BĒGŠANA NO STAĻINA
Fragments no Bēgšana no Staļina, izdevniecība Gads Forlag, 2025
Braiens Trontofts Rasmusens un Tomass Gresbēls Svaneborgs
Šī grāmatas tulkojuma fragmenta kopēšana nav atļauta. Vietas trūkuma dēļ šajā grāmatas fragmentā nav iekļautas avotu atsauces, piezīmes un bibliogrāfijā.
Bēgšana no Staļina ir grāmata par bēgšanu, zaudējumu un piederību – bet arī par cerību, drosmi un kultūras vienotību. Tā stāsta par to, ko pieredzēja tie tūkstoši cilvēku no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas, kuri Otrajā pasaules karā bēga pāri Baltijas jūrai un atrada pagaidu mājvietu Dānijā, kamēr viņu tēvzemi okupēja Padomju savienība.
Kamēr Dānija 1945. gada maijā svinēja atbrīvošanu, igauņu, latviešu un lietuviešu valstis gaidīja cita, tumšāka realitāte. Tieši viņu balsis un pieredzi iznes gaismā šī grāmata.
Grāmatas pamatā ir apjomīgs darbs ar arhīviem un vairāk nekā 25 intervijas ar bēgļiem un viņu pēcnācējiem, kā arī to dāņu vēstules un dienasgrāmatas, kurus viņi satika ceļā. Tās izgaismo gan dramatisko bēgšanu no Padomju savienības iekarojumiem, gan sarežģīto attieksmi, ar kādu bēgļi sastapās Dānijā – no siltas viesmīlības līdz skepsei un aizdomām.
Iepazīstināt Baltijas publiku ar Bēgšanu no Staļina ir uzņēmušies abi grāmatas autori kopā ar Dānijas Kultūras institūtu Baltijā un sadarbībā ar Dānijas vēstniecībām Igaunijā, Latvijā un Lietuvā; tā ir daļa no Dānijas 2025. gada Eiropas Savienības prezidentūras aktivitātēm.
Kulturāla kopība ir vitāla demokrātijas infrastruktūras daļa un izšķirīgs aizsargrīks Eiropas sabiedrībai. Tā stiprina mūsu noturību un ir pamats mūsu spēcīgajai ticībai demokrātijai, brīvībai un kultūras identitātei.
Iemesls publicēt grāmatas fragmentus, kas paredzēti attiecīgi latviešu, igauņu un lietuviešu auditorijai, ir vēlme aiznest stāstu mājās un vēl tālāk un vienlaikus dabisks turpinājums ciešajai saiknei starp Dāniju un Baltijas valstīm.
Vēlam lasītprieku!
No grāmatas ievada
Baltijas bēgļi Otrajā pasaules karā un pēc tā cīnījās par izdzīvošanu. Lai gan viņu dzīvi un nākotni lielā mērā noteica konstruētas idejas par nacionālvalstīm, robežām un norunas par to, kas ir “īsts” bēglis, viņi centās labākajā iespējamajā veidā manevrēt cauri apstākļiem, lai rūpētos par sevi un tiem, kuri bija viņiem līdzās. Tieši tāpat kā bēgļi šodien. Viņi nebija vienkārši cilvēku masa bez sejas, “bēgļu straume”, kas pasīvi pieņēma to likteni, ko viņiem nozīmēja sistēma, struktūras un lielvaras. Viņi no visas sirds mēģināja navigēt virpuli, meklēja kompromisus, stiepa laiku un centās atšifrēt mainīgo dienaskārtību; viņi raustīja diedziņus, izmantoja pazīšanās, ja nepieciešams, mainīja identitāti un darīja, ko varēja, lai ne tikai izdzīvotu. Viņi mīlēja, ilgojās, smējās un raudāja, bija dedzīgi, trauksmaini, apņēmīgi, pilni ar naidu un mīlestību. Viņi bija pilnīgi parasti cilvēki ar visu skaisto un neglīto. Un šajā grāmatā mēs satiksim nelielu saujiņu ar viņiem.
Mēs satiekam, piemēram, sešus jaunus baltiešus, kas visi ar savām ģimenēm bēga uz Dāniju, kad to spieda darīt Sarkanā armija – Roaldu Volmeru no Igaunijas, Laimoni Zaķi no Latvijas, Herbertu Neimani no Lietuvas un Melitu Krauzi,
Ferdu Torkeli un Hertu Rehenbergeru no Mēmeles (tagad: Klaipēdas) – neliela apgabala Lietuvas dienvidrietumus, kam bija ļoti īpaša nozīme sarežģītajā pēckara bēgļu politikā un jautājumā par to, kam īsti ir tiesības uz starptautisko palīdzību. Viņu stāstījumu papildina virkne blakuspersonāžu, kas laiku pa laikam parādās lielajā stāstījumā un pievieno tam nelielus gabaliņus. To skaitā ir latviešu bēgļa meita Anita Randa-Jērgensena, kura stāsta par alkoholismu, pašnāvībām un traumām dāņu bēgļu nometnēs, zviedru-somu mācītājs Konstantīns Kohs, kurš tik intensīvi iesaistījās rūpēs par protestantu bēgļu dvēselēm un dokumentiem, ka atbildīgās institūcijas no viņa nogura, Līvija Klāns-Kovaļevskis, kura laiku Dānijā pieredzēja kā skaistu un aizraujošu, Aļģrids Tamašausks, kurš bēgļu gaitās tika nošķirts no tēva un viņu atkal satika tikai 43 gadus vēlāk, un Marija Kristiansena, kura 1946. gadā piedzima Dānijas bēgļu nometnē un tikai pāris gadus vēlāk kopā ar visu ģimeni emigrēja uz Austrāliju. Marijas vecāki neuzdrošinājās palikt Dānijā, baidoties no piespiedu atgriešanas Padomju Savienībā, bet gandrīz 80 gadus vēlāk Marija nosūtīja savu dēlu, vedeklu un trīs mazbērnus uz dzimto pilsētu Rietumjitlandē pēc savas kristību apliecības, kas viņai varētu nodrošināt Lietuvas pasi un jaunu saikni ar zaudēto tēvzemi.
Mēs satiekam arī pāris no tiem dāņiem, kuri spēlēja lomu bēgļu dzīvē Dānijā, tostarp ārlietu ministru Gustavu Rasmusenu, kurš tika iesaistīts sarežģītā mediju cenzūras lietā, ārsti Esteri Amundsenu, kura bija galvenā atbildīgā par visiem ne-vācu izcelsmes bēgļiem Dānijā, pensionētu virsmāsu Johanni Mēleri-Larsenu, kurai nācās atkal uzvilkt uniformu, kad viņas agrāko darbavietu pārpludināja ievainoti bēgļi un karagūstekņi, un nometnes priekšnieku Henri Kosu-Larsenu, kurš darīja, ko varēja, vadot bēgļu nometni Ziemeļjūras krastā, lai dotu mieru un drošību daudzajiem nomocītajiem likteņa pabērniem. Mēs satiekam arī komponistu Gunnaru Bergu, kurš ceļoja pa bēgļu nometnēm, sniedzot koncertus un gūstot iedvesmu jauniem darbiem, Svaneborgu ģimeni no Vustas Ziemeļjitlandē, kura atvēra savas mājas un sirdis jaunajai solomammai Hertai Rehenbergeri, un dāņu-ebreju pusaudzi Salli Besjakovu, kas tur, pie Ziemeļjūras viļņiem un kāpām, nodibināja pavisam īpašu un sprādzienbīstamu saikni ar padomju karagūstekņiem Blovandas nometnē. [..]
Gan formu, gan valodu esam centušies ieturēt galvenokārt dramatisku un uz cilvēkiem centrētu. Tas nozīmē, ka lielais stāsts tiktāl, cik iespējams, ir izspēlēts caur mūsu personāžu galeriju, lai lasītājs tādējādi justos tuvāk tiem cilvēkiem, par kuriem lasa, un visam tam, ko viņi piedzīvo ceļā. Laiku pa laikam mēs paceļam skatu un ievietojam individuālās pieredzes plašākā nacionālā un
starptautiskā kontekstā. Turklāt grāmatas uzbūvi esam iecerējuši līdzīgu lugai, kur dažādi varoņi iznāk uz skatuves, prezentē jaunu perspektīvu un aizved gan personīgo, gan lielo stāstu mazliet tālāk hronoloģiski un tematiski, līdz noiet un atstāj paaugstinājumu nākamajiem. Mums šķita loģiski izmantot šādu pieeju, jo daudzi no “mūsu” bēgļiem tīri fiziski pārvietojās pa vieniem un tiem pašiem bēgšanas ceļiem, atradās vienās un tajās pašās bēgļu nometnēs un satika vienus un tos pašus cilvēkus Dānijas starptautiskajā patvēruma sistēmā. Daži no viņiem kļuva par draugiem uz dzīvi, un lielākā daļa iznāk uz skatuves vairākas reizes grāmatas gaitā. [..]
Autori
BĒGŠANA NO LATVIJAS
Fragments no nodaļas
“Tagad mani nošaus!”.
No Laimoņa Zaķa stāstījuma
Kamēr Roalds Volmers brauca garām Latvijas krastam uz kuģa klāja, uz cietzemes notika smagas kaujas starp vācu un padomju spēkiem. Vairāki tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bēga, bet mazi padomju iznīcinātāji tikām sēja paniku ar biežiem bumbu uzlidojumiem un ložmetēju tirkšķoņu. Jaunpiebalgas apkaimē Latvijas ziemeļaustrumos dzīvoja Zaķu ģimene. Tēvs bija mežzinis, un gandrīz 14 gadus vecais dēls Laimonis palīdzēja vecākiem uz
lauka. Laimonim bija divi vecāki brāļi, bet viņš bija vienīgais, kurš varēja pa īstam palīdzēt saimniecībā. Viens brālis jau vairākus gadus bija daļēji paralizēts no zibensspēriena uz lauka, otrs bija piespiedu kārtā iesaukts vācu armijā. Tistedas dzīvojamajā istabā 2022. gada pavasarī, astoņdesmit gadus vēlāk, Laimonis Zaķis dāsni dalās ar savu dzīvesstāstu. Garais, slaidais vīrs tirkīza krāsas treniņtērpā teikumu pa teikumam mūsu acu priekšā liek kopā savu stāstu. Kamēr viņš gremdējas atmiņās no tālas pagātnes, gaiši zilās acīs nekustīgi urbjas istabā. Redze pamazām ir sākusi dzist, un mēs reti saskatāmies. Viņš runā dziedošā Tī izloksnē, un tikai mazliet svešāda izruna atsevišķos vārdos liek noprast, ka šis 93 vecais vīrs Ziemeļjitlandē reiz lūkojās uz pavisam citu dzīvi un pavisam citu nākotni tālu no Dānijas.
ZAĶU ĢIMENE
Zaķu ģimene pozē pie savas guļbūves mājas ziemeļaustrumu Latvijā ap 1935. gadu. Laimonis stāv priekšā starp saviem vecākiem, tēvs ir mežsarga formastērpā. Desmit gadus vēlāk abi Laimoņa brāļi pēc dienesta Latviešu leģionā bija ieslodzīti karagūstekņu nometnē, bet pārējā ģimene uz nenoteiktu laiku atradās Dānijā (Laimiņa Zaķa privātkolekcija).
Laimonis stāsta, ka abi viņa brāļi, kas bija attiecīgi septiņus un sešus gadus vecāki, vācu uniformās cīnījās latviešu leģionā. Viņi abi bija sapņojuši par pavisam citu nākotni – pirms iesaukšanas viens bija gatavojies ekonomikas eksāmenam galvaspilsētā Rīgā, bet otrs bija mācījies mežziņu skolā. Tomēr karš maina visu, sevišķi nākotnes plānus. [..]
Zaķu ģimene bija nonākusi kara un briesmu tuvumā jau vairākkārt, kad cīņas atkal virzījās tuvāk un tuvāk. Pirms pāris nedēļām viņi bija devuši pajumti latviešu kareivju grupai, kas bēga no padomju spēkiem. Padomju lidmašīnas bija lidojušas zemu pāri apkaimei, metušas bumbas, šāvušas uz saimniecībām un vairākus lādiņus trāpījušas šķūnī. Pārnakšņojušie kareivji pastāstīja ģimenei, ka padomju spēki ir tikai 10-15 kilometru attālumā. Ģimene to jau bija nojautusi. Viņi tālumā bija dzirdējuši sprādzienus un redzējuši asus gaismas zibšņus nakts debesīs. Latviešu kareivji mudināja stipro ģimeni pamest apkārtni cik ātri vien iespējams. Laimoņa vecāki jau tā bija pārbijušies, ka Sarkanā armija varētu pienākt par tuvu. Dēlu piedalīšanās karadarbībā frontē pret padomju zaldātiem varēja nozīmēt smagus gadus kara ieslodzīto nometnē, varbūt pat maksāt viņiem dzīvību, un ģimenei jau vairākas reizes bija vajadzēs patverties pazemē, lai izbēgtu no krievu represijām.
1941. gada jūnijā, apmēram gadu pēc tam, kad Staļins bija uzstādījis ultimātu Baltijas valstīm un ielicis padomju varai uzticīgu marionešu valdību, 15000 latviešu tika deportēti uz ieslodzījuma vai darba nometnēm Sibīrijā. Viņi tika uzskatīti par tēvzemes ienaidniekiem. Laimoņa tēvs bija zemessargs, un, kā nacionālistiski domājošs latvietis, viņš jutās īpaši nemierīgs. Ģimene labi pazina mežu un vairākas reizes bija slēpusies šķūnī starp kokiem, kad padomju spēki bija sirojuši apkārtnē. Bailes no deportācijām uz Sibīriju īslaicīgi atkāpās, kad vācieši pirms pāris nedēļām bija atsituši krievus, bet tēva bailes izrādījās ne bez pamata. Kad krievi bija steigā evakuējuši savas iestādes, viņi aizmirsa iznīcināt virkni dokumentu, tai skaitā sarakstus ar cilvēkiem, kurus bija plānots nākamajā piegājienā deportēt uz Sibīriju lopu vagonos. Sarakstā bija visa Zaķu ģimene. Tāpēc ģimene paklausīja latviešu kareivju padomam bēgt, un, kad garām nogāja kaimiņš un pastāstīja, ka viņiem nekavējoties jājūdz zirgs un jāsteidzas prom, viņi steigā sakravāja pajūgu, kas jau bija stāvējis gatavībā. Saimniecības trīs govis tika piesietas aiz ratiem, tēvs tās veda kareivjiem, kas gaidīja frontes aizmugurē un turpināja cīnīties ar padomju spēkiem. Dzelzceļš, stacija un vairāki tilti pār upēm bija saspridzināti, tāpēc Zaķu ģimene – māte, tēvs, brālis, Laimonis un astoņdesmitgadīgā vecmamma – augusta beigās devās pa garo un lēno
apkārtceļu uz rietumiem, pretī krastam. Mamma un vecmamma sēdēja pajūgā, bet Laimonis, brālis un tēvs gāja blakus. Vecāko brāli viņiem nācās atstāt Latvijā. Viņi ilgi nebija saņēmuši no viņa ziņas, jo viņš vācu uniformā aizvien cīnījās frontē, un tāpēc nenojauta, ka viņa ģimene dienu no dienas aizvien attālinās. Uz stāvgrūdām pilnā ceļa ģimene gandrīz iekusa civilo bēgļu masā, kas gāja kājām, brauca ar riteņiem vai pajūgiem, un ievainotajiem kareivjiem no frontes, kas visi vienā garā, haotiskā karavānā meklēja drošību un vietu uz kuģa. Ģimene gulēja ceļmalās vai mežā uz egļu zariem un lupatdeķiem un pārtika no govs piena, mājās kūpinātas gaļas un līdzpaņemtās maizes. Viņus regulāri apšaudīja padomju lidmašīnas. Vairākiem bēgļiem trāpīja un viņi nomira, bet Zaķu ģimene tika cauri bez fiziskām traumām. Viņi no dienvidiem apgāja Rīgai un iegāja Kurzemē, bēga kopā ar baru bez jebkādas idejas, kurp doties. Drīz Laimoņa tēvs izlēma, ka viņiem jādodas uz vienu no rietumkrasta ostas pilsētām ziemeļos –cerībā, ka tur varētu atrast vietu uz kuģa, pirms būs par vēlu. Viņi nosprauda kursu uz ziemeļrietumiem un pāris nedēļas vēlāk tuvojās mazai makšķernieku būdiņai pie Piltenes, apmēram 10 kilometrus no krasta un 24 kilometrus uz dienvidiem no lielās ostas pilsētas Ventspils. Vietējais zvejnieks un divas viņa meitas ļāva ģimenei ievākties pie sevis. Neilgi pēc tam ieradās Laimoņa tante un onkulis no Rīgas.
Tagad viņiem atlika tikai gaidīt, līdz vācu jūras spēki atradīs vietu uz kuģa, kas varētu viņus aizvest tālāk uz rietumiem. Mazajā zvejnieku būdiņā Baltijas jūras krastā dienas kļuva par nedēļām un nedēļas – par mēnešiem. Lēnām ritēja ikdiena, kamēr viņiem apkārt izspēlējās karš. Pa dienu Zaķu ģimene palīdzēja zvejniekam taisīt aizsprostus un jaunus murdus no bērza. Bet ēdiens bija knaps un nelielajā būdiņā – šauri ar vietu. Agrāk bijusi māja trim, kurā nu dzīvoja desmit cilvēki; un reiz knapināšanās radītais izsalkums un kāpostgalva teju izmaksāja Laimonim dzīvību. Visapkārt apvidū bija vācu kareivji, un daži bija nervozāki par citiem. Kādu dienu Laimonis būdas tuvumā uzgāja lielu krāvumu ar kāpostgalvām un nespēja pretoties kārdinājumam vienu nočiept mājām. Pēkšņi viņam uzkliedza vācu kareivis: “Halt, halt!” Laimonis bailēs sastinga, kad kareivis ar mašīnpistoli pār plecu lika viņam uzlikt kāpostu uz galvas.
“Tagad mani nošaus, es nodomāju, kamēr stāvēju tur, kā šķita, mūžību, vācietis par laimi uzsauca “heraus, heraus” un atļāva man iet. Ar visu kāpostu padusē. Bet es biju krietni pārbijies,” stāsta Laimonis. Vakarā visa būda varēja baudīt labu, siltu kāpostzupu.
Drīz paplašinātā ģimene zvejnieka būdā sāka izmantot alternatīvas zvejas
metodes. Tas bija nepieciešams, lai turētu izsalkumu pa gabalu no durvīm, un Laimonim nemaz nekārojās turpināt lienēt no vācu spēkiem kāpostus. Ģimene ar padomju rokasgranātām zvejoja netālajā ezerā. “Kad iemeta granātu, ar tādu dobju dunu atskanēja “buuump”, un ar vēderiem uz augšu uzpeldēja zivis. Tad vajadzēja vienkārši steigties tās salasīt.” Kad Venta, kas plūda gar Pilteni, aizsala, vajadzēja citu stratēģiju. Viņi apdullināja zivis, ar lielu veseri stipri sitot pa ledu. Tas bija smags un auksts darbs, bet palīdzēja abiem brāļiem turēt depresīvās domas prom.
Ap 1944. un 1945. gada miju, kad ģimene bija pārcēlusies uz netālu tukšu saimniecību un atzīmēja, kā Laimonis apraksta, visu laiku skumjākos un nomācošākos Ziemassvētkus, vācu okupācijas vara atrada vietu uz tuvējā kuģa, ko izmantoja karaspēka pārvadāšanai. Vācu kareivji negaidīti ieradās mājā un paziņoja ģimenei, ka viņiem jāsteidzas paņemt to, ko var panest, jo kuģis tūlīt aties uz Ventspili. Ģimene pameta govis, zirgu un pajūgu – gan kā samaksu par viesmīlību, ko viņiem bija izrādījusi mazā zvejnieku ģimene, gan pilnīgi praktisku iemeslu dēļ. Viņiem gluži vienkārši nebija vietas nekam, ko nevarēja iepakot lielajā cukurmaisā. Kad Laimonis ar ģimeni uzkāpa uz klāja, ekipējušies vien ar pāris mantām un steigā aizpildītiem personas dokumentiem, viņiem nebija ne mazākas nojausmas, kurp kuģis dodas, un apstākļi uz tā bija, maigi izsakoties, pieticīgi. Mežonīgie laikapstākļi un izplatītā jūras slimība braucienu nepadarīja labāku.
“Mums bija tikai salmi uz grīdas, jo vācu kareivji, protams, ieņēma kajītes. Tualetes bija pārzāģētas benzīna mucas, kam pār vienu aso malu pārmests dēlis, uz pakaļējā klāja, kas abās pusēs bija atvērts un pārsegts ar brezentu. Tās bija gan vīriešiem, gan sievietēm, visi sēdēja tur rindā. Smirdēja kārtīgi,” Laimonis stāsta tik dzīvi, ka tu gandrīz notici, ka viņš atkal sabangotā jūrā mēģina noturēt līdzsvaru uz klāja, ietīts šķebinošā strutu, vēmekļu un fekāliju smakā.
“Kādā brīdī mēs ar brāli stāvējām uz klāja un redzējām jūras mīnu, kas visdrīzāk bija notrūkusi, jo tās parasti noenkuro konkrētā dziļumā, bet mēs stāvējām un vienkārši skatījāmies, kā tā guļ ūdenī, kamēr mēs mierīgi kuģojam garām. Fuj, nepatīkama pieredze.”
Tur kuģot bija nedroši bez gala, un, ja brāļi varbūt nezināja kāpēc, tad nu viņi bija kļuvuši gudrāki. Septembrī, kad ģimene bija ieradusies Piltenes zvejnieku būdiņā, padomju iznīcinātāji ūdenī pie Ventspils nogremdēja medkuģi Moreo. Kuģis veda ievainotos vācu un igauņu kareivjus un civilos bēgļus, tiek lēsts ka no vismaz 3500 cilvēkiem uz klāja bojā gāja 2700. Šāda veida statistika
bieži ir diezgan neuzticama, jo kuģus steigā piebāzta ar cilvēku kravu, un bija neiespējami saskaitīt mirušos un pazudušos laikā, kad ļaudis konstanti pazaudēja cits citu.
1944. gada oktobrī padomju flote pastiprināja savas zemūdeņu operācijas Baltijas jūrā. Jau 8. oktobrī zemūdene ar 13 minūšu starplaiku torpedēja divus kuģus uz rietumiem no Ventspils. Divas dienas iepriekš cita zemūdene bija nogremdējusi mazu tirdzniecības kuģi Nordstern pie Klaipēdas Lietuvā – uz kuģu ceļa, pa kuru bija jābrauc arī ģimenei. Torpedēšanu izdzīvoja apmēram 42 no 400 cilvēkiem uz pārbāztās baržas. Ziemā Baltijas jūras virsma bieži ir temperatūrā ap sasalšanas punktu, dažkārt pat zem. Ja izdevās izdzīvot mīnas vai torpēdas sprādzienā, nesadegt un nenosmakt no saindēšanās ar dūmiem, izturēt cilvēku pūļa spiedienu un paveicās ar aukstajiem pirkstiem saķert vienu no pārāk nedaudzajām glābšanas vestēm, izvairīties no tā, ka kuģis, ejot pa burbuli, parauj līdzi, tad šajā gadalaikā reti bija dots vairāk par 30 minūtēm ūdenī, līdz organisms izslēdzās un iestājās nāve noslīkstot. Izdzīvošana tādā situācijā prasīja spēku, dzīvotgribu un veiksmi, un, galu galā, arī to, lai cits kuģis tuvumā būtu uztvēris palīgāsaucienu un uzdrošinātos gana ilgi nekustīgi stāvēt bīstamajā, atklātajā ūdenī, lai uzņemtu izdzīvojušos.
Laimoņa brauciens beidzās Kopenhāgenā gandrīz piecus mēnešu vēlāk, bet ceļā viņš redzēja tik daudz drausmīgu lietu, ka viņam grūti par tām runāt. Tikai trīsreiz dzīvē viņš ir stāstījis par savu bēgšanu saistītā stāstā: žurnālistam Pederam Hovem 2001. gadā, lekcijā Tī muzejā Tistedā 2015. gadā un mums 2022. gadā. Tā bija Orla Polsena, vietējā arhivāre Tistedas pašvaldības novadpētniecības arhīvā, kas mudināja mūs uzrunāt Laimoni, kad sazinājāmies ar viņiem, lai uzzinātu vairāk par sabiedroto bēgļu nometni – Drausbekas nometni –, ko 1946. gada rudenī izveidoja pie Tistedas līča – vietā, kur šobrīd mājo Ziemeļjitlandes Ārkārtas situāciju centrs. Kad piezvanījām Laimonim un izstāstījām par savu projektu un vēlmi ar viņu runāt, viņš uzreiz piekrita. “Jā, noteikti varam raudzīt,” viņš teica. Telefona saruna ilga vien dažas minūtes, līdz viņš beidza ar atvadām, solījumu tikties un “redzēsim vēl, vai līdz tam nodzīvošu”. Lai gan bija pagājis 21 gads, kopš viņš pirmoreiz izstāstīja savu stāstu, līdz brīdim, kad viņu satikām, Laimoņa apraksti un atmiņu nospiedumi lielās līnijās bija gandrīz identiski, un saņemt atbildes uz papildjautājumiem bija grūti. Mēs sapratām, ka tāds ir viņa stāsts un tādam tam jābūt. Izstāstīts stāsts – tāds, kādam tam jābūt, un īstajā secībā – rada kārtību haosā. Varbūt tas pat var radīt nelielu jēgu, ja to uzlūko no drošas distances laikā un telpā.
Fragments no nodaļas
“Pretī nezināmam galamērķim”.
No Laimoņa Zaķa stāstījuma
[..]
“ Tur bija pulka cilvēku, pilns līdz malām, un gar kuģa sāniem tecēja ūdens kondensāts. Mēs nebijām neko ēduši četras piecas dienas, bijām izsalkuši kā vilki. Bet mamma bija pieglabājusi drusciņu rudzu miltu nebaltai dienai. Uz kuģa bija tvaika krāns, un mēs ielikām bļodiņā šķipsniņu miltu, sadabūjām mazliet ūdens un atvērām krānu. Tā mēs tikām pie mazumiņa putras,” Laimonis stāsta un mazliet pasmaida. Tas bija vienīgais ēdiens, pie kā ģimene tika, kuģojot uz nezināmo galamērķi. Viņi domāja, ka varbūt nokļūst tālāk rietumos, varbūt
Svinoujscē, kas šobrīd atrodas uz Vācijas un Polijas robežas, vai arī Zasnicā uz Jasmundas pussalas. Bet tik vēlu karā ne Zasnica, ne Svinoujsce nebija vietas, kur kāds gribētu attapties, jo britu gaisa spēki bija tik pamatīgi sabumbojuši pilsētu infrastruktūru, ka viņi vairs nevarēja ostā uzņemt bēgļus. Lai uzturētu ātru evakuēšanās tempu no Polijas un Austrumvācijas, Hitlers 1945. gada 8. martā bija devis lieladmirālim Kārlim Dēnicam īpašo atļauju “pagaidām bēgļus ar kuģiem sūtīt uz Kopenhāgenu”.
1945. gada 1. aprīlī tvaikonis Urundi ieradās Kopenhāgenas brīvostā ar Zaķu ģimeni un 5000 citiem bēgļiem un ievainotiem kareivjiem uz klāja. Bija Lieldienas un visā pilsētā zvanīja baznīcu zvani. “Es spilgti atceros ierašanos. Bija pirms Lieldienas, jo Lieldienas togad iekrita agri. Vācieši uz klāja saņēma atļauju doties pa taisno uz sauszemes un dabūja tur olas, bet mums pārējiem vajadzēja palikt uz klāja un siekaloties.” Laimonis ar ģimeni bija ieradušies aizvien vācu okupētajā Dānijā, tāpēc cilvēkus tur, protams, joprojām šķiroja. Ne visi vācieši sasniedza zemi.
“Tantei blakus pie šķērssienas gulēja mazs vācu sirmgalvis. Kad mēs ieradāmies Kopenhāgenā, tante mēģināja viņu pamodināt, bet tas neizdevās. Izrādījās, ka viņš naktī bija nomiris. Es sadabūju pāris matrožus, lai iznes viņu ārā, bet, tā kā viņš bija aizmidzis ar saliektiem ceļiem, viņi nevarēja viņu izdabūt pa durvīm. Viņš bija auksts kā akmens, pilnībā stīvs, un viņi nevarēja iztaisnot viņam ceļus. Vajadzēja pa viņu lēkāt, lai iztaisnotu kājas. Skaņa bija šausmīga,” Laimonis atceras, mājās dzīvojamajā istabā starp smalkām porcelāna figūriņām un smaržīgiem ziediem mēģinot atdarināt skaņu, ar kādu spēcīgā kustībā tiek sarauti auksti kauli, sasaluši muskuļi un stīvas cīpslas.
Saskaņā ar Kopenhāgenas ostas pārvaldi tajā Lieldienu dienā Kopenhāgenas brīvostā ieradās četri lieli kuģi ar bēgļiem un kareivjiem no austrumiem. Kopenhāgenas piestātnē tika izsēdināti kopā 9700 bēgļi un 4000 ievainoti kareivji. 1945. gadā pavasarī tas nebija neparasti. Kopš februāra, kad vācu pilnvarotais pārstāvis Bests bija informējis atbildīgā Dānijas departamenta vadību, ka Dānijai būs jāuzņem pulkiem vācu bēgļu no austrumiem, bija ieradušies desmitiem tūkstoši civilo bēgļu. Lai gan Dānija kopumā bija izsprukusi sveikā, ja runā par valsts infrastruktūras un lielpilsētu masveida bombardēšanu, Dānijas iestādēm un vācu okupācijas varai tāpat bija izaicinoši atrast ēdienu un pajumti milzīgajai cilvēku straumei. To vieglāku nepadarīja tas, ka visā valstī pagaidu lazaretēs atradās 50000 vācu karavīru vēl papildu 50000 vācu karavīru, kas aizvien pildīja dienestu vai atpūtās no cīņām austrumu frontē.
Dienu pēc tam, kad Urundi pietauvojās brīvostā, Laimonis ar ģimeni saņēma atļauju pamest kuģi. Pirmā tikšanās ar Dāniju bija nepatīkama, jo gaisotne ostas priekšā bija haotiska un acīmredzot valdīja liela nevienprātība par to, kur likt daudzos bēgļus. Vācu Sarkanais krusts ostā bija pārslogots, aprūpējot ievainotos karavīrus un civilos bēgļus un vedot tos uz pilsētas lazaretēm, kamēr grupa padomju karagūstekņu, kas bija norīkoti kā vācu Vērmahta strādnieku vienība, iztukšoja mirušos no bēgļu un medkuģiem. Žurnālists aprakstīja, kā šie karagūstekņi mocījās, lai novilktu stīvajiem līķiem drēbes. Tas bija grūti, jo viņi nedrīkstēja nēsāt nažus un asiņainās un saplēstās drēbes nebija novilktas no ķermeņiem mēnešiem ilgi. Tas bija kā “cieši ieaugušas brūcēs”, tāpēc viņiem vajadzēja rūpīgi nolobīt drēbes ar pirkstiem, gabalu pa gabalam, līdz puskailie līķi tikai aiznesti, lai atbrīvotu vietu jauniem.
Zaķu ģimene un liela grupa citu latviešu bēgļu no Urundi tika vadāta apkārt pa dažādām Kopenhāgenas malām, bet vietas viņiem nebija nekur. Pēc pāris stundu braukāšanas viņus visbeidzot aizveda atpakaļ uz brīvostu un izlaida pie tukšas noliktavas. Te viņiem bija jādzīvo, līdz norīkos ko citu. Viņi aizvien bija izsalkuši, tāpēc Laimonis devās medīt tuvējās miskastēs izmestu maizi.
“Kad bijām kaut ko drusku dabūjuši vēderā, gribējām pagulēt. Tāpat nebija nekā cita, ko darīt. Vienā noliktavas stūrī bija tāds paklāju četrstūris. Es nogāju sadabūt mums kādus paklājus, jo bija pārāk auksti, lai gulētu tieši uz zemes. Bet zem paklājiem slēpās mirušu vācu kareivju kaudze, kas nupat bija nonesti no kuģa. Viņi nebija izdzīvojuši ceļu. Mums bija jāguļ ar viņiem vienā telpā. Kā zināms, utis pamet mirušus cilvēkus, un kareivjiem bija bijušas utis, tāpēc tagad tās spietoja ap mums.” Nākamajā dienā ģimeni un grupu citu latviešu, kas arī bija nakšņojuši noliktavā, atkal sadzina kravas mašīnā. Un atkal viņi braukāja pa sporta zālēm, tautskolām, kojām, biedrības namiem un skolām pa visu Kopenhāgenu, bet šoreiz paveicās atrast vietu. Viņus izlaida kādas Enghēvas apkaimes skolas pagalmā un paziņoja, ka viņi var iet un izvēlēties sev klases telpu. Klases bija aprīkotas ar vienkāršām divstāvu gultām un matračiem, uz grīdām bija izklāti salmi. “Vakaros sāka čumēt un mudžēt utis, un mums bija jāvelk nost krekli, lai varētu uz kakla visas nokniebt.” Mirušie kareivji dzīvoja tālāk.
“Mums
jautāja, vai gribam mājās, bet neviens negribēja, jo mēs taču bijām bēgļi, un to dāņiem bija grūti saprast”
– Laimonis Zaķis
Skola bija pieblīvēta ar bēgļiem no Prūsijas, Polijas un Baltijas, un dienas ritēja savu lēno gaitu. Lai gan viņi uz sarindotām krāsnīm varēja gatavot paši savu ēdienu no pārtikas pakām, ko izsniedza vācieši – mazliet kolrābja, margarīns, desa un maize –, ar to nebija līdzēts. Laimonis bija izsalcis – tā viņš bija juties kopš nehumānās uzturēšanās Gdiņas nometnē, tāpēc dienas lielākoties pavadīja, mēģinot sagādāt ģimenei vairāk ēdiena – un gultā medījot utis. Tajā triviālajā manierē, kur laiks šķiet apstājies, latviešu ģimenei un daudziem citiem bēgļiem Vesterbro aprīlis kļuva par maiju.
BĒGĻU JUCEKLIS
Daži bēgļi paspēja paņemt līdzi bērnu ratiņus, mūzikas instrumentus un gandrīz visu savu garderobi, citiem bija tikai apģērbs, kas bija mugurā, un varbūt kāda sarullēta sega. Bēgļa dzīve ir haotiska, īpaši, ja tevi pārvieto no nometnes uz nometni. Šie Baltijas bēgļi mēģina izprast situāciju, iespējams, nometnē netālu no Kopenhāgenas 1945. gadā. (Frihedsmuseet, Dānija).
Fragments no nodaļas “No ārkārtas darbaspēka līdz maizes darbam”.
No Laimoņa Zaķa stāstījuma
Kad 1946. gada vasarā Zaķu ģimene pārcēlās uz Sarkanā krusta nometni Kēgē kopā ar citiem baltiešu un poļu bēgļiem, Laimonis turpināja skolas gaitas nometnē latviešu skolā, ko drīz izveidoja pāris entuziasti. Īsi pēc ierašanās viņš tika kristīts Kēges baznīcā kopā ar meiteni tajā pašā vecumā. “Mēs taču bijām gandrīz kā jaunlaulātie,” Laimonis smejoties stāsta, kamēr mēs fotogrāfijā, kas tajā dienā tika uzņemta, redzam garo, plecīgo pusaudzi ar bieziem, atķemmētiem matiem stāvam ar pilnu azoti puķu un dziesmu grāmatu rokās blakus latviešu mācītājam, kurš vadīja ceremoniju. Jaunais Laimonis mazliet izskatās pēc Holivudas filmu zvaigznes. Blakus latviešu mācītājam stāv todien
kristāmā meitene, ģērbusies latviešu tautastērpā un gandrīz pilnībā nosegta ar rozēm un citām puķēm. Šķietami pavisam parasta kristību bilde. Bet, kā ar daudziem citiem momentuzņēmumiem, ko esam ievākuši grāmatas izpētē, ir labi nojaušams, ka kaut kas nav tā, kā parasti. Mūris aiz cilvēkiem nav vis klasisks baznīcas mūris, bet gan pelēks ruberoīds, jo bilde ir uzņemta bēgļu nometnē.
Tieši Kēges bēgļu nometnē Laimonis tika pie sava pirmā neoficiālā darba. “Es iedraudzējos ar vienu no šoferiem, kas vadīja Dānijas Sarkanā krusta kravas mašīnu. Viņi brauca ar lieliem gāzes ģeneratoriem, un mans darbs bija agri no rīta celties, lai iekurtu ģeneratoru tā, lai bākā pietiktu gāzes aizbraukt līdz mežam un savākt celmus un granti, ar ko ierīkot nometnē kārtīgas taciņas, lai mums nebūtu visu laiku jābrien pa dubļiem.” Drīz Laimonis tika arī pie oficiāla un mazliet prasīgāka darba. Līdzīgi kā vesela paaudze poļu, kas bija pielikusi roku dāņu biešu industrijai, viņš 1946. gada jūnijā tika nosūtīts ravēt bietes un strādāt sezonas darbus uz laukiem pie Fakses kopā ar savu tautieti, kurš bija ieguvis invaliditāti karā. Sastapšanās ar dāņu zemkopību, dāņu zemniekiem un lauku dzīvesveidu sevišķi neiespaidoja agrāko Latvijas mežsaimnieka dēlu. “Uzraugs vienkārši staigāja apkārt salmu cepurē un spieķi rokā un skatījās uz mums, kamēr ravējām bietes,” Laimonis stāsta. Kādu dienu ravēšanas vidū Laimoņa darbabiedram ienāca prātā doma iemācīt Laimonim pīpēt. Bija arī laiks, jo Laimonim bija 16, un, ja viņi abi pīpētu, būtu vieglāk šur tur smagajā darbā iešmugulēt pa pauzei. “Vienu dienu mēs uz lauka pīpējam, un pienāk vagars un saka, ka te nekādas pīpēšanas nebūs. Bet mums par viņu viena alga. Ne mēs viņam patikām, ne viņš mūs varēja nosūtīt atpakaļ. Beigās vagars sāka pīpēt ar mums,” Laimonis smaidīdams stāsta. Neskatoties uz jaunajām privilēģijām, ikdiena abiem darbarūķiem nekļuva vieglāka. Jo pēc ražas lauki bija jāapar, un tā bija viena no sliktākajām lietām, ko Laimonis bija darījis. Labāku to nepadarīja apstākļi Lielajā Sarkanlaukā, kur viņi dzīvoja. “Apstākļi bija sliktāki, nekā pie latviešu zemniekiem. Staļļa zēns, kurš pieskatīja zirgus, gulēja turpat stallī, bet mums vismaz bija dzīvojamā māja, kur vannā gan bija tikai aukstais ūdens un nekādas apkurināmās telpas. Rudenī, kad bija jāar lauki, mēs izmirkām, bet drēbes mazgājamajā telpā pa nakti nevarēja piedabūt žūt, tāpēc nākamajā dienā mums bija jāvelk tās pašas slapjās, jo nebija citu. Nesaprotu, kā mēs nesaslimām.” Mājās Latvijā viņš bija pieradis pie labākiem apstākļiem – lielā istaba bija apsildāma ar malkas krāsni, bet staļļa zēns pašsaprotami gulējā apsildāmajā mājā kopā ar pārējo ģimeni.
Darbs uz lauka bija smags, un smagi bija arī celt lielos maisus ar rudens labības ražu uz bēniņiem zem klēts spārēm. “Man bija sešpadsmit un man vaja-
dzēja stibīt smagus, simt kilogramīgus maisus. Šodien jaunieši nemaz nedrīkst iznēsāt avīzes, jo tās esot par smagu. Smieklīgi. Man tas nekad nav kaitējis,” viņš saka ar uzsvaru un veca vīra neizpratni par jauno paaudzi un tās vainu laikmeta pagrimumā.
BĒGĻI SAPLĒŠ PADOMJU PROPAGANDAS MATERIĀLUS
Padomju varas iestādes bieži ieradās nometnēs, mēģinot pārliecināt bēgļus atgriezties mājās. Viņi reti tika uzņemti ar atplēstām rokām. Kad 1949. gada septembrī viņi apmeklēja nometni Prags Boulevard, viņus gandrīz piekāva jauniešu bēgļu grupa. Lai arī piekaušana izpalika, tomēr pēc apmeklējuma fotogrāfs iemūžināja, kā baltiešu bēgļi dedzīgi iznīcina padomju propagandas materiālus. (Karaliskā bibliotēka, Dānija).
Fragments no pēdējās nodaļas “Atkal mājās”.
No Laimoņa Zaķa stāstījuma
[..]
Neskatoties uz zūdošo acu gaismu, Laimonis Zaķis aizvien ir pilns spara. Viņš ik dienu pastaigājas pa Tistedu, pilsētu, kas pilnīgi nejauši kļuva par satvaru lielākajai daļai viņa dzīves. Viņa vecāki nekad netika tālāk par Drausbekas nometni. Māte, kas pēc dabas bija rosīga un runātīga, tika pie darba nometnē un pēcāk pansionātā, bet vairāk iekšupvērstais tēvs nekad nepameta nometni un neiemācījās dāņu valodu. Laimonis cenšas palikt aktīvs un seko līdz pasaules notikumiem. Viņš jau ir vecs kungs, bet plāno kļūt vēl vecāks.
“Mana oma nodzīvoja līdz 103 gadiem. Mums ģimenē ir labi gēni. Varbūt esmu kaut ko mantojis no viņas?” viņš aizsmacis smejas savā 94 gadu vecumā, kad mēs pēdējoreiz runājam 2024. gada novembrī. Laimonis ir dzīvojis aktīvu dzīvi un izmantojis iespējas, kas viņam Dānijā tika dotas – varbūt tāpēc, ka viņš kā jauns bēglis zināja, ka dots nav nekas. Viņš iemācījās valodu, izglītojās un pie Olborgas veikalnieka, kurš bija precējies ar latvieti, izmācījās par metālapstrādātāju un mašīnistu. Pēcāk viņš iestājās Dānijas zemssardzē un paralēli darbam vakarkursos izgāja mehāniķus. Tas bija smags laiks, gandrīz pārāk smags ambiciozajam jaunajam vīrietim, bet pēc visas raušanās un plēšanās, plēšanās un raušanās, viņš kļuva par izglītotu mašīnistu, tika pie pilsonības un darbā pie A. P. Mēlera. No tās pašas ostas, kas viņa tautiešiem pirms gadiem bija atnesusi jaunu sākumu, viņš tagad vadāja preces no ostas uz ostu. Laimonis arī atjaunoja kontaktus ar abiem brāļiem, kurus bija nozaudējis karā. Viens dzīvoja Latvijā un strādāja papīrfabrikā, otrs bija kļuvis par britu pilsoni un strādāja Līdsas lielveikalā. Anglijas brālis turpmākajos gados vairākas reizes mēroja ceļu uz Tistedu un Drausbekas nometni.
Kad Laimonis apņēma sievu un pa īstam kļuva par tistedieti, viņš izlēma likt malā savu dzīvi septiņās pasaules jūrās. Viņš sāka strādāt uzņēmumā pilsētā, kur gadu gaitā pakāpās amatā no meistara un labotāja līdz tehniskajam rasētājam. Te viņš cita starpā uzrasēja DANIDA graudu kalti lietošanai trūcīgos Āfrikas rajonos. “Tur es sabiju 31 gadu. Tas arī ir mans dzīves gājums.” Tā Laimonis Zaķis grib noapaļot stāstījumu par garo dzīvi, kurā bijis tik daudz rūgtā, bet kas beigusies tik labi te, Dienvidjitlandē. To mēs viņam arī ļausim.
