Vēja Zvani 2019 / 1. izdevums

A J E V I N A ZV PAVASARU IZDEVUMS

2019. GADA MAIJÄ€

Piezīmes no redaktrisēm...

Paldies visiem, kas iesūtija raksta vai mākslas darbus šī gada pavasara izdevumam!

Vēlamies arī pateikties visiem, kas ir palīdzējuši mums atrast un savākt vecus Vēju Zvanu publicējumus.

Novembra izdevumā, mēs publicēsim dažus no visslabākiem veciem vākiem, kā arī īpašus raksta darbus. Starplaikā, ja kādam vēl būtu VZ publicējumi, kas sēž kādā pagraba stūrī, lūdzu darat mums zināmu!

Varat ar mums sarakstīties cersanneli@gmail.com vai mminiats@gmail.com.

Liels paldies jaunai ALJA biedrei Kristīnei Sūrītei par skaisto fotogrāfiju, kas atrodās uz vāka!

Sirsnīgi jūsu 2019.g. redaktrises,

Madelena Miniata

Annelī Cera

s r u t a S Kristīne Sūrītis Vilnis Pūris Ieva Griffin Lija Krievs Marika Gulēna-Taube Dārija Gulēna-Taube Sandis Apse

Kristīne Sūrīte Mani sauc Kristīne Sūrīte un es dzīvoju netālu no Vašingtonas DC. Es mācos 10. klasē un brīvajā laikā spēlēju futeni, lasu grāmatas, un pavadu laiku kopā ar draugiem un ģimeni. Es vasaras laikā apmeklēju Garezera vasaras vidusskolu un kādreiz gāju Katskiļu nometnē.

Bildes ir ņemtas Katskiļu rudens svētkos un Latvijā.

Kristīne Sūrīte

Vilnis Pūris

Čau, mani sauc Vilnis Pūris un esmu no Ņujorkas. Nākamgad es sākšu studēt ,,Skidmore College” un plānoju studēt starptautiskās attiecības (International Affairs).

Arī gribētu iemācīties vai nu franču, vai vācu valodu. Pašlaik dzīvoju Quito, Ekvadorā, esmu jau te pavadījis divus mēnešus un palikšu līdz jūnijam. Es nolēmu nopirkt fotoaparātu un bildēt manus ceļojumus, lai es tos varētu iemūžināt un dalīt ar ģimeni un draugiem, kā arī arī iedvesmot tos kuri gribētu ceļot, bet gluži vēl netic, ka tas būtu to vērts. Varu droši teikt, ka ir to vērts 100%!

Vilnis PĹŤris

Ieva Griffin

Lija Krievs Kad janvāra sākumā atgriezos Latvijā, man nebija ne darba, ne dzīvokļa - tikai zināju, ka jūtos kā mājās. Atceros pašu pirmo reizi, kad biju Latvijā 2006. gadā ar Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) programmu “Sveika, Latvija!”. Gandrīz tieši pēc desmit gadiem, es atgriezos Rīgā ar citu, jaunu iespēju, kas galu galā mani novestu pie dzīvošanas Latvijā.

Katru vasaru pēc tam, kad piezemējos Rīgā, mana sajūsma bija vēl lielāks un, katru reizi, kad izlidoja no Rīgas, vēlme palikt Latvijā kļuva vēl stiprāka.

Pēc Latvijas pilsonības iegūšanas, zināju, ka dzīve Latvijā varētu būt reāla - vairāk nebija tikai fantāzija, ka varbūt kādu dienu varētu pārvākties uz Latviju. Pagāja vēl viens gads, un mana vēlme dzīvot Latvijā joprojām bija stingra, bet nebiju pilnīgi pārliecināta, ka varētu paspēt dzīvi Latvijā. Dziesmu svētki atnāca un aizgāja, un tieši tajā nedēļā, man kļuva pārliecība, ka man patiešām šeit ir iespējas. Pagāja vēl daži mēneši, un zināju, ka darbs drīz beigsies. Bija jāizgudro, ko gribu darīt, kur gribu būt. Domāju turp un atpakaļ, par to, ko gribēju darīt - tikai nezināju. Vai varēju vienkārši atstāt savu dzīvi Amerikā? Beidzot nolēmu, ka nebūs labāka iespēja pārvākties uz Latviju. Ideālais laiks pienāca - ko es gaidīju?

Cilvēki šeit man bieži prasa, “Kāpēc Latvijā? Gan jau Amerikā, vai citur, ir labāk.” Ja esi uzaudzis un visu mūžu dzīvojis Latvijā, tad saprotu kāpēc kādam varētu būt tāda attieksme. Protams, mums ir tā paša saikne ar latvietību, bet uzaugot latviskajā vidē, ārpus Latvijas, uzskats ir citādāks. Mani vecvecāki izbēga no savas Tēvzemes meklējot jaunu sākumu, cerot uz labāku dzīvi. Jaunu dzīvi atrada, bet atgriezties Latvijā, kur ir saknes, nekad nesanāca. Līdz ar to, es jutos tā, it kā esmu paņēmusi daļu no mūsu ģimenes atpakaļ - mājās.

Daudzi cilvēki arī saka cik laimīgi viņi ir, dzirdēt, ka iemācijos latviešu valodu Amerikā, un cik īpašs tas ir, braukt uz Latviju. Tikko pirms sāku rakstīt šo rakstu, kāds jautāja par manu ,,foršo akcentu”. Šādi komentāri nav neparasti. Izstāstīju viņam savu stāstu, un viņš patiesi priecājās, un bija tik sajūsmināts par manu pārvākšanos uz Latviju. Šajos brīžos jūtos vislepnāka par savu izvēli atgriezties Latvijā, un vēl lepnāka par latvietību. Ir tāds atbalsts, kas stums mūsu tautu uz priekšu.

Tagad man ir darbs un dzīvoklis. Atradu darbus kā angļu valodas pasniedzēja nedeļas laikā un kā bārmene nedeļas nogalēs, un dzīvokli paša Vecrīgas centrā. Pēc gandrīz trim mēnešiem, tas vēl arvien jūtās kā sapnis, bet pamazām kļūst vairāk par reālitāti. Ja dzīvojam Amerikā, vai Latvijā, latvietība plūst caur mūsu asinīm. Tā stingri turas pie Tēvzemes, tieši tāpat kā ozols stingri turas pie zemes ar savām saknēm.

Marika Gulēna-Taube Edinburgas vecpilsēta, Leeds Corn Exchange, Kirkstālas abatijas drupas Parasti dzīvoju Toronto, pašlaik esmu apmaiņas gadā Līdsā, Lielbritānijā. Oficiāli studēju psiholoģiju, tomēr mana klašu izvēle ir daudz dažādāka, kā būtū Kanādā un manas klases visas ir citās fakultātēs. Man interesē tas, ko studēju, kā arī valodniecība un kūltura.

Brīvajā laikā man patīk ceļot, it īpaši uz garāku laiku un dejot tautasdejas. Šīs bildes ir no manas un māsas ceļojuma pa Lielbritāniju—pirmā no Edinburgas ielas, otrā no pazīstamas ēkas Līdsā un trešā no Kirkstālas abatijas, kas būvēta 12. gs. un šodien paliek tikai drupas. Līdsa kā pilsēta man ļoti piestāv, tāpēc, ka var viegli tikt uz daudz un dažādām vietām. Liela pilsēta, vecas ēkas un daba uz durvju sliekšņiem.

Dārija Gulēna-Taube

Es mācos 12. klasē. Man patīk dejot, dziedāt un ceļot. Šīs fotogrāfijas tika uzņemtas 2018.g. vasarā, Latvijā. Ceļojums bija nozīmīgs, jo es pirmo reizi atgriezos Latvijā kopš pirmā ceļojuma viena gada vecumā.

Fotogrāfijas dod skatītajam iespēju ielūkoties Simtgades Dziesmu svētkos no dejotāju viedokļa. Tajās ir redzams gājiens caur Vecrīgu (kur Kanādas tautas deju kopa Dižais Dancis plivina Kanādas karogus), kā arī mani Latvijas ceļojuma skati (Kurzemes magoņu lauki un meži), un Latvijas nacionālā bibliotēka (kur tika izstādīta Simtgadei veltīta diasporas latviešu darināta sega).

Ceļojums un iespēja piedalīties Simtgades Dziesmu svētkos bija brīnišķīgs piedzīvojums. Es vēlu visiem skatītājiem iespēju izjust Dziesmu svētku brīnumu.

Dārija Gulēna-Taube

ŠMIJ 2019 Sandis Apse Es mācos 12. klasē vidusskolā Rosedale Heights School of the Arts, Toronto, Kanādā. Skolā man ļoti patīk fotogrāfēšanas klase, kur fotografēju diģitāliski un ar filmu fotoaparātu. Esmu bijis fotogrāfs trīs gadus, un turpinu izmēģināt visādus stilus. Man ļoti patīk eksperimentēt ar filmu fotoaparātu, jo varu izmēģināt vecus stilus. Man patīk fotogrāfijas, kas izraisa emocijas un personiskas attiecības. Ar filmu fotoaparātu, man patīk mainīt bildes ,,dark room”. Tradicionāli, ar filmu, ir jāattīsta bildes istabā, kur nav gaismas, lai nesabojātu filmu papīru. Man ļoti patīk tīšām ļaut gaismai spīdēt uz papīra, lai solarizēt filmu nomainot bildes krāsas. Ir neparasti mūsdienu fotogrāfiem nodarboties ar filmu, un tāpēc es tik ļoti izbaudu šādu mākslu. Šī gada ŠMIJ pasākumā es biju fotogrāfs šķēršļu gājienam un sestdienas ballei. Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi uzņemt bildes no latviešu pasākumiem, lai pēc 20 gadiem mēs visi varam atcerēties trakās lietas, ko darījām jaunībā.

Sandis Apse

nākamajā izdevumā!