Page 1

Dzidra Sondore rosināja un apkopoja

AMIZANTĀS UN DRAMATISKĀS NEJAUŠĪBAS Žurnālistu pastāstiņi


UDK 821. 174 - 32 SO 556

© “Iespēju grāmata”, izdevums latviešu valodā, 2011 © Dzidra Sondore, teksts, foto

© Inese Zariņa, vāka mākslinieciskais noformējums

ISBN 978-9984-875-00-2

Izdevējs “Iespēju grāmata”, Maskavas iela 40/42-303, Rīga, LV-1050 Iespiests un iesiets SIA “Operatīvā druka”, Zāļu iela 6, Rīga, LV-1004


SATURS

Liene Britāne Ēriks Hānbergs Arvīds Briedis Viola Lazo Zaiga Kipere Laima Muktupāvele Arnolds Auziņš Anatolijs Stafeckis

PAR VISU IR JĀMAKSĀ.......................................................20 AMIZNATĀS UN DRAMATISKĀS NEJAUŠĪBAS.............. ..25 TAS PATS VIENS..................................................................... 27 LATVIJAS RADIO - KIRGĪZU VALODĀ..............................31 LIELĪB’ NAUDU NEMAKSĀ................................................40 GARĀ, VIENTUĻĀ DZĪVE....................................................44 ŠIS UN TAS PAR ŽURNĀLISTIEM.......................................49 AR “STAĻINA KAROGU” PA “LEŅINA CEĻU” UZ “KOMUNISMA UZVARU”.................................................. 52 Liene Britāne PAR VISU JĀMAKSĀ............................................................54 Selga Palu-Kaņepe “UN PALIEK MUMS ŠĪ KRĀSA BALTĀ”............................56 Augusts Lediņš HUMORS, KAS TOREIZ NEBIJA HUMORS.......................71 Dzidra Sondore PIEKRITU, KA ESMU BRIESMĪGA.....................................72 Andris Sproģis STARP NEJAUŠĪBĀM UN AUŠĪBU......................................85 Maiga Lejiete KAS IR LĪMĒŠANA?.............................................................88 Pēteris Zeile RĀJIENI PAR LABIEM DARBIEM.......................................95 Dzidra Sondore STRIMALA.......................................................................... 96 Skaidrīte Jurjeva ĪSTAJĀ VIETĀ.....................................................................102 Lita Robežniece URRĀ ! VOSS ARĪ IR VĪRIETIS ! KURŠ KURAM UZMĀCAS?...............................................105 Kārlis Reimanis PULKVEŽA SAKĀVE..........................................................108 Arnolds Auziņš KĀ ES VILTOJU LITERATŪRAS VĒSTURI.......................111 Olita Bērtulsone TRĪS PATIESĪBAS...............................................................118 Pēteris Jaunzems PAVASARĪGAS PELDES KAZDANGAS ŪDEŅOS............122 Andžils Remess PASTA IELAS ĒVERĢĒLĪBAS............................................125 Dzintra Zālīte REDAKTORS UZ SLIDENAS TAKAS.................................141 Ziedonis Lešinskis VISPROGRESĪVĀKĀS PRESES KALPA ATGĀDINĀJUMS...............................................................144 Jānis Leja ŽURNĀLISTS VIENMĒR IR ŽURNĀLISTS........................147 Marina Kosteņecka KĀ RĪKOJĀS A. SAHAROVS..............................................159 Aivars Jansons DAŽI KRIKUMI..................................................................164 Ivars Osiņš KĀ VAR UZDRĪKSTĒTIES.................................................167 Juris Brežģis TURKU KREKLS UN BULGĀRU KURPES......................175 Olga Utkina KĀ MĒS BRAUCĀM DIENVIDDĒLUS LŪKOTIES..........178 Dzidra Sondore SIEVITES MĒDZ MANĪT UZVĀRDUS..............................185 Arnolds Auziņš DLIKATESE........................................................................187 Arija Klimkane KO ES PIEDZĪVOJU TĀLAJĀ TUVĀ................................ 191 Laimonis Purviņš “TAS GAN BIJA FORŠS BĀBIETIS!”................................197 Dace Kokareviča AUSTRĀLIJAS EPIZODES................................................ 200 Gunārs Treimanis KAD MELI PALĪDZĒJA..................................................... 203 Voldemārs Hermanis APGĀZTS, BET RADOŠI UZLĀDĒTS............................... 205


Aija Cālīte Aldonis Vēriņš Ingrīda Stroda Andris Tiļļa Klaudija Tiltiņa Pēteris Vilcāns Viesturs Vējš Dzintra Zālīte Ilze Brinkmane Sarmīte Pujēna Māra Sadovska Dzidra Sondore Arvīds Briedis

KĀ ES NEUZSPRIDZINĀJU BRISELI............................. 209 CŪKKOPĪBAI JĀBŪT CŪCISKAI...................................213 TAS ĀZIS DEPUTĀTA KUNGU MAZLIET AP.................215 PUSBOMZENE.................................................................217 DZIEDNIECES STATUSĀ.................................................219 SPORTISTU ZELTA LAIKMETS.......................................224 ADARINĀŠANA.................................................................228 NIEKA GARUMZĪMĪTE....................................................233 ŽURNĀLISTU MĀCĪBU STUNDAS.................................235 NELASU UN NEPAZĪSTU.................................................239 IZVĒLE, KO NENOŽĒLO.................................................241 VECĀKĀ STUDENTE.......................................................245 JA FEDJA NEBŪTU ATNĀCIS.........................................247


NELEILS IESKATS IZ ŽURNĀLISTU DZĪVES...

5


Māra Sadovska gatavo raidījumu “Dzirktelei”.

Žurnāla “Zvaigzne” kolektīvs svētku reizē.

6


Universitātes laikraksta “Padomju students” redakcijā 1956. gadā. Pirmajā rindā no kreisās redaktors Pēteris Zeile, Humbolta universitātes vēstures institūta doktorants Kurts Ottersbergs, studenti Dzidra Bloka(Sondore), stāv - Uldis Norietis, Arnolds Valters, Ilga Sudraba, Ilga Kapeniece, Artūrs Heniņš.

Žurnālisti pie kafijas tases. No kreisās Arnolds Auziņš (“Draugs”), Andris Mukāns(“Zvaigzne”), Mārtiņš Pagotkins(“Sports”).

7


Žurnāla “Draugs” stiprie vīri. No kreisās Alberts Ločmelis, Zigurds Kampars, Arnols Auziņš, Aivars Liepiņš, Imants Vācietis 80. gadu sākumā.

1954. gada I. Maija demonstrācijas laikā. No kreisās Jāzeps Osmanis, Jānis Plotnieks, Ojārs Vācietis, Pēteris Zeile, Dzidra Bloka (Sondore), Pēteris Pintāns.

8


1974. gadā “Padomju students” redakcijā. No kreisās literārā līdzstrādniece Vizma Lejstrauta, Jānis Gedrovics, redaktore Dzidra Sondore, Zigrīda Katlape.

Šis gan nav Tuvas taigas saimnieks, bet varbūt kāds tāls radinieks, kas skolojies Rīgas cirkū un nu atnācis uz jauno Preses namu, lai izrūgtu “Cīņas” darba kabinetus.

9


Universitātes drāmas ansamblis 10 gadu jubilejas atzīmēja ar izrādi A. Arbuzova “Priekšvakarā” (režisore Nora Katlape) uz Dailes teātra skatuves.ansamblī darbojās vairāki nākamie žurnālisti. Šajā attēlā no labās sēd Marga Vārpiņa, stāv Olita Tirole(Bērtulsone), Dzidra Bloka (Sondore), otrais no kreisās Voldemārs Hermanis.

Žurnāla “Zvaigzne” fotogrāfs Žanis Legzdiņš fotolabratorijā filma meklē vajadzīgo kadru.

10


Neliels Ieskats žurnālistu dzīvē...

Olgas Utkinas intervija ar aizvadītā gadsimta astoņdesmito gadu Lauksaimniecības ministrijas putnkopības pārvaldes priekšnieku Gasi Iecavas putnu fabrikā.

11


Žurnālista Aivara Jansona tēva Jēkaba Jansona (pseidonīms Saiva0 1922, gada biedra karte, ko parakstījuši Pāvils Rozītis un Ādolfs Erss.

Rīgas brāļu pilsētā Rusē Bulgārijā septiņdesmitajos gados. Nolabās - Ruses avīzes fotogrāfs, Aivars Jansons “Rīgas Balss” ārzemju nodaļas vadītājs, viņa kolēģis Valērijs Losevs no šī laikraksta krievu izdevuma, kāds no mūsu grupas, kam, šķiet, uzdots visu noklausīties. Tolaik tādi neoficiāli “palīgi” grupas vadītājiem bija visām grupām, kas devās ārpus Padomju savienības.

12


“Skolotāju avīzes” kolektīvs ciemos pie tēlnieka Mārtiņa Zaura 1978. gada jūlijā. Spārnotais Pegazs ar zaurisku knifu - spogulīti intīmā vietā.

“Vāguža” Likvidācija un evakuācija 1986. gadā.

13


Žurnāla “Zvaigzne” kolektīvs svētku reizē.

Ēriks Hānbergs, Marta Semule un Andžils Remess 80. gadi.

Žurnālisti Preses namā. No kreisās augusts Lediņš, Soija Vulfsone, Mavriks Vulfsons, E. Doms, Berķis, Voldemāts Hermanis.

14


Ēriks Hānbergs: - Jāsamēra deguni.

Žurnāla “Liesma” gada laureātu ballīte (redaktors Andris Sproģis).

15


Žurnālista nama atklšānā 1990. gada 20. decembrī. No kreisās Jurijs Pašuba, Ilmārs Bišers, Aivars Baumanis.

Preses nama žurnālisti pēc karnevāla atvadās no Gaiziņa 1972. gadā.

16


Žurnālisti Voldemārs Hermanis, Ričards Lobanovskis, Māra Caune un Andris Sproģis 1993. gadā.

Ingrīda Stroda.

17


18


PAR VISU JĀMAKSĀ Tas bija Maskavas olimpiādes gads – 1980.- ais., kad studējot Latvijas Valsts universitātes žurnālistikas nodaļas otrajā kursā, sāku strādāt laikrakstā “Pionieris”. Vispirms, ļoti apzināti pati sev un citiem formulējot izvēli, es atnācu uz šo izdevumu vasaras praksē. Lai gan bija iespēja izvēlēties praktizēšanos kādā no lielajiem dienas laikrakstiem, kas tobrīd iznāca - “Cīņā” vai “Padomju Jaunatnē”, es pat ļoti negribēju ielūkoties šo izdevumu tapšanas virtuvē. Tā kā mans tēvs ilgus gadus bija “Cīņas” redaktors, es skaudri zināju, ko ikdienas avīzes ritms prasa no cilvēka un viņa ģimenes locekļiem, tāpēc sev meklēju taciņu, kas spētu apmierināt manu lielo patiku turēt rokās daudzos eksemplāros nodrukātu papīra

19


lapu, kas iemiesotu arī manu darbu, bet dotu man arī to laiku, kas paliek tikai man pašai, jo esmu gana sievišķīga būtne un ar darbu vien man nepietiek. Protams, man ļoti patika arī rakstīt, jo uzrakstītais vārds arvien licies pamatīgāks un paliekošāks kā izrunātais. Tā nu mana tā brīža dzīves lielākā dilemma bija atrisināta – es atradu aizrautīgu un radošu cilvēku iemīto taciņu, pa kuru iet arī man. Es ar apbrīnu skatījos uz tiem, kas šim preses atzaram bija veltījuši savus skaistākos dzīves gadus un domāju – kā es gribētu tieši tāpat kā viņi – ar sirmiem matiem, bet sirdī tik jauni! Zinu, ka bija nopietni ļaudis un profesionāļi, kam man izvēle šķita nenopietna, jo kas tad tur ko prast – uzrakstīt pāris rindiņas bērniem... Un kas tad pionieri vispār par cilvēkiem! Taču arī tagad savas domas neesmu mainījusi – rakstītās rindas, kas adresētas mazajiem un lielajiem padsmitniekiem – vai viņi pionieri vai tīņi, uzrakstīt ir visgrūtāk. Un tā ir sarežģītākā žurnālistu un izdevēju mīkla vēl šobaltdien – kā izdot šai auditorijai adresētu sakarīgu un vienlaikus rentablu izdevumu? Jo šobrīd tai svarīgajā laikā, kad cilvēkbērns sāk tā īsti apzināties savu es, mēs pieaugušie – ai, cik ļoti viņu apdalām. Laika, zināšanu un varbūt arī mantisko līdzekļu trūkumā neļaujam viņiem paskatīties pāri pašu uzceltam žogam, nemākam paslavēt par ikdienišķiem varoņdarbiem un palīdzēt savicināt spārnus arvien tālākam un augstākam lidojumam. Tās vasaras prakses vieta pārvērtās par pirmo darba vietu, kuru pēc vairākiem gadiem atstājot, taču turpinot

20


darboties jauniem cilvēkiem adresētās preses lauciņā, nespēju aizmirst vēl tagad – pēc tik daudziem gadiem, kas tuvojas jau trešajam gadu desmitam! Un aizmirst nevaru tieši tāpēc, ka ar katru dzīves gadu arvien skaudrāk saprotu, ka tikai jauni un radoši cilvēki savā maksimālismā ir patiesākie un uzticamākie Draugi. Varbūt tieši tāpēc, ka viņu medus podus vēl nav sabojājušas tik daudzas dravas karotes, cik to ticis jau tavējā mucā. Es patiesībā jūtos vainīga – un varbūt pat visvairāk savā- tās ideālistiskākās divdesmitgadīgās jaunkundzes priekšā (tumšmate fotoattēlā 2. rindā no kreisās), kas tai vasarā sev solīja, ka tā būs arvien – vismaz vasaras nometnes prieki kopā ar radošām jaunām sirdīm. Un, protams, ar sveramo saldējumu kraukšķīgajās vafeļu glāzītēs (fotoattēlā visiem rokās). Un, protams, ar nakts sirojumiem pēc āboliem (piedodiet, ābeļu īpašnieki, ja jūsu tās vasaras bizness nebija tik izdevies). Šai fotoattēlā es pazīstu Lailu, kas toreiz bija Brunovska, bet tagad ir Pakalniņa (fotoattēlā aizmugurējā rindā centrā) un priecē ar filmām , kurās ir gan pipari, gan rozīnes. Tie bija arī viņas tā laika radošajos eksperimentos, atceros, ka mani sajūsmināja viņas ikdienišķais pētījums un secinājumi par cilvēkiem Preses nama 13. stāvā, kas mazgā un nemazgā rokas pēc tualetes apmeklējuma. Es pazīstu Aināru Dimantu, kas tagad komunikāciju zinātni izkodis gan teorētiski, gan praktiski (fotoattēlā labajā malā), kuram jau tad par visu bija savs spriedums un neskaitāmi jautājumi, kas sākās ar “bet kā domājat jūs?” Jau tad viņš bija ar asu redzējumu un prata saskatīt būtiskāko, uzreiz

21


atsijājot pelavas. Es atceros zinošo žurnālistu Gunāru Puteni (vīrs pēdējā rindā), kuram bija atbilde uz jebkuru jautājumu – un ja reiz nebija, tad pagāja neilgs laiks un viņš nāca šo atbildi pavēstīt. Un atceros iejūtīgo žurnālisti Rasmu Rudzāti (fotoattēlā blakus Lailai), kas prata ar iejūtīgu vārdu apmīļot katru jauno talantu. Un raugoties šai fotoattēlā, esmu pārliecināta, ka visi tajā redzamie pagājušajā gadsimta septiņdesmito, astoņdesmito gadu laika pionieri ir pratuši savu rkstīttalanta dzirksti, kas visus saveda kopā literāri radošajā nometnē “Aicinājums” likt lietā un katrs veiksmīgi rušinās savā lauciņā – noteikti gan ļoti atšķirīgās jomās. Arī tas puisis no Balviem, kuram neatceros vārdu un kurš no manis toreiz aizņēmās četrus rubļus. Uz atdošanu, protams..., bet bez atdošanas. Kad šoziem – tātad pēc tik daidziem gadiem, ejot mājup no darba, uz Ģertrūdes ielas pie manis pienāca kāds jauns puisis un pārliecinoši asarām acīs lūdza četrus latus mājupceļam uz Balviem, es pārsteigta mazliet sarāvos, bet naudu iedevu – tik piekusis un izmisis viņš šķita. Puisis tiešām devās uz autobusa pusi. Lai gan teicu, kur mani sameklēt, naudiņu, viņš, protams, man atpakaļ neatsūtīja. Un ceru, ka neesmu naudiņu devusi tēvam un dēlam... Bet varbūt tas bija kāds senāks parāds, kas bija jāsamaksā? Cits lauciņš, kurā rušinos, tagad arī man un reizumis par sevi pat pasmejos, kad žurnālam “Ievas māja” rakstot padomus par mājokļa iekārtošanu un mājas darbiem, atceros, kā brīnījos, kāpēc manas “Pioniera” vecākās kolēģes ar iepirkuma maisiņiem pēcpusdienā tā traucās mājup gatavot

22


vakariņas. Tagad to, protams, esmu atšifrējusi un ar prieku tarucos mājup pie saviem bērniem. Taču senajā fotoattēlā no mana atmiņu albuma lūkojoties, es tomēr mazliet skumstu. Piedodiet, mani jaunības dienu sapņi! Bet var jau būt, ka viss vēl priekšā? Ja ne šajā, tad citā dzīvē. Jo par visu agri vai vēlu ir jāsamaksā – graudā, naudā vai sirdssāpēs. Liena Britāne, 2007. gada pavasarī

23


24


Ēriks HĀNBERGS AMIZANTĀS UN DRAMATISKĀS NEJAUŠĪBAS Žurnālistam jācenšas aizrautīgi stāstīt. Gan par ikdienībām, gan par nezināmībām. Prātā palikusi tikšanās ar žurnālistiem Itālijā 1969.gadā. Profesijas kolēģe sprigani vēstīja par Parmas šķiņķi. Par tādu delikatesi man vēl nebija ne jausmas. Toreiz jutāmies laimīgi, ja mūsu veikalos parādījās kāds desas luņķis vai cauraudzītis. Itāliete tēlaini ainoja, kā ruksi baro ar miežu un kukurūzas malumu, augļiem un pienu. Kā stilbs vītinātavā, kur brīvi staigā vējš, desmit divpadsmit mēnešus žūst. Bet visvairāk mani pārsteidza žurnālistiskais salīdzinājums par plānajām, caurspīdīgajām šķēlītēm, kuras līdzinās līgavas plīvuram un ir maigas kā ziedlapiņas. Reti izdodas izauklēt pērles, kuras kāds atceras visu mūžu. Un reti publiski stāstam par tapšanas priekiem un mocībām. Padomju laikā par žurnalistiem avīzes, žurnāli, radio un televīzija mazuliet stāstīja profesijas svētkos. Tagad tādu svētku nav. Un nav arī veltījumpublikācijas. Taču gan tolaik, gan tagad publicistikas grāmatās autori tīši un netīši uzrāda gala rezultātu tapšanas procesu šķautnes. Bet reti parādās epizodes, kuras vēsta par žurnālistu ikdienu kā par piedzīvojumu. Un vēl retāk lasāmas lappuses ar komiskiem piedzīvojumiem. Tālab par jaudīgu notikumu 2006. gadā uzskatāms Rutas Darbiņas un Raita Kalniņa sarūpētais

25


daudzu autoru kopkrājums „Lustīga strādāšana”, kuru klajā laida apgāds „Avots”. Pagājuši daži gadi un atkal sabriedusi grāmata. Šoreizējā pulsinātāja – Dzidra Sondore. Rosinātāja plašinājusi tematisko loku: lai katrs izvēlas epizodes, kuras pašam šķiet nozīmīgas kā piedzīvojums. Daži saspringumi, no šodienas skatījuma lūkojoties, škietas dīvaini: nu kā tā varēja būt? nu kā tā drīkstēja būt? Bet bija! Jo sociālisma ietvara likumi un tikumi (rakstītie un nerakstītie) gan ierobežoja, gan impulsēja asprātīgumus, kā apiet nedrīkstējumus. Atskata gabaltiņos ir gan pagājības naivumi, gan laikmeta iezīmējumi, kuri raksturo vēsturisko fonu un lieti var noderēt jaunajiem cilvēkiem, žurnālistikas studētājiem. Šī ir vaļsirdību grāmata. Daudzveidīga. Paudumi gan saturiski, gan izklāsta manierē ir ļoti atšķirīgi. Katrs par sevi. Un tomēr – vienots kopums. Galvenokārt, par tapšanu. Tātad par profesionālo procesu, kurā nevienam nav izdevies izvairīties no amizantām vai dramatiskām nejaušībām.

26


Arvīds BRIEDIS TAS PATS VIENS Diena gāja uz vakarpusi. Krustpils stacijā saraksts pie sienas vēstīja, ka iepriekšējais vilciens uz Rīgu aizgājis pirms pusstundas, bet nākamais piestās pēc stundām trim... Šai pusē atbraucu, lai sagatavotu rakstu par Jēkabpils un Viesītes mežiniekiem „Praktiskajam Latvietim”, kam tobrīd biju pielīgts kā meža tematikas komentētājs. Kā jau šādās reizēs nereti atgadās, ieklīdām dziļāk biezokņos un aizrunājāmies par kokiem. Veči tik brida vēl dziļāk un rādīja: re, koks, tāpat kā cilvēks, jūt un mīl. Jā, mīl un arī ienīst. Jau iztālēm mana, vai tu nāc kā draugs vai neapdomīgs cirtējs. Tos labā vai nelabā strāvojumus koks spēj uztvert. Zinātniski pierādīts. Ir koki, pie kuriem cilvēki arvien grib uzkavēties kā labu draugu pulkā. Ar kokiem jāprot saprasties. Te rodama arī atbilde – kāpēc meža vīri arvien ir tāda miera un gaišuma apgaroti. Un, kad tu ar viņiem sāc runāt par mežu, par kokiem, tad laika izjūta pazūd. Līdz stacijai mani atveda, tālāk vajadzēja tikt pašam. Gaidīt tās trīs stundas negribējās. Vai nu tā būs, ka nevienu automašīnu vai pat autobusu, kas dodas uz Rīgas pusi, „nenobalsošu”! Visizdevīgākā vieta likās autobusa pietura Rīgas-Daugavpils šosejas malā, iepretim bijušās cukurfabrikas drūmajiem korpusiem. Vieglās mašīnas garām traucās bez mitas. Uz manu rokas cilāšanu nereaģēja neviena. Nu, kurp jūs tā

27


traucaties? Vai tad nevar prātīgāk? Manī vēl mājoja tas miers, ko biju paņēmis līdz no meža. Trakā skriešana asi kontrastēja ar to, un es intuitīvi jutu, ka velti te šķiežu laiku. Sāka jau arī krēslot. Pamanīju, ka metrus divdesmit tālāk arī viens vīrs tāpat kā es mēģina apturēt kādu garāmbraucēju. Kopīgi prieki un kopīgas rūpes cilvēkus satuvinot. Svešais, gluži kā manas domas nolasījis, pagriezās uz manu pusi un pēkšņi ierunājās, ka nav te ko nīkt, ka jāiet atpakaļ uz staciju un jāgaida vilciens. Kā sarunājuši devāmies uz puskilometru attālās Krustpils stacijas pusi. Sāņus pavēries, manīju, ka vīrs ir pašos labākajos gados, mazliet pasmagnējs, nu, tāds gruntīgs lauku vecis. Vēl uzzināju, ka viņam jātiek līdz Pļaviņām un tad tāds gabaliņš aiz tām. Līdz vilcienam vēl bija jāgaida stundas pusotras. Nīkt uzgaidāmajā telpā? Un atkal bez liekiem vārdiem kopā pavērām bufetes durvis: – Nu tad! Uz iepazīšanos! – svešais pacēla glāzīti un nosauca savu uzvārdu, kuru diemžēl esmu piemirsis. – BRIEDIS! – savukārt stādījos priekšā. Saskandinājām. – BRIEDIS...BRIEDIS,– jaunais paziņa nolika iztukšoto glāzīti un noslaucīja ar plaukstu lūpas. –To BRIEŽU jau Latvijā ir diezgan daudz, bet es līdz šim zināju tikai vienu. Nu tu būsi otrs. – Kurš tad ir tas pirmais? – ieinteresējos. – Zini, man aiz Pļaviņām ir tāda neliela saimniecība. Un arī mežiņš,– acīmredzot izdzertās konjaka glāzītes iespaidā vīrs kļuva familiārs un runīgāks. – Kādi divpadsmit hektāri. O,

28


vai zini, tas mežiņš gan ir vērtība! Man šausmīgi patīk tur arvien pakrāmēties. Bet, saproti, to mežu jau jāprot pareizi apsaimniekot, lai tiem kokiem pāri nenodarītu. Nezinu, kādus darbus tu dari, un ko no meža saproti, bet es tev varētu daudz interesanta pastāstīt. Nu, jā, un tādā sakarībā tad es tos rakstus salasos. Zini, ir tāds žurnāliņš „Praktiskais Latvietis”, tajā par meža lietām raksta tas BRIEDIS. Tā arī viņu pazīstu. Žēl, ka nav paķēries līdzi neviens žurnāliņš, es tev parādītu. – Un tu to BRIEDI pazīsti personīgi? – nenocietos. – Ta nē! – vīrs pameta ar roku. Neesmu pat pat gabalu redzējis. Tikai tos viņa rakstus izlasu. – Nu un kā? – Ko kā? Katrā numurā ir pa kādam padomam vai cita mežkopja pieredze. Un tas jau meža īpašniekam vajadzīgs. Vēl parunājām par meža lietām, un jaunais paziņa mani pat paslavēja, ka es arī puslīdz labi orientējos šajā nozarē. Līdz vilcienam bija palikušas kādas minūtes desmit. Reizē ar pēdējo tukšo glāzīti noliku uz galda savu vizītkarti. – Nevaru savējo iedot, – galdabiedrs mulsi atvainojās. – Man, zemniekam, vienkārši tādas nav. Ceļamies kājās, lai ietu. Paņēmis vizītkarti, vīrs tajā ielūkojās vērīgāk: – Arvīds BRIEDIS. Prakt..., pēkšņi aprāvies, viņš atkal apsēdās, paberzēja acis, paskatījās uz mani, tad uz vizītkarti, vēlreiz piecēlās kājās un atkal apsēdās... Vilcienā ielēcām pēdējā brīdī. Atguvies, jau netālu no Pļaviņām, mans jaunais paziņa un lasītājs, tikai noteica: – Un tā var sagadīties! Nu, vo vellos! Nu vienkārši... Piedod,

29


bet sanāk, ka tu patiešām esi tas, tas pats, nevis otrs, bet tas viens... Pļaviņās viņš izkāpa, pagāja gabaliņu nostāk no perona un arvien samulsis noraudzījās pakaļ vilcienam.

30


Viola LĀZO LATVIJAS RADIO - KIRGĪZU VALODĀ Bieži man jautāts, kur interesantāk strādāt - “elektroniskajam žurnālistam” radio vai televīzijā. Mana atbilde - tas nav salīdzināmi, jo darba raksturs ir ļoti atšķirīgs. Bet esam jau interneta mediju ērā, kur audiālās un vizuālās informācijas pārraide vēl tikai uzsāk savu pilnasinīgo uzvaras gājienu. Tāpēc stāsts par manas „karjeras sākumu” man pašai liekas kā no dinozauru laikmeta. Kā nu kurš iesāk savu karjeru - cits ar slavas gājienu, cits ar podu gāšanu. Mani piemeklēja amizants liktenis. Biju jau «pieredzējusi” radio lietās. No 16 gadu vecuma biju jaunā korespondente radio Bērnu un jaunatnes redakcijā. Mani skoloja tādi asi kā GUNĀRS JAKOBSONS, MĀRĪTE ROMĀNE, ANTONIJA APELE, RAITIS KALNIŅŠ. Radioļaudis šos vārdus zina. Biju jau uztaisījusi desmitiem interviju, apbraukājusi vai pusi no Latvijas skolām - tikai cietu algu par to vēl nesaņēmu. Un tad sita lielā stunda. Vēl studēju Universitātē, kad pēkšņi atbrīvojās vieta radio Literāro raidījumu redakcijā. To piedāvāja man! Redaktore AIJA OŠA argumentēja, ka es esot tāda kārtīga meitene - lai tad nu attaisnojot cerības. Jāpiebilst, ka toreiz pieņemt darbā žurnālistu bez diploma nebija parasts. Vietu trūka, konkurence liela. Biju spārnos! Manā kompetencē ietilpa plānoto raidlugu sagatavošana raidīšanai. Bija jāuzraksta diktora teksts, jānoformē

31


raidīšanas dokumenti. Pirmajā darba nedēļā sagatavoju raidīšanai kādas 10 lugas. Neviens ar mani īpaši neauklējās. Visu vajadzēja apgūt pašai. Īpaši rūpīgi vajadzēja darboties ar radio fonotēkas kartotēku, kas tajos laikos bija milzīgs papīra blāķis. Tā bija tāda kā skaņu ierakstu bibliotēka, kur magnētiskajās lentēs glabājās mūzika, intervijas, lugas. Katrai vienībai - savs numurs. Rutīnas darbs, nekāda radošā lidojuma! Kļuvu īgna. Toreiz kā tautu draudzības ķīla no vienas padomju republikas uz otru tika sūtīti skaņu ieraksti apmaiņai. Raidlugas, protams, tulkoja, un latviešu aktieri tās studijā ieskaņoja latviski. Fonotēkā šos dvīņu brāļus glabāja ar vienu numuru — latviešu variants un oriģināls svešvalodā, kam pievienoja knapi pamanāmu ķeksīti „prim”. Mana pirmā raidluga bija kāda kirgīzu dramaturga darbs. Papīri noformēti. Svētdienas rītā ēters. Mājās mierīgi ēdu brokastis, ieslēdzu Radio 2. programmu. Jā, diktors nolasa pieteikumu - lomās VIJA ARTMANE, ULDIS DUMPIS... Sākās lugas ieraksts... temperamentīgā kirgīzu valodā!!! Ne vēsts no VIJAS ARTMANES un ULDA DUMPJA! Mana pirmā reakcija - neticēt savām ausīm, otrā - zvans uz radiomāju. Skaidrs, ka sajaukti magnētisko lenšu numuri! Bet ir svētdienas rīts. Fonotēkā neviena nav. Dispečeri turpina raidīt, mierinot mani, ka Radio 2 programmu tās satura dēļ neviens tāpat neklausās. Kirgīzi turpina enerģiski runāt, bet es gara acīm jau redzu, kas mani sagaida pirmdienas rītā. Pirmdien no rīta rakstu atlūgumu un paskaidrojumu

32


par notikušo. Kolēģi jūt man līdzi. Beidzot mani izsauc priekšniecība - galvenā redaktore VELTA AIZUPĪTE. Viņas kabinetā daudz cilvēku. Notiek izmeklēšana pavisam citā virzienā - kādēļ fonotēkā citvalodu lugas atrodas vienkopus ar latviešu tulkojumiem. Kas to pieļāvis? Arī es dabūju pa spārniem par neuzmanību. Bet vētra neplosījās tikai pār manu galvu: jānovērš kļūdas sistēmā! Visu mūžu esmu pateicīga VELTAI AIZUPĪTEI. Viņa bez rūpēm varēja sodīt tikai mani. Varu derēt, ka liksta būtu atkārtojusies. Vēlāk dzirdēju runas, ka mans gadījums neesot bijis pirmais, bet kolorītākais. Pie tam svētdienā, kad nav neviena, kam kļūdu operatīvi novērst. Bet AIZUPĪTE rīkojās audzinoši, vēlāk ar mani lietišķi apspriežot notikušo. Būtu viņa rīkojusies citādi, varbūt es vispār nekad nestrādātu radio un televīzijā. Kas zina! Mēriņš operatoram Astoņdesmitajos gados bija populārs raidījums bērniem „Melnā kaste”. To masveidīgi skatījās gan pieaugušie, lai bez riska savai publiskajai reputācijai izzinātu pasauli. Kā darbojās telefons, kas ir televīzijas signāls, kā taisa saldējumu, kāpēc lidmašīna lido - tādi bija temati. Nedēļā saņēmām pat 3000 vēstuļu. Šoreiz filmējams riskants temats - operācija slimnīcā. Raidījumā vienmēr darbojās bērnu grupa, kas pētāmā procesa laikā uzdod jautājumus. Kā izturēs vienpadsmit

33


gadīgie, kad izziņa noritēs pie vaļā atgriezta vēdera? Atklāti sakot, mums, pieaugušajiem, šī ideja nelikās pievilcīga, bet bērni nebija atrunājami. Jāatgādina, ka toreiz televīzijā vēl nebija sācies „asiņaino skatu laikmets” kā tagad. Ieradāmies slimnīcā. Jāsākas filmēšanai. Režisors HARIJS PETROCKIS pavisam bažīgs, vai kāds neģībs. Ar bērniem viss kārtībā - pat brīnos, cik ļoti pieaugušo reakcija atšķiras no bērnu izturēšanās. Pat mazā trauslā MARIKA turas kā lauva, bet televīzijas operators MĀRTIŅŠ ANDERSONS teic, ka jūtas pavisam jocīgi - rokas ļenganas, gar acīm metas zaļš. Bet operatoram jābūt formā par katru cenu! Kāds bilst, varbūt līdzētu glāzīte atšķaidīta spirta dūšas uzpravīšanai. Jā, tā MĀRTIŅŠ būtu ar mieru. Izņēmuma kārtā. Jautāju vecākajai māsai, vai nevar izlīdzēt: “Operatoram pirms filmēšanas vajadzētu izdzert malciņu spirta.” Māsa jocīgi paskatās un pārjautā: „Vai tiešām tūlīt, pirms operācijas?” Saņēmusi apstiprinošu atbildi, apsola pēc mirkļa atnest prasīto. Sākām filmēt. Pacients narkozē. Protams, neviens neredzam viņa seju. Operācijas brūce liela, bet asiņu maz. Bērni pārsteidzoši lietišķi uzdod jautājumus: „Kas šī par zarniņu? Kāpēc jāgriež ar dažādiem skalpeļiem? Caur kurieni tagad cilvēks elpo? Kāpēc zarnas vēderā ir tik baltas?” Ārsti sniedz atbildes. Vēlāk uzzinām, ka jaunie medicīnas studenti iesākumā nebūt nav tik lietišķi kā mūsu televīzijas bērni. Man pašai gan kājas vieglas. Bet televīzijas operators šņāc uz mani: “Spirtu man tā arī neiedeva!” Tomēr filmēšana norit lieliski. Esam ieguvuši jaunu pieredzi.

34


Vēlāk, ar mediķiem tēju dzerot, cita vidū skaidrojam arī pārpratumu ar neizdzerto spirtu. Noticis šādi. Vecākā medmāsa pēc sarunas ar mani nekavējoties piepildījusi mēriņu un devusies pie operējošā ķirurga. “Profesor, Jūs jau parasti to darāt PĒC operācijas, bet šoreiz redaktore VIOLA LĀZO noteica, lai Jūs uzpravījaties PIRMS. Šodien jau te tā televīzija komandē parādi . Ķirurgs esot noraustījis plecus, paņēmis glāzi un devies gatavoties operācijai. Kur tad suns aprakts? Izrādās, mediķu leksikā par “operatoru” sauc operējošo ķirurgu, savukārt televīzijas cilvēkiem “operators” nozīmē tikai un vienīgi vīru ar televīzijas kameru. Tā iet, kad saskaras parasti nekrustojošos nozaru ceļi. Soliste zem klavierēm Lai talantiem jau agrīni būtu kur izpausties, Latvijas Televīzija organizēja konkursu skolēniem „Ko tu proti?” Konkursu dažādos laikos vadījuši izcili televīzijas diktori un žurnālisti. Arī man bijusi tā laime būt šai pulkā - kopā ar dažādiem partneriem un pat vienatnē vadīt jeb „moderēt” konkursa gaitu. Darbs bija ne tikai garīgi, bet arī fiziski grūts. TV studijā pamatīgs karstums no sofītu gaismām, dalībnieku skaits tuvojās tūkstotim. Tiešraide bez pārtraukuma ritēja vairākas stundas. Tradicionāli raidījuma vadītāja kompetencē ietilpa ne tikai programmas vadīšana, bet arī lampu drudža pārņemto dalībnieku iebīdīšana kadrā. Bija jau pieredze ar dalībnieku aizsēdēšanos kafejnīcā un

35


tualetēs, tāpēc raidījuma administratori jau ļoti savlaicīgi ieveda dalībniekus studijā. Tas, protams, karstumu un drūzmu pavairoja. Konkursā piedalījās arī ģimeņu kopas, kuru jaunākajām atvasēm bija tikai 3- 4 gadiņi. Tagad visiem pazīstamais dziedošo REINIKU uzvārds pirmoreiz Latvijas publikai uzzaigoja tieši konkursā „Ko tu proti?” Mamma un tētis ar apmēram astoņus gadus veco LAURI (jā, jā, tas pats LAURIS REINIKS) un mazulīti māsiņu RŪTIŅU. Ir kārta uzstāties REINIKU ģimenei. Iepriekšējais priekšnesums iet uz beigām. Administratore man dod zīmes, lai REINIKUS vēl nepiesaku, jo pazudusi mazā soliste Rūta. Ievesta studijā jau sen, bet nav atrodama! Režisore BENITA FOLKMANE panikā. Negaidīto pauzi aizpildu, stāstot skatītājiem rezerves tekstus - par dalībniekiem, par prognozēm, par iepriekšējiem konkursiem. Katrs tiešraides žurnālists gan zina, kas tādās situācijās jādara. Ar acs kaktiņu vēroju, vai soliste ir ieradusies vai ne. Pašā pēdējā mirklī pirms REINIKI izlemj muzicēt bez mazās RŪTAS, kādam ienāk prātā paskatīties zem rezerves klavieru pārklāja. (Tiešraidē vienmēr ir rezerves klavieres, jo muzicēšana notika bez fonogrammām.) RŪTIŅA tumsiņā pie klavieru kājām guļ saldā miegā - agri cēlusies, liels gabals braukts, pirmskonkursa mēģinājums izturēts, TV studijas karstums iemidzinājis. Nu mazo rauj augšā. Es piesaku priekšnesumu. Neceram, ka RŪTA varēs padziedāt. Bet viņa dzied! Dzied kā eņģelis! To spēj tikai bērni. Protams, televīzijas skatītāji neko nenojauta par notikušo.

36


Tāpat kā tūkstoš citās tiešraidēs. Ja pasaule ies bojā, televīzijas tiešraides vēl turpināsies labu laiku pēc pasaules gala. Joks? Nemaz ar ne! Bumba dižkoncertā Deviņdesmito gadu sākums, kad kriminālās autoritātes pastāvīgi spridzina cits citu. Sprādziena iespējamība bija taustāma lieta. Zinājām, ko tas nozīmē. Joku šai epizodē nebūs. Zaķusalas studijā notiek „Vecā Ratiņa” dziesmu aptaujas dižkoncerta tiešraide. Zāle tik pilna ar skatītājiem, ka nav kur ābolam nokrist. Tikpat daudz dalībnieku aiz skatuves. Lustes iet vaļā pilnā sparā. Tuvojāmies raidījuma kulminācijai uzvarētāju trijniekam. Balvās maisi ar naudu un mantu kalni. „Ratiņa” skatītāji šo brīdi gaidījuši veselu gadu. Piebilstams, ka tai laikā pat teātri neplānoja izrādes, ja televīzija rādīja „Veco Ratiņu”. Un pēkšņi KĀRLIS VAHŠTEINS mani gandrīz pusvārdā norauj no skatuves un pusčukstus vēsta: „Policijai un drošībniekiem ir ziņas, ka zālē vai uz skatuves ir bumba. Tā var sprāgt kuru katru mirkli.” Esam gatavi tiešraidi pārtraukt. Pagaidām vēl viss turpinās pēc scenārija. Aizkulises momentā piepildās ar bruņotiem vīriem. Mums kājas un rokas trīc, bet sajūsmas pilnām sejām turpinām vadīt dižkoncertu. Neviens nekā nedrīkst nojaust, kamēr drošības vīri mums dod rīkojumu. Pie režijas pults SVETLANA RUDZĪTE un viņas komanda sazinās ar iekšlietu ministru. Situācija tiekot kontrolēta. Viņš dod rīkojumu turpināt pārraidi. Nedrīkst radīt paniku visā

37


Latvijā. Visi grib redzēt „Ratiņa” uzvarētājus. Ministrs pats arī, starp citu, esot līdz šim brīdim skatījies. Tagad rakstot pati brīnos, cik mierīgi visi dalībnieki turpināja koncertu. Jā gan, lielākā daļa nezināja, kas noticis. Bet bruņotos vīrus un ātrās palīdzības mediķus redzēja visi. Pat ezim bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Kad tiešraide beidzās, cilvēku simtus zibens ātrumā izstūma ārā no televīzijas. Nekad neesmu uzzinājusi, vai trauksme bija pamatota vai viltota, vai spridzeklis bija vai ne. Tas drošībnieku ziņā.Padomju laikos televīzijas darbiniekiem esot devuši pienu par kaitīgiem darba apstākļiem. Cik litru mums pienāktos pēc „Ratiņa” dižkoncerta? Ko šodien publicēsit „ Jaunākajās Ziņās’’? Deviņdesmito gadu vidū radioraidījumā “Vecais Ratiņš” meklējām aculieciniekus pirmajai eksperimentālajai televīzijas signāla pārraidei 30. gados Rīgā, Valdemāra ielā. Neticami, bet atsaucās 11 vīri. Vairumam jau pāri astoņdesmit. Pulcinām viņus uz televīzijas raidījuma “Vecais Ratiņš” videoierakstu. Visi nevar atbraukt, dažu slimība piekalusi gultai. Atbraukušajiem televīzijas ieraksts rada milzu emocionālu pārdzīvojumu. Filmēšanas laikā vīri sēž ap galdu pie kafijas un cītīgi klausās notiekošo. Raidījumu vadām mēs - KĀRLIS VAHŠTEINS un es. Darba grafiks liek vispirms ierunāt mūsu tekstus, kuros stāstām, kā vēsturē viss noticis. Režisore SVETLANA RUDZĪTE sirmos vīrus mudina iedzīvoties senajos notikumos. Gaisotnē jūtama vēstures elpa, kad pienācis laiks manai

38


intervijai ar vienu no sirmajiem dalībniekiem.Kā viņš stāsta! Liekas, esam atgriezušies pirmskara Rīgā. Es arī aizraujos. Jautājumos atgādinu konkrētas vēstures detaļas... Līdz dzirdu: „LĀZO kundze, Jūs taču noteikti atceraties arī JANKOVSKA radiodetaļu veikalu amatieriem Tērbatas ielā... Kaut gan 1926. gadā veikalu pārvietoja uz citu vietu. Vai Jūs to atceraties?”Tajā brīdi atjēdzos kā no sapņa. 1926. gadā vēl nebija dzimusi mana māte! Re kā iet, kad pārāk dziļi ieplūst vēstures tēlos. Apkārt atskan apspiesti smiekli. Nu mans intervijas partneris mani sāk pētīt un saka: „ Jūs gan izskatāties drusku jaunāka...” Kopš tā laika kolēģi televīzijā mani šad tad pavilkuši uz zoba, piemēram, jautājot: „LĀZO kundze, ko šodien publicēsit BENJAMIŅA kundzes “Jaunākajās Ziņās”?

39


Zaiga KIPERE LIELĪB’ NAUDU NEMAKSĀ Tas atgadījās tad, kad es biju jauna, visu zināju un strādāju laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Starp citiem pienākumiem man vajadzēja veidot zinātnes lappuses “Heirēka”, droši vien tāpēc, ka pēc izglītības nebiju filoloģe vai žurnāliste, bet maķenīt tuvāk reālajai pasaulei. Tad nu intervēju zinātnisko institūtu direktorus, kā nekā vienā pašā Zinātņu akadēmijā tādu bija savs ducis vai vairāk, nerunājot par nozaru institūtiem, konstruktoru birojiem un eksperimentālajām rūpnīcām, rīkoju konkursus vidusskolēniem un uzvarētājus vedu ekskursijā uz Salaspils atomreaktoru. Šķiet, lielu kļūdu manos materiālos nebija, jo biju iemanījusies ātrrakstā pierakstīt visu, ko man stāstīja (diktofonu jau nebija), un acīmredzot izlikos samērā vientiesīga, jo vedināju sarežģītas zinātniskas problēmas man izstāstīt tik vienkārši, ka pat muļķa ezītim kļuva skaidrs. Bet... Te nu ir tas mūžīgais “bet”. Visu mūžu esmu cietusi no tā, ka samērā slikti iegaumēju sejas, it īpaši tādas vidusmēra latviešu sejas, tādēļ vienmēr cenšos cilvēku izskatā atrast kaut ko zīmīgu, lai to iegaumētu. Un tomēr nereti nonāku visai kļūmīgos apstākļos. Uz mūsu nodaļu bija atsūtīta praktikante no žurnālistu zemākajiem kursiem, tāds zaļš, centīgs provinces zaķītis. “Paņem viņu līdz uz kādu interviju”, man teica. Sacīts, darīts. Man tieši bija sarunāta vizīte pie viena zinātniskā institūta

40


direktora, kuram gribēju atstāt standartjautājumus intervijai Zinātņu akadēmijas jubilejas sakarā (tādas intervijas gatavoju ar visu akadēmijas institūtu direktoriem), kā arī sarunāt rakstu autorus no jaunajiem zinātniekiem. Īstā reize parādīt tai meičiņai, kā strādā profesionāļi. Tā gluži vienkārši un bez liekas kautrēšanās patērzēt ar ievērojamiem zinātņu vīriem. Ejam uz Kaķu māju, kur toreiz mitinājās institūts, un es domās atsaucu atmiņā, kā izskatās direktors. Garš un ar nelielu bārdiņu. Ieejam institūtā un, skat, smaidīdams pretī nāk direktors – garš un ar bārdiņu. Apsveicinās ar mums kā ar sengaidītiem ciemiņiem, iepazīstinu ar savu jauno kolēģi, varen lepna par tādu sagaidīšanu. Saku – mums te tāda plaša programma padomā. Direktors virza mūs uz savu kabinetu, un tad ar zināmu izbīli jūtu, ka kaut kas nav kārtībā... Ne priekštelpas ar sekretāri (bet es taču tieši ar sekretāri vienojos par vizīti), ne liela kabineta ar apspriežu galdu... Tāds mazs kambarītis, kur mums trijiem tikko pietiek vieta apsēsties... Kad aplūkoju tuvāk, šķiet, ka “direktoram” mati no pieres atkāpušies tālāk, bet tādas pazīmes manā reģistrā nebija... Nu esmu dubultsprukās – gan “direktora”, gan studentītes dēļ. Jāmelo, ka ausis kust, un jāmēģina ar godu iziet no situācijas. Direktoram sagatavotos jautājumus atstāju portfelītī un ķeros pie autoru organizēšanas. Ar to viss iet gludi. “direktors” nosauc virkni uzvārdu un tēmu un drīz vien esam galā. Atkal ar godu tiekam aizvadītas līdz ārdurvīm. Nu tik ātrāk jātiek vaļā no savas praktikantes un

41


atpakaļ uz redakciju, lai varu piezvanīt. “Direktors jūs gaidīja, bet tad viņu izsauca uz....” (sekretāre nosauca kaut kādu augstu stāvošu organizāciju). Atvainojos, ka nevarēju tikt, un vienojāmies par citu vizītes laiku. Tad bija gan atbilstošs kabinets, gan kafija, gan direktors – garš, ar bārdiņu un ar matiem. Nebija tikai praktikantes, kas visu to redzētu un prastu novērtēt. Ar ko runāju pirmo reizi? Nezinu. Acīmredzot ar labi audzinātu cilvēku, kurš savu iespēju robežās centās palīdzēt divām institūtā ieklīdušām tibām. Starp citu, viņa priekšlikumi man labi noderēja. Taču ar īstu lielības apoteozi sastapos daudz vēlāk, kad žurnāla “Zvaigzne” uzdevumā devos komandējumā uz Moldāviju. Bija rudens, pats labākais vīnogu laiks, tādēļ man līdzi brauca meita, kurai kā Mākslas akadēmijas studentei nodarbības vēl nebija sākušās. Vai varat iedomāties pilsētas galveno arhitektu, kurš, vadādams žurnālisti pa jaunajiem rajoniem, automašīnu stūrē ar vienu roku, otrajā turot “blūmīzeru” un spēlējot tautas melodijas? Vai liela vīnkopības sovhoza direktoru, kurš pie milzīga rakstāmgalda vienlaicīgi runā pa pieciem telefoniem, turklāt ar šādiem vārdiem: “Mūsu firma nesien pirtsslotas!” (gadījuma pēc zinu pilno tekstu, kas latviski skanētu apmēram šādi: “Mūsu firma nesien pirtsslotas, Mūsu firma zārkus taisa”). Es ceru, ka mūsu Valsts prezidente, viesojoties Moldovā, pēc kilometriem gara brauciena pa pazemes vīna pagraba Fetjaskas, Rislinga un citu vīna šķirņu vārdos nosauktajām ielām netika

42


degustācijas zālē ar glaimiem un komplimentiem no lieliem pokāliem tā pielieta ar vīniem (“Tas taču ir pavisam viegls vīns!”), ka pēc tam jāžagojas trīs dienas. Nebija mums toreiz tās saprašanas un iemaņu, jo tas bija ļoti sens, padomju laiks. Laiki mainās, bet cilvēka daba ir nemainīga, un ir tik cilvēcīgi izlikties citiem mazliet gudrākam, mazliet veiksmīgākam, mazliet ietekmīgākam. Uz to mēs šodien varam pacelt glāzi franču (Čīles, Kalifornijas, Dienvidāfrikas, Austrālijas u.c.) vīna!

43


Laima MUKTUPĀVELA GARĀ, VIENTUĻĀ DZĪVE Tā bija mana pirmā intervija. Iespējams, ka liktenis man bija žēlsirdīgs, jo pirmā mācību stunda palikusi atmiņā uz visu mūžu. Secinājumi bija visai nežēlīgi. Kā ar mietu! Savai pagasta avīzītei “Tirzaskrastam” biju iecerējusi nointervēt vienu no pagasta vecākajām iedzīvotājām – TIPĀNA Aivara vecmāmiņu. Viņai tieši tajā februārī apritēja 95 gadi. Domāju – aizbraukšu, pajautāšu, kā ta pa dzīvi gājis un ko mums, jaunajiem, būs mācīties no viņas garā dzīves gājuma. Biju iecerējusi, ka intervējamā visu saliks tā gudri, ar pamācībām, kā pareizi jādzīvo. Nu tā skaisti kā pa plauktiem. Pastāstīs visādus atgadījumus no garā mūža, un visiem būs ko palasīties. Tā nenotika. Dzīvi nesaliek rindās kā zaldātus, to es saku tagad. Kādreiz dzīve ir tik gara, ka vienkārši nogursti no tās. Iedomājieties – aiztieku līdz TIPĀNA mājai. Pats Aivars tāds liels un lādzīgs, izsaka jokus un sprēgā omulībā. Viņš lieliski prot visādus mūrēšanas darbus, dūre pasmaga, kā atvēzējas, tā četrus gāž uz rāviena! Nu tāds feins vīrs ap piecdesmit. Kad iegājām pie vecāsmātes, jociņi pieklusa, un Aivars mirklī kļuva godbijīgs. Pat tā kā ieliecās plecos, ierāva lielo galvu smakrā.

44


Pat balss mainījās, nekādas bramanības. Vecomamm, vai tev ko vajag, vai tev ir labi, vai man ko atnest, vai aizlikt spilvenu aiz muguriņas, gribi tējiņu? Aivars viņu aptecēja uz to labāko. Nu vienas mierīgas vecumdienas – istabiņa silta. Pašai balts un tīrs lakatiņš galvā, ēdiens vienmēr silts un Aivara sarūpēts. Tad es tādā iesācējai raksturīgā piepaceltā garā sāku kaut ko tarkšķēt par labajām vecumdienām, notikumiem bagāto dzīvi un prasīt ļoti gudros jautājumus. Biju piešāvusi ieslēgtu diktofonu sirmgalvei pie paša deguna, sak, lai tik pierunā man gudrās mācības par dzīvi. Taču vecāmāte ilgi neatbildēja. Viņa sēdēja, klusēja un domīgi manī skatījās. Es, protams, jautāju kaut ko tālāk – tādā pat pļāpīgā stiliņā. Tā diemžēl vēl joprojām daudzi intervētāji runā ar veciem cilvēkiem – kā ar sensīliem reliktiem, sak, kā ta nu iet, ko ta nu darām? Viņa visu laiku klusēja. Diktofons ierakstīja tikai manus laikam, vietai un cilvēkam neatbilstošos jautājumus, bet satriecoši atklātās atbildes par taisni nodzīvoto dzīvi kā nebija, tā nebija. Tajā brīdī dusmojos – nu, johaidī, baterijas dilst, lente griežas, laiks iet, teksts vēl jāuzraksta. Tad viņa par mani apžēlojās. Viņa pateica tik skaudru atskārsmi, ka to dzirdu vēl joprojām: - Dzīve ir tik gara, cik tu esi kopā ar tiem, ar kuriem tu audz. Ar tiem, kuri tevi veido. Kurus tu mīli, kuri mīl tevi. Pēc tam tā it kā apstājas. Tad dzīves vairs nav. Manējie visi ir miruši – māte, tēvs, vīrs, dēls… Es vēl joprojām piepacelti tarkšķošā garā iebildu par

45


mazbērniem, mierīgajām vecumdienām. - Tas ir pilnīgi kaut kas cits, sveša, cita pasaule… Bridu mājās pa piesnigušām takām. Manai pirmajai intervijai nebija nekā kopīga ar publikācijai nepieciešamo optimismu. Tā bija nežēlīga patiesība par cilvēka mūžu. Mēs visi dzīvojam tik ilgi, kamēr ap mums ir mūsu mīļie, ar kuriem kopā mēs ciešam, piedzīvojam, uzvaram, strādājam, zaudējam. Kamēr varam kaut ko veidot, iespaidot, ietekmēt un mainīt. Pēc tam būs tikai vientulība un atmiņas. Lai kā mums to negribētos atzīt, bet tā būs. Tā būs, mani mīļie visgudrie un jaunie, tā būs. Tāpēc es lūdzu būt žēlsirdīgiem pret tiem, kuri ir kopā ar mums, kamēr mēs augam. Mīlēt mammu, tēvu, novecojošo vīru vai sievu, māsas un brāļus, vecos draugus, kamēr viņi vēl ir dzīvi! Tas tikai apliecinās, ka arī mēs tādi esam – dzīvi, skaisti un ne vientuļi.Pierakstījis Arnolds AUZIŅŠ ŠIS UN TAS PAR ŽURNĀLISTIEM Žurnālistikas nodaļas studentiem, kuri 1955. gadā absolvēja Filoloģijas fakultāti, bija tradīcija ziemas eksāmenu sesijas nobeigumu atzīmēt ar grādīgiem dzērieniem. KAZIMIRS DUNDURS vienā tādā relaksācijas reizē dabūja iesauku – POĻINOVS, jo tikko eksāmenā bija stāstījis par GORKIJA darbu “Saules bērni”, kur darbojās varonis ar tādu uzvārdu. Kursa biedri viņu tā godāja arī pēc Universitātes. Kad KAZIMIRU iecēla par Preses nama direktoru, viņu

46


pavadīja svīta no partijas Centrālkomitejas. IGORS DIŽBITS, vestibilā ieraudzījis viņu, skaļi uzsauca: - Sveiks, POĻINOV ! Ko tu te meklē? Uzrunātais nosarcis grieza galvu uz otru pusi. * Kad sāka iznākt žurnāls “Liesma”, tajā strādāja arī OJĀRS VĀCIETIS. Viņa vārda dienā – 11. novembrī kolēģi gudroja, ko interesantu varētu uzdāvināt. Aizsūtīja fotogrāfu GUNĀRU ROSHOFU uz tirgu, lai nopērk zosi. Bet tā kā iepriekšējā bija Mārtiņdiena, visas zosis izrādījās izpirktas. GUNĀRS atnesa uz redakciju divus dzīvus gaiļus. OJĀRS par neparasto dāvanu likās šokēts, tomēr apmulsumu centās slēpt un smējās citiem līdzi. Aizslēdza durvis, un jubileja varēja sākties. Taču darbalaiks vēl nebija beidzies, un kāds autors pieklauvēja pie durvīm. Tieši tai brīdī iedziedājās gailis. Klauvējieni vairs neatkārtojās. * Žurnālā “Dadzis” iedzeršanas reizē pietrūkās naudas. Ko darīt? Jāzvana kādam ārštatniekam. Izvēle krita uz satīriķi CALU MELAMEDU, kurš bija kā uzburts uz slavenībām, tāpēc pateica, ka ciemos atbraucis pasaulslavenais dāņu karikatūrists HERLUFS BIDSTRUPS. MELAMEDS atveda visdārgāko konjaku un milzīgu šokolādes kārbu.

47


- Kur BIDSTRUPS? - Viņš tikko aizgāja, steidzās uz lidostu. - Dzeriet un ēdiet, tikai nestāstiet nevienam, kā jūs mani izāzējāt! * Laikrakstā “Pionieris” starp redakcijas darbiniekiem tika sadalīti rajoni – lai tiktu atbildēts uz visām vēstulēm, arī literāriem sacerējumiem. No Ventspils dzejoļus atsūtīja dzīvais klasiķis, vecākajai paaudzei labi pazīstamais liriķis HERBERTS DORBE. Interesanti, kā sirmais dzejnieks, daudzu grāmatu autors, jutās, saņemot no redakcijas kāda jauna līdzstrādnieka sagatavotu šādu vēstuli: “ Mīļo HERBERTIŅ! Tev acīmredzot vēl nav skaidrs, kā dzejoļi jāraksta. Citreiz pirms sūtīšanas vispirms parādi tos savai literatūras skolotājai. Labas sekmes mācībās!”

48


Anatolijs STAFECKIS AR “STAĻINA KAROGU” PA “LEŅINA CEĻU” UZ “KOMUNISMA UZVARU”. Jau sešu gadu vecumā iemācījos gan latīņu, gan gotu burtus. Lasīju “Jaunākās Ziņas”, “Mūsu Mājas Viesi”, priecājos par DRESLERA zīmējumiem un pantiem. 1941. gads pienāca, kad mācījos Varakļānu pagasta pamatskolas 4. klasē. Mani ievēlēja skolas sienas avīzes redkolēģijā. Toreiz neviens nezināja, kā tāda avīze jātaisa. Paņēmām finiera plāksni, no laikraksta “Padomju Latvija”, kas nomainīja “Jaunākās Ziņas”, izgriezām fotoattēlus, kuros bija redzams, kā sarkanarmieši bučojas ar vācu karavīriem, izgriezām dažas publikācijas un uzlīmējām uz plāksnes. Kādu rakstiņu arī paši uzrakstījām par labākajiem skolēniem. Kad sākās karš, nevarējām vien nobrīnīties – te bučojas, nu gāž virsū uguni. Pirms dienesta vēl paspēju pastrādāt Vidsalas pamatskolā par skolotāju, bet, kad atgriezos no svelmainās Vidusāzijas tuksnešiem, brīvu skolotāju vietu nebija. Pabeidzu grāmatvežu kursus un kļuvu par grāmatvedi kolhozā “Vienotā Saime”. Drīz kolhozam par priekšsēdētāju atsūtīja “ trīsdesmittūkstošnieku” MIHAILU KUKUŠKINU. Pirms stāšanās šajā atbildīgajā amatā viņš bija galīgi nodzēries. Kad kļuva par saimniecības vadītāju, viņš lepni teica : - Ja kāds grib mani pacienāt, tad tikai ar olu kulteni, ne alkoholu.

49


Bankai vajadzēja iesniegt priekšsēdētāja un grāmatveža parakstu paraugus. Bet KUKUŠKINS atsāka dzert un paraksts nekādi nesakrita ar iepriekšējo. Nekādas naudas operācijas nevarēja notikt. No bankas izlūdzāmies tīru paraksta paraugu veidlapu. Kad priekšsēdētājs atkal bija kārtīgā dūšā, iespraudām pirksos rakstāmo un likām parakstīties. Ar drebošu roku iznāca drebošs paraksts. Pēc šī paraksta parauga varējām izdarīt pārskaitījumus, izņemt naudu. Toreiz Varakļānos iznāca laikraksts “Staļina Karogs”, un es 1956. gadā kļuvu par žurnālistu. Sāku ne ar informācijām, kā to parasti dara iesācēji, bet ar feļetoniem. Materiālu pietika, kolhozā biju daudz saskatījies visādu nejēdzību. Izveidoju humora lappusīti. 1956. gadā Varakļānu rajonu pievienoja Viļānu rajonam. Tur bija avīze “Pa Ļeņina Ceļu”. Turpināju rakstīt feļetonus. Kolēģi atzina, ka man ir nags uz “ekonomiskiem” feļetoniem, laikam jau tādēļ, ka šo to zināju grāmatvedībā. Izteiksmes līdzekļu jau netrūka, lai izsaimniekotājus un mantraušus ietērptu satīras mundierī. Dažam labam pēc feļetona publicēšanas pat bija jāatvadās no darba. Partijas komiteja bija apmierināta un pēc redakcijas likvidēšanas aicināja mani darbā uz partijas komiteju. Tā kā toreiz kritika un paškritika bija sabiedrības virzošais spēks, mans darba stils nemainījās. Ar velosipēdu braukāju pa kolhoziem un “aplauzu ragus” tiem, kas lielījās ar nepamatotiem sasniegumiem. Vēlējos izglītošanos turpināt. Viļānu rajona parijas komitejas birojs rekomandēja mani stāties Maskavas Augstākajā

50


partijas skolā žurnālistikas nodaļā. Kad godam to beidzu un diploms bija kabatā, mani norīkoja darbā uz Stučkas (tagad Aizkraukles ) rajona avīzi “Komunisma Uzvara “ par redaktora vietnieku. Tā mans ceļš žurnālistikā sākās ar “ Staļina Karogu” , turpinājās pa “Leņina Ceļu” uz “Komunisma Uzvaru”.

51


Liena BRITĀNE PAR VISU JĀMAKSĀ Tas bija Maskavas olimpiādes gads – 1980., kad, studējot Latvijas Valsts Universitātes žurnālistikas nodaļas otrajā kursā, sāku strādāt laikrakstā „Pionieris”. Vispirms, ļoti apzināti pati sev un citiem formulējot izvēli, es atnācu uz šo izdevumu vasaras praksē. Lai gan bija iespēja izvēlēties praktizēšanos kādā no lielajiem dienas laikrakstiem, kas tobrīd iznāca – „Cīņā” vai „Padomju Jaunatnē”, es pat ļoti negribēju ielūkoties šo izdevumu tapšanas virtuvē. Tā kā mans tēvs ilgus gadus bija „Cīņas” redaktors, es skaudri zināju, ko dienas avīzes ritms prasa no cilvēka un viņa ģimenes locekļiem, tāpēc sev meklēju taciņu, kas spētu apmierināt manu lielo patiku turēt rokās daudzos eksemplāros nodrukātu papīra lapu, kas iemiesotu manu darbu, bet dotu man arī to laiku, kas paliek man pašai, jo esmu gana sievišķīga būtne un ar darbu vien man nepietiek. Protams, man ļoti patika arī rakstīt, jo uzrakstītais vārds arvien licies pamatīgāks un paliekošāks kā izrunātais. Tā nu mana tā brīža dzīves lielākā dilemma bija atrisināta – es atradu aizrautīgu un radošu cilvēku iemīto taciņu, pa kuru iet arī man. Es ar apbrīnu skatījos uz tiem, kas šim preses atzaram bija veltījuši savus skaistākos dzīves gadus un domāju – kā es gribētu tieši tāpat kā viņi – ar sirmiem matiem, bet sirdī tik

52


jauni! Zinu, ka bija nopietni ļaudis un profesionāļi, kam mana izvēle šķita nenopietna, jo kas tad tur ko prast – uzrakstīt pāris rindiņas bērniem... Taču arī tagad savas domas neesmu mainījusi – rakstītais, kas adresēts mazajiem un lielajiem padsmitniekiem - vai viņi pionieri vai tīņi, uzrakstīt ir visgrūtāk. Un tā ir sarežģītākā žurnālistu un izdevēju mīkla vēl šobaltdien – kā izdot šai auditorijai adresētu sakarīgu un vienlaikus rentablu izdevumu? Jo šobrīd tai svarīgajā laikā, kad cilvēkbērns sāk tā īsti apzināties savu es, mēs pieaugušie – ai, cik ļoti viņu apdalām. Laika, zināšanu un varbūt arī mantisko līdzekļu trūkumā neļaujam viņiem paskatīties pāri pašu uzceltam žogam, nemākam paslavēt par ikdienišķajiem varoņdarbiem un palīdzēt savicināt spārnus arvien tālākam un augstākam lidojumam.

53


Selga PALU-KAŅEPE “UN PALIEK MUMS ŠĪ KRĀSA BALTĀ” Tas ir pēc mūsu “Skolotāju Avīzes” redaktora Fēliksa Zvaigžņona dzejas rindām. Bet, kad 1973. gadā iekļāvos redakcijas dzīvē, avīze jau pie lasītājiem bija ieņēmusi stabilu vietu. Tobrīd redakciju vadīja pieredzējusi, gudra un cilvēciski saprotošā redaktore Ligita Režais, kas pirms tam bija guvusi lielu pedagoģisko pieredzi, bijusi arī Rīgas 6.vidusskolas direktore. Redaktore prata veidot saskanīgu atmosfēru redakcijā: ikvienu darbinieku - korektoru, mašīnrakstītāju, tehnisko redaktoru - iesaistīja radošā darbā, ļaujot katram apzināties savas spējas, mēģināt rakstīt un pēc krietnas publikāciju bagāžas vairākiem pavērās ceļš uz Žurnālistu savienību. Redakcijā visi bija radoši un ikviens jutās atbildīgs par kārtējā numura iznākšanu. Redaktore iejūtīgi prata uzturēt saikni ar redakcijas bijušajiem kolēģiem, īpaši, ja viņiem bija nepieciešama palīdzība. Man būtu grūti salikt atmiņu mozaīku, ja nebūtu redakcijas fotogrāfa Ilmāra Jākobsona ikdienas knipsējumu. Fotogrāfiju ir simtiem, īpaši tās atgādina redakcijas sadzīves gaišos mirkļus. Mēs ļoti daudz braucām pa Latviju. Reiz bija jauks brauciens uz Jel¬gavu, kur LLA Mežsaimniecības fakultātē iepazināmies ar vidusskolu absolventu izglītības izredzēm. Saistoša bija

54


tikšanās ar Arturu Gubu Vijciemā, kurš pētījis Beverīnas pils un senlatviešu kulta vietas. Neaizmirstami mirkļi pavadīti, ciemojoties pie tēlnieka Mārtiņa Zaura un viesojoties Griķu astoņgadīgajā skolā, ko tolaik vadīja bijušais kolēģis, spalvas brālis un dzejnieks Feliks Zvaigznons. Tas pats, kurš, vēlāk būdams “Skolotāju Avīzes” redaktors, pirms savas pēkšņās aiziešanas aizsaulē vēl paspēja uznest mūsu avīzi viļņa virsotnē un visā Latvijā iezvanīt Atmodas sākumu, laikrakstā drosmīgi publicējot Mavrika Vulfsona vēsturisko runu radošo savienību kongresā. Ikviens brauciens pa Latviju, Igauniju vai Lietuvu, ikviena tikšanās redakcijā ar rakstniekiem, dzejniekiem, aktieriem, zinātniekiem bagātināja un saliedēja kolektīvu. Tādēļ ikviens, kas strādāja “Skolotāju Avīzē”, šo laiku atceras ar gaišu prieku.

55

Sondores gramata  
Sondores gramata  

sondores gramata

Advertisement