Issuu

Džons Klainigs

BRĪNUMAINI RADĪTS

Cilvēka ķermenis

Luterisma mantojuma fonds

UDK 27-18 Kl094

No angļu valodas tulkojis Agnis Zariņš

Literārā redaktore un korektore Inga Lievīte

Vāka autors Arnis Grinbergs

Maketētājs Juris Uļģis

Uz vāka Mikelandželo “Ādama radīšana” (griestu freska Siksta kapelā)

Izdevējs: Luterisma mantojuma fonds

Reģ. Nr. 50003360631

A.Deglava iela 10–1, Rīga, LV–1009, Latvija

www.lmf.lv; fonds@lmf.lv (for obtaining Latvian copies)

Latvian “Wonderfully made” by John Kleinig 1st edition printed October 2022, 500 copies

John W. Kleinig. Wonderfully Made: A Protestant Theology of the Body. Lexham Press. Bellingham. 2021.

Lexham Press, 1313 Commercial St., Bellingham, WA 98225. LexhamPress.com

The translation and publishing of this book has been made by the Lutheran Heritage Foundation. All rights reserved. No part of this book may be reproduced, stored in a retrieval system, or transmitted, in any form or by any means, electronic, mechanical, photocopying, recording, or otherwise, without the prior written permission of the Lutheran Heritage Foundation

Lutheran Heritage Foundation 51474 Romeo Plank Road Macomb, Michigan 48042 USA www.LHFmissions.org info@LHFmissions.org

Funding for the printing of this volume was made possible by a grant from The Roy D. and Ingaborg G. Randolph Memorial Endowment Fund. Soli Deo Gloria!

ISBN 978-9934-544-48-4

Manai dārgajai sievai

Klērai, kas ar Dieva žēlastību kļuva viena miesa un viens gars ar mani, un mūsu

četriem dārgajiem bērniem: Luīzei, Timotejam, Hilarijai

un Pāvilam, kuri ir miesa no mūsu miesas.

SAĪSINĀJUMI

VG Vienprātības grāmata. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2012.

LW Luther’s Works [American Edition]. 82 vols. projected. St. Louis: Concordia; Philadelphia: Fortress Press, 1955–1986, 2009 –.

WA D.Martin Luthers Werke, Kritische Gesamtausgabe: [Shriften]. 73 vols. Weimar: Hermann Böhlaus Nachfolger, 1883–2009.

Ja nav norādīts citādi, tad Svēto Rakstu citāti latviešu valodā ir no 1965. gada Bībeles izdevuma revidētā teksta.

LŪGŠANA PAR MŪSU DZĪVI ĶERMENĪ

Lūgšana par cilvēka dzīvi ķermenī aicina jūs lasīt katru šīs grāmatas nodaļu kā dievbijības vingrinājumu. Šo lūgšanu var lietot arī studiju grupa: lūgšanas vadītājs lasa tekstu vienkāršajiem burtiem, savukārt grupa – tekstu treknajā drukā.

Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. Āmen.

Psalmi

Kungs, atdari man manas lūpas, lai mana mute teic Tavu slavu!

Ps 51:17

Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, Brīnišķi ir Tavi darbi ..

Ps 139:13–14

Tavas rokas mani radīja un veidoja, Dod man gudrību, ka es mācos Tavus baušļus! Kas Tevi bīstas, tie redzēs mani un priecāsies, Jo es paļaujos uz Tavu vārdu.

Ps 119:73–74

Tiešām, taisni ir Tā Kunga vārdi, Un visi Viņa darbi ir pilni uzticības.

Viņš mīl taisnību un tiesu, Zeme ir pilna Viņa žēlastības.

Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis, Un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu. Lai To Kungu bīstas visa pasaule, Viņa priekšā lai dreb visi zemes iedzīvotāji!

Jo Viņš runāja, un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās.

Tava žēlastība, Kungs, lai paliek ar mums, Jo mēs ceram uz Tevi!

Ps 33:4–6, 8–9, 22

Ticības apliecība

Dievs ir radījis mūs par Savu tautu caur kristību uz Jēzu Kristu. Kopīgi dzīvodami uzticībā un cerībā, mēs apliecinām savu ticību:

Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju; un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.

Lūgšana

Kungs, piemini mūs Savā valstībā un māci mūs lūgt:

Mūsu Tēvs debesīs!

Svētīts lai top Tavs Vārds.

Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.

Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.

Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.

Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.

Mt 6:9–13

Visuvarenais Dievs, mēs pateicamies Tev, ka Tu uzturi mūs un visas radības ar Savu dzīvību sniedzošo elpu un glāb mūs no nāves caur Jēzu, dzīvības Vārdu. Pasargi mūs no ļauna, lai varam Tev tīkamā veidā kalpot ar visu, ko ikdienā darām. Tavās rokās pavēlam paši sevi, savu miesu, dvēseli, visu, kas mums pieder, un visus, kas mums mīļi un tuvi; caur Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, mūsu Kungu. Āmen.

Pamudinājums

Jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos, Ko jūs esat saņēmuši no Dieva ..

Jūs nepiederat sev pašiem. Jo jūs esat dārgi atpirkti.

Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!

1Kor 6:19

Svētība

Mūsu palīdzība stāv Tā Kunga Vārdā, Kas radījis debesis un zemi.

Ps 124:8

Teici To Kungu, mana dvēsele, Un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu.

Teici To Kungu, mana dvēsele, Un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!

Ps 103:1–2

Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva Tēva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem. Āmen.

2Kor 13:14

1 | ĶERMENIM IR BŪTISKA NOZĪME

Indivīda vērtība nav viņa paša īpašums. Tomēr cilvēks ir spējīgs saņemt vērtību. Viņš to saņem no vienotības ar Kristu. Jautājums nav par to, ka cilvēkam ir jāatrod vieta dzīvajā templī [Kristū], kas savukārt attaisnotu viņam piemītošo vērtību un dotu iespēju izpausties viņa savdabībai. Vieta ir vienmēr bijusi. Cilvēks tai ir radīts. Cilvēks nekļūs pilnībā pats par sevi, kamēr tur nenokļūs. Tikai debesīs mēs kļūsim īsti, nemirstīgi un tiešām dievišķas personas, līdzīgi kā šobrīd mūsu miesām krāsu toņi kļūst saskatāmi vienīgi gaismā.

/K. S. Lūiss/1

Nesen manu uzmanību piesaistīja saukļi uz divu jaunu sieviešu T krekliem. Pirmais sauklis bija šāds: “Mans ķermenis! Mana izvēle!” Otrs vēstīja: “Tavs ķermenis var būt Dieva nams, bet manējais ir izklaides parks.” Abi šie saukļi apkopo to, kā cilvēki mūsdienās visbiežāk attiecas pret savu miesu. Tā kā miesa pieder viņiem – tikai viņiem pašiem vien –, tad cilvēki ar savu miesu var darīt visu, kas tiem labpatīk. Tāpēc cilvēki lieto savu miesu izklaidei, tiecoties pēc fiziskām baudām un nepievēršot uzmanību ne Dievam, ne arī kādiem augstākiem mērķiem savā dzīvē.

Kā mums saprast savu ķermeni? Tas nav tikai teorētisks jautājums dīkām pārdomām vai kas tāds, ko filozofiem apspriest. Tas ir

1 Lewis, C. S. (1972). Membership. In: The Weight of Glory and Other Addresses. Grand Rapids: Eerdmans, 41.

gluži praktisks jautājums, kas nosaka to, kā mēs dzīvojam. Kaut gan reti aizdomājamies par savu ķermeni, tomēr mūsu domas par to un attieksme pret to neapzināti vada mūsu izvēles, kuras arī nosaka, kā mēs savu dzīvi vadām un kā rīkojamies katrā brīdī. Mūsu domas par ķermeni spēlē ievērojamu lomu šajās izvēlēs, jo ķermenis ir daļa no mūsu esamības. Kur vien ejam, mēs ejam ar ķermeni. Ko vien darām, to dara arī mūsu ķermenis.

Kamēr nekas slikts ar mani nenotiek, es parasti uzskatu savu ķermeni par ko tādu, kas man ir dots tāpat kā gaiss elpošanai. Lai arī mans ķermenis ir pastāvīgs ceļabiedrs, es reti kad aizdomājos par savu attieksmi pret to un par tā nozīmi. Kaut gan vajadzētu būt acīmredzamam, cik šis ķermenis ir svarīgs man pašam un cilvēkiem ap mani. Mans ķermenis piešķir man konkrēto vietu konkrētajā laikā kopā ar konkrētiem cilvēkiem – konkrētā sabiedrībā, ģimenē, laulībā un darba vietā. Es esmu piedzimis ar ķermeni un nomiršu tad, kad mans ķermenis vairs nespēs mani uzturēt. Manas dzīves kopējā aina attēlo mani kopā ar manu ķermeni – no bērnības līdz pusaudža gadiem, no laulības līdz bērnu radīšanai un audzināšanai, no darba dzīves līdz pensijai, no vecuma līdz nāvei. Mans ķermenis arī iezīmē manu ikdienas ritmu – ar staigāšanu un gulēšanu, apģērbšanos un noģērbšanos, strādāšanu un atpūšanos, ēšanu un dzeršanu, iesaistīšanos seksuālajās attiecībās un atslābināšanos pēc tām. Mans ķermenis nosaka veidus, kā es mijiedarbojos ar citiem un citi ar mani. Es dzīvoju ar savu ķermeni un visu daru kopā ar to. Vienkāršā un acīmredzamā veidā mana dzīve ir dzīve ķermenī.

Tomēr es pats neesmu radījis savu ķermeni – tas tika man piešķirts un paliks manā rīcībā kā pamats manai dzīvei uz zemes. Kamēr dzīvoju, mans ķermenis nekad nav atšķirts no manis vai arī es no sava ķermeņa.

Mans ķermenis ir vienlīdz svarīgs arī manai kristieša dzīvei. Kā es dzīvoju savu zemes dzīvi cilvēku ģimenē, tāpat arī mana garīgā dzīve Dieva ģimenē ietver manu ķermeni no iesākuma līdz tās pēdējam mērķim debesīs. Mana dzīve Kristū ir balstīta fiziskā notikumā, manā Kristībā. Fiziskā ūdens mazgāšana kopā ar noteiktiem vārdiem

savienoja manu miesu ar augšāmceltā Kunga Jēzus miesu – tāpat kā laulības rituāls savienoja manu miesu kopā ar manas sievas miesu. Jēzus darbojas ar mani fiziski caur Savu runāto vārdu, ko es saklausu ar savām ausīm – sadzirdēto vārdu, kas mani atdzīvina Svētajā Garā un dara svētu. Jēzus arī sniedz man Sevi fiziski Svētajā Vakarēdienā. Tur es saņemu Viņa dzīvību dodošo miesu un asinis ar savu muti un visu savu ķermeni. Savā miesā un asinīs Kristus savieno mani fiziski un garīgi ar Sevi un ar visiem citiem kristiešiem. Viņš arī aicina un sagatavo mani kalpot Viņam ar visiem mana ķermeņa locekļiem. Paradoksālā veidā savu garīgo dzīvi, ko rada un uztur Svētais Gars, es vienmēr dzīvoju savā ķermenī. Garīgā dzīve neattālina mani no mana ķermeņa un nenotiek atrauti no tā. Gluži otrādi – tā ieved mani tālāk un dziļāk ķermeņa dzīvē un pilnīgākā cilvēka iemiesojumā. Manas garīgās dzīves māja ir mans ķermenis, tāpat kā es dzīvoju šeit virs zemes.

Iepriekšminētajam ir maz jēgas, ja mēs neizprotam garīgo dzīvi Bībeles izpratnē. Cilvēka garīguma bibliskā izpratne radikāli atšķiras no populārajiem un parasti diezgan nekonkrētajiem viedokļiem. Vairums uzskata garīgumu par kaut ko pretēju fiziskajam un materiālajam. Tādējādi cilvēka gars parasti tiek identificēts ar apzinīgu prātu un tā domām, emocijām un sevis apzināšanos vai arī ar katras dzīvas būtnes nemateriālo dvēseli, bezmiesīgo garu. Tāds gars vislabāk var eksistēt un darboties atrautībā no ķermeņa.

Pretēji tam bibliskais viedoklis māca, ka garīgs ir tas, kas ir kopā ar Svēto Garu. Mans gars ir tas, kas veido mani par personu, nevis par lietu vai dzīvnieku – par dzīvu personu, ko dzīvu dara Svētais Gars, kas piešķir personīgu dzīvi katrai dvēselei un mūžīgo dzīvību katram Kristum ticīgajam. Svētais Gars mūs un mūsu darbus dara garīgus caur mūsu ticību Jēzum Kristum. Mārtiņš Luters par to saka: “Gars ir viss, ko mūsos paveic Svētais Gars.”2

Tā kā garīgo dzīvi īsteno Svētais Gars cilvēkos ar ķermeni, tad kristīgais garīgums ir iemiesota dievbijība. Mēs kā cilvēki neesam tikai gari – kā eņģeļi – vai arī tikai dzīvas miesas – kā dzīvnieki, bet esam

2 Luther, M. (1535). Lectures on Galatians. LW 26:217.

iemiesoti gari jeb, ja vēlaties, – garīgas miesas. Mums ne tikai pieder ķermenis – mēs esam ķermenis. Tomēr mūsu ķermenis nav viss, kas mēs esam kā cilvēki, bet gan ir tikai būtiska mūsu sastāvdaļa. Ķermenis ir svarīgs, jo tas ir radīts kā templis Svētajam Garam, nevis kā izklaides parks. Tāpat kā cilvēka prāts, arī cilvēka ķermenis ir iecerēts harmoniskai saskaņai ar Dievu un Viņa Svēto Garu. Ķermenis tika radīts mūžīgai dzīvei kopā ar Dievu – ne tikai laicīgai un pārejošai dzīvei šeit uz zemes. Katra cilvēka ķermenis ir iecerēts pilnībai mūžībā.

Augstais novērtējums

Daži garīgi tukši ļaudis pārvērtē savu ķermeņi. Tāpat kā Narciss sengrieķu mitoloģijā, tie apbrīno paši sevi. Viņu ķermenis kalpo pašslavinājumam. Novēršoties no pasaules un cilvēkiem, viņi nepamana neko citu kā vien sevi pašus. Tomēr to, ko viņi sevī ierauga, viņi pārprot ar to, kas viņi faktiski ir, – un identificē sevi ar savu izskatu. Par spīti augstajam pašnovērtējumam, viņi savu ķermeni novērtē par zemu, jo uzlūko to tikai kā objektu – kā lietu, kas atrauta no personas un tās attiecībām ar citiem. Patiesībā viņi savu ķermeni pielūdz kā elku.

Tomēr rodas iespaids, ka daudzi cilvēki nepietiekami augstu novērtē savu ķermeni. Viņi nereti savu ķermeni nicina un pat ienīst. Jūsmodami par ideālajiem ķermeņiem dažādos modes skaistuma etalonos, tie neapzinās un neatzīst to, cik viņi paši ir apbrīnojami un neatkārtojami skaisti. Šķietamu īpatnību un iedomātu nepilnību dēļ viņi noniecina savu ķermeni. Šie ļaudis nepamana to, ka viņu ķermeņa vērtība ir ne tikai pilnīgā fiziskā izkārtojumā, bet jo vairāk visu tās daļu pilnīgā lietojumā. Katra cilvēka ķermenis ir kā Stradivāri izgatavota vijole, kas vizuāli nav skaistāka par jebkuru citu mūzikas instrumentu. Par to, kam tā ir radīta, tā kļūst tikai tad, kad mūzikas virtuozs to lieto tāda skaņdarba atskaņošanai, kas atklāj šī unikālā mūzikas instrumenta vislabākās īpašības. Tāpat tas notiek ar mūsu ķermeni. Mums vajadzētu to vērtēt ļoti augstu – cilvēku ķermeņa

apbrīnojamās uzbūves un pārsteidzošā potenciāla dēļ, kas var īstenoties ķermeņa pareizā lietojumā, ar to kalpojot citiem un godājot Dievu. Diemžēl mūsu sabiedrība kopumā nezina, ko ar cilvēka ķermeni iesākt. Pastāv plašas domstarpības par to, kas tas ir, kam tas paredzēts un kā pret to attiekties. Tas nav nekas jauns un iepriekš nebijis. Cilvēka ķermenis arvien ir bijis strīda priekšmets – visvairāk mūsdienu Rietumu sabiedrībā, kur vairums visskaudrāko sociālo, morālo un reliģisko konfliktu notiek saistībā ar ķermeni. Tikai iedomājieties par visām tām domstarpībām, kas plosās sabiedrībā sakarā ar bioloģisko seksualitāti un sociālo dzimumu (gender), laulību un šķiršanos, viendzimuma seksuālajiem aktiem un viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju, mākslīgo apaugļošanu un gēnu inženieriju, kosmētiskajām operācijām un bioloģiskā dzimuma ķirurģisku izmainīšanu, pornogrāfiju un citu cilvēku kailuma vai dzimumakta vērošanu (voyeurism), seksuālo izmantošanu un prostitūciju, abortiem un eitanāziju, pārēšanos un slimīgu badošanos.

Nav grūti pamanīt arī atšķirīgos viedokļus kristīgajās konfesijās par radīšanu un evolūciju, Dieva Dēla fizisku piedzimšanu miesā un fizisku augšāmcelšanos no mirušajiem, Baznīcas mācītāja amatu un tādu fizisku objektu kā ūdens, maizes un vīna lietošanu dievkalpošanā par Svētā Gara līdzekļiem, mirušo cilvēku ķermeņu augšāmcelšanos un piedalīšanos mūžīgajā dzīvē kopā ar trīsvienīgo Dievu. Visiem iepriekšminētajiem konfliktiem saknes ir meklējamas neizpratnē par cilvēka miesu.

Populārā kultūra atklāj to, ka sabiedrībai ir divas pieejas cilvēku ķermenim. No vienas puses, sabiedrība ir kā apsēsta ar fizisko ķermeni un tā veselību. Tad šķiet, ka mūsu laime visnotaļ atkarīga no tā, ko mēs ēdam un kā jūtamies, cik labā fiziskā formā un cik seksuāli aktīvi esam, cik labi izskatāmies un ko spējam paveikt fiziski. Tā kā no šī viedokļa labas dzīves priekšnosacījums ir veselīgs, pievilcīgs ķermenis, tad ļaudis izvērtē sevi pašus un savu ķermeni salīdzinājumā ar tiem sabiedrībā pieņemtajiem ideālo ķermeņu attēliem, ko viņi var ieraudzīt uz ekrāna vai drukātā veidā. Tādā gadījumā manam ideālajam ķermenim jeb tai personai, par kādu es tiecos kļūt, ir jāatbilst

tādam ideālajam ķermenim. Tomēr ķermeņa ideāls vēl nekad nav ticis nemainīgi fiksēts – tas mainās līdzi modei. Vēl vairāk – skaistumkopšanas līdzekļi un fotogrāfiski triki vienmēr nodrošinās to, lai neviens nespētu šim mākslīgajam skaistuma ideālam pietiekami tuvoties. Turklāt pat visjaukākais ķermenis novīst un iegūst rētas, saslimst un slikti jūtas, noveco un nomirst. Neviens ķermenis nav ideāls savā izskatā un veselībā, un neviens ķermenis nav labs diezgan – tas nekad pilnībā neatbilst tam, uz ko cilvēks tiecas. Cilvēka miesīgā pilnība ir tikai ilūzija un neīstenojams sapnis.

No otras puses, apsēstība ar savu ķermeni itin labi sadzīvo kopā ar nicinājumu pret to. Pētījumos atklāts, ka lielākā daļa cilvēku ir tik nelaimīgi sava ķermeņa dēļ, ka labprāt samainītu to pret labāku un pievilcīgāku. Tā kā viņi jūtas nelaimīgi, tad savu iekšējo neapmierinātību projicē uz savu ķermeni un cenšas tikt vaļā no tā nepilnībām caur miesas pašattīstīšanu ar diētām un fiziskiem treniņiem, skaistumkopšanu un apģērbu, kosmētiskām operācijām un izdaiļošanos ar juvelierizstrādājumiem un tetovējumiem. Kad šīs pūles tomēr nesniedz kāroto rezultātu, tad ļaudis ienīst savu ķermeni un kļūst nevērīgi pret to, it kā lai sodītu savu ķermeni par tā neveiksmēm.

Viļoties sevī, arvien lielāks skaits mūsu laikabiedru, kas jūtas kā ieslodzīti savā ķermenī, pūlas no tā izbēgt – domās atdalot savu personību no ķermeņa. Daļa no tiem, kas miesīgi cietuši, ignorē savas emocijas un uzsāk dzīvot prāta konstrukcijās. Citi mēģina sasniegt emocionālas ekstāzes stāvokli caur apreibināšanos, mūziku vai apsēstību ar dažāda satura garīgumu. Daļa visai mērķtiecīgi praktizē dziļus transcendentālas meditācijas stāvokļus, kas vērsti uz savas miesas dabisko robežu pārsniegšanu un pārdabiska, augstāka apziņas stāvokļa iegūšanu. Arī daudzi kristieši, sajūtoties neērti savā ķermenī, kristīgo ticību vienkāršo uz jaunu teoloģisko zināšanu iegūšanu vai arī uz apšaubāma subjektīva garīguma attīstīšanu sevī. Dīvainā kārtā pārlieku liela koncentrēšanās uz savu veselīgo miesu kā visas dzīves iesākumu un galu var radīt neveselīgu aizrautību ar bezķermeniska veida garīgumu.

Līdz ar to neviena no abām iepriekšminētajām pieejām cilvēka ķermeni nevērtē pietiekami augstu – abu vērtējums nav adekvāts.

Dzīvais ķermenis

Līdz šim brīdim es esmu diezgan mērķtiecīgi izvairījies skaidrot to, kā cilvēka miesa ir saistīta ar prātu un dvēseli, ar cilvēka sevis apzināšanos par personu – un nevis par lietu vai priekšmetu. Lai novērstu iespējamos pārpratumus, ir pienācis laiks to skaidrot. Cilvēka prāta saistība ar miesu bija centrālais jautājums klasiskajā grieķu filozofijā. Tas ir ļoti aktuāls jautājums arī tagad – daudzus gadsimtus vēlāk. Līdzīgi antīkajiem grieķu filozofiem, arī daudzi mūsdienu kristieši cilvēka prātu vienkāršoti saprot kā cilvēka domāšanas spējas un identificē tās ar cilvēka dvēseli. Tāds duālistisks skatījums uz personu atdala prātu ar tā domām un spriedumiem no miesas ar tās sajūtām, kaislībām un vēlmēm. Kaut gan mūsdienu zinātne ir atklājusi to, ka prāts nevar eksistēt atsevišķi no miesas, tomēr populārs ir viedoklis, ka cilvēka prāts tiek identificēts kā personas garīgā daļa un kā atsevišķs veselums jeb kopums, kas nošķirts no cilvēka ķermeņa. Tādēļ daudzi domā, ka cilvēku embriji un mentāli jeb psihiski slimi cilvēki nav jāuzskata par personām, jo tie neuztver īstenību pilnā mērā un neapzinās paši sevi.

Tomēr tas nav veids, kā Svētie Raksti attiecas pret cilvēka ķermeni. Varētu sacīt, ka Bībelē runāts par prātu ķermenī un saprātīgu ķermeni.

Ebreju Bībelē jeb Vecajā Derībā nav terminu, kas precīzi atbilstu šauriem ķermeņa un prāta jēdzieniem angļu valodā. Vecajā Derībā līdzīgi Jaunajai Derībai par personas miesu runāts vispārīgākā veidā. Lai gan

Jaunajā Derībā dažreiz lietots grieķu termins, kas apzīmē ķermeni tehniskā nozīmē (kā cilvēka ķermeni), šis vārds bieži tiek izprasts arī kā miesa ne tikai cilvēka fiziskā ķermeņa nozīmē (Gal 2:20), bet arī kā cilvēka grēcīgā daba jeb sirdsprāts, kas pretojas Dieva Garam (Rm 8:5–7).

Jaunajā Derībā dažos gadījumos lietots grieķu valodas vārds nous, kura nozīme ir tuva tam, ko mēs tagad saucam par prātu (piemēram,

runājot par prāta atjaunošanu Rm 12:2). Grieķi to uzskatīja par orgānu, kas nepieciešams esamības fiziskai, mentālai, morālai un garīgai uztverei. Savukārt Vecajā Derībā nav termina, lai apzīmētu prātu tajā nozīmē, kā mēs to mūsdienās saprotam. Mēs prātu lokalizējam cilvēka smadzenēs, taču ebreju Bībelē par ķermeņa centrālo orgānu ir uzskatīta sirds, kur mājo prāts.3 Tādējādi sirds tiek uzskatīta par orgānu īstenības uztverei un sapratnei, domām un emocijām, pārdomām un meditatīvām apcerēm, atmiņai un priekam, iztēlei un aprēķiniem, izgudrojumiem un rīcībai, vēlmēm un gribai. Fiziskās sirds kā prātu apzīmējoša termina simboliska lietošana sniedz mums unitāru, sintētisku skatījumu uz visu cilvēka personu. No šī redzespunkta cilvēka miesa ar visiem tās orgāniem ir ne tikai iesaistīta īstenības uztverē un cilvēka rīcībā, bet arī visās cilvēka mentālajās un emocionālajās darbībās.

Kad domājam, mēs runājam paši ar sevi, savukārt, kad runājam, tad mēs skaļi domājam kopā ar apkārtējiem, lai darītu viņiem zināmas savas domas. Mums ir saprātīgs ķermenis, kas fiziski un mentāli mijiedarbojas ar pasauli ap sevi – īstenību aptverošs ķermenis, kam ir acis redzēšanai, ausis dzirdēšanai un sirds, lai saprastu to, kas notiek (5Moz 29:4; Jes 6:9–10). Piemēram, kad kāds ar mani sarunājas, tad manas smadzenes iztulko man to, ko manas ausis saklausa. Ja tā smadzeņu daļa, kas mijiedarbojas ar dzirdēšanu, ir bojāta, tad es vairs nevaru izprast skaņas, ko manas ausis uztver, kaut gan manu ausu bungādiņas nav bojātas.

Līdzīgi kā cilvēka prāts Svētajos Rakstos ir sasaistīts ar personas sirdi, tāpat arī cilvēka dvēsele ir saistīta ar kaklu un elpošanu. Tādējādi “dvēsele” ir vārds ebreju valodā (nephesh) un grieķu valodā (psyche), kas apzīmē cilvēkus, dzīvniekus un ikkatru dzīvu būtni, kas dzīvo tik ilgi, kamēr vien turpina elpot. Katra dvēsele mirst tad, kad beidz elpot un tās sirds apstājas. Viņu dvēsele ir viņu dzīves dvesma. Termins “dvēsele” Bībelē vienlaikus apzīmē arī cilvēka dzīvību (Mk 8:35–36). Cilvēka dvēsele ir dzīva persona. Cilvēkiem ne tikai ir dvēseles – cilvēki paši ir dvēseles.

3 Latviešu valodā ir attiecīgs vārds – sirdsprāts (teol. red. piez.).

Šāds savulaik vispārpieņemts domāšanas veids ir no Vecās Derības pārnests uz Jauno Derību. Tur mēs redzam tādu pašu holistisko antropoloģiju – to pašu skatījumu uz cilvēku kā vienotu veselumu. Šī pieeja visai plašā diapazonā lieto lielu skaitu savstarpēji neizslēdzošu terminu, lai dažādos aspektos raksturotu cilvēku dzīvi no atšķirīgiem redzespunktiem. Tādējādi, kad Jēzus māca Savus mācekļus par fiziskās dzīves vajadzībām šeit uz zemes Mateja evaņģēlijā 6:25, Viņš uz tiem runā no diviem savstarpēji papildinošiem redzespunktiem –gan kā uz personām ar dzīvu dvēseli, gan arī kā uz personām ar dzīvu miesu. Savukārt tad, kad Kristus Mateja evaņģēlijā 10:28–29 māca Savus mācekļus par nāvi, Viņš uzsver dvēseles atšķirību no miesas. Līdzīgā veidā apustulis Pāvils cilvēka sirdi identificē ar prāta domām (Fil 4:7) un prāta domas ar sirdsapziņu (Tit 1:15) kā savstarpēji papildinošus personas aspektus. Rakstot par draudzes garīgo dievkalpošanu Vēstulē romiešiem 12:1–2, viņš runā atsevišķi par savas dzīvās miesas svētu novēlēšanu Dievam un par sava prāta atjaunošanu. Pāvils izšķir starp kristiešu garu, dvēseli un miesu, kad sniedz viņiem svētību pilnīgai svēttapšanai uz Kristus atnākšanu 1. vēstulē tesaloniķiešiem 5:23.

Skatījums uz cilvēku kā vienotu personu tās veselumā, vēl papildināts ar terminiem, kas apzīmē dažādus cilvēka aspektus – “dvēsele”, “miesa” un “ķermenis” –, neizbēgami izraisa grūtības precīzi noteikt, par ko tad īsti mēs runājam, kad izsakāmies par ķermeni attiecībā uz personu un tās dzīvi. Vēstulē kolosiešiem 1:22 apzīmējums “cilvēciskā miesa” raksturo Jēzus fizisko ķermeni, bet 2:11 šie paši grieķu vārdi attiecas uz visu Ādama pēcnācēju grēcīgo dabu. Līdzīgā veidā 2:18 miesas prāts apzīmē nevis prātu fiziskā izpratnē, bet gan cilvēka grēcīgo mentalitāti, kas ir Dievam naidīga un rūpējas tikai par savu garīgo pilnveidošanos.

Cilvēciskajām būtnēm viņu ķermenis vai prāts nepieder kā viņu īpašums – cilvēki paši ir gan ķermenis, gan arī prāts. Cilvēkus nevar reducēt, vienkāršojot tikai uz prātu vai tikai miesu, jo katra persona ir gan miesa, gan prāts kopā. Cilvēks vienmēr ir daudz kas vairāk par ķermeni, kas sevi apzinās, vai prātu, kurš ir ķermenī. Cilvēka

personiskā daba un identitāte, viņa dvēsele ir daudz kas vairāk par ķermeni un prātu. Tie, kas cieš no Alcheimera slimības vai guļ komā, joprojām ir personas, kaut arī ir zaudējuši savas fiziskās un mentālās spējas. Kas ir vēl nozīmīgāk – kaut gan mēs dzīves laikā maināmies gan fiziski, gan arī mentāli, katrs no mums joprojām paliek tā pati persona. Šīs izmaiņas tikai nostiprina un apliecina mūsu pastāvīgo un nemainīgo mums piemītošo identitāti.

Kaut gan mūsu dzīves laikā mēs visi pieredzam sevi kā vienu un to pašu personu, tomēr mūsu apzinātā dzīve, esība un dvēsele paliek mistērija jeb liels noslēpums. Mēs neizgudrojam paši sevi un neradām, neuzbūvējam to, kas esam. Mūsu esība un identitāte mums tiek piešķirta kopā ar mūsu ķermeni, lai mēs apzinātos sevi kā atšķirīgus no citiem ķermeņiem. Arī mūsu prāts mums ir dots, lai mēs pašapzinātos sevi kā personas, kas aktīvi ietekmē savu individuālo dzīvesstāstu.

Mūsu personīgās identitātes mistērija saskaņā ar Jauno Derību ir izprotama trijos veidos. Pirmkārt, cilvēka ķermenis ir jāatdala no dvēseles. Mateja evaņģēlijā 10:28 Jēzus to atklāj šādi: “Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.” Iezīmējot atšķirību starp dvēseli un miesu, Viņš māca, ka, lai gan fiziskā miesa šeit, uz zemes, var tikt nogalināta, tomēr cilvēka dvēsele nav nonāvējama pat tad, ja nogalina šī cilvēka miesu. Dvēsele turpina dzīvot pēc miesas nāves (Ebr 10:39; 1Pēt 1:9; 3:18; Atkl 6:9; 20:4). Tikai Dievs kā cilvēku Radītājs un Tiesnesis var likt gan miesai, gan arī dvēselei iet bojā ellē. Jēzus apstiprina to, ka mirušie ir joprojām dzīvi Dieva priekšā (Lk 20:38). Tādējādi mana dzīvā dvēsele ir tā, kas piešķir dzīvību manai miesai un manam prātam.

Otrkārt, cilvēka dvēsele ir sasaistīta ar cilvēka garu un tomēr paliek atsķirīga no tā (Ebr 4:12). Dvēsele ir cilvēka iekšējā būtība, kas pati sevi apzinās – atšķirībā no fiziskās miesas (2Kor 7:1; Kol 2:5) jeb ķermeņa kā cilvēka ārējās būtības (1Kor 5:3–5; 7:34). Dieva Gars ir radījis un uztur fiziski dzīvu katru kristieti. Dieva Gars arī pārrada no jauna cilvēka garu un atjauno to dzīvei ar Dievu mūžībā. Cilvēka dzīvais gars ir piederīgs garu pasaulei kopā ar agrāk mirušo gariem, eņģeļiem un

dēmoniem, Svēto Garu un Dievu – visu garu Tēvu (Ebr 12:9). Cilvēkam nomirstot, viņa gars atgriežas pie sava Radītāja (Māc 12:7; Lk 23:46; Apd 7:59; salīdz. Lk 8:55). Vēstulē ebrejiem 12:23 mirušie svētie, kas uzņemti debesu draudzē, raksturoti kā taisno, kas darīti pilnīgi, gari. Tādējādi Dieva Gars dara dzīvu manu garu ar laicīgu un mūžīgu dzīvību, lai es varu būt dzīvs gan fiziski, gan arī mentāli – manās domās. Treškārt, mūsu personas identitāte ir fiksēta, nemainīga. Lūkas evaņģēlijā 10:20 Jēzus māca, ka mācekļu vārdi ir ierakstīti debesīs (sk. arī Flp 4:3; Ebr 12:23; Atkl 3:5; 21:27). Mēs paši nedodam sev vārdu. Mūsu vecāki piešķir mums mūsu identitāti, nosaucot mūs konkrētos personvārdos. Mūsu personu vārdi piešķir mums identitāti. Es esmu Džons. Ja man atņemtu manu vārdu, tad es zaudētu savu identitāti. Ja es nomainu savu vārdu, tad izmainu savu identitāti. Man ir vārds, lai Dievs varētu saukt mani manā vārdā, darīt Sevi pazīstamu personiski tieši man un mijiedarboties ar mani personiski (Jes 43:1). Manā Kristībā Dievs ne tikai piešķīra manu kristieša vārdu, bet arī ierakstīja to debesīs pie tiem, kas ir Viņa tauta. Tādā veidā Dievs uzņēma mani Savā ģimenē un piešķīra man Savas debesu valstības pilsonību. Tik ilgi, kamēr vien mans vārds nav Dieva izdzēsts no dzīvības grāmatas, tikmēr es kā dzīva persona turpinu būt mūžīgās dzīvības mantinieks (Flp 4:3; Atkl 3:5; 21:27). Dievs vienmēr pazīst mani pēc mana vārda –kā to pašu personu laikā un mūžībā – neatkarīgi no tā, cik lielā mērā es varu izmainīties savas zemes dzīves laikā.

Brīnišķīgi radīti

Pasaulē ir daudz dzīvu brīnumu – tie ir it kā ikdienišķi radījumi, bet katrs ir ārkārtīgi ekstraordinārs. Šie brīnumi sniedzas no atsevišķas šūnas līdz pat vissarežģītākajam cilvēka ķermenim. No jebkura skatpunkta raugoties, ikviena iemiesota persona ir vispārsteidzošākais brīnums uz zemes, ko vien varam ieraudzīt. Mūsu cilvēciskās miesas, sasaistītas kopā ar milzīgu dzīvības tīklu uz zemes un ar dzīvā Dieva dzīvību, ir patiešām apbrīnojami un brīnišķīgi radītas (Ps 139:14).

Jo vairāk izpētām cilvēka ķermeni un jo vairāk uzzinām par to, jo spēcīgāk apzināmies to, cik maz mēs spējam izprast savas miesas sarežģītību. Mūsu skatījums uz sevi ir fragmentēts, nepilnīgs un it kā vienā dimensijā – visbiežāk kā atspulgs tam, ko citi mūsos ierauga un kā par mums izsakās. Mēs nekad neredzam paši sevi pilnā mērā – gan lūkojoties uz sevi spogulī, gan arī pārdomājot to, kas ar mums notiek. Mēs spējam tikai saskatīt mūsu fiziskās dzīves atsevišķus elementus un fragmentus, mirkļus un epizodes – drīzāk kā momentuzņēmumus no dažādiem mūsu dzīves brīžiem, nevis kā pilnu un nepārtrauktu videofilmu no visiem skatpunktiem par visu mūsu dzīvi miesā uz zemes.

Ir tikai viens, kas redz mūs pilnībā katrā dzīves mirklī un visā mūsu esamībā kopā. Viņš redz mūs fiziski un mentāli, personiski un garīgi. Tikai dzīvajam Dievam – mūsu iemiesotās dzīves autoram un režisoram – ir pilnīgs un visaptverošs skatījums uz mums. Mums to pavēsta 139. psalms. Dievs ir vienīgais, kas pazīst manas sirds noslēpumus (1Ķēn 8:39; Ps 44:22; Apd 1:24; 15:8). Viņš zina un saprot to, kā es jūtos un ko domāju; Viņš zina, kas es esmu un kāpēc rīkojos tā vai citādi. Dievam “ir zināmi visi mani ceļi” (Ps 139:3). Kaut gan es Dievu fiziski redzēt nevaru, tomēr Viņš mani redz visu jebkurā manā situācijā (Ps 139:1–12). Šī psalma ķēnišķīgais autors ne tikai slavē Dievu par apbrīnojamo radīšanu, bet vēl jo vairāk – par Dieva apbrīnojamo viņa uzlūkošanu (Ps 139:13–18). Dāvids visu savu dzīvi no savas ieņemšanas brīža attēlo kā savu pamošanos no dziļa miega, lai iepazītu

Dieva klātbūtni:

“Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots.

Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.

Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums!

Ja tās gribētu saskaitīt, tad to būtu vairāk nekā smiltis. Kad es uzmostos, es esmu vēl arvienu pie Tevis.”

Dieva acis redz to, kas ir apslēpts cilvēku skatieniem. Viņš redz katra cilvēka ķermeni no tā ieņemšanas līdz kapu kopiņai. Dieva domas, nodomi un plāni 139. psalma autoram ir dārgi, jo tie aptver visu viņa fizisko un mentālo dzīvi. Dievs nenodiktē cilvēkam priekšā un arī neieprogrammē cilvēka dzīves scenāriju bez mazākajām improvizācijas iespējām. Viņš seko līdzi galvenajām sižeta līnijām un mērķiem kā prasmīgs režisors, kas, darbojoties kopā ar aktieriem, pārrauga mūsu dzīves uzvedumu visā tā kopumā.

Tomēr, pretstatā vairumam režisoru, Dievs vienlaikus ir arī galvenais aktieris šajā spēlē un pieļauj improvizācijas iespējas. Viņš slēptā veidā mijiedarbojas ar visiem tiem dramatiskajiem tēliem, ko Viņš pats ir radījis kā mūsu dzīves lielais scenārists. Būdams ļoti radošs autors un arī visai aktīvs režisors, Dievs redz un izprot mūs pilnā mērā – visās mūsu eksistences dimensijās. Pārsteidzoši ir tas, ka, runādams uz mums Rakstos, Viņš dalās ar ikvienu no mums tajā, kā Viņš mūs ierauga, kā arī Savā plānā atļaut mums redzēt Sevi. Dieva domas mums ir dārgas, jo Viņš grib mūs visus ņemt Sev līdzi mūžības ceļā no zemes uz debesīm (Ps 139:17, 24). Tas, kā mēs kā kristieši sevi redzam, ir atvasināts no tā, kā Dievs mūs redz. Viņš grib, lai mūsu redzējums par sevi ir saskaņā ar Viņa dievišķo redzējumu par mums. Mūsu redzes kristīga revīzija un izmaiņas var nākt tikai no Dieva un caur Viņu.

Mūsu ķermenim ir daudz lielāka nozīme, nekā mēs parasti to iztēlojamies. Ķermenis mūs lokalizē laikā un vietā šeit uz zemes. Mēs dzīvojam ķermenī un ar ķermeni. Ar ķermeņa starpniecību mēs mijiedarbojamies ar pasauli apkārt mums, ar cilvēkiem ap mums un ar

dzīvo Dievu, kas mūs uztur fiziski dzīvus mūsu miesā. Ķermenim ir liela nozīme, par spīti tam, ka tas ir ievainojams un gūst bojājumus.

Turklāt ar sava ķermeņa starpniecību mēs saceļamies pret savu

Radītāju un slikti izturamies pret citiem radījumiem ap mums. Un ķermenim reiz pienāk beigas, jo tas ir nolemts nāvei. Tomēr mūsu ķermenim ir ļoti liela nozīme – jo īpaši tāpēc, ka tas ir tik svarīgs

Dievam. Mēs varam droši sacīt, ka Dievs ir pasaules augstākais filantrops, jo Viņš mīl pilnīgi visus cilvēkus (Tit 3:4).

Svētie Raksti mums atklāj, cik daudz cilvēka ķermenis nozīmē

Dievam un kāpēc. Tie mums attēlo divus veidus dzīvei ķermenī uz zemes – no 1. Mozus grāmatas iesākuma līdz Atklāsmes grāmatas beigām. No vienas puses, Raksti mums rāda, cik augstu Dievs vērtē cilvēka ķermeni – to, kuru Viņš rada Savā līdzībā, atraisa no grēka un nāves caur Sava Dēla piedzimšanu miesā un arī caur Svēto Garu svētdara dzīvei kopā ar Viņu. No otras puses, Raksti mums atklāj arī to, cik ļoti cilvēka ķermenis ir sabojāts caur cilvēces sacelšanos pret

Dievu, cik sliktiem nolūkiem tas tiek lietots, lai samaitātu citus cilvēkus un pasauli ap sevi, cik traģiski tas atrodas zem savas miršanas un nāves lāsta. Tomēr būtu nepareizi vērtēt abus šos cilvēka ķermeņa

attēlojumus Bībelē kā vienlīdzīgus. Atpestītā ķermeņa mūžīgās godības mirdzošā glezna Svētajos Rakstos ir daudz spožāka par nolādētās grēcīgās miesas sirdsprāta nožēlojamā stāvokļa pašu drūmāko

attēlojumu. Tāpēc apustulis Pāvils (2Kor 4:17) raksta, ka mūsu miesas pārejošās bēdas un nelaimes sagatavo mums ne ar ko nesalīdzināmu mūžīgo godību.

Teofāniskais ķermenis4

Līdzīgi komponistam, kam ir svarīgs gan katrs mūzikas instruments orķestrī, gan arī prasmīgie muzikanti, kas tos spēlē, tāpat

Dievs augstu vērtē mūsu ķermeni un mūs kā iemiesotas personas Savā plānā, ko Viņš grib īstenot caur mums katru gan individuāli, gan arī kopīgi. Katru no mums un visu cilvēci kopā Dievs radīja pats Savā

4 Miesa, kurā atklājas Dievs (tulk. piez.).

līdzībā. Tāpēc ķermeņa vērtība nav atkarīga no tā, cik augstu to novērtē cilvēks pats vai cik vērtīgs tas varētu būt pēc sava sociālā statusa jeb sabiedriskā noderīguma, un tā vērtība nav arī atkarīga no ieņemamās vietas un funkcijām dabiskajā pasaulē. Vērtību cilvēka ķermenim piešķir dievišķais Radītājs. Trīsvienīgais Dievs to konstruēja līdzdalībai Viņa paša mūžīgajā dzīvē. Cilvēku ķermenis ir tā izveidots, lai Dievs varētu miesīgi sniegt pats Sevi un Savas dāvanas cilvēkiem uz zemes un darboties tajos. Līdz ar to cilvēki spēj rūpēties par citu cilvēku ķermeņiem un par apkārtējo pasauli, kas ir cilvēka dzīves dabiskā vide. Dieva nodoms cilvēka ķermenim ir tāds, lai Dievs varētu ķermenī atklāt pats Sevi citiem iemiesotiem cilvēkiem un sniegt cilvēkiem caur Savu ķermeni pieeju teofānijai – kļūstot cilvēkiem fiziski redzams kā Jēzus Kristus.

Cilvēku ķermenis tika izveidots tā, lai savienotu divas realitātes –Dieva neredzamo un mūžīgo būtību un Viņa radības redzamo, laicīgo būtību. Radīti Dieva līdzībā, visi cilvēku ķermeņi bija iecerēti svētumam, jo Dievs ir svēts. Tādējādi cilvēku ķermenis pieder ne tikai šai pārejošajai pasaulei, bet arī Dieva mūžībai. Tas ir izveidots tādā veidā, lai savā zemes dzīvē un uzvedībā redzami atspoguļotu trīsvienīgo

Dievu, vienlaikus saglabājot katrs savas neatkārtojamās īpatnības un unikālos aicinājumus. Katra persona ir radīta tādā veidā, lai savā ķermenī daļēji reprezentētu jeb pārstāvētu Dievu. Taču neviens no cilvēkiem nav spējīgs pilnībā pārstāvēt Dievu, izņemot Jēzu Kristu, kurš ir ne tikai cilvēks, radīts Dieva līdzībā, bet arī Dieva attēls – neredzamā

Dieva redzamais attēls (2Kor 4:4; Kol 1:15).

Diemžēl savas sacelšanās pret Dievu dēļ cilvēki nespēj kalpot Viņam pietiekami un atbilstošā veidā. Cilvēki ir neaptverami tālu no Dieva godības (Rm 3:23). Līdzīgi istabām ar notraipītiem un ieplaisājušiem logiem, viņi laupa iespēju Dieva gaismai iespīdēt sevī un atstaroties tālāk caur sevi. Līdzīgi bojātam un nenoskaņotam mūzikas instrumentam, cilvēki nespēj atskaņot harmonisku dzīves melodiju. Viņi nav tas, par ko tiem bija jābūt pēc radīšanas kārtības, un vairs nespēj pareizi funkcionēt. Savu tiešo pieeju Dievam miesīgais cilvēks ir zaudējis, tāpēc dzīvo samaitātu dzīvi, palikdams nošķirtībā no Dieva.

Tomēr mūsu ķermenis var no jauna kļūt par to, kam tam jābūt, –caur Dieva Dēlu, kas piedzima cilvēka miesā, lai miesā izpirktu mūs svētai sadraudzībai ar Dievu Tēvu. Ticot Jēzum un esot vienotībā ar Viņu, mūsu ķermenis top līdzdalīgs Dieva svētumā, būdams Svētā Gara piepildīts. Mūsu ķermenis kļūst par Svētā Gara mājokli (1Kor 6:19). Kā templis, kurā mājo Dievs, ķermenis top līdzdalīgs Dieva apslēptajā godībā un to atklāj savos vārdos un darbos šajā pasaulē. Caur mūsu ķermeņa vienotību ar Jēzu Viņa miesā mēs tiekam piepildīti ar visu Dieva pilnību (Ef 3:19). Ar savu ķermeni mēs pagodinām Dievu un slavējam Viņu (1Kor 6:20).

Caur Kristu mēs no jauna kļūstam par to, kam mēs bijām iecerēti radīšanā – Dieva pilnvarotie līdzstrādnieki un dzīvie darbarīki, caur kuriem Viņš Sevi atklāj un sniedz visiem cilvēkiem. Vienotībā ar Jēzu cilvēka ķermenis kļūst teofānisks – tas atklāj Dievu citiem cilvēkiem uz zemes. Kā Jēzus mācekļi un Viņa Gara mājokļi mēs savas zemes dzīves laikā ar savu ķermeni paužam Dieva Tēva žēlastību. Kā nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni mēs esam darīti spējīgi mirdzēt kā spīdekļi tumšajā un negodīgajā pasaulē (Fil 2:15). Kādu gan vēl lielāku godu mums un mūsu ķermenim Dievs būtu varējis piešķirt?

Katra cilvēka ķermeņa vērtība nav tam iekšēji piemītoša īpašība – tā neizriet no ķermeņa paša. Cilvēka ķermenis savu vērtību iegūst no Dieva, bet pilnu vērtību un godību – no vienotības ar Kristu. Katra cilvēka ķermenis ir radīts, lai būtu daļa no Kristus miesas. Mēs katra kristieša ķermeni varam uzlūkot arī kā dzīvu akmeni, stingri iemūrētu kopā ar Kristu un uz Kristus pamata savā īstajā vietā Dieva svētajā namā (1Pēt 2:5–7). Katra cilvēka ķermenim ir sava īpašā vieta kopā ar Dievu. Tikai nonākot savā īstajā vietā, tas kļūst pilnā mērā saskatāms un kļūst par sevi pašu. Vienīgi tur mēs kļūstam par to, kam mums jābūt – līdzīgi tam, kā mūsu ķermenis kļūst redzams un iegūst savu krāsu vienīgi gaismā.

Ķermeņa slavinājums

Pirms dažiem gadiem plaši pazīstams kristīgs žurnālists uzstājās mācītāju konferencē Austrālijā. Uzrunas tēma bija – kā vislabāk iepazīstināt ar kristīgo mācību tos tradicionālās Rietumu kultūras un morāles postītājus, kas pret kristietību izjūt vienīgi nicinājumu, kā arī tos aktīvos Dieva vārda oponentus, kam ir ļoti garīgi viedokļi, kaut gan viņi nekad nav atvēruši Bībeli un ir analfabēti teoloģijā. Viņš konstatēja, ka kristieši bieži vien ir tikai pastiprinājuši tādu subjektu naidu pret kristietību, publiski nosodīdami netikumību un lobēdami politiķus ar mērķi uzlikt kristīgo morāli par pienākumu pilnīgi visai sabiedrībai – aizliedzot abortus, eitanāziju, viendzimuma seksuālās attiecības un perversas laulības. Šāda pieeja ilgtermiņā ir izrādījusies neproduktīva un neefektīva, jo veicinājusi likumdošanu ar pretēju mērķi, proti, aizliegt šādu ierobežojumu noteikšanu. Turklāt kristiešu kritizējošā pieeja ir sniegusi ieganstu populārajiem plašsaziņas līdzekļiem attēlot iepriekšminētos grēkus pozitīvā gaismā, savukārt kristiešus – kā dusmīgus, drūmus un paštaisnus ļaudis, kas to vien grib kā tikai izjaukt citiem visas izpriecas un sabojāt garastāvokli.

Pretstatā iepriekšminētajai morālās cenzūras notiesājošajai attieksmei šis žurnālists aizstāvēja dzīvotspējīgāku pieeju, kas nebija ne naivi optimistiska, ne arī ciniski pesimistiska. Viņš atzīmēja to, ka kristīgā ticība un ētika vislabāk ir parādāma pozitīvā gaismā – atainojot pievilcīgi to, kas ir pareizs, labs un patiess. Šādā pieejā svarīgāki ir nevis pareizie vārdi un argumenti, bet gan pareizais piemērs – ar savu rīcību praktiski ilustrējot personisko teoloģisko izpratni par to, kāds skaistums un pievilcība ir fiziskajai dzīvei un Dieva radītajai pasaulei, laulībai un seksuālajām attiecībām starp vīru un sievu, seksuālajai šķīstībai jeb celibātam, kā arī savstarpējai uzticībai laulībā. Šādu skatījumu var atklāt gan vārdi un darbi, visa apkārtējā realitāte un tās attēlojums mākslā, gan kristiešu dzīve ticībā.

Man jāatzīst, ka es šī žurnālista viedoklim piekrītu. Vienmēr šķiet labāk iedegt sveci nekā taisnīgi un pilnīgi pamatoti nolamāt tumsu. Negatīvais un bieži vien deformētais skatījums uz cilvēka ķermeni

būtu jāpārvar ar pozitīvu, rūpīgi sakārtotu skatījumu uz cilvēka miesas skaistumu – lai cik samaitāta tā dažkārt mēdz būt. Apmēram tā, kā apustulis Pāvils (Fil 4:8) raksta: “.. kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” Tieši to arī es pats šajā grāmatā gribu darīt un uz to arī aicinu savus lasītājus. Es esmu pārliecināts, ka tā ir pareiza kristiešu pieeja, kā domāt par savu cilvēka ķermeni. Pašlaik mēs tiekam konfrontēti ar tik neaptverami lielu fizisko, sociālo, morālo un garīgo kroplīgumu, ka šķiet vienkāršāk to visu izjust kā nekristīgu traucēkli un taisnīgi par to sadusmoties. Ja mēs kaut nedaudz aptveram to, kā cilvēku ķermenis mūsdienās tiek nelietīgi izmantots, tad mums daudz vieglāk būtu nostāties vienotā frontē ar ciniķiem, nevis ar Dieva eņģeļiem. Bet, ja ieklausāmies tajā, kas Dievam par to sakāms, tad mēs šo situāciju varam ieraudzīt tā, kā Dievs to redz – vienlaikus gan mūžības potenciālajā godībā, gan arī tagadnes pretīgajā nožēlojamībā.

Tādēļ mans skatījums uz cilvēka miesu turpmākajās šīs grāmatas nodaļās pamatojas Dieva vārdos un izaug no tiem. Mans viedoklis nav pamatots manis paša novērojumos, bet gan Svētajos Rakstos, kas izgaismo to, ko mēs nespējam ieraudzīt ar savām cilvēciskajām acīm, ja vien Svētais Gars nav uz brīdi darījis tās redzīgas. Es cenšos Dieva vārdus lietot nevis tāpēc, lai kritizētu cilvēka ķermeņa nepareizu izmantošanu, bet gan tāpēc, lai sniegtu pozitīvu teoloģisku skatījumu uz to, kā Dievs cilvēka ķermeni rada, caur Jēzu izglābj no pelnītās bojāejas un atjauno ar Svēto Garu.

Mans skatpunkts

Šī grāmata ir iecerēta kā pastorālas un teoloģiskas pārdomas no luteriskās teoloģijas perspektīvas. Šīs grāmatas mērķis ir teoloģiski un antropoloģiski aplūkot cilvēka ķermeni Svēto Rakstu kontekstā, kā arī bagātināt mūsdienu ekumenisko diskusiju par šo tēmu ar visai maz pazīstamiem klasiskiem viedokļiem luteriskajā tradīcijā.

Šajās pārdomās par cilvēka ķermeni mani motivē divu veidu pārliecības. No vienas puses, es esmu pārliecināts, ka mūsu kritiķi nesadzirdēs kristiešu mācību par dzīva cilvēka ķermeņa dažādajiem aspektiem, ja vien mēs nepratīsim attēlot šīs dzīves skaistumu potenciāli mūžībā un jau šeit tagadnē. Protams, tāds krāšņums nav vienmēr acīmredzams pat gadījumā, ja tas uz mirkli pazib mūsu acu priekšā –jo parasti tas ir apslēpts cilvēciskajai redzei. Visskaidrāk un precīzāk šo apslēpto skaistumu var ieraudzīt Dieva vārdu gaismā.

No otras puses, esmu arī pārliecināts, ka pat vislabākie abstraktie argumenti un racionālie skaidrojumi nevar cilvēkos iepotēt dzīva ķermeņa skaistuma pilnīgu izpratni. Tikai Svētā Gara piepildīti Dieva vārdi var izgaismot mūsu tumšo izpratni un ārstēt garīgi un fiziski satriekto miesu, lai tā spētu būt saskaņā ar sevi, ar Dievu un ar citiem cilvēkiem. Tas ir process visas dzīves ilgumā, jo pilnā mērā savu ķermeni tā patiesajā gaismā ieraudzīsim vienīgi tad, kad būsim kļuvuši Dievam līdzīgi, jo redzēsim Viņu tādu, kāds Viņš ir (1Jņ 3:2). Skatot Dievu, mēs arī redzēsim sevi pašus pilnā mērā atspoguļotus Viņā.

Šī grāmata teoloģiski apskata cilvēka ķermeni kā Dieva radītu – lai mēs to varētu vērtēt tā, kā pats Dievs to vērtē, un attiekties pret to tā, kā Dievs no mums to sagaida. Ja vēlaties, varat visu šo grāmatu uzskatīt par teoloģisku slavas dziesmu jeb svinīgu rapsodiju ķermenim – cilvēka ķermeņa rakstveida cildinājumu, kas lasītāja iztēlē vēlas izraisīt ķermeņa dievišķā krāšņuma vīziju. Precīzākā nozīmē šī grāmata ir slavinājums trīsvienīgajam Dievam, kas, pirmkārt, rada cilvēku ķermeni, lai tas atspoguļotu Viņa dievišķo godību, otrkārt, izglābj šo ķermeni no mūžīgās nāves un iznīcības un, treškārt, dara to svētu.

Nākamajās trijās nodaļās cilvēka ķermenis tiks aplūkots no iepriekšminētajiem trīs aspektiem. Pēc šīm nodaļām nākamajās divās nodaļās no radīšanas, pestīšanas un svētdarīšanas aspektiem tiks apskatīts cilvēka ķermeņa seksuālais raksturs. Tas nepieciešams tāpēc, ka mūsdienu sabiedrībā diskusija par seksualitātes izpratni ir nemitīgi klātesoša un ļoti pretrunīga tēma. Katra no pirmajām trim

nodaļām noslēgsies ar pastorālu apakšnodaļu par to, kā praktiski lietot šajā nodaļā ietverto.

Katrs cilvēka ķermenis ir iecerēts mūžīgai godībai – neatkarīgi no tā, cik necils vai pat sakropļots tas var būt šajā zemes dzīvē. Godība parasti ir apslēpta cilvēku skatam. Tikai daļēji to saskata tie, kam ir acis redzēt. Tā ir daudz augstāka godība par visu to, ko acis redzējušas, ausis dzirdējušas un kas vēl nekad nav nācis neviena cilvēka domās (1Kor 2:9–10). Jau šobrīd Dievs redz mūsu katra ķermeni tādu, kāds tas būs mūžībā. Viņš lūkojas tālāk par ārēji redzamo un uzlūko mūsu katra apslēpto sirds cilvēku, kas Viņa acīs ir skaists un dārgs (1Pēt 3:4). Arī mēs esam aicināti redzēt cilvēkus tā, kā pats Dievs tos redz, un attiekties pret apkārtējiem tā, kā Dievs to dara. Mēs rīkosimies pareizi, ja par savu ķermeni rūpēsimies kā par tādu, kas novēlēts mūžīgajai godībai. Mums vajadzētu izturēties pret savu miesu labi un lietot to gudri, ja Dievs to tik augstu vērtē. Tā kā mūsu ķermenim ir tik liela nozīme, tad ne mazāka nozīme ir tam, ko mēs ar to darām. Katra cilvēka ķermenis ir patiešām būtiski svarīgs.

2 | RADĪTAIS ĶERMENIS

Katra persona kā cilvēciska būtne ir vienots veselums, nevis miesa bez gara vai gars bez miesas. .. Līdz ar to visi Dieva darbi, iesākot no pilnvaru piešķiršanas cilvēkam valdīt pār zemi un beidzot ar mirušo augšāmcelšanu un pasaules galu, attiecas uz visu cilvēka unitāro, vienoto personu .. Neviens nelieto tikai atsevišķu fragmentu no sevis. Kad cilvēks domā, viņš domā ar visu ķermeni. Katra ķermeņa funkcija vienlaikus ir arī dvēseles un gara funkcija.

/A. F. K. Vilmārs/5

Mēs nespējam pietiekami apbrīnot sava ķermeņa sarežģītību, skaistumu un noslēpumus, ja neapzināmies to, ka esam to saņēmuši kā dāvanu. Mēs neesam sava ķermeņa radītāji – tas ir radīts priekš mums. Mūsu ķermenis mums ir piešķirts kopā ar tā galvenajiem raksturlielumiem. Tas ir dāvana – bet no kā un kādam nolūkam?

Mūsu ķermenis ir izgatavots no fiziskiem un bioloģiskiem materiāliem, kurus tam nodrošina apkārtējā dabiskā pasaule. No šī aspekta raugoties, mūsu ķermenis neatšķiras no dzīvnieku ķermeņiem, kas arī dzīvo uz zemes mums blakus. Tomēr mēs neiegūstam savu miesu no apkārtējās pasaules tiešā veidā. Mēs ķermeni mantojam no saviem vecākiem – tēva un mātes – kopā ar unikālām gēnu kombinācijām, kuras nosaka to, kas mēs esam un par ko varam kļūt. Savu miesu mēs saņemam no saviem senčiem.

5 Vilmar, A. F. C. (1874). Dogmatik. Gutersloh: Bertelsmann, 1:332–333. Autora tulkojums.

Kas man ir iedevis manu ķermeni caur maniem vecākiem? Ir evolūcijas teorija, ka jau senos laikos cilvēku ķermenis varētu būt pašattīstījies caur bezpersoniskiem dabiskiem procesiem apbrīnojamās neticamu nejaušību sērijās. Tomēr daudz ticamāka ir iespēja, ka tas kopā ar visu pasauli ir kādas pārdabiskas būtnes radīts. Dabisku pārdomu ceļā mēs varam secināt, ka mūsu ķermenis ir ticis radīts, – bet mēs nevaram dabisku pārdomu ceļā secināt, kas tos radījis. To mums var atklāt tikai mūsu ķermeņu pārdabiskais Radītājs vai arī citas pārdabiskas būtnes, kas bija radīšanas liecinieces. Jēzus Kristus to apliecina. Pārfrāzējot 1. Mozus grāmatas 1:27 un 2:24, Viņš apstiprina radīšanas stāstu Marka evaņģēlijā 10:6–8: “Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti, un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa.” Runājot par iesākumu, Jēzus atsaucas uz 1.Mozus grāmatas 1. nodaļu, kur aprakstīts, kā Dievs radīja pasauli. Tādējādi mēs uzzinām, ka savu vīrieša vai sievietes ķermeni esam saņēmuši no Dieva caur saviem vecākiem un viņu daudzajiem priekštečiem, iesākot no pirmā vīrieša un pirmās sievietes. Ādama un Ievas radīšana bija gan sākotnējais radīšanas akts laiku iesākumā, gan arī cilvēces pamatu likšana, kas turpinās cauri visiem laikiem. Viņu radīšana ir vienlaikus arī mūsu radīšana.

Luters to skaidro šādi: “Dievs ir cilvēkus iedalījis šajās divās grupās: vīriešos un sievietēs jeb viņos un viņās. Un tas Dievam ir tik labi paticis, ka Viņš pats atzinis šo radību par labu. Kā Dievs ir radījis mūsu katra miesu, tāpat Viņš ir gribējis, lai katrs ir vai nu vīrietis, vai sieviete – tas nav mūsu pašu varā. Kādus Viņš mūs – mani un tevi – ir radījis, tādi mēs esam: es esmu vīrietis, tu esi sieviete. Un Viņš grib, lai visa šī labā radība tiktu godāta un netiktu noniecināta, jo tas ir Dieva darbs. Tādēļ vīrietim neklājas noniecināt, nedz izzobot sievietes vai viņu locekļus. Savukārt sievietei neklājas noniecināt vīrieti. Ikvienam piederas godāt otra tēlu un miesu kā Dieva labo darbu, kas pašam Dievam ir tīkams.”6

6 Luther, M. (1522). The Estate of Marriage. LW 45:17–18.

Mūsu kristīgais skatījums uz cilvēka ķermeni nav nošķirams no tā, ko Dievs pats saka par tā radīšanu. Cilvēka ķermeņa radīšanu es gribu apskatīt no diviem redzespunktiem 1. Mozus grāmatā: no universālās un kosmiskās perspektīvas 1:1–2:3, kā arī no zemes dzīves un sociālās perspektīvas 2:4–3:24.

Kosmiskais mājoklis cilvēku ķermeņiem

Pirms Dievs radīja Ādamu un Ievu ar viņu ķermeņiem, Viņš uzbūvēja tiem mājokli, kur dzīvot, – tādu dzīvesvietu kosmosā, kas nodrošināja viņus ar dzīvībai nepieciešamo iztikai un labklājīgai dzīvei. Pirmajā Mozus grāmatā 1:1–2:3 šis kosmiskais iekārtojums uzzīmēts divos galvenajos veidos.

Pirmkārt, ar savām desmit pavēlēm Dievs kā debess un zemes Radītājs nodibina dzīvības atbalsta sistēmu. Viņš nodrošina ķermenim nepieciešamo, lai tas fiziski varētu uz zemes dzīvot. Cilvēka ķermenis ieņem īpašu vietu daudz plašākā fizisko radību iekārtojumā, kas ir ap cilvēkiem un uztur tos. Cilvēka dzīvesvietas niša ir sauszeme, ko viņš apdzīvo kopā ar zemes dzīvniekiem. Cilvēku un dzīvnieku mājoklis atrodas it kā piramīdas virsotnē secīgām Dieva pavēlēm par kosmisko kārtību, kurā katra nākamā pavēle un kosmiskās kārtības līmenis pamatojas iepriekšējās Dieva pavēlēs un zemākos radītās pasaules līmeņos.

Debess un zemes radīšanai seko Dieva pavēles gaismai nošķirties no tumsas un debesīm no zemes, jūrām nošķirties no sauszemes, pēc tam notiek augu radīšana uz sausas zemes, saules, mēness un zvaigžņu radīšana debesīs, zivju radīšana ūdeņos un putnu – gaisā un kā kulminācija visam – dzīvnieku un cilvēku radīšana uz zemes. Katras augstākas kārtas esamība balstās uz iepriekšējām Dieva pavēlēm par zemākām kārtām, piemēram, veģetācijai ir nepieciešama sausa zeme, kur augiem attīstīties. Kopējā kosmiskā kārtība ir tāda, lai nodrošinātu ar visu nepieciešamo visu radību uz planētas – vai nu tie būtu augi, zivis, putni, dzīvnieki, vai arī cilvēki.

Otrkārt, tās pašas dievišķās pavēles nodibina arī hierarhisko pārvaldības struktūru šajā kosmiskajā kārtībā. Saule, mēness un zvaigznes ir nolikti valdīt pār debesīm un zemi, savukārt cilvēki ir radīti kā Dieva reģenti – Viņa pilnvarotie vietnieki jeb prokuratori, lai Dieva vietā pārvaldītu zivis, putnus un dzīvniekus. Ar savu pilnvaroto aģentu starpniecību Dievs pārvalda visu Sevis radīto kosmisko iekārtu. Tādējādi Dieva radītajā ekosistēmā un pasaules kārtībā cilvēka miesai ir ierādīta specifiska vieta, funkcijas un kompetence. Cilvēka ķermenis ir atkarīgs no šīs kosmiskās kārtības, bet vienlaikus arī īsteno savu varu zemes virsū.

Sevis radīto kosmisko kārtību ar cilvēku tam paredzētajā vietā Dievs atzīst par labu esam un augstu novērtē. Sešas reizes 1. Mozus grāmatā mēs lasām, kā, uzlūkodams Sava darba rezultātus, Dievs tos atzīst par labiem – gaismu (1:3), sausu zemi (1:10), augus uz zemes (1:12), debess spīdekļu iekārtojumu debesīs (1:18), zivis jūrā un putnus debesīs (1:21), dzīvniekus uz zemes (1:25) – visu patiešām lielisku un apbrīnojami labu7. Pēc Ādama un Ievas radīšanas Dievs ir vēl jo vairāk apmierināts ar paša paveikto. Viņš atzīst, ka pirmie cilvēki kopā ar viņu dzīvības uzturēšanas ekosistēmu ir pat ļoti labi (1:31) – izcili, pilnīgi un gluži lieliski! Apustulis Pāvils 1. vēstulē

Timotejam 4:4 iepriekšējo Dieva novērtējumu par Savu radību apkopo ar vārdiem “katra Dieva radība ir laba”. Tostarp labs ir arī cilvēka ķermenis. Visi teksti Bībelē pēc radīšanas stāsta un arī tas veids, kādā Dievs attiecas pret cilvēci, liek mums jau iepriekš secināt, ka Dievs cilvēka ķermeni atzīst par labu. Tas nozīmē, ka nevērīgi izturēties pret savu ķermeni vai nonicināt to kā Dievam nenoderīgu mums neatļauj Bībeles pirmā nodaļa.

7 Šeit lietotais ebreju valodas vārds un tā tulkojums grieķu valodā nozīmē “labs” un “lielisks”.

Ķermeņa noslēpums

Cilvēka ķermeņa dzīvības uzturēšanas kosmiskās sistēmas apraksts (1Moz 1:1–2:3) īsi un noslēpumaini runā par cilvēka orientāciju uz mūžību un līdzību Dievam. Šīs divas tēmas šeit ir tikai pieminētas bez turpmākas konkretizēšanas, kura atrodama tālāk Bībelē.

Pirmo norādi uz cilvēka ķermeņa mērķi mūžībā mēs ieraugām, kad Dievs pēc pabeigtā radīšanas darba septītajā dienā atpūšas. Šī diena

šķiet esam pilnīgi nesaderīga ar visiem iepriekšējiem notikumiem –Dievs neko nesaka un neko nerada. Viņš tikai atpūšas pēc radīšanas darba pabeigšanas. Pēc tam, kad Dievs ir svētījis zivis, putnus un cilvēkus, Viņš svētī arī šo dienu un tā iesvētī to par svētu arī cilvēkiem – svētdara to ar Savu atpūtu. Tā ir visu iepriekšējo notikumu kulminācija, kas mums norāda uz trīs noslēpumiem. Pirmkārt, laika ritumā tiek iedibināts septiņu dienu nedēļas cikls un cilvēku parastais dzīves ritms – darbs un atpūta. Sešas dienas vīrietim un sievietei uz zemes kopā ar Dievu ir jāstrādā, bet septītajā dienā tiem abiem kopā ar Dievu ir jāatpūšas, lai saņemtu Dieva svētību. Otrkārt, Dievs svētī septīto dienu tādā veidā, ka kopīgā atpūtā ar Dievu cilvēki kļūst līdzdalīgi Viņa svētumā (2Moz 20:8–11; 31:12–17). Treškārt, šai septītajai dienai, kas vēlāk nosaukta par sabatu, netiek pieminēts ne iesākums, ne beigas – atšķirībā no visām citām nedēļas dienām radīšanas laikā.

Tā ir Dieva diena, tādēļ tā ir mūžīga. Kaut arī tā ir ierobežota laikā uz zemes, tomēr vienlaikus tā pārsniedz laiku robežas un atrodas arī mūžībā. Septītā diena mums atklāj to, ka cilvēka ķermenis ir radīts atpūtai kopā ar Dievu mūžībā – ne tikai laicīgajā un pārejošajā dzīvē uz zemes, rūpējoties par augiem un dzīvniekiem. Pirmās Mozus grāmatas pirmā nodaļa dara mums zināmu vēl vienu cilvēka ķermeņa noslēpumu – tas ir radīts Dieva līdzībā. Tā ir cilvēku teoloģiskā atšķirība no dzīvniekiem, kuriem arī ir fizisks ķermenis un spēja vairoties. Vienkārši sakot, cilvēki ir vienīgās fiziskās būtnes, kas radītas, lai līdzinātos Dievam. Cilvēku radīšanas mērķi Dievs izpauž ar tiem pašiem vārdiem, ar kuriem Viņš cilvēci rada: “Darīsim cilvēku

[ebreju val. ‘adam] pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības ..” (1Moz 1:26).

Pēc tam seko poētisks apraksts par cilvēka radīšanu:

“Un Dievs radīja cilvēku [ebreju val. ha’adam] pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja” (1Moz 1:27).8

Pasvītrotie vārdi kā trīs pakāpieni sasaucas ar vārda ‘adam četrām nozīmēm ebreju valodā: cilvēks kā termins jebkuras cilvēciskas būtnes apzīmēšanai, cilvēce kopumā – attiecinot uz abiem cilvēku dzimumiem, vīriešu dzimuma cilvēks un pirmais cilvēks Ādams. Tālāk Bībelē mēs varam lasīt trešo cilvēka radīšanas aprakstu:

“Tai dienā, kad Dievs radīja cilvēku, Viņš to radīja Dieva līdzībā.

Viņš tos radīja vīrieti un sievieti, un Viņš tos svētīja un deva tiem vārdu “cilvēks” [‘adam] tanī dienā, kad Viņš tos radīja” (1Moz 5:1b–2).

Līdzīgi kā 1:27, mēs atkal ieraugām mulsinošu pāreju no lietvārda un vietniekvārda vienskaitlī uz daudzskaitļa vietniekvārdu vīrietim un sievietei. Tas uzsver to, ka abu dzimumu cilvēciskās būtnes ir vienlīdz radītas atbilstoši Dieva tēlam un līdzībai.

Galvenie termini šajās trīs Rakstu vietās ir “tēls” un “līdzība”.

Konkrētākais no šiem terminiem ir “tēls”, un citviet Vecajā Derībā tas ir lietots, lai ar to apzīmētu uz sienas uzgleznotus Bābeles karavīrus (Ech 23:14) un elku tēlus, kas attēloja Baalu (2Ķēn 11:18). Savukārt abstraktāks termins ir “līdzība”, kas ir atvasināts no darbības vārda “līdzināties” un tiek lietots, lai raksturotu Ādama dēlu Setu, ko viņš dzemdināja sev līdzīgu (1Moz 5:3), kā arī runājot par kaldeju karavīriem, kas izskatās līdzīgi babiloniešu karavīru priekšniekiem (Ech 23:15), tāpat arī uzdodot elku tēlu pielūdzējiem jautājumu par to, kam līdzīgs ir Dievs (Jes 40:18). Abi šie termini savā lietojumā ir kā sinonīmi, lai arī tie iezīmē smalku atšķirību starp cilvēka radīšanu “Dieva līdzībā” un “pēc Dieva tēla” (1Moz 1:26). Lai gan cilvēciskās

8 Svēto Rakstu citātos visas piezīmes kvadrātiekavās ir autora papildinājumi.

būtnes ir radītas, lai tās būtu līdzīgas Dievam, tomēr neviena no tām nav dievišķa pēc savas dabas. Tāpēc neviens cilvēks nevar būt precīzs

Dieva attēls – atšķirībā no elku tēliem, kuriem bija jāattēlo pārdabiskās būtnes, kas tajos iemājoja.

Dieva runātie vārdi par cilvēku radīšanu (1Moz 1:26) un to turpmākā interpretācija (1Moz 1:27; 5:1b–2) mums atklāj piecus faktus par cilvēci. Pirmkārt, ar Dieva izsacītajiem vārdiem cilvēki tika radīti iemiesotai dzīvei kopā citam ar citu un ar visām pārējām dzīvajām radībām. Šī dievišķā pavēle, šie izmaiņas raisošie vārdi veido cilvēkus par tiem, kas tie ir, kā arī nosaka viņu statusu un mērķi. Tāpēc cilvēks atvasina savu dabu un identitāti no Dieva, nevis piešķir sev vārdu pats – pretēji tam, kā cilvēks nosauc vārdā citas Dieva radības (1Moz 2:19). Dievs pats piešķir vīrietim un sievietei vārdu “cilvēks”, lai varētu tos uzrunāt personiski un ar tiem sarunāties (1Moz 5:2).

Otrkārt, atšķirībā no antīkās pasaules pagānisko dievību elku tēliem un Ēģiptes faraoniem cilvēki netika atveidoti kā precīzi Dieva attēli, bet gan pēc Dieva tēla. Savā cilvēcībā viņiem bija jālīdzinās Dievam, atspoguļojot Dievu ar to, kādi viņi paši bija un ko darīja. Cilvēkiem bija jābūt svētiem un jātop svētiem, jo Dievs ir svēts (3Moz 11:45; 19:2; 20:26; 1Pēt 1:16). Vecā Derība mums nepasaka, kas ir tas Dieva tēls, pēc kura cilvēki tika radīti. Tikai Jaunā Derība mums atklāj to, ka Dieva attēls, pēc kura radīti visi cilvēki, ir Jēzus Kristus –Dieva Dēls (2Kor 4:4; 1Kor 15:49; Kol 1:15; salīdz. Rm 8:29; Kol 3:9–11; Ebr 1:3). Mums, cilvēkiem, būt pēc Dieva tēla nozīmē būt līdzīgiem Jēzum – vienotībā ar Viņu un ņemot līdzdalību Jēzus kopībā ar Debesu Tēvu. Savā cilvēciskajā miesā Jēzus mums rāda Dievu Tēvu. Uzlūkojot Dēlu, mēs redzam Tēvu (Jņ 12:45; 14:9). Caur sakramentālo līdzdalību Jēzus miesā mēs tiekam pārveidoti līdzīgi Dieva attēlam (Rm 8:29; 1Kor 15:49). Kaut gan Dievs ir Gars, Viņš ir izveidojis mūsu cilvēcisko miesu tādā veidā, lai mēs varētu izpaust un manifestēt Viņu acīmredzamā veidā un dziļi personiski. Treškārt, cilvēki tika radīti Dieva līdzībā kā vīriešu dzimuma būtne un sieviešu dzimuma būtne. Ebreju valodā šie termini apraksta gan cilvēka bioloģisko dzimumu (3Moz 12:2, 5, 7; 15:33), kāds piemīt arī

dzīvniekiem (1Moz 6:19; 7:3, 9, 16), gan arī cilvēkam atbilstošo personas dzimumu un seksuālo identitāti (3Moz 27:3, 4, 5, 7; 4Moz 5:3).

Tāpat kā cilvēka vīrišķā vai sievišķā seksualitāte, tā arī personas vīriešu vai sieviešu dzimums ir divi atšķirīgi aspekti cilvēku radīšanā pēc Dieva tēla – abi Dieva piešķirti. Vīriešu un sieviešu uzbūve atbilst tam, lai abi dzimumi varētu vislabāk sevī atspoguļot Dieva raksturu, īpašības un rīcību – gan katrs individuāli ziedojot sevi Jēzum, gan arī kopīgi atdodot sevi viens otram seksuālā savienībā.

Cilvēku radīšanas senais apraksts gan nesniedz pilnu atbildi uz jautājumu, kā mums savu dievišķo uzdevumu un aicinājumu vajadzētu īstenot. Jā, cilvēkiem vajag sadarboties ar Radītāju savu bērnu seksuālajā radīšanā. Tomēr tas nevar būt obligāts rezultāts cilvēka radīšanai pēc Dieva tēla, jo arī dzīvnieki, putni un zivis rada sev pēcnācējus, iesaistoties abu dzimumu seksuālajās attiecībās. Atbildi uz šo jautājumu mums daudz vēlāk sniedz apustulis Pāvils (Ef 5:22–27). Cilvēki kā vīriešu un sieviešu dzimuma būtnes tika radīti pēc Dieva tēla, lai atspoguļotu sevī Kristus pašaizliedzīgo, Sevi upurējošo mīlestību pret Baznīcu kā Savu līgavu. Viņa savienošanās vienā miesā ar Savu Baznīcu ir dziļā noslēpumā tīta – un vienlaikus atrodas ļoti reālā līdzībā ar to, kā vīrs un sieva savienojas par vienu miesu laulībā.

Ceturtkārt, Dievs pēc Sava tēla radīja nevis tikai kādas atsevišķas cilvēka sastāvdaļas ar tām atbilstošajām īpašībām – prātu ar tā racionālo spēju sevi apzināties vai arī dvēseli, kas spējīga uz personiskām attiecībām. Viņš pēc Sava tēla radīja visu cilvēku pilnībā, lai tas varētu pilnā mērā reprezentēt Dievu. Seksualitātes pieminēšana te nepārprotami norāda uz to, ka tas ietver arī cilvēku seksuālos ķermeņus. Līdzīgā kārtā pamatojums nāvessodam par slepkavību ir tāds, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla (1Moz 9:6).

Cilvēka dzīvā ķermeņa sabojāšana ir netiešs uzbrukums pašam Dievam. Visa cilvēciskā būtne kā dvēsele, kā dzīva persona ar cilvēka miesu un cilvēka prātu tika izveidota tādā veidā, lai dzīvais Dievs caur to varētu atklāt pats Sevi – lai arī tikai daļēji un nepilnīgi – katras personas dzīvē uz zemes. Katras personas miesa tika radīta teofānijai – Dieva manifestācijai cilvēkā uz zemes, dievišķās godības

izpausmei cilvēciskā veidā. Tas ir tas svētais dzīvesveids, kuram mūsu cilvēciskie ķermeņi tika izveidoti un ko tie vairs nespēj īstenot kopš pirmo cilvēku sacelšanās pret Dieva gribu (Rm 3:23). Grēcīgās cilvēces zaudēto teofāniju Jēzus Kristus ir atguvis atpakaļ visu cilvēku rīcībā, lai ar to kompensētu mūsu vissenāko priekšteču neveiksmi Ēdenes dārzā (Jņ 1:14, 16–18).

Piektkārt, Rakstu vietas par cilvēces radīšanu pēc Dieva tēla nepaskaidro mums, kādā veidā pirmajiem cilvēkiem vajadzēja būt līdzīgiem Dievam, bet tikai apraksta to, kas tiem bija jādara kā būtnēm, kas radītas Dieva līdzībā. Kā Dieva vietvalžiem jeb pārvaldniekiem cilvēkiem bija uzdots valdīt pār visām zivīm, putniem un zemes dzīvniekiem (1Moz 1:26, 28). Līdzīgi tam, kā Dievs uzturēja visa kosmosa kārtīgu darbību, tā arī cilvēcīgajām būtnēm vajadzēja uzturēt kārtību starp dzīvniekiem uz zemes, lai tie varētu attīstīties kopā ar cilvēkiem katrs savā ekoloģiskajā nišā. Kā apzinīgiem Dieva zemes īpašuma pārvaldniekiem cilvēkiem vajadzēja pakļaut zemi (1Moz 1:28). Zemes pakļaušana paredzēja agronomiju un aizsardzību no nepareizas izmantošanas, lai zemes veģetācija varētu nodrošināt barību cilvēku un dzīvnieku dzīvības uzturēšanai (1Moz 1:29–30). Cilvēcei vajadzēja līdzināties Dievam kā labiem namturiem Viņa radītās zemes un tās dzīvnieku dzīves pārvaldīšanā.

Ķermeņa mazā pasaule

Pēc tam, kad esam iepazīstināti ar radītās pasaules kopējo ainu, kas attēlo cilvēka ķermeni tā dzīvību uzturošajā kosmiskajā kontekstā, 1. Mozus grāmatas 2. nodaļā mēs lasām par vīrieša un sievietes radīšanu viņu lokālajā dzīvē jeb viņu mājas kontekstā. Šis apraksts koncentrē mūsu uzmanību uz dabiski ierobežoto fermera un viņa sievas dzīvi viņu ķermeņos. Rakstu akcents šeit ir uz zemes augsni (ebreju val. adamā) – uz zemi, kas cilvēkam (ebreju val. adām, 2:5, salīdz. 3:23; 4:12) bija jāapstrādā, – uz zemi, no kuras pacēlās ūdens tvaiki, kas to mitrināja (2:6), – uz zemi, no kuras cilvēks bija radīts (2:7), – uz zemi, no kuras auga patīkama izskata augļu koki (2:9), – uz

zemi, no kuras Dievs izveidoja visus zemes zvērus un putnus (2:19).9 Tādējādi cilvēka miesas radīšanas kosmiskais panorāmas tvērums tiek pārfokusēts uz tuvplānu, kurā mēs ieraugām cilvēka dzīvi ķermenī – blakus zemes augiem un dzīvniekiem.

Pirmās Mozus grāmatas 2:4–25 mums tiek parādīti divi galvenie aspekti cilvēka dzīvei ķermenī – konkrēta atrašanās vieta jeb lokācija un aicinājums uz laulību. Šeit Dievs atklāj mums Sevi piezemētākos terminos – kā podnieks vai tēlnieks, kas izveido cilvēku un dzīvniekus no augsnes (2:7, 19), un kā celtnieks, kas uzbūvē sievieti no vīrieša ribas (2:22). Apraksts sākas ar cilvēka (adām) izveidošanu no zemes augsnes (adamā) un noslēdzas ar sievas / sievietes (išāh) izgatavošanu no viņas vīra / vīrieša (īš) ribas. Pārsteidzošā kārtā cilvēku radīšanas mērķis ir vīra un sievas vienotība vienā miesā (2:24).

Līdzīgi dzīvnieku ķermeņiem, arī cilvēka ķermenis ir izveidots no zemes un izgatavots no tās putekļiem, pīšļiem (2:7; 3:19). Tas ir izgatavots no tām pašām sastāvdaļām, no tā paša fiziskā materiāla fiziskai dzīvei blakus dzīvniekiem uz zemes. Līdzīgi dzīvniekiem, arī cilvēka miesa ir veidota no zemes pīšļiem un tāpat atgriežas pīšļos pēc nāves (3:19). Tomēr, pretēji dzīvniekiem, kuru miesu Dievs dara dzīvu netiešā veidā, cilvēkus dzīvus dara pats Dievs, kas iepūš dzīvības dvašu Ādama nāsīs un plaušās (2:7b). Tāda pārdabiska iedarbība dara Ādamu un viņa pēcnācējus par garīgām būtnēm, kas radītas Dieva līdzībā. Līdzīgi eņģeļiem, arī cilvēki ir gari. Tomēr, pretēji eņģeļiem, cilvēki ir gari ar miesu – iemiesoti gari.

Līdzīgi kā dzīvniekiem, arī cilvēkiem dzīvības dvaša nav piešķirta uz visiem laikiem viņu rīcībā – tā ir Dieva dāvināts ilgtermiņa ieguldījums, kura klātesamība ir atkarīga no cilvēka saiknes ar Dievu. Cilvēki ir dzīvību saņemošas būtnes. Atšķirībā no glābšanas dienesta darbinieka vai mediķa, kam jāatdzīvina cilvēks, kas pārstājis elpot, Dievs nepūš Savu dzīvības elpu cilvēkā tikai līdz brīdim, kamēr cilvēks iesāk elpot pats. Te būtu vietā salīdzinājums ar dziļūdens nirēja elpošanas

9 Sk. arī zemes nolādēšanu (3:17; 8:21), miesas atgriešanos zemē pēc cilvēka nāves (3:19), Kaina pienesto no zemes izaugušo augu upuri Dievam (4:3), Kaina nošķiršanu no spēku sniedzošās zemes augsnes (ha–adamā) un Kaina turpmāko likteni uz zemes teritorijas nozīmē (ha’ārec) Ābela slepkavības dēļ (4:10–12).

aparātu – Dievs turpina pūst Savu dzīvības dvašu cilvēka nāsīs visā cilvēka dzīves garumā. Viņš visu cilvēku miesām piešķir dzīvību ar Savu dzīvības dvašu (Īj 33:4; Jes 42:5). Dieva dāvātā dzīvības dvesma sniedz arī cilvēka prātam nepieciešamo gudrību un atziņas dziļumu (Īj 32:8, sk. arī Sak 20:27). Šo dzīvības dvesmu cilvēks turpina saņemt no Dieva visas savas zemes dzīves garumā (Īj 27:3). Kad Dievs to atņem nost un vairs neuztur cilvēku pie dzīvības, tad cilvēks mirst (Īj 34:14–15; salīdz. 1Ķēn 17:17). Dieva dzīvības elpa, ko Viņš iedveš cilvēkos, padara cilvēkus par tiem, kas viņi ir – ar visām viņu fiziskajām un prāta spējām. Cilvēki ir atkarīgi no Dieva un no Viņa Gara, lai spētu palikt dzīvi.

Dievs ir radījis ne tikai Ādamu, bet arī visu Ādama daudzo pēcnācēju garu un miesu jau mātes miesās (Īj 33:4; Jes 42:5).10 Viņš ir radījis pilnīgi visu cilvēku miesu un dvēseli – pat pēc tam, kad Ādams un Ieva krita grēkā.11 Tas ļauj mums ar drošu pārliecību noraidīt visas izplatītās mācības par cilvēka dvēseles iepriekšēju esamību – vai nu kā eksistējošu kopā ar Dievu kādā garīgā pasaulē, kā to māca Platona filozofija un mormonisms, vai arī kā dvēseles iepriekšēju daudzkārtīgu iemiesošanos pirms mums dzīvojušās būtnēs, kā to māca hinduisms un budisms. Tas arī ļauj noraidīt jebkādus apgalvojumus par reinkarnāciju jeb pārdzimšanu citas personas ķermenī – jo, cilvēkam nomirstot, viņa gars atgriežas pie Dieva, kas to ir devis (Māc 12:7).

Dievs izveido cilvēka ķermeni no zemes, bet ne tikai – Kungs Dievs ieliek cilvēku Ēdenes dārzā, ko Viņš cilvēka dēļ ir iedēstījis. Tas ir labs dārzs ar kokiem, kurus Dievs izaudzē no zemes, lai pabarotu cilvēku fiziski un nodrošinātu viņam skaistu apkārtējo vidi (1Moz 2:9a, 16). Tas ir augļu dārzs, un cilvēkam tas ir jākopj, jāuztur labā kārtībā un jāapsargā (2:15). Dievs iemitina Ādamu dārzā, kas ir viņa mājas uz šīs planētas. Dārza augļi nodrošina barību miesai, un dārza izskats

10 Sk. Konkordijas formulu: Pamatdeklarācija I:7, VG (524): “ .. līdz ar dabu, kuru Dievs vēl šodien cilvēkā rada un veido ..”

11 Sk. Konkordijas formulas kopsavilkumu: Epitome I:4, VG (475): “Jo Dievs ir radījis ne tikai Ādama un Ievas miesu un dvēseli pirms grēkā krišanas, bet arī mūsu miesas un dvēseles pēc grēkā krišanas, lai gan tās ir samaitātas. Dievs arī tagad mūsu dvēseles un miesas atzīst par Savu radījumu un darbu, kā ir rakstīts Īj 10:8: “Tavas rokas ir mani veidojušas un .. radījušas, kāds es viscaur esmu ..””

iepriecina Ādama garu. Dievs ir uzdevis viņam darbu, kurā Ādams sadarbojas ar Dievu šī dārza uzturēšanā, kuru Dievs piešķīris viņam un Ievai par mājvietu.

Divi ķermeņi, viena miesa

Ādama radīšana no zemes ir fons tam, kā Dievs rada sievieti. Pārsteidzošā kārtā Kungs Dievs neizveido Ievu tā, kā veidoja Ādamu – no zemes. Dievs kā ģeniāls plastikas ķirurgs uzkonstruē Ievu no Ādama ribas – lai viņa pēc savas dabas būtu kā Ādams – un no viņa sāna, lai viņa spētu būt kopā ar Ādamu.

Lai aptvertu šo apbrīnojamo Dieva iejaukšanos Ādama miesā, būtu vēlams izprast Ievas unikālās radīšanas kontekstu. Kungs Dievs pieņēma lēmumu, ka nav labi cilvēkam būt vienam un dzīvot savā ķermenī uz zemes vienatnē. Tas nenozīmēja, ka būšana vienatnē būtu kaut kas slikts. Vienatnība vienmēr paliek ar cilvēku, jo sevi apzinošā iemiesotā dvēsele nodala cilvēku no visiem citiem dzīvajiem ķermeņiem un nedzīvajām lietām ap viņu. Bet vēl labāk Ādamam būtu, ja ar viņu kopā būtu viņam atbilstoša fiziska palīdze un partnere (1Moz 2:18, 20).

Turklāt, iepazīdami savstarpējo paļaušanos vienam uz otru, cilvēki mācītos paļauties arī uz Dievu. No vienas puses, Ādams varētu organizēt darbu dalīšanu kopējā saimniekošanā, ja viņam būtu labs līdzstrādnieks un palīgs veicamajos darbos. No otras puses, ļoti noslēpumainā kārtā izrādījās vēl labāk, ja šis palīgs varēja būt arī viņam atbilstoša partnere. Citās Vecās Derības vietās senebreju valodas vārds “atbilstoša” vienmēr tiek lietots tikai kā prievārds, attiecinot uz personu vai lietu, kas ir cilvēkam pretī esoša vai pretēja. Savukārt šeit tas raksturo palīga “atbilstību” Ādamam kā viņa pretstats. Tādējādi Ieva ir kā Ādama pretējā puse, kas viņu labi papildina, – otra puse, kas dažos aspektos ir līdzīga Ādamam, bet vienlaikus pilnīgi pretēja visos citos aspektos. Viens otram pielāgodamies, viņi abi kopā nogludina otra asumus, bet vienlaikus arī savstarpēji asina viens otram prātu un attīstās fiziski, lai varētu būt saderīgs pāris un labi sadarboties.

Ādama palīga un partneres radīšana notiek divās stadijās. Vispirms Dievs rada no zemes augsnes putnus un dzīvniekus, lai Ādamam būtu kupla kompānija. Tie visi ir savā ziņā līdzīgi viņam, jo arī ir radīti no zemes. Kad Dievs pieved šos radījumus Ādamam, lai viņš novērtētu to spēju būt par cilvēka palīgiem un draugiem, tie tomēr neizrādās īsti atbilstoši viņam. Daži spēj būt cilvēkam mīļi draugi, kā, piemēram, mazi kaķēni. Citi var darīt smagu fizisku darbu cilvēka labā, piemēram, ēzeļi. Tomēr neviens no tiem nespēj būt Ādama personiskais palīgs un atbilstošais partneris.

Tikai un vienīgi pēc tam, kad Ādams neatrod starp šiem radījumiem sev personisko palīgu (2:20), Dievs rada viņam sievieti un pieved to viņam. Dievs šajā gadījumā ir pārdabisks vedējtēvs un viņu laulības ceremonijas vadītājs – Viņš sievieti pieved sajūsminātajam vīrietim par viņa sievu (2:22b). Luters par to raksta: “Neviens visbrīnišķīgākais skats Ādamam nešķita jaukāks un pievilcīgāks par viņa Ievu.”12 Ieraudzīdams savu sievu, Ādams izsaucas, ka Ieva ir kauls no viņa kaula un miesa no viņa miesas (2:23). Šī bibliskā idioma tiek lietota kā apzīmējums tuvai fiziskai radniecībai cilvēku ģimenē, dzimtā vai ciltī (1Moz 29:14; Soģ 9:1–3; 2Sam 5:1; 19:12–13). Tie ir cilvēki, kuriem ir kopīga ne tikai mainīgā miesa, bet arī daudz pastāvīgāki un cietāki kauli, kas ir dabiskais cilvēka konstrukcijas pamats. Ieva ir Ādama ķermeņa biedrs un tuvāka viņam par vistuvākajiem radiniekiem, jo ir fiziski daļa no viņa.

Pirmo cilvēku fiziskā partnerība kopā ar izveidoto fizisko vienotību ir aprakstīta trīs veidos. Vispirms un visnoslēpumaināk notiek sākotnējais un vairs nekad neatkārtotais radīšanas akts, Dievam izveidojot sievieti no vīrieša ribas. To paveicot, Dievs neklonē Ādamu, lai viņu pavairotu. Pretēji tam, kā daži iedomājas, Dievs arī nerada vīriešu dzimuma cilvēku un sieviešu dzimuma cilvēku no vienas sākotnēji aseksuālas vai biseksuālas jeb hermafrodītas cilvēciskas pirmbūtnes. Radīdams Ievu no Ādama krūškurvja daļas, Kungs Dievs izveido starp viņiem abiem stipru fizisko radniecību, kas mudina savstarpēji atkalapvienoties. Dievs neizveido Ievu no Ādama galvas, lai viņa varētu

12 Luther, M. Lectures on Genesis, LW 1:67.

valdīt pār savu vīru, nedz arī no Ādama kājām, lai viņš savu sievu novērtētu par zemu, bet gan no Ādama sānu kaula, lai viņa spētu būt cieši blakus sava vīra sirdij.

Otrkārt, ieraudzīdams Ievas kailo ķermeni, Ādams fizisko saikni starp viņiem abiem raksturo, izsacīdams divus kalambūrus par ebreju valodas vārdu īš (vīrs, vīrietis vai vīriešu dzimuma persona) un šī vārda pretstatu ebreju valodā – išāh (sieva, sieviete vai sieviešu dzimuma persona). Tā kā sieva ir ņemta “no vīra” (ebreju val. me’īš), tad viņas fiziskā orientācija ir “virzienā uz vīru” (ebreju val. īš’āh), turklāt ne virzienā uz jebkuru vīrieti, bet tieši uz savu vīru – uz to, kurš ir viņas līdzinieks, viņas otrā puse (1Kor 11:8–9). Vīra un sievas attiecības izveido ļoti spēcīgu dinamisku polaritāti, kas laulībā rada savstarpējas seksuālās pievilkšanās magnētismu. Laulība nevar pareizi funkcionēt bez pretējo polu tiekšanās savienoties.

Treškārt, sievietes unikālā radīšana no vīrieša ribas viņus abus miesīgi vieno, veicinot viņu seksuālu savienošanos laulībā (2:24). Ar saviem ķermeņiem viņiem ir kopīga fiziskā dzīve uz zemes – ne tikai gadījuma rakstura fiziska mijiedarbība vien. Svinēdami savu seksuālo savienošanos laulībā, viņi abi divi kļūst viena miesa. Bībelē šis neparastais jēdziens un tajā ietvertais paradokss – viens plus viens ir viens – netiek izskaidrots. Kaut gan šis izteikums koncentrējas uz cilvēka miesu, tas vienlaikus ietver arī visu personu kopumā.

Šis jēdziens ir jaunas ģimenes pamats un attiecas gan uz fizisku vienotību laulības kopdzīvē, gan uz vīra un sievas seksuālo savienošanos, gan arī uz pēcnācēju radīšanu un bērnu piedzimšanu. Divi ķermeņi kļūst par vienu miesu, kaut arī tie joprojām ir atšķirīgi viens no otra. Vienlaikus abu laulāto vienotība ir tuvāka un paliekošāka nekā dvīņiem. Laulātie miesīgi papildina viens otru kopīgajā ģimenes dzīvē, kurā tiem jāsadarbojas kā savstarpēji līdzatkarīgiem partneriem. Vai var būt kaut kas vēl fiziskāks par šo? Vai var būt vēl kas brīnišķīgāks par šo? Laulības seksuālā savienība ir kulminācija vīrieša un sievietes radīšanai.

Kailais ķermenis

Kulmināciju stāstam par mūsu pirmo senču radīšanu miesīgai savienībai vienam ar otru mēs ieraugām arī izteikumā par viņu kailumu bez savstarpējas kautrēšanās: “Un tie abi – cilvēks un viņa sieva –bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā” (1Moz 2:25). Tas labi ataino viņu abu cieņu un skaistumu – viņu ķermenim piešķirto cieņu un viņu seksuālās savienošanās skaistumu. Viņi nekaunas par sevi un savu kailumu, bet gan par to sajūsminās, jo viņiem nav ko slēpt vienam no otra un Dieva priekšā. Viņi labi apzinās savu kailumu – atšķirībā no maziem cilvēkbērniem, kas sava ķermeņa kailumu neapzinās un tāpēc par to nekaunas. Ādams un Ieva jūtas ērti attiecībā uz savu izskatu, jo viņi abi izskatās atbilstoši tam, kādi viņi arī ir – ar savu fizisko ārieni viņi neslēpjot atklāj savas domas un jūtas. Viņu ķermenis pilnā mērā, precīzi un bez pārpratumiem izpauž viņu prātu un dvēseli. Viņi abi nebaidās būt otrai pusei ieraugāmi, jo viņiem nav nekā slēpjama. Viņos arī nav nekā neglīta – ne tumšu domu vai jūtu, ne netīras attieksmes vai darbību, ne arī kādas iekšējas tumsas viņu būtībā. Nekaunēdamies par savu ķermeni, viņi jūtas laimīgi un brīvi savās attiecībās.

Dīvainā un skumjā kārtā kauns tagad ir kļuvis par neizdzēšamu iemiesotās cilvēces atpazīšanas zīmi. Mēs intensīvi izjūtam kaunu gan fiziski, gan arī dziļi personiski. Ciktāl mēs par to varam spriest, tad dzīvnieki nekaunas par sevi un savu ķermeni. Savukārt cilvēks bez kauna nav uzskatāms par pilnā mērā cilvēcisku. Bezkauņa nav piemērots dzīvei sabiedrībā – dzīvei ķermenī starp citiem cilvēkiem. Vislielākajā mērā tas attiecas uz cilvēku seksuālo mijiedarbību. Seksuāla bezkaunība pamudina uz seksuālu vardarbību, un otrādi. Tāpēc seksuālā kautrība, ko nodrošina piemērots apģērbs, ir būtisks priekšnosacījums, uzturoties publiski pieejamās vietās. Cilvēki apslēpj savu kailo ķermeni no publiskas aplūkošanas, rezervējot to fiziskai sevis atdošanai pašu izvēlētai personai privātā seksuālā aktā. Atšķirībā no dzīvniekiem mēs apģērbjam savu kailo ķermeni. Mēs apģērbjamies pirms došanās sabiedrībā. Mēs izģērbjamies, lai sevi atklātu savam

laulātajam dzīvesbiedram privāti, savas guļamistabas drošajā vidē. Līdz ar to mēs rīkojamies ar savu ķermeni, izmantojot arī savu apģērbu.

Kaut gan mēs visi pazīstam kauna izjūtu, nav tik vienkārši izskaidrot kauna iemeslus un vēl jo vairāk – kā kauns darbojas cilvēkā. Kaunam ir saistība ar mūsu godu mūsu kopienā, ar mūsu sociālo stāvokli šajā kopienā un ar to, kā mūs novērtē apkārtējie cilvēki. Mēs iegūstam savu godu un to paturam, pamatodamies uz to, kā apkārtējie uz mums skatās. Ar savu atzinību viņi piešķir mums mūsu ārējās vērtības apziņu. Ar savu noraidījumu viņi mūs apkauno. Tādēļ mēs slēpjam to nepareizo un apkaunojošo, kas mūs padara apkārtējiem nepieņemamus vai necienīgus. Lai izvairītos no atklātības, mēs slēpjamies no publiskas apskates vai arī cenšamies sevi citiem demonstrēt tikai vispārpieņemamā veidā.

Kauna izjūta visvairāk ir pamanāma mūsu seksualitātē, jo tur visa mūsu būtība ir klātesoša personiski, emocionāli un fiziski. Kaunam ir vara gan stiprināt, gan arī novājināt mūsu kā vīriešu vai sieviešu identitāti. Šajā jomā mēs kaunamies tik ļoti kā nekur citur. Atteikums seksuālajā sfērā grauj mūsu pašnovērtējumu – tas pazemo vairāk nekā jebkas cits. Tādēļ mums ir sevi jāpasargā no seksuālas necieņas vai ļaunprātīgas izmantošanas. Tā kā kauna izjūtu identificējam ar saviem dzimumorgāniem, tad mēs tos aizsedzam no vizuālas apgānīšanas. Mēs paslēpjam savu kailo ķermeni no visiem apkārtējiem, lai varētu to droši atklāt savai laulātajai pusei – mūsu izredzētajai personai, kas ir apzvērējusi mūs mīlēt, cienīt un nekad neatraidīt.

Seksuālā kautrība ir joprojām nepietiekami novērtēts un tomēr neaizstājams priekšnosacījums seksuālajai drošībai un baudai. Gan jēli neķītras seksuālās rupjības, gan arī apkaunojoša seksuāla atkailināšanās laupa godu mūsu miesai un tās dievišķajam Radītājam. Dzimumorgānu publiska izrādīšana posta cilvēka seksuālo intimitāti, jo piedāvā atkailinātu ķermeni sabiedriskajai apskatei – kaut arī šis ķermenis ir ekskluzīva, ļoti personiska dāvana otrai laulātajai pusei uzticīgās savstarpējās attiecībās. Seksuālais kautrīgums aizsargā cilvēka ķermeni no uzbāzīgi ļaunprātīgas vizuālās izmantošanas

publiski, rezervējot seksuālās attiecības tikai privātam lietojumam. Motivējot uz intimitāti sevis atsegšanā un fiziskajā tuvībā, kautrība sekmē drošu sevis atdošanu seksuāli. Visai paradoksālā kārtā mēs ar apģērbu daudz vairāk godājam savus nepieklājīgos seksuālos orgānus nekā savas daudz pieklājīgākās ķermeņa daļas (1Kor 12:22–25).

Ādama un Ievas sacelšanās pret Dievu izraisīja viņu abu fiziskās nevainības zaudēšanu. Tā vietā, lai uzzinātu visu par visu, kā viņi to bija iecerējuši, pirmie cilvēki tagad uzzināja to, ko iepriekš vēl nebija pieredzējuši – ka viņi ir kaili un nokaunējušies sava kailuma dēļ (1Moz 3:7). Kaut kas bija kļuvis nepareizs – šausmīgi nepareizs gan ar viņiem, gan ar viņu ķermeni. Viņi nokaunējās viens no otra un arī no Dieva. Ādams un Ieva sāka apzināties savu kailo, visiem atklāto ķermeni, kuru viņi vairs neuzlūkoja ar lepnumu un prieku. Tā kā iekšējā vainas izjūta viņiem abiem lika justies neērti savā miesā, tad savā prātā viņi nošķīra savu nelaimīgo personu no sava ķermeņa. Lai paglābtu sevi no ārējā kauna sajūtas, abi paslēpa savu miesu zem gurnu apsējiem, kurus izgatavoja no vīģu lapām (3:7). Visspilgtākā bija viņu slēpšanās no Dieva, jo abi aptvēra, ka, par spīti apģērbam, Dieva acīs viņi joprojām ir kaili (3:8).

Kad Dievs ieskatās viņu acīs un sauc pie atbildības par viņu muļķību, tad Viņš tos neizģērbj kailus, neapkauno un nepakļauj Savam nicinājumam. Tā vietā Dievs pret viņiem un viņu ķermeni attiecas ar cieņu un līdzjūtību. Šis žēlsirdības akts ir priekšvēstnesis cilvēces izpirkšanai no grēkiem un atgūšanai priekš Dieva. Dievs izgatavo abiem vēl labāku apģērbu no dzīvnieku ādām, kas apsedz visu cilvēka ķermeni – ne tikai dzimumorgānus vien (3:21). Dievs apklāj cilvēku kaunu un rada viņos kautrīgumu. Viņš respektē cilvēku seksualitāti un vajadzību pēc seksuālās aizsardzības, aizklādams viņu miesas no uzbāzīgiem un kritiskiem apkārtējo skatieniem. Dievs respektē cilvēku privātumu un pasarga no viņu grēka vissliktākajām sociālajām sekām. Līdz ar to cilvēki var seksuāli mijiedarboties ar savu laulāto pusi privātā drošībā, pēc savas gribas mīlestībā sniegdami sevi miesīgi viens otram – pat būdami izraidīti no Ēdenes dārza. Cilvēki var relatīvi droši sadarboties ar citiem sabiedrībā, jo

viņu iekšējā būtība kopā ar cilvēka vainu un kaunu, domām un jūtām, kaislībām un iekārēm nav publiski ieraugāma. Tomēr cilvēku kauns paliek, jo arī vaina paliek. Tas iet līdzi viņiem un visiem viņu pēcnācējiem, kas jūtas neērti savās apģērbtajās miesās, dzīvodami uz austrumiem no Ēdenes dārza. Cilvēki valkā apģērbu gan tāpēc, ka bīstas sevi atklāt apkārtējiem un tikt noraidīti, gan arī tāpēc, lai citu priekšā izskatītos labāk un saņemtu no citiem atzinību.

Ķermenis izsūtījumā

Pēc Dieva tēla radītās cilvēces miesas sākotnējais stāvoklis ir ļoti izmainījies pēc traģiskās grēkākrišanas. Šis jaunais stāvoklis ir grūti izprotamas satikšanās rezultāts. Uz to pamudina iepriekš nepieteikta, vārdā nenosaukta čūska – runājošs rāpulis. Šis viltīgais radījums ierodas un izsaka vārdus, kas nāk no paša sātana kā visas cilvēces pievīlēja (Atkl 12:9) un Dieva dāvātās laulības ienaidnieka. Viņš mērķē uz vīru caur viņa sievu. Kāpēc tieši caur sievu? Kāpēc viņš nolemj atraut viņu abu savstarpējās attiecības vienā miesā no viņu abu attiecībām ar Dievu? Kā gan šīs cilvēku attiecības ar Dievu varētu sātanu apdraudēt?

Manuprāt, saprotamāko atbildi uz šiem jautājumiem varam atrast Sālamana gudrības grāmatā13, kur 2:23–24 lasām:

“Jo neiznīcībai cilvēku radījis Dievs, par Savas dabas atveidu darījis.

Nāve pasaulē ienāca velna skaudības dēļ.

Tie nāvi piedzīvo, kas pieder nāvei.”14

Velns – erceņģelis, kas sacēlās pret Dievu kopā ar citiem eņģeļu gariem, – apskauda mūsu tālos senčus tādēļ, ka viņam nebija dots dzīvot miesā.15 Kaut gan Ādams un Ieva nebija mūžīgi un pārdabiski

13 Sālamana gudrības grāmata pieder pie Vecās Derības apokrifu grāmatām, kuras sākotnēji bija ietvertas Septuagintā – Vecās Derības tulkojumā uz grieķu valodu –, bet vēlāk izslēgtas no ebreju Bībeles kā neatļautas publiskajā dievkalpošanā. Savā Bībeles tulkojumā Luters apokrifus novieto starp Veco un Jauno Derību, lai ticīgie tos varētu lietot paši savai pamācībai un audzināšanai, bet ne publiski.

14 Trešais Bībeles tulkojums latviešu valodā (1995–2012).

15 Savā Kristus dzimšanas svētku pēcpusdienas sprediķī 1544. gada 25. decembrī

gudri gari, līdzīgi sātanam un viņa draugiem, Dievs viņu miesas bija radījis pēc Sava tēla un piešķīris viņiem spēju radīt pēcnācējus –spēju, kas sātanam nebija dota. Salīdzinot ar viņu un citiem gariem, cilvēki bija nepilnīgi, atkarīgi radījumi. Kāpēc Dievam vajadzētu izšķērdēt tādu godu un mīlestību? Kāpēc Dievs izvēlējās tieši viņus, lai radītu jaunus iemiesotus garus caur cilvēku seksuālajām attiecībām? Domājams, ka apmēram tāda skaudība pret cilvēkiem baroja sātana nicinājumu pret viņiem un viņu fizisko seksualitāti, ko sātans uzskatīja par pretīgu.

Grāmatā “Skrūvšņores vēstules” K. S. Lūiss ļoti izteiksmīgi attēlo dēmonisko riebumu pret cilvēku fizisko dabu.16 Skrūvšņore ir augsta ranga ļaunais gars, kura padotajam tiek uzdots uzbrukt konkrētam cilvēkam. Skrūvšņore pamācību vēstulēs savam apakšniekam raksturo cilvēkus kā lietas no zemes un gļotām, gultā radušos, pretīgus kaitēkļus, prastus dzīvniekus, divkājainos bez vilnas, mazus un riebīgus Dieva atdarinājumus. Šis dēmoniskais pretīgums asi kontrastē ar to, cik augstu Dievs vērtē cilvēkus un viņu seksuālos ķermeņus. Ēdenes dārzā ļaunais dodas sagraut Ādama un Ievas vienotību ar Dievu un sagrozīt viņu savstarpējo intīmo tuvību. Viņš uzrunā Ievu un apšauba, vai tad tiešām Dievs būtu aizliedzis viņai un viņas vīram ēst no dārza augļiem. Kad Ieva atbild, ka Dievs aizliedzis ēst tikai viena koka augļus, kas ir viņiem nāvējoši, tad ļaunais apstrīd šos aizliedzošos Dieva vārdus. Viņš runā pretim Dieva brīdinājumam un apgalvo, ka cilvēki nemiršot no šī augļa ēšanas. Tieši otrādi – viņiem būšot vēl labāka dzīve un pilnīgākas zināšanas, jo viņi kļūšot dievišķi kā pats Dievs. Ļaunais pamudina cilvēkus būt ne tikai Dieva līdzībā, bet arī kļūt līdztiesīgiem ar Dievu un neatkarīgiem no Dieva. Tad cilvēki spēšot būt paši sev dievi, apveltīti ar pārdabiskām zināšanām par jebko. Ar savu pārdabisko prātu cilvēki tad varēšot pārsniegt jeb transcendēt savas miesas uzliktos dabiskos ierobežojumus. Atslēga šī stāvokļa sasniegšanai ir aizliegtā augļa ēšana.

(WA 49:632.29–39) Luters sacīja, ka pareizs ir apgalvojums Korānā par to, ka sātans kritis tāpēc, ka atteicies noliekties un pielūgt cilvēku, kas radīts pēc Dieva tēla. 16 Lewis, C. S. (1942). The Screwtape Letters. London and Glasgow: Collins.

Sacelšanās pret Dieva aizliegumu uzreiz izraisa sekas pirmo cilvēku miesīgajai savienībai vienam ar otru. Viņi vairs nerīkojas kā viena miesa un sāk viens no otra kaunēties par savu kailumu. Bezatbildīgā Ieva rīkojas neatkarīgi no Ādama un Dieva, uzklausīdama čūskas ieteikumus un iedodama arī savam bezrūpīgajam vīram aizliegto augli apēšanai. Dieva tieši uzrunāts, Ādams pēc tam vaino savu sievu par to, ko pats darījis, un turklāt noveļ vainu arī uz Dievu, kas viņam tādu sievu iedevis. Savukārt sieva savās darbībās vaino čūsku. Tā velns iegūst sev paliekamu vietu viņu laulībā, lai to izjauktu un atsvešinātu viņus savstarpēji un arī no Dieva.

Tas ir sekmīgs pilna mēroga uzbrukums visai cilvēka personai –miesai ar tās apetīti uz jauku barību, prātam ar tā izsalkumu pēc jaunām zināšanām, dvēselei ar tās uzticību Dievam un Dieva vārdiem. Kad Ādams un Ieva seko čūskas padomam, viņi sagrēko ar visu savu būtību – miesīgi, prātā un dvēselē. Tā kā cilvēks saceļas pret Dievu ar visu savu personu, tad arī visa cilvēka būtība ir grēka iebojāta. Tas ir pirmo cilvēku sākotnējais, bet pēc tam arī nākamajās paaudzēs tālāk iedzimstošais grēks, no kura kā no sēklas dīgst arī visi turpmākie cilvēku grēki. Šo sākotnējo grēku var saukt par personas grēku, jo tas aptver visu personu – ne tikai miesu un tās darbus.17 Diemžēl, novēršoties no Dieva, Ādams un Ieva nekļuva paši kā dievi, bet gan pārstāja atspoguļot sevī Dieva tēlu. Līdzīgi kā priekšmetiem nav savas gaismas, ja tie ir nošķirti no saules, arī viņiem vairs nebija garīgās dzīves, kas nāk no Dieva un ir ar Dievu. Šis apstāklis ievaino un aptraipa visu cilvēka esamību – vairs nekas cilvēkos nav tā, kā tam vajadzēja būt. Cilvēki ir sevi degradējuši kā personas savā miesā, prātā un garā, kas vairs nav saskaņā ar Dievu.

Kaut gan cilvēku sacelšanās centrā ir koka augļa apēšana, šis pārkāpums nav savos pamatos fizisks. Tas ir garīgs pārkāpums, kas ie-

17 Sk. Lutera citātu Vienprātības grāmatā: Konkordijas formula, Epitome 1:20: “Tāpēc Dr. Luters tādu iedzimto grēku nosauc par dabas grēku, personas grēku, būtības grēku, –nevis ka daba, persona vai cilvēka būtība, sīkāk nešķirojot, būtu iedzimtais grēks. Tā viņš saka tādēļ, lai ar šiem vārdiem varētu labāk saprast atšķirību starp iedzimto grēku, kas ir cilvēka dabā, un citiem grēkiem, kuri tiek saukti par izdarītajiem (actualia) grēkiem.” VG (478), salīdz. Pamatdeklarācija 1:6, VG (523).

tver visu dvēseli un tās augstākās spējas. Līdzīgi miesai, arī dvēsele un prāts ir grēka piesārņoti un sabojāti. Dvēsele vairs nav Dieva priekšā svēta un taisna (Rm 3:9–20; Ef 4:24). Vairs nebūdams saskaņā ar Dieva vārdiem, prāts kļūst par miesas prātu (Kol 2:18), kas ir naidīgs pret Dievu un nepaklausīgs Dieva likumiem (Rm 8;7). Tomēr tieši miesa ir tā, kas izcieš sodu acīmredzamā veidā – tai ir piespriests nāvessods (1Moz 3:19).

Miesas miršana iesākas nekavējoties un pakāpeniski pastiprinās, cilvēka ķermenim kļūstot vājākam un vecākam, kā arī ciešot sāpes un slimojot, miesai pakāpeniski nolietojoties. Velns kļūst par ienaidnieku Ādamam un Ievai (3:15), biedēdams ar nāvi viņus un viņu pēcnācējus kā tāds, kam pieder nāves vara (Ebr 2:13–15). Sieva cieš sāpes, kad viņa iznēsā savus bērnus, un mokās viņa tos dzemdē, turklāt arī viņas seksuālās vēlmes tagad ir pakļautas viņas vīra gribai (1Moz 3:16). Vīram tagad ir sūri jāstrādā, lai iegūtu dienišķo iztiku no zemes, kura vairs nesadarbojas ar cilvēku, jo ir Dieva nolādēta cilvēku grēka dēļ (3:17–19). Turklāt Dievs izdzen abus ārā no Ēdenes dārza un liedz viņiem turpmāko pieeju dzīvības kokam tajā. Sākot no tā brīža, cilvēki dzīvo izsūtījumā, nošķirti no dzīvību sniedzošās tuvās saskarsmes ar Dievu (3:23–24).

Būdama nošķirta no Dieva klātbūtnes, cilvēku miesa ir degradēta un nolemta nāvei. Liela daļa no miesas skaistuma un krāšņuma ir zudusi. Miesa, kas reiz bija pilnā mērā dzīva, kļūst par nāvei nolemtu (Rm 7:24) mirstīgu miesu (Rm 8:11). Kādreiz taisnā miesa ir pārvērtusies par grēkam pakļautu (Rm 6:6) grēcīgu miesu (Rm 8:3). Augsti godātā miesa ir kļuvusi par zemības miesu (Fil. 3:21). Par spīti tam, arī nāves apskāvienos kāda daļa no miesas iepriekšējā skaistuma uz neilgu laiku top ieraugāma, kamēr cilvēki vēl ir jauni un veselīgi. Tomēr ilgi tas tā nevar turpināties un arī neturpinās. Miesa ir kā puķes zieds, kas pļavā uz īsu brīdi uzplaukst, pirms tas novīst un nobirst (Ps 103:15–16; Jes 40:6–7).

Tā norit dzīves cikls cilvēku zemības miesai pēc cilvēces grēkākrišanas – grēka un nāves ēnā. Dzimtu ģenealoģijas apraksti Bībelē atklāj šos cilvēku dzīves ciklus ar iesākumu dzimšanā un noslēgumu

nāvē. Cilvēka miesa manto savu grēcīgo dabu (Kol 2:11) nepielūdzamā atkārtojumā paaudzi pēc paaudzes. Tā pārvēršas par miesu, kas novērsusies no Dieva un pielūdz pati sevi, cenšoties nodrošināt sev komfortu un izdzīvošanu. Šādas miesas dievs ir tās vēders (Fil. 3:19), un tai ir tuvas zemes lietas – par spīti tam, ka pie dzīvības to uztur dzīvais Dievs. Šādu pie zemes piesaistītu miesu var salīdzināt ar ērgli, kas iesprostots krātiņā, – tā vairs nav garīgi dzīva, bet mirst savos pārkāpumos un grēkos (Ef 2:1). Cilvēka zemības miesai vairs nepieder debesu dzīvības pārpilnība, kas atrodama vienīgi Dievā un nāk no Dieva.

Labā dzīve Dieva labajā pasaulē

Būtu nepatiesi un maldinoši zīmēt pilnīgi drūmu un nomācošu ainu par cilvēku dzīvi miesā pēc cilvēces grēkākrišanas. Protams, šai dzīvei smagi traucē un to ierobežo juceklis un nepatikšanas, ļaunums un netaisnība, slimības un nespēks, grēki un nāve. Tomēr dzīve miesā nav viscaur slikta, jo Dieva radītā miesa joprojām ir laba – kaut arī vairs ne pilnībā. Dievs joprojām uztur uz zemes apstākļus labai dzīvei, par spīti tam, ka uz katra soļa to aizēno grēks un nāve un ikkatrai labai lietai atbilst kāds ļaunais pretstats – dzimšanai miršana, veselībai slimība, laimei bēdas. Dieva vārds mums sniedz vispusīgu skatījumu uz labu dzīvi miesā labā Dieva pasaulē, kura visādā veidā apliecina Dieva gādīgās rūpes par cilvēkiem (Apd 14:17).

Līdz ar to dzīve joprojām ir relatīvi laba cilvēkiem, kas tagad dzīvo ārpus Ēdenes dārza. Kaut gan pirmie cilvēki atraidīja Dievu, tomēr Viņš neatraida Ādama un Ievas pēcnācējus. Lai pasargātu pasauli un tās iemītniekus, Dievs ierobežo grēku un soda nelietību, tomēr nenoraksta cilvēkus pavisam un neliek tiem nekavējoties mirt pelnītā nāvē. Viņš cilvēci neatmet, bet joprojām ir neuzkrītoši saistīts ar to. Dievs uztur cilvēkus pie dzīvības un aizsargā viņu tiesības dzīvot pat tad, ja tie izrādās slepkavas kā Kains (1Moz 3:13–15). Lai gādātu par cilvēkiem, Dievs netieši un neuzbāzīgi darbojas caur Sevis paša radīto –piemēram, Viņš lieto seksuālās attiecības, lai rastos bērni un vecāki,

kas par tiem rūpētos. Caur Saviem pasaules radīšanas laikā dotajiem rīkojumiem Dievs darbojas jaunas dzīvības radīšanā un uzturēšanā.

Caur Savu morālo likumu jeb bauslību Dievs ierobežo grēku un uztur pilsonisko taisnīgumu. Viņš atbalsta visas lietas ar Sava vārda spēku (Ebr 1:3). Dieva rūpes ietver arī mums dāvāto dzīvību un mūsu tiesības dzīvot.

Augsburgas ticības apliecības apoloģijā Filips Melanhtons par priesteru laulībām raksta, ka visas dabiskās tiesības un arī cilvēku dabu ir noteikušas Dieva pavēles pasaules radīšanas laikā.18 Dieva rīkojumi ir tādas pavēles, kas izveido un arī uztur pasaulē pareizu kārtību. Dabiskās tiesības ir iebūvētas radītās pasaules dabiskajā iekārtā, tāpēc dabiskās tiesības ir pārākas par pilsoniskajiem, cilvēku izveidotajiem savstarpējo tiesību regulējumiem. Nekādi cilvēku izdoti likumi – tostarp arī tādi, kas legalizē viendzimuma partnerattiecības vai pretdabiskas laulības, – nevar atcelt nekādus dabiskos likumus, arī tādus kā vīrieša un sievietes savstarpēju savienošanos laulības kopdzīvē. Tikai Dievs pats var atcelt vai izmainīt mūsu dabiskās tiesības. Melanhtons secina: “Tiešām dabiskās tiesības ir dievišķās tiesības, jo tā ir kārtība, ar kuru daba ir dievišķi iezīmēta.”

Ar Savām pasauli radošajām pavēlēm, kas pierakstītas 1. Mozus grāmatā un citur, Dievs joprojām nosaka, uztur un panes šīs pasaules iekārtu un cilvēku dzīves caur Savu izrunāto vārdu (Ebr 1:3). Ar Saviem formējošajiem rīkojumiem (1Moz 1:3, 6, 9) Viņš rada un uztur kosmisko un zemes kārtību, kas nepieciešama, lai uz zemes varētu pastāvēt dzīvība. Saskaņā ar Dieva pavēli 1:11 zeme joprojām nodrošina veģetācijas attīstību. Ar Saviem svētības vārdiem Ādamam un Ievai 1:28a, kas tiek atkārtoti Noasam un viņa dēliem 9:1, 7, kā arī vēlāk Jēkabam 35:9–11, Dievs joprojām piešķir viņiem pašiem un arī viņu nākamajām paaudzēm spēju radīt pēcnācējus. Ar rīkojumu Ādamam un Ievai 1:28b Dievs pilnvaro viņus kā Savus līdzstrādniekus valdīt pār zemi. Ar rīkojumu 1:29 Dievs joprojām nodrošina cilvēkus ar barību no kokiem un to augļiem – tāpat kā vēlāk 9:3–4 Viņš piešķir tiem visu dzīvo kustoņu gaļu pārtikai.

18 Augsburgas ticības apliecības apoloģija XXIII:8–12, VG (230).

Šīs pasauli radošās pavēles jeb dekrēti, ko Dievs vienreiz ir noteicis, joprojām ir spēkā esoši – tie ir un paliek dzīvie un dzīvību dodošie

Dieva vārdi. Šiem rīkojumiem ir paliekoša ietekme, tie nav atceļami un īsteno to, ko tie nosaka. Piemēram, ja vairs nebūtu spēkā Dieva pavēle “Lai top gaisma”, tad viss kosmoss kļūtu tumšs un haotisks, neizveidots un tukšs, nepiemērots dzīvībai un tās attīstībai. Caur šiem pasauli formējošajiem un uzturošajiem dekrētiem Dievs nodrošina apstākļus fiziskai dzīvei uz zemes un uztur mūs fiziski dzīvus. Šie

Dieva dotie priekšraksti arī rada un aizstāv cilvēku dzīves labu kārtību, tostarp Dieva svētību saņemšanai cilvēka zemes dzīvē. Tā kā tie nostiprina Dieva kārtību radīšanā un šo svētību tālāknodošanu, tie tradicionāli tiek saukti par dievišķiem priekšrakstiem. Melanhtons pareizi atzīmē: “Cilvēka dabu veidoja tas pats Dieva vārds, kas pavēlēja zemei – “Lai zeme izdod zaļu zāli, stādus, kas nobriedina sēklu, un augļu kokus, kas nes katrs savus augļus ar savu sēklu” (sk. 1Moz 1:11) – ne tikai tāpēc, lai tā būtu auglīga vienīgi radīšanas iesākumā, bet gan lai tā būtu auglīga tik ilgi, kamēr šī mūsu dabiskā miesa pastāvēs.19 Šīs iedibinātās kārtības dēļ zeme izdeva zāli ne tikai radīšanas sākumā, bet turpina to darīt katru gadu no jauna. Šādā veidā lauki tiks ietērpti tikmēr, kamēr vien pastāvēs šī daba.”20

Tas pats dzīves modelis turpinās gan pirms, gan arī pēc grēkākrišanas. Ar Savu lēmumu 2:18 Dievs nodibina un arī turpmāk uztur spēkā vīra un sievas kopdzīvi laulībā. Atbildēdams uz Noasa sadedzināmo upuri pēc plūdiem 8:21–22, Dievs pieņem lēmumu uzturēt pareizu kosmisko kārtību cilvēku dzīvei uz zemes: agrokultūras ciklu ar sēšanu un pļaušanu, meteoroloģisko ciklu ar karstiem un aukstiem laikapstākļiem, sezonālo ciklu ar vasaru un ziemu, darba un atpūtas ciklu ar dienu un nakti – par spīti tam, ka cilvēku sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām. Nodibinot ierobežotu un proporcionālu atmaksu par nonāvēšanu, Dievs 1. Mozus grāmatā 9:5–6 nosaka aizsardzību cilvēka dzīvībai. Savā derībā ar Noasu un visiem viņa

19 Sk. arī Lutera piezīmes Lectures un Genesis: Chapters 1–5, LW 1:75–76. 20 Augsburgas ticības apliecības apoloģija, XXIII:8, VG (230).

pēcnācējiem 9:8–17, tostarp arī mums, Dievs apsola vairs nekad neiznīcināt visus cilvēkus un zemes dzīvniekus ar plūdiem.

Pasauli formējošās Dieva pavēles ir joprojām spēkā arī pēc cilvēces krišanas grēkā – līdz pat pasaules galam. Caur šīm pavēlēm Viņš uztur dzīvi miesā uz zemes. Turklāt Dieva pavēles nodibina un uztur mūsu dabiskās tiesības dzīvot. Cilvēku ieceltas valdības nespēj ne piešķirt, ne arī atņemt mums mūsu dabiskās tiesības. Gluži pretēji –tie, kas strādā valdībās, ir aicināti respektēt un atbalstīt Dieva morālo likumu ar saviem normatīvajiem aktiem, rīcībpolitiku un lēmumiem. Ja cilvēki sev uzticētajā likumdošanas procesā pārstāj aizsargāt Dieva dotās dabiskās tiesības uz dzīvību, tad viņi kļūst vainojami noziedzīgā nolaidībā pret savu vissvarīgāko pamatpienākumu.

Dievs aizsargā cilvēka dzīvību miesā caur Savu bauslību. Dabiskie likumi ir apkopoti un sakoncentrēti Dekaloga otrā bauslības galdiņa septiņos baušļos, iesākot ar ceturto. Dievs aizsargā tās labās dāvanas, kuras Viņš visai cilvēcei sniedz, un arī tos labās kārtības iestādījumus, caur kuriem Viņš cilvēkiem šīs dāvanas nodrošina, – vecākus un ģimeni, fizisko dzīvību un labu veselību, seksuālās attiecības un laulību, naudu un īpašumu, taisnīgu tiesu un labu reputāciju, kā arī mājsaimniecību kā ekonomisku vienību ar visām tai piederīgajām personām un visiem ekonomiskajiem aktīviem. Dieva likums iegrožo nekārtības sabiedrībā un uztur pilsonisko kārtību, kas nepieciešama labai cilvēku sadzīvei uz zemes. Arī valstu valdības ir Dieva iestādījums ar mērķi nodrošināt Dieva morālo likumu izpildi visas cilvēces labā un aizstāvēt savu pilsoņu tiesības (Rm 13:1–7).

Lai arī Ādama pēcteči ir novērsušies no Dieva un Viņu atgrūduši, Dievs joprojām piedāvā viņiem relatīvi labu dzīvi miesā saskaņā ar Savu radīšanas kārtību. Likumpaklausīgi un morāli tīru dzīvi praktizējoši cilvēki, kas respektē Dieva noteikto kārtību pasaulē un cilvēku sabiedrībā, var pilnā mērā baudīt Dieva svētības savā zemes dzīvē. Uz tādiem attiecas ceturtais bauslis – viņi ilgi dzīvo un viņiem labi klājas savā zemē (5Moz 5:16). Viņiem ir laba dzīve labās ģimenēs labā apkārtējā sabiedrībā. Viņi spēj darīt derīgu darbu savas ģimenes iztikai, rūpēties par līdzcilvēkiem un apkārtējo pasauli, kura tos uztur.

Viņi ar prieku bauda barību, dzērienu un visu pārējo, ko Dievs bagātīgi nodrošina cilvēku zemes dzīves kvalitātei (1Tim 6:17). Dievs ne tikai nodrošina ar dzīvošanai nepieciešamo, bet arī piešķir cilvēkiem spēku iemantot bagātību (5Moz 8:18) un spēju baudīt sava darba augļus (Māc 5:18–19; 6:2).

Tomēr šīs spējas ir atkarīgas no cilvēku cieņas pret dievišķo kārtību, kādā cilvēki var saņemt Dieva laicīgās svētības caur dabisko pasauli un labu valdību.

Pirmā baušļa izklāstā Luters izskaidro, kā tas notiek: “Lai gan daudz laba mēs saņemam arī no cilvēkiem, taču tas, ko mēs saņemam, tomēr nāk no Dieva pēc Viņa pavēles un kārtības. Jo mūsu vecākiem, visai valdībai, tāpat arī katram cilvēkam attiecībā uz viņa tuvāko ir dota pavēle darīt labu, tā ka mēs gūstam to ne no viņiem, bet no Dieva. Jo radība ir tikai instruments un līdzeklis, ar kura starpniecību Dievs dod visu – krūti un pienu mātei, ar ko barot bērnu, labību un dažādus zemes augus iztikai, taču nevienu no šīm dāvanām radība nevar radīt pati. Tādēļ cilvēkam nav jāuzdrošinās ņemt vai dot ko citu kā vien to, ko Dievs pavēlējis. .. Tāpēc arī nav jānoniecina tas, ko labu gūstam no radības, un nav pārdroši jāmeklē citi veidi un ceļi, kā tikai tie, kurus

Dievs ir pavēlējis; jo citādi tas nozīmētu, ka mēs to gribam saņemt no sevis, nevis no Dieva.”21

Līdz ar to spēja priecāties par dzīvi miesā ir atkarīga no cilvēka cieņas pret Dieva pavēlēto kārtību un tiem veidiem, kādos Dievs Savas svētības līdz mums nogādā. Nevar būt nekas bīstamāks un graujošāks par citu paņēmienu ieviešanu dažādu materiālo labumu iegūšanai sev, spītējot Dieva noteiktajai kārtībai.

Viss labais nāk no Dieva – tās ir Viņa anonīmās dāvanas. Viņa neredzamā roka ir vienmēr un visur klātesoša Savā darbībā ikkatra cilvēka dzīvē. Neviena miesa nevar būt dzīva bez Dieva. Ar Viņu ir dzīvība, bet bez Viņa ir vienīgi nāve. Līdzīgi tam, kā Dievs dod mums dzīvību un uztur mūs dzīvus, Viņš arī mūs nodrošina ar dzīvei nepieciešamo. Mateja evaņģēlijā 5:45 Jēzus Kristus atgādina to, ka Dievs Tēvs “liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt

21 Lielais katehisms. I:26–27, VG (368).

pār taisniem un netaisniem”. Pēc tam 6:25–29 Viņš piebilst, ka Debesu Tēvs, kas nodrošina visus cilvēkus ar barību dzīvībai un apģērbu miesai, arī nosaka viņu fiziskās dzīves ilgumu. Mēs to visu apliecinām, kad Tēvreizes ceturtajā lūgšanā lūdzam Dievam savu dienišķo maizi sev un visiem cilvēkiem.

Luters uzskaita, kas ir ietverts šajā dienišķās maizes dāvanā: “Viss nepieciešamais miesas uzturēšanai un vajadzībām: ēdiens, dzēriens, apģērbs, apavi, māja, sēta, lauki, lopi, nauda, manta, dievbijīgs laulāts draugs, dievbijīgi bērni, dievbijīga saime, labi un uzticami vadītāji, laba valdība, labs laiks, miers, veselība, kārtīga dzīve, gods, labi draugi, uzticami kaimiņi un tā joprojām.”22 Viss iepriekšminētais nāk no Dieva Tēva.

Tādējādi Jēzus mums neuzzīmē nožēlojamu ainu par dzīvi mūsu miesā, kas ar žēlabām velk savu dzīvi kā smagu arklu asaru ielejā. Kristus to attēlo kā mājīgu ģimenes dzīvi pie mīlošā Debesu Tēva, kas anonīmi un devīgi izdala Savas dāvanas visiem Saviem bērniem – kā labajiem, tā arī ļaunajiem. Arī pazudušie dēli un meitas netiek izslēgti no labas dzīves Dieva laicīgajā īpašumā. Vienlaikus tas nepadara tos par labiem ļaudīm, jo kopš grēkākrišanas neviens cilvēks vairs nav pilnīgi labs un svēts Dieva acīs (Mk 10:18), izņemot Jēzu Kristu. Es nespēju izdomāt labāku kopsavilkumu jautājumā par to, kā Dievs attiecas pret miesu, kuru radījis pats pēc Sava tēla, nekā Lutera skaidrojumu Apustuļu ticības apliecības pirmajam artikulam: “Es ticu, ka Dievs mani radījis līdz ar visu citu radību, man devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, prātu un visas maņas un vēl aizvien mani uztur. Viņš dod man apģērbu un apavus, ēdienu un dzērienu, māju un sētu, sievu un bērnus, laukus, lopus un pārējos labumus. Viņš mani bagātīgi un ik dienas apgādā ar visu to, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs, no visām briesmām pasargā un no visa ļauna glābj un glabā. To visu Viņš dara no tīras tēvišķas, dievišķas laipnības un žēlastības, lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs. Par to man būs Viņam

22 Mazais katehisms. III:14, VG (343).

pateikties, Viņu slavēt, Viņam kalpot un paklausīgam būt. Patiesi, tas tā ir.”23

Cilvēku aicinājums radīšanas kārtības kontekstā

Tas, kā Dievs rada cilvēku ķermeņus un par tiem rūpējas, nav sausa teorija, bet gan mūs formējoša realitāte, kura nosaka to, ko mēs reāli darām un ko potenciāli spējam darīt. Dievs ir radījis noteikumus tam, kā mēs ikdienā ar Viņu mijdarbojamies un ko ik dienu no Viņa saņemam – jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam (Apd 17:28).

Viņš piešķir mums mūsu ķermeni ar tā spējām un iespējām, vietu ģimenē un sabiedrībā, darbu un atpūtu, visu nepieciešamo izdzīvošanai un pat luksusa preces dzīves baudīšanai, dzīves ilgumu un dažādus vecumposmus mūsu dzīves ciklā. Savukārt mūsu uzdevums ir apzināties, ko Dievs dara ar mūsu ķermeni katrā no mūsu dzīves posmiem un mijiedarboties ar Viņu. Tas, cik labi vai slikti mēs saskaņojam sevi ar Viņu un Viņa darbībām mūsu radīšanas kārtībā, tad arī veido mūsu dzīves stāstu – kā veiksmīgu un skaistu, ja mēs harmoniski sadarbojamies ar Dievu kā mūsu Radītāju, vai arī kā slimīgu un neveiksmīgu, ja ignorējam Dievu, mēģinādami pārkonstruēt pēc sava prāta mūsu eksistenci miesā.

Tā kā Dievs ir mūsu Radītājs, tad Viņš mums neuzkrauj mūsu konstruēšanas apgrūtinošo nastu, kas mums būtu neizbēgami jānes, ja mēs būtu sevis pašu radītāji. Savu miesu kopā ar visu mūsu dzīvību uzturošo sistēmu mēs saņemam no Dieva. Tāpēc cilvēka miesa vislabāk funkcionē tad, kad pielāgojamies Dieva mums sniegtajam vispusīgajam nodrošinājumam un sadarbojamies ar Viņu. Vislabākajā saskaņā un harmonijā ar to, ko Dievs caur mūsu miesu grib īstenot Savas radīšanas kārtības kontekstā, mēs esam tad, kad rūpējamies par savu miesu, kalpojam Dievam ar to, radām bērnus, ja vien varam, un veltām tos Dievam ar pateicību, lūgšanu un slavēšanu.

23 Mazais katehisms. II:1, VG (340).

Pienākums rūpēties par savu ķermeni

Dievs mūsu ķermeni vērtē ārkārtīgi augstu un tik ļoti par to rūpējas, ka arī mums pašsaprotamā kārtā par to ir pienākums parūpēties. Mūsu ķermenis mums ir Dieva dots, Dieva rūpīgi lolots un Dievam piederošs. Dzīvība katra cilvēka ķermenī ir Dieva dāvana. Radīdams cilvēci pēc Sava tēla, Viņš piešķir tiesības uz dzīvību katrai cilvēcīgai būtnei no ieņemšanas brīža līdz pat nāvei ikkatrā cilvēciskās eksistences stāvoklī. Ar šīm pamattiesībām, kuras Dievs aizsargā ar piekto bausli, Viņš uzliek pienākumu cienīt katra cilvēka dzīvību. Nav pieļaujamas slepkavības, mākslīga grūtniecības pārtraukšana jeb aborti, eitanāzija, tīša dzīvības atņemšana sev pašam un visi citi pārkāpumi pret cilvēka miesu. Tomēr morālā likuma prasības pārsniedz aizliegumus un iet vēl tālāk par tiem. Skaidrodams piekto bausli, Luters raksta, ka tas arī uzliek pienākumu, lai sava tuvākā miesai nedz kaitējam, nedz ciešanas radām, bet viņam palīdzam un kalpojam visās miesas vajadzībās.24

Šobrīd vairāk nekā jebkad agrākajā vēsturē Baznīcai vajag visos veidos sludināt, mācīt un apliecināt to, ka Dievs ir radījis cilvēka ķermeni un joprojām par to rūpējas visos iespējamos veidos. Ne mums tas pieder, ne arī mēs varam ar to izrīkoties pēc savām iedomām. Mūsu ķermenis ir Dieva dāvana, kuru nedrīkst ļaunprātīgi izmantot vai nepareizi pret to izturēties, bet tā ir lietojama saskaņā ar baušļiem. Tas ir jāmāca, lai pretotos mūsdienu marksistiskajai propagandai, kura apgalvo, ka cilvēciskā miesa un daba varot tikt pārkonstruēta tā, lai kļūtu par to un darītu to, ko cilvēks iekāro. Skaidra ticības apliecināšana arī ir nepieciešama, lai stātos pretim mūžsenajam viedoklim, ka cilvēki paši ir dievi, kas spēj attīstīt garīgo dzīvi savā ķermenī.

Diemžēl tā vietā, lai izbaudītu viņiem piešķirto fizisko dzīvi tās dabiskajā kārtībā ar Dieva noteiktajiem ierobežojumiem cilvēku pašu labā, daļa cilvēku iedomājas atbrīvot sevi no ķermeņa dabiskajiem ierobežojumiem. Viņi to dara ar kosmētiskām un dzimuma maiņas operācijām, halucinogēniem preparātiem vai pornogrāfiju,

24 Mazais katehisms. I:10, VG (338).

psihotehnoloģijām un citiem paņēmieniem. Tāpēc mums skaidri jāmāca, ka Dievs katram no mums ir piešķīris sevišķu un īpašu ķermeni ar visiem tā ierobežojumiem un ierobežotajām spējām tieši tāpēc, lai mēs savu fizisko prieku varētu palielināt, nevis samazināt. Mums ir pienākums rūpēties par savu ķermeni kā par Dieva dāvanu. Jārūpējas ir daudzos atšķirīgos veidos, tostarp pievēršot uzmanību ēšanas paradumiem un fiziskajiem vingrinājumiem, higiēnai un veselībai, darba un atpūtas nomaiņai, regulāram dienas ritmam un labiem paradumiem. Mēs pienācīgi rūpējamies par savu miesu, kad izvairāmies no tās ļaunprātīgas izmantošanas, pārmērībām, slinkošanas vai pārstrādāšanās, fiziskas nedisciplinētības vai mazkustības stīvuma. Rūpes par miesu ietver arī mūsu mācīšanos par cilvēka ķermeni no zinātniekiem, kuri pēta un izprot to, kā cilvēciskais ķermenis darbojas. Tomēr vislabāk mēs par sevi parūpējamies tad, ja respektējam Dieva noteikto kārtību miesai dabiskajā pasaulē un sabiedrībā, ģimenē un laulībā. Caur Savām pavēlēm Dievs gādā par mūsu ķermeni un dara Savu darbu mūsos un caur mums, lai rūpētos arī par cilvēkiem ap mums. Paklausība dievišķajai kārtībai uztur mūs fiziski labā formā, koriģē mūsu nepilnības un nodrošina mums labu veselību.

Savu pienākumu rūpēties par savu cilvēcisko ķermeni mēs īstenojam arī tad, ja respektējam apkārtējās dabiskās pasaules ekoloģisko kārtību, kura mūs uztur fiziski, kā arī mūsu cilvēcību atbalstošo morālo kārtību. Abi šie kārtības aspekti nodrošina mums to, kas nepieciešams labai dzīvei veselā ķermenī. Labi iederoties šajā Dieva sakārtotajā fiziskajā un morālajā vidē, mēs sadarbojamies ar savu Radītāju un saņemam Viņa svētības mūsu dzīvei miesā uz zemes. Šīs svētības attiecas ne tikai uz dievbijīgiem kristiešiem, kas cenšas paklausīt Dieva morālajam likumam jeb bauslībai, bet arī uz krietniem un taisnīgiem neticīgajiem, kas godīgi cenšas savu dzīvi nodzīvot saskaņā ar nesagrozītu izpratni par labu un ļaunu. Jēzus atgādina, ka mūsu Debesu Tēvs “liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mt 5:45).

Kopdarbs ar Dievu

Mūsu ķermenis ir konstruēts sadarbībai šeit uz zemes citam ar citu un arī ar Dievu. Cilvēciskais ķermenis ir gan saņemošs, gan arī aktīvs – saņemot dzīvību no Dieva un sekmējot dzīvības izplatību uz zemes. Katra cilvēka ķermenim ir atšķirīgas īpašības un spējas, kas paredzētas atšķirīgiem uzdevumiem. Piemēram, mans vīrieša ķermenis ir labi piemērots, lai es varētu būt vīrs savai sievai, tēvs saviem bērniem un vectēvs saviem mazbērniem. Savukārt neprecētas sievietes ķermenis kvalificē viņu būt par draudzeni, radinieci un aprūpētāju citiem – neatkarīgi no viņas bezlaulību statusa vai kādiem seksuāliem motīviem. Mums katram ir atšķirīgi aicinājumi atkarībā no mūsu vietas pasaulē un sabiedrībā. Mana kā vīrieša vieta ir manā ģimenē un manā laulībā, Adelaidā Austrālijā. Tā ir vieta, kuru man

Dievs ir ierādījis, lai es kopā ar Viņu gādātu par savu sievu, bērniem un mazbērniem. Viņš man ir devis darbu pie Sevis šajā konkrētajā vietā pie šiem cilvēkiem.

Dievs pieņem cilvēkus darbam visā sabiedrībā, visā pasaulē. Viņš nodarbina fermerus un maizniekus, lai cilvēkiem būtu, ko ēst. Viņa uzdevumā vīrieši un sievietes mīlēdamies rada jaunas cilvēciskas būtnes, uztur tās un izglīto. Tā tas ir visā mūsu sabiedrības ekonomiskajā modelī. Katrai personai ir kāds īpašais uzdevums, ko veikt savas nācijas ekonomikai, ikkatrā nācijā uz zemes. Vienkāršoti izsakoties, Dievs nodarbina cilvēkus trīs līmeņa ekonomiskajās darbībās. Pirmā līmeņa ekonomikā – lauksaimniecībā un derīgo izrakteņu atradnēs – no dabiskās pasaules tiek iegūtas noderīgas izejvielas. Otrā līmeņa ekonomikā – ražošanā un tirdzniecībā – no dabiskajiem materiāliem tiek izgatavoti un izplatīti jauni izstrādājumi. Trešā līmeņa ekonomika – izglītība un veselības aprūpe – nodrošina pakalpojumus sabiedrībai. Visās šajās darba vietās Dievs nodarbina cilvēkus, lai nodrošinātu cilvēkus ar pirmās nepieciešamības un luksusa precēm un pakalpojumiem, kas uztur un bagātina cilvēka dzīvi uz zemes.

Visi cilvēki ir Dieva darbinieki – neatkarīgi no tā, vai viņi to apzinās vai ne, – pat tad, ja viņi dara ne gluži to, ko Dievs grib, lai viņi darītu. Dievs ir visu cilvēku darba devējs, kas plāno, organizē, vada

un kontrolē visu, ko cilvēki dara, – tā, lai viņi kopā ar Dievu strādātu cilvēces labā. Kristieši no neticīgajiem atšķiras ar to, ka apzinās Dievu kā savu darba devēju. Līdz ar to kristieši grib sagādāt Dievam prieku ar to, ka cenšas izpildīt Viņa baušļus. Desmit baušļu likums rāda cilvēkiem to, kā viņi var strādāt kopā ar Dievu un būt harmoniskā saskaņā ar Viņa darbu šajā pasaulē. Cilvēki var lūgšanā meklēt Dieva palīdzību, vadību un spēku strādāt kopā ar Viņu. Būdams cilvēku Radītājs, Viņš grib palīdzēt cilvēkiem un piešķir tiem varu un spējas strādāt kā labiem Savas radības namatēviem. Tādas ir Dieva pilnvaras cilvēcei, ko Viņš ir radījis pēc Sava tēla. Cilvēkiem ir pilnvaras lietot savu miesu kopdarbā ar Dievu uz zemes.

Bērnu radīšanas privilēģija

Bērnu radīšana nav atraujama no mūsu kā vīriešu un sieviešu dzimuma personām un no mūsu pašu ienākšanas pasaulē. Dievs kā mūsu Radītājs pilnvaro cilvēciskās būtnes būt auglīgām un vairoties (1Moz 1:28). Tādā veidā Dievs dalās ar cilvēkiem Savā varā piešķirt dzīvību. Dievs šo pilnvaru dod visai cilvēcei – līdzīgi kā pilnvaru pakļaut sev zemi un valdīt pār dzīvajām radībām uz tās. Šo pilnvaru ar

Dieva svētību īsteno nevis individuālas atsevišķas personas, bet gan laulāti pāri. Mīlot viens otru seksuāli un laižot pasaulē bērnus, cilvēki sadarbojas ar Dievu jaunu cilvēku radīšanā un dzīvības uzturēšanā uz zemes. Ar bērnu radīšanu un barošanu cilvēki Dievam kalpo fiziskā veidā.

Precēti pāri, kam var būt bērni, bet kas tomēr izvairās kļūt par vecākiem, pretdabiski ignorē un noraida tās Dieva svētības, kuras Dievs dāvina viņiem un visai cilvēcei. Un pretēji – kristieši, kas laiž pasaulē bērnus, ļoti acīmredzamā un mūsdienām kontrkulturālā veidā apliecina savu ticību Dievam kā visas cilvēces Radītājam. Tādējādi viņi nostājas pret plaši izplatīto nekristīgo priekšstatu par cilvēkiem kā sevis pašu veidotājiem. Radīdami bērnus, viņi apliecina Dievu kā cilvēku Radītāju un veidotāju un savu uzticēšanos Viņam kā savam gādīgajam Tēvam.

Pateicība Dievam

Mūsu pateicība ir pienācīga atbilde uz to, ka Dievs ir radījis mūsu ķermeni un par to gādā. Mūsu ķermenis ir Dieva dāvana mums. Viņš mums ir dāvājis visu, kas mūsu miesu baro un atbalsta, stiprina un aizsargā, iepriecina un bagātina. Tas viss ir par brīvu un devīgi piešķirts pilnīgi visiem cilvēkiem, kaut arī viņi nav pelnījuši tik izšķērdīgas dāvanas. Dievs bagātīgi dod cilvēkiem visu nepieciešamo viņu priekam (1Tim 6:17). Tādai dāvanai vajadzētu izraisīt cilvēkos spontānas pateicības jūtas. Tomēr cilvēkos tādas jūtas ir reti novērojamas, izņemot tajos, ko Kristus ir atpircis no pazudināšanas (Rm 1:21). Un pat tie bieži aizmirst pateikties Dievam par visu svētību (Ps 103:1–5), ko no Viņa saņem. Mums, Dieva tautai, vajadzētu to darīt apzināti. Vienkāršākais veids, kā Dievam pateikties, ir darīt to, izlūdzoties

Dieva svētību pirms un pēc savām ikdienišķajām maltītēm. Ar šīm lūgšanām mēs apliecinām to, ka Dievs Tēvs ir tas, kas nodrošina mūs ar dienišķo iztiku, un ka saņemam to ar pateicību. Vai var būt dabiskāka pateicības reakcija par šo?

Mūsu miesām nav nekā labāka un mūsdienām kontrkulturālāka kā mūsu pateicība Dievam. Tā spēj piepildīt mūs ar prieku par mūsu dzīvi miesā. Kad pateicamies Dievam Tēvam par dienišķo maizi un par ikkatru Viņa dāvanu, tad aizvien vairāk apzināmies Dieva neredzamo roku mūsu pašu fiziskajā dzīvē un pasaulē ap mums. Pateicības došana Dievam saskaņo mūs un mūsu fizisko ķermeni harmonijā ar Dieva neizmērojamo gādību par mums ik dienu. Kopā ar to mēs arī iegūstam spēju saņemt nenovērtējami dārgo pieticības un pazemības dāvanu (1Tim 6:6–8; Ebr 13:5; salīdz. Māc 5:19).

Lūgšana par dienišķo iztiku mūsu ķermenim

Tā kā Dievs ir tas, kas dod mūsu dienišķo maizi, lai uzturētu un stiprinātu mūsu miesu, mēs varam nešaubīgi lūgt Viņu nodrošināt to mums un visiem citiem cilvēkiem. Dienišķā maize paredz dienišķu lūgšanu. Līdzīgi kā ķermenim ir vajadzīga dienišķā barība, tāpat tam nepieciešamas mūsu lūgšanas ik dienu. Jēzus pats mums to māca Tēvreizē. Ceturtajā – centrālajā – lūgšanā Viņš mūs aicina pievienoties

Viņam un citiem kristiešiem lūgšanā pēc dienišķās maizes, kas mūsu miesai nepieciešama dzīvošanai. Šī lūgšana ietver visu, kas nepieciešams mūsu miesas paēdināšanai un uzturēšanai pie dzīvības. Mūsu ķermenis ir atkarīgs no barības saņemšanas, lai būtu spējīgs strādāt un būt noderīgs. Visa mūsu fiziskā dzīve ir atkarīga no tā, ko mēs no Dieva saņemam. Kad lūdzam Dievam dienišķo maizi, tad mūsu miesa dara to, kam tā arī paredzēta – saņem no Dieva. Stāvot šajā lūgšanā, mūsu ķermenis ieņem sev atbilstošo, saņemošo vietu radīšanas kārtībā.

Visaptveroša pateicība

Cilvēka ķermenis ir radīts ne tikai kopdarbam ar Dievu Viņa zemes īpašuma pārvaldīšanai. Cilvēki ir radīti pēc Dieva tēla, lai pielūgtu, slavētu un godātu Dievu kā savu Radītāju. Cilvēki ir tā izveidoti, lai darītu cits citam zināmu Dieva labestību un majestāti. Slava un pateicība par mūsu ķermeņa radīšanu pieder Dievam kā tā autoram. Mūsu ķermenis dara savu pienākumu, kad stāsta citiem cilvēkiem uz zemes par Dievu un Viņa labestību. Tāpēc mūsu ķermenim ir plaušas, kas spēj elpot, mēle, kas spēj izrunāt vārdus, un balss, kas spēj dziedāt.

Mūsu ķermenis, ko dzīvu dara Dieva dāvātā dzīvības elpa, ir radīts Dieva slavēšanai vārdos un darbos. Tas arī ir Dieva iedvesmotā psalma autora aicinājums: “Visi, kam dvaša, lai slavē to Kungu! Alelujā!” (Ps 150:6).

Kulminācija Bībeles skatījumam uz radīto cilvēka miesu ir Dieva, tās Radītāja, slavinājumā. Piemēram, 8. psalms ir slavas himna cilvēka apbrīnojamai radīšanai pēc Dieva tēla mūsu fiziskajai dzīvei šajā pasaulē. Tā ir Dieva slavēšana par Viņa nepelnīto ieinteresētību cilvēces likteņos. Pārsteigumā par cilvēka vietu kosmiskajā kontekstā

Dāvids 5. pantā jautā: “.. kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka [adām] bērns, ka Tu viņu uzlūko?”

Atbildot uz šo retorisko jautājumu, psalms slavē cilvēku pārdabisko būtību un cilvēces īpašo vietu kosmiskajā kārtībā uz zemes. Cilvēks ir zemāks par eņģeļiem debesu valstībā, bet pārāks par zemes dzīvajām radībām. Psalms apstiprina to, ka Dievs deleģē daļu no Savas

slavas un goda cilvēkiem, lai tie spētu kalpot Viņam kā Dieva vietvalži uz zemes. Pilnvara un uzdevums valdīt pār zemi un tās dzīvniekiem attiecas gan uz Ādamu, gan arī uz viņa pēctečiem. Kā atzīmē Vēstules ebrejiem autors (2:5–18), pēc cilvēces sacelšanās pret Dievu šīs dievišķās pilnvaras ir palikušas neizmantotas – līdz pat Dieva Dēla piedzimšanai miesā un cilvēku izpirkšanas no grēka un nāves verdzības, ko Viņš īstenoja kā Cilvēka Dēls.

Mūsu kopīgās identitātes apliecinājums

Identitātes piesaukšana ir kļuvusi par galveno iezīmi gandrīz visās mūsdienu politiskajās debatēs Rietumu pasaulē. Tā ir kļuvusi par tiešām neatliekamu problēmu, jo daudzi cilvēki ir kļuvuši tik dezorientēti, ka vairs neapzinās ne sevi pašus, nedz arī savu vietu pasaulē. Ļaudis sāk aptvert, ka vairs neprot tradicionālā veidā identificēties ar savu dzimtu, savu ģimeni un savu vietu savā sabiedrībā. Tāpēc daudzi tagad cenšas sevi identificēt kādos citos veidos – pēc savas rases, sociālās šķiras, politiskās pārliecības vai arī – arvien vairāk jau piespiedu kārtā – pēc savas seksuālās orientācijas.

Lai uzkonstruētu savu jauno identitāti, mūsdienu ļaudis visai savdabīgā veidā interpretē primitīvo cilšu identitātes formu, kas pozicionē cilvēkus tādu indivīdu kompānijā, kuri identificējas līdzīgi kā viņi paši, bet barbariski izslēdz un dehumanizē tos, kuru identitāte ir atšķirīga. Šīs nostājas šķeltnieciskā pieeja rada daudz problēmu mūsdienu cilvēkam gan kā indivīdam, gan arī visai sabiedrībai kopumā – jau tā fragmentētā multikulturālā sabiedrība iekšēji sašķeļas vēl vairāk. Diemžēl daudzu cilvēku koncentrēšanās uz vienu vienīgu savas identitātes aspektu izraisa viņu pašu un arī visas mūsdienu sabiedrības strauju degradāciju un dehumanizāciju.

Tradicionālā cilvēku identitātes izpratne ir daudz lietderīgāka un auglīgāka, jo tā pamatojas uz to, ko cilvēks ir saņēmis dabiskā veidā, turklāt neizslēdz visus daudzskaitlīgos cilvēka identitātes līmeņus. No šī redzespunkta raugoties, mums nav viena vienīga identitāte, bet gan daudzi identitātes slāņi, kas cits citu nebūt neizslēdz, bet gan

atbalsta katras personas unikalitāti un veicina visas sabiedrības bagātināšanos. Katrs no šiem slāņiem definē specifisku personai raksturīgu aspektu.

Kā piemēru aplūkosim manu pasi. Tā ļauj identificēt mani ne tikai pēc manu vecāku dotā vārda un uzvārda, ko esmu mantojis no sava tēva, bet arī pēc manas piedzimšanas datuma un ģeogrāfiskās vietas, kā arī pēc manas nacionālās piederības. Šie identitātes slāņi pozicionē mani manā fiziskajā kontekstā. Citi identitātes līmeņi ietver manas dzimtas jeb klana piederību, manu dzimumu un manu ģimenes stāvokli. Visus iepriekšminētos identitātes aspektus es esmu mantojis, izņemot savu ģimenes stāvokli, kas ir bijis manis paša izvēle. Papildus šiem ir vēl daudzi citi manas identitātes slāņi – tādi kā mana etniskā izcelsme, mana reliģiskā piederība un profesija. Kopā saņemta, šī manas identitātes daudzu aspektu buķete raksturo mani kā unikālu, no citiem atšķirīgu personu. Neviens no manas identitātes slāņiem neizslēdz nevienu citu manas identitātes aspektu ne atsevišķi, ne arī visus kopā ņemot.

Mums visiem ir nopietna problēma, jo daudzi ļaudis mūsdienās meklē savu identitāti tikai vienā savas cilvēcības aspektā. Līdz ar to tādi cilvēki noraida visus citus cilvēkus, kuriem identitāte ir atšķirīga vai arī tāda, kas viņiem subjektīvi šķiet apdraudoša vai aizskaroša. Šis ir tas gadījums, kad var palīdzēt bibliskā mācība par visu cilvēku radīšanu Dieva līdzībā. Dziļi zem citiem savas identitātes slāņiem mēs visi esam līdzdalīgi šajā mūsu kopīgajā identitātē – kā cilvēki, kas ir radīti pēc Dieva tēla. Neatkarīgi no tā, vai to apzināmies un atzīstam, mēs visi esam līdzdalīgi vienā un tajā pašā cilvēcībā un tajā pašā iedzimtajā identitātē, kuru dabiski iemantojam ar mūsu ieņemšanas brīdi mūsu mātes miesās un ko mums neviens nevar atņemt. Neviens un nekas nevar atcelt mūsu cilvēcisko identitāti un padarīt mūs par bezpersoniskām būtnēm. Šī ir fundamentāla mūsu identitāte, kas nebūt neapdraud pārējos mūsu identitātes aspektus. Tieši otrādi – tā apstiprina tos visus, ierādot tiem pienācīgu vietu mūsu daudzslāņainās identitātes hierarhijā. Lai pārvarētu politiskās pretrunas, starpkultūru karus un dažādo identitāšu konfliktus mūsdienu

sabiedrībā, es aicinu visus apzināties, apliecināt un likt par pamatu šo mūsu kopējo, visiem cilvēkiem piemītošo fundamentālo identitāti. Kā

Dieva radīti cilvēki mēs varam ļoti daudz gūt cits no cita, bet jo īpaši –tieši no tiem cilvēkiem, kas no mums atšķiras visvairāk.

Jēzus Kristus cilvēciskajā miesā mēs ieraugām Radītāja atspulgu vispilnīgākajā veidā. Ar Savu miesu Viņš atklāj Dieva Tēva godību un visas cilvēces godību. Savā miesā Viņš izlabo to postu, ko izraisījusi mūsu sacelšanās pret Dievu, un atjauno Dieva radīto labo kārtību uz zemes. Nav nekā izcilāka un brīnišķīgāka par to. Tāpēc mēs pamatoti sakām: “Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs Vārds visā pasaulē!” (Ps 8:10).

3 | ATGŪTAIS ĶERMENIS

“Mūsu Kungs .. patiesi piedzima miesā kā Dāvida pēcnācējs un kā Dieva Dēls no Dieva gribas un spēka; patiesi piedzimis jaunavai, Jāņa kristīts, lai visa taisnība būtu izpildīta caur Viņu; patiesi piesists krustā par mums Savā miesā, zem Poncija Pilāta un Hēroda, zemes pārvaldnieka. No Viņa augļa mēs esam, no Viņa Dieva svētītajām ciešanām, lai ar Savu augšāmcelšanos Viņš varētu rādīt piemēru cauri visiem gadsimtiem Savai svētajai un uzticamajai tautai – gan starp jūdiem, gan starp pagāniem, vienotiem vienā Viņa Baznīcas miesā .. pat pēc augšāmcelšanās Viņš bija miesā. Un, kad Viņš nāca pie tiem, kas bija ar Pēteri, Viņš sacīja uz tiem:

“Satveriet Mani, pieskarieties Man un redziet, ka Es neesmu bezmiesīgs gars.” Tad tie tūdaļ Viņam pieskārās un ticēja, nonākuši saskarē ar Viņa miesu un Garu. .. un pēc Savas augšāmcelšanās Viņš ēda un dzēra ar tiem kā miesā esoša persona, lai arī garīgi būdams vienotībā ar Tēvu.”

/Ignācijs/25

Pētījumos atklāts, ka pilnībā apmierināti ar savu ķermeni ir ļoti nedaudzi cilvēki. Nav grūti saprast, kādēļ daļa cilvēku nav priecīgi par savu miesu. Tomēr dīvaini ir tas, ka tik daudzi veselīgi un skaisti

25 Ignatius. Letter to Smyrnaeans. 1:2–3; 3:1–2. Autora tulkojums.

cilvēki jūtas nelaimīgi sava ārējā izskata dēļ. Lielākajai daļai sieviešu un arī daudziem vīriešiem gribētos sev citādu ķermeni nekā tas, kurā viņi dzīvo tagad. Uzmācīga raizēšanās par savu ķermeni ļoti bieži rada neveselīgu pašnoniecināšanu. Labākajā gadījumā tas atsvešina viņus no viņu ķermeņa un viņi tajā vairs nejūtas kā savās mājās. Sliktākajā gadījumā cilvēki savā prātā un emocijās atdala sevi no sava ķermeņa, jo nevēlas ar to tikt identificēti. Ekstrēmākos gadījumus mūsdienās sauc par dzimumidentitātes traucējumiem jeb dzimuma disforiju –izjūtu, ka personas seksuālā identitāte neatbilst personas ķermeņa seksuālajai bioloģijai.

Protams, var būt daudz iemeslu neapmierinātībai ar savu ķermeni, jo īpaši starp pusaudžiem. Acīmredzamākais iemesls ir vēlme izcelties, piesaistīt sev uzmanību un gūt apkārtējo personu atzinību.

To papildina dabiska vēlēšanās līdzināties žurnālos un plašsaziņas līdzekļos redzamām fotošopētām modelēm, filmu zvaigznēm un citām ekrāna slavenībām. Tādēļ cilvēki cenšas pārveidot sevi saskaņā ar šo populāro ideālu attēliem.

Tomēr tas neaprobežojas ar to vien. Cilvēki ļoti bieži nav apmierināti ar savu ķermeni tādēļ, ka jūtas sevī vīlušies. Viņi jūtas citu

nepieņemti un nevērtīgi saņemt citu cilvēku atzinību un mīlestību. Arī neapmierinātība ar savu nespēju vai neprasmi būt par tiem, kas cilvēki paši izvēlas būt, tiek projicēta uz savu ārējo izskatu. Tāpēc tālu no pilnības esošais reālais ķermenis tiek vainots visās cilvēka neatbilstībās savam mākslīgajam ideālam. Tas ir ļoti vienkārši – nevienam nav īpaši jāpiepūlas, lai pamanītu kādas sava ķermeņa nepilnības. Neviens, pat visskaistākais, cilvēks nespēj izskatīties ideāli. Arī filmu zvaigznēm ir pumpiņas un krunciņas, dzimumzīmes un rētas. Tie, kuriem nepatīk sava āriene, bieži vien cenšas to uzlabot. Parastie ķermeņa izskata pārveidošanas paņēmieni ir divi. No vienas puses, cilvēki sevi sapoš ar glītu apģērbu, aizsegdami savu miesu ar modes apģērbu “vīģes lapām” un izrotājot sevi ar skaistiem juvelierizstrādājumiem. Viņi uzlabo savu ārieni ar kosmētiku, frizūrām un tetovējumiem. Savu dabīgo smaržu viņi nomaskē ar dezodorantiem. Tas viss ir vairāk vai mazāk nekaitīgi. Bet, no otras puses, daļa cilvēku

izlemj par labu kosmētiskām plastiskajām operācijām nevis tāpēc, lai koriģētu reālus ķermeņa defektus, bet gan lai uzlabotu savu ārējo izskatu. Parasti viņi izvēlas šīs fiziskās pārvērtības tāpēc, lai iegūtu lielāku seksuālo pievilcību vai arī izskatītos jaunāki par savu bioloģisko vecumu. Tomēr šīs pārvērtības nespēj izmainīt cilvēkus iekšēji kā personas – lai cik meistarīgi tās tiktu īstenotas. Jaukais izskats nepārvērš tos par jaukiem cilvēkiem, bet gan tikai nomaskē viņu vilšanos pašiem sevī.

Populārās psiholoģijas pakalpojumi ir samērā virspusēji savos mēģinājumos labot cilvēku atsvešināšanos no sava ķermeņa un neapmierinātību ar to. Prāta un domāšanas pārveidošanai tiek piedāvāta vienkārša kognitīvā terapija. Tiek pieņemts, ka mūsu neapmierinātība ar sevi un savu ķermeni rodas no negatīvas un neveselīgas attieksmes pret to – no kritiska mūsu pašnovērtējuma un no apkārtējo cilvēku atzinības deficīta. Risinājums neapmierinātībai ar savu ķermeni ir sevis pārliecināšana par to, cik esam pievilcīgi, skaisti un visiem pieņemami. Ar pozitīvo domāšanu pārprogrammējot savu prātu, mēs varam samazināt neērtību attiecībās ar savu ķermeni. Mēs varam par nelielu samaksu iemācīties mīlēt savu ķermeni tādu, kāds tas ir. Un tad mūsu pašpieņemšanas un pašatzinības jaukajā gaismā mūsu mīļā miesa plauks un ziedēs kā labi aplaistītas puķes vasaras saulītē. Bet arī šī metode ilgtermiņā diemžēl nav iedarbīga, jo padara mūs aizvien vairāk apsēstus ar mums pašiem un ar mūsu ārējo izskatu. Šīs metodes maskē dziļāk esošos iemeslus mūsu atsvešinātībai no mūsu ķermeņa un neārstē šo vainu pēc būtības, bet tikai samazina tās ārējos simptomus un izpausmes.

Mūsu atsvešinātībai no ķermeņa ir garīgi iemesli, kurus atklāj stāsts 1. Mozus grāmatas 3. nodaļā par mūsu tālo senču atkrišanu no Dieva žēlastības. Līdzīgi viņiem, arī mēs izjūtam kaunu par savu ķermeni un cenšamies to aizsegt, jo mums ir netīra, smaga sirdsapziņa.

Mēs bīstamies, ka Dievs varētu pamanīt to, cik ļauni esam savā sirdī –ar ļaunām iedomām, neapvaldītām iekārēm un nekontrolētu grēcīgo iztēli –, un taisnīgi mūs atraidīt. Tāpēc mēs apsedzam savu miesu, lai apslēptu no Dieva un arī no apkārtējiem cilvēkiem mūsu vainas

apziņu un iekšējo neglītumu. Tā mēs atsvešināmies ne tikai no Dieva un cits no cita, bet arī no sava ķermeņa.

Savu iekšējo vainu mēs projicējam uz savu redzamo ķermeni – līdzīgi kā mazs bērns, kurš apgalvo, ka viņa sliktā rociņa esot pati nozagusi aizliegtos gardumus no šķīvja. Tādā veidā mūsu apziņā ķermenis pārvēršas par kaut ko no mums atšķirīgu, nošķirtu no mums. Mūsu netīrā sirdsapziņa liek mums justies nelaimīgiem par mūsu ķermeni kā par mūsu pārprastu iekšējās neapmierinātības un nemiera avotu. Mēs jūtamies apkaunoti par savu ķermeni, jo kaunamies no savas sirdsapziņas.

Plaši izplatītā un dziļi iekšā esošā izjūta par atsvešināšanos no sava ķermeņa nebūt nav neirotiska, bet nav arī pārpratums. Šai atsvešinātībai ir pavisam reāli garīgie iemesli, kurus nevar izārstēt kosmētiski vai arī ar virspusēju psihoterapiju. Te ir nepieciešams garīgs risinājums. Par to skaidri māca Dievs Savos vārdos Bībelē. Kaut gan mūsu garīgais neglītums tiek neadekvāti projicēts no vainīgās dvēseles uz ķermeni, tomēr pilnīga pārradīšana un atjaunošanās no iekšpuses uz āru ir vajadzīga gan dvēselei, gan arī ķermenim. Ir nepieciešama pilnīga, totāla izmainīšanās un visas personas radikāla transformācija, kas iesākas no sirdsapziņas un aptver visu cilvēku, arī mūsu, miesu. Vispirms cilvēkam ir jāatdzimst no augšienes (Jņ 3:3, 5).

Dievs Tēvs mums to piedāvā caur Savu Dēlu. Jēzus izpērk mūsu miesu no grēka vainas, atjauno mūsu prātu un pārrada mūs jaunā būtībā (Rm 12:1–2; Ef 4:20–24; Tit 3:4–7). Viņš mums iedod tīru sirdsapziņu, samaksādams ar Savu krustāsisto ķermeni par mūsu grēkiem un atraisīdams mūs nost no tiem (1Kor 1:30; 2Kor 5:21). Līdz ar to mēs ietērpjamies Kristū un Viņa mums uzdāvinātajā taisnībā (Rm 13:14; Gal 3:27; Ef 4:24). Tas ir apģērbs, kas spēj pārmainīt visu tā nēsātāju un piešķirt cilvēkam jaunu iekšējo būtību, jaunas domas un atjaunotu miesu.

Cilvēka ķermenī piedzimušais Dieva Dēls

Dievs mūsu Radītājs vērtē cilvēka ķermeni pietiekami augstu, lai izvēlētos piedzimt cilvēka ķermenī – ar mērķi izglābt cilvēci no miesīgas samaitāšanās un garīgās iznīcības. No Savas piedzimšanas līdz pat uzkāpšanai debesīs Jēzus bija ar cilvēkiem Savā miesā – runādams ar viņiem, pieskardamies viņiem, palīdzēdams viņiem, atbrīvodams no nešķīstiem gariem viņu dvēseli un dziedinādams viņu ķermeni. Viņš ne tikai biedrojās ar cilvēkiem fiziski, lai uzņemtos uz Sevi viņu grēkus, bet arī uzņēmās cilvēku fizisko miesu, lai atbrīvotu viņu dvēseli un ķermeni mūžīgai dzīvei kopā ar Dievu Tēvu.

Tāpēc mēs tik bieži lasām par to, ka Jēzus ar rokām pieskārās cilvēkiem, lai viņiem palīdzētu. Viņš pieskārās nešķīstajam spitālīgajam, lai viņu šķīstītu (Mt 8:3). Viņš pieskārās apustuļa Pētera sievasmātei, lai izdziedinātu viņu no drudža (Mt 8:15), tāpat arī mācekļa nocirstajai ienaidnieka ausij, lai to dziedinātu (Lk 22:50–51). Viņš skāra aklo acis, lai dotu tiem redzi (Mt 9:29; 20:34), kā arī mēmā mēli un ausis, lai dotu tam spēju runāt (Mk 7:33). Viņš pieskārās mirušā zārkam, lai atdzīvinātu atraitnes dēlu Nainē (Lk 7:14), un paņēma rokās mirušo meiteni, kā arī zēnu, no kura bija izdzinis ļauno garu (Mt 8:25; Mk 9:27). Tādēļ nav jābrīnās, ka slimie nāca pie Jēzus un meklēja iespēju pieskarties Viņa drēbēm (Mk 3:10; Mt 9:20–21; 14:36). Lai sniegtu cilvēka ķermenim palīdzību, Jēzus lietoja Savu Cilvēka Dēla ķermeni. Viņa cilvēcīgā roka sniedza dievišķu palīdzību cilvēkiem viņu miesas vajadzībās.

Katrs brīnums, ko Jēzus paveica, bija Viņa miesā ieraugāma zīme un priekšvēstnesis cilvēku augšāmcelšanai no mirušajiem. Tad viņu ausis vairs nebūs kurlas un acis neredzīgas, mēles mēmas un locekļi sakropļoti, bet ķermenis velna sabojāts (Jes 35:5–6; Lk 7:21–22). Ar Savu fizisko nāvi Kristus upurēja Sevi pie krusta, lai cilvēkiem atlaistu grēkus un viņus atraisītu no mūžīgās nāves, lai viņus šķīstītu un svētdarītu līdz pilnībai mūžīgai dzīvei ar Dievu Tēvu (Ebr 10:5–14). Viņš tika nāvei nodots Savā miesā, lai ar Svēto Garu darītu citus cilvēkus

pilnībā dzīvus (1Pēt 3:18). Tas bija Viņa piedzimšanas miesā galvenais mērķis.

Apustulis Pēteris Kristus nopelnu skaidro šādi: “Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti” (1Pēt 2:24). Mēs esam dziedināti ar Kristus miršanu miesā un augšāmcelšanos miesā, ar Viņa fizisko nāvi par mūsu grēkiem un ar Viņa fizisko augšāmcelšanos mūsu attaisnošanai. Mūsu dziedināšana no mūžīgās pazudināšanas notiek par Viņa nāves cenu. Dievs sūtīja Savu vienpiedzimušo Dēlu grēcīgās miesas veidā kā upuri par mūsu visu grēkiem, lai grēku Kristus miesā nodotu nāvei, Kristus miesā izpildītu morālo likumu mūsu vietā un dāvātu mūsu cilvēcīgajam ķermenim spēku iet dzīves ceļojumā saskaņā ar Kristus Garu, nevis sekojot grēcīgajiem miesas prāta vilinājumiem (Rm 8:3–4). Viņš uzņēma mūsu grēkus uz Savas bezvainīgās miesas, lai Savā miesā dalītos ar mums Savā nevainojamajā taisnībā. Kristus fiziski uzņēmās mūsu nāvi, lai dotu mums Savu dzīvību. Viņš uzņēmās mūsu mirstīgo miesu, lai dāvātu mums Svēto Garu caur Savu nemirstīgo miesu. Kā miesā piedzimušais Dieva Dēls Viņš ir mūsu attaisnošana un arī svētdarīšana (1Kor 1:30).

Dieva Dēla piedzimšana atklāj galēju grēkā kritušās cilvēces garīgo bezspēcību un bezpalīdzību (Rm 5:6–10). Visa cilvēce ir grēka samaitāta, velna pievilta, un nāve to ir padarījusi bezspēcīgu. Tā kā Dievs tik ļoti mīlēja cilvēci, tad Viņš sūtīja Savu Dēlu dzīvot cilvēka dzīvi miesā, lai izglābtu visu cilvēci no grēka, nāves un velna. Nīkajas ticības apliecībā mēs apliecinām, ka Viņš nāca no debesīm, iemiesojās no Svētā

Gara un Jaunavas Marijas un tapa cilvēks mūsu un mūsu pestīšanas labad. Viņš to darīja, lai mums būtu pestīšana jau tagad, kamēr vēl dzīvojam savā ķermenī uz zemes.

Dieva Dēls kļuva miesa mūsu dēļ.26 Viņš bija acīm redzams miesā (1Tim 3:16). Līdzīgi tam, kā Kungs Dievs reiz Israēla tautai atklāja Savu godību un žēlastības pilno klātbūtni mākoņu stabā, kas Viņu manifestēja un vienlaikus arī apslēpa no cilvēku acīm, tā Dieva Dēls

26 Luters pareizi atzīmē: “Svētajos Rakstos vārds “miesa” ietver gan miesu, gan arī dvēseli, jo bez dvēseles miesa ir mirusi.” LW 22:111.

atklāj Savu godību cilvēka miesā. Viņa miesa ir kļuvusi par teofānijas centru – vietu, kur Dievs visiem cilvēkiem atklājas Savā godībā, lai pilnīgi visi varētu gūt pieeju Dieva žēlastībai. Caur Savu cilvēcisko miesu Jēzus dalās ar mums Savā dievišķajā dzīvībā. Viņa cilvēciskajā sejā mēs ieraugām Dieva Tēva seju. Caur Savu cilvēcisko muti un locekļiem Viņš īsteno Sava Debesu Tēva dzīvības vārdus pie mums – ar visu to, ko Viņš saka un dara. Viņa cilvēciskās rokas mums sniedz Tēva dāvanas.

Lai mēs varētu saņemt Dieva žēlastību un patiesību, Viņš dzīvo starp cilvēkiem. Viņš ir Tēva teofānija cilvēka miesā (Ebr 1:3). Redzēdami Viņu, mēs redzam Tēvu (Jņ 14:9). Jēzus Kristus mums paver iespēju iepazīt Dievu Tēvu cilvēkiem drošos fiziskos apstākļos.27 Evaņģēlists Jānis apraksta Kristus iemiesošanās noslēpumu vienkāršos un tiešos vārdos: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. .. no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību” (Jņ 1:14, 16). Dievs Tēvs Savā Dēlā atklāj mums Sevi cilvēka miesā, lai mēs Viņu varam uztvert ar savām piecām maņām.28

Mūsu redzējums par miesā piedzimušo Dievu nav pilnīgs, ja nepamanām to, ka Jēzus Kristus joprojām ir iemiesots vīrietis – arī pēc Savas uzkāpšanas debesīs. Viņš saglabā Savu cilvēka ķermeni, kurš tagad pārsniedz jeb transcendē visu laiku un telpu, lai varētu mijiedarboties ar mums mūsu ķermenī. Kā mēs apliecinām Atanāsija ticības apliecībā, cilvēcība ir uzņemta Dievā. Viņš paaugstina Savu no nāves augšāmcelto cilvēka ķermeni līdz sadraudzībai un mūžīgai

27 Ap 130. gadu sarakstītā Barnabas vēstule – agrīnās kristietības sprediķis – sniedz šādu skaidrojumu Kristus iemiesošanās brīnumam (5:9–10): “Un, kad Viņš izvēlējās Savus apustuļus, kuriem vajadzēja sludināt Viņa Evaņģēliju – kaut arī lielākā daļa no tiem bija bauslībā nemācīti vīri un pavisam grēcīgi –, lai parādītu, ka Viņš nav nācis aicināt taisnos, bet gan grēciniekus, Viņš atklāja Sevi pašu Dieva Dēlā. Jo kā gan citādi lai cilvēki spētu Viņu uzlūkot un tikt izglābti, ja Viņš nebūtu nācis miesā? Kad cilvēki skatās tieši uz sauli, .. tie nespēj uzlūkot tās spožumu.”

28 Luters izsaka drosmīgu apgalvojumu: “Dievs Savā dievišķajā gudrībā izvēlas atklāt cilvēciskajām būtnēm Sevi konkrētā un redzamā veidā, ko mēs varam ieraudzīt ar acīm un kam varam pieskarties ar rokām – īsi sakot, uztvert ar visām piecām maņām” (Lectures in Genesis: Chapters 15–20, LW 3:109).

dzīvībai kopā ar Dievu Tēvu, lai kā tilts savienotu cilvēkiem debesis ar zemi. Vēstules ebrejiem autors mums atklāj, kā šie divi Kristus iemiesošanās aspekti ir savstarpēji saistīti, zīmējoties uz mums.29 Uzsverot to, ka Kristus ir piedzīvojis nāvi ikviena cilvēka labā, lai sagādātu Dieva godību daudziem, viņš 2:14–15 secina: “Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā.”

Līdzīgi kā vienas ģimenes vai dzimtas piederīgajiem, kam ir kopējas ģenētiskās iezīmes un fiziskās īpašības, Jēzum ir Ādama pēcteču asinis un miesa. Tas ietver arī mūs – Viņš ir mūsu visu cilvēciskais brālis. Jēzus ne tikai identificējās ar visiem cilvēkiem Savā piedzimšanā miesā – Viņš arī tagad dalās ar mums mūsu mirstīgajā miesā un asinīs, lai mēs varētu būt līdzdalīgi Viņa nemirstīgajā miesā un asinīs. Viņš kļūst par vienu no Ādama bērniem tāpat kā ikviens no mums, lai ikkatrs varētu kļūt par Dieva bērnu caur Viņu. Savā zemes dzīvē dalīdamies ar mums mūsu asinīs un miesā, Viņš salauž velna važas un atņem velnam varu pār mums. Dalīdamies ar mums Savās asinīs un miesā, Viņš atbrīvo mūs no nāves baiļu izraisītās velna verdzības, iznīcinādams šīs bailes, kuras rodas no netīras sirdsapziņas un no šausmām par gaidāmo notiesājošo Dieva spriedumu mūžībā.

Vēstules ebrejiem autors skaidro (2:17), kādā veidā Dieva vienpiedzimušais Dēls atbrīvo mūsu dvēseli no paralizējošajām nāves bailēm: “Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus.” Šeit salīdzināšana jeb izlīguma noslēgšana attiecas uz Kristus krusta nāvi kā Dievam pienesamo upuri mūsu grēku izpirkšanai, kas atver mums pieeju Dieva žēlastībai. Kā visu cilvēku augstais priesteris Jēzus Kristus atraisa mūs nost no mūsu grēku vainas un noslēdz izlīgumu starp mums un Dievu Tēvu. Viņš ir mūsu kā cilvēku pārstāvis Dieva priekšā – Viņš mūs pārstāv Sava Tēva klātbūtnē. Savā miesā un asinīs Viņš sniedz mums Dieva

29 Par turpmāko sk. Kleinig, J. W. (2017). Hebrews. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 128–144.

žēlastību un atved mūs mūsu miesā pie Dieva Tēva. Sniedzot mums Tēva piedošanu un atraisot mūs nost no mūsu grēkiem, Viņš atbrīvo mūs no trīs briesmīgiem tirāniem, kas sabojā mums dzīvi miesā: no grēka, kas apgrūtina mūsu sirdsapziņu un liek bīties no tā, ka Dievs mūs pelnīti atmetīs, no velna, kas mūs patur savā verdzībā caur mūsu bailēm no laicīgās nāves un mūžīgā soda, un no pašas nāves, kas mūs biedē un nolaupa dzīvesprieku jau ilgi pirms tam, kad patiešām nomirstam.

Mūsu kopējā dzīve

Bībeles četri evaņģēliji ievada un iesaista mūs Dieva iemiesošanās mistērijā jeb noslēpumā. Evaņģēlijos mēs ieraugām to, kā Jēzus Kristus dalījās ar mums visā cilvēka dzīvesciklā no piedzimšanas līdz miršanai, lai atgūtu mūs kopā ar mūsu ķermeni atpakaļ Dievam Tēvam. Mēs redzam to, kā Viņš tika ieņemts no Svētā Gara un piedzima no Jaunavas Marijas mūsu ķermenim līdzīgā cilvēka miesā. Ieraugām, kā Viņš kā jauns zēns uzauga cilvēku ģimenē. Redzam, kā pieaugušā vecumā Jānis Kristītājs Viņu kristīja ar ūdeni, lai Jēzus varētu uzņemties uz Sevi mūsu grēkus un piešķirt mums Savu taisnību. Uzlūkojam Viņa kārdināšanu, kas bija līdzīga mūsējai, bet atšķirībā no mums Viņš grēkam nepadevās.

Mēs uzzinām par to, kā Viņš runāja Sava Tēva vārdus un darīja Sava Tēva darbus mūsu un visu citu cilvēku labā. Redzam, kā Viņš fiziski cieta mūsu vietā, nomira miesā mūsu vietā un tika miesā uzmodināts no miroņiem, lai dzīvotu mūsu labā. Redzam arī to, kā Viņš miesā parādījās Saviem mācekļiem pēc Savas augšāmcelšanās un miesā uzkāpa debesīs, lai uznestu mūsu cilvēcību Sev līdzi – kopā ar Savām mūžīgajām Dēla attiecībām ar Dievu Tēvu. Caur Cilvēka Dēlu un Dieva Dēlu Jēzu Kristu arī mēs varam ar visu savu būtni – miesu un prātu, dvēseli un garu – ņemt dalību mūžīgajā dzīvē kopā ar trīsvienīgo Dievu.

Evaņģēliji atklāj mums Jēzus Kristus dzīvi miesā. Tie mums stāsta par Jēzu kā iemiesotu, miesā piedzimušu Dieva Dēlu. Kā atzīmē

Luters, tas notiek saskaņā ar visu Bībeli, jo “no iesākuma Dievs ielika Savu vārdu tēlos”.30 Tad viņš piebilst, ka visskaidrākais no visiem attēliem Bībelē ir Jēzus – Dieva attēls. Evaņģēliji attēlo Jēzu kā cilvēku ar cilvēcisku ķermeni – kā cilvēku, pēc kura tēla mēs visi esam radīti. Ticot Viņam un Viņa vārdiem, mēs ieraugām arī pareizu Dieva Tēva būtības attēlu, jo Jēzus mums Savos vārdos un darbos atklāj Dieva sirdi. Tomēr tas vēl nav viss – mēs Jēzū Kristū ieraugām sevi pārveidotā veidā, darītus līdzīgus Viņa tēlam. Dievs Tēvs mūs redz tādus, kādus mēs sevi ieraugām Jēzū. Kad Dievs uzlūko mūsu ticību Viņam un Kristu mūsos, tad Dievs saka: “Te ir Mans attēls! Tādu Es iecerēju Ādamu, kad Es to radīju.”31

Vēstules ebrejiem autors mūs māca (1:3), ka Jēzus ar Savu cilvēka dzīvi un cilvēcisko nāvi ir izpildījis šķīstīšanu par cilvēku grēkiem. Viņš izdzīvoja visu cilvēka dzīves ciklu no dzimšanas līdz nāvei, šķīstīdams un svētdarīdams visu cilvēka dzīvi miesā, lai mēs varētu mūžīgi dzīvot ar Dievu. Ar Savu izrunāto vārdu Viņš šķīsta mūsu ķermeni no grēka, lai tam būtu līdzdalība Viņa svētumā.

Luters to spilgti atklāj savā sprediķī par Apustuļu ticības apliecības otro artikulu: “[Kristus] padarīja to visu tīru Savā miesā, lai caur Viņu mums vairs nekaitētu nekas no vecās piedzimšanas un no šīs dzīves. Tagad tas viss ir uzskatāms par tikpat tīru kā Viņa [piedzimšana un dzīve], jo es esmu ieģērbts Viņa piedzimšanā un dzīvošanā caur manu Kristību un ticību – tā ka viss, ko vien es daru, ir Dievam patīkams un var tikt nosaukts par svētu staigāšanu, stāvēšanu, ēšanu, dzeršanu, gulēšanu, būšanu nomodā utt. Itin visam ir jākļūst par svētumu ikvienā kristietī, kaut gan tāds joprojām dzīvo savā miesā un ir patiešām netīrs pats par sevi. Tomēr caur ticību viņš paliek viscaur tīrs. Tātad tas ir kāda cita svētums un vienlaikus arī mūsējais, ka Dievs negrib uzskatīt kā netīru visu to, ko mēs darām savā dzīvē, bet ka visam ir jābūt svētam, vērtīgam un tīkamam uzlūkot – caur šo Bērnu, kas padara visu pasauli svētu caur Savu dzīvi. .. Ja gribi lielīties ar kādu svētu lietu, tad kāpēc tu neslavē to svētumu, kam Jēzus Kristus, Dieva Dēls,

30 Luther, M. (October 26, 1528). Wedding Sermon. WA 27:386, 14–15.

31 Luther, M. (June 18, 1534). Sermon on Matthew 8:5–13. WA 37:45, 1–2.

ir pieskāries ar Savu paša roku? Kam tad Viņš pieskaras? – Manai dzīvošanai un nomiršanai, manai staigāšanai un stāvēšanai, manām ciešanām un nelaimēm, maniem pārbaudījumiem – visam, ko Viņš pats ir pieredzējis, panesis un kam cauri izgājis.”32

Kristus padara tīrus un svētus visus aspektus mūsu dzīvei miesā.

Kristībā Viņš mūs ieģērbj Savā svētajā miesā. Ticībā Viņam mūsu dzīve miesā ir tikpat tīra un svēta kā Viņa paša dzīve. Kad Dievs mūs uzlūko, Viņš vairs nesaskata neko netīru vai nesvētu mūsos un mūsu miesā. Kas var būt labāk par to?

Jaunais Dieva nams

Vecās Derības kārtībā Saiešanas telts un vēlāk Jeruzālemes templis bija Dieva mājvieta uz zemes – vieta, kurā Dievs apmetās dzīvot Savas tautas vidū. Dieva godība atklājās rīta un vakara dievkalpojumos, lai dotu tautai svētību (2Moz 29:42–46). Tā bija vieta, kur Dievs tikās ar sapulcēto draudzi, lai darītu Sevi zināmu cilvēkiem. Tur Viņš šķīstīja Savu tautu no grēkiem un apsedza to ar Savu svētumu. Šajā vietā viņi lūdza no Dieva palīdzību un upurēja Viņam savus ziedojumus. Templī viņi ēda svētu barību un dzēra svēto vīnu Dieva klātbūtnē kā Viņa goda viesi. Tā bija vieta, kurā viņiem dievkalpojumos33 bija pieeja Dievam un dievišķajai gādībai par viņiem. Līdzīgi kā patriarha Jēkaba kāpnes (1Moz 28:12), Jeruzālemes templis bija viņu vārti uz debesīm.

Jāņa evaņģēlijā 2:21 mēs lasām ko pārsteidzošu. Tas seko stāstam par to, kā Jēzus izdzina naudas mainītājus no Tempļa ārējiem pagalmiem. Pēc prasības apliecināt Savu varu un pilnvaras, kādās Viņš rīkojies, Jēzus sniedz noslēpumainu atbildi: “Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” Ar šiem vārdiem Viņš atsaucas uz apsolījumu pravieša Caharijas grāmatā 6:12–13 par to, ka, Mesijam

32 Luther, M. (April 16–17, 1533). A Sermon about Jesus Christ. LW 57:121, 126; Luther, M. The Sermon on the Mount. LW 21:34.

33 Mūsdienās šis termins apzīmē regulāros nedēļas cikla kopējos dievkalpojumus, kuros tiek celebrēts jeb svinēts Svētais Vakarēdiens. Luterāņi dod priekšroku tieši šim terminam, salīdzinot ar kalpošanu, lūgšanu sapulci, pielūgsmi vai adorāciju, jo tas raksturo vienlaikus gan Dieva kalpošanu mums, gan arī mūsu kalpošanu Dievam.

atnākot, ķēniņš uzcels Templi, lai tajā kalpotu augstais priesteris. Evaņģēlists Jānis skaidro, ka Jēzus ir runājis par Savas miesas Templi. Viņa krustāsistā un no nāves augšāmceltā miesa ir nākamo laiku Dieva nams. Tur Viņš kalpo kā Sava Tēva nama augstais priesteris Sava Tēva klātbūtnē. Kristus augšāmceltā miesa ir dzīvā Dieva nams, kurā trīsvienīgais Dievs mijiedarbojas ar cilvēkiem uz zemes. Tā ir vieta, kur ikvienam meklēt un atrast Dievu, – vieta, kur mēs ar Dievu sastopamies. Kāda dīvaina vieta! Tā ir vienlaikus fiziska un garīga, vienlaikus uz zemes un arī debesīs esoša, redzama un neredzama.

Apustulis Pāvils skaidro, kā augšāmceltā Kristus miesa tagad var būt par Dieva namu. Vēstulē kolosiešiem 1:19–22 viņš apraksta, kā Dieva pilnība iemājo Kristū, kurš ir upuris par grēkiem un vienlaikus – priesteris. Kā upuris Viņš atdeva Savu miesu un asinis, lai ar miesu un asinīm salīdzinātu pasauli ar Dievu un nestu izlīgumu tās iedzīvotājiem, samaksādams noteikto grēka sodu. Savukārt kā priesteris Viņš pienes Savam Tēvam kā svētu upuri tos, kuri ir izlīgumā ar

Dievu un brīvi no apsūdzībām par saviem grēkiem. Caur Savas miesas Templi Kristus nes Dieva piedošanu un mieru Savai draudzei, lai varētu Savu draudzi nest atpakaļ Dieva priekšā kā svētu, nevainojamu un no grēkiem atraisītu upuri.

Tālāk (Kol 2:9) mēs lasām, ka Kristū mājo visa Dieva pilnība miesā. Tas ir apbrīnojami! Jēzus cilvēcīgajā miesā mums ir pieeja trīsvienīgajam Dievam. Visas Dieva dāvanas mums ir piešķirtas caur Viņa miesu. Kristus miesa ir mūsu garīgais dārgums – tajā ir vairāk apslēptu dievišķu dārgumu, nekā mēs spējam aptvert. Tajā ir visa debesu pārpilnība. Visas Dieva dotās debesu dāvanas ir pieejamas mums šeit uz zemes paaugstinātajā Jēzus miesā – un nekur citur! Jums nevar būt Dieva Dēls citādi kā vienīgi Kristus miesā. Jums nevar būt Svētais Gars citādi kā tikai Kristus miesā. Jums nevar būt Dievs Tēvs citādi kā tikai un vienīgi Kristus miesā. Visi kristītie, kas tic Kristum, paši Viņa miesā kļūst pilnīgi (Kol 2:10).

Viss, kas pieder Dievam, tas pieder Jēzum, tādēļ viss, kas pieder Jēzum, tas pieder viņiem. Dieva pilnība ir arī viņu pilnība. Kristiešiem ir pieeja visas pasaules Valdniekam un visiem Viņa resursiem. Labākais

no ieguvumiem ir tas, ka viņi ir atraisīti no grēka un paaugstināti mūžīgai dzīvei kopā ar Jēzu. Ticībā kristieši piedalās Svētās Trīsvienības dievišķajā dzīvē. Caur Svēto Garu viņiem ir līdzdaļa Dēla sadraudzībā ar Tēvu. Viņu dzīve līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā (Kol 3:3). Viņi dzīvo un saglabā savu esamību apslēptajās debesu dimensijās, kaut gan joprojām dzīvo šeit uz zemes.

Kristus miesa kā dzīvā Dieva nams ir tik plaša, ka uzņem sevī gan redzamo Baznīcu, gan visu svēto sadraudzi debesīs un uz zemes, tostarp arī ikkatru vietējo kristīgo draudzi. Tā kā visu kristīto ticīgo miesas ir ietvertas Kristū un savienotas ar Viņa miesu, tad kristieši ir kā dzīvi būvakmeņi Viņa garīgā dievnama sienās (1Pēt 2:4–5). Viņi ir savienoti ar Kristus miesu kā ar dievnama pamatakmeni (1Kor 3:10–11; salīdz. Kol 2:7), kā ar stūra akmeni (Ef 2:20; 1Pēt 2:6) vai kā ar ēkas kupola pašu augšējo noslēguma akmeni (Mt 21:42; 1Pēt 2:7). Tie ir vienas un tās pašas līdzības atšķirīgi aspekti, bet ar vienu un to pašu ideju. Kristieši savienībā ar Kristu ir daļa no pārdabiskā, garīgā un dzīvā

Dieva nama, ko Kristus uzbūvē šeit uz zemes no Saviem cilvēkiem. Katra vietējā kristīgā draudze ir mājvieta Dievam uz zemes, kur Viņš dzīvo, kur starp Saviem ticīgajiem staigā un tiem kalpo (1Kor 3:16–17; 2Kor 6:16, sk. arī Ignācija vēstuli efeziešiem 9.1).

Dzīvajā Dieva namā cilvēkiem Svētajā Garā ir pieeja Dievam Tēvam caur Dievu Dēlu (Ef 2:18–22). Katra vietējā draudze atklāj Dievu un Viņa mīlestību miesā saredzamā veidā uz zemes, fiziski redzamā ticības sadraudzībā. Dievs ir tik neaptverami bezgalīgs, ka neviens atsevišķs cilvēks nespēj sevī izpaust Dievu visu. Tāpēc Dievam vajag visu ticīgo sadraudzi kopā – ikvienu kristieti ar atšķirīgām īpašībām un atšķirīgo ieguldījumu, visus kopā –, lai pilnā mērā iemiesotu un izpaustu Sevi uz zemes (Ef 4:15–16). Katra draudze ir debesu valstības vēstniecība uz zemes. Katrā draudzē augšāmceltais Kristus Savas valstības pilsoņiem ir kā pilnvarotais vēstnieks starp debesīm un zemi. Katrā draudzē cilvēkiem ir pieeja Dieva Tēva klātbūtnei dievnama vissvētākajā vietā caur Kristus miesu kā caur pušu pārplēsto Jeruzālemes Tempļa priekškaru (Ebr 10:19–20).

Jēzus ķermeņa valoda

Ar Savu uzkāpšanu debesīs Jēzus Kristus izzuda Savu mācekļu skatienam, tomēr nenošķirdamies no tiem miesā. Viņš bija apsolījis būt ar Saviem mācekļiem ik dienu līdz pasaules galam (Mt 28:20). Kristus apsolīja, ka nepametīs viņus kā bāreņus, bet mācekļi Viņu atkal redzēs jaunā veidā – caur izrunāto Dieva vārdu un Svēto Garu (Jņ 14:18–26). Pēc Savas uzkāpšanas debesīs (Apd 1:1–2) Viņš vārdos un darbos turpināja Savu kalpošanu cilvēkiem Baznīcā uz zemes. Viņš vairs nebija saskatāms cilvēku acīm (Apd 1:9), jo Viņa miesa bija no laiktelpā dzīvojošas būtnes transformējusies jaunā dimensijā – pārveidojusies līdzīgi taurenim, kas izveidojas no kāpura, – lai Viņš vairs nebūtu pakļauts šīs pasaules laika un telpas robežām. Kristus miesa pēc uzkāpšanas debesīs ir ārpus visas kosmiskās pasaules ierobežojumiem, un vienlaikus Viņš visu pasauli piepilda ar Savu klātbūtni (Ef 1:23).

Kristus cilvēka miesa un daba vairs nav laika un telpas ierobežota pēc tam, kad Viņš pēc uzkāpšanas debesīs ir sēdies pie Sava

Debesu Tēva labās rokas – tā spēj būt visuresoša, kur un kad Viņš grib (Ef 4:8–10). Kad Bībelē runāts par Jēzu pie Tēva labās rokas, tad mums tas nav jāsaprot, attiecinot uz Viņa telpisku lokāciju jeb atrašanās vietu, bet gan uz Jēzus valdīšanu kopā ar Tēvu no Savas ķēniņa pozīcijas uz troņa Viņa valdnieka statusā un varā.34 Kristus spēj būt klātesošs daudziem cilvēkiem daudzās ļoti attālās vietās vienlaikus. Zemes dzīves laikā ģeogrāfiski un laicīgi norobežotā Kristus kalpošana cilvēcei ir kļuvusi universāla – visu pasauli aptveroša pēc sava satura un mērogiem.35 Viņš var sasniegt mani Austrālijā, vienlaikus

34 Sk. šīs mācības izklāstu M. Lutera polemiskajā rakstā “This is my body” (1527), LW 37:55–66.

35 Sk. šī jautājuma apskatu Konkordijas formulā: Pamatdeklarācija VII:91–105, VG 604–605 par trijiem klātbūtnes veidiem, proti, par prātam saprotamo ierobežoto un telpisko veidu – līdzīgi ūdens klātbūtnei pudelē; par prātam netveramo un garīgo klātbūtnes veidu, kas neaizņem telpu, bet iespiežas iekšā radībā – līdzīgi mūzikas skaņām vai skatienam, kas iespiežas gaismā, gaisā vai ūdenī; par prātam netveramo un dievišķo klātbūtnes veidu, kas neaizņem telpu, bet pārsniedz jeb transcendē visu radīto telpu un laiku – veidu, kādā Kristus iekļūst visās radībās, kuras ir viscaur pieejamas un izprotamas Viņam, jo Viņš ir viena persona ar Dievu. Tas nenozīmē, ka Kristus miesa tagad ir fiziski klātesoša visur visā radībā, bet gan to, ka Viņa Dieva daba ir tik cieši savienota ar Viņa cilvēka dabu, ka šajā trešajā klātbūtnes veidā Viņa apskaidrotā miesa spēj būt klātesoša visur, kur vien Viņš izvēlas caur to piešķirt cilvēkiem pieeju Sev un Savām žēlastības dāvanām.

būdams klātesošs cilvēkiem Āfrikā un Āzijā, abos Amerikas kontinentos un visur citur pasaulē.

Kristus saskarsme ar mācekļiem ir gan fiziska, gan arī garīga. Viņš lieto runāto Dieva vārdu kā fizisku žēlastības līdzekli, lai cilvēki varētu satvert Svēto Garu, kas rada viņos ticību un atdzīvina viņus garīgā dzīvībā, atlaiž viņu grēkus un svētdara viņus, veidodams arvien līdzīgākus Jēzum. To visu ir grūti aptvert, jo mēs esam pieraduši domāt par vārdiem kā par pavisam nemateriāliem, līdzīgiem mūsu domām – arī tad, ja tie ir uzrakstīti uz papīra, – nevis kā par fiziskām skaņām, ko rada mūsu mute un sadzird mūsu ausis. Tomēr izrunātie vārdi ir tikpat fiziski kā citas mūsu darbības, jo tos izrunā fiziski ļaudis, lietodami gaisu no savām plaušām, bet skaņu viļņu vibrācijas šos vārdus padara fiziski sadzirdamus cauri apkārtējam gaisam. Runāšana ir tikpat fiziska un miesīga darbība kā ēšana vai dzeršana, stāvēšana vai sēdēšana, staigāšana vai skriešana.

Šķiet pašsaprotami, ka mēs savstarpējā saskarsmē lietojam vārdus. Tomēr mūsu ķermenis lieto ne tikai vārdus, lai darītu kaut ko zināmu. Mūsu vēstījumu pavada tas, ko mēs saucam par ķermeņa valodu – žesti un pozas, sejas izteiksme un balss intonācija, kustības un citas reakcijas. Neverbālā ķermeņa valoda lielā mērā nosaka mūsu izrunāto vārdu iedarbību – tā ir efektīvas, emocionālas sarunas neatņemama sastāvdaļa. Tas vislielākajā mērā attiecas arī uz personisko saskarsmi – ar ķermeņa valodu, kas pavada mūsu vārdus, mēs atklājam apkārtējiem, ko patiesībā domājam un jūtam, kā pret sarunu biedriem attiecamies un ko viņi mums nozīmē. Ķermeņa neverbālā komunikācija palīdz izsacīt un saprast runātos vārdus. Tas viss notiek miesā, nevis abstrakti. Verbālā runa un komunikācija nenotiek atrautībā no ķermeņa.

Tā kā mēs savā starpcilvēku saskarsmē esam atkarīgi no ķermeņa valodas, arī Dieva Dēls lieto ķermeņa valodu, lai ar mums sazinātos.

Viņš ir vienīgais reālais eksperts neverbālajā komunikācijā. Savā zemes dzīves kalpošanā Kristus neuzrakstīja nevienu grāmatu, bet staigāja starp cilvēkiem, sludinādams Dieva vārdus un mācīdams.

Viņa runātos vārdus vienmēr pavadīja Viņa rīcība un fiziskā klātbūtne

miesā. Sacīto Kristus bieži papildināja ar Savu roku pieskārieniem cilvēkiem. Tomēr Sava Tēva žēlastību, līdzjūtību un mīlestību Viņš visvairāk izpauda ar Savu nāvi pie krusta. Kristus nerīkojās, nedz arī pieredzēja Savas ciešanas klusēdams, bez vārdiem. Viņa darbības un ciešanas aizvien pavadīja Viņa vārdi, kas attēloja to, ko Viņš sacīja. Vārdi ilustrēja to, ko Kristus sniedza citiem. Viņš dziedināja cilvēkus ar Savu izrunāto vārdu. Viņa vārdi augšā pie krusta bija pestīšana cilvēkiem lejā uz zemes. Kristus vārdiem bija spēks un iedarbība, jo tie bija Svētā Gara piepildīti. Viņa vārdi bija fiziskie līdzekļi, ar kuriem Viņš komunicēja Svēto Garu un Gara dāvanas cilvēkiem uz zemes.

Kristus ne tikai runāja Sava Tēva vārdus uz mums – Viņš arī iemiesoja Dieva vārdus, būdams par miesu kļuvušais Dieva vārds (Jņ 1:1–2, 14). Visa Viņa dzīve uz zemes, Viņa fiziskā nāve un guldīšana kapā izpauž Dieva uz mums runātos vārdus. Dieva vārdus Kristus ietulkoja cilvēciskajā dzīvē ar visām tās ciešanām – lai atjaunotu Dieva sarunu ar cilvēkiem visos dzīves apstākļos un situācijās šeit uz zemes.

Jāņa evaņģēlijā 6:63 Jēzus saka: “.. vārdi, ko Es uz jums runāju, ir Gars un dzīvība.” Šis īsais teikums apkopo ciešo saistību starp Svēto Garu un vārdiem, ko Jēzus izrunā. Ar Saviem vārdiem Jēzus runā uz mums Savu dzīvības garu un iedveš to mūsos. Saistība starp garu un izrunātajiem vārdiem bija pilnīgi acīmredzama visiem ebreju un grieķu valodas lietotājiem senajā pasaulē. Viņiem gars nozīmēja dzīvības dvašu un dzīvības spēku, kas kļūst acīmredzams elpošanā. Runāšana izmanto elpu, lai veidotu vārdus un nogādātu tos līdz klausītāju ausīm. Līdz ar to elpošana un runāšana bija nešķiramas.

Personas runas iedarbība un spēks bija atkarīgi arī no runātāja dzīvesspēka, kuru viņa izrunātie vārdi nesa sev līdzi.

Augšāmceltais Kristus iedvesa Saviem mācekļiem Svēto Garu, kad sūtīja viņus atlaist grēkus cilvēkiem (Jņ 20:21–23). Viņš joprojām dod mums Savu Garu, kas kristiešiem runā Dieva vārdus (Ebr 3:7; 10:15–17; Atkl 2:7, 11, 17, 29; 3:5, 13, 22). Tā kā Kristus vārdi ir piepildīti ar Svēto Garu, tad tie arī izdara to, ko tie izsaka. Viņa vārdi ir iedarbīgi un spēcīgi, jo tie ir Dieva vārdi (1Tes 2:13; Ebr 4:12). Kad Kristus runā, tad

Gars darbojas caur Viņa vārdiem. Viņš runā Svētajā Garā, kas piešķir spēku Viņa vārdiem. Kristus vārdi ir tie, kas dod cilvēkiem Svēto Garu. Tā ir Lutera un luteriskās Baznīcas centrālā mācība, ko mēs redzam Vienprātības grāmatā.36 Augsburgas ticības apliecība māca, ka Svētais Gars tiek sniegts un saņemts caur Dieva vārdu,37 tāpēc Dievs ir iecēlis garīdzniekus sludināt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus, “jo caur Vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvāts Svētais Gars, kas – kur un kad Dievs to grib – rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju”.38 Tas attiecas uz ārējo vārdu 39 jeb runāto vārdu, kas ir dzirdams Svēto Rakstu lasījumos, tiek izsacīts grēku atlaišanā jeb Absolūcijā, sludināts sprediķos, dziedāts liturģijā un ir iedarbīgs Kristībā un Svētajā Vakarēdienā.40 Dieva vārdi ir žēlastības līdzekļi, jo tie ir Gara līdzekļi. Dieva vārdi aiznes Svēto Garu līdz ticīgām sirdīm, kas to sadzird, tic tam un saņem to. Caur izrunāto Dieva vārdu Dieva vienpiedzimušais Dēls fiziski paliek saskarē ar mums un uztur mūs fiziskā saskarsmē ar Sevi.

Parasti mums vajag citam citu ieraudzīt un pieskarties, lai būtu fiziskā saskarsmē. Tomēr arī tad mēs esam atkarīgi galvenokārt no mūsu prasmes sarunāties, lai spētu uzturēt personisku kontaktu citam ar citu. Bez mūsu izrunātajiem un savstarpēji sadzirdētajiem vārdiem mēs nevaram cits citu iepazīt. Vārdi ir tie, kas atklāj citu cilvēku domas par mums un viņu jūtas pret mums. Ar Jēzu Kristu ir līdzīgi, bet vienlaikus arī atšķirīgi. Pretstatā mūsu kontaktiem ar citiem

36 Par Svētā Gara dāvanu un darbību caur izrunāto un uzklausīto Dieva vārdu sk. Augsburgas ticības apliecību V:1–4; XVIII:3; XXVIII:8; Augsburgas ticības apliecības apoloģiju IV:135; XII:44; XXIV:70; Šmalkaldes artikulus VIII:3–13; Lielo katehismu II:38, 42, 58; Konkordijas formulu: Epitome II:1, 4, 13, 19; XII:22; Konkordijas formulu: Pamatdeklarācija II:5, 38, 48, 52, 54, 55, 56, 65; III:16; 11:29, 33, 39, 40, 41, 76, 77; XII:30.

37 Augsburgas ticības apliecības XVIII:3, VG (35).

38 Augsburgas ticības apliecības V:2, teksts latīņu valodā, VG (30).

39 Augsburgas ticības apliecības V:4, VG (30) – šajā teikumā ir termins “ārējais vārds”.

40 Luters ārējā vārda nozīmi vispilnīgāk izskaidro Šmalkaldes artikulos VIII:3–13, VG 310–311. Šī nozīme ir pretēja “iekšējai balsij”, ko saņem viltus pravieši, kas maldīgi iedomājas, ka viņiem esot Dievs, kas viņos runājot. Pretstatā tādu ļaužu nepastarpinātai garīgai inspirācijai Luters māca, ka Svētais Gars tiek dots cilvēkiem tikai ar ārējā, runātā vārda starpniecību. Ar to viņš domā Svētajos Rakstos uzrakstītos vārdus, kas tiek izrunāti un sadzirdēti publiskajos dievkalpojumos, tos vārdus, kas tiek izsacīti, atlaižot grēkus Absolūcijā, un ir iedarbīgi pie Svētā Vakarēdiena iestādīšanas, kā arī Rakstu vārdus, kas tiek pārdomāti un uzņemti ikdienas Bībeles studēšanā.

cilvēkiem, mēs nespējam saskatīt augšāmceltā Kunga Jēzus klātbūtni miesā ar mūsu fiziskajām acīm, nedz arī varam Viņam fiziski pieskarties ar mūsu rokām. Līdzīgi mūsu kontaktiem ar lielāko daļu cilvēku, mēs esam atkarīgi no Kristus runātā vārda, lai paliktu saskarsmē ar Viņu. Caur Savu runāto vārdu Viņš mums atklāj Sevi un īsteno Savu klātbūtni. Caur Kristus vārdiem mēs ieraugām, ko Viņš mūsu labā dara un ko mums sniedz, kā Viņš pret mums attiecas un kā mīl mūs. Viņa vārdi ir kā atvērts logs uz Viņa jūtām un domām, kā arī uz Dieva Tēva jūtām un domām. Luters saka, ka ausis ir mūsu kristīgais orgāns.41 Mēs esam līdzīgi dažiem akliem cilvēkiem, kuri “redz” ar ausīm. Klakšķinot mēli vai lietojot kastaņetes, viņi izmanto skaņas viļņu atstarošanos no dažādām virsmām, lai “redzētu” apkārt esošos priekšmetus – līdzīgi kā sikspārņi. Šie cilvēki ir apmācījuši savu prātu “ieraudzīt” to, ko viņi dzird. Daži to dara ar tik pārsteidzošu nemaldību, ka iztēlē precīzi redz sev apkārt trīsdimensiju telpu un sava ķermeņa atrašanās vietu tajā. Viens tāds cilvēks man sacīja, ka tagad spējot redzēt apkārtējo telpu daudz skaidrāk – bez perifērās redzes traucējošās ietekmes – kā toreiz, kad vēl bijis redzīgs. Līdzīgā kārtā Svētais Gars apmāca mūs redzēt ar mūsu ausīm, kad dzirdam Dieva balsi. Caur Dieva vārdiem mēs redzam, kā Jēzus mijiedarbojas ar mums. Mēs spējam redzēt ar savām sirdīm, kas dzird Evaņģēlija vēsti un ir Svētā Gara izgaismotas (Ef 1:18). Dieva vārdi mums ļauj ieraudzīt Jēzu ar mums un mūs kopā ar Viņu. Tāpēc Luters par to saka: “Ne tāpēc man ir redzējums, ka es spēju redzēt, bet gan es spēju redzēt tāpēc, ka man ir redzējums.”42

Mēs, kas dzīvojam šajā pusē Lieldienām, dažkārt apskaužam Kristus mācekļus, kuri varēja mijiedarboties ar Viņu tieši un fiziski to trīs gadu laikā, kamēr viņi visi bija kopā. Mēs iztēlojamies, ka būtu daudz vairāk svētīti nekā tagad, ja varētu līdzīgi neticīgajam Tomam

41 Luther, M. Lectures on Hebrews. LW 29: 224.

42 Luther, M. First Psalm Lectures: Psalms 76–126. LW 11:174.

redzēt Kristu ar savām cilvēciskajām acīm un pieskarties Viņam ar savām fiziskajām rokām. Kristus par to ir sacījis: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jņ 20:29). Citiem vārdiem sakot, mums, kas dzīvojam šajā pusē Lieldienām, ir paveicies daudz vairāk, jo tagad Jēzus ir daudz pieejamāks mums, nekā Viņš būtu bijis Savas zemes dzīves un kalpošanas laikā. Es gribētu to uzsvērt, cik vien tas ir iespējams, –šodien Jēzus ir kopā ar cilvēkiem daudz lielākā mērā gan fiziski, gan arī garīgi, nekā Viņš varēja būt pirms Savas uzkāpšanas debesīs. Luters šo realitāti skaidro šādi: “Kristus nav gribējis sniegt mums Savu dievišķību tīrā veidā – tas nebūtu iespējams. Jo Dievs ir sacījis (2Moz 33:20): neviens cilvēks nevar redzēt Mani un palikt dzīvs. Pie tā arī jāpaliek! Tādēļ Dievam nākas Sevi apslēpt, lai mēs spētu Viņu satvert un aptvert. Viņam nākas slēpties miesā un asinīs, vārdā un sludināšanas amatā, Kristībā un Vakarēdienā, lai maizē Viņš mums sniegtu Savu miesu un vīnā – Savas asinis, ka mēs tās varētu ēst un dzert, tāpat arī ietērpties citos tēlos, kuriem Viņš ir pievienojis Savu vārdu, lai mēs varētu Viņu atzīt. .. Atskaitot šo personu, kas piedzimusi no Jaunavas Marijas, kam ir patiesa miesa un asinis, kas ir ticis krustā sists, nekur citur Dievs nav meklējams, nedz atrodams. Jo Dievs ir satverams tikai ticībā un atrodams Kristus miesā un asinīs.”43

Dieva Dēls, kas Savas miesas dzīves laikā bija apslēpis Savu dievišķību cilvēka miesā un asinīs, tagad vēl drošāk apslēpj Sevi kā Dievu un kā cilvēku Savos vārdos un svētajos sakramentos. Mums tagad ir droša pieeja Dievam Tēvam caur Kristus miesu un asinīm.

Paaugstinātais Kungs Jēzus turpina Savu Vārda un mīlestības darbu kalpošanu visā Savā Baznīcā (Apd 1:1–2). Tur Viņš ar mums strādā gan pie mūsu miesas, gan pie mūsu gara ar fiziskiem līdzekļiem, caur kuriem Viņš paver mums pieeju Dieva Tēva žēlastībai un padara Svēto Garu mums pieejamu. Kristus darbojas mūsos ar Savu iemiesoto Vārdu: izrunāto vārdu, kas tiek sludināts un mācīts ar cilvēka muti, ar glābjošo vārdu, kas tiek sadzirdēts un uztverts ar cilvēka ausīm, ar

43 Luters, M. Jāņa evaņģēlija skaidrojumi. 1. sējums. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 582. lpp.

dzīvības vārdu, kas caur cilvēku rokām darbojas cilvēku labā Kristībā un ar cilvēku rokām tiek ielikts cilvēku mutēs Svētajā Vakarēdienā.

Luters Kristus fizisko darbošanos ar mums apraksta šādi: “Jaunās Derības laikā Dievs ir devis Kristību, Altāra Sakramentu un absolūciju, lai Kristus mums būtu tik tuvu, cik vien iespējams, – ne tikai sirdī, bet arī uz mēles; lai mēs varētu Viņu sajust, satvert un sataustīt. .. Viņš grib nākt pie tevis, atklāties tavu acu priekšā un doties tev tieši rokās, sacīdams: tikai uzklausi un satver Mani, vērs uz Mani savas acis un ausis! Tev ir dota Kristība un Altāra Sakraments – sniedz šurp savu muti un ļauj Man likt roku uz tavas galvas; Es tev dodu Kristības ūdeni, lai tas nolītu pār tevi.”44

Tas viss nozīmē, ka dievkalpojuma svētdarbībās Jēzus rūpējas par mums un par mūsu miesu ļoti konkrēti un taustāmi. Viņš darbojas ar mums caur garīdznieku kā Savu pilnvaroto runasvīru un svētīto pārstāvi. Dievkalpojumā mēs varam saņemt un uztvert Kristu ar visām piecām savām maņām.

Jēzus rūpējas par mūsu miesu draudzē un dievkalpojumā trijos galvenajos veidos: Kristībā, Vārda pasludinājumā un Svētajā Vakarēdienā. Viņš savieno mūsu miesu un dvēseli ar Sevi Kristībā. Viņš uzrunā mūs fiziski un garīgi caur Savu izrunāto Vārdu. Viņš pasniedz mums Savu miesu un asinis fiziski un garīgi Svētajā Vakarēdienā. Kristus dara to visu, lai mūs atraisītu no grēka, pasargātu no velna varas, izglābtu no nāves varas un piešķirtu mums līdzdalību trīsvienīgā Dieva dievišķajā dzīvē.

Kristība

No cilvēciskā redzespunkta skatoties, Kristībā cilvēka ķermenis piedalās pavisam acīmredzami. Garīdznieks apzīmē mūsu ķermeni ar krusta zīmi, lej pār to ūdeni un liek roku uz galvas, lai dotu Dieva svētību. Tomēr cilvēka ķermeņa iesaiste Kristībā ir vēl daudz dziļāka un tālāka par to. Ar šo svētdarbību no mirušajiem uzmodinātais Kungs Jēzus Sev atprasa no nāves, grēka un velna ikviena ķermeni – iesākot

44 Luters, M. Jāņa evaņģēlija skaidrojumi. 1. sējums. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 375. lpp.

no šīs dienas un līdz pat mūžībai. No mirušajiem augšāmcēlies Kungs Jēzus mūs nomazgā ar Kristības ūdeni pilnīgi tīrus (Ef 5:25–26). Viņš ne tikai šķīsta mūsu sirdis no netīras sirdsapziņas, bet arī mazgā mūsu miesu, lai tā ir atbilstoša dzīvei ar Viņu un Viņa Debesu Tēvu (Ebr 10:22). Tāda mazgāšana atjauno mūs pilnīgi un pārveido par jaunām personām ar jaunu identitāti, jaunu dzīvesveidu un jaunu mantojumu (Tit 3:3–7; salīdz. 1Pēt 1:3, 23). Cauri kristībām mūsu grēcīgā miesa ir nodota nāvei kopā ar Jēzu Viņa fiziskajā nāvē un guldīta kopā ar Viņu kapā, lai, nomiruši grēkam, mēs varētu būt līdzdalīgi Viņa dzīvē pēc augšāmcelšanās, pagaidām vēl palikdami savā miesā uz zemes (Rm 6:3:11).

Kristībā Jēzus mūs fiziski savieno ar Sevi, līdzīgi kā līgavu ar līgavaini laulībā (Ef 5:25). Šajā miesas vienībā ar Kristu mēs ne tikai kļūstam ar Viņu viena miesa (Ef 5:31–32), bet arī viens Gars (1Kor 6:17). Viņa miesa pieder mums, un mūsu miesa pieder Viņam. Viņš dzīvo ar mums šeit uz zemes miesā, lai mums būtu dzīve ar Viņu debesīs. Kristus dalās ar mums mūsu miesas dzīvē, lai varētu dalīties ar mums Savā Svētajā Garā un visā citā, kas pieder Viņam.45 Caur Kristību mēs kļūstam līdzdalīgi jaunā debesu draudzē uz zemes – vienotībā ar Kristus miesu mēs visi topam savienoti ar citiem Viņa miesas locekļiem (1Kor 12:12–13). Vēl vairāk – tā kā mūsu miesa ir savienota ar Kristus miesu, tad tā ir līdzdalīga mūsu cerībā uz mūžīgo dzīvi kopā ar Dievu Tēvu (Rm 6:5).

Luters sniedz šīs cerības kopsavilkumu Lielajā katehismā: “Ja nu šis ūdens un Vārds kopā ir Kristība, tad gan miesai, gan dvēselei jātop izglābtai un jāieiet mūžīgajā dzīvē: dvēselei – caur Vārdu, kuram tā tic, bet miesai – tādēļ ka tā ar dvēseli vienota un arī satver Kristību tā, kā to spēj. Tādēļ mums nav lielāka dārguma ne miesai, ne dvēselei, jo caur Kristību mēs topam pilnīgi svēti un pestīti; to nespēj sasniegt nekādi citi darbi, ne dzīve šeit virs zemes.”46

45 Sk. Lutera kopsavilkumu Lielajā katehismā, IV:41, VG (449): “Tādēļ ikvienam kristietim visu mūžu Kristībā pietiek, ko mācīties un vingrināties, jo viņam arvien stingri jātic tam, ko Kristība apsola un sniedz, proti: uzvaru pār grēku un nāvi, grēku piedošanu, Dieva žēlastību, Kristu un Svēto Garu līdz ar visām Viņa dāvanām.”

46 Lielais katehisms IV:46, VG (450).

Runātais vārds

Četri evaņģēliji mums atklāj to, ka Jēzus Kristus visu paveic ar Savu runāto vārdu. Viņš sludināja un mācīja Dieva vārdus. Viņš dziedināja cilvēkus no slimībām ar vārdu (Lk 7:7), ar vārdu izdzina ļaunos garus no apsēstajiem (Mt 8:16), ar vārdu lika vētrai rimties (Mk 4:39), ar vārdu atdzīvināja mirušos (Mk 5:41; Lk 7:14). Kristus joprojām runā Savus dzīvības vārdus dievkalpojumā (Ebr 4:12). Viņš tos fiziski izrunā caur garīdznieka muti – šie vārdi ir spēcīgi un iedarbīgi, tie arī izdara to, ko tie nozīmē. Kristus vārdi mūs ne tikai māca, kā dzīvot, tie mums arī iedod mūžīgo dzīvību. Tie ne tikai atklāj, kas pie mums ir grēcīgs un nepareizs, tie arī šķīsta mūs no mūsu grēku vainas.

Ar Savu runāto vārdu Jēzus ārstē mūs kā prasmīgs ķirurgs – diagnosticē vainas ar Bauslību un dziedina mūs ar Evaņģēlija dzīvības vārdu – garīgi, personiski un fiziski. Viņš uzrunā mūs caur Bībeles lasījuma vārdiem un caur to skaidrojumu sprediķī. Viņš mūs uzrunā caur vārdiem, kas tiek izrunāti brīdī, kad saņemam Kristus miesu un asinis. Viņš mūs uzrunā ar grēku piedošanas vārdiem Absolūcijā un ar svētīšanas vārdiem dievkalpojuma noslēgumā. Šie vārdi ienāk mūsu miesā caur ausīm un acīm – tie iedarbojas uz mums dziļi personiski, jo dzīvā ticībā savienojas ar mums mūsu ķermenī.

Aplūkosim kā piemēru Absolūcijas vārdus. Mūsu grēku vaina ne tikai aptraipa mūsu sirdsapziņu – tā arī izsūc un sagrauj mūsu dzīvības spēku. Par to raud Dāvids Ps 32:3–4: “Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā.”47

Absolūcijas vārdi ne tikai atraisa mūsu dvēseli nost no mūsu grēku vainas, bet arī iedod jaunu dzīvību miesai un dara sirdsapziņu tīru un vieglu. Līdzīgi tam, kā Jēzus ar Dieva vārdiem dziedināja Savus laikabiedrus, tāpat Viņš šodien dara veselu Savu mācekļu dvēseli, prātu un ķermeni. Tāpēc apustulis Pāvils savā vēstulē mudina Timoteju mācīt Kunga Jēzus Kristus veselīgos vārdus un dievbijības mācību

47 Sk. arī Ps 31:10–11 un 38:3–4.

(1Tim 6:3), ko viņš pats Timotejam ir mācījis (2Tim 1:13). Viņš arī raksta par nepieciešamību mācīt skaidru, veselīgu mācību, kas izšķir starp Bauslību un Evaņģēliju (1Tim 1:10; 2Tim 4:3; Tit 1:9). Šī mācība ir skaidra un veselīga, jo tā ārstē no mūžīgās nāves visu cilvēka personu un veicina gan dvēseles, gan arī miesas veselību.

Runātais vārds nāk no runātāja mutes ārēji caur klausītāju ausīm iekšā viņu dvēselē. Tur tas iedarbojas uz klausītāja miesu caur viņa dvēseli un prātu. Dieva vārdi uzrunā un pārveido visu cilvēka personu.

Kā saka Luters, ticība ir savienota ar ārējo vārdu kā tās objektu: “Jā, tai arī ir jābūt ārējai, lai varam ar prātu to aptvert un tad – uzņemt sirdī, gluži kā viss Evaņģēlijs taču ir ārēji dzirdams mutvārdu pasludinājums.”48

Sprediķī par Jāņa evaņģēliju 14:45 Luters sniedz aprakstu tam, kā mēs fiziski un vārdiski sastopamies ar Dievu caur Viņa miesā piedzimušo Dēlu: “Jo Dievs tev nav pavēlējis vienkārši kāpt augšup un lūkoties, ko Viņš dara debesīs līdz ar Saviem eņģeļiem; Viņa pavēle skan tā: šis ir Mans mīļais Dēls. Viņu klausiet! (Mt. 3:17). Viņā Es nāku lejā pie jums, lai jūs varētu Mani redzēt, dzirdēt un satvert. Kristū Es esmu satverams un atrodams – visiem, kuri ilgojas pēc Manis, vēlas kļūt brīvi no grēkiem un atpestīti. Te mums vajadzētu uzreiz piekrist un sacīt: to saka pats Dievs; Viņam es gribu sekot, neuzklausot nevienu citu vārdu, nedz sprediķi; neko citu es par Dievu negribu ne mācīties, ne zināt! Jo šajā personā – kā Sv. Pāvils (Kol. 2:9) saka – miesīgā veidā mājo visa Dieva pilnība, un ārpus Viņa nav Dieva, kuru es varētu sastapt, pie kura varētu nākt (lai gan Dievs ir visur). Kur ir dzirdami šie vārdi vai redzami Viņa darbi, tur noteikti ir dzirdami un redzami Dieva vārdi un darbi.”49

Svētais Vakarēdiens

Augšāmceltais Kungs Kristus mijiedarbojas Svētajā Vakarēdienā ar mums miesā. Tur Viņš sniedz mums Savu dzīvo miesu un asinis,

48 Lielais katehisms IV:30, VG (448).

49 Luters, M. Jāņa evaņģēlija skaidrojumi. 2. sējums. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 166. lpp.

ko ēst un dzert. Tur Kristus “ir klātesošs .. arī pēc Savas pieņemtās cilvēciskās dabas, pēc kuras Viņš ir mūsu brālis un mēs esam miesa no Viņa miesas, kauls no Viņa kaula”.50 Kā raksta Pāvils (1Kor 10:16–17), tur mēs visi esam savstarpēji vienoti kā Kristus miesas locekļi, jo visi esam ēduši šo maizi. Viņa miesa, ko mēs saņemam kā svētu garīgu barību (1Kor 10:3), satur mūs kopā svētā sadraudzībā, kas ir vienlaikus garīga un arī fiziska. Kristus miesa un asinis piešķir Viņa pārdabisko dzīvību mūsu mirstīgajām miesām (Jņ 6:48–58). Jēzus baro mūs ar Savu miesu un asinīm līdzīgi tam, kā topošā māte baro bērnu savā vēderā. Mēs varam uz to paskatīties arī kā uz Jēzus dzīvības asiņu pārliešanu mūsu dzīslās.

Mēs saņemam Kristus miesu un asinis mūsu ārstēšanai no grēka. Tas ir apustuļa Pāvila pieņēmums, kad viņš (1Kor 11:22–30) māca par to, ka necienīga Kristus miesas un asiņu saņemšana var negatīvi ietekmēt cilvēka miesu trīs veidos. Atkarībā no tā, cik necienīgi cilvēks saņem Svēto Vakarēdienu, var iestāties viņa miesas vājums, slimība vai arī nāve. Kristus miesas un asins saņemšana ticībā cilvēka miesu stiprina, veicina veselību un dzīvotspēku. Šajā kontekstā Luters mudina uz Svētā Vakarēdiena saņemšanu: “Tāpat [Svētā Vakarēdiena]

Sakraments nav jāuzlūko kā kāda nelāga lieta, no kuras jābēg, bet gan kā īsti svētīgas, mierinošas zāles, kuras tev palīdz un dod dzīvību kā dvēselei, tā miesai. Jo, kur dvēsele ir glābta un dziedināta, tur arī miesai palīdzēts.”51

Kristus miesa un asinis ne tikai palīdz mūsu laicīgajā dzīvē, bet arī atver durvis uz debesīm, kamēr vēl dzīvojam miesā uz zemes. Vēstulē ebrejiem 10:19–21 mums ir pamācība, ka Jēzus miesa mums ir jauns un dzīvs ceļš, caur ko varam dievkalpojumā tuvoties Dieva klātbūtnei, jo Viņa asinis mūs šķīsta, lai varam ienākt garīgajā debesu dievnama svētumā. Kristus miesa un asinis darbojas mūsos un aicina mūs ienākt Dieva tempļa vissvētākajā vietā.52 Jēzus sagatavo mūsu sirdi un

50 Konkordijas formula: Pamatdeklarācija VIII:78, VG (626).

51 Lielais katehisms V:68, VG (463). Luters šo aizņemas no Ignācija vēstules efeziešiem 20.2, kur Svētais Vakarēdiens ir aprakstīts kā nemirstības zāles, kā antidots jeb pretinde pret nāvi, kas mūs dara dzīvus mūžīgi kopā ar Kristu.

52 Luters LW 35:66 sniedz šādu salīdzinājumu: “Tādējādi šis sakraments mums ir kā brasls,

ķermeni ienākšanai debesu valstībā ar mūsu mazgāšanu Kristības tīrajā ūdenī un apslakot mūsu sirdsapziņu ar Savām asinīm, lai kļūstam spējīgi kalpot dzīvajam Dievam (Ebr 9:13–14). Mums ņemot dalību Svētajā Vakarēdienā, Kristus dalās ar mums Savā svētumā caur Savu vissvētāko miesu un asinīm. Viņš mūsu dvēseli un miesu dara svētu ar Savu miesu (Ebr 10:10) un Savām asinīm (Ebr 10:29; 13:12).

Kristus miesa ir mūsu garīgais ēdiens, un Viņa asinis – mūsu garīgais dzēriens (1Kor 10:3–4). Apustulis Pāvils to sauc par garīgu ēdienu un dzērienu, jo tas mums Svētajā Vakarēdienā dod Svēto Garu. Ar to šī barība atšķiras no mūsu ikdienišķās barības. Parasti mēs uzņemam barību, kas kļūst par daļu no mūsu miesas. Turpretim ar šo barību

Svētais Gars dara mūs par daļu no Kristus miesas. Mēs tiekam pārvērsti Viņa līdzībā.

Luters šī sakramenta pārveidojošo iedarbību uz mums apraksta šādi: “Tātad, ja Kristus miesa ir nošķirta no visas [citas] miesas un ir tikai visaugstākajā mērā garīga miesa, kas ir piedzimusi no Gara, nevis no miesas, tad tā ir garīga barība. Ja tā ir garīga barība, tad tā ir mūžīga barība, kas nevar izzust. .. Zūdošā barība tiek pārveidota par miesu, kas to apēd. Turpretim šī barība pati pārveido par sevi tās ēdēju un padara viņu par sev līdzīgu – garīgu, dzīvu un mūžīgu. .. Viņa miesa ir .. no zūdošās barības pilnīgi atšķirīgs barības veids .. tā ir garīga barība, kas neļauj sevi pārveidot, bet gan pati pārveido tos, kas to ēd, un dod tiem Garu. .. Tas ir tāpat kā tas būtu gadījumā, ja vilks saplosītu aitu un to aprītu, bet aita izrādītos tik spēcīga barība, ka tā pārveidotu vilku un pārvērstu viņu par aitu. Tāpat ir arī ar mums, kad mēs miesīgi un garīgi ēdam Kristus miesu – tad šī barība ir tik spēcīga, ka tā mūs pārvērš sevī – no miesīgiem, grēcīgiem un mirstīgiem cilvēkiem par garīgiem, svētiem un nemirstīgiem cilvēkiem. Tādi mēs jau esam, tomēr vēl apslēptā veidā – ticībā un cerībā – ar mums notikušais vēl nav atklājies, bet mēs to pieredzēsim pastarā dienā / pasaules galā.”53 tilts, durvis, kuģis vai sanitāru nestuves, caur ko un ar ko mēs pārejam no šīs pasaules uz mūžīgo dzīvību.” 53 Luther, M. (1527). This is My Body. LW 37:99–101.

Svēto sadraudze

Augšāmceltais Kungs Jēzus mijiedarbojas ar mums caur Sava runātā vārda pasludināšanu un īstenošanu sakramentos, ko veic garīdznieki. Tomēr tas nav vienīgais veids, kā Viņš ar mums darbojas miesā. Viņš sastopas ar mums draudzē – gan ticīgo sadraudzē kopumā, gan arī individuāli caur katru no tās locekļiem. Pārsteidzošā kārtā Jēzus saka, ka mēs uzņemam Viņu un Viņa Debesu Tēvu tad, kad uzņemam mazus bērnus (Mk 9:36–37). Visa svēto sadraudze ir Kristus miesa, un katra kristīta persona ir šīs miesas loceklis. Draudze ir Viņa fiziski redzamā debesu vēstniecība – Viņš dara Savu darbu caur šo miesu un caur ikkatru personu tajā – tāpat kā mēs lietojam savu miesu un tās locekļus, lai darītu savu darbu.

Caur draudzi Kristus man palīdz. Caur Savu draudzi Viņš man palīdz izdzirdēt Viņa vārdus, saņemt Viņa miesu un asinis, izsūdzēt grēkus un saņemt atraisīšanu no tiem, apliecināt manu dzīvo ticību un pateicību Debesu Tēvam ar ziedojumiem un Dieva slavēšanu, aizlūgt par citiem kristiešiem viņu vajadzībās. Caur draudzi Kristus dalās manās grūtībās un pārbaudījumos, manās sāpēs un bēdās, manos panākumos un neveiksmēs, manos priekos un sasniegumos (1Kor 12:26).

Caur draudzes locekļiem, kam ikvienam ir savs īpašais aicinājums un īpašās garīgās dāvanas (Rm 12:3–8), Viņš fiziski rāda man Tēva mīlestību (Ef 4:15–16) un rūpējas par mani miesā esošu (1Kor 12:14–25).

Tādējādi Kristus rūpējas par mūsu ķermeni, lai arī mēs spētu rūpēties par citu fiziskajām vajadzībām caur mūsu sadraudzību Baznīcā.

Iemiesotā ticība

Rietumu kultūras telpā, kurā mēs dzīvojam, abstraktas idejas un virtuālā realitāte tiek vērtētas augstāk par faktiem un konkrēto realitāti. Tāpēc cilvēki ļoti naski kristīgo ticību vienkāršo līdz reliģiskām idejām, kuras var tikt ērti savienotas kopā par doktrinālu sistēmu vai reliģisku dzīves filozofiju. Nav šaubu, ka racionālā domāšana ir būtiska ticības sastāvdaļa. Tomēr tā ir tikai maza daļa no dzīvas ticības. Ticība nepadara sevi atkarīgu no mūsu racionālās sapratnes,

ne arī var tikt tās aprobežota. Dzīva ticība ir daudz vairāk nekā tikai pasīva piekrišana reliģiskām idejām un principiem. Tā ir saistīta ar faktiem – tādiem kā Jēzus dzīve un Viņa kalpošana mums, mūsu attiecības ar Viņu un mūsu kā Jēzus mācekļu dzīvesveids. Tur nav nekā abstrakta vai pašizdomāta. Ticība un ticības dzīve aptver mūs cilvēka veselumā – miesu, dvēseli un garu. Ticība vienmēr ir iemiesota ticība, tāpat kā mēs esam iemiesotas dvēseles.

Komentējot Vēstuli galatiešiem, Luters runā par iemiesotu ticību.54

Ar to viņš grib sacīt, ka Dievs nekad nedarbojas ar mums bezmiesīgā veidā. Mēs spējam un mums arī vajag ieraudzīt atšķirību starp neredzamo ticības pārliecību dziļi mūsu sirdī un starp tiem redzamajiem darbiem, kurus īstenojam ar savu ķermeni. Šīs abas ticības izpausmes nevar būt savstarpēji nošķirtas. Dzīva ticība Kristum vienmēr izraisa ķermeņa rīcību – līdzīgi tam, kā ikkatrai emocijai jāizpaužas fiziski. Kristiešu fiziskās darbības vienmēr ir atkarīgas no ticības Kristum –tāpat kā spēja redzēt ir atkarīga no saules gaismas. Dzīva ticība un neviltota paļaušanās uz Kristu vienmēr aktīvi izpaužas mīlestībā, kas veic labus darbus (Gal 5:6; Jk 2:14–26). Caur ticību Kristus aktivizē kristieša ķermeni un dod tam spēku darboties – līdzīgi tam, kā gars dara miesu dzīvu (Jk 2:26). Mīlestības darbi, kurus izpilda mūsu kristiešu ķermenis, vienmēr ir Dieva paveikti un Dievā darīti (Jņ 3:21). Viņš tos īsteno mūsos caur Savu Svēto Garu. Ticības darbi, ko mēs veicam kopā ar Kristu, ir Viņa darbi, ko Viņš dara kopā ar mums mūsu miesā. Dievkalpojumā mēs varam vispareizāk saprast, kā mūsu ticība Kristum ir iemiesota un mūsos spēkā esoša. No cilvēciskā redzespunkta raugoties, viss dievkalpojums šķiet cilvēcisks un miesīgs iestudējums vārdos un darbos – visu izdara sapulcētā draudze. Tomēr no Dieva redzespunkta tas ir dievišķs pasākums, kurā Viņš mijiedarbojas ar Saviem ticīgajiem caur cilvēku fiziski izrunātajiem un īstenotajiem Dieva vārdiem. Tā ir Dieva divvirzienu sadarbība ar Savu draudzi. Pirmkārt, tā ir Dieva sakramentālā nokāpšana pie cilvēkiem, kurā Dievs Tēvs ar žēlastības līdzekļu starpniecību piešķir mums Savu Garu caur Savu iemiesoto Dēlu. Otrkārt, kā atbilde uz to notiek

54 Lectures on Galatians: Chapters 1–4 (1535), LW 26:261–267.

iemiesotā Dēla priesteriskā uzkāpšana atpakaļ pie Tēva, kad Viņš caur Savu Garu upurē mūs un mūsu dāvanas Tēvam. Trīsvienīgais Dievs ir vienlīdz aktīvs, gan mums saņemot no Viņa, gan arī mūsu atbildes reakcijās. Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir aktīvs gan sakramentālajā Dieva kalpošanā mums, gan arī mūsu īstenotajā dievkalpošanā Viņam. Abi dievkalpošanas veidi vienlīdz lielā mērā iesaista mūsu miesu kopā ar dvēseli – vispirms ticībā saņemot Dieva sniegtās dāvanas un pēc tam mums pienesot savus upurus Dievam.

Vēstulē romiešiem 12:1–2 apustulis Pāvils izsakās pārsteidzoši un mīklaini – pārsteidzoši tāpēc, ka viņš runā par miesu, kas izpilda dievkalpošanu, un mīklaini tāpēc, ka viņš saista mūsu miesas dievkalpošanu ar mūsu prāta atjaunošanu. Viņš raksta: “Brāļi, es lūdzu jūs nodot caur Dieva žēlsirdību savas miesas par tādu dzīvu upuri, kas svēts un Dievam patīkams – kas arī ir jūsu vārda kalpošana. Un netopiet šim laikmetam līdzīgi, bet topiet pārvērsti caur prāta atjaunošanos, lai pierādītu ar sevi, kas ir Dieva griba – labais, patīkamais un pilnīgais.”55

Man ir jāizskaidro piecas šī mana tulkojuma vietas. Pirmkārt, termins “upuris” attiecas uz vīriešu dzimuma jēru ķermeņiem, kas tika pienesti Dievam kā dienišķais upuris Jeruzālemes dievnamā. Pretēji bezvainīgo jēru mirušajiem ķermeņiem, kas tika nogalināti, lai ar viņu asinīm panāktu no Dieva izlīgumu par cilvēku grēkiem, kristieši tiek aicināti nodot savu dzīvo ķermeni Dievam kā pateicības upuri par bezvainīgā Kristus upuri mūsu grēku dēļ. Jēru miesa kļuva svēta tāpēc, ka tika noteiktajā kārtībā upurēta uz Tempļa altāra. Mūsu miesa kļūst svēta tāpēc, ka mēs to upurējam Dievam. Tāpat kā jēru miesa, arī mūsu miesa ir Dievam patīkama – jo tiek Dievam upurēta tādā veidā, kādā Viņš pats Savos vārdos to ir noteicis darīt.

Otrkārt, apustulis Pāvils liek vienādības zīmi starp mūsu dzīvās miesas upurēšanu Dievam un starp mūsu kalpošanu Dievam.

Treškārt, Pāvils lieto pavisam negaidītu apzīmējumu, lai raksturotu mūsu kalpošanu Dievam – terminu, kas šajā Rakstu vietā parasti tiek iztulkots kā “garīgs” jeb “nemateriāls” (kam tiešām nav

55 Autora tulkojums no grieķu valodas.

jēgas, attiecinot uz mūsu fizisko miesu) vai arī kā “saprātīgs” jeb “racionāls” – saistot to ar mūsu prāta atjaunošanos nākamajā pantā. Tomēr šis apzīmējums (grieķu val. logikos) ir atvasināts no termina, kas raksturo vārdu vai runāšanu (grieķu val. logos). Līdzīgi kā tīrā garīgā piena pieminēšana (1Pēt 2:2), tas attiecas uz vārdiem – uz Dieva vārdiem, kurus izrunā cilvēciskas būtnes. Mūsu dievkalpošana ietver Dieva vārdu pasludināšanu un īstenošanu svētdarbībās – mūsu dzīvais upuris nav tāds kā klusējošajiem upurjēriem, kas neatvēra savu muti Jeruzālemes altāra priekšā. Līdz ar to pirmā gadsimta grieķu valodā runājošo jūdu sinagogās pateicības upurēšana un vārda kalpošana nozīmēja vārdos izteiktu, verbālu pateicību Dievam un lūgšanas, kas vēlāk aizvietoja upurēšanu pēc Jeruzālemes tempļa sagraušanas.56

Ceturtkārt, pasīvā forma “tapt pārvērstiem” dod mums norādi uz

Dievu kā aktīvo un darbīgo pusi, kas mums piešķir Svēto Garu, lai mūs atjaunotu (sk. arī Ef 4:23; Tit 3:5). Apustulis Pāvils lūdz mūs kā savus brāļus atļaut Dievam mūs pārveidot un ļauties Svētā Gara darbam mūsu atjaunošanā.

Piektkārt, vārdi “caur Dieva žēlsirdību” jeb “caur Dieva līdzjūtību” liek uzsvaru uz to, ka mēs ne tikai dodam Viņam savu miesu dzīvam upurim kā pienācīgu atbildi uz Dieva līdzjūtīgo attieksmi pret mums, bet arī esam atkarīgi no šīs žēlsirdīgās līdzjūtības, kas mums piešķir spēju tā rīkoties. Jēzus pārstāv mūs un mūsu miesu Dieva Tēva priekšā (Ef 5:26; Kol 1:22).

Šajos vārdos Vēstulē romiešiem 12:1–2, kas ievada iedrošinājuma vārdus vēstules turpinājumā, apustulis Pāvils vērš mūsu uzmanību uz miesas lomu dievkalpojumā. Kristus ir mūsu miesu atguvis no velna un nāves varas, tāpēc mēs piederam Viņam un mūsu miesa piedalās Viņa dievkalpošanā. Tāpēc Pāvils mudina mūs piedāvāt savu miesu

Dievam Tēvam kā upuri – tāpat kā Jēzus Kristus upurēja Savu miesu Tēvam Savā cilvēka dzīvē un cilvēka nāvē, lai tagad to sniegtu mums

Savā Svētajā Vakarēdienā, atraisīdams mūsu miesu no grēka, nāves un velna. Tā kā Jēzus padara mūsu miesu svētu ar Savu vārdu un Svētajā Garā, mēs kļūstam par svētu un Dievam patīkamu upuri Dievam.

56 Sk. Ps 50:14–15, 23; 69:31; 116:17.

Mēs upurējam savu dzīvo miesu kā pateicību Dievam gan dievkalpojumā, gan arī visā mūsu dzīvē. Mēs to uzticam Dievam un nododam Viņa rīcībā. Mūsu dzīvā miesa ir galvenā dāvana Dievam visas mūsu dzīves garumā kā atbilde uz Viņa Dēlu kā Dieva dāvanu mums – tāpat kā mana miesa ir mana dāvana sievai visas manas dzīves garumā.

Savas miesas kā upura nodošana Dievam ir tikai viena puse mūsu dievkalpošanā, kas ietver mūs vienotā veselumā – gan mūsu miesu, gan arī prātu. Tāpēc apustulis Pāvils aicina upurēt Dievam mūsu prātu kopā ar domām un jūtām, iztēli un vēlmēm, plānošanu un lēmumu pieņemšanu – lai Viņš to pārmainītu un atjaunotu ar Savu vārdu un Svēto Garu. Kad pats Dievs mūs viscaur izmaina, tad mūsu prāts spēj būt saskaņā ar Kristus prātu, lai mēs sāktu domāt, just, lemt un rīkoties līdzīgi Kristum. Dieva vārdu vadīti un Svētā Gara apskaidroti, mēs spējam garīgi izprast to, kas notiek ar mums un pārbaudīt savu pieredzi, lai apzinātos to, kā Kristus darbojas mūsu dzīvē, īstenodams Savu labo un žēlastības pilno gribu attiecībā uz mums.

No šīs pieredzes mēs varam pārbaudīt, ko Viņš grib pie mums darīt un kādu rīcību no mums sagaida (Ef 5:8–10). Mēs uzzinām, kas ir Dievam tīkams un kā mums Viņam patikt dienu no dienas mūsu dzīves ceļojumā šajā miesā uz zemes. Dieva pieredzēšana savā miesā pārveido mūs labai un Dievam tīkamai kalpošanai Viņam. Tas ir kalpošanas cikls savā izaugsmē – mēs nododam Dievam savu miesu un prātu dievkalpojumā, lai mūsu ikdienas dzīvē spētu Viņam labāk kalpot savas miesas mijiedarbē ar citiem cilvēkiem, un tādējādi kļūstam aizvien labāk sagatavoti vēl pilnīgākai mūsu miesas līdzdalībai dievkalpojumā.

Kalpošana ar ķermeni

Mēs katrs ar visu savu miesu piedalāmies kalpošanā Dievam. Vēstules ebrejiem autors mums skaidro, ka caur mūsu lielā priestera Jēzus Kristus miesu mums ir ieeja debesu svētnīcas vissvētākajā vietā (Ebr 10:19–23). Mūsu sirds ir apslacīta ar Kristus asinīm, nomazgājot netīro sirdsapziņu. Mūsu miesa ir nomazgāta šķīsta ar Kristību ūdeni. Tāpēc mēs varam ticībā tuvoties Dievam Tēvam tiklab ar mūsu miesu,

kā arī ar sirdi. Mums miesā ir pieeja Dieva debesu klātbūtnei mūsu kopīgajā svētdienas dievkalpojumā. Bez mūsu miesas mums nebūtu pieejas Viņam. Mēs neesam bezmiesīgi gari vai tādas dvēseles, kam pieder miesa. Mēs ikkatrs esam garīga miesa. Ikviena miesai ir būtiska loma mūsu kalpošanā Dievam. Kopīga svētdienas dievkalpojuma centrā ir Svētais Vakarēdiens ar svētu ēšanu, svētu dzeršanu un svētu sarunu ar Dievu.

Dievkalpojumā garīdznieki kalpo Dievam un draudzei, lietojot savu ķermeni. Ar savu ķermeni viņi stāv uz svētas vietas Dieva Tēva priekšā un izpilda dievkalpošanu Viņa klātbūtnē kopā ar Jēzu Kristu un Viņa eņģeļiem. Savā miesā viņi pārstāv Kristu un rīkojas Viņa pilnvarā, kad kalpo ar Evaņģēlija vārdu pasludinājumu. Ar savām acīm viņi uzlūko sapulcēto draudzi kā Dieva mīļotos dēlus un meitas. Ar savu muti viņi daudzos un dažādos veidos runā Dieva vārdus sapulcētajai draudzei. Ar savām rokām viņi kristī cilvēkus, apzīmē tos ar krusta zīmi, aicina zemoties lūgšanai, saņem no draudzes ziedojumus Dievam, izdala Kristus miesu un asinis, sniedz Dieva svētības cilvēkiem ar roku uzlikšanu uz galvas.

Kopīgajā dievkalpojumā visi draudzes locekļi kalpo Dievam ar savu miesu. Caur savas miesas mazgāšanu Kristību ūdenī viņi ir savienoti ar Jēzu Kristu un Debesu Tēva adoptēti par Dieva bērniem. Viņi ienāk Dieva klātbūtnē un sapulcējas dievkalpojumā ar savu cilvēka ķermeni. Viņi uzklausa Dieva runātos vārdus ar savām dzirdīgajām ausīm. Līdzīgi Sīmeanam (Lk 2:25–32), viņi redz Jēzu Kristu un Viņa pestīšanu ar savām cilvēcīgajām acīm Svētajā Vakarēdienā. Viņi ar Gara apskaidrotām acīm spēj ieraudzīt Kristu savu garīdznieku cilvēcīgajās sejās.57 Viņi uzlūko sava Kunga neaizplīvurotu godību, kad uzklausa

57 Luters cilvēka redzes iesaisti publiskajā dievkalpojumā apraksta šādi: “Tā nu apustuļi un sludinātāji ir tikai caurules, pa kurām Kristus Savu Evaņģēliju, kas nācis no Tēva, vada un virza mūsos. Tādēļ, kad dzirdi kādu pareizi mācām Evaņģēliju vai redzi, ka cilvēks tiek kristīts, ka Sakraments tiek sniegts vai saņemts, tāpat arī, ka tiek sniegta un saņemta absolūcija, tu droši vari sacīt: šodien es esmu redzējis un dzirdējis Dieva darbu un Dieva vārdu, jā, dzirdējis un redzējis pašu Dievu sludinām un sniedzam Kristību. Mēle, balss, roka gan pieder cilvēkam, taču vārds un amats ir īpašs, pašas dievišķās majestātes vārds un amats” (Luters, M. Jāņa evaņģēlija skaidrojumi. 2. sējums. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 167. lpp.).

Jēzus Evaņģēliju, kas viņiem atklāj viņu glābēju (2Kor 3:18). Ar savu cilvēcisko muti viņi apliecina savu ticību Kristum (Rm 10:9–10).

Viņi slavē Dievu ar savām cilvēku lūpām (Ebr 13:15). Viņi atzīst savus grēkus, pienes savu pateicību, lūdzas par sevi un citiem ar savām cilvēciskajām mutēm.

Dažās mūsdienu draudzēs viņi, līdzīgi pirmajiem kristiešiem, sveicina cits citu ar svētu mīlestības un miera skūpstu uz vaiga (Rm 16:16; 1Kor 16:20; 2Kor 13:12; 1Tes 5:26; 1Pēt 5:14). Viņi sniedz un saņem Kristus miesu un asinis ar cilvēku rokām un mutēm. Viņi paceļ savas cilvēku rokas lūgšanā (Ps 28:2; 1Tim. 2:8) un slavēšanā (Ps 134:2). Viņi pieceļas uz savām cilvēku kājām, lai uzklausītu Evaņģēlija vārdu lasījumu, un nāk ar tām pie altāra, lai saņemtu sakramentus. Viņi pieceļas lūgšanā un slavēšanā. Viņi metas ceļos, lai saņemtu Kristus miesu un asinis. Viņi no visas sirds dzied Tam Kungam slavas dziesmu vienā balsī – viņi gavilē unisonā cits ar citu (Ps 84:3; Rm 15:5–6).

Tādā veidā kopējā svētdienas dievkalpojumā cilvēki ar visu savu miesu Svētā Gara spēkā upurē pateicību Dievam Tēvam caur Jēzu Kristu. Viņi nāk pie Jēzus kā pie dzīvā Dieva nama stūrakmens, lai kopā ar Viņu uzceltu Svētā Gara piepildītu namu, lai būtu svēta priesteru cilts, kas atnes Dievam ar Svēto Garu šķīstītus un Dievam tīkamus upurus caur Jēzu Kristu (1Pēt 2:4–5).

Mēs upurējam Dievam ne tikai sevi, bet arī vēl divus citus fiziskus, materiālus ziedojumus.58 No vienas puses, kā mūsu pateicības un slavas upuri Dievam mēs dāvinām naudu un citas žēlsirdības dāvanas (Ebr 13:16b). Šie ziedojumi tiek svētīti ar Dieva vārdiem un lūgšanu (1Tim 4:5) un novietoti uz altāra vai blakus tam, lai parādītu, ka tagad tie pieder Dievam. Ar šīm žēlsirdības dāvanām mēs nodrošinām dievnama uzturēšanu, atlīdzību garīdzniekiem un citiem draudzes darbiniekiem un palīdzību tiem, kas nespēj paši par sevi gādāt (Mt 6:2–4; Apd 2:44–45; 6:1–6; 1Jņ 3:16–18).

No otras puses, mēs aizlūdzam Dieva priekšā par Baznīcu, par pasauli un par visiem cilvēkiem, kam mūsu aizlūgumi vajadzīgi, kā arī

58 Sk. Kleinig, J. W. (2017). Hebrews. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 688–689, 710–711, 715.

nododam sevi Dieva rīcībā, lai ar saviem mīlestības darbiem palīdzētu grūtībās esošiem cilvēkiem (Ebr 13:16a). Mateja evaņģēlijā 25:31–46

Jēzus daļu no šīm cilvēku vajadzībām nosauc vārdā: ēdiens un dzēriens izsalkušajiem un izslāpušajiem, pajumte ceļiniekiem, apģērbs plikajiem, rūpes par slimajiem un mirstošajiem, ieslodzījuma vietās esošo apmeklēšana.59 Šis cilvēcisko vajadzību saraksts ne tuvu nav pilnīgs – tā saturs ir vairāk rekomendējošs. Rūpes par bāreņiem un atraitnēm tiek daudzkārt pieminētas Rakstos, piemēram, Jēkaba vēstulē 1:27. Visas iepriekš uzskaitītās fiziskās vajadzības ir saistītas ar cilvēku miesu. Mūsu žēlsirdības dāvanas un mīlestības darbi ir mūsu garīgais upuris Dievam, uz ko mūsu miesu pamudina Svētais Gars. Mūsu fiziska piedalīšanās kopējā dievkalpojumā ir būtiska sastāvdaļa mūsu dzīvei Kristū. Tas mums ir svarīgi, jo cilvēka ķermenis ir paredzēts dzīvei ar Dievu. Jēzus piedzima miesā mūsu dēļ, lai atgūtu Dievam mūsu ķermeni tā pašreiz vēl apslēptajā ticības vienotībā ar Dievu, mūžīgās dzīvības cerībā. Kristus iemiesošanās mums dāvina ķermeņa augšāmcelšanos no mirušajiem un mūžīgu dzīvi kopā ar Viņu debesīs, kur mēs varēsim skatīt Viņa vaigu (Atkl 22:4).

Svētie ķermeņi

Kāds ir Dieva Tēva viedoklis par cilvēka ķermeni pēc tam, kad Kristus to ir atguvis atpakaļ Dievam? Kā Viņš uz to noraugās? Ar šo jautājumu mēs esam nonākuši līdz šīs grāmatas centrālajai tēmai. Tāpēc uz šo jautājumu gribu atbildēt, cik vien iespējams vienkārši un tieši. Dievs uzskata cilvēka ķermeni par svētu – par tikpat svētu kā Jēzus Kristus cilvēcīgo miesu. Tas ir tāpēc, ka Dievs neuzlūko mūs kā nošķirtus nost no Jēzus vai arī Jēzu kā mūsu galvu, kas būtu nošķirta no mums. Es apzinos, ka tas ir apdullinoši pārsteidzošs apgalvojums ar tālu izrietošām sekām. Tas izklausās pārāk labi, lai varētu būt īstenība. Tomēr tā ir īstenība, jo pats Dievs Savos vārdos mums to apgalvo. Apbrīnojami! Ja mēs šai Dieva patiesībai arī ticam, tad tas nevar neizmainīt to veidu, kā domājam par savu miesu un kā izturamies pret to.

59 Sk. arī 1Tim 5:9–10.

Lai mūsu cilvēcīgais prāts varētu šo pārsteidzošo īstenību aptvert, mums ir jāiesāk ar Jēzus Kristus svētumu. Viņš ir Dieva Svētais (Mk 1:24; Jņ 6:69) – vienīgais uz zemes, kas ir viscaur pilnīgi svēts. Ikviens svēts cilvēks vai svēta lieta atvasina savu svētumu no Viņa svētuma. Kā Dieva vienpiedzimušais Dēls Viņš ir līdzdalīgs Sava Tēva svētumā, ar kuru Viņš dalās arī ar mums. Viņš piedzima miesā ar nolūku, lai dalītos ar mums Dieva svētumā, turklāt dalītos Savā miesā – ar tās ieņemšanu un piedzimšanu no Marijas, ar tās Kristību un dievkalpošanu, ar tās ciešanām un nāvi pie krusta, ar tās augšāmcelšanos un uzkāpšanu debesīs. Kristus svētī pats Savu miesu nāvē, lai varētu svētīt mūsu cilvēcisko miesu Savā patiesībā (Jņ 17:19). Kā mūsu augstais priesteris Viņš tagad aizlūdz par mūsu svēttapšanu caur Viņu un caur Viņa runātajiem Dieva vārdiem (Jņ 17:17). Kā mūsu cilvēciskais brālis pēc miesas un asinīm Viņš svētīdams dara mūs svētus (Ebr 2:11).

Mūsu augšāmcēlies Kungs Jēzus ir mūsu svētdarīšana – mūsu vienīgais svētuma avots (1Kor 1:30). Reizē ar Savu svēto Tēvu Viņš mūs sauc par svētiem un dara mūs svētus – ar tādu pašu statusu kā eņģeļiem, kas stāv Viņa priekšā debesīs un ir pilnīgi līdzdalīgi Viņa svētumā (1Kor 1:2). Tomēr mēs nespējam būt svēti paši no sevis, bet vienīgi Jēzū Kristū (Flp 1:1; 4:21) – mēs Viņā esam padarīti par svētiem (1Kor 1:2) caur mūsu ticību uz Kristu (Apd 26:18). Kristus dalās ar mums Savā svētumā – mēs to saņemam no Viņa līdzīgi tam, kā saņemam gaismu no saules. Mēs esam attaisnoti pilnīgi svēti Dievam caur Jēzu Kristu (Kol 1:22), tāpēc arī esam svēti Dieva Tēva priekšā (Ef 1:4–5).

Kad Debesu Tēvs uzlūko mūs, kas esam Viņa svētajā Dēlā, tad Viņš redz mūs tikpat svētus kā Jēzu Kristu. Viņam ir prieks par mums līdzīgi tam, kā Viņš priecājas par Savu Dēlu. Turklāt, līdzīgi tam, kā tēvi māca un disciplinē savus bērnus būt par labiem ģimenes locekļiem, arī Dievs Tēvs mūs izglīto Savas Baznīcas apmācību kursā un disciplinē mūs mūsu fiziskās dzīves sacīkšu arēnā, lai mēs jo pilnīgāk spētu būt Viņa svētuma dalībnieki (Ebr 12:10). Viņa mērķis ir darīt mūs pilnīgi svētus – mūsu garu, dvēseli un miesu – mūžīgai dzīvei kopā ar Viņu

(1Tes 5:23). To Viņš pie mums dara nepārtraukti visas dzīves garumā. Tā kā Dievs ir uzticams, mūs aicinādams, tad varam būt droši, ka Viņš Sevis uzsākto pie mums arī pabeigs (1Tes 5:24).

Mēs paši nespējam padarīt sevi svētus vai uzturēt sevi svētumā –Dievs Tēvs to paveic caur Savu Dēlu un Svēto Garu, kas arī mūs svētdara (1Kor 6:11; 2Tes 2:13). Viņš to padara caur Saviem žēlastības līdzekļiem un svētajiem iestādījumiem, ar kuru starpniecību mēs saņemam Viņa Svēto Garu. Tādā veidā Viņš dara mūs svētus caur Saviem svētajiem vārdiem (Jņ 17:17; 1Tim 4:5; 1Pēt 1:2); Viņš dara mūs svētus caur Savu svēto Kristību (1Kor 6:11; Ef 5:25–27); Viņš dara mūs svētus caur Kristus miesu un asinīm Svētajā Vakarēdienā (Ebr 10:10, 13:12; salīdz. 1Pēt 1:2). Šie dievišķi iestādītie grēcinieku taisnošanas līdzekļi mums visiem ir pieejami dievkalpojumā. Mēs tiekam darīti svēti un uzturēti svētumā tad, kad paklausīgi ņemam dalību kopīgajā svētdienas dievkalpojumā un dievbijīgi pārdomājam Dieva runātos vārdus.60

Ko mums un mūsu miesai tas nozīmē, to apustulis Pāvils izskaidro četrās Rakstu vietās: 2. vēstulē korintiešiem 6:14–7:1; 1. vēstulē korintiešiem 6:19–20; Vēstulē romiešiem 6:11–23; Vēstulē efeziešiem 5:25–27. Pirmās divas Rakstu vietas māca par mūsu svētdarīšanas nozīmi un uzdevumiem, trešā aplūko mūsu miesas iesaistīšanos svēttapšanā, savukārt ceturtā – mūsu svēttapšanas mērķi.

Pāvils mudina Korintas kristiešus (2Kor 6:14–7:1) izvairīties no līdzdalības pagānu reliģiskajās darbībās. Pārfrāzējot trīs Vecās Derības apsolījumus, ko Kristus ir piepildījis, Pāvils nosaka tiem nošķirties no visa, kas ir Dievam nešķīsts – no visa, kas kristiešus aptraipa un nolaupa tiem viņu svētumu. Pamatojums tam ir faktā, ka viņi ir dzīvā

Dieva nams, Dieva svētnīca uz zemes (6:16). Tā kā Korintas kristieši ir Dieva svētais Templis, tad Dievs dzīvo viņu vidū un dodas viņu dzīves ceļojumā pa zemi līdz ar viņiem kā ar Savu draudzi – līdzīgi tam, kā Viņš to darīja kopā ar israēliešiem un viņu derības šķirstu izredzētās tautas gājumā no Ēģiptes verdzības nama uz apsolīto zemi.

60 Lai šo procesu padziļināti izprastu, sk. Kleinig, J. W. (2007). Worship and the Way of Holiness. Logia, 16/1: 5–8.

Tomēr kristieši nav tikai un vienīgi Dieva svētais dievnams, kas būvēts no cilvēku miesām. Attiecinot uz visu kristīgo draudzi Jesajas grāmatā 52:11 noteiktās pamācības trimdā deportētajiem jūdu priesteriem, apustuļi viņus nosauc par Dieva svētajiem priesteriem šajā Dieva namā (1Pēt 2:5, 9). Viņi visi ir Dieva dēli un meitas, kas kalpo Dievam kā ķēnišķīgi priesteri. Viņi veic dievkalpošanu Dieva namā kopā ar Dieva Dēlu – augsto priesteri, kas ir atbildīgais par Dieva svētnīcu. Tā kā viņiem ir Dieva aicinājums kalpot Viņa svētajā Templī, tad Pāvils mudina korintiešus šķīstīties no visādu veidu apgānīšanās – no visa tā, kas atņem viņiem svētumu un aizkavē no līdzdalības Dieva svētumā (6:17). Tas attiecas gan uz viņu miesu, gan arī uz garu, jo tie abi iet roku rokā – gan aptraipoties, gan arī no savas apgānīšanās šķīstoties (7:1). Viss, kas atstāj ietekmi uz cilvēka miesu, ietekmē arī cilvēka garu – un otrādi.

Kristieši izpilda savu šķīstīšanos ar ticīgu piedalīšanos kopējā svētdienas dievkalpojumā caur grēksūdzi un absolūciju, ar uzmanīgu

Dieva bauslības un Evaņģēlija Vārda uzklausīšanu un dievbijīgā Svētā Vakarēdiena saņemšanā. Pilnveidojoties caur kopīgu piedalīšanos dievkalpojumā, viņi, bīdamies Dievu, kļūst pilnīgi svēti (7:1). Korintiešu kā Dieva nama svēto priesteru svēttapšana ir nepārtraukts process, kam jāturpinās visu laiku. Savas svēttapšanas laikā viņiem jāmācās arvien vairāk nošķirties no visas nešķīstības, lai viņi aizvien pilnīgāk kļūtu līdzdalīgi Dieva svētumā.

Apustulis Pāvils (1Kor 6:19–20) mūsu svēttapšanas nozīmi apskata vairāk no atsevišķu cilvēku personiskās perspektīvas nekā no visas draudzes redzespunkta. Viņš raksta par to, ka Jēzus Kristus ir izpircis mūsu miesu par Savas nāves cenu – Viņš ir atpircis cilvēkus no grēka un no nāves verdzības. Mūsu miesa nepieder mums pašiem –tā pieder mūsu Kungam Jēzum. Viņš to Sev iegūst mūsu Kristībā, lai Svētajā Vakarēdienā varētu ar mums dalīties Savā svētajā miesā un asinīs. Tādējādi Kristus iesvēta ar Svēto Garu ikkatra kristieša miesu par Dieva namu jeb Dieva mājvietu uz zemes – par svētu vietu, kur Dievam būt kopā ar cilvēkiem, – līdzīgi tam, kā Dievs reiz apmetās israēliešu Saiešanas teltī un vēlāk Jeruzālemes templī.

Liekot uzsvaru uz kristieša miesu kā Dieva namu, apustulis Pāvils pretstata to antīkā laika pagānu procesijām, kas transportēja elku tēlus apkārt pilsētai. Katra kristieša miesa ir kā mobils, pārvietojams derības šķirsts, uz kura apmetas mājot trīsvienīgā Dieva godība, – tas atklāj citiem cilvēkiem Dievu un ir Dieva svētības avots. Līdzīgi tam, kā Dieva godība reiz piepildīja israēliešu Saiešanas telti un vēlāk Jeruzālemes dievnamu, tā arī Dieva neredzamā godība tagad piepilda kristieša miesu kā Dieva svētnīcu. Dieva neredzamā godība tagad atklājas kristieša redzamajā miesā – līdzīgi tam, kā iepriekš Dievs manifestēja Sevi Saiešanas teltī (2Moz 29:42; 40:34–35; 3Moz 9:6, 23–24) un Templī (1Ķēn 8:11; 2L 5:11–14; 7:1). Līdz ar to kristiešu priesterība ir – pagodināt Dievu savā miesā. Tas ir Kristum ticīgo teofāniskais jeb Dievu atklājošais un Dieva godību cilvēkā manifestējošais aicinājums. Radīta pēc Dieva tēla un pārradīta no jauna pēc Kristus attēla, kristieša miesa ir svēts Dieva nams, kurā Dievs atklāj Sevi dažādiem cilvēkiem viņu atšķirīgajos sociālajos kontekstos.

Vēstulē romiešiem 6:11–23 apustulis Pāvils skaidro, kā Dievs mūs iesaista mūsu svētdarīšanas nemitīgajā procesā. Kristībā mēs esam nomiruši grēkam kopā ar Kristu un atdzīvināti jaunai dzīvei kopā ar Dievu. Tāpēc mēs esam aicināti vairīties no jebkādas atkrišanas atpakaļ grēka verdzībā – kalpošanai savai nelikumīgajai vai nemorālajai iekārei, grēkam, nešķīstībai un nāvei. Mums tas ir dzīvības vai nāves jautājums – mūžīgā dzīvība kopā ar Dievu vai arī mūžīgā nāve nošķirtībā no Dieva. Salīdzinādams šīs divas alternatīvas, Pāvils atklāj kontrastu starp mūsu miesas nodošanu grēka pakļautībā – ar tam sekojošu grēka destruktīvo tirāniju, kas mūs sagrauj, – vai arī Dievam, kas dāvina mums attaisnošanu no grēka cilvēka mūžīgajai dzīvībai.

No vienas puses, tie, kas Kristu nepazīst, bezrūpīgi nodod savu miesu visam tam, ko paši netaisnīgi iekāro. Pilnīgākas, bagātākas, laimīgākas un brīvākas dzīves meklējumos viņi nodod savas miesas locekļus un orgānus aizvien drūmākai nešķīstībai (6:19). Tas noved pie kaunpilnas un arvien vairāk pieaugošas miesas apgānīšanas un aptraipīšanas. Galarezultāts savas miesas samaitāšanai ir nāve. Iro-

niskā kārtā, meklēdami dzīvi brīvībā no Dieva, viņi nokļūst nāves verdzībā un tiek iznīcināti (6:16, 23). No otras puses, mēs kā kristieši, kas izpirkti brīvībā no grēka (6:18), esam aicināti nodot savu miesu kopā ar tās seksuālajiem orgāniem Dievam – dzīvā, dzīvību dodošā un mūs pārveidojošā dievkalpošanā uz taisnību (6:13, 19). Tā kā mēs paši nespējam paglabāt sevi tīrus un svētus, tad mums šajā ziņā ir jāpaļaujas uz Dievu.

Tāda sevis nodošana Dievam ar neatlaidīgām lūgšanām un dievkalpošanu izraisa arvien pilnīgāku mūsu svēttapšanu un tādu taisnīgu dzīvošanu, kurā ir daudz mīlestības darbu (6:9, 22). Tad mūsu laicīgās dzīves galējais ieguvums ir mūžīgā dzīve ar Dievu (6:23). Tāda attīroša un svētdaroša mūsu pārveidošana nenotiek automātiski un bez mūsu piekrišanas vai līdzdarbošanās. Tā pieprasa mūsu paklausību Dievam no visas sirds, kad Viņam uzticam savu miesu tās svētdarīšanai uz mūžīgo dzīvību kopā ar Viņu (6:16, 22). Tas ir Dievs, kas to paveic, bet mēs ejam kopā ar Viņu visā tajā, ko Viņš ar mums dara.

Vēstulē efeziešiem 5:25–27 Pāvils apraksta mūsu miesas svētdarīšanas mērķi. Atšķirībā no ierastajām jūdu tradīcijām Jēzus Kristus kā debesu līgavainis pats sapoš Savu līgavu kāzām – ar mazgāšanu, ietērpšanu kāzu drēbēs un izrotāšanu.61 Kristus to iesāk Kristībā. Viņš nomazgā tīru Savu draudzi un visus tās locekļus, lai sagatavotu Savu savienību ar šķīstu draudzi, dalīdamies ar viņu Savā svētumā un Sevī pašā. Ietērpjot līgavu Savā svētumā, Kristus padara Savu draudzi pilnīgu – starojošā krāšņumā un atbilstošu dzīvei ar Sevi. Viņš dara Savu līgavu skaistu un izrotā ar Savu paša greznību, lai viņa stāvētu Kristus gaismā un dalītos Viņa godībā.62

Labāk nekā jebkurš plastikas ķirurgs Kristus atbrīvo Savu draudzi no visa tā, kas tajā nav skaists – Viņš noņem katru dzimumzīmīti, krunciņu un traipu. Viņš to dara visiem kristītajiem ticīgajiem – ne

61 Par šo un turpmāko sk. Winger, T. M. (2015). Ephesians. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 612–614. Grieķu valodas apzīmējums endoksos, attiecinot uz Kristus draudzi, latviski 27. pantā ir iztulkots kā “cienīga”, bet var tikt tulkots arī kā “godājama”, “slavējama”, “krāšņa”, “lieliska”, “grezna”, “smalka”, “dārga”. Šajā kontekstā draudzei piemīt augšāmceltā Kunga Kristus godība. 62 Sk. Ps 45:14 un Ech 16:8–14; Atkl 19:7–8; 21:2.

tikai pie gaidāmās augšāmcelšanās no mirušajiem, bet jau tagad, pie mūsu pārveidošanas un sagatavošanas debesu kāzām. Svēta, skaista un pilnīga līgava – tā Kristus tagad mūs uzlūko, patiesi un bez izlikšanās. Tas arī ir veids, kā mums pašiem uzlūkot savu miesu, jo tā ir savienota ar Kristus miesu un līdzdalīga Viņa svētumā un godībā. Tāds ir iznākums Viņa veiktajai mūsu garīgajai pārveidošanai un pārradīšanai no jauna.

Mūsu svētais aicinājums

Iztēlosimies precētu vīru un sievu, kuri savā laulībā ir tīšām izvēlējušies nesavienoties fiziski – kaut gan viņiem nav nekādu fizisku, ne arī emocionālu šķēršļu, kas seksuālo kopdzīvi padarītu neiespējamu. Viņi mīl viens otru ar jauku platonisku pieķeršanos un ir nodevušies viens otram dziļās un personiskās ļoti intelektuālās un emocionālās attiecībās. Tomēr viņi ir izlēmuši nedzīvot kopā, nemīlēties viens ar otru un neradīt bērnus. Miesīgu attiecību un saistību izraisītā miesas nolietošanās nav domāta viņiem. Viņiem tas nepatīk, un viņi to arī neuzņemas, jo tas pārāk daudz prasa un ir sarežģīti. Viņiem labāk der komunikācija un sazināšanās vienam ar otru elektroniski – pa mobilo tālruni un internetu. Viņi izvēlas virtuālo laulību, kas pēc būtības nav nekāda laulība. Diemžēl, tā dzīvodami, viņi ir palaiduši garām īstos laulības ieguvumus.

Daudzi cilvēki, kas sevi uzskata par kristiešiem, mazliet līdzinās iepriekš aprakstītajam pārim. Viņi saka, ka esot garīgi, tomēr neesot reliģiozi. Viņiem nav nekā kopīga ar Baznīcu un citiem kristiešiem, un viņiem to nemaz arī nevajag. Iknedēļas kopējos svētdienas dievkalpojumus viņi uzskata par sen novecojušu un negarīgu “mumba džumba” rituālu. No Jēzus Kristus viņiem nevajag neko citu kā vien tikai bezmiesīgas garīgas vai emocionālas attiecības ar Viņu. Līdzīgi kā iepriekš aprakstītais pāris, kas atsakās no savstarpējās tuvības, šādi cilvēki palaiž garām lielāko daļu no tā, ko Kristus viņiem ir sagādājis. Es gribu to pateikt, cik vien iespējams tieši un izaicinoši –ticība Jēzum Kristum pieprasa kopīgu dzīvošanu un mijiedarbību ar

Viņu mūsu miesā. Tikai tā vai arī nekā! Mūsu iemiesotā ticība Dieva iemiesotajam Dēlam izraisa mūsu miesas mijiedarbību ar Viņu četros veidos.

Dievkalpojumu apmeklēšana

Mūsu ķermeņa attiecības ar Jēzu Kristu pašsaprotami ietver regulāru un ticības pilnu iesaistīšanos kopējā dievkalpošanā. Ticīga svētdienas dievkalpojumu apmeklēšana nozīmē mūsu ķermeņa iesaisti tajos dievkalpošanas veidos, kādus Kristus mums ir radījis ar Savu runāto Vārdu. Caur Kristību mēs ticībā kļūstam savienoti savā miesā un dvēselē ar Jēzus miesu. Ticībā mēs sapulcējamies kopā ar citiem kristiešiem, lai mūsu visu miesas piedalītos draudzes dievkalpojumā. Ticībā mēs atzīstam Dievam savus grēkus un saņemam Viņa piedošanas vārdus; mēs uzklausām Dieva runāto vārdu un apliecinām savu ticību trīsvienīgajam Dievam; mēs atnesam Viņam savas dāvanas kā mūsu pateicības upuri un lūdzamies par sevi un citiem; mēs saņemam Kristus miesu, asinis un Dieva svētību.

To visu mēs darām ar savu miesu un savas miesas labā. Nekas no tā nevar notikt ārpus vai arī atrauti no mūsu cilvēcīgās miesas. To pie mums nevar īstenot virtuāls dievkalpojums pa televīziju vai radio –tā ir tikai virtuālā realitāte, un nekas vairāk. Protams, tas ir labāk nekā pilnīgi nekas kādos ārkārtas apstākļos, piemēram, ja ir publisku dievkalpojumu aizliegums plašas epidēmijas gadījumā. Tad tas noder kā nepilnīgs un daļējs dievkalpojuma aizstājējs jeb substitūts reālai personiskai mijiedarbībai ar Dievu un citam ar citu. Tas var mums sniegt tikai atsevišķus kopējā dievkalpojuma aspektus – līdzīgi tam, kā mūsu ģimenes attēlojums uz papīra fotogrāfijas vai mājas videofilmā paliek tikai bezmiesīgs reāli esošā un notiekošā attēlojums. Mums vajag fiziski ar savu ķermeni piedalīties publiskajā svētdienas dievkalpojumā. Fiziski piedaloties draudzes dievkalpojumā, mēs saņemam starp mums dzīvojošo miesā piedzimušo Dieva Dēlu un Viņa iemiesošanās svētības – žēlastību un vēlreiz žēlastību (Jņ 1:14, 16).

Kristus iemiesošanās svinēšana

Lai mēs varētu saņemt miesā dzimušo Dieva Dēlu un Viņa svētības, mums visa Kristus iemiesošanās mistērija – piedzimšana starp cilvēkiem un uzkāpšana debesīs pie Tēva, lai ņemtu mūs miesā pie Sevis –ir jāsludina un jāklausās, jāmāca un jāmācās, pašiem tā jāapliecina ar savu muti, un tam ar sirdi jātic. Šīs ticības īss formulējums atrodams otrajā artikulā Apustuļu ticības apliecībā un Nīkajas ticības apliecībā.

Tas mums tiek atgādināts arī Baznīcas gada liturģiskajā ciklā ar lie-

lajiem Baznīcas svētkiem. Bezmiesīgs Kristus mums neder. Neder arī daļēja Viņa iemiesošanās. Mums ir nepieciešams viss iemiesotais

Dieva Dēls pilnībā – ar Viņa ieņemšanu un piedzimšanu miesā, kristīšanu un dievkalpošanu, miesas nāvi, guldīšanu kapā un nokāpšanu ellē63, augšāmcelšanos un uzkāpšanu debesīs, valdīšanu kopā ar Tēvu un Viņa nākamo atnākšanu, lai tiesātu visus dzīvos un mirušos.

Tomēr mēs pie tā neapstāsimies. Viss Kristus paveiktais ir cilvēku miesas un dvēseles glābšanai. Tā kā Viņš piedzima miesā, Viņš ir miesā klātesošs mums visiem dievkalpojumā vienlaikus kā Dievs un kā cilvēks, lai izpirktu mūs no grēka varas un atraisītu no grēka vainas, šķīstītu un svētdarītu mūsu miesu un dvēseli dzīvei ar Dievu Tēvu. Viņa Evaņģēlijam ir jātiek sludinātam visā pilnībā – kad un kur vien sapulcējamies Viņa Vārdā – lai mēs varētu ticēt un saņemt to pestīšanu, ko Kristus mums ir ieguvis un sniedz dievkalpojumā ar Saviem svētajiem vārdiem un sakramentiem.

Dieva vārdi rāda mums iemiesoto Dēlu no diviem redzespunktiem: no debesīm un no zemes. Šīs divas perspektīvas ir savstarpēji papildinošas. Ticībā mēs ieraugām gan Kristus dievišķo dabu pilnībā pieejamu Viņa cilvēcīgajā ķermenī šeit uz zemes Baznīcā (Kol 2:9), gan arī Viņa cilvēcīgo miesu, uzņemtu dievišķajā dzīvībā ar Dievu Tēvu debesīs (Kol 3:1; Ebr 2:9; 3:1: 12:2). Ticībā mēs redzam Kristu Viņa cilvēcībā kā mūsējo cilvēku pie Dieva un kā Dieva cilvēku pie mums. Mēs redzam Kristus miesu kā ceļu, pa kuru Dievs nokāpj pie mums uz zemes (Kol 2:8–10), un kā ceļu, pa kuru droši varam tuvoties Dievam

63 Par šo nepopulāro tēmu sk. Emerson, M. Y. (2019). He Descended to the Dead: An Evangelical Theology of Holy Saturday. Downers Grove, IL: IVP Academic.

debesīs (Ebr 10:19–22). Mēs redzam Viņu kā augsto priesteri, kas mūs caur Sevi pašu ieved Sava Tēva klātbūtnē (Ebr 7:25) un sniedz mums Sava Tēva dāvanas mūsu dzīvei miesā šeit uz zemes (Ebr 13:20–21).

Mēs ieraugām savu miesu Kristū un kopā ar viņu Debesu Tēva klātbūtnē (Ef 1:3–4; 2:4–7), būdami Kristus piepildīti ar dzīvību šeit uz zemes (Ef 3:14–19). Īsi sakot, mums iet labi tad, kad spējam redzēt sevi tā, kā Jēzus mūs redz – ar tīru un svētu miesu, pārveidotus mūžīgajai dzīvei ar Dievu debesīs. Ticība mums sniedz privilēģiju dzīvot debesu valstības pilsoņu dzīvi šeit uz zemes, savukārt debesīs dzīvot tādu dzīvi ķermenī, kāda mums ir uz zemes – ikkatrā brīdī mūsu dzīves ceļojumā kopā ar Jēzu.

Ārstnieciskas zāles miesai un dvēselei

Dieva iemiesotais Dēls mums sniedz Savu godības miesu un asinis

Svētajā Komūnijā. Mums ir jātic Kristus apsolījumiem un ar mūsu cilvēcisko miesu jāatnāk uz Svēto Vakarēdienu, lai tur varētu saņemt Viņu pašu un Viņa dāvanas. Ticībā mēs tur varam lūgt, lai Viņš atgūst mūsu miesu un dvēseli no velna un atbrīvo mūs no grēku posta. Varam lūgt, lai Kristus šķīsta mūs miesā un dvēselē dzīvei ar Dievu

Tēvu un paklausīgai kalpošanai Viņam. Ticībā varam saņemt garīgu veselību un dzīvību mūsu miesai un dvēselei mūsu dzīvē uz zemes. Luters mudina lietot Svētās Komūnijas sakramentu kā svētīgas, mierinošas zāles, kas palīdz un dod dzīvību gan dvēselei, gan miesai, gan arī kā brīnišķīgu pretindi tam iedzimtajam grēkam, kas ir cilvēkā. Luters secina: “Šeit, Sakramentā, tev no Kristus mutes jāsaņem grēku piedošana, kura nes sev līdzi Dieva žēlastību un Garu ar visām tā dāvanām, patvērumu, spēku un vairogu pret nāvi, velnu un visām nelaimēm.”64

Svētais darbs

Jēzus Kristus šķīsta un svētdara mūsu miesu, lai mēs varētu būt līdzdalīgi Viņa svētajā darbā uz zemes (Tit 2:14; 2Tim 2:21). Līdzīgi tam, kā Kristus darīja Dieva Tēva darbu Savā dzīvē uz zemes, arī mēs

64 Lielais katehisms. V:68, 70, VG (464).

varam darīt Dieva darbu kopā ar Jēzu. Mēs strādājam kopā ar Viņu, ikkatrs savā stāvoklī un vietā uz zemes – ģimenē, sabiedrībā, draudzē.

Tieši tur mēs kalpojam Tēvam, kopā ar Jēzu aizlūgdami par tiem, kurus Dievs uzticējis mūsu rūpēm, un caur sevi pie viņiem īstenojot Dieva mīlestību praktiski.65 Kā svēti Dieva priesteri mēs darām Dieva darbu. Mēs darām svētu darbu, kad ticam Viņa svētajam vārdam un lūdzam Dievu svētīt mūs un mūsu darbu, kā arī tos cilvēkus, ar ko sastopamies savos ikdienas darbos. Mūsu svētais darbs ir kristieša lūgšanu darbs. Tāpēc mēs katru dienu lūdzam Tēvreizi. Šajā lūgšanā lūdzam, lai Dieva Vārds top svētīts mūsu ticībā Viņa vārdiem; lai pie mums atnāk Dieva valstība, mums saņemot Svēto Vakarēdienu – lai mēs varētu dzīvot dievbijīgu dzīvi.

Mēs esam svētdarīti ar Dieva svētības vārdiem, ar kopējo draudzes lūgšanu svētdienas dievkalpojumā un ar mūsu dienišķajām Bībeles studijām un pielūgsmēm. Tāpēc spējam darīt Dieva svēto darbu, būdami paklausīgi Dievam un Viņa svētajiem dzīvības vārdiem. No cilvēku redzespunkta mēs darām labus darbus66 savā paklausībā Dieva morālajam likumam jeb Bauslībai. No Dieva redzespunkta mēs darām Dieva darbu, kad Svētā Gara spēkā ticam Jēzus Kristus Evaņģēlijam.67

Mūsu labie darbi nepadara mūs svētus – mūs un mūsu darbus svētus padara Dieva iedvesmotie un Svēto Garu sniedzošie vārdi. Ir divi svētu darbu veidi. Vispirms, tas ir ticības darbs mūsos, kas mūs padara svētus, jo mēs uzklausām Dieva svētos vārdus un saņemam Kristus svēto miesu un asinis. Otrkārt, tas ir aktīvas paklausības Dieva vārdiem darbs, ko darām tāpēc, ka Dievs mūs ir darījis svētus. Tikai svēti cilvēki spēj darīt svētus darbus.

Luters Dieva vārdu lomu skaidro šādi: “Dieva vārds ir svētums pār visiem svētumiem. .. Dieva vārds ir dārgums, kas visas lietas dara svētas, un caur to ir svēti arī visi svētie. Ikreiz, kad Dieva vārds tiek

65 Luters māca par to, Mazā katehisma pēdējā rindkopā VII:14 nostādīdams blakus Rm 13:9 un 1Tim 2:1, VG (355). Lai arī ikvienam cilvēkam ir atšķirīgs aicinājums saskaņā ar viņa vietu sociālajā iekārtā, tomēr visiem kristiešiem ir viens kopīgais aicinājums – būt svētiem priesteriem, lai īstenotu Dieva mīlestību un aizlūgtu Viņa priekšā par cilvēkiem.

66 Sk. Mt 5:16; Ef 2:10; 1Tim 3:1; 5:10, 25; 6:18; Tit 2:7, 14; 3:8, 14; Ebr 10:24; 1Pēt 2:12.

67 Sk. Jņ 6:28–29; 1Tes 1:3; 2Tes 1:11.

lietots, uzklausīts, lasīts vai pārdomāts, caur šo Vārdu tiek svētīts cilvēks, diena un darbs – ne ārēja darba, bet Vārda dēļ, kas mūs visus dara svētus. Tādēļ es vienmēr saku, ka visai mūsu dzīvei un darbam ir jārit Dieva vārdā, tiem jābūt Dievam tīkamiem jeb svētiem.”68

Televizors pats neizgudro to, ko tas apkārtējiem cilvēkiem caur sevi rāda. Pats tas nevar neko ne radīt, ne arī parādīt. Tam vispirms vajag programmu, ko uztvert, lai tas varētu kaut ko parādīt saviem skatītājiem. Turklāt spēju uztvert un rādīt televizoram piešķir elektrība. Līdzīgi tas ir arī ar mums. Tas, ko mēs spējam parādīt no sevis, ir atkarīgs no programmas, ko spējam uztvert, – un tas savukārt ir atkarīgs no Svētā Gara, kas mums piešķir gaismu un spēku.

Kristieša dzīvei ķermenī vienmēr ir divas puses. No vienas puses, tā ir uztveršana, lai Jēzū Kristū saņemtu mums Tēva dāvāto Svēto Garu un visas citas garīgās spējas un dāvanas. No otras puses, tā ir Dieva mums pārraidītā dzīve, kurā mēs darām Dieva uzticēto svēto darbu, kamēr vēl ir diena. Abas šīs puses ir kopā un ietver mūsu ķermeni. Abas ir Dieva piedzimšanas miesā auglis un auglis mūsu ticībai Dieva iemiesotajam Dēlam. Dieva dāvanas mēs varam sniegt tālāk citiem tikai tad, ja caur savu ķermeni tās vispirms saņemam. Darbu kopā ar Dievu spējam darīt tikai tad, ja Viņš mūsu ķermenim dod spēku un izpratni to darīt. Rādīt citiem Dievu mēs varam tikai uz mūsu miesas ekrāna – tādu, kāds Viņš ir.

68 Lielais katehisms. I:91–92, VG (378).

4 | GARĪGAIS ĶERMENIS

Kristū viena daļa no mūsu miesas un asinīm, tas ir, no mūsu cilvēku dabas, sēž pie Dieva labās rokas debesīs. .. Cilvēkiem tā ir neizsakāmi liela slava un pagodinājums būt Dieva paaugstinātiem tik ļoti augstu – ne tikai līdz debesīm starp eņģeļiem un erceņģeļiem, kas, protams, ir augsti un izcili prinči un kungi, bet līdz paša Dieva augstībai. Kā gan varētu Viņa Majestāte būt vēl pazemīgāka, tik ļoti pagodinot nožēlojamo miesu un asinis un paaugstinot to caur Savu dievišķo godību un cēlo varenību? Viņš nokāpj līdz mūsu dabas zemībai un kļūst par cilvēku rases locekli! Tas ir tāds pagodinājums, gar kuru nav daļas nevienam eņģelim debesīs.

/Mārtiņš Luters/69

Lūkas evaņģēlija (7:11–17) autors mums zīmē ļoti pamācošu ainu. Pamācoša tā ir tāpēc, ka parāda cilvēka dzīves gala rezultātu no diviem skatpunktiem – vienu bez Kristus un otru ar Kristu. No vienas puses, tā ir apbedīšanas procesija, kurā iet anonīma māte, atraitne, kuras vienīgais dēls ir nomiris. Viņa kopā ar līķa nesējiem iet no savām mājām Nainē uz kapsētu ārpus pilsētas. Bēru procesija iet cauri pilsētas vārtiem. Ap atraitni ir sērojošie pilsētnieki, kas jūt līdzi viņas bēdām. Ar sava dēla nāvi viņa ir zaudējusi visu, kam viņas dzīvē ir bijusi kāda nozīme. Viņu ir satriekušas jau divas nāves – vispirms viņas vīra un tagad arī vienīgā dēla nāve. Atraitnes nākotne izskatās

69 Luther, M. Selected Psalms 2. Psalm 110. LW 13:243.

drūma un bezcerīga. No šī brīža viņai atliek tikai gaidīt uz savu pašas un savas ģimenes nāvi. Viņa un visi citi sērotāji reiz dosies tajā pašā ceļā caur tiem pašiem vārtiem uz to pašu vietu. Te mēs redzam bēru procesiju, kurā mirstīgie nes mirušo, lai guldītu kapā, – pirms viņus pašus uz turieni aiznesīs kādi citi mirstīgie. Patiešām, gaužām bēdīga aina beigām dzīvei miesā uz zemes bez Jēzus Kristus. No otras puses, mēs redzam vēl vienu gājienu – procesiju, kas iet pretējā virzienā. Šo procesiju vada Jēzus, kas nāk uz šo pilsētu. Viņam seko mācekļi un varbūt vēl lielāks skaits citu cilvēku, nekā ir bērinieku procesijā. Dramatiski iejaucoties, Viņš apstādina bēru procesiju, kad tā iet cauri vārtiem. Viņš maina tās kursu, lai šie cilvēki neatstāj savu pilsētu un neaiziet uz kapiem. Lai apturētu bēru procesiju, Viņš izdara četras lietas. Vispirms Viņš ir līdzjūtības pilns un bez jebkāda paskaidrojuma saka izmisušajai mātei, lai tā neraud. Pēc tam Viņš pieskaras mirušā nešķīstajam ķermenim ar Savu svēto roku, lai ar Savu dzīvo miesu uzvarētu nāvi un dotu viņam dzīvību. Tad Viņš uzrunā atraitnes dēlu tā, it kā tas būtu tikai aizmidzis, un pavēl viņam piecelties. Dzīvības gars atgriežas atpakaļ miesā, un viņš sāk runāt. Pēc tam Viņš atdod dēlu atpakaļ viņa mātei. Nāves pārtrauktā dēla saruna ar māti var atkal turpināties caur šo brīnumu.

Ar šo mātes un dēla atkalredzēšanās brīdi apbedīšanas procesija ir pārvērsta triumfējošas uzvaras gājienā. Cilvēki vairs bēdās nevaimanā, bet dod godu Dievam, kas sūtījis Jēzu izraut jauno cilvēku no nāves nepielūdzamā satvēriena un atdot atpakaļ viņa mātei. Viņi slavē Dievu par atraitnes mirušā dēla atdzīvināšanu – līdzīgi tam brīnumam, ko Dievs jau reiz caur pravieti Ēliju bija paveicis atraitnei Sareptas pilsētā (1Ķēn 17:17–24). Jaunībā projām paņemtais dēls tiek atņemts nāvei un atdots mātei jaunā dzīvībā. Viņu abu dzīves pagriežas pilnīgi pretējā virzienā. Šo kardinālo pagriezienu izraisa Jēzus. Viņa ierašanās Naines pilsētā pārtrauc nāves kundzību pār šo ģimeni.

Šī notikuma kontekstā mēs varam noskatīties uz dzīves miesā iznākumu no diviem atšķirīgiem skatpunktiem. Atšķirība starp tiem abiem ir tajā, vai mēs redzam cilvēka dzīvi nošķirtībā no Jēzus vai arī kopā ar Viņu.

Esot prom no Jēzus Kristus, dzīve miesā uz zemes beidzas līdz ar nāvi. Tad pēc nāves miesai nav sagaidāms nekas cits kā vienīgi pilnīga iznīcība. Līdz ar to cilvēka miesīga dzīve norit nāves ēnā un arvien vairāk tuvojas savām neizbēgamajām beigām. Pat tad, ja cilvēks mēģina izlikties, ka nāve uz viņu neattiecas, viņš tomēr nespēj no tās izvairīties. Vislabākās diētas un visveselīgākais dzīvesveids var dzīvi pagarināt, bet nevar novērst dzīves beigas. Cilvēka mūža dienas paiet ātri (Ps 90:5–10). Tāds ir Dieva noliktais cilvēka dzīves ceļš miesā. It kā tas vēl nebūtu slikti diezgan, mēs izjūtam nāves rūgtumu ne tikai savas nāves stundā. Mēs iesākam mirt jau ilgi, pirms mūs patiešām aiznes ar kājām pa priekšu. Kungs Dievs bija skaidri brīdinājis Ādamu, ka viņš mirdams nomirs, tikko ēdīs no aizliegtā koka augļiem (1Moz 2:17). Tāpēc mēs iesākam mirdami mirt, vēl tikko iesākuši dzīvot. Kamēr vien dzīvojam, nāve jau tiecas atņemt mums dzīvību daudzos un dažādos veidos. Katra vilšanās un neveiksme, nelaimes gadījums un savainojums, slimība un vājums, citu cilvēku nežēlastība pret mums un mūsu emocionāli sāpīgās pieredzes, bēdas un sēras, tuvu un mīļu cilvēku zaudēšana ir mūsu pašu daļēja miršana. Jaunībā mums ir daudz enerģijas un dzīvesspēka, tomēr mēs to pakāpeniski zaudējam. Dzīves vētras mūs liec pie zemes un vēlāk aizrauj prom nāvē, kad novecojam. Mūsu miesa nolietojas, kļūst nevarīga un iesāk panīkt vēl ilgi pirms mūsu nāves stundas. Tādā veidā nāve pakāpeniski paņem no mums projām mūsu dzīvību, līdz kamēr mums no tās vairs nekas neatliek. Mēs varam ignorēt šos nāves uzbrukumus un izlikties, ka tas viss nenotiek ar mums, bet nekāda mūsu pozitīvā domāšana nāvi nevar atcelt. Fiziskā dzīve miesā beidzas līdz ar mirstīgās miesas fizisko nāvi, kura aptumšo visas cilvēces dzīvi uz zemes. Gala iznākums dzīvei miesā kopā ar Jēzu Kristu ir cits. No šīs puses skatoties, kristieša dzīves noslēgumā nav punkts, bet gan komats. Cauri miesas nāves vārtiem cilvēka dzīve uz zemes kopā ar Kristu turpinās mūžīgajā dzīvē kopā ar Dievu Tēvu. Šī mūžīgā dzīve iesākas jau tagad, kad izdzirdam Dieva vārdus un ticam Jēzum kā Dieva Dēlam (Jņ 3:16, 36; 5:25; 1Jņ 5:12). Ticībā uz Dieva Dēlu mēs pārejam no mazākas dzīves uz lielāku – no dzīves, kas iet mazumā, uz dzīvi, kurā

ir bezgalīga pārpilnība, – no laikā ierobežotas dzīves zemes virsū uz mūsu mūžīgu dzīvi debesīs. Mēs pārejam no nāves dzīvībā. Mēs mirstam kopā ar Jēzu, lai dzīvotu kopā ar Viņu un Viņa Debesu Tēvu. Šis dzīves pilnīgais apvērsums iesākas ar mūsu atdzimšanu Kristībā (Tit 3:5–7; 1Pēt 1:3, 23), bet pagaidām vēl nav tās pilnīgais piepildījums. Šī atdzimšana ietver mūsu kā kristītu cilvēku dzīvi miesā, un tās kulminācija ir mūsu fiziskajā nāvē. Katru dienu cauri visai mūsu dzīvei Jēzus Kristus pavada mūs cauri mūsu nāvei uz arvien pilnīgāku līdzdalību Viņa nemirstīgajā dzīvē. No ticības perspektīvas skatoties, dzīve miesā beidzas nevis ar nāvi, bet gan ar dzīvību. Jāatzīst arī, ka mūsu garīgās dzīves iesākums ir mūsu fiziskajā nāvē. Mēs piedzimstam fiziski dzīvi, tomēr garīgi miruši un bez dabiskajām spējām dzīvo Dievu bīties, mīlēt un Viņam ticēt. Mēs fiziski piedzimstam, jau būdami garīgi nomiruši savos grēkos un pārkāpumos (Ef 2:1, 5; Kol 2:13). Iesākot no savas ieņemšanas brīža mātes miesās, mēs visi esam nošķirti no mūžīgās dzīvības ūdens avota – gluži kā zari, kas nogriezti nost no vīna koka, līdz kamēr mūs atdzīvina dzīvību dodošais Svētais Gars. Garīgā ziņā mēs visi esam kā staigājoši miroņi jeb nedzīvi zombiji – līdz brīdim, kamēr Kungs Jēzus mums piešķir mūžīgo dzīvību caur atdzimšanu kristību ūdenī un Savu dzīvības Garu (Jņ 3:5; Kol 3:11–13; Tit 3:4–7; 1Pēt 1:3).

Mūsu mūžīgā dzīve iesākas jau mūsu zemes dzīves laikā, jo ticībā mēs kļūstam līdzdalīgi Jēzus Kristus dievišķajā dzīvē. Novecojot fiziski, mēs vienlaikus kā kristieši kļūstam arvien dzīvāki garīgi. Mums aizvien vairāk ir jāpaļaujas uz Dieva Svēto Garu, jo mūsu pašu fiziskais spēks iet mazumā. Labākais šajā situācijā ir tas, ka mūsu mūžīgā nāve mums jau ir aiz muguras. Kad mēs fiziski nomirstam, tad mūsu priekšā ir dzīvība (Jņ 5:25). Salīdzinājumā ar mūsu lielo un pilnīgo nomiršanu Kristībā, tiekot iegremdētiem Jēzus nāvē, mūsu fiziskā nāve ir ļoti neliela nāve, kura tikai piepilda līdz galam mūsu lielo nāvi. Mūsu Kristība neatceļ mūsu fiziskās nāves agoniju. Tā ir rūgta, sāpīga un traģiska gan kopā ar Jēzu, gan arī bez Viņa. Mūsu nāvē nav nekā laba – tā paliek kā mūsu pēdējais un ļaunākais ienaidnieks

(1Kor 15:26). “Nāve nāk smagi,” teica mans draugs garīdznieks, mirdams no vēža savos spēka gados. Tas attiecas arī uz mums, palicējiem, kas sāpīgi izjūtam sava tuvinieka zaudējumu. Par spīti tam, Kristus ir izrāvis mūsu miršanai nāves dzeloni (1Kor 15:55–56), iedams kopā ar mums cauri nāves ēnas ielejai (Ps 23:4). Viņš ir mūsu ceļabiedrs šajā sāpīgajā un biedējošajā ceļā cauri nāvei. Mūsu mierinājums ir Kristus apsolījumā, ka arī mūsu augšāmcelšanās miesā notiks kopā ar Viņu. Viņš mūs aizsargā pret visiem tumsas spēkiem. Ar Kristu kā ceļabiedru mūsu miesas fiziskā nāve ir līdzīga mātes dzemdību sāpēm, kas ļauj jaundzimušajam ienākt daudz pilnīgākajā dzīvē ārpus savas mātes miesām.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas negrib redzēt nāves šausmas un cenšas paslēpt nāves agoniju prom no mums aiz salda cukura sīrupa. Daudzi populāri viedokļu autori uzskata miršanu par pilnīgi dabisku procesu, kas būtu jāapsveic kā kaut kas labs. Daži no tiem iet vēl tālāk. Mūsu priekšteči runāja par svētīgu nāvi ticībā uz Kristu, savukārt šie kā vislabāko nomiršanas veidu mūsdienās aizstāv asistēto pašnāvību jeb eitanāziju. Viņi to sauc par labu nāvi, jo tā ļauj izvairīties no miršanas mokām. Viņi uzskata fizisko nāvi par dabisku pāreju no esamības uz neesamību vai arī par atkalapvienošanos ar kosmosu –līdzīgi kā ūdens pilienam tiekot absorbētam atpakaļ okeānā. Tomēr cilvēkam tā nevar būt laba nāve. Vienīgā labā cilvēciskā nāve bija Jēzus Kristus nāve – un arī tikai mums, cilvēkiem, nevis Viņam. Mums tā ir laba, jo Kristus mūsu labā uzvarēja mūsu nāvi. Nāve mūs kā kristiešus vairs nevar uzvarēt. Caur nāvi ievedot mūs Sava Tēva namā, Jēzus ir pavērsis pilnīgi otrādi acīm saredzamo cilvēka dzīves iznākumu. Viņš mūsu bēru procesiju pārvērš par mūsu uzvaras gājienu kopā ar Viņu. Iedami savā dzīves ceļojumā, mēs kā Dieva adoptētie bērni varam pacietīgi gaidīt uz mūsu miesas atpestīšanu un mūžīgo dzīvi kopā ar Dievu (Rm 8:23).

Ietverti pilnībā

Cilvēki savu ķermeni parasti uzskata par pagaidu mājokli savai dvēselei uz zemes. Ja dzīvē viss ir labi, tad viņi, laikam ejot, savā ķermenī arvien vairāk un vairāk sāk justies kā savās mājās, kuras viņi apdzīvo. Līdzīgi mājām, ķermenis piešķir cilvēkam konkrētu vietu konkrētā laikā. Cilvēka ķermenis ir vieta, pie kuras cilvēkam turēties, – tas piešķir viņam viņa unikālo vietu dabas, sabiedrības un ģimenes kontekstā, kas cilvēku baro, uztur un atbalsta viņa zemes dzīves laikā. Bez sava ķermeņa un sev piešķirtās dzīves nišas cilvēki nevar ne dzīvot, ne arī uzplaukt savā attīstībā. Miesa piešķir cilvēkiem viņu vietu uz zemes un dara par tiem cilvēkiem, kas viņi ir. Būdami savā miesā kā mājās, cilvēki šīs mājas atstāj, kad nomirst. Viņi apmetas dzīvot citā vietā vai arī – kā daļa cilvēku maldīgi iedomājas –nekur vairs nedzīvo. Ja cilvēki pieder Jēzum Kristum, tad viņi apmetas dzīvot kopā ar Viņu un Viņa miesu.

Dažkārt cilvēki savu ķermeni uzskata par apģērbu, ko viņi laimīgi vai nelaimīgi valkā tik ilgi, kamēr vien dzīvo, un pēc tam priecīgi vai bēdīgi novelk, kad nomirst. Nevarētu sacīt, ka šis uzskats būtu pilnīgi nepareizs. Tā tas patiešām izskatās no cilvēciskā skatpunkta. Jā, mēs nopurinām nost savu ķermeni kā netīras drēbes, lai atbrīvotu savu dvēseli no šī apgrūtinošā miesas cietuma. Turpretim mēs, kas ticam uz Kristu, novelkam savu miesu kā nodilušu un nobružātu darba apģērbu ar citu nolūku – lai ietērptos jaunā un pilnīgā miesā kā vislabākajās svētku drānās. Precīzāk izsakoties, ne jau mēs paši to darām. To paveic Kristus. Viņš mūs ietērpj Sevī un Savā svētajā miesā.

Tomēr mūsu pilnīgā atdzimšana nenotiek pēkšņi, mums nomirstot fiziskajā nāvē. Kristus iesāk to darīt mūsu labā un ar mums jau tad, kad tiekam kristīti. Kristībā no mums tiek noģērbta nost mūsu vecā cilvēciskā būtība jeb vecais Ādams un mēs topam apģērbti ar jaunu dievišķu būtību – ar jauno Ādamu (Kol 2:11–12; 3:9–10). Kristus mūs ir ietērpis Savā esībā kā lielā apmetnī vai karaliskā mantijā – lai mēs varētu dalīties Viņa identitātē, valdnieka statusā un Dieva Dēla mantojumā (Gal 3:27). Viņš mūs apsedz, apklāj, ietērpj Sevī. Lai ilustrētu

šo apbrīnojamo pārvērtību, apustulis Pāvils salīdzina Kristību ar jūdu apgraizīšanas rituālu. Nogriežot vīriešu dzimuma bērnam viņa dzimumlocekļa priekšādu, jaunais cilvēks tādējādi tika padarīts par Dieva izredzētās tautas locekli. Jēzus ar Savu krusta nāvi veic apgraizīšanu abiem cilvēku dzimumiem, nošķirot no mums nost mūsu grēcīgo sirdsprātu un miesīgo dabu (Kol 2:11). Mēs, kas bijām reiz miruši grēkā, esam darīti dzīvi un uzmodināti no mūžīgās nāves kā jaunas personas – ar jaunu sirdsprātu un jaunu dzīvesveidu (Kol 2:12–13).

Caur šo mūsu atjaunošanu dzīvībā Dievs kā galvenais no visiem ķirurgiem mums veic ne tikai sirds pārstādīšanu, bet visas miesas transplantāciju. Mēs kļūstam jauni radījumi Kristū (2Kor 5:17).

Mūsu pārveidošana, kas iesākas ar Kristību rituālu, turpinās tik ilgi, kamēr vien dzīvojam uz zemes. Kristība nav tikai vienreizēja un pārejoša Dieva iejaukšanās mūsu dzīvē. Tas ir process, kas Kristībā iesākas un turpinās visu dzīvi. Jēzus mūs pakāpeniski pārģērbj, līdz kamēr esam pilnībā ietērpti un pilnīgi jaunā miesā iekš Kristus. Apustulis Pāvils mudina Romas kristiešus tērpties Jēzū Kristū kā bruņās (Rm 13:14). Līdzīgi viņš pamāca arī Efezas kristiešus noģērbt savu iepriekšējo sirdsprātu jeb veco Ādamu kopā ar savām nāvējoši samaitātajām miesas un prāta iegribām – un apģērbt jauno cilvēka būtību Kristū jeb jauno Ādamu, kas radīts Dieva līdzībā patiesā taisnīgumā un svētumā (Ef 4:22–24). Cilvēki paši nespēj sevi pārveidot – viņi spēj tikai iet līdzi Jēzum un paļauties uz Viņu tajā, kā Viņš cilvēkus pārrada no jauna. Šī kristiešu pārradīšana pēc Kristus tēla notiek pakāpeniski. Viņš noģērbj no cilvēkiem nost viņu netikumus un ietērpj cilvēkus Savos tikumos, lai viņi spētu labāk pārstāvēt un izpaust Kristu savā zemes dzīvē (Kol 3:8–15).

Jēzus mācekļi ne tikai atspoguļo sava meistara raksturu un Viņa kā Dieva Dēla dabu. Viņi ir arī aicināti būt tādi kā Kristus savā rīcībā un visā, ko vien dara. Tāpēc viņi kopā ar Kristu pārģērbjas dzīvei jaunajā dienā – Dieva mūžības dienā. Mācekļi noģērbj tumsības darbus kā netīras drēbes un ietērpjas ticības un mīlestības gaismas bruņās, ko Jēzus viņiem nodrošina ikdienas cīņai pret tumsības spēkiem (Rm 13:12; 1Tes 5:8). Tā kā viņi pieder Kristum, kas dzīvo kopā ar viņiem un

palīdz viņiem, tad viņi arī grib atbrīvoties no saviem destruktīvajiem netikumiem un lūgt Kristu noģērbt tos nost no viņiem, lai apģērbtu ar tiem tikumiem, kurus viņi spēj pielaikot dievbijīgā lūgšanā.

Viņi var noģērbt savus nāvējošos, dzīvi postošos netikumus –tādus kā naidīgums un kašķīgums, ļaunprātība, aprunāšana un neslavas celšana, skaudība un blēdīgums, liekulība un neķītrība (Kol 3:8; 1Pēt 2:1) – un ietērpties dzīvi apliecinošajos Kristus tikumos – tādos kā līdzjūtība un laipnība, pazemība un lēnprātība, pacietība un atturība, augstsirdība, dāsnums un mīlestība (Kol 3:12–14). Tā izskatās Kristus mācekļu jaunās, citiem pamanāmās taisnības darbu drēbes, kurās viņu meistars tos apģērbj. Tāds ir līgavas ietērps, kas rotā mācekļus dzīvei ar Kristu kā viņu debesu līgavaini (Atkl 19:7–8).

Apustulis Pāvils 2. vēstulē korintiešiem 5:1–7 apraksta mērķus mūsu atdzimšanai Kristū. Viņš salīdzina mūsu pašreizējo zemes dzīves ķermeni ar nepastāvīgu pagaidu telti un Kristus debesu miesu ar mūžīgi pastāvošu Dieva uzceltu mājvietu mūsu no nāves augšām-

celtajām miesām.

Viņš raksta: “Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā mājoklī, kas ir no debesīm, tiešām, ja būsim ietērpti, tad nebūsim kaili. Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība. Bet Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, Viņš arī mums devis Garu par ķīlu. Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.”

Mums nav lemts pēc nāves kļūt par miesai nepiesaistītām dvēselēm, kailām parādībām vai bezmiesīgiem gariem. Kas gan varētu būt sliktāk par to? Tā vietā mēs ilgojamies pārvarēt to, kas mūsu ķermenī mūs dara nemierīgus un paverdzina, jo ilgojamies būt ietverti Dievā. To arī Dievs mums sagatavojis caur Sava Dēla piedzimšanu miesā. Ziemassvētki mums dod cerību, kas mūs piepilda ar priecīgu drosmi. Dievs mūs apgādā ar jaunu dzīvesvietu – līdzīgi kā ar jaunu

drēbju kārtu – ar tādu debesu mājokli, ko mums ar Savu miesu ir uzbūvējis Jēzus Kristus. Mūsu īstās mājas ir tur, debesīs. Tur mēs beidzot jutīsimies kā savās mājās, būdami ar Kristu un cits ar citu. Par to mēs varam būt pilnīgi droši, jo tam par ķīlu esam saņēmuši Svēto Garu (2Kor 1:22; 5:5).

Bet līdz tam brīdim mēs, miesā būdami, vaidam par saviem apspiedējiem un paverdzinātājiem – mūsu grēkiem, nāvi un velnu – līdzīgi kā israēlieši vaidēja zem faraona vergu uzraugu pletnēm (2Moz 3:7).

Mēs ilgojamies tikt atbrīvoti no mūsu iznīcības važām. Mēs ilgojamies tikt pārģērbti un no jauna ietērpti, nevis palikt izģērbti un kaili.

Mūsu cerība ir pēc mūsu nāves stundas apmesties dzīvot kopā ar Jēzu Viņa debesu mājvietā, kur būsim vēl pilnīgāk Viņā ietverti nekā esam tagad. Tur mēs būsim daudz lielākā mērā dzīvi nekā esam tagad. Mūsu miesa būs līdzdalīga Svētās Trīsvienības mūžīgajā dzīvībā. Tad mēs būsim mājās pie Dieva Tēva un Svētā Gara, jo būsim mājās pie Jēzus Kristus.

Antīkajā pasaulē cilvēki nāvi iztēlojās kā rijīgu jūras briesmoni –jūrās vai arī tajā ūdenī, kas ir zem zemes. Viņi uzskatīja, ka jūra kā nāves valstība aprīs viņu mirušo miesu. Viņu izpratnē nāve, kas izsūc dzīvības dvašu no cilvēku nāsīm, ir kā izsalcis miesu rijošs monstrs ar plaši ieplestu un lielu rīkli un vēl lielāku vēderu. Apbrīnojamā kārtā apgriežot šo nāves cilvēcisko izpratni pilnīgi otrādi, Kristus piepilda

Dieva apsolījumu izdeldēt jeb iznīcināt nāvi Jesajas grāmatas 25:8 pravietojumā. Ar Savu nāvi Jēzus Kristus ne tikai aprij šaušalīgo dzīvības atņēmēju nāvi, bet arī apņemas aprīt visu to, kas mūsos ir mirstīgs. Mūsu mirstīgā miesa beidzot būs nevis nāves, bet gan Kristus dzīvības aprīta un pilnībā pārņemta.

Tomēr tas viss ir pagaidām apslēpts mūsu cilvēciskajām acīm, kas neprot ieraudzīt pierādījumu šai dzīvības uzvarai pār nāvi, kaut arī mūsu pārtapšana Kristus līdzībā jau ir iesākusies. Dzīvodami savā miesā, mēs dzīvojam ar savu ticību, nevis ar redzēšanu. Mūsu cerība ir tapt pilnīgi ietvertiem Kristū.

Prieks par tiesu

Cilvēki, kas ir bez vainas, par tiesu priecājas. Viņi pēc tās ilgojas, jo viņu sirdsapziņa viņus neapsūdz. Viņi var būt pārliecināti, ka ikviens tiesnesis, kas tiesu spriež pēc taisnības, viņus attaisnos. Viņiem nav jābīstas ne no vienas taisnīgas tiesas.

Tomēr uz mums vai uz jebkurām citām cilvēciskām būtnēm tas neattiecas pie augšāmceltā Jēzus Kristus kā visu cilvēku tiesneša. Nav neviena cilvēka bez grēka, un neviens nav taisns Dieva acīs (Rm 3:9–18). Mēs visi esam sacēlušies pret Dievu un noklīduši savos pašu ceļos, miesīgi dzīvodami. Mums visiem ir netīra sirdsapziņa savas rīcības dēļ, un mēs visi pēc Dieva standartiem esam staigājoša neveiksme un garīgs bankrots. Mūsu sirdsapziņa mums jau laikus atklāj Dieva taisnīgo spriedumu, kurā Viņš konstatē mūsu sacelšanos pret Viņu, izgaismo mūsu grēkus un vainu un pamatoti piespriež mums nāvessodu.

Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem 6:23 par to izsakās visai lakoniski: “.. grēka alga ir nāve ..” Tādas ir laicīgās un mūžīgās sekas mūsu grēkiem un neizbēgamais sods par mūsu sacelšanos pret Dievu – visas dzīvības avotu. Mēs dzīvojam, jau būdami notiesāti – kā cietumā uz nāvi notiesāto korpusā. Arī tad, ja sekmīgi pārliecināsim sevi par to, ka tas tā varbūt īsti nav un nemaz nevar būt, mūsu nāves diena pienāks nepielūdzami un neatceļami – neaptverami biedējoša diena, kad ikviens stāsimies Dieva kā Tiesneša priekšā uz mūsu beidzamo tiesu (Ebr 9:27; sk. arī Rm 14:10–12). Pēc Dieva taisnības mēs nevaram sagaidīt neko citu kā vienīgi mūžīgu pazudināšanu nāvē (Rm 3:19–20, 23).

Tomēr tāds nav Dieva tiesas nolēmums par tiem, kas pieder Jēzum Kristum. Kaut gan grēka alga ir nāve, apustulis Pāvils turpina: “.. Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā” (Rm 6:23). Dievs Tēvs sūtīja Savu vienpiedzimušo Dēlu uzņemties uz Sevi mūsu grēkus un izciest par tiem sodu mūsu vietā. Kaut gan Viņš pats bija bez grēka, tomēr Likumdevējs un Tiesnesis Dievs uzkrāva Viņam mūsu grēkus un lika uzņemties uz Sevi mūsu sodu – kā Mozus likumā noteiktajam

upurim par grēku (Rm 8:3–4; 2Kor 5:21). Tā kā Viņš bija bez grēka, tad Dievs Viņu uzmodināja Viņa cilvēka miesā no mirušajiem, lai attiecinātu uz mums, cilvēkiem, Viņa taisnīgumu, šķīstumu un bezvainību (Rm 4:24–25). Līdz ar to mēs, ticībā attaisnoti, saņemam savu grēku piedošanu caur Jēzu Kristu, nevis savu pelnīto nāves spriedumu mūžībā (Lk 24:47).

Kristus uz mums, grēciniekiem, runā Sava Tēva apžēlošanās sprieduma vārdus. Dievs Tēvs ne tikai atlaiž vainu par cilvēku ļaunajiem darbiem, bet arī atraisa no grēcīgās neticības stāvokļa un sacelšanās pret Dievu. Kristus pasludina žēlastības vārdus tiem, kas ir atzīti par vainīgiem dumpī pret savu Radītāju un atrodas zem mūžīgā nāves sprieduma par to, ka atmetuši Viņu kā dzīvības devēju. Šis apžēlošanās spriedums ir Dieva tiesas galējais nolēmums, ko kristieši var izdzirdēt jau tagad – jau ilgi pirms tam, kad viņi stāsies šīs tiesas priekšā pasaules galā. Tas nozīmē, ka tagad “tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas” (Rm 8:1).

Ar Savu piedzimšanu miesā, krusta nāvi, augšāmcelšanos un uzkāpšanu debesīs Kristus ir kļuvis par visu dzīvo un mirušo Tiesnesi (Apd 10:42; 2Kor 5:10; 2Tim 4:1). Dievs Tēvs visu tiesāšanu ir uzticējis

Viņam kā Cilvēka Dēlam, mūsu cilvēkam pie Dieva (Jņ 5:19–27). Viņš ir mūsu žēlsirdīgais soģis jeb tiesnesis, kas piešķir mums dzīvību. Šis apstāklis tik ļoti izmaina mūsu tiesāšanas perspektīvu, ka mums no tās vairs nav jābaiļojas, bet uz to varam gaidīt ar prieku. Mēs varam par to priecāties, jo caur šo tiesu Kristus sakārto mūs un mūsu lietas divos veidos. Pirmkārt, Kristus mūs tiesā, attaisnodams mūs pēc

Evaņģēlija vārdiem un darīdams mūs tīkamus Dievam Tēvam. Otrkārt, Viņš tiesā mūs pēc Bauslības vārdiem, kas skaidri nosaka, kādi darbi ir Dievam tīkami un kā tie atlīdzināmi. Tā mēs no Kristus varam arī saņemt atlīdzību par saviem mīlestības darbiem. Kā visu cilvēku soģis Jēzus Kristus izlemj visu cilvēku likteni mūžībā – vai nu apžēlojot ar Saviem absolūcijas vārdiem, kas apliecina viņiem Dieva žēlastību, vai arī aizturot šos apžēlošanas vārdus, tā ka tie paliek zem Dieva dusmām, notiesāti zem savu grēku lāsta. Viņš pasludina Dieva galējo un nepārsūdzamo spriedumu pār visiem

grēciniekiem – vai nu mūžīgu dzīvību, vai arī mūžīgu nāvi. Šis spriedums tiek pieņemts, vadoties no tā, vai viņi ir ticējuši Jēzum Kristum kā savam Pestītājam vai arī ir atmetuši Viņu (Jņ 3:36; 1Jņ 5:12).

Ja mums ir dzīva ticība uz Kristu, tad Viņa apžēlošanās vārdi mums atver durvis uz Viņa Debesu Tēva namu, ieaicina Viņa karaliskajā klātbūtnē un piešķir mums pieeju Dieva žēlastībai. Tāds dzīvību piešķirošais tiesas spriedums mums dod pārliecību, ka Dievs Tēvs ar mums ir tikpat apmierināts kā ar Savu vienpiedzimušo Dēlu. Tiem, kas Kristus vārdus dzird un tic Viņam, vairs nav jābīstas saņemt notiesājošu spriedumu, jo tie no nāves jau ir iegājuši dzīvībā – vēl ilgi pirms savas fiziskās nāves stundas (Jņ 5:24). Tādēļ mēs varam tuvoties savam Debesu Tēvam pilnā ticības pārliecībā un kalpot Viņam ar labu sirdsapziņu (Ebr 9:14; 10:22). Mēs varam Dievam bezbailīgi kalpot svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas (Lk 1:74–75). Mēs esam “Kristū vairāk nekā līdz pusei tikuši ārā no nāves”.70 Kā mūsu soģis Kristus arī izvērtē mūsu rīcību. Apustulis Pāvils 2. vēstulē korintiešiem 5:10 skaidro, kāpēc viņš cenšas darīt Kungam Jēzum tīkamus darbus: “Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu.” Šeit Pāvils nerunā par to gadījumu, kad mēs kā kristieši tiekam apžēloti Dieva priekšā, bet gan par mūsu uzticamas kalpošanas Kristum atlīdzību. Iepriekšējā gadījumā tā ir mūsu kā grēkos apsūdzēto stāvēšana Dieva krimināltiesas priekšā, cerot uz mūsu lietas izbeigšanu vai arī uz apžēlošanu. Šajā darbu gadījumā tas ir kā

Dieva civilprocess, kurā mēs ceram uz taisnīgu atlīdzību par mūsu kā attaisnotu personu paveikto mīlestības darbu. Šajā tiesas procesā

Kungs Kristus ir gan mūsu darba devējs, gan arī tiesnesis. Tomēr tā nav mūsu vēršanās pie Viņa, lai saņemtu taisnīgu atlīdzību par mūsu pašu paveiktu darbu. Tā vietā Kristus izvērtē mūsu sasniegumus, lai izspriestu, ko Viņš pats ir sasniedzis caur Savu darbu mūsu miesā.

No vienas puses, Jēzus atmet jebkuru ļaunu darbu un atraisa to nost no mums. Viņš mūs atraisa no visiem ļaunā darbiem mūsos – vēl nepilnīgi atraisa šajā zemes dzīvē, bet visā pilnībā mūsu nāvē, lai mēs

70 Luther, M. (1532). Commentary on 1 Corinthians 15. LW 28:111.

varētu nevainojami stāvēt Viņa priekšā mūsu galējā novērtējumā. Šis mūsu šķīstīšanas process ir pabeigts ar mūsu fiziskās nāves stundu, nevis pēc tās. Savukārt apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 3:11–15 mūsu nāvi apraksta kā uguns pārbaudījumu – attīrošu uguni kā kausētavu, kas pārbauda it visu, ko esam savā dzīvē darījuši, un sadedzina visu to, kas neder mūžībai. Mums tā ir labā ziņa, jo tas sliktais, ko esam izdarījuši, nepaliks ar mums mūžīgi.

No otras puses, mūsu Kungs Jēzus atzinīgi novērtē visu labo un atlīdzina mums par uzticīgu kalpošanu Viņam (1Kor 3:14; 2Kor 5:10). Ar Savu spriedumu Kristus mūs ieved gaismā, lai kļūtu skaidri redzami mūsu darbi, ka tie Dievā darīti un kopā ar Dievu (Jņ 3:21). Tāpēc šajā zemes dzīvē atlīdzību no Dieva par uzticīgu kalpošanu mēs saņemam ļoti retos gadījumos. Atlīdzība nāk kopā ar mūsu galējo novērtējumu.

Mūsu atlīdzība būs tad, kad saņemsim sava Kunga atzinību un dzirdēsim no Viņa: “.. labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. .. Ieej sava kunga priekā” (Mt 25:21). Pilnu atlīdzību par zemes dzīves darbiem mēs saņemsim tikai mūžībā. Dekalogs jeb desmit baušļi mums skaidri un saprotami rāda tos darbus, kas Dievam labi patīk, kā arī ļauj mums apjēgt, kā varam strādāt kopā ar Jēzu Kristu šeit uz zemes. Par to, ka šie patiesības darbi pastāvēs mūžībā, mēs varam būt pilnīgi droši, jo tie ir paša Kristus darbi mūsos un caur mums. Turklāt Svētais Gars ar Savām svētībām Jāņa atklāsmes grāmatā 14:13 mūs par to pārliecina: “Svētīgi mirušie, kas mirst iekš Tā Kunga no šā brīža. Tiešām, .. lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada.”

Tādēļ varam priecāties par Kristus tiesu pār mums un mūsu darbiem. Mēs priecājamies, jo caur mūžīgo tiesu Viņš anulē ļauno mūsos un pasaulē ap mums. Mēs varam no šīs tiesas nebīties, jo jau iepriekš zinām tās spriedumu – labu spriedumu par mūsu zemes dzīvi miesā. Līdzīgi psalma autoram, kas aicina Dievu iztiesāt viņu un viņa lietu (Ps 7:7; 26:1–2; 35:24; 43:1), arī mēs varam ar prieku gaidīt uz Dieva tiesu.

Apslēptā pārtapšana

Mūsu zemes dzīvi miesā raksturo šķietami pretrunīgi stāvokļi. Mēs dzīvojam miesā no ticības uz Dieva Dēlu, kas ir nodevis Sevi krusta nāvē mūsu dēļ. Vienlaikus mēs dzīvojam kā cilvēki, kas līdz ar Kristu ir krustā pienagloti, lai Viņš varētu dzīvot mūsos (Gal 2:20). Mums nav dzīvības sevī pašos, bet mēs to saņemam no Jēzus Kristus. Apustulis Pāvils kristiešu dzīvi 2. vēstulē korintiešiem 4:8–11, 16–18 apraksta šādi: “Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā. Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. .. Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.”

Dievs radīja Ādamu un Ievu pēc Sava tēla, lai viņos varētu acīmredzami parādīties Dieva godība miesā. Tā kā viņi abi un visi viņu pēcnācēji ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības (Rm 3:23), tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, lai Viņš ar Savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos Savā miesā visiem atklātu dzīvību dodošo Dieva godību. Caur Jēzu Kristu atklājas Dieva godība tajos, kas Evaņģēliju sludina, un arī tajos, kas to dzird un uzklausa. Tomēr Dievs manifestē Sevi cilvēkos arī pilnīgi negaidītā veidā. Viņš neatklāj Savu godību cilvēka ārkārtējā vai pārcilvēciskā fiziskā vitalitātē. Dievs nodod Savus cilvēkus fiziskā nāvē līdz ar Jēzu Kristu, lai Jēzus dzīvība manifestētos viņu miesā. Cilvēku miesa piedalās Jēzus nāvē, līdz ar to viņi manifestē jeb parāda Kristus dzīvību savā mirstīgajā miesā. Kad dzīve miesā kļūst arvien vairāk ārēju apstākļu aptumšota, tad garīgās dzīves gaisma atspīd arvien spožāk.

No cilvēku redzespunkta raugoties, mūsu ārējā cilvēcība un cilvēka dabiskā būtība pakāpeniski iet bojā, mūsu miesai acīmredzami novecojot un arvien vairāk pietuvojoties savai nāves stundai. Mūsu grēcīgo sirdsprātu nodod nāvē visu to ciešanu nasta, kuras mūs apspiež un laupa mums mieru, ievaino un aizvaino mūs. Šo nastu mums uzliek Svētais Gars, lai mēs varētu tikt pielīdzināti Jēzum Kristum Viņa ciešanās. No Dieva redzespunkta raugoties, šī pakāpeniskā un acīmredzamā mūsu miesas bojāeja slēpj neredzamu un pilnīgi pretēju iekšējās pārveidošanās procesu. Šis process mūs caurstrāvo un pārņem arvien pilnīgāk, mums savā dzīves ceļojumā tuvojoties mūžībai. Dienu no dienas Dievs mūsos veido Kristu kā jaunu iekšējo būtību, jaunu nemirstīgu personu mūsu mirstīgajā miesā, lai mēs arvien pilnīgāk varētu būt līdzdalīgi Viņa dzīvībā un godībā (Gal 4:19). Pārsteidzošā kārtā Dievs izmanto mūsu ciešanas, lai pārveidotu mūs no iekšpuses uz āru un sagatavotu pilnīgākai Viņa godības uzņemšanai. Tā Viņš palielina mūsu spēju dzīvot mūžīgi.

Apustulis Pāvils mums apraksta šo acīm neredzamo pārveidošanos. Viņš salīdzina mūsu mirstīgo miesu ar māla trauku, kas ir par mazu, lai spētu uzņemt mūžības saturu. Kristus dzīves nasta, Viņa prātam neaptveramās, nesalīdzināmās un apslēptās godības nepārtrauktais spiediens var cilvēku saplēst gabalos – tāpat kā rūgstošs vīns var pārplēst jaunu ādas trauku. Par daudz, lai uzņemtu to visu sevī. Tomēr šis mūžības vīns nesaplēš mūsu jauno iekšējo cilvēku, bet gan liek tam pieaugt tādā veidā, lai, Dieva atjaunots, tas spētu arvien pilnīgāk uzņemt mūžīgās dzīvības pārpilnību. Mēs arī skaidrāk saprotam savu tagadējo dzīvi, ja pārfokusējam uzmanību no pārejošā un redzamā uz mūžīgo un neredzamo. Tad varam apzināties savu dzīvi līdz ar Kristu, apslēptu Dievā (Kol 3:3).

Līdzināties Kristum

Kad cilvēki apprecas, tad viņi vairs nedzīvo sev pašiem, bet sāk dzīvot miesā viens otram. Viņi dalās kopīgā fiziskā kopdzīvē. Vismaz tā tam vajadzētu notikt labā laulībā. Laulības dzīve iesaista cilvēkus savstarpējā mijiedarbībā. Katrs dalās visā savā fiziskajā dzīvē ar savu laulāto dzīvesbiedru. Viņu dzīvesstāsts, uzrakstīts miesā un prātā, ir savienots ar otrās puses dzīvesstāstu. Tas ietver viņu abu dzīves parādus jeb pasīvus un abu nākotnes ieguvumus jeb aktīvus. Abu personu dzīves notikumi savstarpēji savijas. Viņu personiskās dzīves, kopā saliktas, kļūst par jauna un lielāka stāsta daļu. Tas ir stāsts par viņu abu laulības dzīvi.

Laulāto fiziskajā kopībā notiek divas lietas. Viņiem ir kopīga dzīve un pieredze. Tie ir kopīgi prieki – tādi kā bērnu nākšana pasaulē un atvaļinājumi. Ir arī kopīgas bēdas – tādas kā tuvinieku zaudējums un finansiālās grūtības. Piedalīdamies viens otra dzīvē, laulātie pārveidojas fiziski, intelektuāli un raksturos. Kopīgās pieredzes viņus izmaina. Kopīgi pārvarot neveiksmes un ejot cauri kopīgiem panākumiem, viņi iemācās atbalstīt un papildināt viens otru. Tā viņi labāk sader kopā un produktīvāk sadarbojas. Laulātie ne tikai kļūst viens otram līdzīgāki, bet arī savstarpēji kontrastējošā veidā attīsta savas unikālās personības.

Kaut kas līdzīgs notiek arī mūsu dzīvē ar Kristu. Tāpat kā labā laulībā, mūsu vienotība ar Viņu miesā un dvēselē iesaista mūs abpusējā savstarpējās pielāgošanās procesā. Tomēr atšķirībā no vairuma mūsdienīgo ģimeņu šīs attiecības nav ne simetriskas, ne arī vienlīdzīgas. Jēzus Kristus ir līderis abās attiecību pusēs. Tā ir asimetriska mijiedarbība, kurā Viņš ir aktīvā puse, bet mēs esam saņemošie līdzstrādnieki. Kristus ir pielāgojies mums, lai mēs spētu pielāgoties Viņam. Viņš mājo fiziski pie mums, lai varētu mums dot mājvietu pie

Sevis un Sava Debesu Tēva.

Mūsu kopīgā dzīve ar Jēzu ir kļuvusi iespējama Viņa iemiesošanās dēļ. Mūžīgais Dēls, kam ir kopīga dzīve ar Tēvu debesīs, kļuva viens no mums uz zemes, lai varētu ar mums dalīties visā cilvēku dzīves ciklā

no mātes dzemdes līdz kapam (Gal 4:4–5). Tēvs sūtīja Viņu mūsu grēcīgās miesas līdzībā, lai Viņš varētu kļūt par grēku izpirkšanas upuri un darīt galu grēka tirānijai mūsos (Rm 8:3). Viņš piedzima mūsu cilvēciskajā līdzībā un nomira tāpat, kā mirst cilvēki (Flp 2:6–8). Viņš kā mūsu miesas un asins brālis kļuva līdzīgs mums katrā mūsu dzīves aspektā, lai, būdams velna kārdināts, tāpat kā mēs tiekam kārdināti, un visu cilvēcisko vājību mocīts, kļūtu mums par tādu augsto priesteri, kas spēj par mums iežēloties (Ebr 2:17–18). Nekas no mūsu ciešanām dzīvē miesā Kristum nav svešs. Viņš stāv ar mums uz kopīga pamata. Jēzus Savā zemes dzīves laikā Sevi pielīdzināja mums, lai mēs varētu pielīdzināties Viņam. Mūsu zemes dzīves laikā Kristus mūs ik brīdi pieskaņo Sev, lai mēs varētu arvien pilnīgāk būt līdzdalīgi Viņa dzīvē kopā ar Dievu Tēvu. Viņš kļuva mums līdzīgs, lai mēs varētu kļūt līdzīgi Viņam. Tāds ir Dieva mērķis mums, kas esam radīti pēc Viņa tēla un tapuši grēka aptraipīti. Kopš mūžības Dievs Tēvs mūs “nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam” (Rm 8:29). Tas vienmēr ir bijis

Dieva mērķis un cilvēkiem piedāvātais liktenis. Mūsu liktenis ir būt

Dieva bērniem, līdzdalīgiem Dieva Dēlā Jēzū Kristū. Tāpēc mēs esam aicināti dzīvot ar Jēzu šeit mūsu zemes dzīves laikā un mūžīgi debesīs.

Vēstulē romiešiem 6:3–8 apustulis Pāvils apraksta, kā mēs tiekam pielīdzināti Jēzum Kristum, kļūdami savienoti ar viņu miesas nāvē un augšāmcelšanā: “Jeb vai nezināt, ka Jēzū Kristū kristītie ir kristīti Viņa nāvē? Jo līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Tēva godības uzcelts no mirušiem, arī mēs staigātu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs savienoti71 esam kļuvuši Viņa nāvē, mēs noteikti būsim arī augšāmcelšanā; to zinādami, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēka miesa un mēs nevergotu grēkam. Kas nomiris, tas ir atbrīvots72 no grēka [vainas]. Ja ar Kristu esam nomiruši, tad ticam, ka arī dzīvosim ar Viņu.”73

71 Vai arī “iepotēti”, “iedēstīti”, “pārstādīti”.

72 Juridiski jēdziens “atbrīvots no atbildības” nenozīmē “attaisnots” vai “atzīts par nevainīgu”. Tas nozīmē, ka krimināllieta tiek izbeigta, šajā gadījumā – apsūdzētā nāves dēļ (tulk. piez.).

73 Autora tulkojums no grieķu valodas un slīpraksts.

Kristībā ar Jēzu Kristu savienotie ir savienoti ar Viņu arī savā liktenī. Iepotēti Kristū (sk. Rm 11:17–24), mēs arī esam pārstādīti jeb transplantēti Viņa nāvē un dzīvībā. Šī izteiksmīgā līdzība ir no augļkopības nozares. Tā apraksta potzara nogriešanu no vecā potcelma un uzpotēšanu uz jauna potcelma, lai tas kā dzīvs zars augtu citā augļkokā un kopā ar pārējiem zariem nestu augļus.74 Dievs ir attēlots kā dārznieks, savukārt augšāmceltais Kristus – kā spēkpilns mūžīgās dzīvības koks. Tā kā mēs bijām slimīgi un vārgulīgi zari miesīgā Ādama nīkstošajā ģimenes kokā, tad Dievs mūs nogrieza nost un iepotēja jaunajā Ādamā – Savā Dēlā. Tagad mēs esam līdzdalīgi Viņa dzīvībā, augam kopā ar Viņu un barojamies no Viņa dzīvības sulas. Mēs arī kļūstam Viņam aizvien līdzīgāki, kopā ar Viņu iedami savu zemes dzīves ceļu. Viņš pārveido mūsu zemisko un mirstīgo miesu, lai tā varētu kļūt līdzīga Viņa nemirstīgajai godības miesai (Fil 3:21).

Kristībā mēs tiekam pielīdzināti par Jēzus Kristus attēlu, dalīdamies ar Viņu nāvē, apbedīšanā un augšāmcelšanā. Mēs dalāmies

Kristus nāvē caur mūsu kristību savienību ar augšāmcelto Kungu Jēzu (Rm 6:3, 5, 8; Flp 3:10; 2Tim 2:11). Mūsu agrākais grēcīgais sirdsprāts jeb vecais Ādams ir saņēmis pelnīto nāvessodu par grēkiem – mēs esam līdz ar savu veco Ādamu krustā pienagloti (Rm 6:6–7; Gal 2:20).

Grēkojošās miesas vecā dzīve kopā ar visu tās vainu un kaunu pie šī krusta izbeidzas. Grēka valdīšana pār mums ir beigusies. Dievs kā mūžīgais Tiesnesis ir mūs pielīdzinājis attaisnotiem, atbrīvojot no grēka vainas un sodīdams ar nāvessodu mūsu veco sirdsprātu kopā ar Jēzu Kristu. Tādēļ mūsu vergošana grēkam ir izbeigta.

Kristībā mēs arī dalāmies ar Jēzu Kristu Viņa guldīšanā kapā (Rm 6:4; Kol 2:12). Mēs esam apbedīti kopā ar Viņu. Šajās sakramentālajās bērēs mūsu vecais sirdsprāts, vecais Ādams ar savu grēcīgo miesu un vēl jo vairāk grēcīgo prātu ir aprakts. No Dieva redzespunkta tas ir beigts un norakts pavisam – pat tad, ja mēģinām to atkal izrakt un atdzīvināt.

74 Apustulis Pāvils šajā līdzībā pavērš otrādi to, kas notiek dabiskajā lietu kārtībā, kur augļu izskatu un garšu nosaka nevis potcelms, bet gan potcelmam uzpotētā šķirne.

Tā kā esam kristīti Kristū, tad mēs apbrīnojamā kārtā esam līdzdalīgi Viņa miesas augšāmcelšanā no miroņiem. Mēs līdz ar Viņu esam augšāmcelti mūžīgai dzīvei ar Viņu (Ef 2:6; Kol 2:12; 3:1). Mēs esam kopā ar Jēzu darīti dzīvi (Ef 2:6; Kol 2:13). Dzīvodami savā miesā, mēs vairs nedzīvojam sevī, bet gan Kristus dotajā ticībā uz Viņu, bet Viņš dzīvo mūsos (Gal 2:20). Ticībā mēs jau tagad apslēptā veidā dzīvojam ar Viņu Tēva klātbūtnē (Rm 6:8; Kol 3:1–3; 2Tim 2:11). Kristus mūs pārveido ar Savu dzīvību dodošo Garu, kamēr ejam pa Viņa mums piešķirtās atjaunotās dzīves ceļu. Viņš pastāvīgi dod dzīvību mūsu mirstīgajai miesai caur Savu Garu, kas mūsos dzīvo (Rm 6:4; 8:9–11).

Tomēr šī mūsu atjaunotā dzīve ir nepilnīgs pagaidu stāvoklis – tā ir paredzējums un priekšgarša mūsu mūžīgajai dzīvei ar Dievu Tēvu pēc tam, kad mūsu ķermenis būs uzmodināts no nāves.

Mērķis mūsu vienotībai ar Jēzu ir mūsu pagodināšana kopā ar Viņu. Kā Dieva Dēla līdzmantinieki mēs līdz ar Viņu dalāmies Viņa zemes dzīves ciešanās, lai varētu būt kopā ar Viņu apskaidroti Viņa debesu godībā (Rm 8:17). Ar Savām ciešanām Kristus piedalās mūsu kā grēcinieku nožēlojamā stāvoklī un mūsu kā Ādama bērnu nabadzīgajā mantojumā. Viņš to dara, lai izrautu mūs no mūsu bēdīgā stāvokļa un dalītos ar Savā karaliskajā statusā un bagātīgajā mantojumā (Rm 8:18, 28–30; 1Pēt 1:3–5). Viņš grib, lai mēs valdām kopā ar Viņu Viņa godībā (Atkl 5:10; 20:4). Apbrīnojamā kārtā mēs varam sākt to darīt jau tagad, savas zemes dzīves laikā, jo mums tiek ierādīta vieta uz Dieva troņa kopā ar Jēzu Kristu pie Dieva Tēva labās rokas debesu valstībā (Ef 2:6). Kā Viņa karaliskie galminieki un Viņa karaliskās ģimenes locekļi mēs ar lūgšanām pārvaldām Viņa žēlastību, darīdami tos mīlestības darbus, ko Dievs mums ir sagatavojis paveikt kopā ar Kristu. Mēs esam Dieva meistardarbs un Viņa mākslas darbs, ko Viņš ir radījis, lai izpaustu pats Sevi un Savu labestību pasaulei ap mums (Ef 2:10). Tik ļoti augstu Dievs novērtē mūsu miesu un tos darbus, ko mēs veicam, būdami Viņa dienestā.

Pilnīgi apģērbti

Būdami no nāves augšāmceltā Kunga Jēzus īpašums, mēs varam uzlūkot savu ķermeni no augšāmcelšanās perspektīvas. Šis noslēpums visu izmaina. Tas pārvērš mūsu drūmo un nospiedošo zemes dzīves ainu par spilgtu un priekpilnu skatu. Šī pārvērtība ir noslēpums jeb mistērija, jo tā ir paslēpta no mūsu redzes iespējām to saskatīt. Mūsu augšāmcelšanās no mirušajiem ir tāda mistērija, ko neviena cilvēka acs nav redzējusi, neviena cilvēka auss nav dzirdējusi un kas vēl neviena cilvēka sirdī nav ienākusi (1Kor 2:6–12). To mums ticībā var atklāt tikai Dieva vārdi un Svētais Gars, kas mums tos izskaidro. Atšķirībā no mūsu ierastās teoloģiskās terminoloģijas Bībelē parasti netiek runāts par augšāmcelšanos no mirušajiem, bet gan par ķermeņu augšāmcelšanos. Jebkurā no abiem gadījumiem šos terminus var viegli pārprast kā mūsu pašreizējā ķermeņa atdzīvināšanu no nāves iepriekšējā zemes dzīves izskatā un veidā ar tiem raksturīgajām iezīmēm. Tomēr ķermeņu augšāmcelšanās radikāli atšķiras no klīniski vai neatgriezeniski mirušas personas atdzīvināšanas – kā gadījumā ar Jaira meitiņu Marka evaņģēlijā 5:35–43, atraitnes dēlu Lūkas evaņģēlijā 7:11–17 vai Lācaru Jāņa evaņģēlijā 11:1–44. Atjaunoti savā iepriekšējā stāvoklī, viņi visi bija nolemti pēc kāda laika atkal nomirt. Atšķirībā no viņiem un viņu mirušo ķermeņu atdzīvināšanas kristiešu ķermeņu augšāmcelšana no nāves ir saistīta ar pārveidošanu jaunā esamības stāvoklī – kā kāpuram par taureni vai oglekļa gabalam par dimantu. Jēzus Kristus pats ir piemērs tādai pārvērtībai, atnākdams pie Saviem mācekļiem pēc Savas miesas augšāmcelšanās. Viņa miesa vairs nebija pakļauta laika, telpas un matērijas ierobežojumiem. Viņš ienāca pie mācekļiem aizslēgtā istabā, bija starp viņiem, runāja ar viņiem, ēda ar viņiem un ļāva Sevi aizskart. Viņš nebija bezmiesīgs gars (Lk 24:37–43).

Kristus runā par miesas pārveidošanos diskusijā ar saduķejiem par ķermeņu augšāmcelšanos. Lūkas evaņģēlijā 10:36 Viņš skaidro, ka pēc augšāmcelšanās cilvēki ir Dieva bērni un līdzīgi eņģeļiem. Viņiem ir nemirstība, attiecības ar savu brāli Jēzu Kristu un ar Dievu Radītāju

kā savu Tēvu. Augšāmceltie ir tās pašas personas, bet ar pārveidotu miesu.

Pretēji populārajiem viedokļiem, pēc augšāmcelšanās mēs nebūsim bezmiesīgas dvēseles jeb kā spoki. Tā būtu drausmīga perspektīva, jo būt par spoku ir daudz sliktāk nekā visnožēlojamākā cilvēciskā dzīve šeit uz zemes. Eksistēt kā spokam nenozīmē dzīvot, jo spoki ir staigājoši miroņi, dvēseles bez mājām, kas iekļūst dzīvo pasaulē, bet neizjūt no tā nekādu prieku. Tomēr mūsu augšāmcelšanās no mirušajiem nenotiks tieši tādā ķermenī, kādā mēs dzīvojam savā zemes dzīves laikā. Arī tā būtu šausmīga perspektīva, jo tad mums būtu jāmokās savā pašreizējā slimību sabojātajā ķermenī un jācieš zem visu savu vājību un kroplību nastas. Mēs tiksim augšāmcelti no mirušajiem jaunā lieliskā ķermenī, kas būs pilnībā pārmainīts. Arī mūsu rētas, ja tās paliks ar mums tāpat kā Jēzus caurdurtajās rokās (Lk 24:40; Jņ 20:20, 27), būs apskaidrotas un pārveidotas. Kristus mūs pārradīs no jauna – Viņš pārvērtīs mūsu zemības miesu līdzīgu Savai apskaidrotajai miesai (Flp 3:21). Vienlaikus mūsu jaunais ķermenis nebūs mums pilnīgi svešs un nepazīstams. To joprojām varēs atpazīt kā mūsu pašu ķermeni. Iespējams, tas būs vēl labāk atpazīstams nekā tagad – jo mūsu augšāmceltais ķermenis būs pilnībā atbilstošs mūsu atpestītajai dvēselei. Mēs varēsim atpazīt paši sevi un cits citu kā konkrētas personas, kas mēs kādreiz bijām, pirms nomirām. Tikai tad pilnībā jutīsimies saskaņā paši ar sevi un ar citiem jaunajā ķermenī.

To visu ir sarežģīti aptvert un iztēloties. Tas pārsniedz visu, ko jebkad esam pieredzējuši. Tas izvairās no mūsu zemes dzīvei piesaistītā prāta satvēriena, kas gluži dabiski noraida to visu kā pozitīvo vēlmju domāšanu un fantāzijas mežonīgo lidojumu. Līdzīgi apustuļa Pāvila skeptiskajiem kritiķiem 1. vēstulē korintiešiem 15:35, mēs nespējam neuzdot tos pašus jautājumus: “Kā tad mirušie uzcelsies? Kādā miesā tie nāks?” Garāku atbildi uz šiem jautājumiem Pāvils sniedz 1. vēstulē korintiešiem 15:36–57. Viņš apraksta mūsu pārvērtību no trīs skatpunktiem: mūsu augšāmcelšanos garīgā miesā (15:37–44a), mūsu kā debesu radījumu pārtapšanu Kristus līdzībā

(15:44b–49) un mūsu uzvaru pār nāvi, topot ietērptiem Kristus nemirstībā (15:50–57).

Pāvils uz jautājumu par mūsu augšāmceltā ķermeņa īpašībām atbild šādi: “Tu nesapraša! Ko tu sēj, tas netop dzīvs, ja tas nav miris. Tu nesēj miesu, kas vēl taps, bet tikai graudu, vai tas būtu kviešu vai kādas citas sēklas grauds. Bet Dievs tam dod miesu kādu gribēdams un ikkatrai sēklai savu īpatnēju. Ne visas miesas ir vienādas; citāda ir cilvēku miesa, citāda lopu miesa, citāda putnu un citāda zivju miesa. Tā arī ir debesu ķermeņi un zemes ķermeņi; bet citāda godība ir debesu ķermeņiem un citāda zemes ķermeņiem. Citāds spožums ir saulei un citāds mēnesim un citāds zvaigznēm; jo viena zvaigzne ir spožāka par otru. Tāpat būs arī ar mirušo augšāmcelšanos. Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā. Sēts top negodā un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa” (1Kor 15:36–44a).

Nebūs tā, ka mūsu tagadējais ķermenis tiks atmodināts mūžīgajai dzīvei ar Dievu, tiekot tiešā veidā aizrauts debesīs, kā tas savulaik notika Enoha un pravieša Ēlijas gadījumā. Mūsu ķermenim vispirms jānomirst, pirms Dievs tam liek atkal dzīvot. Tikai pēc mūsu ķermeņa nāves Dievs to uzmodinās jaunai dzīvei, pats pēc Savas izvēles piešķirdams katram no mums jaunu miesu. Šeit Pāvils izmanto vienkāršu analoģiju no tiem vārdiem, ko Kristus sacīja par Savu nāvi Jāņa evaņģēlijā 12:24, lai cilvēki to spētu aptvert. Mūsu pašreizējais ķermenis ir līdzīgs kviešu vai citas labības graudiem, kuros iekšā ir snaudoša dzīvība. Mūsu augšāmceltais ķermenis būs līdzīgs dzīvajiem, augošajiem kviešiem, kas izdīgst no šīs dzīvās sēklas. Gan sējas graudi, gan arī no tiem izdīgusī labība ir tā pati kviešu šķirne – tiem ir tā pati daba, tas pats ģenētiskais kods. Tomēr izdīguša auga “ķermenis” ir diezgan atšķirīgs no savas sēklas “ķermeņa”. Līdzīgi arī mēs pēc augšāmcelšanās būsim tās pašas personas, bet ar ķermeni, kas atšķirsies no mūsu iepriekšējā ķermeņa. Divas turpmākās analoģijas var palīdzēt izprast, kā mūsu augšāmceltais ķermenis atšķirsies no mūsu tagadējā ķermeņa. No vienas puses, apustulis Pāvils mums atgādina, ka uz zemes ir dažādu veidu

miesa – katra ar savu atšķirīgo dzīvības stāvokli un eksistences veidu. Tomēr, par spīti daudzajām līdzībām, cilvēku miesa atšķiras no dzīvnieku miesas – tāpat kā dzīvnieku miesa atšķiras no putnu un zivju miesas. Gluži tāpat arī mūsu augšāmceltais ķermenis atšķirsies no mūsu tagadējā dabiskā ķermeņa. Tam būs cits dzīvības stāvoklis un cits eksistences veids. No otras puses, debesu ķermeņiem ir lielāks spožums nekā zemes ķermeņiem, turklāt tie cits no cita atšķiras ar savu mirdzumu, oreolu un spīdumu. Saule ir gaišāka par mēnesi, mēness ir gaišāks par zvaigznēm, kuras savukārt savstarpēji atšķiras gaišumā. Tas liecina, ka mūsu augšāmceltajam debesu dzīves ķermenim būs lielāks spožums nekā mūsu pašreizējam zemes dzīves ķermenim, turklāt katram ar savu mirdzuma veidu un godības līmeni. Tomēr debesīs tas būs vispārējas sajūsmas un prieka avots, nevis skaudības vai greizsirdības avots – kā tas mums bieži ir tagad attiecībā uz cilvēkiem, kas ir daudz skaistāki un pievilcīgāki nekā mēs. Debesīs mūsu godība būs arī viņu godība – tāpat kā Kristus godība būs mūsējā.

Mūsu debesu dzīves ķermenis no mūsu zemes dzīves ķermeņa atšķirsies četros veidos. Tas vairs nebūs pakļauts sabojāšanai un sabrukumam šajā mirstošajā pasaulē, bet būs pilnībā neievainojams un nezūdošs. Tas debesīs būs spožs, lielisks un izcils savā mirdzumā, ne vairs drūms, neprezentabls un grēka degradēts. Tas būs dziedināts un Svētā Gara pilnvarots dzīvot, ne vairs fiziski vājš un garīgi nenoturīgs zem nāves draudiem. Tas būs pilnībā Svētā Gara atdzīvināts un caurstrāvots, ne vairs dabiskais ķermenis, kam ir dzīvniekiem līdzīga dzīves enerģija. Mūsu augšāmceltais ķermenis atšķirsies no mūsu dabiskā ķermeņa, jo tas būs Svētā Gara apgarots. Mūsu debesu ķermenis būs garīgs.

Luters sniedz daiļrunīgu skaidrojumu tam, kas būtu jāsaprot ar garīgu ķermeni: “Kad nu tas ir nosaukts par garīgu ķermeni, tad no tā nebūt neizriet tas, ka tam vairs nebūtu fiziska dzīve vai miesa un asinis. Nē, tad to vairs nevarētu nosaukt par īstu ķermeni. Bet tad, kad tas tiek saukts par garīgu ķermeni, tad tas nozīmē, ka tam ir dzīvība. Tomēr tas nav ķermenis, kas ēd, guļ, gremo, bet gan ķermenis, ko garīgi baro un uztur Dievs un kam dzīvība ir Viņā. .. Tā būs visas

personas pilnīgi citāda garīgā eksistence jeb dzīve, kas ietvers gan ķermeni, gan dvēseli. Šī dzīve izplūdīs no Svētā Gara un nāks nepastarpināti no Dieva vai caur Dievu, lai mēs būtu Viņa izgaismoti un pazītu Viņu ne tikai ar savu dvēseli, bet lai viss mūsu ķermenis būtu Viņa caurstrāvots.”75

Apskatījis tos ķermeņu veidus, ko Dievs katram no mums piešķirs pie ķermeņu augšāmcelšanas no nāves, apustulis Pāvils skaidro 15:44b–49, kādā veidā tie tie tiks augšāmcelti kā garīgie ķermeņi: “Kā ir dabīga miesa, tā ir arī garīga miesa. Tāpat ir arī rakstīts: pirmais cilvēks, Ādams, kļuva par dzīvu dvēseli, – pēdējais Ādams par dzīvu darītāju76 Garu. Pirmais nav garīgais, bet dabīgais, tik pēc tam nāk garīgais. Pirmais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem; otrs cilvēks no debesīm. Kāds tas, kas no zemes, tādi paši tie, kas no zemes; un, kāds Tas, kas no debesīm, tādi paši tie, kas no debesīm; un, tāpat kā esam nesuši77 zemes cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm.”

Te mūsu uzmanība tiek pārfokusēta no mūsu ķermeņa uz Jēzu Kristu kā otro Ādamu, mūsējo cilvēku no debesīm. Šī tēma tiek attīstīta analoģijā starp Ādamu un Jēzu – vairāk pretstatos nekā līdzībā. Ādams tika radīts par dzīvu dvēseli. Viņš bija dzīvību saņemoša persona ar dabisku ķermeni, kuru uzturēja dzīvu tas pats dzīvības spēks un dabiskā enerģija, kas arī dzīvniekus. Pēc savas būtības viņš bija cilvēks no zemes, jo viņa miesas izejvielas bija zemes māli un putekļi jeb pīšļi. Viņa liktenis bija pēc savas nāves atgriezties zemē un atkal tapt par zemes pīšļiem. Ādams ir prototips visiem, kam ir dabiskais cilvēka ķermenis. Līdzīgi viņam, mēs, visi cilvēki, esam no zemes pīšļiem. Tā kā mēs esam apzīmogoti ar Ādama attēlu kā ar dzimtas zīmogu, tad arī dalāmies viņa dzīvē. Līdzīgi Ādamam, mūsu dzīvi iezīmē samaitātība, kauns un vājības. Savā zemes dzīvē mēs “valkājam” Ādama tēlu līdzīgi netīrām, nodriskātām un nodilušām drēbēm. Pretstatā viņam, Jēzus Kristus ir mūsu otrais Ādams, prototips cilvēkiem ar garīgu ķermeni. Viņš ir cilvēks no debesīm. Pateicoties Viņa

75 Luther, M. (1532). Commentary on 1 Corinthians 15. LW 28:189–190.

76 Tulkojuma variants no grieķu valodas “dzīvību dodošs”.

77 Tulkojuma variants no grieķu valodas “valkājuši” un “valkāsim”.

zemes dzīvei, nāvei un augšāmcelšanai, Viņš kļuva par dzīvību dodošu Garu. Viņš dara cilvēkus dzīvus ar Savu dievišķo, garīgo dzīvību. Līdzīgi Viņam, arī mēs esam debesu cilvēki, kaut arī esam veidoti no zemes pīšļiem, nevis no debesīm. Tomēr mums ir garīgs ķermenis, jo mēs esam pārradīti pēc Kristus tēla. Līdzīgi tam, kā esam “valkājuši” Ādama tēlu savā dabiskajā ķermenī, kas ir līdzdalīgs viņa samaitātībā, kaunā un vājībās, tāpat mēs arī “valkāsim” debesu cilvēka Jēzus Kristus attēlu savā garīgajā ķermenī, kas būs līdzdalīgs Viņa bezvainībā, varā un godībā. Mūsu ķermenis valkās Kristus tēlu kā savu jauno apģērbu – mūsu pilnīgam priekam mūžīgajā dzīvē debesīs.

Izskaidrojis, kā Dievs pie augšāmcelšanas piešķir cilvēkiem garīgu ķermeni, Pāvils izdara kopsavilkumu 15:50–56, aprakstīdams mūsu ķermeņa pārradīšanu trīs cēlienos: gulošo modināšanu pasaules galā, viņu ietērpšanu dzīvei jaunajā dienā un uzvaras svinēšanu pār beidzamo ienaidnieku – nāvi.

“Bet to es saku, brāļi: miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību. Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? – Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”

Pāvils salīdzina nomirušos ar cilvēkiem, kas aizmiguši. Viņiem vajag uzmosties un ietērpties savās vislabākajās drēbēs, saposties svētku dienai (sk. arī 1Kor 15:16, 18, 20, 52; 1Tes 5:6–7). Luters raksta, ka šis miegs ir daudz labāks nekā vislabākais miegs cilvēku zemes dzīves laikā – jo viņi vairs neatceras, kas ar tiem noticis viņu zemes dzīves laikā.78 Tajā pašā laikā viņu dvēsele ir daudz vairāk nomodā uz Dievu un Viņa eņģeļiem, nekā tā jebkad spēja būt, kamēr bija dzīva

78 Luther, M. Lectures on Genesis: Chapters 21–25. LW 4:313.

šeit uz zemes. Iemigušiem Kristū, viņiem pazib debesīs notiekošais. Bet viņiem vēl jāienāk tajā, ko viņu priekšredzējums viņiem jau atklāj un ko viņu dzirde viņiem ļauj nojaust miegā.

Dabiskajam ķermenim ir jāizmainās, pirms tas var ienākt savā karaliskajā mantojumā. Kristieši nevar saņemt savu mūžīgo mantojumu, tērpušies samaitātajā un mirstīgajā miesā. Tāpēc Dievs Savus bērnus izģērbj, likdams tiem iemigt nāvē. Pēc tam Viņš tos uzmodina no nāves miega un ietērpj bezvainības un nemirstības drēbēs, kas ir piemērotas mūsu dzīvei ar Viņu debesīs. Dievs apģērbj augšāmceltos ar to pašu karaliskā priestera amata tērpu, kas ir Viņa Dēlam, kad Viņš svin uzvaru pār nāvi (Atkl 1:13). Apģērbjot no mirušajiem augšāmceltos ķermeņus ar bezvainību un nemirstību, Dievs tos pārveido un atbrīvo no nāves satvēriena caur Jēzu Kristu. Viņš ne tikai uzvar nāvi –Viņš nāvi aprij, uzvarēdams to ar Savas dzīvības pārpilnību. Apģērbjot augšāmceltos ķermeņus ar Kristus bezvainību un nemirstību, Dievs piešķir kristiešiem šo uzvaru caur Kungu Jēzu Kristu – grēka un nāves uzvarētāju.

Kaut gan nāve ir uzvarētāja pār mūsu dabisko miesu, tomēr garīgā miesa, ko mums piešķir Dievs pie augšāmcelšanās, pilnīgi uzveic nāvi. Tad mums būs tādas acis, lai mēs varētu redzēt Dievu vaigu vaigā, ausis uzklausīt Viņa balsi bez dzirdes traucējumiem, mute slavēt Viņu harmoniskā saskaņā ar Dieva eņģeļiem, un ķermenis, kas Viņu pielūgs visā pilnībā. Tad Jāņa atklāsmes grāmatas 21:4 apsolījums būs piepildīts: “.. nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.”

Lielisks skats

Mūsu ķermenis ir iecerēts mūžīgās dzīves godībai kopā ar Kristu. Tur tas kļūs redzams visā savā pienācīgajā krāšņumā. Tas izstaros Jēzus Kristus godību, stāvēdams kopā ar Viņu Dieva Tēva klātbūtnē. Tur mēs visi kopā kā Viņa svētā Baznīca būsim Kristus mīļotā līgava, brīnišķīgi saposti Viņam kā mūsu līgavainim (Atkl 21:2, 10–11; salīdz. Ps 45:10–14). Tur mēs skatīsim Dievu vaigu vaigā kopā ar eņģeļiem un

visiem Dieva svētajiem (Atkl 22:4). Tad mums vairs nebūs jāraizējas par to, kā mēs izskatāmies, – jo mēs būsim pilnīgi Dieva acīs, kā arī Jēzus to noteica un apsolīja Mateja evaņģēlijā 5:48.

K. S. Lūiss mūsu turpmāko ārējo izskatu pēc mūsu pārtapšanas procesa visas mūsu zemes dzīves garumā apraksta šādi: “Ja mēs Viņam ļaujam – jo mēs varam arī neļaut, ja izdarām tādu izvēli, – Viņš visbezspēcīgāko un visnetīrāko no mums spēj pārvērst par dievu vai dievieti, par žilbinoši starojošu un nemirstīgu radījumu, kurā pulsē tāda enerģija un prieks, gudrība un mīlestība, ko tagad mēs pat nespējam iztēloties, spožs neapsūbējis spogulis, kas pilnīgi atstaro Dievam atpakaļ (kaut gan mazākā mērogā, protams) Viņa neierobežoto spēku, sajūsmu un labestību. Šis process būs ilgs un dažbrīd sāpīgs, bet tieši to mēs esam uzsākuši. Neko mazāk par to. Jo Viņš ir domājis pilnīgi nopietni to, ko mums pateicis.”79

Mēs, līdzīgi bērniem mātes dzemdē, vēl nevaram zināt, kādi izskatīsimies. Tomēr mēs zinām, ka pasaules galā, kad Jēzus atnāks pēc mums kā pēc Savas līgavas, tad mēs būsim Viņam līdzīgi (1Jņ 3:2).

Kad ieraudzīsim Viņu tādu, kāds Viņš ir, mēs būsim Viņam pilnā mērā atbilstoši gan miesā, gan arī dvēselē. Tad mēs redzēsim Viņu cits citā un sevi Viņā.

Līdz tam laikam mēs staigājam ticībā, nevis redzēšanā (2Kor 5:7).

Kamēr vēl dzīvojam savā zemes dzīves ķermenī, mēs vēl neesam skatījuši augšāmcelto Kungu Jēzu Kristu tādu, kāds Viņš tagad ir, ne arī varam ieraudzīt sevi pilnībā pārradītus pēc Viņa tēla. Mēs neaptveram savu pakāpenisko pārtapšanu, ko mūsos īsteno Kristus un Viņa Svētais Gars. Mūsu dzīvība ir apslēpta mūsu fiziskajām acīm līdz pat Kristus atkalatnākšanas brīdim. Tikai pēc tam mēs mirdzēsim godībā līdz ar Viņu (Kol 3:4).

Tomēr ne Kristus godība, ne arī mūsējā šobrīd nav pilnībā no mums apslēpta. Tā kļūst redzama Evaņģēlija pasludinājumā – līdzīgi tam, kā Dieva godība atspoguļojās Mozus sejā, kad viņš pasludināja israēliešiem Dieva morālo likumu (2Moz 34:29–35; 2Kor 3:7–15). Kad dzirdam Evaņģēliju, noraisās apsegs no mūsu sirds acīm, lai spējam

79 Lewis, C. S. Mere Christianity, 172.

ieraudzīt Jēzus godības vaigu, Viņam uz mums runājot šajā pasaulē (2Kor 4:5–6). Kad dzirdam Kristu, mēs uzlūkojam Viņa apslēpto godību. Viņa godību redzēdami kā spogulī, mēs “topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu” (2Kor 3:18). Kristus gaisma spīd mūsos un izgaismo mūs, kad dzirdam Viņa vārdus.

Vēstulēs efeziešiem 5:25–27 un kolosiešiem 1:21–22 apustulis Pāvils mums raksta par to, kā Jēzus un Viņa Debesu Tēvs uzlūko mūs. Šie pārsteidzošie Rakstu vārdi atklāj, kādi mēs, kas esam kristīti un ticam uz Kristu, esam Dieva skatījumā – kā Viņš mūs uzlūko, kopš mēs piederam Jēzum. Dieva vārdi ļauj mūsu nākotnes daiļumam un krāšņumam pazibēt mūsu priekšā.

Vēstulē efeziešiem 5:25–27 Pāvils apraksta to, kā Kristus mūs pārveido caur Kristību. Viņa vārdi par Baznīcu attiecas uz visiem kristiešiem individuāli un arī uz mums kā uz ticīgo sadraudzi un kopienu. Kristus mūs ir tik ļoti mīlējis, ka atdevis Sevi upurim par mums, lai šķīstītu mūs no visas netīrības un darītu mūs svētus. Viņš to visu darīja, lai varētu Sev Savu draudzi sagatavot cienīgu80, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas (Ef 5:27).

Pāvils šajā Rakstu vietā salīdzina mūsu Kristību ar jūdu līgavas uzpošanu kāzām. Tradicionāli līgava gatavoja sevi kāzām, mazgājot savu miesu, ietērpjoties visskaistākajā apģērbā un izrotājoties ar dārgiem juvelierizstrādājumiem. Parasti viņai šajā procesā palīdzēja līgavas vedējmāte un citas radinieces. Kad bija pienācīgi saposusies, līgava laulību ceremonijā stādīja sevi priekšā savam līgavainim un viņa vedējiem. Tomēr Kristus kāzās līgava pati sevi nesagatavo un neuzpoš. Pats Kristus sagatavo Savu līgavu, viņu šķīstīdams, ietērpdams kāzu drēbēs un izrotādams. Tikai pēc tam Viņš Savu līgavu ieved kāzās. Kristus to visu dara, lai izrādītu Savai līgavai cieņu – jo Viņš mīl Savu draudzi un grib, lai tā sajustos mīlēta. Viņš to uzpoš un ļauj tai izjust, cik ļoti tā Viņam ir dārga.

80 Grieķu valodā endokson – “godībā” vai “godības pilna” – kā 2012. gada Bībeles tulkojumā latviski (tulk. piez.).

Kādā veidā Kristus sagatavo Savu līgavu laulības savienībai ar Sevi? Viņš Savu draudzi pilnībā pārveido. Pirmkārt, Viņš neitralizē visu to, kas nav skaists. Visu neprezentablo pie Savas līgavas Kristus apsedz ar Savu paša skaidrību un taisnību – Viņš noņem no viņas ikkatru traipu, krunku vai citu tamlīdzīgu trūkumu. Otrkārt, Viņš izrotā līgavu ar Savu paša svētumu un godību. Kristus draudzi kā Savu līgavu dara svētu un lielisku, piešķirdams viņai pats Savu svētumu un apklādams viņu ar Savu godību.

Kāpēc Kristus stāda Savu līgavu Savā priekšā? Viņš to nedara, lai kritiski viņu izvērtētu, novērtētu viņas vērtību un izlemtu, vai viņa ir piemērota būt Viņam par līgavu. Kristus to dara, lai izrādītu Savai draudzei atzinību, sajūsmu un neierobežotu izpratni par viņu. Līdzīgi kā Kristus viņu darīja taisnu, pasludinādams par attaisnotu, tāpat Viņš arī dara viņu daiļu, pasludinādams par tādu. Līdzīgi kā Sālamana augstajā dziesmā 4:1, Viņš saka: “Redzi, mana draudzene, tu esi skaista, tiešām, skaista tu esi!” Kad Kristus līgava defilē savā parādē Viņa priekšā, tad Viņš uzlūko viņu ar mīlošu sajūsmu. Sava līgavaiņa acīs viņa ir pilnīga. Viņš priecājas par Savas līgavas skaistumu un grib, lai viņa priecājas par sava līgavaiņa mīlestību. Tā Kristus uzlūko Savu draudzi un mūs. Viņš ir laimīgs, mūs ieraugot, jo Viņš ir sajūsmināts mūs redzēt. Kristus ne tikai noraugās uz mums, bet arī mūs patiešām redz. Viņš ne tikai saskata mūs, bet arī jūsmo par mums. Kristus ne tikai ir sajūsmā par mums, bet arī velta mums ciešu uzmanību. Viņš ne tikai ir pret mums uzmanīgs, bet arī pārpilnam dāvina mums Savu mīlestību. Līdzīgi ķēniņa līgavai Psalmā 45:10–13, Viņš ilgojas pēc mūsu skaistuma, mums esot ietērptiem Viņa debesu godības drēbēs. Vēstulē kolosiešiem 1:21–22 apustulis Pāvils papildina ar jaunu dimensiju mūsu kā līgavas nostāšanos Kristus priekšā. No perspektīvas, kurā draudze stāda sevi Kristus priekšā, viņš pārfokusē Rakstu skatījumu uz mums kā svētu upuri Dievam Tēvam: “Arī jūs, kas kādreiz bijāt atsvešinājušies un ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un ļauno darbu dēļ, Viņš tagad salīdzinājis, Savā cilvēciskā miesā izciezdams

nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami81 varētu stāties Viņa82 priekšā.”

Pāvils šeit runā par Jēzu Kristu kā jūdu augsto priesteri, bet Kristus miesa ir grēku upuris, kas tiek pienests Dievam, lai sasniegtu izlīgumu starp cilvēkiem un Dievu. Būdams mūsu augstais priesteris, Jēzus upurēja Savu miesu mūsu labā pie krusta, lai salīdzinātu mūs ar Dievu Tēvu caur Savu miesu un asinīm (Kol 1:20, 22). Tā kā mēs

Kristus upura dēļ esam izlīgumā ar Dievu, tad Kristus mūs stāda Dieva Tēva priekšā kā pilnīgu, Dievam tīkamu upuri. Viņš to dara, lai mēs saņemtu Tēva pilnīgu atzinību un žēlsirdīgu mūsu pieņemšanu. Mēs

esam svēti Dieva Tēva acīs, jo Kristus piešķir mums pats Savu svētumu. Mēs esam nevainojami Viņa acīs, jo Kristus ir no mums nomazgājis mūsu grēka vainu. Mēs esam bez vainas Tēva acīs kā tādi, kas nav izdarījuši neko nosodāmu, jo Kristus mums ir piedevis un ir šķīstījis mūs ar Savām asinīm. Kristus mūs pieved Savam Tēvam kopā ar Sevi, gaidot mūsu galējo stāšanos Dieva priekšā mūsu augšāmceltajā

ķermenī (2Kor 4:14).

Tā kā dzīvojam miesā, tad nespējam paši sevi ieraudzīt no visām pusēm un visiem rakursiem. Mēs vairs neredzam sevi tāpēc, ka esam

Kristū. Tikai Dievs spēj mūs redzēt tādus, kādi esam un kādi būsim, kad tiksim augšāmcelti no nāves. Turklāt Viņš Savos vārdos mums dara zināmu, kādus Viņš mūs redz. Tas mulsina, pārsteidz (1Kor 2:9–10) un piepilda mūs ar labu cerību un neizsakāmu prieku (1Pēt 1:8).

Jēzus mūs uzlūko kā Savu svēto un krāšņo līgavu. Mēs esam lielisks skats Viņa acīs, un Viņš nekad nebeigs par mums priecāties. Kristum tik ļoti patīk Sava draudze, ka Viņš mūs stāda priekšā Savam Debesu Tēvam, lai arī Tēvs justu nebeidzamu prieku par mums. Dievs Tēvs dalās ar Savu vienpiedzimušo Dēlu sajūsmā par mums. Viņš redz mūs kā tādus, kas ir ietērpti Viņa Dēlā, nevainojami un bez vainas, svēti un pilnīgi. Mēs izskatāmies lieliski – izcils skats Tēva un Dēla svētajām acīm.

81 Grieķu valodā – “nevainojami un bez vainas”, t. i., kā tādi, pret ko nav pamata izvirzīt pārmetumus vai apsūdzības (tulk. piez.).

82 Attiecinot uz Dievu Tēvu.

Mūsu orientieris ir debesis

Pirmajā vēstulē korintiešiem 15:58 apustulis Pāvils noslēdz savus visai svinīgos vārdus par ķermeņu augšāmcelšanos ar prātīgiem iedrošinājuma vārdiem: “Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs.” Viņš māca, ka mūsu ticība šai fundamentālajai kristīgajai doktrīnai par ķermeņu augšāmcelšanos mūs ietekmē divos veidos. Pirmkārt, tā mums iedod drošu un mūžīgu pamatu mūsu zemes dzīvei miesā, kā arī vada lēmumu piešķiršanā par to, ko mēs darām ar savu ķermeni. Mūsdienu nestabilajā un haotiskajā pasaulē, kur cilvēki nejūt, ka viņu dzīvei vai darbiem būtu kāda paliekoša vērtība, mums ir stabilitāte. Šī stabilitāte mums paver iespēju sasniegt tādus mērķus, kam ir paliekoša vērtība, jo mums ir aicinājums kopā ar savu Kungu darīt Tā Kunga darbus. Mums ir drošs un nesatricināms klints pamats, uz kā būvēt savu dzīvi. Otrkārt, uz šī drošā un noteiktā pamata stāvēdami, mēs varam būt pilnīgi droši, ka veltīgs nav neviens uzdevums, ko uzņemamies veikt Kristus dienestā strādādami – apkārtējā pasaulē, Baznīcā, mūsu ģimenē, mūsu draudzē –, jo mūsu paveiktais darbs paliek mūžībā. Mūsu ķermeņa augšāmcelšanās pārorientē visu mūsu dzīvi un eksistenci, jo piešķir mums mūžīgu galamērķi.

Mūsu zemes dzīvē ir seši ticības praktizēšanas veidi, kas pamatojas uz ķermeņa augšāmcelšanos un mūsu nākamo godību: pateicības došana Dievam, cerības pilns Evaņģēlija pasludinājums, miršana grēkam un augšāmcelšanās kopā ar Kristu ik dienu, savu tuvāko bēres kā viņu augšāmcelšanās svinēšana, pirms mums mirušo pieminēšana un pieticīgs apģērbs.

Lieldienu gaviles

Apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 15:57 skaidrojumu par ķermeņu augšāmcelšanos noslēdz ar pateicību Dievam. Līdzīgā kārtā apustulis Pēteris savu 1. vēstuli 1:3–8 iesāk ar dedzīgu pateicību Dievam par mūsu atdzemdināšanu dzīvai cerībai ar Kristus

augšāmcelšanos no miroņiem. Labā ziņa par mūsu ķermeņu augšāmcelšanu aicina mūs gavilēt. Mūsu apbrīnojamā atdzimšana caur Jēzus augšāmcelšanos ir iedevusi mums dzīvu ticību – tādu, kas dod dzīvību, – uz mūsu pestīšanu un mūžīgu mantojumu kopā ar Jēzu. Šī cerība piepilda mūs ar neizsakāmu un lielisku prieku, kas sniedz mums sagaidāmās debesu godības priekšnojautu. Tas palīdz pareizi noskaņot savu sirdi jau šajā zemes dzīvē un aicina uz pateicību Dievam piecdesmit dienu ilgumā – no Lieldienām līdz Vasarsvētkiem, kā arī katru svētdienu. Mēs esam aicināti uz pateicību vienmēr, kad vien svinam uzvaru pār nāvi Svētajā Vakarēdienā. Šī ticība un cerība aicina uz slavas dziesmām un muzikālām himnām, kas spēj izteikt to, ko citādi nespējam izpaust. Tomēr visvairāk tas ir aicinājums uz ikdienas gavilēm – ar visu sirdi priecāties par mums sagaidāmo mūžīgo dzīvi kopā ar Dievu debesīs.

Lieldienu pasludinājums

Jēzus Kristus augšāmcelšanās aicina uz ticības pilnu Evaņģēlija pasludinājumu, kas sasaista Viņa augšāmcelšanos no mirušajiem ar mūsu augšāmcelšanos un otrādi. Kristus augšāmcelšanās ir publiski apliecināma tāpēc, lai mēs varētu būt tajā līdzdalīgi un būt ieguvēji no tās. Mums no Kristus augšāmcelšanās nav nekāda labuma, ja tā netiek mums pasludināta. Evaņģēlija pasludinājums ne tikai paziņo mums, ka Jēzus ir iznīcinājis nāves varu un atņēmis nāvei spēku, – tas mums ceļ gaismā Viņa dzīvību un nemirstību (2Tim 1:10). Ar un caur Evaņģēlija vārdiem augšāmceltais Kungs Jēzus dod Savu Svēto Garu, kas rada ticību tajos, kuri Evaņģēliju dzird, uzmodina viņus garīgai dzīvei kopā ar Kristu un piešķir spēku no augšienes dzīvot uzticamu debesu valstības pilsoņu dzīvi šeit uz zemes. Kristus augšāmcelšanās pasludinājums ne tikai dod cerību uz mūžīgu dzīvošanu pēc nāves miesā – tas arī pamodina cilvēkus no garīgās nāves jau šeit un tagad. Tas modina uz dzīvi kopā ar augšāmcelto Kristu pēc Vēstulē efeziešiem 5:14 atrodamā aicinājuma parauga: “Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus!”

Augšāmcelšanās pasludinājums izraisa ticības Jēzum Kristum kā mūsu augšāmceltajam Kungam apliecināšanu dievkalpojumā. Mūsu ticības apliecība ir mūsu garīgā nomoda stāvokļa izpausme. Mēs pieņemam Kristus vārdus kā savējos – un tiem līdzi visu to, ko šie vārdi sev līdzi atnes. Caur mūsu ticības apliecināšanu dievkalpojumā Dieva vārdi caurstrāvo mūs un kļūst fiziski un personiski iemiesoti mūsos. Vēstulē romiešiem 10:8–10 apustulis Pāvils raksta: “Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, – proti, ticības vārds, ko mēs sludinām. Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana.”

Miršana un augšāmcelšanās katru dienu

Jēzus Kristus mūs aicina tāpat kā pirmos Savus mācekļus ik dienu aizliegt pašiem sevi un uzņemties krustu, sekojot Viņam ceļā, kas ved cauri nāvei uz mūžīgo dzīvību (Lk 9:23–24). Mūsu iepriekšējais miesīgais dzīvesveids tiek atcelts kā spēkā neesošs un vairs nav mums saistošs, jo mēs piederam dzīvajam Kristum kā Viņa īpašums – ar visu savu ķermeni, dvēseli un garu. Mēs staigājam dzīvo zemē Tā Kunga vaiga priekšā (Ps 116:8–9). Mūsu nākotne ir saistīta ar Kristu, tāpat kā ikkatra jauna diena, ko pieredzam. Katru vakaru mēs mirstam kopā ar Viņu un katru rītu kopā ar Viņu mostamies jaunai dienai. Katru dienu mēs kopā ar Viņu mirstam, lai dzīvotu kopā ar Viņu. Kristus nāve un augšāmcelšanās strukturē mūsu cilvēciskās dzīves modeli un tā ritmu, jo mēs piešķiram sevi Kristum savās lūgšanās – gan gulēt iedami, gan no rīta jaunu dienu uzsākot.

K. S. Lūiss šo mūsu dienišķo sevis nodošanu savam Kungam izskaidro šādi: “Šis princips turpinās cauri visai dzīvei no augšas līdz apakšai. Atdod pats sevi un iegūsi savu patieso būtību. Atdod savu dzīvi un tu to iegūsi. Atdod nāvei savas ambīcijas un mīļākās vēlmes ikkatru dienu, bet visu savu miesu savas dzīves beigās – atdod ar visām savas būtības šķiedrām – un tu atradīsi mūžīgo dzīvību. Nepaturi sev neko. Nekas no tā, ko tu neatdosi projām, tev tāpat nepiederēs. Nekas tevī no tā, kas nebūs iepriekš nomiris, arī nevarēs tikt augšāmcelts no nāves.

Meklē pats sevi un tu neatradīsi neko citu kā tikai ienaidu, vientulību, izmisumu, niknumu, drupas un iznīcību. Bet meklē Kristu un tu Viņu atradīsi – un kopā ar Viņu arī visu pārējo, līdzi pievienotu.”83

Pastāv divas puses mūsu dienišķajai sevis pakļaušanai Kristum. No vienas puses, mēs nododam nāvei savus grēkus katru vakaru, praktizēdami dienišķo sirdsapziņas izmeklēšanu un savu atgriešanos no grēkiem. Katras nakts īsais miegs mums ir kā priekšvēstnesis mūsu ilgajam nāves miegam. Tāpēc Dievs mūs uzrunā mūsu sirdsapziņā, lai atzīstam savus grēkus un meklējam pēc Viņa piedošanas. Viņš mūs aicina nolikt tumsības darbus (Rm 13:12). Kad pirms gulētiešanas novēlam Kristum savu miesu un dvēseli, mēs varam lūgt Viņa Svētajam Garam nonāvēt mūsos visus mūsu miesas darbus, lai tie mūs nedara īgnus pa nakti un nesabojā mums nākamo dienu (Rm 8:12–13).

No otras puses, mēs arī pieredzam ik dienu, kā Svētais Gars mūs atjauno, kad no rīta pieceļamies. Mūsu pamošanās no miega katru rītu ir priekšvēstnesis mūsu ķermeņa augšāmcelšanai no nāves. Tā ir neliela augšāmcelšanās dzīvošanai Dieva jaunajā dienā. Kad pieceļamies no miega, mums ir jāuzģērbj jauna drēbju kārta – svētku apģērbs, ko mums sagādājis Kristus dzīvei Dieva Tēva klātbūtnē. Katru rītu mēs ietērpjamies Kristū, apliecinādami Viņu par savu mūžīgi dzīvo Kungu un sevi par Viņa mācekļiem. Ik rītu mēs tērpjamies Viņa tikumos, tos no Viņa izlūgdamies un saņemdami. Katru rītu mēs tiekam apģērbti ar spēku no augšienes, kad lūdzam Debesu Tēvam atzīvināt un atjaunot mūs ar Svēto Garu, lai mums ir spēks un enerģija dzīvot un strādāt Viņa klātbūtnē.

Tādējādi mēs katru vakaru noģērbjam veco, miesīgo sirdsprātu un katru rītu apģērbjam jauno, garīgo cilvēku. Vakarā mēs mirstam kopā ar Jēzu un rītā kopā ar Viņu mostamies. Tā mēs izdzīvojam savā dzīvē Kristību. Mūsu mazgāšana šajā sakramentā nozīmē, ka “ik dienu vecajam cilvēkam mūsos sirds satriektībā un grēku nožēlā jātop noslīcinātam un jāmirst ar visiem grēkiem un ļaunajām kārībām. Savukārt ik dienu jāceļas un jāatdzimst jaunajam cilvēkam, kas taisnībā un

83 Lewis, C. S. Mere Christianity, 189.

šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi”.84 Tas ir veids, kā mēs dzīvojam dienu no dienas savā zemes dzīvē, būdami dzīvā ticībā uz Dieva Dēlu, kas ir nodevis Sevi nāvē par mums un dod mums Sevi ik dienu kā mūsu Kungs un Pestītājs.

Mirušo izvadīšana

Bēru ieražas un tradīcijas parāda to, kā konkrētajā sabiedrībā attiecas pret cilvēku ķermeņiem. Tās atklāj domas par nāvi un par to, kas notiek ar cilvēkiem pēc viņu nomiršanas. Šajā jomā mēs varam novērot šo ticējumu radikālu revīziju Amerikas Savienotajās Valstīs un citur Rietumu pasaulē. Visai retos gadījumos notiek reāla apbērēšana, bet biežāk var novērot eifēmistisku “dzīves svinēšanu”, kurā nāves šausmas tiek apsegtas ar saldu glazūru. Šajā dzīves svinēšanā tiek runāts par aiziešanu, nevis par nomiršanu. “Dārgie aizgājēji” nav miruši, bet gan “devušies prom”. Papildus ekstravagantiem laba vēlējumiem un aizgājušo slavinājumiem dažkārt gaisā tiek palaisti baloži vai gaisa baloni, tā simbolizējot nelaiķa gara atbrīvošanos no ķermeņa – attiecinot uz tādu garu, kas nolūkojas uz mums no debesīm. Saskaņā ar aizvien populārāku māņticību par dvēseles garīgu atraisīšanos no ķermeņa un turpmāku reinkarnāciju citā ķermenī nelaiķu ķermeņi parasti tiek kremēti. Šādas un citas populārās bēru tradīcijas deformē kristīgas izvadīšanas saturu un ir pretrunā ar tajās pasludināto Evaņģēliju.

Baznīcai nav pienākuma adoptēt visādu veidu populāru bezmiesīgu garīgumu. Tā vietā draudzēm vajadzētu praktizēt savu draudzes locekļu izvadīšanu no draudzes dievnamiem – organizējot bēres, kurās zārks ir blakus kristīšanas traukam (ja vien tas ir iespējams), lai vizuāli apliecinātu to, ka grēka alga ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū. Bēru rituālam nevajadzētu iedvest nepamatotas cerības sērojošajiem pavadītājiem, bet gan skaidru un drošu paļaušanos uz ķermeņa augšāmcelšanu no nāves. Kaut gan Bībelē mēs neatrodam kremācijas aizliegumu, tomēr mūsdienu kontekstā Baznīca rīkotos pareizāk, ja veiktu apbedīšanu svētītā kapsētas zemē – tā

84 Mazais katehisms. IV:12, VG (346).

dodot spēcīgu kontrkulturālu liecību par ķermeņa augšāmcelšanos, kā rīkojās arī mūsu priekšteči pirmo gadsimtu Baznīcā. Senās Romas kristieši visus mirušo cilvēku ķermeņus turēja tik augstā cieņā, ka savāca uz ielām mirušu sev nepazīstamu cilvēku pamestās miesas un tās pienācīgi apbedīja, lai mirušie cilvēki netiktu izmesti pilsētas atkritumu kaudzēs kopā ar mirušu dzīvnieku līķiem.

Kristieši visu nelaiķu ķermeņus apbedīja cienīgā veidā – kā radītus pēc Dieva tēla un līdzības. Līdzīgai ticībai vajadzētu iedvesmot arī mūs rūpēties par mirušo ķermeņiem – tradicionāli tas bija viens no kristiešu žēlsirdības darbiem. Draudzēm, kurām pieder kapsētas, vajadzētu tās paturēt savā rīcībā un labi uzturēt, jo arī nomirušie kristieši joprojām paliek kristīgās draudzes locekļi. Tomēr vissvarīgākā ir ķermeņu augšāmcelšanās cerības apliecināšana katrā izvadīšanas rituālā, katrās bērēs. Lai gan sērojam par tiem, kas nomiruši pirms mums, mēs arī esam aicināti ar slavas dziesmām svinēt mūsu ķermeņa augšāmcelšanos no nāves.

Visu svēto diena

Bibliskā mācība par to, ka ticīgo un kristīto ķermeņi ir aizmiguši

Kristū, lai tiktu sagatavoti savai augšāmcelšanai no nāves (1Kor 15:18; salīdz. Atkl 14:13), ir mūsu gids un pavadonis tajā, kā mēs pieminam pirms mums nomirušos. Sērojošie radinieki samērā bieži krīt kārdinājumā stāties neadekvātos garīgos kontaktos ar saviem mīļajiem, kas nomiruši. Tādi kontakta veidi kā sarunāšanās ar mirušajiem savās domās, apmeklējot viņu kapus, ir relatīvi nekaitīgi. Savukārt okultie kontaktu veidi, gribot no mirušajiem saņemt kādas zīmes, sava mirušā tuvinieka zārka uzglabāšana savās mājās speciāli tam ierīkotā svētnīcā vai arī mirušo garu izsaukšana ar mediju starpniecību ir garīgi bīstami. Turpretim piemērots veids, kā būt ar mirušajiem kontaktā, ir sacīt Dievam pateicības lūgšanas par viņiem. Vēl labāk ir būt ar viņiem kopā fiziski un personiski Svētajā Vakarēdienā – jo Kristus miesa ir vienīgā saikne starp dzīvajiem un jau nomirušajiem kristiešiem.

Kristus ir gan dzīvo, gan arī mirušo Kungs (Rm 14:9). Gan šodienas dzīvie kristieši, gan arī pagātnē jau nomirušie kristieši ir Viņa dzīvās miesas locekļi. Saņemot sakramentā Kristus miesu, mēs varam savus mirušos tuviniekus pieminēt lūgšanā, kā arī īpašā veidā katru gadu –1. novembrī Visu svēto dienā vai arī nākamajā svētdienā pēc šīs dienas. Vēstulē ebrejiem 12:23 varam lasīt, ka dievkalpojumā mēs pulcējamies kopā ar “pilnību sasniegušo taisno gariem”, kas Kristū sasnieguši savas zemes dzīves galamērķi – būdami kopā ar Kristus liecinieku neredzamo pulku mums visapkārt kā milzīgā mākonī (Ebr 12:1).

Pieticīgs apģērbs

Par spīti modernajam nūdisma kultam, mūsu laikabiedri ir kā traki uz ģērbšanos un vērtē apkārtējos cilvēkus galvenokārt pēc apģērba. Lai gan cilvēki vienmēr ir lietojuši apģērbu, lai uzturētu savu ķermeni siltu, un vienmēr rūpējušies par labu sava ietērpa izskatu, tomēr mūsdienās šīs rūpes ir kļuvušas par īstu atkarību no modes zīmoliem. Piemēram, nacionālā mēroga ikdienas laikrakstā “Australian” agrāk ārkārtīgi reti bija lasāms par modes jaunumiem, taču tagad ir vesela nodaļa, kas veltīta jaunākajai modei. Manuprāt, apmātībā ar modi izpaužas ne tikai cilvēku vēlme piesaistīt sev uzmanību un izraisīt apbrīnu. Tas ir arī pieņēmums, ka mūsu ķermenis vislabāk izskatās tad, kad tas ir vislabākajā apģērbā – tādā, kas noslēpj mazāk pievilcīgās īpašības un izceļ vispievilcīgākās – izrādot mūsu siluetu no izdevīga rakursa un piesaistot uzmanību mūsu sejai. Labs apģērbs dod mums iespēju labi izskatīties un justies.

Vēlme būt skaisti ietērptiem var būt zemapziņas priekšnojauta par mirušo ķermeņu augšāmcelšanos, kurā mēs nebūsim izģērbti, bet gan pārģērbti nevainojamā skaidrībā un nemirstīgā svētumā. Savā dižajā vīzijā par Kristu un Viņa Baznīcu apustulis Jānis skata svētos apģērbtus baltās lina drēbēs, līdzīgi priesteriem Jeruzalemes templī (Atkl 3:4–5; 4:4; 6:11; 19;9, salīdz. 3:18). Kristus pats ietērpj Savu līgavu spožās un tīrās kāzu drēbēs (Atkl 19:8). Līdzīgi kā Vecās Derības priesteru lina drēbes, arī šis apģērbs ir balināts. Tas ir balināts ar Kristus asinīm, kas to dara tīru un svētu (Atkl 7:14). Šis priesteriskais

apģērbs vienlaikus gan apslēpj, gan arī atklāj kristiešu ķermeņus to godībā.

Mūsu apģērbs ne tikai parāda apkārtējiem mūsu sociālo statusu, identitāti un pašcieņu, bet arī atklāj mūsu kā debesu valstības pilsoņu garīgo statusu, identitāti un cieņu. Līdz ar to apģērbam nav jāreklamē mūsu seksuālā pieejamība, bet gan drīzāk mūsu laulībai rezervēta tikumīgā seksualitāte. Mūsu apģērbs ne tikai nosedz vispārējam skatam mūsu seksuālos orgānus un visu to, kas nešķiet fiziski ideāls, bet arī apsedz mūsu iekšējo būtību ar nezūdošo skaistumu, kas nāk no vienotības ar Jēzu Kristu un no Viņa klātbūtnes mūsos (1Pēt 3:3–4). Tikai Kristus pats mūsu iekšējo cilvēku redz pilnā mērā un priecājas par to – līdzīgi tam, kā tikai laulātie dzīvesbiedri redz viens otra seksuālo kailumu un priecājas par to. Pie ķermeņu augšāmcelšanās no nāves mēs tiksim apģērbti pilnīgā skaistumā ar Kristus šķīstību un svētumu.

Mēs jau zemes dzīves laikā simboliski nesam sevī liecību par augšāmcelšanos, ietērpdami savu ķermeni skaisti un vienkārši. Mūsu pieticība apģērbā nesakņojas klīrīgā kautrībā vai riebumā pret savu ķermeni, bet gan mūsu vēlmē sevi pilnībā atdot Kristum un savai laulātajai otrajai pusei. Tāpēc mēs slepeni godājam savus ķermeņus kā

Kristus miesas apslēptos locekļus – tāpat kā Viņš tos godā slepenībā, bet atklāti godās tos tikai mūžībā. Tā kā mēs baudām neierobežotu Kristus atzinību, tad mums nav vajadzības ģērbties izaicinoši vai provokatīvi, lai piesaistītu uzmanību mūsu sociālajam statusam, turībai vai seksualitātei. Mēs varam nēsāt savu apģērbu ar cieņu kā debesu Ķēniņa dēli un meitas.

Kā cilvēkiem, kas ir savienoti ar augšāmcelto Kungu Jēzu Kristu, mūsu zemes dzīve miesā norit ar skatu uz augšāmcelšanos kopā ar Kristu un mūsu ķermeņa pārveidošanu, ko Viņš veiks. Kristus godība apspīd un ietonē visu to, kas mēs esam tagad un kas bijām agrāk, –visu, ko mēs darām un ko Viņš pats ir izdarījis mūsu labā. Tas nav mūsu zināšanu dēļ par mūsu miesas nākamo godību mūžīgajā dzīvē ar Dievu, bet gan tāpēc, ka mums jau tagad ir mūžīgā dzīvība. Mēs jau tagad ticībā dzīvojam debesu valstības pilsoņu dzīvi šeit uz zemes.

Kristū mums ir priekšnojauta nākotnes godībai, kas ietonē un pārveido mūsu pašreizējo dzīvi. Tā ir godība, kas sagatavota cilvēkiem no visām tautām, ciltīm un valodu dialektiem (Atkl 7:9). Visas cilvēces etniskā, cilšu, nacionālā un kultūras daudzveidība Kristū ne tikai saglabājas, bet tiek attīstīta līdz pilnībai. Neatkarīgi no rases vai nacionālās piederības mēs, kristieši, ikkatrs savā īpašajā veidā esam līdzdalīgi Dieva daudzveidīgās85 žēlastības izpausmē apkārtējiem (1Pēt 4:10). Mēs visi iesākam būt par to, par ko esam radīti pēc Dieva līdzības, katrs ierobežotā mērā sevī atstarodami kādu daļu no Kristus godības. Jau tagad mēs esam augšāmcelti dzīvībai ar Jēzu un paaugstināti debesīs (Ef 2:4–7). Tā kā mūsu jaunā dzīve ir Kristū apslēpta Dievā, tad mēs arī esam līdzdalīgi Kristus apslēptajā godībā (Kol 3:3–4). Dzīvodami ticībā, nevis redzēšanā, mēs tomēr varam gūt kādu priekšstatu par mūsu ķermeni godībā, kura caurstrāvo mūsu visu fizisko eksistenci un piepilda mūs ar mūžīgu jēgu. Turklāt šis mūsu nākamās godības skats apskaidro arī mūsu seksualitāti un atklāj tās īsteno vērtību. Tas izgaismo cilvēka seksualitāti no jaunas puses.

85 Grieķu valodā poikilos – “dažādu veidu”, “dažāds”, “atšķirīgs”.

5 | SEKSUĀLAIS ĶERMENIS

Vecie kristīgie mācītāji ir sacījuši, ka gadījumā, ja cilvēki nebūtu no Dieva atkrituši, tad seksuālā bauda nebūtu bijusi mazāka, kā tā ir tagad, bet gan daudz lielāka. Es zinu, ka daži kristieši ar dubļiem smadzeņu vietā ir izteikušies tā, it kā kristietībā sekss, ķermenis vai bauda būtu kaut kas slikts pats par sevi. Viņi kļūdās. Kristietība ir gandrīz vai vienīgā no lielajām reliģijām, kas pilnībā atzīst ķermeni par labu. Tā tic, ka matērija ir laba, ka Dievs pats reiz uzņēmās dzīvi cilvēka ķermenī, ka arī debesīs mums tiks piešķirts kāds ķermeņa veids, ka ķermenis ir būtiska sastāvdaļa mūsu laimei, skaistumam un enerģijai.

/K. S. Lūiss/86

Man jāatzīst, ka uzrakstīt par cilvēka ķermeņa seksuālo dabu šķiet tikpat sarežģīti kā trāpīt uz pareizā klavieru taustiņa. Tas ir grūti izdarāms, jo seksualitātes jautājums ikkatru no mums skar daudz dziļāk, visaptverošāk un personiskāk nekā jebkurš cits no mūsu cilvēcības aspektiem – varbūt vienīgi izņemot mūsu nāvi. Ir sarežģīti šo tēmu aplūkot godīgā un noderīgā veidā, ņemot vērā mūsu kā vīriešu un sieviešu seksuālās neveiksmes, valodas ierobežojumus, kuri neļauj pilnībā atspoguļot tēmas sarežģītību, kā arī pašreizējo mūsdienu terminoloģiju, kas ienes nevajadzīgu jucekli mūsu izpratnē un tēmas apspriešanā.

86 Lewis, C. S. (1977). Mere Christianity. Glasgow: Collins, 88.

Ja šī grāmata būtu mūzikas valodā, tad tā būtu rapsodija jeb svinīga slavas dziesma cilvēka ķermenim – radītam pēc Dieva līdzības, Kristus atpirktam, svētdarītam mūžīgai dzīvei ar Dievu. Šajā vietā man būtu savā skaņdarbā jāpāriet no slavas dziesmām un pateicības Dievam uz raudu dziesmu un vaimanām. Manuprāt, nav neviena cita aspekta cilvēka dzīvei miesā, kas būtu tik smagi izpostīts un tik acīmredzami samaitāts caur cilvēces atkrišanu no Dieva. Nav cilvēkiem nevienas citas dabiskās dāvanas, kas būtu tik bieži pārprasta un tik nepareizi lietota kā šī. Kad par to domāju, tad mans pateicības pilnais prieks par cilvēka miesu ir salīdzināms ar manām nemitīgām bēdām par to, jo es atkal un atkal lūdzos: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!”

Mani seksuālie grēki mani nepadara Dieva acīs par ļaunāku grēcinieku nekā citi mani grēki. Tomēr tie mani skar daudz acīmredzamāk un visaptverošāk manā miesā un dvēselē, manā prātā un garā (1Kor 6:18). Tie dara smagu sirdsapziņu un rada vainas izjūtu. Šie grēki ir manas grēcīgā nekārtībā esošās sirds ārējā izpausme. Nav manā cilvēciskajā dzīvē nevienas citas dimensijas, kas tik acīmredzami uzrādītu, ka es esmu grēkojis domās, vārdos un darbos. Mana sirdsapziņa atgādina, cik tālu esmu atkritis prom no tās Dieva godības, ko Viņš man kā vīrietim ir sagatavojis pēc Sava tēla, lai es būtu savas sievas vīrs. Tā kā esmu akls attiecībā uz maniem paša seksuālajiem grēkiem pret Dievu un pret savu sievu (un pret citām sievietēm), tad es arī nespēju izvērtēt citu cilvēku seksuālo uzvedību tik patiesi un līdzjūtīgi, kā Kristus to dara. Es drīzāk sliecos ieņemt pārākuma pozu un būt tiesājošs pret citu cilvēku seksualitāti. Tomēr skarbā patiesība ir tāda, ka es neesmu viņiem tiesnesis. Līdzīgi viņiem, pats esmu grēcinieks. Tomēr es esmu grēcinieks, kam Kristus ir atlaidis grēka vainu un ko Viņš ir šķīstījis. Turklāt es esmu Evaņģēlija sludinātājs, nevis morāles filozofs vai tikumības policijas ierēdnis. Tādēļ mans uzdevums ir divējāds. Vispirms es mācu cilvēkiem Dieva bauslību, lai parādītu Dieva labo un žēlsirdīgo gribu attiecībā uz mums seksuālajos jautājumos – lai mēs spētu atzīt un nožēlot savu seksuālo grēcīgumu un novērsties no savu grēku turpināšanas.

Pēc tam es pasludinu cilvēkiem Kristus Evaņģēlija vārdus, ar kuriem Viņš sniedz mums attaisnošanu un šķīstīšanu no grēka traipiem tādiem seksuālajiem grēciniekiem, kāds esmu arī es pats.

Manas žēlabas par seksuālās tuvības posta ainu cilvēces dzīvē uz austrumiem no Ēdenes notiek Dieva slavēšanas un pateicības pavadījumā par Dieva nepārejošo seksualitātes dāvanu cilvēkiem un par to prieku, ko Viņš caur šo dāvanu sniedz. Ne tikai par to vien. Vēl lielāka dāvana ir seksuālā šķīstība un seksuālā uzticība svētā laulībā, kas tālu pārsniedz visu, kas ir izpostīts nepareizā seksualitātes pielietojumā.

Diemžēl cilvēku valodā pietrūkst vārdu, lai cildinātu šķīstu seksualitāti. Turklāt mūsu cilvēciskā iztēle ir pārāk vāja, lai to pienācīgi novērtētu. Ir sarežģīti izteikties par seksuālajiem jautājumiem, jo mūsu rīcībā esošie vārdi nav pietiekami atbilstoši tādam uzdevumam. Tas ir tāpēc, ka šiem terminiem ir tendence koncentrēties tikai uz dažiem cilvēku seksualitātes aspektiem, vienlaikus ignorējot visu seksualitāti kopumā – par spīti tam, ka seksualitāte tiek visai plaši apspriesta publiski. Līdz neseniem laikiem cilvēki bija krietni mazrunīgāki par savu seksualitāti nekā tagad. Publiski par seksualitāti tika runāts netieši un bez detalizācijas, ja vispār tika runāts.

Tas attiecas arī uz Svētajiem Rakstiem. Piemēram, Vecās Derības grāmatās mēs lasām par gulēšanu kopā, nevis par iesaistīšanos seksuālā aktā (kas pats par sevi, protams, arī ir eifēmisms). Tas nenozīmē, ka tolaik cilvēki būtu bijuši kautrīgāki vai pieklājīgāki nekā šodien. Drīzāk gan šāda publiska atturība norāda uz to, ka seksualitāte tika uzskatīta par ļoti privātu un personisku, ko iespējams pārāk vienkārši degradēt publiskā diskursā un vispārējā atklātībā. Par spīti visai mūsu iedomātajai vaļsirdībai un atklātībai, arī mēs mūsdienās par seksualitāti izsakāmies galvenokārt netiešā veidā. Piemēram, mēs parasti izvairāmies no jēlībām un rupjībām, tā vietā runājot par mīlēšanos vai lietojot citas līdzīgas idiomas.

Pēdējā pusgadsimta laikā publisko atturību ir nomainījis precīzāk formulēts diskurss jeb publiska saruna par seksuālajām darbībām. Galvenā problēma ar šo it kā atklātāko pieeju ir tajā apstāklī, ka mums ir pieejami tikai trīs valodas līdzekļi, lai raksturotu seksualitāti, un

neviens no tiem nav pilnībā patiess. Pirmkārt, mēs sastopamies ar jēlu vulgaritāti, kas tik tikko maskē nicinājumu pret seksu, izsakoties par to izteikti pretīgi. Pēc kāda laika tas pārstāj šokēt – tas vienkārši degradē seksu un cilvēkus, kas par to izsakās tādā veidā. Krasā pretstatā tam ir medicīniskā diskursa tehniskā un anatomiskā valoda, kas apraksta vienīgi dzimumakta biomehāniku. Savukārt seksuālo darbību attēlojums pornogrāfijā pilnīgi ignorē cilvēka uztveres, mentālo, emocionālo, iztēles un personības dimensiju, koncentrējoties tikai uz ģenitālijām. Minētajām trīs pieejām ir tendence demistificēt cilvēka seksualitāti, vienkāršojot to uz kādu no tās sastāvdaļām. Šīs pieejas cieš neveiksmi centienos patiesi atspoguļot seksualitāti visā tās kopumā un veselumā, kā rezultātā rodas seksuāla vilšanās un ilūziju sabrukums par seksualitāti.

Bībelē par cilvēku seksualitāti runāts Sālamana augstajā dziesmā, un tas arī ir vispiemērotākais veids, kā par to izteikties – tēlaini un liriskā poēzijā. Mīlētāji to dara intuitīvi, kad ķeras pie romantiskajām klišejām. Tomēr šīs visai izplatītās klišejas ir daudz labākas par lielāko daļu valodas alternatīvu. Diemžēl vienlaikus gan jāatzīst, ka tāda iztēli rosinoša valoda ir kā ķīniešu rakstība vairumam mūsu laikabiedru.

Tomēr tas ir vislabākais, kas mūsu rīcībā ir, tāpēc ir vērts pacensties. Mums kā kristiešiem pašreizējā kultūras klimatā ir ļoti sarežģīti runāt patiesību par vairākiem pretrunīgiem cilvēku seksualitātes aspektiem, kuri daudzos gadījumos ir nepareizi klasificēti vai arī nosaukti nepareizos terminos. Par spīti tam, ko Kristus mācīja par laulības neatceļamību, mēs nevilšus izsakāmies par šķirtu personu stāšanos “jaunā laulībā”. Pat kristieši tagad bieži izsakās par savu laulāto otro pusi kā par seksuālo partneri, par savu vīrieti vai savu sievieti, nevis kā par savu vīru vai sievu. Mūsdienās eksistē arī tādas jaunizveidotas sociālas un tiesību kategorijas kā viendzimuma ģimenes un viendzimuma parnerattiecību juridisko formu līdztiesība. Notiek arī bioloģiskā dzimuma nošķiršana no sociālā dzimuma, bieži dzirdamas runas par seksuālo orientāciju, bet cilvēki tiek raksturoti kā heteroseksuāli vai homoseksuāli. Ir kļuvis populāri uzsvērt savu

seksuālo identitāti un runāt par to, kā mēs paši voluntāri izvēlamies identificēt sevi pēc savas seksuālās orientācijas.

Šī jaunā terminoloģija ar tādiem terminiem kā “dzimuma disforija” un “dzimuma maiņa” ir daļa no naiviem centieniem pārkonstruēt cilvēka seksualitāti pretrunā tradicionālajai kultūras izpratnei, kas lielā mērā atbilst dabai un Bībeles mācībai, jo ir tās formēta. Līdzīgi burvju māksliniekiem, seksualitātes pārkonstruēšanas entuziasti iedomājas, ka spēj izmainīt cilvēku seksuālo piederību, iemācīdami tiem lietot tādus terminus, kuri atbilst viņu seksuālajām fantāzijām. Kaut arī šī terminoloģija var atspoguļot kādu daļu no mūsdienu cilvēku seksuālās uzvedības, tā nepareizi interpretē mūsu reālo, Dieva piešķirto seksualitāti.

Kā jau parasti, ir kāda daļa īstenības tajā, ko tādi cilvēki pasaka, jo mēs lietojam valodu, lai piešķirtu apzīmējumus tam, ko konstatējam kā reāli notiekošu mūsu pasaulē. Tomēr nav mūsu spēkos ar terminoloģiju pārveidot sevi atbilstoši tam priekšstatam, kas mums par sevi ir, vai arī saskaņā ar tiem priekšstatiem, kas citiem cilvēkiem ir par mums. Mēs arī nevaram ar lingvistiskām konstrukcijām par alternatīvajiem dzimumiem, atšķirīgajām seksuālajām orientācijām, daudzo dzimumu spektru un pašizvēlēto dzimumidentitāti sekmīgi dekonstruēt jeb nojaukt to, ko Dievs ir iebūvējis mūsu bioloģisko ķermeņu dabā un ierakstījis mūsu gēnos.

Dievs mūs pēc Sava tēla ir radījis un vēlas mūs pārradīt Kristus līdzībā. Viņš runā patiesību par mūsu seksuālo ķermeņu izpostīšanu pēc cilvēces krišanas grēkā un par tagadējo cilvēku miesas samaitāto stāvokli. Viņš mums kā ļoti dārgu dāvanu ir piešķīris runas spējas un valodu, lai mēs varētu saprast, kas esam. Tas ir precīzs instruments, ar ko varam atklāt patiesību par Dieva īstenoto radīšanas darbu un mūsu radīšanu pēc Dieva tēla. Mēs dažādas lietas identificējam un klasificējam, tās nosaukdami vārdā. Ar šo valodas instrumentu mēs arī varam nosaukt vārdā un raksturot gan tos veidus, kādos mūsu ķermeni ir iespaidojusi cilvēces grēkākrišana, gan arī to, kāda ir cilvēka ķermeņa attīstība pēc šī notikuma.

Mēs lasām, kā, par spīti tam, ka Dievs ir dzīvnieku un putnu Radītājs, Viņš pieved tos pie Ādama, lai tieši cilvēks šīm dzīvajām radībām piešķirtu vārdus (1Moz 2:19–20). Kad Dievs ir radījis Ādamam sievu, Ādams vispirms savu sievu raksturo kā sievieti pretstatā sev, vīrietim (1Moz 2:23), un pēc tam dod viņai personvārdu Ieva, kas nozīmē “visu dzīvo cilvēku māte” (1Moz 3:20). Tomēr, piešķirot vārdus dzīvniekiem un savai sievai, Ādams viņus nerada un arī nepārrada citādus. Viņš tos identificē par tiem, kas tie jau ir, un atbilstoši tam, kā tie atšķiras cits no cita un no Ādama paša.

Ļoti zīmīgi ir arī tas, ka Ādams nepiešķir sev vārdu pats. To dara

Dievs Tas Kungs, nosaucot viņu par Ādamu jeb cilvēku (1Moz 2:18).

Dievs arī lieto vārdu “cilvēks”, lai uzrunātu viņu kā personu (1Moz 3:9, 17). Ja gribam būt patiesi savos izteikumos par mūsu seksualitāti un raksturot tās skaistumu, tad mums par to jārunā tādos vārdos, kādos to dara Dievs, kas pats ir Patiesība. Tas mums nav ne viegli, ne arī vienkārši mūsdienu pasaulē, kurā daļa ļaužu iedomājas, ka viņi var sevi pārtaisīt un pārkonstruēt savu ķermeni tā, kā viņiem tas labpatīk. Pašreizējā sociālajā kontekstā mums ir jo īpaši jārunā par seksuālo šķīstību jeb tīrību – lai cik vecmodīgi tas nešķistu apkārtējiem.

Šķīstas seksualitātes jaukums

Šķīstība ir seksuāla savaldīšanās, kas attiecas uz sevis seksuālu rezervāciju tikai laulības intīmajām attiecībām un uzticībai laulībā. Tā ir ļoti būtiska, jo vīra un sievas seksuālās attiecības, kaut arī nepārprotami fiziskas, ir arī dziļi personiskas un garīgas. Seksuālās attiecības vairāk vai mazāk skar visu cilvēka dvēseli un atstāj iespaidu uz to. Seksam ir vismaz tikpat liela saistība ar cilvēka domāšanu kā arī ar ķermeni – ja ne vēl daudz lielāka. Mūsu seksualitāte ietekmē to, kā domājam, jūtamies un kam ir piesaistīta mūsu iztēle. Seksualitātei ir daudz lielāka saistība ar to, kā ikkatrs izjūtam sevi kā vienotu un integrētu personu kopumā, nevis tikai ar mūsu kā vīriešu vai sieviešu dzimuma ķermeņiem.

Seksuālā šķīstība ir būtiski svarīga pareizi sakārtotas seksualitātes dabiskajai ekoloģijai. Kā mūsu sociālās ekosistēmas sastāvdaļa šķīstība paaugstina cilvēku dabisko seksualitāti un veicina tās priekpilnu baudīšanu. Šķīstība nodrošina, ka seksuālās attiecības vislabāk īstenojas tad, ja tās praktizē pareizās personas īstajā laikā, pareizajā kontekstā un pareizajā veidā. Mēs visi varam izjust to, ka seksuālā šķīstība paaugstina mūsu pašnovērtējumu un pavairo seksuālo attiecību baudu.

Tāpat mēs arī tīri instinktīvi un iekšēji izjūtam to, ka fiziski, emocionāli un garīgi sevi aptraipām, ja zaudējam savu seksuālo šķīstību intīmajās attiecībās bez laulībām. Priekšlaicīgi īstenots seksuālais akts dara mūs nešķīstus, jo tas ir sabojāts un postošs. Slikts sekss izraisa nepatiku. Līdzīgi narkotiku devai, kas uz brīdi var sniegt cilvēkam iepriecinājumu, arī šis iepriecinājums neturpinās ilgi. Mūsu izdabāšana savām vēlmēm tikai izraisa atkarību un palielina seksuālo apetīti, kas vairs nekad nevar tikt pilnībā remdināta. Seksuālās šķīstības zaudēšana izraisa nekārtību dvēselē, sabojā attiecības ar seksuālo partneri un samazina mūsu spējas uz turpmāko seksuālo baudījumu ilgstošās savstarpējās attiecībās. Nav nevienas citas cilvēku rīcības, kurā sajūsma un bauda spēj tik ātri pārvērsties nepatikā pret sevi un savu miesu. Turpretim ilgstoša seksuālā bauda iet roku rokā ar seksuālo šķīstību.

Seksuālā šķīstība tiek bieži pārprasta, jaucot to ar fizisko nevainību jeb jaunavību. Starp šiem terminiem ir atšķirība, kas izpaužas vairākos veidos. Viena persona var būt seksuāli nešķīsta, joprojām palikdama fiziski savā jaunavībā, bet cita var būt seksuāli šķīsta, dzīvojot seksuālu laulības dzīvi. Fiziska jaunavība vairs nav atjaunojama pēc tam, kad tā zaudēta. Savukārt seksuālā šķīstība pēc tam, kad tā ir pazaudēta, var tikt no jauna atgūta un paplašināta no tikai fiziskas šķīstības vien līdz domu šķīstībai un garīgajai šķīstībai. Seksuālā šķīstība pārsniedz seksuālās pieredzes trūkumu un seksuālu atturēšanos jaunavībā, jo tā ietver visu cilvēka būtību – ne tikai seksuālos orgānus vien.

Morālā nozīmē šķīstībai ir saistība ar vīrieša vai sievietes seksuālo integritāti, ar ekskluzīvu seksuālu nodošanos savai otrajai pusei un uzticību tai. Garīgā nozīmē tā ir saistīta ar sirds šķīstību, ko var iedot tikai Kristus – ar dievbijīgu sirdi, ko Jēzus darījis šķīstu (1Kor 6:11; Ef 5:25–27; Tit 2:11–14; 1Jņ 1:7, 9). Šeit ir runa par uzticīgu sirdi, ko vada nesavtīga mīlestība, nevis seksuālā iekāre, kas visu grib iegūt un paturēt sev (Mt 5:27–30). Tā kā šķīstība ir ciešā saistībā ar seksuālu sevis atdošanu otrai pusei, tad to vislabāk var iemācīties tieši kristīgas laulības vidē.

Neatkarīgi no tā, vai cilvēki to apzinās vai ne, tie, kas iesaistās seksuālajās attiecībās, vienmēr atdod viens otram kādu daļu no sevis. Ideālajā gadījumā vīrietis un sieviete savstarpējās seksuālajās attiecībās sevi pilnībā un bez rezervācijām atdod viens otram. Sekss nekad nav tikai sekss vien. Tomēr tāda sevis atdošana nevienu brīdi nav pilnīga vai pabeigta. Mana dvēsele, mana izjūta par sevi pašu nav statiski nekustīga vienība, bet gan vēsturiska nepārtrauktība, kas iesākas pagātnē un turpinās uz priekšu laikā. Līdz ar to dāvināt otrai pusei sevi seksuāli ietver manu pagātni un ir arī kā priekšvēstnesis manai nākotnei. Laulība ir process visas dzīves garumā, kas ietver savstarpēju sevis atdošanu un otra saņemšanu. Tāpēc tā ietver aicinājumu uz šķīstību pirms laulības un tās laikā, jo gan netiklība, gan arī laulības pārkāpšana sakropļo savstarpēju seksuālo uzticēšanos vai vismaz to ievērojami bremzē un aizkavē. Šie grēki var neļaut savstarpējai seksuālajai uzticībai rasties vai arī ierobežot to gadījumā, ja tā tomēr izveidojas.

Seksuālā šķīstība pirms laulībām dara divus cilvēkus brīvus atdot sevi miesā ar visu savu pagātni otrai pusei kopīgai nākotnei. Zināmā mērā var arī sacīt, ka cilvēki pieder paši sev, pateicoties savai šķīstībai. Viņi vēl nav sevi nevienai citai personai ieķīlājuši, tāpēc, nekādu iepriekšēju saistību neapgrūtināti, var pilnībā atdot sevi tai personai, ko mīl. Teorētiski runājot, neviena šķīsta cilvēka daļiņa nav rezervēta kādai citai personai, ka ar to vairs nevarētu dalīties. Šķīstība, sevi seksuāli rezervējot laulībai, notīra un sagatavo ceļu pilnīgai un kaislīgai sevis atdošanai otrajai pusei. Tā veido savstarpēju uzticēšanos, kas ir

visdārgākais priekšnoteikums visām dziļi personiskajām attiecībām jebkurā labā laulībā. Uzticība laulībā pārveido privātīpašniecisku iekāri par saudzīgu un uzmanīgu savstarpējo pieķeršanos un mīlestību. Uzticība pakļauj seksuālos aktus paļāvīgām un priekpilnām attiecībām starp vīru un sievu. Tā personalizē seksuālās attiecības, kuras pretējā gadījumā var pārāk vienkārši depersonalizēt cilvēkus.

Cilvēki vienmēr ir izjutuši ciešu saistību, ja ne savstarpēju pārklāšanos starp seksu un reliģiju. Īpaši izteikti tas ir bijis senajā pagāniskajā vidē ar plaši izplatītajiem auglības kultiem, mītiem par dažādu dievību laulībām un priekšstatiem par seksu kā radošu kosmisko spēku. Sekss vēl joprojām ir viena no retajām dzīves sfērām, kuru pat galīgi sekularizēti jeb pasaulīgi domājoši cilvēki turpina izjust kā kaut ko svētu, sakrālu. Seksualitātē cilvēki izjūt kaut ko no tā valdzinošā un vienlaikus biedējošā svētuma spēka, kas ir fascinējis un darījis tramīgu cilvēku rasi lielākajā daļā no civilizācijas visai raibās vēstures. Gan reliģijā, gan arī seksā cilvēki tiek daudz dziļāk satverti un iesaistīti kā vienotas personas ar visu savu dvēseli, nekā tas notiek citās dzīves pieredzēs un mistērijās – varbūt vienīgi izņemot kļūšanu par vecākiem un savu nāvi.

Savā seksuālajā kaislībā un aizrautībā cilvēki sastopas ar kaut ko noslēpumainu un tik spēcīgu, ka viņi zaudē kontroli pār to. Šī pieredze viņus izceļ ārā no viņiem pašiem un pat pāri viņiem pašiem – tā ir kaut kas tāds, kas liek sajusties dzīviem daudz pilnākā un spēcīgākā veidā. Tādējādi seksuālās aizraušanās un ilgošanās pieredze ir pamatā lielākajai daļai no pagāniskās reliģiozitātes antīkajā pasaulē, kur tā tika svinēta ar seksuālu vīrišķīgo briedumu un sievišķīgo auglīgumu (1Tes 4:5).

Pretstatā šiem pagāniskajiem uzskatiem apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem 1:24–25 brīdina, ka cilvēki, kas nodod savu ķermeni seksam, it kā tas būtu kāds pārdabisks kosmiskais vai dievišķais spēks, nebūt neiegūst sev pārcilvēcisku dzīves enerģiju, bet gan aptraipa un sagāna paši sevi. Iesaistīdamies seksuālā izlaidībā, tādi cilvēki ne tikai neciena savu miesu – viņi arī parāda necieņu Dievam, kas radījis viņus pēc Savas līdzības. Apustulis uzsver, ka seksuālā izlaidība

visās tās izpausmēs ietver elku kalpošanu un atkrišanu no dzīvā Dieva (Ef 5:5; Kol 3:5). Tādā veidā izpaužas mūsu sacelšanās pret Dievu un mūsu kā Dieva līdzībā radīto būtņu augstā statusa noliegums. Tā ir elku kalpošana, jo vēlas saņemt no otra cilvēka ķermeņa to, ko neviena cilvēka miesa nespēj dot. Seksuālā izlaidība veido sev elka tēlu no cilvēka ideālā ķermeņa un noliek to sev Dieva vietā.

Brīdinājums pret seksuālu elkdievību kļūst saprotams tikai kontekstā ar Dieva radīšanas darbu, izveidojot mūs kā vīriešu vai sieviešu dzimuma personas – vai nu neprecētā statusā veltot visu savu dzīvi neierobežoti tikai Dievam, – vai arī pašsaprotamā veidā kopdzīvei laulībā. Neprecētos cilvēkus atspoguļo Kristus nodošanās Saviem cilvēciskajiem brāļiem un māsām, uz ko neprecētie atbild ar savu pilnīgu nodošanos Kristum. Savukārt vīra un sievas kopdzīve ir priekšvēstnesis galējai un pilnīgai kristiešu savienībai ar Kristu un kopībai vienam ar otru svēto sadraudzībā mūžībā. Mēs esam radīti, lai atspoguļotu sevī Kristu. Laulības gadījumā mēs to darām uzticīgā savienībā ar savu otro pusi, kas ietver abu dzimumu seksuālo savienošanos un bērnu dzimšanu kā tās kulmināciju. Dievs ne tikai rada cilvēkus caur seksuālajiem intīmās tuvības aktiem starp vīrieti un sievieti, bet arī laulībā un ģimenē mazliet atsedz mums no tā, kam Viņš pats līdzinās. Līdz ar to seksuālā nešķīstība ir pretrunā ar mūsu kā Dieva līdzībā radītu cilvēku statusu, un tā izkropļo mūsu attiecības ar Dievu. Nešķīstība aizmiglo mūsu skatu uz Dievu un uz sevi kā cilvēkiem, kas radīti pēc Dieva tēla. Tā apgāna un sabojā mūsu spēju dot sevi mīlestībā Dievam un savai laulātajai otrajai pusei. Seksuālā nešķīstība aizžņaudz dabisko dzīvības plūsmu no dzīvā Dieva uz mums un tālāk no mums uz mūsu laulību, ģimeni un apkārtējo sabiedrību.

Tā kā seksuālā nešķīstība sabojā mūsu attiecības ar Dievu, tad varam droši uzskatīt, ka arī pretējais atbilst īstenībai. Šķīstība laulībā un arī neprecētā stāvoklī uzlabo un pavairo mūsu attiecības ar Dievu. Šķīstība izriet no Jēzus Kristus un Dieva Tēva īpašībām (1Jņ 3:3). Šis apstāklis piešķir seksuālajai šķīstībai tās garīgo vērtību. Tādēļ nav jābrīnās, cik ļoti seksuālā šķīstība ir cildināta Jaunajā Derībā un pirmo

gadsimtu Baznīcā – kā kaut kas ļoti labs, lielisks un iekārojams. Tāpēc apustulis Pāvils salīdzina Korintas draudzes attiecības ar Kristu kā saderinātas šķīstas jaunavas stādīšanu priekšā tās vīram visā skaistumā un pilnībā uzticīgu viņam (2Kor 11:2–3). Pāvils draudzei norāda uz sevi pašu kā šķīstības paraugu (2Kor 6:6). Līdzīgā kārtā viņš mudina jauno Timoteju saglabāt sevi šķīstu (1.Tim. 5:22) un izturēties pret jaunām sievietēm šķīsti kā pret savām māsām Kristū (1Tim 5:2). Timotejs tiek aicināts būt par šķīstu paraugu visiem ticīgajiem – tajā, kā viņš starp tiem dzīvo, runā uz viņiem, pašaizliedzīgi mīl viņus (1Tim 4:12). Apustulis Pēteris aicina mīlēt citam citu no visas sirds un neliekuļoti kā brāļus un māsas Kristū, jo kristieši ir šķīsti kļuvuši, paklausīdami Evaņģēlija patiesībai (1Pēt 1:22). Tāpēc apustulis Pāvils nebaras uz kristiešiem Filipu pilsētā par viņu seksuālo izlaidību, bet mīļi pamāca kā brāļus: “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Flp 4:8).

Prasība pēc seksuālās šķīstības, kā Pāvils to apstiprina 1. vēstulē korintiešiem 6:12–20, ir saistīta ar mūsu cerību uz ķermeņa augšāmcelšanos no nāves. Dievs mūsu ķermeni radīja neatraujami saistītu kopā ar mūsu seksualitāti, tāpēc mūsu ķermenis un seksualitāte ir laba Dieva radība (1Tim 4:1–5). Mūsu mūžīgajai sadraudzībai ar Dievu mēs esam aicināti tapt svētdarīti miesā, dvēselē un garā (1Tes 5:23) –jo mūsu dvēsele ir ļoti cieši savienota kopā ar mūsu miesu. Tas, ko darām savā miesā, ietekmē mūsu attiecības ar Dievu. Jebkura iekšējā sašķeltība vai pretrunas starp miesu un dvēseli sabojā mūsu attiecības ar Viņu. Tā kā ikviena kristieša ķermenis ir iesvētīts būt par Dieva klātbūtnes svētnīcu un Svētā Gara dievnamu (1Kor 6:19), tad to ir iespējams apgānīt un padarīt nesvētu ar seksuālo nešķīstību, tādējādi padarot par Dievam nepiemērotu apmešanās vietu. Jāņem vērā, ka mūsu ķermenis jau tagad ir līdzdalīgs Dieva mūžīgajā dzīvībā un fiziski dalās tajā ar apkārtējiem cilvēkiem. Tādēļ mēs esam aicināti pagodināt Dievu ar savu ķermeni, kas ir Kristus atgūts mūsu mūžīgajai savienībai ar Viņu (1Kor 6:20).

Tādēļ šķīstība ir ļoti vērtīgs tikums un izcila Dieva dāvana, jo tajā mums ir priekšskatījums un priekšgarša mūsu personalizēto un pagodināto ķermeņu augšāmcelšanai no nāves (sk. Atkl 14:1–5). Augšāmcelšanās cerībā mūsu ķermenis iegūst tādu cieņu un godību, kas tālu pārsniedz cilvēka ķermeņa cildināšanu jebkuru kailfigūru mākslinieciskos attēlojumos. Tad mums vairs nebūs jānomaskē ar apģērbu sava īstā būtība, kā tas ir bijis kopš pirmo cilvēku krišanas grēkā, vai arī jābīstas sevi atklāt citiem. Tad mēs savā ķermenī jutīsimies patiešām labi. Tas būs kļuvis spējīgs izstarot caur sevi gaismu un parādīt mūs pilnībā kā Kristū esošus. Tad mēs būsim patiešām šķīsti. Mēs starosim pilnīgi šķīsti Dieva priekšā, kā arī Kristus mūs ir apsolījis pārveidot. Mēs būsim šķīstīti, kā Kristus pats ir šķīsts (1Jņ 3:3). Mūsu Kungs mūs stādīs priekšā Savam Tēvam svētus un lieliskus, bez kādiem traipiem, krunkām vai citiem trūkumiem (Ef 5:27). Šis mūsu galamērķis arī padara šķīstību tik jauku un iekārojamu gan neprecētiem, gan precētiem cilvēkiem.

Erotiskās mīlestības dārzs

Mūsdienās laulību parasti iztēlojamies kā intīmi personiskas attiecības starp vīrieti un sievieti, kuri mīl viens otru. Protams, tā tas ir. Tomēr laulība ir kas daudz vairāk par divu personību savstarpējo mijiedarbību, jo ietver arī vīrieša un sievietes ķermeņus, ar kuriem viņi ir savā kopdzīvē zem viena jumta. Laulība ir vieta, kur abiem būt kopā miesā – tā ir abu laulāto īstā vieta fiziski. Tāpēc tradicionāli laulība tiek saukta par laulības institūtu, par dievišķu iestādījumu ģimenes kārtībai, kas arī nodrošina drošu vietu, kurā abu laulāto seksuālā savienība tiek aizsargāta, uzturēta un var netraucēti uzplaukt. Kaut gan es uzskatu, ka skatījums uz laulību kā iestādījumu ir labāks nekā legālais skatījums uz to kā uz abpusēji saistošu kontraktu jeb līgumu starp divām pusēm (kas laulība daļēji arī ir), tomēr man tas šķiet visai abstrakts un bezmiesīgs.

Es dodu priekšroku tam attēlojumam, ko atrodu Sālamana augstajā dziesmā. Līdzīgi Ēdenes dārzam, kas bija sākotnējais erotiskās

mīlestības dārzs un vieta mīlošām attiecībām ar Dievu, arī laulība ir mīlestības erotikas dārzs – vieta mīlošai sievai un vīram, kas abi mīl viens otru. Laulība ir iekopta dabiskā vide vīra un sievas seksuālajai savienībai, kas ir norobežota no apkārtējās pasaules, atspirdzināta ar svaiga ūdens avotiem un pilna dažādu augļkoku, kas aug kopā ar citu jauku un smaržīgu floru. Erotiskās mīlestības dārzs ir sievas ķermenis (4:12–15). Tomēr viņas vīrs nav dārznieks. Kaut gan tas ir viņa dārzs un viņš ir ķēniņš, tomēr viņš nav šī dārza īpašnieks (4:16; 5:1; 6:2).

Līdzīgi aizslēgtai mājai, tā ir viņa mīļotā, kurai pieder erotiskā dārza atslēgas (4:12). Viņš ienāk pie savas mīļotās pēc tam, kad viņa atver sava dārza vārtus viņam (4:16b; salīdz. 5:2–5).

Atdodot vīram savu ķermeni kā mīlestības dārzu, sieva uzbūvē laulības māju savam vīram un sev pašai no savas miesas. Viņu abu ķermeņiem savienojoties, abiem ir droša vieta, kur viņi var atklāties viens otram savās domās un jūtās, personiski un garīgi. Luters savā komentārā par 1. Mozus grāmatu 2:22 uzsver, ka Dievs uzbūvēja Ievu no Ādama ribas.87 Tātad viņas ķermenis ir uzlūkojams arī kā nams viņai pašai un Ādamam. Luters secina: “Tādā pašā veidā sieva joprojām ir nams savam vīram, uz kuru viņš dodas, kur viņš dzīvo un ar ko viņš dalās savās pūlēs un darbā, lai uzturētu ģimeni.”

Runājot par erotisko mīlestību, Sālamana augstā dziesma pārsteidzošā kārtā koncentrējas tieši uz sievieti. Tas ir visai pārliecinošs arguments pret glumajiem un melīgajiem Bībeles mūsdienu noraidījumiem, apsaukājot Svētos Rakstus par vīriešu šovinistu un sieviešu ienīdēju grāmatu. Sālamana augstajā dziesmā sieviete ir galvenā persona un galvenā runātāja. Viņai pieder erotiskās baudas atslēga. Tā ir viņas miesa, kas dod vietu mīlestības savienībai. Laulība nevar eksistēt ārpus viņas miesas. Sieviete iemieso sevī laulību. Ir vērts atzīmēt, ka šī koncentrēšanās uz sievieti ir saskaņā ar radīšanas stāstu 1. Mozus grāmatas 2. nodaļā. Radīšanas kulminācija ir sievas radīšana Ādamam un viņas stādīšana sava vīra priekšā, lai Ieva kļūtu neatņemama viņa dzīves daļa.

87 Luther, M. Lectures on Genesis: Chapters 1–5. LW 1:131–133.

Sālamana augstā dziesma koncentrējas arī uz piecu fizisko maņu nozīmi erotiskajā mīlestībā. Tā iesākas ar līgavas ilgošanos pēc sava mīļotā skūpstiem (1:2) un beidzas ar līgavaiņa ilgošanos dzirdēt viņas balsi (8:13). Līdzīgi jaukam dārzam, laulība ir tā vieta, kas iesaista visas cilvēka piecas maņas fiziskā seksuālā vienotībā. Visas šīs maņas darbojas mīlējoties, un tās savstarpēji veido dažādas kombinācijas, lai iesaistītu pilnīgi visu laulāto personu nesavtīgā sevis atdošanā visas dzīves ilgumā.

Erotiskajā mīlestībā ir iesaistītas laulātā pāra ausis, lai viņiem būtu nepārejoša tuvības pilna saruna, kas ir fiziska un mentāla, emocionāla un personiska (2:8–15; 8:13).88 Mīlestībā piedalās acis, kas redz un tiek ieraudzītas, vizuālā tuvībā un vizuālā priekā (4:1–7; 5:10–16). Erotiskā mīlestība iesaista rokas, kas apskauj un tiek apskautas, glāsta un tiek glāstītas (2:6; 8:3). Mīlestībā piedalās oža, kas sajūt otra mīlošā ķermeņa patīkamo smaržu un savstarpējās ilgošanās jauko aromātu (1:12–14; 4:10; 7:8). Erotiskajā mīlestībā iesaistās lūpas un mēle, kas skūpsta un saņem skūpstus (1:2), jūt lūpu garšu un pati tiek nogaršota (4:11; 5:1; 7:10). Visas šīs maņas ir vienlīdz svarīgas kā daļa no laulāto seksuālās savienības. Erotiskā mīlestība ir ļoti intensīvi fiziska, bet tikpat lielā mērā tā ir arī emocionāla un personiska. Sniedzot prieku šīm dabiskajām maņām, erotiskā mīlestība tās integrē citu ar citu. Līdz ar to mīlestība tiek sniegta un saņemta ar visu ķermeni un visām tā maņām. Laulāto erotiskā mīlestība ir iemiesota saskarsme starp divām pretējā dzimuma personām, lai tās varētu abpusēji papildināt viena otru.

Laulības nams

Savā mācībā par laulību Kristus uzsver, ka Dievs ir tas, kas savstarpēji savieno katru vīrieti un sievieti laulībā (Mt 19:6; Mk 10:9). Ar šo apgalvojumu Kristus pieskaras laulības visdziļākajai dimensijai.

88 Šajā poēmā uzsvērta runāšanas primārā nozīme. Sieviete runā ar savu mīļoto un par viņu septiņdesmit vienā pantā. Vīrietis runā ar viņu četrdesmit pantos. Šī dialoga liecinieki izsakās nedaudzos pantos.

Dievs ir tas, kas laulībā savieno laulātos. Nav svarīgi – kur, kad vai kādā veidā šī laulība ir noslēgta. Tieši tāpat, kā Viņš Ādamam pieveda Ievu, Viņš katru sievu pieved katram vīram kā Savu dārgu dāvanu un savieno viņus laulībā. Dievs paveic Savu darba daļu katras likumīgas laulības noslēgšanā un katra laulātā pāra kopējā dzīvē. Dažās kultūrās vecāki noorganizē savu bērnu laulības un viņus izprecina. Mūsdienās Rietumu kultūrā lēmumu par stāšanos laulībā pāris pieņem pats. Bet jebkurā gadījumā Dievs ir tas, kas viņus salaulā.

Pirmajā Mozus grāmatā 2:24 ir noslēpumaini aprakstīta Dieva loma laulībā un šīs lomas tālejošās sekas: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.”89 Šis izteikums ir vienlaikus fakta konstatācija un direktīva rīcībai. Tas izskaidro veidu, kā pāris ienāk laulībā, ko Dievs viņiem sagatavojis.90 Atbildības nasta tiek uzlikta vīram. Pareiza stāšanās laulībā notiek trīs stadijās, kas atbilst laulību sociālajam jeb sabiedriskajam raksturam, laulību saistošajai dabai un tās seksuālajam mērķim. Šīs secības ievērošana nodrošina to, ka laulība darbojas Dieva iecerētajā veidā.

Pretēji tradīcijām antīkajā pasaulē un daudzās joprojām patriarhālās sabiedrībās mūsdienās, kas paredz līgavai atstāt savu vecāku māju un atmest pieķeršanos saviem vecākiem, Dievs pieprasa tieši vīram atstāt savu tēvu un māti, lai nodibinātu jaunu mājsaimniecību kopā ar savu sievu. Tas ir vitāli svarīgi sekmīgai laulībai. Ja vīrs nav emocionāli atdalījies no saviem vecākiem, tad viņš arī neprot būt brīvs cilvēks, kas spēj brīvi dot sevi savai sievai un ņemt viņu sev kā partneri savā laulībā. Ja vecāki emocionāli neatlaiž savus bērnus brīvībā, tad viņi apzināti vai neapzināti iejaucas savu bērnu laulībā un grauj to.

89 Frāze Mt 19:5 “un sacīja” attiecas gan uz Jēzus sacīto, gan uz Viņa citātu par Dieva sacīto 1. Mozus grāmatā 2:24.

90 Vienīgā vieta Bībelē, kur atrodama laulāšanās kārtība, ir Ps 19:6: “Saulei viņš darinājis telti, tā līdzīga līgavainim, kas iznāk no savām telpām ..” Līdz ar to līgavainis bez savām telpām nav nekāds līgavainis. Tāpēc aškenazi ebreji laulājas zem lietussarga – vismaz tik daudz personiskās telpas var nopirkt pat visnabadzīgākais līgavainis, arī gadījumā, ja jaunlaulātie pēc tam mitinās vīra īrētā dzīvoklī. Tas atrisina problēmas ar vienas vai otras laulātās puses vecāku jaukšanos jaunā pāra kopdzīvē. Tāpēc ebrejiem nav izplatītas latviešiem tik populārās anekdotes par neciešamām sievasmātēm. Turklāt, dzīvojot vīra dzīvoklī, sievai arī zūd pamats domstarpībām par to, kurš te ir mājas kungs (ebreju val. baāl ha’bbait) jeb ģimenes galva (tulk. piez.).

Līdzīgi kā arī līgavas vecākiem, līgavaiņa vecākiem vajag atļaut viņam apprecēt savu izredzēto līgavu un svētīt viņu abu laulības savienību, vienlaikus apzinoties arī to, ka jaunā vīra primārā pieķeršanās tagad būs pie viņa sievas, nevis pie saviem vecākiem.

Pretēji populārajām tradīcijām, kas pieprasa sievietei veltīt sevi savam vīram un pieķerties viņam, Dievs pieprasa vispirms vīrietim atdot sevi sievai laulības derībā, tostarp dodot uzticības solījumu laulību rituāla laikā. Primāra ir vīra nodošanās sievai, jo tā izveido drošu pamatu sievai uzticēt sevi vīram un atdoties viņam. Pamatu attiecībām laulībā veido abpusēja sevis atdošana otrai pusei. Bez līgavaiņa publiskas saistību uzņemšanās pret savu līgavu viņu abu laulība nevar labi funkcionēt ilgtermiņā.

Pretēji populārajai praksei, kas uzskata dzimumaktu par vislabāko iesākumu labai seksuālajai partnerībai, kas pēc tam tiktu apstiprināta ar laulības rituālu, Dieva prasība vīram un sievai kļūt par vienu miesu attiecas uz situāciju tikai pēc tam, kad līgavainis ir atstājis savus vecākus un publiski apliecinājis savu laulības saistību ar līgavu uzņemšanos. Par vienu miesu viņi kļūst seksuāla akta laikā, kas laika gaitā var rezultēties bērna ieņemšanā, kurš arī ir viena miesa ar viņiem abiem. Kaut gan kāzu nakts tiek pamatoti uzskatīta par laulības kulmināciju, tomēr vīrs un sieva kļūst par vienu miesu seksuālās kopdzīves turpmākajā praktizēšanā. Par vienu miesu pāris izveidojas, kad ilgstoši dzīvo kopā un darbojas kopā, pielāgodamies viens otram. Tas ir nepārejošs process visas dzīves garumā, ne tikai vienreizējs notikums.

Šie laulības trīs aspekti ir lietderīgā veidā salīdzināti ar trijstūra trīs pusēm.91 Es vēlos to papildināt ar citu biblisku ainu, kurā laulība tiek salīdzināta ar namu laulātajam pārim (Ps 127:1–5; Sak 14:1; 24:3).

Šī nama pamatā ir Dieva vārds, kas rada laulības iestādījumu un to uztur. Vīra aiziešana no saviem vecākiem ir šī nama sienas. Nama jumts ir vīra nodošanās savai sievai un viņas nodošanās savam vīram. Seksuālās attiecības uzbūvē guļamistabu kā drošu laulības nama centrālo vietu. Tomēr laulības nams nav uzbūvēts uz seksuālajām

91 Sk. Trobisch, W. (1975). I Married You. New York: Harper and Row, 11–24, 33–48, 71–81.

attiecībām – tas ir uzbūvēts priekš seksuālajām attiecībām, lai tās varētu laulībā droši uzplaukt.

Svētums seksualitātē

Daudziem kristiešiem ir apgrūtināta sirdsapziņa seksa dēļ – vairāk nekā par jebko citu, ko tie savā dzīvē dara. Viņiem nav pārliecības par to, vai Dievam viņu seksuālās attiecības ir pieņemamas vai ne. Vēl mazāk viņi ir pārliecināti par to, vai Dievam ir pieņemama viņu seksuālā uzvedība, nemaz nerunājot par viņu erotiskajām vēlmēm un viņu attieksmi pret seksualitāti. Kristiešu nepārliecinātību un nemieru vēl uzbudina velns, kas bieži vien tieši šajā kontekstā izvirza dažādas apsūdzības. Velna viltīgā taktika ir mainīga – vispirms viņš kārdina grēkot un mudina attaisnot savus seksuālos grēkus, pēc tam apsūdz cilvēkus par viņu seksuālajām darbībām un viņu vēlmi pēc erotiskas mīlēšanās. Velna mērķis ir uzbūvēt mūsu apziņā tāda nebibliska Dieva tēlu, kas it kā grib cilvēkiem nokaut visu prieku un tā vietā iedot tikai netīru sirdsapziņu par viņu dabisko seksualitāti.

Bibliskai mācībai par seksu vajadzētu šīs domāšanas deformācijas izlabot. Vispirms būtu jāapzinās, ka Bībele neiedod mums visaptverošu seksuālās ētikas kodeksu. Arī tajos gadījumos, kad Raksti māca seksuālo morāli, tie dara to pastorālā veidā. Svēto Rakstu uzdevums ir iedot Dieva cilvēkiem labu sirdsapziņu – arī tiem cilvēkiem, kas pārkāpj sesto bausli un grēko savās domās, vārdos un darbos un kuru sirdsapziņa ir viņu seksuālo pārkāpumu apgrūtināta. Bībele to dara, mācot mums svētu laulību, kā arī svētu dzīvi neprecoties jeb celibātu. Tāpat kā seksuālās attiecības, arī laulība pieder pie radīšanas kārtības. Tā ir Dieva radīta un Dieva svētīta. Viņš radīja laulību kā dzīvību dodošu un dzīvību uzturošu kārtību Viņa radītajā labajā pasaulē. Tādēļ līdz cilvēces krišanai grēkā gan seksuālās attiecības, gan arī laulība bija labas un šķīstas Viņa acīs. Pat pēc cilvēces atkrišanas no Dieva laulība ir saglabājusi daudz no savas sākotnējās varas un spēka. Par spīti laulības ļaunprātīgai izmantošanai, tā nav zaudējusi sev piemītošo skaistumu. Tāpēc laulību veltīgi mēģina atdarināt viendzimuma

seksuālās attiecības praktizējoši pāri. Turklāt vīriešu un sieviešu seksuālie akti laulībā nepadara cilvēkus fiziski vai garīgi nešķīstus. Tie joprojām ir Dieva dotā labā dāvana visiem cilvēkiem. Tādēļ seksuālie akti ir tikpat labi kā viss cits, ko Dievs ir radījis (1Tim 4:4). Dzimumakti apgāna miesu un dvēseli vienīgi tiem cilvēkiem, kas tos izmanto nepareizi un ļaunprātīgi.

Kaut gan laulība pieder cilvēku radīšanas kārtībai, tomēr kristīga laulība pieder arī pie cilvēku pestīšanas kārtības. Kristīga laulība tad kļūst par svētu stāvokli un var taisnīgi tikt nosaukta par svētu laulību. Apustulis Pāvils 1. vēstulē Timotejam 4:1–5 skaidro, kā tas var notikt. Viņš brīdina no dažādiem spirituāliem guru, kas saviem sekotājiem aizliedz doties laulībā un ēst kādu konkrētu barību – piemēram, gaļu, – jo tāda rīcība ļoti apgaismotiem garīguma meklētājiem var traucēt sasniegt īpaši augsta līmeņa bezmiesīgo garīgumu. Pāvils raksta, ka tāda veida mācības ir dēmoniskas, jo nonicina to, ko Dievs radījis. Šajā kontekstā viņš ieliek pamatu arī mācībai par laulības svēttapšanu un seksuālajiem priekiem laulībā. Pāvils raksta: “Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību; jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana” (4:4–5).

Laulība ir laba tāpēc, ka tā pieder pie Dieva radītās labās pasaules dabiskās kārtības. Tomēr laulība netop svēta pati no sevis. Laulība kļūst svēta tad, kad tā ir svētīta ar Dieva vārdiem un lūgšanu. Tas var notikt divos veidos. No vienas puses, laicīgā (civilstāvokļa reģistrācijas iestādē reģistrēta) laulība pārvēršas par svētu laulību tad, ja kristīgā laulību rituālā tā saņem Dieva vārdu pasludinājumu, lūgšanas un svētības. Tad laulība kļūst par svētu kārtu, kurā pāris tiek ne tikai Dieva svētīts, bet arī Svētā Gara svētdarīts. Kristīgas laulības divējais statuss kļūst acīmredzams trijos parastajos Svēto Rakstu lasījumos laulību rituālā: 1. Mozus grāmatā 2:18–24 un Mateja evaņģēlijā 19:4–6 par laulības dievišķo iestādījumu, kā arī Vēstulē efeziešiem 5:21–33 par kristīgas laulības dabu un tās uzdevumiem. No otras puses, laulības savienību turpina svētdarīt laulātā pāra regulāra piedalīšanās kopējos draudzes svētdienas dievkalpojumos un viņu mājās praktizētā ģimenes dievbijība kopīgās Rakstu studijās

un pielūgsmē. Laulātie ik dienu uztur sevi svētumā, kad dzird un pārdomā Dieva svētos vārdus, pateicas Dievam viens par otru un par savu laulību, kā arī saka Dievam pateicību par dienišķo iztiku pirms un pēc kopīgajām ēdienreizēm. Dieva svētais vārds pasargā laulību no visādu veidu seksuālās nešķīstības, kas draud aptraipīt laulību un nolaupīt tās svētumu (Ebr 13:4). Ticība uz trīsvienīgo Dievu piepilda laulību ar pateicību un ietonē ar svētuma apslēpto skaistumu.

Kristus piedāvā divu veidu zāles pret seksuālu nešķīstību, kas ir lietojamas gan precētiem pāriem, gan arī neprecētiem indivīdiem. Ar šīm zālēm Viņš nodrošina cilvēkiem tīru sirdsapziņu. No vienas puses, Kristus šķīsta no seksuālās nešķīstības, atraisīdams Savus mācekļus nost no tiem seksuālajiem grēkiem, ko viņi paši izdarījuši, kā arī no tiem seksuālajiem grēkiem, ko citi ir izdarījuši pret viņiem. Caur Kristību, absolūciju un šķīstīšanu ar Savām asinīm Svētajā Vakarēdienā Viņš atjauno un uztur kristiešu garīgo tīrību un šķīstību. No otras puses, Kristus ne tikai šķīstī Savus mācekļus ar mazgāšanu Kristību ūdenī un Dieva vārdā – Viņš tos arī svētdara ar sakramentu starpniecību (Ef 5:25–27; salīdz. 1Kor 6:11). Savā ticībā uz Kristu abi laulātie kļūst līdzdalīgi Kristus svētumā (1Kor 1:30). Kristus viņus dara svētus caur viņu ticību (1Kor 1:2; Apd 26:18; Ebr 2:11), un viņi ir svēti, būdami Kristū (Flp 1:1; 4:21). Dieva vārds viņus dara svētus (Jņ 17:17–19).

To pašu viņos dara Kristus miesa un asinis (Ebr 10:14–29; 13:12).

Dievs Tēvs Savus bērnus dara pilnīgi svētus miesā, dvēselē un garā (1Tes 5:23). Tēva acīs viņi ir tikpat svēti kā Viņa svētais vienpiedzimušais Dēls (Ef 1:4). Katrs kristietis ar savu ķermeni ir daļa no Dieva garīgā dievnama, kurā Dievs mājo pie Saviem cilvēkiem (1Kor 3:16–17; 2Kor 6:16; Ef 2:19–22; 1Pēt 2:4–5) un arī līdzdalīgs svētajā priesterībā, ar ko Kristus kalpo Dievam šajā dievnamā (1Pēt 2:5, 9; Atkl 1:5–6). Tā kā kristieši ir Dieva darīti svēti, tad Dievs aicina kristiešus dzīvot svētu dzīvi (1Pēt 1:14–15). Šis aicinājums attiecas uz pilnīgi visu kristieša dzīvi savā ķermenī, tostarp arī uz seksualitāti.

Apustulis Pāvils Dieva aicinājumu uz seksuālo tīrību un svēttapšanu skaidro 1. vēstulē tesaloniķiešiem 4:1–8, kur viņš pamāca gan neprecētos, gan arī precētos kristiešus par to, kāda viņu seksuālā

uzvedība ir Dievam tīkama. Viņš raksta par to, kā kristiešiem var būt seksuālās attiecības, nezaudējot tīru sirdsapziņu: “Beidzot, brāļi, mēs lūdzam un pamācām Kungā Jēzū: topiet aizvien pilnīgāki, sekodami tām mācībām, ko no mums esat saņēmuši, proti, kā jādzīvo, lai Dievam patiktu, – un jūs jau arī tā dzīvojat. Jūs zināt, kādus aizrādījumus mēs jums esam devuši Kunga Jēzus uzdevumā. Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta. Atturieties no netiklības92! Zinait, ka ikvienam jāglabā sava miesa93 svētumā un godā, bet ne kaislē un kārībā, kā to dara pagāni, kas nepazīst Dievu. Nevienam nebūs savam brālim pāri darīt vai to izmantot kādā lietā, jo Tas Kungs ir atriebējs visās šinīs lietās, kā mēs jums to jau agrāk esam teikuši un apliecinājuši. Jo Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai94, bet svēttapšanai. Tātad, kas to nicina, tas nenicina cilvēku, bet Dievu, to pašu, kas jums sirdīs devis Savu Svēto Garu.”

Dieva nolūks attiecībā uz visiem cilvēkiem – kā vīriešiem un sievietēm ar seksuāliem ķermeņiem – ir cilvēku svētdarīšana. Viņš aicina cilvēkus dzīvot svētā veidā un arī pats tos dara svētus. Dievs svētdara cilvēku ķermeņus, tostarp arī cilvēku seksuālos orgānus. Kristiešu svētumam ir jāietekmē un jāveido viņu seksuālā uzvedība tāda, lai viņu dzīve būtu Dievam patīkama (1Tes 4:1). Tā kā kristiešu ķermenis ir svēts, tad kristiešiem ir jāatturas no nešķīstības, no visu veidu seksuālajām attiecībām ārpus laulības. Nešķīstība apgāna kristiešus un padara viņus nesvētus. Lai paglabātu savu miesu svētu, kristiešiem ir jāpraktizē seksuāla pašsavaldīšanās un paškontrole pār saviem seksuālajiem orgāniem. Atšķirībā no pagānu neticīgajiem, kristieši zina, ka sava miesa ir jākontrolē un jātur godā, jo tā pieder Dievam kā Dieva īpašums. Dievs ir pagodinājis kristiešus, upurēdams Savu Dēlu, lai tos atgūtu Sev un darītu kristiešu visu dzīvi svētu –dzīvei kopā ar Dievu. Tāpēc kristieši praktizē fizisku un emocionālu

92 Grieķu val. porneia – seksuālā amoralitāte jeb nešķīstība.

93 Vārds “miesa” tulkots no grieķu val. skeuos – trauks, lieta, instruments. Iespējams, apustulis Pāvils šeit lieto vārdu spēli ar šī grieķu valodas vārda divām nozīmēm – vīrieša seksuālā ierīce un viņa sievas miesa kā trauks tā uzņemšanai sevī.

94 Grieķu val. akatarsia – šķīstības jeb šķīstīšanās trūkums.

paškontroli, lai varētu savu ķermeni dot Dievam, bet laulības gadījumā – arī savai laulātajai otrajai pusei.

Kristieši ir Kristus brāļi un māsas Dieva svētajā ģimenē, tāpēc viņiem nevajag pārkāpt seksuālās robežas draudzē un seksuāli izmantot savas garīgās ģimenes locekļus. Draudze ir svēta un ir arī kā svētnīca seksualitātei – droša vieta, ko izveidojis un aizsargā pats Kungs Jēzus Kristus. Tāpēc Pāvils raksta stingru brīdinājumu. Ja kristieši ļaunprātīgi izmantos Dieva ģimenes locekļus seksuāli, tad viņi var būt pārliecināti, ka Kungs Jēzus tiesās viņu nodarījumus un par tiem arī atriebs – jo viņi būs aptraipījuši savus tuvākos Kristū un laupījuši tiem viņu svētumu. Turklāt draudzes svētuma konteksts ir vainu un atbildību pastiprinošais apstāklis šādā pārkāpumā. Manuprāt, apustuļa Pāvila rakstītais šajā Rakstu vietā pašlaik ir daudz svarīgāks Baznīcai, nekā tas ir bijis jebkad agrāk. Mūsdienās Baznīcu lielā mērā ir postījuši tās garīdznieku un arī pārējo ierindas kristiešu seksuālie grēki. Mēs varam būt pilnīgi droši, ka Baznīcā notiekošais atspoguļo to, kas notiek pasaulē ārpus Baznīcas. Tomēr tas nevar būt aizbildinājums grēkiem Baznīcas iekšpusē. Tā kā esam aicināti dzīvot kā svētie, tad nevaram samierināties ar seksuālajiem pārkāpumiem un Baznīcā tos aizbildināt. Tā vietā mums ir jāstājas tiem pretim un tie jāapstādina, jāpārtrauc – lai mūsu draudzes būtu seksuāli droša vide. Katrai draudzei ir jābūt seksualitātes svētnīcai. Ja neņemam vērā Dieva aicinājumu uz seksuālo svētumu, tad ignorējam Svēto Garu, kas dara svētu ikkatru kristīgu draudzi un ikvienu tās locekli.

Gan precētu, gan arī neprecētu kristiešu svēttapšana ir dabiskais rezultāts viņu līdzdalībai publiskajā dievkalpojumā. Kā atbildi Dieva kalpošanai cilvēkiem kristieši ir aicināti nodot savu ķermeni kā dzīvu upuri Dievam Tēvam – kā tādu priesterisku ziedojumu, kas ir svēts un Dievam tīkams (Rm 12:1). Mēs varam atcerēties šīs tēmas atspoguļojumu Vēstulē romiešiem 6:12–23. Tā kā Romas kristieši ir izpirkti no nāves, lai dzīvotu kopā ar Kristu, tad arī viņu ķermenis un visi miesas locekļi pieder Dievam Tēvam, tostarp viņu seksuālie orgāni. Pirms savām kristībām viņi bija grēka īpašums, tāpēc savos

bezatbildīgajos meklējumos pēc seksuālajām izpriecām, kā arī savos destruktīvajos meklējumos pēc brīvības nodeva savus miesas locekļus netikumībai un netaisnībai, arvien pieaugošai nešķīstībai un bezlikumībai (6:13, 19). Tomēr pēc tam, kad viņi ir izpirkti brīvībā no nāves un grēka varas, viņi ir kļuvuši Dieva karaliskie galminieki Dieva dienestā, būdami Dieva taisnības nesēji citiem. Kā Dieva žēlastības saņēmēji viņi ir aicināti nodot savu ķermeni ar visiem tā locekļiem

Dievam šķīstīšanai un svētīšanai mūžīgai dzīvei kopā ar Viņu.

Sevis svētīšanās Dievam būtiska sastāvdaļa ir arī savu seksuālo orgānu novēlēšana un nodošana Dieva rīcībā. Cilvēku dzimumorgāni netiek izslēgti no kalpošanas Dievam. Dievkalpojumā tas notiek tā, ka mēs atdodam savu ķermeni ar visiem saviem locekļiem Dievam šķīstīšanai un svētīšanai, ar grēknožēlas pilnām sirdīm dzīvā ticībā saņemot Kristus miesu un asinis. Kā Kristus Savā miesā atdod Sevi mums Svētā Vakarēdiena sakramentā, tāpat arī mēs tobrīd atdodam sevi Viņam un Viņa Debesu Tēvam. Mēs uzticam un nododam Dieva rīcībā visu savu miesu kopā ar ikkatru tās locekli.

Laba seksuālā tieksme

Seksuālā vēlme ir laba dāvana no Dieva – tāpat kā dzimumakts. Dievs ir cilvēku seksuālās vēlmes autors, tādēļ Viņš to kopj un atzīst par labu. Augsburgas ticības apliecības apoloģijā Melanhtons raksta, ka viena dzimuma fiziska tieksme pēc otra dzimuma ir Dieva pavēle un Dieva radīta dabiskā kārtība.95 Dievs to tā ir pavēlējis un joprojām uztur spēkā. Šo dabisko seksuālo tieksmi rada Dieva radošā pavēle vīrietim un sievietei būt auglīgiem un piepildīt zemi. Dievs grib, lai vīrieši un sievietes gribētu viens otru seksuāli. Tāda cilvēku dabiskā vēlme ir pareiza, laba un Dievam tīkama. Tomēr nepieciešams izšķirt starp Dieva radīto dabisko seksuālo tieksmi un to grēcīgo seksuālo iekāri, kas uzdarbojas cilvēkos pēc Ādama un Ievas grēkākrišanas. Grēcīgā iekāre ir uzbāzīga kārība, kas izraisa jucekli un ir egoistiski pašcentrēta ar mērķi iegūt sev seksuālu apmierinājumu uz otras

95 Augsburgas ticības apliecības apoloģija XXIII:7, 12–13, VG (229–230).

personas rēķina. Ilgtermiņā tāda grēcīga iekāre samazina un bojā dabisko seksuālo tieksmi, kas pēc savas iedabas var būt gaistoši īslaicīga un bieži vien arī untumaina un kaprīza.

Pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem 4:5 apustulis Pāvils raksta par kaisli un iekāri seksuālās svēttapšanas kontekstā. Viņš tur neapspriež kaisli tās mūsdienu izpratnē – kā spēcīgas emocijas vai dedzīgu aizrautību. Pāvils tur, kā arī arī Vēstulēs romiešiem 1:26 un kolosiešiem 3:5 lieto šo terminu tā antīkajā nozīmē – kā nevaldāmas jūtas, kas mūs viscaur pārņem un sagrābj savā varā. Mēs kaisli pieredzam kā postošu spēku, kas pārņem tik spēcīgi, ka zaudējam savu emocionālo paškontroli – kā, piemēram, dusmu izvirdumā vai panikas lēkmē. Tādēļ seksuālā kārība ir tāda veida seksuālā kaislība, kas citādi saprātīgu mīlētāju spēj sev pakļaut kā savai seksuālajai iekārei pretoties nespējīgu upuri. Šī ļaunā kārība veido atkarību un arī destruktīvi posta. Tā attīsta aizvien lielāku atkarību, jo visu laiku pieprasa arvien pieaugošu izdabāšanu savām iegribām. Tā ir vispārēji graujoša, jo iekšēji sadedzina fiziski, mentāli un emocionāli šai kaislībai pakļāvušos personu. Kā jau visas ļaunās kārības, arī seksuālā iekāre samaitā viscaur visu personu ar saviem maldinošajiem vilinājumiem, kas cilvēkus pieviļ ar nerātniem apsolījumiem (Ef 4:22; 2Pēt 1:4).

Kristus Savus mācekļus par seksuālās iekāres bīstamību brīdina Mateja evaņģēlijā 5:27–30.96 Šīs kārības izcelsme ir cilvēka sirdī, nevis uzlūkojamās sievietes vai vīrieša seksuālajā pievilcībā. Tā nāk no tādas cilvēka sirds, kura nopēta otru personu kā seksuālu objektu. Šāds grēcīgs skatiens parasti ietver erotiskas iztēles ainas par seksuālo aktu ar uzlūkojamo pretējā dzimuma personu ārpus laulības, nevis reālu un fizisku laulības pārkāpšanu, kas no tāda iztēles akta var vai nu rezultēties darbībā, vai arī ne. Jēzus par to dod bargu spriedumu, kas atzīst cilvēkus par vainīgiem laulības pārkāpšanā: “Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī” (Mt 5:28). Tas pats attiecas arī uz ikvienu sievieti. Kristus atsaucas uz laulības pārkāpšanas aizliegumu

96 Sk. šīs Rakstu vietas analīzi Gibbs, J. A. (2006). Matthew 1:1–11:1. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 286–289.

sestajā bauslī, lai identificētu seksuālo kārību kā laulības pārkāpšanas apslēpto izcelsmes avotu un tās slepeno īstenošanas veidu cilvēka erotiskajā iztēlē. Kaut gan seksuālās kārības objekts ir citas personas ķermenis, tomēr šī kārība rodas paša cilvēka samaitātās sirds pornogrāfiskajā iztēlē. Tādēļ tā ir cilvēka paša grēcīgā sirds, ko vispirms nepieciešams reformēt, lai varētu īstenoties paliekošas izmaiņas cilvēka ārējā seksuālajā uzvedībā.

Tā kā laulības pārkāpšana dīgst no cilvēka sirds, tad arī tās sakne ir izravējama tieši sirdī. Jēzus dramatizē cilvēka sirds izmainīšanu, salīdzinādams nošķiršanos no šī grēka ar grēcīgā locekļa amputāciju.

Lai visa cilvēka persona neaizietu uz elli, ir jāizrauj savas iztēles iekšējā acs, kas attēlo iekārojamo seksuālo scenāriju uz prāta fantāzijas ekrāna, un jānocērt savas erotiskās iztēles roka, kas sniedz iztēlotus glāstus iedomātajai seksuālajai partnerei. Seksuālās iekāres izravēšanai nepieciešama visai radikāla garīgā ķirurģija.

Kristus neizskaidro, kā to izdarīt, jo cilvēkam tā ir neiespējamā misija. Pilnīgi droši varam būt pārliecināti, ka tiešām spējam un ka mums arī vajag disciplinēt savu prātu, lai mēs neuzlūkotu citas personas ar seksuālu iekāri. Tomēr tas neizraisa mūsu sirds izmaiņas.

Diemžēl savas seksualitātes apzināta apspiešana parasti izraisa pornogrāfiskās iztēles uzplaukumu un vēl vairāk uzpūš seksuālās iekāres uguni. Tādējādi no sliktas šī situācija bieži vien kļūst par vēl sliktāku. Pašdisciplīna nevar veikt nepieciešamo cilvēka sirds un prāta ķirurģiju. To var izdarīt tikai pats Kristus. Tikai Viņš var radīt mums šķīstu sirdi un atjaunot tajā morāli noturīgu garu (Ps 51:12). Viņš ir tas ķirurgs, kas veic cilvēkos garīgu sirds transplantāciju (Ech 11:19; 36:25–27). Kristus izņem veco cilvēka sirdsprātu kopā ar visām tā samaitājošajām kārībām un iedod mums jaunu, Dievam līdzīgo svēto mentalitāti, kas ir garīga (Ef 4:22–24). Kristus ir vienīgais, kas var darīt galu mūsos tai seksuālajai postažai, kas rodas no erotiskās pašpaverdzināšanās – no visas mūsu nešķīstības, aptraipīšanās, ļaunās iekāres un seksuālās negausības (Kol 3:5). Viņš mūs kā seksuālās elkdievības paverdzinātos pārveido virzienā no iekšienes uz ārpusi.

Tā kā mūsu vecais sirdsprāts ir Kristībā nodots nāvei kopā ar Kristu un mēs esam augšāmcelti no nāves kopā ar Viņu mūsu atjaunotajā sirdsprātā, tad tagad mums vajag uzlūkot sevi kā mirušus grēkam un vienlaikus Kristū Jēzū dzīvus Dievam (Rm 6:3–11). Mēs atgriežamies pie savas Kristības ar ikdienas grēksūdzi un lūgšanām, lai Kristus mums var dot no Sava Svētā Gara. Ikdienas sirds satriektībā par grēkiem un novēršoties nost no tiem mūsu vecais sirdsprāts kopā ar saviem seksuālajiem nedarbiem un ļauno seksuālo kārību tiek regulāri noslīcināts. Tas dod iespēju Svētajam Garam mūs ik dienu augšāmcelt mūsu jaunajā būtībā, lai varam dzīvot Dieva priekšā patiesā taisnībā un šķīstībā – kā atjaunoti garīgie cilvēki ar labām erotiskajām vēlmēm un pareizu seksuālo uzvedību.

Tādējādi mūsu seksuālā pārtapšana, kas mūsos iesākas līdz ar Kristību, turpinās tik ilgi, cik vien dzīvojam savā miesā uz zemes. Caur mūsu pozitīvo un negatīvo seksuālo pieredzi Dievs izmaina mūsu erotiskās iztēles konfigurāciju, atjauno mūsu vēlmes un pārveido mūsu uzvedību. Dievs izmanto mūsu seksuālās veiksmes, lai mūs iedrošinātu un darītu pateicīgus Viņam par visu, ko Viņš mums nodrošina mūsu seksualitātē. Viņš izmanto mūsu seksuālos nedarbus, lai vestu mūs pie atgriešanās no grēkiem un grēku piedošanas saņemšanas. Turklāt Dievs lieto arī mūsu seksuālās vājības un neveiksmes, lai motivētu mūs vērsties pie Viņa un lūgt pēc Viņa Svētā Gara, kas mūs pārveido par Dieva svēto tautu un piešķir mums spēku un varu, ka Kristū spējam dzīvot šķīstu dzīvi.

Tādēļ mūsu seksuālā pārtapšana ir atkarīga no viņa Gara saņemšanas un visiem Gara augļiem regulārajā dievkalpošanā un mūsu ikdienišķajā pielūgsmē. Vislabākā seksuālā terapija mums kā Dieva bērniem ir publiskais svētdienas dievkalpojums. Dievkalpojumā iegūstam tīru sirdsapziņu, kas mūs pasargā no vainas izjūtas par laulāto seksuālajam aktam pienācīgās iepriecas mazināšanos mūsos vai arī par gandarījuma izjūtas zudumu no mūsu dzīves neprecētā stāvoklī. Tieši uz dievkalpojumā regulāri saņemtās žēlastības arī pamatojas mūsu dienišķās pielūgsmes Kristību terapija, kurā mēs atzīstamies savos grēkos un Dieva vārdos satveram sev grēku piedošanas

pārliecību mūsu ticībā. Tāds pāris, kas kopā lūdz Dievu, ar Dieva žēlastību paliks kopā un pieredzēs kopīgu izaugsmi.

Seksuālās iztēles pārveidošana

Seksuālās vēlmes pārveidošana ir saistīta ar erotiskās iztēles attīrīšanu, jo pozitīva seksuālā tieksme lielā mērā ir atkarīga no mūsu pareizi sakārtotas iztēles. Dievs ir radījis mūs tādā veidā, ka mūsu skatiens ir dabiski piesaistīts personai, pēc kuras ilgojamies. Tas tā ir bijis no paša iesākuma, kad Dievs stādīja Ādamam priekšā Ievu, lai viņš varētu apbrīnot viņas skaistumu. Vizuālie stimuli, vizuāla atsegšanās un vizuāla intimitāte vienmēr spēlē svarīgu lomu normālā seksuālajā aktā. Varētu sacīt, ka lielākajai daļai vīriešu un arī daudzām sievietēm acis ir viņu vissvarīgākie seksuālie orgāni. Tas kļūst visai acīmredzams saistībā ar kailuma simbolisko funkciju pēc cilvēces grēkākrišanas.

Vizuālā pievilcība un vizuālā sevis atsegšana ir ciešā saistībā ar ķermeņu savstarpējo nodošanos seksuālajā aktā. Vienkāršāk sakot, mēs izģērbjamies ar mērķi iesaistīties seksuālajās attiecībās. Mēs pieklājīgi glabājam savu kailumu savai laulātajai pusei un visai greizsirdīgi rezervējam savas dzīvesbiedres kailumu tikai sev. Tas ir normāli un dabiski, jo ir saskaņā ar to, kādus Dievs mūs ir radījis. Cik tas ir svarīgi, mēs ieraugām laulības noteikumos, kur Vecajā Derībā vīrieša stāšanās seksuālajās attiecībās ar sievieti ir raksturota kā viņas kaunuma atsegšana (3Moz 18:6–19; 20:11, 17–21). Sievietes kailums nav paredzēts publiskai apskatei, bet tikai viņas vīram. Tā kā laulāts pāris ir viena miesa, tad sievas kailums pieder viņas vīram, savukārt vīra kailums – viņa sievai.97

Līdzīgi kā visi pārējie seksualitātes aspekti, arī vizuālās intimitātes vērtība ir grēka degradēta un pazemota. Grēcīgi vīri un sievas vairs neskatās tikai un vienīgi uz savu otro laulāto pusi. Viņi vairs nejūsmo viens par otra kailumu, bet sāk to vērtēt kritiski. Viņi mēdz arī kaunēties par savu ķermeni un ir neapmierināti ar sava dzīvesbiedra fizisko izskatu. Tāpēc viņi izvērtē citu, daudz skaistāku svešu cilvēku miesīgo

97 Sk. Kleinig, J. W. (2003). Leviticus, Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 386–387.

pievilcību un savā iztēlē tos izģērbj. Tāda skaista iztēles tēla pielūgsmē viņi domās atgrūž savu laulāto otro pusi, dodami priekšroku savas erotiskās iztēles produktam. Tāda domāšana samazina vēlmi pēc sava laulātā dzīvesbiedra, kas nekādi nespēj līdzināties erotiskās iztēles trakulīgajām un mežonīgajām fantāzijām.

Šo iztēles fenomenu izmanto pornogrāfija, kas ir neķītrības vizuāls attēlojums cilvēku seksuālā uzbudinājuma izraisīšanai. Protams, tā nav nekas jauns un ir vienmēr bijusi apritē, jau iesākot ar cilvēces vissenāko vēsturi. Tomēr pēdējo trīsdesmit gadu laikā pornogrāfija ir kļuvusi ievērojami pieejamāka un guvusi daudz lielāku ietekmi, pateicoties interneta sniegtajām iespējām. Tagad ikvienai personai privātai un personiskai apskatei ir pieejami visādu veidu seksuālie scenāriji visiem tiem, kas meklē sev fizisku un emocionālu komfortu. Atšķirībā no labas literatūras un mākslas, kas kailumu godīgi attēlo konstruktīvā veidā kā cilvēka veseluma dabisku sastāvdaļu, pornogrāfija attēlo atkailinātus cilvēku dzimumorgānus. Tādējādi tā pamudina uz netikumīgiem seksuālajiem aktiem visai plašā diapazonā, lai stimulētu cilvēkus seksuāli, bet faktiskā nošķirtībā no otras personas reālā ķermeņa. Kaut gan pornogrāfija šķietami koncentrējas uz miesu, tomēr patiesībā tā saviem skatītājiem piedāvā bezmiesīgu seksu un virtuālu seksuālo aktu. Pornogrāfija atsaista seksuālās attiecības no citas personas reālā ķermeņa un pārvērš tās par iedomātu prāta iztēles uzdarbošanos, kas visuzskatāmāk izpaužas masturbācijā vienatnē.

Kā atklāts daudzos pētījumos, regulāra pornogrāfijas izmantošana nodara milzīgu ļaunumu. Acīmredzamais ļaunums izpaužas tajā, ka pornogrāfija izraisa pretdabiskas un perversas iekāres, kuras nav iespējams apmierināt normālā seksuālajā aktā. Pornogrāfija arī pārprogrammē jaunu cilvēku smadzenes tādā veidā, ka viņus vairs erotiski neuzbudina reāls pretējā dzimuma cilvēks un viņa pieskārieni, smarža un garša, valoda un izskats. Tā vietā ir nepieciešama mākslīga prāta iztēles stimulācija, lai pamodinātu un uzturētu seksuālo vēlmi. Līdzīgi narkotiskajām vielām, kas to lietotājiem sagādā baudas virsotnes, kurām seko emocionāls kritiens lejup, arī pornogrāfija sniedz

savdabīgu uzlādi, kura neturpinās ilgi, bet pieprasa aizvien pieaugošu izdabāšanu savai vājībai, lai uzturētu baudas lejupslīdošo intensitāti un atvairītu neizbēgamos depresijas periodus.

No pornogrāfijas atkarīgo cilvēku smadzeņu bioķīmija samazina normālu erotisko uzbudinājumu un dabisko seksuālo reakciju uz otru personu. Līdz ar to izdabāšana savai pornogrāfiskajai atkarībai nevis iedarbina un palielina normālu seksuālo vēlmi, bet gan pakāpeniski to izslēdz pavisam. Pornogrāfija nepadara erotisko iztēli bagātāku, bet gan to aplaupa, šauri fokusējoties uz seksa fizisko mehāniku. Īsāk sakot, tā piedāvā viltotu seksu. Paradoksālā kārtā šķietami pārāk plašais seksuālo darbību attēlojums pornogrāfijā ir gauži nepietiekams un pārāk sašaurināts, jo tas atspoguļo tikai ļoti niecīgu daļu no tā, kas notiek laulātā pāra guļamistabā.

Varētu vēl daudz ko piebilst par izdabāšanu atkarībai no pornogrāfijas un šī pieraduma izraisīto fizisko, mentālo un personības pašsagraušanu. Tomēr tas pārsniedz robežas šai grāmatai, kurā apskatīta Dieva attieksme pret mūsu ķermeni un to, ko mēs ar to darām. No bibliskā redzespunkta pornogrāfija ir tikai viens no daudzajiem elkdievības gadījumiem – cilvēka miesas, nevis tās Radītāja Dieva pielūgsme (Rm 1:18–25). Dabiskās kārtības pārkāpšanu Dievs soda, nododams pārkāpējus viņu samaitāto siržu kārībām. Viņš atļauj tiem dzīvot pēc sava prāta un vārīties pašiem savā sulā. Dievs ļauj tādiem degradēties un likt negodā savu miesu, lai tādējādi vestu viņus pie prāta un atklātu patiesību par viņu ķermeni, kas ir radīts pēc Dieva tēla ar nolūku, lai tas varētu būt līdzdalīgs Dieva svētumā. Pornogrāfija apgāna gan neticīgos, gan kristiešus. Turklāt tā nolaupa svētumu kristiešiem un pakļauj viņus pamatotām velna apsūdzībām un uzbrukumiem. Velns tad var kristiešus taisnīgi nomākt ar vainas apziņu, kaunu un riebumu pret sevi. Visvairāk vajadzīgais tādiem kristiešiem ir Dieva sniegtā atraisīšana no viņu elkdievības grēka un piedošana par nolaidību dot Dievam pateicību. Runājot garīgi un teoloģiski, izdabāšana savai atkarībai no pornogrāfijas daudz lielākā mērā ir tieši pirmā, nevis sestā baušļa pārkāpums. Tiem cilvēkiem, kas izdabā atkarībai no pornogrāfijas, nav

svarīga Dieva atzinība sev, nedz arī viņi bīstas Dieva nosodījuma par savu rīcību. Tādi reāli mīl nevis Dievu, bet gan savu nedabisko erotisko stimulāciju pāri visam citam. Viņi uzticas nevis Dievam, kas sniedz komfortu un prieku laulībā vai neprecētu cilvēku šķīstā dzīvē, bet gan paļaujas uz pašu iztēles radīto stimulāciju savam seksuālajam komfortam un iepriecai. Pornogrāfijas valdzinājums nomaskē daudz dziļāku problēmu – cilvēku pašnāvniecisko sacelšanos pret Dievu un kļūdaino izvēli vergot Dieva radībai tā vietā, lai gribētu saņemt Dieva dzīvību dodošo dievkalpošanu. Atbrīvoties no šīs atkarības postošā satvēriena var, nopietni praktizējot ticību Dievam. Tā ir tāda ticība, kas konfidenciālā vidē (privātajā grēksūdzē) nosauc vārdā savus seksuālos grēkus, atsakās no gribas tos turpināt, lūdz un saņem atraisīšanu no šo grēku vainas un neatlaidīgi lūdz Dieva palīdzību savu seksuālo kārdinājumu pārvarēšanai. Līdzīgi lūdz arī kāds dievbijīgs cilvēks Psalma 119:37 lūgšanā: “Nogriez manas acis no nīcīgā, piešķir man jaunus spēkus Tavos ceļos!”

Tomēr nepietiek tikai vairīties no pornogrāfijas un atturēties no izdabāšanas savām pornogrāfiskajām fantāzijām nākotnē. Tas, kas pagātnē dvēselē jau ir bijis sabojāts, ir jādziedina ar atbilstošu pastorālo aprūpi tagadnē. Garīdzniekiem ir pienākums piedāvāt privāto grēksūdzi un grēka vainas atraisīšanu (absolūciju), lai šķīstītu grēkam piesaistītas dvēseles no pornogrāfijas traipiem. Iekšējā vainas apziņa un ārējais kauns ir jāapklāj ar Kristus piedošanas klātbūtni, un izmisušas sirdis jāiedrošina ar Dieva labvēlību. Tad arī samaitātā iztēle var tikt dziedināta caur pārdomām par tiešām jaukām lietām, nevis par pretīgām.

Labu pretindi mūsu seksuālās vēlmes samaitāšanai – Sālamana augsto dziesmu – mums uzdāvina Vecās Derības raksti.98 Tā kā tie ir Dieva iedvesmoti Dieva vārdi, tad tiem arī piemīt garīgais spēks šķīstīt un svētdarīt mūsu erotisko iztēli un seksuālās tieksmes. Šie Dieva vārdi neprasa no mums apspiest savu dabisko seksualitāti, bet

98 Par šo tēmu ir divi labi komentāri: Mitchell, C. W. (2003). The Song of Songs Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia; un Jenson, R. W. (2003). Song of Songs, Interpretation. Louisville: John Knox.

gan palīdz to sakārtot tādā veidā, lai tā sevi izpaustu Dievam un mūsu laulātajai pusei tīkamā veidā. Sālamana augstā dziesma mums ļauj arī apjaust to, kā Dievs skatās uz cilvēku seksuālo tieksmi un uz erotisko mīlestību laulībā – kā uz spožu atspīdumu Kristus vienībai ar Savu Baznīcu kā ar Savu mīļoto līgavu. Svētā Gara iedvesmā Dieva vārdi apskaidro mūsu acis, lai spējam ieraudzīt savu cilvēcisko seksualitāti Kristus svētuma pievilcīgajā gaismā un arī otrādi.

Seksuālā sajūsma

Sālamana augstā dziesma sniedz poētisku palīdzību pareizai mūsu domāšanai un sajūsmai par mīļa cilvēka ķermeņa kailumu. Ar šīm poētiskajām rindām gan vīrs, gan arī sieva uzrunā viens otru abpusējā sajūsmā un slavēšanā. Divās poēmās vīrs jūsmo par savas sievas kailo ķermeni un slavē tā skaistumu. Pantos 4:1–5 viņš vispirms pievēršas savas iemīļotās acīm, matiem, zobiem un lūpām, pēc tam –viņas pierei un kaklam, līdz viņa skatiens nonāk pie viņas krūtīm.

Pantos 7:1–9 viņš liek savai sajūsmai pacelties augšup no savas iemīļotās pēdām, kas vienīgās nav atkailinātas, uz viņas augšstilbiem un nabu, tad tālāk uz viņas vēderu un krūtīm, pēc tam – uz viņas kaklu un acīm, līdz viņš nonāk pie viņas galvas, matiem un deguna.

Starp šīm divām vīra poēmām ir viena poēma, kur sieva atbild uz sava vīra sajūsmu, slavēdama viņa ne tik acīmredzami atkailināto ķermeni. Pantos 5:10–16 viņa uzsāk sava vīra labo īpašību uzskaitījumu no viņa zelta galvas un tumšajiem matiem, tad vērš savu uzmanību uz viņa acīm un vaigiem, uz viņa lūpām un rokām, uz viņa torsu un kājām, pēc tam viņa atgriežas pie sava vīra mutes kā vissaldākās mīļotā cilvēka daļas, lai uzzinātu, vai viņš kaut ko viņai arī sacīs vai tikai skūpstīs viņu. Vispārsteidzošākais šajās poēmās ir to pašu tēlaino aprakstu lietošana, kurus antīkās pasaules pagāni izmantoja, lai slavinātu savus elku tēlus. Šeit tie paši skaistie vārdi tiek izmantoti, lai aprakstītu cilvēka ķermeni, kas radīts pēc Dieva līdzības. Šie vārdi nogāž mūsdienu vizuālās elkdievības tēlus ar nepārspētu slavinājumu cilvēka reālajam ķermenim.

Šīs poēmas arī palīdz jebkuram vīram un viņa sievai lietot savu iztēli, lai abi viens otru seksuāli iepazītu un savos vārdos iemācītos izteikt abpusēju sajūsmu un apbrīnu vienam par otru. Poētiskie vārdi pievēršas visam pievilcīgajam un skaistajam dažādās cilvēka ķermeņa daļās, nevis raksturo dzimumorgānu ārējo izskatu. Šie skaistie vārdi iedrošina pamodināt savu kaisli un palielināt savu seksuālo tieksmi, izsakot prieku par abu kailajiem ķermeņiem un patiku par visām to daļām. Visnozīmīgākais ir tas, ka tie ir paša Dieva vārdi, ko iedvesmojis Svētais Gars, un tie spēj iedvesmot ar Svēto Garu tos, kuri šos vārdus izrunā un uzklausa.

Kad laulātie lasa un runā šos vārdus, lai skaļi vai klusu domātu viens par otru fiziski un seksuāli, tad Dievs pats sakārto un attīra, šķīstī un svētdara viņu abu erotisko iztēli un viņu savstarpējo ilgošanos vienam pēc otra. Tad laulātie spēj ieraudzīt viens otru tā, kā Dievs viņus redz, un sadzirdēt paša Dieva balsi, kurš runā uz viņiem caur laulāto pusi. Laulātie tad ilgojas viens pēc otra tādā veidā, kas ir

Dievam tīkams, un mīl viens otru tā, kā Kristus viņus mīl. Kad laulātie pievērš savu erotisko iztēli viens otra reālajam ķermenim, tad jebkuras pornogrāfijas seksuālos viltojumus Dieva vārdi atmasko un aizstāj ar īstu un neviltotu seksuālo baudu. Ticībā un mīlestībā viņi dzird pašu Dievu runājam uz viņiem un ierauga, kā Dievs dod viņiem otru laulāto pusi kā īpaši dārgu dāvanu.

Luters savstarpējo augsto novērtējumu vīram un sievai, kas abi atjaunoti Dieva līdzībā, apraksta šādi: “Tev ir jāuzlūko sava sieva tā, it kā viņa būtu vienīgā sieviete uz zemes – tev neeksistē neviena cita; un tev ir jāuzlūko savs vīrs tā, it kā viņš būtu vienīgais vīrietis uz zemes –tev neeksistē neviens cits, tā ka pat karalis, jā, pat saule nespīd spožāk tavās acīs kā tava sieva vai tavs vīrs. Jo te jums ir Dieva vārds, kas tevi apsola šai sievai vai vīram. Un šis vārds piešķir tev šo sievu vai vīru, sacīdams: “Šis vīrietis būs tavējais; šī sieviete būs tavējā. Man tas izcili labi patīk! Visi eņģeļi un radījumi par to priecājas.” Nav greznākas rotas kā Dieva vārds, ar ko tu uzlūko savu sievu kā Dieva dāvanu.”99

99 Wedding Sermon (January 8, 1531), WA 34.1:52.13–21.

Tāds sava laulātā dzīvesbiedra augsts vērtējums nevar neizraisīt pateicības jūtas pret savu laulāto pusi un pret Dievu, kas tādu labu dāvanu laulībā ir piešķīris.

Apustulis Pāvils tam īsumā pieskaras Vēstulē efeziešiem 5:3–5. Viņš tur uzrunā Efezas kristiešus kā svētos – svētu tautu, kas ir līdzdalīga Kristus svētumā. Kā jau svētajiem viņiem ir jāizvairās no visu veidu seksuālajām nekārtībām un neķītras ņirgāšanās. Ir jāuzvedas cienījami, lai dotu sevī vietu pateicībai Dievam. Savā seksuālajā uzvedībā kristieši tiek aicināti būt nevis kā alkatīgi baudas sagrābēji, bet gan kā žēlastību saņēmuši pateicības devēji. Visi laulātie ļaudis ir daudz vairāk Dieva svētīti savā laulībā, nekā viņi jebkad ir spējīgi to apzināties (Sak 18:22; 19:14). Tādēļ laulībā nav vietas nievājošai savas laulātās puses noniecināšanai vai kādām vilšanās pilnām žēlabām. Tā vietā laulātajiem ir daudzi un labi iemesli pateikties viens otram un Dievam par to, ko viņi ik dienu saņem un bauda savā laulībā. Dievs laulātos šķīsta un svētdara, lai viņi ar pateicību var kalpot Viņam un viens otram. Manuprāt, bez vārdos izpaustām pateicības jūtām kristiešos nevar pastāvēt un padziļināties īsts prieks par savu seksualitāti.

Ar tīru sirdsapziņu seksuālajās attiecībās

Nekas tik ļoti neaptumšo seksuālo baudu kā netīra sirdsapziņa.

Vienlaikus nekas tik ļoti nepavairo seksuālo baudu kā tīra sirdsapziņa – tāda, kas ir atbrīvota no vainas izjūtas un kauna, apsūdzībām un nosodījuma, riebuma pret sevi un pašpārmetumiem. Dievs mums iedod tīru sirdsapziņu, lai mēs varētu pilnā mērā baudīt to, ko Viņš mums ir paredzējis, radīdams mūs kā vīriešus un sievietes.

Dievs Savos vārdos mums apliecina, ka Viņš ir izgudrojis un radījis gan divus dzimumus, gan arī seksuālo aktu. Tā kā Dievs mūs ir radījis ar seksuāliem divu dzimumu ķermeņiem, tad mūsu seksualitāte kā tāda ir laba. Atbilstoša seksualitātes lietošana arī ir laba. Vienīgais, kas tajā var kļūt slikts, ir seksualitātes iespējami ļaunprātīga un nepareiza izmantošana. Mēs varam savu seksualitāti uzskatīt par izcili

labu Dieva dāvanu, ko vislabāk varam izbaudīt, to atzīdami par labu esam un par to Dievam pateikdamies.

Dievs ar Saviem vārdiem iedibina laulības institūtu kā pareizo kontekstu likumīgām seksuālajām attiecībām starp vīrieti un sievieti. Dievs arī dara zināmus noteikumus, kas cilvēkiem jāievēro, stājoties laulībā un tajā dzīvojot. Līdz ar to Dievs mums liek saprast, kas Viņam ir tīkams mūsu seksualitātes izmantojumā un kas nodrošina tīru sirdsapziņu laulībā. Mums nav jāšaubās par Dieva atzinību un svētību, kamēr mūsu rīcība iekļaujas tajos noteikumos, ko Viņš laulātajiem ir pavēlējis.

Ar Saviem notiesājošajiem bauslības vārdiem, kas atmasko mūsu grēkus, un ar Saviem dzīvības vārdiem Evaņģēlijā, kas apžēlo grēkus nožēlojošus grēciniekus, Dievs palīdz cilvēkiem apzināties arī savus seksuālos pārkāpumus un meklēt Viņa žēlastību, kā arī sniedz Savu piedošanu un pilnībā atraisa no grēka vainas nospiedošā smaguma. Dievs arī piešķir spēju apzināties to kaunu un dvēseles ievainojumus, ko cilvēkiem nereti nodara citi cilvēki ar viņu seksualitātes ļaunprātīgu izmantošanu. Jēzus Kristus sniegtā attaisnošana apsedz, šķīstī un dziedina arī tādas rīcības iepriekš sāpinātos un ievainotos cilvēkus. Kristus dāvātā piedošana un šķīstīšana ir vienīgais drošais pamats turpmākajai dzīvei ar tīru sirdsapziņu. Šī dievišķā žēlastība atbrīvo mūs no uzmācīgās tieksmes attaisnot savu seksuālo dzīvi vai arī pakļaut to nemitīgām apsūdzībām.

Dievs ar Saviem vārdiem ne tikai savieno pāri laulībā, bet arī svētdara abus caur viņu sakramentālo vienotību viņu miesā ar Jēzu Kristu un Kristus kā viņu laulības liecinieka sakramentālo klātbūtni miesā pie abiem laulātajiem. Ar Savu vārdu un tā lietojumu Rakstu pārdomās un lūgšanā Viņš dod laulātajiem Svēto Garu, kas tos abus pārveido par uzticamiem, sevi otrai pusei atdodošiem mīlētājiem, kā arī atjauno laulāto domas un emocijas, iztēli un vēlmes. Tādēļ abi laulātie aizvien lielākā mērā atspoguļo sevī Kristu viens otram savā laulības savienībā. Pateicoties šai svētdarīšanai, abi laulātie gūst labumu no savas tīrās sirdsapziņas, jo spēj uzlūkot savu ķermeni tādā veidā, kādā

Dievs uz tiem nolūkojas, un justies tā, kā Dievs jūtas attiecībā uz viņu seksuālo uzticību.

Dievs dara to visu un vēl daudzkārt vairāk, lai Viņa tautai varētu būt tīra sirdsapziņa visas cilvēku dzīves laikā uz šīs zemes. Tādēļ ikkatrs laulātais ir aicināts baudīt dzīvi un atpūtu kopā ar savu mīļoto laulāto draugu visās tajās ātri zūdošajās dzīves dienās, ko Dievs piešķir cilvēkiem zem saules, jo tā ir cilvēkiem pienācīgā daļa par viņu pūlēm (Māc 9:9).

6 | ĶERMENIS LAULĪBĀ

Gan celibātam, gan arī laulībai ir savas atšķirīgas formas un veidi, kā ar to kalpot Dievam.

/Aleksandrijas Klēments/100

Tātad, ja šķīstums nozīmē to, ka Dievs kādu lietu ir atļāvis un atzinis par labu, tad arī laulība ir šķīsta, jo ir atzīta ar Dieva vārdu. .. Tātad, kā jaunavība bezdievīgajos ir nešķīsta, tā laulība Dieva vārda un ticības dēļ dievbijīgajos ir šķīsta. .. Mēs netiekam attaisnoti ne jaunavības dēļ, ne laulības dēļ, bet gan no žēlastības Kristus dēļ, jo mēs ticam, ka Viņa dēļ mums ir žēlīgais

Dievs.

/Filips Melanhtons/101

Tradicionāli saderināšanās bija atšķirīga no laulībām – tā ir svinīgs solījums attiecībās starp vīrieti un sievieti vēl pirms viņu laulībām. Tas bija pagaidu pārejošs stāvoklis, kura laikā pāris sagatavojās laulībām, un arī laika posms, kurā viņi iepazina viens otru, apgūstot savstarpējo saskarsmi.

Dievs lieto šo saderināšanās līdzību Hozejas grāmatā 2:19–20, lai attēlotu Savas attiecības ar Savu tautu gaidāmajā Jaunajā Derībā. To dara arī Pāvils 2. vēstulē korintiešiem 11:2, lai raksturotu Korintas

100 Alexandrian Christianity: Selected Translations of Clement and Origen, Library of Christian Classics 2. Philadelphia: Westminster, 1954.

101 Artikuls “Par priesteru laulību”. Augsburgas ticības apliecības apoloģija XXIII:33, 34, 37. VG (234).

draudzes attiecības ar Kristu kā draudzes līgavaini. Šī līdzība ir visai piemērots tēls, lai aprakstītu daudzveidīgo vienotību starp Kristu un Viņa mācekļiem, jo tā attiecas gan uz laulībā esošajiem, gan arī uz neprecētajiem. Visiem kristiešiem ir tā pati saderināšanās ar Kristu. Visi kristieši gaida uz šo attiecību kulmināciju. Gan laulātie, gan arī neprecētie gatavojas savai vienotībai ar Jēzu vienā miesā.

Šīs grāmatas pētījums ir veikts, lielā mērā pateicoties pāvesta Jāņa Pāvila II veiktajai izpētei teoloģijā102 par cilvēka ķermeni un seksualitāti. Viņš ir izdarījis daudz vairāk nekā jebkurš cits mūsdienu teologs, lai šos jautājumus skaidrotu bibliski un filozofiski. Centrālais viņa apgalvojums ir tāds, ka visu vīriešu un sieviešu ķermeņi saskaņā ar savu būtību ir paredzēti laulībai. Šie ķermeņi nav tikuši veidoti tikai seksuālajiem aktiem un cilvēku dzimšanai, bet arī un galvenokārt pašaizliedzīgai mīlestībai, ko šie ķermeņi sniedz vai nu laulībā, vai ārpus tās. Un vēl vairāk – tā kā gan vīrieši, gan sievietes ir radīti Dieva līdzībā, tad cilvēki ir radīti pašaizliedzīgai mīlestībai savā laulības savienībā ar Kristu kā cilvēku kopējo līgavaini.

Tādējādi Dievs radīja, atguva Sev un svētdarīja cilvēka ķermeni, lai tas varētu dalīties Viņa mīlestībā un sniegt sevi Dievam un cilvēkiem – nepilnā mērā tagad, bet pilnīgi mūžībā. Tas viss cilvēkiem pieder vienīgi Kristū un kā dāvana no Viņa.

Līdz ar to laulība ir pagaidu pārejošs stāvoklis – tāpat kā būt neprecētiem. Abi šie stāvokļi pravietiski atspoguļo pilnīgo Kristus vienotību ar Viņa Baznīcu un katru ticīgo kā Viņa mīļoto līgavu caur kristiešu dalību Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Kristiešu saderināšanās tiks piepildīta mūžībā. Tad visi, kam ir dalība Kristus augšāmcelšanā, varēs svinēt savas miesas vienību ar Kristu Viņa kāzu mielastā (Atkl 19:7, 9; 21:2).

102 Wojtyla, K. (John Paul II) (2006). Male and Woman. He Created Them: A Theology of the Body. Boston. Pauline.

Laulības mistērija

Mūziklā “Mana skaistā lēdija” Elīza Dūlitla savam neveiklajam preciniekam saka: “Nerunā par savu mīlestību! Parādi man to!” Tā kā laulība ir fiziska seksuālā vienotība starp vīrieti un sievieti, tad laulībā mīlestībai ir jātiek izpaustai fiziski. Tā nevar būt tikai platoniska divu dvēseļu vienotība. Laulātam pārim nepietiek tikai emocionāli iemīlēties vienam otrā. Abu mīlestībai ir jāizpaužas vārdos un darbībās. Cilvēkiem viens otram jāsniedz sava personība jau saderināšanās laikā, lai laulībā viņi spētu sniegt sevi viens otram arī fiziski. Īstenojot savu mīlestību ar fizisku sevis uzticēšanu otram, cilvēki tādējādi pauž kaut ko no Kristus mīlestības un liek apjaust to, kā šī mīlestība ir sniegta, saņemta un atbildēta.

Apustulis Pāvils daiļrunīgi atklāj laulības garīgo dimensiju savā Vēstulē efeziešiem 5:22–33. Viņš raksta par laulību kā mistēriju, noslēpumu (5:32). Šis noslēpums ir paslēpts no ikdienišķās uztveres un racionālās izpratnes. Tā ir mistērija arī pēc tam, kad to izdodas atklāt. Lai gan mistērija līdzinās noslēpumam kā kaut kas tāds, kas ir apslēpts un nezināms, tā būtiski atšķiras no parasta noslēpuma. Mistērija paliek apslēpta un kļūst tikai daļēji iepazīstama arī pēc tam, kad tā tiek atklāta. Jo vairāk cilvēks saskaras ar mistēriju un iepazīst to no savas pieredzes, jo apbrīnojamāka un noslēpumaināka tā kļūst. Vislielākajā mērā tas attiecas tieši uz laulību mistēriju. Tā ir liels dabas noslēpums, kas sevī slēpj vēl dziļāku pārdabisko noslēpumu – Kristus vienotību ar Savu Baznīcu.

Katra cilvēku laulība pasludina, atklāj un atspoguļo miesā piedzimušā Dieva Dēla kā debesu līgavaiņa vienotību ar Viņa līgavu uz zemes. Tomēr šī mistērija bija apslēpta un neatklājama līdz Viņa piedzimšanai miesā. Tā joprojām paliek apslēpta neticīgajiem, lai cik laba viņu laulība varētu būt. Tas tā ir, kaut gan Dievs savieno ikkatru vīru un sievu ikkatrā laulībā, kas vien atbilst dabiskajam likumam –likumam, caur kuru Viņš rada un uztur pienācīgu kārtību pasaulē un piešķir Savu svētību visai cilvēcei. Lai gan arī māņticīgu, neticīgu vai pagānisku vīriešu un sieviešu laulība ir spēkā esoša un Dievam tīkama,

tās mistērija atklājas vienīgi tiem, kas tic Kristum un ir svētīti caur šo ticību. Caur Saviem vārdiem un Svēto Garu Dievs atklāj šo mistēriju Saviem ticīgajiem, kas ir kristību vienotībā ar Kristu.

Tādējādi precēti kristieši ņem dalību gan dabiskajā laulības noslēpumā, gan arī pārdabiskajā ticības mistērijā. Laulāto vienotība ar Kristu un ticība uz Viņu pārveido abu laulāto savienību tādā veidā, ka sievas attiecības ar vīru arvien vairāk līdzinās Baznīcas vienotībai ar Kristu, savukārt vīra attiecības ar sievu – Kristus vienotībai ar Viņa Baznīcu.

Kā Vēstulē efeziešiem 5:30–31 atzīmē apustulis Pāvils, pārfrāzējot 1. Mozus 2:24, laulāto piedalīšanās un pieredze abos šīs mistērijas aspektos ir saistīta gan ar vienas miesas vienotību starp vīru un sievu laulībā, gan arī ar Kristus un Baznīcas vienotību vienā miesā caur Svēto Kristību. Abas šīs vienotības formas ir saistītas ar dievišķā veidā nodibināto kārtību Dieva svētību sniegšanai un saņemšanai – ar laulības kārtību, kurā vīrs ir savas sievas galva, un ar pestīšanas kārtību, kurā Kristus ir Savas Baznīcas galva (5:23). Tomēr laulība ir vairāk nekā tikai metafora mūsu vienotībai ar Kristu. Tā apgriež lietas pilnīgi otrādi. Kristus vienotība ar Baznīcu un tās locekļiem atklāj mums laulības patieso dabu un mērķi. Laulība pat pēc grēkākrišanas atspoguļo Kristus saderināšanās vienotību ar Savu līgavu. Viņš pats pārveido kristītu ticīgo laulības attiecības, lai tās var iemiesot un atklāt Kristus Sevi upurējošo mīlestību. Pirmā laulības mistērijas izpausme ir iemiesotā Kristus kā Baznīcas galvas vienotība ar Viņa Baznīcu kā ar Savu miesu un ar visiem, kas pieder Baznīcai kā tās locekļi. Baznīca nedzīvo un arī nevar dzīvot šķirti no Kristus – tāpat kā cilvēka miesa un tās locekļi nevar dzīvot nošķirti no savas galvas. Tāpat arī Kristus nav nošķirts no Savas Baznīcas. Šī vienotība ir atkarīga tikai no Viņa. Kristus šo vienotību ir nodibinājis pats un uztur to. Viņš mīlēja Savu Baznīcu, vēl pirms tā iemīlēja Viņu, un joprojām mīl arī tad, ja tā pārstāj mīlēt Kristu. Viņš pārveido Baznīcu, šķīstīdams to no grēku traipiem un dalīdamies ar Baznīcu Savā svētumā. Kā Baznīcas galva Viņš uztur un aprūpē to kā Savu paša miesu.

Kristus neīsteno Savu galvas funkciju pār Baznīcu kā īpašnieks, kas pieprasa no Baznīcas Sev pakalpojumus, bet gan pats kalpodams tai un atdodot tai Sevi. Savukārt Baznīca ir laimīga pakļauties

Kristum kā savai galvai tajā dievišķi iedibinātajā kārtībā, saskaņā ar kuru Baznīca ir atkarīga no Kristus, uzticas Kristum un visu saņem no Kristus – gan mīlestību, gan garīgo barību, gan iejūtīgu uzmanību. Mīlot Savu Baznīcu, Kristus tai paver iespēju iepazīt Dieva Tēva tēlu. Viņš parāda Baznīcai Sava Tēva sirdi. Kas gan gribētu nepakļauties tik mīlošai galvai? Kas gan negribētu tik mīlošai galvai atsaukties ar dedzīgu mīlestību un karstu pieķeršanos?

Otrā laulības mistērijas redzamā izpausme izriet no Kristus vienotības vienā miesā ar Baznīcu. Tā ir kristīgās laulības mistērija, kurā vīrs un sieva abi ir viena miesa viens ar otru un vienlaikus arī viena miesa ar Kristu. Dieva svētības saņemšana laulībā ir atkarīga no cieņas pret to kārtību, ko Dievs ir iedibinājis, lai laulība varētu būt darbīga un plaukstoša, mīlestību sniedzot un saņemot, savstarpēji un abpusēji atdodot sevi viens otram. Laulības kārtībā vīrs ir sievas galva. Vīrs nav sievas virsaitis, bet gan sievas labdaris. Viņš velta sevi viņai un viņas labklājībai. Vīrs uzņemas atbildību par sievas labklājību un uzņemas arī vadību sevis nodošanā viņai. Tāpat kā Kristus, arī viņš upurē sevi un savu mīlestību viņai. Vīrs nepieprasa no sievas ne viņas mīlestību kā savas tiesības, ne arī seksu. Viņš drīzāk parāda savai sievai uzmanību ar noturīgu pieķeršanos kopā ar savu nesatricināmu uzticību viņai.

Vīrs savu mīlestību uz sievu vairāk pauž ar visām savstarpējām attiecībām kopumā nekā tikai seksuālajā sfērā. Viņa miesa ir domāta tikai un vienīgi sievai. Saskaņā ar senā laulību rituāla tekstiem vīrs pielūdz sievu ar savu miesu. Viņš sievu mīl pat tad, kad viņa vairs neizjūt mīlestību pret savu vīru vai arī nespēj mīlēt viņu tā, kā viņai pienāktos to darīt. Vīrs fiziski uztur savu sievu, gādājot par viņu. Viņš aizsargā un rūpējas par sievu, uzlūkojot viņas vajadzības (1Pēt 3:7). Vīrs lolo savu sievu, veltot viņai savu uzmanību un vērtējot viņu augstāk nekā jebko citu šajā pasaulē. Viņš nekad neuzlūko savu sievu savrup no sevis vai sevi savrup no viņas.

Savukārt sieva augstu vērtē vīru kā savu galvu un ir saskaņā ar viņu, atzinīgi novērtēdama to, ko vīrs dara viņas labad un viņai dod. Viņa ir laimīga būt savam vīram pakļauta, ieņemot savu īsto vietu Dieva plānā pakļautībā zem vīra un vienlaikus kopā ar vīru – kā karaliene blakus savam ķēnišķīgajam vīram (Ef 5:23–24; Kol 3:18). Pāri pār visu sieva jūt bijību pret savu vīru (Ef 5:33) bez apsūdzībām un pārmetumiem un respektē viņu tādēļ, ka vīrs viņai pārstāv Kristu (5:22). Tas notiek tāpēc, ka abi laulātie ir Kristū.

Mani šajā pamācībā visvairāk pārsteidz acīmredzams nelīdzsvars attiecībās.103 Atbildības slogs laulībā gulstas uz vīru kā savas sievas galvu (5:23). Tomēr ir tikai viena lieta, kas tiek pieprasīta no viņa kā no vīra, un tā ir neiespējama ārpus Kristus un Viņa sūtītā Svētā Gara. Vīram ir jāmīl sava sieva tāpat, kā Kristus mīl Savu Baznīcu (5:25–29). Mīlot sievu acīmredzami un pašaizliedzīgi, vīrs parāda uzmanību viņas paustajai atzinībai un pastiprina sievas vēlmi aizvien vairāk pakļauties viņam kā sievas galvai. Tāpat ir tikai viena lieta, kas tiek pieprasīta no sievas. Viņai ir jāgodā un jāciena vīrs savās domās, vārdos un darbos (5:33). Respektējot vīru, sieva arī iedrošina viņu atdot sevi sievai. Kad un kur abi laulātie tā rīkojas, tur Dieva līdzība sāk atjaunoties viņos. Ar savstarpējo mīlestību laulātie redzamā veidā parāda Dieva mīlestību un līdzinās Kristum savā miesā.

Vienīgā pielūgsme

Tā kā Dievs radīja cilvēciskās radības Savā līdzībā kā vīrieti un sievieti, tad viņu laulība atspoguļo Kristus fizisko vienotību ar Savu Baznīcu. Tomēr laulība nav vienīgais veids, kā vīri un sievas līdzinās Kristum un pauž savu līdzību Viņam. Viņi to dara arī vien-

103 Pārsteigums var rasties arī tad, ja kristieši sajauc Dieva noteikto ģimenes kārtību kopā ar postmodernā feminisma uzstādījumu, ka tiesības un taisnība ir sievietēm, bet pienākumi un atbildība – vīriešiem. Ne Kristus, ne arī apustuļi nav atcēluši ne abu dzimumu radīšanas secību, ne arī Dieva vārdus 1Moz 3:16 par to, ka grēcīgajam vīram būs valdīt pār savu grēcīgo sievu. Cilvēku iedzimtā grēcīguma dēļ mūsdienu Rietumu sabiedrībās, kur vīri politkorekti izvairās valdīt pār savām sievām, tur sieviešu dzimums kopā ar seksuālajām minoritātēm iesāk valdīt pār vīriešiem – un nebūt ne kristīgā veidā (sk. 1Tim 2:11–13). Tas notiek tādēļ, ka varas vakuums nevar pastāvēt ilgstoši (tulk. piez.).

atnē – nelaulātā stāvoklī, kas tāpat ir Dieva atzīts. Kristus pats bija neprecējies, tāpat arī pravietis Jeremija (16:2) un apustulis Pāvils (1Kor 7:6–8).

Dzīve neprecoties nav nenormāla vai neparasta prakse – tā ir diezgan normāla un izplatīta. Visi laulātie ir bijuši neprecēti līdz savām laulībām, un puse no tiem atkal būs vieni pēc sava laulātā drauga nāves. Saskaņā ar nesenu statistiku vairāk nekā puse no Austrālijas iedzīvotājiem ir neprecēti. Arī dzīve vienatnē kalpo Dieva dotajam mērķim, un tai ir savs skaistums, tās nozīmei mūsdienu Baznīcā tiek pievērsts pārāk maz uzmanības.104

Pirmās Mozus grāmatas pirmajā nodaļā ir aprakstīta Ādama un Ievas kopēja radīšana vienlaikus, savukārt otrajā nodaļā attēlota pirmā cilvēka Ādama radīšana pirms Ievas radīšanas. Ar Ādama sākotnējo vienatnību Dievs parāda mums, ka tas ir sākotnējais stāvoklis katrai cilvēcīgai būtnei. Visi cilvēki ir radīti vispirms kā savrupas un pilnīgas personas ar savstarpēji nošķirtiem ķermeņiem. Cilvēka ķermenis dara to atšķirīgu no dzīvniekiem un no citiem cilvēkiem; tas atklāj, ka cilvēki ir savrupas personas, ikviens ar savu dvēseli. Mijiedardarbībā ar Dievu un pasauli ap sevi cilvēki apzinās sevi kā personas – ikkatrs unikālās attiecībās ar Dievu – un arī kā Dieva pārstāvjus, kam ir tiesības uz patstāvīgu rīcību. Tas var palīdzēt mums izprast to, kā Dievs uzlūko vienatnē dzīvojošus cilvēkus. Tie, kas nav laulājušies, līdzīgi Ādamam pirms Ievas radīšanas bauda cilvēku dzīves sākotnējo veidu savā pašu miesā, ar kuru savukārt dalās tie, kas iedodas laulībā. Sākotnējā vienatnība ir būtiska mūsu cilvēcības daļa. Katra neprecēta persona mums par to atgādina.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kura atmet kā mazvērtīgu to unikālo ieguldījumu, ko daudzos atšķirīgos veidos sniedz neprecēti vīrieši un sievietes. Sliktākais ir tas, ka seksuāli neaktīvie cilvēki tiek uzlūkoti kā nepilnvērtīgi vai pat dīvaini – ne kā īstas sievietes vai vīrieši. Tomēr tas ir visai nepareizi. Mēs nekļūstam par īstu sievieti vai vīrieti caur

104 Sk. “Being single”, in Human Sexuality: ThreeKey Issues. Background Paper, CTICR Doctrinal Statements and Theological Opinions 3.H., Lutheran Church of Australia, 2014, 11–16.

seksuālo briedumu, seksuālajām attiecībām vai kļūstot par vecākiem saviem bērniem. Mūsu vīrišķība vai sievišķība ir piešķirta mums ģenētiski mūsu ieņemšanas brīdī. Tā nerodas no mūsu iesaistes seksuālajā aktā – tādējādi to var pat sabojāt. Vīrišķība vai sievišķība mums piemīt arī tad, ja esam seksuāli nepieredzējuši un seksuāli neaktīvi. Tā ir mums kā cilvēciskām būtnēm piemītošās mūsu dabiskās tiesības. Seksuālā aktivitāte mūsu dzimumu nerada, bet tikai apliecina.

Tādēļ neprecētu vīriešu un sieviešu seksuālais statuss ir tikpat nozīmīgs kā tiem, kas dzīvo laulībā. Tas vienmēr ir darbībā un vienmēr papildina ar ko labu ikvienu situāciju. Iedomāsimies kaut vai par savu vecāku neprecēto brāļu vai māsu lomu attiecībās ar mums. Padomāsim arī par attiecībām starp brāļiem un māsām, kā arī starp brālēniem un māsīcām. Cilvēciskās attiecības īstenojas arī neprecētu cilvēku draudzībā ar tā paša vai pretējā dzimuma precētajiem cilvēkiem. Šāda draudzība ir savstarpējās bagātināšanās un piepildījuma avots bez jebkādas saistības ar atklātu vai slēptu fizisku seksuālo mijiedarbību. Tas lielā mērā attiecas uz vienatnē dzīvojošiem kristiešiem. Visā savā saskarsmē ar abu dzimumu cilvēkiem viņi cilvēkiem ap sevi atspoguļo daļu no Kristus sevī. No kristiešiem sagaida, ka tie iemiesos sevī un izpaudīs patiesu draudzību un pašaizliedzīgu mīlestību, kas ievērojami pārsniegtu cilvēku erotisko pievilcību un mijiedarbību.

Skumji, ka mēs dzīvojam tādās sabiedrībās, kurās draudzība ir kļuvusi par grūtu lielākajai daļai cilvēku un gandrīz neiespējamā misija jauniešiem – vai tā būtu ar sava vai arī ar pretējā dzimuma cilvēkiem. Tas tā notiek tāpēc, ka mūsu apmātība ar seksu un mūsu dzimumidentitāti aptumšo un deformē visas pārējās mūsu attiecības. Kristīga mīlestība starp diviem vīriešiem vai divām sievietēm, kā arī precētu vīriešu un sieviešu mīlestība pret kādu personu, kas nav pašu laulātais, tūlīt tiek uzlūkota ar netīrām aizdomām kā latenti vai neslēpti erotiska. Kad visas cilvēku attiecības tiek masveidā seksualizētas, tad īstas draudzības bieži iet mazumā vai izjūk pavisam. Šajā kontekstā Baznīcai vajadzētu būt tai seksuāli drošajai vietai, kas dotu savu pie-

nesumu neviltotas draudzības atveseļošanai, atbalstam un veicināšanai starp neprecētiem cilvēkiem.

Neprecētiem vīriešiem un sievietēm ir ļoti nozīmīga loma katrā kristīgā kopienā. Viņi atgādina mums, ka Baznīca drīzāk ir Dieva svētā ģimene nekā biedrība cilvēku ģimenēm un precētajiem pāriem. Visi Dieva ģimenes locekļi ir cits citam brāļi un māsas, jo Dievs Radītājs ir viņu Tēvs un Jēzus Kristus ir viņu brālis. Atšķirībā no cilvēku ģimenēm un laulībām, kas eksistē šeit un tagad, mūsu kā Kristus brāļu un māsu savstarpējās attiecības ir mūžīgas (salīdz. Mk 3:33–35; 10:29–30). Tāpēc Jaunās Derības tekstos citi kristieši parasti tiek saukti par brāļiem. Visi kristieši dalās brāļu savstarpējā draudzībā un mīlestībā ar citiem vietējās draudzes locekļiem un ar visu Baznīcu kopumā (Rm 12:10; 1Tes 4:9; Ebr 13:1; 1Pēt 1:22; 3:8; 2Pēt 2:9). Tuva sadraudzība ar citu kristieti ir visdziļākā draudzība, ko mēs varam pieredzēt šajā dzīvē, jo tā ir mūžīga. Tādā veidā neprecētie kristieši parāda mums, kā ticīgo garīgā draudzība var pārsniegt seksualitāti, laulību un ģimeni.

Mateja evaņģēlijā 19:10–12 Kristus pārsteidz Savus mācekļus un arī mūs ar nepopulāro mācību par dzīvi neprecoties. Terminam “einuhs”, kas tika plaši lietots, apzīmējot neprecētos cilvēkus kā mazāk vērtīgus, Viņš piešķir jaunu nozīmi, pārveidodams to par neprecēto cilvēku goda zīmi. Reaģējot uz Kristus norādījumu, ka Dievs nav atļāvis šķirt laulību, Viņa mācekļi izsakās, ka tad būtu labāk nemaz neprecēties. Jēzus viņiem piekrīt ar nosacījumu, ka tas būtu labāk tikai atsevišķiem cilvēkiem. Dzīve neprecētam ir aicinājums un Dieva dāvana (Mt 19:11; sk. arī 1Kor 7:7). Pēc tam Kristus papildina, ka ir trīs veidu dzīve neprecoties.

Kā paskaidro Jēzus, daži ļaudis ir piedzimuši kā einuhi – vīrieši vai sievietes, kas ir vāji aprīkoti vai pavisam bez sava dzimuma aprīkojuma seksuālā akta veikšanai. Tas var būt dzimumorgānu trūkums, abu veidu dzimumorgāni vienlaikus vai arī pilnīgs dzimumtieksmes trūkums. Lielākajā daļā sabiedrību tādi ļaudis tiek uzlūkoti no pārākuma pozīcijām, bija izslēgti no priesteriskās kalpošanas (3Moz 21:20) un no līdzdalības jebkādā dievnama kalpošanā senajā

Izraēlā (5Moz 23:1), tomēr Kristus viņus nenoraida un apliecina viņu vērtīgumu. Mums arī vajadzētu tādu attieksmi! Šie ļaudis ir ne mazāk cilvēcīgi un ne mazāk vērtīgi, salīdzinot ar seksuāli funkcionāliem vīriešiem un sievietēm. Šie cilvēki mums uzstājīgi atgādina par to, ka pēc grēkākrišanas visas cilvēces seksualitāte ir grēka iebojāta un ka mūsu ķermenis nebūt vairs nedarbojas tā, kā tam vajadzētu būt.

Daži cilvēki ir padarīti par einuhiem ar nodomu vai nejauši. Viņi ir tā vai citādi padarīti par seksuāli neaktīviem – caur kastrāciju vai ģenitāliju cita veida sakropļošanu, caur traumējošu seksuālu vardarbību vai slimību dēļ. Jēzus tādus pieņem un apstiprina viņu vērtīgumu.

Daži cilvēki ir paši padarījuši sevi par einuhiem Dieva valstības dēļ – viņi ir brīvprātīgi izvēlējušies neprecētu dzīvi kā sastāvdaļu savam aicinājumam kalpot Dievam.105 Tāda veida celibāts ir īpaša garīga dāvana – žēlastības dāvana, kas tiek sniegta tikai nedaudziem vīriešiem un sievietēm. To nevar pieprasīt no ikviena vai kādam uzspiest. Šāda dāvana nāk no Dieva un tiek saņemta ticības paklausībā savam aicinājumam. Tas ir svēts un garīgs dzīves stāvoklis Dieva valstībā, kurā mudina ienākt pats Kristus. Šādam dzīvesveidam ir savas prasības un savi ieguvumi. Luterāņu ticības apliecības apliecina, ka šis celibāta veids ir dāvana, kas pārspēj laulību – tāda dāvana, kas atsvabina cilvēku no mājsaimniecības prasībām un traucēkļiem no visas sirds veltīt sevi Kristum.106 Celibāts pārspēj laulību tāpēc, ka ir

Dieva žēlastības dāvana – garīga dāvana, nevis cilvēku dabiska spēja (1Kor 7:7). Ar savu nedalītu kalpošanu Dievam tie kristieši, kas aicināti celibātam, savā dzīvē atspoguļo Kristus nedalīto kalpošanu

Savam Debesu Tēvam neprecētajā dzīvē. Kāds mērķis ir Dieva aicinājumam uz celibātu Dieva valstības dēļ?

To vispilnīgāk izsaka apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 7:7–8 un 25–35. Neprecēto celibāta dzīvei ir trīs mērķi. Pirmkārt, tāda dzīve piešķir brīvību neprecētajiem cilvēkiem kalpot Dievam nedalīti, vienkāršāk un tiešāk nekā precētajiem cilvēkiem, kuru lojalitāte

105 Senbaznīcas autors Origens savā jaunības dedzībā šo Rakstu vietu pārprata un fiziski īstenoja pie sevis Mt 5:30; 18:8 nozīmē; pašsakropļošanas dēļ viņš tika atstādināts no prezbitera amata Baznīcā (tulk. piez.).

106 Augsburgas ticības apliecības apoloģija. XXIII:39–40, VG (234).

tiek sadalīta starp patikšanu savam laulātajam draugam un patikšanu Dievam. Piemēram, Pāvils nevarētu kalpot kā pagānu tautu apustulis, ja būtu precējies un viņam būtu jāvelta daudz laika rūpēm par savu sievu un bērniem. Otrkārt, šī dzīve apliecina to, ka visi kristieši vispirms ir lojāli savam Kungam, kas ir viņus Sev atguvis no pazušanas, lai tie varētu dzīvot un strādāt kopā ar Viņu. Un, visbeidzot, celibāta dzīve ir atgādinājums par to, ka laulība pat savā vislabākajā izpausmē ir tikai pārejoša realitāte, kuru neatceļami ierobežo laiks. Vīra un sievas vienība ilustrē galējo pilnīgo vienotību fiziski ar Kristu nākotnē un savstarpējo tuvību svēto kopībā mūžībā.

Tādējādi neprecētu kristiešu celibāts ir kā blakusefekts un atbalsts cilvēku fiziskai uzticībai savam Kungam. Tas mums arī atgādina par mūžīgās brāļu sadraudzības un mīlestības saitēm Baznīcā kā Viņa miesā. Baznīcas uzticīgā mīlestība pret Kristu apliecina to mīlestību, ko īstenoja Jēzus pret Savu Debesu Tēvu, dzīvodams kā cilvēks Savas zemes dzīves laikā. Līdzīgi laulībai, arī uzticīgs celibāts ir Dievam tīkams un svēts dzīvesveids (1Kor 7:34).

Īsta vienotība īstā atšķirībā

Mateja 19:4–5 un Marka 10:6–8 evaņģēlijā Jēzus atsaucas uz 1. Mozus 1:27 un 2:24 grāmatu, lai pamācītu farizejus par šķiršanos. Uzsverot, ka cilvēki nedrīkst izšķirt tos, ko Dievs savienojis laulībā, Viņš arī māca par diviem citiem laulības aspektiem – tās izcelsmi Dieva īstenotajā radīšanā un tās būtību kā savienību vienā miesā.

Laulība nav cilvēku izdomājums. Tās institūts nav pakāpeniski izveidojies un attīstījies cilvēces vēstures gaitā, lai aizstāvētu mātes un audzinātu bērnus. Laulība neizcēlās zemkopju sabiedrībās kā cilvēcisks iestādījums, kas būtu likumiski un reliģiski pilnvarots aizsargāt cilvēku īpašumu un to nodot tālāk pēcnācējiem mantošanas ceļā. Nebūt ne tā – Dievs Tas Kungs, debesu un zemes Radītājs, to radīja. Vēl vairāk, Dievs neieviesa laulību pēc pirmo cilvēku grēkākrišanas, lai samazinātu grēkošanas sekas. Viņš to radīja jau no iesākuma, cilvēci radot. Vīra un sievas laulības savienība ir pasaules

radīšanas pamatā tikpat lielā mērā, kā arī dienas un nakts radīšana. Laulība ir daļa no Dieva gādības, lai nodrošinātu cilvēku izdzīvošanu, bērnu attīstību un cilvēces izaugsmi. Viņš arī nosaka, kas ir laulība un kādiem mērķiem tā kalpo. Lai kā cilvēku valdības un organizācijas ar savu likumdošanu, ideoloģiju vai iebiedēšanu censtos sagraut Dieva iedibināto kārtību, cilvēki nav spējīgi pārmainīt laulības dabu un sagraut tās mērķi. Laulība vienkārši ir kaut kas tāds, kas ir cilvēkiem iedots no augšienes. Tāpēc laulība pastāvēs tik ilgi, kamēr vien cilvēki dzīvos uz zemes.

Uzsākot cilvēku dzīvi uz zemes, Dievs radīja cilvēci seksuāli polarizētu. Viņš radīja cilvēciskās būtnes kā vīriešus un sievietes, lai cilvēki varētu veidot savstarpējās attiecības. Abi dzimumi ir līdzvērtīgi un pilnībā cilvēciski. Cilvēki ir radīti Dieva līdzībā kā vīrieši un sievietes, bet diemžēl abi dzimumi ir vienlīdz lielā mērā grēka samaitāti. Abiem dzimumiem ir tas pats aicinājums – gan laulībā esošajiem, gan arī neprecētajiem. Kopā ar citiem vīriešiem un sievietēm viņiem ir pilnvarojums un uzdevums valdīt pār zivīm, putniem un dzīvniekiem un rūpēties par mūsu planētu ar tās veģetāciju kā galveno pārtikas avotu pašiem un visai faunai. Tomēr abiem dzimumiem ir arī atšķirīgas lomas kā fiziskiem partneriem savu pēcnācēju radīšanā un uzaudzināšanā. Pat tad, ja cilvēki nav precējušies, viņiem kā vīriešiem vai sievietēm citu cilvēku labā ir jāsniedz katram dzimumam specifiskais ieguldījums. Viņi ir aicināti strādāt kopā ar citām sievietēm un vīriešiem, uzņemoties rūpes par bērniem, cilvēkiem ap sevi un apkārtesošo dabu.

Kaut gan Dievs ir radījis katru cilvēcisku būtni vai nu kā vīrieti, vai arī kā sievieti cilvēces augļošanās un vairošanās nolūkā, tomēr bērnu radīšana neizsmeļ Dieva mērķi cilvēku seksualitātē. Pirmās Mozus grāmatas otrā nodaļa papildina cilvēku seksualitāti ar vēl vienu dimensiju. Cilvēki tika radīti arī seksuālai vienotībai un kopībai laulībā. Tā viņiem bija kā papildus pievienotā Dieva svētība. Dievs izlēma, ka, tāpat kā Viņš pats nedzīvo vientulībā, tad arī cilvēkam nav labi būt vienam. Tāpēc Viņš radīja Ievu no Ādama, lai tā varētu būt Ādamam seksuālā draudzene (1Moz 2:18, 20). Viņu abu draudzība no sadrau-

dzības ar citiem cilvēkiem vai mijiedarbības ar dzīvniekiem atšķīrās divējādi – viņi tika radīti kā līdzstrādnieki kopējā uzdevumā un kā viens otram atbilstoši partneri.

No vienas puses, Ieva bija Ādama palīgs. Lietojot šo terminu, Dievs apzīmēja Ievu kā aktīvu partneri, palīgu, līdzstrādnieku kopīgajā ģimenes pasākumā. Vienkāršākajā līmenī viņiem abiem vajadzēja mijiedarboties vienam ar otru seksuālajā aktā un bērnu radīšanā. Tomēr savstarpējā palīdzība pārsniedza šo līmeni un ietvēra visu to, ko viņi kopā darīja kā pāris. Abi bija radīti, lai darbotos kā savstarpēji atkarīgi partneri viens otra un savu bērnu labā, ja tādi viņiem dzimtu, kā arī lai pakļautu zemi un to labi apsaimniekotu, palielinot augsnes auglību. Cilvēku seksuālās atšķirības darīja tos spējīgus kopīgam uzdevumam un labumam laulībā katram atšķirīgā veidā.

No otras puses, Dievs radīja Ievu arī kā Ādama pretējo pusi, kā viņam atbilstošo dzīvesbiedri. Ievai bija jābūt Ādamam atbilstošai kā viņa pretstatam, seksuāli no viņa atšķirīgai būtnei – un vienlaikus arī līdzīgai viņam kā personai. Tā, it kā viņi abi būtu kā viena apļa divas pretējās puses. Abi bija spējīgi uz to, kas otrai pusei pietrūka gan bērnu radīšanā, gan arī sirsnīgā kopdzīves vienotībā. Cilvēki tika radīti tieši tādi, lai varētu ar savām dzimumu atšķirībām viens otru iedvesmot un savstarpēji bagātināt. Abi dzimumi bija iecerēti, lai papildinātu viens otru kā seksuālie partneri un kā kopīga uzdevuma veicēji savā laulībā. Visnozīmīgākais šeit ir tas, ka pirmo cilvēku savstarpēji papildinošā vīrieša un sievietes seksualitāte paredzēja tiem iespēju kļūt par vienu miesu – vienu fizisku savienību, vienlaikus nepārtraucot būt atšķirīgām personām. Patiesa vienotība patiesā atšķirībā! Laulības kopdzīves vienotībā Ādams un Ieva negaidīti iepazina sevi kā unikālas personas ar katram piemītošu vienreizējo identitāti un raksturu. Tādējādi viņu abu seksuālā partnerība veicināja attīstību viņos abos kā personībās, kura katra savā īpašajā veidā atspoguļoja daļu no Dieva tēla gan abpusēji viens otram, gan arī viņu sociālajam kontekstam.

Dieva mērķis, radot Ādamu kā vīrieti ar vīrišķīgu ķermeni un Ievu kā sievieti ar sievišķīgu ķermeni, nav cilvēku seksuālā savienība

vien. Tas ietver arī tādas Ievas radīšanu, kam ir gan fiziskā, gan arī personības spēja kļūt par māti, kura ar Dieva palīdzību rada bērnus (1Moz 4:1). Vēl pirms Ieva dzemdēja savu pirmo bērnu, Ādams saprot, ka viņa ir radīta, lai būtu par visu dzīvo māti (1Moz 3:20). Tāpēc Ādams dod viņai vārdu Ieva, kas ebreju valodā nozīmē dzīvības devēju vai dzīvības turpinātāju. Līdz ar to viņš atklāj savu kā potenciālā tēva būtību. Līdzīgi kā Ievas sievišķība ietver mātes būtību, tāpat Ādama vīrišķība ietver tēva būtību. Caur viņa kā tēva vīrišķību un viņas kā mātes sievišķību abi turpmāk atspoguļo sevī gan Dievu kā Tēvu, gan arī Viņa iemiesoto Dēlu, kuram miesa ir Baznīca – māte visiem kristiešiem (Gal 4:26).

Izšķirot to, ko Dievs savienojis

Kad farizeji vaicā Jēzum, vai ir likumīgi šķirties no savas sievas jebkura iemesla dēļ, tad Jēzus atsaucas uz sākotnējo cilvēka kā vīrieša un sievietes radīšanu un uz abu dzimumu vienotību vienā miesā. No tā Kristus secina: “Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir” (Mk 10:8b–9).

Ir divi veidi, kā cilvēki cenšas izšķirt to, ko Dievs savienojis, – viens sens, bet otrs moderns. Senais mēģinājums ir caur šķiršanos, bet modernais ir sociālās dzimtes nošķiršana no cilvēku seksuālā dzimuma.

Dievs savieno pārī vienu ar otru miesīgi laulībā. Viņš to dara katrā laulībā – neatkarīgi no tā, kādā veidā laulība stājas spēkā. Tā kā vīrieti un sievieti savieno Dievs, tad Jēzus pavēl, ka nevienam nav viņi jāizšķir, izņemot Dievu pašu. Radīšanas dievišķo darbību izmainīt vai anulēt var tikai pats dievišķais Radītājs. Tas nozīmē, ka izšķīries pāris no Dieva skatpunkta joprojām ir fiziski kopā kā viena miesa – arī tad, ja viņi atsakās atzīt šo faktu un vairs nedzīvo kopā kā vīrs un sieva.

Bibliskā mācība par šķiršanos ir ļoti vienkārši saprotama katram kristietim – pat tad, ja tā ir vienkārši īstenojama tikai retos gadījumos un šo mācību ievērot bieži ir sāpīgi. Jēzus nepārprotami apliecina, ka Mozus likumā Dievs ir atļāvis šķiršanos Israēla bērniem, jo viņu sirdis ir cietas pret Dievu un citam pret citu (5Moz 24:1; Mk 10:4–5;

salīdz. Mt 5:31). Tomēr tas tā nav bijis Dieva sākotnējā iecerē par laulību pirms Ādama un Ievas atkrišanas no Dieva. Tāpat tā nav arī Dieva griba attiecībā uz Viņa Jaunās Derības svēto tautu. Dievs grib, lai katrs kristiešu laulātais pāris paliek kopā tik ilgi, kamēr vien abi ir dzīvi. Vēl vairāk – Viņš pārveido laulāto cietās un aizvainojumu pilnās sirdis, sniedzot atraisīšanu no grēkiem un piešķirot Svētā Gara spēku palikt savstarpēji uzticamiem.

Savā mācībā par šķiršanos Jēzus nerunā kā morālā likuma devējs, kā jauns Mozus. Tā vietā Viņš runā ar Saviem mācekļiem kā viņu dvēseļu gans, kas izskaidro viņiem 6. bausli un tā praktisko lietojumu (Mt 5:27–32). Kristus skaidri pasaka, ka Dievs neatbalsta ne šķiršanos, ne arī jaunu laulību pēc šķiršanās. Tā kā no Dieva redzespunkta cilvēku sākotnējā laulība joprojām ir spēkā, tad šāda rīcība ir laulības pārkāpšana. Tas ir arī bibliskas mācības par šķiršanos centrālais punkts. Tādējādi ikkatrs vīrs, kas šķiras no savas sievas, piespiež viņu pārkāpt laulību – izņemot gadījumu, ja viņa jau līdz tam ir kļuvusi savam vīram seksuāli neuzticīga (Mt 5:32a). Vīrs, kas šķiras no savas sievas un stājas laulībā ar citu sievu, pārkāpj joprojām spēkā esošo laulību (Mt 19:9; Mk 10:11; Lk 16:18a). Katrs vīrs, kas apprec šķirteni sievu, pārkāpj viņas laulību ar viņas iepriekšējo vīru (Mk 10:12). Kas ir visvairāk pārsteidzoši – Jēzus nerunā par abām pusēm šķiršanās kontekstā atsevišķi, bet vienmēr kopā par vienu un par otru. Viņš uzskata, ka abi joprojām ir laulībā – pat tad, ja tie ir izšķīrušies. Tādējādi, runājot par šķirtu pāri, Kristus koncentrē uzmanību uz postījumiem, kas tiek nodarīti viņu kopīgajai laulībai un otrai laulātajai pusei.

Savā mācībā Jēzus nerunā kā kristīgās ētikas skolotājs, kas norūpējies par laulības pienākumu neizpildi, ne arī kā laulību konsultants, kas rūpējas par izjukušu laulību saglabāšanu, bet gan kā dvēseļu gans Savu mācekļu sirdsapziņai. Viņš skaidro 6. bausli, lai vestu tos pie atgriešanās no grēkiem un pamācītu, kāda rīcība ir Dievam tīkama. Kristus galvenais apsvērums ir dziedināt mācekļu grēka ievainojumus, ar 6. baušļa lietojumu diagnosticējot grēku un dāvājot viņiem labu sirdsapziņu caur Evaņģēlija mācību. Tas varēja būt augstākajā mērā nepieciešami Kristus mācekļu garīgajai labklājībai. Manuprāt,

maz ir tādu grēku, ko sātans izmanto tikpat iedarbīgi, lai uzkrautu nastu sirdsapziņai un sagrautu ticību savas dvēseles atpestīšanai, kā tieši seksuālā neuzticība, kas rezultējas laulības izjukšanā. Cilvēkus, kas ir laulības šķiršanas ievainoti un garīgi aizlauzti, ir ieteicams saprātīgi un iejūtīgi vest pie atgriešanās no grēka un nožēlas par to, kas ir viņu pašu atbildība notikušajā, kā arī pie ticības Jēzus asinīm, kas nomazgā no viņiem grēkus pret iepriekšējo laulāto dzīvesbiedru, kā arī iepriekšējā laulātā grēkus no viņiem.

Jēzus šeit nerunā par to, ka šķiršanās notiek un notiks arī nākotnē starp Viņa mācekļiem. Tā vietā Viņš liek mums vilties, atsacīdamies sniegt skaidras morālas un praktiskas vadlīnijas izirušas laulības problēmu atrisināšanai – tieši tāpat kā Viņš lika vilties farizejiem, atsacīdamies skaidrot viņiem, pie kādiem apstākļiem ir likumīgi vīram šķirties no sievas. Tuvākais atbildei uz šo jautājumu ir Kristus vārdi Mateja evaņģēlija 19:9. Šeit Viņš māca, ka vīrs, kas šķīries no iepriekšējās sievas tāpēc, ka tai bijušas seksuālas attiecības ar citu vīrieti, un pēc tam apprecējis citu neprecētu sievieti, nepārkāpj savu laulību ar iepriekšējo sievu. Tomēr pat šajā gadījumā Kristus ar to nesniedz atļauju šķirties, bet gan tikai saka, ka viņš var apņemt citu sievu ar tīru sirdsapziņu. Tādēļ šis pastorālais izņēmums neatceļ Dieva noteikto, ka nevienam nav atļauts šķirt to, ko Dievs savienojis laulībā.107

Dzimte

Otrs veids, kā izšķirt to, ko Dievs savienojis, ir pašreizējais Rietumu pasaules projekts, kas mēģina atdalīt cilvēka sociālo dzimumu no cilvēka bioloģiskās seksualitātes. Dzimte (gender) ir gramatisks termins, ko izmanto valodniecībā, lai klasificētu lietvārdus, vietniekvārdus un īpašības vārdus kā vīriešu, sieviešu vai neitrālajai dzimtei piederošus. Piemēram, angļu valodā kaut kas no tā ir saglabājies personas vietniekvārdos “viņš”, “viņa”, “tas” un tiem atbilstošajos īpašības vārdos. Tomēr mūsdienās termins “dzimte” visai ātri kļuva par izplatītu sarunvalodas terminu, kas apzīmēja personas dzimumu un

107 Tālākai diskusijai Kristus mācībā par šķiršanos sk. arī Gibbs, J. A. (2010). Matthew 11:2–20:34. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 942–962.

tās atbilstošās īpašības un sociālās lomas, kas tiek asociētas ar tipiski vīrišķīgām vai tipiski sievišķīgām katrā konkrētajā sabiedrībā.

Bet tagad mums ir jāsastopas jau ar nākamo termina “dzimte” lietojumu, kas pilnībā noliedz tā saistību ar cilvēka bioloģisko dzimumu un atmet dabisko Dieva doto vīrieša un sievietes seksuālo polaritāti. Aizvien vairāk termins “dzimte” tiek lietots, lai aprakstītu mentālu jeb prātā veidotu seksuālo identitāti, kuru cilvēki brīvi izvēlas sev paši – neatkarīgi no sava ķermeņa bioloģiskās seksualitātes. Saskaņā ar šo jauno domāšanas veidu cilvēka dzimumu turpmāk būs jānosaka tam, kā cilvēks pats jūtas un attiecas pret sevi kā seksuālu būtni un ķermeni. Vai arī tam, kā cilvēks pats vēlas, lai citi apkārtējie viņu identificē seksuālā nozīmē.

Šī jaunā dzimtes izpratne ir zibenīgi kļuvusi par pamatdogmu mūsu sabiedrībā dominējošajai filozofijai par cilvēku seksualitāti. Šāds domāšanas veids nozīmē to, ka es it kā vairs neesot saistīts ar to dzimumu, ko man ģenētiski piešķir manas hromosomas un ko, man piedzimstot, acīmredzami atklāj mani dzimumorgāni. Nošķiroties no sava bioloģiskā dzimuma, es tagad varot izvēlēties identificēt sevi ar pretējo dzimumu vai ar abiem dzimumiem vienlaikus – dažādā mērā un atšķirīgos veidos atšķirīgās situācijās – vai arī neidentificēt sevi ne ar vienu dzimumu. Lai šo jucekli palielinātu vēl vairāk, daudzi teorētiķi tagad strīdas par to, ka cilvēka dzimte esot mainīgi plūstoša cauri ļoti plašajam seksuālo izvēļu spektram, kurā nebūt neeksistē strikta sociālo dzimumu klasifikācija. Līdz ar šo plūstošo definīciju dzimte jeb sociālais dzimums kļūst par ļoti nekonkrētu terminu bez praktiska zinātniska lietojuma, kuram nav arī skaidri definētas nozīmes un precīza apraksta. Vissliktākais šajā situācijā ir tas, ka identificēšana pēc personas dzimuma vairs nenodrošina drošu pamatu personas atpazīstamībai. Rezultāts ir vispārēja nekonkrētība un sajukums.

Daudzi no tiem, kas pieder mūsu sabiedrības kultūras elitei, tagad pilnībā nošķir cilvēka sociālo dzimti no cilvēka bioloģiskā dzimuma. No viņu skatpunkta dzimte ir kļuvusi par sociālu un mentālu veidojumu, kas ir neierobežoti pakļaujams cilvēku manipulācijām un pārveidojumiem. Dzimte tagad nozīmē to, kādā veidā persona subjektīvi

izjūt pati sevi un savu ķermeni. Proti, ja izjūtu savu ķermeni kā defektīvu un uzskatu sevi par pretējā dzimuma pārstāvi, tātad es ciešu no dzimuma disforijas jeb dzimumidentitātes traucējumiem (gender dysphoria). Labākais risinājums šādam stāvoklim esot pārveidot manu ķermeni hormonāli un ķirurģiski, lai tas varētu atbilst manai sociālajai dzimtei. Tomēr arī pēc seksuālās piederības ķirurģiskas nomaiņas cilvēka ķermenis netiek reāli izmainīts ne ģenētiski, ne arī bioloģiski. Tas joprojām paliek iepriekšējais vīrieša vai sievietes ķermenis, par spīti kosmētiskām seksuālo orgānu izmaiņām un nepārtrauktai hormonālajai terapijai, kas vajadzīga, lai uzturētu kārotās sociālās dzimtes sekundārās seksuālās izpausmes.

Dzimtes nošķiršana no cilvēka bioloģiskā dzimuma pārkāpj Dieva kārtību, saskaņā ar kuru cilvēcē pastāv vīriešu un sieviešu polaritāte. Gan cilvēku radīšanas apraksts 1. Mozus grāmatā 1:27, gan tā apstiprinājums Jēzus vārdos Mateja 19:4 un Marka 10:6 evaņģēlijā māca par to, ka Dievs radīja cilvēci pēc Sava tēla kā vīriešus un sievietes.

Ebreju valodā termini “vīrietis” un “sieviete” apraksta gan viņu bioloģisko seksualitāti (3Moz 12:2, 5, 7; 15:33), kāda tā ir arī dzīvniekiem (1Moz 6:19; 7:3, 9, 16), gan tai atbilstošo dzimti vai dzimuma identitāti (3Moz 27:3, 4, 5, 7; 4Moz 5:3). Līdzīgā veidā šo terminu ekvivalenti grieķu valodā aptver gan fizisko dzimumu, gan arī personas dzimti. Abus šos jēdzienus Dievs cilvēku radīšanas laikā ir piesaistījis viņu ķermenim. Tādējādi gan cilvēku seksuālais statuss, gan arī viņu dzimums jeb dzimte pieder pie cilvēku radīšanas Dieva līdzībā. Cilvēku kā vīriešu un sieviešu radīšana nav otršķirīga jeb sekundāra attiecībā pret viņu cilvēcību – tā ir būtiska viņu dabai un Dieva aicinājumam kā cilvēcīgām būtnēm. Viņi ir radīti kā vīrieši un sievietes ar vīrišķīgiem un sievišķīgiem ķermeņiem, lai reprezentētu jeb pārstāvētu caur sevi Dievu (katrs dzimums savā īpašajā veidā) un atspoguļotu Dieva raksturu (katrs dzimums saskaņā ar savām unikālajām īpašībām).

Tagad mūsu bērniem un mazbērniem ir uzkrauta dzimumu sajukuma un dzimtu pārkonstruēšanas nasta. Pašlaik vairāk nekā jebkad mums jaunie cilvēki ir jāaizsargā un jāpalīdz viņiem, lai nākamās paaudzes smagi nesakropļotu tas, ar ko viņiem jāsastopas savās

izglītības iestādēs un visā populārajā kultūrā. Mums vajag paust viņiem atzinību par viņu kā zēnu vai meiteņu izskatu, iemācīt priecāties par savu ķermeni. Vissvarīgāk tas ir pusaudžu vecumā, kad jaunieši bieži ir nemierā ar savu plaukstošo seksualitāti un apjukuši sabiedrības pretrunīgo prasību dēļ, kā arī neapmierināti ar savu ārieni. Jauniešiem vajag pievilcīgus, atbalstošus vīriešu un sieviešu lomu modeļus, ar ko identificēties, lai varētu sekmīgi pretoties populārās kultūras pretrunīgajiem seksuālajiem piedāvājumiem. Tādā veidā jaunieši spēs integrēt savu vīrieša vai sievietes identitāti ar savu ģenētisko seksuālo dzimumu.

Par spīti tam, kas notiek pasaulē ap mums, mēs kā kristieši nevaram nošķirt savu seksuālo domāšanu no mūsu seksuālā ķermeņa. Tāpat mēs arī nevaram atdalīt savu dzimumidentitāti no faktiskā mūsu ķermeņa seksuālā aprīkojuma. Dievs cilvēka dzimumu ir savienojis kopā ar cilvēka seksuālajām pazīmēm – tie pieder viens otram. Ja mēs tos mēģinātu nošķirt, tad sakropļotu savu cilvēcību un seksuāli sabojātu savu miesu, kā arī aptumšotu savu Dieva līdzībā radīto vīrieša vai sievietes identitāti. Gadījumā, ja mēs ar sevi tā izrīkosimies, tad no Dieva redzespunkta tomēr joprojām paliksim tie paši, par ko Viņš mūs ir radījis. Tāpat kā Dievs uzlūko šķirtu personu kā joprojām laulībā esošu ar iepriekšējo dzīvesbiedru, tāpat Viņš uzlūko arī tā sauktās transpersonas atbilstoši to sākotnējam seksuālajam dzimumam un atbilstoši pret tām arī attiecas.

Savienojot to, ko Dievs nošķīris

Kad Dievs radīja šo pasauli, Viņš vienveidīgām būtībām lika atdalīties citai no citas – gaismai no tumsas, dienai no nakts, sausai zemei no jūras, putniem no zivīm, cilvēkiem no lauka dzīvniekiem un sievietēm no vīriešiem. Nošķirot šīs radītās būtnes, Dievs iedibināja līdzsvarotu polaritāti, kura piešķir enerģiju dzīvību uzturošai dinamiskai kārtībai šajā pasaulē. Dievs uzlika pienākumu Ādamam un Ievai, kā arī mums rūpēties par šo ekosistēmu uz zemes un nodrošināt, lai tās darbība netiktu dezorganizēta vai sagrauta. Šī kārtība ietver arī vīriešu

un sieviešu seksuālo polaritāti, kas nepieciešama cilvēku dzimšanai un ko iespējams tik vienkārši sabojāt. Līdzīgi tam, kā cilvēki pārkāpj

Dieva dabisko seksuālo ekoloģiju vīriešiem un sievietēm, izšķirdami to, ko Dievs savienojis laulībā un cilvēku seksualitātē, tāpat cilvēki pārkāpj seksuālo ekoloģiju, netiklībā savienojot Dieva nošķirto un veicot dzimumaktus ar sava paša bioloģiskā dzimuma personām.

Netiklība ir seksuālās attiecības ārpus laulības.108 Grieķu valodas vārds šādas rīcības apzīmēšanai ir atvasināts no termina, ar ko apzīmē vīriešu vai sieviešu dzimuma prostitūtu. Tomēr Jaunās Derības tekstos netiklība netiek ierobežota ar seksuāla iepriecinājuma pārdošanu un pirkšanu komerciālā darījumā – tā ietver arī seksuālās attiecības ar personu, kas neatrodas laulības attiecībās. Tas ir termins, kas apzīmē visu veidu seksuālās attiecības ārpus laulības. Tas attiecas arī uz pornogrāfisku iztēli, kas veicina netiklību un pati ir tās veicināta.

Kaut gan Jaunās Derības teksti daudzviet skaidri aizliedz netiklību,109 šī aizlieguma iemesli tiek izskaidroti tikai retos gadījumos. Tas ir visai mulsinoši, jo netiklība antīkajā pasaulē bija tikpat kontrkulturāla, kāda tā ir arī mūsdienās lielā daļā Rietumu kultūras. Jaunā Derība māca: ja netiklība netiek nožēlota un piedota, tad tā diskvalificē netiklos no viņu debesu mantojuma saņemšanas (1Kor 6:9–11; Atkl 22:15). Tā kā netiklība izraisa garīgu nešķīstību (2Kor 12:21; Gal 5:19; Ef 5:5, Kol 3:5), tad tās rezultāts ir notiesājošs Dieva spriedums (1Tes 4:3; Ebr 13:4; salīdz. 1Kor 10:8). Apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 6:12–20 izskaidro iemeslu.110 Viņš apskata šo jautājumu, lai atrunātu Korintas draudzes vīriešus apmeklēt prostitūtas, kuri vēlas apmierināt savas seksuālās “vajadzības”. Pārsteidzoši, ka Pāvila minētais iemesls ir daudz vairāk teoloģisks nekā morāls.

108 Austrumu ortodoksās Baznīcas kanoniskās tiesības netiklību definē šaurāk – kā seksuālo partneru maiņu, tādējādi nošķirot to no konkubināta – kopdzīves nelaulājoties, ko mūsdienās līdz savas laulības reģistrācijai nereti praktizē arī savstarpēji uzticami pāri (tulk. piez.).

109 Sk. Apd 15:20, 29; 21:25; 1Kor 5:1, 9; 6:9; 2Kor 12:21; Gal 5:19; Ef 5:5; Kol 3:5; 1Tes 4:3; 1Tim 1:10; Ebr 12:16; Atkl 22:15.

110 Detalizētākai izpētei sk. Lockwood, G. I. (2003). 1 Corinthians. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 210–222.

Apustulis Pāvils argumentē, ka seksuālais akts ne tikai apmierina noteiktas ķermeniskas vajadzības, kas līdzīgas ēšanai vai dzeršanai (6:13), bet tas ir bijis iecerēts, lai izveidotu personisku, fizisku savienību starp vīrieti un sievieti laulībā. Tā ir personu savienība, jo cilvēka ķermenis nav nodalāms no personas kā kaut kas tāds, kas eksistētu atrauti no personas. Tādēļ nav arī iespējams sev iegūt sievietes ķermeni bez saskarsmes ar šo sievieti kā personu visā tās veselumā –viņas miesa nav nošķirama no dvēseles. Cilvēki parasti identificē sevi ar savu ķermeni, tomēr tie bieži vien maldīgi iedomājas, ka kādas citas personas seksualitāte varētu eksistēt nošķirti no šīs citas personas.

Tomēr savā pašu seksualitātē mēs nepārprotami pieredzam savu kā personas vienotību ar savu ķermeni.111

Roberts Džensens savā komentārā par Sālamana augsto dziesmu pamatoti atzīmē: “Gnostiskais kārdinājums uzlūkot cilvēku personu kā piederošu vienai kategorijai un cilvēku miesu kā piederošu kādai citai kategorijai ir pastāvīgi klātesošs cilvēces vēsturē, un mūsu seksuālo dzīvi tas ietekmē ne jau nejaušības dēļ. – Jo seksualitāte ir tas krustpunkts, kurā Dievs mūsu personu un mūsu ķermeni ir savienojis par vienu veselumu.”112

Apustulis Pāvils arī uzsver, ka ticīga cilvēka seksuālais ķermenis vairs nepieder viņam pašam. Tas pieder trīsvienīgajam Dievam. Tā kā ticīgā cilvēka miesa ir savienota ar Kristus miesu Kristībā, tā pieder Kristum (6:15, 20). Katra kristieša miesa ir Kristus miesas loceklis, kuru Kristus ar Savu miršanu pie krusta ir izpircis no pazušanas. Dievs Tēvs, kas uzmodināja no nāves Jēzus ķermeni, darīs dzīvus arī to ķermeņus, kuri pieder Kristum (6:14). Esot vienotībā ar Kristu, kristieši ir kļuvuši viens gars ar Kristu – ticīgajiem ir daļa Svētajā Garā (6:17).

Tādēļ katra kristieša ķermenis ir Svētā Gara templis jeb dievnams –svētā vieta Dieva Garam (6:19–20). Tāpat kā levītu koris pateicības dziesmās un psalmos slavēja Dievu, kas bija pie viņiem Jeruzālemes

111 Man šķiet, ka velns kārdina iesaistīties netiklībā, lai mēs pierastu garīgi atsaistīt savu dvēseli nost no sava ķermeņa un ar laiku piesaistītos dažādu veidu bezmiesīgam garīgumam, piemēram, pagānismam, spirituālismam, hinduismam, budismam.

112 Jenson, R. W. (2003). Song of Songs: Interpretation: A Bible Commentary for Teaching and Preaching. Louisville: John Knox, 62.

templī, tā arī kristieši ir aicināti dot godu Dievam savas miesas dievnamos un sevī darīt redzamu Dieva godu cilvēkiem ap sevi. Tādējādi netiklības aizlieguma pamatā ir Dieva augstā cieņa un katra kristieša miesas svētais mērķis.

Tā kā kristieša ķermenis pieder Kristum, tad jebkura netiklība ir neatbilstošs savienojums starp divām nesavienojamām daļām – savienība starp kristieša ķermeni, kas ir savienots ar Kristu, un tādas seksuālās partneres ķermeni, kas nepieder viņam. Netiklība savieno to, ko Dievs ir nošķīris. Šādas neatbilstošas seksuālās savienības dēļ kristieša svētā miesa kļūst aptraipīta un zaudē savu svētumu. Līdz ar to netiklis ir vainojams svētuma zaimošanā – viņš rīkojas pret Kristu, kas viņu no grēkiem ir atpircis, pret Svēto Garu sevī un pret savu paša miesu, kas nepieder tai sievietei, ar kuru viņš stājas netiklos sakaros (6:18). Sliktākajā gadījumā, par ko raksta arī Pāvils, kristietis savu svēto miesu savieno ar pagānu prostitūtas nešķīsto miesu (5:15). Tādējādi netiklība nepareizi savieno to, ko Dievs ir pareizi nošķīris.

Tā savieno kristieša ķermeni, kas pieder Kristum, ar tādas sievietes ķermeni, kas nav ar viņu likumīgā laulībā. Netiklība padara Kristu līdzdalīgu miesas aptraipīšanā un svētuma apgānīšanā.

Seksuāls akts ar sava dzimuma pārstāvi

Tāpat kā netiklība, arī seksuālas attiecības ar sava dzimuma personu savieno to, ko Dievs ir nošķīris.113 Viņš radīja cilvēciskās būtnes kā vīrieti un sievieti laulībā savienotai kopdzīvei – ekstravertai, uz āru vērstai fiziskai savienībai ar pretējo dzimumu, nevis iekšēji vērstai savienībai ar savu paša dzimumu. Šo Dieva doto kārtību pārkāpj vīrieša kopošanās ar vīrieti, kā arī sievietes kopošanās ar sievieti. To

113 Lai gan iepriekšējā nodaļā apskatīju seksuālo tieksmi vispārīgā nozīmē un tās svētdarīšanu un tikai netieši pieskāros seksuālajai orientācijai un iedzimtajam grēkam, šajā grāmatā es neaplūkošu viendzimuma seksuālās iekāres. Par šo jautājumu, īpaši attiecībā uz kristiešiem, kas pieredz viendzimuma seksuālo iekāri, sk. Matthew Lee Anderson, “Sex, Temptation, and the Gay Christian: What Chastity Demands” (June 20, 2019), moreorthodoxy.com; Johanna Finnegan, “Labels and Evangelism” (February 25, 2019), johannafinegan.com; Johanna Finnegan, “The Sinfulness of Homosexual Desire Is Not an Argument against Spiritual Friendship, Revoice, or ‘Celibate Gays’” (March 15, 2019), johannafinegan.com.

grauj arī viena dzimuma cilvēku laulību popularizēšana un praktizēšana. Viendzimuma laulība nav laulība Dieva priekšā, jo tā savieno to, ko Dievs ir nepārprotami nošķīris. Pat tad, ja viendzimuma partnerattiecības akceptētu visa cilvēku politiskā likumdošana un visa populārā kultūra, Dievs to tāpēc neuzlūko par laulību. Tā ir viltota laulība, kas nozog īstas laulības ārējo formu, lai attaisnotu savu grēku. Tā kā šāda viltus laulība nav Dieva iestādījums, tad arī Baznīca to nevar svētīt, it kā tā būtu patiesa un reāla laulība.

Man šķiet, ka mūsdienu debates sabiedrībā kopumā un arī Baznīcā par viendzimuma seksuālo aktu un viendzimuma laulību ir pārpilnas ar lielu jucekli. Cilvēki ir lielā neziņā, kā šīs darbības izprast un izvērtēt. Šis juceklis lielā mērā izriet no tā, kādos vārdos mēs par to runājam un raksturojam to. Izmantotie valodas termini nosaka mūsu izpratni, jo tie nosprauž orientierus diskusijai par šiem jautājumiem. Piemēram, diezgan izplatīta prakse ir nošķirt viendzimuma dzimumtieksmi no seksuālās tieksmes uz pretējo dzimumu kā divus atšķirīgus esamības stāvokļus un attiecīgi klasificēt cilvēkus vai nu kā homoseksuālus, vai kā heteroseksuālus. Tomēr tā ir maldinoša domāšana. Abi šie termini ir mūsdienu izdomājums, kas vairāk raksturo mentālu seksuālo identitāti nekā cilvēku reālās seksuālās darbības. Homoseksualitātes jēdziens kā prātā esošs jeb psiholoģisks stāvoklis tika izgudrots deviņpadsmitajā gadsimtā, lai aprakstītu nenormālu jeb patoloģisku stāvokli tādiem pacientiem, kas izjuta seksuālu tieksmi uz savu pašu dzimumu, nevis pretējo dzimumu.114 Tādējādi homoseksualitāte tika uzskatīta par mentālu jeb psihiatrisku slimību – patoloģisku prāta stāvokli, kas izraisa tieksmi pēc nenormāla seksuālā akta. Pretstatā homoseksualitātei heteroseksualitāte tika uzskatīta par veselīga vīrieša vai sievietes dabisko prāta stāvokli.

114 Terminu “homoseksuāls” kā vispārēji pazīstamu terminu 1869. gadā pirmais sāka izmantot žurnālists Karls Marija Kertbeni (Kertbeny). Tolaik vācu psihiatri un psihologi to lietoja kā tehnisku terminu, lai apzīmētu cilvēku seksuālo interesi par savu pašu dzimumu. Angļu valodā šis termins pirmo reizi tika izmantots 1892. gadā Ričarda Krafta-Ebinga grāmatas “Seksuālā psihopātija” (Richard Krafft-Ebing, “Psychopathia Sexualis”) tulkojumā, ko veica Čārlzs Gilberts Čadoks (Charles Gilbert Chaddock), un pēc tam 1901. gadā adaptēts Havloka Ellisa grāmatā “Studijas par seksa psiholoģiju” (Havelock Ellis, “Studies in the Psychology of Sex”).

Saskaņā ar šādu filozofiju uzmanība tika pārvirzīta no tradicionāli morālā vērtējuma par cilvēka seksuālajām darbībām un pievērsta cilvēka seksuālajai domāšanai un personas mentālajai seksuālajai orientācijai. Vēlāk seksuālo orientāciju sāka izmantot, lai klasificētu cilvēkus atbilstoši viņu subjektīvajiem prāta pieņēmumiem par savu seksuālo identitāti.

Tagad cilvēki bieži tiek klasificēti kā homoseksuālas vai arī heteroseksuālas personas. Kaut gan priekšstats par homoseksualitāti kā psihiatrisku slimību mūsdienās vairumā gadījumu tiek noliegts, valodā joprojām ir atšķirība starp homoseksualitāti un heteroseksualitāti kā prāta, emociju un identitātes stāvokļiem. Mūsdienās abi šie mentālie stāvokļi tiek uzskatīti par normāliem, dabiskiem un vienlīdz derīgiem seksualitātes veidiem. Pamatojoties uz to, tiek izvirzīta visai loģiska prasība, ka elementāra taisnīguma dēļ ir jāatzīst vienlīdzība starp viendzimuma laulībām un laulībām starp pretējā dzimuma pārstāvjiem.

Pat neapskatot laulības likumisku pamatošanu vīriešu un sieviešu pašu izvēlētā seksuālajā identitātē, rodas divas nopietnas problēmas, kas izriet no vīriešu un sieviešu homoseksuālās vai heteroseksuālās identificēšanas.115

Pirmkārt, saskaņā ar šādu domāšanu cilvēki personisko identitāti atvasina no savas seksuālās orientācijas un tās izpausmēm, nevis no savas vīriešu vai sieviešu cilvēcības. Tādējādi abi šie apzīmējumi tiek izmantoti, lai aprakstīto to, kas cilvēks ir, un nevis to, ko cilvēks dara. Tas veids, kā cilvēku seksuāli identificē viņš pats vai arī citi, mūsdienās nosaka to, kas cilvēks ir. Seksuālā identitāte un dzimtes statuss šeit pastāv atsevišķi pats par sevi, pilnīgi nodalīts nost no cilvēka būtības dziļi personiskās daudzslāņainās identitātes. Šis seksuālās orientācijas statuss kļūst par pamatu tam, kā mūsdienu cilvēks sevi izjūt un izprot. Cilvēks no šī statusa arī atvasina savu esamību. Par spīti šīm tendencēm, izmainīt savu bioloģisko seksualitāti cilvēks ne-

115 Trešā problēma – ar likuma spēku aizstāvot grēku, tiek samaitāta gan cilvēku morāle, gan arī viņu apdzīvotā zeme. Tāpēc planētai un samaitātajai sabiedrībai uz tās ir taisnīgi jāiet bojā ugunī pēc Sodomas un Gomoras parauga, kā Dievs to jau noteicis Mt 13:40; 2Pēt 3:7, 12 (tulk. piez.).

spēj, lai arī var mainīt savu seksuālo uzvedību. Cilvēka seksualitāte ir tas, kādā veidā cilvēks eksistē. Seksualitāte padara cilvēku par to, kas viņš vai viņa ir – tā persona, kuru Dievs ir radījis. Cilvēka persona savā seksualitātē ir ieaugusi un nevar izvairīties no tās prasībām pret sevi. Ja cilvēks noliedz savu dabisko seksuālo identitāti, tad nonāk pretrunā ar savu būtību. Tāda rīcība cilvēkam var būt garīgi pašnāvnieciska. Es uzsveru, ka ir maldinoši un nelietderīgi personas identificēt kā homoseksuālas vai heteroseksuālas. Mēs patiešām esam seksuālas būtnes, kas spēj iesaistīties heteroseksuālos, homoseksuālos vai pat abu veidu dzimumaktos. Tomēr šis fakts nenosaka to, kas mēs esam. Ne homoseksualitāte, ne arī heteroseksualitāte nav cilvēku esamības stāvoklis. Vislabākajā gadījumā šie termini var aprakstīt to, kā mēs domājam un jūtamies, vai arī to, kā un kāpēc rīkojamies tā vai citādi. Sliktākajā gadījumā šie termini ir neīstas kategorijas, kas neatbilst vīriešu un sieviešu seksualitātes sarežģītajai realitātei – pat neņemot vērā mums kā divu dzimumu pārstāvjiem Dieva izvirzītos mērķus.

Arī tad, ja nevaram izmainīt veidu, kā mūsdienu sabiedrībā par šīm tēmām tiek publiski runāts, mums kā kristiešiem nav iemesla šo runasveidu nekritiski pieņemt, pašiem pavirši izsakoties par cilvēkiem kā homoseksuāļiem vai heteroseksuāļiem. Kaut gan mums nav pieņemami jebkādi viendzimuma dzimumakti kā grēcīgi Dieva priekšā – tāpat kā arī pārējie seksuālie grēki –, mums tomēr nevajadzētu noniecināt cilvēkus viņu homoseksuālās identitātes dēļ, kā arī cilvēkus ar pārprastu seksuālo orientāciju vai fizisku tieksmi pēc sava dzimuma personām. Tāds noraidījums var likt šādiem cilvēkiem krist izmisumā savas šķietami bezcerīgās situācijas dēļ vai arī atgrūst apsūdzošo Dieva vārdu. Tāpēc mums vajadzētu koncentrēties uz nomaldījušos dvēseļu glābšanu caur viņu atgriešanos no seksuālajiem grēkiem un viņu sirdsapziņas šķīstīšanu ar Jēzus asinīm – jo visi esam grēkojuši un visiem nepieciešama grēku piedošana.

Otrkārt, personu identificēšana pēc homoseksualitātes vai heteroseksualitātes pazīmes šķietami it kā atraisa cilvēkus no atbildības Dieva priekšā par savu seksuālo uzvedību. Piemēram, ja cilvēks ir homoseksuāla persona, tad tai šķiet gluži pareizi rīkoties saskaņā ar

savu seksuālo identitāti – ja vien to dara ar cieņu, apdomīgi un mīlestībā. Un pretēji – šķiet nepareizi tā nerīkoties. Jo tās taču ir cilvēka tiesības! Galu galā Dievs pats viņu tādu ir radījis. Savukārt, ja cilvēks ir heteroseksuāls, tad viņam var šķist, ka būtu pareizi rīkoties saskaņā ar savu grēcīgo seksuālo dabu – ielaižoties netiklībā, skatoties pornogrāfiju, veicot anālos dzimumaktus ar savu sievu, pārkāpjot laulību vai šķiroties no sava laulātā dzīvesbiedra, ja otra puse vairs nenodrošina pietiekamu seksuālo apmierinājumu. Tā rīkojoties, kristietis, kas citādi ievēro Baznīcas mācību, var sajusties morāli pārāks par tā sauktajiem homoseksuāļiem – tieši savas heteroseksualitātes dēļ. Tādējādi pavirša šo abu terminu lietošana tikai palielina morālo sajukumu un garīgo haosu sabiedrībā.

Tradicionālajā un bibliskajā kristietībā mācība par morāli neklasificē cilvēciskas būtnes kā heteroseksuālas vai homoseksuālas personas – un to nedara arī Bībele. Līdzīgi Dievam, tradicionālā Baznīcas doktrīna uzskata cilvēkus par vīriešiem un sievietēm. Mācot par seksualitāti, Bībele koncentrē uzmanību uz to, ko cilvēki seksuāli dara un kā rīkojas.

Piemēram, 3. Mozus grāmatas 18:22 un 20:13 Dievs aizliedz vīrietim gulēt kopā ar citu vīrieti tādā veidā, kā kopā guļ ar sievu.116 Tas attiecas uz to, ko mūsdienās sauc par anālo seksu. Vēstulē romiešiem 1:26–27 Pāvils nošķir vīrieša un sievietes dabisko un pretdabisko ķermeņa lietošanu un apzīmē viendzimuma seksuālo aktu kā dzimumorgānu pretdabisku izmantošanu. Pirmajā vēstulē korintiešiem 6:9 un Pirmajā vēstulē Timotejam 1:10 viņš attiecībā uz vīriešiem, kuri veic dzimumaktus viens ar otru, lieto 3. Mozus grāmatā Dieva lietoto terminoloģiju par vīriešu piegulētājiem – tādiem, kas guļ ar citiem vīriešiem. Šis termins 1Tim 1:10 ir lietots šaurākā nozīmē, aprakstot tieši aktīvo pusi anālā dzimumaktā – pretstatā pasīvajai pusei (“mīkstajiem”). Grieķu termins (malaki), kas apzīmē anālā akta pasīvos

116 Dievs Mozus likumā šādu rīcību nosauc par negantību (krievu val. мерзость) jeb visriebīgāko un vispretīgāko bezdievības veidu – līdzīgi kā kalpošanu elkiem, buršanos, zīlēšanu, atraitņu un bāreņu aplaupīšanu, nolīgtās samaksas par darbu aizturēšanu līdz nākamās dienas rītam – un uzliek par pienākumu abus šāda aizliegta dzimumakta praktizētājus sodīt ar nāvi (tulk. piez.).

partnerus, attiecas uz vīriešu dzimuma personu ar sievietes iezīmēm (effeminate man).117 Līdz ar to Svētie Raksti par personām ar homoseksuālu statusu vai homoseksuālu identitāti nerunā vispārēji un abstrakti, bet gan ļoti konkrēti un reāli par viendzimuma seksuālām darbībām.

Tāpēc patiesības labad būtu vislabāk, ja mēs, kristieši, neizteiktos par cilvēkiem kā homoseksuāļiem vai heteroseksuāļiem un arī neuzskatītu homoseksualitāti vai heteroseksualitāti par cilvēku esamības stāvokli. Līdzīgi Dievam, mums visus seksuālās morāles pārkāpējus vajadzētu uzskatīt par grēciniekiem – visi ir vīrieši un sievietes, kas radīti Dieva līdzībā, visi ir grēka samaitāti, visi tiks tiesāti Dieva priekšā par savu rīcību, un visi atrodas stāvoklī, kurā ir vajadzīga Dieva žēlsirdīgā piedošana.

Viendzimuma seksuālā akta izvērtējums

Kā mums vajadzētu attiekties pret divu viena dzimuma cilvēku seksuālo aktu? Šajā izpētē nav iespējams apskatīt visus šīs pretrunīgās problēmas aspektus, tāpēc man jāierobežo diskusija ar to, kas ir rakstīts Bībelē.118 Par to māca 3. Mozus grāmata 18:22 un 20:13, kā arī Vēstule romiešiem 1:25–27, 1. vēstule korintiešiem 6:9–11 un 1. vēstule Timotejam 1:8–11.119

Viendzimuma seksuālo attiecību aizliegums 3. Mozus grāmatā ir dots divos kontekstos, kuri atklāj iemeslus, kāpēc tas nav pieļaujams.120 Aizliegums 18:22 aplūko to pasaules radīšanas kārtības kontekstā. Šī aizlieguma konteksts ļauj uzzināt, ka viendzimuma seksuālie akti tika plaši praktizēti starp pagāniem gan Ēģiptē, gan arī Kānaānā (18:1–2, 24–29). Tāpat kā citi seksuālie pārkāpumi, arī šie noziedzas pret dzī-

117 Tradicionālais šo terminu tulkojums angļu valodā “sodomīts” un “katamīts” (sodomite, catamite) ir bez reāla praktiskā lietojuma un nav izprotams mūsdienu lasītājam, kas parasti nepārzina Veco Derību un grieķu klasisko mitoloģiju.

118 Tālākai diskusijai par šo tēmu sk. A Plan for Ministry to Homosexuals and their Families (The Task Force on Ministry to Homosexuals and their Families, The Lutheran Church –Missouri Synod, 1999) un detalizētu analīzi Lockwood, G. L. (2003). 1 Corinthians. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 204–209.

119 Sk. arī netiešu atsauci Jūdas vēstulē 7–8.

120 Sk. Kleinig, J. W. Leviticus. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 385–389, 431–439.

vību dodošajām Dieva pavēlēm, kuras adresētas visai cilvēcei, ne tikai israēliešiem vien (18:5).121 Tās attiecas uz ikkatru cilvēcisku būtni. Šo pavēļu pārkāpšana apgānīja un padarīja nešķīstus pašus pārkāpējus un arī visu viņu zemi (18:24–30). Tādējādi šīs tautas kļuva nešķīstas

Dieva acīs. Savukārt aizliegumā 20:13 apskatīti viendzimuma dzimumsakari starp diviem vīriešiem un citi seksuālie pārkāpumi Israēla svētās liturģiskās kopienas kontekstā. Šāds aizliegums piederēja pie

Dieva noteiktās svēttapšanas kārtības, kuru lietojot Dievs Savu tautu darīja un uzturēja svētu (20:7–8). Tā kā Israēls bija svēta tauta, tad viņiem bija pavēlēts atturēties no viņu pagāniskajiem kaimiņiem raksturīgās seksuālās nešķīstības, lai neapgānītu Dieva svētnīcu un nezaimotu Dieva svētumu (20:24–26; salīdz. 20:4).

Viendzimuma seksuālo aktu aizliegumu divās vietās apstiprina apustulis Pāvils. Pirmajā vēstulē Timotejam 1:10 viņš to sasaista ar 6. bausli un savieno ar netiklības aizliegumu. Šīs darbības antīkajā pasaulē bija ciešā sakarā, jo bieži ietvēra gados jaunu sieviešu vai vīriešu dzimuma vergu seksuālo izmantošanu. Pāvils uzsver, ka vīrieša dzimumakts ar citu vīrieti ir pretrunā veselīgai morālā likuma (Bauslības) mācībai un Evaņģēlija mācībai. Pirmajā vēstulē korintiešiem 6:9–10 šis grēks ir uzskaitīts kopā ar netiklību, elkdievību un laulības pārkāpšanu kā netaisna rīcība, kas tajā vainīgos diskvalificē no Dieva valstības iemantošanas.

Vēstulē romiešiem 1:24–27 Pāvils sniedz pamatojumu viendzimuma seksuālo aktu aizliegumam: “Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis nešķīstībai, lai viņi paši savā starpā liktu negodā savas miesas, Dieva patiesību izmainījuši pret meliem un sākuši dot godu un kalpot radībai pāri par Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen. Tāpēc Dievs viņus nodevis necienīgās kaislībās: sieviešu dzimuma būtnes122 pat apmainījušas dabisko (vīriešu dzimuma būtņu)

121 Šeit ebreju valodas termins ha’adam attiecas uz visu cilvēci kopumā un arī uz katru cilvēcisku būtni individuāli kā Ādama pēcnācēju.

122 Šajā un nākamajā pantā Pāvils ar nodomu runā par sieviešu dzimuma būtnēm (females) un vīriešu dzimuma būtnēm (males), nevis par sievietēm (women) un vīriešiem (men), lai atgādinātu par Dieva radīto seksuālo kārtību cilvēciskajām būtnēm 1Moz 1:27. Mūsdienu Bībeles tulkojumi šo ebreju valodas un grieķu valodas niansi neņem vērā un lieto terminus “sievietes” un “vīrieši”.

lietošanu uz pretdabisko.123 Tāpat arī vīriešu dzimuma būtnes, atmezdamas dabisko sieviešu dzimuma būtņu lietošanu, iedegušās iekārē cita pret citu, darot tādu apkaunojumu124 – vīriešu dzimums ar vīriešu dzimumu – un saņemdamas pienācīgu atmaksu par savu maldīšanos.”125

Pāvila vārdi par viendzimuma seksuālajiem aktiem ir daļa no viņa ievada mācībai par Dieva taisnīgo tiesu pār pagāniem un jūdiem, kuras kulminācija ir slēdzienā, ka ar savu rīcību neviens cilvēks nav taisns

Dieva priekšā (Rm 3:19–20). Viendzimuma seksuālo aktu kontekstā Pāvils māca mums sešas lietas par apskatāmo tēmu.

Pirmkārt, viņš uzsver to, ka viendzimuma seksuālie akti pārkāpj pasaules dabisko kārtību – to Dieva noteikto kārtību, saskaņā ar kuru cilvēki ir vai nu vīriešu dzimuma būtnes, vai arī sieviešu dzimuma būtnes (Rm 1:26–27). Cilvēku seksuālo orgānu iekārtojums skaidri norāda uz to, ka tie ir radīti dzimumaktam starp vīrieti un sievieti. Izsakoties ļoti vienkāršā valodā, vīrieša dzimumloceklis ir radīts sievietes makstij, nevis cita vīrieša tūplim vai mutei. Tādēļ dzimumakts ar sava dzimuma personu ir kļūda, grēcīga novirze no tā, kas ir pareizi – ļaunprātīgs pārkāpums, kam ir negatīvas sekas tiem, kas praktizē tāda veida seksuālās attiecības (1:27).

Otrkārt, diezgan neierasti šim kontekstam Pāvils runā arī par sieviešu savstarpējiem dzimumaktiem (Rm 1:26). Pretēji mūsdienu tendencei uzskatīt seksuālās attiecības starp divām sievietēm kā ekvivalentas tam, ko savā starpā dara divi vīrieši, Pāvils atzīmē, ka tas, ko savā starpā dara tādi vīrieši, atšķiras no sieviešu savstarpējā seksa – tostarp ar negatīvām sekām. Pretstatā sieviešu pretdabiskajiem dzimumaktiem viņš apraksta anālus dzimumaktus kā tādu nepiedienīgu, apkaunojošu darbību, kura izraisa sodu tās praktizētājiem (1:27).

123 Sk. diskusiju par šo centrālo terminu Middendorf, M. P. (2013). Romans 1–8. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 145–150.

124 Šis eifēmisms apzīmē tādu seksuālo aktu, kas ir novirze no normālas, pareizas rīcības. Noteiktais artikuls pirms šī vārda grieķu valodā, visticamāk, dod lasītājam mājienu par anālu vai orālu dzimumaktu.

125 Šeit mans tulkojums no grieķu valodas.

Treškārt, līdzīgi visiem citiem seksuālajiem grēkiem, viendzimuma seksuālais akts ir elkdievība, jo tajā sievietes vai vīrieši lielāku godu dod savai pašu miesai un kalpo tai, nevis Dievam (Rm 1:22–25). Tas ir pārkāpums pret miesu, kas radīta pēc Dieva tēla un līdzības. Dieva līdzībā radītas un ar Dieva godību kronētas miesas gods tiek izmainīts pret mirstīga cilvēka vīstošo jaukumu (1:22–23). Seksuālā partnera miesa kļūst par elku, kam jāaizstāj tas, ko var sniegt vienīgi Dievs. Ironiskā kārtā tāda partnera miesas pielūgsme to neceļ godā – tā šo miesu liek negodā un pazemo (1:24).

Ceturtkārt, tāpat kā visi citi grēki, arī viendzimuma seksuālie akti izpelnās Dieva noraidījumu un Viņa taisnīgo sodu. Tas nenotiek tikai mūžīgajā tiesā pasaules beigās, bet iesākas jau tagad. Dievs pieļauj, ka vīrieši un sievietes dzīvo seksuālo dzīvi pēc savām vēlmēm un dara, kas tiem labpatīk. Viņš nodod tos viņu pašu pārkāpumu sekām (1:26). Viņi var saņemt to, ko vēlas. Tomēr, to darīdami, viņi cieš no savu seksuālo aktu negatīvajām sekām, kļūdami savas kaislīgās iekāres vergi. Viņi saņem pienācīgu sodu par kļūdīšanos (1:27). Dievs tā rīkojas, lai rādītu Savu vārdu patiesību un tādējādi vestu viņus pie atgriešanās no grēkiem.

Piektkārt, tāpat kā visi pārējie seksuālie grēki, šie pretdabiskie grēki ne tikai aptraipa miesu – tie apgāna un padara nešķīstu arī sirdi (Rm 1:24). Šādas apkaunojošas uzvedības rezultāts ir netīra sirdsapziņa, kura apzinās, ka izdarītais ir netaisnība Dieva acīs – tāda sirdsapziņa, kas cenšas aizbildināt izdarīto un meklē tam apkārtējās sabiedrības atbalstu. Tā ir vainīga sirdsapziņa, kura atstumj un nonicina Dieva morālo likumu, bailēs gaida Dieva tiesu un izjūt šausmas no mūžīgās pazudināšanas ellē.

Sestkārt, Dievs neklasificē vīriešus un sievietes kā heteroseksuālus vai homoseksuālus cilvēkus. Viņš tiesā visus cilvēkus par to seksuālajiem pārkāpumiem neatkarīgi no tā, vai viena veida seksuālie grēki ir smagāki par citiem. Tādējādi Dieva acīs netiklība un laulības pārkāpšana ir netaisnība – tāpat kā viendzimuma seksuālās attiecības. Nevienam no mums nav, ar ko aizbildināt pašiem savu rīcību Dieva priekšā (Rm 2:1; 3:19–20). Mēs nevaram attaisnoties, nosodot citu

seksuālos pārkāpumus. Mums visiem vajadzīga atgriešanās no savas seksuālās netaisnības un šķīstīšana no mūsu netīrības.

Vēstulē romiešiem 1. nodaļā Pāvils māca, ka Dievs ir aizliedzis viendzimuma seksuālos aktus, jo tie ir elku kalpošanas paveids. Toties 1.vēstulē korintiešiem 6:9–11 viņš raksta par to, ko Dievs ir izdarījis, lai palīdzētu tiem, kas elkdievībā jau iesaistījušies.126 Uzskaitījis tos pārkāpumus, kas izslēdz cilvēkus no Dieva valstības un no tā mūžīgā mantojuma, ko Dievs paredzējis Savas valstības pilsoņiem, Pāvils pēc tam paziņo, ka, par spīti šiem grēkiem, ko daži kristieši Korintā jau izdarījuši, tostarp arī viendzimuma seksuālos aktus, Dievs ir izglābis tos no neatlaidīgas krišanas velna lamatās. Viņi kopā ar visiem Kristum ticīgajiem ir šķīstīti tīri kristību ūdenī, attaisnoti caur atraisīšanu no saviem grēkiem Jēzus vārdā un Svētā Gara darīti svēti. Caur to Dieva acīs ticīgie kļūst šķīsti, svēti un taisni.

Šie vārdi attiecas arī uz tiem vīriešu dzimuma draudzes locekļiem, kam iepriekš bijušas dzimumattiecības ar citiem vīriešiem, – un arī uz sievietēm. Visi ir atraisīti brīvi no sava iepriekšējā samaitātā seksuālā dzīvesveida. Kaut gan attaisnotajiem cilvēkiem var saglabāties tieksme pēc citiem vīriešiem vai sievietēm, turklāt iepriekšējiem netikļiem un laulības pārkāpējiem neliek mieru viņu grēcīgā seksuālā iekāre, tomēr tagad viņiem ir dievišķa palīdzība pārvarēt šos kārdinājumus un dzīvot šķīsti. Svarīgākais viņiem ir tas, ka, kopš viņi pieder Kristum, viņi ir kļuvuši tīri, svēti un attaisnoti Dieva Tēva acīs. Būdami Dieva garīgie dēli un meitas, šie ļaudis tagad atvasina savu identitāti no Viņa, nevis no savas seksualitātes. Turklāt viņi var stāvēt Dieva priekšā ar tīru sirdsapziņu, jo zina, ka Dievam viņi labi patīk. Kristū visa vaina un kauns ir zuduši, riebuma pret sevi un izmisuma par grēku vairs nav. Kristiešiem nav iemesla bīties Dieva nelabvēlības, bet ir visi iemesli sagaidīt no Dieva tikai vislabāko.

126 Tālākai diskusijai par šo Rakstu vietu sk. Lockwood, G. L. (2003). 1 Corinthians. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 196–203.

Pārejošs stāvoklis

Laulība ir viena no lielākajām Dieva dāvanām cilvēkiem, tomēr tā eksistē tikai šajā pasaulē kā būtiska sastāvdaļa cilvēku dzīvei miesā. Tāpat kā bērnība, arī laulība ir pārejošs stāvoklis. Kaut gan katru laulību izveido Dievs kā tās Radītājs, tomēr debesīs neeksistē laulības tādā veidā, kādā mēs tās pazīstam. Šī patiesība ir mulsinoša, jo Raksti māca, ka Kristus atjaunos visu grēkā kritušo pasauli un uzmodinās visu kristiešu miesas mūžīgai dzīvei kopā ar Sevi. Ja pasaulē esošais ir tikai pagaidu stāvoklis, tad kas gan notiks ar mūsu vīrišķīgajām vai sievišķīgajām miesām un ar tiem no mums, kas ir viena miesa ar savu dzīvesbiedru svētā laulībā?

Lūkas evaņģēlijā 20:27–40 Jēzus pavisam nedaudz māca par mūsu seksuālā ķermeņa stāvokli un laulības savienību ar citu ķermeni. Viņš uzsver divas lietas, kas ir nozīmīgas turpmākajai diskusijai.

Pirmkārt, bērnu radīšana seksuālā ceļā, lai tie aizstātu un turpinātu mūs pēc mūsu nāves, mūžībā vairs nebūs nepieciešama, jo mūsu miesa būs nemirstīga. Tāpēc mūžībā vairs nenotiks jaunu dzīvību radīšana caur precēšanos. Tā vietā mēs būsim līdzīgi eņģeļiem – kā

Dieva Tēva bērni. Mēs būsim tikpat mirdzoši un starojoši, jauki un mundri, skaisti un brīnišķīgi kā eņģeļi. Tomēr – atšķirībā no eņģeļiem un līdzīgi Jēzum, augšāmceltajam Dieva Dēlam, – mums joprojām būs ķermenis. Kaut gan tiksim pārvērsti Kristus līdzībā, mēs joprojām būsim tās pašas personas kā šobrīd – un arī atpazīstamas kā tādas. Mēs joprojām būsim sievietes un vīrieši, bet pilnīgā veidā. Mēs pazīsim savu iepriekšējo laulāto dzīvesbiedru kā savu vīru vai sievu – līdzīgi kā pazīsim visus tos, kas mums šobrīd tuvi un dārgi. Mēs visi mūžībā baudīsim pilnīgu fizisko sadraudzību ar visiem mūsu brāļiem un māsām Kristū, kā tas ir tagad ar mūsu laulātajiem dzīvesbiedriem – bet tikai bez seksuālajām attiecībām.127

Otrkārt, Kungs Kristus ir dzīvo Dievs, un visi dzīvie ir līdzdalīgi Viņa dievišķajā dzīvē. Tas ietver arī mūs un visus citus Dieva cilvēkus,

127 Šķiet, ka šī un iepriekšējā teikuma apgalvojumi nepamatojas Lk 20:27–40 un ir autora paša pieņēmumi (teol. red. piez.).

jo mums visiem būs daļa pie augšāmcelšanās no mirušajiem. Līdzīgi Kristum, arī mēs esam Dieva Tēva bērni, adoptētie. Mēs esam viena miesa ar Jēzu Kristu un viena miesa cits ar citu – caur Viņu. Mēs visi esam daļa no pārdabiskas fiziskas un garīgas kopienas, kas ietver Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu kopā ar visiem citiem Dieva mūžīgās ģimenes locekļiem. Kad tiksim pamodināti savā atjaunotajā ķermenī, mēs būsim pilnībā savienoti ar Kristus miesu. Tad mēs kopā ar Viņu piedalīsimies tajā saskarsmē ar Dievu Tēvu, kur miesas un dvēseles garīgā tuvība mūžībā pārspēj vīra un sievas tuvību pat vislabākajā laulībā uz zemes.

Tātad laulība ir pagaidu pārejošs dzīvesveids, kas palīdz mums iztēloties mūžīgo dzīvi vienotībā ar Kristu, mūsu debesu līgavaini (Ef 5:25–27, 32; sk. arī Atkl 19:7; 21:1; 22:17). Laulība dos vietu priekam par pilnīgu vienotību ar Kristu un visu svēto sadraudzību – miesā, dvēselē un garā. Mūžīgajā dzīvē ar Jēzu mēs nebūsim bez miesas, bet gan ietērpti daudz pilnīgākā miesā, nekā esam tagad. Tādējādi šajā dzīvē divu kristiešu svēta laulība sniedz mums priekšskatījumu un priekšnojautu mūsu pilnīgajai vienotībai miesā ar Kristu un vienam ar otru. Tie, kas tagad ir viena miesa viens ar otru un vienā garā ar Kristu, kā arī tie, kas dzīvo neprecējušies, bet arī ir vienoti ar Kristu, būs mūžīgi kopā ar vienpiedzimušo Dieva Dēlu un ar visiem svētajiem nākamajā dzīvē, kas tuvojas.

Līdzīgi kā laulībās zemes dzīves laikā, šī kristiešu savienība un saskarsme ietvers kopīgu dzīvošanu atjaunotajā ķermenī. Tomēr debesīs nebūs dzimumattiecību un arī tieksmes pēc tām. Mantkārīgā un pati ar sevi apsēstā egoistiskā mirstīgā miesa būs pārvērsta par pašaizliedzīgu un Dieva Tēva mīlestību uztvert spējīgu miesu – vienotībā ar Jēzu Kristu spējīgu mīlēt tā, kā Kristus mūs mīl jau tagad. Šo fizisko savienību – kaut arī nepilnīgā veidā – simbolizē divu miesu savienošanās katrā cilvēku laulībā. Tas ir varbūtējais iemesls, kāpēc Pāvils raksta, ka šīs zemes dzīves laikā tie, kam ir sievas, lai ir kā tādi, kam nav sievu (1Kor 7:29).

Tādējādi tad, kad Dievs uzlūko vīra seksuālo savienošanos ar sievu laulībā, kā arī neprecētas personas ilgošanos pēc Jēzus, Viņš redz

priekšskatījumu Kristus vienotībai ar Viņa mīļoto līgavu uz zemes. Šis redzējums piešķir gan laulībai, gan arī celibātam mūžīgu vērtību.

Iedvesmoti no Atklāsmes grāmatas 19:6–9 un 21:1–4 attēlotās ainas par mūsu vienotību debesīs un Svētā Gara mudināti saskaņā ar 22:17 un 22:20, mēs, gan laulātie, gan arī neprecētie, visi kopā būdami

Kristus līgava, sakām: “Nāc! Āmen – nāc, Kungs Jēzu!”

7 | DZĪVAIS ĶERMENIS

Pats cēlākais dārgums un lielākais mierinājums, kāds mums, kristiešiem, dots, ir tas, ka Vārds, patiesais, dabiskais Dieva Dēls, ir tapis Cilvēks, kam ir miesa un asinis, gluži kā visiem pārējiem cilvēkiem, ka Viņš ir tapis Cilvēks mūsu labā – lai mēs varētu nākt tik lielā godībā –un ka mūsu miesa un asinis, āda un mati, rokas un kājas, vēders un mugura – tas viss ir debesīs, pie Dieva. Ar to varam droši un spītīgi stāties pretī velnam un visiem kārdinājumiem, kādi vien mūs piemeklē. Jo mēs esam pārliecināti, ka mūsu piederība ir debesīs un ka mēs esam Dieva valstības mantinieki.

/Mārtiņš Luters/128

Visu cilvēku dzīvei uz zemes ir viena kopīga iezīme – tā tiek nodzīvota ķermenī. Katrs no mums top ieņemts kā embrijs savas mātes miesās un piedzimst ar savu ķermeni, tajā pieaug un dzīvo līdz pat dzīves beigām. Mēs sevi identificējam ar savu ķermeni. Mēs to lietojam, lai veidotu attiecības ar cilvēkiem un mijiedarbotos ar apkārtējo vidi. Ar savu ķermeni mēs gan priecājamies par dzīvi un veselību, gan arī ciešam slimībās un sāpēs. Mūsu cilvēcīgā miesa mums piešķir mūsu vietu zemes virsū gan ģeogrāfiski, gan arī sociāli. Mūsu miesa ir atkarīga no apkārtējās pasaules un cilvēkiem ap mums, lai mēs varētu

128 Luters, M. (2017). Jāņa evaņģēlija skaidrojumi: 1.–7. nodaļa. Nodaļa “Un vārds tapa miesa”. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 96.

iegūt sev uzturu un pieaugt, dzīvot un būt drošībā. Mēs pieaugam, novecojam un nomirstam savā ķermenī. Cilvēka dzīve uz zemes vienmēr bez izņēmumiem ir dzīve ķermenī.

Arī mūsu garīgā dzīve uz zemes notiek ķermenī. Tā ir dzīve, ko mēs dzīvojam kopā ar trīsvienīgo Dievu – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Precīzāk to izsakot, mūsu garīgā dzīve ir tā, ko mūsos dzīvo Jēzus Kristus, pieaugdams mūsos un dalīdamies Savā mūžīgajā dzīvībā ar mums, kas savā miesā ticībā uz Kristu dzīvojam zemes dzīvi ļoti īsu laiku.

Tāpat kā mūsu fiziskajai dzīvei, arī mūsu garīgās dzīves izcelsme ir dzīvajā Dievā. Viņš radīja mūs pēc Savas līdzības, lai mēs pēc miesas nelīdzinātos dzīvniekiem vai citām būtnēm, bet gan tieši Viņam –miesā, dvēselē un garā. Dievs grib, lai mēs saņemam Viņa mīlestību un savā ķermenī to dalām ar citiem. Pat tad, ja cilvēki pašnāvnieciski ignorē Dievu, Viņš no cilvēkiem nenovēršas. Dievs turpina mūs visus aizsargāt no ļaunuma un apgādāt no mātes klēpja līdz kapam. Pat gadījumā, ja Viņam neticam kā mūsu personiskajam Dievam, mēs tomēr Viņā dzīvojam, kustamies un esam. Dievs nav tālu no mums, kaut arī mēs daudzkārt esam tālu no Viņa. Caur mūsu vājā un ievainojamā ķermeņa pieredzēm Dievs mums uzskatāmi atklāj, cik ļoti esam atkarīgi no citiem savā dzīvošanā un no Dieva visā eksistencē.

Tomēr Dievam nepietiek ar to, ka Viņš mūs fiziski uztur pie dzīvības, lai mēs baudītu savu pārejošo dzīvi cits ar citu starp dažādām

Dieva radībām. Viņš grib, lai mēs topam piepildīti arī ar Viņa garīgo dzīvību. Tāpēc Dievs Tēvs sūtīja Savu vienpiedzimušo Dēlu nodzīvot cilvēka dzīvi cilvēka miesā un nomirt cilvēka nāvē, lai izglābtu mūs no mūžīgās garīgās nāves un dalītos Savā dievišķajā mūžīgajā dzīvībā ar mums. Viņš uzmodināja no mirušajiem Savu Dēlu, lai mūsu ķermeni augšāmceltu mūžīgai dzīvei kopā ar Viņu.

Dieva iemiesotais Dēls fiziski mijiedarbojas ar mums, kad runā uz mums Savus dzīvības vārdus mūsu garīgajai atdzimšanai un pieaugšanai, šķīstī mūs Kristību ūdenī un Svētajā Garā, dod mums Savu svēto miesu un asinis Svētajā Vakarēdienā. Ar šiem žēlastības līdzekļiem Kristus arī svētdara mūsu ķermeni, lai tas var kļūt Viņam par dzīvu dievnamu un dzīvu svētnīcu dzīvību dodošajam Svētajam

Garam. Mērķis tam visam ir mūsu mūžīgā dzīvība, kas iesākas jau tagad uz zemes dzīvā ticībā, bet savu piepildījumu sasniedz mūsos kā jaunajā radījumā Dievā. Mums, kristiešiem, vienmēr ir dzīvība mūsu miesās, no tās iesākuma līdz pilnībai. Tā ir ticības dzīve mūsos, kuru dzīvo pats Kristus mūsos. Vēstulē galatiešiem 2:20 apustulis Pāvils to skaidro šādiem vārdiem: “.. nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus, bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.”

Varētu jautāt, kāpēc Dievs tik pacietīgi velta tik daudz piepūles un darba, lai radītu, saglabātu dzīvu un atgūtu Sev mūsu cilvēcisko ķermeni? Galu galā tam šķiet maza vērtība plašās pasaules lietu kārtībā. Mūsu ķermenim ir visai īss dabiskais dzīvescikls, un tas ir pakļauts satrūdēšanai. Tas ir tik trausls un ievainojams, ierobežots savās spējās un tik atkarīgs no visa, ja salīdzinām to ar svētajiem eņģeļiem. Neatkarīgi no tā, cik ilgi mūsu ķermenis dzīvos uz zemes un ko būs šajā dzīvē sasniedzis, tas beigās nomirs, un tā darbi zudīs. Tad kāpēc gan Dievs mūsu mirstīgo ķermeni tur tik augstā cieņā?

Manuprāt, visdižākā un visizcilākā statuja, kas jebkad ir tikusi cilvēka rokām radīta, ir Mikelandželo no akmens izkaltais Dāvids.

Tas ir vispilnīgākais kaila vīrieša ķermeņa attēlojums. Tomēr Dāvida skulptūras iesākums bija tālu no pilnības. Materiāls šai skulptūrai bija milzīgs baltā marmora bluķis, kas ar lielām grūtībām un dārgām izmaksām tika atgādāts no Karrāras akmeņlauztuvēm uz Florenci, lai skaistajai pilsētas katedrālei izgatavotu statuju. Tēlnieks, kas šo darbu uzsāka, necik tālu netika, jo nomira. Viņš bluķi bija tikai rupji aptēsis, atstādams izcirstu ailu otrādi apgriezta V burta formā tajā vietā, kur bija iecerējis veidot skulptūrai kājas. Pēc viņa nāves šis marmora bluķis tika nodots diviem citiem tēlniekiem, lai tie pabeigtu iesākto darbu. Abi no darba turpināšanas atteicās, jo izcirtums bija izveidots nepareizajā vietā un tika atklāti akmens defekti, kas apdraudēja statujas stabilitāti. Pēc tam šis marmora bluķis neizmantots nogulēja ceturtdaļgadsimtu, līdz pie tā ķērās Mikelandželo. Viņš visiem pārējiem tik ļoti acīmredzamajos materiāla trūkumos saskatīja iespējas savam

radošajam darbam. Novērtēdams šī dārgā materiāla lielo potenciālu, viņš izmantoja tā trūkumus, lai radītu izcilu meistardarbu.129

Dievs ar mums un mūsu cilvēcisko ķermeni rīkojas līdzīgā kārtā. Viņš to pārrada par Savas dievišķās mākslas meistardarbu. Par spīti cilvēka ķermeņa acīmredzamajai nevērtībai, Viņš piešķir tam acīm neredzamu vērtību – mūžīgo dzīvību kopā ar Sevi un eņģeļiem. Viņš radīja mūsu kā vīriešu un sieviešu ķermeņus pēc Sava attēla, lai mēs līdzinātos Viņam, dzīvodami miesā uz zemes. Mūsu ķermeni Viņš radīja tādu, lai varētu to pārradīt no jauna Sava mīļotā Dēla attēlā un līdzībā. Kaut gan mūsu ķermenis pēc cilvēces sacelšanās pret Dievu ir aptraipīts un ievainots, Viņš mūs ir atpircis priekš sevis un svētdarījis caur Sava Dēla piedzimšanu cilvēka miesā, kurš mūs mīl un ir nodevis Sevi nāvē mūsu dēļ. Svētajos sakramentos no zemes pīšļiem paņemtā cilvēciskā miesa kļūst savienota ar Jēzu Kristu jau mūsu zemes dzīves laikā. Līdzīgi kā tas ir ar līgavu un līgavaini, mūsu ķermeņi būs savienoti kopā ar Kristus godības ķermeni arī mūžīgajā dzīvībā, kas mums sagaidāma (Ef 5:29–32). Ietērptus Viņā, savienotus ar Viņu un garīgi dzīvus ticībā uz Viņu, Kristus mūs kā svētu un nevainojamu līgavu stāda priekšā Savam Debesu Tēvam (Ef 5:25–27).

Trīs perspektīvas, uzlūkojot

cilvēka ķermeni

Dievs Tēvs mūs redz no vismaz trīs atšķirīgiem skatupunktiem. Viņš redz mūs vispirms kā tādas būtnes, kas reiz bijušas šķirtas no Viņa Dēla, pēc tam kā tādas būtnes, kas tagad ir Viņa Dēlā, un beidzot kā tādas būtnes, kas nākotnē būs kopā ar Viņa Dēlu mūžībā. Tomēr ne tādā hronoloģiskā secībā. Dieva skatījums uz mums izriet no Viņa mums nospraustā mērķa, kas arī nosaka to, kā Dievs mūs uzlūko.

Pirmkārt, Dievs Tēvs mūs redz tādus, kādi būsim tad, kad redzēsim Viņu, kāds Viņš ir, būdami kopā ar Viņa Dēlu mums paredzamajā nākamajā dzīvē. Viņš jau tagad mūsu pārejošajā stāvoklī uzlūko mūs par pilnīgiem cilvēkiem ar pagodinātiem un no nāves augšāmceltiem ķermeņiem. Viņš redz mūs Savā godībā kopā ar Jēzu Kristu un

129 Sk. “David, by Michelangelo”, www.Mickelangelo.org.david.jsp.

eņģeļiem kā šķīstus un svētus, bez kādiem traipiem, saburzījumiem vai citiem trūkumiem. Uzlūkojot mūs, Dievs Tēvs priecājas par to, ko Viņš ierauga, un lepojas ar mums.

Otrkārt, Tēvs redz mūs iepriekšminētajā gaismā tāpēc, ka Viņš mūs skata kā apslēptus Savā Dēlā un ietērptus Viņā, kā vienā miesā esošus ar Savu Dēlu Viņa godībā. Viņš uzlūko mūs kā cilvēkus, kas ir apklāti ar Kristus taisnību un šķīstu tīrību, svētumu un skaistumu.

Kad Debesu Tēvs uzlūko mūs un mūsu ķermeni, tad Viņš redz Kristu mūsos un mūs Kristū. Mūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā (Kol 3:3). Mūsu miesas sakramentālā vienotība ar Jēzu Kristu var palikt apslēpta mūsu cilvēciskajai redzei, bet ne Dieva skatienam. Viņš to netur par kaunu, ja mēs saucam Viņu par mūsu Dievu (Ebr 11:16), tāpat kā Jēzus nekaunas mūs nosaukt par Saviem brāļiem un māsām (Ebr 2:11). Dievs mūs vērtē atzinīgi, un mēs Viņam patīkam, tāpat kā Jēzus Kristus. Tāpēc Viņš mums un ikkatram kristietim saka: “Tu esi Mans mīļotais dēls; tu esi Mana mīļotā meita; Man ir labs prāts pie tevis.”

Treškārt, lai arī mūsu Debesu Tēvs ir sajūsmā par mums kā par Sava Dēla līgavu, Viņš neaizmirst mūsu grēkus un nenomaskē to smagumu. Viņš mūsu grēkus redz daudz skaidrāk, nekā mēs uz to jebkad būtu spējīgi. Debesu Tēvam nepaliek apslēpti ne mūsu pārkāpumi, ne arī mūsu neuzticamā sirds, kas uz tiem mudina. Viņš redz mūsu grēkus līdzīgi tam, kā Mikelandželo uzlūkoja bojājumus marmora bluķī. Tomēr Dievs mūs nenoraksta un neatmet kā nekam nederīgus tāpēc, ka mēs esam grēka sabojāti un aptraipīti. Tā vietā mūsu Debesu Tēvs lieto mūsu grēkus un trūkumus, lai atvestu mūs atpakaļ pie Sevis un pārradītu no jauna pēc Sava Dēla attēla. Viņš nodod nāvei mūsu grēcīgo sirdsprātu kopā ar Kristu, lai uzmodinātu mūs no nāves kā jaunus cilvēkus kopā ar Kristu. Tātad Debesu Tēvs uzlūko mūs kā grēciniekus, ko Viņš apžēlo un pēc tam pārveido no pilnības uz pilnību, lai mēs kļūtu piemēroti mūžīgajai dzīvei kopā ar Viņu.

Trīs nami

Kā mums vajadzētu uzlūkot savu ķermeni, kas ir tik brīnišķīgi radīts un vēl jo apbrīnojamāk pārradīts no jauna Kristū? Ir daudz dažādu veidu, kā uz savu cilvēcisko ķermeni paskatīties tajā gaismā, kurā uz to noskatās Dievs. Jebkurā gadījumā es gribētu noslēgt savu svinīgo slavas dziesmu jeb rapsodiju cilvēka ķermenim, izklāstīdams saviem lasītājiem to, kā pats skatos uz savu ķermeni.

Manas izpratnes atslēga ir apziņā, ka manas zemes dzīves ceļojuma laikā mans ķermenis vienmēr ir bijis kādā konkrētā vietā – vienmēr kaut kur, nevis jebkur vai visur vienlaikus. Es varu būt noteiktā laikā tikai vienā noteiktā vietā kopā ar konkrētiem cilvēkiem un konkrētām lietām. Ja tas ir tagad un šeit šajā konkrētajā vietā, tad tas vienlaikus nevar būt arī kaut kur citur. Atšķirībā no zemē iesakņotiem kokiem mans ķermenis nav piesaistīts tikai vienai vietai. Tas ik dienu pārvietojas un maina savu lokāciju jeb atrašanās vietu. Tomēr ne visas vietas šajā dzīvē man ir vienlīdz nozīmīgas. Jebkurā manas dzīves posmā vissvarīgākā vieta man ir bijis mans nams. Tas ir mans orientieris jeb vieta, kur norit mana dzīve. Protams, es apmeklēju arī daudzas citas vietas, taču tajās nedzīvoju. Mans nams ir vieta, kur es dzīvoju un jūtos kā savās mājās.

Man ir pavisam trīs nami. Tomēr katrs no tiem ir bijis lokalizēts daudzās ģeogrāfiskās vietās un vēl lielākā skaitā ēku. Mani trīs nami ir tās dziļi personiskās mājvietas, kurās es jūtos kā savās mājās kopā ar tiem, kas ir viena miesa ar mani. Vispirms tas ir mana tēva nams –manu vecāku ģimenes mājvieta, tad mans laulības nams – mājvieta, kurā es esmu kopā ar savu sievu un bērniem mūsu ģimenē, un, visbeidzot, Dieva nams – mājvieta Dieva ģimenē kopā ar Jēzu Kristu, Viņa Debesu Tēvu un ar visiem man mīļajiem svētajiem Kristū. Šie trīs nami atklāj, no kurienes mans ķermenis ir nācis, kur tas dzīvo tagad un kur tas būs mūžībā.

Mans tēva nams man bija un ir joprojām kopā ar maniem vecākiem un maniem septiņiem brāļiem un māsām. Manu vecāku ģimenes nams man ir pats pirmais, jo Dievs mani kopā ar manu ķermeni radīja

caur manu tēvu un māti. Mana ķermeņa izcelsmes pamatā ir viņi abi, un tas joprojām ir saistīts ar viņiem neskaitāmi daudzos veidos, lai gan abi mani vecāki jau ir miruši. No cilvēciskā redzespunkta skatoties, savu ķermeni es esmu parādā saviem vecākiem – tieši tāds, kāds tas ir, tas ir izveidojies, pateicoties galvenokārt viņiem un viņu senčiem. Kaut gan es esmu kopā ar saviem vecākiem apdzīvojis trīs dažādas ēkas, man ir bijis tikai viens tēva nams. Tas vienmēr ir bijis tur, kur mana māte dzīvoja pie mana tēva. Kad es biju sava tēva namā kopā ar savu māti, tad mans ķermenis tur sajutās kā mājās. Tas joprojām ir piederīgs mana tēva namam, kaut gan reāli šīs ēkas vairs neeksistē. Mana tēva nama vairākkārtēja ģeogrāfiskā atrašanās vietas nomaiņa un secīga manu vecāku atsacīšanās no šīm ēkām iedeva man priekšskatījumu manam galējam namam. Tāpēc es esmu pateicīgs

Dievam Tēvam par savu pirmo laicīgo un pārejošo tēva namu, kas sniedza man nojausmu par manu trešo, mūžīgo namu. Mans otrais nams ir manas laulības nams ģimenē ar manu sievu

Klēru un mūsu četriem bērniem. Tā ir otrā lokācija jeb vieta, ko Dievs ir nodrošinājis manam ķermenim, uzdāvinādams man Klēru mūsu laulībā. Es esmu viena miesa ar viņu un jūtos kopā ar viņu kā mājās. Mana miesa pieder viņai, tāpat kā viņas miesa pieder man. Šis mūsu abu otrais nams ir bijis visur tur, kur vien laika gaitā esam dzīvojuši kopā kā laulāts pāris un ģimene. Kaut gan esam secīgi apdzīvojuši desmit ēkas četrās pilsētās, tomēr jau vairāk nekā pusgadsimtu man ir bijis tikai viens laulības nams ar Klēru. Klēra ir nemainīgais fiziskās orientācijas punkts manam neizbēgamajām izmaiņām pakļautajam ķermenim. Laicīgā un pārejošā manas miesas savienība laulībā ar Klēras miesu ir kā priekšgarša mūsu nepārejošajai, pilnīgajai un mūžīgajai savienībai vienā miesā ar mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tāpēc es pateicos Dievam Tēvam par mūsu otro namu manam ķermenim un viņas ķermenim mūsu laulības savienībā – kā priekšskatījumu manam trešajam namam.

Mans trešais nams ir Dieva nams kopā ar Jēzu Kristu un Viņa Tēvu. Tas ir Debesu Tēva nams, kas pieder Jēzum Kristum kā Viņa Dēlam

(Lk 2:49).130 Tas ir debesu mājoklis, kurā Kristus dalās ar mums un ar visiem Saviem svētajiem (Jņ 14:2–3). Tā ir mājvieta, kurā Kristus jūtas kā mājās pie mums un mēs jūtamies kā mājās pie Viņa (Jņ 14:23). Dieva nams ir dzīvā un mūžīgā Baznīca, kas, līdzīgi Jēzum Kristum, atrodas vienlaicīgi debesīs un uz zemes. Kad es tiku kristīts, tad Dieva nams kļuva par manām garīgajām mājām un vēl aizvien tādas ir. Baznīcā es savu dzīvi ķermenī dzīvoju kopā ar Jēzu Kristu. Līdzīgi daudzajām ēkām, kas ir bijušas manas dzīvesvietas dažādos manas dzīves posmos, es esmu bijis deviņu dažādu draudžu loceklis. Tomēr esmu bijis piederīgs tikai vienai mūžīgajai Baznīcai. Man ir bijis tikai viens debesu mājoklis šeit uz zemes. Kopš manām kristībām mana debesu mājvieta ir bijusi svētā vispārējā un apustuliskā Baznīca, kas atrodas Dieva pilsētā, debesu Jeruzālemē (Ebr 12:22–24). Tās ir manas īstās un mūžīgās mājas, kaut gan šeit uz zemes es esmu dzīvojis dažādās vietās.

Mana miesa ir brīnišķīgi radīta un vēl apbrīnojamāk pārradīta un pārveidota dzīvei kopā ar Kristu debesu mājvietā. Tā ir mana deklarētā dzīvesvieta, kur es esmu pierakstīts Dieva dzīvības grāmatā. Tur es ilgojos atpūsties. Tur atrodas galamērķis manam zemes dzīves ceļojumam, tur beidzot būšu savās īstajās mājās mūžīgi. Tādēļ es nespēju neizteikt pateicību mūsu Debesu Tēvam, kas man ir sagādājis šo mūžīgo namu manam ķermenim caur Savu Dēlu – kā tagad, tā mūžīgi un vienmēr. Es tiešām bīstos Dievu, kas mani ir tik brīnišķīgi radījis. Tikpat brīnišķīgi Viņš ir radījis arī tevi un visus citus cilvēkus uz zemes.

130 Angļu tulkojumā “Vai nezinājāt, ka Man pienākas būt Mana Tēva [namā]?” Tulkojot burtiski no grieķu valodas, tois tou Patrós mou nozīmē – tajā, kas ir Mana Tēva jeb piederošs Manam Tēvam. Tā Kristus atbild uz vecāku vārdiem pēc tam, kad Viņš nav devies mājup kopā ar Sava tēva Jāzepa namu jeb radiniekiem pēc miesas, bet gan palicis Jeruzālemes dievnamā (tulk. piez.).

Luterisma mantojuma fonds

2014. gadā izdeva vēl vienu Džona Klainiga grāmatu

“Žēlastība un atkal žēlastība: garīgums šodien”

Brīnumaini Radīts: Cilvēka Ķermenis (Latvian) Wonderfully Made

BRĪNUMAINI RADĪTS

Cilvēka ķermenis

SAĪSINĀJUMI

LŪGŠANA PAR MŪSU DZĪVI ĶERMENĪ

Pamudinājums

1 | ĶERMENIM IR BŪTISKA NOZĪME

Augstais novērtējums

Dzīvais ķermenis

Brīnišķīgi radīti

Ķermeņa slavinājums

Mans skatpunkts

2 | RADĪTAIS ĶERMENIS

Kosmiskais mājoklis cilvēku ķermeņiem

Ķermeņa noslēpums

Ķermeņa mazā pasaule

Divi ķermeņi, viena miesa

Kailais ķermenis

Ķermenis izsūtījumā

Kopdarbs ar Dievu

Mūsu kopīgās identitātes apliecinājums

3 | ATGŪTAIS ĶERMENIS

Cilvēka ķermenī piedzimušais Dieva Dēls

Mūsu kopējā dzīve

Jaunais Dieva nams

Jēzus ķermeņa valoda

Svētie ķermeņi

Mūsu svētais aicinājums

4 | GARĪGAIS ĶERMENIS

Prieks par tiesu

Līdzināties Kristum

Lielisks skats

Mūsu orientieris ir debesis

5 | SEKSUĀLAIS ĶERMENIS

Šķīstas seksualitātes jaukums

Laba seksuālā tieksme

Ar tīru sirdsapziņu seksuālajās attiecībās

6 | ĶERMENIS LAULĪBĀ

Laulības mistērija

Īsta vienotība īstā atšķirībā

Izšķirot to, ko Dievs savienojis

Savienojot to, ko Dievs nošķīris

Pārejošs stāvoklis

7 | DZĪVAIS ĶERMENIS

cilvēka ķermeni

Trīs nami

Luterisma mantojuma fonds