Vēja Zvani 2018 / 1. izdevums

sidieV sliN

VĒJA ZVANI 2018,G. PAVASARĪ

SATURS 03 04 05 06 07

Māra Spalviņa

08 09 10

Ērika Veide

Redaktrices: Madelena Miniata un Krista Zamura

11

Sarma Āruma

12

Krista Grendze

13

Ūve Strautmane, Madelena Miniata, Sarma Āruma

Tija Pūtele

14

Turpinājumi

Māra Bērziņa

15

Māra Bērziņa

Krista Roze Elisa Sīpola Nils Veidis Ūve Strautmane

Nils Veidis, Ūve Strautmane, Māra Bērziņa

• 3 PPL

II & I maerD steeM ytilaeR - aņivlapS arāM

. 4 P P .L

ezoR atsirK

Intervija ar Elisu Sīpolu Mani sauc Elisa Sīpola un man ir 23 gadi.

Esmu no Bostonas, bet pašlaik dzīvoju Peru.

Ar ko Tu nodarbojies?

Es galvenokārt mācu angļu valodu pirmai līdz trešai klasei vienā publiskā skolā mazā pilsētiņā. Organizācijai ar kuru starpniecību es saņēmu darbu Peru ir vairākas programmas (nē tikai skolotāju darbi) šajā pilsētā. Tādēļ man arī ir iespēja strādāt vides projektos (environmental projects) sieviešu grupās, un citās bērnu programmās.

Kas ir tava vismīļākā lieta par Peru?

Mana vismīļākā lieta Peru protams ir mani skolēni ar kuriem es strādāju skolā un arī tas, ka dzīves ritms Peru ir daudz mierīgāks un lēnāks nekā ASV. Cilvēki nesteidzās restoranos un veikalos, un nerūpējās par katru mazāko lietu.

Cilvēki pavada vairāk laiku ar savu ģimeni un draugiem - šī ir vissvarīgākā lieta. Peru arī ir pilna ar vienreizējām vietām kurus var apciemot (džungļi, pludmales, tuksneši, kalni - tiešām ir viss!) [turpinājums 14 lpp.]

. 5 PPL

Kāpēc Tu izvēlējies dzīvot Peru?

Es nobeidzu universtāti ar grādu pamatskolas izglīitībā un kopš tā laika esmu gribējusi dzīvot un mācīt ārpus Amerikas. Kaut gan es skatījos uz vairākām programmām Āfrikā un Eiropā, es izšķīros dzīvot Peru vairāku iemesļa dēļ.

Pirmkārt, esmu studējusi spāņu valodu daudzus gadus un gribēju dzīvot kur varētu tiešām izmantot šīs valodas spējas katru dienu. Otrkārt, vienmēr esmu dzirdējusi brīnišķīgas atsauksmes par Peru tautu, dabu, ēdieniem, utt. Pats galvenais iemesls kādēļ izšķīros par šo programmu bija tas, ka es ļoti novērtēju organizācijas mērķus un iespēju piedalīties dažādos projektos kurus šī bezpeļņas organizācija (Otra Cosa Network) atbalst un izpild.

6 .P EP G LA Y O V • 5 E G A P

sidieV sliN

. 7 P P .L

enamtuartS evŪ

Ērika Veide, Daba un Veselība Es strādāju jaunā zinātnes laukā, kas saucās "planetary health.” Tas skatās, kā maiņas dabā ietekmē mūsu veselību. Ziņas nav labas. Mēs redzam kā sīldošais klimats, zemkopības sistēma, dabas piesārņošana, mežu izciršana, u.t.t. pasliktina fizisko un garīgo veselību. Pasaulei būs jācīnās ar pieaugstošām infekcijas slimībām, ar siržu un plaušu traucējumiem, ar pasliktinātu uzturu, ar nopostītām dzīves vietām, ar ūdens trūkumu, un ar visādām citām kaitēm. Un, kaut slaveni profesori, zinātnieki, politiķi un inženieri salido satikties vairākas reizes gadā un kopīgi norunā, ka tagad mums tiešām jāieved dziļas maiņas lai saudzēt planētu un tās iedzīvotājus, ka tagad mēs visi kopā sastrādāsim to izdarīt, iecerētais nav bijis sasniegts.

Savienotās Nācijas pirms vairākiem gadiem sastādija slavenos “Ilgtspējīgas attīstības mērķus” (“Sustainable Development Goals”) – nolīgumi pie kuriem pieturēties, lai uzturēt mūsu civilizāciju un lai saudzēt palikušos resursus. Mēs esam šodien visos mērķos vai nu krietni iepakaļ uzdevumam, vai mēs esam tās situācijas pasliktinājuši. Ozona slānis ir bijis vienīgais uzdevums, ko domājām, ka kaut cik esam salāpijuši, bet tagad, zinātnieki ir atklājuši, ka pat arī tā situācija ir diemžēl pasliktinājusies.

"Man cerību dod latvietība."

Bilde: Nils Veidis

. 8 P P L

Kad domāju par šiem tēmatiem, jūtos pārvilņota. Nākotne neliekās gaiša. Un ja mēs tikai uz jaunu teknoloģiju un politiku paļaujamies salabot mūsu pasauli, mēs kannu pa ielu tikai tālāk speram. Jauna teknoloģija bieži ieved jaunas, nesagaidītas problēmas. Politika bieži ir pārāk bāzēta uz īslaicīgiem posmiem un personīgiem stimuliem, lai būtu uzticams risinājums. Un, pat ar vislabākajiem jaunievedumiem un vistālredzīgākajiem politiskiem spriedieniem, ja mēs kritiski nepārdomājam morālus jautājumus – Kā mēs saprotam cilvēces vietu pasaulē? Kā mēs vērtējam citas dzīves formas? Kādos veidos esam (vai neesam) ar mieru upurēt ērtības, greznības, egoismu, par labu citiem? – tad mēs problēmas sakni neatrisinam. Man cerību dod latvietība. [turpinājums 14 lpp.]

EGAYOV • 5 EGAP 9 .P P L

eletūP ajiT

. 01 P P L

Mīļā Nometne

Rīga

aņizrēB arāM

L P P 11 .

amurĀ amraS

. 21 P P L

ezdnerG atsirK

. 31 P P L

atainiM aneledaM

amurĀ amraS

enamtuartS evŪ

TURPINĀJUMI...

INTERVIJA AR ELISU SĪPOLU (turp. no 4. lpp.)

Kas ir visgrūtākais aspekts, par dzīvošanu Pēru?

Visgrūtākā lieta par dzīvošanu ir noteikti tā nabadzība kuru redzu katru dienu. Vairums no maniem skolēniem nav krānu ūdens vai elektrība savas mājās, ja tās vispār var saukt par mājām, un ikdienas dzivēs apstākļi daudzām ģimenēm ir ļoti grūti. Es cenšos būt pozītīva, motivējoša skolotāja maniem bērniem, bet bieži jūtu, ka vēlētos vēl daudz ko vairāk viņiem dot.

Kādu padomu Tu dotu tādam, kurš domā pārcelties uz citu valsti?

Vienīgais padoms ko es dotu kādam kurš domā pārcelties uz citu valsti ir "Dari to!" Visbailīgākā daļa ir tā domāšana par to kas varēt būt vai notikt, bet var iegūt tik lielu pieredzi no pavadītā laika citā valstī. Dzīve ir pārāk īsa, lai neceļot un nebaudīt citas kultūras.

Kas Tev visvairāk pietrūkst par latviešu sabiedrību Amerikā?

Protams man visvairāk pietrūkst mana ģimene un latviešu draugi, bet man arī pietrūkst runāt latviešu valodā un dziedāt tautas dziesmas. Neesmu vēl satikusi nevienu latvieti dienvidamerikā, bet man vēl ir daži mēneši!

Kas ir Tavs vismīļākais vārds latviešu valodā?

Mans vismīļākais vārds latviešu valodā ir "drūzmēšanās." Mans tētis bieži šo vārdu lieto mašīnā un veikalos kad ir kaut kadi sastrēgumi vai vispār kad ir pa daudz cilvēki vienā vietā.

Vienmēr esmu domājusi, ka šis vārds ir smieklīgs un arī perfekts! ĒRIKA VEIDE, DABA UN VESELĪBA (turp. no 6. lpp) Esmu daudz domājusi par kopieni un kā tā ietekmē uzvedību un izvēles. Mēs redzam, ka sabiedriskas saites var ievest cilvēcē lielāku izturību, sadarbību, un likumu sekošanu. Es jums drošvien nestāstu neko jauno. Es varētu runāt par slaveniem darbiem politiskās zinātnēs, socioloģijā, psikoloģijā, ekonomijā, un ekoloģijā, bet mēs varam arī ar intuīciju saprast: jo ciešāk mēs esam savienoti ar citiem, jo mazāk mēs tiem darīsim pāri… jo vairāk mēs varēsim uz tiem paļauties… jo vairāk mēs izpalīdzēsim. Latvieši šinī jomā ir īpaši. Es akadēmiski šīs domas par kopienas vērtību saprotu, bet latvietība man ļauj tās arī ar sirdi izprast. Esmu piedzīvojusi, kā mēs roku rokā dziedam “Daugav’ abas malas” trimdas nometnēs; kā sanākam kopā, kad kāds mūsu vidē slimo; kā ar katru paaudzi pastiprinam senas draudzības. Esmu dzirdējusi, kā Padomju gados, mūsu vecāki un vecvecāki ir kopā devušies uz protestiem un palīdzējuši atmest autoritāro varu.

Esmu iedvesmota piedzīvot tautas mīlestību, izturību un labvēli. Šeit ir piemērs, kā ciešas saites ir radijušas pastāvīgu un sadarbīgu cilvēci. Un tikai tad, kad pamats ir, var sākt domāt, ko uz tā var buvēt. Šīs pašas tēmas arī izpaužas, kad runājam par mūsu attiecībām ar dabu. Jo sīkāk mēs saprotam mūsu saiknes ar zemi un kā mēs uz tās paļaujamies, jo tālredzīgāk (un mīļāk) mēs ar to apiesimies. Ir viegli nedomāt par mūsu zemes saitēm pārtikas veikalā pērkoties. Ir viegli tērēt, kad mūsu atkritumus aizved smagā mašīna. Ir viegli neuzmanīties, kad mēs detaļas neredzam. Uzaugot latviešu trimdas nometnēs, mums talkas likās normālas (kaut cik tajās pate slinkojos). Mums likās neapšaubāmi, ka atkritumus no meža mēs satīrīsim. Tā ir mūsu zeme, un mēs par to uzmanīgi gādājam. Ja varētu ar tādu pašu domāšanu dzīvot ne tikai pa vasarām mūsu mīļās nometnēs, bet visparīgi mūsu pasaulē, kā tad būtu mūsu vide?

Nesen runāju ar savu brāli pa telefonu. Viņš pēkšņi iesaucās. “Kas ir?” es prasiju. “Mēģinu glābt vienu skudriņu. Tai brūk virsū kāds cits rāpulis, un nevaru viņus atšķelt. Uztraucos, ka viņu ievainošu,” viņš atbildēja. Mēs vairākas minūtes pārrunājām skudriņas situāciju un prātojām, ko darīt. Un tad mēs arī prātojām, vai būtu šāda paša uzmanība, ja mēs pa angliski sarunātos. “Skudriņa” liekas jaukāka pa “ant.”

Vai pamazināmie vārdi latviešu valodā, īpaši sakarā ar dabu, ietekmē kā mēs uzskatam to un ar to apejamies? Vai mūsu kultūras izteiktā mīlestība pret dzīvniekiem, kokiem un kalniem mūsos rada zināmu uzvedību?

“Planetary health” laukā komplicētām problēmām dod komplicētas atbildes. Bet uzaugot ciešā latviešu kopienā ar tuvām dabas saiknēm – un ar mīlīgu valodu, kura uzsver dabas skaistumu – es prātoju, vai atrisinājums nav galu galā pavisam vienkāršs. Mans akademiskais un profecionālais ceļojums ir manī radījis visādas domas par kompleksiem risinājumiem, un tagad tas mani ir atvedis riņķī atpakaļ uz visvienkāršākajo. Visizturīgākais ir bijis tas, ko mēs jau visi sirdī saprotam. Ja mēs pastiprinātu sakarus ar viens otru un ar zemi, kas notiktu? Varbūt, ka vislabākais, ko katrs varam darīt, lai saudzēt mūsu vidi (un, līdz ar to, mūsu veselību), ir pievērst uzmanību uz saiknēm, ko mēs visi jau esam latvietībā piedzīvojuši. Sportos, ķermenis parasti seko galvai – tur kur skatās, tur iet kājas, bumba, slēpes, šķēps. Uzmanības pievēršana ir pirmais solis, pat ja nezinam, kā tā izpaudīsies.

L. P P 14.

. 51 P P L

aņizrēB arāM