Edīte Pauls-Vīgnere teatrālās tekstilijas
UDK 745.07(474.3)(084) Pa853
Pateicamies par atbalstu grāmatas tapšanā Raimondam Paulam
We are grateful to Raimonds Pauls for his financial support
Foto / Photo – Valdis Ošiņš, Valts Kleins (25), no Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīva / from the archive of Literature and Music Museum (15), no Edītes Pauls-Vīgneres personīgā arhīva / from the personal archive of Edīte Pauls-Vīgnere (11–14, 16, 17, 22, 72–75, 94–97)
Ievada teksts, dizains un makets / Introduction text, design, layout – Sandra Ošiņa
Tulkotāja angļu valodā / English translation – Ieva Lešinska
Redaktore / Editor – Ilze Antēna
Iespiests tipogrāfijā / Printed in the printing house Livonia Print
© Izglītības un kultūras atbalsta biedrība Balta
© Edīte Pauls Vīgnere, tekstilmākslas darbi
© Sandra Ošiņa, ievada teksts
© Valdis Ošiņš, foto
© Valts Kleins, foto
© Sandra Ošiņa, dizains
Ak, sievietes! / Oh, Women! 2023
ISBN 978-9934-23-885-7
Edīte Pauls-Vīgnere
Kādā 2022. gada vēlā rudens vakarā man piezvanīja Edīte. Mēs abas esam naktsputni un varam sazvanīties visai vēlu. ”Taisām grāmatu! Mēs trīs. Es, tu un Valdis. Ko jūs par to teiksiet?”
Mēs piekritām uzreiz. Tā bija ļoti priecīga ziņa, strādāt pie Edītes projektiem ir īsta bauda. Sākot darbu pie grāmatas, Edīte atver savu teatrālo tekstiliju brīnumu lādi. Ikvienā darbā ir vesela pasaule. Katrā no tiem ir stāsts, intriga, drāma un simboli, slāņu slāņiem klājas sapņi, iespaidi un atmiņas. Pēc pirmā kopiespaida gribas to visu izbaudīt līdz pat sīksīkai detaļai, izpētot Edītes neparastās tehnikas. Māksliniece vienmēr izdomā ko jaunu, bet tehnikas un materiāli nekad nav lietoti formāli. Darbi ved dziļumā, ļauj sajust, rosina domāt un iztēloties. Tēli ir dvēseliski un krāšņi.
Edītes rokas ir vienīgās rokas pasaulē, kuras šos darbus ir izjutušas ar pirkstu galiem. Skatoties uz bagātīgo materiālu klāstu tekstilijās, iedomājos, kā šos darbus varētu iepazīt cilvēki ar redzes traucējumiem, iztaustot tos centimetru pa centimetram. Pat pilnīgi neredzīgs cilvēks gūtu spilgtus iespaidus.
Darbu pie grāmatas sākām ar tekstiliju fotogrāfiju uzņemšanu. Ak, sievietes! Krāšņie tēli Edītes istabā atritinājās kā tauriņi no kūniņām. Turpat blakus bija albumi ar ģimenes fotogrāfijām. Turpat bija atmiņas. Un mēs sarunājāmies.
Edīte: ”Es piedzimu Iļģuciemā Rīgā, mājiņā, ko ieskāva liels dārzs un smilšainas, akmeņainas ieliņas. Tas bija 1939. gads, kara uzsākšanas gads. Atmiņā saglabājušās divas krasi atšķirīgas epizodes: slēpšanās bunkurā, kaucot sirēnām uzlidojuma laikā, un baiļu skrējiens, izglābjoties no tītara, kas piepūties, sarkanu seksti, traucās man pakaļ, jo man mugurā bija sarkans samta mētelītis ar mufīti, rotāts ar baltām trušādiņām.”
One evening in late autumn 2022, I received a phone call from Edīte. We are both night owls and can call each other quite late. “Let’s do a book! e three of us. Me, you, and Valdis. What do you say?”
We agreed immediately. It was very happy news because working on Edīte’s projects is sheer pleasure. As she begins work on the book, Edīte opens her treasure chest of theatrical textile wonders. ere is a whole world in every work. ere is story, intrigue, drama, and symbolism in each one, layers upon layers of dreams, impressions, and memories. After the first impression, you want to experience it all, down to the smallest detail, exploring Edīte’s extraordinary techniques. She is always inventing something new, but her techniques and materials are never formal. e works take you in deep, allow you to feel, and encourage you to think and imagine. e images are full of soul and colour.
Edīte’s hands are the only hands in the world that have felt these works with their fingertips. Looking at the rich range of materials in the textiles, I imagined how visually impaired people might get to know these works, touching them centimetre by centimetre. Even a totally blind person would get vivid impressions.
We started work on the book by taking photographs of the textiles. Oh, the women! e gorgeous images rolled into Edīte’s room like butterflies out of chrysalises. Right nearby were albums of family photographs. ere were memories, and we talked.
Edīte: “I was born in Iļģuciems in Riga, in a house surrounded by a large garden and sandy, rocky streets. It was 1939, the year the war started. I remember two very different episodes: hiding in a bunker, sirens wailing during the air raid, and running scared, escaping from a turkey that was chasing after me, its head swollen and red, because I was wearing a red velvet coat with a muff, decorated with white rabbit fur.”
10
11
Edīte Paula
16
Edītes krustmāte Lidija / Edīte's godmother Lidija
Lidijas kāzas / Lidija's wedding
Tur bija valdzinošā Lidija, Edītes tēva māsa un krustmāte, kura jūsmoja par kino un iedvesmojās no aktrisēm Grētas Garbo, Marlēnas Dītrihas un Polas Negri, atdarināja viņu kustības un tēlus. Lidija dejas mākslu apguva pie Beatrises Vīgneres, kura bija mācījusies Ritmikas un fiziskās audzināšanas institūtā Maskavā un pie modernās dejas pamatlicējas Aisedoras Dunkanes.
Lidijai bija plastiskas kustības. Pirms karnevāliem viņa gatavoja neparastus tērpus un apmeklēja fotogrāfu, lai kostīmus iemūžinātu melnbaltās fotogrāfijās. Reizēm tās iekrāsoja.
Kad ģimenē rīkoja kāzas, neko netaupīja. Piedalījās visa lielā dzimta, arī visi bērni. Bērniem tika atbildīgais pienākums nest līgavas kleitas šlepi.
Pēc Latvijas okupācijas daudz kas mainījās.
There was the enchanting Lidija, Edīte’s aunt on her father’s side and her godmother, who raved about cinema and was inspired by actresses Greta Garbo, Marlene Dietrich, and Pola Negri, imitating their movements and images. Lidija studied dance with Beatrise Vīgnere, who had studied at the Institute of Rhythmics and Physical Education in Moscow, and with Isadora Duncan, the founder of modern dance.
Lidija had plastic movements. Before masked balls, she would make unusual costumes and visit a photographer to capture them in black and white photographs, which she would then sometimes colour in.
When the family held a wedding, no expense was spared. e whole extended family attended, including all the children. e children were given the responsibility of carrying the train of the bride’s dress.
After the occupation of Latvia, many things changed.
17
Mazā Edīte tēva māsas Olgas kāzās Little Edīte at the wedding of father's sister Olga
22
”Tu vari būt valdzinoša trīsdesmit gadu vecumā, burvīga četrdesmit gadu vecumā un neatvairāma visu atlikušo mūžu.”
Koko Šanele
”You can be gorgeous at thirty, charming at forty, and irresistible for the rest of your life.”
Coco Chanel
