Manis ir vairāk, nekā domāju... Beāta Karlsberga
„-vai tu esi kādreiz dusmojies uz jūru? Vai tu esi bijis nemierīgs, kad tā pārāk skaļi vakaros tavus sapņus ar viļņu šalkām jauc? Vai tu kādreiz esi kliedzis uz jūru? nevis jūras krastā kliedzis, bet uz jūru? Esi? ... esmu jūra, kuru vēji vējo, kurā viļņi pret krastiem sitas..es esmu..nekārtība. nedusmojies, nekad nedusmojies uz jūru. viņa ir tāda, ko nevar uzrakstīt. viņā notiek viss, un viņa ir bezspēcīga. Viņa nevar pateikt viļņiem, lai tie paliek krastā. Tā nevar vējam pateikt, lai tas beidz to šūpot. Viņa nevar kliegt pretī cilvēkam, kas pret jūru kliedz. Bet bez jūras neviens nevar – bez vēja, bez vētrām un...miera. bez viņas nevar.” Beāta 10.kl.
„Pasaules mala ir tā vieta, kur debesis, zeme, ūdens saskaras viens ar otru, kur dvēsele sajūtas, ķermenis ieplūst vienā laivā. Pasaules mala ir tā vieta, kur dziesma saskaras ar dvēseli un tās abas spēj dziedāt kopā. Kur asaras ieplūst smieklos un pasaule sadziedas kopā. Kur gaisma ar tumsu dejā satiekas, pasaules mala, kur laiks apstājas un cilvēki viens otram pasniedz savu siltumu. Tā ir tā vieta, kur miers un mīlestība ļaujas savam, un tas viss iznāk kā viena dziesma, kurā dvēsele aizlido un tu jūties kā debesīs un izstaro savu gaismu. tā ir tā vieta, kur sāpes aizklīst un tu spēj elpot un dzīvot brīvi.” Kristiāna, 9.kl. „Brīvības stāsts”
Divdesmit gadus var krist un celties, Baltā kupenā iz kāpas mesties. Tāda ir dzīves ceļa zīme, Ka viss, kas notiek ir tava dzîve. Katra izvēle ir tavās rokās, Katrs cilvēks tev ir citās lomās, Bet kad atmet to kas dārgs, ne dārgs, Tad sirdī dziest tavs uguns sārts. Kad atkal saņem mesto lietu, Tad uguns atrod savu vietu. Bet tā vairs nav kāda pirmstam bija, Mīksta tuva, krāšņa dzija.
Brīnums notiek, ja tā būs, Dzīvot šodien, labāk būs. Tā uguns manim mūžam spīdēs, Karsta, asa, sāpēm trīcēs. Vai nu būs, vai nebūs, Lūkoties pēc uguns vietas. Laimes uguns, mīlas uguns, Tik pat ciets, kā vēsais čuguns. Alvins Ruža, 12.kl.
Ieskaties sevī, iededz to gaisu, kas palīdzēs izdzēst tumsas baismu. Saņemies, nebaidies – izvēle tava, Doma par pasauli katram ir sava. Ieskaties sevī, atrodi labo, kas palīdzēs saskatīt apkārt tik skaisto. Izkrāso, atrodi, saskati, klausies – Un sliktais no tevis ātri vien aizies! Venija, 11.kl. „Ieskaties sevī..”
Vakars. Draudīgas debesis, mākoņi peld. Nē, lido! Vēja ātrumā nesās. Pērkons ducina, zibeņi sper, Vējš svilpo. Nē, tas pūš. Koki liecas līdz pašai zemei Un paskats ir drūms. Drūmāks kā parasti. Tuvojas kas baiss, kas bāls, kas vienreizējs. Es jūtu – būs vētra. Lietus sāk sisties logos. Es atveru aizkarus Šo skatu vajag redzēt! Sveces liesma uz mana galda noraustās Debesīs iemaldījusies balta kaija. No kurienes tā? Balts pleķītis debesu melnumā. Un tad svecītes liesmiņā, draudīgā laikā, Pasaulē jauns dzejnieks nāk.
Ramona, 12.kl. „Vakars.”
Tu melo dzejā? Nē, dzeja – tā tava sirds, tavas domas, jūtas, Dzejā tu nespēj melot, tu tajā dzīvo. Dzejā tava dzīve raustīta, viss, ko tu domā, viss, ko tu vēlies, dzejā tu spēj brīžiem pabūt citur, Dzejā tu vari būt, kur vēlies, dzeja – tavas domas, tavas mājas, tajā tu nemelo, tur tava dzīve, dzejā tu esi pats, pats patiesākais, dzeja, patiesība un tava būtība.
Kristiāna, 9.kl. „Tu melo dzejā?”
Agija Bidiņa, 7.klase. „Bitītes margrietiņu laukā” (dziesma)
Stars. spožas gaismas stars. tā ir gaisma tuneļa galā kādam bēdu pārņemtam, vientuļam cilvēkam tas ir pirmais brīnums, Tikko pasaulē nākušam bērniņam. tas ir modinātājs kādai laimīgai ģimenei svētdienas rītā. Vai jūs redzat, cik maz vajag, lai pasmaidītu?? cik maz vajag, lai rastos cerība? tikai vienu saules staru. tikai vienu, spožu saules staru. Venija, 11.kl. „Saules stars”
Es sēžu un skatos uz tiem tiem noslēpumainajiem putniem, kas vēju bauda, kam robežu nav, kam satiksme netraucē. es, es gribu to visu, redzēt un izjust to, ko izjūt viņi! es gribu būt putns. putns bez spārniem.
Valērija, 9.kl. „Putni”
Kā cerība maza es piedzimu, vējiem līdzi aizskrēju, ar visām rudens lapām nokritu, ar pirmām sniegpārsliņām klusi nokusu. Vien saules stari sildīt mani varēja Vien klusums manam prātam šķita tukšs. Un cilvēki. Cilvēki. Tie visi gaužām vienādi man bij` Ar nožēlu es puķes plūcu, tām dzīvi klusām pārtraucu, ar nožēlu es vārdus teicu, tiem noslēpumu atņēmu.
Tā es klusi piedzimu, un tā es klusi pazudu ar rīta pirmo vēju ar pirmo saules staru. Laura, 9.kl. „Kā cerība maza”
Juliāna, 12.klase „Nepietiek miera” (dziesma)
Saplūst divas upes vienā, Tas viss tik ātri vienā dienā, bet, kad vajag šķirt, tad gadiem, nesaprotot kādiem sodiem tev vajadzīgs tas šodien. Laura, 9.kl. „Saplūst divas upes vienā”
Lai mākoņi skrienas padebešos, Lai zelta saule mirdz tev vaigos, Lai tavs smaidiņš rotā visu, Kas mums apkārt bēdīgs mīt. Mēs reiz runāt mēdzām mazi, Bilijardu spēlējot, Kad sajutu dūrienu ar nazi, Tad nebija ko nožēlot. Nebija, jo atkal tevi redzu, Bet tagad, Tavas bēdas sedzu. Dodu to, kas manim dārgs, Jo esmu mīlestības piromāns.
Lai uguns dedz mums gaišu liesmu, Lai mūžigi tā mūsos deg. Es tev veltu milijoniem dziesmu, Tad lūdzu mūžam nepamet. Es kā uguns tevi sildīšu, Ar spēku un laimi tevi pildīšu, Došu visu, kas manim dārgs, Jo esmu mīlestības piromāns.
12.kl. „Mīlestības piromāns”
-Pieiet tuvāk un sasildīt rokas, teikt mīļus vārdus un sirdssiltumu rast. cik bezgalīgi es skatīties varu, kā balti un klusi cilvēks pie cilvēka iet. cik bezgalīgi es priecāties varupat ziemas aukstumā man dzīve – tā laimīga šķiet 15. Beāta, 10.kl.
Ir tādas lietas, ko skola nespēj iemācīt, ir ainas, ko mākslinieks nespēj uzgleznot, ir notis, ko muzikants nespēj izspēlēt, un skaņas, ko dziesminieki izdziedāt ir tādi sapņi, ko nespēj tulkot psihologs un spožas zvaigznes, ko neredz astronoms. ir tādas brūces, ko mamma nespēj saārstēt un stāsti, ko rakstnieks nespēj uzrakstīt ir ziedi, ko dzejnieks nespēj apdzejot, bet man… man ir tādas jūtas, ko nespēju nedz parādīt, nedz uzgleznot. ne izdziedāt, ne apdzejot tās liek man zemi redzēt baltāku un Sauli just vēl siltāku, tās liek smaidam būt sirsnīgam, un asarām būt laimīgām tās liek vaigiem sārtiem sārt un sirdij ātrāk pukstēt – tūkstoškārt lai kā es censtos un gribētu es nespēju pavēstīt, cik ļoti mīlu. Anastasija, 12.kl.
Mūžīgi Latvijā! 1. pants Laiks izmērot spēkus un piespiesties saldākai uzvarai, Lai izaugtu sēklas un piebriestu tās, tuvāk fantāzijai tavai. Celties no akmeņiem, iet līdzi eņģeļiem, Ielauzties zemes dzīles, tādi esam mēs! Piedz. Sadeg siržu lauskas, Prātu moka kaut kas. Ļauj, lai brīnumi palīdz tev. 2x
2. pants Un tā paiet gadi, tā klusām, un krusta šķēliens izskan viegli, Tur vēl ir kāds, "man līdzi nāc!", kopā tuvāk gaismai iesim. Celties no akmeņiem, iet līdzi eņģeļiem, Ielauzties zemes dzīlēs, tādi esam mēs. Piedz. Sadeg siržu lauskas, Prātu moka kaut kas. Ļauj, lai brīnumi palīdz tev. 2x Beigu piedz. Manas bērnības atmiņas, Tās nāk no Latvijas, Un uz mūžu paliks šeit! Alvins, 12.kl., dziesma
Atceries, kā gaidīji pirmo sniegu? Atceries, kā pavasarī pirmo pulkstenīšus lūkot gāji? Vai atceries, kā pirmais taurenītis palidoja tev garām un kāds prieks bija par varavīksni? un, kad ziemā vecītis ar balto bārdu nolika dāvanu tev pie durvīm.. vai atceries, ka tad vēl ticēji viņam? Kad lielākais prieks bija taisīt sniegā eņģeļus un redzēt māmiņu smaidam? vai atceries to laiku?
Vai atceries bērnības saldo garšu, kad laimei pietika vien ar pienenes ziedu? zini, es ticu, ka tu to visu atceries, un zini? Es arī! Un zini, ko vēl es zinu? To, ka man tā visa pietrūkst un to, ka tā vairs, diemžēl , nebūs un vēl ko? es mīlu tevi un tagad tu to zini! Ramona, 12.kl.
Šūpinu kājas. Es atceros. Toreiz cirkā. Krēsli bija lieli un sarkani. Ar mammas palīdzību es ierāpos krēslā. Nevarēju aizsniegt zemi. Pat ar pirkstgaliem ne. Es atceros. Tas bija cirkā. Es sēdēju, skatījos uz dzīvniekiem un klauniem. Cilvēki smējās. Es nesapratu, par ko viņi tik skaļi, kas viņus tā aizrauj, par ko viņi smejas. Garlaicība. Bet he, es šūpinu kājas! Vienu uz augšu, otru uz leju, tad abas uz augšu, tad atkal uz leju. Un tā es ilgi šūpinu kājas, jo es esmu vēl bērns. Un pieaugušie man neaizrāda, neviens neko nesaka, ka tā nedrīkst darīt. Nesaka, jo es esmu vē bērns. Ar divām garām bizēm un krēslu, kurš man daudz par lielu. Šūpoju kājas. Es atceros. Šodien cirkā krēsli likās mazi un no sarkanās krāsas pāri palikuši vairs tikai sarkanbrūni traipi. Iesēdos krēslā. Šoreiz pati. Skatījos uz dzīvniekiem un klauniem. Arī šodien cilvēki smejas. Ir pagājis laiks, un es vēl joprojām nesarotu, par ko viņi tik skaļi. Pēc vairākiem gadiem tā vēl joprojām šķiet garlaicība. Ļaužu skaļie un izspiestie smiekli cirka arēnā mani apēd. Nemanot es sāku šūpināt kājas. Vienu uz augšu, otru uz leju..kā toreiz, kad sarkanie krēsli bija daudz lielāki par mani pašu. Blakussēdētājs man teica, ka tā nedrīkstot – nav atļauts šūpot kājas, jo tā es varu traucēt citiem. Cik otrāda jums te pasaule – smieties par neīstiem klauniem un apēst mani ar izspiestiem smiekliem jūs drīkstat, bet man aizliedzat šūpināt kājas, jo redz..tā darot tikai bērni.. Beāta, 10.kl.
Kad man bija 5 gadi, es sapņoju par siltiem vakariem pie vakariņu galda. Es, mamma, tētis, lielais brālis un mani divi mājas saimnieki, noslēpušies zem, galda, gaidot kādu našķi nokrītam. Es sapņoju par mūsu smiekliem, tēta jokiem, brāļa smaidu un māmiņas siltumu. Mani sapņi nebija lieli, taču tie nāca no visas sirds. Kad man bija 10 gadi, es sapņoju būt čempione. Es vēlējos būt visa augšgalā. Vēlējos, lai pasaule mani lūko ar apbrīnu! Vēlējos viena spēt stāties tumsai pretī. Vēlējos, lai viņš ar mani lepotos. Mani sapņi bija lieli, taču tie nebija man. Kad man bija 15 gadi, es vēlējos mūs. Vēlējos viņu redzēt blakus katru dienu. Mazu mājiņu ārpus pilsētas. Mazu gultiņu, tikai mums paredzētu. Vēlējos dzirdēt mazas peciņas, dipinot caur istabām, un rītus aizvadot ar „Labrīt, mammu!” un „Jauku dienu, mīļā!” Mani sapņi bija sirsnīgi, taču tie bija savtīgi. Pēc pusgada, kad man bija dots viss pasaules laiks sev, es sapratu, ka mans patiesais sapnis ir mazs, taču tas ietver visas pasaules smieklus, skūpstus, sapņus un apskāvienus. Savos 18 gados es vēlos būt laimīga! Anastasija, 12.kl.
Atnāca rudens, Visa pasaule krāšņa No putnu balsīm. Tā sirdī sit dvaša. Kur tu esi, mans rudens sārtais? Lapas krāsaini krāsainas, Dzeja pārpilnības pilna. Kur tu esi, mans rudens sārtais? Kur ? No augstajiem baznīcas zvaniem Es dzirdu tik putnu dziesmas Un jūtu aukstumu vaigos. Kur tu esi ?
Kur man tevi meklēt ? Pie kļavu kokiem mūs jau nesauks neviens, Neteiks, kur meklēt , neteiks, kur iet, Bet kur, kur man tevi atrast ? Rudens smaržā ? Rudens viens. Šis rudens , kas aukstumu meklē, Kurš mūs sasildīs ? Rudens vai ziema ? Atbildei nevajadzētu būt . Atbilde ir skaidra. Tur, kur lapas krāsainās birst, Tur siltākais un aukstākais mirst. Vanaga „Kur rudeni meklēt”
Rakstnieki – tie ir tāda pārejoša parādība, Te viņi var būt, te – nebūt, Neticiet tam, ko saka rakstnieki, Neticiet nekam, par ko viņi saka. Rakstnieki – tie paņem baltu lapu un ļauj vārdiem vaļu, neticiet, ka rakstnieki vispār ir. Rakstnieki – tie nāk kā zibens saulainā dienā, tie ir kā lietus, kur simts gadu nav lijis. es jums saku – rakstniekiem neticiet! Beāta, 10.kl. „Rakstniekiem neticiet!”