Viola LĀZO LATVIJAS RADIO - KIRGĪZU VALODĀ Bieži man jautāts, kur interesantāk strādāt - “elektroniskajam žurnālistam” radio vai televīzijā. Mana atbilde - tas nav salīdzināmi, jo darba raksturs ir ļoti atšķirīgs. Bet esam jau interneta mediju ērā, kur audiālās un vizuālās informācijas pārraide vēl tikai uzsāk savu pilnasinīgo uzvaras gājienu. Tāpēc stāsts par manas „karjeras sākumu” man pašai liekas kā no dinozauru laikmeta. Kā nu kurš iesāk savu karjeru - cits ar slavas gājienu, cits ar podu gāšanu. Mani piemeklēja amizants liktenis. Biju jau «pieredzējusi” radio lietās. No 16 gadu vecuma biju jaunā korespondente radio Bērnu un jaunatnes redakcijā. Mani skoloja tādi asi kā GUNĀRS JAKOBSONS, MĀRĪTE ROMĀNE, ANTONIJA APELE, RAITIS KALNIŅŠ. Radioļaudis šos vārdus zina. Biju jau uztaisījusi desmitiem interviju, apbraukājusi vai pusi no Latvijas skolām - tikai cietu algu par to vēl nesaņēmu. Un tad sita lielā stunda. Vēl studēju Universitātē, kad pēkšņi atbrīvojās vieta radio Literāro raidījumu redakcijā. To piedāvāja man! Redaktore AIJA OŠA argumentēja, ka es esot tāda kārtīga meitene - lai tad nu attaisnojot cerības. Jāpiebilst, ka toreiz pieņemt darbā žurnālistu bez diploma nebija parasts. Vietu trūka, konkurence liela. Biju spārnos! Manā kompetencē ietilpa plānoto raidlugu sagatavošana raidīšanai. Bija jāuzraksta diktora teksts, jānoformē
31