Page 1


Venija: Sevi redzu kā ceļinieci. Noberztām kājām soļoju pa putekļaini lauku ceļu ar sviestmaizi mugursomā. Apkārt smaržo ziedošas pļavas, tālumā vīd zili meži un tuvākā ciema baznīcas tornis. Katrs sastaptais cilvēks, katrs notikums, katra vieta raisa neskaitāmus stāstus. Kad no stāsta aizsmeldzas sirds, apsēžos ceļmalā, paņemu zīmuli, un smeldze gulst uz papīra.


Santa:

Manas domas tālu traucas, Manas domas tālu traucas, Kā putni augstu debesīs, Tā kā vilciens bezgalīgs, Manas acis tālu veras, Mana sirds kā kumeļš Tur, kur saulains aust jau raujas, Tālu prom, kur laime mīt rīts,

Manas doms tālu traucas, Kur saule nekad nenoriet, Bet prāts tepat vien žņaudzas, Tepat, kur saule katru dienu riet


Valērija: Šī zvirbuļu dziesma un atraitnīšu smarža, šo katru manu rītu skolas gaitās pavada. Šie skaistie acu pāri ik dienu sastopami, šī zaļā krāsa visur man liek acis aizvērt un aizmirst par visu pavasaris.


Anastasija: Ārā ir pasaule pilna nezināmāKuģu vraki straumēm apskaloti, Vēsture ko tu vēl neizproti! Pazeme, kas pilna eju, Vāzēs iegravētu, nelasītu dzeju. Tempļi laika slēpti, Kambari vēl neatklāti. Planētas vēl neredzētasDvēseles uz tām ir slēptas. Ārā ir pasaule pilna nezināmā! Atstāj bailes istabā, Pamācības domās noglabā! Dodies prom no ikdienības, Ļaužu bezmiesīgās vienaldzības! Prom! no laika, vienmēr trūkstošā Iekāp ziņkārības gaismā spožā! Tikai tad uz pasauli acis vērsi, Beidzot skaisto redzē spēsi!


Alvins

Alvins – skaņdarbs


Kristiāna: Viss, kas man vajadzīgs, ir ota, krāsas, lapas. dziesma un saule, kas spīd pa logu tieši manā istabā. Pieliekot otu krāsām, es jūtos brīvi, bet kad tā pieskaras lapai, es jūtos vienīgā brīvā, kas spēj pateikt to, ko vēlas, vienīgā, kas jūt brīvību, un vienīgā, kas spēj smaidīt, ieraugot debesis, mežu un pļavu. Es piepildu sevi un to, kas ir piepildīts, es izlieku uz papīra. Ar tējas krūzi un otu es sēžu no rītim uz balkona, vienalga, vai līst vai spīd saule. to, ko man dod, es paņemu un uzgleznoju. Glezna ir tā, kas parāda to, ko jūti un vēlies, tāpat kā dzeja vai mūzika.


Laura: Viss ir tik sadragāts un pretīgs Uz manas gleznas iztriepta pelēkā krāsa. Kāds grib salauzt, bez saules, bez gaisa. Pārstāj! Kas tu esi? Man uzsviež melnu tīlku. Kā puspabeigta haizivs spura vārtos, vazājos pa tīklu. Un tik melns. Tās vairs nav puķes, izbaltojušas plukatas..izviestais spainī. Manas iekšas saraujas, pazūd vasaras taureņi. Tā pat nav ziema, tā ir īsta elle. Kāds min pār mani, min pār manu dzīvi. Pārstāj muļķoties, tu zvērs ar asiņainām ķetnām! Un man bail. Es trīcu kā apse miera laikā. Kluss. Manos sapņos izzūd visa dzīvā roka, paliek melns, paliek pelēks, paliek bailes, kas būs tālāk.? Balts. Tik nevainīgs tas sēž un smīņā, nevainības izdzimums! Melis! Es tevi nīstu, nīstu, ienīstu. Es sevi nepazīstu! Tas mazais nezvērs manī iekšā, tas sēž un urbina man dzīvi, ņem visu, sasien, sažņaudz. Man nepieder nekas! Manas dzīves norma nodzīvota.


Valērija: Mana krāsu palete. Netīra. Nakts. Diena. Viņa nav melnbalta, viņa tāda ar puķēm, varavīksni un krāsām. Ar sauli un mēnesi, ar asarām un smaidu, ar manām mīļākajām puķēm – tulpēm. Es krāsoju uz paletes, nekas, ka nemāku. Man patīk. Tā ir skaista, kaut gan neglīta. Neglītumā ir savs skaistums – tāda mana palete. Nešaubieties. Nemazgāšu nost, tā daļa no manis. Mana dzīve.


Alvins: Ar dziesmu var sākt domāt, Ar vārdu izteikt visu, Un nelaime - paej nostāk, Jo es šai pasaulē esmu. Es vēlos pateikt visu, Kas dvēseļu kambaros pūst, Bet dziļāk es laimes skavās kristu, Ja viņa savu laimi gūs. Neatstāt to dimantu uz takas, Jo pasaulē tāda vairs nav. Es to paceļu un dzīve sākas, Un sirds mana saka: "Par"! Lai būtu sliktais pārāks man, Bet rožu zemē mitis, Kur ērkšķi katrreiz galvā skan, Un nobāl , kur es kritis. Gaiša dvēsele man gaist, Kas mīļu dimantu cirps. Vairs ne sāpju, lūzumu, Neskars mani vairs!


Karlīna: Agrs rīts sākas ar kliedzienu klusu, Atverot acis, es redzu maldugunis , Es vairs nepazīstu un baidos dienas , Noriet saule , es satieku nakti , Bez nakts zvaigznes nespīdētu , Nakts jau man kļuvusi kā māsa , Zinu , nedrīkst slēpties ēnā ,jāiziet saulē , Bet tās maldugunis maisās , Viss it kā bijis un vēl priekšā , Bet Saulei norietot , Man atkal priekšā ir nakts un liekas vēl tumšāka, krītošām mirušām zvaigznēm pilnāka , Es savus mīļos zaudēju kā asinis no atvērtas brūces , Un es saucu māsu nakti , lai atkal klausās manu sirds takti!


Anastasija: Manas domas ir vētra. Mans acis okeāns. Manas lūpas ir tuksnesis, bet mana sirds saulriets. Tik maz..tik maz man ir pie kā pieķerties. Tik maz, tik maz vairs kam ticu. Reiz es ticēju sapņiem. Sapņiem, par neesošām mājām. Neesošiem cilvēkiem ar neesošām sāpēm. Tādām, kādas katram ir. Reiz es ticēju, ka esam radīti, lai glābtu. Glābtu pasauli no vientulības. Taču tagad es zinu, ka mēs cenšamies glābt tikai sevi. Glābt no kaut kā nav. Mēs aprobežojam sevi ar tik daudziem cilvēkiem, kas nesaprot. Mēs cenšoties izrāpties no vientulības, rokam tai tikai dziļāku bedri. Reiz es ticēju draudzībai. Tai patiesajai, kas sākas ar pirmiem smiekliem, un cauri piedzīvojumiem, ar smiekliem mirst. Taču vairs nē. Es ticu, ka ir tikai mirkļi. Mirklis smieklu krītot un ceļus nobrāžot, asaru par atvadām, lai arī vēl tak ir rītdiena. Mirklis noslēpumu, skaļi izkliegto un uz lapiņām rakstīto. Taču ceļi sadzīst un smiekli pazūd. Asaras izžūst un rītdiena tiek atlikta. Un noslēpumi top par sarunu citā kompānijā. Draudzība man vairs ir tikai mirklis klusuma.


Matilde: Iededz sveci tumšā logā, Iededz liesmu savā sirdī, Atver dvēsels vārtus vaļā, Ielaid gaismu sevī pašā! Neļauj meliem sevi mānīt, Neļauj ēnām Tevi vadīt. Vienmēr tici saviem spēkiem, Ļauj, lai palīdz Tava sirds!


Loreta "Māmiņai" Par šaurajām Vecrīgas ielām Par visu ko devi man Pār visu ļaužu sejām Man acīm vietas nav Pār visiem ziedu ziediem Manas domas nemainīgas Par visu mūžīgo Par visu to ,kas spīd Par klusiem baznīcas zvaniem Kad atkal bļausi četri Manas kājas būs pie zemes Un saule debesīs

Par visu ieguldīto Par visu mūžīgo Par visu to ,kas spīd Un baltā zeltā laistās Kaut varētu ar zvaigznēm Dzejā sastapties Kaut varētu tev vēlreiz Vēlreiz pieskarties Ar tavu balto sirdi Ar tavu dvēseli Ar buļļa ragiem stipri Stipri zvaigznēs skriet Kad būsi atkal ciemos Zini atceros Ka saķeršu to sirdi Ko kādreiz dāvāji Un atceries ar smaidu Šīs dzejas rindas lasot Ar mani mana mīļā, Mīļā, māmuliņ.


Beāta: Uzdāvini man savu portretu, lai esmu ar tevi pat tad, kad neesmu. uzdāvini man savu portretu, ko ielikt jakas kabatā vai skaistā zelta rāmītī. Portretu, ko ievietot makā vai foto albumā. Es tevi gribu tā, kā šodienā vairs negrib cits neviens. Uzraksti man vēstuli. Ar roku rakstītu, skaistā aploksnē ieliktu. Izvēlies vissskaitāko pastmarku un rūpīgi uzlīmē uz aploksnes. Raksti man par mieru un piparmētru tēju, raksti par vasaras lietu, karstām ielām un skaļumu. Mēs tikāmies saulrietā, tāpēc esi man klāt, kad lēks saule. Pārdzīvo vētras, nenoplūc ziedus, ieelpo laimi. Vienkārši Esi ar mani.


Alvins – Sarkanais zieds - dziesma


Kristiāna: Iemīlējos sevī, kad kājas saskārās ar zemi, Iemīlējos sevī, kad rokas saskārās ar dabas enerģiju, Iemīlējos sevī, kad acis ieraudzīja ziedoni atnākot, Iemīlējos sevī, kad ausis sadzirdēja dabas skaņas, un tad es sapratu to, ko tu vēl joprojām nesaproti, Cik tas viss ir skaists, un cik ļoti dzīve ir skaista Tev ir dota šī dzīvība, kurai ir jāaug un jāplaukst kā dārzam, Iemīli, tas ir skaistākais, ko cilvēks spējis darīt.


Anna: Tu saki svētku uzrunu. Tā liekas tikpat tukša kā Tu un viss pārējais šai vakarā. Man mugurā izejamā kleita, skaisti ieveidotās, nu jau pajukušās cirtas juceklīgi apņem manu laimīgo, šķelmīgā grimasē savilkto seju. Nespēju nedomāt par to, cik neīsts ir bijis šis vakars un cik svešāda esmu kļuvusi. Sekundes simtdaļa – mirklīgais miers un šķietamā labsajūta izgaist. To vietā nāk nevaldāmas ilgas, sēras pēc kaut kā sen zuduša, pagājuša. Mani pārņem panika. Lai arī neesmu izkustējusies ne milimetru, un ārēji šķietami nekas nav mainījies, manī kas trausls ir salūzis. Skats nu tēlojams pavisam citādi, gandrīz baisi: šķelmīgais smaids šķiet iegriezies ādā – to dedzina. Glītās cirtas smacē. Kleita liekas pretīga. Liekos pati sev sveša. Gribas kliegt no izmisuma un sāpēm. Gribas pielēkt kājās un bēgt. Prom, tālu no visiem un visa. Prom no tevi, tava smacējošā pragmatisma. Prom no šīs pretīgās šarādes. Bet rokas paklausīgi salikusi klēpī un šķietami rāma sēžu – šķelmīga smaida izvagotu seju. Tu triumfējoši uzlūko zāli un pašapmierināti noslēdz savu līdz riebumam korekto uzrunu. Esmu pirmā, kas smaidot sāk aplaudēt – pārējie pievienojas. Manis vairs nav, palikusi vien pakļauties gatava, bezspēcīga čaula. Tu smaidi.


Laura: Iemāci man būt par mēnesi, viens viņš, zvaigznes mūžīgi aplido. Iemāci man būt par to ozolu rudzu lauka vidū, kā vējš to katru dienu apdejo.. iemāci man būt par taisnu smilgu kā tās visas citas aplauztas.. Iemāci man būt par dzintaru oļu kaudzē, kā viņš viens mirgo. Iemāci man būt par taureni ziemas vidū., viņš baltajam aukstajam spītē Iemāci man būt par gaismu nakts vidū, kas savu vien savu, kā cerība spīdē. Iemāci man to vienaldzību *** Auksts, karsts, tumšs, gaišs, tukšs, pilns, te es stāvu vienaldzības vidū! kā ozols, lauka vidū kā mēness, debess pleķī kā dzintars, oļu kaudzē kā taurenis, sniegpārslu varā kā gaisma, nakts vidū mazs melnums košā gleznā Tu iemācīji vienaldzību. nu pietiek vieta tik man, man, man


Karlīna: Piedod , lūdzu piedod , ka tā... Piedod , ka laikam padevos. Tu man lūdzi laiku man nebija žēl es devu... Tu teici lai gaidu, Es apstājos un gaidīju , Bet laiks taču nestāv uz vietas! Es pretojos tam līdz pēdējam, līdz tas ierāva sevī un es gāju pa straumi , Es vairs neklausījos sirdsapziņā , Es klusi gaidīju Tevi , Bet laiks negaidīja mūs... Varbūt es Tevi vēl gaidu ? Bet laiks iet uz priekšu un negaida nedz Tevi , nedz mūs . Es nezinu vai reiz Tu mani panākt spēsi , Laiks iet , bet Tev laikam vēl nepāriet! Pienāca diena kad Tu nāci ,

Bet es jau biju zaudējusi laiku kā asinis ,Man liek izvēlēties ceļus , Tagad es arī vēletos lūgt laiku , Bet nē negribu kā Tu censties nozagt laiku , Un pamosties balā rīrā un saprast , ka laiks man nozadzis to ko pats deva! Es labāk izvēlos iet pa straumei, Tu saki man piedod Bet es saku - Piedod laiks laikam mani nozagam, Un mēs ? Cik grūti teikt , bet laiks negaidīja mūs , Iesim pie Tiem ko laiks mums taupa , Tāds nodevīgi devīgs ir laiks ... Iesim... Jo mums laiku nekad vairs nepanākt . Tu nokavēji ... Tu un Es mēs nokavējām un laikā pazaudējām to "mēs" , Piedod , Piedod , ka tā... Piedod , ka laikam padevos ...


Anastasija: Klusums, ko nespēju paust… nespēju, jo bail. Bail, ka nepazūd… nepazūd tas, ko jūtu, tas kas ir. Kliedziens, ko nekliegšu… nekliegšu par spīti tev. Par spīti, jo tāda esmu- spītīga.

Es vēlos. Vēlos teikt to skaļi, skaļi, lai dzird. Dzird kaut zina… zina kā ir. Es vēlos teikt to, ko citam nepateikt, nepateikt, jo citu nevēlos. Es vēlos tev, tev teikt, to, ko zinu, ka zini. Ziedi mani neiepriecina tā, kā iepriecini tu. Saule mani nesilda, kā sildi tu. Vējš neglāsta manu vaigu, kā to glāsti tu. Un oga, neskūpsta manas lūpas, kā tās skūpsti tu.


Santa: Jūra bez viļņiem iztikt nevar, Tai bez viļņiem vairs nebūs prieka, Tai bez viļņiem vairs nebūs nekas, Tikai kopā tie ir viens vesels, Tikai kopā viļņo un plūst, Tikai kopā tie veido dzintaru, Tikai kopā izskalo to. Jūra bez viļņiem iztikt nevar, Tāpat kā bez tevis nevaru es


Beāta: Es varu savas kurpes atstāt tepat krastā, lūdzu, saki, ka es varu. Kad esi man blakus, man gibas lūgt. vai varu noņemt savas krelles un ielikt tavā kabatā vai varu turēt tavu roku cieši sev klāt kad esi man blakus, es pati sev maza liekos Vai vispār var vēl vairāk Mīlēt, ilgoties Skumt un dzīvot


Santa: Cilvēks nekad nav pabeigts, Tāpat kā nekad nav pabeigta Rīga, Bet tad, kad viņu augšā pasauks, Pārtrūkst viņa dvēseles stīga, Izgaisīs viņa kvēlākais sapnis, Pazudīs viņa mūža slēpnis. Bet tur, nu tur augšā, Tur nebūs kā pudelē šaurā, Tur lēkāt no prieka, Un nebēdāt ne nieka! Bet cilvēks turpina augt, Jo cilvēku nevar pabeigt


Profile for Rīgas Mūzikas Internātvidusskola

Radošā laboratorija 2015 pavasaris  

Radošā laboratorija 2015 pavasaris  

Advertisement