Dziesmu un deju Nr. 02 2018
svētku avīze
Dejotāju dzimta no Suntažiem. Pirmajā rindā no kreisās – vecākā māsa Zanda ar bērniem Gustavu un LItu, blakus – dzimtas stāstu zinātāja Salimona. Otrajā rindā no kreisās tētis ar mammu – Modris un Iveta, dzimtas vecākais zars – Salimons Grišāns un vidējā māsa Lāsma.
Kad, no Rīgas braucot, pārveļas pāri Kangaru kalniem, cilvēks attopas Suntažos – skaistā vietā ar Dzirnavu dīķi un jau nu kupolveida skatuvi. Suntažnieki apzinās, ka ir to pelnījuši, jo tik daudz dziedāt un dejot gribētāju kā pie viņiem ir reti kur. Arī Grišānu ģimene – jau četrās paaudzēs.
Opis Salimons un mazomīte Alvīne
Sandra Landorfa Foto: Juris Rozenbergs un no Grišānu ģimenes arhīva
Mantojumā deju solis Cits visu mūžu krāj lietas, bet Grišānu ģimenei no Suntažiem ir nemateriāls mantojums – viņi jau četrās paaudzēs ir dejotāji, dziedātāji un teātra spēlētāji. Viņu bagātība ir īsts prieks, stalta stāja un spēja sevi pārvarēt. Lielākā daļa no viņiem dejos arī simtgades Dziesmu un deju svētkos.
Opis Salimons, kuram nu ir jau 88 gadi, atnāca no Latgales. Suntažos viņš satika omi (ģimenē mīļi sauktu par mazomīti) Al vīni, kura pagājušā gada nogalē nosvinēja apaļus deviņdesmit. Abi spēlēja tautas teātrī. Alvīnei bija svarīgais suflieres darbs, bet Salimonam deva gal venās lomas. Pa dienu Alvīne strādāja pastā, Sa limons bija sakarnieks. Vareno balsi nevarē ja glabāt zem pūra, un viņš sāka dziedāt tradīci jām bagātīgajā korī Suntaži, kuram šogad aprit jau 147 gadi. Šis koris ir bijis nozīmīgs arī diriģen ta Romāna Vanaga mūžā, jo kopā ar to viņš kārtoja eksāmenus Konservatorijā. Salimons atceras, ka brīva jā laikā visi koristi brauku ši pie diriģenta uz mājām un arī tur... dziedājuši.
Jau ceturtajā paaudzē Salimona un Alvī nes dēls Modris arī bija sakarnieks, un šajā profesijā no strādāja 38 gadus. Viņš satika Ive tu, kuras dzim tā puse ir Pūre pie Tukuma, bet sadejojās viņi tieši Sun tažos. Abiem piedzima trīs meitas – Zanda, Lāsma un Salimona. Turpinājumu lasiet 2. lpp.
2
dzimta
Nr. 02 2018
Dziesmu un deju svētku avīze
Turpinājums no 1. lpp.
Jaunākā ir lielākā stāst niece, kura zina visu par dzimtu un tās mīlestību uz deju. Savu vārdu viņa, protams, mantojusi no opja, kurš paziņojis, ka meitēns bez ierunām būs Salimona. Vēlāk viņa dzir dējusi, ka Latgalē tā saukti pastnieki. Kad meitenes paaugās, atsāka dejot arī Modris ar Ivetu, taču nevis vidējās paaudzes deju kolektīvā, kā viņiem pēc gadiem pie nāktos, bet gan uzreiz ar senioriem – viņiem ļoti pa ticis tieši tas kolektīvs. No divu gadu vecuma dejoju šas arī visas trīs meitenes. Tagad dejo jau ceturtā Grišānu dzimtas paau dze – arī Zandas bērni Lita un Gustavs, kuri ir skolēni. Zanda un Lāsma savas deju gaitas sāka pie skolotājas Birutas Rodes, Salimona – pie Guntas Andersones. Skolas laikā visas dejoja pie Veroni kas Reinicānes un dzie dāja pie Initas Andževas. Kādu laiku visas trīs pa audzes dejoja pie Aigas Jermakas, kas bija arī Litas un Gustava pirmā deju skolotāja.
Pašiem savs karogs Salimona atceras sa vus pirmos Deju svētkus, kad viņai bija tikai septiņi gadi. Togad bija plānots, ka ar mazajiem kopā dejos arī daži pieaugušie, un pa ņēmuši Salimonas mam mu Ivetu. Meitene atceras izjūtas, ka veselu nedēļu viņa mammu nav varējusi saukt, kā ierasts, bet bija jādēvē par skolotāju – lai visi bērni justos vienlī dzīgi. Vēl nedēļu pēc tam viņa nav varējusi atgūties. Prātā palicis skaistais Svētku gājiens, viņa mam mai pie rokas, un kāda žurnāliste no televīzijas viņu intervē. “Tagad bēr niem vairāk palīdz, bet tolaik mēs paši bijām lie li malači, mūsu puikas nesa deju kolektīva karo gu – visu garo ceļu līdz Dziesmu svētku estrādei. Mēs ar draudzeni vienmēr gājām blakus karogam,” atceras Salimona. Viņa ir piedalījusies jau sešos Dziesmu un deju svētkos un saka, ka gājiens cauri Rīgā ir viens no aiz kustinošākajiem mirkļiem: “Vienalga, gāž lietus vai saule cepina, varbūt ie priekšējā vakarā bijusi ballīte, un nakts nav gulē ta – emocijas, kuras gūsti no kopības sajūtas, nav sa līdzināmas ne ar ko.”
ņa – no tās sākās mīlestība uz deju soli, sapratne par horeogrāfiju. Tagad Sali monai patīk dejas, kuras iestudējuši Jānis Purviņš un Jānis Ērglis. Kolektīvu Zalktis, kurā dejo Salimo na, ir dibinājusi horeogrāfe Arta Melnalksne, un viņas iestudētajās dejās esot īpašs stāsts un emocijas. Mīļākās horeogrāfijas ir Ragana raganele un Dirižablis, kas iekļauts arī Svētku repertuārā, deju kolāžā Dzintara zemē dzintara ļaudis. Tāds kā ģene
Deju kolektīva Spāres dejotāju skaistie rožu vainadziņi, māsas Zandas darināti, tapa vienā vakarā.
Reizēm visus ģimenes meiteņu tautastērpus nes tētis Modris – pār plecu gara kārts. Savi 25 kilogrami sanākot. Tumsā, mežā īstā romantika Salimona vienīgā no ģimenes ir sākusi dejot ār pus Suntažiem – vairākus gadus Lauksaimniecības universitātes deju kolektīvā Skalbe, ar kuru piedalīju sies 2013. gada Svētkos, un nu – Rīgā kolektīvā Zalktis, kuras mākslinieciskā vadī tāja ir Zane Behmane, tik gaišs cilvēks, ka ir gluži vai labākais draugs. “Esmu atradusi savu sirds kolektīvu, savu otrās ģimenes sajūtu,” saka mei tene. Dejošana iemāca ne tikai stāju un disciplīnu, bet arī atbildību un mīles tību. Vai, dejojot kolektīvā, ir garantija tikt pie puiša? Salimona smej, ka neesot gan. Laikam vēl neesot trā pījies īstais. Bet visi puiši, kuri dejo, esot forši. Ja vajag – bez kurnēšanas aizved puķēs. Kādās? Nu, tajās, no ku rām vainagus pīt. Jāņos – piemēram, rudzupuķēs. Pat ziemas vidū visi brau kuši uz mežu brūklenājus lasīt – kādā dejā pie tērpa bija paredzēti zaļi mētru vainagi. Katrs pa maišelim salasījis, pieticis pašiem, un vēl draugu kolektīvam va rējuši iedot. Kāda dejotāja uz mežu devusies pustumsā – luktu rīti uz pieres un pa sniegu mētras meklējusi. Iespē jams, ka tieši tā ir īstā de jotāju romantika. “Ārpus, protams, tā aizkustināju ma, kas pārņem, kad tu ar to, kas tev mīļš, vari ie priecināt citus cilvēkus, un,
iespējams, viņi vēl pāris dienas pēc koncerta ir lai mīgi,” domā Salimona.
Omes saktiņa ar skariņām Meitene lēš, ka neko daudz pastalu savā dejo šanas mūžā nav noplēsusi, drīzāk gan – izaugusi no tām. Piemēram, deju kur pes, kas iegādātas 2010. gadā, kalpojušas līdz 2015. gadam. Tiesa gan, tās iz mantotas tikai koncertos, mēģinājumos lietotas deju botas vai čībiņas, kurpes ir jātaupa. Grišānu ģimenes relik vija ir omes apzeltītā sak tiņa ar skariņām – tā bijusi laime, ja kāda no meite nēm varējusi to pielikt pie tautastērpa. Dejošanas gados saktiņu sakrājies daudz – lielas un mazas. Auskari un citas mūs dienu rotas koncertu die nā atstāj mājās – tas ir ne rakstīts likums. “Vienīgais, kas drīkst palikt pirkstā, ir laulības gredzens,” saka Salimona. Visām dejotā jām mati ir gari. Vienīgo trakulību reiz atļāvusies vidējā māsa Lāsma – pirms skates savus paīsos matus nokrāsojot rozīgus.
Tautastērpu cēlums un smagums “Tautastērps dod cē lumu,” atzīst Salimona. “Lai cik noguris tu būtu garajos dienas mēģināju mos stadionā, kad uzvelc tautastērpu, mugura uz reiz iztaisnojas un jūties mundrs.”
Spāres dejotāji pēc X Skolu un jaunatnes dziesmu un deju svētku gājiena skaistajos Valmieras novada tautastērpos, kas reti kuru atstāja vienaldzīgu. Salimona atceras Svētku gājienu ar deju kolektīvu Spāre, kad visas meitenes bijušas Valmieras tautastēr pos – tik skaistas, ka kom plimentus vien dzirdējušas, un ārzemnieki gribējuši ar viņām nobildēties. Reizēm uz vienu kon certu vajadzīgi pat trīs tēr pi, tie ir smagi un neērti, īpaši ar sabiedrisko trans portu braucot. “Bet tas ne kas – zinu, kāpēc to daru!” saka Salimona. Reizēm visus ģimenes meiteņu tau tastērpus nes tētis Mod ris, viņam ir sava meto de – pār plecu gara kārts, uz kuras tie sakarināti. Nu, savi 25 kilogrami sanākot – tautiskie brunči ir smagi... Visām ģimenes sievie tēm ir sapnis pašām par savu tautastērpu. Iespē jams, mamma gribētu no Kurzemes, dzimtās puses, kaut gan viņai patīkot arī Latgales – ar lina dvieli ap galvu. Pati Salimona vē lētos Nīcas vai Alsungas – violetus vai rozā brunčus ar melno, eleganto jaciņu. “Kurzemnieču tērpi ir tik krāšņi, smagais kronis spiež galvu, bet tas nekas, kad to uzliec, emocijas ir gaišas un pamatīgas,” stās ta Salimona.
Deja Aizkrauklē, Limbažos, Gulbenē Viņas mīļākā deja bēr nībā bija Teici, teici, valodi-
rālmēģinājums daudziem dejotājiem notika 3. feb ruārī Aizkraukles sporta centrā – vairāku stundu garumā izdejots gaidāmā Arēnas Rīga koncerta re pertuārs, visas dejas parei zajā secībā. “Piedalījās 1080 dejotāju, tribīnes bija pilnas, un jau varēja just īstās emocijas,” priecājas Salimona. Tajā pašā dienā mamma ar tēti ar senioru deju kolektīvu Suncele dejoja Limbažos, vecākā māsa Zanda ar vi dējās paaudzes deju kolek tīvu Sunta – Gulbenē. “Arī lielajos deju svēt kos tā sanāk – reizēm dejo katrs savā stadiona stūrī, citreiz – dažādos laikos, un priecīgākie ir tie brīži, kad atrodi iespēju saskrieties ar savējiem, samīļot, sabučot,” emocijas neslēpj Salimona.
Ģimenes lieta Abu māsu dzīvesbiedri gan nav dejotāji, bet viņi ir apprecējuši tādas meite nes, tā ka jārēķinās gan ar mēģinājumiem darbdienu vakaros, gan aizņemtām nedēļas nogalēm. Cits ci tam izlīdz, ja bērni jāpie skata. Tāpat ģimenē valda īsts dejotāju biedriskums – tētis aizstājis kādu puisi jauniešu deju kolektīvā dejā Pieci vilki kazu rāja. Kaut pašam bijis jau pie piecdesmit un deja ātra, turējis līdzi jaunajiem.
Ja mamma netiek uz mēģinājumu, viņas vietā ar tēti padejot iet Salimo na. Viņa, aizvietojot vadī tāju, pērn braukusi līdzi Suncelei uz senioru deju svētkiem Ventspilī. Arī māsa Zanda vienmēr ir atsaukusies uz aicinājumu aizstāt kādu Sunceles de jotāju. “Kad māc nogurums un ir slinkums doties uz mēģinājumu, es iedomā jos par mammu. Viņa visu mūžu strādā par medicī nas māsu Bērnu slimnīcā Rīgā, bieži vien prom no mājām ir veselu diennakti. Un tomēr viņa mēģinājumus ne kad neizlaiž un vēl mums palīdz – gan ēst pagatavo, gan, kad gājām skolā, ar mā jasdarbiem palīdzēja,” pateicīga ir Salimona. “Nu jau tētim apkārt ir piecas meitenes – sieva, trīs meitas un mazmei ta, un visas viņu mīl! Nepaiet neviena balle, kurā viņš visas mūs nav izdancinājis.”
Īstās balvas Grišāni tiek ievēroti un novērtēti, īpašu rūpi par visiem aktīvajiem paš darbniekiem tur Suntažu Kultūras nama vadītāja Dzidra Sproģe. 2013. gadā Grišānu ģimene saņēma balvu Suntažu lepnums, pērn – Ogres novada bal vu No paaudzes paaudzē. “Lai arī mēs to darām no sirds un savas gribas, jo tas ir mūsu dzīvesveids, ir patīkami apzināties, ka suntažnieki ar mums lepo jas,” saka Salimona. Viņa domā, ka īpaši svarīga šī balva bija omītei – redzēt, kā viņu abu ar opi tautas teātrī sāktais turpinās pēc nācējos. Opja mīlestību uz dzies mu un skaistu balsi man tojusi māsa Lāsma. Martā viņa gaida piedzimstam bērniņu, tas būs jau trešais ceturtās paaudzes mazulis. Salimona smej – redzēs, vai arī viņš sāks dejot no divu gadu vecuma! Opja un omes mīlestību uz teātri ir mantojuši ma zie Lita un Gustavs, kuri ne tikai spēlē teātri, bet arī dzied, dejo un apmeklē mākslas skolu. Vectēvs ar vecmāmiņu pieskata māju un dodas nelielās pastai gās svaigā gaisā. Par vese lību un dzīvi nesūdzas, pie dakteriem neiet, kad pa radio skan Kaija, izdanci na mazmeitiņu. Nu jau omes skaisto saktu ar skariņām sākusi vilkt arī Lita.
der zināt
Nr. 02 2018
Dziesmu un deju svētku avīze
Kas jāzina dalībniekiem Foto: Latvijas Nacionālā kultūras centra arhīvs, Pexels
Ēdināšana
XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos būs vairākas novitātes, kas tiek ieviestas atbilstoši laikmeta iezīmēm un iespējām gan mākslinieciskajā, gan pasākuma organizācijā. Svētkos plāno piedalīties līdz šim lielākais dalībnieku skaits – 43 000 amatiermākslas kopēju no 118 Latvijas pašvaldībām un 21 pasaules valsts.
Ierašanās XXVI Vispārējie latvie šu Dziesmu un XVI Deju svētki noritēs no 2018. gada 30. jūnija līdz 8. jū lijam. Katram kolektīvam jau tagad ir zināms mēģi
nājumu un koncertu gra fiks, pēc kura tiek plānota arī dalībnieku ierašanās Rīgā. Visus Svētku dalībnie kus gaidām 1. jūlijā – ofi ciālajā Atklāšanas dienā. Mājās dalībnieki dosies
lielākoties 8. jūlija nak tī vai agrā 9. jūlija rītā pēc Sadziedāšanās nakts Mežaparka estrādē. 9. jū lijs ir oficiāla brīvdiena visiem valsts iedzīvotā jiem, ne tikai Svētku da lībniekiem.
Atklāšana Svētdiena, 1. jūlijs, sāksies ar virsdiriģentu un virsvadītāju godināša nu Dziesmu svētku par kā, sekos Garīgās mūzi kas koncerts Doma baz nīcā. Pēc tam notiks svi nīgais dalībnieku gājiens, kas ir viena no simbolis kākajām un nozīmīgāka jām Svētku sastāvdaļām. Gājiena un Atklāša
nas pasākuma iekļau šana Svētku atklāšanas dienā ir būtiska, do mājot tieši par pašiem dalībniekiem: pirmām kārtām, samazinot no slodzi Svētku nedēļā, otrām kārtām – radot pozitīvus un reizē emo cionāli uzlādētus impul sus turpmākajai Svētku nedēļai.
Gājiens, kas tradicionāli sāksies pie Brīvības piemi nekļa un virzīsies pa Brī vības ielu, noslēgsies īpaši veidotā Svētku kvartālā, kas tiks ierīkots starp Han zas, Valdemāra un Meln gaiļa ielām. Gājiens ilgs vairākas stundas, tāpēc Svētku kvartālā dalībnie kus aicināsim baudīt die nas programmu un sagai
los pateikt paldies visiem dalībniekiem par atsau cību – visiem senioriem, kuri nenobijās no jauna jām tehnoloģijām (ātrām, ērtām un drošām), visiem tiem kolektīviem, kultūras centriem un citām orga nizācijām, kas pašorgani zējās, veica fotosesijas un palīdzēja cits citam ar pa domu un praktisku atbal stu, lai reģistrācija noritē tu veiksmīgi.”
Pēc veiksmīgi aizvadī tām skatēm Latvijas Na cionālais kultūras centrs apstiprinās katru tau tas mākslas pār stāvi, lai tas kļū tu par oficiālo Svētku dalībnie ku. Dalībnieka karti varēs saņemt jūnijā. Ar karti Svētku nedē ļas laikā varēs bez maksas braukt sabiedriskajā trans portā, saņemt ēdināšanu mēģinājumu un koncertu laikā, kā arī iekļūt norišu teritorijās. Papildus Svēt ku laikā darbosies īpaša lietotne dalībniekiem, kur varēs ērti aplūkot mēģinā jumu grafiku un saņemt citu praktisku informāciju.
Uztura speciālistu asoci ācijas, biedrības Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācija pārstāv ji un eksperti ar pieredzi ēdināša nas pakalpojumu nodrošināšanā pasākumos. Plānots, ka brokastis dalībnie ki ēdīs mītnes vietā, mēģinājumu dienās pusdienas – lielākajās norišu vietās: Mežapar
kā, Daugavas stadionā un Rīgas centrā, launags/ vakariņas būs vai nu norises vietā vai mītnes vietā. Trīs ēdienreižu iz maksas vienam dalībniekam no valsts budžeta finansējuma būs 8 eiro. Pašvaldībai pēc saviem ieska tiem ir iespēja pie maksāt brokastīm/va kariņām skolās.
Visi dalībnieki piereģistrējušies Mēs dzīvojam digitāla jā laikmetā, kurā daudzas ikdienas funkcijas kļuvu šas ērtākas, ātrākas un efektīvākas. Arī Dziesmu un deju svētkos dalībnie kiem šogad nevajadzēs pildīt anketas, jo teju visi dalībnieki ir reģistrējušies elektroniskajā sistēmā, ko izveidojusi un Svētkiem uzdāvinājusi IT tehnoloģi ju kompānija Squalio. Eva Juhņēviča: “Vē
Svētku nedēļā da lībniekiem kā allaž tiks nodrošināta ēdināšana, tāpēc šobrīd aktīvi strā dā dalībnieku ēdināša nas darba grupa, kas izstrādā vienotu ēdien karti atbilstoši pieņemto uzturvērtību apjomam vienam cilvēkam dienā. Darba grupā darbojas Pārtikas veterinārā die nesta, Latvijas Diētas un
Dziesmu svētku Lielās balvas
Apdrošināšana
Pēc nozares konkursu rezultātiem kolektīviem ar vislielāko iegūto pun ktu skaitu tiks piešķirtas Dziesmu svētku Lielās balvas. Kopā plānots piešķirt 11 Lie lās balvas: 4 koru nozarē (A gru pas jauktie kori; vīru kori; sieviešu kori; senioru kori), 2 – deju nozarē (A grupa un D grupa), 1 – pūtēju or ķestru nozarē, 1 – vokālo ansambļu nozarē, 1 – kokļu ansambļu nozarē, 1 – mazākumtautību kolektīvu no zarē, 1 – latviešu tautas tērpu skates uzvarētājam. Lielās balvas ieguvē jiem tiks piešķirta Dziesmu Svētku goda zīme un naudas balva 1000– 2000 eiro apmērā.
dīt svinīgo Svētku atklā šanas koncertu. “Ar šo tikai dalībniekiem domā to koncertu, kurā skanēs iemīļotās dziesmas, vēla mies visiem Svētku da lībniekiem pateikties par viņu ieguldīto laiku un darbu gatavošanas pro cesā. Ceram, ka tas būs spēcīgs enerģijas lādiņš un saviļņojums, kas visu turpmāko svētku nedēļu darīs skaistu un pacilājo šu,” saka Svētku izpild direktore Eva Juhņēviča.
3
Svētku lieldraugs Swedbank apdrošina ikvienu XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku dalībnieku, dāvinot dzīvības apdrošināšanu un traumu papild apdrošināšanu. Apdrošināta tiek dalībnieka dzīvība un nelaimes gadījumā gūtas trau mas, piemēram, kaulu lūzumi, locītavu iz mežģījumi, smadzeņu traumas, kā arī citas traumas un nelaimes gadījumā iegūta inva liditāte vismaz uz vienu gadu. Ar traumu apdrošināšanas gadījumiem un atlīdzību summām var iepazīties apdro šināšanas noteikumos, kas pieejami šeit: www.dziesmusvetki.lv/dalibniekiem. Ap drošināšanas aizsardzība darbojas Latvijas Republikas teritorijā 24 stundas diennak tī laikposmā no 2018. gada 30. jūnija līdz 2018. gada 8. jūlijam.
Katram lietusmētelis
Lai svētki plaši izskanētu ikvienā Latvijas vietā, Rimi veikali visā valstī būs svētku vēstniecības. Svēt kiem tuvojoties, katrā Rimi būs pieejamas program mas, suvenīri, noritēs iesildīšanās pasākumi. Rimi saviem pircējiem piedāvās produktu līniju ar svētku vienojošo moto – Esam kopā no visas sirds! Daļa no ietirgotajiem līdzekļiem par īpašajiem svētku produktiem tiks dāvāta Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai, lai mazie pacienti un viņu vecāki svētkus varētu maksimāli izjust slimnīcas telpās. Veikalu tīkls parūpēsies arī par svētku dalībnie kiem un brīvprātīgajiem. Viņus nodrošinās ar 400 000 litru ūdens, kas tiks piegādāti uz visām svētku norises vietām – mēģinājumiem un koncertiem. Tāpat Rimi gādās, lai lietus gadījumā visiem iesaistītajiem tiktu izsniegti lietusmēteļi, kopumā 45 tūkstoši.
4
leģenda
Nr. 02 2018
Dziesmu un deju svētku avīze
Erenštreita dziesmas ceļš sākās Mazirbē pret kalnu
Sandra Landorfa Foto: Toms Norde un no personīgā arhīva
Varēja gadīties, ka Jānis Erenštreits būtu diriģējis nevis zēnu, bet putnu kori. “Un arī tas nebūtu bijis slikti,” viņš nosmej. Spītība un apmātība Jānim esot no lībiešiem, džentlmeņa stāja – no ģimenes. Simtgades Dziesmu svētkos Erenštreitam uzticēta Latvijas himna. Jums pagājušais bija jubilejas gads – kāda ir pēcgarša, sajūtas, atklājumi? Vispatīkamāk bija satikt vīrus, kuri kādreiz bija pa klausīgi vai žiperīgi dzie dātāji Emīla Dārziņa mūzi kas vidusskolas zēnu korī, vēlāk arī Doma zēnu korī. Biju iecerējis sevi vairāk pozicionēt kā skolotāju. Un tā jau ir – bērnu diriģen tam viena sadaļa noteikti ir pedagoģiskā. Laiks tajā dienā bija ļoti jauks, un biju pārsteigts, ka vīru at saucība bija liela, koris – ie spaidīgs. Visspicākie, kurus nu viņi paši bija atķeksēju ši, tika arī pie diriģēšanas. Es savā jubilejā tā īpaši nepārstrādājos. Lai attais notu savu pastāvēšanu uz pasaules, pēdējo gadu vai rāk pievērsos grāmatai par
mūsu Dziesmu svētku vēs tures aizsākumu un Jāņa Cimzes lomu tajā. Tas, ka tiku ar to galā, man pašam bija lielākā dāvana jubilejā. Tas ir pamatīgs darbs. Nu... jā. Tas pavēra ļoti daudz citu faktu un seci nājumu, kurus gribētos izmantot vēl kaut kur.
Kroņu pinējs ir par Jāni Cimzi? Jā, bet arī par attiecīgo vēstures posmu, tādā pla šā spektrā. Tā ir pirmā Atmoda? Cik nu atmoda, vēl ti kai tāda taustīšanās, mek lējumi. Iedomājieties, 1873. gads – kur vēl Latvi jas dzimšana! Līdz tai vēl tāls ceļš ejams.
Dažkārt par pirmo Atmodu dēvē jaunlatviešu kustību. Cimze gluži nav ierak stāms pie jaunlatviešiem, viņš drīzāk tos sagatavoja. Cimze gribēja, lai viss no tiek mierīgāk, nosvērtāk, jo pats nespēja tik veikli pār slēgties. Jaunlatvieši, viņa audzēkņi, bija straujāki. Kādos apstākļos dzima Dziesmu svētki? Godīgi sakot, to ierādī ja baltvācieši. Viņiem bija sava Dziesmu svētku kus tība. Bet galu galā viņu svētki neizdzīvoja. Tikai igauņi un mēs, latvieši, esam spējuši šo kustību tik prasmīgi iznest cauri laik metiem. Pirmām kārtām pateicoties brāļiem Cim zēm, par svētku rotu kļu va latviešu tautasdziesma.
Emilis Melngailis jau bija mājas apstaigājis, dziesmas pierakstījis un apkopojis? Tas bija stipri vēlāk. Melngailis arī nodeva sutu Cimzem, kaut varbūt to vairāk bija pelnījušas brāļu draudzes Vidzemē. Tās darīja milzīgi labus darbus, īpaši tikumiskā jomā, bet tajās nedziedāja tautasdziesmas. Viņu ska tījumā tās tomēr bija pa gānu dziesmas. Vidzeme ar Cimzes audzēkņiem kļuva par latviešu koru uzplauksmes veicinātāju. Vai atceraties savu pirmo klikšķi? Jā! Pats pirmais bija mazajā Mazirbes skolā. Līdzās palaidnībām, kurās neiztika bez manis... Viens no palaidnīgākajiem?! To es nenoliedzu. Bet ļaunas lietas nedarījām. Dziedāšanas skolotāja reiz mums, trim drau giem, lika atdziedāt mā cīto dziesmu. Noklau sījusies teica: “Jums ļoti labi iznāk! Meitenes, vai arī jūs tā varētu? Tad mums būtu tīri labs ko
ris!” Tas man kaut kā ļoti, ļoti pieķērās. Pa vidu mācībām un palaidnībām rīkojām ūjinā šanas sacensības – kurš aug stāk spēs uzdziedāt. Maz irbes skolas sētā pie vecā internāta bija laba vieta, kur varēja stāvēt pakājē un pret kalnu dziedāt. Mums likās, ka notiek brīnumai na skaņas atgriešanās. Tā nebija ikdienišķa nodarbe, bet šad tad mēs ar kalnu tā mēģinājām sasaukties. Man bija tikai 12 vai 13 gadu, bet jau manīju, ka katram puikam skan atšķirīgi. Ar diviem vēl joprojām satiekos līvu svētkos Mazirbē – ar Uldi Briedi, ilggadēju Dienas fotogrāfu, un Ilmāru Gei gi, bijušo deputātu un lī bieti kopš dzimšanas. Bet vēl tiešāk mani ie spaidojusi vecākā māsa, atgriezusies no 1955. gada Dziesmu svētkiem. Tolaik dzīvojām Sīkragā, viņa mā cījās Dundagas vidusskolā, es – pēdējo gadu Mazirbē. Viņa ar prieka asarām acīs stāstīja par brīnišķo Jāni Dūmiņu, kurš mācējis tik skaisti izvilināt skaņu no kopkora Mežaparka jauna jā estrādē. Māsai, to stāstot, tiešām lija asaras – viņai licies, ka diriģenta roku kustībām sekojušas pat priedes. Un kaut kas ielija manā sirdī... Dažas dzies mas viņa arī padungoja. Tikai vēlāk, kad jau apzi nāti ieskatījos programmā, redzēju, ka Staļins tur bi jis priekšā-pakaļā, bet tam pa vidu arī mūsu pērles – Melngaiļa Jāņu vakars, Vī tola Gaismas pils un Dārzi ņa Lauztās priedes. Oho, tajā laikā skanēja Gaismas pils! Vēlāk taču to aizliedza. Jā... Tad es, jau no mūs dienu skatupunkta, domā ju – kā tie latvieši ir mācē juši ķepuroties, sadzīvot ar pastāvošo iekārtu, ideoloģi ju, neņemot to par pilnu un iznesot cauri šādas dzies mas. Tieši tās ielija cilvēku sirdīs, un ar šo prieku viņi brauca mājās, strādāja, tur pināja mācīties, sapņot... Un vēl citus aizrāva. Jā! Mani to skaitā. Pēc gada sēdos mazbānītī –
vecāki labi zināja, ka ceļš ir drošs, nomaldīties ne varēja – un braucu uz Ventspili, kur iestājos mū zikas skolā, jau vēlēda mies kļūt par diriģentu. Jūsu mamma neesot bijusi priecīga, gribējusi jūs redzēt kā mežzini. Jā, jā – un tas arī nebū tu bijis slikti! (Smejas.) Jums patika arī mežs? Jā! Ļoti! Un patīk vēl tagad. Jūs esot mēģinājis atdarināt putnu balsis. To man ierādīja tēvs – abus īkšķus kopā saliekot. Piemēram, dzeguzes kū košanu. Man nesanāca. Cita putna dziesmu gan iemācījos (nosvilpo) – spītē, spītē, dievam... spītē, spītē dievam... Esmu to dzirdējis dabā, tas ir lietus putns. Vālodze? Iespējams. Tēvs bija mežzinis? Nē, nē – zvejnieks! Pirms kara brauca uz Lat vijas tirdzniecības kuģiem. Torpēda sabombardēja viņa lielo kravas tvaikoni Gaisma. Tēvs bija viens no sešiem, kas pie Užavas izglābās – 1941. gada Jāņu vakarā. Kā pierādījums pēc gada piedzimu es! Jā, atgriezās mājās dzīvs, pal dies Dievam. Bet sākās kara laiks. Vai, par to gan negribu stāstīt! Tas ma nam tēvam, ģimenei no darīja lielu postu. Gan tēvs, gan vecaistēvs ar mūziku nodarbojās savam priekam? Tēvs savam priekam. Viņš pat kaut ko elemen tāru uz vijoles spēlēja, ne zinu gan, kur tas instru ments palika. Mans vecaistēvs bija ne parasti talantīgs daudzās jomās – gan kā kalējs, gan smalku darba instrumentu izgatavotājs. Viņš pirmais uzstādīja vēja ģeneratoru, vectēva māja bija vienīgā, kas pieslēgta elektrībai. Ar to darbināja arī cukur biešu mizojamo mašīnu. Pēc kara bija problēmas ar cukuru, atceros briesmī go saharīnu, ko sūtīja no Zviedrijas. Bet cukurbiešu sīrups nelikās labāks (smejas), garšoja briesmīgi. Biju ļoti kustīgs un tā pēc, ciemojoties pie vec tēva, dažkārt dabūju pa mici. Tā bija cita audzinā šana, ārkārtīgs respekts. Pie galda bija veco laiku kārtība – kamēr vecaistēvs karoti nav paņēmis un sā cis zupu strēbt, pārējiem jābūt mierā. Mēs savus
leģenda vecvecākus uz jūs uzrunā jām. Nav tā, kā tagad es ar saviem mazbērniem... Jau mācījos mūzikas skolā, kad vecaistēvs uz būvēja ērģelītes – tad viņš mani pavisam citādāk sa gaidīja. Lika man spēlēt priekšā no korāļu grāma tas. Nu līdzās sēdēja ci tāds vecaistēvs – ar prieka asarām acīs... Kā domājat – tai ūjināšanai pret kalnu ir kāda saikne ar lībiešu folkloru? Ar tās puses slaveno burdona dziedāšanu? Domāju, tā bija puiciska sacensība. Ārijas dziedāt nepratām, tāpēc sacen tāmies ar spiegšanu. Cik augstu katrs varēja, kurš izstājās, kurš turpināja. Man kaut kas no tā skanē juma krāsām palika prātā. Pēc tam meklēju, kur va rētu dabūt kopā vairākas tādas balsis. Ap piecdesmit. Un liktenīgā kārtā (pēc ga diem piecpadsmit) mani uzrunāja Imants Kokars. Tas bija brīnums! Tolaik Dārziņa skolas zēnu kori vadīja Imants un Gido Kokari? Jā, pirms manis vadīja viņi. Iedomājieties, Kokari kā galveno iemeslu minēja to, ka netiekot galā ar dis ciplīnu. Uzreiz, bez šau bām, nepiekritu. Man taču bija respekts pret brāļiem Kokariem, salīdzinājumā ar viņiem es biju sīkais. Nebija priekšnojauta, ka tomēr tiksiet galā? Tā bija liela uzdrīkstē šanās. Pedagoģiskajā sa skarsmē jutos drošs. Visās pārejās jomās nācās ne pārtraukti mācīties. Vai skolas laikā pats piedalījāties Dziesmu svētkos? Tieši vidusskolu bei dzot – 1960. gada vasarā piedalījos republikas pū tēju orķestru pirmajā sali dojumā Alūksnē. Jūs pūtāt tauri? Tas bija obligāti! Arī vi siem diriģentiem. Tas ceļo jums pa Vidzemi, pa Ples kavas šoseju uz Alūksni... Man bija tik labas sajūtas! Brīnišķīgs laiks, silti, mēs – orķestris – vaļējā automašī nā... Vienīgi domāju – kā pēc neviens skolotājs man nav mācījis, ka Latvijā ir tik lieli kalni? Man tie iz skatījās... tik iespaidīgi! Tajā vasarā, kā par brī numu, Rīgā notika arī pir mie Skolu jaunatnes dzies mu un deju svētki. Paspēju abos. Un atkal ar taurīti. Spēlējām pavadījumus, bija arī savi solo priekšnesumi orķestrim. Tas bija sākums.
Nr. 02 2018
Dziesmu un deju svētku avīze
Konservatorijā, viņa ir klavierskolotāja, dau dzām slavenībām ir mā cījusi klavierspēli. Nu jau esam nodzīvojuši kopā 49 gadus.
Ar Emīla Dārziņa Speciālās mūzikas vidusskolas zēnu kori un Doma zēnu kori Vecrīgā deviņdesmito gadu sākumā.
V Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki Mežaparka estrādē 1984.gadā.
Ar ļoti labu pieredzi un skaistiem pārdzīvojumiem. Tas vēlāk noderēja? Man gribējās pierādīt, ka var dziedāt katrs nor māls puika. Ja viņam dod skolu. Un, lūk, 70.–80. ga dos šī zēnu koru kustība jau aptvēra visu Latviju. Man nebija grūti celties agri no rīta, lai ar žigulīti brauktu uz Rēzekni nova dīt kora mēģinājumu. Tajā laikā mūsu acu priekšā parādījās jauni, uzņēmīgi, izglītoti zēnu koru diriģen ti, kuri prasmīgi iekļāvās šajā kustībā. Mēs visbiežāk piedalī jāmies Dziesmu svētku re pertuāra paraugdemons trējumos, rādījām jaunās dziesmas – kā tām vaja dzētu skanēt. Un sākās zēnu koru salidojumi. Daudzi direktori uzska tīja par goda lietu, ka viņu skolā ir visi kori – jauktais, meiteņu, 5.–9. klašu un arī zēnu. Bija laiks, kad tie bija gandrīz visās skolās. Tas bija milzīgs gandarī jums. Mani šī kustība 1979. gadā uznesa Dziesmu svētku virsdiriģenta spicē. Un – varat iedomāties – tur priekšā jau stāvēja Jā nis Dūmiņš, Daumants Gailis, Pauls Kvelde, Jānis Brants un mans rektors Jā nis Ozoliņš. Starp citu, es pie viņa vēl trīs gadus pēc Konservatorijas pabeigša nas mācījos asistentūrā. Tie bija lielie Dziesmu svētki vai skolēnu? Skolēnu. Un ar tiem viss sākās. Skolotāji ņēmās savos novados, arī ar pie augušo koriem. Kad 1990. gadā notika lielā balso šana, es ar ļoti augstiem punktiem ietiku arī lielajos Dziesmu svētkos. Domā ju, tikai pateicoties mūsu veiksmīgai sadarbībai sko lēnu Dziesmu svētkos.
Gribēju, lai puikas ir ar stāju. Tā vajadzīga, arī dziedot himnu, nevar tā – sašļucis, sabrucis, vārgs, izlaidies, palaidies. Mēs sapratām, ka zēnu balsis atsevišķi Dziesmu svētku estrādei nav gluži piemērotas. Lai izbauda kopīgi dziedātās. Daudzi tā ieguva iemaņas, ceru, arī skaistas atmiņas par lielo sadziedāšanos – iet sapos tam pa Rīgas ielām, izturēt mēģinājuma svelmi un pa likt uzticīgam dziesmai. Dzimšanas dienā jūs uzdāvinājāt grāmatu tautai, bet izdevniecība Upe tuviem un tāliem jums dāvināja disku un grāmatu, kurā ir jūsu audzēkņu atmiņas par jums. Tas man bija pārstei gums! To saņēmāt tikai dzimšanas dienā? Jā. Un tovakar pat neat vēru kastīti, domāju – nez kas tur varētu būt salikts, gan pagaidīs. Tikai nāka majā dienā paskatījos, ka kāds ir tik ļoti rūpīgi se kojis līdzi, atlasot manis diriģētās dziesmas! Bet, grāmatu rakstot, neaizdo mājos tik tālu, ka es spētu kaut ko uzdāvināt tautai (smejas). Pirmām kārtām pats gribēju tikt skaidrībā ar faktiem, kam bērnībā un jaunībā biju pavirši gā jis pāri. Tagad, kad mana skola ir drošās rokās, bēr ni lieli un arī mazbērni uz kājām, man radās interese nopietni pieskarties vēstu rei. Esmu jau daudz stāstī jis, ko Dziesmu svētki no zīmēja latvietim, īpaši lau ciniekam. Zemnieku dēli un meitas tika galā ar dar
5
biem sētā. Vasaras vidus ir aktīvākais siena laiks, bet – jābrauc uz Rīgu! Kā tas vispār iespējams... Redziet nu, bija iespē jams. Braucot mājās, viens otram jautāja: “Kur tiksi mies nākamreiz? Pēc cik gadiem?” Tā, pateicoties mūsu dižgariem – Jānim Cimzem, Andrejam Jur jānam, Jāzepam Vītolam, Alfrēdam Kalniņam, Emi lim Melngailim un dau dziem citiem, Dziesmu svētku gars iemājoja tautā caur skaistām, saturiski piepildītām, katram lat vietim nozīmīgām lietām. Sākumā, bez šaubām, tā bija tautasdziesma. Kā vēstījums. Kā lūgšana? Arī. Garīgais aspekts ir ļoti svarīgs. Jā, bet ne šauri reliģio zā izpratnē, bet vispār – kā cilvēka sajūtu kopums. Kā gara plašums, kas paceļ virs zemes, ikdienas? Tieši tā. Minējāt, ka Dziesmu svētku kustība izauga no brāļu draudžu, biedrību koriem. Kad dibinājāt Rīgas Doma kora skolu, domājāt, ka tam būs saistība ar Doma baznīcu, tātad – reliģiju? Savā ziņā, bet atkal gri bu teikt – ne šaurā izprat nē. Mēs Latvijā nedalām bērnus pēc konfesionālās piederības. Bijām vieni no pirmajiem, kas jau pa domju gados sāka uzstā
ties Domā. Kad tie laiki sašūpojās, mēs, sekojot arhibīskapa Jāņa Liepiņa uzaicinājumam, piedalī jāmies dievkalpojumos, dziedājām Ziemassvētku dziesmas. Pēc tam Jānis Liepiņš mani uzaicināja pie sevis, mums bija ilga saruna, vi ņam acīs – asaras, arī vi ņam patika. Tobrīd bijām jau ar zināmu pasaules pieredzi. Polijā, starptau tiskā zēnu kora festivālā Poznaņā, aci pret aci sa tiku slaveno Vīnes zēnu kori, daudzus labus Eiro pas zēnu korus. Un nolēmām dibināt savu skolu, kur vispārējā izglītība būtu vienā labā saskaņā ar mūziku, lai zēni varētu mūzikā izdzīvot bērnību, iepazīties ar skais tām partitūrām, notīm, Bahu un Mocartu, mūsdie nu komponistiem, vien laikus saņemot kvalitatīvu vispārējo izglītību, lai pēc 9. klases varētu izvēlēties, kur mācīties tālāk. Doma baznīca jums nav bijusi kā priekšnieks, kurš rauc degunu par pagānu dziesmām? Nekādā gadījumā! Tau tasdziesmu mīl visi. Arī mūsu baznīca. Ir noti kušas ļoti lielas un labas pārvērtības. Esat dziedājuši tautasdziesmas baznīcā? Jā! Varbūt ne gluži drastiskās...
Tumša nakte, zaļa zāle? Jā, Kas tie tādi, kas dziedāja vai Tec, saulīte, tecēdama. Kad arhibīskaps Jā nis Vanags vizitēja mūsu skolu, cik interesanta bija tā sastapšanās, īpaši vidus skolniekiem – ar mūsdienī gu, izglītotu mācītāju. Viņš jau pēc būtības ir eksaktais, bet arī ar lielu pieredzi mūzikā. Un bija tik ļoti in teresanti uzklausīt viņa do mas, ka šajā pasaulē nozī me ir visam, ko labu dari. Jūs to lībisko krāsu sevī jūtat? Varbūt dažkārt – kaut kādā spītībā, kaut kādā... (smejas) apmātībā. Kur jūs satikāt savu dzīvesbiedri?
Jums ir meitas... Bet arī trīs mazdēli. Cik lieli? Jau ievilināti korī? Divi pilngadīgi. Bet korī – jāsaka, ka ne. Viņi mūziku mīl citādāk. Un katram sava izvēle. Viens mazdēls pabeidza devi ņas klases Doma kora skolā, bet tālāk izvēlējās citu ceļu. Viņu vairāk in teresēja kino, bet specifis kos mūzikas žanros viņš orientējas perfekti. Daudzi jūsu audzēkņi atceras nemuzikālo pusi – vasaras nometnes, futbolu un to, ka mācījāt rūpēties par sevi, bikses gludināt. Tagad jau laikam vairs negludina, bet kādreiz tas bija ļoti aktuāli. Tā pats biju audzināts – ka pui kam ģimenē jābūt ar at bildības izjūtu, stiprajam dzimumam; jāprot sakopt sevi, ap sevi un vēl piepa līdzēt mammai. Pats mazgā muti, nav mammītes, kas pieved pie izlietnes. Ja esi nedēļu prom, jāprot viscaur par sevi parūpēties, arī zeķes izmazgāt. Neielaidīšos de taļās, bet gribēju, lai puikas ir ar stāju. Tā vajadzīga, arī dziedot himnu, nevar tā – sašļucis, sabrucis, vārgs, izlaidies, palaidies. Himna jādzied sakoptam stājā, ar stingru mugurkaulu. Būtu labi, ja tās laikā mēs domātu tikai par tajā ielikto vēstījumu – Dievs, svētī Latviju! Ar kādām domām jūs gaidāt simtgades Dziesmu svētkus? Būsiet virsdiriģents? Jā, un tieši man ir uzti cēta himna. Gribētos pa nākt, lai to dzied ar pilnī gi jaušamu sirdsdegsmi. Tā nav gari velkamā, žēlī gā dziesma. Tad jums jārunā uz dziedātāju. Jā, vīriem dziedāt dro ši, sievām – koši! Tad kopā sanāks labi. Un par svētkiem? Kādi maģiski cipari un skaitļi – 2018 un 18. no vembris. Es tur pamanu divus skaistus kliņģerus. Varbūt ir vērts rosināt, lai katrā ģimenē šis būtu kliņ ģeru gads – ne tikai ģime nes svētkos, bet arī Dzies mu svētkos, simtgades svi nībās. Un katru reizi tas kliņģeris drusku citādāks. Garšīgs, pašu cepts.
6
vēsture
Nr. 02 2018
Dziesmu un deju svētku avīze
Svētki laiku lokos Latvija ir piedzīvojusi jau 25 Dziesmu un deju svētkus, un tikai pusgads mūs šķir no nākamajiem. Piedāvājam atskatīties uz desmit interesantākajiem un zīmīgākajiem svētku brīžiem aizvadītajos 144 gados.
1873
1873. gada Dziesmu svētku dalībnieku gājiens no Latviešu biedrības nama līdz Ķeizardārzam.
Kungu svētki
Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki
No mūsdienu viedokļa raugoties, pirmie latviešu dziesmu svētki bija diezgan dis kriminējoši, jo vairākums to dalībnieku bija vīrieši – no 1000 dziedātājiem gandrīz 800 valkāja bikses un tikai 212 – brunčus. Taču, ja ņemam vērā, ka dalībniekiem nācās mitināties visai spartiskos apstākļos un daudziem ceļš uz Rīgu bija ļoti tāls un no gurdinošs, ir skaidrs, ka dāmām tas nudien bija smags pārbaudī jums. Tomēr svētki Ķeizardārzā uzceltajā estrādē izdevās godam, un svētku rīcības komiteja pat itin labi nopelnīja – 2575 rubļus. Nav slikti, ja zinām, ka ieejas biļete maksāja 20 kapeikas.
Svētki ar goda mielastu V Vispārējie latviešu dziesmu svētki
Sandris Metuzāls Foto: no Latvijas Nacionālā arhīva Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva (Imants Prēdelis, Uldis Pāže), Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma un žurnāla Atpūta
1910
Pirmajās desmitgadēs neatņemama dziesmu svētku sastāvdaļa bija goda mie lasts, kas parasti norisinājās svētku beigās. Vērienu varētu apskaust pat mūsdie nu restorāni – piemēram, IV Dziesmu svētku mie lastā piedalījās 1300 vie su. 1910. gada svētkos gan viesu tik daudz nebija, to ties balle norisinājās nule atjaunotajā Rīgas Latviešu biedrības namā līdz pat rīta gaismai. Paši svētki norisinājās pie dzelzceļa Stabu ielas tālākajā galā īpaši būvētā paviljonā, kur varēja sa tilpt 10 000 skatītāju. Inte resanta detaļa – patiesībā svētkiem vajadzēja notikt piecus gadus ātrāk, taču tiem kāju priekšā aizlika krievu-japāņu karš un 1905. gada revolūcija. 1910. gada Dziesmu svētku plakāta autors bija izcilais latviešu mākslinieks Janis Rozentāls.
1888. gada Dziesmu svētkiem bija izbūvēts īpašs paviljons.
Svētki tautas tērpos
1888
Latviešu trešie vispārīgie dziedāšanas svētki
Pirmajos divos svētkos dalībnieki ģērbās kā nu kurais. Rī kojot trešos svētkus, rīcības komiteja nosprieda, ka vajadzētu celt godā tautas mantojumu un dziedātājiem vilkt tautastēr pus. Bija tikai viena problēma – organizatoriem nojausma par dažādu novadu tautas tērpiem bija aptuvena, tāpēc izcēlās lieli strīdi, kādiem tiem jābūt. Beigās tomēr uzvarēja demo krātija, un katrs novads ieradās savos tautastērpos. Tiesa, viegli nevedās, jo rīcības komiteja pat iekļuva parā dos un labu laiku nevarēja atrisināt izguldināšanas jautāju mu – ugunsdzēsēju depo gan bija gatavs izmitināt dziedātā jus, taču kategoriski atteicās līdz svētkiem uzglabāt ugunsne drošos salmus, uz kuriem bija paredzēts gulēt. Viss gan bei dzās labi: salmus glabāšanā paņēma kāda Daugavmalas spī ķera saimnieks. Svētki noslēdzās ar 11 000 rubļu lielu peļņu, un organizatori varēja nomaksāt visus kredītus.
1926. un 1931. gada Dziesmu svētki norisinājās šim nolūkam izbūvētā estrādē Esplanādē.
Svētki ar 115 sapulcēm VI Latvju vispārējie Dziesmu svētki
Pirmajiem Dziesmu svēt kiem neatkarīgajā valstī latvieši piegāja nopietni. Lai tos godam sarīkotu, tika sasaukti trīs kon gresi un 115 (!) rīcības komite jas sapulces. Apspriežamo jautājumu bija milzum daudz. Piemēram, kādu estrādi būvēt Esplanādē?
Sākumā tapa iespaidīgs pro jekts, kas izmaksātu 160 000 latu, taču visu svētku budžets bija 170 000 latu... Nācās būvēt kaut ko pieticīgāku. Lai izgul dinātu dalībniekus, talkā nāca armija, izīrējot gultas maisus un salmus ar noteikumu, ka, atdodot atpakaļ, tie būs izmaz gāti un dezinficēti. Lai atšķirtu dalībniekus no skatītājiem, izgatavoja pirmās dalībnieku nozīmītes – šī tradī cija saglabājās arī vēlākajos ga dos. Tēlnieks Teodors Zaļkalns
1931
par godu svētkiem izkala īpašas medaļas, taču piedzīvoja finan siālu fiasko – no 10 000 medaļu pārdot izdevās tikai trīs tūk stošus. Lai izgatavotu svētku reklāmas plakātus, izsludināja konkursu, kurā drīkstēja pieda līties tikai tie mākslinieki, ku riem bija Latvijas pilsoņa pase. ķibele gadījās ar biļetēm, kas maksāja no 1,50 līdz 10 latiem; labāka dzirdamība atklājās tālā kajās un lētākajās vietās, nevis priekšējās un dārgākajās. Taču viss pārējais izdevās lieliski.
vēsture
1938. gada Dziesmu svētki aizritēja Vadoņa zīmē.
Nr. 02 2018
Dziesmu un deju svētku avīze
7
Svētki, ko gandrīz izbojāja dzērāji IX Latviešu dziesmu svētku
“Provinces dziedātāji un diriģen ti bijuši ļoti sašutuši par to, ka svēt ku laikā atļauti reibinoši dzērieni. Piedzērušies koru dalībnieki vīrieši traucējuši dziedātājas. Otrā dienā pie dzeršanās dēļ iztrūcis ap 1000 dziedā tāju, pat veseli kori,” tik kritiskas rin das lasāmas organizatoru ziņojumā pēc 1938. gada svētkiem. Tās bija sekas labi domātajai idejai pasākumu padarīt par īstiem tautas svētkiem, kur gan dziedāt varētu, gan uzkost un iedzert. Neveiksmi cieta mēģinājums pirmo reizi svētkos izmantot ska ņu pastiprinošu aparatūru, jo radusies nelāga atbalss. Tomēr ko pumā svētki izdevās un bija ārkārtīgi vērienīgi. Tie norisinājās īpaši celtā estrādē Uzvaras laukumā Pārdaugavā, kur vietas bija 15 000 dziedātāju.
1938
1940. gada Latgales Dziesmu svētki notika Latvijas okupācijas priekšvakarā.
Visbēdīgākie svētki
Latgales dziesmu svētki “Gaidījām prezidentu, neatbrauca, ar smagu sir di trīs reizes nodziedājām
Dievs, svētī Latviju!, bet otrā dienā iebrauca tanki,” ap mēram tādas lielākoties ir šo svētku dalībnieku atmiņas. Svētki norisinājās okupācijas priekšvakarā, 16. jūnijā. Jau to laikā bija saņemtas sa
1948 X Dziesmu svētki
1985
“Ļoti pateicos par ielūgumu. Svētkos, par nožēlošanu, tomēr nevarēšu piedalīties, jo esmu aizņemts. Mans sveiciens Latvijas darbaļaudīm! J. Staļins.” Šāda telegramma nolasīta pirmo Latvi jas PSR dziesmu svētku dalībniekiem Komunāru laukumā. Šie svētki krasi atšķīrās no visiem iepriekšējiem. Pa vidu latvie šu tautastērpiem vīdēja krievu, ukraiņu, moldāvu un citu “brālīgo tautu” tērpi. Programmā pareizi ieturēti skaņdarbi: Latvieši gavilē Staļinam, Sveicieni Padomju Latvijai, Lai padomju valstij slava, Labi dzīvot padomju zemē, Vēji no Volgas. Pasākumu kuplināja 1200 arodskolēnu vingrošanas paraugdemonstrējumi un kopīga padom ju himnas dziedāšana, kura, kā rakstīja avīzes, “plūda pār Rīgas apstādījumiem svinīgi un vareni, it kā no vienas krūts”.
Svētki ar zaldātiem XIX Dziesmu svētki
Tie bija pēdējie Dziesmu svētki ar komunistu ideoloģijas piešprici. Un arī, šķiet, vienīgie, kuros bija iesaistīta armija. Šoreiz bija nolemts tos veltīt 40. gadadienai kopš padomju uzvaras Lielajā Tēvijas karā. Lai būtu pārliecinošāk, lielā koncerta laikā uz skatuves izsoļoja karaspēka vienība un armijas orķestris. Kā rakstīja trimdas prese, “padomju zaldātiņi koncerta program mas vidū sāka maršēt pa skatuvi prūšu solī, piedevām žonglē jot ar šaujamajiem”. Laikam jau pat kādiem augstākajiem spē kiem šādas izdarības nelikās tīkamas, jo koncerta laikā uznāca pamatīga lietusgāze, samērcējot visus dalībniekus.
Svētkos satikās divas pasaules
Svētki ar 120 bundziniecēm XVI Dziesmu svētku simtgadei veltītie Dziesmu svētki
XX Vispārējie latviešu dziesmu svētki
1973 50. gadadienai. Ieradās pat PSRS kultūras ministre Jekaterina Furceva. Labā ziņa – atzīmējot simtgadi, Viesturdārzā atklāja īpašu memoriālo ansambli, kas
traucošas ziņas par padomju uzbrukumu robežsargu pos tenim Masļenkos. Kad svētki bija galā un dalībnieki devās mājās, Latvijas robežu jau šķērsoja padomju tanki. Bija klāt 1940. gada 17. jūnijs...
Kaut gan 1948. gada Dziesmu svētku estrādi rotāja Staļina portrets, pats diktators uz Rīgu neatbrauca.
Svētki bez Staļina
Dziesmu svētku simtga dei veltītie kļuva par vie niem no visu laiku vērie nīgākajiem, taču padomju okupācijas vara tiem pie kabināja veltījumu PSRS
1940
Viens no galvenajiem 1973. gada notikumiem bija Svētku simtgadei veltītā memoriāla atklāšana Viesturdārzā, ko ieskandināja kori diriģentes Ausmas Derkēvicas vadībā.
veltīts Dziesmu svētkiem. Pirmo reizi dalībnieku pulku kuplināja meitenes – bundzinieces. Simt div desmit glītas meitenes īsos svārciņos un sarkanos zā
bakos soļoja svētku gājienā un izpelnījās lielu uzmanī bu. Trimdas latviešu avī ze Laiks gan vēlāk indīgi piezīmēja, ka šī ideja droši vien nošpikota Amerikā.
1990 Dziesmu svētkos piedalījās arī ārzemju latviešu kolektīvi.
Diez vai vēl kādos Dziesmu svētkos būs tāda vienotības sajūta kā 1990. gadā, kad gai sā jau bija jūtamas brī vības vēsmas un pirmo reizi svētkos piedalījās vairāki simti ārzemju latviešu. Uz pieciem koncertiem Mežaparkā pārdeva 140 000 biļe šu, bija 35 600 dalībnieku no Latvijas un 1395 no ārzemēm. Polkas solis vietējiem un ārzemju latviešiem atšķīries. “Likās, ka mēs, pilsēt nieki, aizbraukuši uz Latviju, dejojam smagā zemnieku solī, bet vietējie latvieši, vairums no laukiem, dejoja ba letam līdzīgā stilā,” atzina dejotāji no Austrālijas. Trim das tautieši brīžam jutušies neērti atšķirīgās aprūpes dēļ: viņus trīs reizes dienā ar autobusu veda ēdināt uz restorānu, vietējiem izdalītas tikai maizītes. Taču visi tie bija sīkumi, jo svētki izdevās lieliski.
8
svētku stils
Nr. 02 2018
Dziesmu un deju svētku avīze
Tautastērps kā kanons un prieks Viena no krāšņākajām Dziesmu un deju svētku rotām ir dažādie tautastērpi, kādos uzstājas dalībnieki. Tie gluži kā dainas glabā atmiņas par tautas raksturu un senatni. “Ar katru gadu tērpi top arvien krāšņāki un daudzveidīgāki,” priecājas Tautastērpu centra Senā klēts meistare Ziedīte Muze. Divos iepriekšējos svētkos viņa bija tautastērpu skates vadītāja. Sandra Landorfa Foto: Juris Rozenbergs, Ieva Čīka/LETA
Tautastērpu speciāliste Ziedīte Muze vēsā laikā valkā maučus jeb pulsa sildītājus – arī tā var būt tautastērpa sastāvdaļa – pērļota vai adīta. Attēlā viņa nostājusies blakus Nīcas novada meitenes tautastērpam.
“Tik tiešām var teikt – ja nebūtu Dziesmu svētku, nebūtu arī tautastērpu. Un, ja nebūtu tautastēr pu, tad varbūt nebūtu arī Dziesmu svētku,” uzskata Ziedīte.
Atšķirība starp īsto un tikai tautisko Jau sākot ar pirmajiem Dziesmu svētkiem, ko risti domāja, kā tērpties, kāds būs kora kopskats, un varbūt tāpēc tautas tērps arī saglabājās līdz mūsdienām, vairs neva ram iedomāties Dziesmu un deju svētkus bez tau tastērpiem. Viskrāšņāk tos izrāda gājienā, tas ir pasākums izturīgajiem – gan gājējiem, gan skatī tājiem. Ir ļoti svarīgi tautastēr pu saglabāt nepārveidotu. “Senajā klētī cenšamies darināt tērpus, atsaucoties uz Latvijas Nacionālā vēs tures muzeja, arī Liepājas un citu muzeju materiā liem,” stāsta Ziedīte. “Ir svarīgi saprast atšķirību starp tradicionālu tautas tērpu un vienkārši tautis ku tērpu. Mēs uzskatām, ka tautastērps tomēr ir mazliet kanons, tāpēc ne mainām rakstus, krāsu. Piemēram, man nepatīk Zemgales brunčos šis to nis, ņemšu citu! Vai vien kārši – man zaļš nepie stāv, taisīšu zilu! Tautastērpa pasūtītājs tajā staigās daudzus gadu desmitus, atstās mantoju mā bērniem, un mēs jūta mies atbildīgi, lai tas būtu pēc iespējas tuvāks vēs turiskajai patiesībai. Pie mēram, Nīcas tautastēr pā visas sastāvdaļas ir no viena pagasta, bet ne ar visiem tērpiem tā ir. Pie ļoti skaistajiem Lēdurgas vai Vidrižu brunčiem nav saglabājušies tieši šiem pagastiem raksturīgi krek li – nu, ko mēs darām? Ņemam tuvāko – Vitr upes vai Rīgas apvidus. Mūsu atbildība ir kat ru tērpu pareizi sakom plektēt, nevis sadomāt ko savu. Lai tērps paliktu skaists nākamajām paau dzēm, mums tas jādarina precīzi, neieviešot savas korekcijas.
Vecmāmiņas sacerētais tērps “Ir gadījumi, kad cil vēks saka – man ir tautas tērps, no vecmāmiņas. Bet
viņai tas darināts 1920. gadā. Un tad visbiežāk tas ir “sacerētais tērps”,” saka Ziedīte. Ne vienmēr omītes tautastērps atbilst vēs turiskajai patiesībai, jo pagājušā gadsimta sā kumā viņas mamma to darinājusi pēc saviem ieskatiem. Tāpēc jābūt uzmanīgam, kas tas par avotu, no kura šis tērps cēlies. Protams, vecmā miņas tērps katram būs visskaistākais un mīļā kais, bet jāapzinās, ka tas varbūt ir tautisks, nevis tradicionāls konkrēta no vada tautastērps. Daudz stilizāciju un jaunievedumu gan tautas tērpos, gan latvju rakstos radās gan ar Jūlija Ma dernieka jaunradīto orna mentiku pagājušā gadsim ta divdesmitajos gados, gan Kārļa Ulmaņa tautis kā romantisma laikā trīs desmitajos. Vēl tagad var redzēt, ka koristes pie tērpiem liek slavenās saktiņas Saulīt tecēj tecēdama. Tā ir atsauce uz Latvijas brīv valsts laikiem, bet ar tra dicionālajām latvju rotām tām nav nekāda sakara. “Varbūt arī nav vajadzī bas pret to ļoti vērsties,” uzskata Ziedīte, “bet jā saprot, ka tā ir tikai mīļa piemiņa no omītes, nevis autentiska tautastērpa sa stāvdaļa.”
Visus tautastērpus grūti saskaitīt Līdz ar pirmo atmodu tika iekustināta intere se par tautas mantojuma apzināšanu. Pirmais vākt tautasdziesmas devās Fri cis Brīvzemnieks, viņa darbu pārņēma Krišjānis Barons, tautas melodijas pierakstīja Emilis Meln gailis, latviešu valodas leksikonu sistematizēja Kārlis Mīlenbahs un Jānis Endzelīns. Vai līdzīgi tika apzināti arī tautastērpi? “Jā, mēs varam būt bezgala pateicīgi ekspedī cijām pa visu Latviju, lai vienkopus savāktu tautas tērpus lielajai Etnogrāfijas izstādei, kas notika Rīgā 1896. gadā,” uzskata Zie dīte. Daļu šīs izstādes ek spozīcijas nesen varējām skatīt Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. 19. gadsimta beigās vēl cariskās Krievijas terito rijā būvēja ēkas un pavil
svētku stils
Nr. 02 2018
Dziesmu un deju svētku avīze
9
svarā no 19. gadsimta. Senākie jeb arheoloģis kie tautastērpi (tāds ir arī kultūras ministrei Dacei Melbārdei) ir darināti pēc izrakumos atrastajām lie cībām. Tie pārsvarā saistās ar 10.–12. gadsimtu. Tas bija laiks, kad tērpos izmanto ja daudz rotu un auduma rotājumu, un apbedījumos metāls ir audumu iekon servējis. Pēc nelielām de taļām, kur zem metāla gredzentiņiem saglabāju šās tekstilijas, var restau rēt visu villaini.
valodā runājošs gids gan apgalvo, ka sārtā jaciņa ar melnajiem punktiņiem esot radusies, atdarinot Latvijas nacionālo kukaini bizbizmārīti. Zemgales novada sie vu tilla cepures ir radu šās no laika, kad Jelgavas pilī viesojās Francijas ka raļnama pārstāvji. Lat vietēm iepatikās smalkās dāmu galvassegas, un viņas izdomāja darināt līdzīgas. Senās klēts krājumā ir Rietumvidzemes vīriešu tautastērps, ko darbinie
Daudz svarīgu vēstu res liecību neapšaubāmi glabā Johana Broces zī mējumi, bet tajos attēlo tie tautastērpi ne vienmēr mūsdienu speciālistiem ir saprotami. “Ziemeļlatga les tautastērpa attēloju mā redzama it kā izšūta brunču apakšmala, bet diez vai senā praktiskā latviete būtu atļāvusies tādu greznību, jo nēsā jot tieši tā dilst visātrāk,” uzskata Ziedīte. Ir sagla bājušās liecības, ka, dodo ties godos, sieviete apakšā vilka vecos brunčus, jau nos – pa virsu, lai tie ne nodilst, sacēla uz augšu un aizsprauda aiz jostas. Tikai nonākot godos, tos atlaida.
ces sauc par Zatlera mētelīti; Valdis Zatlers to bija aizņēmies, lai mātu Valsts prezidenta sveicienu Dziesmu un deju svētku dalībniekiem. Viņam bla kus stāvēja kundze Lilita Zatlere skaistajā Liepupes tautastērpā. Pati Ziedīte ir gatavoju si divus – Nīcas sievas un meitas – tautastērpus. Tas bijis diplomdarbs, beidzot Mākslas akadēmiju. Vie nus no brunčiem par Lat vijas Nacionālajā operā nopelnīto honorāru iegā dājās slavenais lietuviešu tērpu mākslinieks Juozs Statkevičus. Latvijas jubilejas gadā Senā klēts organizē tau tastērpu izstādes dažādās pilsētās, kā arī meistar darbnīcas, kurās katram, no sīkas detaļas sākot, ie spējams pamazām tikt pie sava tautastērpa. Jau trešo reizi Senā klēts aicina uz tautastēr pu gājienu. 4. maija krāš ņajā gājienā Uzvelc tautastērpu par godu Latvijai! lūgts ikviens latviešu tautastērpa valkātājs, lai, ietērpjoties šajās svētku drānās, godinātu valsti svētkos un stiprinātu pie derību Latvijai.
Rietumvidzemes vīriešu tautastērps un Liepupes pagasta sieviešu tautastērps, kurus Dziesmu svētkiem bija aizņēmies prezidents Zatlers ar kundzi.
jonus (par izstādes vietu bija izraudzīts laukums aiz tagadējā Nacionālā teātra), kuros kā tērcī tes saplūda tautastērpi no gandrīz visiem Latvi jas pagastiem. Tika izdots apjomīgs izstādes kata logs – enciklopēdijas cie nīga grāmata, kurā fiksēti visi eksponāti (faksimiliz devums apskatāms arī Senajā klētī). Tas bija milzīgs notikums tautas pašapzi ņas celšanā. Tautasdziesmu tūkstoši kārtojās Dainu skapja ma zajās atvilktnītēs, un var teikt, ka, ar to laiku sākot, ļoti mērķtiecīgi tika apzi nāts arī tautas materiālais mantojums – tautastērpi. Bet cik to ir? “Va rētu teikt, ka bezgalī gi daudz,” saka Ziedīte. Precīzu skaitli nav iespē jams nosaukt, jo tautas tērpiem iespējami ļoti daudzi varianti – pat vie nā pagastā. Piemēram, Zemgales brunču veidu vien ir ap astoņdesmit, krekli – pieci, tātad kom plekti – jau vairāki simti. Bet vēl tērpu var variēt, izmantojot ņieburus, vil laines, jakas, un arī atka rībā no statusa – sievas vai meitas.
Rietumvidzemes vīriešu tautastērpu Valdis Zatlers bija aizņēmies, lai mātu Valsts prezidenta sveicienu Dziesmu un deju svētku dalībniekiem. Viņiem ir svarīgi izvēlē ties sava dzimtā pagasta tautastērpus,” novērojusi speciāliste. “Padomju gados kolek tīviem tērpi tika izdalīti kā uniformas, taču tagad var jaust tendenci, ka, ne atkāpjoties no vēsturiskās patiesības, tautastērpi tiek variēti – ar zeķu un jos tu rakstiem, galvassegām un rotām. Var gadīties, ka vienā deju kolektīvā katram pārim ir cits tau tastērps, un tas ir pat pie ņemami, ja vien kopā labi izskatās.” Pateicoties izkoptajai izcilībai, tautastērpu ska tēs speciālisti jau var sākt vērtēt pavisam smalkas detaļas, piemēram, kā pa reizi ielaists padušu vai kakla ķīlis kreklā, pogas, lakatiņus.
tērpu izvēlēties uz Seno klēti bija atnākusi TV raidījumu vadītāja Bai ba Sipeniece-Gavare. Viņa pati apgalvo, ka esot piemērījusi vairāk par desmit dažādu no vadu tērpu, bet tik labi kā krāšņais Bārtas tērps neesot derējis neviens. Tad pie tā arī palikusi, kaut Baibas dzimtā puse ir Jaunpils. Bārta patiku si vislabāk, turklāt biju šas sentimentālas atmiņas par bērnības lellīti Baibu, kura bija tērpta tieši tādā tērpā. Veicies ir Bikstu deju kolektīvam, kuram ir ie spēja uzstāties sava pa gasta tautastērpos. Ziedīte uzteic viņu apņemšanos, lielo ieinteresētību un darbu, lai taptu tieši Bik stu tautastērps.
Drīkst variēt
Bārtas tērps Sipeniecei
Nekādas pieticības
Pirms katriem Dziesmu un deju svētkiem notiek tautastērpu skates, divos pēdējos svētkos tās va dīja Ziedīte Muze. “Gan kori, gan deju kolektīvi tautastērpu izpildījumā kļūst arvien daudzveidī gāki, komplektēti atbilsto ši konkrētajam novadam.
Diemžēl ne katrs gri bētājs var atrast sava pagasta vai senču dzim tās puses tautastērpu, jo par tādu vienkārši nav informācijas. Taču nevajag noskumt, jo katrs var izvēlēties, kas viņam labāk patīk un piestāv. Tā savu tautas
Par daudzām senatnē lietotām reālijām informā ciju glabā tautasdziesmas. Tajās var izlasīt arī par tērpiem un to nēsāšanu. Ziedīte Muze min pie mēru: Meit’ ar meitu lielījās, Cik olektes lindrakos. Citai pieci, citai seši, Kas bagāta – tai deviņi.
Lai arī vilnas mētelis un jaka vasaras vidus tveicei ir ne īsti piemērots apģērbs, prezidenta stāja prasa ievērot kanonu. Valdis un Lilita Zatleri Dziesmu un deju svētkos.
Un ne vēsts no pieti cības vai mūsdienu slai duma kulta! Skaistāka ir tā, kura kuplāka, kura var vairāk auduma brun čos atļauties. Uz pārticī bu tautastērpā norāda arī apavi. Taču ir saglabājies kāds sens zīmējums, kurā kuršu ķoniņiene lepni stāv pastalās. “Pie krūtīm viņai smaga, grezna sak ta, kura mūsdienās mak sātu simtiem eiro,” saka Ziedīte. Kad viņa mācījās Rīgas Lietišķās mākslas vidus skolas Rokdarbu nodaļā, pasniedzēja stāstīja par kādu izzudušu cimdu da rināšanas tehniku – adī šanu ar vienu adatu, kas darināta no dzīvnieka vai zivs kaula. Pateicoties mu zeju fondu materiāliem, mūsdienu rokdarbnieces ir restaurējušas šo seno māku un meistarklasēs dalās ar to.
Broces zīmējumi un praktiskā latviete Nacionālajā vēstures muzejā glabājas arī dažā du pastalu piegrieztnes, jo arī apavi dažādos no vados darināti atšķirīgi. Etnogrāfiskajās kolekcijās esošie tautastērpi ir pār
Karaļu jaciņa un Zatlera mētelītis Senajā klētī nelielā tel pā skatāmi desmitiem tautastērpu, un par katru no tiem ir savs stāsts. Tur ir impozantā Rīgas tautas tērpa jaciņa – sarkana ar melnām šķipsniņām. Zie dīte domā, ka tā varētu būt atsauce uz karaļu lā sumainajām mantijām, ko darināja no baltās sermu ļu ādas ar melnajiem astu galiņiem. Kāds krievu
10
der zināt
Nr. 02 2018
Dziesmu un deju svētku avīze
Foto: Latvijas Nacionālā kultūras centra arhīvs
Sākas Svētku biļešu tirdzniecība
Pavisam drīz sāksies Dziesmu un deju svētku biļešu tirdzniecība. Kas jāzina visiem, kas vēlas klātienē vērot Latvijas kultūras krāšņāko un vērienīgāko notikumu?
Kad?
No 2018. gada 3. marta plkst. 11.00 – Biļešu paradīzes tirdzniecības vietās un interneta veikalā www.bilesuparadize.lv Aicinām laikus iepazīties ar Svētku programmu. Ja vēlaties biļetes pirkt internetā, pārbaudiet, vai jūsu bankas karte ir reģistrēta drošiem pirkumiem interneta vidē.
Darba laiks
3. martā visas Biļešu paradīzes tirdzniecības vietas strādās no plkst. 11.00 līdz 17.00. Ja tirdzniecību vietu darba laiks ir ilgāks – kases strādās līdz sava parastā darba laika beigām. Sākot ar 4. martu, Biļešu paradīzes tirdzniecības vietas strādās ierastajā darba laikā (sīkāka informācija www.bilesuparadize.lv).
Cik?
Vienā pirkuma reizē biļešu tirdzniecības vietās viena persona varēs iegādāties ne vairāk kā 4 biļetes uz katru Dziesmu un deju svētku pasākumu (piemēram, ja pircējs vēlas iegādāties biļetes uz 3 pasākumiem, tad maksimālais iegādājamo biļešu skaits – 12 biļetes). Viena pirkuma reizē interneta veikalā bilesuparadize.lv varēs iegādāties 8 biļetes vienā pirkumā, bet ne vairāk kā 4 biļetes uz vienu pasākumu.
Bērni
Bērniem līdz 7 gadiem (ieskaitot), neaizņemot atsevišķu sēdvietu, biļete nav jāpērk.
Pasākumu ilgums
Noslēguma koncerta sākuma laiks ir plkst. 20.00 un paredzamais ilgums 4 stundas. Deju lieluzveduma sākuma laiks ir plkst. 22.00 un paredzamais ilgums 2,5 stundas.
Dalībnieki
Ar Dziesmu un deju svētku Dalībnieku kartēm būs iespējams par brīvu apmeklēt šādus Dziesmu un deju svētku maksas pasākumus: noslēguma koncertu Mežaparkā (stāvvietas); tautas lietišķās māk slas izstādi (Rīgas Mākslas telpā); Brīvdabas muzeja teritorijā plānotos Dziesmu svētku pasākumus.
No 1. maija
publiskā tirdzniecībā tiks nodotas iepriekšējā rezervācijā neizpirktās biļetes.
Informācija
Plašāka informācija par XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku programmu: www.dziesmusvetki.lv.
Svarīgi jautājumi Ko darīt, ja, pērkot biļetes internetā, šķiet, ka sistēma it kā nedarbojas? Esiet pacietīgi. Prognozējam, ka pie prasījums pēc biļetēm būs liels. Katrs piepra sījums Biļešu paradīzes interneta veikalam au tomātiski tiks uzņemts elektroniskajā rindā, par ko liecinās uz raksts uz ekrāna. Tik līdz rindā būs pienāku si jūsu kārta, varēsiet veikt pirkumu.
minūtēs pieprasījums pēc biļetēm daudzkārt pārsniegs piedāvājumu? Iepriekšējo Svētku pieredze liecina, ka pie prasījums pirmajās mi nūtēs piecdesmit līdz sešdesmit reizes pār sniedz pārdošanā esošo biļešu apjomu.
Vai var gadīties, ka biļetes uz Svētku galvenajiem notikumiem tiks pārdotas jau pirmajās stundās?
Sekojiet uzrakstiem uz datora ekrāna. Laikus sa gatavojiet maksāšanas lī dzekļus: pārbaudiet kon tu atlikumu, kartes, kodu kalkulatorus utt.
Ņemot vērā iepriek šējo 2013. gada pieredzi un lielo pieprasījumu, bi ļetes uz šiem koncertiem tiks izpirktas dažu stundu laikā. Svētku nedēļā notiks 65 pasākumi, no kuriem 43 būs bezmaksas. Būtis kākie notikumi tiks rādīti gan tiešraidē un ieraks tos Latvijas Televīzijā, gan LMT Straume.
Vai iespējams, ka pirmajās tirdzniecības
Kas ir iepriekšējā rezervācija?
Ja būsiet izgājis no sistēmas un mēģināsiet tajā ieiet no jauna, zaudēsiet iepriekšieņemto vietu elektroniskajā rindā.
Izdevējs: Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Reģ. Nr. 90000049726, Pils laukums 4, Rīga, LV-1365.
Saskaņā ar Dziesmu svētku padomē apstipri nāto svētku biļešu politi ku no 3. marta publiskajā tirdzniecībā nonāks 74% no kopējā biļešu skaita. 24% biļešu atbilstoši no teiktajam procentuālajam nosacījumam prioritā ri tiek iepriekš rezervēti Latvijas pilsētu un nova du pašvaldībām kā Dzies mu svētku procesa uztu rētājām, kā arī ierobežots biļešu skaits daudzbērnu ģimenēm ar 3+ Ģimenes karti un cilvēkiem ar kus tību traucējumiem.
Vai būs atlaides?
Daudzbērnu ģimenēm, uzrādot 3+ Ģimenes karti vai citu dokumentu, kas apliecina to, ka ģimenes aprūpē ir vismaz trīs bēr ni, personām ar I, II vai III invaliditātes grupu, uzrādot atbilstošu aplie cību, un politiski represē tajām personām, uzrādot apliecību, tiks piemērota 10% atlaide no ieejas biļe tes cenas.