Page 1

Dziesmu un deju Nr. 03 2018

svētku avīze

Deju svētku lieluzveduma Māras zeme virsvadītāju tribīnē šogad pirmoreiz kāps Dagmāra Bārbale – meitene no Smiltenes, kura reiz plānoja vēstnieces karjeru, bet nu vada deju kolektīvu Vektors. Ar grupas Auļi dūdinieku Kasparu viņa precējās zem liepām un ozoliem, tāpēc var teikt – spēlēja, dancoja.

Satikušies dejā – Dagmāras Bārbalas vīrs Kaspars ir no bungu un dūdu mūzikas grupas Auļi. Viņi iepazinās uzvedumā No zobena saule lēca, tagad Kaspars raksta mūziku Deju svētku uzveduma Māras zeme pirmajai daļai.

Visas nedienas aizdejot prom Sandra Landorfa Foto: no Dagmāras Bārbales arhīva, Juris Rozenbergs

Ko īsti nozīmē būt Deju svētku virsvadītājam? Tas nozīmē, ka tev lielajā Deju svētku uzvedumā Daugavas stadionā tiek uzticēta konkrēta deja un tu esi atbildīgs, lai tā tiktu izdejota pēc režisora iecerēm, lai katrs dejotājs zina, kur ir viņa vieta, veidotos lielie laukuma zīmējumi.

saucienu īīī-hāaa! – mati un kājas pa gaisu!

Kāda deja ir uzticēta tev? Tās oficiālais nosaukums ir Meitas kā liepas, puiši kā ozoli, bet mēs, dejotāji, to mēdzam saukt par Ī-hā. Tā ir kā bērnu ampelēšanās, draiskošanās, kas sākas ar skaļu

Kāds bija tavs ceļš uz deju? Mana mamma bija Smiltenes kultūras nama deju kolektīvu koncertmeistare, un līdz ar to es, vēl pavisam maza, knapi rāpoju, jau tajā deju zālē apgrozījos. Divarpus ga-

Tev kā jaunākajai virsvadītājai ar nolūku iedeva šāda rakstura deju? Tieši tā. Es gan nezinu, vai tiešām esmu jaunākā. Pirmo reizi virsvadītājas gods šajos svētkos ir ticis gan man, gan Selgai Apsītei.

dos, kad jau bišķi saprāts parādījās un varēju nostāties vertikāli, pamazām sāku kāpt uz skatuves. Smiltenes pusē vienmēr ir bijuši spēcīgi dejotāji, jo ir labi skolotāji. Bērnu deju kolektīvu nosauca par Dadzīšiem – tādi mazi ķipariņi bijām. Kad lielāki augām, tikām Ievas Adāvičas vadītajā deju ansamblī Ieviņa. Pēc vidusskolas atnācu uz Rīgu mācīties un nokļuva Agra Daņiļeviča deju skolā. Tur man skatījums uz deju pamainījās. Dzirnu piegājiens tautas dejai ir mazliet cits. Tur bērniem māca hiphopu, laikmetīgo

deju, salsu un citus deju virzienus. Vai kaut kas mainījās tavā domāšanā? Tā bija maza iekšēja revolūcija? Nevarētu teikt, jo tas notika ļoti pamazām. Sapratu, ka skatuvisko tautas deju var pasniegt arī citādāk, ne vienmēr svarīgākās ir tehniskās lietas – taisnās līnijas, nostieptās pēdas un staltās muguras, tikpat nozīmīga ir emocionālā puse. Būtiski – vai dejotājam esi gana izstāstījis, ko viņam jāmēģina nodejot. Skolotājam jārunā ar dejotāju, lai viņš stāstu saprastu?

Noteikti. Reizēm tas ir ļoti grūti, sevišķi ar dejotājiem pusaudža, vidusskolas vecumā – jo lielāki kļūst, jo paši gudrāki. Viņiem jāiemāna informācija, citādāk – ja nezina, ko dejo, tad uz skatuves kāpj kā balta lapa, it kā visu izdara, bet skatītājs nejūt, ko viņš ar to vēlējies teikt. Man, no malas skatoties, vienmēr ļoti skumji redzēt, ka dejotājs nesaprot, kāpēc viņš uz skatuves ir uzkāpis. Viņam ir likts virzīties – tagad pa labi, tagad pa kreisi, apgriezties, palēkties – bet nav iekšējā stāsta, partnerības, emocionālās piesaistes.

Man šķiet, tā ir skolotāja kļūda – neatvēlēt laiku sarunām. Tas ne vienmēr ir viegli, īpaši jauniešiem patīk paņirgāties par to, ko saki, seko joki, pilnīgas ārprātības, tev liekas – kas par bērnudārzu! Tu viņiem centies izstāstīt par kaut kādu mīlestību pret partneri, par cēlām jūtām, patriotismu, un viņš hi-hi, ha-ha. Tad vienkārši sevi jānoskaņo, apzinoties, ka tas nav protests pret mani vai to, ko saku, bet vienkārši... Turpinājums 2. lpp.


2

intervija

Nr. 03 2018

Dziesmu un deju svētku avīze

Turpinājums no 1. lpp. Vecumam atbilstoša izpausme? Jā – gribas būt tādam gudram. Bet kaut ko jau viņi pretī paņem. Jo vairāk pievērs uzmanību un stāsti emocionālās lietas, jo ar laiku dejotājs kļūst atvērtāks. Kad pirmoreiz ej jaunā kolektīvā, ar kuru nekad nav par to runāts, jūti – ir bloks, neņem pretī. Svešs nekad tev nesmiesies sejā, bet... ir viens brīdis, kad redzi, viņam klapītes nāk vaļā, sāk klausīties tajā, ko saki, un tajā brīdī dejotājs ļoti izmainās. Tikai to nedrīkst palaist vaļā. Ja tu ar viņu tikai vienu reizi esi par to runājis, tas pēc nedēļas atkal vairs nebūs svarīgi. Tam jābūt katras nodarbības neatņemamai sastāvdaļai. To iemācījos, kad sāku strādāt pie Agra Daņiļeviča. Neraugoties uz to, ka biju ļoti jauna, es ar Smiltenes dejotājiem jau biju strādājusi. Mamma bija īstā vadītāja, es – asistente. Un vienaudži tevi ņēma nopietni? Jā (smejas). Nebija baigo variantu – jāklausa, un viss! Bija Skolu un jaunatnes dziesmu un deju svētku gads – 2010. Agris brauca pa skatēm un nonāca Smiltenē. Atceros – tiek paziņoti rezultāti, un, kā sauc manus dejotājus, tā – augstākā pakāpe! Sauc nākamo grupu – augstākā pakāpe! Mums tajā gadā bija 1.–2. klašu, 3.–4. klašu, 5.–6. klašu, 7.–9. klašu, 10.–12. klašu grupa, un visās piecās vecuma kategorijās augstākā pakāpe. Tas tādos nosacīti lauku nostūros bieži negadās. Agrim iedegās acis – es visu laiku skrienu pēc diplomiem. Viņš mani pēc skates noķēra aiz rokas un prasīja – tā, kad tu nāksi uz Rīgu? Es – nu vispār pēc šiem svētkiem tā kā došos mācīties... Viņš paņēma manu telefona numuru un teica – viss, no nākamā gada tu nāksi strādāt Dzirnās. Strādāt, ne dejot?! Jā, viņš mani paņēma jau kā pasniedzēju mazākajiem dejotājiem. Bet viņš arī pasniedzējus iesaista projektos. Kad esi ticis Dzirnās, tad pilnīgi kā zirnekļa tīkliņā iepinies un pēkšņi esi visur, ieplūsti tajā sistēmā.

Pati arī dejoji lieluzvedumos? Jā. No zobena saule lēca – 2013. gadā Agris mani paņēma jau kā laukuma asistentu. Veidoju zīmējumus, palīdzēju kopmēģinājumos tos salikt uz laukuma. Nākamajā No zobena saule lēca, šķiet, 2016. gadā, es dejoju solo un arī palīdzēju zīmējumus veidot. Tā bija mana pirmā lielā pieredze darbā ar laukuma iestudējumiem. Uzvedumā Lec, saulīte! Mežaparkā 2017. gadā, ko iestudēja Jānis Ērglis, Jānis Purviņš un Agris, es palīdzēju laukumu zīmēt un dejoju vienu no solo lomām. Tā pamazām... Agris audzina dejotājus jau no pirmsskolas vecuma. Vai saprati, kā esi spējusi izaugt par viņam derīgu materiālu, skolojoties it kā atšķirīgā tradīcijā? Taisnības labad – nevar teikt, ka es Agrim noderu pilnīgi visur. Kad viņš iestudē uzvedumu, kurā, teiksim, vairāk klasiskā baleta pamats vajadzīgs vai laikmetīgā tehnika, viņš mani palīgā nesauc. Tajā nekad nebūšu tik spēcīga kā tie, kas pie Agra mācījušies no pirmsskolas vecuma. Man ir tautas deju ieliktā bāze un – visticamāk – no dabas dota spēja lielā dejotāju pulkā pamanīt tos, kuri kļūdās, ved nepareizi vai kaut ko nošmauc. Agris ievēroja, ka esmu spējīga ne vien to pamanīt, bet arī izlabot. Tu uz Rīgu nāci studēt horeogrāfiju? Nē. Vidusskolas beigās izdomāju, ka ir laiks mācīties ko nopietnu. Dancošana – nu, kas tā par profesiju! Trīs gadus Rīgas Juridiskajā augstskolā mācījos tiesības un diplomātiju. Ja Agris nebūtu piespiedis strādāt, es droši vien būtu aizgājusi tajā virzienā. Pēc bakalaura vēl divus gadus pamācījos Stradiņa universitātē stratēģisko vadību – maģistrantūrā. Protams, gāja ļoti grūti. Tu it kā saproti, ka to visu vajag, dzīvē var noderēt... Bija viens lūzuma punkts – puņķi, asaras, Rīgā mammas nav blakus, jutos iemesta citā pasaulē, viss gāja pa gaisu. Agris mani apsēdināja, izrunājāmies. Viņš mani Dzirnās paņēma tā – divas stundas nedēļā pastrādāt. Un cauri – iedod mazo pirkstiņu... (smejas). Tā mani ievilka.

Uzvedumā Lec, saulīte! Mežaparkā 2017. gadā Dagmāra palīdzēja Agrim Daņiļevičam zīmēt deju laukumu.

Cilvēki nāk, lai dejotu, bet atrod daudz vairāk – draudzību, tos, kuriem var uzticēties, ar kuriem var pat biznesa lietas darīt. Dzirnas aug. Nopirka telpas pie VEF, izremontēja paši dejotāji, pēc dažiem gadiem – jau Lāčplēša ielā vesela māja. Tas ir piemērs, ka dejošana var būt pat bizness? Vispirms jābūt ļoti lielai drosmei, lai būtu gatavs kaut kam tādam... Tā drusciņ ir kā afēra, jo pašam apsaimniekot tik lielu māju nav viegli. Īrēt telpas citur un prasīt no apsaimniekotāja, lai nomaina spuldzīti vai salabo kanalizāciju, ir pavisam kas cits. Grūti jau ar tām naudām iet, bet, kad esi atradis savu sirds aicinājumu, kādā brīdī to pelnīšanu vairs neliec tik lielā vērtē. Kad gāji studēt jurisprudenci un diplomātiju, tev bija vīzija, ka varētu būt advokāte, notāre? Varbūt pat vēstniece? Jā, es biju domājusi, ka būšu vēstniece, apbraukāšu pasauli, būs profesija, nauda, karjera (smejas). Tagad jau kādu laiku vadu tautas deju ansambli Vektors. Tas ir vienīgais ansamblis Latvijā, kuram 55 gadus ir bijis viens vadītājs – Uldis Šteins. Tu kolektīvu dabūji no ļoti stingrām rokām... No stingrām rokām, ar svētību. Nacionālajā teāt-

rī koncertā Viss mainās Uldis publiski vadības grožus nodeva manās rokās. Viņš nāk uz visiem mēģinājumiem un ļoti atbalsta mani. Viņam bija svarīgi, lai kolektīvs neaiziet pa burbuli, lai dejotāji redz, ka esmu tas cilvēks, kuru viņš akceptē. Tā ir milzīga atbildība, kolektīvā

ir ap 50 aktīvu dejotāju – tev, jaunam skuķim, uztic ko tādu... Man bija 25 gadi – blīkš, blākš, tautas deju ansamblis! Labi – vadām!

Jūra līdz ceļiem? Tādas sajūtas man nav bijis. Es vienmēr ļoti daudz apsveru – varu vai nevaru. Man ļoti daudz reižu ir nācies pārkāpt pāri šaubām. Kā Uldis tevi izvēlējās? Par to vēsture klusē! Esmu dzirdējusi, ka dejotāji mani noskatīja No zobena saule lēca, kur vadīju lielos zīmējumus, bija iepaticies mans racionālais skatījums un pozitīvais vadīšanas stils. Klāt pie visiem pienāku­ miem – tu audzini arī meitiņu. Jā, pagājušajā jūlijā piedzima. Un tagad pavisam droši zinu, kā tas ir, kad nekam nav laika. Ir tikai – vai nu bērns, vai darbs. Nekādu blakus lietu. Esi precēju­ sies? Jā. Un šo rak­sti noteikti! (Smejas.) Vīrs ir Kaspars Bārbalis no bungu un dūdu mūzikas grupas Auļi. Satikāmies No zobena saule lēca. Kaspars raksta mūziku deju svētku uzveduma Māras zeme pirmajai daļai.


intervija Jums bija skaistas kāzas ar dūdām un dejām? Jā. Svinējām Valmieras pusē, viesu namā Laktēni. Kāzu ceremonijā Auļi spēlēja dūdas, kad mēs zem liepām un ozoliem precējāmies, un Vektors mūs tautastērpos ar trejdekšņiem gatvē sagaidīja. Vektors gulēja teltīs un nākamajā dienā ar trompetēm gāja visus modināt. Vidzeme tiek uztverta par Dziesmu svētku dzimteni – ar Jāni Cimzi Valkā un Dikļiem kā pirmo Dziesmu svētku vietu. Tu nāc no Smiltenes. Vai tev ir sajūta, ka Dziesmu svētki vai­ rāk ir vidzemnieku lolojums? Galīgi nav. Mēs visi esam ļoti lieli malači, kas šo kustību joprojām uzturam. Man ir milzīgs prieks, ka tik daudzi jaunu un ne tik jaunu cilvēku, kuriem ir darbs, ģimenes, tērē savu laiku, naudu, resursus, lai piedalītos un būtu daļiņa no šā visa. Un pārākuma

sajūtas pār latgaliešiem vai kurzemniekiem man nav – liekas, mēs kopā to visu veidojām. Biznesa ļaudīm tīk aptvert auditoriju. Dziesmu svētkos tiek iesaistīti simtiem tūk­ stošu cilvēku, bet tā visa ir mīlestības daļa. Cilvēki daudz dara, pretī saņemot tikai ne­ materiālas vērtības – prieku, kopā būšanu, pacilātību, aiz­ rautību, patriotisma sajūtu. Esi domājusi par to? Reizēm domāju – kāpēc tie dejotāji vispār nāk. Manam Vektoram ir mēģinājumi divas reizes nedēļā, ja vajag – trīs, un ceturtā reize ir koncerts. Protams, ir jāplāno, lai nav par daudz un viņiem ir laiks arī sev un ģimenēm. Bet – kāpēc?! Viss, ko jau nosauci, plus vēl tas, ka šī ir vieta, kur viņi absolūti atslēdzas no tā, kā viņiem gājis darbā, no ikdienišķām ķibelēm, neveiksmēm, sa-

Nr. 03 2018

Dziesmu un deju svētku avīze dzīves. Kad viņi vienojas dejā, izrādās, viņus vieno vēl ļoti daudz cita. Ne velti Vektorā ir ļoti daudz pāru satikušies, apprecējušies, laiduši pasaulē bērnus, un arī viņi tagad jau dejo pie mums. Cilvēki nāk, lai dejotu, bet atrod daudz vairāk – īstu, patiesu draudzību, tos, kuriem var uzticēties, ar kuriem var pat biznesa lietas darīt... Tā ir augstākā vērtība. Un arī tas, ka viņiem patīk atrasties uz skatuves. Pirms tam ir gatavošanās process, satraukums, tad pucēšanās, atkal satraukums, nodejošana, un – tad sajūti, ka skatītājam ir paticis, esi saņēmis atbildi. Citi maksā bargu naudu psihoterapeitiem vai dārgām jogas nodarbībām, meditā­ cijām, te cilvēki tiek galā ar ķibelēm, tās izdancojot. Tā man gribētos teikt.

Katrs atrod savu nostūrīti, kur ikdienas burzmā patverties. Mēs atnākam uz deju zāli un esam citā pasaulē. Mēs nestāstām cits citam, kā kaut kas nav izdevies, bet esam vienotā enerģijā. Tā man gribētos cerēt. Protams, dejošanā gadās arī sliktās dienas. Pati esi bijusi Dziesmu svēt­ kos kā dejotāja, devusies gā­ jienā, stadionā uzstājusies? Jā. Man gan dejošana stadionā beidzās līdz ar vidusskolas pēdējo klasi. Sajūtas kā vadītājam ir pilnīgi citas. Dejotājam nav jāuztraucas, vai autobuss atbrauks, vai paēdinās, vienkārši esi. Bet, kad esi vadītāja lomā, – autobuss nav atnācis, ja tagad nepagūsim paēst, tad vispār... Tā ir nedēļa, kad visu laiku strādā galva, tu menedžē, kas, kur, ko, kā būs. Tāpēc būt par dalībnieku – tas ir šarmanti, manuprāt.

3

Svētku ziņas Balss spēle DzieDot: palīgs dziedātprasmei Kamēr pratīsim dziesmas, tikmēr dziedāsim, kamēr dziedāsim, Dziesmusvētki būs! Lai apdrošinātu dziesmas pastāvēšanu, Dziesmu un deju svētku lieldraugs Swedbank ar Solfeg.io palīdzību un Latvijas Nacionālā kultūras centra padomu radījis balss spēli DzieDot. Spēle ļauj ikvienam sev ērtā laikā, jautrā gaisotnē mācīties dziedāt tautasdziesmas, turklāt četrbalsīgi – kā jau svētkos pienākas. Noteikumi ir pavisam vienkārši. Ar savu balsi spēlētājs vada galveno varoni – putnu – jo augstāk dzied, jo augstāk tas lidos, bet līdz ar zemu dimdināšanu tas nolaidīsies tuvāk zemei. Kad būs pieveikti trīs spēles līmeņi, arī dziedātprasme būs rokā. Lai ietu vēl tālāk, spēlētājs var iedziedāt savu tautas dziesmas Pūt, vējiņi versiju un kļūt par daļu no unikāla mākslinieces Katrīnas Neiburgas veidota videoklipa. Savukārt Tumša nakte, zaļa zāle no jebkuras pasaules malas var virtuāli aiznest uz pašu Svētku kulmināciju – Sadziedāšanās nakts skatuvi. Plašāka informācija par balss spēli dziedot.lv.

Dzirnu lieluzvedumā Lec, saulīte! 2014. gadā.

Dagmāra uz skatuves Dzirnu uzvedumā No zobena saule lēca.

Deju virsvadītājs ir kā virsdiriģents lielajam Dziesmu svētku kopkorim – pārrauga laukumu. Nostājoties tribīnē, viņš dod savu enerģiju, siltumu, un sejā var lasīt – ne rūpes, drīzāk – svētku pacēlumu. Manuprāt, tas ir vienīgais brīdis, kad vari izbaudīt sava darba augļus. Jo strādāts pie tā visa ir ārkārtīgi nopietni. Koncerta laikā mikrofons tev ir atņemts, un neko vairs nevari ietekmēt, nevienu kļūdu vairs nav jēgas piefiksēt. Vienkārši – vari noskatīties uz to, ko esi izdarījis. Un arī ļauties. Jā. Beidzot!

Rimi atvērs Svētku vēstniecības visā Latvijā Lai, gaidot Svētkus, lustīgs noskaņojums būtu jau labu laiku iepriekš, Rimi veikali pārtaps par Dziesmu un Deju svētku vēstniecībām. No 27. maija līdz 8. jūlijam tās darbosies Rimi veikalos visā Latvijā. Vēstniecībās būs pieejama aktuālākā informācija par Svētku norisi – informatīvi stendi ar bezmaksas Svētku avīzēm, programmu, pastkartēm, suvenīriem, arī Svētkiem veltītu produktu līniju. Tos iegādājoties, trīs centi no katra iepakojuma tiks ziedoti Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas mazo pacientu ērtību uzlabošanai un Svētku sajūtas radīšanai slimnīcā. Vēstniecības tiks atklātas ar pieciem pasākumiem Liepājā, Jelgavā, Rēzeknē, Valmierā un Rīgā, kur ikvienu priecēs koru un deju kolektīvu priekšnesumi, kā arī dažādas radošās darbnīcas visas dienas garumā. Plašāka informācija: rimi.lv/dziesmusvetki.


4

Nr. 03 2018

Dziesmu un deju svētku avīze

horeogrāfija Aiz katras dejas zīmējuma joprojām slēpjas 1965. gadā horeogrāfes Ingrīdas Saulītes radītais laukuma marķējums.

Sandra Landorfa Foto: Rojs Maizītis, Latvijas Nacionālais kultūras centrs

Māras zeme būs stāsts par mums Deju svētki ir arī matemātika. “Piemēram, jāsaprot, vai astoņus metrus dejotāji varēs noiet ar četrām polkām vai varbūt vajadzīgas sešas,” stāsta horeogrāfs Jānis Purviņš.

No baltiem kauliem, svētbirzs gara, darba sūruma, izdzīvošanas spēka un lieliem sapņiem veidojas stāsts par latvieti – deju lieluzvedumā Māras zeme.

Deju svētku koncepcijas konkursā pirms vairākiem gadiem uzvarēja komanda – horeogrāfi Jānis Purviņš un Jānis Ērglis, režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Ar laiku viņiem pievienojās libreta autore Ieva Struka.

Vismaz divu gadu darbs No teorētiska un rak­ stiska darba par latvieti vairākos gadu simtos komanda nonākusi līdz laukuma zīmējuma skicēm, maketam un rekvizītiem. Skaidrs, ka dejotāji uz laukuma ir arī mazliet aktieri – viņiem jāizspēlē emocijas (īpaši tiem pāriem, kurus kā centrālos paredzēts rādīt televīzijā) – attiecību dramaturģija ir režisora Elmāra Seņkova ziņā. “Lai deja taptu par lieldeju, ir nepieciešams vismaz divu gadu darbs,” atklāj Jānis Purviņš. “Ir

svarīgi, lai visi dejotu vienu un to pašu soli, būtu viens un tas pats zīmējums un arī ritmiski būtu vienādi.”

Soļi un matemātika Gluži tāpat kā adot rakstainu dūraini, svarīgs ir tā tehniskais zīmējums, sava shēma ir vajadzīga arī horeogrāfiem – katram dejotājam uz laukuma, tāpat kā katram valdziņam cimdā, ir jābūt precīzi savā vietā. Lai spētu organizēt katras dejas zīmējumu, joprojām tiek izmantots 1965. gadā horeogrāfes Ingrīdas Saulītes radītais marķējums. Futbola laukums (kāds ir arī Daugavas stadiona, kur notiks Māras zeme, pamatā) tiek sadalīts 8 x 8 metru kvadrātos. Virsvadītājs, iecerot konkrētas dejas zīmējumu, par pamatu izmanto shēmu, kura pēc izskata atgādina senas skaitļojamās mašīnas perfokarti. Šā gada Deju svētkiem laukums tiks palielināts, jo piedalīsies vairāk kolektīvu. Tas, ka virsvadītāja darbā ir daudz matemātikas, esot taisnība. “Piemēram, jāsaprot, vai astoņus metrus dejotāji varēs noiet ar četrām polkām vai varbūt vajadzīgas


horeogrāfija

Nr. 03 2018

Dziesmu un deju svētku avīze

5

Kāds būs vēstījums Svētbirzs aiz mums

Scenogrāfiski galvenais elements būs koks – gan kā fosilija, gan kā svētbirzs, gan pirmais darbarīks, gan mēra klabeklis, gan karoga kāts – tāda ir scenogrāfa Reiņa Suhanova iecere. Iepriekšējo deju svētku centrālais elements bija no spoguļiem veidots Austras koks, tagad tā vietā aiz laukuma sliesies baltu skalu svētbirzs – mītiska, tomēr ļoti reāla, tautai nozīmīga vieta, kā dzimtās zemes ikona, vieta, kur dzimis mūsu garīgums, kas joprojām sargā un satur mūs kopā.

Tik vienkāršs kā runga

Pirms dejotāji būs nākuši uz laukuma, uz tā jau atradīsies Austras koks – kā saulē un gadu simtos izbalojusi asaka, fosilija – materiālais tautas sākotnes elements, emocionāli saistot mūs ar aizvēsturi. “Ar to sākas uzvedums – mēs sākam pētīt senatni – kas tās bijušas par vērtībām un lietām, kuras mūs atšķir no citām kultūrām,” atklāj scenogrāfs. “Runga ir vienkārša kā debess, kā kauls, no tās viss sākās – tu paņem to rokā, sāc kustināt un vari veikt gan praktiskus darbus – izcirst ledū caurumu, gan tā var būt ierocis, lai būtu, ar ko aizstāvēt savu ģimeni. Tas tiek stāstīts Agra Daņiļeviča horeogrāfijā, kas it kā pāriet kaujas skatos.”

Melnas lappuses. Kā mēs izturējām

Būtisks rekvizīts lieluzvedumā ir skalu dēlīši – no tiem arī veidota svētbirzs. Vidū stingri sažņaugti dūrē un ātri kustināti, tie klabinās. Uzvedumā dēlīši būs arī melni – ar tiem laukumā sāksies stāsts par tumšu periodu tautas dzīvē – mēra laikiem. “Tas nebūs nekas ļoti depresīvs, drīzāk kā melns lietutiņš – klak, klak, klak – skaņa pāri visam laukumam,” sajūtu uzbur Reinis. Skaņai ir arī simboliska nozīme, jo viduslaikos ar mēri slimajiem par tuvošanos bija jāziņo ar klabekli. “Mēs nevaram nepieskarties arī šīm drūmajām tautas vēstures lappusēm, jo tas ir brīnums, ka vispār esam izdzīvojuši,” skaidro scenogrāfs. “Caur dzīviem cilvēkiem, dejotājiem mēs rādām savu spēku un garu izturēt.”

sešas,” stāsta Jānis Purviņš. “Un cik daudz palēciena soļu vajadzēs, lai noietu no viena gala līdz otram… tam vajadzīgi lieli aprēķini.”

Raksti no Alsungas un Lielvārdes “Īpaši simtgades svētkos mums ļoti sva-

Karogs, dvēsele, lauks

Nākamajā fāzē koks transformēsies dēlītī – tādā kā vērtnītī – no vienas puses sarkanā, no otras – baltā. Sarkans – kā asins un dzīvība, baltais – dvēsele – divas krāsas mūsu karogā. Tā ir doma, kas dzima cilvēkos – par savu nacionālu valsti. Uz laukuma dēlīšu būs ļoti daudz – ap 5000, un iestudējuma kontekstā tie kulminēs karogos. “Katram savs mazais dēlītis, kurā ir dvēselīte, bet kopā – labības lauks, nobriedis, kurš nes augļus,” domu atklāj scenogrāfs. “Visi kopā esam radījuši tīrumu, kurš ir pilns graudu, jautājums – kā mēs katrs savu nesam tālāk. Ko simtgadē sēsim, to nākamajos simts ievāksim.”

rīgs ir stāsts, kuru vēlamies nodot skatītājam, un tas ir par latvieti. No 11. gadsimta līdz pat mūsu dienām. Mēs vēlamies, lai deju zīmējumos izmantotās latvju zīmes būtu tikpat jēgpilnas kā skandināvu rūnas, tāpēc tām nekādā gadījumā nav tikai

dekoratīva nozīme,” klāsta Purviņš. Iedvesmai un izziņai viņš daudz laika pavadījis pie Latvju Rakstu biezajiem sējumiem. Kādā no horeogrāfa iestudētajām dejām tikšot izmantoti Alsungas novada jostu raksti, citā viņš vēloties iekļaut

Epilogam

“No rīta braucu cauri mežam, un man pretī – bērzu birzs, lapas vēl nav sazaļojušas, brīnišķīga gaisma, un baltie stumbri,” stāsta Reinis Suhanovs. Viņš atzīst: lai arī stāsts par latvieti ir vēsturisks, viņš to vēlējies vēstīt ne ilustratīvi, bet “tīrāk un poētiskāk”: “Visu uzveduma laiku svētbirzs galvenā līnija ir vertikālā. Tautai grūtos brīžos tā tiek apdraudēta. Taču beigās viss būs labi – mūsu svētbirzs nav iznīcināma – vienīgi kopjama un saudzējama. Sapratu, ka tā ir tepat.”

Lielvārdes jostas zīmējumu. Vēl esot jāpārdomā, vai tas nebūšot par biezu un sarežģītu, lai skatītājam būtu viegli nolasāms. Purviņš simtgades lieluzvedumam Māras zeme gatavo vairākas dejas: Vanags un Irbe rotājas, Aud, māmiņa, villainītes,

Spīdi, vizi, vainadziņi, Pats par savu naudu dzēru un vēl lielo Deju svētku finālu. Uz galda ir Vanaga un Irbes tehniskais zīmējums, kurā redzama it kā uz pusēm pārdalīta latvju rak­ stu Saulīte. Horeogrāfs ir gatavs atklāt dažas detaļas – būs rietošā un lecošā

Saule – puisis un meitene, un, kur divi jaunieši satiekas, dzirksteles skrien, un izveidojas viena – liesmojošā Saule. “Kamēr skices ir uz papīra, tās ir aukstas un statiskas,” domā Purviņš. Tikai tad, kad sākas darbs ar cilvēkiem, viss atdzīvojas.


6

DEJOTPRIEKS

Nr. 03 2018

Dziesmu un deju svētku avīze

Kaļinka, Kurzeme, čardašs

Sandra Landorfa Foto: no Valentīnas Laizānes arhīva

Tautas deju ansamblis Ivuška, kas uzstāsies arī simtgades Dziesmu un deju svētkos, nākamā gada aprīlī svinēs 55 gadu jubileju. Visu šo laiku tā vadītāja bijusi Valentīna Laizāne. Savas horeogrāfijas viņa izsapņo pat naktīs miegā. Ansambļa Ivuška mājas nu jau daudzus gadus ir Ķengaraga vidusskola. Kad tur ierodos, pie spoguļu sienas ar baleta stangu vingrinās paši jaunākie dalībnieki. Pēc viņiem nāks 6.–9. klašu grupa, vakarā seniori – dejotāji no 30 līdz 50 gadu vecumam.

Skolojusies porcelāna mākslā “Pat nevarēju iedomāties, ka kādreiz būšu pedagoģe!” smej kolektīva vadītāja Valentīna Laizāne. Jaunībā viņa Ļeņingradas Mākslas skolā apguvusi muzeja porcelāna skulptūru apstrādi un restaurāciju, skolas laikā mācījusies arī baleta studijā. Pasniedzēji bijuši ļoti zinoši – no Ļeņin-

gradas teātriem, tā viņa ieguvusi ļoti labu baleta izglītību. Toreiz dejojuši gan tautiskās, gan akadēmiskās dejas, un pēc kāda koncerta, kā pati saka – “interesantā kompānijā”, Valentīna iepazinusies ar nākamo vīru, latvieti. Viņa sekoja līdzi savai mīlestībai uz Rīgu, kur viņa cerējusi strādāt iegūtajā profesijā. Porcelāna rūpnīca Rīgā gan bija, bet cilvēkam, kurš spējīgs apgleznot pat Faberžē olu, tās piedāvājums šķitis pieticīgs. “Tur ražoja galvenokārt traukus un dažādas sīkas figūriņas – tas man negāja pie sirds,” Valentīna ir atklāta. Bet tad viņa ieraudzīja Horeogrāfijas skolas afišu, kas

Un mēs uz kolektīvu atvedām visbrīnišķīgākos puišus, kādi vien iespējami, – staltus pilotus, skaistuļus, gudrus, izglītotus, kulturālus... Mūsu meitenes varēja tikai priecāties!” atceras Valentīna.

Valentīnas Laizānes dejas ceļš sākās Horeogrāfijas skolā un deju kolektīvā Zasulaukā.

aicināja cilvēkus ar deju prasmēm, lai sagatavotu tautisko deju kolektīvu vadītājus. Domājusi – kāpēc ne, pamēģinās! “Vēl jo vairāk, ka īsti nezināju, ko darīt,” atzīst Valentīna.

Nosaukums tapa pie ugunskura

Zasulauka meitenes un topošie piloti Mācības ilga trīs gadus, nodarbības vadīja Horeogrāfijas skolas pasniedzēji un mākslinieki no Operas un baleta teātra. “No 85 cilvēkiem, kuri bija pieteikušies konkursam, apmācības pabeidzām tikai pieci. Pēc trim gadiem kvalifikāciju biju ieguvusi, bet ar to bija par maz – vajadzēja savu kolektīvu. Pašai vien bija jāsāk meklēt da-

lībniekus. Pirmā darbavieta man bija Zasulauka kultūras nams. Tā kā tas bija piesaistīts tekstilrūpnīcai, tur, protams, bija tikai meitenes. Pēc pāris

gadiem mani uzrunāja kluba Vecrīga lieliskais vadītājs Juris Baginskis. Viņš teica – Valentīna, dosimies uz Aviācijas in­ stitūtu izvēlēties zēnus!

“Deju ansambli izveidoju 1964. gadā. 1974. gadā ieguvām tautas deju kolektīva nosaukumu. Toreiz bija noteikums, ka trīs gadus pēc kārtas skatēs jāiegūst pirmā vieta – tad pie nosaukuma varēja tikt,” stāsta Valentīna. “Atceros – reiz braucām uzstāties Ukrainā, un kāds mums pačuk­ stēja, ka mums tikšot piešķirts tautas deju kolektīva nosaukums; vajagot izdomāt, kā ansambli saukt. Senāk cilvēki nepalika viesnīcās, ņēma līdzi teltis, guļammaisus un apmetās mežā. Tā, pie ugunskura sēžot, spriedām, kā ansambli saukt.


DEJOTPRIEKS

Nr. 03 2018

Dziesmu un deju svētku avīze palikt tur. Pēc kāda laika uz pilsētiņu atbrauca ceļojoša teātra trupa, kas tur vēlējās iestudēt Runci zābakos. Viņiem vajadzēja daudz aktieru un arī mazas pelītes. Tā septiņu gadu vecumā uz skatuves tiku arī es un to iemīlēju tā, ka šīs jūtas nav pārgājušas vēl tagad. Koris Blagovest ir labi Ivuškas draugi, daudz esam kopā devušies koncertbraucienos, tāpēc pieteicos līdzi uz savām bērnības vietām...”

Kā lepnumu izaudzēt Vislielākās galvassāpes Valentīnai sagādājot puišu trūkums. “Visi zēni grib nodarboties ar futbolu vai karatē,” saka viņas palīdze Elmīra Tihomirova. Arī viņa dejojusi Ivuškā, tad pabeigusi Lat-

Bija divi varianti – par Ivušku (Ieviņu) vai Rasinku (Rasas lāsi). Rasinka šķita pārāk bērnišķīga. Ja godīgi, tad domājām, ka ansambļa nosaukums būs latviski – Ieviņa, taču dokumenti bija sagatavoti krievu valodā, un tā tapām Ivuška.” Valentīna nenoliedz, ka kolektīva dzīvē bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Deviņdesmito gadu sākuma pārmaiņu laikos telpu noma kļuva pārāk dārga, un tas kolektīvam izrādījās lūzuma punkts. Aviācijas augstskolas puiši, kuri te bija atbraukuši mācīties no bijušajām padomju republikām, pēc sadales aizbrauca kur nu kurš. Daudzi Rīgas zēni devās uz ārzemēm. Lai kolektīvs spētu eksistēt, vajadzēja vismaz astoņus puišus. Vecie dejotāji ļoti skuma, viņi bija uzauguši ar deju, Dziesmu un deju svētku skatēs ieguvuši pirmās vietas...

Atgriešanās ar panākumiem “Pēc ilgāka klusuma brīža nolēmām atkal dejot. Spējām nokomplektēt deviņus pārus un pirmajā atlases kārtā savā grupā ieguvām pirmo vietu. Tagad Dziesmu un deju svētku noslēguma skatē obligātajā programmā arī dabūjām pirmo. Ļoti daudz esam uzstājušies ārzemēs – Krievijā, Ukrainā, Polijā, Bulgārijā, Beļģijā, Slovākijā, Čehijā, Francijā... Ja vien piedalāmies kādos konkursos,

7

viešu tautas dejas. Protams, cēlā Kurzeme un Gatves deja, tagad apgūts viss simtgades Dziesmu un deju svētku obligātais repertuārs. Valentīna atminas kādu komisku gadījumu – pirms lielāka koncerta ārzemēs noticis mēģinājums, kurā kā vienmēr dejotāji uzlikuši tikai kādu aksesuāru – jostu, vesti vai lentes matos. Tad dzirdējuši vietējos runājam – ir nu gan viņiem nabadzīgi tautastērpi... “Taču, kad iznācām Rucavas tērpos – vīri pieguļošos melnos svārkos ar divrindu pogām un cilindros, meitas – krāšņās villainēs un vainagiem galvā –, visiem mutes palika vaļā!” smej Valentīna. Iestudēt latvie-

Abu Ivuškas vadītāju sapnis ir, ka vismaz pirmajās divās klasēs tautiskās dejas varētu būt iekļautas obligāto stundu sarakstā. tad vienmēr atgriežamies kā uzvarētāji. Nenoliegšu – tas ir ļoti patīkami,” saka Valentīna. “No mūsu kolektīva ir nākuši daudzi tautas deju ansambļu vadītāji – Sergejs Rozencveigs Ebreju biedrībā, Svetlana Ļitvinova Olainē, klubā Vecrīga palika Eleonora Petrova. Daudzi vada deju kolektīvus ārzemēs – gan Izraēlā, gan ASV, arī Londonā, kur ir liela krievu diaspora,” atklāj Valentīna. Viņa ļoti lepojas ar bijušo audzēkni, pasaules līmeņa dejas autoritāti Allu Duhovu. “Nesen viņa ar deviņu cilvēku filmēšanas komandu bija ieradusies no Maskavas. Par Allu tiek veidota dokumentāla filma, un viņa neaizmirsa savu pirmo skolotāju,” stāsta Valentīna. “Tā bija brīnišķīga sastapšanās. Iedomājieties – arī Allas Duhovas kolektīvam ir jau 30 gadu! Bet sāka viņa Ivuškā, 10 gadus dejoja pie manis. Tad kādu laiku pastrādāja cirkā, pēc kājas lūzuma nolēma iesaistīties pašdarbībā, sākumā – tajā pašā Zasulauka, tad – Radiotehnikas rūpnīcas klu-

bā. Viņas nokomplektētā komanda bija tik laba, ka to ievēroja dziedātāja Sofija Rotaru un uzaicināja kopā uzstāties. Tā sākās Allas Duhovas ceļš uz slavas virsotnēm.”

Deja un ģimene Mēdz teikt – kāds ir vadītājs, pēc rakstura un domāšanas, tāds ir arī pats kolektīvs. Ķengaraga vidusskolā sastaptā Tatjana, kura pirms 12 gadiem uz Ivušku atvedusi dēlu, bet nu tajā dejo arī viņas meita, stāsta: “Valentīna Laizāne ir apveltīta ar ļoti lielu gribasspēku, viņa ir ārkārtīgi stipra sieviete, reizēm stingra – gan pret sevi, gan citiem –, bet tajā pašā laikā spēj būt taisnīga un maiga. Uzskatu, ka tādam arī jābūt labam pedagogam.” Šo māku varot apgūt tikai ar gadiem – ir pārliecināta Valentīna. “Ja manī nebūtu mīlestības pret deju, augstas atbildības izjūtas un darba prieka, tad es jau sen būtu šo visu pametusi. Piecdesmit piecus gadus esmu bijusi pie šā kolektīva stūres. Kas ir bijis pats grūtākais? Noturēt kolektīvu. Gan bērni, gan vecāki – katrs ierodas no sa-

vām mājām un ir ar savu raksturu, ieradumiem, uzskatiem. Galvenais, ko sagaidu, ir disciplīna un atbildība.” Viņas vīrs, kurš nu jau devies mūžībā, reiz esot teicis: “Es 33 gadus biju precējies ar cilvēku, kurš bija precējies ar deju kolektīvu.” Ivuškā dejoja abu meita. Tagad viņa dzīvo Itālijā un strādā modes biznesā.

Atgriešanās bērnības vietās Ivuška ir uzstājusies uz Sanktpēterburgas skatuves, kur jaunībā dejoja Valentīna, bet īpaši aizkustinošs bijis brauciens uz kādu citu vietu Krievijā. “Nejauši uzzināju, ka pareizticīgo koris Blagovest dodas uz Ribinsku. Tad man kā zibens izskrēja cauri... Kara laikā, kad vēl biju mazs bērns, mūs ar vecākiem evakuēja no Ļeņingradas blokādes. Pie Ribinskas mūsu vilcienu sāka bombardēt, un bijām spiesti

vijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļu. Ar skumjām jaunā sieviete atzīst, ka Latvijas krievu kopienā neesot lepnuma par savas tautas mantojumu. Valentīna dzirdējusi, ka kādā klasē bērni pat esot apsmieti, ka dejo tautas dejas. Abu Ivuškas vadītāju sapnis ir, ka vismaz pirmajās divās klasēs Ķengaraga vidusskolā tautiskās dejas varētu būt iekļautas obligāto stundu sarakstā, jo – kā gan tu vari iemīlēt to, ko nepazīsti? “Lai kolektīvs spētu labi funkcionēt, tam vajag jumtu virs galvas, finanšu līdzekļus un vecāku atsaucību. Jumts virs galvas mums ir, taču ar finansēm tā pašvakāk. Taču tā jau laikam ir visiem,” nopūšas Valentīna.

Uz simtgades svētkiem! Ivuškas repertuārā ir gan ugunīgais ungāru čardašs, gan temperamentīgās spāņu dejas, vienmēr dejotas arī lat-

šu tautas dejas viņa vienmēr aicinot kādu latviešu horeogrāfu – tas esot kā likums. Viņa uzskata, ka tieši tajā arī ir kolektīva panākumu atslēga. Ivuška, protams, dejo arī krievu tautas dejas – gan slaveno Kaļinku un Pečku, gan jaunākas horeogrāfijas. Gandrīz visas ir Valentīnas radītas. To rakstus viņa vienmēr izdomājot naktīs, kad apkārt viss pieklusis, pieverot acis, tie paši zīmējoties... Simtgades svētkos Ivuška būs lieluzveduma Māras zeme saimē un dejos mazākumtautību kolektīvu koncertā Vērmanes dārzā. Liela uzstāšanās iecerēta gada nogalē, kad līdzās Ivuškai uzstāsies arī tie kolektīvi, kurus vada tās bijušie audzēkņi. Tā būšot jauka atkalredzēšanās. Pēc tam Valentīna Laizāne savu 55 gadus ilgo darbu nodos pēcteču rokās. “Ir laiks,” viņa saka. Bet savējos bieži nākšot apraudzīt.


8

AMATS

Nr. 03 2018

Dziesmu un deju svētku avīze Ogres būvplastmasu rūpnīcā betona cehā par tehnologu. Tolaik ar sievu bieži braucām uz Rīgu, uz izstādēm, arī lietišķās mākslas. Jauniņi bijām, viss mums patika! Trāpījāmies studijas Plastika piecu gadu jubilejas izstādē, kuru tolaik vadīja Lonija Zubovska. Un mums tik šausmīgi iepatikās tie darbi – dažādas piezīmju un telefona grāmatiņas, ar reljefiem, krāsojumiem, fotogrāfiju albumi, viesu grāmatas, lielākas un mazākas kārbas. Sieva nevarēja apmeklēt studiju, jo bija mazs bērns, bet es pieteicos Plastikas kursos.

Sandra Landorfa Foto: Juris Rozenbergs

Bija pārliecība, ka jums tas padosies? Nekādas pārliecības. Man patika!

Alberts Brokāns pastalas darina jau 25 gadus.

Kā Dievs cilvēku, tā Alberts pastalu darīja Viens no senākajiem tautiskā apģērba elementiem ir pastalas. Simtgades Dziesmu un deju lieluzvedumā Daugavas stadionā simtiem dejotāju būs kājās meistara Alberta Brokāna darinātās. Tās ir īpašas, jo tapušas pēc sakrālās ģeometrijas principiem.

Šķietami nav nekā vienkāršāka par ādas gabalu, apņemtu ap kāju, taču arī pastalām ir dažādi veidi – katram Latvijas novadam savi. Vienkāršībā slēpta ģenialitāte atveras cilvēkam ar konstruktīvu, bet atvērtu prātu. Tāds ir pastalu meistars Alberts Brokāns. Cik svarīga detaļa tautastērpā ir pastalas? Nu, tik svarīga, lai nevajadzētu iet ar pliku kāju! (Smejas.) Pie tautastērpa apaviem jābūt. Pastalas ir agrīnāks izgudrojums, vēlāk jau zābakos un kurpēs gāja uz svinībām, dancoja. Cik zinām – pastalās lielākoties staigāja kalpi un mazi bērni. Ļoti daudzas ir atrastas pažobelēs karājamies, pamatīgi nodilušas – var redzēt, ka lie-

totas, un pamatīgi! Tātad tām bijusi liela nozīme mūsu senču garderobē. Pasūtītāji, kuri pie jums interesējas par pastalām, ir vairāk dejotāji vai dziedātāji? Nu, dejotāji, protams! Kaut gan pa kādam dziedātājam arī gadās. Reiz viss koris no Limbažiem man pastalas pasūtīja. Vienu brīdi bija modē krāsainās pastalas, arī meitenēm no Latvian Voices tādas gatavoju pirms pieciem gadiem. Ja varēja nokrāsot dziju, lai austu krāšņus tautastērpus, tad senajam latvietim varēja būt arī dabiska viela pastalu krāsošanai. Droši vien. Bet domāju, ka pastalas viņiem bija ikdienas apavi. Neies māžoties ar krāsošanu! Krāsa ādai veidojās no tā, ka to miecēja ozola mizās. Nu,

kāda tā iznāca, tāda iznāca. Brūni toņi lielākoties. Jūs pats esat staigājis pastalās? Jā. Kā ir? Forši. Neduras nekas pēdā, bet sajūta tomēr kā ar pliku kāju. Aizvien vairāk cilvēku mēģina sajust dabu, un ar pēdu... Var noķert zemes sajūtu! Pilsētnieks jau ir bišķi kā kaķis – iekāpj peļķē, rausta kāju (smejas). Viņš nevar. Bet, ja uzvelk pastalas, ir drošāk. Laba alternatīva – nav kā apavos ar cietu zoli... Tieši tā. Izmasē pēdu. Var uzkāpt uz čiekura... Un – nekas! Sajust var to kunkuli, bet savainot kāju nevar.

Kā otrā āda. Tas ir forši. Kaut gan mani mazbērni vienmēr plikām kājām staigā. Vasarā – pa dārzu, pa lauku, pa ziemu – istabā. Nevar viņus piedabūt uzvilkt sandali vai čību. Tad ir spārdīšanās un trakošana. Uzvelk mamma, pēc brīža skaties – viss, jau nost! Tādi viņi ir, dabas bērni. Skolas laikā izvēlētā profesija jums bija eksakta, racionāla, par ķīmiķi izmācījāties. Rīgas Industriālo politehnikumu pabeidzu. Tajā laikā visur reklamēja “Plastmasa – tā ir mūsu nākotne!” Noticējāt šim pantiņam? (Smejas.) Jā. Tagad es veikalā neņemu maisiņus, lai tikai ar plastmasu nepiegandētu dabu; re, kā dzīve pavēršas. Strādāju

Tikpat labi jūs varētu aiziet uz koncertu un sākt dziedāt... Es 12 gadu vecumā pašmācības ceļā iemācījos klarneti spēlēt. Elejā bija pūtēju orķestris, kuru vadīja Latvijas laika kara orķestra basists Jubalts. Kad viņi parkā balles spēlēja, mēs ar brālēnu sēdējām, klausījāmies, un mums baigi patika. Norunājām – klau, iesim mēs arī! Brālēns, tāds žiperīgāks, pirmais trompeti pagrāba. A otras ta nav! (Smejas.) Tā es dabūju klarneti. Un jums sanāca, bija dabas dota muzikalitāte? Nu, nezinu. Varbūt (smejas). Jubalta kungs to klarneti nepārzināja. Es kaut kur sadabūju grāmatu Škola igri na klarnete (Klarnetes spēles mācība – krievu val.). Elejas vidusskolas ķīmijas skolotājs bija muzikants un prata spēlēt klarneti, viņš man ierādīja pozīcijas. Tā sāku pūst! Visi turēja ausis ciet (smejas). Mēs ar mammu dzīvojām Elejas parkā, vecā, garā kalpu mājā, tur dzīvokļi no kara laika bija palikuši, ar interesantiem manteļskursteņiem. Laukā bija dārziņš ar solu, atceros, kā tur sēdēju un pūtu lielīgs. Tā pūtu, pūtu, līdz iemācījos. Pēc kāda gada jau sāku spēlēt orķestrī. Bet par ādas apstrādi – tas ir diezgan piņķerīgs darbs, prasa precizitāti, pacietību. Pasniedzēja Zubovska bija stingra. Ja nebija riktīgi, deva atpakaļ. Ja ilgstoši nevarēji izpildīt darbu, varēja atskaitīt no kursiem. Man liekas, Plastikā mācīja labāk nekā Mākslas vidusskolā, jo to pabeigušie nāca mācīties pie mums. Es trīs gadu kursus pabei-

dzu. Pēc tam sieva sadomāja mācīties. Es daiļamata meistara nosaukumu nedabūju, par slinku biju, bet sieva – cītīgāka. Vienīgais veids, kā padomju laikā varēja naudu nopelnīt, bija tulpju audzēšana. Lai nopietni ar to nodarbotos, vajadzēja darbu, kurā ir brīvs laiks. Ogrē sāka veidoties Daiļrades ražotne, pabeidzu juvelieru kursus un sāku taisīt dzintara rotaslietas. Vienreiz mēnesī produkcija jānodod, pārējo laiku dari, ko gribi. Divus gadus tā nostrādāju, bet tad no dzintara putekļiem man sākās alerģija – deguns sarkans, iesnas, acis asaro. Pārgāju strādāt administrācijā, pēc kāda laika Daiļrade izjuka. Nāca Atmoda. Ar Daiļrades automobili uz barikādēm vēl vadāju zupu, ko abi ar sievu vārījām. To gan es parasti nestāstu, nelielos... Zinu, ka Daiļrade dzintaru meistariem deva maisiem, tur bija dažādi neapstrādāti graudi – šķībi, greizi, tumši, ar mušiņām iekšā... Visvisādi. Daiļrade izejmateriālu kilogramos svēra, bija noruna, cik drīkst tērēt apstrādei. Jums kāds īpašs dzintars ir gadījies? Man patīk pienbaltie, ar rakstiem. Reizēm ir arī kāda muša dzintara graudā trāpījusies. Tādus atstāju sev (smejas). Pa kādam. Daudz jau negadījās. Parasti gatavoju gredzenus, kuloniņus. Kad Daiļrade beidzās, jums deviņdesmito gadu sākumā nācās sev izdomāt jaunu nodarbošanos? Jā, kad sākās brīvlaišana uzņēmumos, privatizācija, Daiļrade nebija tas uzņēmums, kuru varēja saturēt. Ziniet, kādi ir amatnieki – kā prusaki uz visām malām! (Smejas.) Katrs ir individualitāte, pats visu ko prot, kam viņam starpnieku vajag, viņš notirgos tāpat. 1991. gada 16. oktobrī piereģistrēju individuālo uzņēmumu Jette, sāku nodarboties ar lietišķo māk­ slu, gatavoju viesu grāmatas, foto albumus, bet Rīga bija piebarota. Vecais Daiļrades veikals Valnītis vēl ņēma produkciju, bet, lai kaut ko pārdotu, vajag veselu tīklu. Jāved uz Jelgavu, Bausku, kur labi universālveikali. Kad sāc braukt, ar divām viesu grāmatām un pieciem albumiem ir par maz, ceļš neatmaksājas.


AMATS

Nr. 03 2018

Dziesmu un deju svētku avīze

9

pastalas un iet. Visi tā arī domāja. Tā bija. Pirms gada Dainis Īvāns intervijā teica, ka joprojām parakstoties zem tā teiciena. Tieši tā. Es arī. Jūs joprojām vēstures muzeja krājumos atrodat ko jaunu? Vispār jā, man tur parādīja četrus pastalu veidus – no Zemgales, Kurzemes. Vecpiebalgā vispār ir kaut kas pilnīgi savs.

Tad sasaucu vecos Daiļrades amatniekus, cik nu Ogrē bija, un sākām strādāt kopā. Kādi septiņi astoņi cilvēki darbojāmies līdz pat 2008. gadam, tad sākās krīze, un neviens neko vairs nepirka. Atcerējos, ka veikalos man bieži jautāja – vai pastalas netaisāt? Nu, bija jāsāk! Atceraties, kā tapa pašas pirmās? Aizbraucu uz Latvijas vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļu un apskatījos, kā tās senās pastalas izskatās. Literatūrā atradu, kāda ir piegrieztne, un sāku štukot. Tehnikumā mums bija ārkārtīgi laba rasēšanas, konstruēšanas mācība – tāda, ka mati cēlās stāvus! Pasniedzējs skatās uz A1 formāta rasējumu, paņem pildspalvu un izdur caurumu! Lai nevar izdzēst, pārtaisīt. Pēc tam vajadzēja kopuškās sēdēt un darīt visu par jaunu. Lūk, kā mūs mācīja! Tagad ir skolēnu, bērnu tiesības, bet kādas man tiesības bija?! Iebak­ stīja, sēdēji un mācījies. Un es tam pasniedzējam saku paldies! Par tiesību neievērošanu. Ha. Jūs savas zināšanas varējāt izmatot rasējumam pastalām? Jā, varēju uzkonstruēt. Man ir savs piegājiens. Sava piegrieztne, ko citi pastalnieki nezina? Es nezinu, vai nezina. Gan jau kāds varbūt kaut ko ir nošpikojis. Jūs zināt īpašus principus, algoritmu? Tieši tā – no sakrālās ģeometrijas. Kas īsti tas ir? (Smejas.) Nu, tā ir Dieva radīta pasaules uzbūve. Ne ģeometrija, ko mācās skolā, – kubi, trīsstūri, paralelogrami? Tā principā ir ģeometrija, pēc kuras ir veidots cilvēka ķermenis, augi, ziedlapiņas...

It kā nevienas taisnas līnijas? Bet princips tomēr ir. Kā jūs, ar tehnisku izglītību, aizdomājāties līdz tam? Pat grūti teikt. Vienkārši sāku konstruēt. Par sakrālo ģeometriju es pirms gadiem desmit internetā izlasīju. Un nopriecājos – re, kā! Es šitā pat konstruēju. Kā Dievs cilvēku, tā jūs pastalu? Tieši tā. Mums jau kāja arī ir veidota pēc sakrālās ģeometrijas. Paskaties – proporciju – papēdis, platākā vieta, īkšķa kauliņš, mazais pirkstiņš... garuma attiecība pret platumu un augstumu. Antonio Gaudi savu slaveno baznīcu Sagrada Familia Barselonā projektēja mazliet līdzīgi... Varbūt. Es pats neesmu, bet mana meita ir arhitekte. Kāda jauna ortopēde stāstīja, ka gribējusi kļūt par arhitekti, bet tā sanācis, ka izmācījusies par dakteri. Tad viņa atklājusi, ka arhitektūra pēdā esot perfekta, un tā viņa varot abas savas intereses savienot. Tieši tā. To tikai vajag atkost! Domāju, ka man tas izdevās. Pirms es kaut ko biju lasījis par sakrālo ģeometriju, es to atkodu pats pēc saviem principiem. Man vēl tagad deviņdesmito gadu pastalu piegrieztnes stāv, kur tieši tā esmu taisījis. Pētījāt pēdu? Savu vai sievas? Sievas pēdas es masēju, kad viņai sāp kājas (nosmejas). Uzzīmēju uz

Kuri bija tie gudrākie, tuvāk sakrālajai ģeometrijai? Visi ir interesanti. Vismaz ar diviem pāriem dabūšu pasvīst, lai saprastu, kā tie gatavoti. Jāatrod vēl kāds meistars, kurš zina, vai jāurbjas cauri pašam. Kaut gan neesmu redzējis, ka tagad kaut kur tā taisītu. Cik esmu interesējies Brīvdabas muzeja tirgū...

Aizbraucu uz muzeju un apskatījos tās senās pastalas. Literatūrā atradu, kāda ir piegrieztne, un sāku štukot.

papīra pēdu un sāku skatīties, kādas sakarības tur ir, – garumu, platumu, proporcijas. To zelta griezumu es jau sen zināju. To izmanto arhitektūrā, un arī sakrālajā ģeometrijā ir tas pats. To aprakstījis Leonardo da Vinči, arī viņš cilvēka ķermeni pētīja... Kā domājat, vai senajam latvietim, kurš nebija dzirdējis vārdu ģeometrija, arī bija kāda sajūta vai zināšana, kā pastalu darināt? Viņam viss bija vienkārši – uzlika pēdu uz ādas gabala, apvilka kontūru, atstāja sānu malas, lai būtu, ar ko apņemt, un taisīja augšā! Savilka priekšu, aizmuguri, pa malām ievēra auklas, un – viss! Viņam sanāca. Un tad ar laiku to pilnveidoja? Man liekas, ka tā viņi visu laiku arī taisīja. Es varētu tāpat – nolieku savu kāju, nomēru, un viss. Bet cits ir garš un tievs, cits maziņš un korpulents, citam kāja plata, citam šaura. Man ir teikts – uztaisiet šaurāku, meitai šausmīgi gara pēda, bet ļoti šauriņa. Nu, ko darīsi?

Dziesmu un deju svētkos dejotāju tūkstoši ies stadionā ar pastalām. Jums ir pasūtījumu ka biezs? Nu, bišķiņ vairāk nekā citos Dziesmu svētkos ir. Pastalu taisīšana ir diezgan cikliska. Kulminācija ir, kad nāk Dziesmu svētki, pēc tam pieprasījums vēl turas, jo vecāki saskatījušies, cik skaisti jaunieši dejo, un sāk laist savus sīkos pulciņos. Deju kolektīvi ir apmierināti ar manām pastalām. Tās taisu jau 25 gadus. Pats esat piedalījies Dziesmu svētkos? Jā, kad mācījos pamatskolā Elejā, biju divas reizes – ar deju kolektīvu un skolas kori. Pēc tam vienreiz – ar pūtēju orķestri no Ogres. Kas jums ir palicis prātā? Tusiņš kopmītnē – tas bija foršākais! (Smejas.) Sajūtas uz skatuves? Nu, grūti nostāvēt. Bet, kad dziedi, tad jau atkal ir forši... Jums deju kolektīvā arī bija pastalas? Jā. Sāku dejot 4. klasē. Nezinu, kāpēc mani vispār

tajos dančos paņēma, jo staigāju kā mietu norijis; varbūt tieši tāpēc! Atceros – bija interesanta ukraiņu tautas deja Ganiņš – kādas 12 skuķes un es viens ar pātagu. Tad man bija pastalas. Lai gan, šķiet, slāviem bija lapči, lūku apavi, kā vīzes. Esat gatavojis arī baltas pastalas līgavām? Jā, ar tām bija interesanti. Deviņdesmito gadu beigās piezvanīja kāds vīrietis – vai varat pagatavot baltas pastalas kāzām? Viņam meita nevarot dabūt apavus, tāda... …liela meitene? Jā, pēdējais izmērs. Izdomājusi, ka pastalās varētu. Tās bija pirmās krāsainās pastalas, kuras uztaisīju. Smukas gan bija. Baltu ādu dabūju no kāda dīvāna, feini. Un vēl baltu somiņu klāt, kur šņupdrāniņu ielikt. Par to viņa bija stāvā sajūsmā. Atmodas laikā visi teica – kaut pastalās, bet brīvā Latvijā! Jā. Lai aprej un sauc mūs par pastalniekiem! (Smejas.) Tas nozīmē, ka esi gatavs atdot visu, lai tikai tiktu brīvā Latvijā. Tev nevajag ne dārgas kurpes, neko, vari uzvilkt

Cik pastalnieku ir Latvijā? Nu, vismaz pieci. Jums ir kāds māceklis, kam atstāsiet šo kosmisko zināšanu? Vēl nav. Bet vecākā mazmeita izteica vēlmi iemācīties. Viņa ir redzējusi, daudz ko jau zina. Caurumiņus sita bērnībā? Kaut ko jau darīja. Kad bija maza, gadi četri, sēdēja uz galda, iedevām caurumsiti un āmuru – lai tik klapē! Ar sievu turpat blakus strādājām, viņa skatījās pa logu un klapēja caurumiņus, mazais zaķītis tāds. Tagad arī mazdēls ir ar mieru iemācīties. Vai taisīs, tas jau... Galvenais ir iemācīt, dzīve gara – noderēs. To es saku – kurpniekam vienmēr būs maizes garoziņa un varbūt pat rika (smejas). Tāpat kā arhitektam vienmēr būs darbs, un arī beķerim – visos laikos. Mazdēlam teicu – mācies par dakteri, tāpat kā mamma un tētis, un tev maize būs vienmēr! Ar kādu sajūtu gaidāt šos Dziesmu svētkus? Jums ir interesanti vismaz vērot televizorā? Es katru reizi skatos! Uz gājienu esmu bērnus vedis. Tas ir visfeinākais pasākums. Atnāk pie manis pēc Dziesmu svētkiem un saka – ui, vajag jaunas pastalas! Vecās noplēsu, gājienā ejot. (Smejas.)


10

prieks palīdzēt

Nr. 03 2018

Dziesmu un deju svētku avīze

Es nekad iepriekš nebiju turējusi rokās rāciju, un te piepeši man pasaka: “Šovakar tu drīksti sarunāties ar Mežaparku!”

Māra kopā ar māsu Rūtu. 2013. gadā viņa bija gan Svētku dalībniece, gan brīvprātīgā.

Māra Zukere: “Brīvprātīgais redz pasākumu visā tā pilnībā.”

Edvīns Rakickis Foto: no privātā arhīva

Dziesmu un Deju svētku veiksmīga norise nebūtu iespējama bez sabiedrības atbalsta. Arī šogad organizatori plāno nodarbināt vairāk nekā 1000 brīvprātīgo. Šim palīgu pulkam piesakās visdažādākā vecuma un dzīves gājuma cilvēki, kurus vieno tieksme uzņemties iniciatīvu, vēlme izdarīt ko vairāk un gūt pieredzi.

Kādi bija jūsu galvenie pienākumi? Māra: – Man kā brīvprātīgajai bija jāpalīdz koordinēt Mežaparkā, Vērmanes dārzā, pie Kongresu nama esošos informācijas centrus, jāpalīdz nodrošināt brīvprātīgos citām vietām. Tā nu arī šeit mans pirmais uzdevums bija saistīts ar organizēšanas darbu. Joprojām atceros to brīdi, kad man rokās iedeva rāciju. Es nekad iepriekš dzīvē nebiju turējusi rokās rāciju, un te piepeši man pienāk un

Pielikt savu roku: Svētki brīvprātīgo acīm Rīdzinieks Mārtiņš Lācis, kurš ikdienā strādā transporta pakalpojumu jomā un apkalpo klientus, 2013. gada Svētkos darbojās informācijas centrā. Māras Zukures pamatdarbs ir informācijas tehnoloģiju nozarē, viņa organizēja citu iesaistīto brīvprātīgo darbu. Abi ir vienisprātis, ka brīvprātīgo darbs svētkos ir neaizstājama iespēja bagātināt profesionālo pieredzi, iegūt jaunus draugus un vērot grandiozos tautas svētkus no pavisam citāda, tribīnēs esošajiem skatītājiem nepieejama skatpunkta.

Kas pamudināja pieteikties? Māra: – Esmu no Naukšēnu novada, mana māja atradās trīs kilometrus no Igaunijas robežas. Pierobežā dzīvojošos cilvēkus bieži vien raksturo pārliecība, ka neviens jau šeit nebrauks un nedarīs neko tavā vietā; ja kaut ko gribi, tas būs jādara pašam. Mana mamma sāka vienu no pirmajām neval­ stiskajām organizācijām valstī – Ķoņu kalna dzīves skolu. Organizācija ir neliela, taču veiksmīgi strādā jau kopš 1999. gada. Arī es pati kopš

paša sākuma esmu bijusi ļoti sociāli aktīva. XXV Vispārējie latviešu Dziesmu un XV Deju svētki 2013. gadā bija mana pirmā lielā pieredze ar brīvprātīgo darbu, tolaik man bija 22 gadi. Pirms tam bija iespēja strādāt ar dažādiem jauniešu projektiem. Tajā gadā, starp citu, biju arī svētku dalībniece – dejoju folkloras deju kopā. Pieteikties brīvprātīgo darbam mudināja vēlme būt vēl lielākai daļai no šā notikuma, es gribēju darīt kaut ko vairāk. Ir forši dalībniekam, taču mani ļoti interesēja orga-

nizēšanas process. Vēlējos uzzināt, kā tiek veidoti šie svētki. Mārtiņš: – Man pašam 2008. gada svētki bija pirmie Vispārējie Dziesmu un Deju svētki, kuros pildīju brīvprātīgā pienākumus. Tā gan nav mana vienīgā pieredze ar brīvprātīgo darbu – šādi esmu palīdzējis gan Rīgas maratonā, gan Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Līdz ar to, pienākot 2013. gada Vispārējiem Dziesmu un Deju svētkiem, arī bija vēlme palīdzēt darbos.

pasaka: “Šovakar tu drīksti sarunāties ar Mežaparku! Būsi centrālē.” Man bija iedota grāmatiņa ar teju visu iespējamo informāciju par svētku norisi, un vajadzības gadījumā bija jāatbild uz svarīgiem organizatoriskiem jautājumiem. Manas pieredzes dēļ man tiešām bija uzticēti diezgan lieli pienākumi, un tas vispārīgi arī raksturo brīvprātīgo darbu – ja tev ir iepriekšēja pieredze, kāds talants, tad šī ir lieliska vieta, lai izpaustos. Aicinot darbā brīvprātīgos, organizatori veic intervijas un noskaidro,

ko katrs konkrētais cilvēks grib un ko ir spējīgs darīt. Šajos svētkos ikviens var atrast sev vietu. Mārtiņš: – Mans darbs gan 2008., gan 2013. gadā bija saistīts ar klientu apkalpošanu, kas iet roku rokā ar maniem ikdienas pienākumiem – strādāju informācijas centrā pie Mežaparka Lielās estrādes. Pirms svētku sākuma darbs informācijas centrā nozīmē lielākoties komunicēšanu ar svētku dalībniekiem, kuri nupat ir ieradušies un vēlas uzzināt, kurp viņiem doties, kur ir jāpārģērbjas, kur jāēd, kur jānovieto autobuss, un daudz ko citu. Pēc svētku sākuma tas jau bija darbs ar apmeklētājiem. Informācijas centrs atradās gana tuvu pie ieejas, līdz ar to viens no uzdevumiem bija skaidrot, ko drīkst un ko nedrīkst ienest estrādē, jāpalīdz risināt citus apmeklētājus interesējošus jautājumus. Tipiskā informācijas centrā strādāja trīs cilvēki, darbs bija pietiekami saspringts. Uz vietas bija jādomā, kā risināt visdažādākās situācijas, taču viss vienmēr beidzās veiksmīgi, izvēršoties par vērtīgu dzīves pieredzi. Kas bija vērtīgākais, ko ieguvāt? Māra: – Tas, ko es ieguvu, ir kaut kas neaiz-


prieks palīdzēt

Nr. 03 2018

Dziesmu un deju svētku avīze

Mārtiņš Lācis brīvprātīgā darbam Dziesmu un Deju svētkos pieteicies, lai gūtu papildu pieredzi. 2013. gada Svētkos Mārtiņš darbojies informācijas centrā blakus Mežaparka estrādei.

stājams. Nesen atgriezos no Indijas, kur piedalījos liela, starptautiska pasākuma koordinēšanā. Man nebūtu bijusi iespēja to darīt, ja es nebūtu iepriekš piedalījusies Dziesmu un Deju svētkos. Ieraksts CV, kurā teikts, ka persona ir pildījusi brīvprātīgā pienākumus, patiesībā pasaka ļoti daudz par cilvēku. Brīvprātīgie nedara šo darbu naudas dēļ, kas nozīmē, ka tie ir cilvēki, kuri nāk ar iniciatīvu un ir gatavi darīt vairāk. Man svētkos ir sanācis izveidot arī ārkārtīgi sirsnīgu draudzību. Viena no foršākajām pieredzēm bija strādāt ar 70 gadus vecu kundzi, kura bija Amerikas latviete. Tev blakus stāv kāds, kurš dzīvo Ņujorkā un savā karjerā ir sasniedzis ļoti daudz, un tu ar viņu vari runāties. Mārtiņš: – Viens no lielākajiem aicinājumiem pieteikties brīvprātīgajos bija iespēja iegūt pieredzi, kuru vēlāk varētu izmantot profesionālajā jomā. Uzņēmumi bieži vien par lielu naudu rīko kursus ar mērķi saliedēt strādājošo komandu, celt savu darbinieku kvalifikāciju. Dalību Dziesmu un Deju svētku organizēšanā saskatīju kā lielisku savu prasmju papildināšanas alternatīvu. Tieši tā tas arī bija – lielisks treniņš, kura laikā var iemācīties risināt visdažādākās problēmsituācijas. Ar ko atšķiras Dziesmu un Deju svētki no brīvprātīgā skatpunkta? Māra: – Brīvprātīgais redz pasākumu visā tā

11

Māra uz skatuves kopā ar savu folkloras deju kopu 2013. gada Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos.

Brīvprātīgajiem ir iespēja redzēt šo pasākumu no virtuves puses. Ja ir brīvs laiks, ir arī iespēja bez maksas vērot priekšnesumus kopā ar skatītājiem. pilnībā. Nopērkot biļetes, var klausīties skaistu dziedāšanu, vērot brīnišķīgus deju priekšnesumus, savukārt, kļūstot par brīvprātīgo, ir iespēja vērot visu organizēšanas procesu,

piedalīties tajā un tad pavērot galarezultātu. Ja tu pieliec savas rokas, tam visam nāk klāt pavisam unikāla pievienotā vērtība. Brīvprātīgajam ir iespēja kā mazai bitītei būt vienā lielā

ģimenē un paveikt milzīgu darbu. Mārtiņš: – Atšķirība tik tiešām ir ļoti liela. Brīvprātīgajiem ir iespēja redzēt šo pasākumu no virtuves puses, redzēt, kā

tas viss tiek likts kopā. Ja ir brīvs laiks, ir arī iespēja bez maksas vērot priekšnesumus kopā ar skatītājiem. Vai jūs ieteiktu šo darbu citiem? Kam jābūt gatavam? Māra: – Pieteikties rekomendēju visiem, kuriem ir laiks. Lai darītu šo darbu, ir jāpiemīt pozitīvam skatam uz dzīvi, kas, manuprāt, lielākajai daļai sabiedrības tomēr

kā kļūt par brīvprātīgo Pieteikties par brīv­ prātīgo XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos var līdz 30. aprīlim, aizpildot elektronisku anketu mājaslapā brivpratigie.lv. Svētku laikā plānots nodarbināt vairāk nekā 1000 brīvprātīgo, kas sāks darboties jau pirmssvētku periodā.

Aicinātas pieteikties personas vecumā no 16 gadiem (no 16 līdz 18 gadiem nepieciešama vecāku vai aizbildņa atļauja) ar labu latviešu valodas prasmi (atsevišķiem papildu darbiem – arī ar angļu, krievu un citu svešvalodu prasmi). Potenciālajam brīvprātīgajam jābūt gatavam veltīt

vismaz 20 stundas brīvprātīgā darba veikšanai, kas pakārtots Svētku rīkotāju grafikam. Katram brīvprātīgajam Svētkos tiks nodrošināta ēdināšana, ja darbs būs ilgāk nekā 4–5 stundas bez pārtraukuma. Būs iespēja bez maksas izmantot Rīgas sabiedrisko transportu.

Būs izsniegta Svētku ID karte un darba formas – divi T krekli un atkarībā no darba veida cepure, lietusmētelis, maisiņš. Iespēja ārpus sava darba laika redzēt Svētku pasākumus, ja norises vieta to atļauj. Oficiāls pateicības raksts pēc Svētku norises.

ir. Jābūt arī izturīgam. Strādājošiem cilvēkiem šis, starp citu, ir ideāls veids, kā uz laiku atslēgties no darba. Jauniešiem, īpaši 12. klašu audzēkņiem vai Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem, šī ir superīga iespēja mācīties, gūt nozīmīgu pieredzi, iepazīt apkārtējo vidi, kultūru un satikt jaunus cilvēkus. Šie galu galā ir arī Latvijas valsts simtgadē notiekoši svētki, un katram, kuru iekšējā balss mudina šajā laikā izdarīt kaut ko savai valstij, šī būs lieliska iespēja. Mārtiņš: – Galvenais ir saprast – brīvprātīgo darbs – tā nav izklaide. Jāsaprot arī, vai tiešām ir vēlme strādāt par vēdera tiesu. Jābūt gatavam, ka slodze mēdz būt liela, arī tad, kad jāstrādā tikai puse dienas. Darbu neatceļ arī mainīgi laikap­ stākļi. Jābūt stresa noturībai, jo tas tomēr ir apjomīgs masu pasākums, kurā iesaistās tūkstošiem cilvēku. Ja ir vēlme darīt smagu darbu, gūt pieredzi un nav iebildumu pavadīt laiku masu pasākumā, tad šādā veidā pieredzēt Dziesmu un Deju svētkus tik tiešām ir ieteicams. Vai palīdzēsiet arī šogad? Māra: – Noteikti! Es jau zinu, kur man būs jābūt un kādi būs uzdevumi

Māra Daugavas stadionā, pildot brīvprātīgās pienākumus iepriekšējos Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos.

Mārtiņš: – Pagaidām nezinu, taču noteikti izvērtēšu savas iespējas. Vasarā gan ir pagrūti, jo visi grib iet atvaļinājumā, tāpēc jāpiesakās laikus.


Izveidoti no Palieli atsevišķām Pārtikas detaļām, dzeramie tās produkts savstarpēji trauki savienojot Igauņu rakstnieka Juhana Smūla luga

Ailēs sakārtotu Untumi, Nots datu iegribas kopums

Vecs

4 12

Tieva, slaida (par sievieti)

Ēdiens no smalki sagrieztas gaļas vai dārzeņiem

Ornamentāli rotājumi

Ēdiens no Tēls Raiņa Tieva, smalki lugā slaida Čakls sagrieztas Spēlēju, kukainis (par gaļas vai dancoju sievieti) dārzeņiem

Karavīru četrstūrveida ierinda

Ornamentāli rotājumi

2

Sagatavojis Krišjānis Lauksargs

Trauki Griežoties vārīšanai virzās, Pazemes ripo ejas

Dažreiz, reizumis

LŪSĒNS Jānis

LŪSĒNS Jānis Liels dziedātāju kolektīvs

11

Norādāmais vietniekvārds

Cieši līdzās Sakņaugs Tāda, kas beidzas bez izejas, atveres

Žāvētas gaļas ādas

Sazarojumu vietu starpas kokiem Trauki vārīšanai

Valsts Vidusjūrā

Pazemes ejas

Brūngani dzelteni Zemas ar tumšu sieviešu asti (par balsis zirgiem) Dažreiz, reizumis

Vārdadiena martā Liels Tenisa dziedātāju spēles kolektīvs daļas

11 Norādāmais vietniekvārds

13

Vērtīga jūras zivs

Izdevējs: Latvijas Nacionālais kultūras centrs. 1 2 Pils laukums 3 44, Rīga, 5 LV-1365. 6 Reģ. Nr. 90000049726,

7

8

1

Īstenībai atbilstoša

NepietieSazarokami jumuliels vietu (par starpas apģērbu) kokiem

15 Stīgu mūzikas instruments

SIRMAIS Māris (kordiriģents) 14

Japāņu cīņas sporta veids 12

Čakls kukainis

Īstenībai atbilstoša

7

Brūngani dzelteni ar tumšu asti (par zirgiem)

15

Tēls Raiņa lugā Spēlēju, dancoju

Tumšzila krāsa

Auga stumbrs Valsts kopā Vidusjūrā ar lapām

Griežoties virzās, ripo

Stīgu mūzikas instruments

2

Tāda, kas beidzas bez izejas, atveres

Nepietiekami liels (par apģērbu)

Tumšzila krāsa Auga stumbrs kopā ar lapām

Žāvētas gaļas ādas

Karavīru četrstūrveida ierinda

Ailēs sakārtotu datu kopums

Urbumi ūdens ņemšanai

SIRMAIS Māris Sniegt (kordiriģents)

Sniegt

Saukt kādu Seno apvainolatgaļu jošos, pilskalns rupjos Jēkabpils vārdos apkaimē

3

Dienvidu koki, kuru lapas lieto par garšvielu

92 103 114 125 136 147 158 16

A S T E S

Stipras ilgas

Dienvidu koki, kuru Burvju lapas lieto mākslipar nieks garšvielu

4

16

Tepe

10 Meklējot dabūt, Tauta Spānijā un gūt Francijā Tepe

Tiešām, patiešām

Č Ī B A

Untumi, iegribas

10

Vērtīga jūras zivs

9

10

Vārdadiena martā Tenisa spēles daļas

11

7

12

13

14

Zemas sieviešu balsis

15

R B I Ū K K R A I

Burvju mākslinieks

Vecs

Vienādos lokos satītas dzijas kopums

S S P A L Ļ E V I R A D O T A S S I

Stipras ilgas

Pavasarī ziedoši augi Nots ar dzelteniem ziediem

Sviest

Veidot attēlu ar zīmuli vai citu materiālu

Dalīt pēc lieluma, labuma

Meklējot dabūt, gūt

Tiešām, patiešām

KUKULE Aija

Tāda, ko Saistīt ar ir viegli virvi, un patīkami saiti lietot

Veidot attēlu ar zīmuli vai citu materiālu

Vienādos Pagasta lokos centrs satītas Rūjienas dzijas novadā kopums

16 Pavasarī ziedoši augi ar dzelteniem ziediem

Skaistumkaralienes Sviest titula sastāvdaļa

Dabiskas ūdenstilpes

A Ž A

Pumpuru raisīšanās vai ziedēšanas laiks

Pagasta centrs Rūjienas novadā

9

Ekrāna māksla

8

Pastiprinājuma partikula

M E S T

Dalīt pēc lieluma, labuma

Eskeri

Sausi priežu meži

O V L E A D A Ņ I Ģ E P S E S T Ī T A

Pumpuru raisīšanās vai ziedēšanas laiks

Mūzikas izdevniecība Rīgā

Saistīt ar virvi, saiti

Ģeometrisks ķermenis

Dabiskas ūdenstilpes

Aviokompānija Skandināvijā

E Z E R I

Ģeometrisks ķermenis

Sausi priežu meži

Pastiprinājuma Liela partikula Donavas pieteka

Skaistumkaralienes titula sastāvdaļa

Ekrāna māksla

Medību Ciems šaujamLimbažu ieroči pagastā

M I S

Mūzikas izdevniecība Rīgā

8 Airēt

9

Meitene (sarunvalodā)

A

Liela Donavas pieteka

Ar savu darbu veidot

Tēls Japāņu Blaumaņa Sajūsmas sauciens rakstnieks lugā ar lūgumu (1924– Pazudušais atkārtot 1993) dēls

Medību šaujamieroči

VAINAGS

Airēt

Padarīta brīva no soda par grēkiem

S A L I K L T I S K K U I Ķ N E O L N A

Vārnu dzimtas putni Meitene (sarunvalodā)

VAINAGS

Eskeri

Tēls Sajūsmas Tāda, Blaumaņa kam sauciens ir mazs lugā ar lūgumu Pazudušais dziļums atkārtot dēls

Priekšrakstos noteikti kulta darbību kopumi 1

Izpildīt dziesmu repa stilā

A S O T E

Tāda, kam ir mazs dziļums

Ar savu darbu veidot

Padarīta brīva no soda par grēkiem

L A M Ā T

Vārnu dzimtas putni

6

Priekšrakstos noteikti kulta darbību kopumi

K U K U L E

5 Izpildīt dziesmu repa stilā

Censties notvert kādu, kas bēg

L I N Ē T R E T A B A S K B I

Neliels izaugums mīkstajās aukslējās

Krāsu televīzija sistēma

Viegls mājas apavs

B

5

Censties notvert kādu, kas bēg

Atslēgas vārdi: DAUGAVAS STADIONS

Neliels izaugums mīkstajās aukslējās

Igauņu rakstnieka Juhana Smūla luga

televīzijas sistēma

P L R P I E Z M A K A L K R A V A S G L Ū S

nedroša

DAŅIĻEVIČS Agris Krāsu

S L I R M A I S

Kautrīga, nedroša

Durvju viras

Jautājuma partikula Ziemas Dzīvnieku Sist ar sporta ķermeņu kāju Durvju piederumi daļas viras

Vēsturiska Pārtikas birmiešu produkts valsts Augšbirmā

Sist ar kāju

A L T I

DAŅIĻEVIČS Agris Kautrīga,

Jautājuma partikula

S T A K L E S

Maizes rieciens

R B I I T S I S Š Ķ Ķ N I Ķ U R I D O T I T E E N A P K A A L T L A I A E S S L A

Sprosti, krātiņi

K A M A R A S

Izveidoti no Palieli atsevišķām dzeramie detaļām, tās trauki savstarpēji savienojot

Maizes rieciens

T I O T S P T Ā T R I

Sprosti, krātiņi

atpūtai

Dziesmu un deju svētku avīze

K L A U Ķ S E I R T V A U I P N E A G S S E N K S A R I Ē N D Ģ I G K O

12

Nr. 03 2018

16

1

XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku avīze - Trešais numurs 1-12  
XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku avīze - Trešais numurs 1-12  
Advertisement