtas, mirkļu tuvplānus, ceļu no vienām mājām uz nākamajām, emocionālus portretus, kas tapuši ārpus “Māju ainavu” formāta. Un fotogrāfs ne tikai dokumentē vizuāli, bet atzīstas arī vārdos. Vienkārši. Patiesi. Dzīvi. Fotogrāfs jūnijā viesojās Baltijas valstīs. Es lūdzu pārkāpt šo smalko robežu starp “Māju ainavām” un Travelogs un atklāt pavisam vēl svaigās sajūtas par Latvijā piedzīvoto: “Kopā ar manu gidi lietuvieti Mariju Latvijā iebraucām no Igaunijas. Es nemanīju lielu atšķirību ne dabā, ne māju interjeros. Lietuvā

man vēlāk jautāja, kāda ir viņu kultūra. Es nemācēju atbildēt. Tāpat kā tagad, kad lūdzi pastāstīt par sajūtām Latvijā. Viss vēl ir tik svaigs, tikko piedzīvots. Taču es sapratu, ka neesmu atbraucis veidot stāstu par Baltijas valstīm. Es atbraucu, lai medītu savas bērnības spoku. Zinu, ka esmu to teicis vairākkārt, taču labākais veids, kā iepazīt kādu valsti, ir tikt ielūgtam cilvēku mājās. Un es daudz ko iemācījos. Tikai neprasi, ar ko jūs atšķiraties no kaimiņiem. Meklējiet atšķirības manās bildēs. Izveidojiet katrs savu stāstu. To daru arī es. Jūdžins Smits (Smith, 1918–1978) kādreiz teica: “Man piemīt personīga attieksme; es nevaru būt pilnīgi objektīvs. Tikai patiess.”

Tāds mēģinu būt arī es. Latvija. Nīderlandietim tā šķiet pārsteidzoši tukša. Skaisti tukša. Milzīgi lauki un tumši meži. Skaisti ezeri. Tukšums. Ne reizi nemanīju briedi vai alni. Tikai lapsas, citreiz pat četras dienā. Un stārķus. Jums tur ir vairāk stārķu nekā gaiļu. Un visiem vēl ir mazuļi.”  Berts Teunisens saka lielu paldies Eiropas Kultūras fondam (European Cultural Foundation) par atbalstu projekta tapšanā.


Berts Teunisens. Apričēna, Itālija. 24.10.2005. plkst. 12.07. No sērijas “Māju ainavas”.

35


Berts Teunisens. Rakovo, Bulgārija. 18.10.2007. plkst. 14.48. No sērijas “Māju ainavas”.

36


Berts Teunisens. La Alberka, Spānija. 01.03.2005. plkst. 12.56. No sērijas “Māju ainavas”.

37


Rodžers Ballens. Poēmas, kas rakstītas ar fotoaparātu

XXI

Ieva Puķe, žurnāliste Amerikāņu izcelsmes fotogrāfs no Johannesburgas Rodžers Ballens (Ballen, 1950) šovasar bija Starptautiskās fotogrāfijas vasaras skolas Ludzā lielākais trumpis. Strādādams par ģeologu Dienvidāfrikā, viņš sācis dokumentēt turienes lauku iedzīvotājus. Vēlāk pievērsies kompozicionāli sarežģītai konceptuālajai fotogrāfijai, kuru kritiķi salīdzina ar abstrakto glezniecību un skulptūru. Ballena darbi iekļauti pasaules prestižākajās fotokolekcijās, atrodami gan Žorža Pompidū centrā Parīzē, gan Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. Ballens bija arī lietišķākais nedēļu ilgās Starptautiskās fotogrāfijas vasaras skolas mācībspēks: tveicīgajos augusta vakaros neļāvās bohēmai, bet ar asistenti gatavoja kārtējo fotoalbumu. Dienā, kad tikāmies šai sarunai kādā no Ezersalas speciālās internātpamatskolas telpām (kur notiek Starptautiskā fotogrāfijas vasaras skola), man bija iespēja pavērot, cik skarbi nozares autoritāte kritizē savas meistarklases dalībnieku (viņu vidū – arī starptautiski zināmi profesionāļi!) darbus. Fotogrāfijas skolas ”afterpārtijā” Rīgā viņa vairs nebija. Ballens aizsteidzies uz Dienvidāfriku, lai pasniegtu tradicionālo dzimšanas dienas dāvanu saviem bērniem – dvīņiem: radītu viņu ikgadējo portretu, – no fotogrāfa kolēģiem dzirdēju šādu personīgu un ļoti cilvēcīgu repliku.

38

Ieva Puķe: Jūsu māte 1960. un 1970. gados bija fotoredaktore Magnum aģentūras Ņujorkas birojā. Intervijās esat pieminējis, ka jums ļoti patikusi viņas darba atmosfēra. Kuras ir pašas paliekošākās atmiņas? Rodžers Ballens: Joprojām atceros foto­ grāfijas, ko bija uzņēmuši Magnum fotogrāfi visapkārt pasaulei. Un arī viņu grāmatas. Tie bija simtiem attēlu pie mūsu mājas sienām, visās malās... Būdams bērns, pēc tam – jauns vīrietis, skatījos uz šīm bildēm, un ar laiku tās kļuva par daļu no manas apziņas. Pamazām sāku saprast, ko nozīmē laba fotogrāfija. Tajās dienās Magnum fotogrāfu darbs tika uzskatīts par fotogrāfijas mākslas augstāko virsotni. Tagad vairs ne. Tajās dienās... Viena no mākslas definīcijām ir, ka labāko, kas ir radīts, ļaužu apziņa glabā no paaudzes paaudzē. I.P.: Vai jūsu gadījumā tas ir kāds konkrēts attēls? R.B.: O, daudzi... Kertēša1 attēli, KartjēBresons2... Šiem attēliem vairs nav tik lielas ietekmes uz mani, kā tas bija kādreiz, bet es tos joprojām atceros. Interesanti – jau toreiz sapratu, ka bildēs var slēpties humors. Šādā veidā iepazinu daudzus fotogrāfijas estētiskos

aspektus, dažādas iespējas. Pola Strenda3 lieliskās, stabilās kompozīcijas, Kartjē-Bresona fotogrāfijas, kur bija kaut kas abstrakts, sirreāls... Tās nebija tikai viena veida fotogrāfijas, bet ļoti attīstīti fotografēšanas stili. I.P. Vai tas bija iemesls, kādēļ kļuvāt par ģeologu, ne fotogrāfu: šie standarti šķita ļoti augsti, šķietami neaizsniedzami? R.B.: Nē, ne tāpēc! Man vienkārši nekad nav patikusi komerciālā fotogrāfija. Nav bijis nekādas intereses fotografēt fotomodeļus, mašīnas. Personīgos izteikšanās veidus esmu gribējis nodalīt no naudas lietām. Tā ir, gribētos teikt, personīga kaislība, ko es negribēju komercializēt. Ģeoloģiju izvēlējos tādēļ, ka man patika būt dabā, patika būt tuvu zemei. Ja man vēlreiz būtu jāizdara izvēle, es atkal rīkotos tāpat. Es nekad neizvēlētos komerciālo fotogrāfiju. Man ir izdevies iegūt labu līdzsvaru. I.P.: Un ģeoloģija jūs no Amerikas aizveda uz Dienvidāfriku? R.B.: 1973. gadā, kad tas notika, es biju jauns, nemiera pilns. Tas bija svarīgs vēsturiskais periods, hipiju laiks. Jūs esat uzaugusi komunistiskā, autoritārā režīmā, bet Rietumu pasaulē tajā laikā bija kultūras revolūcija, kad cilvēki dumpojās pret pastāvošo iekārtu. Es divu gadu laikā ceļoju no Kairas uz Keiptaunu, uz Stambulu un beigās nonācu Dienvidāfrikā. Man vienkārši nebija miera. Manā pirmajā fotogrāmatā Boyhood4 ir šī ceļojuma attēli. Dienvidāfrikā es pāris gadus nostrādāju ģeoloģiskajā izpētē, bet pilnībā uz šo valsti pārcēlos 1982. gadā. I.P.: “Puisis, kas fotografēja nabadzīgos baltos Dienvidāfrikā – tā visbiežāk ir ticis interpretēts mans darbs...” R.B.: No 1982. līdz varbūt 1988. gadam manās bildēs patiešām ir bijuši daudzi nabadzīgi baltie. Tālākajos divpadsmit vai piecpadsmit gados tur nav bijis nabadzīgu balto, un tagad manām bildēm vairs nav nekāda sakara ar tiem. Vai redzējāt manu pēdējo grāmatu Boarding House (“Pansija”))? Kopš 1994. gada es vispār vairs nefotografēju laukos. I.P.: Lai lauztu stereotipus vai tādēļ, ka nav bijis iekšējas nepieciešamības? R.B.: Jā, tā vienkārši pamazām pazuda. I.P.: Nabadzīgi baltie Dienvidamerikā jums tomēr joprojām šķiet fascinējošāki nekā nabadzīgi baltie citur pasaulē? R.B.: Nē. Tas vienkārši bija veids, kā fotografēt cilvēkus. Nav pat svarīgi, ka viņi ir no Dienvidāfrikas. Gandrīz tikpat lieliskas nabago balto bildes es vakar redzēju Rīgas tirgū. Un tikpat labi tā varēja būt Londona, Mumbaja vai Johannesburga! Svarīga ir laba fotogrāfija – vienalga, no kurienes lai tā būtu.

I.P.: Un tomēr – vai nabadzīgi baltie ir interesantāki nekā bagāti baltie? R.B.: Es nezinu. Tas patiešām nav tik svarīgi. Tev pēkšņi var šķist, ka interesantāki par nabadzīgiem baltajiem ir bagāti melnie. Katrs atrod kaut ko citu. Slikta fotogrāfija nav kaut kas, kas būtu vai nebūtu interesants, – tas ir veids, kā tu kaut ko esi transformējis. Fotogrāfijas realitāte atšķiras no tā, ko tu redzi. Realitāte ir bilde, nevis subjekts. Tu neskaties uz subjektu, tu skaties uz fotogrāfiju. I.P.: Kā fotogrāfs laikam tomēr izaugāt tieši ar šo “nabago balto” pieredzi. Jūs nevienu dienu neesot mācījies fotogrāfiju akadēmiski. R.B.: Jā, bet es piecdesmit gadu esmu fotografējis. Vienu dienu pēc otras, vienu pēc otras... Divpadsmit gadi, fotografējot Dienvidāfrikas lauku nabadzīgos baltos, ir bijis ilgs laiks, kurā tu smagi strādā. I.P.: Kādas no sākta gala ir bijušas jūsu stratēģijas? Mēģināt ieraudzīt neparasto parastos cilvēkos? R.B.: Tās īsti nebija stratēģijas, drīzāk – darbs ar saviem instinktiem. Kādēļ šī persona varētu būt interesanta? Varbūt ar veidu, kā viņa smaida, kā aizklāj seju, kā izskatās viņas rokas? Tev ir jāatrod veids, kā ar kameru transformēt citā pasaulē kaut ko, ko saredz tavs prāts. Tas ir liels, liels solis! Kā lai uztaisu attēlu, kas transformē realitāti universālā formulējumā? Tādā, kas interesētu cilvēkus no Ņujorkas līdz Ķīnai? Tas nav atšķirīgi no rakstīšanas. Tu ieraugi šo nabaga sievieti Rīgas tirgū un uzraksti par viņu poēmu vai noveli, ko vēlēsies lasīt ņujorkieši. Cilvēki bieži vien nesaprot – viņi vienkārši nesaprot! –, ka fotogrāfija nav atšķirīga no gleznas vai rakstudarba, kas transformē realitāti. Ka tajā nav objektivitātes, ka tā ir personīga transformācija. Ka kamera veic tādu pašu pasaules transformāciju kā pildspalva vai zīmulis. I.P.: Vienā no jūsu pazīstamākajām fotogrāfijām ir dvīņubrāļi5. Internetā atradu diskusiju par to, kāpēc viņi izskatās tik īpaši. Slēdziens bija tehnisks: ģenētisks sindroms. Kāds pat bija pievienojis video par līdzīgiem gadījumiem. R.B.: Tas neko nenozīmē. Es viņus satiku un fotografēju vairākas reizes. Un tikai viena bilde iznāca laba. Pārējām nav nekādas enerģētikas. Kāpēc šī viena bilde paliek atmiņā? Nezinu. Vakar Rīgā redzēju cilvēkus ar šādu pašu problēmu. Ja es viņus būtu nofotografējis, varbūt tam nebūtu nekādas nozīmes. Kā jūs domājat, kāpēc cilvēkiem patīk šī bilde ar brāļiem? Vienalga, uz kuru vietu pasaulē lai es brauktu, visi to piemin.


Rodžers Ballens. Pansija. 2008. No grāmatas “Pansija” (Boarding House), Phaidon Press, 2009. Autora mājaslapa internetā www.rogerballen.com. Pateicība māksliniekam.

39


40

I.P.: Varbūt tomēr šī mazā, pavisam mazā atkāpe no realitātes... R.B.: Ja jūs būtu psiholoģe, ko jūs par to sacītu? Ko šī bilde stāsta par jums pašu? Kas jūs padara līdzīgu viņiem? Padomājiet par to. Jūs esat žurnāliste, jums vajadzētu rast atbildi. I.P.: Domāju, tieši otrādi – ļoti bieži tevi sajūsmina kaut kas, kas ir absolūti pretējs tev. Varbūt tā ir atbilde. R.B.: Nav gan! Jūs pat netuvojaties pareizajai atbildei! Es uzdevu jautājumu: “Kādēļ jūs esat līdzīga viņiem?” Jūsos ir jābūt kaut kam, kas jūs padara līdzīgu viņiem, – tāpēc viņi jūs interesē. Slimība... Tās ir pilnīgas muļķības! Jums būtu jāatrod tieši šī atbilde, jo tāds ir mākslas darba mērķis. Tas stāsta kaut ko par cilvēka apziņu. Bet, atgriežoties pie šiem puišiem, – es viņus fotografēju 1993. vai 1994. gadā un pēc tam neesmu sekojis viņu dzīvēm. Tikai zinu, ka viņi vairs nedzīvo Dienvidāfrikā, bet kaut kur citur Āfrikā. I.P.: Savu fotogrāfiju dēļ jūs esot ticis apcietināts. R.B.: Esmu apcietināts daudzas, daudzas reizes. Tas bija aparteīda režīma laikā, un es tiku turēts aizdomās par spiegošanu. Iedomājieties, ja es ierastos Latvijā, piemēram, 1978. gadā un sāktu fotografēt visādās dīvainās vietās, teiksim – šeit, netālu no Krievijas robežas. Es arī tiktu arestēts. Varas iestādes bija vienkārši paranoiskas! I.P.: Vai tas jums deva vairāk iedvesmas tam, ko darījāt? R.B. Nē, mans darbs nerodas no iedvesmas. Man patīk strādāt smagi, strādāt ar aizrautību. Daru labāko, ko varu izdarīt, un ticu tam, ko daru. Es sev pat nejautāju, vai man vajag vai nevajag to darīt. Man nav tam laika. I.P: Gadiem esat uzticīgs melnbaltajai fotogrāfijai. R.B.: Jā, esmu tai pieķēries un neko negribu mainīt. Esmu tur atradis savu rokrakstu, tā pilnīgi noteikti ir mana „preču zīme”. Pasaulē ir ļoti maz cilvēku, kas spēj strādāt melnbaltajā fotogrāfijā. Es labāk pieturēšos pie tās. I.P. Mēs tikko runājām par aparteīdu, bet kā ir ar pašcenzūru? Kādi ir jūsu kritēriji tam, kam ir jābūt fotogrāfijā? R.B.: Nē! Visas ņemšanās par to, kas ir pareizi un kas nav, ir tikai liekulība. Tev jādara tas, kas tev ir svarīgs, neuztraucoties, ko citi par to domās. Citādi tā būs tikai laika izšķiešana. Pasaule ir pilna ar noliegumiem. Tā patiesībā ir viens vienīgs liels noliegums. Aizmirsti par pasauli! I.P. Jaunākajā sērijā “Pansija” esat tik daudz eksperimentējis ar formām un izmēriem, ka kritiķi to pat nodēvējuši par fotogrāfijas robežu izpēti. R.B.: Piekrītu, ka šīs bildes paplašina zināmus fotogrāfijas aspektus. Tās varētu paplašināt arī cilvēku prātus un nolikt tos kaut kādā

vietā. Bildēm ir šāda spēja. Tās var aizvest cilvēkus viņu apziņā tur, kur tie vēl nav bijuši. Domāju, ka tas ir svarīgi. I.P.: Jūs pats ar gadiem iegūstat arvien vairāk brīvības šādam lidojumam? R.B.: Jā, vairāk spēju. Radīšanas vide ir ļoti sarežģīta. Man ir bijis vajadzīgs diezgan daudz laika, lai nonāktu šajā punktā. Lai izveidotu pašam savu pasauli, kurā nav citu fotogrāfu ietekmju. Daudz gadu un daudz darba. Pirms piecpadsmit gadiem es nebūtu spējīgs darīt kaut ko tādu. Esmu laimīgs nonākt šādā punktā. Un būšu laimīgs nonākt vēl citās vietās. I.P.: Viesojoties Pikaso muzejā Parīzē, biju sajūsmā, ka viņš pat vecas kurpes ir spējis pārvērst mākslas darbā. Rādās, arī jums nekad nav garlaicīgi pašam ar sevi. R.B.: Jā, tā ir ļoti laba tēze. Pasaulē ir bezgalīgas iespējas. Pat šajā istabā es, iespējams, varētu atrast lietas, ar kurām strādāt, lietas, no kurām kaut ko uztaisīt. Lietas, kas ir man jaunas. Dažkārt tas var būt ļoti mulsinoši, bet dod arī lielu piepildījumu. Tāpat kā bērna piedzimšana! Tieši tāpēc ir jābūt ļoti lielai pārliecībai, vai jūs to gribat. Daudzi met pie malas fotografēšanu, sakot, ka nevar to darīt visu mūžu. Nav viegli būt tai uzticīgam. Laba fotogrāfija nozīmē radīt kaut ko, ko neesi pirms tam redzējis. Ja es tev teiktu – ņem fotoaparātu, radi kaut ko neredzētu, dari to tagad, tu, iespējams, atbildētu – es nezinu, kā to izdarīt. Es esmu apjukusi. Tas ir ļoti grūti. Rodžer, uzraksti poēmu par šo istabu! I.P.: Dažkārt cilvēki baidās no radošām izpausmēm, jo tās var pastāstīt par viņiem to, ko viņi nevēlētos citiem atklāt. Tikai dokumentēt kaut ko ir vieglāk. R.B.: Arī laba dokumentālā fotogrāfija, iespējams, atklāj kaut ko no tevis paša. Jā, jums ir taisnība, tas ir diezgan atbaidošs un sarežģīts process. Pateikt kaut ko, kas patiešām esi tu pats, kaut ko, ko cilvēki pirms tam nav redzējuši... Tad jau vieglāk ir vienkārši nobildēt kādu nabagu, kas sēž tirgū. I.P.: Jūs esot viesojies Rīgas krāmu tirgū, “Latgalītē”. R.B.: Man tiešām patika jūsu krāmu tirgus! Tam bija savs raksturs. Daudz rakstura. Ceru apmeklēt vēl kādu līdzīgu tirgu, pirms došos prom. Es tur nopirku dažādas lietas savām foto klasēm: vecas fotogrāfijas, vecus darbarīkus, izbāztus dzīvniekus... I.P.: Vai kāda no tām jūs tā apbūra, ka izmantosiet arī savā darbā? R.B.: Es nezinu. Patiešām nezinu. Stāsts nav par vienu lietu. Manās bildēs nav tikai vienas lietas, tās nav dokumentālas. Es nevaru paredzēt, kā tas viss darbosies. I.P.: Ja tas nav pārāk intīmi, kāda ir jūsu ikdiena? R.B.: Tai ir divas puses. Viena – administratīvā: sūtīt bildes un e-pastus cilvēkiem, tikt

intervētam. Otra – radošā: piecas, sešas pēcpusdienas nedēļā es taisu bildes. Tāpat kā tas būtu jebkurā citā darbā. I.P.: Studijā? R.B.: Nē, ne studijā. Dažādās Johannesburgas vietās. Sērijā “Pansija” tā bija konkrēta vieta, kur cilvēki palika pa nakti, gulēja. I.P.: Tā bija īsta pansija! R.B.: Jā, īsta pansija. Mana pansija. Ja jūs būtu pavadījusi piecus gadus, tur fotografējot, tā būtu jūsu pansija. Ir svarīgi to saprast. Tā nebūtu tāda pati kā mana pansija. Tā būtu cita vieta. Pilnīgi cita vieta! Atcerieties vēlreiz – fotogrāfijai nav nekāda sakara ar objektivitāti. Tā ir personīga izteiksme. I.P.: Jūs to atkārtojat tik daudzas reizes... R.B.: Jā, jo tā ir problēma, ka cilvēki nesaprot fotogrāfiju. Fotogrāfijā nav nekā reāla. Pasakiet, vai jūs pati esat reāla? I.P. Domāju, ka jā. Jūs tagad mani provocējat. R.B.: Redzat, jūs pat nezināt, vai esat reāla. Kā gan lai jūs to zinātu? Jūs neko nezināt. Un jūs nekad neko nesapratīsiet. Es arī nesaprotu un nekad nesapratīšu. Esmu par to pilnīgi pārliecināts. Es ļoti respektēju, ka jūs vēlējāties mani intervēt. Un ceru, ka jūs savukārt novērtēsiet, ka esmu jums piespēlējis dažas idejas, par ko padomāt. Pieņemiet šo izaicinājumu!  Andrē Kertēšs (Kertesz, 1894–1985) – ungāru izcelsmes amerikāņu fotogrāfs. Anrī Kartjē-Bresons (Cartier-Bresson, 1908–2004), franču fotogrāfs, viens no Magnum Photo dibinātājiem. 3 Pols Strends (Strand, 1890–1976) – amerikāņu fotogrāfs un kinorežisors. 4 Zēnība – angļu val. 5 Rodžera Ballena fotogrāfija “Dresijs un Keisijs, dvīņi” publicēta pie Zanes Onckules raksta “Bonsai koks vārdā Ballens”. Foto Kvartāls, Nr. 3(3), 2006, 32. – 37. lpp. 1

2


Rodžers Ballens. Atdarināšana. 2005. No grāmatas “Pansija” (Boarding House), Phaidon Press, 2009. Autora mājaslapa internetā www.rogerballen.com. Pateicība māksliniekam.

41


Pārdošanā ainava Eva Rotčenkova, mākslas zinātniece Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju izstāde “Sale (Pārdod)” “kim? / FK galerijā” no 2010. gada 8. līdz 31. oktobrim.

42

Pārdots, pārdots, pārdots... Kā izsoles āmura klaudzieni, tikai dažādos šriftos, krāsās un izmēros uzraksti Latvijas ainavā atkārtojas atkal un atkal– vieni tikko samanāmi, bet citi acīs lecoši un kliedzoši. Kas ir tas, ko pārdod? Un kāpēc? Zeme, mājas vai kas cits? Tas ir tikai nojaušams Reiņa Hofmaņa (1985) jaunākajā fotogrāfiju sērijā “Sale (Pārdod)”. Neraksturīgi autoram cilvēks šajos darbos nav redzams, ir tikai tā ietekme uz attiecīgo vidi un vēlme, kas izsakāma vienā vārdā. Autobraucēji uz Latvijas ceļiem ir kā lielveikalu izpārdošanā nonākuši patērētāji, kam, līdzīgi kā veikalu stendos, gar acīm zib vilinoši piedāvājumi iegādāties to vai citu lietu, tikai šoreiz situācija tiek izspēlēta valsts mērogā. It kā jau kas tur briesmīgs – katrs privātīpašums var tikt un tiek pirkts un pārdots. Un tas ir tikai “normāli” tirgus ekonomikas apstākļos, tomēr kļūst mulsinoši, kad saprotam, ka šāda plaša un atklāta izpārdošana ir realitāte valstī, kur dzīvojam. Reinis šo sociālo parādību novērojis kā izteikti Latvijai raksturīgu: “Man ir sanācis būt Lietuvā un Igaunijā, un tur “pārdod” zīmes sastopamas daudz retāk. Tāpat arī citur Eiropā ar pārdošanu vairāk nodarbojas nekustamā īpašuma kompānijas. Savukārt Latvijā sastopamas pašu zemes īpašnieku veidotas zīmes. Netieši sērija ir atsauce uz ekonomisko situāciju... Gribētos domāt, ka šādi vizuāli redzams pārdošanas process ir Latvijas fenomens.” Skaidrs, ka Reinim šīs sērijas tapšanā bijis svarīgs dokumentālisms, izvēloties konkrēto situāciju un kadrus, kas to raksturo, turklāt neiejaucoties ainavas kompozīcijā. Fotogrāfiju sērija “Sale (Pārdod)” tapusi aptuveni divu gadu garumā, taču izstādē apskatāmās ainas iemūžinātas pagājušās ziemas laikā. “Saistībā ar darbu man sanāk daudz braukāt, un redzēju šīs zīmes. Pie vietām, kur man patika vide, es atgriezos vairākkārt. Esmu braucis pat trīs - piecas reizes, kamēr atrodu īsto rakursu un laikapstākļus. Fotografēju tikai apmākušās, mākoņainās dienās,” stāsta Reinis. Autors nonācis pie atziņas, ka konceptuāli visatbilstošākie ir ziemā tapušie kadri, jo zeme paslēpta zem baltās sniega segas, kas sniedz papildu noslēpumainību ainavai. Taču lakoniskais un minimālistiskais ainavas formālais risinājums, kur īpaša uzmanība pievērsta detalizācijai un kompozīcijai, šajā gadījumā nav primārais. Autoram būtiska ir ainavas un zīmes mijiedarbība. “Ainava stāsta par to, kā cilvēks zemi ir pārveidojis un pielāgojis, savukārt zīme “pārdod” ir kā patērētājkultūru raksturojošs

lielums. Protams, arī estētiskais moments man bija svarīgs. Tas rada arī sirreālu sajūtu, jo zeme, kas tiek pārdota, nav redzama, tā ir noklāta ar sniegu.” Fotogrāfiju uzņemšanā Reinis izmanto analogo fotoaparātu Mamiya un vidējā formāta filmas, kam, pēc autora domām, piemīt harmoniska formāta attiecība, bet ar digitālo kameru uzņem “izmēģinājuma” kadrus. “Sākotnējie kadri man bija kā izpētes process, tad atgriezos un bildēju ar analogo kameru.” Fotogrāfiju attīstīšanā jaunais autors gan nekādu romantiku nesaskatot: “Kādreiz pats attīstīju vannasistabā. Ir forši, protams, ja ir laiks iziet cauri visam procesam, tomēr es tam tādu nozīmi nepiešķiru. Uzskatu, ka mūsdienās digitālās tehnoloģijas ir attīstījušās un tas vairāk ir gaumes jautājums.” Man tomēr šķiet svarīgi pakavēties pie fotogrāfiju kompozīciju vizuālā risinājuma. Autors strādā krāsu fotogrāfijā, un, lai gan šajā sērijā krāsainība ir minimāla, tā tomēr darbojas kā nozīmīgs faktors. Smalki niansētā un klusinātā toņu gamma, kas raksturīga Latvijas dabai, īpaši ziemas mēnešos, tikai vietām pārtrūkst ar spilgtu akcentu – kādu “pārdod” uzrakstu. Pelēcīgi miglaina, dūmakaina ainava, kur priekšplānā mazi egļu pudurīši, līki koki, krūmāju zari, kas spraucas laukā no biezā sniega, pelēki bālās debesis, bet vidū uz neregulāriem dēļiem pienaglots uzraksts “pārdod zemi” – tā ir ainava no Teteles. Cita aina paveras Mārupē, kur bālajā debesu un sniega virsmas fonā aiz balta drāšu žoga kārtīgi sagrupējušās viegli bēšā tonī krāsotas jaunuzceltās privātmājas, bet galvenās lomas spēlētājs – izkārtne “pārdod” uz spilgti dzeltena laukuma – kautrīgi, tikko manāmi lūkojas pāri žoga malai. Katra no ainavām slēpj ne tikai apsnigušu pārdodamā īpašuma publisku sludinājumu, bet arī pašu tā īpašnieku. Kas ir šie cilvēki? Kāds ir viņu psiholoģiskais portrets? Iespējams, varētu pat izveidot visas valsts kopējo portretu, tomēr šajā kontekstā tas nevarētu būt nekas priecīgs, drīzāk jau pretēji. Ar dziļām rūpju grumbām pierē, kredītu parādos iegrimis, iespējams, bezdarbnieks? Iespējams, ka tomēr nē. Tas gan paliek katra skatītāja iztēles ziņā. Reinis Hofmanis šajās fotogrāfijas tikai fiksē esošo situāciju ainavā, un, pēc autora domām, “ir pamats domāt, ka arī Latvijā šis fenomens ainavā izzudīs un konkrētais darbs kalpos kā kultūrvēsturiska liecība”. Neviļus gribas atcerēties 20. gadsimta konceptuālistu Bernda un Hillas Beheru industriālo celtņu fotosērijas vai arī amerikāņu mākslinieka Eda Rašas benzīna uzpildes staciju sērijas, tikai Reiņa ainavās ne tik daudz saskatāms iepriekš minēto autoru bezkaislīgais seriālisms, bet vairāk meklētas tieši kompozīcijas estētiskās kvalitātes.

Saprotams, ainava ir viens no izplatītākajiem žanriem mākslā, tostarp fotogrāfijā, un līdz ar to atklāt kādu jaunu, neredzētu skatpunktu ir diezgan sarežģīti. Tomēr šī ir pirmā reize, kad Reinis Hofmanis tik tieši pievērsies šim žanram. Iepriekšējā izstādē “Modelis”1 un citās sērijās centrā ir cilvēki. Pirms nedaudz vairāk nekā gada jaunais mākslinieks prezentēja savu bakalaura darbu2 – fotogrāfiju sēriju “Modelis”, kas bija izstādīta Latvijas Mākslas akadēmijas jauno diplomandu darbu skatē “Kunstbar” (no 2009. gada 29. jūnija līdz 8. jūlijam) D.fab izstāžu telpās. Šogad ar šo pašu sēriju Reinis piedalās Singapūras starptautiskajā fotogrāfijas festivālā3, kas notiks vienlaikus ar personālizstādi Rīgā. Šī gada Singapūras festivāla tēma ir Human: Nature (“Cilvēks: daba”), kuras kontekstā lieliski ierakstās arī Reiņa Hofmaņa darbi. Šis festivāls ir viens no nozīmīgākajiem fotomākslas notikumiem savā reģionā, tādēļ šķiet vēl nozīmīgāk atzīmēt, ka kuratoru komanda izvēlējusies arī Reiņa darbus. Jaunā mākslinieka panākumi plašās mākslas skatēs redzami arī mums tuvāk sasniedzamajā Baltijas reģionā, proti, pirms personālizstādes “kim? / FK galerijā” Rīgā darbu sērija “Sale (Pārdod)” bija apskatāma Viļņā, 2. starptautiskajā fotomākslas festivālā In Focus 2010, izstādē Photosophy (no 2010. gada 19. augusta līdz 5. oktobrim)4. Reinis Hofmanis un Alnis Stakle 246 fotogrāfu konkurencē izvēlēti kā vienīgie no Latvijas. Savukārt no 2011. gada janvāra līdz aprīlim šī pati darbu sērija būs apskatāma 15. Tallinas grafikas triennālē, kur šī gada tēma ir For Love Not Money (“Mīlestības, nevis naudas dēļ”)5. Atliek vien apsveikt jauno autoru ar panākumiem un cerēt, ka starptautiskā atzinība ir tikai sākusies. Nākas arī secināt, ka acīmredzot autors ir sajutis kopējo laikmetīgās mākslas virzību – tiekšanos pēc “īstās realitātes”, kas ir nesamākslota un patiesa, atklājot estētiskas kvalitātes ikdienas dzīvē sastopamajos it kā ikdienišķajos skatos, cilvēkos, lietās, kas fotogrāfijās tiek pacelti pāri visam, liekot skatītājam padomāt par laiku un telpu, kurā dzīvojam un kuras daļa esam.  “kim? / FK galerija” atrodas Spīķeros, Maskavas ielā 12/1 Rīgā. Sekojiet aktualitātēm: www.fotokvartals.lv, www.twitter.com/ fotokvartals un www.kim.lv. Par Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju sēriju “Modelis” sk.: Rudovska, M. Reinis Hofmanis. Starp dokumentālu un inscenētu kadru. Foto Kvartāls, Nr. 6 (20), 2009, 6. – 15. lpp. 2 Reinis Hofmanis ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas bakalaura programmu un turpina studijas šīs pašas nodaļas maģistrantūras programmā. 3 Singapore International Photography Festival, mājaslapa internetā – http://sipf.sg/web/. 4 International Art Photography Festival IN FOCUS 2010, mājaslapa internetā – http://kulturosmeniu.lt/en/in-focus/ in-focus-2010/. 5 15th Tallinn Print Triennial, mājaslapa internetā – http://www. triennial.ee/en/. 1


Reinis Hofmanis. Medemciems. 2010. No sērijas “Sale (Pārdod)”.

Reinis Hofmanis. Mārupe. 2010. No sērijas “Sale (Pārdod)”.

Reinis Hofmanis. Tetele. 2010. No sērijas “Sale (Pārdod)”.


Krape, ķīselis un fotožurnālistika Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja

44

Latvijas Fotogrāfijas muzejā no 2010. gada 7. līdz 31. oktobrim būs aplūkojama Aivara Liepiņa fotogrāfiju izstāde “Krape. 2008.05.23.”. Izstādes darbi tapuši 2008. gada 23. maijā akcijas “Viena diena Ogrē” ietvaros. Aivars Liepiņš fiksējis Krapes iedzīvotāju ikdienas gaitas divdesmit četru stundu laikā. Fotogrāfijās redzama Vilma Leimane, kas sociālās mājas pagalmā skalda malku, jogurta “Jogijs” ražotne, gateris, kur pārsvarā strādā sievietes, Jāņa Rancāna zemnieku saimniecība, vietējais veikals un daudzas citas Krapes pagasta vietas un notikumi. Akciju organizēja Ogres Vēstures un mākslas muzejs, Ogres rajona pašvaldības un fotoklubs “Ogre”, tajā piedalījās apmēram sešdesmit fotogrāfu. Līdzīgi kā akcijā “Viena diena Latvijā”, arī šī notikuma rīkotāji pie sava projekta atgriezās pēc divdesmit gadiem – arī ogrēnieši pirmo akciju bija sarīkojuši 1988. gada 23. maijā, un toreiz tajā piedalījās četrdesmit trīs fotogrāfi. Fotožurnālists Aivars Liepiņš pirms divdesmit gadiem fotografēja Ikšķilē, un, kā pats atzīst, tad tas bijis vēsturiski nozīmīgs, bet sociāli visnotaļ panīcis kakts. Aivars atceras, ka 2008. gadā viņam bijis vienalga, kurp doties, tāpēc arī piekritis iemūžināt vienu dienu Krapes pagastā, lai arī līdz tam pat nezinājis par tādas vietas esamību. Viņš piebilst, ka nozīmīga bijusi Arvja Voicehovska – Krapes entuziasta un Ogres fotokluba biedra – palīdzība, jo viņš sastādījis objektu un vietu sarakstu, kurus vērts apmeklēt. Fotogrāfs atceras, ka tajā dienā fotografēšana gājusi no rokas. Laikam bija saslēgušies pareizie bioritmi un mēness fāzes, kad smadzenes, rokas un kamera darbojas vienā ritmā un tu jūti, ka bilde ir iznākusi. Noteikts daudzums fotomateriāla bija jāatdod akcijas rīkotājiem, un, izvērtējot safotografēto, autoram radusies doma, ka būtu tikai jauki dalīties savā priekā un parādīt bildes arī Krapes iedzīvotājiem. Autors atzīstas, ka piedzīvojis daudz mīļu un nostalģisku brīžu. Mazajā pagasta skolas ēdnīcā pasniegtais ķīselis atgādinājis par viņa paša skolas gaitām, jo tieši tādu pašu ķīseli viņš ēdis savā pamatskolā Kundziņsalā. Tā arī radās doma par izstādi, kura vispirms tika eksponēta Krapes pagastmājā. Aivars Liepiņš stāsta, ka akcijās piedalās labprāt, jo tās ir īsas, koncentrētas un dod iespēju mobilizēties citādam darbam, nekā tas ir ikdienā, strādājot presē. Aivaram Liepiņam bijušas vairākas personālizstādes: “Tālie Ziemeļi. Diksona”(1989), “Latvijas atmodas retrospektīva. Siksala”(1993) Dānijā, viņš piedalījies daudzās grupu izstādēs ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, Šveicē, Nīderlandē, Kanādā, Polijā, Igaunijā,

Lietuvā, Lielbritānijā. Vairākkārt atzīts par labāko preses fotogrāfu Latvijā. 1992. gadā nominēts Fox Talbot balvai Lielbritānijā. Bijis daudzu oficiālu pasākumu un oficiālu valsts vizīšu akreditētais un oficiālais fotogrāfs. Paralēli darbam presē veidojis arī personīgos fotoprojektus, viņš ir fotoalbuma “Daugavpils” autors, kā arī daudzu albumu un ilustrētu izdevumu līdzautors. Vistuvākā autoram ir sociālā fotogrāfija, subjektīvais fotodokuments. Aivars Liepiņš sācis pasniedzēja darbu “Fotoakadēmijā”, Komunikāciju akadēmijā, Latvijas Kultūras koledžā, Biznesa augstskolā “Turība”. Maira Dudareva: Vai vari pastāstīt, kā sāki savas preses fotogrāfa gaitas? Aivars Liepiņš: Esmu nonācis pie atziņas, ka ir būtiski, kur esi dzimis kā fotogrāfs – aģentūrā, laikrakstā, žurnālā –, jo šī pieredze veido fotogrāfa rokrakstu, vizuālo domāšanu. Fotožurnālistam ir svarīga arī dzīves pieredze, jo fotogrāfija rodas galvā. Šobrīd var iegādāties fantastiskas tehnoloģijas un var šķist, ka nevar neiznākt, tomēr digitālās lietas jātur ļoti stingri un jāvalda pār tām, nevis otrādi. Savas fotogrāfa gaitas sāku laikrakstā “Pionieris”, tad drīz vien tiku uzaicināts strādāt žurnālā “Draugs”. Esmu strādājis avīzē, žurnālā, aģentūrā. Sevi uzskatu par fotožurnālistu, jo tāda ir mana vizuālā uztvere, domāšana, lai arī pēc amata apraksta esmu fotoreportieris. Žurnālistikas studijas izvēlējos absolūti romantisku iemeslu dēļ. Viens no iemesliem ir ceļošana, jo man ļoti patīk ceļot, kā arī iespēja daudzus notikumus redzēt klātienē. Savas gaitas žurnālistikā sāku ar rakstīšanu, un pirmā publikācija bija 1973. gadā. Par nopietnu fotografēšanas sākšanu varētu uzskatīt studiju laiku, kad bija jākārto ieskaite fotografēšanā. Lai ieskaiti nokārtotu, bija jāzina jau kaut kas vairāk, un tāpēc devos pie kundziņsalieša Gunāra Stroda. Viņš ierādīja kopēšanas pamatus. Tad arī uzkopēju pirmās fotogrāfijas un gāju uz fotoklubu “Gamma”, kas atradās Skolotāju namā. Piedalījos kluba atskaites izstādē un saņēmu otrās pakāpes diplomu. Gada laikā biju izaudzis no dažām bildēm līdz otrās pakāpes diplomam. Sapratu, ka man vairs nav interesanti. Gribējās kaut ko jaunu, kur jāpārvar grūtības. Vismazāk mani interesē atražošana, savu panākumu tiražēšana. M.D.: Vai tagad presē tomēr nenotiek atražošana? Vai ir pietiekami daudz iespēju izpausties un piedāvāt savas idejas? A.L.: Protams, ka notiek arī atražošana. Tāds ir pasūtījums. Tomēr, lai varētu virzīties uz priekšu, gluži kā sportistam jānofiksē savu spēju robežas. Svarīgi zināt, kur ir tā tava latiņa, lai varētu kaut pa centimetram spiest to

līmeni augstāk. Robežas vajag noteikt priekš sevis, un nav svarīgi, ko saka citi. Es ļoti cenšos sekot līdzi tam, kas notiek preses fotogrāfijā pasaulē, kādas ir tendences, mode. Tas viss mainās. Perpiņanā Francijā katru gadu notiek festivāls, veltīts preses fotogrāfijai. Tur var redzēt bildes, kas ir izcilas, bet tās nekur nav nodrukātas, jo nav bijušas pieprasītas. Arvien vairāk tiek runāts par to, ka labai fotožurnālistikai nav pieprasījuma, jo tā ir ļoti dārga. Bieži ir tā, ka kādam nopietnam projektam nevar atrast naudu, bet par vienas zvaigznes bēbīša fotogrāfiju tiek izdoti miljoni. Šī sajēga par fotožurnālistiku un labu presi ir mainījusies. Tā paliek dzeltenāka, un to nosaka pieprasījums. Nav jau tā, ka fotogrāfi tik ļoti alktu tādas lietas fotografēt, bet to nosaka tirgus. Tas notiek pasaulē, un tas notiek arī Latvijā. Tāpēc, ja man nav interesanti un nenotiek izaugsme, tad eju prom. M.D.: Tomēr tas ir tavs darbs, kas tev patiesi patīk, un tu nevari tā vienkārši aiziet. A.L.: Manā apziņā vienmēr ir kaut kāds līmenis, zem kura neesmu gatavs nolaisties. Es varu variēt, jo tā jau nav, ka nav uz kurieni aiziet. Vienu brīdi es ļoti aktīvi fotografēju arhitektūru un daudzi cienījami arhitekti manu darbu novērtēja atzinīgi, un tas nebūt nebija preses vajadzībām. Tas bija tāpēc, lai nesāktos atražošana. Kādu laiku ļoti enerģiski bildēju visu, kas saistīts ar kultūru. Tagad esmu pievērsies sporta fotografēšanai. M.D.: Kā mainījies preses fotogrāfa darbs laika gaitā? A.L.: Mainījies ir ļoti daudz kas – izdevumi, struktūra, mediju vizuālā kultūra. Veidojas milzīga attēlu masa, kuri ir attēli vispār, savukārt fotožurnālistika, manuprāt, kļūst elitāra. Kvalitāte, ko var iegūt, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, ir fantastiska. Ļoti izteikti ir mainījies darba temps, un to labi var redzēt sporta olimpiādēs. Pekinā katram fotogrāfam vidēji bija divas kameras ar aprīkojumu. Aģentūras fotogrāfs fotografēja, bet asistents paņēma karti un devās bildes apstrādāt un izsūtīt pa pasauli. Vankūverā, Ziemas olimpiskajās spēlēs, katram bija trīs kameras, un tas nav saistīts ar to, ka visi kļuvuši bagātāki. Fotogrāfs jau fotografēšanas procesā bildes sūtīja uz aģentūras serveri. Kad es nosūtīju materiālu uz Diena.lv, aģentūru bildes jau bija saliktas preses izdevumos. Temps ir pilnīgi nenormāls. Domāju, ka nākamajā olimpiādē jau būs citi izgudrojumi un tas notiks vēl ātrāk. Tas, protams, ir unikāli. Es lepojos ar to, ka esmu attīstījis filmiņas un piedzīvojis šīs izmaiņas pats. Nevar taču žēloties par to, ka no melnbaltā procesa pārgājām uz krāsaino un tagad uz digitālo procesu. Galvenais paspēt turēties līdzi un nepazaudēt reālo saikni. 


Aivars Liepiņš. No kolekcijas “Krape. 2008.05.23.”. 2008.23.05. plkst. 09.01. SIA “Gosupi” jogurta “Jogijs” ražotne. Tas, šķiet, ir nozīmīgākais bizness šajā pagastā. Notiek gan viss šeit tā vienkārši. Pasmeļ no tovera jogurtu, ielej krūzē, no krūzes – pudelēs. Visu ar rokām. Mierīgi un akurāti. Ar rokām paņem korķīti, pudelīti aizskrūvē, etiķeti uzlīmē. Tā tas darbs notiek. Jogurtu “Jogijs” ir tik daudz, un tie ir tik dažādi, ka nav jēgas tos modernos robotus darbināt. Tie šā vai tā vēlāk jāmazgā, jāsterilizē. Partijas produktam nelielas. Ražošana rit pilnā sparā un ar prieku. Un nekādas greizsirdības par to, ka jogurtu “Jogijs” valstī zina labāk par Krapes pagastu.

Aivars Liepiņš. No kolekcijas “Krape. 2008.05.23.”. 2008.05.23. plkst. 12.53. Margrieta Liepiņa gatavo pusdienas sev un brālim.

45


Arhīva anatomija Alnis Stakle un Jekaterina Marinska Latvijas Fotogrāfijas muzejā no 2010. gada 4. novembra līdz 5. decembrim notiks izstāde “Arhīva anatomija”. Jebkuram arhīvam piemīt atmiņas aizvietotāja funkcija, nešķirojot, vai arhīvs ir nacionālas nozīmes kultūrvēsturisku pieminekļu glabātuve, policijas datubāze vai vienkārši ģimenes albums. Arhīvu veidošana ir pamatā jebkuram sabiedrības modelim, lai saglabātu un/vai radītu identitāti un piederību kādai reālai vai izdomātai vērtību konstrukcijai. Izstādes kontekstā autorus interesē ģimenes fotogrāfijas fenomens un tās arhetipiskā būtība, kas veicina skatītājā piederības izjūtas un emocionālās saiknes veidošanos pat ar vēsturiski nezināmu vēstījumu nesošām un svešām ģimenes arhīva fotogrāfijām. Izstādes darbu pamatā ir fotogrāfijas, autoru atrastas pamestās dzīvojamās mājās, padomju laika

kara bāzēs un industriālās teritorijās. Veicot pētījumu un atlasot izstādē izmantojamos darbus, uzmanība tiek pievērsta fotogrāfijām, kas ir universālas savā vizuālajā estētikā un sižetiski var tikt iekļautas gandrīz jebkuras ģimenes albumā. Anatomijas jēdziens izstādes darbu kontekstā tiek interpretēts gandrīz burtiskā nozīmē. Anatomija vienmēr ir bijusi saistīta ar cilvēka ķermeņa uzbūves pētniecību. Izstādes “Arhīva anatomija” pamatā ir ģimenes foto­ grāfijas dekonstrukcija, izmantojot gan zīmējumus, gan īpaši izstādei radītas instalācijas. Ģimenes fotogrāfijas bieži vien iegūst savu vērtību, balstoties ne tikai konkrētu cilvēku attēlojumā, bet vairāk arhetipiskās attēlu konstrukcijās, kas vēsturiski ir ieguvušas ģimenes fotogrāfijai raksturīgo uzbūvi. Šajā kontekstā izstādi var salīdzināt ar savdabīgu “anatomijas

Alnis Stakle un Jekaterina Marinska. Atrasto fotogrāfiju un dokumentu šķirošanas un grupēšanas procesa dokumentācija. 2009. Radošais process darbā pie izstādes “Arhīva anatomija”.

teātri”, kurā tiek preparēta ģimenes fotogrāfija ar nolūku, lai skatītāji un paši autori izzinātu nozīmju konstrukciju veidošanās un piešķiršanas mehānismus, kas tiek apzināti un neapzināti pielietoti, atkodējot ģimenes fotogrāfijas vēstījumus un nozīmes. 


Alnis Stakle un Jekaterina Marinska. Fotogrāfijas uz palodzes pamestā mājā Daugavpilī. 2009. Radošā procesa dokumentācija, strādājot pie izstādes “Arhīva anatomija”.

47


Starptautiskais fotomākslas festivāls Kaunas Photo 2010 Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece Nav nekāds jaunums, ka Lietuvā fotogrāfija un fotomāksla tiek augstu vērtēta un atbalstīta. Notiek fotomākslas izstādes, festivāli, konkursi, tiek publicētas grāmatas, žurnāli, uzturētas specializētas fotogalerijas – turklāt ne tikai galvaspilsētā, bet arī citviet. Viens no šādiem centriem Lietuvā ir Kauņa – aktīvu izstāžu dzīvi tur nodrošina divas fotomākslas galerijas, kā arī ikgadējs starptautisks fotomākslas festivāls Kaunas Photo, kura organizētājs ir fotogrāfs un kurators Mindaugs Kavaļausks1. Šogad tas notika jau septīto reizi, no 3. septembra līdz 7. oktobrim. Laikā no 9. līdz 11. septembrim Kaunas Photo 2010 centrālie notikumi pulcēja starptautisku dalībnieku loku. Liela daļa festivāla izstāžu atvērtas vēl līdz oktobra vidum – aktuālā informācija festivāla mājaslapā internetā www.kaunasphoto.info.

48

Izstādes Fotomākslas festivāla Kaunas Photo 2010 galvenajā izstādē ar nosaukumu “Dueti un dueļi” kurators Mindaugs Kavaļausks izveidojis tematisku mūsdienu fotogrāfijas izlasi. Tās vadmotīvs aptver gan darbus, kurus radījuši autoru dueti, gan darbus, kuros aplūkotas ideju un priekšstatu pāru un pretstatu attiecības. Piemēram, Austrālijas fotogrāfs Ričards Simpkins izstādījis apjomīgu kolekciju ar fotogrāfijām “es un slavenība”. Savukārt holandiešu fotogrāfs Rauls Krāmers izveidojis diptihu sēriju, blakus novietojot fotogrāfijas no Gazas sektora un Izraēlas ar mērķi “atrast objektīvu veidu, kā vizualizēt konflikta būtību”. Vācu mākslinieki Jenss Zundheims un Bernhards Reiss jau kopš 2001. gada kopīgi veido projektu “Ceļotājs”. Tā būtība paredz attēla fiksēšanai izmantot publiski pieejamās web kameras – viens no autoriem pozē web kamerai, kamēr otrs pie datora saglabā šo attēlu. Katrā ziņā šis projekts aicina citādi palūkoties uz fotografēšanas procesu – ne vienmēr nepieciešams fotokameru turēt savās rokās, ja visa publiskā telpa ir pārpildīta ar stacionārām foto un videokamerām. Izstāde notiek Mikola Žilinska mākslas galerijā Kauņā no 9. septembra un vēl apskatāma līdz 17. oktobrim. Viena no festivāla Kaunas Photo veiksmēm ir prasme piesaistīt starptautiski pazīstamas autoritātes. Šogad zvaigznes statusā – Mārtins Pārs, fotoaģentūras Magnum fotogrāfs, fotogrāfiju kolekcionārs un kurators. Ļoti iespējams, ka festivāla starptautisko auditoriju piesaista arī iespēja neformālā gaisotnē iepazīties un patērzēt ar šāda mēroga slavenībām un mēģināt ieinteresēt par savu darbību. Mārtins Pārs ir šīgada Braitonas fotogrāfijas

biennāles galvenais kurators un labprāt iesaistās līdzīgos organizatoriskos projektos, tā ka “iepatikties Pāram” var būt visai saprātīgs fotogrāfa sapnis. Jo, kā liecina nesenie notikumi, ar to vien pietiek, lai autora reputācija no lokāla mēroga kurioza kļūtu par pasaulē atzītu, cienītu un pieprasītu mākslinieku. Tieši tā pagājušogad notika ar lietuviešu fotogrāfu Rimaldu Vikšraiti: Mārtins Pārs kā Arlas festivāla uzaicināts eksperts tieši Vikšraiti izvirzīja “Arlas atklājuma” balvai2, un kopš tā laika Vikšraitis un viņa fotogrāfijas tiek publicētas un izstādītas visur. Festivāla laikā tik atklāta Mārtina Pāra personālizstāde “Īsta pasaule” – Kauņas fotogalerijā (Kauno fotografijos galerija) tā apskatāma vēl līdz 15. oktobrim3. Vienlaikus Lietuvas Fotomākslinieku savienības Kauņas nodaļas izstāžu zālē eksponēta Rimalda Vikšraiša personālizstāde4. Festivāla laikā runāja, ka Mārtins Pārs kopā ar Rimaldu Vikšraiti pēc izstāžu atklāšanām devušies izbraukumā uz ciematu netālu no Lietuvas un Kaļiņingradas apgabala robežas, kurā fotografē Vikšraitis. Iespējams, Pārs tur uzņems kādu fotogrāfiju, un runāja arī, ka Pārs esot piekritis pozēt Vikšraitim kails. Jebkurā gadījumā, starptautiskā fotogrāfijas vidē šādas viegli sensacionālas ziņas izplatās zibenīgi un kārtējo reizi piesaistīs uzmanību Kauņas festivālam. Festivāla Kaunas Photo 2010 rīkotāja Mindauga Kavaļauska vadītajā fotogalerijā F Galerija no 8. septembra līdz 10. oktobrim skatāma Austrālijas fotogrāfa Glena Lokiča personālizstāde. Komunikācijas vēstures muzejā no 3. līdz 15. septembrim bija apskatāma britu fotogrāfa Džonatana Evansa izstāde “Divu kompānija” un jaunās lietuviešu fotogrāfes Vilmas Samulionītes izstāde Dublin 3337. Savukārt galerijā Meno Parkas – somu fotogrāfu Marjas Pirilas un Petri Nūtinena personālizstāde (no 3. septembra līdz 3. oktobrim). Festivāla programmā arī franču fotogrāfes Fransuāzas Bogijonas izstāde “Jaunu Izraēlas un Palestīnas sieviešu portreti” (MJ galerijā), ASV dzīvojoša lietuviešu fotogrāfa Dariusa Kuzmicka izstāde Camera Obscura: Savanoriai (izstāžu telpa pilsētvidē, K. Donelaičio g. 60), ārvalstu mākslinieku lekcijas u.c. notikumi. Paralēli izstādēm festivāla programmā iekļautas “Fotogrāfijas naktis” – tematiskas fotogrāfiju skates projekcijas formātā. Ņemot vērā, ka izstāžu transporta un eksponēšanas izmaksas ir lielas, projekcijas formāts ļauj iepazīties ar daudz plašāku darbu loku, lai arī neatsver skatītāja tikšanos ar fotodarba oriģinālu vai kvalitatīvu reprodukciju uz papīra. No 4. līdz 11. septembrim “Fotogrāfijas nakts” notika katru vakaru – gan pilsētvidē, gan

dažādās telpās (muzejā, viesnīcā, biznesa centrā). Viena no “Fotogrāfijas naktīm” 10. septembrī bija veltīta Lietuvas, Latvijas un Igaunijas fotogrāfijai, un pāris stundu laikā skatītāji varēja gūt priekšstatu par aktuāliem stilistiskiem virzieniem, estētiskām tendencēm un tematiskām interesēm visu triju Baltijas valstu fotomākslā. Konkurss Festivāla ietvaros notika starptautisks portfolio konkurss Kaunas Photo Star, kura galvenā balva – fotogrāfa personālizstāde (ieskaitot darbu transportēšanu, mākslinieka uzturēšanos, ekspozīcijas iekārtošanu) tikko renovētajā Kauņas fotogalerijā 2011. gada festivāla laikā. Konkurss veidots līdzīgi kā citviet pasaulē starptautiskos fotogrāfijas festivālos – potenciālie dalībnieki tika aicināti iesūtīt savus portfolio, festivāla laikā ekspertu žūrija tiekas ar fotogrāfiem un iepazīstas ar vizuālo materiālu, un izvērtē redzēto. Tā sauktā “portfolio skate” nodrošina efektīvu un lietišķu komunikāciju starp fotogrāfiem un visiem tiem, kuri nodarbojas ar viņu darba popularizēšanu, kolekcionēšanu un arī pārdošanu. Viņu vidū – institūciju (muzeju, galeriju, aģentūru, augstskolu u.c.) pārstāvji, preses izdevumu redaktori, nevalstisko organizāciju (fotogrāfijas festivālu, fotogrāfu apvienību u.c.) vadītāji un neatkarīgie kuratori. Dažās minūtēs fotogrāfam ir visas iespējas demonstrēt savu darbu izlasi, īsi iepazīstināt ar sevi un atstāt labu iespaidu, savukārt klausītājam – ievērot, pamanīt perspektīvu autoru, novērtēt ieguldīto darbu un autora interešu specifiku. Veiksmes gadījumā seko uzaicinājums fotogrāfam piedalīties kādā festivālā, grupas izstādē vai sarīkot personālizstādi, publicēt savus darbus, vadīt kādu meistardarbnīcu u.tml. Savukārt katrs nākamais festivāls, starptautiska publikācija vai grupas izstāde ir kārtējā iespēja atgādināt par sevi un saņemt jaunus ielūgumus darboties savā profesijā – papildināt savu radošo biogrāfiju un veidot karjeru. Īsāk sakot, portfolio skate uzskatāma par koncentrētu darba interviju. Diemžēl jāatzīst, ka daudzi no vairāk nekā divdesmit fotogrāfiem, ar kuriem iepazinos intensīvā darba sesijā Kaunas Photo Star laikā, nebija pienācīgi sagatavojušies portfolio skates formātam. Ņemot vērā, ka sarunas laiks šādās skatēs nepārsniedz pāris minūtes, iespējams iepriekš labi sagatavoties savam miniatūrajam priekšnesumam, iekļaujot tajā atbildes uz pašsaprotamiem jautājumiem (biogrāfiska informācija, izglītība, nodarbošanās, koncentrētas ziņas par izvēlēto fotogrāfiju sēriju, ieskaitot tās


nosaukumu, tapšanas laiku, māksliniecisko ieceri un izpildījumu). Šogad Kaunas Photo Star fotogrāfu portfolio izvērtēja festivāla rīkotāja ielūgta starptautiska ekspertu grupa. Tās sastāvā: Mindaugs Kavaļausks (Lietuva), Kaunas Photo festivāla direktors un fotogalerijas F Galerija kurators; Ahto Kulvets (Igaunija), fotomākslas žurnāla Cheese redaktors; Alise Tīfentāle (Latvija), fotomākslas žurnāla “Foto Kvartāls” redaktore un fotogalerijas “kim? / FK galerija” kuratore; Reta Pulka-Pjatkovska (Igaunija), Tartu Mākslas muzeja izstāžu zāles vadītāja; Jonas Staselis (Lietuva), Lietuvas Fotomākslinieku savienības vadītājs; Vilija Ulinskīte-Balžiene (Lietuva), Šauļu Fotogrāfijas muzeja direktore; Regīna Ancenbergere (Austrija), fotogalerijas Anzenberger Gallery un fotoaģentūras Anzenberger Agency īpašniece un vadītāja; Luīze Klementsa (Lielbritānija), fotogrāfijas un kino festivāla Format Festival direktore; Irina Čmireva (Krievija), Krievijas Mākslas akadēmijas pētniece, izstāžu kuratore un mākslas kritiķe; Morics Noimillers (Spānija), neatkarīgais kurators; Gintars Česonis (Lietuva), Lietuvas Fotomākslinieku savienības Kauņas nodaļas vadītājs, Kauņas fotogalerijas direktors; Ieva Meilute-Svinkūniene (Lietuva), Lietuvas Fotomākslinieku savienības kuratore; Horsts Klovers (Vācija), neatkarīgais kurators un žurnālists; Katažina Majaka (Polija), fotomākslas žurnāla Kwartalnik Fotografia redkolēģijas pārstāve; Malkolms Diksons (Skotija), fotogalerijas Street Level Photoworks direktors. Fotogrāfi, kuri iepazīstināja ar sevi šajā portfolio skatē, pārstāvēja divdesmit valstis no pieciem kontinentiem. Autori bija atbraukuši gan no visas Eiropas, gan pat no Brazīlijas, un šis fakts liecina par festivāla starptautisko reputāciju. Konkursa dalībnieki lielākoties pārstāv jaunāko paaudzi, taču netrūka arī jau zināmu popularitāti iekarojušu autoru, kā arī cienījama vecuma meistaru. Pēc demokrātiskas balsu skaitīšanas kā Kaunas Photo Star līderis izvirzījās Francijā dzīvojošs itāļu fotogrāfs Ēriks Lusito (Lusito, 1976), un viņa personālizstāde 2011. gadā būs skatāma Kauņas fotogalerijā. Fotogrāfs sešu gadu laikā metodiski strādājis pie nopietna un vērienīga projekta “Pēc mūra krišanas: Padomju impērijas pēdas”. Prestižā britu izdevniecība Dewi Lewis 2009. gadā publicējusi Lusito fotoalbumu ar tādu pašu nosaukumu, atzīmējot Berlīnes mūra krišanas divdesmito gadadienu. Lusito fotografējis pamestās padomju militārās bāzes kādreizējās PSRS robežteritorijā: Vācijā, Čehijā, Slovākijā, Polijā, Ungārijā, Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, Somijā, Krievijā, Kazahstānā, Kirgizstānā un Mongolijā. Projekta vēriens un vēsturiskā nozīmība neapšaubāmi izcēlās uz pārējo konkursa dalībnieku fona. Ar Ērika Lusito darbu var iepazīties mājaslapā internetā www.ericlusito.com.

Ēriks Lusito (Francija). MiG-21. Mongolija, 2008. Šī padomju kara aviācijas bāze uzbūvēta 1970. gados ar vairāk nekā trīs kilometrus garu skrejceļu. Tā tika uzskatīta par atbalsta punktu konflikta ar Ķīnu gadījumā. Visas karaspēka vienības, kuras bija izvietotas netālu no Padomju bloka valstu robežām, tika uzturētas pēc maksimālas programmas un augstākajā gatavības pakāpē, lai dotos uzbrukumā jebkurā brīdī.

Jāatzīmē arī Latvijas fotogrāfa veiksme Kaunas Photo Star konkursā – fotogrāfs Romāns Drics (1986) guva žūrijas nedalītas simpātijas par melnbalto fotogrāfiju sēriju Auftakt un saņēma Igaunijas fotožurnāla Cheese speciālbalvu. Savukārt žurnāla “Foto Kvartāls” speciālbalvu ieguva baltkrievu fotogrāfs Andrejs Lenkevičs (1981) par dokumentālu fotogrāfiju sēriju “Pagānisms”, kas veltīta senajām tradīcijām Baltkrievijas laukos. Nākamajā “Foto Kvartālā” – Andreja Lenkeviča fotogrāfijas un plašāka iepazīšanās ar fotogrāfu.  Sekojiet līdzi aktuālajai informācijai par 2011. gada festivālu Kaunas Photo un konkursu Kaunas Photo Star mājaslapā internetā www.kaunasphoto.info. Intervija ar Mindaugu Kavaļausku un viņa fotogrāfijas sk.: Teivāne, K. Kauņas fotodzīves organizētājs Mindaugs Kavaļausks. Foto Kvartāls, Nr. 4(24), 2010, 40. – 45. lpp. 2 Slava, L. Tikšanās, pārsteigumi un atklājumi Arlā. Foto Kvartāls, Nr. 5(19), 2009, 60. –67. lpp. 3 Galerijas adrese un darbalaiks galerijas mājaslapā internetā www.kaunasgallery.lt. 4 Izstāžu zāles adrese un darbalaiks mājaslapā internetā www.laskaunas.lt. 1

Romāns Drics (Latvija). Bez nosaukuma. No sērijas Auftakt. 2009. 49


Fotogrāfu salidojums Ventspilī – ArtCamp 2010 Mārtiņš Vanags, fotokluba “Siena” vadītājs

50

Ja man uzdotu jautājumu, kas notiek Latvijas fotogrāfijas lauciņā, es pāris minūtes klusētu. Notikumu ir daudz – personālizstādes, lekcijas, meistarklases, kursi, semināri, konkursi, akcijas, jaunu apvienību veidošanās un vienkārši pasēdēšanas pie ugunskura ar fotokameru kaklā. Bet kāds ir Latvijas fotogrāfijas virziens, mērķis un, galu galā, būtība? 2010. gada sākumā, kopā sanākot vairāku Latvijas aktīvo fotosavienību pārstāvjiem, dzima ideja par kopēju Latvijas foto brīdi, vēlāk sauktu par festivālu, nometni, konferenci vai radošo darbnīcu, kas vienotu visus Latvijas fotomeistarus un mācekļus ar kopīgu domu par Latvijas fotogrāfiju. Idejas līmenī šis pasākums veidojās organizatoru iztēlē un skicēs, līdz vasaras sākumā kļuva skaidrs, ka tam jānotiek. Lai saprastu, kas notiek Latvijas fotogrāfijā un uz kurieni tā virzās (ja virzās), nepietiek ar interneta plašumu izpēti, nepietiek ar izstāžu apmeklēšanu un draugu apskāvieniem, ir jāredz visa fotogrāfu suga kopumā, klātienē. Ir jāsajūt tas pulss, ko spēj radīt vienkopus sanākuši, vienas idejas vadīti vai vienas intereses aizrauti entuziasti, profesionāļi un meistari. Ir jāsajūt enerģija, kādu spēj radīt tikai vienuviet saplūdušu vizuālās mākslas cienītāju prāti. Ar šādu domu apziņas stūrīšos tapa ArtCamp 2010 fotofestivāls. Pēc neskaitāmām dienām un nedēļām, pavadītām pie skicēm, dizaina konceptiem, ideju uzmetumiem, 12. augusta pēcpusdienā Ventspilī sākās drudžaina darbība, iekārtojot pasākuma norises vietu līdz šim lielākajam Latvijas fotogrāfu saietam. Vietas divsimt piecdesmit fotogrāfiem, piecas teltis lekcijām un meistarklasēm, piecas Ventspils Augstskolas auditorijas, vairākas ēdināšanas iestādes. 13. augusta rītā sāk ierasties fotogrāfi. Viens no pirmajiem, jau iepriekšējā vakarā, ierodas viesis no Sanktpēterburgas – Krievijas dokumentālās fotogrāfijas flagmanis Anatolijs Maļcevs. Jau naktī aizsāktās sarunas

par fotogrāfiju neizsīkstoši turpinās līdz pat svētdienas vēlai pēcpusdienai. 13. augusta rīts sākas ar drudžainu rīta rosmi, fotogrāfu plūsma pieaug, visi steidz atrast sev vietu, tiek diskutēts par pirmo lekciju saturu, godbijībā uzlūkoti pazīstamākie fotogrāfi, apkampti paziņas un draugi. Lielais bišu strops ar zīmīgi melnajām fotosomām, mirdzošiem objektīviem un nepārprotamām darbībām pamazām sāk sanēt. Pasākuma laikā iespējams noklausīties vairāk nekā trīsdesmit lekciju, piedalīties meistarklasēs, treniņos vai vienkārši diskutēt par daiļradi, piedalīties praktiskās fotosesijās, klausīties, mācīties, mācīt citus. Sākotnēji šķita neiespējami aptvert visu interesanto fotogrāfijā un salikt to trīs dienu pasākumā. Tomēr, sākoties lekcijām, katrs pasniedzējs, katrs meistars ierauj klausītājus savas daiļrades, savu pārliecību un degsmes virpulī. Gunārs Binde, liekas, atguvis otru jaunību, darbojoties melnbaltās fotogrāfijas laboratorijā. Nikolajs Trifonovs-Bogdanovs pārsteidz ar telpiskās stereofotogrāfijas piemēriem. Valts Kleins aizrauj fotogrāfus ar savu mīlestību pret fotogrāfiju. Gundega Deģe ierauj klausītājus savu darbu tapšanas aizkulisēs, skaidrojot emocionālo un reizēm dramatisko lādiņu, kas nereti pavada viņas darbus. Sestdiena sākas piecos no rīta ar radošām fotosesijām jūras krastā. Armands Grundmanis sāk rītu ar kailfoto meistarklasi. ArtCamp projekta vadītājs Nikolajs Šelušenkovs ar izturīgākajiem fotogrāfiem dodas Ventspils kāpās sagaidīt sauli. Dainis Matisons abstrakcijas meklējumos aizved apziņas tālākajos nostūros, klausītājiem tiek piedāvāta teorētiskā daļa un praktisks abstrakcijas plenērs. Dmitrijs Bulkins un Romans Drits, ievērību ieguvuši ar emocionāliem un dokumentāliem realitātes atspoguļojumiem, dalās pieredzē un savā fotogrāfiskajā redzējumā. Citā teltī tikmēr top klusās dabas kompozīcijas. Ilona Pulkstene

un Krišjānis Šmits piedāvā aktīvu un praktisku darbību inscenētās fotogrāfijas laukā. Svētdienas rītā vēl pēdējās lekcijas. Trīs dienas aizsteidzas vēja spārniem. Nogurums, milzum daudz dzirdētā un redzētā, pazīstamo fotogrāfu rokasspiedieni, azotē nupat izdrukātās fotogrāfijas, draugu čalas apkārt. Ikviens svētdienas pēcpusdienā jūtas piepildīts un noguris. Viena no visbiežāk izskanējušām tēzēm skāra fotogrāfa atbildību pret skatītāju un pret fotogrāfiju. Vairāki lektori šo jautājumu apskatīja no dažādiem aspektiem, no saturiskās informācijas atbildības, no mākslinieciskās vērtības puses, no fotogrāfa pienesuma mākslas nozarei kopumā. Fotogrāfs, izmantojot viņam pieejamos tehniskos līdzekļus, rada darbus, dokumentālus vai mākslinieciskus, un rāda šos darbus sabiedrībai, skatītājam, kurš ne vienmēr ir sagatavots. ArtCamp 2010 Ventspilī pulcēja kopumā divsimt septiņdesmit fotogrāfus, no tiem trīsdesmit trīs lektorus un astoņpadsmit organizatorus. Trīs dienās notika vairāk nekā trīsdesmit lekciju un meistarklašu, uzņemti vairāk nekā desmit tūkstoši fotogrāfiju. Ja man uzdotu jautājumu, kas notiek Latvijas fotogrāfijas lauciņā, es pāris minūtes klusētu. Es atcerētos šīs vasaras notikumus, līdz šim lielāko fotopasākumu Latvijā, viesus no Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas. Atcerētos lieliskās tikšanās ar kolēģiem, par kuru darbību nereti gadās dzirdēt tikai interneta sarakstē vai apmeklējot izstādes atklāšanu. Atcerētos jauno fotogrāfu reizēm naivos jautājumus un pasmaidītu, atceroties sevi ar tādiem pašiem jautājumiem kaut kad senā pagātnē. Atcerētos vecmeistaru degsmi, ceļoties agrās rīta stundās, lai tūkstošo reizi fotografētu modeles rīta gaismā. Es nespētu atbildēt uz šo jautājumu, bet man būtu ko pastāstīt. Latvijas fotogrāfija ir dzīva.  ArtCamp 2010 dalībnieki. Foto: Krišjānis Šmits.


Radošā grupa “Orbīta”. “Komentāri” “kim? / FK galerijā” no 2010. gada 7. līdz 29. augustam Anda Boluža, mākslas zinātniece, Latvijas Fotogrāfijas muzeja speciāliste Man patīk radošās grupas “Orbīta” darbi – CD formātā izdotais dzejas almanahs, Vladimira Leibgama brīnišķīgi noformētās grāmatas un citas norises –, tomēr izstāde “Komentāri”, ko veidojis grupas dalībnieks Vladimirs Svetlovs, šoreiz mani līdz galam nepārliecina. Tās nosaukums “Komentāri” man šķiet maldinošs, jo, piemēram, Annas Volkovas sagatavotie paraksti saviem darbiem nevis pierāda komentāra lietderību, bet norāda uz tā iespējamo absurdu, ja tiek ņemts vērā tradicionālais priekšstats par komentāru kā tekstu, kurš paskaidro autora ieceri. Mākslas darba interpretācijas problemātika tiek aizskarta, tomēr izstādē trūkst tās izvērsuma un teorētiskas analīzes. Es šo ekspozīciju uztveru kā mazu skicīti, kas parāda piecu autoru radošu vingrināšanos, vizuālu risinājumu sasaistot ar tekstu, un vienlaikus kā laisku dumpošanos, jaucot pēdas tiem, kas uzticas komentāriem kā ceļvežiem, tādējādi izaicinot arī viegli samulsināmo Rīgas fotogrāfu pulciņu. Arnis Balčus, fotogrāfs, fotogrāfijas pētnieks Radošā apvienība “Orbīta“ asociējas ar dzejniekiem un rakstniekiem, bet izrādās, ka apvienības rindās ir arī gana daudz fotogrāfu vai vismaz literātu, kas labprāt arī fotografē. Romāns Korovins, Vladimirs Leibgams, Anna Volkova, Aleksandrs Zapoļs un Jeļena Glazova – viņus visus kopīgā izstādē “Komentāri“ bija sapulcinājis cits fotogrāfs – Vladimirs Svetlovs. Kādi ir mani iespaidi? Visspilgtāk atmiņā palikuši trīs autori. Pirmais ir Romāns Korovins. Iepriekš viņa darbos man traucēja pārāk lielā samākslotība ar lētiem trikiem, bet šoreiz viņa rotaļas ar objektiem un tekstiem likās gaumīgas, vienkāršas un asprātīgas. Iespējams, par labu nāca konteksts un vieta – visu autoru izstādē redzamie darbi kaut kādā mērā spēlējas ar tekstu. Otrs darbs, kas mani uzrunāja, bija Aleksandra Zapoļa “Rīga/Maskava“. Tā ir viena lielizmēra fotogrāfija ar veselu virkni privātu momentuzņēmumu, kas izkāroti uz grīdas. Varētu likties – kas tur īpašs, tomēr šajā attēlu puzlē, kuras centrā ir kāda jauna meitene, ir kaut kas poētiski suģestējošs, kas liek uzkavēties pie šī darba, pētīt fotogrāfijas un sajūtu līmenī izjust zināmas kopsakarības ar paša dzīves pieredzi. Visbeidzot – Vladimira Leibgama darbs “Kas noticis“, kas ironizē par bojeviku vienveidību. Tie ir vairāki grāvējfilmu stopkadru pārfotografējumi. Kadros

redzami latviešu un krievu subtitri, kas vēsta, ka konkrētajā brīdi kāds no filmas varoņiem ir izkliedzis filmās tik nodrāzto “kas noticis?“. Kopumā varētu teikt, ka šī izstāde ir kā vairāki galvenokārt ironiski komentāri par cilvēku dezorientāciju mūsdienu sabiedrībā. Raimo Lielbriedis, fotogrāfs, pedagogs Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā Ja izstādi vajadzētu raksturot vienā teikumā, tad būtu jāsaka: prognozes piepildījās! Skatītāja uzmanībai piedāvātie darbi pilnībā pierakstāmi tā sauktās laikmetīgās fotogrāfijas teritorijai, kurā ļoti bieži svarīgs ir it viss, izņemot pašu fotogrāfisko attēlu. Fakts, ka mūsdienu fotogrāfijām ir nepieciešama “lietošanas instrukcija”, vairs nav nekas neparasts. Daudzu mūsdienu autoru viedoklis tādējādi vēsta fotogrāfijas kā suverēna medija beigu sākumu. Tomēr izstāde kopumā atstāj diezgan optimistisku iespaidu, neskatoties uz manu diezgan klajo antiinteresi par mūsdienu foto­ grāfijas jaunumiem un procesiem. Tas tāpēc, ka autori, sevišķi Romāns Korovins, ir parādījuši noturīgu asprātību. Darbi nav vienīgi veikli aprakstītas nejaušības. Teksta nozīmes manifests ir izrādījies patiess. Uzkrītoša šķiet Romāna Korovina darbu dominēšana grupas izstādē. Lai arī prognozējami, tomēr skatāmi! Lietojot sev jau ierastu izstādes iekārtojuma veidu un aizpildot ievērojamu galerijas sienu laukumu, autors rāda stabilu pārākumu, ar kuru TV ekrāna reprodukcijas nespēj konkurēt. Mazliet traucējoša šķiet darbu izskata pamanāmā atkarība no attēlu izgatavotāja vai datorprogrammas, tomēr mūsdienās arī tas ir ierasts – fotogrāfija ir kļuvusi automātiska. Laima Slava, mākslas zinātniece, izdevniecības “Neputns” galvenā redaktore “Orbītas” loka fotogrāfijas šajā izstādē piesaista ar vēlēšanos parādīt, ka šajā pasaulē „var arī tā!”, var ieraudzīt jocīgo vai ievērības cienīgo ikdienišķajā un nesaspringt. Iztikt bez rūpju rievas pierē, kaut rūpju apkārt gana. Bez īpašām pretenzijām uz īpašu estētiku, kaut viņu valoda jau sen pati par sevi ir noteikts estētisks zīmols. Vārdu sakot – iet savās gaitās, viegli uzsvilpojot (podsvistivaja), lai prāts priecīgāks pašam un citiem... Jānis Taurens, filosofs, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Vasīlija draugs aizraujas ar valodas filosofiju. Reiz viņš pat mēģināja uzrakstīt plašu apcerējumu par nozīmes jēdzienu. Nākamajā dienā pēc kopīgā “FK galerijas“ apmeklējuma Vasīlijs savā e-pastā atrada vairākus jautājumus, ko par izstādi bija uzrakstījis viņa draugs:

“Kāda ir šīs izstādes un šo darbu nozīme? Kāda nozīme ir darbam ar nosaukumu “Strūklaka”? Kāda nozīme ir tekstuāliem videodarbiem fotoizstādē? Kāda nozīme ir tam, ka man patīk Romāna Korovina darbi, bet pārējos izstādes dalībniekus – Jeļenu Glazovu, Vladimiru Leibgamu, Annu Volkovu un Aleksandru Zapoļu – es redzu pirmoreiz? Kāda nozīme ir tam, ka fotogrāfijas ir “sapārotas”, iezīmējot notikumu vizuālo un verbālo stereotipu pretstatu? Kāda nozīme piemīt “citētam” attēlam un tekstam? Kāda nozīme, ja mazas bildītes ir pārfotografētas, veidojot divu reprezentācijas tipu portretu vienā lielā bildē? Kāda nozīme ir Jeļenas Glazovas darbam “Nozīme”?” Vasīlijs atbildēja īsi: “Tie ir “nozīmīgas formas” aspekti, par kuriem savulaik neiedomājās formālisti.” 

Skats uz Romāna Korovina darbiem radošās grupas “Orbīta” izstādē “Komentāri” “kim? / FK galerijā”. Foto: Vladimirs Svetlovs.


Ieva Epnere. “Zaļā zeme” “kim? / FK galerijā” no 2010. gada 4. septembra līdz 3. oktobrim Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Izstāde “Zaļā zeme” ir patiesi jauks stāsts par vienu Latvijas mazpilsētu, kā tā mainījusies laika un vēsturisko notikumu gaitā. Manuprāt, ļoti saistošs ir viss izstādes koptēls, tostarp instalācija “Diendusa” un lidmašīnu radītās skaņas ik pēc 15 minūtēm, kas ļauj iejusties laikā, kad vaiņodiešu mieru traucēja SU27 un MIG lidmašīnu rūkoņa. Patiesi aizkustinoša ir ar vectēva roku rakstītā vēstule, kas redzama uz sienas, un pārsteidzoši ir tajā minētie fakti, kas rāda Vaiņodi kā ļoti rosīgu pilsētiņu. Interesi raisa arī vēsturiskie fotoattēli no Vaiņodes muzeja. Diemžēl jāatzīmē, ka tehnika, ar ko tos demonstrē, ir ar defektu un attēlus nevar tik labi apskatīt. Toties Ievas Epneres darbi rāda šībrīža vaiņodiešu rāmo dzīves ritmu, kur sieviete izvedusi savu kazu ganībās, divas meitenes izkar izmazgāto veļu un armijas bāzes vietas aizaugušas ar zāli, bet bijušā lidlauka skrejceļš ir tukšs, cik vien tālu acis redz. Izstāde gan raisa emocijas, gan liek padomāt par lietām, kas laika gaitā mainās. Valts Kleins, fotogrāfs Patika. Nekautrējos šī vārda. Visas izstādes naivums ir arī tās spēks. Vienkāršība, atvērtība, mīlestība ir tas gludais ūdensspogulis, kurā ikviens steidzīgi garlaikotais labprāt iemestu akmeni. Vēlams, pašā centrā. Tā taču nav fotoizstāde, kādu to pazīst un meklē tūkstošgalvainā fotogrāfu sabiedrība!!! Taisnība – nav gan. Fotogrāfijas, lai arī ļoti kvalitatīvas (645 formāts, statīvs, filma?), mūs neizklaidē, nerāda sarežģītus trikus, kompozīcijas un izšķirošus mirkļus. Tās ir amatnieciski vienkāršas kā laba galdnieka darbs. Svarīgs ir kas cits – izstādē valdošā atmosfēra, jo īpaši pēc Ievas vectēva vēstules izlasīšanas. Ikviens savā dziļākajā būtībā meklē patvērumu no mūžam mainīgās pasaules dabas. Viss ir nepastāvīgs, viss mainās, nekas nav tā, kā bija agrāk. Agri vai vēlu viss, ko iemīlam, kam pieķeramies, reiz

zūd. Ne mūsu bērnība, ne draugi, ne nauda, vara, karjera, cerības, nekas nespēj sniegt pastāvīgas drošības sajūtu. Tās meklējumiem bieži piešķiram tik sāpīgo dzīves jēgas nozīmi. Vilšanās un nespēja pieņemt acīmredzamo ir mūsu dvēseles vientulības tumšās naktis. Es aizvēru acis. Patvērums. Es to sajutu. Ievai tas izdevās! Patvēruma sajūta, kura, lai arī zudīs acumirklī, vēl ir kopā ar mani. Iluzors mirklis un reizē tik reāls. Tāds ir izstādes spēks. Tāds ir Ievas radītās mākslas brīnums, kuru var ieraudzīt vēlreiz acīm ciet. Tas ir klusums un miers, kuru nespēj iztraucēt pat reaktīvo lidmašīnu dzinēju rēkoņa. Burtiski. P. S. Par 13. fotogrāfiju (skaitot no labās puses) desmit jāņogas Ievai no tantes Minnas lielā ogu krūma. No Vaiņodes, kurā aizritēja arī mana bērnība. Raimo Lielbriedis, fotogrāfs, pedagogs Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā Miers vai pamestība? Ievas Epneres izstāde “Zaļā zeme” izstaro mieru. Attēlos redzamie cilvēki un vietas rada mazliet atsvešinātas harmonijas sajūtu. Pamestais lidlauks un stacija šķiet tādi esam mūžīgi. Cilvēki skatās fotoaparāta objektīvā mazliet skumji, tomēr droši, no savām mājām. Vaiņode Ievas Epneres attēlos ir mūžīga, un lidlauka betona skrejceļš ir tikai tāda īslaicīga skramba. Kopumā izstādi varētu vērtēt kā veiksmīgu fakta fiksāciju, tomēr pavisam patiesajiem attēliem līdzi nāk arī smalki līdzsvarots tēlainības elements. Ainavas ar stafāžu ir meistarīgi veidotas, autores stils te nolasāms visai skaidri. Ir patīkami atklāt, ka mūsdienu manierē izveidotajā izstādē “ieskanas” arī klasiskas notis – gaisma attēlā ar veco vīru, kas raugās tālumā. Fotogrāfijas kopumā nepārsteidz, tās ir izgatavotas pārliecinoši gan tonāli, gan arī krāsās. Īpaši gribētos pieminēt izstādei ļoti nozīmīgo vectēva vēstuli, kas, izmantojot formātu, uzstājīgi piespiež sevi izlasīt. Vēstule nestāsta par izstādi, tā runā par pagājušām un, par laimi vai nelaimi, zaudētām lietām. Pagātnes notikumi,

kurus var “redzēt” vienīgi iztēlē, pamatīgi kontrastē ar attēlos fiksēto mūsdienu vidi. Šāds kontrasts ir papildu “degviela” zinātkārei un teju vai liek doties uz Vaiņodi, tomēr rada arī nelielu vilšanos. Gribētos redzēt vairāk! Tur, tajā ceļa galā slēpjas kas nozīmīgs?! Ja Ieva Epnere nākotnē turpinātu dokumentēt Vaiņodes vidi un iedzīvotājus, tad gribētos viņu “brīdināt” – tas ir mūža darbs! Būtu lieliski, ja katrā Vaiņodē fotografētu sava Ieva Epnere. Jānis Taurens, filosofs, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors No skolas laikiem atmiņā palicis, ka “Zaļās zemes” sākumā Brīviņš kādas divdesmit lapas­puses jūdz zirgu, līdz ar to nodrošinot šim vārdu savienojumam garlaicības auru, kas gadus trīsdesmit mani atturējusi no Andreja Upīša romāna lasīšanas. (Sākumā nelasīšana gan bija protests pret padomju ideoloģijai svarīgo mākslas reālisma jēdzienu.) Ievas Epneres “Zaļās zemes” fotogrāfijas, ieliktas baltos rāmīšos, arī kārtojas nesteidzīgā stāstā par kādu Dieva un padomju aviācijas aizmirstu vietu Latvijas laukos. (Nav grūti iedomāties daudzas citas līdzīgas vietas un līdzīgus fotogrāfiskus stāstus par tām.) Darbi pievērš uzmanību attēlotajam, vien dažkārt liekot domāt par autores veikto inscenējumu, kad pie pamestas stacijas ēkas sēdoša zēna mugura šķiet pārāk taisna kaut kur nenoteiktā tālumā vērstam skatienam. Fotogrāfijas ir izvietotas gar galerijas trim sienām, ceturto atstājot “instalācijas” momentiem, kuriem šis stāsts jāpadara personīgs un īpašs. Taču īstenībā šo ceturto sienu gribas aizklāt ar kādu priekškaru un tad jautāt – vai bildes no tā tikai neiegūtu? (Ik pēc noteikta laika atskaņotā reaktīvo iznīcinātāju jeb “bruņu lidmašīnu”, kā teica kāda sieviešu kārtas mākslas kritiķe, rēkoņa jau tikpat būtu dzirdama...)  Skats Ievas Epneres personālizstādē “Zaļā zeme” “kim? / FK galerijā”. Abi foto: Didzis Grodzs.


Fotoekspozīcijas “Baltās nakts” un laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit 2 izstādēs Rīga, 2010. gada 4. – 11. septembris. Katrīna Teivāne, kultūras teorētiķe Mans “Baltās nakts” ceļojums veda no Spīķeriem uz Upīša pasāžu un tad cauri “Berga bazāram” uz Vecrīgu. Tā kā telpās, kurās notika kādas īpašas aktivitātes, bija pārlieku daudz interesentu, savu uzmanību veltīju skatītāja aci rāmi gaidošajiem attēliem. Ilgāk pakavējos pie divu autoru fotogrāfijām. Uzrunāja jaunās mākslinieces Irīnas Špičakas darbi no sērijas “Milānas sindroms”. Patika autores personības klātbūtne, nepašmērķīgais nekautrīgums, ekspresīvā estētika un inscenētajos kadros dokumentētās emocijas. Neierasti garšīgi pasniegta sociālā tēma! Protams, gribētos, lai bildes būtu lielākas, pienācīgāk izstādītas, taču tā jau tāda buržuju vēlme, un ar izdzīvošanu (Irīnas bildes bija skatāmas Survival Kit (“Izdzīvošanas komplekts”) pasākumu ietvaros) tam maz sakara. Ievilka arī Arņa Balčus darbi no sērijas “Sapņu mājas”. Pirmkārt, fotogrāfijām par labu nostrādāja kontrasts (nez vai plānots) ar Andra Vītoliņa spoži krāsainajām un (salīdzinoši) daudzskaitlīgajām gleznām, kas pārliecinoši gozējās pie sienas. Fotogrāfijas atradās nedaudz atstatus, katra savā horizontālā stikla vitrīnā. Šai sērijai ļoti piemērots, asociācijas raisošs eksponēšanas veids. Nespodrā, apskrāpētā stikla virsma veicināja arī vērīgākas ielūkošanās procesu attēlos. Tas ļāva saskatīt tumsas, miglas vai savvaļas vēl neuzstājīgi apņemtajos objektos kaut ko, kas runāja ne tikai par nekustamā īpašuma plīsušo “burbuli’’. Sapņu (sapņojošās) mājas gluži kā apburtas princeses likās gaidām savu princi (īpašnieku), kas modinātu tās no miega. Ja nu vienīgi ēkām nav iespējas kā Ērkšķrozītei simts gadus no vietas skatīt brīnumjaukus sapņus un ne par dienu nenovecot... Ieva Lejasmeijere, mākslas zinātniece Vienīgās izstādes, ko izdevās apskatīt “Baltās nakts“ ietvaros, izrādījās tīri labas un intriģējošas, liekot gaidīt abu autoru nākamos darbus. Arņa Balčus skatījums ir kritisks, tomēr fotogrāfiju vēstījums, manuprāt, poētisks, un, atsaucoties uz interviju ar mākslinieku projekta Survival Kit avīzē, uzvēdīja autora paša kritizētā melanholija. Kā jau daudz kas gan sabiedrības procesos, gan mākslā sasaucas, atgādina cits citu... Raugoties brīnišķīgi centrētajos, nevainojami estetizētajos Balčus uzņēmumos, atmiņā uznira Māras Pelēces kaut kad 90. gadu otrajā pusē uz Latviju no

1.

Amerikas atvestais fotoprojekts, kur viņa bija dokumentējusi pamestus milzu iepirkšanās centrus ar visu speciāli izbūvēto pievadceļu tīkliem un tā saukto infrastruktūru... Tie tik bija spoki! Salīdzinājumā Latvijas pamestās pseidovidusšķiras mājiņas (atbilstoši, protams, pašas valsts mērogiem) ir tikai tādas maigas ēnas. Bet ļoti skaistas. Ērika Boža skatījums ir vienkārši gudrs, bez kādas attieksmes. Pat estētika nenodod. Viss ļoti neitrāli, tā, kā man fotogrāfijā patīk visvairāk – kad kāds spēj paraudzīties uz dzīvi un cilvēkiem tik ļoti nekā, vienkārši vērojot. Attieksme, protams, parādās motīva – Arta – izvēlē. Survival Kit 2 avīzē Božis minējis realitāšu un kopiju kaskādi, un tā tiešām ir suģestējoša. 

2.

1. Arnis Balčus. Mārupe. No sērijas “Sapņu mājas”. 2010. “Sapņu mājas” ataino nepabeigtas ēkas, pusapdzīvotas mājas, birojus un būvobjektus, tādējādi dokumentējot nekustamā īpašuma “burbuļa” sekas. Izstādē bija aplūkojams arī video slaidšovs ar bankrotējošo Rīgas veikalu skatlogu fotogrāfijām. Arņa Balčus fotogrāfiju un Andra Vītoliņa gleznu izstāde “Sapņu mājas” bija skatāma Survival Kit 2 ietvaros “Berga bazārā” no 4. līdz 11. septembrim. 2. Irīna Špičaka. No sērijas “Milānas sindroms”. 2010. Analogā krāsu fotogrāfija uz 6x6 cm filmas. Irīnu Špičaku interesē cilvēks un dažādas cilvēka dzīvošanas un izdzīvošanas formas. Fotogrāfiju sērijā “Milānas sindroms” māksliniece portretē Milānas pret sistēmu vērstas skvoteru kustības dalībniekus un viņu vidi. Izstāde “Milānas sindroms” bija skatāma Survival Kit 2 ietvaros Dirty Deal Café no 4. līdz 11. septembrim.

3.

3. Ēriks Božis. No sērijas “Artis”. 2010. “Artis” ir dokumentāls fotoprojekts par mākslinieku Arti, kurš glezno kinoteātra “Rīga” afišas. Izstāde “Artis” bija skatāma Survival Kit 2 ietvaros kafejnīcā Tinto pie kinoteātra “Rīga” no 4. līdz 25. septembrim. 4. Elīna Eihmane, Kaspars Eihmanis. No sērijas “Es esmu ģimene”. 2010. Projekts caur fotogrāfijām, video un objektiem aicina pētīt mūsdienu ģimeni un tās dažādās izpausmes. Izstāde “Es esmu ģimene” bija skatāma Survival Kit 2 ietvaros Marijas ielā 16, Upīša pasāžas teritorijā, no 4. līdz 11. septembrim.

4.

53


Izstādes oktobrī un novembrī Sagatavoja Katrīna Teivāne E-pasta adrese jūsu ieteikumiem: katrina.kvartals@gmail.com Frančeskas Vudmenas fotogrāfiju izstāde “Frančeska Vudmena: pašportreti starp Providensu, Romu un Ņujorku”

Līdz 2010. gada 24. oktobrim. Milāna, Palazzo della Ragione, Piazza Mercanti. www.mostrawoodman.it

1.

3.

Amerikāņu fotogrāfes Frančeskas Vudmenas (Woodman, 1958–1981) darbu retrospekcija piedāvā apskatīt 116 uzņēmumu un piecus video, kas, sekojot autores dzīves nozīmīgākajām gaitām, ļauj ielūkoties viņas spilgtajā, taču īsajā mākslinieces karjerā. Frančeska Vudmena, kas no dzīves aizgāja 22 gadu vecumā, lielāko daļu savu darbu radīja 1970. gados. Mākslinieces melnbaltās fotogrāfijas ļoti bieži tēlainā veidā stāsta par viņas attiecībām ar savu ķermeni – nevis idealizējot un piedēvējot tam kādu īpašu nozīmi, bet atainojot kā lietu starp citām lietām: piesegtu ar sienas fragmentu, spēlējamies ar ēnām, slēpjamies aiz mēbelēm, parādāmies durvju un logu ailās u. tml. Raksturīgi, ka autores seja uzņēmumos nereti ir aiz kadra rāmja, aiz maskas, matu aizsegā vai kustības pludināta, kas piešķir darbiem mistisku, suģestējošu noskaņu. Frančeska Vudmena ir uzskatāma par vienu no spilgtākajām savas paaudzes māksliniecēm. 1. Frančeska Vudmena. Bez nosaukuma. Ņujorka. 1979–1980. Sudraba želatīna kopija.

Starptautiskais fotofestivāls Noorderlicht

No 2010. gada 5. septembra līdz 31. oktobrim. Leuvardēna (Nīderlande), Fries Museum, Turfmarkt 11; Blokhuispoort, Blokhuisplein 40. www.noorderlicht.com

2.

Starptautiskais fotofestivāls Noorderlicht, kas šogad norisināsies 17. reizi, ir veltīts dokumentālajai fotogrāfijai. Skatītāji aicināti apmeklēt divas plaši atzītu autoru izstādes. Ekspozīcija “Zeme – lauku dzīve urbānā laikmetā” uzdod jautājumu – vai 21. gadsimtā, kad vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju mīt pilsētās, pretēji mūsdienu ekonomikas loģikai ir iespējams piešķirt jaunu vērtību dzīvei laukos? Savukārt izstāde “Kara zona” pievēršas to kareivju pieredzei, kas nesenā vēsturē ir dienējuši militāro konfliktu zonās. 2. Džekija Nikersone. Fermas strādniece Čipo. Zimbabve. 1997. Pateicība Jack Shainman Gallery. © Jackie Nickerson.

Eiropas Fotogrāfijas mēnesis Berlīnē No 2010. gada 15. oktobra līdz 28. novembrim. Berlīne.

Informācija par izstādēm un to norises vietām: www.mdf-berlin.de

4.

5.

Jau ceturto reizi Berlīnē Fotogrāfijas mēneša ietvaros galerijas un izstāžu zāles piedāvā interesentiem vērienīgu un aizraujošu fotogrāfijas izstāžu klāstu. Šogad festivāla organizētāji pievēršas dažādām mūsdienu kultūru atspoguļojošām tēmām: “Urbānais dzīvesveids”, “Mode”, “Fotogrāfija un zinātne”, “Jaunā tēlainība un jaunās tehnikas” u.c. Skatītājs aicināts piedalīties fotogrāfiskā piedzīvojumā, kas sniegs gan emocijas, gan vielu pārdomām, vedinot reflektēt par laikmetīgo fotogrāfiju. 3. Lāslo Mohojs-Nāģs. Māsas Ollija un Dollija. Ap 1925. Fotomontāža, sudraba želatīna kopija, 37,4x27,5 cm. Dž. Pola Getija muzejs, Losandželosa. © VG Bild-Kunst, Bonn 2010. No izstādes Martin Gropius Bau “Lāslo Mohojs-Nāģs: Gaismas māksla”. 4. Viviana Sassena. CMYK. 2006. © Viviane Sassen. No izstādes Flamboya galerijā Kominek Gallery. 5. Manfreds Kāge. Polihromatiska variācija ar magnēzija sulfātu. 1960. © Kage-Mikrofotografie. No izstādes “Mikrofotogrāfija – Manfreda Kāges retrospektīva” Alfreda Ērhardta fondā.

7.

Izstāde “UN CITI – virzieni, meklējumi, mākslinieki. 1960–1984”

No 2010. gada 16. novembra līdz 30. decembrim. Rīga, “Rīgas mākslas telpa”, Kungu iela 3. www.artspace.riga.lv 6.

8.

Izstāde atklās mazāk zināmas lappuses padomju posma Latvijas mākslā, pievēršoties māksliniekiem un parādībām, kuri palikuši ārpus sava laika mākslas kanona. Laikmetīgās mākslas centra veidotajā izstādē tiks aplūkoti neatkarīgi un novatoriski mākslas valodas meklējumi glezniecībā, grafikā un fotogrāfijā, spēles mākslās un akcijās, instalācijās un utopiskos pilsētvides projektos. “Atšķirīga, nevis otršķirīga māksla!” – tā izstādei “UN CITI” izvēlētos darbus raksturo kurators Vilnis Vējš, kas veido ekspozīciju kopā ar Ievu Astahovsku, Irēnu Bužinsku, Līgu Lindenbaumu un Māru Traumani. Izstādes ekspozīcijas māksliniece ir Anna Heinrihsone. 6. Kārlis Kalsers. Māris Ārgalis savā personālizstādē “Modeļi” Zinību namā. 1978. 7. Valdis Celms. “Auto – māja”, māksliniecisko pollūciju cikla “Savādotā Rīga” neformālās “Pollucionistu” grupas (mākslinieki Māris Ārgali, Jānis Borgs, Valdis Celms, Kirils Šmeļkovs, kā arī Anda Ārgale, Kārlis Kalsers, Jāzeps Tvaiks) ietvaros. 1978. Fotomontāža, sudraba želatīna kopija.

Fotogrāfiju izstāde “Mode!”

No 2010. gada 24. septembra līdz 2011. gada 2. janvārim. Stokholma, fotogrāfijas muzejs Fotografiska, Stadsgårdshamnen 22. www.fotografiska.eu Mode un fotogrāfija allaž pastāvējušas cieši līdzās viena otrai, atspoguļojot katra laikmeta garu un katras paaudzes kvēlākos sapņus un vēlmes. Izstāde “Mode!” piedāvā krāšņu ceļojumu cauri laikam – ieskatu modes fotogrāfijas vēsturē caur 50 pasaulslavenu autoru darbiem. Starp vairāk nekā 200 ekspozīcijā aplūkojamajiem uzņēmumiem ir redzamas Mena Reja 1920. gadu eksperimentālās kompozīcijas, Ērvinga Penna un Ričarda Avedona fotogrāfijas, Stīvena Meisela un Pītera Lindberga 1990. gadu ikoniskie topmodeļu attēli utt. Jaunāko modes fotogrāfiju pārstāv Stīvena Kleina, Mikaela Jansona un citu ievērojamu fotogrāfu darbi. 8. Paolo Roversi. Žinevēra sarkanā Īva Senlorāna kleitā. 1996. © Paolo Roversi.


Edvarda Meibridža fotogrāfiju izstāde

No 2010. gada 8. septembra līdz 2011. gada 16. janvārim. Londona, Tate Britain, Millbank, SW1P 4RG. www.tate.org.uk Tate Britain piedāvā vērienīgu revolucionārā angļu-amerikāņu fotogrāfa Edvarda Meibridža (Muybridge, 1830–1904) darbu retrospekciju. Izstādē ir aplūkojami vairāk nekā 150 attēli, kas tapuši laikā no 1860. līdz 1904. gadam. Tie sniedz izsmeļošu priekšstatu par izcilā autora plašo daiļradi un atklāj viņa novatorisko pieeju fotogrāfijai tās attīstības pirmsākumos. Skatītājiem ir iespēja redzēt Edvarda Meibridža pasaulslavenos dzīvnieku un cilvēku kustību uzņēmumus, kā arī iepazīties ar šo unikālo attēlu veidošanas un eksponēšanas tehnisko pusi. Izstādē ir aplūkojams Meibridža oriģinālais zoopraksiskops, ar kura palīdzību fotogrāfs projicēja uzņēmumus, tādējādi radot kustības ilūziju. Retrospekcija piedāvā arī Edvarda Meibridža iespaidīgās Amerikas ainavu fotogrāfijas un citus darbus. 9. Edvards Meibridžs. Lēlands Stenfords Juniors uz sava ponija Čigāna – rikšojoša ponija soļa fāze. 1879. Kolodija pozitīvs uz stikla. Wilson Centre for Photography.

Izstāde “Jaunā fotogrāfija 2010”

No 2010. gada 29. septembra līdz 2011. gada 10. janvārim. Ņujorka, The Museum of Modern Art MoMA, 11 West 53rd Street. www.moma.org Izstādē “Jaunā fotogrāfija 2010” skatāmi fotogrāfu Roja Etridža, Īlada Lasrija, Aleksas Prēgeres un Amandas Rosas-Ho darbi. Rodot ierosmi neizsmeļamajā kino un drukāto mediju uzņēmumu krātuvē, katrs autors piedāvā savu vizuāli konceptuālu pētījumu par attiecībām starp tiešu un konstruētu fotogrāfiju un attēlu. 9.

10. Elads Lasrijs (izraēlietis, dz. 1977). Bietes. 2010. Krāsu izdruka, 29,2x36,8 cm. Modernās mākslas muzejs, Ņujorka. Divdesmit pirmā gadsimta fonds. Pateicība David Kordansky Gallery. © 2010 Elad Lassry.

Andrē Kertēša fotogrāfiju izstāde

No 2010. gada 28. septembra līdz 2011. gada 6. februārim. Parīze, Galerie nationale du Jeu de Paume, 1, place de la Concorde. www.jeudepaume.org Ungāru izcelsmes fotogrāfa Andrē Kertēša (Kertész, 1894–1985) darbu izstāde Galerie nationale du Jeu de Paume ir Eiropā līdz šim plašākā retrospekcija, kas veltīta vienam no 20. gadsimta nozīmīgākajiem autoriem. Pirmo reizi vienkopus ir aplūkojama attēlu un dokumentu kolekcija, kas sniedz plašu ieskatu dažādos Kertēša dzīves un daiļrades posmos. Izstāde ļaus iepazīt mākslinieka neatkārtojamo foto poētiku, ko viņš pats dēvēja par “patiesu fotogrāfisku valodu”. 11. Andrē Kertēšs. Satīriskā dejotāja. 1926. Sudraba želatīna kopija, izgatavota 1950. gados. Bibliothèque nationale de France. 12. Andrē Kertēšs. Melanholiskā tulpe. Ņujorka. 1939. Sudraba želatīna kopija, izgatavota ap 1980. gadu. Pateicība Bruce Silverstein Gallery.

10.

Buto un procesuālās mākslas izrāde “Nakts svētās dejas”

Izrādes paredzētas 2010. gada 30. oktobrī, 6. un 27. novembrī plkst. 19.00. Rīga, “Laimīgās mākslas muzejs”, Ziedleju iela 1. www.pinakoteka.lv 12.

Izrādes veidotāji aicina doties “loģiskā prāta brīvdienās”, ļaujoties iracionālajam saprātam, ķermeņa sajūtu pieredzei un emocionālai pašrefleksijai. Projekts ir rezultāts vairāku gadu mākslinieciskiem un teorētiskiem pētījumiem, kas skar buto mākslas, ķermeņa, apziņas un dabas mijiedarbību. Projektā piedalās buto un kustību māksliniece Simona Orinska, mākslinieks un režisors Modris Tenisons, performances mākslinieks Artis Gulbis, skaņu mākslinieks Mikus Čavarts, videomāksliniece Gita Straustiņa un “Buto studija”.

14.

13. Linards Pelsis. Foto no performances “Haikas”. 2010.

Hasselblad balvas 2010 ieguvējas Sofijas Kalles fotogrāfiju izstāde

No 2010. gada 30. oktobra līdz 2011. gada 6. februārim. Gēteborga, Hasselblad Center, Göteborgs Konstmuseum, Götaplatsen. www.hasselbladfoundation.org Franču māksliniece Sofija Kalle (Calle, 1953) ir Hasselblad fonda starptautiskās balvas fotogrāfijā ieguvēja. Balva 2010. gadā tiek piešķirta jau trīsdesmito reizi. 30. oktobrī Gēteborgas teātrī notiks svinīgā balvas pasniegšanas ceremonija, savukārt Hasselblad centrā, Gēteborgas mākslas muzejā, tiks atklāta laureātes darbu izstāde. Sofija Kalle ir fotogrāfe, rakstniece, konceptuālā māksliniece un kinorežisore. Savā daiļradē māksliniece oriģinālā veidā pēta attiecības starp tekstu un fotogrāfiju, privāto un publisko personu, patiesību un fikciju. Viņas konceptuālie un emocionālie darbi ataino cilvēka ievainojamību un aplūko saikni starp identitāti un intimitāti, kā arī pievēršas oficiālās vēstures konstrukcijai. Māksliniece savā daiļradē vēsta par fotogrāfijas potenciālu un pārbauda tās robežas. 14. Sofija Kalle. Kur un kad? Lurdesa (detaļa). 2005./2008. Izdruka, teksts, rāmis, videoekrāns, neons, marmors; 141x1500 cm vai 141x1130 cm. Pateicība JB. Mondīno. (#15126) Pateicība Galerie Emmanuel Perrotin, Parīze un Maiami. © Sophie Calle / Adagp, Paris 2010. Pirmdiena, 2004. gada 17. maijs, es atstāju Malakofu 8.55 no rīta. Tiku līdz Parīzes Ziemeļu stacijai dažas minūtes pirms vilciena atiešanas uz Rangdufliēru. Viss, ko zināju, bija, ka man jādodas uz Berku un, kolīdz es tur ieradīšos, jāsazinās ar manu gaišreģi, lai noskaidrotu tālākās norādes. Es lūdzu Modai Kristenai pastāstīt par manu nākotni, lai es varētu doties to satikt un pārsteigt. Kur? Kad? Ko? Viņa atteicās. Es samazināju savas ambīcijas: kur un kad? Viņa piekrita vismaz pamēģināt un veikt testu pirms nodoties tam pilnībā. Viņa izvilka kārtis: pirmais vilciens, nākamā pirmdiena, Berka. Es nezinu, kāpēc viņi grib, lai tu dotos turp. Mēs to noskaidrosim. Piezvani, kad tiksi līdz stacijai, un tad skatīsimies… Pēc Berkas un vēl pēc citas sarunas Moda Kristena aizsūtīja Sofiju uz Lurdesu. Zīmes atkal bija runājušas… 15. Sofija Kalle. (#9483) Izmeklētās sāpes, J-65 (Tunzivis). 1984./1999. Fotogrāfija, alumīnijs, rāmis, 50x60 cm. Pateicība Galerie Emmanuel Perrotin, Parīze un Maiami. © Sophie Calle / Adagp, Paris 2010.

15.

11.

13.


24.09.–21.11.2010.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Izstāžu zāle Arsenāls, Rīga, Torņa iela 1 Otrdienās, trešdienās, piektdienās 12:00–18:00 Ceturtdienās 12:00–20:00. Sestdienās, svētdienās 12:00–17:00 Pirmdienās slēgts

Projektu atbalsta

Informatīvie atbalstītāji K U L T U R A.L V Nodrošina Latvijas Kultūras ministrija

Pieejama ¼ Satori grāmatnīcā, Lāčplēša ielā 31.



Carrousel du Louvre, Paris Spotlight on Central Europe

18-21 NOV. 2010

André Kertész - Elizabeth and I, Paris 1931 - © Ministère de la Culture - Médiathèque du Patrimoine, Dist. RMN.


Issuu converts static files into: digital portfolios, online yearbooks, online catalogs, digital photo albums and more. Sign up and create your flipbook.