Page 1

INGA MILLERE

KRISTĀLPASAKAS

KRISTĀLI DVĒSELEI, KO LASĪT GAROS ZIEMAS VAKAROS


UDK 821.174-3 Kr 633

© “Iespēju grāmata”, izdevums latviešu valodā, 2011 © Inga Millere, teksts © Inga Millere, vāka foto © Laura Krampe, autores portreta foto Liene Prange - vāka noformējums Eva Savele-Gavare - teksta makets

ISBN 978-9984-875-09-5


Vai arī Tu jūti, kā ar katru dzidro baltuma elpu, pasauli pārņem miers? Mirdzošs, eņģeļu balts miers! Tā ir Ziema. Un tajā mīt savi eņģeļi, pasakas un stāsti. Tikai ieklausies! Starp sniegotām putnu spārnu vēdām, krītošu, sniega gurkstoņu, sprakšķošu salu, ziemas zvaigžņoto debesu jumu, siltu zeķu mīkstumu, karstvīna un tējas smaržu – Tu sadzirdēsi! Ziemas vakaru pasakas... Jo ziema ir tas brīnumainais laiks, kad sākam... ticēt pasakām. Tas ir laiks, kad katra sniega pārsla aiz loga skaidrām, skanīgām balsīm stāsta mums savus stāstus un pasakas. Tik tīras un dzidras. Kristālpasakas. Tas ir laiks, kad aiz katras mūsu ziemas vakara domas stāv pa pasaku Eņģelim. Kas to vien gaida, kad sāksim ne tikai ticēt brīnumiem, bet arī tos uzdrošināsies ieraudzīt un radīt! Nāc!


Priekšvārds Esi sveicināta, Brīnumainā būtne! Tāda taču Tu esi, vai ne, ja reiz esi tvērusi savās plaukstās šo grāmatu. Pasakas. Skan iedvesmojoši, aicinoši, mazliet mulsinoši un bērnišķīgi. Taču man šis formāts, kurā savijās patiesība un izdoma, šķiet... vispatiesākais. Lai gan grāmata dažiem nozīmē tikai priekšmetu, kuru ērti iemest somā, tas ir kas vairāk. Tā ir vesela pasaule! Grāmatas beigās esmu pielikusi klāt informāciju, kas palīdzēs šīs pasakas ne tikai izlasīt, bet arī: Ieraudzīt bildēs Izgaršot kā kūku Sadzirdēt kā mūziku Pieskarties radīšanas veidā Īsāk sakot – Sajust!


Es nezinu, kurā mirklī un kādā veidā grāmata ir nonākusi pie Tevis. Varbūt ir jau vasaras vidus. Kas liks sailgoties pēc Ziemas. Iespējams, ir Ziemassvētku laiks jau klāt, un esi izraudzījies „Kristālpasakas” kā dāvanu mammai vai māsai, vecmāmiņai vai kādam citam mīļam cilvēkam. Tad – lai notiek tā! Bet – piesēdi! Un lūdz savas domas un prātu uzvesties klusi. Kamēr Tava Sirds lasa. Es tikām sakārtošu leduspuķes uz loga stikla, uzvārīšu piparmētru tēju un pagrauzīšu piparkūku... Autore


Vasara ir jau tālu, prom - aiz trejdeviņām jūrām un kalniem. Vien palicis vasaras pieskāriens un smaržu vēsma jūlijā vāktā un kaltētā meža zemeņu tējas pušķītī, kā neizmazgāta zāles smarža piknika segā. Vakari ir balta miera pielieti. Aukstiem pirkstiem, gar palodzēm grabinās sals. Man ir pilna atvilktne ar saullēktiem un saulrietiem. Koši, mierinoši, dvēseli aizdedzinoši, sapņaini un pacilājošas tāles pilni. Zinu – kad vien vēlēšos, es izņemšu vienu un ziemas vakarā iekāršu logā. Lai rāda ceļu uz nākamo vasaru


Pasaka par Zvaigzni Tā bija viena no tām Brīnumu pilnajām naktīm... Tonakt es pamodos, kad Rīts vēl bija labu gabalu priekšā Naktij. Istabā elpoja klusums. Aizvērtām acīm gulēju un elpoju līdzi. Likās, kāds vai kaut kas pieskārās manam vaigam. Vēsiem, pulsējošiem pirkstu galiem. Es atvēru acis. Istaba mēnesnīcas gaismas pielieta. Maigās ēnas man pastiepa savas rokas un palīdzēja piecelties un aicināja pie loga. Aizkari puspavērti atgādināja durvis uz brīnišķīgu, noslēpumainu pasauli aiz loga. Vilinošu, mīļu un sirdi liegi satraucošu. Aiz loga kaut kas pazibēja - mirguļojošs un ātrs. Es uzpūtu dvašu leduspuķu pļavai, kas bija pus nakts laikā sadīgusi un uzplaukusi uz stikla. Manis pašas elpa atdūrās pret ziediem, liekot tiem pavērt savus kausus un atklāt mazu daļu ārpasaules. Lai gan laukā savu samtaini melno mieru briedināja Nakts, viss bija pārredzams...


Pasaka par Vasaru Uzaicināju Vasaru ciemos. Tik trauslu, smaržīgu un krēmīgu. Kā visskautrīgāko saulrietu. Tā ienāca manās atmiņās, sapurinot savus matus, kas nosmaržoja pēc tikko pļauta siena un liepu ziediem. Atvilkusi elpu, kā ciemakukuli man sniedza pašu skaistāko vasaras raibumiņu. - Vai Tev labi klājas? – es jautāju. Viņa līksmi samiedza acis, bet no viņas plaukstām izlēca pāris sienāži. - Labi! – nočukstēja Vasara, notraušot no pieres pāris aizmigušas bizbizmārītes. – Aizsnaudušās, manas dievgosniņas! Izguļ rimto pusdienas laiku. Viņa paraudzījās uz savām basajām pēdām, kuras aiz sevis bija istaba atstājušas pilnas ziedošu pieneņu. Draiski pakustinājusi pirkstus, viņa piesēda uz mana labā pleca. - Aizvakar par Tevi domāju, - pie sevis ierunājos - Atceros, kā gāju pļavā mūziku klausīties. Nu, to, kuru spēlēja Tavs orķestris. Gaiss sanēja, bites un kamenes zumzēja...


Pasaka par Pastaigu Šodien izvedu pastaigā Mākoni. Ziemas dienā – kā porcelāna trauks. Mājās man bija aptrūkušās piparkūkas, mandarīni un vēlme sēdēt četrās sienās. Tās ir drošas, protam, jaukas. Mājas četras sienas. Bet, lūkojoties aiz leduspuķu pusaizaugušā loga, mani pārņēma vēlme iziet pastaigāties. Pastaigas ir laba lieta. Tā nu es tvēru pēc saviem plušķainajiem cimdiem, koši adītās šalles un ausaines, un devos izvest to piepūtošos sniega Mākoni pastaigāties, kas briedināja savu tumšo sānu aiz mana loga. „Lai tik neslinko!”, pie sevis nodomāju. Tā nu devāmies pa Pārdaugavas ieliņām sniegotā pastaigā. Re, jau pēc mirkļa mākonim sudraba vīles plīsa pušu. Un pasaule pieritēja pilna baltu sniega tauriņu. Jūs jau zināt – kad nedaudz satumst un debesis gandrīz nogāžas uz zemes – ir zemu, jo zemu. Bet acis ķep ciet, jo sniegpārslu karuselis ir...


Pasaka par Sapni Dienas apmulsušas. Laukā dauzās rudens, vandoties pa kokiem, kas stāv puspliki kā nedarbos pieķerti un nokaunināti puišeļi. Uz ielas vietumis pa kādai kļavai mirdz. Tik zeltainai, ka liekas – sauli aplaupījusi. Bet tas jau tikai mānīgs šiks. Jau pēc kārtējā vēja elpas pūtiena, birst lejā kļavas zelts. Lapa pie lapas. Un nosedz pilsētas soļus. Vien maza meitene stāv un skatās uz kādas kļavas galotni. Es pieeju un nostājos līdzās. - Ko Tu tur skaties? – es jautāju. - Tur augšā. Mans vakardienas sapnis ir uzlidojis. Es netieku tam klāt. - Ko viņš tur dara? - Domāju, ka skumst, - meitene klusi, acis nolaidusi uz mirkli, attrauc. - Kādēļ viņš skumst? – turpinu iztaujāt mazo bērnu. - Jo viņš tur viens pats. Vientuļš. Es palūkojos uz gaišo, bižaino galviņu un man roka sniedzās to noglaudīt. Bērns, kura vakardienas sapnis pazudis.


Neparastā pasaka Reiz kādā pilsētā atradās liels un neparasts birojs. Nē, ne jau faktā, ka tas bija celts ar neizkustināmiem pamatiem, tas bija neparasts. Šajā ēkā bija milzum daudz darbinieku. Visus nemaz neuzskaitīt, tik daudz to bija. Lūk, viņi gan bija neprasti! Darbu apjoms bija milzīgs. Bet darbinieki bija jau pieraduši pie virsstundām. Patiesībā – pakalpojumus šeit varēja saņemt 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Precīzāk – nevis pakalpojumus, bet noalgot darbiniekus, kuri sniedza īpašus pakalpojumus. Priekšniecība bija stingra, bet taisnīga. Katrs darbinieks bija parakstījis līgumu, ka to var izsaukt uz darbu jebkurā mirklī. Ja nu pavisam godīgi – tad darbinieki turpat arī dzīvoja, atpūtās, ēda un gulēja. Katram darbiniekam bija tikai viens daba uzdevums, kas atbilda arī viņa vārdam. Lai gan pa lielam visi viņi sadzīvoja un sadarbojās tīri draudzīgi un koleģiāli, daudzi pīppauzēs devās sev vien tīkamos bariņos, kafijoja un tējoja tikai ar tiem, ar kuriem saistīja arī kopīgas intereses.


Baltā Murrpasaka Viņš ir Baltais. Un viņš mazgā ķepas nevainībā. Tīrā, baltā nevainībā. Un pats ir kristālskaidrs, kā visdzidrākais stikliņš. Var jau būt, ka ar kādu savu darbību viņš mazliet pārspīlēja. Bet tikai mazliet. Bet Cilvēks viennozīmīgi pārspīlē daudz vairāk. Mūždien... Tā, lūk, murr! Todien Baltais - mazliet nīgrs un paspūris pēc kārtējā neveiksmīgā iekortelēšanās mēģinājuma saimnieces klēpī – piemeties bija uz lielās, baltās palodzes. - Pēdējā laika ar Saimnieci nav iespējams normāli sarunāties... - viņš pikti pie sevis murrpināja. - Kāda vēl vispār runa par karalisku viņas spilvena konfiscēšanu... Neiespējama misija! Baltais uz mirkli pārtrauca tīrības pasākumu, lai palūkotos pa logu. Sudrabainas leduspuķes aizmigloja skatu uz Pasauli. Iecirtušas savas saknes dziļi stiklā, tās krāšņojās un klusi mirguļoja.


Pasaka par Tomātiņu Mājinieki mazo meiteni sauca par Tomātiņu. Jo vasaras dienās, kad siltumnīcās nobrieda košās ogas, viņa rītos bija pirmā, kas basām kājām skrēja noplūkt brokastu maizītēm koši sārtus tomātus. Todien nebija vasara. Aiz loga pasaule bija noreibusi no košā baltuma. Miltaina ziemas gaisma saudzīgi pārstaigāja visas mazās pilsētas ieliņas. Tomātiņš nesen modies, platām acīm raudzījās uz baltajiem lina aizkariem, kuros bija ieķērušās, rokām izšūtas dzeltenas rozes. Vecāsmātes mīļākās puķes. No virtuves atskanēja metāla bļodiņu šķindoņa. Mazā, mundri izpiņķerējusies no segas, basam kājām, čības nemeklējot, dieba uz virtuvi. - Labrīt!- mazliet nevaļīgi sveicināja vecāmāte izspūrušo matu ērkuli, kas pavīdēja pa durvju šķirbu. Mazā pasmaidīja atbildes vietā. Virtuve bija...


Pēcvārds Vēl mazliet. Un šo grāmatu noliksi nost. Cerams, līdz kādam citam vakaram. Lai atkal pārlasītu. Kad pārlasām pasakas vai stāstus, tajos arvien atklājam jaunas sajūtas raisošus pieskārienus dvēselei. Grāmata nebija bieza. Bet ziemas vakari, lai cik gari Tev nešķita līdz šim, tagad, ceru, tiks piepildīti ar vēl daudz kā skaista un brīnumaina. Ne tikai ar pasaku lasīšanu, bet arī ar to radīšanu. Gluži kā pasakā par zvaigznēm, arī es ieliku šeit kripatu savas dvēseles gaismas. Es ceru, ka man tas izdevās. Pieskarties. Ļaut sajust. Ieraudzīt. Sadzirdēt un izgaršot. Bet nu es ļaušu Tev doties Ziemas burvībā. Arī es rāpšos uz savas baltās palodzes un tveršu jaunus stāstus un pasakas. Dzi, kas zina – iespējams, mēs tiksimies atkal. Tikai citā Laikā un citā Vietā... Paldies Tev! Ka esi! Inga


*** Pieskarties. Ļaut sajust. Ieraudzīt. Sadzirdēt un izgaršot. ***


Sadzirdi!

„Laukā brieda balts klusums. Sniegu pilnie zari krakšķēja, bet Lauska apkaltie vadi spindzēja kā kopā sasisti oļi. Klusi plauka un ziedēja leduspuķu pļavas, raisot savas sarmainās ziedlapas pretī Ziemas mieram. Dzindzēja sniegpārslu kristāli, skanēja vēja zvani un būkšķēja sniega saujas, mestas nost no saviem zaru troņiem. Skan Ziema. Kā ledus skaidra sonāte. Baltie mākoņu gulbji brien savus aizputinātos ledus ceļus. Un vārnas spārnu švīkstoņas pavadīts, aizsnieg ciet mans nemiers... Ieklausies!... Kā baltais klusums skan!”


Tsss.... Vai dzirdi? Ieklausies, kā (man) skan katrs burts, komats, zilbe un daudzpunktes. Mēs sastāvam katrs no smaržas, skaņas, krāsas, pieskārieniem, garšas, kustības. Tāpat arī stāsti un pasakas. Vienam notikumam uz papīra var būt simtiem skaņu. Ik reizi pārlasot, rodas jaunas domas, sajūtas un piederīga mūzika. Un, kā zināms, dziesmas pie mums atnāk pa sev vien zināmiem ceļiem. Tāpat kā burtojumi... Te būs manas piedāvātās līdz-skaņas lasīšanas mirkļiem. Tādas. Īpašas!

Izgaršo! „Mājā ieplūda kanēlīgs aromāts. Šķiet, pat sniegpārslas aiz loga sāka griezties lēnākā valsī. Uz galda spīdēja Miers. Kā vaska svece. Bet tumši brūnajā māla bļodā ar balto skujiņu rakstu dusēja zeltaini cepumi. Krāsnī iespurdzās malkas pagales, sprakšķot un laižot dzirksteli pa gaisu. Māju aijāja ziemas klusums, vien lielais pulkstenis tikšķot, skaitīja lauska klauvējienus pie loga rūts. Meitene apsēdās uz ķeblīša...


Kanēļa cepumi

300 g miltu 5 ēdamkarotes skāba krējuma 200 g sviesta (sarīvē vai izkausē) 100 g cukura (īpašam saldumam var pielikt vairāk amzliet) ēdamkarote kanēļa (bez kaudzes) šķipsna vaniļas cukura

Izsijā miltus, pievieno cukuru, klāt pieliek rīvētu vai izkausētu sviestu, krējumu, vaniļas cukuru un kanēli. Visu samīca vienveidīgā, mazliet pat drupenā masā. Izveodo bumbu, ieliek bļodā vai ietin pārtikas plēvē. Patur aukstumā 1-2 stundas un veido mīļus cepumiņus.


Pieskaries! Sajūti!

„Es sēdu uz lieveņa, dzerot karstu piparmētru tēju, turot zemeņu krūzi cimdotajās rokās. Smaržīgie tējas garaiņi sajaucas ar pašas dvašu, veidojot smalku mitruma kārtiņu uz deguna un pieres. Pagalms balts, kā miltu aizķepusi mīklas bļoda. Egles saposušās sniega kleitās, stalti uzlūko katru, kas atrodas tās redzeslokā. Klusums. Tikai Vējam draiski uzpūšot, no lieveņa jumta tējas krūzē sabirst tūkstošiem dzirdu debesu gabaliņu. Un tūdaļ izkūst. Tāpat kā sniega pārslas uz manām skropstām. Tas ir tikai sniegs! – nočukstu, kad izkusušās sniega dvēselītes notek pār maniem vaigiem. No zariem klusu būkšķi nokrīt sauja sniega. Izdzērusi tēju, krūzi nolieku turpat blakus. Uz sniegotā lieveņa pakāpiena. Mārītes ar zemenēm tūdaļ viegli iegrimst sniega vatē.


Pieskaries un sajūti Ziemas vakarus skaistus esam!  Pagatavo savu īpašo Adventes kalendāru un vainagu!  Izveido savu īpašo mūzikas izlasi garajiem ziemas vakariem. Tādu, kas uzrunā un piepilda dvēseli, sakūstot ar sveču gaismas maigo mirdzumu, kristālpārslu rimto kritumu aiz loga.  Sarīko pikniku. Siltas drēbes, dzirkstoši smiekli un baltas sarunas.  Iegrimsti ziemas stāstu un pasaku grāmatu krātuvē. Tas ne tikai aizraus prom no ikdienas satraukumiem, bet arī radīs jaukas idejas, kā papildināt savas ikdienas stundas.  Uzraksti vēstuli savam Sargeņģelim!  Ja vien iespējams, dod mājas kādam patversmes dzīvniekdvēselei. Ja nav iespējams, piesakies palīgos, lai sagādātu mazajiem cilvēka draugiem skaistus svētkus.  Vismaz reizi nedēļā izmēģini jaunu kūkas vai cepumu recepti. Kopā ar karstu, sildošu dzērienu tie radīs brīnumainu un aromātisku mājīguma noskaņu.  Iepriecini kādu!


. Sarmas un sniega iecukurotas ogas sēž madāmīgi krūmu zaros. Tas piemiņai no Rudens. Uz atgriešanos, tā teikt. Atver mazu spraugu logā, lai Ziemas gaiss palutina Tavu mājokli, spirdzinādams Tavu dvēseli un liekot apjaust, cik ļoti, ļoti labi ir. Būt!”

Šis bija tikai neliels ieskats tam, kā šī grāmatiņa spēs iepriecināt, radot siltas laimes sajūtas... Tad esi! Laimīgs!


Sazinies ar mani!

Es nešaubos – es izlasījis šo grāmatu, tad ir domas, pārdomas, sajūtas un emocijas. Ja Tev ir vēlme man ko teikt, ieteikt, dalīties vai uzteikt: raksti man!

www.bonbonga.lv debesu_meitene@inbox.lv Gaidu!

Kristālpasakas  

kristalpasakas, isi stasti un pasakas

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you